Pirmā daļa. Ticības apliecinājums

Priscilas katakombu freskas fragments Romā, 3. gs. sākums. Senākais Svētās Jaunavas Marijas attēls.

Šis zīmējums, kas ir viens no senākajiem kristīgās mākslas darbiem, attēlo kristīgās ticības būtību: no Jaunavas Marijas piedzimušā Dieva Dēla iemiesošanās noslēpumu.

Pa kreisi attēlots cilvēks. Tas norāda uz zvaigzni, kas atrodas virs Jaunavas ar bērnu rokā: kāds pravietis, iespējams - Bileāms, sludina, ka "no Jēkaba uzaust zvaigzne un no Izraēļa paceļas zizlis" ( Sk 24, 17). Tas izsaka visas vecās derības gaidas un uz savu Glābēju un Pestītāju raidīto pakritušās cilvēces saucienu (sal. nr. 27, 528).

Šis sludinājums piepildās, kad piedzimst Jēzus, Dieva Dēls, kas tapis cilvēks, ieņemts no Svētā Gara, dzimis no Jaunavas Marijas (sal. nr. 27, 53, 422, 488). Marija viņu dzemdē un dāvā cilvēkiem. Tāpēc arī viņa ir Baznīcas dzidrākais attēls (sal. nr. 967).


Pirmā sadaļa. "Es ticu" - "Mēs ticam"

26

Savas ticības apliecinājumu mēs iesākam ar vārdiem "Es ticu" vai arī "Mēs ticam". Pirms izklāstīt Baznīcas ticību, kāda tā tiek izteikta Credo formulējumā, svinēta liturģijā, izdzīvota, praktizējot baušļus, un lūgšanā, pajautāsim, ko tad nozīmē "ticēt". Ticība ir cilvēka atbilde Dievam, kas viņam sevi atklāj un dāvā, vienlaikus sniedzot cilvēkam pārbagātu gaismu viņa dzīves dziļākās jēgas meklējumos. Tātad vispirms apskatīsim šos cilvēka meklējumus (pirmā nodaļa), pēc tam dievišķo Atklāsmi, caur kuru Dievs iet pretim cilvēkam (otrā nodaļa), un, visbeidzot, ticības atbildi (trešā nodaļa).


Pirmā nodaļa. Cilvēks ir atvērts Dievam ("Dei capax")


I. Ilgas pēc Dieva

27
355,1701
1718

Ilgas pēc Dieva ir ierakstītas cilvēka sirdī, jo cilvēks ir Dieva radīts un Dievam radīts; Dievs nepārstāj tuvināt cilvēku sev, un tikai Dievā cilvēks atradīs patiesību un laimi, ko viņš nemitīgi meklē:


"Cilvēka cieņas viscēlākais aspekts meklējams viņa aicinājumā uz vienotību ar Dievu. Šis aicinājums uz dialogu, ar kuru Dievs griežas pie cilvēkiem, atskan, līdz ar pašu cilvēka eksistences sākumu. Jo cilvēks eksistē tikai tādēļ, ka Dievs viņu ir radījis aiz mīlestības un tāpat aiz mīlestības nepārtraukti viņu uztur esamībā; cilvēks pilnīgā saskaņā ar patiesību dzīvo tikai tad, ja brīvprātīgi atzīst šo mīlestību un uzticas savam Radītājam." [1]

28
843,2566
2095,2109

Vēstures gaitā, līdz pat mūsdienām cilvēki dažādos veidos ir izteikuši Dieva meklējumus - gan ticējumos, gan reliģiskas dabas darbībās (lūgšanās, upuros, kultos, meditācijās utt.). Kaut arī tās nav viennozīmīgas un var būt neskaidras, šīs izpausmes formas ir tik universālas, ka ļauj cilvēku nosaukt par reliģisku būtni :


Dievs "no viena izveidoja visu cilvēku cilti, lai tie apdzīvotu visu zemes virsmu, un nosprauda noteiktus laikus un robežas to dzīvošanai, lai tie meklētu Dievu cerībā, ka varbūt Viņu varēs nojaust un atrast, kaut gan Viņš nav tālu no ikviena no mums. Jo mēs Viņā dzīvojam, kustamies un esam" ( Apd 17, 26-28).

29
2123,2128
398

Taču šo intīmo un vitālo saiti, kas cilvēku vieno ar Dievu [2] cilvēks var aizmirst, nepazīt vai pat tīši noraidīt. Tādai attieksmei var būt ļoti dažāda izcelsme [3] : sacelšanās pret ļaunumu pasaulē, reliģiska neizglītotība vai vienaldzība, rūpes par pasaulīgām lietām un bagātību [4], ticīgo sliktais piemērs, reliģijai naidīgu domu strāvojumi un, beidzot, šī grēcīgā cilvēka stāja, kurš aiz bailēm paslēpjas no Dieva [5] un bēg no sava aicinājuma [6].

30
2567,845
368

"Lai priecājas to sirds, kuri meklē Kungu!" ( Ps 105, 3) Cilvēks gan var aizmirst vai noraidīt Dievu, taču Dievs, no savas puses, nepārstāj aicināt ikvienu cilvēku Viņu meklēt, lai tas dzīvotu un atrastu svētlaimi. Taču šie meklējumi prasa no cilvēka īstu prāta piepūli, taisnu gribas spēju, "taisnu sirdi", kā arī citu cilvēku liecību, kuri mācītu viņam meklēt Dievu.


"Kungs, Tu esi liels un augsti slavējams; liela ir Tava varenība un neizmērojama Tava gudrība. Un, cilvēks, kas ir maza Tavas radības daļiņa, grib Tevi slavēt, tieši - cilvēks, kas, būdams ietērpts mirstīgumā, sevī nes pašu sava grēka liecību un apliecinājumu tam, ka Tu pretojies augstprātīgajiem. Un tomēr cilvēks, Tavas radības mazā daļiņa, vēlas Tevi slavēt. Tu pats viņu uz to mudini, liekot viņam rast prieku Tevis slavēšanā, jo Tu mūs esi radījis sev un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā neatdusas Tevī." [7]


II. Ceļi, kas ved pie Dieva pazīšanas

31

Radīts pēc Dieva attēla, aicināts pazīt un mīlēt Dievu, cilvēks, kas meklē Dievu, atrod noteiktus ceļus, lai nonāktu pie Dieva pazīšanas. Tos arī sauc par "Dieva esamības pierādījumiem", taču tie nav veidoti kā dabaszinātniski pierādījumi, bet gan kā "saskanīgi un pārliecinoši argumenti", kas palīdz sasniegt īstu pārliecību.


Sākuma punkts šiem ceļiem pie Dieva ir visa radība - materiālā pasaule un cilvēka persona.

32
54,337

Pasaule : izejot no kustības, pārveidošanās procesa, apstākļiem (kontingences), pasaules skaistuma un kārtības, ir iespējams atpazīt Dievu kā universa sākumu un galamērķi.


Sv. Pāvils attiecībā par pagāniem apgalvo: "Jo tas, ko par Dievu var uzzināt, ir atklāts viņu vidū, jo Dievs pats viņiem to atklāja. Un tas, kas Viņā ir neredzams, Viņa mūžīgais spēks un dievišķība, kopš pasaules radīšanas ir ar prātu skaidri saskatāms Viņa darbos." ( Rom 1, 19-20) [8]


Un sv. Augustīns saka: "Jautā zemes skaistumam, jautā jūras skaistumam, jautā visaptverošā un visur izplatītā gaisa skaistumam, jautā debesu skaistumam, [..] jautā visām šīm lietām. Tās visas tev atbildēs: paskaties, cik skaistas mēs esam. Viņu skaistums ir viņu liecība [confessio]. Kas ir radījis šīs maiņai pakļautās lietas, ja ne Skaistais [Pulcher], kas ir nemainīgs?" [9]

33
2500,1730
1776
1703
366

Cilvēks. Ar savu atvērtību uz patiesību un skaistumu, ar savu morālā labuma izjūtu, ar savu brīvību un sirdsapziņas balsi, ar savām ilgām pēc bezgalīgā un svētlaimes cilvēks jautā par Dieva eksistenci. Visā viņš saskata savas garīgās dvēseles zīmes. Tā kā "mūžības dīgļi, kurus viņš sevī nes, nav reducējami tikai uz matēriju" [10], viņa dvēseles izcelsme var būt vienīgi Dievā.

34
199

Pasaule un cilvēks apliecina, ka viņiem pašiem sevī nav ne pirmsākuma, ne galamērķa, bet ka viņi ir līdzdalīgi Esmē, kura pastāv pati par sevi - bez sākuma un bez beigām. Tātad pa šiem dažādajiem ceļiem cilvēks var nonākt pie atziņas, ka eksistē realitāte, kas ir visa pirmcēlonis un galamērķis un "ko visi sauc par Dievu" [11].

35
50
159

Cilvēkam ir dotas spējas, pateicoties kurām viņš var atklāt, ka eksistē Dievs, ar kuru var stāties savstarpējās personiskās attiecībās. Taču, lai cilvēks varētu nonākt dziļās attiecībās ar Viņu, Dievs ir vēlējies cilvēkam atklāt sevi un dāvāt tam žēlastību šīs Atklāsmes pieņemšanai ticībā. Tomēr Dieva eksistences pierādījumi var sagatavot ticībai un palīdzēt saskatīt to, ka ticība nav pretrunā ar cilvēka prātu.


III. Ko Baznīca māca par Dieva pazīšanu

36
355

"Svētā Māte Baznīca apliecina un māca, ka Dievu, visu lietu pirmsākumu un galamērķi, var iepazīt ar cilvēka prāta dabisko gaismu, izejot no radītām lietām." [12] Bez šīs spējas cilvēks nevarētu pieņemt Dieva Atklāsmi. Cilvēkam šī spēja ir dota, jo viņš ir radīts "pēc Dieva attēla" ( Rad 1, 27).

37
1960

Tomēr konkrētajos vēsturiskajos apstākļos, kuros cilvēks atrodas, viņam nākas sastapties ar grūtībām iepazīt Dievu ar sava prāta gaismu vien.


"Kaut arī cilvēka prāts, vienkārši sakot, ar saviem dabiskajiem spēkiem un savu dabisko gaismu tiešām var patiesi un droši pazīt Dievu kā Būtni, ar kuru iespējamas savstarpējas personiskas attiecības un kura ar savu apredzību sargā pasauli un to pārvalda, kā arī dabisko likumu, ko Radītājs ir ielicis mūsu dvēselēs, tomēr prāts sastopas ar daudziem šķēršļiem, kas traucē cilvēkam efektīvi un auglīgi izmantot šo savu dabisko spēju. Jo patiesības, kas attiecas uz Dievu un uz cilvēku attiecībām ar Dievu, pārsniedz ar jutekļiem uztveramo lietu kārtību; kad šīs patiesības ir jāīsteno darbos un saskaņā ar tām ir jāveido dzīve, tās prasa pašuzupurēšanos un pašaizliedzību. Bet, meklējot tādas patiesības, cilvēka prāts ir pakļauts grūtībām, kuras rada jutekļi un iztēle, kā arī ļaunas tieksmes, kas ir pirmgrēka sekas. Tāpēc cilvēki šajās lietās viegli sevi pārliecina, ka nav patiess vai arī vismaz apšaubāms ir viss, ko viņi negrib atzīt par patiesu." [13]

38
2036

Tāpēc ir nepieciešams, lai Dieva Atklāsme apgaismotu cilvēku ne tikai tajās lietās, kas pārspēj viņa sapratni, bet arī par "reliģiskām un morāliskām patiesībām, kas pašas par sevi nav prātam nepieejamas", un lai "situācijā, kurā šobrīd atrodas cilvēce, visi tās varētu pazīt bez grūtībām, pilnīgi droši un bez maldu piejaukuma" [14].


IV. Kā runāt par Dievu

39
851

Aizstāvot cilvēka prāta spēju pazīt Dievu, Baznīca izsaka savu pārliecību, ka ar visiem cilvēkiem ir iespējams runāt par Dievu. Šī pārliecība ir pamatā tās dialogam ar citām reliģijām, ar filozofiju un zinātni, kā arī ar neticīgajiem un ateistiem.

40

Tā kā mūsu spēja pazīt Dievu ir ierobežota, tad ierobežota ir arī spēja šo pazīšanu izteikt vārdos. Mēs spējam "nosaukt vārdā Dievu", vienīgi izejot no radības un saskaņā ar savu tikai cilvēcisko, aprobežoto atziņas un domāšanas veidu.

41
213,299

Visām radībām ir noteikta līdzība ar Dievu, it īpaši cilvēkam, kas ir radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Daudzveidīgās pilnības izpausmes, kas sastopamas radībās (to patiesība, labums, skaistums), tātad atspoguļo Dieva bezgalīgo pilnību. Raugoties uz šo pilnīgumu Viņa radījumos, mēs varam runāt par pašu Dievu, "jo no radību lieluma un skaistuma ir viegli noprotams to Radītājs" ( Gudr 13, 5).

42
212,300
370

Dievs stāv transcendenti augstāk par jebkuru radījumu. Tātad, runājot par Dievu, mums sava valoda pastāvīgi ir jāattīra no visa tā, kas ir ierobežots, tēlains, nepilnīgs, lai "neizsakāmo, neaptveramo, neredzamo, nesasniedzamo" [15] Dievu nesajauktu ar mūsu cilvēciskajiem priekšstatiem par Viņu. Mūsu cilvēciskie vārdi nekad nespēs izteikt Dieva noslēpumu.

43
206

Ja arī tādā veidā runājot par Dievu mūsu valoda ir cilvēciska, tā tomēr patiesi attiecas uz pašu Dievu, bet nespēj Viņu izteikt Viņa bezgalīgajā vienkāršībā. Mums ir jāatceras, ka "starp Radītāju un radījumu nevar konstatēt tik lielu līdzību, lai starp viņiem nebūtu konstatējama vēl lielāka atšķirība" [16]. Jāpiemin arī tas, ka "mēs nevaram uzzināt par Dievu to, kas Viņš savā būtībā ir, bet gan tikai to, kas Viņš nav un kā citas būtnes attiecas pret Viņu" [17].


Kopsavilkums

44

Pēc savas dabas un aicinājuma cilvēks ir reliģiska būtne. Tā kā cilvēks nāk no Dieva un atgriežas pie Dieva, tad savu dzīvi pilnībā cilvēcīgi viņš izdzīvo tikai tad, ja no brīvas gribas pieņem savu saikni ar Dievu.

45

Cilvēks ir radīts, lai dzīvotu komūnijā-vienotībā ar Dievu, kurā viņš atrod savu laimi. "Kad es pilnībā būšu Tevī, vairs nebūs sāpju, ne pārbaudījumu. Pilnīgi piepildīta ar Tevi, mana dzīve būs atradusi savu piepildījumu." [18]

46

Kad cilvēks ieklausās radījumu vēstī un savas sirdsapziņas balsī, viņš var iegūt drošu pārliecību par Dieva, kas ir visa cēlonis un galamērķis, eksistenci.

47

Baznīca māca, ka vienīgo un patieso Dievu, mūsu Radītāju un Kungu, var droši pazīt no Viņa darbiem, pateicoties cilvēka prāta dabiskajai gaismai. [19]

48

Mēs patiešām varam runāt par pašu Dievu, vadoties pēc daudzveidīgajām pilnības izpausmēm radībās, kuras ir līdzīgas bezgala pilnīgajam Dievam. Mūsu ierobežotā valoda tomēr nevar izsmelt noslēpumu.

49

"Radījums [..] bez Radītāja izgaist." [20] Tāpēc ticīgie apzinās, ka Kristus mīlestība viņus mudina nest dzīvā Dieva gaismu tiem, kas Viņu nepazīst vai Viņu noraida.


[1] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 19: AAS 58 (1966), 1038. un 1039. lpp.
[2] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 19: AAS 58 (1966), 1039. lpp.
[3] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 19-21: AAS 58 (1966), no 1038.-1042. lpp.
[4]Sal. Mt 13, 22.
[5]Sal. Rad 3, 8-10.
[6]Sal. 1, 3.
[7]Sv. Augustīns, Confessiones, 1, 1, 1: CCL 27, 1 (PL 32, 659-661).
[8]Sal. Apd 14, 15. 17; 17, 27-28; Gudr 13, 1-9.
[9]Sv. Augustīns, Sermo, 241, 2: PL 38, 1134.
[10] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 18: AAS 58 (1966), 1038. lpp.; sal. turpat, 14: AAS 58 (1966), 1036. lpp.
[11]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1, q. 2, a. 3, c. : Leona XIII izdevums, 4, 31.
[12] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 2. nod.: DS 3004; sal. tas pats, De Revelatione, 2. kanons: DS 3026; Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 6: AAS 58 (1966), 819. lpp.
[13] Pijs XII, Enc. Humani Generis, DS 3875.
[14] Turpat, DS 3876; sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 2. nod.: DS 3005, Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum 6; AAS 58 (1966), 819. un 820. lpp.; sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1, q. 1, a. 1, c.: Leona XIII izdevums, 4, 6.
[15] Bizantijas liturģija, Anaphora sancti Ioannis Chrysostomi : Liturgies Eastern and Western, izd. F. E. Brightman (Oksforda, 1896), 384. lpp. (PG 63, 915).
[16] Laterāna IV koncils, 2. nod . De errore abbatis Ioachim : DS 806.
[17]Sv. Akvīnas Toms, Summa contra gentiles, 1, 30: Leona XIII izdevums, 13, 92.
[18]Sv. Augustīns, Confessiones, 10, 28, 39: CCL 27, 175 (PL 32, 795).
[19]Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 2. kanons, DS 3026.
[20] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 36: AAS 58 (1966), 1054. lpp.