Otrā nodaļa. Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva viendzimušo Dēlu


Labā Vēsts: Dievs ir atsūtījis savu Dēlu
422
389
2763

"Kad piepildījās laiks, Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes un pakļautu Likumam, lai izpirktu tos, kas bija zem Likuma varas, un lai mēs iegūtu dēlu tiesības." ( Gal 4, 4-5) Lūk, Labā Vēsts par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu [1] : Dievs ir apmeklējis savu tautu [2]. Viņš ir izpildījis apsolījumus, kurus bija devis Ābrahamam un viņa pēcnācējiem [3]. Tādējādi Viņš ir pārspējis visas gaidas: Viņš atsūtīja savu mīļoto Dēlu. [4]

423

Mēs ticam un apliecinām, ka Jēzus no Nazaretes, dzimis jūds no Izraēļa meitas, ķēniņa Hēroda Lielā un imperatora Cēzara Augusta I laikā, pēc amata - namdaris, miris krusta nāvē Jeruzalemē pārvaldnieka Poncija Pilāta un imperatora Tibērija valdīšanas laikā, ir Dieva mūžīgais Dēls, kas tapis cilvēks; ka Viņš "no Dieva ir izgājis" ( 13, 3), "no debesīm nokāp[is]" ( 3, 13; 6, 33), atnācis miesā [5], jo "Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Viendzimušā - pilna žēlastības un patiesības - godību, kas ir no Tēva. [..] No Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības" ( 1, 14. 16).

424
683
552

Svētā Gara žēlastības virzīti un Tēva "pievilkti", mēs ticam un apliecinām, sakot par Jēzu: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." ( Mt 16, 16) Tieši uz šīs sv. Pētera apliecinātās ticības klints Kristus ir cēlis savu Baznīcu. [6]


"Sludināt Kristus neizdibināmo bagātību" ( Ef 3, 8)
425
850,858

Kristīgās ticības tālāknodošana pirmām kārtām nozīmē sludināt Jēzu Kristu, lai vestu cilvēkus pie ticības uz Viņu. Jau kopš paša sākuma pirmie mācekļi dedzīgi vēlējās sludināt Kristu: "Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko redzējām un dzirdējām." ( Apd 4, 20) Un viņi aicina visu laiku cilvēkus dalīties ar tiem priekā, ko sniedz vienotība ar Kristu:


"Ko mēs esam dzirdējuši, ko mēs esam redzējuši savām acīm, ko mēs esam skatījuši un mūsu rokas kam ir pieskārušās: par dzīvības Vārdu - un dzīvība parādījās, un mēs redzējām un liecinām, un jums sludinām mūžīgo dzīvi, kas bija pie Tēva un parādījās mums - to, ko redzējām un dzirdējām, mēs pasludinām arī jums, lai arī jums būtu kopība ar mums. Bet mums ir kopība ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Un to mēs rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs." ( 1 Jņ 1, 1-4)


Katehēzes sirdī - Kristus
426
1698
513
260

"Kristīgās mācības centrā mēs būtībā atrodam vienu Personu - Jēzu no Nazaretes, 'Tēva viendzimušo Dēlu' [..], kas bija cietis un miris mūsu labad un kas tagad augšāmcēlies dzīvo ar mums uz mūžiem [..]. Katehizēt [..] - tas nozīmē Kristus Personā atklāt visu Dieva mūžīgo nodomu, censties saprast, kāda ir Kristus darbu, vārdu un zīmju nozīme." [7] Katehēzes mērķis ir "novest līdz vienotībai ar Jēzu Kristu: vienīgi Viņš var vest pie Tēva mīlestības Svētajā Garā un darīt mūs par līdzdalībniekiem Svētās Trīsvienības dzīvē". [8]

427
2145
876

"Katehizēt nozīmē mācīt Kristu, iemiesoto Vārdu un Dieva Dēlu, viss pārējais tiek mācīts saistībā ar Viņu. Un Kristus ir vienīgais, kas māca, visi pārējie ir tikai kā Kristus sūtņi, ļaujot Kristum mācīt ar katehēta muti [..]. Ikvienam katehētam vajadzētu prast piemērot pašam sev noslēpumainos Kristus vārdus: 'Mana mācība nav no manis, bet no Tā, kas mani sūtījis.' ( 7, 16)" [9]

428

Tam, kurš ir aicināts mācīt Kristu, vispirms ir jāmeklē šo "Kristus Jēzus [..] pazīšanas visaugstāko vērtību"; viņam jāprot visu atmest un uzskatīt "par mēsliem, lai tik iemantotu Kristu un atrastos Viņā", un "iepazītu Viņu, Viņa augšāmcelšanās spēku un līdzdalību Viņa ciešanās, un, sevi pielīdzinot Viņa nāvei, kaut kā sasniegtu augšāmcelšanos no miroņiem" ( Flp 3, 8-11).

429
851

Tieši mīlestībā pazīstot Kristu, rodas vēlēšanās Viņu sludināt, "evaņģelizēt" un vadīt citus tā, lai viņi teiktu savu ticības jāvārdu Jēzum Kristum. Bet tai pašā laikā ir jūtama vajadzība arvien labāk iepazīt šo ticību. Šādam mērķim, ievērojot Ticības simbola secību, vispirms tiks apskatīti galvenie Jēzus tituli: Kristus, Dieva Dēls, Kungs (2. artikuls). Pēc tam Simbols apliecina galvenos Kristus dzīves noslēpumus: Viņa iemiesošanos (3. artikuls), Lieldienas (4. un 5. artikuls), visbeidzot - Viņa pagodināšanu (6. un 7. artikuls).


2. artikuls. "Un uz Jēzu Kristu, Viņa viendzimušo Dēlu, mūsu Kungu"


I. Jēzus

430
210
402

Jēzus ebreju valodā nozīmē "Dievs pestī". Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls Viņam šo vārdu "Jēzus" dod kā īpašvārdu, kas vienlaikus izsaka gan Viņa identitāti, gan Viņa sūtību. [10] Tā kā neviens nevar "piedot grēkus, kā tikai Dievs" ( Mk 2, 7), tad Viņš ir Tas, kurš Jēzū Kristū, savā mūžīgajā Dēlā, kas tapa Cilvēks, "atpestīs savu tautu no tās grēkiem" ( Mt 1, 21). Tādējādi Jēzū Dievs apkopo visu savu pestīšanas vēsturi cilvēku labā.

431
1441,1850
388

Pestīšanas vēsturē, izvedot Izraēli no Ēģiptes, Dievs savu tautu nav atbrīvojis tikai no "verdzības nama" ( At 5, 6): Viņš Izraēli atpestī arī no tā grēka. Tā kā grēks vienmēr ir pārkāpums pret Dievu [11], tad Viņš vienīgais var to piedot [12]. Lūk, tādēļ Izraēlis, arvien vairāk apzinādamies grēka vispārējo raksturu, nekur citur nevarēs meklēt pestīšanu, kā tikai piesaucot Dieva-Pestītāja vārdu. [13]

432
589,2666
389
161

Jēzus vārds nozīmē to, ka pats Dieva vārds ir klātesošs Viņa Dēla, kurš tapis cilvēks, Personā [14], lai varētu notikt universālā un galīgā atpestīšana no grēkiem. Jēzus ir dievišķais vārds, kurš vienīgais nes pestīšanu [15], un turpmāk ikviens var To piesaukt, jo iemiesojoties [16] Viņš ir vienojis sevi ar visiem cilvēkiem tādā veidā, ka "cilvēkiem zem debesīm nav dots neviens cits vārds, caur kuru mēs varētu kļūt pestīti" ( Apd 4, 12) [17].

433
615

Dieva-Pestītāja vārdu augstais priesteris piesauca vienu vienīgu reizi gadā, lai Izraēlis tiktu šķīstīts no grēkiem, kad priesteris apslacīja ar upura asinīm svētnīcas vissvētākās vietas propiciatoriju (šķīstīšanas vāku). [18] Propiciatorijs bija Dieva klātesamības vieta. [19] Kad sv. Pāvils saka par Jēzu, ka Dievs Viņu "nolicis par grēka izpircēju [propiciatoriju] [..] ar Viņa asinīm" ( Rom 3, 25), tad tas nozīmē, ka Jēzus cilvēciskumā, "Kristū Dievs samierināja pasauli ar sevi" ( 2 Kor 5, 19).

434
2812
2614

Jēzus augšāmcelšanās pagodina Dieva Pestītāja vārdu [20], jo turpmāk tas būs Jēzus vārds, kas pilnībā paudīs tā vārda visvarenību, kurš "ir pāri pār katru vārdu" ( Flp 2, 9-10). Ļaunie gari baidās no Viņa vārda [21], un tieši Viņa vārdā Jēzus mācekļi dara brīnumus [22], jo visu, ko viņi lūdz Tēvam Jēzus vārdā, to Tēvs viņiem dod. [23]

435
2667,2668
2676

Jēzus vārds ir kristīgās lūgšanas sirdī. Visas liturģiskās lūgšanas beidzas ar formulu "caur mūsu Kungu, Jēzu Kristu". Lūgšanas " Esi sveicināta, Marija" kulminācija ir "un svētīts ir tavas miesas auglis Jēzus". Austrumu kristiešu sirds lūgšana tiek saukta par "Lūgšanu Jēzum", tajā saka: "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku." Daudzi kristieši, tāpat kā sv. Žanna d'Arka, mirst ar vienu vienīgu vārdu uz lūpām: "Jēzus." [24]


II. Kristus

436
690,695
711,716
783

Kristus ir ebreju vārda Mesija tulkojums grieķu valodā, kas nozīmē "svaidītais". Tas kļūst par Jēzus īpašvārdu tikai tādēļ, ka Jēzus pilnīgi un līdz galam piepilda dievišķo sūtību, ko izsaka vārds "Mesija". Patiešām, Izraēlī Dieva vārdā tika svaidīti tie, kas bija veltīti Dievam, lai izpildītu no Viņa saņemto sūtību. Tādi bija karaļi [25], priesteri [26] un retos gadījumos - pravieši [27]. Tādam - pāri visam - vajadzēja būt Mesijam, kuru Dievs sūtīs, lai Viņš pabeidz nodibināt Dieva valstību. [28] Bija nepieciešams, lai Mesiju Kunga Gars svaidītu [29] gan kā karali un priesteri [30], gan arī kā pravieti [31]. Jēzus piepildīja Izraēļa mesiānisko cerību, veicot savu trīskāršo - priestera, pravieša un karaļa - sūtību.

437
486,525

Jēzus dzimšanu eņģelis ganiem pasludināja kā Izraēlim apsolītā Mesijas atnākšanu: "Šodien Dāvida pilsētā jums ir piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs." ( Lk 2, 11) Kopš iesākuma Viņš ir Tas, "kuru Tēvs svētīja un sūtīja pasaulē" ( 10, 36), kas ieņemts kā "svētais" Jaunavas Marijas klēpī. [32] Jāzepu Dievs aicināja pieņemt savu sievu Mariju, kurā "dzimis Tas, [kas ] [..] no Svētā Gara" ( Mt 1, 20), lai Jēzus, "kas tiek saukts Kristus", piedzimtu Jāzepa sievai kā Dāvida mesiāniskais pēctecis ( Mt 1, 16). [33]

438
727
535

Jēzus mesiāniskā iesvētīšana atklāj Viņa dievišķo misiju. "Tieši to, starp citu, norāda pats Viņa vārds, jo Kristus vārds norāda gan uz To, kurš ir svaidījis, gan uz To, kurš ir ticis svaidīts, gan arī uz Svaidījumu, ar ko Viņš ir iesvaidīts: Tas, kurš ir svaidījis, ir Tēvs, Tas, kurš ir ticis svaidīts, ir Dēls, un Viņš ir svaidīts Garā, kas ir Svaidījums." [34] Tas, ka Viņš kā Mesija ir iesvētīts kopš mūžības, Viņa zemes dzīves laikā atklājās, kad Jānis Viņu kristīja un "Dievs [..] svaidīja Svētajā Garā un spēkā" ( Apd 10, 38), "lai Viņš kļūtu pazīstams Izraēlim" ( 1, 31) kā Mesija. Viņa darbi un vārdi liks Viņu pazīt kā "Dieva svēto" [35].

439
528,529
547

Daudzi jūdi un pat daži pagāni, kas dalījās ar viņiem cerībā, atpazina Jēzū mesiāniskā "Dāvida dēla" pamatiezīmes, kuru Dievs apsolījis Izraēlim. [36] Jēzus ir pieņēmis Mesijas titulu, uz kuru Viņam bija tiesības [37], taču ne bez sava veida atrunas, jo daļa Viņa laikabiedru Mesijas sūtību izprata saskaņā ar pārāk cilvēciskiem [38], būtībā politiskiem ieskatiem [39].

440
552
550
445

Pētera ticības apliecinājumu, ar kuru tas Viņu atzina par Mesiju, Jēzus pieņēma tad, kad pasludināja tuvākajā laikā gaidāmās Cilvēka Dēla ciešanas. [40] Savas mesiāniskās karaļvaras īsto saturu Viņš atklāja vienlaikus gan Cilvēka Dēla, "kas no debesīm nokāpa" ( 3, 13) [41], transcendentajā identitātē, gan arī savā pestīšanas sūtībā, kurā Viņš ir cietējs Kalps: "Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpirkšanai." ( Mt 20, 28) [42] Tāpēc arī Viņa karaļvaras patiesā jēga izpaudās tikai tad, kad Viņš jau bija piesists krustā. [43] Un tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās Viņa mesiānisko karaļvaru Pēteris varēs pasludināt Dieva tautai: "Lai viss Izraēļa nams droši zina, ka šo Jēzu, kuru jūs piesitāt krustā, Dievs padarīja par Kungu un Kristu." ( Apd 2, 36)


III. Dieva viendzimušais Dēls

441

Vecajā Derībā Dieva dēls ir apzīmējums, kas dots gan eņģeļiem [44], gan izredzētajai tautai [45], gan Izraēļa bērniem [46], gan arī Izraēļa karaļiem [47]. Šajos gadījumos šis termins nozīmē pieņemto bērnu stāvokli, kuru veido īpaši tuvas attiecības starp Dievu un Viņa radību, kas kļuvusi par Dieva pieņemto bērnu. Kad apsolītais Karalis-Mesija tiek saukts par "Dieva dēlu" [48], tad, saskaņā ar šo tekstu tiešo nozīmi, tas nepieciešami neietver domu, ka viņš būtu kaut kas vairāk nekā cilvēks. Tie, kas šādi saukuši Jēzu par Izraēļa Mesiju [49], varbūt nemaz nav gribējuši ar to pateikt kaut ko vairāk. [50]

442
552
424

Pavisam cita lieta ir, kad Pēteris apliecina, ka Jēzus ir "Kristus, dzīvā Dieva Dēls" [51], jo Viņš tūlīt svinīgi atbild: "Nevis miesa un asinis tev to atklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs." ( Mt 16, 17) Analoģiski Pāvils, runājot par savu pievēršanos Kristum uz Damaskas ceļa, sacīs: "Kad Dievam, kas mani izredzēja jau no mātes miesām un aicināja ar savu žēlastību, labpatika atklāt savu Dēlu manī, lai es Viņu sludinātu pagānu vidū..." ( Gal 1, 15-16) Pāvils "tūlīt sāka sinagogās sludināt par Jēzu, ka Tas ir Dieva Dēls" ( Apd 9, 20). Šis apliecinājums jau no paša sākuma [52] būs apustuliskās ticības centrā [53], ticības, kuru vispirms Pēteris apliecināja kā Baznīcas pamatu [54].

443
2786

Ja Pēteris ir varējis atpazīt Jēzus-Mesijas dievišķās filiācijas (Dēla attiecību ar Tēvu) transcendento raksturu, tas nozīmē, ka Viņš to skaidri licis saprast. Sinedrija priekšā uz apsūdzētāju jautājumu: "Tātad Tu esi Dieva Dēls?", Jēzus atbild sekojoši: "Jūs sakāt, ka es tas esmu." ( Lk 22, 70) [55] Jau labu laiku pirms tam Viņš sevi bija nosaucis par "Dēlu", kas pazīst Tēvu [56], tas ir, par tādu Dēlu, kas ir atšķirīgs no tiem "kalpiem", kurus Dievs pirms tam bija sūtījis savai tautai [57], par tādu Dēlu, kas ir augstāks pat par eņģeļiem [58]. Viņš izcēla atšķirību starp savu un mācekļu filiāciju (dēla attiecībām ar Tēvu), nekad nesacīdams tiem "mūsu Tēvs" [59], izņemot gadījumu, kad Viņš tiem uzlika šo pienākumu: "Tāpēc [jūs] lūdzieties tā: 'Tēvs mūsu'" ( Mt 6, 9); Viņš pat uzsvēra šo atšķirību: "Man[s] Tēv[s] un jūsu Tēv[s]." ( 20, 17)

444
536,554

Evaņģēliji atstāsta, ka divos svinīgos gadījumos - Kristus kristīšanas un pārveidošanās brīdī - Tēva balss Viņu nosauc par "savu mīļoto Dēlu" [60]. Jēzus pats sevi sauc par Dieva "viendzimušo Dēlu" ( 3, 16) un ar šo titulu apliecina savu mūžīgo pastāvēšanu pirms visa. [61] Viņš prasa ticēt "Dieva viendzimušā Dēla vārdā" ( 3, 18). Šāds kristīgās ticības apliecinājums izskan jau centuriona saucienā, kad viņš raugās krustā sistajā Jēzū: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls!" ( Mk 15, 39) Vienīgi Lieldienu noslēpumā ticīgais var atrast titula "Dieva Dēls" visdziļāko jēgu.

445
653

Tieši pēc augšāmcelšanās Jēzus dievišķā filiācija parādās sava pagodinātā cilvēciskuma varenībā: "Pēc svētuma Gara līdz ar augšāmcelšanos no miroņiem ir parādījies kā varenais Dieva Dēls." ( Rom 1, 4) [62] Apustuļi varēs apliecināt: "Mēs redzējām Viņa godību, Viendzimušā - pilna žēlastības un patiesības - godību, kas ir no Tēva." ( 1, 14)


IV. Kungs

446
209

Neizsakāmais vārds JHVH, ar kuru Dievs sevi atklāja Mozum [63], Vecās Derības grāmatu grieķu tulkojumā ir Kyrios ("Kungs"). Turpmāk Kungs kļūst par visierastāko vārdu, lai norādītu uz Izraēļa Dieva dievišķību. Jaunā Derība lieto šī titula "Kungs" pilno nozīmi, vienlaikus runājot gan par Tēvu, gan arī - un tieši šeit ir jauninājums - par Jēzu, kas tādējādi tiek atzīts par pašu Dievu. [64]

447
548

Pats Jēzus šo titulu uz sevi attiecina vai nu netiešā veidā, diskutējot ar farizejiem par 110. psalma jēgu [65], vai nu tieši, vēršoties pie saviem apustuļiem. [66] Visas savas atklātās dzīves laikā Viņš darbos pierādīja, ka ir dievišķais Kungs un noteicējs pār dabu, slimībām, dēmoniem, nāvi un grēku.

448
208,683
641

Evaņģēlijos ļoti bieži pie Jēzus vēršas dažādas personas, uzrunādamas Viņu ar vārdu "Kungs". Šī titula lietošana liecina par cieņu un paļāvību, ar kādu pie Jēzus griežas tie, kas gaida no Viņa palīdzību un izdziedināšanu. [67] Svētā Gara dvesmā šis tituls liecina par Jēzus dievišķā noslēpuma atpazīšanu. [68] Sastopoties ar augšāmcēlušos Jēzu, šī vārda lietošana izsaka pielūgsmi: "Mans Kungs un mans Dievs!" ( 20, 28) Tad šī uzruna iegūst mīlestības un maigas pieķeršanās papildnozīmi, kas paliks kā raksturīga kristīgās tradīcijas iezīme: " Tas ir Kungs!" ( 21, 7)

449
461
653

Pirmie Baznīcas ticības apliecinājumi, attiecinot uz Jēzu dievišķo titulu "Kungs", jau no pašiem pirmsākumiem apstiprina [69], ka vara, gods un slava, kas pienākas Dievam Tēvam, pienākas arī Jēzum [70], tāpēc ka Viņš ir "Dieva veidā" ( Flp 2, 6) un Tēvs ir atklājis Jēzum piemītošo augstāko varu, Viņu augšāmceļot no mirušajiem un Viņu paaugstinot savā godībā [71].

450
668,672
2242

Jau kopš kristietības aizsākuma apliecināt, ka Jēzus ir pasaules un vēstures Kungs [72], nozīmē arī atzīt, ka cilvēks savu personisko brīvību absolūtā veidā nedrīkst pakļaut nekādai zemes varai, bet vienīgi Dievam Tēvam un Kungam Jēzum Kristum: Cēzars nav "Kungs" [73]. Baznīca "tic, ka visas cilvēces vēstures atslēga, centrs un mērķis rodams tās Kungā un Mācītājā". [74]

451
2664,2665
2817

Kristīgo lūgšanu raksturo titula "Kungs" lietošana: vai tas būtu aicinājums uz lūgšanu "Kungs lai ir ar jums", vai lūgšanas noslēgums "caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu", vai arī paļāvības un cerības pilns izsauciens: "Maran ata" ("Kungs nāk!") vai "Marana ta" ("Nāc, Kungs!") ( 1 Kor 16, 22); "Amen. Nāc, Kungs Jēzu!" ( Atkl 22, 20)


Kopsavilkums

452

Vārds "Jēzus" nozīmē "Dievs, kas pestī". No Jaunavas Marijas dzimušo Bērnu sauc "Jēzus", "jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem" ( Mt 1, 21): "Cilvēkiem zem debesīm nav dots neviens cits vārds, caur kuru mēs varētu kļūt pestīti." ( Apd 4, 12)

453

Vārds "Kristus" nozīmē "svaidītais", "Mesija". Jēzus ir Kristus, jo "Dievs [Viņu] svaidīja Svētajā Garā un spēkā" ( Apd 10, 38). Viņš ir "Tas, kuram jānāk" ( Lk 7, 19), Viņš ir "Izraēļa cerība". [75]

454

"Dieva Dēls" - šis vārdu savienojums izsaka tās īpašās un mūžīgās attiecības, kādās ar Dievu Tēvu ir vienīgi Jēzus Kristus: Viņš ir Tēva viendzimušais Dēls [76] un pats Dievs [77]. Lai cilvēks būtu kristietis, ir nepieciešams ticēt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls. [78]

455

Vārds "Kungs" apzīmē visaugstāko dievišķo varu. Apliecināt, ka Jēzus ir Kungs vai piesaukt Viņu šādā veidā, tas nozīmē ticēt Viņa dievišķībai. "Neviens nevar pateikt bez Svētā Gara palīdzības: 'Jēzus ir Kungs.'" ( 1 Kor 12, 3)


3. artikuls. Jēzus Kristus "ir ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas"


1. paragrāfs. Dieva Dēls, tapis Cilvēks


I. Kādēļ Vārds ir iemiesojies?

456

Ar Nīkajas-Konstantinopoles simbola vārdiem, apliecinot savu ticību, mēs atbildam: "Mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā [Viņš] ir nācis no debesīm, iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas un tapis cilvēks." [79]

457
607

Vārds tapis miesa, lai mūs pestītu, mūs samierinot ar Dievu : Dievs "mūs mīlēja un sūtīja savu Dēlu kā pārlūguma upuri par mūsu grēkiem" ( 1 Jņ 4, 10). "Tēvs sūtīja savu Dēlu pasaulei par Pestītāju." ( 1 Jņ 4, 14) "Viņš parādījies, lai atbrīvotu no grēkiem" ( 1 Jņ 3, 5):

385

"Mūsu slimajai dabai bija nepieciešams ārsts; būdama pakritusi, tā lūdza, lai viņu pieceltu; būdama mirusi, tā lūdza pēc tā, kas viņu atdzīvinātu. Mēs bijām zaudējuši labumu, kas mums piederēja: tādēļ mums vajadzēja kādu, kas mums to atgūtu. Mums, kas bijām ieslēgti tumsā, bija nepieciešama gaisma; būdami gūstā krituši, mēs gaidījām pestītāju; cietumā ieslodzīti, gaidījām palīdzību; būdami vergi, ilgojāmies pēc atbrīvotāja. Vai tad šie iemesli ir nenozīmīgi? Vai tie nebija ievērības cienīgi, lai Dievs apžēlotos un nonāktu, un apmeklētu cilvēci, kas atradās tik nožēlojamā un nelaimīgā stāvoklī?" [80]

458
219

Vārds tapis miesa, lai šādi mēs pazītu Dieva mīlestību : "Dieva mīlestība uz mums ir parādījusies ar to, ka Dievs sūtīja pasaulē savu viendzimušo Dēlu, lai mēs dzīvotu caur Viņu." ( 1 Jņ 4, 9) "Dievs tā mīlēja pasauli, ka atdeva savu viendzimušo Dēlu, lai ikviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvi." ( 3, 16)

459
520,823
2012
1717,1965

Vārds tapis miesa, lai būtu mums par svētuma paraugu : "Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis..." ( Mt 11, 29) "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenonāk pie Tēva citādi, kā tikai caur mani." ( 14, 6) Un uz Pārveidošanās kalna Tēvs pieprasa šādu nostāju: "Klausieties Viņu." ( Mk 9, 7) [81] Viņš patiešām ir Kalna svētību piemērs un jaunā likuma mēraukla: mīliet viens otru, "kā es jūs esmu mīlējis" ( 15, 12). Šī mīlestība pieprasa, lai mēs sekotu Viņam, patiesi uzupurējot sevi. [82]

460
1265,1391
1988

Vārds tapis miesa, lai mēs varētu kļūt "dievišķās dabas līdzdalībnieki" ( 2 Pēt 1, 4): "Jo Vārds tapis Cilvēks, un Dieva Dēls - Cilvēka Dēls tā iemesla dēļ, lai cilvēks nonāktu vienotībā ar Vārdu un līdz ar to, saņemdams dievišķo filiāciju, kļūtu par Dieva dēlu." [83] "Jo Dieva Dēls tapis cilvēks, lai mūs darītu par Dievu." [84] "Dieva viendzimušais Dēls, gribēdams, lai mēs būtu līdzdalīgi Viņa dievišķībā, pieņēma mūsu dabu, lai Viņš, tapis cilvēks, darītu cilvēkus par dieviem." [85]


II. Iemiesošanās

461
653,661
449

Runājot ar sv. Jāņa vārdiem ("Vārds ir tapis miesa": 1, 14), Baznīca par "iemiesošanos" sauc faktu, ka Dieva Dēls ir pieņēmis cilvēka dabu, lai tajā īstenotu mūsu pestīšanu. Kādā himnā, kuru saglabājis sv. Pāvils, Baznīca šādi apdzied iemiesošanās noslēpumu:


"Esiet tai noskaņā, kāda bija arī Kristū Jēzū, kurš, lai gan bija Dieva veidā, tomēr neuzskatīja par ieguvumu būt līdzīgam Dievam, bet gan pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu, kļūstot līdzīgs cilvēkiem. Un atzīts par cilvēku tajā, kas ir ārējais, Viņš pazemināja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei." ( Flp 2, 5-8) [86]

462

Vēstule ebrejiem runā par to pašu noslēpumu:


"Ienākdams pasaulē, Kristus saka: 'Upurus un upurdāvanas Tu neesi gribējis; bet esi man radījis miesu. Dedzināmie upuri un upuri par grēkiem Tev nepatika. Tad es sacīju: Lūk, es nāku! [..], lai izpildītu, Dievs, Tavu gribu.'" ( Ebr 10, 5-7, citējot Ps 40, 7-9 pēc Septuagintas )

463
90

Ticība tam, ka Dieva Dēls patiesi iemiesojās, ir kristīgās ticības atšķirības zīme: "Dieva Garu pazīstiet pēc tā: katrs gars, kas apliecina, ka Jēzus Kristus ir atnācis miesā, ir no Dieva." ( 1 Jņ 4, 2) Tāda jau kopš tās iesākuma ir Baznīcas prieka pilnā pārliecība, kad tā apdzied "lielo dievbijības noslēpum[u]": Viņš "parādījās miesā" ( 1 Tim 3, 16).


III. Patiess Dievs un patiess cilvēks

464
88

Dieva Dēla iemiesošanās - šis unikālais un neatkārtojamais notikums nenozīmē, ka Jēzus Kristus būtu daļēji Dievs, daļēji cilvēks, tas nav arī dievišķības un cilvēciskuma juceklīgs sajaukums. Viņš patiesi tapis cilvēks, patiesi palikdams Dievs. Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks. Savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos Baznīcai vajadzēja šo ticības patiesību skaidrāk izteikt un aizstāvēt pret dažādajām herēzijām, kas to viltoja.

465
242

Pirmās herēzijas noliedza ne tik daudz Kristus dievišķību, kā Viņa patieso cilvēciskumu (gnostiskais doketisms). Kopš apustuliskajiem laikiem kristīgā ticība ir aizstāvējusi miesā nonākušā [87] Dieva Dēla patieso iemiesošanos. Bet, sākot ar trešo gadsimtu, Antiohijas koncilā Baznīcai, nostājoties pret Pāvila no Samosatas pausto viedokli, vajadzēja apstiprināt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls pēc savas dabas, nevis tādēļ, ka Dievs būtu Viņu pieņēmis par Dēlu. Pirmais Nīkajas ekumeniskais koncils 325. gadā savā simbolā apliecināja, ka Dieva Dēls ir "dzemdināts, ne radīts, un ka Viņam ir tā pati daba ( gr. homoysios ), kas Tēvam. [88] Šis Koncils nosodīja arī Āriju, kas apgalvoja, ka "Dieva Dēls ir nācis no nebūtības" [89] un ka "Viņš ir no citas substances jeb dabas", nekā Tēvs [90].

466
495

Nestoriānisma herēzija Kristū saskatīja cilvēcisku personu, kas ir pievienota Dieva Dēla dievišķajai Personai. Pretēji šim uzskatam sv. Kirils no Aleksandrijas un Trešais ekumeniskais koncils, kas tika sasaukts Efezā 431. gadā, apliecināja, ka "Vārds, savā Personā savienodamies ar miesu, ko dzīvina ar saprātu apveltīta dvēsele, [..] ir tapis cilvēks". [91] Kristus cilvēciskās dabas subjekts nav neviens cits, kā Dieva Dēla dievišķā Persona, kas kopš savas ieņemšanas brīža šo cilvēcisko dabu pieņēmusi un padarījusi par savu. Tādēļ arī Efezas koncils 431. gadā pasludināja, ka Marija, pateicoties Dieva Dēla cilvēciskajai ieņemšanai viņas klēpī, patiešām ir kļuvusi par Dieva Māti: " Viņa ir Dieva Māte nevis tādēļ, ka Dieva Vārds būtu no viņas guvis savu dievišķo dabu, bet gan tādēļ, ka tieši no viņas Vārds ir guvis savu ar saprātīgu dvēseli apveltīto svēto miesu; vienots ar šo miesu savā Personā, Vārds ir dzimis miesā, kā tas tiek apliecināts." [92]

467

Monofizīti apgalvoja, ka Kristū cilvēciskā daba kā tāda esot pārstājusi eksistēt, jo to esot pieņēmusi Dieva Dēla dievišķā Persona. Saskāries ar šo herēziju, IV ekumeniskais koncils Halkēdonā 451. gadā apliecināja:


"Svēto tēvu pēdās ejot, mēs vienprātīgi apliecinām un mācām, ka viens un Tas pats Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus, ir pilnīgs dievišķībā un pilnīgs cilvēciskumā, ka Viņš ir patiess Dievs un patiess cilvēks ar miesu un saprātīgu dvēseli, ka pēc savas dievišķības Viņam ir viena daba ar Tēvu un pēc sava cilvēciskuma Viņam ir viena daba ar mums, "mums līdzīgs it visā, izņemot grēku" [93], ka pēc savas dievišķības Viņš ir pirms visiem laikiem Tēva dzemdināts, un šajās pēdējās dienās mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labad dzimis no Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, saskaņā ar savu cilvēciskumu.


Mums jāatzīst vienu un To pašu Kristu, Kungu un viendzimušo Dēlu, kurā nesajaucami, neizmaināmi, nesašķeļami, neatdalāmi savienojušās divas dabas, kuru atšķirība, tām savienojoties, nekādā ziņā nav atcelta, gluži pretēji: to abu īpašības ir saglabājušās un apvienojušās vienā un tai pašā personā un vienā un tai pašā hipostāzē." [94]

468
254
616

Pēc Halkēdonas koncila daži tēvi Kristus cilvēcisko dabu uzskatīja par kaut kādu subjektu, kuram piemīt personas raksturs. Pretstatā tiem V ekumeniskais koncils Konstantinopolē 553. gadā apliecināja: "Ir tikai viena hipostāze [jeb persona] [..], kas ir (mūsu) Kungs Jēzus Kristus, viens no Trīsvienības. " [95] Tātad viss, kas piemīt Kristus cilvēciskumam, jāattiecina uz Viņa dievišķo Personu kā šī cilvēciskuma subjektu [96] : ne tikai brīnumi, bet arī ciešanas [97] un pat nāve: "Tas, kurš ir ticis krustā sists savā miesā, mūsu Kungs Jēzus Kristus, ir patiess Dievs, godības Kungs un Viens no Svētās Trīsvienības." [98]

469
212

Tādējādi Baznīca apliecina, ka Jēzus ir reizē gan patiess Dievs, gan patiess Cilvēks. Viņš patiesi ir Dieva Dēls, kas tapis Cilvēks, mūsu brālis, un tas noticis tādā veidā, ka Viņš joprojām ir Dievs, mūsu Kungs:


"Viņš ir palicis Tas, kas Viņš bija, Viņš pieņēmis to, kas Viņš nebija," dzied Romas liturģijā. [99] Un sv. Jāņa Hrizostoma liturģijā pasludina un dzied: "Ak, viendzimušais Dēls un Dieva Vārds, Tev, kas esi nemirstīgs, mūsu pestīšanas dēļ ir labpaticis iemiesoties no Dievmātes, mūžam Jaunavas Marijas; Tu, kas bez jebkādām izmaiņām esi tapis cilvēks un kas esi ticis krustā sists, ak Kristu, Dievs, kas caur savu nāvi esi iznīcinājis nāvi, kas esi Viens no Svētās Trīsvienības, Tu, kas esi godināts kopā ar Tēvu un Svēto Garu, atpestī mūs!" [100]


IV. Kādā veidā Dieva Dēls ir Cilvēks?

470
516
626

Fakts, ka iemiesošanās noslēpumainajā vienībā cilvēciskā daba ir "nevis absorbēta, bet gan uzņemta" [101], ir licis Baznīcai cauri visiem gadsimtiem pilnībā apliecināt, ka Kristum patiesi piemita gan cilvēciska miesa, gan cilvēciska dvēsele līdz ar tai raksturīgajām prāta un gribas darbībām. Taču paralēli tam Baznīcai attiecīgajā reizē ir bijis jāatgādina, ka Kristus cilvēciskā daba pati par sevi pieder Dieva Dēla dievišķajai Personai, kas to pieņēmusi. Viss, kas Viņš ir, un viss, ko Viņš dara, attiecas uz Viņu kā "Vienu no Trīsvienības". Dieva Dēls tātad piešķir savam cilvēciskumam savu personisko eksistences veidu, kāds Viņam ir Trīsvienībā. Tādējādi gan savā dvēselē, gan miesā Kristus cilvēciski izsaka Trīsvienības dievišķo rīcības veidu [102] :

2599

"Dieva Dēls [..] ir strādājis ar cilvēka rokām, Viņš ir domājis ar cilvēka prātu, rīkojies ar cilvēka gribu, mīlējis ar cilvēka sirdi. Piedzimis no Jaunavas Marijas, Viņš ir kļuvis par vienu no mums, it visā mums līdzīgs, izņemot grēku." [103]


Kristus dvēsele un Viņa cilvēciskā izziņas spēja
471
363

Apolinārijs no Laodikejas apgalvoja, ka Kristū Vārds esot aizvietojis dvēseli jeb garu. Baznīca, nostājoties pret šiem maldiem, apliecināja, ka mūžīgais Dēls ir pieņēmis arī cilvēcisku dvēseli, kam piemīt saprāts. [104]

472

Šī cilvēciskā dvēsele, ko Dieva Dēls pieņēmis, ir apveltīta ar patiesu cilvēcisku izziņas spēju. Kā tāda tā nevarēja pati par sevi būt neierobežota: tā tika pielietota konkrētajos savas eksistences vēsturiskajos apstākļos telpā un laikā. Tādēļ arī Dieva Dēls, darīdams sevi par cilvēku, ir varējis piekrist tam, ka Viņam ir bijis jāpieņemas "gudrībā un gados, un žēlastībā" ( Lk 2, 52), un tāpat arī Viņam bijis praktiski jāuzkrāj tās iemaņas, kuras cilvēkam jāiegūst pieredzes ceļā. [105] Tas atbilda īstenībai, kādā Viņš sevi nostādīja, brīvprātīgi sevi pazeminot līdz "kalpa stāvoklim". [106]

473
240

Bet tai pašā laikā Dieva Dēla patiesi cilvēciskā izziņas spēja izteica Viņa Personas dievišķo dzīvi. [107] "Dieva Dēla cilvēciskā daba ne pati par sevi, bet pateicoties savai vienībai ar Vārdu, zināja visu, ko pienākas zināt Dievam, un to izpauda sevī." [108] Vispirmām kārtām tas atklājās tajā, ka cilvēktapušais Dieva Dēls tik dziļi un bez starpniecības pazina savu Tēvu. [109] Dēls parādīja arī to, ka Viņš, būdams Cilvēks, varēja pazīt cilvēku sirds slēptākās domas ar dievišķo iedziļināšanās spēju. [110]

474

Pateicoties tam, ka Kristus cilvēciskā izziņas spēja bija vienota ar dievišķo Gudrību iemiesotā Vārda Personā, Viņš kā cilvēks pilnībā pazina tos mūžīgos nodomus, kurus Viņš bija nācis atklāt. [111] Ja Viņš atzīst, ka nezina kādu no Dieva nodomiem [112], tad citviet Viņš paziņo, ka nav saņēmis uzdevumu to atklāt [113].


Kristus cilvēciskā griba
475
2008
2824

Līdztekus iepriekš apskatītajam Baznīca VI ekumeniskajā koncilā apliecināja, ka Kristum ir divas gribas un divas dabiskās darbības: dievišķās un cilvēciskās, kas ir nevis pretstatā viena otrai, bet gan darbojas kopā, tā ka iemiesojies Vārds paklausībā savam Tēvam cilvēciski ir gribējis visu to, ko Viņš mūsu pestīšanas labad dievišķi nolēmis kopīgi ar Tēvu un Svēto Garu. [114] Baznīca pieņem to, ka Kristus "cilvēciskā griba klausa dievišķajai gribai, nepretodamās tai un nenostājoties pret to, bet drīzāk gan būdama pakārtota šai visvarenajai gribai". [115]


Kristus patiesā miesa
476
1159,1162
2129,2132

Tā kā Vārds ir iemiesojies, pieņemdams patiesu cilvēciskumu, tad Kristus miesa ir bijusi ierobežota. [116] Tādēļ arī Jēzus cilvēcisko vaigu var "uzgleznot". [117] VII ekumeniskajā koncilā [118] Baznīca ir atzinusi par likumīgu to, ka Viņš tiek atveidots svētbildēs.

477

Tai pašā laikā Baznīca vienmēr atzinusi, ka Jēzus miesā Dievs, "pēc dabas būdams neredzams, kļuvis redzams mūsu acīm". [119] Patiešām, Kristus miesas individuālās īpatnības izsaka Dieva Dēla dievišķo Personu. Viņš savas cilvēciskās miesas vaibstus bija tik ļoti pieņēmis par saviem, ka Jēzus cilvēciskais izskats, attēlots svētbildē, var tikt godināts, jo ticīgais, kas godina Viņa attēlu, "godina tajā attēloto Personu". [120]


Iemiesotā Vārda Sirds
478
487
368
2669
766

Jēzus mūs visus un ikvienu ir pazinis un mīlējis visu savu dzīvi, savā agonijā un ciešanās un ir atdevis savu dzīvību par katru no mums: Dieva Dēls "mīlēja mani un par mani atdeva pats sevi" ( Gal 2, 20). Viņš mūs mīlēja ar cilvēka sirdi. Šī iemesla dēļ Vissvētā Jēzus Sirds, kas caurdurta mūsu grēku dēļ un mūsu pestīšanas labad [121], "tiek uzskatīta par zīmi un simbolu mīlestībai, kuru dievišķais Pestītājs bez mitas dāvā mūžīgajam Tēvam un visiem cilvēkiem bez izņēmuma" [122].


Kopsavilkums

479

Dieva noteiktajā laikā Tēva viendzimušais Dēls, mūžīgais Vārds, proti, Tēva substanciālais Atspulgs, ir iemiesojies: neko nezaudēdams no savas dievišķās dabas, Viņš ir pieņēmis cilvēka dabu.

480

Savas dievišķās Personas vienībā Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess Cilvēks, tieši tādēļ Viņš ir vienīgais Vidutājs starp Dievu un cilvēkiem.

481

Jēzum Kristum ir divas dabas: cilvēciskā un dievišķā, kas nesajaucami savienojušās Dieva Dēla vienīgajā Personā.

482

Kristum kā patiesam Dievam un patiesam Cilvēkam ir cilvēcisks saprāts un griba, kas ir pilnīgi saskaņoti ar dievišķo saprātu un gribu un pilnīgi pakļaujas šīm dievišķajām spējām, kas Viņam ir kopējas ar Tēvu un Svēto Garu.

483

Iemiesošanās noslēpumā tātad jāsaskata dievišķās dabas un cilvēciskās dabas apbrīnojamā vienība vienīgajā Vārda Personā.


2. paragrāfs. "...Ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas"


I. Ieņemts no Svētā Gara...

484
461
721

Līdz ar Marijai nestās eņģeļa vēsts pasludināšanu sākas laika piepildījums (sal. Gal 4, 4), tas ir, sāk piepildīties apsolījumi un tas, kam gatavojās. Marija tiek aicināta ieņemt To, kurā iemājos "miesā ietvertā dievišķības pilnība" ( Kol 2, 9). Uz Marijas jautājumu: "Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu?" ( Lk 1, 34) Dievs atbild ar Gara spēku: "Svētais Gars nāks pār tevi." ( Lk 1, 35)

485
689,723

Svētā Gara misija vienmēr ir saistīta ar Dēla misiju un ir tai pakārtota. [123] Svētais Gars tiek sūtīts, lai svētītu Jaunavas Marijas klēpi un dievišķā veidā to darītu auglīgu, Viņš, "Kungs un Dzīvinātājs", dara, lai Marija ieņemtu Tēva mūžīgo Dēlu, kurš pieņems cilvēcisko dabu.

486
437

Tēva vienīgais Dēls, kurš Jaunavas Marijas klēpī tiek ieņemts kā cilvēks, jau kopš pirmā savas cilvēciskās eksistences brīža ir " Kristus", tas ir, Svētā Gara svaidītais [124], kaut arī Viņš atklāj sevi tikai pakāpeniski: ganiem [125], Austrumzemju gudrajiem [126], Jānim Kristītājam [127], mācekļiem [128]. Tādējādi visa Jēzus Kristus dzīve paudīs to, kā "Dievs [Viņu] svaidīja Svētajā Garā un spēkā" ( Apd 10, 38).


II. ...piedzimis no Jaunavas Marijas

487
963

Tam, ko katoliskā Baznīca tic attiecībā uz Mariju, pamatā ir tas, ko tā tic attiecībā uz Kristu, bet tas, ko tā māca par Mariju, savukārt, izgaismo Baznīcas ticību uz Kristu.


Marijas izvēlēšana
488

"Dievs sūtīja savu Dēlu" ( Gal 4, 4), taču, lai veidotu Viņa miesu [129], Dievs vēlējās, lai radība no brīvas gribas Viņam līdzdarbotos. Šādam nolūkam jau kopš mūžības par Māti savam Dēlam Viņš izvēlējās kādu Izraēļa meitu, ebreju meiteni no Nazaretes Galilejā, jaunavu, "kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzepu, no Dāvida cilts. Un jaunavas vārds bija Marija" ( Lk 1, 26-27):


"Žēlsirdības Tēvs pirms sava Dēla iemiesošanās ir gribējis saņemt izvēlētās Mātes piekrišanu: ja nu reiz kāda sieviete bija veicinājusi nāvi, tad līdzīgā kārtā atkal kādai sievietei bija jāveicina dzīvības uzvara." [130]

489
722
410
145
64

Visā vecās derības laikā Marijas misijas sagatavošanā piedalījušās svētas sievietes. Jau pašā sākumā ir Ieva: kaut arī viņa nepaklausīja, viņai tiek apsolīts pēcnācējs, kas gūs uzvaru pār ļauno [131], un viņa saņem apsolījumu, ka kļūs par māti visiem dzīvajiem [132]. Ievērojot šo apsolījumu, Sāra ieņem dēlu, kaut gan ir gados veca. [133] Pretstatā visam, kas sagaidāms, no cilvēciskā viedokļa raugoties, lai apliecinātu uzticību savam apsolījumam, Dievs izredzējis pasaules acīs neprātīgos un nespējīgos [134] : Annu, Samuēla māti [135], Deboru, Rutu, Judīti un Esteri, kā arī daudz citu sieviešu. "Šo Kunga pazemīgo un garā nabadzīgo sieviešu vidū, kuras cer uz Viņu un ar paļāvību saņem no Viņa pestīšanu, pirmo vietu ieņem Marija. Līdz ar viņu, izcilāko Sionas meitu, pēc ilgajām apsolījuma gaidām laiks piepildās un sāk īstenoties jaunā pestīšanas kārtība." [136]


Bezvainīgā ieņemšana
490
2675,2853
2001

Lai Marija kļūtu par Pestītāja Māti, "Dievs viņai piešķīra dāvanas, kas piemērotas viņas tik cildenajam uzdevumam". [137] Pasludināšanas brīdī eņģelis Gabriēls sveicina viņu kā "žēlastības pilno". [138] Patiešām, lai Marija varētu ticībā brīvi piekrist pasludinātajam aicinājumam, bija nepieciešams, lai viņu pilnībā vadītu Dieva žēlastība.

491
411

Gadsimtu gaitā Baznīca arvien vairāk ir apzinājusies, ka Marija, kuru Dievs "piepildīja ar savu žēlastību" [139], tikusi izpirkta jau kopš savas ieņemšanas brīža. To arī apliecina Bezvainīgās ieņemšanas dogma, kuru 1854. gadā pasludināja pāvests Pijs IX:


"Svētlaimīgā Jaunava Marija kopš paša pirmā savas ieņemšanas brīža, pateicoties īpašai visvarenā Dieva žēlastībai un labvēlībai, cilvēces Pestītāja Jēzus Kristus dēļ ir tikusi pasargāta no jebkāda pirmgrēka traipa." [140]

492
2011
1077

Šo "absolūti unikālā svētuma" spožumu, ar kuru viņa tikusi "bagātināta kopš pirmā savas ieņemšanas brīža" [141], visā pilnībā viņa saņem no Kristus: viņa ir "atpirkta izcilā veidā sava Dēla nopelnu dēļ". [142] Viņai, vairāk nekā jebkurai citai radītajai personai, Tēvs "Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās" ( Ef 1, 3). Dievs "izredzējis" Mariju "pirms pasaules radīšanas", lai viņa "mīlestībā" būtu svēta un nevainojama "Viņa priekšā" ( Ef 1, 4).

493

Austrumu tradīcijas tēvi Dieva Māti sauc par "Vissvēto" (gr. Panagia ) un viņu godina kā "jebkāda grēka traipa neskarto, Svētajā Garā veidotu par jaunu radību". [143] Pateicoties Dieva žēlastībai, Marija visu savu mūžu ir palikusi jebkāda personiskā grēka neskarta.


"Lai man notiek pēc tava vārda..."
494
2617,148
968

Uz pasludinājumu, ka viņa, vīra nepazinusi, dzemdēs "Visaugstā Dēlu" Svētā Gara spēkā [144], Marija atbildēja ar "ticības paklausību" [145], būdama droša par to, ka Dievam nav nekā neiespējama: "Redzi, es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda." ( Lk 1, 38) Tādējādi, devusi piekrišanu Dieva vārdam, Marija kļuva par Jēzus Māti un no visas sirds, nekādam grēkam viņu neaizkavējot, pieņēma dievišķo pestīšanas gribu un pati pilnībā sevi atdeva savam Dēlam un Viņa darbam, lai ar Dieva žēlastību, darbojoties kopā ar Jēzu un paliekot atkarīga no Viņa, kalpotu pestīšanas noslēpumam [146] :


"Kā saka sv. Irenejs, 'ar savu paklausību viņa sev pašai un visai cilvēcei ir kļuvusi par pestīšanas cēloni'. [147] Tāpēc arī kopā ar Ireneju vēl daudzi citi senie Baznīcas tēvi ir sacījuši: 'Ievas nepaklausības dēļ radušos samezglojumu ir atšķetinājusi Marijas paklausība; ko jaunava Ieva ar savu neticību bija samezglojusi, to Jaunava Marija ar savu ticību atšķetinājusi.' [148] Salīdzinādami Mariju ar Ievu, viņi sauc Mariju par 'visu dzīvo Māti' un bieži vien apliecina: 'Caur Ievu - nāve, caur Mariju - dzīvība.'" [149]


Marijas dievišķā mātišķība
495
466,2677

Mariju, kura Evaņģēlijā tiek saukta "Jēzus Māte" ( 2, 1; 19, 25) [150], vēl pirms viņas Dēla piedzimšanas Svētais Gars ir pamudinājis godināt kā "mana Kunga Māti" ( Lk 1, 43). Patiešām, Tas, kuru viņa no Svētā Gara bija ieņēmusi kā cilvēku un kurš patiesi pēc miesas kļuva viņas Dēls, nav neviens cits, kā Tēva mūžīgais Dēls, otrā Svētās Trīsvienības Persona. Baznīca apliecina, ka Marija patiesi ir Dieva Māte (gr. Theotokos ) [151].


Marijas jaunavība
496

Jau ar pirmajiem savas ticības formulējumiem [152] Baznīca ir apliecinājusi, ka Jēzus ir ticis ieņemts Jaunavas Marijas klēpī, vienīgi pateicoties Svētā Gara spēkam, apstiprinot arī patiesību par šī notikuma miesisko pusi: Jēzus ir ticis ieņemts "no Svētā Gara bez vīrieša sēklas" [153]. Jaunavīgās ieņemšanas faktā Baznīcas tēvi saskata zīmi, ka Tas patiesi ir Dieva Dēls, kurš nonācis tādā pašā cilvēciskumā, kāds ir mūsējais:


Tā sv. Ignācijs no Antiohijas (2. gadsimta sākumā) ir teicis: "Jūs varat būt pilnīgi pārliecināti ticībā, ka pēc miesas mūsu Kungs patiesi ir no Dāvida cilts [154], ka pēc Dieva gribas un spēka [155] patiesi dzimis no Jaunavas, [..] ka savā miesā Viņš patiesi tika pienaglots pie krusta mūsu dēļ Poncija Pilāta laikā [...[, ka Viņš ir patiesi cietis, tāpat patiesi ir arī augšāmcēlies." [156]

497

Evaņģēlija teksti [157] jaunavīgo ieņemšanu saprot kā Dieva darbu, kas pārsniedz visu to, ko var izprast un paveikt cilvēks [158]. "Kas viņā dzimis, Tas ir no Svētā Gara," saka eņģelis Jāzepam, runādams par Mariju, viņa līgavu. ( Mt 1, 20) Baznīca šai notikumā saskata pravieša Isajas dotā dievišķā apsolījuma piepildīšanos: "Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu" ( Is 7, 14), saskaņā ar Mt 1, 23 tulkojumu uz grieķu valodu.

498
90
2717

Dažreiz cilvēkus satrauc tas, ka sv. Marka evaņģēlijs un Jaunās Derības vēstules neko nesaka par jaunavīgo ieņemšanu. Tāpat rodas arī jautājums par to, vai šeit tik nav runa par kādu leģendu vai teoloģisku veidojumu bez saistības ar vēsturi. Uz to ir jāsniedz sekojoša atbilde: ticība Jēzus jaunavīgajai ieņemšanai sastapās ar asu pretestību, izsmieklu vai neizpratni no neticīgo, jūdu un pagānu puses [159] : šī ticība vai nu neatrada pamatojumu pagāniskajā mitoloģijā, vai arī neatbilda tajā laikā valdošajām idejām. Šī notikuma jēga izprotama tikai ticībai, kas to redz "saiknē, kas savstarpēji saista visus ticības noslēpumus" [160], visā Kristus noslēpumu kopumā - no Viņa iemiesošanās brīža līdz Lieldienām. Jau sv. Ignācijs no Antiohijas liecina par šo saikni: "Šīs pasaules valdnieks neizdibināja ne Marijas jaunavību un veidu, kādā viņa dzemdējusi savu Dēlu, ne arī Kunga nāvi: lūk, trīs grandiozi noslēpumi, kas norisinājušies Dieva klusumā." [161]


Marija, "mūžam jaunava"
499

Baznīca, padziļinājusi savu ticību Marijas jaunavīgajai mātišķībai, nonāca pie nepieciešamības apliecināt reālo un mūžam neskarto Marijas jaunavību [162], kuru viņa saglabājusi arī dzemdējot cilvēktapušo Dieva Dēlu [163]. Patiešām, Kristus dzimšana "ir nevis mazinājusi, bet gan svētījusi Viņa mātes neskarto jaunavību". [164] Baznīcas liturģija godina Mariju kā Aeiparthenos - "mūžam jaunavu". [165]

500

Reizēm pret to iebilst, sakot, ka, lūk, Svētajos Rakstos minēti Jēzus brāļi un māsas. [166] Baznīca šos tekstus vienmēr izpratusi tādā nozīmē, kas nenorāda, ka Jaunavai Marijai būtu bijuši kādi citi bērni: patiešām, Jēkabs un Jāzeps, Jēzus "brāļi" ( Mt 13, 55), ir dēli kādai Marijai, Kristus māceklei [167], kura zīmīgi tiek nosaukta "otrā Marija" ( Mt 28, 1). Atbilstoši terminoloģijai, kas tiek lietota Vecajā Derībā, šeit runa ir par Jēzus tuviem radiniekiem. [168]

501
969
970

Jēzus ir Marijas vienīgais Dēls. Taču Marijas garīgā mātišķība [169] aizsniedz visus cilvēkus, kurus Viņš ir nācis izglābt: "Viņa dzemdēja savu Dēlu, kuru Dievs darījis par "pirmdzimt[o] starp daudziem brāļiem" ( Rom 8, 29), tas ir, ticīgajiem, kuru dzimšanā un audzināšanā viņa ar savu mātes mīlestību līdzdarbojas." [170]


Marijas jaunavīgā mātišķība
502
90

Visas Atklāsmes kopsakarību gaismā ticība var atrast tos noslēpumainos cēloņus, kuru dēļ Dievs savā pestīšanas nodomā ir gribējis, lai Viņa Dēls dzimtu no jaunavas. Šie cēloņi attiecas gan uz Kristus Personu un Viņa pestīšanu nesošo sūtību, gan uz Marijas padevīgo piekrišanu šai sūtībai visu cilvēku labā:

503
422

Marijas jaunavība pauž Dieva absolūto iniciatīvu iemiesošanās īstenošanā. Vienīgi Dievs ir Jēzus Tēvs. [171] "Cilvēciskā daba, kuru Viņš pieņēmis, nekad nav Viņu attālinājusi no Tēva. [..] Dieva Dēls un Cilvēka Dēls ir viens un tas pats. Dabiski būdams sava Tēva Dēls savas dievišķības dēļ un dabiski - savas Mātes Dēls sava cilvēciskuma dēļ, Viņš patiesi ir Dieva Dēls abās savās dabās." [172]

504
359

Jēzus ir ieņemts no Svētā Gara Jaunavas Marijas klēpī, jo Viņš ir Jaunais Ādams [173], kas ievada jauno radīšanu: "Pirmais cilvēks no zemes - laicīgais, otrais Cilvēks - no debesīm." ( 1 Kor 15, 47) Jau kopš ieņemšanas Kristus cilvēciskums ir Svētā Gara piepildīts, jo Dievs "Garu [Viņam] [..] dod bez mēra" ( 3, 34). Tieši no Viņa, atpirktās cilvēces Galvas [174] "pilnības" - mēs "esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības" ( 1, 16).

505
1265

Jēzus, Jaunais Ādams, ar savu jaunavīgo ieņemšanu ievada Dieva pieņemto bērnu jauno piedzimšanu Svētajā Garā caur ticību. "Kā tas notiks?" ( Lk 1, 34) [175] Līdzdalība dievišķajā dzīvē ir "ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva" ( 1, 13). Šīs dzīves saņemšana ir jaunavīga, jo cilvēkam tā pilnībā ir Svētā Gara dota. Cilvēka aicinājuma jēga - būt saderinātam ar Dievu [176] pilnībā īstenojusies Marijas jaunavīgajā mātišķībā.

506
148,1814

Marija ir Jaunava tāpēc, ka viņas jaunavība ir zīme, kas liecina par viņas ticību, kuru neapēno nekādas šaubas [177], un par viņas nedalīto sevis atdevi Dieva gribai [178]. Tā ir viņas ticība, kas ļāva viņai kļūt par Pestītāja Māti: "Marija ir svētīga vairāk tādēļ, ka viņa pieņēmusi ticību uz Kristu, nevis tāpēc, ka viņa ieņēmusi Kristus miesu." [179]

507
967
149

Marija vienlaikus ir gan Jaunava, gan Māte, jo viņa ir Baznīcas pirmtēls un vispilnīgākais tās īstenojums [180] : "Baznīca [..], savukārt, kļūst par Māti, pateicoties Dieva Vārdam, kuru tā saņem ticībā: patiešām, ar sludināšanu un caur Kristību tā dzemdē jaunai un nemirstīgai dzīvei no Svētā Gara ieņemtos un no Dieva dzimušos bērnus. Viņa ir arī Jaunava, kas savam Līgavainim dāvā savu ticību, kuru tā glabā neskartu un tīru." [181]


Kopsavilkums

508

No Ievas pēctečiem Dievs izredzēja Jaunavu Mariju par sava Dēla Māti. Būdama "žēlastības pilna", viņa ir "visizcilākais Pestīšanas auglis": [182] kopš tā mirkļa, kad viņa tika ieņemta, Marija ir pilnībā pasargāta no pirmgrēka traipa un visu savu mūžu palikusi jebkāda personiskā grēka neskarta.

509

Marija patiešām ir "Dieva Māte", jo viņa ir māte cilvēktapušajam Dieva mūžīgajam Dēlam, kurš ir pats Dievs.

510

Marija "ir palikusi jaunava, ieņemot savu Dēlu, jaunava - Viņu dzemdējot, jaunava - To nēsājot, jaunava - Viņu zīdījot no savas krūts, jaunava vienmēr" [183] : ar visu savu būtni viņa ir "Kunga kalpone" ( Lk 1, 38).

511

Jaunava Marija ir "līdzdarbojusies cilvēku pestīšanā ar labprātīgu ticību un paklausību". [184] Savu jāvārdu viņa devusi "visas cilvēciskās dabas vārdā". [185] Ar savu paklausību viņa kļuvusi par jauno Ievu, visu dzīvo Māti.


3. paragrāfs. Kristus dzīves noslēpumi

512
1163

Runājot par Kristus dzīvi, ticības apliecinājums piemin tikai iemiesošanās (ieņemšanas un dzimšanas) un Lieldienu (ciešanu, krustā sišanas, apbedīšanas, nokāpšanas ellē, augšāmcelšanās, uzkāpšanas debesīs) noslēpumu. Skaidri un tieši tas nekā nesaka par Jēzus apslēptās un atklātās dzīves noslēpumiem, taču tie ticības apliecinājuma panti, kas attiecas uz iemiesošanos un Jēzus Pashu, izgaismo visu Kristus šīszemes dzīvi. "Visu to, ko Jēzus sākumā darīja un mācīja līdz tai dienai, kurā [...] tika uzņemts debesīs" ( Apd 1, 1-2), ir jāaplūko Ziemassvētku un Lieldienu noslēpumu gaismā.

513
426,561

Katehēze, atkarībā no apstākļiem, izklāstīs visu bagātību, ko satur Jēzus noslēpumi. Šeit norādīsim tikai uz to, kas kopējs visiem Kristus dzīves noslēpumiem (I), lai pēc tam īsi aplūkotu galvenos Jēzus apslēptās (II) un atklātās (III) dzīves noslēpumus.


I. Visa Kristus dzīve ir noslēpums

514

Daudzas lietas, kuras mēs, cilvēciskās ziņkārības vadīti, gribētu uzzināt par Jēzu, Evaņģēlijā nav atrodamas. Tā gandrīz nekas nav sacīts par Viņa dzīvi Nazaretē, un nav pat atstāstīta arī liela daļa no Viņa "atklātās" dzīves gaitām. [186] Evaņģēlijos ticis ierakstīts tikai tas, kas vajadzīgs, lai "jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un ticēdami iemantotu dzīvību Viņa vārdā" ( 20, 31).

515
126
609,774
477

Evaņģēlijus sarakstījuši cilvēki, kuri bijuši vieni no pirmajiem ticīgajiem [187] un kuri vēlējušies dalīties savā ticībā ar citiem. Ticībā iepazinuši, kas ir Jēzus, viņi varēja saskatīt un palīdzēt citiem saskatīt to, kas visās Viņa šīszemes dzīves gaitās atklāj Viņa noslēpumu. Sākot ar autiņiem Viņa bērnībā [188] un beidzot ar etiķi Viņa ciešanu brīdī [189], un līķautu pēc Viņa augšāmcelšanās [190] it viss Jēzus dzīvē ir zīme, kas norāda uz Viņa noslēpumu. Viņa darbos, brīnumos un vārdos atklājas tas, ka "Viņā mājo [..] dievišķības pilnība" ( Kol 2, 9). Tādējādi Viņa cilvēciskums izpaužas kā "sakraments", tas ir, zīme un instruments gan Viņa dievišķībai, gan arī pestīšanai, kuru Viņš nes: viss redzamais Jēzus šīszemes dzīvē ved pie dievišķās filiācijas un pestīšanu nesošās sūtības neredzamā noslēpuma.


Jēzus noslēpumu kopējās iezīmes
516
65
2708

Gan Jēzus vārdi un darbi, gan Viņa klusēšana un ciešanas, gan arī Viņa izturēšanās un runas veids - it visa Kristus dzīve atklāj Tēvu. Jēzus var sacīt: "Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu" ( 14, 9), un, savukārt, Tēvs: "Šis ir mans izredzētais Dēls; Viņu klausiet!" ( Lk 9, 35) Tā kā mūsu Kungs ir tapis cilvēks, lai izpildītu Tēva gribu [191], tad visniecīgākās Viņa noslēpumu iezīmes pauž Dieva mīlestību uz mums. [192]

517
606,1115

It visa Kristus dzīve ir pestīšanas noslēpums. Pestīšanu mēs saņemam, vispirmām kārtām pateicoties krustā sistā Jēzus izlietajām asinīm [193], taču šī noslēpuma ietekme atklājas visā Kristus dzīvē: jau iemiesošanās notikumā, kad Jēzus kļūst nabags, lai Viņa nabadzībā mēs kļūtu bagāti, [194] apslēptās dzīves laikā, kad ar savu paklausību [195] Viņš izlaboja mūsu nepaklausību; savos vārdos, kas šķīstī visus klausītājus [196] ; visos gadījumos, kad Jēzus dziedina un izdzen ļaunos garus, kad "Viņš ņēma uz sevis mūsu vājumus un nesa mūsu kaites" ( Mt 8, 17) [197] ; savā augšāmcelšanā, caur kuru Viņš mūs attaisno [198].

518

It visa Kristus dzīve ir atjaunošanas (lat. recapitulatio ) noslēpums. Visa tā, ko Jēzus ir darījis, sacījis un cietis, mērķis ir bijis pacelt kritušo cilvēku, lai tas varētu pildīt savu sākotnējo aicinājumu:

668,2748

"Kad Viņš bija iemiesojies un tapis Cilvēks, Viņš atjaunoja pats sevī ilgo cilvēces vēsturi un taisnā ceļā dāvāja mums pestīšanu, tā kā to, ko mēs bijām zaudējuši Ādamā, tas ir, Dieva attēlu un līdzību ar Viņu, mēs no jauna atguvām Kristū Jēzū." [199] "Tieši tādēļ Kristus ir izdzīvojis visus cilvēka dzīves attīstības posmus un līdz ar to atguvis visiem cilvēkiem vienotību ar Dievu." [200]


Mūsu vienotība ar Jēzus noslēpumiem
519
793,602
1085

Visa Kristus bagātība ir veltīta ikvienam cilvēkam, un tā ir katra īpašums. [201] No iemiesošanās brīža "mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labad" [202] līdz pat savai nāvei "par mūsu grēkiem" ( 1 Kor 15, 3) un augšāmcelšanai "mūsu attaisnošanai" ( Rom 4, 25) - visu savu dzīvi Kristus dzīvojis nevis sevis dēļ, bet gan mūsu labad. Un tagad vēl Viņš ir mūsu "aizstāvis pie Tēva" ( 1 Jņ 2, 1), Viņš "vienmēr dzīvo, lai [mūs] [..] aizstāvētu" ( Ebr 7, 25). Uz mūžīgiem laikiem Jēzus ir mūsu labā nostājies "Dieva vaiga priekšā" ( Ebr 9, 24) ar visu, ko Viņš reizi par visām reizēm pārdzīvojis un izcietis mūsu dēļ.

520
459,359
2607

It visā savā dzīvē Jēzus sevi rāda kā mūsu paraugu [203] : Viņš ir "pilnīgais cilvēks [204]", kurš aicina mūs kļūt par Viņa mācekļiem un sekot Viņam: ar sevis pazemināšanu Jēzus ir devis mums priekšzīmi, lai mēs darītu tāpat, kā Viņš [205], ar savu lūgšanu Viņš mudina lūgties [206], ar savu nabadzību Jēzus aicina labprātīgi pieņemt trūkumu un vajāšanas [207].

521
2715
1391

Kristus visu pārdzīvojis tādēļ, lai mēs varētu to pārdzīvot Viņā un lai Viņš to dzīvotu mūsos. "Ar savu iemiesošanos Dieva Dēls kaut kādā veidā ir vienojis sevi ar ikvienu cilvēku." [208] Mēs tagad esam aicināti būt ar Viņu viens vesels; mums - Viņa Miesas locekļiem - Jēzus liek piedalīties it visā, ko Viņš, būdams miesā, pārdzīvojis mūsu dēļ un arī kā mūsu paraugs:


"Mūsu pienākums ir turpināt dzīvot un piepildīt sevī Jēzus dzīves situācijas un noslēpumus, un bieži lūgt Viņu, [..] lai Viņš tos īsteno un piepilda gan mūsos, gan visā savā Baznīcā. [..] Jo Dieva Dēlam ir nodoms savos noslēpumos iesaistīt mūs un īstenot kaut ko līdzīgu to paplašināšanai un turpināšanai mūsos un visā Viņa Baznīcā, [..] pateicoties žēlastībām, ar kurām Viņš vēlas mūs apveltīt, un, pateicoties tam, ko Viņš ar šiem noslēpumiem mūsos grib panākt. Tādā veidā Jēzus grib piepildīt mūsos savus noslēpumus." [209]


II. Jēzus bērnības un apslēptās dzīves noslēpumi


Sagatavošanās
522
711,762

Dieva Dēla atnākšana uz zemes ir tik grandiozs notikums, ka Dievs ir gribējis to sagatavot gadsimtiem ilgi. "Pirmās derības" [210] riti un upuri, tēli un simboli - it viss norāda uz Kristu, kā Dievs to ir nostādījis. Dievs Viņu sludina ar Izraēlī dzīvojošo praviešu muti. Turklāt arī pagānu sirdīs Viņš modina neizprotamas ilgas pēc šīs atnākšanas.

523
712,720

Svētais Jānis Kristītājs ir Kunga tiešais priekšgājējs [211], kas sūtīts sagatavot Viņam ceļu [212]. Būdams "Visaugstā pravieti[s]" ( Lk 1, 76), viņš pārspēj visus praviešus [213], viņš to vidū ir pēdējais [214], viņš uzsāk Labās Vēsts sludināšanu [215] ; vēl būdams savas mātes miesās, viņš apsveic Kristus atnākšanu [216] un rod savu prieku, būdams "līgavaiņa draugs" ( 3, 29), uz kuru viņš norāda kā "Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku" ( 1, 29). Iedams Jēzum pa priekšu "Elija garā un spēkā" ( Lk 1,17), viņš liecina par Jēzu gan ar savu sludināšanu un grēku nožēlas kristību, gan arī, visbeidzot, ar savu mocekļa nāvi [217].

524
1171

Svinēdama Adventa (lat. adventus ) liturģiju, Baznīca katru gadu dara klātesošas gaidas pēc Mesijas atnākšanas: iesaistoties Pestītāja pirmās atnākšanas (lat. adventus ) ilgajā sagatavošanās laikā, ticīgie atjauno savas kvēlās ilgas pēc Viņa otrreizējās atnākšanas (lat. adventus ) [218]. Svinot sava Priekšteča dzimšanu un mocekļa nāvi, Baznīca pievienojas viņa vēlmei: "Viņam jāaug, bet man jākļūst mazākam." ( 3, 30)


Ziemassvētku noslēpums
525
437
2443

Jēzus ir dzimis pazemībā - nabadzīgā ģimenē un kūtī [219] ; šī notikuma pirmie aculiecinieki ir vienkārši ganiņi. Šajā nabadzībā izpaužas debesu godība. [220] Baznīca nenogurstoši apdzied šīs nakts godību:


"Jaunava šodien dzemdē To, kas ir pārāks par visu, Un zeme dāvā patvērumu Nepieejamajam. Eņģeļi un gani Viņu slavināt slavina, Un, sekojot zvaigznei, Austrumu gudrie dodas uz priekšu, Jo mazais Bērns, mūžīgais Dievs, Mūsu labad ir pasaulē nācis!" [221]

526

"Kļūt kā bērnam" attiecībā pret Dievu ir nosacījums, lai ieietu debesu valstībā [222] ; tādēļ ir sevi jāpazemina [223], jātop mazam; vēl vairāk, ir nepieciešams "piedzimt no jauna" ( 3, 7) - jādzimst no Dieva [224], lai kļūtu par Dieva bērnu [225]. Jēzus piedzimšanas noslēpums piepildās mūsos tad, kad Kristus "izveidojas mūsos". [226] Jēzus piedzimšana ir šīs "brīnišķās apmaiņas" noslēpums:

460

"Ak, brīnišķā apmaiņa! Cilvēces Radītājs, pieņemdams miesu un dvēseli, ir vēlējies dzimt no Jaunavas, un, tapis Cilvēks bez vīrieša iejaukšanās, Viņš mums ir dāvājis savu dievišķību." [227]


Jēzus bērnības noslēpumi
527
580
1214

Jēzus apgraizīšana astotajā dienā pēc piedzimšanas [228] ir zīme gan tam, ka Viņš tiek iekļauts Ābrahama pēctecībā un līdz ar to arī derības tautā, gan tam, ka Viņš pakļāvis sevi likumam [229], gan arī tam, ka Viņš varējis pārstāvēt Izraēļa tautu, piedaloties tās reliģiskajā kultā visas savas dzīves laikā. Šī zīme ir pirmtēls "Kristus apgraizīšanai", kas ir Kristība. [230]

528
439
711,716
122

Epifānija jeb "Kunga parādīšanās" atklāj to, ka Jēzus ir Izraēļa Mesija, Dieva Dēls un pasaules Pestītājs. Līdz ar Jēzus Kristību Jordānas upē un kāzām Kānā [231] Epifānijas svinēšana norāda, ka Jēzu pielūdz arī Austrumzemju gudrie [232], apkārtējo pagānisko reliģiju pārstāvji, kuros Evaņģēlijs saskata pirmās pazīmes tam, ka arī pagānu tautas pieņems Labo Vēsti, kas nāk caur iemiesošanos. Šo gudro ierašanās Jeruzalemē, lai pagodinātu jūdu karali [233], rāda, ka viņi Dāvida zvaigznes mesiāniskajā gaismā [234] meklē Izraēlī To, kurš kļūs par visu tautu karali [235]. Viņu apmeklējums nozīmē, ka pagāni nevar atklāt Jēzu un pielūgt Viņu kā Dieva Dēlu un pasaules Pestītāju citādi, kā vien vēršoties pie jūdiem [236] un saņemot no viņiem tiem doto mesiānisko apsolījumu tādu, kāds tas ir Vecajā Derībā [237]. Epifānija pauž to, ka visi pagāni kopumā kļūst par patriarhu saimes locekļiem [238] un iegūst godību, kāda piemīt Izraēļa tautai ("Israelitica dignitas") [239] .

529
583
439
614

Jēzus upurēšana templī [240] (prezentācija) rāda Viņu kā Pirmdzimto, kurš pieder Kungam [241]. Līdz ar Simeonu un Annu viss Izraēlis, kas dzīvojis gaidās, dodas uz sastapšanos (tā šo notikumu nosauc Bizantijas tradīcija) ar savu Glābēju. Jēzus tiek atzīts par tik ļoti gaidīto Mesiju, "tautu Gaismu" un "Izraēļa godību", taču arī par "zīmi, kurai pretī runās". Sāpju zobens, kas tiek pareģots Marijai, vēstī par otro upurēšanu, kas ir pilnīga un neatkārtojama, - tā ir Jēzus upurēšanās uz krusta, kas nesīs pestīšanu, kuru Dievs "sagatavojis visu tautu priekšā".

530
574

Bēgšana uz Ēģipti un nevainīgo bērnu noslepkavošana [242] pauž tumsas pretestību gaismai: "Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma." ( 1, 11) Visa Kristus dzīve noritēs vajāšanas apstākļos, kuros kopā ar Viņu būs līdzdalīgi "Viņējie". [243] Viņa atceļš no Ēģiptes [244] atgādina par Izraēļa izceļošanu [245] un skaidri parāda, ka Jēzus ir galīgais Atbrīvotājs.


Jēzus apslēptās dzīves noslēpumi
531
2427

Lielāko savas dzīves daļu Jēzus ir pavadījis tādos pašos apstākļos, kādos dzīvo lielum lielais vairums cilvēku: tā bija ikdienas dzīve, kurā šķietami nav nekā ievērojama un kas tika pavadīta, veicot roku darbu, reliģiskā ziņā - kā jau jūdiem - pakļauta Dieva Likumam [246] un dzīvota kopienā. Par visu šo dzīves posmu mums atklāts tas, ka Jēzus bija padevīgs saviem vecākiem [247] un ka Viņš "pieņēmās gudrībā, gados un žēlastībā pie Dieva un pie cilvēkiem" ( Lk 2, 52).

532
2214,2220
612

Būdams padevīgs savai mātei un audžutēvam, Jēzus pilnībā izpilda ceturto bausli. Tas ir Viņa - Dieva Dēla -Źpaklausības debesu Tēvam attēls laikā. Tas, ka Jēzus ik dienas ir bijis paklausīgs Jāzepam un Marijai, iepriekš pasludina un īsteno Viņa paklausības pilno lūgšanu Ģetzemanes dārzā: "Ne mana griba, bet gan Tava lai notiek..." ( Lk 22, 42) Kristus paklausība apslēptās dzīves ikdienā jau iesāka atjaunot to, ko Ādama nepaklausība bija sagrāvusi. [248]

533

Apslēptā dzīve Nazaretē ikvienam cilvēkam, kas dzīvo visparastāko ikdienas dzīvi, palīdz nonākt vienotībā ar Jēzu:

2717
2204
2427

"Nazarete ir skola, kurā sākam izprast Jēzus dzīvi - tā ir Evaņģēlija skola. [..] Šai skolā vispirms māca klusuma vērtību. Lai mūsos rodas cieņa pret klusumu, šo apbrīnojamo un nepieciešamo nosacījumu gara darbībai [..]. Šai skolā māca arī, kas ir ģimenes dzīve. Lai Nazarete māca mums saskatīt, kas ir ģimene, tās kopība mīlestībā, kāds ir tās atturīgais un vienkāršais skaistums, tās svētums un neaizskaramība [..]. Šai skolā atklāj arī, kas ir darbs. Nazaretē, namdara Dēla mājā, mēs gribētu iemācīties izprast un cildināt cilvēka darba skarbo pienākumu, kas paver ceļu uz pestīšanu [..]; kā mēs gribētu sveikt šeit visas pasaules strādniekus un parādīt tiem viņu diženo paraugu, viņu dievišķo brāli." [249]

534
583,2599
964

Jēzus atrašana Jeruzalemes templī [250] ir vienīgais notikums, kas pārtrauc klusumu, kādā Evaņģēlijs ieskauj Jēzus apslēptās dzīves gadus. Ar šo notikumu Jēzus ļauj ieskatīties Viņa pilnīgās atdeves noslēpumā: Viņš visā pilnībā sevi veltī sūtībai, kas nāk no Viņa dievišķās filiācijas: "Vai jūs nezinājāt, ka man vajag būt pie tā, kas attiecas uz manu Tēvu?" Marija un Jāzeps "neizprata [šos] vārdus", taču viņi tos pieņēma ticībā; un Marija "visus [šos] vārdus paturēja savā sirdī" visus ilgos gadus, kad Jēzus pavisam nemanāmi un klusi dzīvoja parastu, ikdienišķu dzīvi.


III. Jēzus atklātās dzīves noslēpumi


Jēzus Kristība
535
719,720
701
438

Jēzus dzīve atklātībā iesākas [251] ar Kristību, kuru Viņš saņem no Jāņa Jordānas upē. [252] Jānis sludināja "grēku nožēlas kristību grēku piedošanai" ( Lk 3, 3). Pie viņa kristīties nāk liels pulks grēcinieku: muitnieki un kareivji [253], farizeji un saduceji [254], un prostitūtas [255]. "Tad parādās Jēzus." Jānis Kristītājs sāk svārstīties, bet Jēzus pastāv pie sava un saņem Kristību. Tad Svētais Gars baloža izskatā nolaižas pār Jēzu, un balss no debesīm pasludina: "Šis ir mans mīļais Dēls." ( Mt 3, 13-17) Tā Jēzus atklāj sevi ( Epifānija ) kā Izraēļa Mesiju un Dieva Dēlu.

536
606
1224
444
727
739

No Jēzus puses - Viņa Kristība nozīmē, ka Viņš piekrīt savai sūtībai būt par cietēju Kalpu un uzsāk to. Viņš ļauj sevi iekļaut grēcinieku pulkā [256] ; nu Viņš ir "Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku" ( 1, 29); nu Viņš jau sāk īstenot savas nāves "kristību", kas notiks Viņa asinīs. [257] Viņš jau nāk, lai "piepildītu visu taisnību" ( Mt 3, 15), tas nozīmē, ka Viņš visā pilnībā pakļauj sevi Tēva gribai: aiz mīlestības Viņš piekrīt šai nāves kristībai, lai mūsu grēki tiktu piedoti. [258] Uz šo piekrišanu atsaucas Tēva balss, vēstot, ka visu savu labpatiku Viņš rod savā Dēlā. [259] Gars, kas Jēzum pilnībā pieder jau kopš Viņa ieņemšanas brīža, paliek pār Viņu. [260] Viņš būs Svētā Gara avots visai cilvēcei. Līdz ar Jēzus Kristību "atvērās debesis" ( Mt 3, 16), kas tika aizvērtas Ādama grēka dēļ; un, Jēzum un Svētajam Garam nokāpjot, ūdeņi tiek svētīti, - tas ievada jauno radīšanu.

537
1262

Ar Kristību kristietis sakramentālā veidā tiek pielīdzināts Jēzum, kurš ar savu Kristību jau iepriekš apliecina savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu; kristietim jāieiet šajā sevis pazemināšanas un grēku nožēlas noslēpumā, jānokāpj ūdenī kopā ar Jēzu, lai kopā ar Viņu atkal izkāptu, atdzimtu no ūdens un Gara, lai Dēlā kļūtu par Dieva mīļoto dēlu un dzīvotu "jaunā dzīvē" ( Rom 6, 4):

628

"Kristībā apbedīsim sevi līdz ar Kristu, lai augšāmceltos līdz ar Viņu; nokāpsim kopā ar Viņu, lai tiktu pacelti kopā ar Viņu; izkāpsim no ūdens kopā ar Viņu, lai Viņā taptu celti godībā." [261]


"Viss, kas norisinājies Kristū, liek mums saprast, ka pēc iegremdēšanas ūdenī Svētais Gars nolaižas pār mums no debesu augstumiem un mūs svaida ar debesu godības svaidījumu, un ka, Tēva Balsij mūs pieņemot, mēs kļūstam Dieva bērni." [262]


Jēzus kārdināšana
538
394
518

Evaņģēlijos runāts par kādu laika sprīdi, kuru Jēzus pavadījis tuksneša vientulībā tūlīt pēc tam, kad Jānis Viņu nokristīja: "Gars aizveda Jēzu tuksnesī" ( Mk 1, 12), un Viņš paliek tur četrdesmit dienas bez ēšanas; Viņš dzīvo kopā ar savvaļas zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpo. [263] Kad šīs četrdesmit dienas ir pagājušas, sātans Viņu kārdina trīs reizes, meklēdams, kā varētu izjaukt Viņa - Dēla - attiecības ar Tēvu. Jēzus atvaira šos uzbrukumus, kuros atkārtojas Ādama kārdināšana paradīzes dārzā un Izraēļa kārdināšana tuksnesī; un velns "atkāpās no Viņa līdz laikam" ( Lk 4, 13).

539
397
609

Evaņģēlisti norāda uz šī noslēpumainā notikuma pestījošo jēgu. Jēzus ir Jaunais Ādams, kurš palicis uzticīgs tur, kur pirmais kritis kārdināšanā. Jēzus pilnīgi izpilda Izraēļa aicinājumu: pretstatā tiem, kas reiz izaicināja Dievu četrdesmit gadu garumā tuksnesī [264], Kristus sevi atklāj kā uzticīgo Dieva Kalpu, kurš ir pilnīgi paklausīgs dievišķajai gribai. Šādi Jēzus ir uzvarējis velnu: Viņš ir sasaistījis spēcīgo cilvēku, lai atņemtu tam viņa laupījumu. [265] Jēzus uzvara pār kārdinātāju tuksnesī jau iepriekš liecina par Viņa uzvaru ciešanās uz krusta, kas būs Viņa kā Dēla mīlestības pilnās paklausības Tēvam augstākā izpausme.

540
2119
519,2849
1438

Jēzus kārdināšana pauž to, kādā veidā Dieva Dēls ir Mesija, pretstatā tam, ko Viņam piedāvā sātans un ko cilvēki [266] pēc sava ieskata vēlas Viņam piedēvēt. Lūk, kāpēc Kristus ir uzvarējis kārdinātāju mūsu labad : "Jo mūsu Augstais priesteris nav tāds, kas nespēj just līdzi mūsu vājībām, bet ir tāpat pārbaudīts visā, atskaitot grēku." ( Ebr 4, 15) Ievērodama četrdesmit dienu ilgo Lielo gavēni, Baznīca katru gadu pievienojas Jēzus noslēpumam tuksnesī.


"Dieva valstība ir tuvu klāt"
541
2816
763
669,768,865

"Pēc Jāņa apcietināšanas Jēzus aizgāja uz Galileju un sludināja Evaņģēliju par Dieva valstību, sacīdams: 'Laiks ir piepildījies un Dieva valstība ir tuvu. Nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam!'" ( Mk 1, 14-15) "Lai izpildītu Tēva gribu, Kristus nodibināja debesu valstību uz zemes." [267] Un Tēva griba ir "pacelt cilvēkus dievišķās dzīves līdzdalības augstumos". [268] To Viņš paveic, sapulcinot cilvēkus ap savu Dēlu, Jēzu Kristu. Šī svētsapulce ir Baznīca, kas ir "Dieva valstības aizmetnis un iesākums" [269] uz zemes.

542
2233
789

Cilvēku sapulcēšana "Dieva ģimenē" notiek caur Kristu. Viņš tos sasauc ap sevi ar saviem vārdiem, ar zīmēm, kas pauž Dieva valstību, ar savu mācekļu nosūtīšanu. Taču savas valstības atnākšanu Viņš vispirms īstenos ar savu diženo Lieldienu noslēpumu: ar nāvi uz krusta un augšāmcelšanos. "Un es, kad tikšu pacelts virs šīs zemes, visus pievilkšu pie sevis." ( 12,32) Uz šo vienotību ar Kristu tiek aicināti visi cilvēki [270].


Dieva Valstības sludināšana
543
764

Ieiet Dieva valstībā tiek aicināti visi cilvēki. Šī mesiāniskā valstība, kas vispirms sludināta Izraēļa bērniem [271], ir paredzēta visu tautu cilvēkiem [272]. Lai tur iekļūtu, ir jāpieņem Jēzus vārdi:


"Kunga vārdi tiek salīdzināti ar sēklu, kas iesēta kādā laukā: visi, kas tajos ieklausās ar ticību un pievienojas mazajam Kristus ganāmpulkam, ir pieņēmuši Viņa valstību. Pēc tam sēklai piemītošā spēja ļauj tai uzdīgt un augt līdz pat pļaujas laikam." [273]

544
709
2443,2546

Valstība pieder nabagajiem un mazajiem, tas ir, tiem, kas to pieņēmuši ar pazemīgu sirdi. Jēzus ir sūtīts, lai "sludināt[u] nabagiem Prieka Vēsti" ( Lk 4, 18) [274]. Viņš tos pasludina par svētīgiem, "jo viņiem pieder debesu valstība" ( Mt 5, 3); tieši "mazajiem" Tēvam labpaticis atklāt to, kas paliek apslēpts gudrajiem un izveicīgajiem [275]. No Betlēmes silītes līdz krustam Jēzus dalās ar nabadzīgajiem ļaudīm viņu dzīvē; Viņš piedzīvo gan badu [276], gan slāpes [277], gan arī trūkumu [278]. Vēl vairāk, Viņš pielīdzina sevi visdažādākajiem nabagiem un izvirza nosacījumu, ka tikai tāda mīlestība pret šiem cilvēkiem, kura izpaužas darbos, var pavērt durvis uz Viņa valstību. [279]

545
1443,588
1846
1439

Pie debesu valstības galda Jēzus aicina grēciniekus. "Es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet grēciniekus." ( Mk 2, 17) [280] Viņš tos aicina atgriezties, jo bez tā valstībā ieiet nevar, un savos vārdos un darbos apliecina sava Tēva bezgalīgo žēlsirdību pret viņiem [281] un neizmērojamo prieku, kāds būs "debesīs [..] par vienu grēcinieku, kas atgriežas" (Lk 15, 7). Šīs mīlestības augstākais pierādījums būs tas, ka Viņš atdos pats savu dzīvību "grēku piedošanai" (Mt 26, 28).

546
2613
542

Aicinot ieiet debesu valstībā, Jēzus izmanto līdzības - tā ir Viņa mācīšanas raksturīgā iezīme. [282] Ar līdzībām Viņš aicina uz valstības mielastu [283], taču prasa arī radikālu izvēli: lai iegūtu valstību, nepieciešams visu atdot [284] ; ar vārdiem vien nepietiek, vajadzīgi darbi [285]. Līdzībās cilvēks kā spogulī ierauga to, kā viņš uzņem Jēzus vārdus: kā sacietējusi zeme vai kā auglīga augsne [286] ? Kā viņš rīkojas ar saņemtajiem talantiem? [287] Līdzība apslēptā veidā stāsta par Jēzu un Viņa valstības klātbūtni šajā pasaulē. Lai iepazītu "debesu valstības noslēpumus" ( Mt 13, 11), tur ir jāieiet, tas nozīmē - jākļūst par Kristus mācekli. Tiem, kas paliek "ārpusē" ( Mk 4, 11), viss paliek neskaidrs [288].


Dieva Valstības zīmes
547
670
439

Jēzus vārdus pavada daudzi neparasti darbi, brīnumi un zīmes (sal. Apd 2, 22), kas pauž to, ka valstība jau ir klātesoša Viņā. Tie apliecina, ka Jēzus ir iepriekš sludinātais Mesija. [289]

548
156
2616
574
447

Jēzus zīmes liecina, ka Viņu sūtījis Tēvs. [290] Zīmes aicina ticēt uz Viņu. [291] Tiem, kas vēršas pie Viņa ar ticību, Viņš piešķir visu, ko tie lūdz. [292] Tad brīnumi stiprina ticību uz To, kurš dara sava Tēva darbus: tie liecina, ka Viņš ir Dieva Dēls. [293] Taču tie var būt arī par klupšanas akmeni. [294] To nolūks nav apmierināt ziņkāri un tieksmi pēc kaut kā maģiska. Kaut gan Jēzus brīnumi ir tik acīmredzami, daži tomēr Viņu noraida [295] ; Jēzu pat apvaino, it kā Viņš izmantotu velnu palīdzību [296].

549
1503
440

Atbrīvodams vairākus cilvēkus no laicīgām nelaimēm - no izsalkuma [297], netaisnības [298], slimības un nāves [299], Jēzus sniedza mesiāniskas zīmes; taču Viņš nav nācis atbrīvot cilvēkus no visām laicīgajām nelaimēm [300], bet gan no vissmagākās verdzības - no grēka [301], kas tiem neļauj pilnībā īstenot savu Dieva bērna aicinājumu un paverdzina visus cilvēkus.

550
394
1673
440,2816

Dieva valstības atnākšana ir sātana valstības sakāve [302] : "Bet ja es izdzenu velnus ar Dieva Garu, tad pie jums atnākusi Dieva valstība." ( Mt 12, 28) Jēzus eksorcismi atbrīvo cilvēkus no velnu važām. [303] Tas jau iepriekš liecina par Jēzus lielo uzvaru pār "šīs pasaules valdnieku". [304] Taču galīgi Dieva valstība tiks nodibināta tikai ar Kristus ciešanām uz krusta: "Dievs valdīja no krusta koka." [305]


"Valstības atslēgas"
551
858
765

Uzsākot savu atklāto darbību, Jēzus izvēlas vīrus, skaitā divpadsmit, lai tie būtu kopā ar Viņu un piedalītos Viņa misijā. [306] Devis tiem daļu no savas varas, Viņš "izsūtīja [tos] sludināt Dieva valstību un dziedināt slimos" ( Lk 9, 2). Tie vienmēr paliek iesaistīti Kristus valstībā, jo caur šiem izvēlētajiem cilvēkiem Viņš vada Baznīcu:


"Es jums novēlu valstību, kā man to novēlējis mans Tēvs, lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā un sēdētu troņos, tiesādami divpadsmit Izraēļa ciltis." ( Lk 22, 29-30)

552
880,153
442
424

Divpadsmit apustuļu kolēģijā Sīmanis Pēteris ieņem pirmo vietu. [307] Jēzus viņam uzticējis īpašu misiju. Pateicoties no Tēva saņemtajai atklāsmei, Pēteris bija apliecinājis: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." ( Mt 16, 16) Tad mūsu Kungs bija viņam pavēstījis: "Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es uzcelšu savu Baznīcu. Un elles vārti to neuzvarēs." ( Mt 16, 18) Kristus, "dzīvā Klints" [308], nodrošina savai Baznīcai, kas celta uz Pētera, uzvaru pār nāves varu. Savas ticības, ko viņš apliecināja, dēļ Pēteris paliks nesatricināmā Baznīcas klints. Viņa misija būs glabāt šo ticību neskartu un stiprināt tajā savus brāļus. [309]

553
381
1445
641,881

Jēzus ir piešķīris Pēterim īpašu autoritāti: "Es tev došu debesu valstības atslēgas; un ko tu sasiesi virs zemes, tas būs sasiets arī debesīs, un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs." ( Mt 16, 19) "Atslēgu vara" nozīmē autoritāti pārvaldīt Dieva namu, kas ir Baznīca. Jēzus, "Labais Gans" ( 10, 11), pēc savas augšāmcelšanās ir apstiprinājis šo amatu: "Gani manas avis." ( 21, 15-17) Vara "saistīt un atraisīt" nozīmē autoritāti atlaist grēkus, izteikt spriedumus, kas attiecas uz Baznīcas mācību, un pieņemt Baznīcai saistošus disciplinārus lēmumus. Šādu autoritāti Baznīcai Jēzus uzticējis ar apustuļu un īpaši ar Pētera sūtības starpniecību. [310] Vienīgi Pēterim Viņš tiešā veidā uzticējis valstības atslēgas.


Valstības priekšnojauta - Pārveidošanās
554
697,2600
444

No tās dienas, kad Pēteris bija apliecinājis, ka Jēzus ir Kristus, dzīvā Dieva Dēls, Mācītājs "sāka skaidrot saviem mācekļiem, ka Viņam vajag iet uz Jeruzalemi un daudz ciest [..], un tikt nonāvētam, un trešajā dienā augšāmcelties" ( Mt 16, 21); taču Pēteris noraida šo vēstījumu [311], un arī pārējie to nesaprot [312]. Lūk, šādā kontekstā iekļaujas Jēzus pārveidošanās noslēpumainais notikums [313], kas norisinās uz augsta kalna trīs Viņa paša izraudzītu liecinieku - Pētera, Jēkaba un Jāņa - klātbūtnē. Jēzus seja un apģērbs iezaigojas mirdzošā gaismā. Parādās Mozus un Elija, viņi "runāja par Viņa aiziešanu, kas Viņam būs jāpiepilda Jeruzalemē" ( Lk 9, 31). Viņus klāj mākonis, un kāda balss no debesīm saka: "Šis ir mans izredzētais Dēls; Viņu klausiet!" ( Lk 9, 35)

555
2576,2583
257

Kādu mirkli Jēzus parāda savu dievišķo godību, tādējādi apstiprinot Pētera ticības apliecinājumu. Viņš parāda arī vēl ko citu - lai ieietu "savā godībā" ( Lk 24, 26), Viņam Jeruzalemē jāiziet cauri ciešanām uz krusta. Mozus un Elija bija redzējuši Dieva Godību uz kalna; Likums un pravieši bija sludinājuši Mesijas ciešanas. [314] Ir skaidrs, ka Jēzus ciešanas ir Tēva griba: Dēls rīkojas kā Dieva Kalps. [315] Mākonis norāda uz Svētā Gara klātbūtni: "Parādījās visa Trīsvienība: Tēvs bija balsī, Dēls - cilvēkā, Gars - spožajā mākonī" [316] :


"Tu esi pārveidojies uz kalna, un, cik vien spēja, Tavi mācekļi skatīja Tavu godību, Kristus Dievs, lai tad, kad viņi redzēs Tevi pie krusta piesistu, tie saprastu, ka Tavas ciešanas bijušas brīvprātīgas, un lai tie sludinātu pasaulei, ka Tu patiesi esi Tēva spožums." [317]

556
1003

Uz Jēzus atklātās dzīves sliekšņa ir Kristība, uz Pashas ciešanu sliekšņa - Pārveidošanās. Jēzus Kristībā "izpaudās mūsu pirmās atdzimšanas noslēpums" - mūsu Kristība; Pārveidošanās ir "mūsu otrās atdzimšanas zīme (sakraments)" - mūsu pašu augšāmcelšanās. [318] Jau tagad mēs esam līdzdalīgi Jēzus augšāmcelšanā caur Svēto Garu, kurš darbojas Kristus Miesas sakramentos. Pārveidošanās sniedz mums priekšnojautu par Kristus atnākšanu godībā, "kas pārveidos mūsu vājo miesu līdzīgu savai apskaidrotajai miesai" ( Flp 3, 21). Taču tā atgādina mums arī to, ka "Dieva valstībā mums nākas ieiet caur daudzām ciešanām" ( Apd 14, 22):


"Taču to Pēteris, vēlēdamies palikt kopā ar Kristu uz kalna, nebija vēl sapratis. [319] Šo vietu, ko Viņš tev, Pēteri, sagatavojis, tu ieņemsi tikai pēc nāves. Bet tagad Viņš pats saka: Nokāp no kalna, lai strādātu uz zemes, lai kalpotu uz zemes, lai tiktu nonievāts, krustā sists uz zemes. Dzīvība nokāpj, lai tiktu nonāvēta; Maize nokāpj, lai ciestu izsalkumu; Ceļš nokāpj, lai tiktu nogurdināts; Avots nokāpj, lai ciestu slāpes; un tu atsakies no pūlēm?" [320]


Jēzus dodas uz Jeruzalemi
557

"Kad piepildījās laiks Jēzum tikt paņemtam no šīs pasaules, Viņš nolēma doties uz Jeruzalemi." ( Lk 9, 51) [321] Šāds lēmums nozīmēja to, ka uz Jeruzalemi Viņš dodas, būdams gatavs tur mirt. Trīs reizes Viņš jau bija pasludinājis savas ciešanas un augšāmcelšanos. [322] Iedams uz Jeruzalemi, Viņš sacīja: "Tas nevar būt, ka pravietis aizietu bojā ārpus Jeruzalemes." ( Lk 13, 33)

558

Jēzus piemin praviešu nāvi, kuri miruši Jeruzalemē kā mocekļi [323]. Taču Viņš turpina aicināt Jeruzalemi sapulcēties ap Viņu: "Cik reizes es gribēju sapulcināt tavus bērnus, kā vista savāc savus cāļus zem spārniem, bet tu negribēji!" ( Mt 23, 37b) Kad Jeruzaleme kļūst redzama, Viņš raud par to [324] un vēlreiz izsaka savas sirds ilgas: "Ak, kaut saprastu arī tu šajā dienā to, kas vajadzīgs tavam mieram! Bet tagad tas ir apslēpts tavām acīm." ( Lk 19, 42)


Jēzus mesiāniskā ieiešana Jeruzalemē
559
333
1352

Kā tad Jeruzaleme sagaidīs savu Mesiju? Vienmēr izvairījies no tautas mēģinājumiem padarīt Viņu par ķēniņu [325], Jēzus izvēlas laiku un visos sīkumos sagatavo savu mesiānisko ieiešanu "viņa tēva Dāvida" ( Lk 1, 32) pilsētā [326]. Viņam uzgavilē kā Dāvida dēlam, kurš nes pestīšanu ( Hozanna nozīmē "glāb jel!", "dāvā pestīšanu!"). Savā pilsētā taču ienāk "godības ķēniņš" ( Ps 24, 7-10), kas "jāj uz ēzelīša" ( Zah 9, 9): Sionas Meitu, savas Baznīcas pirmtēlu, Viņš iekaro nevis ar viltību un varu, bet gan ar pazemību, kas liecina par Patiesību. [327] Lūk, kāpēc Viņa valstības pilsoņi tajā dienā ir bērni [328] un "Dieva nabagie", kas Viņam uzgavilē tāpat kā eņģeļi, kas ganiem pavēstīja par Mesijas piedzimšanu [329]. Šos gaviļu saucienus "Svētīgs, kas nāk Kunga vārdā!" ( Ps 118, 26) Baznīca atkārto euharistiskajā Liturģijā Sanctus dziedājumā, ar kuru sākas Kunga Pashas atcere.

560
550,2816
1169

Jēzus ieiešana Jeruzalemē ir zīme valstības atnākšanai, kuru Ķēniņš-Mesija īstenos ar savu nāvi un augšāmcelšanos - ar savu Pashu. Pūpolsvētdienā svinēdama šo notikumu, Baznīca uzsāk liturģiskā gada svarīgāko posmu - Lielo nedēļu.


Kopsavilkums

561

"It visa Kristus dzīve ir bijusi nemitīga mācība: gan Viņa klusēšana, brīnumi, darbi, lūgšana, gan Viņa mīlestība pret cilvēkiem, gan īpašā labvēlība pret mazajiem un nabagajiem, gan arī sevis labprātīgā upurēšana uz krusta, lai tiktu atpestīta pasaule, un augšāmcelšanās - tajā visā ir īstenoti dzīvē Viņa vārdi un tiek piepildīta Atklāsme." [330]

562

Kristus mācekļiem ir jācenšas līdzināties Viņam, līdz kamēr Kristus būs izveidots viņos. [331] "Lūk, kāpēc mēs esam iekļauti Viņa dzīves noslēpumos, pielīdzināti Viņam, iesaistīti Viņa nāvē un augšāmcelšanā un gaidām, kamēr tiksim uzņemti Viņa valstībā." [332]

563

Vai tu esi gans vai Austrumzemju gudrais, uz šīs zemes tu nevari sasniegt Dievu citādi, kā vien nometoties uz ceļiem Betlēmes silītes priekšā un pielūdzot Viņu, apslēptu bērna trauslumā.

564

Gan ar savu padevību Marijai un Jāzepam, gan ar pazemīgā darbā pavadītajiem gadiem Nazaretē Jēzus sniedz mums piemēru, kā var dzīvot svētumā pavisam ikdienišķu dzīvi, esot ģimenes loceklis un darba cilvēks.

565

Ar Kristību uzsākot savu dzīvi atklātībā, Jēzus ir "Kalps", kas pilnībā veltī sevi atpestīšanas darbam, ko galīgi īstenos Viņa ciešanu "kristība".

566

Kārdināšana tuksnesī atklāj, ka Jēzus ir pazemīgais Mesija, kurš uzvar sātanu, pilnībā pakļaudamies Tēva gribai, lai īstenotu Tēva iecerēto atpestīšanas plānu.

567

Debesu valstība uz zemes ir iestājusies, pateicoties Kristum. "Patiešām, cilvēki šīs valstības spožumu var saskatīt Kristus vārdos, darbos un klātbūtnē." [333] Baznīca ir tās aizmetnis un iesākums. Šīs valstības atslēgas ir uzticētas Pēterim.

568

Kristus pārveidošanās nolūks ir stiprināt apustuļu ticību, lai tie būtu gatavi piedzīvot Viņa ciešanas: kāpšana "augstajā kalnā" sagatavo kāpšanu Golgotas kalnā. Kristus, Baznīcas Galva, pauž to, ko satur Viņa Miesa un kas izstaro sakramentos - "cerība uz godību" ( Kol 1, 27). [334]

569

Jēzus labprātīgi devās uz Jeruzalemi, skaidri zinot, ka Viņu tur nonāvēs vardarbīgā nāvē grēcinieku pretestības dēļ. [335]

570

Jēzus ieiešana Jeruzalemē, savā pilsētā, kur Viņu kā Karali-Mesiju sagaida bērni un sirdī pazemīgie, liecina par valstības atnākšanu, kuru Viņš pilnīgi nodibinās ar savu Pashas upuri un augšāmcelšanos.


4. artikuls. Jēzus Kristus ir "cietis Poncija Pilāta laikā, krustā sists, nomiris un apbedīts"

571
1067

Kristus krusta un augšamcelšanās Lieldienu noslēpums ir Labās Vēsts centrā. Apustuļiem un, viņu pēdās ejot, Baznīcai šī vēsts jāsludina pasaulei. Dieva pestīšanas nodoms ir piepildījies "reizi par visām reizēm" ( Ebr 9, 26) ar Viņa Dēla Jēzus Kristus pestīšanu nesošo nāvi.

572
599

Baznīca paliek uzticīga tādam "Svēto Rakstu skaidrojumam", kādu Jēzus pats sniedzis gan pirms Lieldienām, gan arī pēc tām [336] : "Vai tad Kristum nevajadzēja to izciest un ieiet savā godībā?" ( Lk 24, 26) Vēsturiski Jēzum bija jācieš tādēļ, ka Viņš tika "vecāko, augsto priesteru un Rakstu zinātāju" atmests ( Mk 8, 31), kuri Viņu nodeva "pagāniem izsmiešanai, šaustīšanai un sišanai krustā" ( Mt 20, 19).

573
158

Tādējādi, lai labāk izprastu pestīšanas jēgu, ticība var mēģināt izdibināt Jēzus nāves apstākļus, kas patiesi atstāstīti evaņģēlijos [337] un kurus izgaismo vēstures avoti.


1. paragrāfs. Jēzus un Izraēlis

574
530
591

Jau kopš Jēzus atklātās darbības sākuma farizeji un Hēroda piekritēji kopā ar priesteriem un rakstu mācītājiem bija vienojušies un nolēmuši Viņu iznīcināt. [338] Daži no Jēzus veiktajiem darbiem (velnu izdzīšana [339], grēku piedošana [340], izdziedināšana sabata dienā [341], Likumā prasītās šķīstības oriģināla interpretācija [342], tuvas attiecības ar muitniekiem un tautā pazīstamiem grēciniekiem [343] ) dažā labā cilvēkā, kam jau bija nelabvēlīga nostāja pret Jēzu, izraisīja aizdomas, ka Viņš ir velna apsēsts [344]. Viņš tika apsūdzēts zaimošanā [345] un viltus pravietošanā [346] reliģiskajos noziegumos, kas atbilstoši Likumam tiek sodīti ar nāvi, nomētājot ar akmeņiem [347].

575
993

Tātad daudzi Jēzus darbi un vārdi bijuši par klupšanas akmeni, "zīmi, kura runāja pretī" [348] vairāk Jeruzalemes reliģiskajai vadībai, kuras pārstāvjus sv. Jāņa evaņģēlijā bieži sauc par "jūdiem" [349], nekā Dieva tautas ierindas locekļiem. [350] Protams, Viņa attiecībām ar farizejiem nebija vienīgi polemisks raksturs: farizeju vidū bija tādi, kas brīdināja Viņu par briesmām. [351] Dažus no tiem Jēzus uzslavēja, kā, piemēram, Mk 12, 34 minēto rakstu mācītāju, un ne vienu reizi vien Viņš ietur maltīti kopā ar farizejiem. [352] Jēzus dažreiz apstiprināja to, ko mācīja farizeji, būdami Dieva tautas reliģiskā elite: mirušo augšāmcelšanos [353], dievbijības darbus (žēlsirdības dāvanu došanu, gavēšanu un lūgšanu) [354], ieradumu vērsties pie Dieva kā Tēva un arī to, ka Dieva un tuvākā mīlestības bauslis ir Likuma centrā [355].

576

Daudziem Izraēļa tautas locekļiem šķita, ka Jēzus rīkojas pret izredzētās tautas svarīgākajām institūcijām:


- pret paklausību bauslībai, kura pieprasa ievērot visus rakstiskos likumus un, pēc farizeju viedokļa, ievērot arī mutvārdu tradīcijas interpretāciju;


- pret lomu, kāda ir Jeruzalemes templim kā centrālajai svētvietai, kur Dievs mājo īpašā veidā;


- pret ticību vienīgajam Dievam, kura godībā neviens cilvēks nevar būt līdzdalīgs.


I. Jēzus un Likums

577
1965

Uzsākot Kalna sprediķi, kad Viņš jaunās derības žēlastības gaismā sniedza pirmās derības laikā Sinaja kalnā doto Dieva likumu, Jēzus svinīgi aizrādīja:

1967

"Nedomājiet, ka es esmu nācis atcelt Likumu vai praviešus; neesmu nācis atcelt, bet gan piepildīt. Patiesi es jums saku: kamēr neizzudīs debess un zeme, no Likuma neizzudīs neviens burts, nedz rakstu zīme, iekams viss nebūs noticis. Tādēļ, ja kāds atmetīs kaut vienu vismazāko bausli un tā mācīs ļaudis, tas debesu valstībā tiks dēvēts par vismazāko, bet kas tos pildīs un mācīs, tas tiks atzīts par lielu debesu valstībā." ( Mt 5, 17-19)

578
1953

Jēzus, Izraēļa Mesija - vislielākais debesu valstībā - uzlika sev par pienākumu, saskaņā ar Viņa paša vārdiem, izpildīt Likumu pilnībā - līdz pat vissīkākajiem priekšrakstiem. Un Viņš ir vienīgais, kas to izdarījis pilnīgi. [356] Jūdi, kā paši atzinušies, nekad nav spējuši izpildīt pilnīgi visu Likumu, nepārkāpjot kaut mazāko priekšrakstu. [357] Tāpēc arī ik gadu Attīrīšanās svētkos Izraēļa bērni lūdz Dievam piedošanu par likuma pārkāpumiem. Patiešām, Likums ir nedalāms veselums, un, kā to atgādina sv. Jēkabs, "ja kas izpildītu visu Likumu, bet noziegtos pret vienu, tas vainojams pret visu" ( Jk 2, 10) [358].

579

Princips ievērot visu Likumu ne tikai pēc burta, bet arī gara, bija dārgs farizejiem. To izplatot Izraēļa tautā, viņi panāca, ka daudzi jūdi Jēzus dzīves laikā praktizēja vislielāko reliģisko dedzību. [359] Un, ja vien tikai šī dedzība galarezultātā nenoveda pie liekulīgas kazuistikas [360], tā varēja sagatavot tautu šādai nedzirdētai Dieva ienākšanai vēsturē, kad Viņš kā vienīgais Taisnīgais izpildīs Likumu pilnīgi visu grēcinieku vietā. [361]

580
527

Pilnīgi izpildīt Likumu varēja vienīgi dievišķais Likumdevējs Dēla personā, kurš dzimis, Likumam pakļauts. [362] Jēzū Likums vairs nav iegravēts akmens plāksnēs, bet gan Kalpa "sirds dziļumos" ( Jer 31, 33), kurš, spriežot "tiesu pēc patiesības" ( Is 42, 3), ir kļuvis "ļaudīm par derību" ( Is 42, 6). Jēzus izpilda Likumu līdz pat tādai pakāpei, ka ņem uz sevis arī "Likuma lāstu" [363], kas gulstas uz tiem, kuri "nedara visu, kas rakstīts Likuma grāmatā" [364], jo "ar savu nāvi [Kristus] [..] izpirka pirmās derības laikā izdarītos pārkāpumus" ( Ebr 9, 15).

581
2054

Jūdu un viņu garīgo vadītāju acīs Jēzus ir bijis "rabbi". [365] Bieži vien Viņš izvirzīja argumentus saskaņā ar rabīnu sniegto bauslības interpretāciju. [366] Taču tai pašā laikā Jēzus neizbēgami sadūrās ar likuma mācītāju uzskatiem: Viņš neapmierinājās ar to vien, ka savu skaidrošanas veidu piedāvāja līdzās viņējam, Viņš "mācīja kā tāds, kam ir vara, bet ne tā, kā viņu Rakstu zinātāji" ( Mt 7, 29). Jēzū ir tas pats Dieva Vārds, kas reiz atskanējis Sinajā, lai dotu Mozum rakstisko Likumu, un kas tagad, uz Svētību kalna [367], kļuvis dzirdams no jauna. Šis Vārds neatceļ Likumu, bet piepilda to, dievišķā veidā sniegdams tā galīgo skaidrojumu: "Jūs esat dzirdējuši, ka sentēviem sacīts. [..] Bet es jums saku." ( Mt 5, 33-34) Tās pašas dievišķās varas spēkā Viņš noliedz dažas farizeju "cilvēciskās ieražas" [368], kas atceļ Dieva Vārdu. [369]

582
368
548
2173

Ejot vēl tālāk, Jēzus piepilda Likumu arī attiecībā par barības šķīstību, kas tik svarīga jūda ikdienas dzīvē, tās "pedagoģisko" [370] jēgu atklādams ar dievišķu skaidrojumu: "'Nekas neieiet cilvēkā no ārpuses tāds, kas varētu viņu padarīt nešķīstu [..]'- Tā Viņš visus ēdienus atzina par tīriem. Un Viņš runāja tālāk: 'Kas iziet no cilvēka, tas cilvēku padara nešķīstu. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas.'" ( Mk 7, 18-21) Dievišķās autoritātes spēkā dodot Likuma galīgo skaidrojumu, Jēzus nonāca sadursmē ar dažiem Likuma mācītājiem, kuri šos Jēzus skaidrojumus nepieņēma, kaut arī, lai garantētu savu Likuma skaidrojumu, Jēzus deva dievišķas zīmes. [371] Īpaši tas attiecas uz sabatu: it bieži lietojot rabīnisko argumentāciju [372], Jēzus atgādina, ka ar cilvēku izdziedināšanu, kas ir kalpošana Dievam [373] un tuvākajam [374], sabata atpūta netiek traucēta.


II. Jēzus un templis

583
529
534

Tāpat kā pravieši, kas dzīvoja pirms Viņa, Jēzus Jeruzalemes templim izrādīja visdziļāko cieņu. Jāzeps un Marija Viņu tur veltīja Dievam četrdesmitajā dienā pēc Viņa piedzimšanas. [375] Divpadsmit gadu vecumā Viņš nolēma palikt templī, lai atgādinātu saviem vecākiem, ka Viņam jābūt sava Tēva lietās. [376] Savas apslēptās dzīves laikā ik gadus, vismaz Pashas svētkos, Viņš devās uz turieni [377] ; savas atklātās darbības laikā Viņš regulāri devās lielajos jūdu svētkos svētceļojumā uz Jeruzalemi [378].

584
2599

Uz templi Jēzus devās kā uz vietu, kur īpašā veidā var sastapties ar Dievu. Templis Viņam ir Tēva mājoklis, lūgšanas nams, un Viņš ir sašutis par to, ka tā ārējais laukums kļuvis par tirdzniecības vietu. [379] Pārdevējus no tempļa Viņš izdzen vienīgi aiz kvēlas mīlestības uz savu Tēvu: "Nepadariet mana Tēva namu par tirgus bodi! Viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: 'Mani sagrauzīs rūpes par Tavu namu.' ( Ps 69, 10)" ( 2, 16-17) Pēc Kristus augšāmcelšanās apustuļi saglabāja reliģisko cieņu pret templi. [380]

585

Būdams jau uz savu ciešanu sliekšņa, Jēzus tomēr pasludināja šīs krāšņās celtnes sabrukumu, no kuras vairs akmens uz akmens nepaliks pāri. [381] Šeit saskatāma zīme laiku beigām, kas iestājās līdz ar Viņa paša Pashas ciešanām. [382] Taču šo pravietojumu, izkropļojot tajā ietverto domu, viltus liecinieki varēja atstāstīt, kad Jēzu pratināja augstais priesteris [383], un tad, kad Viņš bija piesists krustā [384], to Viņam atgādināja apvainojošā veidā.

586
797
1179

Jēzus nekad nav izturējies noraidoši pret templi [385], kur Viņš sniedza svarīgāko no savas mācības [386], gluži pretēji, Viņš gribēja maksāt nodevu templim, uzaicinot to darīt Pēteri [387], kuru Viņš tikko bija nozīmējis par savas nākošās Baznīcas pamatu [388]. Vēl vairāk: Viņš pats sevi pielīdzināja templim, parādot sevi kā galīgo Dieva mājokli cilvēku vidū. [389] Lūk, tāpēc Viņa miesas nonāvēšana [390] pasludina tempļa sagraušanu, ar ko paveras jauns laikmets pestīšanas vēsturē: "Nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu ne šai kalnā, ne Jeruzalemē." ( 4, 21) [391]


III. Jēzus un Izraēļa ticība vienīgajam Dievam un Glābējam

587

Ja ar savu mācību par Likumu un Jeruzalemes templi Jēzus varēja nonākt pretrunā ar Izraēļa tautas reliģisko vadību [392], tad Viņa loma grēku izpirkšanā, kas ir iespējama vienīgi Dievam, jūdu reliģiskajai vadībai kļuva par īsto klupšanas akmeni [393].

588
545

Farizeji, redzot, ka Jēzus ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem [394] tikpat draudzīgi kā ar viņiem pašiem [395], ieļaunojās pret Viņu. Pret "dažiem, kas sevi uzskatīja par taisnīgiem un nievāja citus" ( Lk 18, 9) [396], Viņš vērsās ar šādiem vārdiem: "Es neesmu nācis aicināt uz atgriešanos taisnīgos, bet gan grēciniekus." ( Lk 5, 32) Viņš gāja vēl tālāk, pavēstīdams farizejiem, lūk, ko: tā kā grēks ir vispārējs [397], tad tie, kas uzskata, ka var iztikt bez pestīšanas, paši sevi padara aklus [398].

589
431,1441
432

Jēzus īpaši ieļaunoja ar to, ka savu žēlsirdīgo nostāju pret grēciniekiem Viņš pielīdzināja paša Dieva attieksmei pret tiem. [399] Jēzus gāja pat tik tālu, ka, ēdot pie viena galda ar grēciniekiem [400], Viņš lika saprast, ka atļauj tiem dalīties ar Viņu mesiāniskajā mielastā [401]. Taču īpaši smagas izvēles priekšā Jēzus Izraēļa tautas garīgos vadītājus nostādīja tieši jautājumā par grēku piedošanu. Vai tad viņi lielās izbailēs pareizi nesacīja: "Kas gan var piedot grēkus, kā tikai Dievs?" ( Mk 2, 7) Piedodot grēkus, Jēzus vai nu zaimo, jo ar to cilvēks sevi pielīdzina Dievam [402], vai arī Viņš runā patiesību, un tad Viņa Personā ir klātesošs Dievs un atklājas Dieva Vārds [403].

590
253

Vienīgi Jēzus Personas dievišķība var attaisnot tik absolūtu prasību, kā šo: "Kas nav ar mani, tas ir pret mani" ( Mt 12, 30); tāpat kā Viņa vārdus par to, ka Viņā ir "vairāk kā Jonass, [..] vairāk kā Salomons" ( Mt 12, 41-42), vairāk nekā templis [404] ; kā arī to, ko Viņš atgādina, runādams par sevi, ka Dāvids sauca Mesiju par savu Kungu [405], un kad Viņš apgalvo: "Pirms nekā bija Ābrahams, Es esmu" ( 8, 58); un pat: "Es un Tēvs esam viens." ( 10, 30)

591
526
574

Jēzus aicināja Jeruzalemes reliģisko vadību Viņam ticēt Tēva darbu dēļ, kurus Viņš veica. [406] Taču šādam ticības aktam bija jāiziet cauri noslēpumainai nāvei - jānomirst sev pašiem, lai no jauna piedzimtu no augšas [407] dievišķās žēlastības ietekmē [408]. Prasība pēc tik krasas atgriešanās, sastopot tik pārsteidzošu apsolījumu piepildījumu [409], ļauj saprast sinedrija traģisko kļūdu, kad tas nolēma, ka Jēzus pelnījis nāvi par Dieva zaimošanu [410]. Tādējādi sinedrija locekļi vienlaikus rīkojās gan aiz nezināšanas [411], gan arī aiz neticības [412] akluma [413].


Kopsavilkums

592

Jēzus neatcēla Likumu, kas tika dots Sinaja kalnā, bet gan piepildīja to [414] tik pilnīgi [415], ka atklāja tā galīgo jēgu [416] un izpirka visus pārkāpumus, kas izdarīti pret šo Likumu [417].

593

Jēzus ir godinājis templi, jūdu svētkos dodamies svētceļojumā uz to; un ar kvēlu mīlestību Viņš mīlēja šo Dieva mājokli cilvēku vidū. Templis ir Viņa noslēpuma pirmtēls. Ja Viņš pasludina tempļa sagraušanu, tad tas tiek darīts, lai pavēstītu par Viņa paša nonāvēšanu un pasludinātu, ka pestīšanas vēsturē sākas jauns laikmets - tagad, kad Viņa miesa ir galīgais templis.

594

Jēzus veica tādas darbības kā grēku piedošana, kas atklāja Viņu kā pašu Dievu-Pestītāju. [418] Daži jūdi, neatzīstot cilvēktapušo Dievu [419], saskatīja Jēzū cilvēku, kas sevi dara par Dievu [420], un Viņu notiesāja kā zaimotāju.


2. paragrāfs. Jēzus ir miris uz krusta


I. Jēzus notiesāšana


Nesaskaņas jūdu autoritāšu vidū attiecībā par Jēzu
595

Jeruzalemes reliģisko autoritāšu vidū bija slepeni Jēzus mācekļi - tādi kā farizejs Nikodēms [421] vai arī ievērojamais Jāzeps no Arimatejas [422]. Jau ilgu laiku reliģisko autoritāšu vidū valdīja dažādi uzskati par Jēzu [423], tā ka pat Viņa ciešanu priekšvakarā sv. Jānis par tiem varēja sacīt, ka "daudzi priekšnieki ticēja Viņam" ( 12, 42), kaut arī viņu ticība bija ļoti nepilnīga. Tas nav nekas pārsteidzošs, ja ņem vērā to, ka nākamajā dienā pēc Vasarsvētkiem "ļoti daudzi priesteri pieņēma ticību" ( Apd 6, 7) un ka "daži no farizejiem [..] bija pieņēmuši ticību" ( Apd 15, 5), tā ka sv. Jēkabs sv. Pāvilam varēja sacīt: "Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir, kas palikuši ticīgi, un visi tie ir bauslības piekritēji." ( Apd 21, 20)

596
1753

Jeruzalemes reliģisko autoritāšu vidū nebija vienprātības par to, kā izturēties pret Jēzu. [424] Farizeji draudēja izslēgt no sinagogas tos, kas Viņam sekotu. [425] Tiem, kas baidījās no tā, ka "visi Viņam ieticēs; un romieši nāks un nopostīs gan mūsu svēto vietu, gan tautu" ( 11, 48), augstais priesteris Kaifa pravietiski ieteica: "Ir labāk, ja viens cilvēks mirst par tautu, nekā visa tauta aiziet bojā!" ( 11, 50) Sinedrijs, kas pasludināja, ka Jēzus ir pelnījis nāvi [426] par zaimošanu, bet kurš bija zaudējis tiesības notiesāt uz nāvi [427], nodeva Jēzu romiešiem, apsūdzot Viņu politiskā sazvērestībā [428]. Tādējādi Viņš tika pielīdzināts Barabam, kas tika apvainots par "sacelšanās" ( Lk 23, 19) organizēšanu. Augstie priesteri pieprasīja Jēzus nāvi, pret Pilātu izmantojot arī politiskus draudus. [429]


Visi jūdi nav kolektīvi atbildīgi par Jēzus nāvi
597
1735

Ņemot vērā Jēzus notiesāšanas vēsturisko sarežģītību, kas attēlota Evaņģēlija vēstījumos, kā arī notiesāšanas dalībnieku (Jūdasa, sinedrija, Pilāta) personisko grēku, kuru zina vienīgi Dievs, nedrīkst par to uzvelt atbildību visiem Jeruzalemes jūdiem, neraugoties uz manipulācijām pakļautā pūļa saucieniem [430] un vispārējiem pārmetumiem, kas ietverti pēc Vasarsvētkiem izteiktajā aicinājumā atgriezties [431]. Jēzus pats, pie krusta piedodot [432], un pēc tam arī Pēteris atzina Jeruzalemes jūdu un pat viņu vadītāju iespējamo nezināšanu [433]. Vēl mazāk drīkst uzvelt atbildību pārējiem jūdiem, kas dzīvo citā vietā un citā laikā, balstoties tikai uz tautas apstiprinošajiem saucieniem: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem" ( Mt 27, 25) [434] :

839

Tāpēc Vatikāna II koncilā Baznīca deklarēja: "Jēzus ciešanās nevar vainot bez izšķirības nedz visus ebrejus, kuri dzīvoja tajā laikā, nedz arī tos, kas dzīvo šodien [..]. Nedrīkst par jūdiem runāt kā par Dieva atmestiem vai nolādētiem, it kā pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem." [435]


Visi grēcinieki ir vainīgi Kristus ciešanās
598

Baznīca savā ticības maģistērijā un svēto liecībā nekad nav aizmirsusi, ka "paši grēcinieki bija visu ciešanu, kuras izcieta Kristus, vaininieki un kalpoja kā šo ciešanu rīks" [436]. Tā kā mūsu grēki skar pašu Kristu [437], Baznīca nevilcinās atzīt, ka kristieši ir visvairāk atbildīgi par Jēzus ciešanām uz krusta, savukārt, kristieši ļoti bieži atbildību uzvēla tikai jūdiem:

1851

"Šajā briesmīgajā pārkāpumā mums par vainīgajiem ir jāuzskata tie, kas turpina grēkot. Mūsu noziegumi lika mūsu Kungam Jēzum Kristum ciest uz krusta, un tāpēc pilnīgi noteikti tie, kas grimst netikumībā un ļaunumā, no jauna sit krustā un izsmej Dieva Dēlu, kas mājo viņu sirdīs. Ir jāatzīst, ka mūsu noziegums šajā gadījumā ir smagāks nekā jūdu noziegums. Jo, saskaņā ar apustuļa liecību, "ja viņi būtu to sapratuši, tad nebūtu piesituši krustā godības Kungu" ( 1 Kor 2, 8). Turpretim mēs apliecinām, ka pazīstam Viņu. Bet kad ar saviem darbiem mēs Viņu noliedzam, tad savā ziņā mēs paceļam pret Viņu savas nāvējošās rokas." [438]


"Ne jau velni Viņu piesita krustā; tu esi tas, kas, sadarbojoties ar tiem, Viņu piesiti krustā un turpini Viņu piesist krustā tad, kad meklē baudu netikumos un grēkos." [439]


II. Pestīšanu nesošā Kristus nāve dievišķajā pestīšanas plānā


"Jēzus ir nodots saskaņā ar Dieva nosprausto plānu"
599
517

Jēzus vardarbīgā nāve nebija nejauša apstākļu sakritība. Tā pieder Dieva plāna noslēpumam, kā to jau savā pirmajā uzrunā Vasarsvētkos sv. Pēteris skaidro Jeruzalemes jūdiem: Jēzus tika nodots "pēc Dieva noteiktā lēmuma un paredzējuma" ( Apd 2, 23). Šī bibliskā valoda tomēr nenozīmē to, ka tie, kas nodeva Jēzu [440], tikai pasīvi darbojās saskaņā ar Dieva iepriekš uzrakstītu scenāriju.

600
312

Dievam katrs brīdis ir klātesošs tā aktualitātē. Tātad Viņš nosaka savu "iepriekšnolemto" mūžīgo plānu, tajā ietverot ikviena cilvēka brīvu atbildi uz Dieva žēlastību: "Patiesi taču šinī pilsētā pret Jēzu, Tavu svēto Dēlu, kuru Tu svaidīji, sazvērējās Hērods un Poncijs Pilāts kopā ar pagāniem un Izraēļa ciltīm [441], lai izdarītu to, ko iepriekš bija noteikusi Tava roka un Tavs lēmums." ( Apd 4, 27-28) Dievs pieļāva rīcību, kuras cēlonis ir šo cilvēku aklums [442], lai īstenotu savu pestīšanas plānu. [443]


"Miris par mūsu grēkiem, saskaņā ar Rakstiem"
601
652
713

Šis Dieva pestīšanas plāns, nododot nāvei "taisnīgo Kalpu" [444], jau agrāk Svētajos Rakstos tika pasludināts kā vispārējās atpestīšanas noslēpums, tas ir, izpirkšana, kas visus cilvēkus atbrīvos no verdzības grēkam. [445] Kādā no ticības apliecinājumiem, kuru viņš atzīst kā "saņemtu" [446], sv. Pāvils pasludina, ka "Kristus ir saskaņā ar Rakstiem miris par mūsu grēkiem" ( 1 Kor 15, 3) [447]. Pestīšanu nesošā Jēzus nāve konkrēti piepilda pravietojumu par cietēju Kalpu. [448] Arī Jēzus pats ir rādījis savas dzīves un nāves jēgu, atklājot sevi kā cietēju Kalpu. [449] Pēc augšāmcelšanās Viņš ceļā uz Emausu Svēto Rakstu skaidrojumu deva mācekļiem [450], pēc tam arī apustuļiem [451].


"Dievs mūsu dēļ Viņu padarīja par grēku"
602
400
519

Tādējādi sv. Pēteris var formulēt apustulisko ticību Dieva pestīšanas plānā: "No jūsu aplamā dzīves veida [..] jūs esat atpirkti [..] ar dārgajām asinīm, ko izlēja Kristus kā bezvainīgs un neaptraipīts Jērs. Viņš, protams, bija paredzēts vēl pirms pasaules sākuma, bet atklāts tikai pēdējā laikā jūsu dēļ." ( 1 Pēt 1, 18-20) Cilvēka grēki - pirmgrēka sekas - tiek sodīti ar nāvi. [452] Sūtīdams savu viendzimušo Dēlu kalpa veidā [453], kritušajā un grēka dēļ nāvei nolemtajā cilvēces veidā [454], "To, kurš grēka nepazina, [Dievs] mūsu dēļ padarīja par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība" ( 2 Kor 5, 21).

603
2572

Jēzus netika sodīts par to, ka Viņš pats būtu grēkojis. [455] Tie bijām mēs, kas grēkojot bijām attālinājušies no Dieva. Taču savā atpestījošajā mīlestībā, kas Jēzu vienmēr vienoja ar Tēvu [456], Viņš ar savu iemiesošanos mūs uzņēma sevī tiktāl, ka, būdams uz krusta, Viņš mūsu vārdā varēja teikt: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?" ( Mk 15, 34) [457] Darīdams Viņu tik solidāru ar mums, grēciniekiem, Dievs "nesaudzēja pat savu Dēlu, bet To atdeva par mums visiem" ( Rom 8, 32), lai mūs samierinātu "ar Dievu Viņa Dēla nāvē" ( Rom 5, 10).


Ar savu universālo atpestījošo mīlestību Dievs mūs mīlēja pirmais
604
211,2099
1825

Atdodot savu Dēlu par mūsu grēkiem, Dievs atklāj, ka Viņa plāns attiecībā uz mums ir Viņa labvēlības un mīlestības plāns, kas pastāv pirms visiem mūsu pašu nopelniem: "Šī mīlestība pastāv tanī, ka nevis mēs iemīlējām Dievu, bet Viņš pats mūs mīlēja un sūtīja savu Dēlu kā gandarījuma upuri par mūsu grēkiem." ( 1 Jņ 4, 10) [458] "Dievs mums parāda savu mīlestību ar to, ka Kristus nomira par mums, kad mēs vēl bijām grēcīgi." ( Rom 5, 18)

605
402
634,2793

Šī mīlestība nevienu neizslēdz, Jēzus to atgādināja līdzības par pazudušo avi noslēgumā: "Tā arī jūsu Tēvs, kas ir debesīs, negrib, ka pazustu kāds no šiem mazajiem." ( Mt 18, 14) Jēzus apliecina, ka atdod "savu dzīvību daudzu atpirkšanai" ( Mt 20, 28); šis pēdējais termins neierobežo: tas pretstata visu cilvēci vienīgajam Pestītājam, kurš atdod savu dzīvību, lai mūs glābtu. [459] Baznīca, sekojot apustuļiem [460], māca, ka Kristus ir miris par visiem cilvēkiem bez izņēmuma. "Nav, nebija un nebūs pasaulē tāda cilvēka, par kuru Jēzus nebūtu cietis." [461]


III. Kristus ir upurējis sevi Tēvam par mūsu grēkiem


Visa Kristus dzīve ir upuris Tēvam
606
517
536

Dieva Dēls ir nācis no debesīm ne tādēļ, lai izpildītu savu gribu, bet Tā gribu, kas Viņu sūtījis [462], "ienākdams pasaulē, [Viņš] saka: [..] Lūk, es nāku, lai izpildītu, Dievs, Tavu gribu [..]". Pamatojoties uz šo gribu, mēs esam svētdarīti ar Jēzus Kristus miesas upurēšanu reizi par visām reizēm" ( Ebr 10, 5-10). No iemiesošanās brīža Dēls pilnībā pieņem dievišķo pestīšanas plānu, pildot savu atpestīšanas misiju: "Mana barība ir pildīt Tā gribu, kas mani sūtīja, un pabeigt Viņa darbu." ( 4, 34) Jēzus upuris par "visas pasaules grēkiem" ( 1 2, 2) izsaka Viņa vienotību ar Tēvu mīlestībā: "Tāpēc Tēvs mani mīl, jo es atdodu savu dzīvību." ( 10, 17) "Tomēr lai pasaule saprot, ka es mīlu Tēvu un daru tā, kā Tēvs man ir pavēlējis." ( 14, 31)

607
457

Šī vēlēšanās pilnībā izpildīt sava Tēva mīlestības, kas nes pestīšanu, plānu iedvesmo visu Jēzus dzīvi [463], jo Viņa pestīšanu nesošās ciešanas ir Viņa iemiesošanās cēlonis. "Tēvs, izglāb mani no šīs stundas? Bet es taču šīs stundas dēļ atnācu." ( 12, 27) "Vai tad man nav jāizdzer biķeris, ko Tēvs man ir devis?" ( 18, 11) Un, būdams uz krusta, pirms viss "ir izpildīts" ( 19, 30), Viņš saka: "Slāpstu." ( 19, 28)


"Jērs, kas nes pasaules grēku"
608
523
517

Jānis Kristītājs pēc tam, kad piekrita Jēzu kristīt tāpat kā grēciniekus [464], ieraudzīja un norādīja uz Viņu kā Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku [465]. Tādējādi viņš atklāj arī Jēzu kā cietēju Kalpu, kurš klusējot ļauj sevi vest uz nokaušanu [466] un nes daudzu grēkus [467], un kā Pashas Jēru, kas ir Izraēļa atpestīšanas simbols pirmās izceļošanas Pashā [468]. Visa Kristus dzīve izsaka Viņa misiju kalpot un atdot savu dzīvību, lai daudzi tiktu atpirkti [469].


Jēzus brīvprātīgi atdod sevi Tēva atpestījošajai mīlestībai
609
478
515
272,539

Ar savu cilvēka sirdi, pilnībā pieņemdams Tēva mīlestību uz cilvēkiem, Jēzus "mīlēja viņus līdz galam" ( 13, 1), jo "nevienam nav lielākas mīlestības, kā tam, kas atdod savu dzīvību par saviem draugiem" ( 15, 13). Tātad ciešanās un nāvē Viņa cilvēciskums ir kļuvis par Viņa dievišķās mīlestības pilnīgu un brīvu instrumentu - mīlestības, kas grib atpestīt cilvēkus. [470] Patiesi, Viņš brīvprātīgi uzņēmās ciešanas un nāvi mīlestībā uz Tēvu un cilvēkiem, kurus Viņš vēlējās glābt: "Neviens man [..] [dzīvību] neatņem, bet es pats to atdodu." ( 10, 18) Te arī sakņojas Dieva Dēla, kas pats dodas pretī nāvei, neierobežotā brīvība. [471]


Pēdējo vakariņu laikā Jēzus jau iepriekš īsteno savas dzīves labprātīgo upurēšanu
610
766
1337

"Tanī naktī, kad Viņš tika nodots" ( 1 Kor 11, 23), Pēdējo vakariņu laikā, kad Jēzus bija kopā ar divpadsmit apustuļiem [472], Viņš īpašā veidā atklāja un īstenoja savu labprātīgo upurēšanu. Ciešanu priekšvakarā, tātad tad, kad Viņš vēl bija brīvs, Jēzus šīs Pēdējās vakariņas kopā ar apustuļiem pārvērta par savas labprātīgās upurēšanās Tēvam [473] visu cilvēku pestīšanai piemiņu: "Tā ir mana Miesa, kas par jums tiek atdota. " ( Lk 22, 19) "Šīs ir manas jaunās derības Asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai." ( Mt 26, 28)

611
1364
1341,1566

Euharistija, kuru Jēzus iedibina šajā brīdī, būs Viņa upura piemiņa. [474] Sevis upurēšanā Jēzus ietver apustuļus un liek viņiem to svinēt mūžīgai piemiņai. [475] Tādējādi Viņš savus apustuļus dara par jaunās derības priesteriem: "Un par viņiem es veltīju upurī pats sevi, lai arī viņi būtu svētīti patiesībā." ( 17, 19) [476]


Agonija Ģetzemanē
612
532,2600
1009

Jaunās derības biķeri, par kuru Jēzus, upurēdams pats sevi, pavēstī Pēdējo vakariņu laikā [477], Viņš vēlāk savas agonijas laikā no Tēva rokām pieņem Ģetzemanē [478], "kļūdams paklausīgs līdz nāvei" ( Flp 2, 8) [479]. Jēzus lūdzas: "Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris iet man secen..." ( Mt 26, 39) Tādējādi Viņš izsaka tās šausmas, kuras Viņa cilvēciskajā dabā izraisa nāve. Jo Viņa daba, tāpat kā mūsējā, ir paredzēta mūžīgajai dzīvei; vēl vairāk, atšķirībā no mūsu dabas, tā ir pilnībā bez grēka [480], kas izraisa nāvi [481] ; bet galvenais - to pilnībā ir pieņēmusi dievišķā Persona - "dzīvības Kungs" [482] un "Dzīvais" [483]. Ar savu cilvēcisko gribu pieņemot Tēva gribu [484], Viņš pieņem savu nāvi kā izpirkšanu, lai "mūsu grēkus aiznestu savā miesā pie krusta" ( 1 Pēt 2, 24).


Kristus nāve ir vienīgais un galīgais upuris
613
1366
2009

Kristus nāve vienlaikus ir gan Pashas upuris, kurā Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku [485], īsteno cilvēku pilnīgu atpestīšanu [486], gan jaunās derības upuris [487], kas atjauno cilvēka vienotību ar Dievu [488], to samierinot ar Viņu caur Asinīm, kuras par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai [489].

614
529,1330
2100

Šis Kristus upuris ir viens vienīgs, tas piepilda un pārsniedz jebkuru citu upuri. [490] Vispirms tas ir paša Dieva Tēva dāvana: tas ir Tēvs, kurš atdod savu Dēlu, lai mūs samierinātu ar sevi. [491] Vienlaikus tas ir upuris, kuru sniedz cilvēktapušais Dieva Dēls, brīvprātīgi un mīlestības dēļ [492] upurējot savu dzīvību [493] Tēvam Svētajā Garā [494], lai izlīdzinātu mūsu nepaklausību.


Jēzus paklausība aizstāj mūsu nepaklausību
615
1850
433
411

"Kā viena cilvēka nepaklausības dēļ daudzi ir kļuvuši grēcinieki, tā ar viena cilvēka paklausību daudzi kļūst attaisnoti." ( Rom 5, 19) Būdams paklausīgs līdz pat nāvei, Jēzus aizvietoja mūs kā cietējs Kalps, kurš savu dzīvību atdod kā gandarīšanas upuri par grēkiem : uzņemot uz sevis daudzu vainas, Viņš nesa viņu grēkus attaisnošanai. [495] Jēzus gandarīja par mūsu vainām un sniedza gandarījumu Tēvam par mūsu grēkiem. [496]


Uz krusta Jēzus piepilda savu upuri
616
478
468
519

Tieši mīlestība "līdz galam" [497] piešķīra Kristus upurim izpirkšanas, izlīdzināšanas un gandarīšanas vērtību. Upurēdams savu dzīvību, Viņš mūs visus pazina un mīlēja. [498] "Kristus mīlestība skubina mūs, kas uzskatām, ka, ja viens ir nomiris par visiem, tad visi ir miruši." ( 2 Kor 5, 14) Neviens cilvēks, lai arī cik svēts viņš būtu, nebūtu varējis uzņemties uz sevis visu cilvēku grēkus un upurēt sevi par visiem. Dēla dievišķās Personas eksistence Kristū, kas pārspēj un vienlaikus aptver visus cilvēkus, padarot Viņu par visas cilvēces Galvu, dara iespējamu to, ka Viņa upuris nes izpirkšanu visiem.

617
1992
1235

"Ar savām svētajām ciešanām, mirstot uz krusta koka, Viņš mums ir nopelnījis attaisnošanu," māca Tridentas koncils [499], uzsverot to, ka šis Kristus upuris [500] kā mūžīgās pestīšanas cēlonis ir noticis vienreiz un uz visiem laikiem. Un Baznīca godina Krustu, dziedot: "Esi sveicināts Krusts, mūsu vienīgā cerība!" [501]


Mūsu līdzdalība Kristus upurī
618
1368,1460
307,2100
964

Krusts ir Kristus - vienīgā Vidutāja starp Dievu un cilvēkiem [502] vienīgais upuris. Bet tā kā Viņš savā dievišķajā Personā līdz ar iemiesošanos "kaut kādā veidā ir vienojis sevi ar ikvienu cilvēku" [503], tad "Viņš sniedz iespēju katram cilvēkam vienoties ar šo Lieldienu noslēpumu tikai Dievam zināmā veidā" [504]. Kristus aicina savus mācekļus ņemt savu krustu un sekot Viņam [505], jo Viņš cieta par mums, mums atstādams piemēru, lai mēs ietu Viņa pēdās" [506]. Kristus patiešām savam pestīšanu nesošajam upurim grib pievienot tieši tos, kuri pirmie saņem tā augļus. [507] Vispilnīgāk tas īstenojas Viņa Mātē, kura dziļāk nekā jebkurš cits iesaistīta Kristus ciešanu, kas nes pestīšanu, noslēpumā. [508]


"Krusts ir vienīgās kāpnes, kas ved uz debesīm." [509]


Kopsavilkums

619

"Kristus ir, saskaņā ar Rakstiem, miris par mūsu grēkiem." ( 1 Kor 15, 3)

620

Mūsu pestīšanas cēlonis ir Dieva mīlestība uz mums, jo "Viņš pats mūs mīlēja un sūtīja savu Dēlu kā gandarījuma upuri par mūsu grēkiem" ( 1 Jņ 4, 10). "Kristū Dievs samierināja pasauli ar sevi." ( 2 Kor 5, 19)

621

Mūsu pestīšanas dēļ Jēzus sevi labprātīgi upurē. Viņš šo upurēšanu jau iepriekš atklāj un īsteno Pēdējo vakariņu laikā: "Tā ir mana Miesa, kas par jums top dota." ( Lk 22, 19)

622

Kristus veiktā atpestīšana nozīmē to, ka Viņš ir nācis, lai "atdotu savu dzīvību daudzu atpirkšanai" ( Mt 20, 28), tas ir, Viņš "mīlēja viņus līdz galam" ( 13, 1), lai tie būtu atpirkti no savas aplamās dzīves, kas no tēviem mantota. [510]

623

Ar savu mīlestības pilno paklausību Tēvam "līdz pat krusta nāvei" ( Flp 2, 8) Jēzus piepildīja cietēja Kalpa, kas attaisno daudzus, uzņemot uz sevis viņu vainas [511], grēku izpirkšanas misiju [512].


3. paragrāfs. Jēzus tika apbedīts

624
1005,362
343

"Dieva žēlastības dēļ Viņš par visiem izbaudīja nāvi." ( Ebr 2, 9) Savā pestīšanas plānā Dievs ne tikai pieļāva to, ka Kristus ir "miris par mūsu grēkiem" ( 1 Kor 15, 3), bet arī to, ka Viņš "baudīja nāvi", tas ir, pazina nāvi - stāvokli, kad dvēsele ir šķirta no miesas, un kas ilga no tā brīža, kad Viņš mira uz krusta, līdz augšāmcelšanās brīdim. Šis mirušā Kristus stāvoklis ir guldīšanas kapā un nokāpšanas mirušo valstībā noslēpums. Lielās sestdienas noslēpums, kad Kristus tika guldīts kapā [513], atklāj Dieva lielo atpūtu sabatā [514], kad Viņš ir īstenojis cilvēces atpestīšanas darbu [515], kas nodibina mieru visā pasaulē [516].


Kristus miesa tiek guldīta kapā
625

Kristus atrašanās kapā veido reālu saikni starp Viņa ciešanu stāvokli pirms Pashas un augšāmceltā Kunga pašreizējo godības stāvokli. Viņš ir tas pats "Dzīvais", kurš var sacīt: "Es biju miris, bet, lūk, es dzīvoju uz mūžu mūžiem." ( Atkl 1, 18)


"Dievs (Dēls) pieļāva to, lai nāve šķir miesu no dvēseles saskaņā ar nepieciešamo dabisko kārtību, be, augšāmceļoties Viņš tās no jauna savienoja vienu ar otru, lai Viņš pats savā Personā kļūtu par nāves un dzīvības sastapšanās vietu, lai sevī apturētu dabas sadalīšanos, kuru izraisa nāve, un pats kļūtu par visu atšķirto daļu apvienošanās cēloni." [517]

626
470,650

Tā kā "dzīvības Kungs", kuru nonāvēja [518], ir tas pats "Dzīvais, kurš ir augšāmcēlies" [519], bija nepieciešams, lai Dieva Dēla dievišķā Persona saglabātu vienotību ar Viņa dvēseli un miesu, kuras šķīra nāve:


"Kaut arī Kristus nomira kā cilvēks un Viņa svētā dvēsele tika šķirta no miesas, Dievišķība netika kaut kādā veidā atdalīta no dvēseles un miesas; tādēļ pat šādos apstākļos vienīgā Persona nesadalījās divās; jo taču gan Kristus miesa, gan dvēsele jau no paša sākuma vienlīdz eksistēja Vārda Personā; un kaut arī, iestājoties nāvei, tās tika atdalītas viena no otras, tās abas palika vienotas ar to pašu vienīgo Vārda Personu." [520]


"Tu neļausi savam svētajam redzēt satrūdēšanu"
627
1009
1683

Kristus nāve bija patiesa nāve tajā nozīmē, ka ar to noslēdzās Viņa cilvēciskā eksistence virs zemes. Bet vienotības dēļ, kas turpināja pastāvēt starp Dēla Personu un Viņa miesu, tā nepārvērtās mirstīgajās atliekās, kā tas parasti notiek, jo "nebija iespējams, ka [nāve] [..] valdītu pār Viņu" ( Apd 2, 24). Tādēļ "dievišķais spēks ir pasargājis Kristus miesu no satrūdēšanas". [521] Par Kristu var vienlīdz sacīt: "Viņš ir izrauts no dzīvo pasaules" ( Is 53, 8); un: "mana miesa dusēs cerībā, jo Tu neatstāsi manu dvēseli mirušo valstī, nedz dosi savam Svētajam redzēt satrūdēšanu" ( Apd 2, 26-27). [522] Jēzus augšāmcelšanās "trešajā dienā" ( 1 Kor 15, 4; Lk 24, 46) [523] bija tam par zīmi arī tādēļ, ka satrūdēšanai, kā uzskatīja, bija jāsākas ceturtajā dienā [524].


"Apbedīti kopā ar Kristu..."
628
537
1215

Kristība, kuras pirmatnējā un pilnīgā zīme ir iegremdēšana ūdenī, nozīmē un īsteno kristieša nokāpšanu kapā, viņam mirstot grēkam kopā ar Kristu, lai iegūtu jaunu dzīvi: "Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvē, lai arī mēs ieietu jaunā dzīvē, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no miroņiem ar Tēva godības spēku." ( Rom 6, 4) [525]


Kopsavilkums

629

Jēzus piedzīvoja nāvi par katru cilvēku. [526] Tas patiešām bija cilvēktapušais Dieva Dēls, kas nomira un tika guldīts kapā.

630

Laikā, kad Kristus atradās kapā, Viņa dievišķā Persona palika vienotībā gan ar Viņa dvēseli, gan ar Viņa miesu, lai gan nāve tās vienu no otras bija šķīrusi. Tādēļ mirušā Kristus miesa "neredzēja satrūdēšanu" ( Apd 13, 37).


5. artikuls. "Jēzus Kristus ir nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies"

631

Jēzus "nokāpa pasaules zemākajās daļās. Tas, kurš nokāpa lejā, ir Tas, kas arī uzkāpa" ( Ef 4, 9-10). Apustuļu ticības simbols vienā un tajā pašā artikulā apliecina, ka Kristus ir nokāpis mirušo valstībā un ka trešajā dienā Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem, jo savā Pashā Viņš lika, lai no nāves dziļumiem izplūstu dzīvība:


"Kristu[s], Tav[s] Dēl[s], kas, atgriezies no nāves valstības, gaiši mirdz pār cilvēku cilti un dzīvo un valda mūžu mūžos. Amen." [527]


1. paragrāfs. Kristus nokāpa mirušo valstībā

632

Jaunajā Derībā bieži sastopamais apgalvojums, ka Jēzus "ir augšāmcēlies no miroņiem" [528] ( 1 Kor 15, 20), norāda, ka pirms augšāmcelšanās Viņš uzturējās mirušo valstībā [529]. Tā ir pirmā nozīme, kuru apustuļi savā sludināšanā ir piešķīruši Jēzus nokāpšanai ellē: Jēzus pazina nāvi tāpat, kā visi cilvēki, un ar savu dvēseli nonāca pie viņiem vietā, kur uzturas mirušie. Bet Viņš tur nokāpa kā Pestītājs, lai pasludinātu Labo Vēsti gariem, kas tur bija ieslodzīti. [530]

633
1033

Vietu, kur uzturas mirušie un kur nokāpa mirušais Kristus, Svētie Raksti sauc par elli, šeol vai haidēs [531], jo tiem, kas tur atrodas, ir liegts skatīt Dievu. [532] Tādā stāvoklī pirms Pestītāja atnākšanas īstenībā atrodas visi mirušie: gan taisnīgie, gan ļaunie. [533] Tomēr tas nenozīmē, ka viņiem būtu vienāds liktenis, kā Jēzus to atklāj līdzībā par nabaga Lācaru, kurš ir uzņemts "Ābrahama klēpī" [534]. "Tieši šīs svēto dvēseles, kas gaidīja savu Atbrīvotāju Ābrahama klēpī, Jēzus Kristus atbrīvoja, kad nokāpa ellē." [535] Jēzus nenokāpa ellē, lai atbrīvotu pazudinātos [536], ne arī lai iznīcinātu pazudināšanas elli [537], bet gan lai atbrīvotu taisnīgos, kas tur nonākuši pirms Viņa [538].

634
605

"Arī mirušajiem Evaņģēlijs sludināts..." ( 1 Pēt 4, 6) Nokāpšana ellē ir pestīšanas Evaņģēlija pasludināšanas piepildījums līdz pašai pilnībai. Tas ir Jēzus mesiāniskās sūtības pēdējais posms, posms, kas ir ļoti īss laikā, bet neizmērojami plašs tā patiesajā nozīmē - līdz ar to pestīšanu nesošais darbs aptver visus cilvēkus visos laikos un vietās, jo visi tie, kas tika glābti, kļuva par pestīšanas līdzdalībniekiem.

635

Tātad Kristus nokāpa nāves bezdibenī [539], lai "mirušie" dzirdētu "Dieva Dēla balsi un tie, kas būs dzirdējuši", dzīvotu ( 5, 25). Jēzus, "dzīvības Devējs" [540], "ar savu nāvi" iznīcināja "to, kam piederēja vara pār nāvi, tas ir, velnu," un atbrīvoja "tos, kas bailēs no nāves visu mūžu bija padoti verdzībai" ( Ebr 2, 14-15). No šī laika Kristum, kas ir augšāmcēlies, "ir nāves un pazemes atslēgas" ( Atkl 1, 18) un "Jēzus vārdā" ceļos krīt "visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē" ( Flp 2, 10).


"Liels klusums šodien valda pār zemi, liels klusums un liela vientulība. Liels klusums, jo Ķēniņš dus. Zeme nodrebēja un tad nomierinājās, jo Dievs iemiga miesā un aizgāja uzmodināt tos, kas gulēja kopš daudziem gadsimtiem. [..] Viņš iet pēc Ādama, mūsu pirmtēva, kā pie pazudušās avs. Viņš grib apmeklēt tos, kas sēž tumsā un nāves ēnā. Viņš iet, lai atbrīvotu no sāpēm važās saistīto Ādamu un Ievu, kas ir gūstekne līdz ar viņu, Viņš, kas ir viņu Dievs un viņu Dēls [..] 'Es esmu tavs Dievs, un tevis dēļ es kļuvu tavs Dēls. Celies, tu, kas guli, jo es neesmu tevi radījis, lai tu, iekalts važās, atrastos ellē. Celies no mirušajiem, es esmu mirušo Dzīvība.'" [541]


Kopsavilkums

636

Sakot, ka "Jēzus nokāpa ellē", ticības simbols apliecina, ka Jēzus patiesi nomira un ka, mirdams par mums, Viņš uzvarēja nāvi un velnu, "kam piederēja vara pār nāvi" ( Ebr 2, 14).

637

Mirušais Kristus, dvēselē vienots ar savu dievišķo Personu, nokāpa mirušo valstībā. Viņš atvēra debesu vārtus taisnīgajiem, kas bija tur nonākuši pirms Viņa.


2. paragrāfs. Viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem trešajā dienā

638
90
651,991

"Mēs jums sludinām Labo Vēsti par apsolījumu, kas bija dots tēviem, ka Dievs to ir izpildījis viņu bērnu, tas ir, mūsu labā, uzmodinādams Jēzu." ( Apd 13, 32-33) Jēzus augšāmcelšanās ir mūsu ticības Kristum lielākā patiesība, kuru kā galveno patiesību ticībā pieņēma un to dzīvoja pirmkristiešu kopiena; kuru kā pamatpatiesību tālāk nodeva Tradīcija, balstoties uz Jaunās Derības dokumentiem, un kura līdz ar krustu tiek sludināta kā Lieldienu noslēpuma būtiskākā daļa:


"Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem. Caur savu nāvi Viņš ir uzvarējis nāvi, mirušajiem Viņš deva dzīvību." [542]


I. Vēsturiskais un transcendentais notikums

639

Kristus augšāmcelšanās noslēpums ir reāls notikums, kas guvis vēsturiskus apstiprinājumus, kā par to liecina Jaunā Derība. Jau sv. Pāvils ap 56. gadu korintiešiem varēja rakstīt: "Vispirms es jums mācīju to, ko arī pats saņēmu: ka Kristus ir saskaņā ar Rakstiem miris par mūsu grēkiem, ka ir apbedīts, ka trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem ir augšāmcēlies un ka Viņš parādījās Kefam, bet pēc tam tiem Divpadsmit." ( 1 Kor 15, 3-5) Apustulis te runā par Augšāmcelšanās dzīvo tradīciju, ar kuru viņš iepazinās pēc savas atgriešanās, kas notika ceļā uz Damasku. [543]


Tukšais kaps
640
999

"Kāpēc jūs meklējat dzīvo starp mirušajiem? Viņa šeit nav. Viņš ir augšāmcēlies." ( Lk 24, 5-6) Lieldienu notikumu kontekstā pirmais elements, ar kuru sastopamies, ir tukšais kaps. Šis fakts pats par sevi nav tiešs augšāmcelšanās pierādījums. To, ka Kristus ķermenis neatradās kapā, varētu izskaidrot arī citādāk. [544] Neraugoties uz to, tukšais kaps visiem bija būtiska zīme. Kad mācekļi to atklāja, tas bija pirmais solis uz augšāmcelšanās atzīšanu. Tas tā notika vispirms ar svētajām sievietēm [545], pēc tam - ar Pēteri [546]. Māceklis, "kuru Jēzus mīlēja" ( 20, 2), apliecina, ka, ieejot tukšajā kapā un atklājot "nolikt[us] audeklus" ( 20, 6), viņš redzēja un ieticēja. [547] Tas liek domāt, ka, redzot šo tukšo kapu [548], viņš konstatēja, ka Jēzus ķermeņa prombūtne nevarēja būt cilvēka roku darbs un ka Jēzus nebija vienkārši atgriezies zemes dzīvē, kā tas notika ar Lāzaru. [549]


Augšāmceltā parādīšanās
641
553
448

Marija no Magdalas un svētās sievietes, kas atnāca, lai pabeigtu svaidīt Jēzus miesas [550], jo Viņš Lielās piektdienas vakarā, iestājoties sabatam, kapā tika guldīts steigā [551], bija pirmās, kas satika Augšāmcelto. [552] Tādējādi sievietes bija pirmās, kas apustuļiem pavēstīja par Kristus augšāmcelšanos. [553] Pēc tam Jēzus parādījās apustuļiem, sākumā Pēterim, tad tiem divpadsmit. [554] Tātad Pēteris, kas aicināts stiprināt savus brāļus ticībā [555], redz Augšāmcelto pirms pārējiem apustuļiem, un, pamatojoties uz viņa liecību, kopiena iesaucas: "Kungs patiesi ir augšāmcēlies un parādījās Sīmanim." ( Lk 24,Ź34)

642
659,881
860

Viss, kas notika šajās Lieldienās, ikvienam no apustuļiem - un īpašā veidā Pēterim - uzliek saistības piedalīties jaunā laikmeta veidošanā, kurš sākās Lieldienu rītā. Būdami Augšāmceltā liecinieki, viņi paliek Kristus Baznīcas pamatakmeņi. Pirmās kristiešu kopienas ticība balstās uz konkrētu cilvēku, kurus kristieši pazina un no kuriem daudzi vēl dzīvoja viņu vidū, liecību. Šie "Kristus augšāmcelšanās liecinieki" [556] vispirms ir Pēteris un divpadsmit apustuļi, bet ne tikai viņi: Pāvils skaidri runā par vairāk nekā pieciem simtiem cilvēku, kuriem Jēzus vienlaicīgi parādījās, neskaitot Jēkabu un visus apustuļus [557].

643

Saskaņā ar šīm liecībām nav iespējams Kristus augšāmcelšanos skaidrot ārpus lietu fiziskās kārtības un neatzīt to kā vēsturisku faktu. No faktiem izriet, ka, redzot sava Mācītāja ciešanas un nāvi uz krusta, ko Viņš bija pasludinājis jau iepriekš, mācekļu ticība tika pakļauta radikālam pārbaudījumam. [558] Jēzus ciešanu izraisītais trieciens bija tik liels, ka mācekļi (vismaz daži no viņiem) uzreiz neticēja augšāmcelšanās vēstij. Evaņģēliji nebūt mums nerāda kopienu, kuru pārņēmusi mistiska sajūsma, bet gan nomāktus ("noskumuš[us]": Lk 24, 17) un izbijušos [559] mācekļus. Tādēļ arī viņi neticēja svētajām sievietēm, kuras atgriezās no kapa, un viņiem "šie vārdi likās kā tukša pļāpāšana" ( Lk 24, 11). [560] Lieldienu vakarā parādoties tiem vienpadsmit, Jēzus "norāja viņu neticīgumu un sirds ietiepību, ka viņi nebija ticējuši tiem, kuri redzēja Viņu augšāmcēlušos" ( Mk 16, 14).

644

Pat atrodoties augšāmceltā Jēzus reālā klātbūtnē, mācekļi vēl joprojām šaubās [561], tik ļoti neiespējami tas viņiem šķiet: viņi domā, ka redz garu [562]. "Viņi aiz prieka vēl neticēja un brīnījās." ( Lk 24, 41) Arī Toms piedzīvos to pašu šaubu pārbaudījumu [563], un Jēzus pēdējās parādīšanās laikā Galilejā, par kuru stāsta Matejs, "daži šaubījās" ( Mt 28, 17). Tādēļ hipotēzei, ka augšāmcelšanās būtu apustuļu lētticības auglis, nav pamata. Tieši pretēji, viņu ticība augšāmcelšanās faktam ir dzimusi - darbojoties dievišķajai žēlastībai - no tiešas augšāmceltā Jēzu realitātes pieredzes.


Augšāmceltā Kristus cilvēciskums
645
999

Augšāmceltais Jēzus nodibina ar saviem mācekļiem tiešas attiecības: tie Viņam varēja pieskarties [564] un kopā ar Viņu baudīt maltīti [565]. Tādējādi Jēzus aicina mācekļus atzīt, ka Viņš nav gars [566], bet galvenais - konstatēt, ka Viņa augšāmceltais ķermenis, kurā Viņš parādās, ir tas pats, kas tika mocīts un krustā sists, jo Viņš vēl joprojām nes savu ciešanu pēdas [567]. Tomēr šim autentiskajam un reālajam ķermenim vienlaikus piemīt arī jaunas īpašības, kas raksturīgas apskaidrotajai miesai: Viņu vairs nesaista laiks un telpa, bet Viņš var būt klātesošs, kur un kad grib [568], jo Jēzus cilvēciskumu vairs nevar aizturēt zemes virsū, tā pieder vairs vienīgi Tēva dievišķajai valstībai [569]. Šī iemesla dēļ augšāmceltais Jēzus var pilnīgi brīvi parādīties tā, kā Viņš grib: kā dārznieks [570] vai arī "citā izskatā" ( Mk 16, 12), nevis kā tāds, kādu Viņu ļoti labi pazina mācekļi. Jēzus to darīja tieši tādēļ, lai modinātu mācekļos ticību [571].

646
934
549

Kristus augšāmcelšanās nebija atgriešanās zemes dzīvē, kā tas notika pirms Lieldienām, kad Viņš augšāmcēla Jaira meitiņu, Nainas jaunekli, Lāzaru. Tie bija brīnumi, taču cilvēki, kas tos piedzīvoja, Jēzus spēkā no jauna atgriezās "parastajā" zemes dzīvē. Pēc kāda laika viņiem atkal bija jāmirst. Kristus augšāmcelšanās ir būtiski atšķirīga. Savā augšāmceltajā miesā Viņš no nāves stāvokļa pāriet jaunā dzīvē, kura ir ārpus laika un telpas. Jēzus ķermenis augšāmcelšanā ir piepildīts ar Svētā Gara spēku; Viņš ir līdzdalīgs dievišķajā dzīvē savas godības stāvoklī, tā ka sv. Pāvils par Kristu var sacīt, ka Viņš ir "Cilvēks no debesīm" [572].


Augšāmcelšanās - transcendents notikums
647
1000

"Šī ir tā nakts," teikts Lieldienu slavas himnā, "kurā, sarāvis nāves valgu, Kristus kā uzvarētājs cēlās augšā no kapa." [573] Īstenībā neviens nebija aculiecinieks pašam augšāmcelšanās notikumam, un neviens evaņģēlists to neapraksta. Neviens nevarēja pateikt, kā tas fiziski notika. Vēl mazāk augšāmcelšanās dziļākā būtība, pāreja citā dzīvē, bija uztverama ar jutekļiem. Būdama vēsturisks notikums, kuru varēja konstatēt pēc tukšā kapa zīmes un apustuļu reālās tikšanās ar augšāmcēlušos Kristu, augšāmcelšanās, būdama transcendenta attiecībā pret vēsturi, paliek ticības noslēpuma sirdī. Tādēļ arī Kristus, kas ir augšāmcēlies, neatklāj sevi pasaulei [574], bet gan saviem mācekļiem, "kas kopā ar Viņu no Galilejas atnākuši uz Jeruzalemi un tagad ir Viņa liecinieki tautas priekšā" ( Apd 13, 31).


II. Augšāmcelšanās - Vissvētās Trīsvienības darbs

648
258,989
663,445
272

Kristus augšāmcelšanās ir ticības objekts tajā nozīmē, ka tā notiek ar paša Dieva transcendentu iejaukšanos radībā un vēsturē. Tajā trīs dievišķās Personas vienlaikus darbojas kopā un atklāj ikvienai no tām piemītošo savdabību. Augšāmcelšanās ir īstenota Tēva, kurš "uzmodināja" ( Apd 2, 24) Kristu, savu Dēlu, spēkā un kas tādējādi pilnībā uzņēma Viņa cilvēcisko dabu - ar visu miesu - Trīsvienībā. Jēzus galīgā veidā ir atklājies "svētuma Garā ar augšāmcelšanos no miroņiem [..] kā varenais Dieva Dēls" ( Rom 1, 4). Sv. Pāvils uzsver Dieva varenības atklāšanos [575], darbojoties Svētajam Garam, kurš atdzīvināja Jēzus mirušo cilvēciskumu un aicināja to Kunga godības stāvoklī.

649

Kas attiecas uz Dēlu, tad Viņš augšāmceļas savā dievišķajā spēkā. Jēzus pasludina, ka Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jāmirst un pēc tam Viņš augšāmcelsies (šī darbības vārda aktīvajā nozīmē [576] ). Citviet Viņš uz to norāda tieši: "Es atdodu savu dzīvību, lai atkal to atgūtu. [..] Man ir vara to atdot un ir vara to atkal paņemt." ( 10, 17-18) "Mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un ir augšāmcēlies." ( 1 Tes 4, 14)

650
626
1005

Baznīcas tēvi apcer augšāmcelšanos, uzlūkojot Kristus dievišķo Personu, kas palika vienota ar Viņa dvēseli un miesu, kuras nāve bija šķīrusi: "Pateicoties dievišķās dabas vienībai, kas ir klātesoša katrā no abām cilvēka daļām, tās no jauna savienojās. Tādējādi nāve iestājas, kad cilvēka dvēsele tiek šķirta no miesas, un augšāmcelšanās notiek, kad šīs divas atšķirtās daļas atkal savienojas." [577]


III. Augšāmcelšanās nozīme un loma mūsu pestīšanā

651
129
274

"Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad tukša ir mūsu sludināšana, tukša ir arī jūsu ticība." ( 1 Kor 15, 14) Augšāmcelšanās vispirms apstiprina visus Kristus veiktos darbus un Viņa mācību. Visas patiesības, pat tās, kuras cilvēka garam ir visnepieejamākās, rod savu attaisnojumu, ja augšāmceļoties Kristus ir devis apsolīto galīgo pierādījumu savai dievišķajai autoritātei.

652
994
601

Kristus augšāmcelšanās ir piepildījums apsolījumiem, kas tika pasludināti Vecajā Derībā [578] un kurus savas dzīves laikā deva pats Jēzus [579]. Izteikums "saskaņā ar Rakstiem" [580] norāda uz to, ka Kristus augšāmcelšanās piepilda šos pravietojumus.

653
445
422,461

Augšāmcelšanās apstiprina Jēzus dievišķības patiesību. Viņš bija sacījis: "Kad jūs paaugstināsiet Cilvēka Dēlu, tad jūs pazīsiet, ka Es esmu." ( 8, 28) Krustāsistā augšāmcelšanās pierādīja, ka Viņš patiešām bija "Es esmu", Dieva Dēls un pats Dievs. Sv. Pāvils tāpēc jūdiem varēja sacīt: "Mēs jums sludinām Labo Vēsti par apsolījumu, kas bija dots tēviem, ka Dievs to ir izpildījis viņu bērnu, tas ir, mūsu labā, uzmodinādams Jēzu. Tā ir arī rakstīts otrajā psalmā: 'Tu esi mans Dēls; šodien es Tevi dzemdināju.'" ( Apd 13, 32-33) [581] Kristus augšāmcelšanās ir cieši saistīta ar Dieva Dēla iemiesošanās noslēpumu. Augšāmcelšanās ir tās piepildījums saskaņā ar Dieva mūžīgo nodomu.

654
1987
1996

Lieldienu noslēpumam ir divi savstarpēji saistīti aspekti: caur savu nāvi Kristus mūs atbrīvo no grēka, caur savu augšāmcelšanos Viņš mums dara pieejamu jaunu dzīvi. Šī dzīve pirmām kārtām ir attaisnošana, kas mūs atkal nostāda Dieva žēlastībā [582], lai "arī mēs ieietu jaunā dzīvē, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no miroņiem" ( Rom 6, 4). Jaunā dzīve nozīmē uzvaru pār nāvi, kuru izraisa grēks, un jaunu līdzdalību žēlastībā [583]. Ar šo dzīvi cilvēki kļūst par Dieva pieņemtajiem bērniem, jo viņi kļūst par Kristus brāļiem. Pēc augšāmcelšanās Jēzus tā sauc savus mācekļus: "Ejiet un paziņojiet maniem brāļiem." ( Mt 28, 10) [584] Tie ir brāļi - nevis pēc dabas, bet caur žēlastību, jo tas, ka cilvēki kļūst par Dieva pieņemtajiem bērniem, dara tos reāli līdzdalīgus viendzimušā Dēla dzīvē, kas ir pilnībā atklājusies, Viņam augšāmceļoties.

655
989
1002

Visbeidzot, Kristus augšāmcelšanās un pats augšāmcēlies Kristus ir mūsu nākamās augšāmcelšanās pirmcēlonis un avots: "Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. [..] Jo kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūs dzīvi Kristū." ( 1 Kor 15, 20-22) Gaidot šo piepildījumu, augšāmcēlies Kristus dzīvo ticīgo sirdīs. Viņā kristieši bauda "nākamā mūža spēku" ( Ebr 6, 5), un viņu dzīve caur Kristu tiek ievirzīta dievišķās dzīves ritumā [585], lai viņi, "kas dzīvo, vairs nedzīvotu sev, bet Tam, kas par viņiem nomira un augšāmcēlās" ( 2 Kor 5, 15).


Kopsavilkums

656

Ticības uz augšāmcelšanos objekts ir notikums, kas reizē ir vēsturiski apstiprināts un noslēpumaini transcendents: vēsturiski apstiprināts - jo mācekļi liecina, ka patiešām bija satikuši Augšāmcelto; noslēpumaini transcendents - jo Kristus cilvēciskums iegāja Dieva godībā.

657

Tukšais kaps un līķauts, kurš satīts atradās kapā, paši par sevi nozīmē to, ka Dieva spēkā Kristus miesa tika atbrīvota no nāves saitēm un satrūdēšanas. Tie sagatavo mācekļus uz satikšanos ar Augšāmcelto.

658

Kristus, "pirmdzimtais starp mirušajiem" ( Kol 1, 18), ir mūsu augšāmcelšanās pirmsākums, jau tagad - attaisnojot mūsu dvēseli [586], vēlāk - atdzīvinot mūsu miesu [587].


6. artikuls. "Jēzus uzkāpa debesīs, sēž pie Dieva, visvarenā Tēva, labās rokas"

659
645
66
697
642

"Pēc sarunas ar viņiem Kungs Jēzus tika uzņemts debesīs un apsēdās pie Dieva labās rokas." ( Mk 16, 19) Kristus miesa tika pagodināta līdz ar augšāmcelšanos, kā to pierāda jaunās un pārdabiskās īpašības, kuras no tā brīža piemīt Viņa miesai uz visiem laikiem. [588] Bet četrdesmit dienas, kad Viņš ikdienišķā veidā ēdīs un dzers kopā ar saviem mācekļiem [589] un viņiem mācīs par Dieva valstību [590], Viņa godība vēl joprojām būs apslēpta zem parasta cilvēka izskata [591]. Pēdējā Jēzus parādīšanās beidzas ar Viņa cilvēciskuma neatgriezenisku ieiešanu Dieva godībā, kuru simbolizē mākonis [592] un debesis [593], kur Viņš no šī laika sēž pie Dieva labās rokas [594]. Tikai izņēmuma kārtā un vienu vienīgu reizi Viņš vēl atklāsies Pāvilam, "it kā kādam nelaikā dzimušajam" ( 1 Kor 15, 8), līdz ar to darot viņu par apustuli. [595]

660

Tas, ka augšāmceltā Kunga godība šajā laikā bija vēl apslēpta, izskan Viņa noslēpumainajos vārdos Marijai Magdalēnai: "Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva. Bet ej pie maniem brāļiem un viņiem pasaki: es aizeju pie mana Tēva un jūsu Tēva, pie mana Dieva un jūsu Dieva." ( 20, 17) Tas norāda uz atšķirību izpausmē starp augšāmceltā Kristus godību un to godību, kas viņam piemīt, kad Viņš ir paaugstināts pie Tēva labās rokas. Uzkāpšana debesīs, kas vienlaikus ir vēsturisks un transcendents notikums, iezīmē pāreju no vienas otrā.

661
461
792

Šis pēdējais posms ir cieši vienots ar pirmo, tas ir, ar nokāpšanu no debesīm, kura īstenojas caur iemiesošanos. Tikai Tas, kurš ir " izgājis no Tēva", var "atgriezties pie Tēva": Kristus. [596] "Neviens nav uzkāpis debesīs, kā tikai Tas, kas no debesīm nokāpa - Cilvēka Dēls." ( 3, 13) [597] Cilvēce ar tās dabiskajiem spēkiem nevar ieiet "Tēva mājoklī" [598], Dieva dzīvē un svētlaimē. Vienīgi Kristus varēja to darīt pieejamu cilvēkam, "lai mums dāvātu cerību, ka arī mēs, Viņa Mistiskās miesas locekļi, ieiesim tur, kur ir iegājis Viņš, mūsu Dievs un Pestītājs" [599].

662
1545
1137

"Es, kad tikšu pacelts virs šīs zemes, visus vilkšu pie sevis." ( 12, 32) Paaugstināšana uz krusta nozīmē un pasludina paaugstināšanu debesīs, kas notika, Kristum aizejot debesīs. Tā ir tās sākums. Jēzus Kristus, jaunās un mūžīgās derības vienīgais Priesteris, "ir iegājis nevis rokām darinātā svētnīcā [..], bet ir iegājis pašās debesīs, lai tagad mūs aizstāvētu Dieva vaiga priekšā" ( Ebr 9, 24). Debesīs Viņš nemitīgi turpina veikt savu priesterības sūtību: Viņš aizstāv "tos, kas caur Viņu tuvojas Dievam, jo Viņš vienmēr dzīvo, lai viņus aizstāvētu" ( Ebr 7, 25). Būdams "nākamo labumu Augstais priesteris" ( Ebr 9, 11), Viņš ir liturģijas, kas godina Tēvu debesīs, centrā un ir galvenā Persona, kas tajā darbojas. [600]

663
648

Kopš tā laika Kristus sēž pie Tēva labās rokas : "Ar Tēva labo roku mēs saprotam dievišķības godu un slavu, kur Tas, kurš eksistēja kā Dieva Dēls jau no mūžības, kā Dievs, kā Tāds, kuram tā pati daba, kas Tēvam, ir miesiskā veidā ieņēmis savu vietu pēc iemiesošanās un Viņa miesas pagodināšanas." [601]

664
541

Sēdēšana pie Tēva labās rokas nozīmē Mesijas valdīšanas sākumu un pravieša Daniēla vīzijas par Cilvēka Dēlu piepildījumu: "Viņam tika dota vara un gods, un valdīšana; un visas tautas, ciltis un valodas Viņam kalpoja: Viņa vara ir mūžīga vara, kas netiks atņemta, un Viņa valstība neiznīks." ( Dan 7, 14) No šī brīža apustuļi kļuva par "valdīšanas, kurai nebūs gala" [602], lieciniekiem.


Kopsavilkums

665

Kristus debesīs aiziešana iezīmē Jēzus cilvēciskuma galīgu aiziešanu pie Dieva debesīs, no kurienes Viņš atgriezīsies. [603] Šajā stāvoklī debesīs Viņa cilvēciskums ir apslēpts cilvēku acīm. [604]

666

Jēzus Kristus, Baznīcas Galva, ir aizgājis pirms mums Tēva godības valstībā, lai mēs, Viņa Miesas locekļi, dzīvotu cerībā, ka reiz būsim kopā ar Viņu uz mūžiem.

667

Jēzus Kristus, vienu reizi par visām reizēm iegājis debesu svētnīcā, nemitīgi aizlūdz par mums kā Vidutājs, kas pastāvīgi pār mums izlej Svēto Garu.


7. artikuls. "No kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos"


I. "Viņš atgriezīsies godībā"


Jēzus jau tagad valda caur Baznīcu
668
450
518

"Kristus nomira un atkal tapa dzīvs, lai valdītu gan pār mirušajiem, gan dzīvajiem." ( Rom 14, 9) Kristus debesīs aiziešana nozīmē, ka savā cilvēciskajā dabā Viņš ir līdzdalīgs Dieva spēkā un autoritātē. Jēzus Kristus ir Kungs: Viņam pieder visa vara debesīs un virs zemes. Viņš stāv "augstāk par katru valdību un varu, un spēku, un valdīšanu," jo Tēvs visu "nolika zem Viņa kājām" ( Ef 1, 20-22). Kristus ir Visuma [605] un vēstures Kungs. Viņā cilvēces vēsture un pat visa radība tiek apvienota zem vienas Galvas (rekapitulācija) [606] un sasniedz savu transcendento piepildījumu.

669
792,1088
541

Būdams Kungs, Kristus vienlaikus ir arī Baznīcas, kas ir Viņa Miesa [607], Galva. Pacelts debesīs un pagodināts, tātad pilnībā izpildījis savu misiju, Viņš paliek virs zemes savā Baznīcā. Pestīšana ir tās varas avots, kura Kristum caur savu Svēto Garu ir pār Baznīcu. [608] "Kristus valstība ir noslēpumainā veidā klātesoša" [609] Baznīcā, kas ir " Dieva valstības virs zemes sēkla un iesākums [610]".

670
1042
825
547

Ar Kristus aiziešanu debesīs ir sācies Dieva plāna galīgā piepildījuma laiks. Ir jau pienācis "pēdējais laiks" ( 1 Jņ 2, 18). [611] "Tātad pēdējais laiks ir jau pienācis. Pasaules atjaunotne ir neatsaucami paveikta un patiesībā jau tagad īstenota: patiešām, jau virs zemes Baznīca ir greznojusies kaut arī nepilnīgā, tomēr patiesā svētumā." [612] Kristus valstība jau tagad atklāj savu klātbūtni ar brīnumainām zīmēm [613], kas pavada Viņa sludināšanu, ko veic Baznīca [614].


...gaidot, kad viss tiks pakļauts Viņam
671
1043
769,773
1043,2046
2817

Kristus valstība, kas jau tagad ir klātesoša Viņa Baznīcā, tomēr vēl nav piepildījusies ar "lielu spēku un godību" ( Lk 21, 27) [615], Kēniņam atnākot virs zemes. Šai valstībai vēl joprojām uzbrūk ļaunā varas [616], kaut arī tās jau pamatos tika uzvarētas ar Kristus Pashu. Līdz tam laikam, kad Viņam būs viss pakļauts [617], "līdz pat stundai, kad būs jaunas debesis un jauna zeme, kur mājos taisnība, Baznīca, ejot savā svētceļojumā, savos sakramentos un institūcijās, kas pieder šim laikam, nes šīs pārejošās pasaules atveidu. Viņa dzīvo radību, kas nopūšas un cieš dzemdību sāpes, un gaida Dieva bērnu godības atklāšanos, vidū" [618]. Šī iemesla dēļ kristieši lūdzas, īpaši Euharistijā [619], lai Kristus drīzāk atgriežas [620], Viņam sacīdami: "Nāc, Kungs!" ( Atkl 22, 20) [621]

672
732
2612

Pirms aiziešanas debesīs Kristus teica, ka vēl nav pienācis laiks nodibināt mesiānisko Dieva valstību, kuru tās godībā gaidīja Izraēlis [622] un kura visiem cilvēkiem uz visiem laikiem, saskaņā ar praviešu sacīto [623], nesīs taisnību, mīlestību un mieru. Tagadējais laiks, saskaņā ar Kunga sacīto, ir Gara un liecības laiks [624], taču tas ir arī laiks, kuram vēl joprojām raksturīgi spaidi [625] un ļauni pārbaudījumi [626], no kuriem Baznīca nav pasargāta, piedzīvojot to, kas ir ļauns [627], un kuri ievada pēdējā laika cīņas [628]. Šis ir gaidīšanas un nomodā palikšanas laiks. [629]


Kristus atnākŠana godībā, Izraēļa cerība
673
1040,1048

Pēc Kristus aiziešanas debesīs, Viņa atnākšana godībā [630] notiks drīzumā, pat ja nav mūsu "darīšana zināt laiku un brīdi, kuru Tēvs savā varā ir noteicis" ( Apd 1, 7) [631]. Šī eshatoloģiskā atnākšana var piepildīties jebkurā brīdī [632], pat ja šī atnākšana un pēdējais pārbaudījums, kas būs tās priekšvēstnesis, vēl "tiek atlikts" [633].

674
840
58

Mesijas atnākšana godībā jebkurā vēstures brīdī ir atkarīga [634] no tā, vai Viņu atzīs "viss Izraēlis" [635], kurā daļa ļaužu ir akluma skarta [636] savas "neticības dēļ" ( Rom 11, 20) uz Jēzu. Sv. Pēteris pēc Vasarsvētkiem Jeruzalemes jūdiem sacīja: "Tāpēc nožēlojiet grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti! Un lai Kungs dotu atspirgšanas laikus, lai sūtītu To, ko Viņš jums priekšsludinājis, Jēzu Kristu. Ko debesīm vajag uzņemt līdz tam laikam, kad viss būs piepildīts, ko Dievs no mūžības apsolījis, runājot ar savu svēto praviešu muti." ( Apd 3, 19-21) Kā atbalss šiem vārdiem ir Pāvila teiktais: "Ja jau viņu atmešana atnesa pasaulei samierināšanu, kas tad būs viņu pieņemšana, ja ne piecelšanās no nāves uz dzīvi?" ( Rom 11, 15) Jūdu pilnskaita [637] ieiešana mesiāniskajā pestīšanā, sekojot pagānu pilnskaitam [638], ļaus Dieva tautai sasniegt pilnības mēru "saskaņā ar Kristus pilnību" ( Ef 4, 13), kur "Dievs" būs "visā viss" ( 1 Kor 15, 28).


Pēdējais pārbaudījums Baznīcai
675
769

Pirms Kristus otrreizējās atnākšanas Baznīcai ir jāiztur pēdējais pārbaudījums, kas satricinās daudzu kristiešu ticību. [639] Vajāšanas, kas pavada tās svētceļojumu virs zemes [640], atklās "netaisnības noslēpumu" kā viltus reliģiju, kura cilvēkiem piedāvās viņu problēmu šķietamu risinājumu par patiesības atmešanas cenu. Viltus reliģijas galējā izpausme ir antikrista izraisīta, tas ir, pseidomesiānisms, kad cilvēks godina pats sevi Dieva un miesā nonākušā Mesijas vietā. [641]

676
2425

Šī antikrista viltus reliģija atklājas pasaulē ikreiz, kad kāds pretendē vēsturē piepildīt mesiānisko cerību, kura var tikt īstenota, vienīgi pārkāpjot tās slieksni caur eshatoloģisko tiesu: Baznīca šo nākamās valstības viltojumu ir atmetusi, pat tā vismaigākajā izpausmē, kuru sauc par hileasmu jeb milenārismu [642] jo īpaši, kad tas parādās sekularizētā mesiānisma politiskā izpausmē, kas "savā būtībā ir ļauna" [643].

677
1340
2853

Baznīca valstības godībā ieies vienīgi caur šo pēdējo Pashu, kurā tā sekos savam Kungam Viņa nāvē un augšāmcelšanā. [644] Tātad valstība tiks iegūta nevis ar Baznīcas uzvaru [645] vēsturē, kas tiktu sasniegta ar pakāpenisku augšupeju, bet ar Dieva galīgo uzvaru pār ļaunumu tā pēdējā uzbrukumā [646], ar uzvaru, kas ļaus Līgavai nonākt no debesīm [647]. Dieva triumfs pār ļaunuma sacelšanos izpaudīsies kā Pēdējā tiesa [648], kas notiks pēc šīs pārejošās pasaules [649] galējā kosmiskā sabrukuma.


1038,1041

II. "Lai tiesātu dzīvos un mirušos"

678
1470

Sekojot praviešiem [650] un Jānim Kristītājam [651], Jēzus pats pasludināja Pēdējās dienas tiesu. Tad tiks celta gaismā ikviena cilvēka rīcība [652] un sirds noslēpumi [653]. Tad tiks tiesāta noziedzīgā neticība, kura noniecināja Dieva dāvāto žēlastību. [654] Attieksme pret tuvāko atklās, vai žēlastība un dievišķā mīlestība tika noraidīta vai pieņemta. [655] Jēzus Pēdējā dienā teiks: "Ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši." ( Mt 25, 40)

679
1021

Kristus ir mūžīgās dzīves Kungs. Pilnīgas tiesības izteikt galīgo spriedumu par cilvēku darbiem un sirdīm pieder Viņam kā pasaules Pestītājam. Šīs tiesības Viņš "ieguva" caur savu Krustu. Arī Tēvs "visu tiesāšanu ir atdevis Dēlam" ( 5, 22). [656] Taču Dēls nav nācis, lai tiesātu, bet gan lai glābtu [657] un dāvātu dzīvību, kas ir Viņā pašā [658]. Noliedzot žēlastību šajā dzīvē, ikviens jau pats sevi tiesā [659], saņem pēc saviem darbiem [660] un var pat sevi pazudināt uz mūžiem, atraidot mīlestības Garu [661].


Kopsavilkums

680

Kungs Kristus jau tagad valda caur Baznīcu, taču visas šīs pasaules lietas vēl pagaidām nav pakļautas Viņam. Kristus valstības triumfs nepienāks bez ļauno varu pēdējā uzbrukuma.

681

Tiesas dienā, kad pienāks pasaules gals, Kristus nāks savā godībā, lai īstenotu galējo labā triumfu pār ļauno, kas kā kvieši un nezāles kopā izauguši vēstures gaitā.

682

Kad laiku beigās Kristus savā godībā atnāks tiesāt dzīvos un mirušos, Viņš atklās siržu noslēpumus un atalgos ikvienu cilvēku pēc viņa darbiem, un pēc tā vai viņš pieņēma vai noraidīja žēlastību.


[1] Mk 1, 1.
[2]Sal. Lk 1, 68.
[3]Sal. Lk 1, 55.
[4] Mk 1, 11.
[5] 1 Jņ 4, 2.
[6]Sal. Mt 16, 18; sv. Leons Lielais, Sermo, 4, 3: CCL 88, 19-20 (PL 54, 151); Sermo, 51, 1: CCL 88A, 296-297 (PL 54, 309); Sermo, 62, 2: CCL 88A, 377-378 (PL 54, 350-351); Sermo, 83, 3: CCL 88A, 521-522 (PL 54, 432).
[7] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Cathechesi tradendæ, 5: AAS 71 (1979), 1280. un 1281. lpp.
[8] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Cathechesi tradendæ, 5: AAS 71 (1979), 1281. lpp.
[9] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Cathechesi tradendæ, 6: AAS 71 (1979), 1281. un 1282. lpp.
[10]Sal. Lk 1, 31.
[11]Sal. Ps 51, 6.
[12]Sal. Ps 51, 11.
[13]Sal. Ps 79, 9.
[14]Sal. Apd 5, 41; 3 Jņ 7.
[15]Sal. 3, 18; Apd 2, 21.
[16]Sal. Rom 10, 6-13.
[17]Sal. Apd 9, 14; Jk 2, 7.
[18]Sal. Lev 16, 15-16; Sīr 50, 22; Ebr 9, 7.
[19]Sal. Izc 25, 22; Lev 16, 2; Sk 7, 89; Ebr 9, 5.
[20]Sal. 12, 28.
[21]Sal. Apd 16, 1-18; 19, 13-16.
[22]Sal. Mk 16, 17.
[23]Sal. 15, 16.
[24]Sal. La réhabilation de Jeanne la Pucelle (Žannas d'Arkas reabilitācija) . L'enquête ordonnée par Charles VII en 1450 et le codicille de Guillaume Bouillé, izd. P. Doncœur / Y. Lanhers (Parīze, 1956), 39., 45. un 56. lpp.
[25]Sal. 1 Sam 9, 16; 10, 1; 16, 1. 12-13; 1 Ķēn 1, 39.
[26]Sal. Izc 29, 7; Lev 8, 12.
[27]Sal. 1 Ķēn 19, 16.
[28]Sal. Ps 2, 2; Apd 4, 26-27.
[29]Sal. Is 11, 2.
[30]Sal. Zah 4, 14; 6, 13.
[31]Sal. Is 61, 1; Lk 4, 16-21.
[32]Sal. Lk 1, 35.
[33]Sal. Rom 1, 3; 2 Tim 2, 8; Apd 22, 16.
[34]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 18, 3: SC 211, 350 (PG 7, 934).
[35]Sal. Mk 1, 24; 6, 69; Apd 3, 14.
[36]Sal. Mt 2, 2; 9, 27; 12, 23; 15, 22; 20, 30; 21, 9. 15.
[37]Sal. 4, 25-26; 11, 27.
[38]Sal. Mt 22, 41-46.
[39]Sal. 6, 15; Lk 24, 21.
[40]Sal. Mt 16, 16-23.
[41]Sal. 6, 62; Dan 7, 13.
[42]Sal. Is 53, 10-12.
[43]Sal. 19, 19-22; Lk 23, 39-43.
[44]Sal. At (LXX) 32, 8; Ij 1, 6.
[45]Sal. Izc 4, 22; Os 11, 1; Jer 3, 19 ; Sīr 36, 14; Gudr 18, 13.
[46]Sal. At 14, 1; Os 2, 1.
[47]Sal. 2 Sam 7, 14; Ps 82, 6.
[48]Sal. 1 Hr 17, 13; Ps 2, 7.
[49]Sal. Mt 27, 54.
[50]Sal. Lk 23, 47.
[51]Sal. Mt 16, 16.
[52]Sal. 1 Tes 1, 10.
[53]Sal. 20, 31.
[54]Sal. Mt 16, 18.
[55]Sal. Mt 26, 64; Mk 14, 62.
[56]Sal. Mt 11, 27; 21, 37-38.
[57]Sal. Mt 21, 34-36.
[58]Sal. Mt 24, 36.
[59]Sal. Mt 5, 48; 6, 8; 7, 21; Lk 11, 13.
[60]Sal. Mt 3, 17; 17, 5.
[61]Sal. 10, 36.
[62]Sal. Apd 13, 33.
[63]Sal. Izc 3, 14.
[64]Sal. 2 Kor 2, 8.
[65]Sal. Mt 22, 41-46; sal. arī Apd 2, 34-36; Ebr 1, 13.
[66]Sal. 13, 13.
[67]Sal. Mt 8, 2; 14, 30; 15, 22; u.c.
[68]Sal. Lk 1, 43; 2, 11.
[69]Sal. Apd 2, 34-36.
[70]Sal. Rom 9, 5; Tit 2, 13; Apd 5, 13.
[71]Sal. Rom 10, 9; 1 Kor 12,3; Flp 2, 9-11.
[72]Sal. Atkl 11, 15.
[73]Sal. Mk 12, 17; Apd 5, 29.
[74] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 10: AAS 58 (1966), 1033. lpp.; sal. turpat, 45: AAS 58 (1966), 1066. lpp.
[75]Sal. Apd 28, 20.
[76]Sal. 1, 14. 18; 3, 16. 18.
[77]Sal. 1, 1.
[78]Sal. Apd 8, 37; 1 Jņ 2, 23.
[79]Ds 150.
[80]Sv. Gregors no Nīsas, Oratio catechetica, 15, 3: TD 7, 78 (PG 45, 48).
[81]Sal. At 6, 4-5.
[82]Sal. Mk 8, 34.
[83]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 19, 1: SC 211, 374 (PG 7, 939).
[84]Sv. Atanāzijs no Aleksandrijas, De Incarnatione, 54, 3: SC 199, 458 (PG 25, 192).
[85]Sv. Akvīnas Toms, Officium de festo corporis Christi, Ad Matutinas, In primo Nocturno, Lectio 1: Opera omnia, 29. sēj. (Parīze, 1876), 336. lpp.
[86]Sal. Svētdienas 1. vesperu dziedājums: Liturgia Horarum (Stundu liturģija) , paraugizdevums, 1. sēj., 545., 629., 718. un 808. lpp.; 2. sēj., 844., 937., 1037. un 1129. lpp.; 3. sēj., 548., 669., 793. un 916. lpp.; 4. sēj., 496., 617., 741. un 864. lpp. (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973-1974).
[87]Sal. 1 Jņ 4, 2-3; 2 Jņ 7.
[88] Nīkajas simbols : DS 125.
[89] Nīkajas koncils, Epistula synodalis "Epeidē tēs" ad Ægyptios: DS 130.
[90] Nīkajas simbols : DS 126.
[91] Efezas koncils, Epistula II Cyrilli Alexandrini ad Nestorium: DS 250.
[92] Efezas koncils, Epistula II Cyrilli Alexandrini ad Nestorium: DS 251.
[93]Sal. Ebr 4, 15.
[94] Halkēdonas koncils, Symbolum, DS 301-302.
[95] Konstantinopoles II koncils, 8. sesija, 4. kanons: DS 424.
[96]Sal. jau Efezas koncils, Anathematismi Cyrilli Alexandrini, 4: DS 255.
[97]Sal. Konstantinopoles II koncils, 8. sesija, 3. kanons: DS 423.
[98] Konstantinopoles II koncils, 8. sesija, 10. kanons: DS 432.
[99]Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, svētkos, Antifona pirms "Benedictus": Liturgia Horarum (Stundu liturģija) , paraugizdevums, 1. sēj. (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), 394. lpp.; sal. sv. Leons Lielais, Sermo, 21, 2: CCL 138, 87 (PL 54, 192).
[100] Officium Horarum Byzantinum (Bizantijas stundu dievkalpojums) , Himna Ho monogenēs: Hōrologion to mega (Roma, 1876), 82. lpp.
[101] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 22: AAS 58 (1966), 1042. lpp.
[102]Sal. 14, 9-10.
[103] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 10: AAS 58 (1966), 1042. un 1043. lpp.
[104]Sal. sv. Damāzijs I, Vēstule Hoti tē apostlikē kathedra : DS 149.
[105]Sal. Mk 6, 38; Mk 8, 27; 11, 34 utt.
[106]Sal. Flp 2, 7.
[107]Sal. sv. Gregors Lielais, Epistula Sicut aqua : 10, 39: DS 475.
[108]Sv. Maksims Apliecinātājs, Quaestiones et dubia, Q. I, 67: CCG 10, 155 (66: PG 90, 840).
[109]Sal. Mk 14, 36; Mt 11, 27; 1, 18; 8, 55 utt.
[110]Sal. Mk 2, 8; 2, 25; 6, 61 utt.
[111]Sal. Mk 8, 31; 9, 31; 10, 33-34; 14, 18-20. 26-30.
[112]Sal. Mk 13, 32.
[113]Sal. Apd 1, 7.
[114]Sal. Konstantinopoles III koncils (681. gadā), 18. sesija, Definitio de duabus in Christo voluntatibus et operationibus : DS 556-559.
[115] Konstantinopoles III koncils (681. gadā), 18. sesija, Definitio de duabus in Christo voluntatibus et operationibus : DS 556.
[116]Sal. Laterāna koncils (649. gadā), 4. kanons: DS 504.
[117]Sal. Gal 3, 1.
[118] Nīkajas II koncils (787. gadā), 7. akts, Definito de sacris imaginibus : DS 600-603.
[119]Ziemassvētku prefācija, II: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 396. lpp.
[120] Nīkajas II koncils (787. gadā), 7. akts, Definito de sacris imaginibus : DS 601.
[121]Sal. 19, 34.
[122] Pijs XII, Enc. Haurietis aquas : DS 3924; sal. tas pats, Enc. Mystici corporis : DS 3812.
[123]Sal. 16, 14-15.
[124]Sal. Mt 1, 20; Lk 1, 35.
[125]Sal. Lk 2, 8-20.
[126]Sal. Mt 2, 1-12.
[127]Sal. 1, 31-34.
[128]Sal. 2, 11.
[129]Sal. Ebr 10, 5.
[130] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56: AAS 57 (1965), 60. lpp.; sal. turpat, 61: AAS 57 (1965), 63. lpp.
[131]Sal. Rad 3, 15.
[132]Sal. Rad 3, 20.
[133]Sal. Rad 18, 10-14; 21, 1-2.
[134]Sal. 1 Kor 1, 27.
[135]Sal. 1 Sam 1.
[136] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 55: AAS 57 (1965), 59. un 60. lpp.
[137] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56: AAS 57 (1965), 60. lpp.
[138]Sal. Lk 1, 28.
[139]Sal. Lk 1, 28.
[140] Pijs IX, Bulla Ineffabilis Deus : DS 2803.
[141] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56: AAS 57 (1965), 60. lpp.
[142] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53: AAS 57 (1965), 58. lpp.
[143] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56: AAS 57 (1965), 60. lpp.
[144]Sal. Lk 1, 28-37.
[145]Sal. Rom 1, 5.
[146]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56: AAS 57 (1965), 60. un 61. lpp.
[147]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 22, 4: SC 211, 440 (PG 7, 959).
[148]Sal. sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 22, 4: SC 211, 442-444 (PG 7, 959-960).
[149]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56: AAS 57 (1965), 60. un 61. lpp.
[150]Sal. Mt 13, 55.
[151]Sal. Efezas koncils, Epistula II Cyrilli Alexandrini ad Nestorium: DS 251.
[152]Sal. DS 10-64.
[153] Laterāna koncils (649. gadā), 3. kanons: DS 503.
[154]Sal. Rom 1, 3.
[155]Sal. 1, 13. -
[156]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule smirniešiem, 1-2: SC 10bis, no 132.-134. lpp. (Funk 1, 274-276).
[157]Sal. Mt 1, 18-25; Lk 1, 26-38.
[158]Sal. Lk 1, 34.
[159]Sal. sv. Justīns, Dialogus cum Tryphone Iudæo, 66-67: CA 2, 234-236 (PG 6, 628-629); Origēns, Contra Celsum, 1, 32: SC 132, 162-164 (PG 8, 720-724); turpat, 1, 69: SC 132, 270 (PG 8, 788-789) u.c.
[160]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 4. nod.: DS 3016.
[161]Sal. sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule efeziešiem, 19, 1: SC 10bis, 74 (Funk 1, 228), sal. 1 Kor 2, 8.
[162]Sal. Konstantinopoles II koncils, 8. sesija, 6. kanons: DS 427.
[163]Sal . Leons Lielais, Tomus ad Flavianum : DS 291; turpat : DS 294; Pelāgijs I, Epistula Humani generis: DS 442; Laterāna koncils, 3. kanons: DS 503; Tolēdo XVI koncils, Symbolum : DS 571; Pāvils IV, Konst. Cum quorumdam hominum : DS 1880.
[164] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 57: AAS 57 (1965), 61. lpp.
[165]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 52: AAS 57 (1965), 58. lpp.
[166]Sal. Mk 3, 31-35; 6, 3; 1 Kor 9, 5; Gal 1, 19.
[167]Sal. Mt 27, 56.
[168]Sal. Rad 13, 8; 14, 16; 29, 15 utt.
[169]Sal. 19, 26-27; Atkl 12, 17.
[170]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63: AAS 57 (1965), 64. lpp.
[171]Sal. Lk 2, 48-49.
[172] Friuli koncils (796. vai 797. gada), Symbolum : DS 619.
[173]Sal. 1 Kor 15, 45.
[174]Sal. Kol 1, 18.
[175]Sal. 3, 9.
[176]Sal. 2 Kor 11, 2. -
[177]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63: AAS 57 (1965), 64. lpp.
[178]Sal. 1 Kor 7, 34-35.
[179]Sv. Augustīns, De sancta virginitate, 3, 3: CSEL 41, 237 (PL 40, 398).
[180]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63: AAS 57 (1965), 64. lpp.
[181] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 64: AAS 57 (1965), 64. lpp.
[182]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 103: AAS 56 (1964), 125. lpp.
[183]Sv. Augustīns, Sermo, 186, 1 PL 38, 999.
[184]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 56: AAS 57 (1965), 60. lpp.
[185]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 30, a. 1, c.: Leona XIII izdevums, 11, 315.
[186]Sal. 20, 30.
[187]Sal. Mk 1, 1; 21, 24.
[188]Sal. Lk 2, 7.
[189]Sal. Mt 27, 48.
[190]Sal. 20, 7. -
[191]Sal. Ebr 10, 5-7.
[192] 1 Jņ 4, 9.
[193]Sal. Ef 1, 7; Kol 1, 13-14 (pēc Vulg.); 1 Pēt 1, 18-19.
[194]Sal. 2 Kor 8, 9.
[195]Sal. Lk 2, 51.
[196]Sal. 15, 3.
[197]Sal. Is 53, 4.
[198]Sal. Rom 4, 25.
[199]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 18, 1: SC 211, 342-344 (PG 7, 932).
[200]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 3, 18, 7: SC 211, 366 (PG 7, 937); sal. tas pats, Adversus hæreses 2, 22, 4: SC 294, 220-222 (PG 7, 784).
[201]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Redemptor hominis, 11: AAS 71 (1979), 278. lpp.
[202] Nīkajas-Konstantinopoles simbols: DS 150.
[203]Sal. Rom 15, 5; Flp 2, 5.
[204]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 38: AAS 58 (1966), 1055. lpp.
[205]Sal. 13, 15.
[206]Sal. Lk 11, 1.
[207]Sal. Mt 5, 11-12.
[208]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 22: AAS 58 (1966), 1042. lpp.
[209] Sv. Jānis Ēds, Le royaume de Jésus, 3, 4: Œuvres complètes, 1. sēj. (Vanna, 1905), 310. un 311. lpp.
[210] Ebr 9, 15.
[211]Sal. Apd 13, 24.
[212]Sal. Mt 3, 3.
[213]Sal. Lk 7, 26.
[214]Sal. Mt 11, 13.
[215]Sal. Apd 1, 22; Lk 16, 16.
[216]Sal. Lk 1, 41.
[217]Sal. Mk 6, 17-29.
[218]Sal. Atkl 22, 17.
[219]Sal. Lk 2, 6-7.
[220]Sal. Lk 2, 8-20.
[221]Sv. Romans Melods, Kontakions, 10, In diem Nativitatis Christi, Proœmium: SC 110, 50.
[222]Sal. Mt 18, 3-4.
[223]Sal. Mt 23, 12.
[224]Sal. 1, 13.
[225]Sal. 1, 12.
[226]Sal. Gal 4, 19.
[227]Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, svētkos , Antifona pirms "Magnificat" 2. vesperēs: Liturgia Horarum (Stundu liturģija) , paraugizdevums, 1. sēj. (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), 385. un 397. lpp.
[228]Sal. Lk 2, 21.
[229]Sal. Gal 4, 4.
[230]Sal. Kol 2, 11-13.
[231]Sal. Kunga parādīšanās svētkos, Antifona pirms "Magnificat" 2. vesperēs: Liturgia Horarum (Stundu liturģija) , paraugizdevums, 1. sēj. (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), 465. lpp.
[232]Sal. Mt 2, 1.
[233]Sal. Mt 2, 2.
[234]Sal. Sk 24, 17; Atkl 22, 16.
[235]Sal. Sk 24, 17-19.
[236]Sal. 4, 22.
[237]Sal. Mt 2, 4-6.
[238]Sal. sv. Leons Lielais, Sermo, 33, 3: CCL 138, 173 (PL 54, 242).
[239]Lieldienu vigilija, lūgšana pēc 3. lasījuma: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 277. lpp.; sal. Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 307. lpp.
[240]Sal. Lk 2, 22-39.
[241]Sal. Izc 13, 12-13.
[242]Sal. Mt 2, 13-18.
[243]Sal. 15, 20.
[244]Sal. Mt 2, 15.
[245]Sal. Os 11, 1.
[246]Sal. Gal 4, 4.
[247]Sal. Lk 2, 51.
[248]Sal. Rom 5, 19.
[249] Pāvils VI, Homīlija Vissvētākās Jaunavas Marijas pasludināšanas bazilikā (Nazaretē, 1964. gada 5. janvārī.): AAS 56 (1964), 167. un 168. lpp.
[250]Sal. Lk 2, 41-52.
[251]Sal. Lk 3, 23.
[252]Sal. Apd 1, 22.
[253]Sal. Lk 3, 10-14.
[254]Sal. Mt 3, 7.
[255]Sal. Mt 21, 32.
[256]Sal. Is 53, 12.
[257]Sal. Mk 10, 38; Lk 12, 50.
[258]Sal. Mt 26, 39.
[259]Sal. Lk 3, 22; Is 42, 1.
[260]Sal. 1, 32-33; Is 11, 2.
[261]Sv. Gregors no Nazianzas, Oratio, 40, 9: SC 358, 216 (PG 36, 369).
[262]Sv. Hilārijs no Puatjē, In evangelium Matthaei, 2, 6: SC 254, 110 (PL 9, 927).
[263]Sal. Mk 1, 12-13.
[264]Sal. Ps 95, 10.
[265]Sal. Mk 3, 27.
[266]Sal. Mt 16, 21-23.
[267] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 3: AAS 57 (1965), 6. lpp.
[268] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 2: AAS 57 (1965), 5. un 6. lpp.
[269] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 5: AAS 57 (1965), 8. lpp.
[270]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 3: AAS 57 (1965), 6. lpp.
[271]Sal. Mt 10, 5-7.
[272]Sal. Mt 8, 11; 28, 19.
[273] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 5: AAS 57 (1965), 7. lpp.
[274]Sal. Lk 7, 22.
[275]Sal. Mt 11, 25.
[276]Sal. Mk 2, 23-26; Mt 21, 18.
[277]Sal. 4, 6-7; 19, 28.
[278]Sal. Lk 9, 58.
[279]Sal. Mt 25, 31-46.
[280]Sal. 1 Tim 1, 15.
[281]Sal. Lk 15, 11-32.
[282]Sal. Mk 4, 33-34.
[283]Sal. Mt 22, 1-14.
[284]Sal. Mt 13, 44-45.
[285]Sal. Mt 21, 28-32.
[286]Sal. Mt 13, 3-9.
[287]Sal. Mt 25, 4-30.
[288]Sal. Mt 13, 10-15.
[289]Sal. Lk 7, 18-23.
[290]Sal. 5, 36; 10, 25.
[291]Sal. 10, 38.
[292]Sal. Mk 5, 25-34; 10, 52 utt.
[293]Sal. 10, 31-38.
[294]Sal. Mt 11, 6.
[295]Sal. 11, 47-48.
[296]Sal. Mk 3, 22.
[297]Sal. 6, 5-15.
[298]Sal. Lk 19, 8.
[299]Sal. Mt 11, 5.
[300]Sal. Lk 12, 13-14; 18, 36.
[301]Sal. 8, 34-36.
[302]Sal. Mt 12, 26.
[303]Sal. Lk 8, 26-39.
[304]Sal. 12, 31.
[305] Venancijs Fortunāts, Himna Vexilla Regis : MGH 1/4/1/, 34 (PL 88, 96).
[306]Sal. Mk 3, 13-19.
[307]Sal. Mk 3, 16; 9, 2; Lk 24, 34; 1 Kor 15, 5.
[308]Sal. 1 Pēt 2, 4.
[309]Sal. Lk 22, 32.
[310]Sal. Mt 18, 18.
[311]Sal. Mt 16,22-23.
[312]Sal. Mt 17, 23; Lk 9, 45.
[313]Sal. Mt 17, 1-8 un paralēles; 2 Pēt 1, 16-18.
[314]Sal. Lk 24, 27.
[315]Sal. Is 42, 1.
[316]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 45, a. 4, ad 2: Leona XIII izdevums, 11, 433.
[317] Bizantijas liturģija, Pārveidošanās svētku kontakions "Mēnaia toy holoy eniaytoy", 6. sēj. (Roma, 1901), 341. lpp.
[318]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 45, a. 4, ad 2: Leona XIII izdevums, 11, 433.
[319]Sal. Lk 9, 33.
[320]Sv. Augustīns, Sermo, 78, 6: PL 38, 492-493.
[321]Sal. 13, 1.
[322]Sal. Mk 8, 31-33; 9, 31-32; 10, 32-34.
[323]Sal. Mt 23, 37a.
[324]Sal. Lk 19, 41.
[325]Sal. 6, 15.
[326]Sal. Mt 21, 1-11.
[327]Sal. 18, 37.
[328]Sal. Mt 21, 15-16; Ps 8, 3.
[329]Sal. Lk 19, 38; 2, 14.
[330] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Catechesi tradendæ, 9: AAS 71 (1979), 1284. lpp.
[331]Sal. Gal 4, 19.
[332] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 7: AAS 57 (1965), 10. lpp.
[333] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 5: AAS 57 (1965), 7. lpp.
[334]Sal. sv. Leons Lielais, Sermo, 51, 3: CCL 138 A, 298-299 (PL 54, 310).
[335]Sal. Ebr 12, 3.
[336] Lk 24, 27. 44-45.
[337] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 19: AAS 58 (1966), 826. un 827. lpp.
[338]Sal. Mk 3, 6.
[339]Sal. Mt 12, 24.
[340]Sal. Mk 2, 7.
[341]Sal. Mk 3, 1-6.
[342]Sal. Mk 7, 14-23.
[343]Sal. Mk 2, 14-17.
[344]Sal. Mk 3, 22; 8, 48; 10, 20.
[345]Sal. Mk 2, 7; 5, 18; 10, 33.
[346]Sal. 7, 12; 7, 52. -
[347]Sal. 8, 59; 10, 31.
[348]Sal. Lk 2, 34.
[349]Sal. 1, 19; 2, 18; 5, 10; 7, 13; 9, 22; 18, 12; 19, 38; 20, 19.
[350]Sal. 7, 48-49.
[351]Sal. Lk 13, 31.
[352]Sal. Lk 7, 36; 14, 1.
[353]Sal. Mt 22, 23-34; Lk 20, 39.
[354]Sal. Mt 6, 2-18.
[355]Sal. Mk 12, 28-34.
[356]Sal. 8, 46.
[357]Sal. 7, 19; Apd 13, 38-41; 15, 10.
[358]Sal. Gal 3, 10; 5, 3.
[359]Sal. Rom 10, 2.
[360]Sal. Mt 15, 3-7; Lk 11, 39-54.
[361]Sal. Is 53, 11; Ebr 9, 15.
[362]Sal. Gal 4, 4.
[363]Sal. Gal 3, 13.
[364]Sal. Gal 3, 10.
[365]Sal. 11, 28; 3, 2; Mt 22, 23-24. 34-36.
[366]Sal. Mt 12, 5; 9, 12; Mk 2, 23-27; Lk 6, 6-9; 7, 22-23.
[367]Sal. Mt 5, 1.
[368]Sal. Mt 7, 8.
[369]Sal. Mk 7, 13.
[370]Sal. Gal 3, 24.
[371]Sal. 5, 36; 10, 25. 37-38; 12, 37.
[372]Sal. Mk 2, 25-27; 7, 22-24.
[373]Sal. Mt 12, 5; Sk 28, 9.
[374]Sal. Lk 13, 15-16;14, 3-4.
[375]Sal. Lk 2, 22-39.
[376]Sal. Lk 2, 46-49.
[377]Sal. Lk 2, 41.
[378]Sal. 2, 13-14; 5, 1. 14; 7, 1. 10. 14; 8, 2; 10, 22-23.
[379]Sal. Mt 21, 13.
[380]Sal. Apd 2, 46; 3, 1; 5, 20-21 utt.
[381]Sal. Mt 24, 1-2.
[382]Sal. Mt 24, 3; Lk 13, 35.
[383]Sal. Mk 14, 57-58.
[384]Sal. Mt 27, 39-40.
[385]Sal. Mt 8, 4; 23, 21; Lk 17, 14; 4, 22.
[386]Sal. 18, 20.
[387]Sal. Mt 17, 24-27.
[388]Sal. Mt 16, 18.
[389]Sal. 2, 21; Mt 12, 6.
[390]Sal. 2, 18-22.
[391]Sal. 4, 23-24; Mt 27, 51; Ebr 9, 11; Atkl 21, 22.
[392]Sal. Lk 2, 34.
[393]Sal. Lk 20, 17-18; Ps 118, 22.
[394]Sal. Lk 5, 30.
[395]Sal. Lk 7, 36; 11, 37; 14, 1.
[396]Sal. 7, 49; 9, 34.
[397]Sal. 8, 33-36.
[398]Sal. 9, 40-41.
[399]Sal. Mt 9, 13; Os 6, 6.
[400]Sal. Lk 15, 1-2.
[401]Sal. Lk 15, 23-32.
[402]Sal. 5, 18; 10, 33.
[403]Sal. 17, 6. 26.
[404]Sal. Mt 12, 6.
[405]Sal. Mt 12, 36-37.
[406]Sal. 10, 36-38.
[407]Sal. 3, 7.
[408]Sal. 6, 44.
[409]Sal. Is 53, 1.
[410]Sal. Mk 3, 6; Mt 26, 64-66.
[411]Sal. Lk 23, 34; Apd 3, 17-18.
[412]Sal. Mk 3, 5; Rom 11, 25.
[413]Sal. Rom 11, 20.
[414]Sal. Mt 5, 17-19.
[415]Sal. 8, 46.
[416]Sal. Mt 5, 33.
[417]Sal. Ebr 9, 15.
[418]Sal. 5, 16-18.
[419]Sal. 1, 14.
[420]Sal. 10, 33.
[421]Sal. 7, 50.
[422]Sal. 19, 38-39.
[423]Sal. 9, 16-17; 10, 19-21.
[424]Sal. 9, 16; 10, 19.
[425]Sal. 9, 22.
[426]Sal. Mt 26, 66.
[427]Sal. 18, 31.
[428]Sal. Lk 23, 2.
[429]Sal. 19, 12. 15. 21.
[430]Sal. Mk 15, 11.
[431]Sal. Apd 2, 23.36; 3, 13-14; 4, 10; 5, 30; 7, 52; 10, 39; 13, 27-28; 1 Tes 2, 14-15.
[432]Sal. Lk 23, 34.
[433]Sal. Apd 3, 17.
[434]Sal. Apd 5, 28; 18, 6.
[435] Vatikāna II koncils, Dekl. Nostra aetate, 4; AAS 58 (1966), 743. lpp.
[436]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 5, 11; izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 64. lpp.; sal. Ebr 12, 3.
[437]Sal. Mt 25, 45; Apd 9, 4-5.
[438]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1,5,11; izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 64. lpp.
[439]Sv. Francisks no Asīzes, Admonitio, 5,3: Opuscula sancti Patris Francisci Assiensis, izd. C. Esser (Grotaferāta, 1978), 66. lpp.
[440]Sal. Apd 3, 13.
[441]Sal. Ps 2, 1-2.
[442]Sal. Mt 26, 54; 18, 36; 19, 11.
[443]Sal. Apd 3, 17-18.
[444]Sal. Is 53, 11; Apd 3, 14.
[445]Sal. Is 53, 11-12; 8, 34-36.
[446]Sal. 1 Kor 15, 3.
[447]Sal. arī Apd 3, 18; 7, 52; 13, 29; 26, 22-23.
[448]Sal. Is 53, 7-8 un Apd 8, 32-35.
[449]Sal. Mt 20, 28.
[450]Sal. Lk 24, 25-27.
[451]Sal. Lk 24, 44-45
[452]Sal. Rom 5, 12; 1 Kor 15, 56.
[453]Sal. Flp 2, 7.
[454]Sal. Rom 8, 3.
[455]Sal. 8, 46.
[456]Sal. 8, 29.
[457]Sal. Ps 22, 1.
[458]Sal. 4, 19.
[459]Sal. Rom 5, 18-19.
[460]Sal. 2 Kor 5, 15; 1 Jņ 2, 2.
[461] Kjersī koncils (853. gadā), De libero arbitrio hominis et de praedestinatione, 4. kanons: DS 624.
[462]Sal. 6, 38.
[463]Sal. Lk 12, 50; 22, 15; Mt 16, 21-23.
[464]Sal. Lk 3, 21; Mt 3, 14-15.
[465]Sal. 1, 29. 36.
[466]Sal. Is 53, 7; Jer 11, 19.
[467]Sal. Is 53, 12.
[468]Sal. Izc 12, 3-14; 19, 36; 1 Kor 5, 7.
[469]Sal. Mk 10, 45.
[470]Sal. Ebr 2, 10. 17-18; 4, 15; 5, 7-9.
[471]Sal. 18, 4-8; Mt 26, 53.
[472]Sal. Mt 26, 20.
[473]Sal. 1 Kor 5, 7.
[474]Sal. 1 Kor 11, 25.
[475]Sal. Lk 22, 19.
[476]Sal. Tridentas koncils, 22. sesija, Doctrina de sanctissimo Missae Sacrificio, 2. kanons: DS 1752; 23. sesija, Doctrina de sacramento Ordinis, 1. nod.: 1764.
[477]Sal. Lk 22, 20.
[478]Sal. Mt 26, 42.
[479]Sal. Ebr 5, 7-8.
[480]Sal. Ebr 4, 15.
[481]Sal. Rom 5, 12.
[482]Sal. Apd 3, 15.
[483]Sal. Atkl 1, 18; 1, 4; 5, 26.
[484]Sal. Mt 26, 42.
[485]Sal. 1 Kor 5, 7; 8, 34-36.
[486]Sal. 1, 29; 1 Pēt 1, 19.
[487]Sal. 1 Kor 11, 25.
[488]Sal. Izc 24, 8.
[489]Sal. Mt 26, 28; Lev 16, 15-16.
[490]Sal. Ebr 10, 10.
[491]Sal. 1 Jņ 4, 10.
[492]Sal. 15, 13.
[493]Sal. 10, 17-18.
[494]Sal. Ebr 9, 14.
[495]Sal. Is 53, 10-12.
[496]Sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 7. nod.: DS 1529.
[497]Sal. 13, 1.
[498]Sal. Gal 2, 20; Ef 5, 2. 25.
[499] Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 1. nod.: DS 1529.
[500]Sal. Ebr 5, 9.
[501]Liturģiskais pielikums himnai Vexilla Regis : Liturgia Horarum (Stundu liturģija), paraugizdevums, 2. sēj. (Vatikāns, 1974), 313. lpp.; paraugizdevums, 4. sēj. (Vatikāns, 1974), 1129. lpp.
[502]Sal. 1 Tim 2, 5. -
[503] Vatikāna II koncils, Past. kons. Gaudium et spes, 22: AAS 58 (1966), 1042. lpp.
[504] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 22: AAS 58 (1966), 1043. lpp.
[505]Sal. Mt 16, 24.
[506]Sal. 1 Pēt 2, 21.
[507]Sal. Mk 10, 39; 21, 18-19; Kol 1, 24.
[508]Sal. Lk 2, 35.
[509]Sv. Roze no Limas : P. Hansens, Vita mirabilis [..] venerabilis sororis Rosae de sancta Maria Limensis (Roma, 1964), 137. lpp.
[510]Sal. 1 Pēt 1, 18.
[511]Sal. Is 53, 11; Rom 5, 19.
[512]Sal. Is 53, 10.
[513]Sal. 19, 42.
[514]Sal. Ebr 4, 4-9.
[515]Sal. 19, 30.
[516]Sal. Kol 1, 18-20.
[517]Sv. Gregors no Nīsas, Oratio caechetica, 16, 9: TD 7, 90 (PG 45, 52).
[518]Sal. Apd 3, 15.
[519]Sal. Lk 24, 5-6.
[520]Sv. Jānis Damaskietis, Expositio fidei, 71 [ De fide orthodoxa, 3,27]: PTS 12, 170 (PG 94,1098).
[521]Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, 51, 3, ad 2: Leona XIII izdevums, 11,490.
[522]Sal. Ps 16, 9-10.
[523]Sal. Mt 12, 40; Jon 2, 1; Os 6, 2.
[524]Sal. 11, 39.
[525]Sal. Kol 2, 12; Ef 5, 26.
[526]Sal. Ebr 2, 9.
[527]Lieldienu vigilija, Lieldienu slavas himna Exultet : Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 273. un 275. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 303. lpp.
[528]Sal. Apd 3, 15; Rom 8, 11.
[529]Sal. Ebr 13, 20.
[530]Sal. 1 Pēt 3, 18-19.
[531]Sal. Flp 2, 10; Apd 2, 24; Atkl 1, 18; Ef 4, 9.
[532]Sal. Ps 6, 6; 88, 11-13.
[533]Sal. Ps 89, 49; 1 Sam 28, 19; Ez 32, 17-32.
[534]Sal. Lk 16, 22-26.
[535]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 6, 3; izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 71. lpp.
[536]Sal. Romas koncils (745. gadā), De descensu Christi ad inferos : DS 587.
[537]Sal. Benedikts XII, Raksts Cum dudum (1341), 18: DS 1011; Klements VI, Vēstule Super quibusdam (1351. gadā), 15. nod., 13: DS 1077.
[538]Sal. Tolēdo IV koncils (633. gadā), Capitulum, 1: DS 485; Mt 27, 52-53.
[539]Sal. Mt 12, 40; Rom 10, 7; Ef 4, 9.
[540]Sal. Apd 3, 15.
[541] Lielās sestdienas senā homīlija : PG 43, 440. 452. 461.
[542] Bizantijas liturģija, Lieldienu tropārijs : "Pentēkostarion" (Roma, 1884), 6. lpp.
[543]Sal. Apd 9, 3-18.
[544]Sal. 20, 13; Mt 28, 11-15.
[545]Sal. Lk 24, 3. 22-23.
[546]Sal. Lk 24, 12.
[547]Sal. 20, 8.
[548]Sal. 20, 5-7.
[549]Sal. 11, 44.
[550]Sal. Mk 16, 1; Lk 24, 1.
[551]Sal. 19, 31. 42.
[552]Sal. Mt 28, 9-10; 20, 11-18.
[553]Sal. Lk 24, 9-10.
[554]Sal. 1 Kor 15, 5.
[555]Sal. Lk 22, 31-32.
[556]Sal. Apd 1, 22.
[557]Sal. 1 Kor 15, 4-8.
[558]Sal. Lk 22, 31-32.
[559]Sal. 20, 19.
[560]Sal. Mk 16, 11. 13.
[561]Sal. Lk 24, 38.
[562]Sal. Lk 24, 39.
[563]Sal. 20, 24-17.
[564]Sal. Lk 24, 39; 20, 27.
[565]Sal. Lk 24, 30. 41-43; 21, 9. 13-15.
[566]Sal. Lk 24, 39.
[567]Sal. Lk 24, 40; 20, 20. 27.
[568]Sal. Mt 28, 9. 16-17; Lk 24, 15. 36; 20, 14. 19. 26; 21, 4.
[569]Sal. 20, 17.
[570]Sal. 20, 14-15.
[571]Sal. 20, 14. 16; 21, 4. 7.
[572]Sal. 1 Kor 15, 35-50.
[573]Lieldienu vigīlija, Lieldienu slavas himna Exultet : Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 272. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 302. lpp.
[574]Sal. 14, 22.
[575]Sal. Rom 6, 4; 2 Kor 13, 4; Flp 3, 10; Ef 1, 19-22; Ebr 7, 16.
[576]Sal. Mk 8, 31; 9, 9.31; 10, 34.
[577]Sv. Gregors no Nīsas, De tridui inter mortem et resurrectionem Domini nostri Iesu Christi spatio : Gregorii Nysseni opera, izd. W. Jaeger / H. Langerbeck, 9. sēj. (Leidene, 1967), 293. un 294. lpp. (PG 46,417); sal. arī Statuta Ecclesiae Antique : DS 325; Anastāzijs II, Vēstule In prolixitate epistulae : DS 359; sv. Hormizda, Vēstule Inter ea quae : DS 369; Tolēdo XI koncils, Symbolum : DS 539.
[578]Sal. Lk 24, 26-27. 44-48.
[579]Sal. Mt 28, 6; Mk 16, 7; Lk 24, 6-7.
[580]Sal. 1 Kor 15, 3-4 un Nīkajas-Konstantinopoles simbols : DS 150.
[581]Sal. Ps 2, 7.
[582]Sal. Rom 4, 25.
[583]Sal. Ef 2, 4-5; 1 Pēt 1, 3.
[584]Sal. 20, 17.
[585]Sal. Kol 3, 1-3.
[586]Sal. Rom 6, 4.
[587]Sal. Rom 8, 11.
[588]Sal. Lk 24, 31; 20, 19. 26.
[589]Sal. Apd 10, 41.
[590]Sal. Apd 1, 3.
[591]Sal. Mk 16, 12; Lk 24, 15; 20, 14-15; 21, 4.
[592]Sal. Apd 1, 9; arī Lk 9, 34-35; Izc 13, 22.
[593]Sal. Lk 24, 51.
[594]Sal. Mk 16, 19; Apd 2, 33; 7, 56; arī Ps 110, 1.
[595]Sal. 1 Kor 9, 1; Gal 1, 16.
[596]Sal. 16, 28.
[597]Sal. Ef 4, 8-10.
[598]Sal. 14, 2.
[599]Sal. Kunga Debeskāpšanas prefācija, I: Missale Romanum, paraugizdevums. (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 410. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 477. lpp.
[600]Sal. Atkl 4, 6-11.
[601]Sal. sv. Jānis Damaskietis, Expositio fidei, 75 [ De fide orthodoxa, 4,2]: PTS 12, 173 (PG 94, 1104).
[602]Sal. Nīkajas-Konstantinopoles simbols : DS 150.
[603]Sal. Apd 1, 11.
[604]Sal. Kol 3, 3.
[605]Sal. Ef 4, 10; 1 Kor 15, 24. 27-28.
[606]Sal. Ef 1, 10.
[607]Sal. Ef 1, 22.
[608]Sal. Ef 4, 11-13.
[609] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 3: AAS 57 (1965), 6. lpp.
[610] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 5: AAS 57 (1965), 8. lpp.
[611]Sal. 1 Pēt 4, 7.
[612] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 53. lpp.
[613]Sal. Mk 16, 17-18.
[614]Sal. Mk 16, 20.
[615]Sal. Mk 25, 31.
[616]Sal. 2 Tes 2, 7.
[617]Sal. 1 Kor 15, 28.
[618] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 53. lpp.
[619]Sal. 1 Kor 11, 26.
[620]Sal. 2 Pēt 3, 11-12.
[621]Sal. 1 Kor 16, 22; Atkl 22, 17.
[622]Sal Apd 1, 6-7.
[623]Sal. Is 11, 1-9.
[624]Sal. Apd 1, 8.
[625]Sal. 1 Kor 7, 26.
[626]Sal. Ef 5, 16.
[627]Sal. 1 Pēt 4, 17.
[628]Sal. 1 Jņ 2, 18; 4, 3; 1 Tim 4, 1.
[629]Sal. Mt 25, 1-13; Mk 13, 33-37.
[630]Sal. Atkl 22, 20.
[631]Sal. Mk 13, 32.
[632]Sal. Mt 24, 44; 1 Tes 5, 2.
[633]Sal. 2 Tes 2, 3-12.
[634]Sal. Rom 11, 31.
[635]Sal. Rom 11, 26; Mt 23, 39.
[636]Sal. Rom 11, 25.
[637]Sal. Rom 11, 12.
[638]Sal. Rom 11, 25; Lk 21, 24.
[639]Sal. Lk 18, 8; Mt 24, 12.
[640]Sal. Lk 21, 12; 15, 19-20.
[641]Sal. 2 Tes 2, 4-12; 1 Tes 5, 2-3; 2 Jņ 2, 18. 22.
[642]Sal. Svētais Oficijs, Dekr. De millenarismo (1944. gada 19. jūlijā): DS 3839. -
[643]Sal. Pijs IX, Enc. Divini Redemptoris (1937. gada 19. martā): AAS 29 (1937), no 65.-106. lpp.; šī enciklika nosoda "kļūdaino misticismu", kas ir "pazemīgo atpestīšanas viltojums" (69. lpp.); Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 20-21: AAS 58 (1966), no 1040.-1042. lpp.
[644]Sal. Atkl 19, 1-9.
[645]Sal. Atkl 13, 8.
[646]Sal. Atkl 20, 7-10.
[647]Sal. Atkl 21, 2-4.
[648]Sal. Atkl 20, 12.
[649]Sal. 2 Pēt 3, 12-13.
[650]Sal. Dan 7, 10; Jl 3 - 4, Mal 3, 19.
[651]Sal. Mt 3, 7-12.
[652]Sal. Mk 12, 38-40.
[653]Sal. Lk 12, 1-3; 3, 20-21; Rom 2, 16; 1 Kor 4, 5.
[654]Sal. Mt 11, 20-24; 12, 41-42.
[655]Sal. Mt 5, 22; 7, 1-5.
[656]Sal. 5, 27; Mt 25,31; Apd 10, 42; 17, 31; 2 Tim 4, 1.
[657]Sal. 3, 17.
[658]Sal. 5, 26.
[659]Sal. 3, 18; 12, 48.
[660]Sal. 1 Kor 3, 12-15.
[661]Sal. Mt 12, 32; Ebr 6, 4-6; 10, 26-31.