Otrā nodaļa. Dievs nāk pretī cilvēkam

50
36
1066

Ar dabiskā prāta palīdzību cilvēks var droši pazīt Dievu, raugoties uz Viņa radījumiem. Taču ir cita atziņas kārtība, kuru cilvēks nevar sasniegt ar saviem spēkiem, proti, dievišķā Atklāsme. [1] Ar pilnīgi brīvu lēmumu Dievs sevi atklāj un sevi dāvā cilvēkiem. Viņš to dara, atklājot savu noslēpumu, savu labvēlīgo nodomu, kuru Viņš kopš mūžības iecerējis Kristū visu cilvēku labā. Pilnībā šo savu nodomu Viņš atklāj, sūtīdams savu mīļoto Dēlu, mūsu Kungu Jēzu Kristu, un Svēto Garu.


1. artikuls. Dieva Atklāsme


I. Dievs atklāj savu "labvēlīgo nodomu"

51
2823
1996

"Savā labestībā un gudrībā Dievam ir labpaticis atklāt sevi pašu un iepazīstināt ar savas gribas noslēpumu, lai cilvēkiem caur Kristu, cilvēktapušo Vārdu, Svētajā Garā būtu pieejams Tēvs un lai tā viņi kļūtu par dievišķās dabas līdzdalībniekiem." [2]

52

Dievs, kurš "mīt nepieejamā gaismā" ( 1 Tim 6, 16), vēlas dāvāt savu dievišķo dzīvi cilvēkiem, kurus Viņš no brīvas gribas ir radījis, lai savā vienīgajā Dēlā tos pieņemtu par bērniem [3]. Atklādams sevi, Dievs grib darīt cilvēkus spējīgus Viņam atbildēt, Viņu pazīt un Viņu mīlēt daudz vairāk, nekā tie to spētu paši no sevis.

53
1953
1950

Atklāsmes dievišķais lēmums īstenojas laikā "darbos un vārdos, kas ir savstarpēji cieši saistīti" [4] un viens otru izgaismo. Tas satur īpašu "dievišķo pedagoģiju": Dievs pakāpeniski atklāj sevi cilvēkam, pakāpeniski sagatavo viņu pieņemt pārdabisko Atklāsmi par sevi, kuras kulminācija ir cilvēktapušā Vārda, Jēzus Kristus, Personā un sūtībā.


Sv. Irenejs no Lionas vairākkārt runā par šo dievišķo pedagoģiju, salīdzinot attiecības starp Dievu un cilvēku ar "savstarpējās pierašanas" procesu: "Dieva Vārds [..] ir dzīvojis cilvēkā un tapis par Cilvēka Dēlu, lai cilvēks pierastu uzņemt Dievu un lai Dievs pierastu dzīvot cilvēkā saskaņā ar Tēva labo gribu." [5]


II. Atklāsmes posmi


Dievs sevi atklāj jau kopš pirmsākumiem
54
32
374

"Dievs, kurš visu ir radījis un uztur caur Vārdu, savā radībā pastāvīgi liecina cilvēkam par sevi; un tā kā Viņš gribēja atvērt ceļu uz pārdabisko pestīšanu, tad jau no iesākuma atklāja sevi pirmvecākiem." [6] Viņš tos aicināja uz dziļu komūniju-vienotību ar sevi, ietērpjot viņus mirdzošā žēlastībā un taisnībā.

55
397,410

Šo Atklāsmi nepārtrauca mūsu pirmvecāku grēks. Tiešām, Dievs "pēc viņu [..] kritiena, tiem apsolot pestīšanu, deva viņiem cerību uz glābšanu un pastāvīgi rūpējās par cilvēci, lai dāvātu mūžīgo dzīvi tiem, kas, neatlaidīgi pastāvot labajā, tiekušies pēc pestīšanas" [7].

761

"Kad viņš nepaklausības dēļ pazaudēja Tavu draudzību, Tu viņu neatstāji nāves varā. [..] Tu vairākkārt piedāvāji cilvēkiem savu derību." [8]


Derība ar Noasu
56
401
1219

Kad grēks bija sagrāvis cilvēces vienotību, Dievs vispirms centās atpestīt cilvēci, rūpējoties par katru cilvēces daļu. Derība, kuru Viņš noslēdza ar Noasu pēc plūdiem [9], izsaka Dieva pestīšanas kārtības nodomu attiecībā pret "tautām", tas ir, pret cilvēkiem, kas apvienoti grupās "savās zemēs pēc savām valodām un ģimenēm" ( Rad 10, 5) [10].

57

Šai daudzo tautu vienlaikus kosmiskajai, sociālajai un reliģiskajai kārtībai [11] ir jāierobežo kritušās cilvēces lepnība, kas vienprātīgā ļaunprātībā [12] gribētu ar saviem spēkiem apvienoties pēc Bābeles parauga [13]. Taču grēka dēļ [14] šo pagaidu kārtību pastāvīgi var izkropļot pagāniskā daudzdievība, kā arī nācijas un tās vadoņu dievināšana.

58
674
2569

Derība ar Noasu paliek spēkā tik ilgi, kamēr pastāvēs "tautu laikmets" [15], kamēr visā pasaulē tiks sludināts Evaņģēlijs. Bībele godina dažas "tautu" lielās personības: "taisnīgo Ābelu", karali un priesteri Melhizedeku [16] Kristus pirmtēlu [17], taisnīgos "Noasu, Daniēlu un Ījabu" ( Ez 14, 14). Tādā veidā Svētie Raksti rāda, cik lielu svētumu var sasniegt tie, kas dzīvo saskaņā ar Noasa derību, gaidīdami, kad Kristus nāks, "lai izklīdinātos Dieva bērnus sapulcinātu vienkopus" ( 11, 52).


Dievs izvēl Ābrahamu
59
145,2570

Lai apvienotu izklīdināto cilvēci, Dievs izvēl Ābramu un aicina viņu, sacīdams: "Izej no savas zemes, no saviem radiem un no sava tēva nama" ( Rad 12, 1), lai darītu viņu par Ābrahamu, tas ir, par "daudzu tautu tēvu" ( Rad 17, 5). "Tevī tiks svētītas visas zemes ciltis!" ( Rad 12, 3) [18]

60
760
762,781

Tauta, kas cēlās no Ābrahama, kļūst par patriarhiem dotā apsolījuma glabātāju, par izvēlēto tautu [19], kas ir aicināta sagatavot visu Dieva bērnu sapulcināšanu nākotnē Baznīcas vienībā [20]. Šī tauta kļūst par saknēm, kurām tiks uzpotēti pagāni, kas kļuvuši ticīgi. [21]

61

Patriarhi, pravieši un citas Vecās Derības personības visās Baznīcas liturģiskajās tradīcijās bijušas un vienmēr tiks godinātas kā svētas.


Dievs veido savu tautu Izraēli
62
2060,2574
1961

Laikā pēc patriarhiem Dievs veidoja Izraēli par savu tautu, atbrīvojot to no Ēģiptes verdzības. Viņš noslēdza ar to derību Sinaja kalnā un ar Mozus starpniecību deva tai savu Likumu, lai tā Viņam kalpotu, pieņemot Viņu par vienīgo, dzīvo un patieso Dievu, gādīgo Tēvu un taisnīgo Tiesnesi, un gaidītu apsolīto Pestītāju. [22]

63
204,2801
839

Izraēlis ir Dieva priesteriskā tauta [23], pār kuru "tika piesaukts Kunga vārds" ( At 28, 10). Tā ir tauta, "kas [pirmā] [..] sadzirdēja Dieva balsi" [24], "vecāko brāļu" tauta Ābrahama ticībā [25].

64
711
1965
489

Ar praviešu starpniecību Dievs veido savu tautu cerībā uz pestīšanu, gaidot jauno un mūžīgo derību, kas ir domāta visiem cilvēkiem [26] un kas būs ierakstīta sirdīs [27]. Pravieši sludina Dieva tautas radikālo atpestīšanu, tās šķīstīšanu no visām neuzticībām [28], pestīšanu, kas aptvers visas tautas [29]. Par šīs cerības nesējiem pirmām kārtām kļūs Kunga nabagi un pazemīgie. [30] Svētās sievietes, kā Sāra, Rebeka, Rāhele, Mirjama, Debora, Hanna, Judīte un Estere - saglabā dzīvu Izraēļa pestīšanas cerību. Visdzidrākā no viņām ir Marija. [31]


III. Jēzus Kristus - "visas Atklāsmes Vidutājs un Pilnība" [32]


Savā Vārdā Dievs ir izteicis visu
65
102

"Daudzkārt un daudzējādi Dievs ir senāk runājis uz mūsu tēviem caur praviešiem. Beidzot šinīs dienās Viņš ir runājis uz mums caur Dēlu." ( Ebr 1, 1-2) Kristus, par cilvēku tapušais Dieva Dēls, ir vienīgais, pilnīgais un nepārspējamais Tēva Vārds. Viņā Tēvs izsaka visu, un netiks dots neviens cits vārds, kā šis. Sv. Jānis no Krusta, tāpat kā daudzi citi pirms viņa, to tik skaidri izsaka, komentējot Ebr 1, 1-2:

516
2717

"No tā brīža, kad Dievs mums ir dāvājis savu Dēlu, kas ir Viņa vienīgais Vārds, Dievs ir izteicis visu šajā vienā Vārdā un Dievam vairāk nav ko teikt. [..] Tiešām, to, ko Viņš kādreiz pa daļai bija teicis praviešiem, Viņš visā pilnībā izteica savā Dēlā, dāvādams mums visu, proti, savu Dēlu. Tie, kas, ņemot to vērā, vēl gribētu izjautāt Kungu un lūgt no Viņa vīzijas vai atklāsmes, ne tikai rīkotos nesaprātīgi, bet arī atklāti apvainotu Dievu, jo tādējādi nepievērstu savu skatienu vienīgi Kristum, bet meklētu kaut ko citu vai kādu jaunumu." [33]


Citas Atklāsmes vairs nebūs
66
94

"Kristīgā pestīšanas kārtība, proti, jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un mums nav jāgaida vairs nekāda jauna publiska Atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā." [34] Kaut arī Atklāsme ir noslēgusies, tomēr tās saturs nav pilnīgi izklāstīts; kristīgās ticības uzdevums ir pakāpeniski gadsimtu gaitā izprast visu tās plašumu.

67
84
93

Gadsimtu gaitā bijušas tā saucamās "privātās atklāsmes", dažas no tām atzinusi Baznīcas autoritāte. Taču tās nepieder pie ticības mantojuma. To loma nav "uzlabot" vai "papildināt" galīgo Kristus Atklāsmi, bet gan palīdzēt to pilnīgāk izdzīvot noteiktajā vēsturiskajā laikmetā. Baznīcas maģistērija vadīta, ticīgo izjūta spēj izšķirt un pieņemt to, kas šajās atklāsmēs ir patiess Kristus vai Viņa svēto aicinājums Baznīcai.


Kristīgā ticība nevar pieņemt "atklāsmes", kas pretendē pārspēt vai labot Atklāsmi, kuras piepildījums ir Kristus, kā tas notiek dažās nekristīgajās reliģijās un arī dažās jaunajās sektās, kuru pamatā ir šādas "atklāsmes".


Kopsavilkums

68

Aiz mīlestības Dievs sevi ir atklājis un dāvājis cilvēkam. Tā Viņš dod galīgu un pilnīgu atbildi uz jautājumiem, kādus cilvēks sev uzdod par savas dzīves jēgu un mērķi.

69

Dievs sevi atklāja cilvēkam, pakāpeniski atklādams viņam savu noslēpumu darbos un vārdos.

70

Dievs sniedz liecību par sevi pašu radītajās lietās. Viņš sevi atklāja arī mūsu pirmvecākiem. Viņš runāja uz viņiem un pēc viņu krišanas grēkā apsolīja tiem pestīšanu [35] un piedāvāja savu derību.

71

Dievs noslēdza ar Noasu mūžīgu derību, derību starp sevi un visām dzīvajām būtnēm. [36] Tā pastāvēs tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule.

72

Dievs izvēlēja Ābrahamu un noslēdza derību ar viņu un viņa pēcnācējiem. Viņš tos veidoja par savu tautu, kurai caur Mozu atklāja savu Likumu. Ar praviešu starpniecību Viņš to sagatavoja pieņemt visai cilvēcei domāto pestīšanu.

73

Dievs sevi pilnīgi atklāja, sūtīdams savu Dēlu, kurā Viņš noslēdza savu derību uz visiem laikiem. Kristus ir Tēva galīgais Vārds, tā kā pēc Viņa vairs nebūs citas Atklāsmes.


2. artikuls. Dievišķās Atklāsmes tālāknodošana

74
851

Dievs "grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai" ( 1 Tim 2, 4), kas ir Jēzus Kristus. [37] Tāpēc ir nepieciešams, lai Kristus tiktu sludināts visām tautām un visiem cilvēkiem un lai tādā veidā Atklāsme nonāktu līdz pat zemes malām.


"Devis šo Atklāsmi visu tautu pestīšanai, Dievs ar tādu pat labestību gādā, lai tā vienmēr paliktu neskarta un tiktu nodota tālāk visām paaudzēm." [38]


I. Apustuliskā tradīcija

75
171

"Kungs Kristus, kura Personā pašā pilnībā noslēdzas visaugstā Dieva Atklāsme, pats piepildījis un ar savu muti sludinājis pirms tam praviešu apsolīto Evaņģēliju, lika, lai apustuļi, sniedzot dievišķās dāvanas, visiem to sludina kā ikvienas pestījošās patiesības un visu morālisko normu avotu." [39]


Apustuliskā sludināšana...
76

Saskaņā ar Kunga pavēli, Evaņģēlija tālāknodošana notika divējādi:


- mutvārdos - "caur apustuļiem, kuri ar mutvārdu sludināšanu, piemēriem un iedibinājumiem nodeva tālāk gan to, ko bija mācījušies no paša Kristus, dzīvojot kopā ar Viņu un redzot Viņa darbus, gan arī to, ko Svētais Gars viņiem iedvesmoja";


- rakstveidā - "caur apustuļiem un viņiem tuvu stāvošiem cilvēkiem, kuri tā paša Svētā Gara iedvesmā rakstiski fiksēja pestīšanas vēsti". [40]


...kura turpinās apustuliskajā pēctecībā
77
861

"Lai Evaņģēlijs Baznīcā vienmēr tiktu saglabāts neskarts un dzīvs, apustuļi par saviem pēctečiem atstāja bīskapus, viņiem uzticot savu mācīšanas sūtību". [41] Patiešām, "apustuliskā sludināšana, kas ir sevišķā veidā izklāstīta iedvesmotajās grāmatās, nepārtrauktā pārmantošanā jāsaglabā līdz laika galam". [42]

78
174
1124,2651

Šo dzīvo Atklāsmes tālāknodošanu, kas tiek īstenota Svētajā Garā, sauc par Tradīciju, lai to atšķirtu no Svētajiem Rakstiem, kaut tā ir cieši ar tiem saistīta. Caur Tradīciju "savā mācībā, dzīvē un kultā Baznīca uzticīgi glabā un nodod tālāk katrai nākamajai paaudzei visu to, kas tā pati ir, un visu to, kam tā tic". [43] "Svēto Baznīcas tēvu mācība apliecina šīs Tradīcijas dzīvinošo klātbūtni, tās bagātībām saplūstot Baznīcas, kura tic un lūdzas, praksē un dzīvē." [44]

79

Tādā veidā Tēva atklāsme par sevi, ko Viņš veicis caur savu Vārdu Svētajā Garā, ir Baznīcā klātesoša un darbīga: "Dievs, kas runājis kādreiz, nepārstāj sarunāties ar sava mīļotā Dēla Līgavu, un Svētais Gars, caur kuru Evaņģēlija dzīvā balss atskan Baznīcā un caur to - pasaulē, ieved ticīgos patiesības pilnībā un liek viņos pārpilnībā mājot Kristus vārdiem." [45]


II. Saistība starp Tradīciju un Svētajiem Rakstiem


Kopējs avots...
80

"Tradīcija un Svētie Raksti ir ciešā saistībā, pastāvot dziļai savstarpējai apmaiņai. Izplūzdami no viena un tā paša dievišķā avota, tie kopā veido, tā teikt, vienu veselu un tiecas uz vienu un to pašu mērķi." [46] Gan Tradīcija, gan Svētie Raksti dara Baznīcā klātesošu un auglīgu Kristus noslēpumu, kurš ir apsolījis palikt ar savējiem "visās dienās, līdz pat pasaules beigām" ( Mt 28, 20).


...divi dažādi tālāknodošanas veidi
81

"Svētie Raksti ir Svētā Gara iedvesmā rakstiski fiksētais Dieva Vārds."

113

"Savukārt svētā Tradīcija vēstī Dieva Vārdu, ko Kungs Kristus un Svētais Gars ir uzticējuši apustuļiem, un visā pilnībā nodod to tālāk viņu pēctečiem, lai tie, patiesības Gara apgaismoti, savā sludināšanā to uzticīgi saglabā, skaidro un izplata." [47]

82

No tā izriet, ka Baznīca, kurai ir uzticēta Atklāsmes tālāknodošana un interpretācija, "savu pārliecību par visiem Atklāsmes jautājumiem smeļas ne tikai Svētajos Rakstos. Tāpēc gan Tradīcija, gan Svētie Raksti ir jāpieņem un jāciena ar vienādu bijību un cieņu". [48]


Apustuliskā Tradīcija un Baznīcas tradīcijas
83

Tradīcija, par kuru mēs šeit runājam, nāk no apustuļiem un nodod tālāk to, ko viņi ir saņēmuši no Jēzus mācības un piemēra un uzzinājuši no Svētā Gara. Patiešām, pirmās kristiešu paaudzes laikā vēl nebija uzrakstīta Jaunā Derība, un pati Jaunā Derība apliecina dzīvās Tradīcijas procesu.

1202,2041
2684

Teoloģiskās, disciplinārās, liturģiskās vai dievbijības "tradīcijas", kas laika gaitā radās vietējās Baznīcās, ir kaut kas cits. Tās ir dažādām vietām un dažādiem laikmetiem piemērotas šīs lielās Tradīcijas īpašas izpausmes formas. Apustuliskās Tradīcijas gaismā tās var tikt Baznīcas maģistērija vadībā saglabātas, pārveidotas vai arī atmestas.


III. Ticības mantojuma interpretācija


Ticības mantojums, kas uzticēts visai Baznīcai kopumā
84
857,871
2033

Ticības svētais mantojums [49] (depositum fidei), ko satur svētā Tradīcija un Svētie Raksti, caur apustuļiem tika uzticēts visai Baznīcai. "Tam sekodama, visa svētā tauta, vienota ar saviem ganītājiem, pastāvīgi paliek uzticīga apustuļu mācībā un brāļu kopībā, maizes laušanā un lūgšanā, tā ka mantojumā saņemtās ticības saglabāšanā, īstenošanā un apliecināšanā izpaužas neparasti spēcīga garīga vienotība starp ganītājiem un ticīgajiem." [50]


Baznīcas maģistērijs
85
888,892
2032,2040

"Uzdevums autentiski interpretēt rakstiski fiksēto vai tālāknodoto Dieva Vārdu ir uzticēts vienīgi Baznīcas dzīvajam maģistērijam, kurš izmanto savu varu Jēzus Kristus vārdā" [51], tas ir, bīskapiem vienotībā ar Pētera pēcteci - Romas bīskapu.

86
688

"Taču šis maģistērijs nav pārāks par Dieva Vārdu, bet gan tam kalpo, mācot tikai to, kas tika saņemts glabāšanā, jo sekojot Dieva dotajām pilnvarām, ar Svētā Gara palīdzību tas dievbijīgi klausās šo Vārdu, svēti to sargā un uzticīgi māca, un no šī vienīgā ticības mantojuma smeļ visu, ko piedāvā ticēšanai kā Dieva atklātu." [52]

87
1548
2037

Ticīgie, atceroties Kristus sacītos vārdus apustuļiem: "Kas jūs klausa, mani klausa" ( Lk 10, 16) [53], paklausībā pieņem mācību un norādījumus, ko dažādos veidos viņiem dod ganītāji.


Ticības dogmas
88
888,892
2032,2040

Baznīcas maģistērijs no Kristus saņemto varu pilnībā izmanto tad, kad definē dogmas, tas ir, kad kristīgajai tautai neatsaucamā veidā piedāvā dievišķajā Atklāsmē esošās patiesības, pie kurām ticībā jāturas, vai arī, kad tā galīgā veidā piedāvā ar šīm iepriekšminētajām nepieciešami saistītas patiesības.

89
2625

Starp mūsu garīgo dzīvi un dogmām pastāv organiska saistība. Dogmas ir gaisma mūsu ticības ceļā, tās apgaismo to un padara drošu. Un otrādi, ja mūsu dzīve ir taisna, tad mūsu prāts un sirds būs atvērti, lai uzņemtu ticības dogmu gaismu. [54]

90
114,158
234

Dogmu savstarpējo sakarību un starp tām pastāvošo saskaņu var atklāt, Kristus noslēpuma Atklāsmi ņemot visā kopumā. [55] Jāpiemin tas, ka "pastāv zināma kārtība jeb 'hierarhija' starp katoliskās mācības patiesībām, jo tās ir dažādos veidos saistītas ar kristīgās ticības pamatu". [56]


Pārdabiskā apziņa par ticību ( sensus fidei )
91
737

Visi ticīgie piedalās atklātās patiesības izprašanā un tālāknodošanā. Viņi ir saņēmuši Svētā Gara svaidījumu, kas tos māca [57] un ieved " visā patiesībā" ( 16, 13).

92
785

"Viss ticīgo kopums [..] nevar ticībā maldīties un to parāda ar savu pārdabisko ticības apziņu, kas piemīt visai Dieva tautai kopumā, kad 'no bīskapa līdz pat beidzamajam ticīgajam lajam' visu ticīgo kopums visur pieņem patiesības par ticību un tikumību." [58]

93
889

"Pateicoties šai ticības apziņai, ko uzmodina un uztur Patiesības Gars, un, svētā maģistērija vadīta, Dieva tauta [..] pilnīgi uzticīgi seko vienreiz un uz visiem laikiem svētajiem nodotajai ticībai; šī tauta, pienācīgi to interpretēdama, to dziļāk izzina un pilnīgāk pielieto dzīvē." [59]


Augšana ticības izpratnē
94
66

Pateicoties Svētā Gara palīdzībai, Baznīcas dzīvē var augt izpratne par ticības mantojuma realitātēm un vārdiem:

2651

- "caur kontemplāciju un studijām, ticīgajiem tos pārdomājot savā sirdī" [60] ; it sevišķi "teoloģiski pētījumi [..] padziļina atklātās patiesības pazīšanu" [61] ;

2038,2518

- "caur iekšējo sapratni, kādu [ticīgie] piedzīvo garīgajās lietās" [62] ; "dievišķie vārdi aug kopā ar to lasītāju" [63] ;


- "caur to cilvēku sludināšanu, kuri līdz ar bīskapu pēctecību saņēmuši drošu patiesības harizmu" [64].

95

"Tātad ir skaidrs, ka svētā Tradīcija, Svētie Raksti un Baznīcas maģistērijs, pateicoties ļoti gudram Dieva izkārtojumam, ir tik cieši savstarpēji saistīti un vienoti, ka neviens no tiem nevar pastāvēt bez pārējiem un ka visi kopā, katrs savā veidā, viena un tā paša Svētā Gara vadībā sekmīgi piedalās dvēseļu pestīšanā." [65]


Kopsavilkums

96

To, ko Kristus uzticēja apustuļiem, viņi savā sludināšanā vai rakstos, Svētā Gara iedvesmoti, nodeva tālāk visām paaudzēm līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai godībā.

97

"Svētā Tradīcija un Svētie Raksti veido vienu svētu Dieva Vārda mantojumu" [66], kurā kā spogulī svētceļojošā Baznīca skata Dievu, visu tās bagātību avotu.

98

"Savā mācībā, dzīvē un kultā Baznīca uzticīgi glabā un nodod tālāk katrai nākamajai paaudzei visu to, kas tā ir, un visu to, kam tā tic." [67]

99

Pateicoties ticības pārdabiskajai apziņai, visa Dieva tauta nepārtraukti pieņem dievišķās Atklāsmes dāvanu, arvien dziļāk to izzina un pilnīgāk izdzīvo.

100

Uzdevums autentiski interpretēt Dieva Vārdu ir uzticēts vienīgi Baznīcas maģistērijam, Romas pāvestam un bīskapiem, kas ir vienotībā ar viņu.


3. artikuls. Svētie Raksti


I. Kristus - Svēto Rakstu vienīgais Vārds

101

Lai atklātu sevi cilvēkiem, Dievs, parādīdams savu labestību, runā uz viņiem viņu valodā. "Dieva vārdi, kuri ir izteikti cilvēka valodā, ir kļuvuši līdzīgi cilvēku runai, tāpat kā kādreiz mūžīgā Tēva Vārds, pieņemdams vājo miesu, ir tapis līdzīgs cilvēkam." [68]

102
65,2763

Ar visiem Svēto Rakstu vārdiem Dievs pasaka tikai vienu Vārdu: savu vienīgo Vārdu, kurā Viņš pilnībā izsaka pats sevi [69] :

426,429

"Atceries: viens un tas pats Dieva Vārds izplatās visos Rakstos; viens un tas pats Vārds izskan no daudzo svēto autoru mutēm. Šim Vārdam, kas iesākumā bija pie Dieva, nav vajadzīgas zilbes, jo šis Vārds nav pakļauts laikam." [70]

103
1100,1184
1378

Šī iemesla dēļ Baznīca Svētos Rakstus vienmēr ir godinājusi tāpat, kā Kunga Miesu. Tā nemitīgi sniedz ticīgajiem dzīvības Maizi, kuru tā saņem no Dieva Vārda galda un Kristus Miesas galda. [71]

104

Svētajos Rakstos Baznīca pastāvīgi atrod sev uzturu un spēku [72], jo tajos tā saņem ne tikai cilvēka vārdus, bet gan to, kas īstenībā ir Svētie Raksti: Dieva Vārdu. [73] "Svētajos Rakstos Tēvs, kas ir debesīs, mīlestībā nāk pretī saviem bērniem un runā ar viņiem." [74]


II. Svēto Rakstu iedvesmotība un patiesīgums

105

Dievs ir Svēto Rakstu Autors. "Dieva atklātās patiesības, kuras satur Svētie Raksti un ko tie piedāvā, tika tajos rakstiski fiksētas Svētā Gara iedvesmā."


"Svētā Māte Baznīca, pamatojoties uz apustulisko ticību, kā Vecās Derības, tā arī Jaunās Derības grāmatas kopumā ar visām to daļām uzskata par svētām un kanoniskām, jo tās ir uzrakstītas Svētā Gara iedvesmā, to Autors ir Dievs un kā tādas tās ir nodotas pašai Baznīcai." [75]

106

Dievs ir iedvesmojis Svēto Rakstu autorus - cilvēkus. "Svēto grāmatu sastādīšanai Dievs ir izvēlējis cilvēkus, kurus izmantoja, tiem paturot savas spējas un spēkus, tā, lai viņi kā īsti autori, Dievam darbojoties viņos un caur viņiem, rakstiski fiksētu visu, ko Dievs gribēja, un vienīgi to." [76]

107
702

Iedvesmotās grāmatas māca patiesību. "Tādēļ, ka viss, ko uzrakstīja iedvesmotie autori jeb hagiogrāfi, ir jāuzskata par Svētā Gara izpausmi, ir jāatzīst, ka Rakstu grāmatas droši, uzticīgi un nemaldīgi māca patiesību, kuru Dievs mūsu pestīšanas dēļ ir gribējis iekļaut Svētajos Rakstos." [77]

108

Kristīgā ticība tomēr nav "grāmatu reliģija". Kristietība ir Dieva "Vārda", "nevis pierakstītā, mēmā vārda, bet gan cilvēktapušā un dzīvā Vārda"reliģija. [78] Lai Svēto Rakstu vārdi nepaliktu tikai kā miruši burti, vajag, lai Kristus, dzīvā Dieva mūžīgais Vārds, caur Svēto Garu apgaismotu mūsu prātus, - tā, lai mēs saprastu Rakstus. [79]


III. Svētais Gars - Svēto Rakstu skaidrotājs

109

Svētajos Rakstos Dievs runā uz cilvēku tādā veidā, kāds cilvēkiem ir piemērots. Lai labi izskaidrotu Rakstus, ir jāievēro tas, ko īstenībā ir gribējis teikt autors - cilvēks un ko ar šiem vārdiem, savukārt, mums gribējis atklāt Dievs. [80]

110

Lai izprastu Rakstu autoru nodomu, jāņem vērā tālaika apstākļi un kultūra, attiecīgajam laikam raksturīgie "literārie žanri", toreizējais domāšanas veids, runas un stāstīšanas formas. "Jo patiesība tekstos, kuru saikne ar vēsturi atšķiras pēc teksta žanra (pravietiskā, poētiskā vai cita), tiek piedāvāta un izteikta atšķirīgi." [81]

111

Tā kā Svētie Raksti ir iedvesmoti, tad lai Raksti nepaliktu par "mirušu burtu", to interpretācijā jāievēro vēl viens princips - ne mazāk svarīgs par iepriekšējo: "Svētie Raksti ir jālasa un jāinterpretē tajā pašā Garā, kurā tie tika uzrakstīti." [82]


Vatikāna II koncils min trīs kritērijus, kas jāievēro, lai Raksti tiktu interpretēti atbilstoši Garam, kurš tos ir iedvesmojis [83] :

112
128
368

1. Vispirms liela uzmanība jāpievērš "Rakstu saturam un vienotībai". Lai cik atšķirīgas būtu grāmatas, kuras veido Svētos Rakstus, Raksti ir viens veselums, pamatojoties uz dievišķā plāna vienību, kura centrs ir Kristus Jēzus un Viņa kopš pashas ciešanām atvērtā Sirds [84] :


"Ar Kristus Sirdi [85] ir jāsaprot Svētie Raksti, kas atklāj Kristus Sirdi. Pirms Viņa ciešanām šī Sirds bija aizvērta, jo Raksti bija nesaprotami. Bet pēc Viņa ciešanām Raksti ir atvērti, jo tie, kas tos tagad saprot, apsver un atšķir, kādā veidā interpretēt pravietojumus." [86]

113
81

2. Svētie Raksti jālasa arī saskaņā ar "visas Baznīcas dzīvo Tradīciju". Pēc Baznīcas tēvu izteikuma - Svētie Raksti ir dziļāk ierakstīti Baznīcas sirdī, nekā materiālajā grāmatā. [87] Baznīca patiešām saglabā savā Tradīcijā Dieva Vārda dzīvo piemiņu, un Svētais Gars dāvā tai Rakstu garīgo interpretāciju, ("...saskaņā ar garīgo nozīmi, kuru Baznīcai dāvā Gars"). [88]

114
90

3. Ir jāievēro ticības analoģija. [89] Ar "ticības analoģiju" mēs saprotam ticības patiesību saistību - gan savstarpējo, gan arī Atklāsmes kopējā plānā.


Rakstu dažādās nozīmes
115

Pēc senas tradīcijas Rakstiem ir divkārša nozīme : tiešā un garīgā. Pēdējā no tām var būt: alegoriska, morāliska vai anagoģiska. Šo četru nozīmju saistība nodrošina dzīvajai Svēto Rakstu lasīšanai Baznīcā to pilnīgo bagātību:

116
110,114

Tiešā nozīme ir izteikta Rakstu vārdos un tiek atklāta ekseģēzē, kas pamatojas uz pareizas interpretācijas principiem. "Visas [Svēto Rakstu] nozīmes balstās uz vienu, proti, uz tiešo." [90]

117
1101

Garīgā nozīme. Pateicoties Dieva plāna vienotībai, par zīmi var būt ne tikai Rakstu teksts, bet arī reālie priekšmeti un notikumi, par kuriem tie runā.


1. Alegoriskā nozīme. Mēs varam dziļāk izprast notikumus, ja saprotam to nozīmi Kristū. Tādējādi Sarkanās jūras šķērsošana ir zīme Kristus uzvarai un līdz ar to - Kristībai. [91]


2. Morāliskā nozīme. Notikumiem, par kuriem ir runa Svētajos Rakstos, mūs jāvirza uz taisnīgu rīcību. Tie ir uzrakstīti "par pamācību mums" ( 1 Kor 10, 11). [92]


3. Anagoģiskā nozīme. Reālos priekšmetus un notikumus mēs varam skatīt to mūžīgajā nozīmē; tie mūs ved (gr. anagōgē ) uz mūsu debesu Tēviju. Baznīca zemes virsū ir debesu Jeruzalemes zīme. [93]

118

Kāds viduslaiku distihs šīs četras nozīmes apkopo šādi:


"Burts māca notikumus; alegorija - kam jātic,


morāle - kas jādara; anagoģija - pēc kā jātiecas." [94]

119
94

"Ievērojot iepriekšminētos likumus, ekseģētiem jācenšas iespējami dziļāk izprast un izklāstīt Svēto Rakstu nozīmi - tā, lai pateicoties viņu sagatavotajiem pētījumu materiāliem, varētu nobriest Baznīcas spriedums. Patiešām, viss, kas attiecas uz Rakstu skaidrošanas veidu, visbeidzot, ir pakļauts Baznīcas spriedumam, kura pilda dievišķo uzdevumu un kalpojumu Dieva vārdu saglabāšanai un skaidrošanai." [95]

113

"Es neticētu Evaņģēlijam, ja uz to mani nepamudinātu katoliskās Baznīcas autoritāte." [96]


IV. Svēto Rakstu kanons

120
1117

Apustuliskā Tradīcija ļāva Baznīcai izšķirt, kādi teksti jāiekļauj Svēto Rakstu sarakstā. [97] Šis pilnīgais saraksts tiek saukts par Svēto Rakstu kanonu. Saskaņā ar to Vecā Derība sastāv no 46 (45, ja Jeremija un Raudu dziesmu grāmatu ņem kopā), bet Jaunā Derība - no 27 darbiem. [98]


Vecajā Derībā ietilpst: Radīšanas, Izceļošanas, Levītu, Skaitļu, Atkārtotā likuma grāmata, Jozus, Tiesnešu, Rutas, Samuēla pirmā un otrā grāmata, Ķēniņu pirmā un otrā grāmata, Hroniku pirmā un otrā grāmata, Ezras, Nehemija, Tobija, Judītes, Esteres grāmata, Makabiešu pirmā un otrā grāmata, Ījaba grāmata, Psalmi, Sakāmvārdu grāmata, Mācību teicēja grāmata, Dziesmu dziesma, Gudrības grāmata, Sīraha dēla grāmata, praviešu Isaja, Jeremija grāmatas, Raudu dziesmas, Baruha grāmata, praviešu Ezehiēla, Daniēla, Oseja, Joēla, Amosa, Abdija, Jonasa, Mihas, Nahuma, Habakuka, Sofonija, Ageja, Zahārija, Malahija grāmatas.


Jaunajā Derībā ietilpst: Mateja, Marka, Lūkasa [Lūkas], Jāņa evaņģēliji, Apustuļu darbi, svētā Pāvila vēstule romiešiem, pirmā un otrā vēstule korintiešiem, vēstules galatiešiem, efeziešiem, filipiešiem, kolosiešiem, pirmā un otrā vēstule tesalonīkiešiem, pirmā un otrā vēstule Timotejam, vēstule Titam, Filemonam, vēstule ebrejiem, Jēkaba vēstule, Pētera pirmā un otrā vēstule, trīs Jāņa vēstules, Jūdas vēstule un Atklāsmes grāmata.


Vecā Derība
121
1093

Vecā Derība ir neatņemama Svēto Rakstu sastāvdaļa. Tās grāmatas ir dievišķi iedvesmotas un tām ir nepārejoša vērtība [99], jo vecā derība nekad nav tikusi atcelta.

122
702,763
708
2568

Patiešām, "Vecās Derības pestīšanas vēstures galvenā jēga ir bijusi Kristus, pasaules Pestītāja, [..] atnākšanas sagatavošana". "Lai gan Vecās Derības grāmatas satur arī nepilnīgas un pārejošas lietas", tās tomēr liecina par Dieva atpestījošās mīlestības prasmi audzināt. Tajās "atrodas cildena mācība par Dievu, svētīga gudrība par cilvēka dzīvi, apbrīnojama lūgšanu krātuve", tajās "visbeidzot, glabājas mūsu pestīšanas noslēpums" [100].

123

Kristieši godina Veco Derību kā patiesu Dieva Vārdu. Domu, ka Veco Derību ir jāatmet, jo to esot atcēlusi Jaunā Derība (marcionisms), Baznīca vienmēr ir stingri noraidījusi.


Jaunā Derība
124

"Dieva Vārds, kas ir dievišķs spēks ikviena ticīga cilvēka pestīšanai, atklājas Jaunās Derības grāmatās, un Viņa spēks tajās izpaužas īpašā veidā." [101] Šie teksti mums piedāvā dievišķās Atklāsmes galīgo patiesību. To centrā ir Jēzus Kristus, cilvēktapušais Dieva Dēls, Viņa darbi, mācība, Viņa ciešanas un pagodināšana, kā arī Viņa Baznīcas aizsākumi, darbojoties Svētajam Garam. [102]

125
515

Evaņģēliji ir visu Svēto Rakstu sirds, "jo tie ir vispilnīgākā liecība par cilvēktapušā Vārda, mūsu Pestītāja, dzīvi un mācību" [103].

126

Evaņģēliju veidošanās procesā var izšķirt trīs posmus:


1. Jēzus dzīve un mācība. Baznīca stingri pastāv pie tā, ka četri evaņģēliji, "kuru vēsturiskumu tā bez ierunām apstiprina, uzticīgi stāsta par to, ko Jēzus, Dieva Dēls, dzīvodams starp cilvēkiem, patiesi ir darījis un mācījis viņu pestīšanas labā līdz Viņa debesīs uzņemšanas dienai".

76

2. Mutiskā tradīcija. "To, ko Kungs bija sacījis un darījis, apustuļi pēc Viņa debesīs uziešanas nodeva tālāk saviem klausītājiem jau ar to padziļināto izpratni, ar kuru tie paši bija apveltīti, kad viņus bija pamācījuši Kristus pagodināšanas notikumi un Patiesības Gars."

76

3. Evaņģēliju sarakstīšana. "Svētie autori ir sarakstījuši četrus evaņģēlijus, izvēlēdamies dažus elementus no plašā materiāla, kas bija viņu rīcībā vai nu mutiskā, vai jau rakstiskā veidā, pārējos apkopojot vai arī izskaidrojot atkarībā no Baznīcas kopienas situācijas, visbeidzot, saglabājot sludināšanas formu tādā veidā, lai mums sniegtu par Jēzu tikai autentisku patiesību." [104]

127
1154

Evaņģēlijs, kas izpaužas četrās formās, ieņem unikālu vietu Baznīcā, par ko liecina godināšana, kādu tam veltī liturģija, un nesalīdzināmais pievilcības spēks, ar kādu tas visos laikos ir iespaidojis svētos:


"Nav tādas mācības, kas būtu augstāka, labāka, vērtīgāka un spožāka par Evaņģēlija tekstu. Ieskatieties un iegaumējiet, ko mūsu Kungs un Mācītājs Kristus ir mācījis ar vārdiem un veicis savos darbos." [105]

2705

"Evaņģēlijs vairāk nekā jebkas cits mani balsta lūgšanas laikā; tajā es atrodu visu, kas manai nabaga dvēselei vajadzīgs. Es tajā arvien atklāju jaunu gaismu, kādu paslēptu un noslēpumainu nozīmi." [106]


Vecās un Jaunās Derības vienība
128
1094
489

Jau apustuļu laikā [107] un tad pastāvīgi Tradīcijas plūsmā Baznīca, pateicoties tipoloģijai, ir parādījusi dievišķā nodoma vienību abās derībās. Šī tipoloģija Dieva darbos Vecajā Derībā saskata pirmtēlus tam, ko Dievs, laikiem piepildoties, ir īstenojis sava Dēla, kas tapis cilvēks, Personā.

129
651
2055
1968

Tādējādi kristieši Veco Derību lasa Kristus, kas miris un augšāmcēlies, gaismā. Šī tipoloģiskā lasīšana pauž Vecās Derības neizsmeļamo saturu. Pielietojot šo lasīšanas veidu, nedrīkst aizmirst, ka Vecā Derība joprojām saglabā savu īpato Atklāsmes vērtību, ko pats Kungs no jauna ir apstiprinājis. [108] Un, savukārt, Jaunā Derība ir jālasa Vecās Derības gaismā. Uz Veco Derību pastāvīgi atsaucās pirmkristiešu katehēze. [109] Pēc kāda sena izteikuma, Jaunā Derība ir apslēpta Vecajā un Vecā Derība ir atklāta Jaunajā: "In Vetere Novum lateat et in Novo Vetus pateat." [110]

130

Tipoloģija - tas ir dinamisms, kas vērsts uz dievišķās ieceres piepildījumu, kad "Dievs visā" būs "viss" ( 1 Kor 15, 28). Tāpēc arī patriarhu aicinājums un izceļošana no Ēģiptes, piemēram, nezaudē savu īpato nozīmi Dieva iecerē, jo tie vienlaikus ir arī Dieva nodoma īstenošanas starpposmi.


V. Svētie Raksti Baznīcas dzīvē

131

"Spēks un vara, kas piemīt Dieva Vārdam, ir tik lieli, ka Baznīcai tas ir balsts un stiprums, bet Baznīcas bērniem - spēks, dvēseles uzturs un garīgās dzīves tīrais un neizsīkstošais avots." [111] "Svētajiem Rakstiem ir jābūt plaši pieejamiem visiem kristiešiem." [112]

132
94

"Lai Svēto Rakstu izpēte būtu kā svētās teoloģijas dvēsele! Lai arī Vārda kalpošana, kas sevī ietver pastorālo sludināšanu, katehēzi un visu kristīgo cilvēku izglītošanu, kur liturģiskajai homīlijai jāieņem ievērojama vieta, rastu šajos pašos Rakstu vārdos veselīgu uzturu un spirdzinošu spēku." [113]

133
2653
1792

Baznīca "visus kristiešus [..] neatlaidīgi un īpašā veidā mudina, lai tie, bieži lasot dievišķos Rakstus, sasniedz 'Kristus Jēzus [..] pazīšanas visaugstāko vērtību' ( Flp 3, 8). 'Patiešām, nezināt Rakstus, tas nozīmē - nepazīt Kristu.'" [114]


Kopsavilkums

134

Visi dievišķie Raksti ir viena vienīga grāmata, un šī vienīgā grāmata ir Kristus, "jo visi dievišķie Raksti runā par Kristu un visi dievišķie Raksti piepildās Kristū" [115].

135

"Svētie Raksti satur Dieva Vārdu, un, tā kā tie ir iedvesmoti, tie patiesi ir šis Vārds." [116]

136

Dievs ir Svēto Rakstu Autors, jo Viņš ir iedvesmojis to autorus - cilvēkus; Viņš darbojas tajos un caur tiem. Šādi Dievs nodrošina to, ka viņu raksti nemaldīgi māca pestījošo patiesību. [117]

137

Iedvesmotos Rakstus interpretējot, pirmām kārtām uzmanība jāpievērš tam, ko caur saviem svētajiem autoriem Dievs grib mums atklāt mūsu pestīšanas labā. To, kas nāk no Gara, pilnībā saprast var tikai Gara darbības rezultātā. [118]

138

Baznīca ir saņēmusi un godina kā Dieva iedvesmotas 46 Vecās Derības grāmatas un 27 Jaunās Derības grāmatas.

139

Četri evaņģēliji ieņem centrālo vietu, jo to centrs ir Kristus Jēzus.

140

Abu Derību vienību nosaka Dieva nodoma un Viņa Atklāsmes vienība. Vecā Derība sagatavo Jauno, turpretim Jaunajā piepildās Vecā Derība; abas izskaidro viena otru; abas ir patiess Dieva Vārds.

141

"Baznīca dievišķos Rakstus vienmēr ir godinājusi tāpat, kā pašu Kunga Miesu" [119] : tie abi uztur un vada visu kristīgo dzīvi. "Tavs Vārds ir spīdeklis maniem soļiem un gaisma manām takām." ( Ps 119, 105) [120]


[1]Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 4. nod., DS 3015.
[2] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 2: AAS 58 (1966), 818. lpp.
[3]Sal. Ef 1, 4-5.
[4] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 2: AAS 58 (1966), 818. lpp.
[5] Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 20, 2: SC 211, 392 (PG 7, 944); sal., piemēram, turpat, 3, 17, 1: SC 211, 330 (PG 7, 929); turpat, 4, 12, 4: SC 100, 518 (PG 7, 1006); turpat, 4, 21, 3: SC 100, 684 (PG 7, 1046).
[6] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 3: AAS 58 (1966), 818. lpp.
[7] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 3: AAS 58 (1966), 818. lpp.
[8]IV Euharistiskā lūgšana: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 467. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 573. lpp.
[9]Sal. Rad 9, 9.
[10]Sal. Rad 10, 20-31.
[11]Sal. Apd 17, 26-27.
[12]Sal. Gudr 10, 5.
[13]Sal. Rad 11, 4-6.
[14]Sal. Rom 1, 18-25.
[15]Sal. Lk 21, 24.
[16]Sal. Rad 14, 18. -
[17]Sal. Ebr 7, 3.
[18]Sal. Gal 3, 8.
[19]Sal. Rom 11, 28 .
[20]Sal. 11, 52; 10, 16.
[21]Sal. Rom 11, 17-18. 24.
[22] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 3: AAS 58 (1966), 818. lpp.
[23]Sal. Izc 19, 6.
[24]Lielās piektdienas vispārējā lūgšana VI: Missale Romanum, paraugizdevums, (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 254. lpp; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 281. lpp.
[25]Sal. Jānis Pāvils II, Uzruna sinagogā, tiekoties ar Romas ebreju kopienu (1986. gada 13. aprīlī), 4: Insegnamenti di Giovanni Paolo II, IX / 1, 1027.
[26]Sal. Is 2, 2-4.
[27]Sal. Jer 31, 31-34; Ebr 10, 16.
[28]Sal. Ez 36.
[29]Sal. Is 49, 5-6; 53, 11.
[30]Sal. Sof 2, 3 .
[31]Sal. Lk 1, 38.
[32] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 2: AAS 58 (1966), 818. lpp.
[33]Sv. Jānis no Krusta, Uzkāpšana Karmela kalnā ( Subida del monte Carmelo ) 2, 22, 3-5: Biblioteca Mística Carmelitana, 11. sēj. (Burgosa, 1929), 184. lpp.
[34] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 4: AAS 58 (1966), 819. lpp.
[35]Sal. Rad 3, 15.
[36]Sal. Rad 9, 16.
[37]Sal. 14, 6.
[38] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 7: AAS 58 (1966), 820. lpp.
[39] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 7: AAS 58 (1966), 820. lpp.
[40] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 7: AAS 58 (1966), 820. lpp.
[41] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 7: AAS 58 (1966), 820. lpp.
[42] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 8: AAS 58 (1966), 820. lpp.
[43] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 8: AAS 58 (1966), 821. lpp.
[44] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 8: AAS 58 (1966), 821. lpp.
[45] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 8: AAS 58 (1966), 821. lpp.
[46] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 9: AAS 58 (1966), 821. lpp.
[47] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 9: AAS 58 (1966), 821. lpp.
[48] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 9: AAS 58 (1966), 821. lpp.
[49]Sal. 1 Tim 6, 20 ; 2 Tim 1, 12-14.
[50] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 10: AAS 58 (1966), 822. lpp.
[51] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 10: AAS 58 (1966), 822. lpp.
[52] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 10: AAS 58 (1966), 822. lpp.
[53]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 20: AAS 57 (1965), 24. lpp.
[54]Sal. 8, 31-32.
[55]Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 4. nod.: DS 3016 ( mysteriorum nexus ); Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 25: AAS 57 (1965), 29. lpp.
[56] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 11: AAS 57 (1965), 99. lpp.
[57]Sal. 1 Jņ 2, 20. 27.
[58] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 12: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[59] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 12: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[60] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 8: AAS 57 (1966), 821. lpp.
[61] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et Spes, 62: AAS 58 (1966), 1084. lpp.; Sal. turpat, 44: AAS 61 (1966), 1065. lpp.; Dogm. konst. Dei Verbum, 23: AAS 58 (1966), 828. lpp.; turpat, 24: AAS 58 (1966), 828. un 829. lpp. un Dekr. Unitatis redintegratio, 4: AAS 57 (1965), 94. lpp.
[62] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 8: AAS 58 (1966), 821. lpp.
[63]Sv. Gregors Lielais, Homilia in Ezechielem, 1, 7, 8: CCL 142, 87 (PL 76, 843).
[64] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 8: AAS 58 (1966), 821. lpp.
[65] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 10: AAS 58 (1966), 822. lpp.
[66] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 10: AAS 58 (1966), 822. lpp.
[67] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 8: AAS 58 (1966), 821. lpp.
[68] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 13: AAS 58 (1966), 824. lpp.
[69]Sal. Ebr 1, 1-3.
[70]Sv. Augustīns, Enarratio in Psalmum, 103,4, 1: CCL 40, 1521 (PL 37, 1378).
[71]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 21: AAS 58 (1966), 827. lpp.
[72]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 24: AAS 58 (1966), 829. lpp.
[73]Sal. 1 Tes 2, 13.
[74] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 21: AAS 58 (1966), 827. un 828. lpp.
[75] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 11: AAS 58 (1966), 822. un 823. lpp.
[76] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 11: AAS 58 (1966), 823. lpp.
[77] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 11: AAS 58 (1966), 823. lpp.
[78]Sv. Bernards no Klervo, Homilia super "Missus est", 4, 11: Opera, izd. J. Leclercq / H. Rochais, 4. sēj. (Roma, 1966), 57. lpp.
[79]Sal. Lk 24, 45.
[80]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 12: AAS 58 (1966), 823. lpp.
[81] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 12: AAS 58 (1966), 823. lpp.
[82] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 12: AAS 58 (1966), 824. lpp.
[83]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 12: AAS 58 (1966), 824. lpp.
[84]Sal. Lk 24, 25-27. 44-46.
[85]Sal. Ps 22, 15.
[86]Sv. Akvīnas Toms, Expositio in Psalmos, 21,11: Opera omnia, 18. sēj. (Parīze, 1876), 350. lpp.
[87]Sal. sv. Hilārijs no Puatjē, Liber ad Constantium Imperatorem 9: CSEL 65, 204 (PL 10, 570); sv. Hieronims, Commentarius in epistulam ad Galatas 1, 1, 11-12: PL 26, 347.
[88] Origēns, Homiliae in Leviticum, 5, 5 SC 286, 228 (PG 12, 454).
[89]Sal. Rom 12, 6.
[90]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiaæ, 1, q. 1, a. 10, ad 1: Leona XIII izdevums, 4, 25.
[91]Sal. 1 Kor 10, 2.
[92]Sal. Ebr 3-4, 11.
[93]Sal. Atkl 21, 1 - 22, 5.
[94]Sv. Augustīns no Dakijas, Rotulus pugillaris, I: izd. A. Walz: Angelicum 6 (1929), 256. lpp.
[95]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 12: AAS 58 (1966), 824. lpp.
[96]Sv. Augustīns, Contra epistulam Manichæi quam vocant fundamenti, 5, 6: CSEL 25, 197 (PL 42, 176).
[97]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 8: AAS 58 (1966), 821. lpp.
[98]Sal. Decretum Damasi : DS 179-180; Florences koncils, Dekr. Pro Iacobitis : DS 1334-1336; Tridentas koncils, 4. sesija, Dekr. De Libris Sacris et de traditionibus recipiendis: DS 1501-1504.
[99]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 14: AAS 58 (1966), 825. lpp.
[100] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 15: AAS 58 (1966), 825. lpp.
[101]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 17: AAS 58 (1966), 826. lpp.
[102]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 20: AAS 58 (1966), 827. lpp.
[103]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 18: AAS 58 (1966), 826. lpp.
[104]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 19: AAS 58 (1966), 826. un 827. lpp.
[105]Sv. Cezārija Juniore, Epistula ad Richildam et Radegundem: SC 345, 480.
[106]Sv. Terēze no Bērna Jēzus, Manuskripts A, 83v: Manuscrits autobiographiques (Parīze, 1992), 268. lpp.
[107]Sal. 1 Kor 10, 6.11; Ebr 10, 1; 1 Pēt 3, 21.
[108]Sal. Mk 12, 29-31.
[109]Sal. 1 Kor 5, 6-8; 10, 1-11.
[110]Sv. Augustīns, Quaestiones in Heptateucum, 2, 73: CCL 33, 106 (PL 34, 623); sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 16: AAS 58 (1966), 825. lpp.
[111] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 21: AAS 58 (1966), 828. lpp.
[112] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 22: AAS 58 (1966), 828. lpp.
[113] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 24: AAS 58 (1966), 829. lpp.
[114] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 25: AAS 58 (1966), 829. lpp.; sal. sv. Hieronims, Comentarii in Isaiam, Prologus: CCL 73, 1 (PL 24, 17).
[115] Hugo no svētā Viktora, De Arca Noe, 2, 8: PL 176, 642; sal. turpat, 2, 9: PL 176, 642-643.
[116] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 24: AAS 58 (1966), 829. lpp.
[117]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 11: AAS 58 (1966), 822. un 823. lpp.
[118]Sal. Origēns, Homiliæ in Exodum, 4, 5: SC 321, 128 (PG 12, 320).
[119] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 21: AAS 58 (1966), 827. lpp.
[120]Sal. Is 50, 4.