Pirmā nodaļa. Es ticu uz Dievu Tēvu

198

Mūsu ticības apliecinājums sākas ar Dievu, jo Dievs ir "Pirmais un Pēdējais" ( Is 44, 6), visa Sākums un Gals. Credo sākas ar Dievu Tēvu, jo Tēvs ir Vissvētās Trīsvienības pirmā dievišķā Persona; mūsu Simbols (ticības apliecinājums) sākas ar debesu un zemes radīšanu, jo radīšana ir visu Dieva darbu sākums un pamats.


1. artikuls. "Es ticu uz Dievu, Visvareno Tēvu, debesu un zemes Radītāju"


1. paragrāfs. Es ticu uz Dievu

199
2083

"Es ticu uz Dievu": šis pirmais ticības apliecinājuma apgalvojums ir arī visa pamatā. Viss Simbols runā par Dievu, un, ja tas runā arī par cilvēku un pasauli, tad dara to attiecībā pret Dievu. Visi ticības apliecinājuma artikuli ir atkarīgi no pirmā, kā tas ir arī attiecībā uz baušļiem: pārējie izklāsta pirmo. Pārējie artikuli mums liek labāk pazīt Dievu tādu, kā Viņš pats pakāpeniski ir atklājies cilvēkiem. "Ticīgie pamatoti vispirms apliecina savu ticību uz Dievu." [1]


I. "Es ticu uz vienu Dievu"

200
2085

Tieši ar šādiem vārdiem sākas Nīkajas-Konstantinopoles simbols. Apliecinājums tam, ka Dievs ir viens, sakņojas vecās derības dievišķajā Atklāsmē. Šis apliecinājums ir nešķirams no apliecinājuma par Dieva esamību un ir tikpat fundamentāls. Dievs ir Vienīgais; ir tikai viens vienīgs Dievs: "Kristīgā ticība apliecina, ka ir viens Dievs pēc dabas, pēc substances un pēc būtības." [2]

201
2083

Izraēlim, savam izredzētajam, Dievs atklāja sevi kā Vienīgo: "Klausies, Izraēl! Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava spēka." ( At 6, 4-5) Caur praviešiem Dievs aicina Izraēli un visas tautas pievērsties Viņam, Vienīgajam: "Atgriezieties pie manis, un jūs būsiet glābti, jūs, visas zemes malas, jo es esmu Dievs, un cita nav! [..] Manā priekšā locīsies visi ceļi un zvērēs ikviena mēle. 'Tikai Kungā,' viņi sacīs, 'ir taisnība un spēks!'" ( Is 45, 22-24) [3]

202
446
152

Jēzus pats apstiprina, ka Dievs ir "vienīgais Kungs" un ka Viņu jāmīl no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka. [4] Tai pašā laikā Jēzus liek saprast, ka Viņš pats ir "Kungs". [5] Apliecināt, ka "Jēzus ir Kungs", nozīmē apliecināt to, kas raksturo kristīgo ticību. Tas nav pretrunā ar ticību uz vienīgo Dievu. Tas, ka ticam uz Svēto Garu, "kas ir Kungs un Dzīvinātājs", nerada nekādu šķelšanos vienīgajā Dievā:

42

"Mēs stingri ticam un vienkārši apgalvojam, ka ir viens vienīgs patiess Dievs, mūžīgs, neizmērojams un nemainīgs, neizprotams, visvarens un neizsakāms, Tēvs, Dēls un Svētais Gars: trīs Personas, bet viena Būtība, viena pilnīgi vienkārša Substance jeb Daba." [6]


II. Dievs atklāj savu vārdu

203
2143

Savai tautai - Izraēlim - Dievs sevi ir atklājis, ļaudams tai pazīt savu vārdu. Vārds izsaka personas būtību, identitāti un šīs personas dzīves jēgu. Dievam ir vārds. Viņš nav anonīms spēks. Atklāt savu vārdu nozīmē ļaut sevi pazīt citiem; savā ziņā tas nozīmē atdot pašam sevi, padarot sevi pieejamu, spējīgu tikt tuvāk pazītam un uzrunātam personiski.

204
63

Dievs savai tautai sevi ir atklājis pakāpeniski un ar dažādiem vārdiem, bet tieši tā Dieva vārda atklāsme, ko Viņš sniedza Mozum degošā krūma teofānijā uz izceļošanas un Sinaja derības sliekšņa, ir izrādījusies esam fundamentāla atklāsme vecajai un jaunajai derībai.


Dzīvais Dievs
205
2575
268

Dievs uzrunā Mozu no krūma, kas deg nesadegdams. Dievs saka Mozum: "Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahama Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs." ( Izc 3, 6) Dievs ir tēvu Dievs, Tas, kurš bija aicinājis un vadījis patriarhus viņu gaitās. Viņš ir uzticīgais un žēlsirdīgais Dievs, kas atceras viņus un savus apsolījumus; Viņš nāk, lai atbrīvotu viņu pēctečus no verdzības. Viņš ir Dievs, kurš, būdams pāri telpai un laikam, to var un grib un kurš pielietos savu visvarenību, lai īstenotu šo nodomu.


"Es esmu Tas, kas esmu"

Mozus saka Dievam: "Lūk, es iešu pie Izraēļa dēliem un sacīšu viņiem: 'Jūsu tēvu Dievs ir sūtījis mani pie jums.' Bet ja viņi man pajautās: 'Kāds ir viņa vārds?', ko lai es viņiem atbildu?" Dievs sacīja Mozum: "Es esmu, kas esmu." Tad vēl pievienoja: "Tā tu pateiksi Izraēļa dēliem: 'Es esmu' sūtīja mani pie jums. [..] Tas ir mans vārds uz mūžiem un tā mani piesauks paaudžu paaudzes." ( Izc 3, 13-15)

206
43

Atklādams savu noslēpumaino vārdu JHVH, "Es esmu Tas, kurš Ir" jeb "Es esmu Tas, kas esmu", jeb arī "Es esmu, kas Es esmu", Dievs pasaka to, kas Viņš ir un ar kādu vārdu Viņš jāuzrunā. Šis Dieva vārds ir noslēpumains, kā pats Dievs ir noslēpums. Tas vienlaikus ir gan atklātais vārds, gan arī kā vārda atteikums, un tieši tā tas vislabāk izsaka Dievu kā to, kas Viņš ir - bezgalīgi augstāks par visu, ko mēs varam saprast vai izteikt: Viņš ir "apslēptais Dievs" ( Is 45, 15), Viņa vārds ir neizsakāms [7], un Viņš ir Dievs, kas pietuvojas cilvēkiem.

207

Atklādams savu vārdu, Dievs tai pašā laikā atklāj arī savu uzticību, kas vienmēr ir bijusi un vienmēr būs, kas ir spēkā gan attiecībā uz pagātni ("Es esmu tavu tēvu Dievs", Izc 3, 6), gan nākotni ("Es būšu ar tevi", Izc 3, 12). Dievs, kas atklāj savu vārdu "Es esmu", atklāj sevi kā vienmēr klātesošu Dievu, kas vienmēr ir līdzās savai tautai, lai to glābtu.

208
724
448
388

Dieva pievilcīgās un noslēpumainās klātbūtnes priekšā cilvēks apzinās savu niecību. Degošā krūma priekšā Mozus noauj sandales un aizsedz savu vaigu aiz bijības pret dievišķo svētumu. [8] Trīskārt svētā Dieva godības priekšā Isaja iesaucas: "Bēda man! Es esmu nolemts nāvei! Jo es esmu vīrs ar aptraipītām lūpām." ( Is 6, 5) Redzēdams dievišķās zīmes, ko Jēzus īsteno, Pēteris iesaucas: "Aizej no manis, Kungs, jo es esmu grēcīgs cilvēks!" ( Lk 5, 8) Bet tā kā Dievs ir svēts, Viņš var piedot cilvēkam, kas Viņa priekšā atzīst sevi par grēcinieku: "Es neļaušu vaļu savām dusmām [..], jo esmu Dievs, nevis cilvēks; esmu tavā vidū Svētais." ( Os 11, 9) Tāpat sacīs apustulis Jānis: "Viņa priekšā varēsim nomierināt savas sirdis. Ja arī mūsu sirds mums ko pārmet, Dievs par mūsu sirdi tomēr ir lielāks, un Viņš zina visu." ( 1 Jņ 3, 19-20)

209
446

Aiz godbijības pret Dieva vārda svētumu Izrēļa tauta to neizrunā. Svēto Rakstu lasījumā atklātais vārds ir aizvietots ar dievišķo titulu "Kungs" (ebr. Adonai, gr. Kyrios ). Tieši ar šādu titulu tiks uzgavilēts Jēzus dievišķībai: "Jēzus ir Kungs."


"Maiguma un līdzcietības Dievs"
210
2116,2577

Pēc Izraēļa krišanas grēkā, kad izredzētā tauta novērsās no Dieva, lai pielūgtu zelta teļu [9], Dievs uzklausa Mozus aizlūgumu un piekrīt palikt neuzticīgās tautas vidū, tā apliecinādams savu mīlestību [10]. Mozum, kas lūdz, lai Dievs parāda viņam savu godību, Dievs atbild: "Es likšu visam savam krāšņumam iet tev garām un es izrunāšu tavā priekšā Kunga [JHVH] vārdu." ( Izc 33, 18-19) Un Kungs iet Mozus priekšā un sauc: "Kungs, Kungs [JHVH, JHVH] Dievs, žēlsirdīgs un žēlīgs, lēnprātīgs un ļoti saudzīgs, un patiess." ( Izc 34, 5-6) Tad Mozus apliecina Kungu kā Dievu, kas piedod. [11]

211
604

Dieva vārds "Es esmu" jeb "Viņš ir" izsaka Dieva uzticību, kurš, par spīti cilvēku neuzticības grēkam un sodam, ko tas pelnījis, "saglabā savu žēlastību tūkstošiem" ( Izc 34, 7). Dievs atklāj, ka Viņš ir "žēlsirdībā bagāts" ( Ef 2, 4), kas sniedzas pat tik tālu, ka Viņš atdod pats savu Dēlu. Atdodams savu dzīvību, lai atbrīvotu mūs no grēka, Jēzus atklās, ka Viņu pašu sauc Dieva vārdā: "Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs pazīsiet, ka Es esmu." ( 8, 28)


Vienīgi Dievs IR
212
42
469,2086

Gadsimtu gaitā Izrēļa ticība ir varējusi plašāk izklāstīt un padziļināt bagātības, ko satur dievišķā vārda atklāsme. Dievs ir vienīgais un bez Viņa citu dievu nav. [12] Viņš stāv pāri pasaulei un vēsturei. Tas ir Viņš, kas radījis debesis un zemi: "Tie iznīkst, Tu paliec; visi tie izdilst kā apģērbs [..], bet Tu esi tas pats, bez gala ir Tavi gadi." ( Ps 102, 27-28) Viņā "nav pārmaiņu, nedz mainīguma ēnas" ( Jk 1, 17). Viņš ir " Tas, kas ir", kopš mūžības un uz mūžību, un šādi Viņš paliek vienmēr uzticīgs pats sev un saviem apsolījumiem.

213
41

Tātad neizsakāmā vārda "Es esmu Tas, kurš Ir" atklāsme satur patiesību, ka vienīgi Dievs IR. Tieši šādā nozīmē dievišķo vārdu ir sapratusi Septuaginta [Svēto Rakstu (Vecās Derības) tulkojums grieķu valodā] un, tās pēdās ejot, arī Baznīcas Tradīcija: Dievs ir Esmes un jebkuras pilnības pilnība, bez sākuma un bez gala. Kamēr visas radības ir saņēmušas no Viņa savu esmi un visu, ar ko tās apveltītas, Viņš vienīgais ir sava esme, un Viņš pats no sevis ir viss, kas Viņš ir.


III. Dievs, "Tas, kurš Ir", ir Patiesība un Mīlestība

214
1062

Dievs, "Tas, kurš Ir", Izraēlim atklājās kā "ļoti saudzīgs un patiess" ( Izc 34, 6). Šie divi termini koncentrētā veidā izsaka dievišķā vārda bagātības. Visos savos darbos Dievs liecina par savu labvēlību, labestību, žēlastību, mīlestību; bet arī par savu uzticamību, pastāvību, uzticību, patiesību. "Es slavēšu Tavu vārdu Tavas žēlsirdības un uzticības dēļ." ( Ps 138, 2) [13] Viņš ir Patiesība, jo "Dievs ir gaisma un Viņā nav nekādas tumsas" ( 1 Jņ 1, 5); Viņš ir "Mīlestība", kā to māca apustulis Jānis ( 1 Jņ 4, 8).


Dievs ir Patiesība
215
2465
156,1063
397

"Patiesība ir Tavu vārdu pamats, uz mūžiem Tavas taisnības spriedumi." ( Ps 119, 160) "Un tagad, Kungs Dievs, Tu esi Dievs un Tavi vārdi ir patiesi" ( 2 Sam 7, 28); tādēļ arī Dieva apsolījumi vienmēr piepildās [14]. Dievs ir pati Patiesība, Viņa vārdi nevar maldināt. Tādēļ arī visās lietās varam pilnīgi paļauties uz Viņa vārdu patiesību un uzticību. Cilvēka grēkā krišanas sākums bija kārdinātāja meli, kas viesa šaubas par Dieva vārdu, par Viņa labvēlību un uzticību.

216
295
32

Dieva patiesība ir Viņa gudrība, kas nosaka visu radības un pasaules pārvaldīšanas kārtību. [15] Dievs, kas vienīgais radījis debesis un zemi [16], vienīgais var ļaut patiesi iepazīt jebkuru radītu lietu saistībā ar Dievu [17].

217
851
2466

Dievs ir patiess arī tad, kad Viņš sevi atklāj: mācība, kas nāk no Dieva, ir "patiesības likums" ( Mal 2, 6). Kad Viņš sūta savu Dēlu pasaulē, tad dara to, "lai liecinātu par patiesību" ( 18, 37): Mēs "arī zinām, ka Dieva Dēls atnāca un deva mums saprašanu, lai mēs pazītu To, kurš ir patiess" ( 1 5, 20) [18].


Dievs ir Mīlestība
218
295

Savā vēsturē Izraēlis ir varējis atklāt, ka Dievam bija tikai viens iemesls, kura dēļ Viņš sevi atklājis un kādēļ no visām tautām izvēlējies Izraēli, lai būtu par tās Dievu: tā ir Viņa nesavtīgā mīlestība. [19] Un Izraēlis, pateicoties praviešiem, saprata, ka tāpat aiz mīlestības Dievs nemitīgi to ir glābis [20] un bez mitas piedevis savai tautai tās neuzticību un grēkus [21].

219
239
796
458

Dieva mīlestība pret Izraēli ir salīdzināta ar tēva mīlestību pret savu dēlu. [22] Šī mīlestība ir stiprāka par mātes mīlestību pret saviem bērniem. [23] Dievs mīl savu tautu vairāk nekā līgavainis savu iemīļoto [24] ; šī mīlestība uzvarēs arī vislielāko neuzticību [25] ; tā ies līdz pat visdārgākā dāvāšanai: "Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu." ( 3, 16)

220

Dieva mīlestība ir "mūžīga" ( Is 54, 8): "Jo kalni var atkāpties un pakalni nodrebēt, bet mana žēlsirdība neatkāpsies no tevis." ( Is 54, 10) "Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību; tāpēc apžēlodamies esmu tevi pieņēmis." ( Jer 31, 3)

221
733
851
257

Svētais Jānis ies vēl tālāk un apliecinās: "Dievs ir mīlestība" ( 1 Jņ 4, 8. 16): pati Dieva Esme ir Mīlestība. Laikiem piepildoties, sūtīdams savu vienīgo Dēlu un Mīlestības Garu, Dievs atklāj savu visdziļāko noslēpumu [26] : Viņš pats ir mūžīga mīlestības apmaiņa - Tēvs, Dēls un Svētais Gars - un Viņš mums lēmis būt tajā līdzdalīgiem.


IV. Ticības uz vienīgo Dievu ietekme

222

Tam, ka ticam uz Dievu, uz Vienīgo, un mīlam Viņu ar visu savu būtni, ir neizmērojami liela ietekme visā mūsu dzīvē:

223
400

Tas nozīmē pazīt Dieva diženumu un majestāti : "Jā, Dievs ir tik liels, ka pārsniedz visas mūsu zināšanas." ( Īj 36, 26) Tieši tāpēc mums pienākas "pāri visam kalpot Dievam" [27].

224
2637

Tas nozīmē dzīvot pateicībā Dievam : ja Dievs ir Vienīgais, tad viss, kas mēs esam, un viss, kas mums pieder, nāk no Viņa: "Kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis?" ( 1 Kor 4, 7) "Kā es pateikšos Kungam par visu, ko Viņš man ir devis?" ( Ps 116, 12)

225
356,360,1700,1934

Tas nozīmē pazīt visu cilvēku vienību un patieso cieņu : jo tie visi ir radīti pēc Dieva "attēla un līdzības" ( Rad 1, 26).

226
339,2402
2415

Tas nozīmē pareizi izmantot radītos labumus : ticība uz vienīgo Dievu liek mums visu, kas nav Viņš, lietot tādā veidā, lai tas mūs tuvinātu Viņam, un atraisīties no tā atbilstoši tam, cik tas mūs novērš no Viņa. [28]


"Mans Kungs un Dievs, atņem man visu, kas mani attālina no Tevis. Mans Kungs un Dievs, dod man visu, kas mani tuvina Tev. Mans Kungs un Dievs, atraisi mani no manis paša, lai es pilnībā atdotos Tev." [29]

227
313,2090

Tas nozīmē uzticēties Dievam jebkādos apstākļos, pat sastopoties ar lielām grūtībām. Kāda svētās Terēzes no Jēzus lūgšana brīnišķīgi to izsaka:


"Lai nekas tevi neuztrauc / Lai nekas tevi nebiedē


Viss paiet / Dievs nemainās

2830

Pacietība iegūst visu / Tam, kam ir Dievs,

1723

Netrūkst nekā / Tam pietiek ar Dievu vien." [30]


Kopsavilkums

228

"Klausies, Izraēl, Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs..." ( At 6, 4; Mk 12, 29) "Visaugstākajai Būtnei nepieciešami jābūt vienīgajai, tas nozīmē, ka tai nav līdzīgas. [..] Ja Dievs nav vienīgais, Viņš nav Dievs." [31]

229

Ticība uz Dievu liek mums vienīgi Viņam pievērsties kā mūsu pirmcēlonim un galamērķim un nekam citam nedot priekšroku, un ne ar ko neaizvietot Viņu.

230

Atklājot sevi, Dievs paliek neizsakāms noslēpums: "Ja tu Viņu izprastu, tad tas vairs nebūtu Dievs." [32]

231

Mūsu ticības Dievs sevi atklājis kā Tas, kurš ir ; Viņš licis sevi pazīt kā "bagātu žēlastībā un uzticībā" ( Izc 34, 6). Pati Viņa Esme ir Patiesība un Mīlestība.


2. paragrāfs. Tēvs


I. "Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā"

232
189,1223

Kristieši tiek kristīti "Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā" ( Mt 28, 19). Pirms tam viņi atbild "Es ticu" uz trīskāršo jautājumu, ko tiem uzdod, lai tie apliecinātu savu ticību Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam: "Visu kristiešu ticība sakņojas Trīsvienībā." [33]

233

Kristieši tiek kristīti Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara "vārdā" un nevis šo Personu "vārdos" [34], jo ir tikai viens vienīgs Dievs - visvarenais Tēvs un viendzimušais Dēls, un Svētais Gars: Vissvētā Trīsvienība.

234
2157
90
1449

Vissvētās Trīsvienības noslēpums ir kristiešu ticības un dzīves centrālais noslēpums. Tas ir Dieva noslēpums Viņā pašā. Tātad tas ir visu pārējo ticības noslēpumu avots, gaisma, kas tos izgaismo. Tā ir visfundamentālākā un būtiskākā mācība "ticības patiesību hierarhijā". [35] "Visa pestīšanas vēsture nav nekas cits, kā to ceļu un līdzekļu vēsture, ar kuriem patiesais un vienīgais Dievs - Tēvs, Dēls un Svētais Gars - atklāj sevi, izlīgst un nodibina vienotību ar cilvēkiem, kas novēršas no grēka." [36]

235

Šajā paragrāfā tiks īsi izklāstīts, kādā veidā Svētās Trīsvienības noslēpums ir ticis atklāts (I), kā Baznīca ir noformulējusi ticības mācību par šo noslēpumu (II), visbeidzot, kādā veidā, pateicoties dievišķajām Dēla un Svētā Gara misijām, Dievs Tēvs īsteno savu "labvēlīgo" radīšanas, pestīšanas un svētdarīšanas "nodomu" (III).

236
1066
259

Baznīcas tēvi izšķir jēdzienus teoloģija (gr. theologia ) un ekonomija (gr. oikonomia ), ar pirmo terminu apzīmējot Dieva-Trīsvienības iekšējās dzīves noslēpumu, ar otro - visus Dieva darbus, caur kuriem Viņš sevi atklāj un dod savu dzīvību. Caur ekonomiju mums tiek atklāta teoloģija ; un otrādi: teoloģija izgaismo ekonomiju. Dieva darbi atklāj, kas Viņš ir pats sevī; un otrādi: Viņa iekšējās Esmes noslēpums izgaismo visus Viņa darbus. Analoģiskā veidā tāpat ir arī starp cilvēciskām personām. Persona atklāj sevi darbībā, un, jo labāk mēs pazīstam kādu personu, jo labāk izprotam tās rīcību.

237
50

Trīsvienība ir ticības noslēpums vārda tiešā nozīmē, viens no Dievā apslēptajiem noslēpumiem, "kuri nevar tikt izzināti, ja tie netiek atklāti no augšas" [37]. Bez šaubām, par savu trīsvienīgo Esmi Dievs ir atstājis pēdas radīšanas darbā un savā Atklāsmē Vecajā Derībā. Bet Viņa Esmes kā Svētās Trīsvienības dziļumi ir nepieejams noslēpums cilvēka prātam kā tādam un pat Izraēļa ticībai pirms Dieva Dēla iemiesošanās un Svētā Gara nosūtīšanas.


II. Dieva kā Trīsvienības atklāsme


Tēvs, atklāts caur Dēlu
238
2443

Dieva piesaukšana, lietojot vārdu "Tēvs", ir pazīstama daudzās reliģijās. Dievība bieži tiek uztverta kā "dievu un cilvēku tēvs". Izraēlis Dievu sauc par Tēvu, domājot par Viņu kā par pasaules Radītāju. [38] Dievs vēl jo vairāk ir Tēvs derības dēļ un tādēļ, ka Viņš devis Likumu savai tautai, par kuru Viņš sacījis: "Izraēlis ir mans pirmdzimtais dēls." ( Izc 4, 22) Viņš tiek saukts arī par Izraēļa karaļa Tēvu. [39] Īpašā veidā Viņš ir "Tēvs nabagiem", bārenim un atraitnei, kuri atrodas Viņa mīlošajā gādībā. [40]

239
370,2779

Apzīmējot Dievu ar vārdu "Tēvs", ticības valoda norāda galvenokārt uz diviem aspektiem: Dievs ir visa pastāvošā pirmavots un transcendenta autoritāte, un vienlaikus Viņš ir labestība un apredzība, kas mīl visus savus bērnus. Šis Dieva tēvišķīgais maigums var tikt izteikts arī ar mātišķības tēlu [41], kas vēl spilgtāk norāda uz Dieva imanenci, tuvību starp Dievu un Viņa radību. Tādējādi ticības valoda smeļas vecāku dzīves pieredzē, kas zināmā veidā cilvēkam ir pirmie Dieva pārstāvji. Taču tā pati pieredze rāda arī, ka cilvēciskie vecāki var kļūdīties un izkropļot priekšstatu par tēvišķību un mātišķību. Tādā gadījumā jāatceras, ka Dievs stāv pāri dzimumu atšķirībām. Viņš nav ne vīrietis, ne sieviete, Viņš ir Dievs. Viņš stāv pāri arī cilvēciskajai tēvišķībai un mātišķībai [42], tai pašā laikā būdams to avots un mērs [43] : neviens cilvēks nav tēvs tā, kā Dievs ir Tēvs.

240
2780
441,445

Jēzus atklāja, ka Dievs ir "Tēvs" nedzirdētā veidā: ne tikai kā Radītājs, bet īpaši - Viņš mūžīgi ir Tēvs attiecībā pret savu viendzimušo Dēlu, kas, savukārt, mūžīgi ir Dēls vienīgi attiecībā pret savu Tēvu: "Neviens nepazīst Dēlu, kā tikai Tēvs; un neviens nepazīst Tēvu, kā tikai Dēls un tas, kuram Dēls gribēs to atklāt." ( Mt 11, 27)

241

Tāpēc arī apustuļi liecina par Jēzu kā "Vārdu", kas "iesākumā bija pie Dieva" un kas "bija Dievs" ( 1, 1), kā par "neredzamā Dieva attēlu" ( Kol 1, 15), kā par "Viņa godības atspulgu un Viņa būtības attēlu" ( Ebr 1, 3).

242
465

Viņu pēdās ejot, saskaņā ar apustulisko Tradīciju, Baznīca 325. gadā Nīkajas ekumeniskā koncila laikā apliecināja, ka Dēlam ir "tā pati daba, kas Tēvam" (Dēls ir "konsubstanciāls Tēvam") [44], tas ir, viens vienīgs Dievs kopā ar Viņu. Otrais ekumeniskais koncils, kas tika sasaukts Konstantinopolē 381. gadā, paturēja šo izteikumu savā Nīkajas Credo formulējumā un apliecināja "viendzimušo Dieva Dēlu, pirms visiem mūžiem no Tēva dzemdinātu, Gaismu no Gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, ne radītu, kuram ir tā pati daba, kas Tēvam (konsubstanciāls Tēvam)" [45].


Tēvs un Dēls, Svētā Gara atklāti
243
683
2780
687

Pirms savas Pashas Jēzus paziņo par kāda "cita Paraklēta" (Aizstāvja) - Svētā Gara nosūtīšanu. Būdams aktīvā darbībā kopš radīšanas [46], reiz "runājis caur praviešiem" [47], tagad Viņš būs ar mācekļiem un viņos [48], lai mācītu tos [49] un ievestu "visā patiesībā" ( 16, 13). Tādējādi Svētais Gars tiek atklāts kā vēl viena dievišķa Persona attiecībās ar Jēzu un Tēvu.

244
732

Svētā Gara mūžīgā izcelsme atklājas Viņa misijā laikā. Svētais Gars apustuļiem un Baznīcai ir vienlīdz Tēva sūtīts - Dēla vārdā, kā arī paša Dēla personiski sūtīts, tiklīdz Viņš ir atgriezies pie Tēva [50]. Gara Personas nosūtīšana pēc Jēzus pagodināšanas [51] pašā pilnībā atklāj Svētās Trīsvienības noslēpumu.

245
152

Apustuliskā ticība, kas attiecas uz Svēto Garu, ir tikusi apliecināta Otrajā ekumeniskajā koncilā 381. gadā Konstantinopolē: "Mēs ticam uz Svēto Garu, Kungu un Dzīvinātāju, kas no Tēva iziet." [52] Ar to Baznīca atzīst Tēvu par "visas dievišķības avotu un pirmcēloni" [53]. Svētā Gara mūžīgā izcelsme tomēr nav bez saistības ar Dēla izcelsmi: "Svētais Gars, kas ir trešā Trīsvienības Persona, ir Dievs, viens un vienlīdzīgs ar Tēvu un Dēlu, no tās pašas substances un ar to pašu dabu. [..] Taču nemēdz teikt, ka Viņš būtu tikai Tēva Gars vai tikai Dēla Gars, bet vienlaikus gan Tēva, gan Dēla Gars." [54] Baznīcas Konstantinopoles koncila ticības apliecinājumā rakstīts: "Ar Tēvu un Dēlu [Viņš] tiek vienādi pielūgts un slavēts." [55]

246

Ticības apliecinājumā latīņu tradīcijā ir teikts, ka Gars "iziet no Tēva un Dēla (filioque)". Florences koncils 1438. gadā skaidro: "Svētais Gars savu būtību un esmi gūst vienlaikus gan no Tēva, gan Dēla, un Viņš mūžīgi iziet kā no Viena, tā no Otra - kā no viena un tā paša pirmavota un ar vienu vienīgu dvesmu (lat. spiratio )... Tā kā visu, kas ir Tēvam, Tēvs pats ir devis savam vienīgajam Dēlam, Viņu dzemdinādams, visu, izņemot pašu tēvišķību, tad arī šo Svētā Gara iziešanu no Dēla Viņš mūžīgi saņem no sava Tēva, kas Viņu dzemdinājis mūžīgi." [56]

247

Apgalvojums filioque nav sastopams 381. gada Konstantinopoles ticības apliecinājumā. Taču saskaņā ar kādu senu latīņu un Aleksandrijas tradīciju pāvests sv. Leons to jau bija dogmatiski apliecinājis 447. gadā [57], pirms vēl Roma bija iepazinusi un 451. gadā ar Halkēdonas koncilu uzņēmusi 381. gada ticības apliecinājumu. Šīs formulas lietošana ticības apliecinājumā soli pa solim ir tikusi pieņemta latīņu liturģijā (starp 8. un 11. gadsimtu). Tomēr filioque ieviešana Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecinājumā, ko veica latīņu liturģija, līdz pat šai dienai ir par iemeslu nesaskaņām attiecībās ar pareizticīgo Baznīcu.

248

Austrumu tradīcija vispirmām kārtām izsaka Tēva kā pirmavota raksturu attiecībā pret Garu. Apliecinādama Garu, kas "iziet no Tēva" ( 15, 26), tā apliecina, ka Viņš iziet no Tēva caur Dēlu [58]. Rietumu tradīcija vispirms izsaka dabas vienību (konsubstanciālo vienību) starp Tēvu un Dēlu, sacīdama, ka Gars iziet no Tēva un no Dēla ( filioque ). Tā saka to "likumīgā un pamatotā veidā" [59], jo dievišķo Personu mūžīgā kārtība Viņu dabas vienībā (konsubstanciālajā vienībā) ietver sevī to, ka Tēvs, būdams "princips bez principa" [60], ir pirmavots Garam, bet arī to, ka, būdams vienīgā Dēla Tēvs, Viņš ar Dēlu ir "vienīgais princips, no kura iziet Svētais Gars" [61]. Fakts, ka abas tradīcijas viena otru taisnīgi papildina, katrai no tām nepadarot savu nostāju par vienīgo iespējamo, neiespaido ticības identitāti, jo īstenībā apliecināts tiek viens un tas pats noslēpums.


III. Svētā Trīsvienība ticības mācībā


Dogmas par Trīsvienību veidošanās
249
683
189

Atklātā patiesība par Svēto Trīsvienību ir jau kopš iesākumiem bijusi Baznīcas dzīvās ticības pamatā, galvenokārt pateicoties Kristībai. Tā tiek izteika Kristības ticības formulā, kura tiek pausta Baznīcas sprediķošanā, katehēzē un lūgšanā. Līdzīgi formulējumi atrodami apustuliskajos rakstos, kā par to liecina šis sveiciens, ko atkārto euharistiskajā liturģijā: "Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība, Dieva mīlestība un Svētā Gara klātbūtne lai ir ar jums visiem!" ( 2 Kor 13, 13) [62]

250
94

Pirmo gadsimtu gaitā Baznīca centās izteiktāk noformulēt savu trīsvienīgo ticību - gan tādēļ, lai padziļinātu pati savu ticības izpratni, gan arī, lai aizsargātu to pret dažādajām kļūdām, kas to izkropļoja. Tas bija seno koncilu nopelns, kur sava loma ir Baznīcas tēvu teoloģiskajam darbam un kristīgās tautas ticības izjūtas atbalstam.

251
170

Lai formulētu Trīsvienības dogmu, Baznīcai ar filozofiskas izcelsmes jēdzienu palīdzību vajadzēja attīstīt īpašu terminoloģiju: "substance", "persona" vai "hipostāze", "attiecība" utt. To darīdama, Baznīca nav pakļāvusi ticību cilvēciskai gudrībai, bet piešķīrusi jaunu, vēl nedzirdētu nozīmi šiem terminiem, kas tagad apzīmē arī neizsakāmu noslēpumu, "bezgalīgi pārāku par to, ko varam izprast pēc cilvēciskās mērauklas" [63].

252

Baznīca izmanto terminu "substance" (ko dažreiz izsaka ar vārdiem "būtība" vai "daba"), lai apzīmētu dievišķo Esmi Tās vienībā; terminu "persona" vai "hipostāze", lai apzīmētu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu Viņu reālajā atšķirībā; terminu "attiecība", lai apzīmētu faktu, ka šo Personu atšķirība slēpjas To attiecībās vienai pret otru.


Svētās Trīsvienības dogma
253
2789
590

Trīsvienība ir Viena. Mēs neapliecinām trīs dievus, bet vienu vienīgu Dievu trijās Personās: "konsubstanciālo Trīsvienību" [64] (vienas kopīgas dabas triju dievišķo Personu vienību). Dievišķās Personas nesadala savā starpā vienīgo Dievišķību, bet katra no Tām ir Dievs visā pilnībā: "Tēvs ir tas pats Dievs, kas ir Dēls, Dēls ir tas pats Dievs, kas ir Tēvs, Tēvs un Dēls ir tas pats Dievs, kas ir Svētais Gars, tas ir, viens vienīgs Dievs pēc dabas." [65] "Katra no trijām Personām ir šī realitāte, tas ir, dievišķā substance, būtība jeb daba." [66]

254
468,689

Dievišķās personas ir reāli atšķirīgas viena no otras. "Mēs godinām un apliecinām: Dievs ir viens vienīgs, bet nav vientuļš." [67] " Tēvs", "Dēls", "Svētais Gars" nav tikai vienkārši vārdi, kas apzīmē dievišķās Esmes modalitātes, jo Viņi ir reāli atšķirīgi savā starpā: "Tas, kurš ir Dēls, nav Tēvs, un Tas, kurš ir Tēvs, nav Dēls, un arī Svētais Gars nav Tas, kurš ir Tēvs vai Dēls." [68] Viņi ir atšķirīgi pēc To attiecībām pret pirmcēloni: "Tas ir Tēvs, kas dzemdina, Dēls, kas tiek dzemdināts, Svētais Gars, kas iziet." [69] Dievišķā vienība ir trīsvienīga.

255
240

Dievišķās personas ir savstarpējās attiecībās. Tā kā reālā Personu atšķirība nešķeļ dievišķo vienību, tad tā slēpjas vienīgi attiecībās, kādas tām ir vienai ar otru: "Atbilstoši Personu vārdiem - Tēvs tiek attiecināts pret Dēlu, Dēls - pret Tēvu, Svētais Gars - pret abiem; kad runājam par šīm trijām Personām, aplūkojot To attiecības, tad tomēr ticam, ka ir viena vienīga daba jeb substance." [70] Patiešām, "viss ir viens [Viņos], kur nav attiecību pretnostatījuma". [71] "Šīs vienības dēļ Tēvs visā pilnībā ir Dēlā, visā pilnībā - Svētajā Garā; Dēls visā pilnībā ir Tēvā, visā pilnībā - Svētajā Garā; Svētais Gars visā pilnībā ir Tēvā, visā pilnībā - Dēlā." [72]

256
236,684

Sv. Gregors no Nazianzas, kuru sauc arī par Teologu, uztic Konstantinopoles katehumēniem šādu trīsvienīgās ticības kopsavilkumu:

84

"Vispirmām kārtām glabājiet šo labo mantojumu, kura dēļ es dzīvoju un cīnos, ar kuru gribu mirt, kurš liek man paciest visas nelaimes un nicināt visas baudas: es runāju par ticības uz Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu apliecinājumu. Šodien es jums to uzticu. Tieši pateicoties tam, es jūs tūlīt iegremdēšu ūdenī un izcelšu no tā. Es jums to dodu par pavadoni un vadītāju visai jūsu dzīvei. Es jums dodu šo vienīgo Dievišķību un Varenību, kas ir Viena Trijos un satur šos Trīs, katru savā veidā. Tā ir Dievišķība bez substances jeb dabas nevienlīdzības, bez augstākas pakāpes, kas paaugstina, vai zemākas pakāpes, kas pazemina. [..] Tā ir trīs bezgalību bezgalīgā dabas kopība. Tas ir Dievs visā pilnībā, kad raugāmies uz katru atsevišķi [..], Dievs, kad aplūkojam visus Trīs kopā [..]. Kolīdz uzsāku domāt par Vienību, tā tūlīt Trīsvienība ieskauj mani savā spožumā. Kolīdz uzsāku domāt par Trīsvienību, tā tūlīt Vienība mani atkal aptver." [73]


IV. Dievišķie darbi un trīsvienīgās misijas

257
221
758
292
850

"Ak Gaisma, svētlaimīgā Trīsvienība, ak, sākotnējā vienība!" [74] Dievs ir mūžīga svētlaime, nemirstīga dzīve, gaisma bez norieta. Dievs ir mīlestība: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Pēc savas pilnīgi brīvās gribas Dievs vēlas dāvāt savas svētlaimīgās dzīves godību. Tāds ir Viņa labvēlīgais "lēmum[s]" ( Ef 1, 9), kuru Viņš noteicis savā mīļotajā Dēlā vēl pirms pasaules radīšanas, un Viņš "izredzējis mūs pieņemt par bērniem caur Jēzu Kristu" ( Ef 1, 5), tas ir, lai mēs kļūtu līdzīgi "[Viņa] Dēla attēlam" ( Rom 8, 29), pateicoties "Gar[am], kas pieņem par bērniem" ( Rom 8, 15). Šis lēmums ir žēlastība, "kas mums ir dota [..] pirms visiem laikiem" ( 2 Tim 1, 9), kas tieši nākusi no trīsvienīgās Mīlestības. Šis lēmums īstenojas radīšanas darbā, visā pestīšanas vēsturē pēc grēkā krišanas, Dēla un Gara misijās, kuras turpina Baznīcas misija. [75]

258
686

Visa dievišķās pestīšanas norise ir triju dievišķo Personu kopējs darbs. Jo, tā kā Trīsvienībai ir viena un tā pati daba, tad tāpat tās darbība ir viena. [76] "Tēvs, Dēls un Svētais Gars nav vis trīs pirmcēloņi radībām, bet gan viens vienīgs pirmcēlonis." [77] Taču katra dievišķā Persona veic kopējo darbību saskaņā ar savu personisko īpatnību. Tādējādi Baznīca, ejot Jaunās Derības pēdās [78], apliecina, ka "ir tikai viens Dievs un Tēvs, no kura viss ir radies, viens Kungs Jēzus Kristus, caur kuru viss ir radīts, viens Svētais Gars, kurā viss ir radīts" [79]. Bet, kas attiecas uz dievišķo Personu īpatnībām, tad tās it īpaši izpaužas dievišķajās misijās: Dēla iemiesošanās un Svētā Gara dāvāšanas misijās.

259
236

Tā kā dievišķā pestīšanas plāna īstenošana ir vienlaikus kopējs un personisks darbs, tad tas mums atklāj gan katras Personas īpatnību, gan To kopējo dabu. Tāpēc arī visa kristīgā dzīve ir vienotība ar katru no dievišķajām Personām, nekādā ziņā Tās nešķirot. Kas pagodina Tēvu, dara to caur Dēlu Svētajā Garā; kas seko Kristum, dara to tāpēc, ka Tēvs viņu aicina [80] un Svētais Gars rosina [81].

260
1050,1721
1997

Pestīšanas kārtības galamērķis ir radību ieiešana Svētlaimīgās Trīsvienības pilnīgajā vienībā. [82] Bet jau tagad mēs esam aicināti uz to, lai mūsos mājotu Vissvētā Trīsvienība. Kungs taču ir teicis: " Kas mani mīl, tas pildīs manus vārdus, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un viņā iemājosim." ( 14, 23)

2565

"Ak, mans Dievs, Trīsvienība, ko es pielūdzu, palīdzi man sevi pilnīgi aizmirst, lai es varētu mājot Tevī, nesatricināma un mierīga, tā, it kā jau tagad mana dvēsele būtu mūžībā; lai nekas nevar traucēt manu mieru un likt attālināties no Tevis, mans Nemainīgais, bet lai katra minūte mani aiznes arvien dziļāk Tava noslēpuma dziļumos! Nomierini manu dvēseli! Dari to par savām debesīm, par savu iemīļoto mājokli un atpūtas vietu. Lai es nekad Tevi tur neatstātu vienu, bet būtu tur klāt pilnīgi un nedalīti, modra savā ticībā, dziļā pielūgsmē un pilnīgā padevībā Tavam radīšanas darbam." [83]


Kopsavilkums

261

Vissvētās Trīsvienības noslēpums ir centrālais ticības un kristīgās dzīves noslēpums. Vienīgi Dievs var dot mums spēju to iepazīt, atklājot sevi kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars.

262

Dieva Dēla iemiesošanās atklāj, ka Dievs ir mūžīgais Tēvs un ka Dēlam ir tā pati daba, kas Tēvam (Viņš ir konsubstanciāls Tēvam), tas ir, ka Viņš ir Tēvā un ar Viņu viens un tas pats vienīgais Dievs.

263

Svēto Garu Tēvs nosūta Dēla vārdā [84] un arī Dēls nosūta To, kurš "iziet no Tēva" ( 15, 26). Tādējādi Svētā Gara misija atklāj, ka Viņš ir ar Tiem tas pats vienīgais Dievs. "Ar Tēvu un Dēlu [Viņš] tiek vienādi pielūgts un slavēts." [85]

264

"Svētais Gars iziet no Tēva kā no pirmavota un no Tēva un Dēla kopā, Tēvam mūžīgi sevi dodot Dēlam." [86]

265

"Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā" ( Mt 28, 19) Kristībā saņemtās žēlastības dēļ mēs esam aicināti būt līdzdalīgi Svētlaimīgās Trīsvienības dzīvē: "Šai saulē - ticības tumsā, viņpus nāvei - mūžīgajā gaismā." [87]

266

"Katoliskā ticība ir sekojoša: pielūgt vienu vienīgu Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību Vienībā, nejaucot Personas, nešķeļot substanci, jo cita ir Tēva Persona, cita ir Dēla Persona, cita ir Svētā Gara Persona; bet Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam ir viena dievišķība, vienāda godība, vienlīdz mūžīga majestāte." [88]

267

Nešķiramas savā būtībā, dievišķās Personas ir nešķiramas arī savā darbībā. Bet vienā vienīgajā dievišķajā darbībā katra no Tām īsteno to, kas Tai īpats Trīsvienībā, sevišķi tas izpaužas dievišķajās misijās: Dēla iemiesošanās sūtībā un Svētā Gara dāvāšanā.


3. paragrāfs. Visvarenais

268
222

No visām Dievam raksturīgajām pazīmēm ticības apliecinājumā minēta vienīgi Viņa visvarenība: tam, vai mēs to apliecinām, ir liela nozīme visā mūsu dzīvē. Mēs ticam, ka visvarenība ir universāla, jo Dievs, kas visu radījis [89], visu pārvalda un var visu; tā ir mīloša, jo Dievs ir mūsu Tēvs [90] ; noslēpumaina, jo tikai ticība var pazīt Dieva visvarenību, kad tā "nespēkā kļūst pilnīg[a]" ( 2 Kor 12, 9) [91].


"Viņš dara visu, ko vien vēlas" ( Ps 115, 3)
269
303

Svētie Raksti daudzkārt apliecina Dieva universālo varenību. Viņš tiek saukts "Jēkaba Varenais" ( Rad 49, 24; Is 1, 24 u.c.), "Kungs, kas varens ir kaujā", "Stipr[ais], Spēcīg[ais]" ( Ps 24, 8-10). Ja Dievs ir visvarens "debesīs un virs zemes" ( Ps 135,6), tas nozīmē, ka Viņš tās radījis. Tātad Viņam nekas nav neiespējams [92] un Viņš rīkojas ar savu darbu pēc savas patikas [93] ; Viņš ir Visuma Kungs, jo ieviesis tajā kārtību, kura Viņam pilnībā pakļauta; Viņš ir vēstures Veidotājs: Viņš valda pār sirdīm un notikumiem pēc savas patikas [94] : "Tava lielā varenība vienmēr ir Tavā rīcībā, un kas gan var pretoties Tavas rokas spēkam?" ( Gudr 11,21)


"Tu esi žēlsirdīgs visiem, jo tu vari visu" ( Gudr 11, 23)
270
2777
1441

Dievs ir visvarenais Tēvs. Viņa tēvišķība un varenība - tās abas liecina viena par otru. Patiešām, Viņš parāda savu tēvišķo visvarenību, rūpējoties par mūsu vajadzībām [95], un, pieņemdams mūs par saviem bērniem, ("Es būšu jums Tēvs, un jūs būsiet mani dēli un meitas, saka visspēcīgais Kungs", 2 Kor 6, 18), un visbeidzot, savu varenību vispilnīgākajā veidā, Viņš atklāj ar savu bezgalīgo žēlsirdību, pēc savas brīvās gribas piedodot grēkus.

271

Dievišķā visvarenība it nemaz nav akla: "Dievā varenība un būtība, griba un saprāts, gudrība un taisnība ir viena un tā pati lieta, tāpēc arī nekas Dieva varā nevar būt tāds, kas nevarētu būt Viņa taisnajā gribā vai gudrajā saprātā." [96]


Dieva šķietamā nespēka noslēpums
272
309
412
609
648

Ticība uz Dievu, visvareno Tēvu, var tikt pakļauta pārbaudījumiem, piedzīvojot ļaunumu un ciešanas. Dažreiz var likties, ka Dievs mūs ir atstājis un nav spējīgs novērst ļaunumu. Bet Dievs Tēvs savu visvarenību visnoslēpumainākajā veidā ir atklājis caur Dēla labprātīgo pazemošanos un augšāmcelšanos, ar kurām Tēvs uzvarēja ļaunumu. Tādā veidā krustā sistais Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība, "jo dievišķais neprāts ir gudrāks par cilvēkiem, un dievišķais nespēks ir stiprāks par cilvēkiem" ( 1 Kor 1, 24-25). Tieši augšāmcelšanā un Kristus paaugstināšanā Tēvs ir izpaudis savu "varenības spēk[u]" un parādījis, "kāds attiecībā uz mums, ticīgajiem, ir Viņa bezgalīgā spēka lielums" ( Ef 1, 19-22).

273
148

Vienīgi ticība var pieņemt Dieva visvarenības noslēpumainos ceļus. Ticība lepojas ar savu nespēku, lai "pievilktu" Kristus spēku. [97] Izcilākais šīs ticības paraugs ir Jaunava Marija, viņa, kas ticēja, ka "Dievam [..] nekas nav neiespējams" ( Lk 1, 37), un kas ir pratusi cildināt Kungu: "Lielas lietas man ir darījis Varenais, un svēts ir Viņa vārds." ( Lk 1, 49)

274
1814,1817

"Tātad nekas nav piemērotāks mūsu ticības un cerības stiprināšanai, kā mūsu dvēselēs dziļi nostiprinājusies pārliecība, ka Dievam nav nekā neiespējama. Jo visu to, kam [ticības apliecinājums] turpmāk mums piedāvās ticēt, visas lietas - kā visdiženākās, visapbrīnojamākās, tā arī tās, kuras vistālāk pārsniedz parasto dabas likumu robežas, mūsu prāts, tiklīdz tam būs priekšstats par dievišķo visvarenību, viegli un bez svārstīšanās pieņems." [98]


Kopsavilkums

275

Kopā ar taisnīgo Ījabu mēs apliecinām: "Es zinu, ka Tu vari visu un neviens nodoms Tev nav neizpildāms." ( Īj 42, 2)

276

Būdama uzticīga Svētajiem Rakstiem, Baznīca vēršas ar savu lūgšanu pie "visvarenā un mūžīgā Dieva" ("omnipotens sempiterne Deus..."), cieši ticot, ka "Dievam [..] nekas nav neiespējams" ( Lk 1, 37). [99]

277

Dievs pauž savu visvarenību, likdams mums atgriezties no mūsu grēkiem un ar žēlastību atgūt Viņa draudzību: "Dievs, ar pacietību un apžēlošanos Tu sniedz augstāko savas varenības pierādījumu..." [100]

278

Tikai tad varam ticēt, ka Tēvs ir mūs radījis, Dēls atpircis, Svētais Gars svētdarījis, ja ticam, ka Dieva mīlestība ir visvarena.


4. paragrāfs. Radītājs

279

"Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi." ( Rad 1, 1) Ar šādiem svinīgiem vārdiem sākas Svētie Raksti. Ticības simbols šos vārdus atkārto, apliecinot Dievu, visvareno Tēvu, kā "debesu un zemes" [101], "visa redzamā un neredzamā Radītāju" [102]. Tātad vispirms runāsim par Radītāju, tad par radīšanu, visbeidzot - par krišanu grēkā, no kā Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir nācis mūs piecelt.

280
288
1043

Radīšana ir "visu Dieva pestīšanas nodomu" pamats, "pestīšanas vēstures iesākums" [103], kas Kristū sasniedz kulmināciju. Un otrādi, Kristus noslēpums ir izšķirošais, kas izgaismo radīšanas noslēpumu; tas atklāj galamērķi, kādam "iesākumā Dievs radīja debesis un zemi" ( Rad 1, 1): kopš iesākuma Dieva nodomā bija jaunās radības godība Kristū [104].

281
1095

Tieši tāpēc Lieldienu naktī, kad svin jauno radīšanu Kristū, lasījumi sākas ar stāstu par radīšanu; Bizantijas liturģijā tas vienmēr ir lielāko Kunga svētku vigiliju pirmais lasījums. Saskaņā ar senām liecībām, katehumēnu sagatavošana Kristībai iet to pašu ceļu. [105]


I. Katehēze par radīšanu

282
1730

Katehēze par radīšanu ir būtiski svarīga. Tā skar cilvēka un kristieša dzīves pašus pamatus, jo izklāsta kristīgās ticības atbildi uz pamatjautājumu, kas rodas visu laiku cilvēkiem: "No kurienes mēs nākam?", "Kurp ejam?", "Kā esam radušies?", "Kāds ir mūsu galamērķis?", "No kurienes nāk un kurp aiziet viss, kas pastāv?" Jautājumi par izcelšanos un par galamērķi nav atdalāmi viens no otra. Tie ir izšķirošie visas mūsu dzīves un rīcības jēgai un virzībai.

283
159
341

Jautājums par pasaules un cilvēka izcelšanos ir daudzu zinātnisku pētījumu objekts. Tie ievērojami bagātinājuši mūsu zināšanas par Kosmosa vecumu un izmēriem, par dzīvības formu attīstību, cilvēka izcelšanos. Šie atklājumi vēl jo vairāk aicina mūs apbrīnot Radītāja diženumu, pateikties Viņam par visiem Viņa darbiem, kā arī par to saprātu un gudrību, ar kādu Viņš apveltī zinātniekus un pētniekus. Tie var teikt līdz ar Salomonu: "Tas ir Viņš, kas man devis patieso zinātni par visu pastāvošo, Viņš man licis pazīt pasaules uzbūvi un elementu īpašības [..], jo tā ir visu darītāja Gudrība, kas mani mācījusi." ( Gudr 7, 17-21)

284

Lielo interesi, kāda tiek izrādīta par šiem pētījumiem, stipri saasina kāds cits jautājums, kura būtība pārsniedz dabaszinātņu ietvarus. Runa nav tikai par to, lai izzinātu, kad un kā materiālā veidā izcēlies Kosmoss, kad parādījies cilvēks, bet drīzāk par to, lai atklātu, kāda ir šīs izcelšanās jēga: vai to "vadījusi" nejaušība, akls liktenis, anonīma nepieciešamība, vai arī transcendenta, saprātīga un laba Būtne, ko sauc par Dievu. Un, ja pasaules izcelsme meklējama Dieva gudrībā un labestībā, tad kāpēc pastāv ļaunums? No kurienes tas nāk? Kas ir par to atbildīgs? Un vai no tā var atbrīvoties?

285
295
28

Jau kopš savas pastāvēšanas sākumiem kristīgā ticība sastapās ar tādām atbildēm uz jautājumu par pasaules izcelšanos, kas atšķīrās no kristīgās atbildes. Tā senajās reliģijās un kultūrās var atrast daudz mītu par pasaules rašanos. Daži filozofi teikuši, ka viss ir Dievs, ka pasaule ir Dievs vai ka pasaules tapšana ir Dieva tapšana (panteisms); citi sacījuši, ka pasaule kā nepieciešama Dieva emanācija "iztek" no Dieva kā avota, lai pēc tam atgrieztos tajā; vēl citi, savukārt, apgalvojuši, ka pastāv divi mūžīgi pirmcēloņi, Labais un Ļaunais, Gaisma un Tumsa, kas atrodas pastāvīgā cīņā viens ar otru (duālisms, maniheisms); saskaņā ar dažiem no šiem uzskatiem, pasaule (vismaz materiālā pasaule) ir slikta, tā ir krišanas rezultāts, un tātad to jāatmet vai no tās jāatbrīvojas (gnoze); citi pieļauj domu, ka pasauli radījis Dievs, bet kas, līdzīgi kā to dara pulksteņmeistars, kolīdz to radījis, to arī atstājis (deisms); vēl citi, visbeidzot, nepieļauj domu par pasaules transcendentu izcelsmi, bet saskata tur tikai vienmēr eksistējošas matērijas nejaušību spēli (materiālisms). Visi šie mēģinājumi rast skaidrību jautājumā par pasaules izcelšanos liecina par tā pastāvīgo un vispārējo raksturu. Tamlīdzīgi meklējumi piemīt cilvēkam kā tādam.

286
32
37

Bez šaubām, cilvēka saprātam piemīt spēja rast kaut kādu atbildi uz jautājumu par pasaules pirmsākumiem. Patiešām, Dieva- Radītāja esamība pilnīgi droši var atklāt caur Viņa darbiem, pateicoties cilvēka prāta gaismai [106], pat tad, ja šī atziņa bieži ir maldu aptumšota un izkropļota. Tādēļ palīgā nāk ticība, lai apstiprinātu un izgaismotu prāta slēdzienus pareizā patiesības izpratnes virzienā: "Ticībā mēs noprotam, ka pasaule radīta ar Dieva Vārdu, ka no neredzamā cēlies redzamais." (Ebr 11, 3)

287
107

Patiesība par radīšanu ir tik svarīga visai cilvēka dzīvei, ka Dievs savā maigumā ir gribējis atklāt savai tautai visu, ko tai pienākas par to zināt. Bez dabiskajām zināšanām, ko par Radītāju var gūt katrs cilvēks [107], Izraēlim Dievs pats pakāpeniski atklājis radīšanas noslēpumu. Dievs, kas izvēlējies patriarhus, izvedis Izraēli no Ēģiptes un, izredzēdams šo tautu, ir to radījis un veidojis [108], atklāj sevi kā tādu, kam pieder visa zeme un visas tautas, kuras to apdzīvo, kā tādu, kas vienīgais "radījis debesis un zemi" ( Ps 115, 15; 124, 8; 134, 3).

288
280
2569

Tādējādi atklāsme par radīšanu ir nešķirama no atklāsmes par vienīgā Dieva derību ar savu tautu un šīs derības īstenošanas. Radīšana ir atklāta kā pirmais solis ceļā uz šo derību, kā pirmā un universālā liecība par visvareno Dieva mīlestību. [109] Tādēļ patiesība par radīšanu izskan ar pieaugošu spēku gan praviešu vēstījumā [110], gan psalmu [111] un liturģijas lūgsnās, gan arī izredzētās tautas pārdomās par gudrību [112].

289
390
111

Tā visa, kas Svētajos Rakstos sacīts par radīšanu, vidū īpašu vietu ieņem trīs pirmās Radīšanas grāmatas nodaļas. No literārā viedokļa raugoties - šiem tekstiem var būt dažādi avoti. Iedvesmotie autori tos novietojuši Rakstu sākumā, lai tie svinīgā valodā izteiktu patiesības par radīšanu, par tās sākumu un galamērķi Dievā, par radīšanas kārtību un labumu, par cilvēka aicinājumu, visbeidzot - par skumjo grēkā krišanas notikumu un cerību uz atpestīšanu. Šiem vārdiem, ja tos lasa Kristus gaismā, Svēto Rakstu vienībā un Baznīcas dzīvajā Tradīcijā, ir paliekoša nozīme kā pirmavotam katehēzei, kas māca par "iesākuma" noslēpumiem: radīšanu, grēkā krišanu, pestīšanas apsolījumu.


II. Radīšana - Svētās Trīsvienības darbs

290
326

"Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi", šajos pirmajos Svēto Rakstu vārdos tiek izteiktas trīs lietas: mūžīgais Dievs ir licis sākumu visam, kas eksistē ārpus Viņa; Radītājs ir vienīgi Viņš (darbības vārdam "radīt" - ebrejiski bara - kā izteicējam par teikuma priekšmetu vienmēr ir Dievs); visa pastāvošā kopums (kas izteikts ar formulu "debesis un zeme") ir atkarīgs no Tā, kas tam dod esmi.

291
241
331
703

"Iesākumā bija Vārds [..], un Vārds bija Dievs. [..] Viss ir radies caur Viņu, un bez Viņa nekas nav radies." ( 1, 1-3) Jaunā Derība atklāj, ka Dievs ir visu radījis caur Mūžīgo Vārdu, savu mīļoto Dēlu. "Viņā ir radīts viss, kas ir radīts debesīs un virs zemes [..]. Viss caur Viņu un Viņā ir radīts, un Viņš ir pirms visa, un viss pastāv Viņā." ( Kol 1, 16-17) Tādā pašā veidā Baznīcas ticība izsaka Svētā Gara līdzdalību radīšanas darbā: Viņš ir "Dzīvinātājs" [113], "Gars Radītājs" (" Veni, Creator Spiritus"), "visa labā Avots" [114].

292
699
257

Gara un Dēla radīšanas darbība, kas nav atdalāma no Tēva darbības, zemtekstā ir saskatāma Vecajā Derībā [115]. Tā ir jaunajā derībā nepārprotami atklāta un skaidri izteikta Baznīcas ticības formulā: "Eksistē tikai viens Dievs [..], Viņš ir Tēvs, Viņš ir Dievs, Viņš ir Radītājs, Viņš ir Autors, Viņš ir Kārtotājs. Viņš visas lietas radījis pats no sevis, tas ir, caur savu Vārdu un savu Gudrību" [116], "caur Dēlu un Garu", kuri ir kā "Viņa rokas" [117]. Radīšana ir Svētās Trīsvienības kopīgais darbs.


III. "Pasaule ir radīta Dieva godam"

293
337,344
1361

Tā ir pamatpatiesība, ko Svētie Raksti vienībā ar Tradīciju vienmēr ir mācījuši un cildinājuši: "Pasaule ir radīta Dieva godam." [118] Sv. Bonaventūra paskaidro, ka Dievs visu radījis, "lai atklātu un dāvātu savu godību, nevis lai to pavairotu". [119] Jo Dievam nav cita iemesla radīšanai, kā vien mīlestība un labestība: "Mīlestības atslēga atvērusi Viņa roku, lai visu radītu." [120] Vatikāna pirmais koncils to izskaidro šādi:

759

"Dievs savā labestībā un ar savu visvareno spēku, būdams pilnīgi brīvs savā nodomā, no laika sākuma vienkopus ir radījis no nekā gan viena, gan otra veida radību, - kā garīgo, tā fizisko. Viņš to darījis nevis tādēļ, lai vairotu savu svētlaimi, ne arī lai pilnveidotu sevi, bet lai atklātu savu pilnību ar visu to labumu starpniecību, ar kuriem Viņš apveltī savas radības." [121]

294
2809
1722
1992

Dieva godība izpaužas tieši ar Viņa labestības atklāšanos un tās dāvāšanu. Abu šo iemeslu dēļ jau arī pasaule tikusi radīta. "Viņš ir paredzējis saskaņā ar savas gribas lēmumu mūs pieņemt par bērniem caur Jēzu Kristu, lai tiktu pagodināta Viņa slavas pilnā žēlastība" ( Ef 1, 5-6), jo "Dieva godība atklājas dzīvā cilvēkā, un cilvēka dzīve ir Dieva skatīšana: ja Dieva atklāsme caur radīšanu ir jau piešķīrusi dzīvību visām būtnēm, kas apdzīvo zemi, tad vēl jo vairāk Tēva izpausme caur Dēlu piešķir dzīvību tiem, kas skata Dievu". [122] Radības galamērķis ir, lai Dievs, "kas ir visu būtņu Radītājs, visbeidzot kļūst 'visā viss' ( 1 Kor 15, 28), līdz ar to izceļot savu godību un dāvājot mums svētlaimi". [123]


IV. Radīšanas noslēpums


Dievs rada ar gudrību un aiz mīlestības
295
216,1951

Mēs ticam, ka Dievs radījis pasauli saskaņā ar savu gudrību. [124] Pasaule nav radusies kaut kādas nepieciešamības, kāda akla likteņa vai nejaušības rezultātā. Mēs ticam, ka tā cēlusies no Dieva brīvās gribas, kas vēlējies, lai radības piedalītos Viņa esmē, gudrībā un labestībā: "Jo Tu esi radījis visu un Tavas gribas dēļ tas pastāvēja un tika radīts." ( Atkl 4, 11) "Kungs, cik daudz ir Tavu darbu! Tu visu esi darījis ar gudrību." ( Ps 104, 24) "Kungs ir labs pret visiem, žēlsirdība ir visos Viņa darbos." ( Ps 145, 9)


Dievs rada "no nekā"
296
285

Mēs ticam, ka Dievam, lai radītu, nevajag ne kaut kā iepriekš eksistējoša, ne arī kādu palīdzību. [125] Radīšana nav arī nekāda nepieciešama dievišķās substances izplatīšanās. [126] Dievs rada brīvi - "no nekā" [127] :


"Kas gan ārkārtējs, ja Dievs būtu izveidojis pasauli no iepriekš eksistējošas matērijas? Mākslinieks - cilvēks veido no tam iedotā materiāla visu, ko grib. Turpretim Dieva varenība izpaužas tieši tad, kad Viņš, "izejot" no nekā, paveic visu, ko vien vēlas." [128]

297
338

Svētajos Rakstos ticība radīšanai "no nekā" apliecināta kā patiesība, kas pilna apsolījumu un cerības. Tā septiņu dēlu māte iedrošina viņus iet mocekļa nāvē:


"Es nezinu, kā jūs parādījāties manās miesās; ne jau es esmu jūs apveltījusi ar garu un dzīvību, un katram no jums ne jau es veidoju locekļus. Jo pasaules Radītājs, kas izveidoja cilvēku un kas ir visu lietu sākumā, jums atkal ar žēlastību atdos garu un dzīvību, tādēļ ka jūs tagad esat panicinājuši paši sevi Viņa likumu dēļ [..]. Mans bērns, paskaties uz debesīm un zemi un, redzēdams visu, kas ir tajās, saproti, ka Dievs to visu ir radījis no nekā; arī cilvēku cilts tā ir cēlusies." ( 2 Mak 7, 22 - 23. 28)

298
1375
992

Tā kā Dievs var radīt no nekā, tad Viņš tāpat var caur Svēto Garu dot dvēseles dzīvību grēciniekiem, radīdams viņos tīru sirdi [129], un ar augšāmcelšanos - fizisko dzīvību mirušajiem, jo Viņš "atdzīvina mirušos un izsauc esamībā to, kā nav" ( Rom 4, 17). Un tā kā Dievs ar savu Vārdu ir varējis likt no tumsas atmirdzēt gaismai [130], tad Viņš var arī dot ticības gaismu tiem, kam tās nav [131].


Pasauli Dievs rada sakārtotu un labu
299
339
41,1147
358
2415

Ja Dievs rada ar gudrību, tad radībā valda kārtība: "Tu visu esi izkārtojis ar mēru, skaitu un svaru." ( Gudr 11, 20) "Neredzamā Dieva attēl[ā]" ( Kol 1, 15), mūžīgajā Vārdā un caur Viņu radītā cilvēka labad radība ir nodota viņa rīcībā, jo cilvēks kā Dieva attēls [132] pats ir aicināts uz personiskām attiecībām ar Dievu. Mūsu saprāts, būdams līdzdalīgs dievišķā Intelekta gaismā, var noprast, ko Dievs mums saka caur radību [133], taču ne bez pietiekami lielas piepūles un ar pazemīgu garu, kā arī ar godbijību Radītāja un Viņa darba priekšā [134]. Radusies aiz Dieva labestības, radība piedalās šai labestībā ("Un Dievs redzēja to esam labu. [..] Tas bija ļoti labs": Rad 1, 4. 10. 12. 18. 21. 31). Jo radību Dievs gribējis veltīt cilvēkam kā dāvanu, kā mantojumu, kas tam novēlēts un uzticēts. Baznīcai vairākkārt ir nācies aizstāvēt patiesību, ka radība, arī - materiālā pasaule, ir laba. [135]


Dievs stāv pāri radībai un ir tai klātesoŠs
300
42,223

Dievs ir bezgalīgi lielāks nekā visi Viņa darbi [136] : Viņa "godība uzcelta debesīm pāri" ( Ps 8, 2), "neizdibināms ir Viņa lielums" ( Ps 145, 3). Bet, būdams neierobežots un brīvs un visa pastāvošā Pirmcēlonis, Radītājs ir klātesošs savās radībās: "Mēs Viņā dzīvojam, kustamies un esam." ( Apd 17, 28) Sv. Augustīna vārdiem runājot, Viņš ir "dziļāks par visdziļāko manī, augstāks par visaugstāko manī". [137]


Dievs uztur un virza radību
301
1951
396

Pēc radīšanas Dievs nepamet savu radību. Viņš ne tikai piešķir tai esmi un eksistenci, bet arī ik mirkli uztur to esamībā, dod tai spēju darboties un virza to uz galamērķi. Atzīt šo pilnīgo atkarību no Radītāja nozīmē iemantot gudrību un brīvību, prieku un uzticību:


"Tu mīli visu, kas pastāv, un neko neienīsti no tā, ko esi radījis, jo, ja Tu kaut ko būtu ienīdis, Tu to nebūtu radījis. Un kā gan kaut kas varētu pastāvēt, ja Tu to negribētu? Vai arī: kas saglabātos, ja Tu to nebūtu aicinājis? Bet Tu visus saudzē, jo viņi ir Tavi, Kungs, kas mīli dvēseles." ( Gudr 11, 24-26)


V. Dievs īsteno savu nodomu: dievišķā apredzība

302

Radībai piemīt sava labestība un pilnība, tomēr Radītāja rokas nav to pavisam pabeigušas. Tā vēl atrodas ceļā ( "in statu viæ" ) uz galīgo pilnību, kas tai jāsasniedz un kam Dievs to paredzējis. Veidu, kā Dievs vada savu radību uz šo pilnību, saucam par dievišķo apredzību:


"Dievs ar savu apredzību sargā un vada visu, ko Viņš radījis, 'ar savu spēku aptverdams to no viena gala līdz otram un izrīkodams visu ar lēnprātību' ( Gudr 8, 1). Jo 'Viņa acīm viss ir kails un atklāts' ( Ebr 4, 13), pat tas, ko radību brīvā rīcība izraisīs." [138]

303
269

Svēto Rakstu liecība ir vienbalsīga: dievišķajai apredzībai ir konkrēts un tiešs raksturs, tā rūpējas par visu, sākot ar vissīkākajām lietām un beidzot ar lielākajiem pasaules un vēstures notikumiem. Svētie Raksti ar lielu pārliecību apliecina, ka Dievs valda kā absolūtais Kungs pār notikumiem: "Mūsu Dievs ir debesīs; Viņš dara visu, ko vien vēlas" ( Ps 115, 3); un par Kristu ir sacīts: Viņš, "kas atver, un neviens neaizslēgs, kas aizslēdz, un neviens neatver" ( Atkl 3, 7); "Daudz domu dzimst cilvēka sirdī, bet vienīgi Dieva nodoms īstenosies" ( Sak 19, 21).

304
2568

Tādējādi redzam, ka Svētais Gars, Svēto Rakstu galvenais Autors, bieži piedēvē Dievam dažāda rakstura rīcību, neminot šīs rīcības sekundāros cēloņus. Tas šeit nav primitīvs "runāšanas veids", bet būtisks paņēmiens, ar kādu tiek atgādināts Dieva primāts un Kunga absolūtā vara pār vēsturi un pasauli [139], lai šādi audzinātu cilvēku paļāvībai uz Viņu. Psalmu lūgšanas ir šīs paļāvības lielā skola. [140]

305
2115

Jēzus prasa bērnišķu uzticību debesu Tēva apredzībai, kurš rūpējas par visniecīgākajām savu bērnu vajadzībām: "Neraizējieties, jautādami: 'Ko mēs ēdīsim?' vai 'Ko mēs dzersim?' [..] Jūsu debesu Tēvs zina, ka tas viss jums ir vajadzīgs. Tāpēc meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, bet tas viss jums būs pielikts klāt!" ( Mt 6, 31-33) [141]


Apredzība un sekundārie cēloņi
306
1884
1951

Dievs ir sava nodoma absolūtais Valdnieks. Taču tā īstenošanā Viņš iesaista arī radības. Tas neliecina par nespēju, bet gan ir visvarenā Dieva diženuma un labestības zīme. Jo Dievs piešķir savām radībām ne tikai eksistenci, bet arī cieņu pašām darboties, būt par cēloni un cilmi viena otrai un šādi sadarboties ar Dievu Viņa plāna īstenošanā.

307
106,373
1954
2427
2738
618,1505

Cilvēkiem Dievs piešķir pat varu brīvi piedalīties Viņa apredzībā, uzticēdams tiem atbildību "pakļaut" zemi un valdīt pār to. [142] Šādi Dievs apveltī cilvēkus ar spēju saprātīgi un brīvi rīkoties kā cēloņiem, lai tie papildinātu radīšanas darbu, pilnveidotu radīšanas harmoniju sevis pašu un savu tuvāko labā. Bieži vien neapzināti līdzdarbojoties dievišķajai gribai, cilvēki pēc pašu lēmuma var iekļauties dievišķajā plānā - gan ar savu darbību un lūgšanām, gan arī ar savām ciešanām. [143] Tā tie pilnībā kļūst "Dieva palīgi" ( 1 Kor 3, 9) [144] un Viņa valstības līdzstrādnieki [145].

308
970

Dievs darbojas ikvienā savu radību aktivitātē: tā ir patiesība, kas nav šķirama no ticības uz Dievu Radītāju. Viņš ir Pirmcēlonis, kas darbojas sekundārajos cēloņos un ar to starpniecību: "Jo Dievs ir Tas, kas jūsos izsauc vēlēšanos un rīcību pēc savas labpatikas." ( Flp 2,13) [146] Šī patiesība ne tikai nemazina radības cieņu, bet gan to vēl palielina. Radība ir cēlusies no nebūtības, pateicoties Dieva spēkam, gudrībai un labestībai, un, ja pārtrūktu radības saikne ar tās Pirmcēloni, tā nevarētu vairs it nekā, jo "radība bez Radītāja izgaist"; [147] un vēl neiespējamāk bez Dieva žēlastības tai būtu sasniegt savu galamērķi [148].


Dieva apredzība un ļaunums kā klupšanas akmens
309
164,385
2805

Ja Dievs, visvarenais Tēvs, labās un sakārtotās pasaules Radītājs, rūpējas par savām radībām, kāpēc tad pastāv ļaunums? Uz šo tiklab neatliekamo, kā neizbēgamo, tiklab sāpīgo, kā noslēpumaino jautājumu neviena steidzīga atbilde nebūs pietiekama. Atbilde uz šo jautājumu ir visa kristīgā ticība kopumā: radības labums, grēka traģēdija un Dieva pacietīgā mīlestība. Šajā mīlestībā Viņš nāk pretī cilvēkam, noslēdzot ar to vairākas derības; Viņš griežas pie cilvēka ar sava Dēla pestījošo iemiesošanos, nosūtot Svēto Garu, sapulcinot Baznīcu, ar sakramentu spēku un aicinājumu uz svētlaimīgu dzīvi, kuru ar izvēles brīvību apveltītās radības jau laikus tiek mudinātas pieņemt, bet no kuras tās var arī, kāda šausminoša noslēpuma dēļ, jau iepriekš novērsties. Nav neviena kristīgā vēstījuma elementa, kas daļēji neietvertu arī atbildi uz jautājumu par ļaunumu.

310
412
1042,1050
342

Kāpēc Dievs nav radījis tik pilnīgu pasauli, lai nekāds ļaunums tajā nevarētu pastāvēt? Dievs, saskaņā ar savu bezgalīgo varenību, vienmēr varētu radīt kaut ko labāku. [149] Taču savā bezgalīgajā gudrībā un labestībā Dievs ir brīvi gribējis radīt tādu pasauli, kas "ir ceļā" uz galīgo pilnību. Dieva plānā šī tapšana ietver sevī to, ka līdz ar dažu būtņu parādīšanos pasaulē, citas izzūd, līdzās vispilnīgākajam pastāv arī mazāk pilnīgais, līdzās uzplaukumam dabā pastāv arī iznīcība. Tik ilgi, kamēr radība nav sasniegusi savu pilnību, līdzās fiziskajam labumam tātad pastāv arī fiziskais ļaunums. [150]

311
396
1849

Eņģeļiem un cilvēkiem - saprātīgām un brīvām radībām - ir jātiecas uz savu galamērķi, brīvi to izvēloties un mīlestībā dodot tam priekšroku. Tātad viņi var arī novirzīties no pareizā ceļa. Patiešām, viņi ir grēkojuši. Un tā pasaulē ir ienācis morāliskais ļaunums, kas ir neizmērojami smagāks nekā fiziskais. Dievs nekādā ziņā nav morāliskā ļaunuma cēlonis - ne tieši, ne arī netieši. [151] Tomēr, respektējot savas radības brīvību, Viņš to pieļauj un noslēpumainā veidā prot panākt no tā labumu:


"Jo visvarenais Dievs, [..] būdams neierobežoti labs, nekad nepieļautu, ka Viņa darbos pastāvētu kāds ļaunums, ja Viņš nebūtu pietiekami spēcīgs un labs, lai panāktu labumu no šī ļaunuma." [152]

312
598,600
1994

Tādējādi ar laiku var izrādīties, ka Dievs savā visvarenajā apredzībā prot panākt labumu no Viņa radību izraisītā ļaunuma, pat morāliskā ļaunuma sekām. "'Ne jūs mani šurp esat atsūtījuši,' Jāzeps saka saviem brāļiem, 'bet Dievs; [..] Jūs gan bijāt iecerējuši man ļaunu darīt, bet Dievs to ir par labu vērsis, lai [..] izglābtu daudz ļaužu.'" ( Rad 45, 8; 50, 20) [153] No vislielākā morāliskā ļaunuma, kāds jebkad ir ticis izdarīts - Dieva Dēla atraidīšanas un nonāvēšanas visu cilvēku grēku dēļ, - Dievs savā žēlastības pārpilnībā [154] panāca vislielāko labumu - Kristus pagodināšanu un mūsu atpestīšanu. Tomēr ļaunums kā tāds tādēļ nekļūst par labo.

313
227

"Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu." ( Rom 8, 28) Svēto liecība arvien apstiprina šo patiesību:


Tā sv. Katrīna no Sjēnas saka tiem, "kas ieļaunojas" un saceļas tā dēļ, kas ar viņiem atgadās: "Visa cēlonis ir mīlestība, viss pakārtots cilvēka pestīšanai un nekādam citam mērķim." [155]


Un sv. Tomass Mors neilgi pirms došanās mocekļa nāvē mierina savu meitu: "Nevar notikt nekas tāds, ko Dievs nebūtu gribējis. Viss, ko Viņš vēlas, lai cik slikts tas varētu mums likties, tomēr ir mums vislabākais, kas vien var būt." [156]


Un lēdija Džuljena Norviča: "Pateicoties Dieva žēlastībai, uzzināju, ka man vajadzēja stingri turēties pie ticības [..] un nelokāmi ticēt, ka viss tiks vērsts par labu [..] Un tu redzēsi, ka viss tiks vērsts par labu." ("Thou shalt see thyself that all manner of thing shall be well.") [157]

314
1040
2550

Mēs nelokāmi ticam, ka Dievs ir pasaules un vēstures Valdnieks. Bet Viņa apredzības ceļi mums bieži vien ir nezināmi. Tikai tad, kad būsim pie galamērķa, kad būs beigusies mūsu zināšanu ierobežotība, kad redzēsim Dievu "vaigu vaigā" ( 1 Kor 13, 12), mums kļūs pilnīgi izprotami tie ceļi, pa kuriem, pat cauri ļaunuma un grēka traģēdijai, Dievs būs vadījis savu radību līdz galīgā Sabata [158] atdusai, kā labad Viņš radījis debesis un zemi.


Kopsavilkums

315

Ar pasaules un cilvēka radīšanu Dievs devis pirmo un universālo savas visvarenās mīlestības un gudrības apliecinājumu, pirmo vēsti par savu "labvēlīgo nodomu", kura galamērķis ir jaunā radība Kristū.

316

Kaut arī radīšanas darbs ir īpaši piedēvēts Tēvam, tomēr ticības patiesība ir arī tā, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir vienīgais un nedalāmais radības Pirmcēlonis.

317

Dievs viens pats ir radījis Visumu brīvi, tieši, bez jebkādas palīdzības.

318

Nevienai radībai nepiemīt bezgalīgā vara, kas nepieciešama, lai "radītu" šī vārda īstajā nozīmē, tas ir, lai izraisītu un piešķirtu esmi tam, kam tās nav bijis nekādā ziņā (liktu tam izcelties "no nekā", lai uzsāktu eksistenci). [159]

319

Dievs radījis pasauli, lai atklātu un dāvātu savu godību. Lai Viņa radības dalītos ar Dievu Viņa patiesībā, labestībā un skaistumā - lūk, godība, kādai Dievs tās radījis.

320

Dievs, kas radījis Visumu, uztur tā eksistenci caur Vārdu, savu Dēlu, kas balsta "visu ar savu spēcīgo Vārdu" ( Ebr 1, 3), un caur savu Garu - Radītāju un Dzīvinātāju.

321

Dievišķā apredzība ir veids, kā Dievs savā gudrībā un mīlestībā vada visas radības uz to galamērķi.

322

Kristus aicina mūs ar bērnišķu paļāvību uzticēties mūsu debesu Tēva apredzībai [160], un apustulis sv. Pēteris atgādina: "Visas savas raizes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas." ( 1 Pēt 5, 7) [161]

323

Dievišķā apredzība izmanto arī radību aktivitāti. Cilvēkiem Dievs piešķir spēju brīvi līdzdarboties Viņa nodomu īstenošanā.

324

Dievs pieļauj fizisko un morālisko ļaunumu. Šī pieļaušana ir noslēpums, ko Dievs apgaismo caur savu Dēlu, Jēzu Kristu, kas ir miris un augšāmcēlies, lai uzvarētu ļaunumu. Ticība piešķir mums drošību, ka ļaunumu Dievs nepieļautu, ja nepanāktu labumu no šī ļaunuma veidā, ko mēs pilnīgi izdibināsim tikai mūžīgajā dzīvē.


5. paragrāfs. Debesis un zeme

325

Apustuļu ticības simbols apliecina, ka Dievs ir "debesu un zemes Radītājs" [162], un Nīkajas-Konstantinopoles simbols paskaidro plašāk: "...visa redzamā un neredzamā Radītājs" [163].

326
290
1023,2794

Svētajos Rakstos vārdkopa "debesis un zeme" nozīmē - viss, kas eksistē, pilnīgi visa radība. Tā norāda arī uz saikni radības ietvaros, kas reizē gan vieno, gan šķir debesis un zemi. "Zeme" ir cilvēku pasaule. [164] "Debess" jeb "debesis" var apzīmēt debess velvi [165] vai arī īpašu "vietu", kurā mājo Dievs, mūsu Tēvs, "kas ir debesīs" ( Mt 5, 16) [166], tātad arī "debesis", kas ir eshatoloģiskā godība. Visbeidzot - vārds "debesis" norāda uz "vietu", kur uzturas garīgās radības - eņģeļi, kas atrodas ap Dievu.

327
296

Ceturtā Laterāna koncila ticības apliecinājumā ir teikts, ka Dievs "kopš laika iesākuma no nekā reizē radījis gan viena, gan otra veida radību, gan garīgo, gan ķermenisko, tas ir, gan eņģeļus, gan materiālo pasauli - zemi; pēc tam cilvēcisko radību, kas reizē ir gan garīga, gan ķermeniska, jo sastāv no gara un miesas." [167]


I. Eņģeļi


Eņģeļu esamība - ticības patiesība
328
150

Garīgu, bezķermenisku būtņu esamība, kurus Svētie Raksti parasti sauc par eņģeļiem, ir ticības patiesība. Rakstu liecība ir tikpat skaidra, cik vienbalsīgi to apliecina Tradīcija.


Kas viņi ir?
329

Runājot par eņģeļiem, sv. Augustīns saka: "Vārds 'eņģelis' [..] apzīmē sūtību, nevis dabu. Tu jautā, kā sauc šo dabu? - Gars. Tu jautā, kāda ir viņa sūtība? - Eņģelis. Pēc savas būtības tas ir gars, bet pēc darbības - eņģelis." [168] Ar visu savu būtību eņģeļi ir Dieva kalpotāji un vēstneši. Tā kā viņi "vienmēr redz mana Tēva vaigu, kas ir debesīs" ( Mt 18, 10), tad tie pilda "Viņa pavēles, tikko tās sadzirdējuši" ( Ps 103, 20).

330

Kā tīri garīgas radības viņi ir apveltīti ar saprātu un gribu: šīs radības ir personas [169] un tās ir nemirstīgas [170]. Ar savu pilnību eņģeļi pārspēj visas redzamās radības. Par to liecina viņu godības spožums [171].


Kristus "ar visiem saviem eņģeļiem"
331
291

Kristus ir eņģeļu pasaules centrā. Tie ir Viņa eņģeļi: "Kad Cilvēka Dēls atnāks savā diženumā un kopā ar Viņu - visi eņģeļi..." ( Mt 25, 31) Tie ir Viņa eņģeļi, jo tie ir caur Viņu un Viņa dēļ radīti: "Jo Viņā ir radīts viss, kas ir radīts debesīs un virs zemes, redzamais un neredzamais, troņi un valdīšanas, priekšniecības un varas. Viss caur Viņu un Viņā ir radīts." ( Kol 1, 16) Eņģeļi pieder Viņam vēl jo vairāk tāpēc, ka Viņš tos darījis par sava pestīšanas plāna vēstnešiem: "Vai tad tie visi nav kalpotāji gari, kas sūtīti kalpošanai to labad, kas iemantos pestīšanas mantojumu?" ( Ebr 1, 14)

332

Eņģeļi ir šeit kopš radīšanas brīža [172] un ir klātesoši visas pestīšanas vēstures norisē, no tuvienes un tālienes vēstīdami pestīšanu un kalpodami Dievam pestīšanas plāna īstenošanā: eņģeļi aizslēdza zemes paradīzi [173], aizsargāja Lotu [174], izglāba Agāri un viņas bērnu [175], apturēja Ābrahama roku [176], ar viņu starpniecību tika piešķirts Likums [177], viņi vadīja Dieva tautu [178], pasludināja dzimšanas [179] un aicinājumus [180], eņģeļi palīdzēja praviešiem [181] u.c. Visbeidzot - eņģelis Gabriēls pasludināja gan Jēzus priekšgājēja, gan paša Jēzus dzimšanu. [182]

333
559

Visā cilvēktapušā Vārda dzīves laikā, no iemiesošanās brīža līdz pat aiziešanai debesīs, eņģeļi Viņu pielūdz un Viņam kalpo. Kad Dievs "Pirmdzimto [..] ieved pasaulē, Viņš saka: 'Un visi Dieva eņģeļi lai Viņu pielūdz!'" ( Ebr 1, 6). Eņģeļu slavas dziesma par godu Kristus dzimšanai nemitīgi atskan Baznīcā, kad tā slavē Kungu: "Gods Dievam..." ( Lk 2, 14) Viņi sargā Jēzu bērnībā [183], kalpo Viņam tuksnesī [184], Viņu stiprina Ģetzemanes dārzā ciešanu brīdī [185], kad tie būtu varējuši izglābt Viņu no ienaidnieku rokām [186], kā savulaik Izraēli [187]. Un atkal tie ir eņģeļi, kas "evaņģelizē" [188], sludinādami iemiesošanās Labo Vēsti [189] un Kristus augšāmcelšanos [190]. Viņi būs klāt, kad Kristus, kuru viņi sludina, atkal atgriezīsies [191], tie kalpos Viņam tiesāšanā [192].


Eņģeļi Baznīcas dzīve
334

Līdz pat šim laikam Baznīca visā tās dzīvē saņem eņģeļu noslēpumaino un vareno palīdzību. [193]

335
1138

Baznīca savā liturģijā pievienojas eņģeļiem, lai pielūgtu trīskārt svēto Dievu [194] ; tā lūdz eņģeļu atbalstu (kā, piemēram, In paradisum deducant te angeli ... mirušo liturģijā [195] vai arī "Ķerubu himnā" Bizantijas liturģijā [196] ); īpašā veidā Baznīca savā liturģijā piemin dažus eņģeļus (sv. Miķeli, sv. Gabriēlu, sv. Rafaēlu, sargeņģeļus) viņu piemiņas dienā.

336
1020

Cilvēka dzīve no šūpuļa [197] līdz kapam [198] noris viņu aizsardzībā [199] un aizbildnībā [200]. "Neviens nenoliegs, ka ikvienam ticīgajam līdzās ir eņģelis, kas kā audzinātājs un gans viņu vada uz dzīvi." [201] Jau šeit, virs zemes, kristietis caur ticību ir līdzdalīgs eņģeļu un cilvēku, kas vienoti Dievā, svētlaimīgajā sadraudzībā.


II. Redzamā pasaule

337
290
293

Dievs pats ir radījis redzamo pasauli visā tās bagātībā, dažādībā un kārtībā. Svētie Raksti Radītāja darbu simboliski attēlo kā sešu dievišķā "darba" dienu virkni, kas noslēdzas ar septītās dienas "atpūtu" [202]. Sakrālais teksts, runājot par radīšanu, māca patiesības, kuras Dievs atklājis mūsu pestīšanas dēļ [203] un kas ļauj "iepazīt visas radības dziļāko dabu, vērtību un galamērķi - tā ir radīta Dieva godam" [204] :

338
297

Nepastāv nekā tāda, kas nebūtu savu eksistenci saņēmis no Dieva-Radītāja. Pasaule iesākās, kad tā ar Dieva Vārdu tika izsaukta no nebūtības. Visas būtnes, kas eksistē, visa daba, visa cilvēces vēsture sakņojas šajā notikumā, kas bija pirms visa - radīšanā, pateicoties kurai tika izveidota pasaule un iesākās laiks. [205]

339
2501
299
226

Katra radība ir apveltīta ar savu īpašo labumu un pilnību. Par katru darbu, kas tika veikts šajās "sešās dienās", ir sacīts: "Un Dievs redzēja, ka tas ir labs." "Tieši pateicoties radīšanai, visas lietas pastāv atbilstoši savam saturam, savai patiesībai un īpašajai vērtībai, ievērojot savus īpašos likumus un savu mērķi." [206] Dažādās radības, kurām Dievs ir gribējis piešķirt viņu īpašo būtību, katra savā veidā atstaro kādu no Viņa bezgalīgās gudrības un labestības stariem. Tieši tādēļ cilvēkam saudzīgi jāapietas ar katru radību, cienot tai piemītošo labumu, lai tās bezjēdzīgi neizmantotu un tā nenicinātu Radītāju un neizraisītu nevēlamas sekas, kas skartu cilvēkus un apkārtējo vidi.

340
1937

Radību savstarpējā atkarība ir Dieva gribēta . Saule un mēness, ciedrs un sīks ziediņš, ērglis un zvirbulis - šī aina, kurā ir neskaitāmi daudz dažādības un nevienlīdzības, nozīmē to, ka neviena no radībām nav pašpietiekoša. Tās var pastāvēt tikai savstarpējā atkarībā viena no otras, vienai otru papildinot un savstarpēji kalpojot.

341
283
2500

Visuma skaistums. Radītās pasaules kārtību un harmoniju nosaka radību dažādība un attiecības, kas pastāv starp tām. Cilvēks pakāpeniski atklāj šīs attiecības kā dabas likumus, kuri zinātniekos izraisa sajūsmu. Radības skaistums atspoguļo Radītāja bezgalīgo skaistumu. Tam jāiedveš cilvēka prātā un gribā cieņa un padevība.

342
310

Radību hierarhija tiek izteikta ar kārtību, kas pastāv "sešu dienu" secībā: no mazāk pilnīgā - uz pilnīgāko. Dievs mīl visas savas radības [207] un rūpējas par katru no tām, pat par zvirbuļiem. Taču Jēzus saka: "Jūs esat vērtīgāki nekā daudzie zvirbuļi" ( Lk 12, 7), tāpat arī: "Cilvēks ir vairāk vērts nekā avis." ( Mt 12, 12)

343
355

Cilvēks ir radīšanas darba virsotne. Svētā Gara iedvesmotais stāsts to pauž, skaidri nošķirot cilvēka radīšanu no visas pārējās radības tapšanas. [208]

344
293,1939,2416

Solidaritāti, kas pastāv starp visām radībām, nosaka tas, ka visām tām ir viens un tas pats Radītājs un ka tās visas pakārtotas Viņa godam:


"Esi slavēts, Kungs, visās savās radībās, īpaši par Sauli, šo spīdekli, kas ir mana māsa, ar kuru Tu dod mums dienu un gaismu; kas ir tik skaista un mirdzoša, ka atgādina mums, Visaugstais, par Tavu majestāti...

1218

Esi slavēts, Kungs, par brāli ūdeni, kas ir tik noderīgs un pazemīgs, tik dārgs un šķīsts...


Esi slavēts, Kungs, par zemi - mūsu māsu un māti, kas mūs nes un baro, un dod visdažādākos augļus un krāšņas puķes, un zāli...


Slavējiet un svētījiet manu Kungu, pateicieties Viņam un dziļā pazemībā kalpojiet." [209]

345
2168

"Septītā diena", sabats - "sešu dienu" darba noslēgums. Sakrālais teksts saka: "Septītajā dienā Dievs pabeidza darbu, ko Viņš veica", un šādi "tika pabeigtas debesis un zeme", un septītajā dienā Dievs "atpūtās" un "svētīja" šo dienu ( Rad 2, 1-3). Šie Svētā Gara iedvesmotie vārdi ir ļoti pamācoši un noderīgi pestīšanai:

346
2169

Radībā Dievs ielicis stabilu pamatu un nemainīgus likumus [210], uz kuriem ticīgais ar paļāvību var balstīties un kuri tam būs par zīmi un ķīlu nesatricināmajai Dieva uzticībai, Viņam noslēdzot derību [211]. No savas puses, cilvēkam jāpaliek uzticīgam šim pamatam un jāievēro likumi, kurus Radītājs tajā ierakstījis.

347
1145,1152

Radīšanas mērķis ir septītā diena - sabats, tātad Dieva kults un pielūgsme. Kults ir ierakstīts radīšanas kārtībā. [212] "Neko nestādīt augstāk par Dieva kultu," sacīts sv. Benedikta regulā [213], šādi norādot, kāda ir cilvēcisko rūpju pareizā kārtība.

348
2172

Sabats ir Izraēļa likuma sirds. Ievērot baušļus nozīmē saskaņot sevi ar Dieva gudrību un gribu, kas izteiktas Viņa radīšanas darbā.

349
2174
1046

Astotā diena. Bet mums ir uzaususi jauna diena - Kristus augšāmcelšanās diena. Septītā diena noslēdz pirmo radīšanu. Astotā diena iesāk jauno radīšanu. Tādējādi radīšanas darbs sasniedz savu kulmināciju vēl lielākā darbā - pestīšanā. Pirmās radīšanas jēga un virsotne rodama jaunajā radīšanā Kristū, kuras spožums pārspēj pirmās radīšanas spožumu. [214]


Kopsavilkums

350

Eņģeļi ir garīgas radības, kas godina Dievu bez mitas un kas kalpo Viņam pārējo radību pestīšanas labad: "Eņģeļi veicina visu to, kas nāk mums par labu." [215]

351

Eņģeļi ir ap Kristu, viņu Kungu. Tie Viņam īpaši kalpo cilvēku pestīšanas sūtības īstenošanā.

352

Baznīca godina eņģeļus, kas tai palīdz zemes svētceļojumā un aizsargā ikvienu cilvēcisko būtni.

353

Dievs ir gribējis savu radību dažādību un īpašo labumu, ar kādu apveltīta katra no tām, tāpat arī to savstarpējo atkarību un kārtību, kāda valda starp tām. Visas materiālās radības Dievs ir lēmis cilvēku cilts labumam. Cilvēks un - caur viņu - visa radība ir lemta Dieva godam.

354

Ir jāievēro radībā ierakstītie likumi un attiecības, kādas nosaka lietu daba. Tas ir viens no gudrības principiem un morāles pamatiem.


6. paragrāfs. Cilvēks

355
1700,343

"Dievs radīja cilvēku pēc sava attēla; Viņš radīja viņu pēc Dieva attēla; par vīrieti un sievieti Viņš tos radīja." ( Rad 1,27) Cilvēks radītajā pasaulē ieņem īpašu vietu: viņš ir radīts "pēc Dieva attēla" (I); cilvēka dabā savienojas garīgā un materiālā pasaule (II); viņš ir radīts "par vīrieti un sievieti" (III); Dievs darīja cilvēku par savu draugu (IV).


I. "Pēc Dieva attēla"

356
1703,2258
225

No visām redzamajām radībām vienīgi cilvēks ir spējīgs "pazīt un mīlēt savu Radītāju" [216] ; cilvēks ir "vienīgā radība virs zemes, kuru Dievs ir gribējis šīs radības dēļ" [217] ; vienīgi cilvēks ir aicināts būt līdzdalīgs Dieva dzīvē, pazīstot un mīlot Dievu. Cilvēks ir radīts šādam mērķim, un te meklējams cilvēka cieņas pamats:

295

"Kas Tevi mudināja apveltīt cilvēku ar tik lielu cieņu? Tā ir prātam neaptveramā mīlestība, ar kuru Tu pats sevī uzlūkoji savu radību, un Tu iemīlējies viņā; jo aiz mīlestības Tu esi viņu radījis, un atkal aiz mīlestības Tu esi tai devis esmi, kas spējīga baudīt Tavu mūžīgo Labumu." [218]

357
1935
1877

Tā kā cilvēks ir radīts pēc Dieva attēla, tad cilvēciskajam indivīdam pienākas personas cieņa : viņš nav tikai kaut kas, viņš ir persona. Cilvēks ir spējīgs pazīt sevi, piederēt pats sev un brīvi dāvāt sevi, kā arī nonākt vienotībā ar citām personām. Un, pateicoties žēlastībai, cilvēks ir aicināts uz derību ar savu Radītāju, atbildēt uz Viņa aicinājumu ar ticību un mīlestību, ko neviens cits viņa vietā nevar izdarīt.

358
299,901

Dievs visu radījis cilvēka labad [219], bet cilvēks ir ticis radīts, lai kalpotu Dievam, mīlētu Viņu un dāvātu Viņam visu radību:


"Kas tā ir par būtni, kas uzsāks savu eksistenci tik lielas ievērības pavadīta? Tas ir cilvēks, dižena un apbrīnojama dzīvā būtne, daudz vērtīgāka Dieva acīs nekā visa radība ; un viss, kas eksistē: debesis un zeme, jūra un visa radība kopumā, - viss pastāv cilvēka dēļ ; un viņa pestīšana ir bijusi Dievam tik svarīga, ka viņa dēļ Dievs nav saudzējis pat savu viendzimušo Dēlu. Jo Dievs nav mitējies likt lietā visu, lai paceltu cilvēku, novietojot līdzās sev, un nosēdinātu viņu pie savas labās rokas." [220]

359
1701

"Patiesībā tikai cilvēktapušā Vārda noslēpumā cilvēka noslēpums kļūst patiešām skaidrs" [221] :

388,411

"Apustulis Pāvils mums māca, ka cilvēku cilts cēlusies no diviem cilvēkiem: Ādama un Kristus. [..] Pirmais Ādams, viņš saka, ir ticis radīts kā cilvēciska būtne, kas saņēmusi dzīvību; pēdējais ir garīga būtne, kas dod dzīvību. Pirmo ir radījis pēdējais, no kura pirmais saņēmis dvēseli, kas viņu dzīvina. [..] Otrais Ādams, veidojot pirmo Ādamu, ielicis tajā savu attēlu. Tas bijis par iemeslu, kādēļ Viņš uzņēmies tā lomu un nesis viņa vārdu, lai neļautu iet zudumā tam, ko Viņš radījis pēc sava attēla. Pirmais Ādams, pēdējais Ādams: pirmais ir iesācies, pēdējais nekad nebeigsies... Jo pēdējais patiesi ir pirmais, kā Viņš to pats ir teicis: 'Es esmu Pirmais un Pēdējais.'" [222]

360
225,404
775,831,842

Pateicoties kopējai izcelsmei, cilvēku cilts veido vienu veselumu. Jo Dievs "no viena izveidoja visu cilvēku cilti, lai tie apdzīvotu visu zemes virsmu" ( Apd 17, 26) [223] :


"Tas ir apbrīnas cienīgs skats, ko gūstam, raugoties uz cilvēku cilti tās vienībā ar kopīgo izcelsmi Dievā [..]; tās vienībā ar kopīgu cilvēcisku dabu, kura visiem vienādi veidota no materiālas miesas un garīgas dvēseles; tās vienībā ar vienu dzīves mērķi un vienu sūtību pasaulē; tās vienībā ar vienu kopīgu dzīves telpu - zemi, kuras labumus visi cilvēki, kā to nosaka viņu dabiskās tiesības, var izmantot, lai uzturētu un attīstītu savu dzīvi; tās vienībā ar vienu kopīgu pārdabisku mērķi - Dievu -, pēc kura visiem jātiecas; tās vienībā ar kopīgiem mērķa sasniegšanas līdzekļiem; [..] tās vienībā ar kopīgo atpestīšanu, ko visu cilvēku labad veicis Kristus." [224]

361
1939

"Šis cilvēciskās solidaritātes un mīlestības" [225] likums, neizslēdzot personu, kultūru un tautu dažādību, mūs pārliecina, ka visi cilvēki patiešām ir brāļi.


II. "Cilvēks - miesas un dvēseles vienība"

362
1146,2332

Cilvēks, būdams radīts pēc Dieva attēla, vienlaikus ir gan miesīga, gan garīga būtne. Bībeles stāsts to izsaka simboliskā valodā, kad runā par to, ka "Kungs Dievs no zemes putekļiem izveidoja cilvēku un viņa nāsīs iepūta dzīvības dvašu, un cilvēks kļuva par dzīvu būtni" ( Rad 2, 7). Tātad viss cilvēks ir Dieva gribēts.

363
1703

Bieži vien termins dvēsele Svētajos Rakstos apzīmē cilvēka dzīvību [226] vai arī cilvēka personu kopumā [227]. Bet šis termins apzīmē arī to, kas cilvēkā ir visintīmākais [228] un visvērtīgākais [229] un kam pateicoties viņš īpašā veidā ir Dieva attēls: vārds "dvēsele" tad nozīmē garīgo principu cilvēkā.

364
1004

Cilvēka miesa ir līdzdalīga cieņā, kāda pienākas cilvēkam kā "Dieva attēlam": tā ir cilvēka miesa tieši tāpēc, ka to dzīvina garīgā dvēsele; pie tam cilvēka persona kopumā ir lemta kļūt par Svētā Gara templi Kristus Miesā [230] :

2289

"Cilvēks, kura miesa un dvēsele veido vienu vienību, kā fiziska būtne sevī ietver materiālās pasaules elementus, kuri cilvēkā šādi sasniedz savu virsotni un var brīvi slavēt savu Radītāju. Tātad cilvēkam ir aizliegts nonievāt savu fizisko dzīvi. Tieši pretēji - viņam jātur cieņā un jārespektē sava miesa, kuru radījis Dievs un kurai vajadzēs augšāmcelties Pēdējā dienā." [231]

365

Dvēsele un miesa ir tik cieši vienotas, ka dvēseli jāuzskata par miesas "formu" [232] ; tas nozīmē, ka tieši pateicoties garīgajai dvēselei, miesa, kas sastāv no matērijas, ir dzīva cilvēciska miesa; gars un matērija cilvēkā nav divas apvienojušās dabas, bet gan to vienība veido vienu vienīgu dabu.

366
1005
997

Baznīca māca, ka ikviena garīgā dvēsele ir tieši un uzreiz Dieva radīta [233] to nav "veidojuši" vecāki; tāpat Baznīca māca arī, ka dvēsele ir nemirstīga [234] : kad nāves brīdī tā tiek atšķirta no miesas, tā neiet bojā, un tā no jauna savienosies ar miesu, kad laiku beigās notiks augšāmcelšanās.

367
2083

Dažreiz sastopamies ar jēdzienu "dvēsele" un "gars" atšķirīgu lietošanu. Tā, piemēram, sv. Pāvils lūdz, lai mūsu "gars, dvēsele un miesa tiktu saglabāta bez vainas mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai" ( 1 Tes 5, 23). Baznīca māca, ka šī atšķirība nesadala dvēseli divās daļās. [235] "Gars" nozīmē to, ka cilvēks jau kopš radīšanas brīža ir lemts savam pārdabiskajam mērķim [236] un ka dvēsele var nepelnīti tikt pacelta līdz vienotībai ar Dievu [237].

368
478,582,1431,1764,2517,2562,2843

Baznīcas garīgā tradīcija liek uzsvaru arī uz "sirdi", kas bibliskā nozīmē izsaka "būtnes dziļumus" (sal. Jer 31, 33), kur persona izšķiras par vai pret Dievu. [238]



2331,2336

III. "Par vīrieti un sievieti Viņš tos radīja"


Vienlīdzība un atšķirība saskaņā ar Dieva gribu
369

Vīrietis un sieviete ir radīti ; tas nozīmē, ka Dievs viņus ir gribējis pilnīgi vienlīdzīgus: no vienas puses - kā cilvēciskas personas, no otras puses - viņu attiecīgajā vīrieša un sievietes būtībā. "Būt vīrietim" un "būt sievietei" ir realitāte, kura pati par sevi ir laba un Dieva gribēta: vīrietim un sievietei piemīt neatņemama cieņa, kas tiem dota tieši no Dieva, viņu Radītāja. [239] Vīrietis un sieviete ar vienādu cieņu ir radīti pēc "Dieva attēla". Ar savu vīrišķīgo un sievišķīgo būtību tie atspoguļo Radītāja gudrību un labestību.

370
42,239

Dievs nekādā ziņā nelīdzinās cilvēka attēlam. Viņš nav ne vīrietis, ne sieviete. Dievs ir tīrs gars, kurā nav vietas dzimumu atšķirībai. Bet vīrietim un sievietei raksturīgās pilnības izpausmes atspoguļo kaut ko no Dieva bezgalīgās pilnības: mātes [240], tēva un laulātā drauga pilnību [241].


"Viens otram" - vienība divatā
371
1605

Vīrietis un sieviete ir radīti kopā un Dievs ir gribējis, lai viņi būtu viens otram. Dieva Vārds mums ļauj to saprast Svētajos Rakstos dažādos veidos. "Nav labi cilvēkam būt vienam. Es izveidošu viņam palīgu, kas viņam būs līdzīgs." ( Rad 2, 18) Neviens no dzīvniekiem nevar būt par palīgu, kas "līdzīgs" cilvēkam. [242] Sieviete, kuru Dievs "darina" no vīrieša ribas un kuru Viņš atved pie vīrieša, liek tam apbrīnas pilnam izsaukties, paužot mīlestību un kopības sajūtu: "Tagad šī ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas!" ( Rad 2, 23) Vīrietis atklāj sievieti kā savu otro "es", kam piemīt tā pati cilvēciskā daba.

372
1652,2366

Vīrietis un sieviete ir radīti "viens otram" ne tāpēc, ka Dievs viņus būtu radījis tikai "pa pusei" un "nepilnīgus"; Viņš tos ir radījis savstarpējai personiskai kopībai, kurā katrs var būt "palīgs" otram, jo tie abi ir vienlīdzīgi kā personas ("kauls no mana kaula...") un tai pašā laikā viens otru papildina kā vīrišķīgais un sievišķīgais. [243] Dievs viņus vieno laulībā tā, lai tie, veidodami "vienu miesu" ( Rad 2, 24), varētu nodot tālāk cilvēka dzīvību: "Audziet un vairojieties, piepildiet zemi." ( Rad 1, 28) Nododot saviem pēcnācējiem cilvēka dzīvību, vīrietis un sieviete kā laulātie un vecāki īpašā veidā līdzdarbojas Radītāja darbā. [244]

373
307
2415

Pēc Dieva nodoma vīrietis un sieviete ir aicināti "pakļaut" zemi [245] kā Dieva iecelti "pārvaldnieki". Šai pārvaldei nav jākļūst par nesaprātīgu un iznīcinošu virskundzību. Vīrietis un sieviete, būdami Radītāja, kas mīl "visu, kas pastāv" ( Gudr 11, 24), attēls, ir aicināti būt līdzdalīgi Dieva apredzībā pār visām citām radībām. Te arī sakņojas viņu atbildība par pasauli, kuru Dievs tiem uzticējis.


IV. Cilvēks paradīzē

374
54

Pirmais cilvēks ne tikai bija radīts labs, bet viņam bija dāvāta draudzība ar savu Radītāju un harmonija ar sevi pašu un visu apkārtējo radību. Šo draudzību un harmoniju pārspēs vienīgi Kristū īstenotās jaunās radības godība.

375
1997

Baznīca, Jaunās Derības un Tradīcijas gaismā autentiski interpretējot bibliskās valodas simboliku, māca, ka mūsu pirmvecāki Ādams un Ieva tika radīti sākotnējā svētuma un taisnīguma stāvoklī. [246] Šī sākotnējā svētuma žēlastība bija dalība dievišķajā dzīvē. [247]

376
1008
1502

Pateicoties šīs žēlastības spožumam, visas cilvēka dzīves dimensijas bija nostiprinātas. Kamēr cilvēks palika tuvībā ar Dievu, viņam nebija ne jāmirst [248], ne jācieš [249]. Cilvēka personas iekšējā harmonija un saskaņa, kas pastāvēja starp vīrieti un sievieti [250], un, visbeidzot, harmonija, kas valdīja starp pirmo laulāto pāri un visu radību, veidoja to, ko sauc par "sākotnējās taisnības stāvokli".

377
2514

Pasaules "pārvalde", ko Dievs kopš iesākuma bija uzticējis cilvēkam, tika vispirms īstenota pašā cilvēkā kā valdīšana pār sevi. Cilvēks bija neskarts un sakārtots visā savā būtnē, jo bija brīvs no trīskārtējās iekāres [251], kuras to pakļauj jutekliskajām baudām, zemes labumu iekārošanai un sevis apliecināšanai, kas ir pretrunā ar prāta prasībām.

378
2415,2427

Zīme, kas liecina par cilvēka tuvību ar Dievu, ir tā, ka Dievs novieto viņu dārzā. [252] Cilvēks tur dzīvo, lai "to koptu un apsargātu" ( Rad 2, 15): darbs nav nasta [253], bet gan vīrieša un sievietes sadarbība ar Dievu redzamās radības pilnveidošanā.

379

Visa šī sākotnējās taisnības harmonija, kas saskaņā ar Dieva nodomu paredzēta cilvēkam, tiks zaudēta mūsu pirmvecāku grēka dēļ.


Kopsavilkums

380

Dievs, "cilvēku Tu radīji pēc savas līdzības un uzticēji viņam rūpes par visu pasauli, lai viņš, kalpojot vienīgi Tev, savam Radītājam, valdītu pār visām radībām". [254]

381

Cilvēks ir lemts atveidot cilvēktapušā Dieva Dēla attēlu - "neredzamā Dieva attēl[u]" ( Kol 1, 15) -, lai Kristus būtu pirmdzimtais starp daudzajiem brāļiem un māsām. [255]

382

Cilvēkā pastāv "miesas un dvēseles vienība". [256] Ticības doktrīna māca, ka garīgā un nemirstīgā dvēsele tiek tieši un uzreiz Dieva radīta.

383

"Dievs cilvēku nav radījis vientuļu: kopš iesākuma 'par vīrieti un sievieti Viņš tos radīja' ( Rad 1, 27); un viņu kopība īstenoja pirmo personu vienotības veidu." [257]

384

Atklāsme mums dara zināmu sākotnējā svētuma un taisnības stāvokli, kādā atradās vīrietis un sieviete pirms grēkā krišanas - viņu draudzība ar Dievu bija avots svētlaimei, kādā viņi dzīvoja paradīzē.


7. paragrāfs. Grēkā krišana

385
309
457
1848
539

Dievs ir bezgalīgi labs, un visi Viņa darbi ir labi. Tomēr visi piedzīvo ciešanas un sastopas ar ļauno dabā, kas ir nesaraujami saistīts ar ierobežotību, kas piemīt radībai. Un it īpaši - neviens nevar izvairīties no jautājuma par morālisko ļaunumu. Kāda ir ļaunuma izcelsme? "Es meklēju, kāda ir ļaunuma izcelsme, un neatradu atbildi," saka sv. Augustīns [258] ; un viņa sāpīgie meklējumi neradīs atbildi, kamēr viņš nepievērsīsies dzīvajam Dievam. Jo "netaisnības noslēpums" ( 1 Tes 2, 7) kļūst skaidrs vienīgi "dievbijības noslēpuma" [259] gaismā. Dievišķās mīlestības atklāsme Kristū vienlaikus parāda gan ļaunuma apmērus, gan žēlastības pārpilnību. [260] Tātad jautājums par ļaunuma izcelsmi mums jāaplūko, savu ticības skatu vēršot uz Viņu, kurš vienīgais ir ļaunuma Uzvarētājs. [261]


I. Kur pārpilnībā grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība


Grēka realitāte
386
1847

Grēks ir klātesošs cilvēces vēsturē: būtu veltīgi mēģināt to neņemt vērā un šo drūmo realitāti nosaukt citādos vārdos. Lai mēģinātu saprast, kas ir grēks, vispirms jāatzīst cilvēka ciešā saikne ar Dievu, jo ārpus šīs saistības netiek atklāta grēka ļaunuma patiesā seja, kas ir atsacīšanās no Dieva un pretošanās Viņam, un grēka ļaunums joprojām kā smags jūgs gulstas pār cilvēka dzīvi un vēsturi.

387
1848
1739

Grēka - īpaši pirmgrēka - realitāte tiek patiesi izgaismota tikai dievišķās Atklāsmes gaismā. Bez Dieva pazīšanas, kuru mums šī Atklāsme dāvā, nevaram skaidri atzīt grēku un sliecamies to izskaidrot vienīgi kā attīstības nepilnību, kā psiholoģisku trūkumu, kļūdu, kā nepiemērotas sociālās struktūras nenovēršamo rezultātu utt. Tikai pazīstot Dieva nodomu attiecībā uz cilvēku, varam saprast, ka grēks ir tās brīvības nepareiza izmantošana, kuru Dievs dod radītajām personām, lai tās varētu mīlēt Viņu un mīlēt viena otru.


Pirmgrēks ("iedzimtais grēks") - būtiska ticības patiesība
388
431
208
359
729

Līdz ar Atklāsmes pakāpenisko izpausmi skaidrāka top arī grēka realitāte. Lai gan Dieva tauta Vecajā Derībā ciešanas, ar kādām jāsastopas cilvēkam, uzlūkoja Atklāsmes gaismā, kuru sniedz grēkā krišanas stāsts Radīšanas grāmatā, tomēr tā nevarēja izprast šī stāsta galīgo nozīmi, kas atklājas vienīgi Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās gaismā. [262] Ir jāpazīst Kristus kā žēlastības avots, lai atzītu Ādamu par grēka avotu. Un Gars Paraklēts (Aizstāvis), augšāmceltā Kristus sūtīts, ir nācis, lai pārliecinātu "pasauli par grēku" ( 16, 8), atklājot To, kurš mūs no tā atpestījis.

389
422

Tādējādi mācība par pirmgrēku ir, tā sakot, "otrā puse" Labajai Vēstij par to, ka Jēzus ir visu cilvēku Pestītājs, ka pestīšana vajadzīga visiem un ka tā tiem tiek dāvāta, pateicoties Kristum. Baznīca, kurai dota izpratne par Kristu [263], labi zina, ka, sagrozot Dieva atklāto patiesību par pirmgrēku, tiek skarts arī Kristus noslēpums.


Kā lasīt stāstu par grēkā krišanu
390
289

Stāstā par grēkā krišanu ( Rad 3) lietota tēlaina valoda, bet stāsts atklāj pamatnotikumu, faktu, kas noticis cilvēces vēstures iesākumā. [264] Atklāsme mums ļauj droši ticēt tam, ka visu cilvēces vēsturi iezīmē sākotnējais pārkāpums, kuru no brīvas gribas izdarījuši mūsu pirmvecāki. [265]


II. Eņģeļu grēkā krišana

391
2538

Aiz mūsu vecāku nepakļāvīgās izvēles stāv kāds, kura vilinošā balss, nostājusies pret Dievu [266], skaudības dēļ ierauj viņus nāvē. [267] Svētie Raksti un Baznīcas Tradīcija saskata šai būtnē kritušu eņģeli, ko sauc par sātanu jeb velnu. [268] Baznīca māca, ka viņš vispirms bijis kāds Dieva radītais labais eņģelis. "Velnus un pārējos dēmonus Dievs bija radījis pēc dabas labus, bet pašu vainas dēļ tie kļuvuši ļauni." [269]

392
1850
2482

Raksti runā par kādu šo eņģeļu grēku. [270] Viņu krišanas grēkā būtība ir tā, ka šie radītie gari pēc viņu brīvās izvēles pilnīgi un neatgriežami atsacījās no Dieva un Viņa valstības. Atskaņas par šo sacelšanos atrodamas kārdinātāja vārdos, ar kādiem tas vēršas pie mūsu pirmvecākiem: "Jūs būsiet līdzīgi Dievam." ( Rad 3, 5) "Velns grēko jau no sākuma" ( 1 Jņ 3, 8), "viņš ir melis un melu tēvs" ( 8, 44).

393
1033,1037
1022

Eņģeļu grēks nevar tikt piedots nevis tādēļ, ka šeit kaut kādā ziņā pietrūktu dievišķās žēlsirdības, bet gan tādēļ, ka viņu brīvajai izvēlei piemīt neatsaucams raksturs. "Pēc grēkā krišanas viņi vairs nevar atgriezties, tāpat kā cilvēkiem vairs nav iespējas atgriezties pēc nāves." [271]

394
538,540
550
2846,2849

Raksti apliecina tā graujošo ietekmi, kuru Jēzus sauc par "slepkavu kopš sākuma" (sal. 8, 44) un kurš centies pat Jēzu novirzīt no sūtības, ko Viņš bija saņēmis no Tēva [272]. "Tādēļ [..] nāca Dieva Dēls, lai iznīcinātu velna darbus." ( 1 Jņ 3, 8) No visiem velna darbiem vissmagākās sekas ir melīgajai vilināšanai, kas pavedināja cilvēku nepaklausīt Dievam.

395
309
1673
412
2850,2854

Taču sātana vara nav bezgalīga. Viņš ir tikai radība, lai arī varena, kā tas pienākas tīram garam, bet kas tomēr ir un paliek radība: viņš nevar novērst Dieva valstības izveidošanu. Lai gan sātans pasaulē darbojas aiz naida pret Dievu un Viņa valstību Jēzū Kristū un viņa rīcība nopietni kaitē garīgi un netieši pat arī fiziski katram cilvēkam un visai sabiedrībai kopumā, tomēr šo darbību atļauj dievišķā apredzība, kas spēcīgi un liegi vada cilvēka un pasaules vēsturi. Tas, ka Dievs pieļauj velna darbību, ir liels noslēpums, bet "mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu" ( Rom 8, 28).


III. Pirmgrēks ("iedzimtais grēks")


Brīvības pārbaudījums
396
1730,311
301

Dievs radīja cilvēku pēc sava attēla un darīja viņu par savu draugu. Būdams garīga radība, cilvēks nevar dzīvot šai draudzībā citādi, kā tikai brīvi pakļaujoties Dievam. Tieši to izsaka aizliegums ēst no laba un ļauna pazīšanas koka, "jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu mirdams nomirsi" ( Rad 2, 17). "Laba un ļauna pazīšanas koks" ( Rad 2, 17) simboliski atgādina robežu, kuru cilvēks kā radība nevar pārkāpt un kura cilvēkam brīvi jāatzīst un uzticīgi jārespektē. Cilvēks ir atkarīgs no Radītāja; viņš ir pakļauts radības likumiem un morāles normām, kas regulē brīvības izmantošanu.


Cilvēka pirmais grēks
397
1707,2541
1850
215

Cilvēks, velna kārdināts, savā sirdī ir ļāvis nomirt paļāvībai uz Radītāju [273] un, ļaunprātīgi izmantodams savu brīvību , nav paklausījis Dieva bauslim. Tāds pēc būtības ir bijis cilvēka pirmais grēks. [274] Turpmāk jebkurš grēks būs nepaklausība Dievam un paļāvības uz Viņa labestību trūkums.

398
2084
2113

Izdarīdams šo grēku, cilvēks devis priekšroku pats sev un nevis Dievam, un tādā veidā viņš ir nonievājis Dievu: viņš ir izraudzījies sevi, nostājoties pret Dievu un pret sava radības stāvokļa prasībām, un līdz ar to - pret savu paša labumu. Cilvēkam, kas tika radīts svētuma stāvoklī, bija lemts kļūt pilnībā dievišķotam Dieva godībā. Padodoties velna vilinājumiem, cilvēks gribēja "būt kā Dievs" [275], bet " bez Dieva un pirms Dieva, nevis saskaņā ar Dievu" [276].

399

Svētie Raksti atklāj šīs pirmās nepaklausības dramatiskās sekas. Ādams un Ieva tūlīt pat zaudē sākotnējā svētuma žēlastību. [277] Viņiem ir bail no Dieva [278], par kuru tiem radies izkropļots priekšstats: it kā Dievs greizsirdīgi gribētu paturēt savas priekšrocības [279].

400
1607
2514
602,1008

Harmonija, kādā viņi dzīvoja, pateicoties sākotnējam taisnīgumam, ir zaudēta; miesa vairs pilnīgi nepakļaujas dvēseles garīgajām spējām [280] ; saikne starp vīrieti un sievieti ir pakļauta spriedzei [281] ; viņu abu attiecībās ieviešas iekāre un vēlme pakļaut otru sev [282]. Cilvēka harmoniskās attiecības ar radību ir sarautas: redzamā radība kļuvusi cilvēkam sveša un naidīga. [283] Cilvēka dēļ visa radība pakļauta "iznīcības verdzībai" [284]. Visbeidzot, īstenosies tās sekas, par kuru nenovēršamību nepaklausības gadījumā [285] cilvēks tika skaidri brīdināts: cilvēks atgriezīsies putekļos, no kuriem viņš cēlies. [286] Nāve ielaužas cilvēces vēsturē. [287]

401
1865,2259
1739

Pēc šī pirmā grēka pasauli pārplūdina īsta grēka "invāzija": Kains noslepkavo savu brāli Ābelu [288] ; rodas vispārējs pagrimums kā grēka sekas [289] ; tāpat arī Izraēļa vēsturē grēks itin bieži izpaužas kā neuzticība derības Dievam un kā Mozus likuma pārkāpšana; arī pēc Kristus veiktās atpestīšanas grēks kristiešu vidū izpaužas daudzos veidos [290]. Svētie Raksti un Baznīcas Tradīcija nemitīgi atgādina par grēka klātbūtni un tā vispārējo raksturu cilvēces vēsturē :


"Mūsu pašu pieredze apstiprina to, ko mēs uzzinām no dievišķās Atklāsmes. Jo cilvēks, kad tas ieskatās dziļi savā sirdī, atklāj savu noslieci uz ļauno, viņš saprot, ka ir dziļi un visdažādākajā veidā ieslīdzis ļaunumā, kas nevar nākt no Radītāja, kurš ir labs. Bieži atsacīdamies atzīt Dievu par savu Pirmcēloni, cilvēks jau tāpēc vien ir sagrāvis kārtību, kas viņu virzīja uz galamērķi, un tai pašā laikā viņš ir izjaucis jebkuru saskaņu: vai tā būtu pašam ar sevi, vai arī attiecībās ar citiem cilvēkiem un visu radību." [291]


Ādama grēka sekas cilvēces vēsturē
402
430,605

Visi cilvēki ir iesaistīti Ādama grēkā. Sv. Pāvils to apstiprina: "Viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi, tas ir, visi cilvēki, ir kļuvuši grēcinieki" ( Rom 5, 19): "Caur vienu cilvēku šai pasaulē ienāca grēks, un caur grēku nāve, un tā nāve pārgāja uz visiem cilvēkiem, jo visi ir sagrēkojuši..." ( Rom 5, 12) Grēka un nāves vispārējam postam apustulis pretī nostāda universālo pestīšanu Kristū: "Kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem cilvēkiem nāca notiesāšana, tā Viena [Kristus] taisnības darbs ir nesis attaisnošanu, kas dod dzīvi." ( Rom 5, 18)

403
2606
1250

Ejot sv. Pāvila pēdās, Baznīca vienmēr mācījusi, ka neizmērojamais posts, kas nomāc cilvēkus, un viņu nosliece uz ļauno un nāvi nav saprotama, ignorējot šo noslieču saistību ar Ādama grēku, kā arī - faktu, ka mēs esam pārmantojuši viņa grēku, kura ievainoti dzimstam mēs visi un kurš ir "dvēseles nāve". [292] Šīs ticības pārliecības dēļ Baznīca piešķir Kristību grēku piedošanai arī maziem bērniem, kas vēl nav izdarījuši nevienu personisko grēku. [293]

404
360
50

Kā tad Ādama grēks ir kļuvis par visu viņa pēcnācēju grēku? Visa cilvēku cilts Ādamā ir "kā vienam cilvēkam viens ķermenis". [294] Šīs "cilvēku cilts vienības" dēļ visi cilvēki ir Ādama grēka skarti, tāpat kā visus skar Kristus taisnība. Taču pirmgrēka tālāknodošanas veids ir noslēpums, ko pilnīgi saprast mēs nevaram. Bet no Atklāsmes mēs zinām, ka Ādams bija apveltīts ar sākotnējo svētumu un taisnību ne vien sevis paša, bet visas cilvēka dabas labā: pakļaudamies kārdinātājam, Ādams un Ieva izdara personisku grēku, bet šis grēks skar cilvēka dabu, kuru viņi līdz ar to nodos tālāk pagrimušu [295]. Šis grēks tiek nodots tālāk pārmantošanas ceļā, tas ir, nododot no paaudzes uz paaudzi tādu cilvēka dabu, kurai trūkst sākotnējā svētuma un taisnības. Tāpēc arī pirmgrēks tiek saukts par "grēku" pēc analoģijas: tas ir "pārmantots" grēks, nevis "izdarīts", tas ir stāvoklis, nevis nodarījums.

405
2515
1264

Kaut arī pirmgrēks piemīt katram cilvēkam [296], tomēr nevienā Ādama pēcnācējā tam nav personiskas vainas rakstura. Tas ir sākotnējā svētuma un taisnības trūkums, bet cilvēka daba nav pilnīgi sabojāta: ir ievainoti tās dabiskie spēki, tā ir pakļauta nezināšanai, ciešanām un nāves varai un tai ir nosliece uz grēku (šī nosliece uz grēku tiek saukta par "iekāri" (lat. concupiscentia )). Kristība, piešķirot Kristus žēlastības dzīvi, atbrīvo cilvēku no pirmgrēka un atgriež viņu pie Dieva, bet pirmgrēka sekas ir tādas, ka cilvēka daba ir novājināta un tai piemīt nosliece uz ļaunu; šīs sekas liek cilvēkam iesaistīties garīgajā cīņā.

406

Baznīcas mācība par pirmgrēka tālāknodošanu īpaši ir precizēta 5. gadsimtā, it sevišķi sv. Augustīna pārdomu ietekmē, kad viņš vērsās pret pelagiānismu, un 16. gadsimtā - opozīcijā pret protestantu reformāciju. Pelāgijs uzskatīja, ka cilvēks, balstoties uz savas brīvās gribas dabiskā spēkā, var bez Dieva žēlastības palīdzības dzīvot morāliski labu dzīvi; tādējādi viņš pielīdzināja Ādama vainas ietekmi tikai slikta piemēra ietekmei. Pretstatā tam pirmie protestantu reformatori mācīja, ka cilvēces pirmsākumā izdarītā grēka dēļ cilvēks esot sabojāts pašos pamatos un viņa brīvība zaudēta; katra cilvēka pārmantoto grēku viņi pielīdzināja tieksmei uz ļaunu ( concupiscentia ), kas ir nepārvarama. Dieva atklāto mācību par pirmgrēka nozīmi Baznīca īpaši skaidroja Oranžas II koncilā 529. gadā [297] un Tridentas koncilā 1546. gadā [298].


Smaga cīņa...
407
2015
2852
1888

Mācība par pirmgrēku ciešā saistībā ar mācību par pestīšanu caur Kristu ļauj skaidri novērtēt patieso cilvēka stāvokli un rīcību pasaulē. Pirmvecāku grēka dēļ velns ir guvis zināmu varu pār cilvēku, kaut arī cilvēks paliek brīvs. Pirmgrēks nes sev līdzi "pakļautību velna varai, 'kuram pieder nāves valstība'" [299]. Neņemot vērā to, ka cilvēka daba ir ievainota, ka tai ir nosliece uz ļaunu, rodas nopietnas kļūdas audzināšanā, politikā, sabiedriskajā darbībā [300] un morāliskajā uzvedībā.

408
1865

Pirmgrēka un visu cilvēku personisko grēku sekas kopumā pasauli nostāda grēcīgā stāvoklī, kas var tikt apzīmēts, ar sv. Jāņa vārdiem runājot, kā "pasaules grēks" ( 1, 29). Ar šo izteikumu apzīmējam arī to negatīvo ietekmi, kādu uz cilvēkiem atstāj sabiedriskās situācijas un sociālās struktūras, kas ir cilvēku grēku augļi. [301]

409
2516

Šis pasaules dramatiskais stāvoklis - "visa pasaules atrodas ļaunā varā" ( 1 Jņ 5, 19) [302] cilvēka dzīvi dara par cīņu:


"Visai cilvēces vēsturei cauri vijas smaga cīņa pret tumsības spēkiem; tā iesākusies kopš pasaules izcelšanās un turpināsies, kā Kungs mums to sacījis, līdz Pēdējai dienai. Cilvēks, būdams ierauts šajā cīņā, ir spiests bez mitas izcīnīt kauju, lai pieķertos labajam; un tikai pēc lielām pūlēm un ar Dieva žēlastību viņš nonāk līdz savai iekšējai vienībai." [303]


IV. "Tu neesi viņu pametis nāves varā"

410
55,705
1609,2568
675

Pēc cilvēka grēkā krišanas Dievs nav viņu pametis. Gluži pretēji, Dievs viņu aicina [304] un noslēpumainā veidā sludina tam uzvaru pār ļaunumu un piecelšanos no kritiena [305]. Šis fragments no Radīšanas grāmatas tiek saukts par "Pirmevaņģēliju", jo tas satur pirmo vēsti par Mesiju - Pestītāju, kā arī vēsti par cīņu starp čūsku un Sievieti un par viņas pēcnācēja galīgo uzvaru.

411
359,615
491

Kristīgā tradīcija šajā fragmentā saskata vēsti par "jauno Ādamu" [306], kas ar savu paklausību "līdz pat krusta nāvei" ( Flp 2,8) ar uzviju atlīdzina par Ādama nepaklausību [307]. Pie tam, daudzi Baznīcas tēvi un doktori apliecina, ka sieviete, par kuru vēstīts "Pirmevaņģēlijā", ir Kristus māte Marija kā "jaunā Ieva". Viņa ir bijusi tā, kas pati pirmā un neatkārtojamā veidā ir saņēmusi augļus no Kristus gūtās uzvaras pār grēku: viņa ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa [308], un visu savas zemes dzīves laiku, pateicoties īpašai Dieva žēlastībai, viņa nav izdarījusi nekādu grēku [309].

412
310,395
272
1994

Bet kādēļ gan Dievs nav atturējis pirmo cilvēku no grēkošanas? Sv. Leons Lielais atbild: "Kristus neizsakāmā žēlastība devusi mums labumus, kas pārsniedz tos, kurus velna skaudība mums atņēmusi." [310] Un sv. Akvīnas Toms saka: "Nekas neliecina par to, ka cilvēka daba pēc grēkā krišanas nebūtu bijusi lemta kādam augstākam mērķim. Dievs patiešām pieļauj, ka notiek ļaunums, lai no tā panāktu vēl lielāku labumu. Tieši tādēļ sv. Pāvils sacīja: 'Kur pieauga grēks, tur vēl vairāk nāca žēlastība.' ( Rom 5, 20) Un Exultet dziedājums: 'Ak, laimīgā vaina, kas izpelnījies tik diženu Pestītāju.'" [311]


Kopsavilkums

413

"Dievs nāvi nav radījis un nepriecājas, ka dzīve iet bojā. [..]. Bet ļaunā gara skaudības dēļ pasaulē ienāca nāve." ( Gudr 1, 13; 2, 24)

414

Sātans jeb velns un pārējie dēmoni ir kritušie eņģeļi, kas no brīvas gribas atsacījušies kalpot Dievam un Viņa plāna īstenošanai. Viņu izvēle attiecībā pret Dievu ir galīga. Būdami sacēlušies pret Dievu, viņi cenšas savā sacelšanās stāvoklī iesaistīt arī cilvēku.

415

"Cilvēks, kuru Dievs bija iecēlis svētuma stāvoklī un kas tika nelabā pievilts, kopš paša vēstures sākuma ir ļaunprātīgi izmantojis savu brīvību, saceļoties pret Dievu un tiecoties uz mērķi ārpus Dieva." [312]

416

Sava grēka dēļ Ādams kā pirmais cilvēks ir zaudējis sākotnējo svētumu un taisnību, kuru tas bija saņēmis no Dieva ne tikai sev, bet arī priekš visiem cilvēkiem.

417

Ādams un Ieva nodeva tālāk saviem pēcnācējiem jau pirmā grēka ievainotu cilvēka dabu, kurai trūka sākotnējā svētuma un taisnības. Šī cilvēka dabas nepilnība tiek saukta par "pirmgrēku" ("iedzimto grēku").

418

Pirmgrēka rezultātā cilvēka dabai piemītošās spējas ir novājinātas, cilvēka daba ir pakļauta nezināšanai, ciešanām un nāves varai, tai ir nosliece uz grēku (šī nosliece tiek saukta par "iekāri" (lat. concupiscentia )).

419

"Līdz ar Tridentas koncilu mēs apliecinām, ka pirmgrēks tiek nodots tālāk līdz ar cilvēka dabu 'nevis atdarināšanas, bet pārmantošanas ceļā' un ka tādējādi tas 'piemīt ikvienam.'" [313]

420

Kristus gūtā uzvara pār grēku devusi mums labumus, kas pārsniedz tos, kurus grēks mums bija atņēmis: "Kur pieauga grēks, tur vēl vairāk nāca žēlastība." ( Rom 5, 20)

421

"Kristieši tic, ka Radītāja mīlestība ir tā, kas radījusi šo pasauli un kas to joprojām uztur; protams, šī pasaule ir nonākusi grēka verdzībā, bet Kristus caur krustu un augšāmcelšanos ir lauzis nelabā varu un atbrīvojis pasauli..." [314]


[1]Romas katehisms ( Catechismus romanus ) , 1, 2, 6: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 23. lpp.
[2]Romas katehisms ( Catechismus romanus ) , 1, 2, 8: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 26. lpp.
[3]Sal. Flp 2, 10-11.
[4]Sal. Mk 12, 29-30.
[5]Sal. Mk 12, 35-37.
[6] Laterāna IV koncils, 1. nod., De fide catholica : DS 800.
[7]Sal. Ties 13, 18.
[8]Sal. Izc 3, 5-6.
[9]Sal. Izc 32.
[10]Sal. Izc 33, 12-17.
[11]Sal. Izc 34, 9.
[12]Sal. Is 44, 6.
[13]Sal. Ps 85, 11.
[14]Sal. At 7, 9.
[15]Sal. Gudr 13, 1-9.
[16]Sal. Ps 115, 15.
[17]Sal. Gudr 7, 17-21.
[18]Sal. 17, 3.
[19]Sal. At 4, 37; 7, 8; 10, 15.
[20]Sal. Is 43, 1-7.
[21]Sal. Os 2.
[22]Sal. Os 11, 1.
[23]Sal. Is 49, 14-15.
[24]Sal. Is 62, 4-5.
[25]Sal. Ez 16; Os 11.
[26]Sal. 1 Kor 2, 7-16; Ef 3, 9-12.
[27] Sv. Žanna d'Arka, Dictum: Procès de condamnation, izd. P. Tisset / Y. Lanhers, 1. sēj. (Parīze, 1960), no 280.-288. lpp.
[28]Sal. Mt 5, 29-30; 16, 24; 19, 23-24.
[29]Sv. Nikolajs no Flie, Bruder-Klausen-Gebet, izd. R. Amschwand, Bruder Klaus. Erg?nzungsband zum Quellenwerk von R. Durrer ( Sarnena, 1987), 215. lpp.
[30] Sv. Terēze no Jēzus, Poesia, 9: Biblioteca Mística Carmelitana, 6. sēj. (Burgosa, 1919), 90. lpp.
[31] Tertuliāns, Adversus Marcionem, 1, 3, 5: CCL 1, 444 (PL 2, 274).
[32]Sv. Augustīns, Sermo, 52, 6, 16: izd. P. Verbraken: Revue Bénédictine 74 (1964), 27 (PL 38, 360).
[33]Sv. Cēzarijs no Arlas, Expositio vel traditio Symboli ( sermo 9): CCL 103, 47.
[34]Sal. Pāvesta Vigīlija ticības apliecinājums 552. gadā: DS 415.
[35]Sal. Klēra kongregācija, Directorium catechisticum generale, 43: AAS 64 (1972), 123. lpp.
[36] Klēra kongregācija, Directorium catechisticum generale, 47: AAS 64 (1972), 125. lpp.
[37] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 4. nod.: DS 3015.
[38]Sal. At 32, 6; Mal 2, 10.
[39]Sal. 2 Sam 7, 14.
[40]Sal. Ps 68, 6.
[41]Sal. Is 66, 13; Ps 131, 2.
[42]Sal. Ps 27, 10.
[43]Sal. Ef 3, 14-15; Is 49, 15.
[44] Nīkajas simbol s: DS 125.
[45] Nīkajas-Konstantinopoles simbols: DS 150.
[46]Sal. Rad 1, 2.
[47] Nīkajas-Konstantinopoles simbols: DS 150.
[48]Sal. 14, 17.
[49]Sal. 14, 26.
[50]Sal. 14, 26; 15, 26; 16, 14.
[51]Sal. 7, 39.
[52] Nīkajas-Konstantinopoles simbols : DS 150.
[53] Tolēdo VI koncils (638. gadā), De Trinitate et de Filio Dei Redemptore incarnato : DS 490.
[54] Tolēdo XI koncils (675. gadā), Symbolum : DS 527.
[55] Nīkajas-Konstantinopoles simbols : DS 150.
[56] Florences koncils, Dekr. Pro Græcis : DS 1300-1301.
[57]Sal. sv. Leons Lielais, Vēst. Quam laudabiliter : DS 284.
[58]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, AAS 58 (1966), 948. lpp.
[59] Florences koncils, Dekr. Pro Græcis (1439. gadā): DS 1302.
[60] Florences koncils, Dekr. Pro Iacobitis (1442. gadā): DS 1331.
[61] Lionas II koncils, Konst . De Summa Trinitate et fide catholica (1274): DS 850.
[62]Sal. 1 Kor 12, 4-6; Ef 4, 4-6.
[63] Pāvils VI , Sollemnis Professio fidei, 9: AAS 60 (1968), 437. lpp.
[64] Konstantinopoles II koncils (553. gadā), Anathematismi de tribus Capitulis, 1: DS 421.
[65] Tolēdo XI koncils (675. gadā), Symbolum : DS 530.
[66] Laterāna IV koncils (1215. gadā), 2. nod., De errore abbatis Ioachim : DS 804.
[67] Fides Damasi : DS 71.
[68] Tolēdo XI koncils (675. gadā), Symbolum : DS 530.
[69] Laterāna IV koncils (1215. gadā), 2. nod., De errore abbatis Ioachim : DS 804.
[70] Tolēdo XI koncils (675 gadā), Symbolum : DS 528.
[71] Florences koncils, Dekr. Pro Iacobitis (1442. gadā): DS 1330.
[72] Florences koncils, Dekr. Pro Iacobitis (1442. gadā): DS 1331.
[73]Sv. Gregors no Nazianzas, Oratio, 40, 41: SC 358, 292-294 (PG 36, 417).
[74]Svētdienas 2. vesperu himna, 2. un 4. nedēļā: Liturgia Horarum, paraugizdevums, 3. sēj. (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), 684. un 931. lpp.; 4. sēj. (Typis Polyglottis Vaticanis, 1974), 632. un 879. lpp.
[75]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 2-9: AAS 58 (1966), no 948.-958. lpp.
[76]Sal. Konstantinopoles II koncils (553. gadā), Anathematismi de tribus Capitulis, 1: DS 421.
[77] Florences koncils, Dekr. Pro Iacobitis (1442. gadā): DS 1331.
[78]Sal. 1 Kor 8, 6.
[79]Sal. Konstantinopoles II koncils (553. gadā), Anathematismi de tribus Capitulis, 1: DS 421.
[80]Sal. 6, 44.
[81]Sal. Rom 8, 14.
[82]Sal. 17, 21-23.
[83] Svētīgā Elizabete no Trīsvienības, Élévation à la Trinité: Écrits spirituels, 50, izd. M.M. Philipon (Parīze, 1949), 80.lpp.
[84]Sal. 14, 26.
[85] Nīkajas-Konstantinopoles simbols : DS 150.
[86]Sv. Augustīns, De Trinitate, 15, 26, 47: CCL 50A, 529 (PL 42, 1095).
[87] Pāvils VI , Sollemnis Professio fidei, 9: AAS 60 (1968), 436. lpp.
[88] Simbols "Quicumque" : DS 75.
[89]Sal. Rad 1, 1; 1, 3.
[90]Sal. Mt 6, 9.
[91]Sal. 1 Kor 1, 18.
[92]Sal. Jer 32, 17; Lk 1, 37.
[93]Sal. Jer 27, 5.
[94]Sal. Est 4, 17 c; Sak 21, 1; Tob 13, 2.
[95]Sal. Mt 6, 32.
[96]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1, q. 25, a. 5, ad 1: Leona XIII izdevums, 4, 297.
[97]Sal. 2 Kor 12, 9; Flp 4, 13.
[98]Romas katehisms (Catechismus Romanus), 1, 2, 13: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona), 31. lpp.
[99] Rad 18, 14; Mt 19, 26.
[100]26. svētdiena, collecta: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 365. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 408. lpp.
[101] Apustuļu simbols : DS 30.
[102] Nīkajas-Konstantinopoles simbols : DS 150.
[103] Klēra kongregācija , Directorium catecheticum generale, 51: AAS 64 (1972), 128. lpp.
[104]Sal. Rom 8,18-23.
[105]Sal. Egērija, Itinerarium seu Peregrinatio ad loca sancta, 46, 2: SC 296, 308; PLS 1, 1089-1090; sv. Augustīns, De catechizandis rudibus, 3, 5: CCL 46, 124 (PL 40, 313).
[106]Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, De Revelatione, 1. kanons: DS 3026.
[107]Sal. Apd 17, 24-29; Rom 1, 19-20.
[108]Sal. Is 43, 1.
[109]Sal. Rad 15, 5; Jer 33, 19-26.
[110]Sal. Is 44, 24.
[111]Sal. Ps 104.
[112]Sal. Sak 8, 22-31.
[113] Nīkajas-Konstantinopoles simbols : DS 150.
[114] Bizantijas liturģija, Vasarsvētku vesperu 2. stihers: "Pentēkostarion" (Roma, 1883), 408. lpp.
[115]Sal. Ps 33,6; 104,30; Rad 1,2-3.
[116]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 2, 30, 9: SC 294, 318- 320 (PG 7, 822).
[117]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 4, 20, 1: SC 100, 626 (PG 7, 1032).
[118] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, De Deo rerum omnium Creatore, 5. kanons: DS 3025.
[119]Sv. Bonaventūra, In secundum librum Sententiarum, dist. 1, p. 2, a. 2, q. 1, concl.: Opera omnia, 2. sēj. (Ad Claras Aquas, 1885), 44. lpp.
[120]Sv. Akvīnas Toms, Commentum in secundum librum Sententiarum, Prologus: Opera omnia, 8. sēj. (Parīze, 1873), 2. lpp.
[121] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 1. nod.: DS 3002.
[122]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 4, 20, 7: SC 100, 648 (PG 7, 1037).
[123] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad Gentes, 2: AAS 58 (1966), 948. lpp.
[124]Sal. Gudr 9, 9.
[125]Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 1. nod.: DS 3002.
[126]Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, De Deo rerum omnium Creatore, 1. un 2. kanons: DS 3023-3024.
[127] Laterāna IV koncils, 2. nod., De fide catholica : DS 800; Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, De Deo rerum omnium Creatore, 5. kanons: DS 3025.
[128]Sv. Teofils no Antiohijas, Ad Autolycum, 2, 4: SC 20, 102 (PG 6, 1052).
[129]Sal. Ps 51, 12.
[130]Sal. Rad 1, 3.
[131]Sal. 2 Kor 4, 6.
[132]Sal. Rad 1, 26.
[133]Sal. Ps 19, 2-5.
[134]Sal. Īj 42, 3.
[135]Sal. sv. Leons Lielais, Vēstule Quam laudabiliter : DS 286; Bragas I koncils, Anathematismi præsertim contra Priscillianistas, 5-13: DS 455-463; Laterāna IV koncils, 2. nod., De fide catholica : DS 800 ; Florences koncils, Dekr. Pro Iacobitis : DS 1333; Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 1. nod.: DS 3002.
[136]Sal. Sīr 43, 28.
[137]Sv. Augustīns, Confessiones, 3, 6, 11: CCL 27, 33 (PL 32, 688).
[138] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 1. nod.: DS 3003.
[139]Sal. Is 10, 5-15; 45, 5-7; At 32, 39; Sīr 11, 14.
[140]Sal. Ps 22; 32; 35; 103; 138; u.c.
[141]Sal. Mt 10, 29-31.
[142]Sal. Rad 1, 26-28.
[143]Sal. Kol 1, 24.
[144]Sal. 1 Tes 3, 2.
[145]Sal. Kol 4, 11.
[146]Sal. 1 Kor 12, 6.
[147] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 36: AAS 58 (1966), 1054. lpp.
[148]Sal. Mt 19, 26; 15, 5; Flp 4, 13.
[149]Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1, q. 25, a. 6: Leona XIII izdevums, 4, 298-299.
[150]Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa contra gentiles, 3, 71: Leona XIII izdevums, 14, 209-211.
[151]Sal. sv. Augustīns, De libero arbitrio, 1, 1, 1: CCL 29, 211 (PL 32, 1221-1223); sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1-2, q.79, a. 1: Leona XIII izdevums, 7, 76-77.
[152]Sv. Augustīns, Enchiridion de fide, spe et caritate, 3, 11: CCL 46, 53 (PL 40, 236).
[153]Sal. Tob 2, 12-18 vulg.
[154]Sal. Rom 5, 20.
[155]Sv. Katrīna no Sjēnas, Il dialogo della Divina provvidenza, 138: izd. G. Cavallini (Roma, 1995), 441. lpp.
[156] Margarita Ropera, Epistula ad Aliciam Alington (1534. gada augustā): The Correspondence of Sir Thomas More, izd. E.F. Rogers (Prinstona, 1947), 531. un 532. lpp.
[157] Džuljena Norviča, Revelatio, 13, 32: A Book of Showings to the Anchoress Julian of Norwich, izd. E. Colledge-J. Walsh, 2. sēj. (Toronto, 1978), 426. un 422. lpp.
[158]Sal. Rad 2, 2.
[159]Sal. Studiju kongregācija, Decretum (1914. gada 27. jūlijā): DS 3624.
[160]Sal. Mt 6, 26-34.
[161]Sal. Ps 55, 23.
[162]DS 30.
[163]DS 150.
[164]Sal. Ps 115, 16.
[165]Sal. Ps 19, 2.
[166]Sal. Ps 115, 16.
[167] Laterāna IV koncils, 1. nod., De fide catholica : DS 800; sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst, Dei Filius, 1. nod.: DS 3002 un Pāvils VI, Sollemnis Professio fidei, 8: AAS 60 (1968), 436. lpp.
[168]Sv. Augustīns, Enarratio in Psalmum, 103, 1, 15: CCL 40, 1488 (PL 37, 1348-1349).
[169]Sal. Pijs XII, Enc. Humani generis : DS 3891.
[170]Sal. Lk 20, 36.
[171]Sal. Dan 10, 9-12.
[172]Sal. Īj 38, 7, kur eņģeļi tiek saukti par "Dieva dēliem".
[173]Sal. Rad 3, 24.
[174]Sal. Rad 19.
[175]Sal. Rad 21, 17.
[176]Sal. Rad 22, 11.
[177]Sal. Apd 7, 53.
[178]Sal. Izc 23, 20-23.
[179]Sal. Ties 13.
[180]Sal. Ties 6, 11-24; Is 6, 6.
[181]Sal. 1 Ķēn 19, 5.
[182]Sal. Lk 1, 11. 26.
[183]Sal. Mt 1, 20; 2, 13. 19.
[184]Sal. Mk 1, 12; Mt 4, 11.
[185]Sal. Lk 22, 43.
[186]Sal. Mt 26, 53.
[187]Sal. 2 Mak 10, 29-30; 11, 8.
[188]Sal. Lk 2, 10.
[189]Sal. Lk 2, 8-14.
[190]Sal. Mk 16, 5-7.
[191]Sal. Apd 1, 10-11.
[192]Sal. Mt 13, 41; 24, 31; Lk 12, 8-9.
[193]Sal. Apd 5, 18-20; 8, 26-29; 10, 3-8; 12, 6-11; 27, 23-25.
[194]Sal. Euharistiskā lūgšana, 27, Sanctus : Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 392. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 441. lpp.
[195] Ordo exsequiarum, 50, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1969), 23. lpp.
[196] Sv. Jāņa Hrizostoma Bizantijas liturģija, Ķerubu himna: Liturgies Eastern and Western, izd. G. Brightman (Oksforda, 1896), 377. lpp.
[197]Sal. Mt 18, 10.
[198]Sal. Lk 16, 22.
[199]Sal. Ps 34, 8; 91, 10-13.
[200]Sal. Īj 33, 23-24; Zah 1, 12; Tob 12, 12.
[201]Sv. Bazilijs Lielais, Adversus Eunomium, 3, 1: SC 305, 148 (PG 29, 656).
[202]Sal. Rad 1, 1 - 2, 4.
[203]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 11: AAS 58 (1966), 823. lpp.
[204] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 36: AAS 57 (1965), 41. lpp.
[205]Sal. sv. Augustīns, De Genesi contra Manichæos, 1, 2, 4: PL 36, 175.
[206] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 36: AAS 58 (1966), 1054. lpp.
[207]Sal. Ps 145, 9.
[208]Sal. Rad 1, 26.
[209]Sv. Francisks no Asīzes, Canticum Fratris Solis: Opuscula sancti Patris Francisci Assisiensis, izd. C. Esser (Grotaferāta, 1978), no 84.-86. lpp.
[210]Sal. Ebr 4, 3-4.
[211]Sal. Jer 31, 35-37; 33, 19-26.
[212]Sal. Rad 1, 14.
[213]Sv. Benedikts, Regula, 43, 3: CSEL 75, 106 (PL 66, 675).
[214]Sal. Lieldienu vigīlija, lūgšana pēc pirmā lasījuma: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 276. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 305. lpp.
[215]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1, 114, 3, ad 3: Leona XIII izdevums, 5, 535.
[216] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 12: AAS 58 (1966) 1034. lpp.
[217] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 24: AAS 58 (1966) 1045. lpp.
[218]Sv. Katrīna no Sjēnas, Il dialogo della Divina provvidenza, 13: izd. G. Cavallini (Roma, 1995), 43. lpp.
[219]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 12: AAS 58 (1966), 1034. lpp.; turpat, 24: AAS 58 (1966), 1045. lpp.; turpat, 39: AAS 58 (1966), 1056. un 1057. lpp.
[220]Sv. Jānis Hrizostoms, Sermones in Genesim, 2, 1: PG 54, 587-588.
[221] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 22: AAS 58 (1966), 1042. lpp.
[222]Sv. PĒteris Hrizologs, Sermones, 117, 1-2: CCL 24A, 709 (PL 52, 520).
[223]Sal. Tob 8, 6.
[224] Pijs XII, Enc. Summi pontificatus : AAS 31 (1939), 427. lpp.; sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Nostra ætate, 1: AAS 58 (1966), 740. lpp.
[225] Pijs XII, Enc. Summi pontificatus : AAS 31 (1939), 426. lpp.
[226]Sal. Mt 16, 25-26; 15, 13.
[227]Sal. Apd 2, 41.
[228]Sal. Mt 26, 38; 12, 27.
[229]Sal. Mt 10, 28; 2 Mak 6, 30.
[230]Sal. 1 Kor 6, 19-20; 15, 44-45.
[231] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 14: AAS 58 (1966), 1035. lpp.
[232]Sal. Vjennas koncils (1312. gadā), Konst. Fidei catholicæ : DS 902.
[233]Sal. Pijs XII, Enc. Humani generis (1950. gadā): DS 3896; Pāvils VI, Sollemnis Professio fidei, 8: AAS 60 (1968), 436. lpp. -
[234]Sal. Laterāna V koncils (1513. gadā), Bulla Apostolici regiminis : DS 1440.
[235] Konstantinopoles IV koncils (870 gadā), 11. kanons: DS 657.
[236]Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 2. nod.: DS 3005; Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 22: AAS 58 (1966), 1042. un 1043. lpp.
[237]Sal. Pijs XII, Enc. Humani generis (1950. gadā): DS 3891.
[238]Sal. At 6, 5; 29, 3; Is 29, 13; Ez 36, 26; Mt 6, 21; Lk 8, 15; Rom 5, 5.
[239]Sal. Rad 2, 7. 22.
[240]Sal. Is 49, 14-15; 66, 13; Ps 131, 2-3.
[241]Sal. Os 11, 1-4; Jer 3, 4-19.
[242]Sal. Rad 2, 19-20.
[243]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. vēst. Mulieris dignitatem, 7: AAS 80 (1988), 1664. un 1665. lpp.
[244]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 50: AAS 58 (1966), 1070. un 1071. lpp.
[245]Sal. Rad 1, 28.
[246]Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr. De peccato originali, 1. kanons: DS 1511.
[247]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 2: AAS 57 (1965), 5. un 6. lpp.
[248]Sal. Rad 2, 17; 3, 19.
[249]Sal. Rad 3, 16.
[250]Sal. Rad 2, 25.
[251]Sal. 1 Jņ 2, 16.
[252]Sal. Rad 2, 8.
[253]Sal. Rad 3, 17-19.
[254]Sal. IV Euharistiskā lūgšana, 118: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 467. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 573. lpp.
[255]Sal. Ef 1, 3-6; Rom 8, 29.
[256] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 12: AAS 58 (1966), 1035. lpp.
[257] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 12: AAS 58 (1966), 1034. lpp.
[258]Sv. Augustīns, Confessiones, 7, 7, 11: CCL 27, 99 (PL 32, 739).
[259]Sal. 1 Tim 3, 16.
[260]Sal. Rom 5, 20.
[261]Sal. Lk 11, 21-22; 16, 11; 1 Jņ 3, 8.
[262]Sal. Rom 5, 12-21.
[263]Sal. 1 Kor 2, 16.
[264]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 13: AAS 58 (1966), 1034. un 1035. lpp.
[265]Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr. De peccato originali, 3. kanons: DS 1513; Pijs XII, Enc. Humani generis: DS 3897; Pāvils VI, Allocutio iis qui interfuerunt Cætui v. d. "Simposio" a theologis doctisque viris habito de originali peccato (1966. gada 11. jūlijā): AAS 58 (1966), no 649.-655. lpp.
[266]Sal. Rad 3, 1-5.
[267]Sal. Gudr 2, 24.
[268]Sal. 8, 44; Atkl 12, 9.
[269]Sal. Laterāna IV koncils (1215. gadā), 1. nod., De fide catholica : DS 800.
[270]Sal. 2 Pēt 2, 4.
[271]Sv. Jānis Damaskietis, Expositio fidei, 18 [ De fide orthodoxa 2, 4]: PTS 12, 50 (PG 94, 877).
[272]Sal. Mt 4, 1-11.
[273]Sal. Rad 3, 1-11.
[274]Sal. Rom 5, 19.
[275]Sal. Rad 3, 5.
[276]Sv. Maksims Apliecinātājs, Ambiguorum liber : PG 91, 1156.
[277]Sal. Rom 3, 23.
[278]Sal. Rad 3, 9-10.
[279]Sal. Rad 3, 5.
[280]Sal. Rad 3, 7.
[281]Sal. Rad 3, 11-13.
[282]Sal. Rad 3, 16.
[283]Sal. Rad 3, 17. 19.
[284]Sal. Rom 8, 20.
[285]Sal. Rad 2, 17.
[286]Sal. Rad 3, 19.
[287]Sal. Rom 5, 12.
[288]Sal. Rad 4, 3-15.
[289]Sal. Rad 6, 5. 12; Rom 1, 18-32.
[290]Sal. 1 Kor 1 - 6; Atkl 2 - 3.
[291] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 13: AAS 58 (1966), 1035. lpp.
[292]Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr. De peccato originali, 2. kanons: DS 1512.
[293]Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr. De peccato originali, 4. kanons: DS 1514.
[294]Sv. Akvīnas Toms, Quæstiones disputate de malo, 4, 1, c.: Leona XIII izdevums, 23, 105.
[295]Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr. De peccato originali, 1.un 2. kanons: DS 1511-1512.
[296]Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr. De peccato originali, 3. kanons: DS 1513.
[297] Oranžas II koncils, 1. un 2. kanons: DS 371-372.
[298] Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr. De peccato originali : DS 1510-1516.
[299]Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr. De peccato originali, 1. kanons: DS 1511; sal. Ebr 2, 14.
[300]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 25: AAS 83 (1991), 823. un 824. lpp.
[301]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Reconciliatio et pænitentia, 16: AAS 77 (1985), no 213.-217.lpp.
[302]Sal. 1 Pēt 5, 8. -
[303] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 37: AAS 58 (1966), 1055. lpp.
[304]Sal. Rad 3, 9.
[305]Sal. Rad 3, 15.
[306]Sal. 1 Kor 15, 21-22. 45.
[307]Sal. Rom 5, 19-20.
[308]Sal. Pijs IX, Bulla Ineffabilis Deus : DS 2803.
[309]Sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 23. kanons: DS 1573.
[310]Sv. Leons Lielais, Sermo 73, 4: CCL 88A, 453 (PL 54, 151).
[311]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 1, a. 3, ad 3: Leona XIII izdevums, 11, 14; Lieldienu dziedājumā Exultet izmanto vārdus, kurus šeit citē sv. Toms.
[312] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 13: AAS 58 (1966), 1034. un 1035. lpp.
[313] Pāvils VI, Sollemnis Professio fidei, 16: AAS 60 (1968), 439. lpp.
[314] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 2: AAS 58 (1966), 1026. lpp.