Apustuliskā konstitūcija ticības mantojums (Fidei depositum)

Katoliskās Baznīcas katehisma oficiālajai publicēšanai, kurš sastādīts, sekojot Vatikāna II ekumeniskajam koncilam

Cienījamajiem brāļiem kardināliem, patriarhiem, arhibīskapiem, bīskapiem, priesteriem, diakoniem un pārējiem Dieva tautas locekļiem

Jānis Pāvils, bīskaps, Dieva kalpu kalps, mūžīgai piemiņai


Ievads

Sargāt ticības mantojumu - tāda ir sūtība, ko Kungs ir uzticējis savai Baznīcai un ko tā izpilda visos laikos. Vatikāna II ekumeniskā koncila, kuru pirms trīsdesmit gadiem atklāja mans priekštecis Jānis XXIII, nolūks un vēlme bija izgaismot Baznīcas apustulisko un pastorālo misiju un, pateicoties Evaņģēlija patiesības spožumam, mudināt visus cilvēkus meklēt un saņemt Kristus mīlestību, kas pārspēj visu (sal. Ef 3, 19).


Šajās sēdēs pāvests Jānis XXIII kā galveno uzdevumu bija izvirzījis labāk glabāt un izskaidrot dārgo kristīgās mācības mantojumu, lai to padarītu pieejamāku Kristum ticīgajiem un visiem labas gribas cilvēkiem. Šī iemesla dēļ Koncilam bija nevis pirmām kārtām jānosoda laikmeta maldi, bet jācenšas mierīgi parādīt ticības mantojuma spēku un skaistumu. "Šī Koncila atziņas," viņš sacīja, "Baznīcai būs garīgas bagātināšanās avots, lai tā attīstītos, kā mēs to ceram. Smēlusi tajā jaunu spēku, tā raudzīsies nākotnē bez bailēm. [..] Mums priecīgi un bez bailēm jāķeras pie darba, ko pieprasa mūsu laikmets, turpinot ceļu, kuru Baznīca iet gandrīz divdesmit gadsimtus." [1]


Ar Dieva palīdzību Koncila tēvi četru darba gadu garumā varēja izstrādāt ievērojamu doktrinālo izklāstu un pastorālo direktīvu kopumu, kas tika piedāvāts visai Baznīcai. Ganītāji un ticīgie tur atrod norādījumus "domu, darbības, tikumu, morālā spēka, prieka un cerības atjaunotnei, kas bija Koncila mērķis" [2].


Arī pēc sava noslēguma Koncils nav pārstājis iedvesmot Baznīcas dzīvi. 1985. gadā es varēju apliecināt: "Man - kam bija sevišķa žēlastība piedalīties un aktīvi līdzdarboties tā norisē - Vatikāna II koncils visu laiku ir bijis un, it īpaši šajos mana pontifikāta gados, ir visas manas pastorālās darbības pastāvīgs atskaites punkts, apzināti pūloties šīs direktīvas konkrēti un uzticīgi pielietot katras vietējās Baznīcas un visas katoliskās Baznīcas līmenī. Ir nepieciešams nemitīgi atgriezties pie šī avota." [3]


Šājā garā 1985. gada 25. janvārī es sasaucu Bīskapu sinodes ārkārtējo sanāksmi sakarā ar Koncila noslēguma divdesmito gadadienu. Šīs sanāksmes mērķis bija svinīgi pieminēt Vatikāna II koncila žēlastības un garīgos augļus, padziļināt Koncila mācību, lai ticīgie visā pasaulē varētu labāk tai sekot un veicinātu tās pazīšanu un pielietošanu.


Toreiz sinodes tēvi gandrīz vienbalsīgi izteica vēlmi "lai tiktu sastādīts katehisms jeb visas katoliskās mācības kopsavilkums gan par ticību, gan morāli, kas kalpotu kā pamatteksts, sastādot katehismus jeb kopsavilkumus dažādās zemēs. Mācības izklāstam jābūt bibliskam un liturģiskam, tam ir jāsniedz droša un, tajā pat laikā, mūsdienu kristiešu dzīvei piemērota mācība" [4]. Jau sinodes noslēgumā es esmu padarījis šo vēlmi par savējo, uzskatot, ka tā "pilnībā atbilst universālās Baznīcas un vietējo Baznīcu patiesajai nepieciešamībai" [5].


Kā gan lai no visas sirds nepateicamies Kungam šajā dienā, kad zem nosaukuma "Katoliskās Baznīcas katehisms" mēs varam piedāvāt visai Baznīcai šo pamattekstu, kas kalpos ticības dzīvajos avotos atjaunotai katehēzei!


Pēc liturģijas atjaunošanas un latīņu Baznīcas un austrumu katoļu Baznīcu kanonisko tiesību jauno kodeksu iznākšanas šis katehisms dos ļoti nozīmīgu ieguldījumu visas Baznīcas dzīves atjaunotnes darbā, ko ir gribējis un iesācis Vatikāna II koncils.


Teksta sagatavošanas gaita un gars

Katoliskās Baznīcas katehisms ir ļoti plašas sadarbības auglis; tas ir izstrādāts sešos intensīva darba gados, kas noritēja vērīgas atvērtības garā un karstā dedzībā.


1986. gadā es uzticēju divpadsmit kardinālu un bīskapu komisijai, kuras priekšsēdētājs bija kardināls Jāzeps Racingers, sagatavot sinodes tēvu pieprasītā katehisma projektu. Komisijai tās darbā palīdzēja septiņu rezidējošu bīskapu - teoloģijas un katehēzes ekspertu - redakcijas komiteja.


Komisija, kuras uzdevums bija dot direktīvas un uzraudzīt darba gaitu, uzmanīgi sekoja visiem etapiem deviņu secīgo versiju uzrakstīšanā. Savukārt redakcijas komiteja uzņēmās atbildību par teksta uzrakstīšanu, komisijas pieprasīto pārveidojumu veikšanu un pārbaudīja daudzo teologu, kristīgās mācības skaidrotāju, institūtu un galvenokārt visas pasaules bīskapu piezīmes ar nolūku uzlabot tekstu. Komiteja bija auglīgu un bagātinošu domu apmaiņas vieta, kuras mērķis bija nodrošināt teksta vienotību un viendabīgumu.


Projekts kļuva par visu katoļu bīskapu, bīskapu konferenču un sinožu, par teoloģijas un katehēzes institūtu plašas konsultācijas objektu. Kopumā projekts no bīskapu puses tika uzņemts ļoti labvēlīgi. Ir pamats apgalvot, ka šis katehisms ir visu katoliskās Baznīcas bīskapu sadarbības auglis, kuri, augstsirdīgi atsaucoties manam uzaicinājumam, uzņēmās savu atbildības daļu iniciatīvā, kas cieši skar Baznīcas dzīvi. Šī atbilde manī izraisa dziļas prieka jūtas, jo tik daudzbalsīgs koris tiešām izsaka to, ko var nosaukt par ticības "simfoniju". Tādējādi šī katehisma veidošana atspoguļo bīskapu sūtības koleģiālo raksturu; tā apliecina Baznīcas katoliskumu.


Vielas iedalījums

Katehismam ir uzticīgi un organiski jāizklāsta Svēto Rakstu, Baznīcas dzīvās Tradīcijas un autentiskā maģistērija mācība, kā arī Baznīcas tēvu, doktoru un svēto garīgais mantojums, ļaujot labāk pazīt kristīgo noslēpumu un atdzīvināt Dieva tautas ticību. Tam ir jāņem vērā doktrīnas skaidrojumi, ko Svētais Gars laika gaitā ir ieteicis Baznīcai. Tam arī jāpalīdz ar ticības gaismu apgaismot jaunās situācijas un problēmas, kuras līdz šim vēl nebija parādījušās.


Katehisms tātad saturēs gan jauno, gan veco (sal. Mt 13, 52), ticībai vienmēr paliekot tai pašai un esot par aizvien jaunu atziņu avotu.


Lai atbilstu šai divkāršajai prasībai, Katoliskās Baznīcas katehisms, no vienas puses, pieņem seno, tradicionālo kārtību, kādai sekoja jau sv. Pija V katehisms, iedalot saturu četrās daļās: Credo (ticības apliecinājums), svētā liturģija (ar sakramentiem priekšplānā), kristīga rīcība (aplūkota, balstoties uz baušļiem) un, visbeidzot, kristīgā lūgšana. Bet tajā pat laikā saturs bieži ir izteikts "jaunā" veidā, lai atbildētu uz mūsu laikmeta jautājumiem.


Šīs četras daļas ir viena ar otru saistītas: kristīgais noslēpums ir ticības objekts (pirmā daļa), tas tiek svinēts un dāvāts liturģiskajās darbībās (otrā daļa), tas ir klātesošs, lai apgaismotu un atbalstītu Dieva bērnus viņu darbībā (trešā daļa), tas ir mūsu lūgšanas pamatā, kuras īpašā izteiksmes forma ir Tēvs mūsu, un tas veido mūsu lūguma, slavinājuma un aizlūguma objektu (ceturtā daļa).


Liturģija pati par sevi ir lūgšana: ticības apliecināšana rod pamatotu vietu kulta svinībās. Žēlastība, sakramentu auglis, ir kristīgas rīcības neaizstājams nosacījums, kas, tāpat kā līdzdalība Baznīcas liturģijā, pieprasa ticību. Ja ticība neparādās darbos, tā paliek mirusi (sal. Jk 2, 14-16) un nevar nest mūžīgās dzīves augļus.


Lasot Katoliskās Baznīcas katehismu, mēs varam saskatīt Dieva noslēpuma un Viņa pestīšanas plāna apbrīnojamo vienību, kā arī centrālo vietu, kāda tajā ir Kristum Jēzum, Dieva viendzimušajam Dēlam, kas ir Tēva sūtīts, tapis cilvēks caur Svēto Garu Vissvētākās Jaunavas Marijas klēpī, lai būtu mūsu Pestītājs. Miris un augšāmcēlies, Viņš ir vienmēr klātesošs savā Baznīcā, īpaši sakramentos; Viņš ir ticības avots, kristīgas rīcības paraugs un mūsu lūgšanas Skolotājs.


Katoliskās Baznīcas katehisms, ko esmu aprobējis šā gada 25. jūnijā un kura publicēšanu apustuliskās autoritātes spēkā es šodien pavēlu, izklāsta Baznīcas ticību un katolisko mācību, ko apliecina un izgaismo Svētie Raksti, apustuliskā Tradīcija un Baznīcas maģistērijs. Es to atzīstu kā derīgu un atļautu instrumentu, lai kalpotu Baznīcas kopībai un kā drošu normu ticības mācīšanā. Kaut tas varētu kalpot atjaunotnei, uz ko Svētais Gars nemitīgi aicina Dieva Baznīcu - Kristus Miesu - svētceļojumā pretim neapēnotai Dieva valstības gaismai!


Katoliskās Baznīcas katehisma aprobācija un publicēšana ir pakalpojums, ko Pētera pēctecis grib sniegt svētajai katoliskajai Baznīcai, visām vietējām Baznīcām, kas atrodas mierā un vienotībā ar Romas Apustulisko krēslu: tas ir pakalpojums, lai uzturētu un stiprinātu visu Kunga Jēzus mācekļu ticību (sal. Lk 22, 32), kā arī darītu ciešākas vienības saites pašā apustuliskajā ticībā.


Es tātad lūdzu Baznīcas ganītājus un Kristum ticīgos uzņemt šo katehismu vienotības garā un to centīgi izmantot, izpildot savu misiju - sludināt ticību un aicināt uz dzīvi Evaņģēlija garā. Šis katehisms viņiem tiek dots, lai kalpotu kā drošs un autentisks pamatteksts katoliskās doktrīnas mācīšanai un, īpaši, vietējo katehismu sastādīšanai. Tas vienlīdz tiek piedāvāts visiem Kristum ticīgajiem, kas vēlas labāk iepazīt pestīšanas neizsmeļamās bagātības (sal. Ef 3, 8). Tas vēlas atbalstīt ekumeniskos centienus, ko iedvesmo svētās ilgas pēc visu kristiešu vienības, precīzi atklājot katoliskās ticības saturu un harmonisko saistību tajā. Visbeidzot, Katoliskās Baznīcas katehisms tiek piedāvāts katram cilvēkam, kurš prasa, lai viņam izskaidro to cerību, kas ir mūsos (sal. 1 Pēt 3, 15) un kas grib izprast, kam tic katoliskā Baznīca.


Šis katehisms nav paredzēts, lai aizstātu vietējos katehismus, kurus pienācīgā veidā aprobējusi Baznīcas hierarhija, diecēzes bīskapi un bīskapu konferences, it īpaši, ja tie saņēmuši Apustuliskā krēsla aprobāciju. Tas ir paredzēts, lai veicinātu un palīdzētu jaunu vietējo katehismu sarakstīšanu, kuri rēķinās ar dažādām situācijām un kultūrām, bet kas rūpīgi sargā ticības vienību un uzticību katoliskajai mācībai.


Nobeigums

Šī dokumenta, kas iepazīstina ar Katoliskās Baznīcas katehismu, nobeigumā es lūdzu Vissvētāko Jaunavu Mariju, cilvēktapušā Vārda Māti un Baznīcas Māti, atbalstīt ar savu vareno aizlūgumu visas Baznīcas katehētisko darbu visos līmeņos šinī laikā, kad Baznīca ir aicināta uz jaunu ieguldījumu evaņģelizācijā. Lai patiesās ticības gaisma spēj atbrīvot cilvēci no nezināšanas un grēka verdzības un vada to uz vienīgo brīvību, kas ir tās vārda cienīga (sal. 8, 32): uz brīvību, ko dod dzīve Kristū Jēzū Svētā Gara vadībā šeit un debesu valstībā, laimes pilnībā, skatot Dievu vaigu vaigā (sal. 1 Kor 13, 12; 2 Kor 5, 6-8)!


Publicēts 1992. gada 11. oktobrī, Vatikāna II koncila atklāšanas 30. gadadienā, mana pontifikāta 14. gadā.


[1] Jānis XXIIII, Vatikāna II ekumeniskā koncila svinīgās atklāšanas runa 1962. gada 11. oktobrī: AAS 54 (1962), no 788.-791. lpp.
[2] Pāvils VI, Vatikāna II ekumeniskā koncila svinīgā noslēguma runa 1965. gada 7. decembrī: AAS 48 (1966), 7. un 8. lpp.
[3] Jānis Pāvils II, 1985. gada 25. janvāra runa , L'Osservatore Romano, 1985. gada 27. janvāris.
[4] Bīskapu sinode, Ārkārtējās Bīskapu sinodes noslēguma ziņojums 1985. gada 7. decembrī: Enchiridion Vaticanum 9, II, B, a, nr. 4., 1758. lpp., nr. 1797.
[5] Jānis Pāvils II, Uzruna ārkārtējās Bīskapu sinodes noslēgumā (1985. gada 7. decembrī), nr. 6: AAS 78 (1986), 435. lpp.