Trešā nodaļa. Es ticu uz Svēto Garu

683
424,2670
152

"Neviens nevar pateikt bez Svētā Gara palīdzības: 'Jēzus ir Kungs'" ( 1 Kor 12, 3) "Dievs mūsu sirdīs sūtīja sava Dēla Garu, kas saka: 'Abba, Tēvs!'" ( Gal 4, 6) Vienīgi Svētajā Garā ir iespējams pazīt šo ticības patiesību. Lai nodibinātu attiecības ar Kristu, sākumā ir nepieciešams Svētā Gara pieskāriens. Viņš nāk mums pretī un modina mūsos ticību. Mūsu Kristībā, pirmajā ticības sakramentā, Svētais Gars Baznīcā ļoti dziļi un personiski mums sniedz Dzīvību, kuras avots ir Tēvā un kuru mums ir dāvājis Dēls:

249

Kristība "mums dod žēlastību atdzimšanai Dievā Tēvā caur Dēlu Svētajā Garā. Jo ikviens, kurā ir Dieva Gars, tiek aizvests pie Vārda, tas ir, Dēla; bet Dēls viņu stāda priekšā Tēvam, un Tēvs dāvā viņam neiznīcību. Tātad bez Gara nav iespējams skatīt Dieva Dēlu, un bez Dēla neviens nevar tuvoties Tēvam, jo Tēva pazīšana ir Dēls, un pazīt Dieva Dēlu var caur Svēto Garu". [1]

684
236

Svētais Gars ar savu žēlastību ir pirmais, kas uzmodina mūsu ticību un ieved mūs jaunajā dzīvē, kas nozīmē pazīt Tēvu un Jēzu Kristu, ko Tēvs ir sūtījis. [2] Tomēr Viņš ir pēdējais Vissvētās Trīsvienības Personu atklāsmē. Sv. Gregors no Nazianzas, "Teologs", šo attīstību izskaidro ar dievišķās "pretimnākšanas" pedagoģiju:


"Vecā Derība atklāti sludināja Tēvu, Dēlu - neskaidrāk. Jaunā Derība, atklājot Dēlu, lika nojaust Gara dievišķību. Tagad Gars uzturas mūsu vidū un ļauj mums skaidrāk ieraudzīt Viņu pašu. Patiesi, nebūtu bijis prātīgi atklāti sludināt Dēlu, kad vēl nebija apliecināta Tēva dievišķība, un tad, kad Dēla dievišķība vēl nebija pieņemta, pievienot Svēto Garu kā papildus nastu, ja lieto tik drosmīgu salīdzinājumu. Tieši pateicoties attīstībai un virzībai no 'godības godībā', Trīsvienības gaisma atmirdzēs arvien spožāk." [3]

685
236

Tātad ticēt Svētajam Garam nozīmē atzīt to, ka Svētais Gars ir viena no Vissvētās Trīsvienības Personām, kurai ir tā pati daba, kas Tēvam un Dēlam (konsubstanciāla Tēvam un Dēlam), un kura "ar Tēvu un Dēlu tiek vienādi pielūgt[a] un slavēt[a]" [4]. Tāpēc šis Svētā Gara dievišķais noslēpums tika aplūkots Trīsvienības teoloģijā. Te būs runa vienīgi par Svētā Gara vietu pestīšanas norisē (lat. œconomia ).

686
258

Svētais Gars darbojas kopā ar Tēvu un Dēlu no iesākuma līdz pat mūsu pestīšanas plāna galīgajai īstenošanai. Bet tikai "pēdējos laikos", kuri sākas ar Dēla atpestījošo iemiesošanos, Viņš tiek atklāts un dots, atzīts un pieņemts kā Persona. Tad arī šis dievišķais plāns, piepildīts Kristū, kurš ir jaunās radības "Pirmdzimtais " un Galva, var īstenoties cilvēcē caur Gara izliešanu: Baznīcā, svēto sadraudzībā, grēku piedošanā, miesas augšāmcelšanā un mūžīgajā dzīvē.


8. artikuls. "Es ticu uz Svēto Garu"

687
243

"To, kas ir Dieva, neviens nav pazinis, kā tikai Dieva Gars." ( 1 Kor 2, 11) Taču Gars, kas Viņu atklāj, mums ļauj pazīt Kristu, Dieva dzīvo Vārdu, bet neizsaka pats sevi. Tas, kurš "ir runājis caur praviešiem" [5], ļauj mums saklausīt Tēva Vārdu. Bet Viņu pašu mēs nedzirdam. Viņu mēs pazīstam tikai pašā virzībā, kurā Viņš mums atklāj Vārdu un mūs sagatavo Viņa pieņemšanai ticībā. Patiesības Gars, kurš atklāj Kristu, "nerunā no sevis". [6] Tāda veida apslēptība, kas ir izteikti dievišķa, izskaidro to, kāpēc Garu "pasaule nespēj saņemt, jo tā Viņu nedz redz, nedz pazīst", bet tie, kas tic Kristum, Viņu pazīst, jo Viņš paliek pie tiem ( 14, 17).

688

Baznīcā, dzīvajā kopībā, kas balstās uz apustuļu ticību, kuru tā nodod tālāk, mēs iepazīstam Svēto Garu:


- Svētajos Rakstos, kurus Viņš iedvesmojis,


- Tradīcijā, kuras vienmēr aktuālie liecinieki ir Baznīcas tēvi,


- Baznīcas maģistērijā, kuru Viņš vada,


- sakramentālajā liturģijā, kurā caur vārdiem un simboliem Svētais Gars mūs vieno ar Kristu,


- lūgšanā, kurā Viņš aizlūdz par mums,


- harizmās un kalpotāju sūtībās, ar kurām ceļ Baznīcu,


- apustuliskās un misionārās dzīves liecībās,


- svēto liecībā, kur Viņš atklāj savu svētumu un turpina pestīšanas darbu.


I. Dēla un Gara kopējā misija

689
245
254
485

Dēla Gars [7], kuru Tēvs sūtīja mūsu sirdīs, ir patiess Dievs. Viņam ir tā pati daba, kas Tēvam un Dēlam (konsubstanciāls Tēvam un Dēlam), un Viņš no tiem ir nešķirams gan Trīsvienības iekšējā dzīvē, gan arī savā mīlestības dāvāšanā pasaulei. Taču pielūdzot Svēto Trīsvienību, kas ir dzīvinoša, nedalāma un ar vienu vienīgu kopīgu dabu (konsubstanciāla), Baznīcas ticība apliecina arī Personu atšķirību. Kad Tēvs sūta savu Vārdu, Viņš vienmēr sūta savu Garu: tā ir kopējā misija, kurā Dēls un Svētais Gars ir atšķirīgi, bet nešķirami. Protams, tas ir Kristus, kurš parādās, - neredzamā Dieva redzamais Attēls, taču Viņu atklāj Svētais Gars.

690
436
788

Jēzus ir Kristus, "Svaidītais", jo Gars Viņu ir svaidījis, un viss, kas notiek, sākot ar iemiesošanās brīdi, nāk no šīs pilnības. [8] Kad beidzot Kristus tiek pagodināts [9], Viņš, būdams pie Tēva, pats var sūtīt Garu tiem, kas Viņam tic: Viņš tiem dāvā savu Godību [10], tas ir, Svēto Garu, kurš Viņu pagodina [11]. No šī brīža kopējā sūtība izvērtīsies Tēva pieņemtajos bērnos, kurus Viņš pieņem Dēla Miesā (Baznīcā): bērnu pieņemšanas Gara sūtība būs vienot tos ar Kristu un dot tiem dzīvi Viņā.

448

"Svaidīšanas jēdziens norāda to, ka nekas nešķir Dēlu no Gara. Jo tāpat kā starp miesu un eļļas svaidījumu ne prāts, ne jutekļi nevar atrast kādu starpslāni, tāpat arī Dēla saskarsme ar Garu ir tieša. Tāpēc tam, kurš grib pieskarties Dēlam ticībā, ir vispirms nepieciešams pieskarties eļļai. Patiešām, nav nevienas daļas, kur nebūtu Svētā Gara. Tādēļ, kad apliecinām, ka Jēzus ir Kungs, mēs to darām Svētajā Garā, kas no visām pusēm nāk pretī tiem, kas tuvojas ticībā." [12]


II. Svētā Gara vārds, apzīmējumi un simboli


Svētā Gara īpašvārds
691

"Svētais Gars" - tā sauc To, kuru mēs pielūdzam un godinām kopā ar Tēvu un Dēlu. Baznīca šo vārdu saņēma no Kunga un to apliecina, kad tiek kristīti tās jaunie bērni. [13]


Termins "Gars" ir tulkots no ebreju vārda ruah, kura sākotnējā nozīme ir dvesma, gaiss, vējš. Jēzus lieto vēja, kuru var sajust, tēlu, lai liktu Nikodēmam nojaust transcendenti jauno atklāsmi par To, kas savā Personā ir Dieva Dvesma, dievišķais Gars. [14] No otras puses, "Gars" un "Svēts" ir Dieva īpašības, kas piemīt visām trim dievišķajām Personām. Bet, savienojot šos divus terminus kopā, Svētie Raksti, liturģija un teoloģiskā valoda apzīmē neizsakāmo Svētā Gara Personu, novēršot iespēju šo nozīmi sajaukt ar terminu "gars" un "svēts" citu lietojumu.


Svētā Gara apzīmējumi
692
1433

Pasludinot un apsolot Svētā Gara atnākšanu, Jēzus nosauc Viņu par "Paraklētu", burtiski - "tas, kas tiek saukts pie...", ad-vocatus ( 14, 16. 26; 15, 26; 16, 7). Vārds "Paraklēts" parasti tiek tulkots kā "Iepriecinātājs", turklāt Jēzus bija pirmais Iepriecinātājs. [15] Kungs pats sauc Svēto Garu par "Patiesības Garu". [16]

693

Bez Viņa īpašvārda, kas ir visbiežāk lietots Apustuļu darbos un vēstulēs, apustulis Pāvils lieto tādus apzīmējumus kā apsolījuma Gars ( Gal 3, 14; Ef 1, 13), Dieva pieņemto bērnu Gars ( Rom 8, 15; Gal 4, 6), Kristus Gars ( Rom 8, 9), Kunga Gars ( 2 Kor 3, 17), Dieva Gars ( Rom 8, 9. 14; 15, 19; 1 Kor 6, 11; 7, 40), un sv. Pētera vēstulēs atrodams apzīmējums "godības Gars" ( 1 Pēt 4, 14).


Svētā Gara simboli
694
1218
2652

Ūdens. Ūdens simbols ir Svētā Gara, kas darbojas Kristībā, zīme. Pēc Svētā Gara piesaukšanas ūdens kļūst par iedarbīgu sakramentālu zīmi jaunai dzimšanai: tāpat kā mātes klēpī mēs atrodamies ūdenī, kad tiekam veidoti pirmajai dzimšanai, tāpat arī Kristības ūdens patiešām nozīmē to, ka mūsu piedzimšana dievišķajai dzīvei ir dota Svētajā Garā. Bet būdami "vienā Garā" kristīti, mēs "ar vienu Garu" esam "piepildīti" ( 1 Kor 12, 13): tātad Gars savā Personā ir arī dzīvais Ūdens, kas izplūst no krustā sistā Kristus [17] kā no avota un kas verd mūsos mūžīgai dzīvei. [18]

695
1293
436
1504
794

Svaidīšana. Svaidīšana ar eļļu arī ir Svētā Gara simbols, kļūstot pat par Tā sinonīmu. [19] Kad cilvēks tiek ievadīts kristīgajā dzīvē, svaidīšana tiek izmantota par Iestiprināšanas sakramentālo zīmi, kura Austrumu Baznīcās tieši tā tiek saukta par "hrizmāciju". Bet lai varētu novērtēt visu tās spēku, ir jāatgriežas pie pirmās svaidīšanas ar Svēto Garu: Jēzus svaidīšanas. Vārds "Kristus" ("Mesija" - no ebr.) nozīmē Dieva Gara "Svaidītais". Vecajā Derībā ir Kunga svaidītie [20], viņu vidū īpaši izceļas ķēniņš Dāvids [21]. Taču Jēzu Dievs svaidīja neatkārtojamā veidā: cilvēciskums, kuru Dēls pieņem, ir pilnībā "Svētā Gara svaidīts". Jēzus ir "Kristus" caur Svēto Garu. [22] Jaunava Marija ieņem Kristu no Svētā Gara, kurš ar eņģeļa starpniecību pasludina Viņu kā Kristu pirms dzimšanas [23] un liek Simeonam atnākt uz templi, lai redzētu Kunga Kristu [24]. Tieši Svētais Gars piepilda Kristu [25] ; Svētā Gara spēks parādās caur Kristu, kad Viņš veic dziedināšanas un pestīšanas darbu [26]. Visbeidzot, Viņš Jēzu augšāmceļ no mirušajiem. [27] Pilnībā kļūstot par "Kristu" savā cilvēciskumā, kurš uzvar nāvi [28], Jēzus pārpilnībā dāvā Svēto Garu, lai "svētie", nonākot vienotībā ar Dieva Dēla cilvēciskumu, sasniegtu pilnīgo briedumu "saskaņā ar Kristus pilnību" ( Ef 4, 13): "pilnīgo Kristu", kā sacījis sv. Augustīns. [29]

696
1127
2586
718

Uguns. Kā ūdens nozīmēja dzīves, kas dota Svētajā Garā, sākumu un auglību, tā uguns simbolizē Svētā Gara darbības pārveidojošo spēku. Pravietis Elijs, kurš " cēlās kā uguns" un kura "vārdi liesmoja kā lāpa" ( Sīr 48, 1), ar savu lūgšanu liek nonākt ugunij no debesīm pār upuri Karmela kalnā. [30] Šī uguns attēlo Svēto Garu, kas pārveido visu, ko Tas skar. Jānis Kristītājs iet Kungam pa priekšu "Elija garā un spēkā" ( Lk 1, 17), sludina Kristu kā tādu, kurš "kristīs ar Svēto Garu un uguni" ( Lk 3, 16), Garā, par kuru Jēzus teiks: "Es atnācu uguni mest uz zemi, un ko gan es vēlos? Kaut tā jau degtu!" ( Lk 12, 49) Svētais Gars Vasarsvētku rītā nāk pār mācekļiem mēļu, kas ir "it kā no uguns", veidā un viņus piepilda. [31] Garīgā tradīcija saglabā uguns simboliku kā vienu no izteiksmīgākajām, lai attēlotu Svētā Gara darbību [32] : "Neslāpējiet Garu." ( 1 Tes 5, 19)

697
484
554
659

Mākonis un gaisma. Svētā Gara atklāsmē šie divi simboli ir nešķirami. Sākot ar teofānijām Vecajā Derībā, Mākonis, kas ir vienlaikus gan tumšs, gan mirdzošs, atklāj dzīvo Dievu, Pestītāju, vienlaikus aizsegdams Viņa godības transcendenci: Mozum - Sinaja kalnā [33], saiešanas teltī [34] un ceļojuma caur tuksnesi laikā [35] ; Salomonam - tempļa iesvētes laikā [36]. Bet visus šos tēlus Kristus īsteno Svētajā Garā. Svētais Gars nāk pār Jaunavu Mariju un "viņu apēno", lai viņa ieņemtu un dzemdētu Jēzu. [37] Pārveidošanās kalnā Svētais Gars parādās kā mākonis un apēno Jēzu, Mozu un Eliju, Pēteri, Jēkabu un Jāni, "un no mākoņa" atskan balss, kas saka: "Šis ir mans izredzētais Dēls; Viņu klausiet!" ( Lk 9, 35) Visbeidzot, tas pats mākonis "paņēma Viņu no mācekļu acīm" Debesīs aiziešanas dienā [38] un atklās Cilvēka Dēlu godībā Viņa otrreizējās atnākšanas dienā [39].

698
1295,1296
1121

Zīmogs - tas ir simbols, kas tuvs svaidīšanas simbolam. Tas tiešām ir Kristus, kuru "apzīmogojis Dievs Tēvs" ( 6, 27), un Viņā Tēvs apzīmogo arī mūs. [40] Tā kā tas norāda uz svaidīšanas ar Svēto Garu neizdzēšamo iedarbību Kristības, Iestiprināšanas un Ordinācijas sakramentos, zīmoga (gr. sfragis ) simbols dažās teoloģiskajās tradīcijās tika lietots, lai izteiktu šo trīs sakramentu, kas nevar tikt atkārtoti, neizdzēšamo "raksturu" (lat. character ).

699
292,1288
1668,1300,1573

Roka. Uzliekot rokas, Jēzus dziedina slimos [41] un svētī bērnus [42]. Viņa vārdā apustuļi darīs to pašu. [43] Vēl vairāk, kad apustuļi uzliek rokas, tiek dots Svētais Gars. [44] Vēstulē ebrejiem roku uzlikšana tiek minēta kā viens no Jēzus mācības "pamatelementiem". [45] Šo Svētā Gara visvarenās izliešanas zīmi Baznīca ir saglabājusi, Viņu piesaucot sakramentos.

700
2056

Pirksts. "Jēzus ļaunos garus izdzen ar Dieva pirkstu." [46] Ja Dieva likums tika uzrakstīts uz akmens plāksnēm ar "Dieva pirkstu" ( Izc 31, 18), tad "Kristus vēstule", kura uzticēta apustuļiem, uzrakstīta "ar dzīvā Dieva Garu, un nevis uz akmens plāksnēm, bet uz dzīvajām sirds plāksnēm" ( 2 Kor 3, 3). Himnā "Veni, Creator Spiritus" Svētais Gars tiek piesaukts kā "Tēva labās rokas pirksts". [47]

701
1219
535

Balodis. Plūdu (kas simbolizē Kristību) beigās, balodis, kuru izlaiž Noass, atgriežas, nesdams knābī olīvkoka zariņu ar zaļām lapām, kas ir zīme tam, ka zemi no jauna var apdzīvot. [48] Kad pēc Kristības saņemšanas Kristus iznāk no ūdens, Svētais Gars baloža veidā nonāk un paliek uz Viņa. [49] Gars nonāk un atdusas kristīto šķīstītajās sirdīs. Atsevišķās baznīcās konsekrētās hostijas glabājas metāla traukā, kuram ir baloža forma (lat. columbarium ) un kurš ir novietots virs altāra. Balodis kā Svētā Gara simbols ir tradicionāls kristīgajā ikonogrāfijā.


III. Gars un Dieva Vārds apsolījuma laikā

702
122
107

No iesākuma līdz "laiku piepildījumam" [50] Vārda un Tēva Gara kopējā sūtība paliek apslēpta, taču tā jau tiek pildīta. Dieva Gars sagatavo Mesijas laiku, un kā viens, tā otrs, vēl nebūdami pilnībā atklāti, jau ir apsolīti, lai tiktu gaidīti un uzņemti, kad tie tiks atklāti. Tāpēc tad, kad Baznīca lasa Veco Derību [51], tā izdibina [52] to, ko Gars, kas "ir runājis caur praviešiem" [53], grib mums sacīt par Kristu.

243

Ar "praviešiem" Baznīcas ticība saprot tos, kurus Svētais Gars ir iedvesmojis sludināt dzīvā veidā un sarakstīt svētās grāmatas - gan Jauno, gan Veco Derību. Jūdu tradīcija izšķir Likumu (piecas pirmās grāmatas jeb Pentateihs ), Praviešus (grāmatas, kuras mēs saucam par vēsturiskajām un pravietiskajām) un Rakstus (vispirms gudrības grāmatas, īpaši psalmus). [54]


Radībā
703
292

Dieva Vārds un Viņa Dvesma ir ikvienas radības esmes un dzīvības pamatā. [55]

291

"Svētajam Garam pienākas valdīt, svētdarīt un apgarot radību, jo Viņš ir Dievs, kam tā pati daba, kas Tēvam un Dēlam [..]. Viņam piemīt vara pār dzīvību, jo, būdams Dievs, Viņš saglabā radību Tēvā un Dēlā." [56]

704
356

"Dievs veidoja cilvēku pats savām rokām (tas ir, ar Dēlu un Svēto Garu) [..], un izveidotajā miesā Viņš iezīmēja savu attēlu, lai pat tas, kas ir redzams, nestu dievišķo attēlu." [57]


Apsolījuma Gars
705
410
2809

Grēks un nāve izkropļo cilvēku, tomēr viņš ir un paliek radīts "pēc Dieva attēla", pēc Dēla attēla, bet viņam ir liegta Dieva godības [58], liegta "līdzība". Ar apsolījumu Ābrahamam sākas pestīšanas norise, kuras noslēgumā Dēls pats pieņems "tēlu" [59] un to atjaunos " līdzībā" Tēvam, atdodot tam Godību, Garu "Dzīvinātāju".

706
60

Pretēji jebkurai cilvēciskajai cerībai, Dievs apsola Ābrahamam pēcnācēju kā ticības un Svētā Gara spēka augli. [60] Viņā tiks svētītas visas tautas zemes virsū. [61] Šis pēcnācējs būs Kristus [62], kurā ar Svētā Gara izliešanu tiks sapulcināti "izklīdinātie Dieva bērni" [63]. Dodot zvērestu [64], Dievs jau apņemas dot savu mīļoto Dēlu [65] un sūtīt apsolīto Svēto Garu, kas sagatavos tautas, kuru Dievs sev ieguvis, atpestīšanu [66].


Teofānijās un likumā
707

Teofānijas (Dieva atklāšanās) apgaismo apsolījuma ceļu, kas ved no patriarhiem caur Mozu un Jozu līdz pat vīzijām, ar kurām aizsākas lielo praviešu misijas. Kristiešu tradīcija ir vienmēr atzinusi, ka šajās teofānijās Dieva Vārds ļāva sevi saskatīt un saklausīt. Tas vienlaikus ir gan atklāts, gan arī Svētā Gara mākoņa "apēnots".

708
1961,1964
122
2585

Šī Dieva pedagoģija īpaši atklājas Likuma dāvanā. [67] Likuma burts tika dots kā "audzinātājs", lai vestu tautu pie Kristus. [68] Taču tam nespējot izglābt cilvēku, kuram bija laupīta līdzība ar Dievu, un atnesot vēl lielāku grēka pazīšanu [69], tika uzmodinātas ilgas pēc Svētā Gara. Žēlabas, kas skan psalmos, to apliecina.


Ķēniņu laikā un trimdā
709
2579
544

Likumam, kas ir apsolījuma un derības zīme, būtu vajadzējis vadīt no Ābrahama ticības cēlušās tautas sirdi un institūcijas. "Tāpēc, ja jūs klausīsiet manai balsij un sargāsiet manu derību, [..] jūs būsiet man priesteru valstība un svēta tauta." ( Izc 19, 5-6) [70] Bet laikaposmā pēc ķēniņa Dāvida valdīšanas Izraēļa tauta ļaujas kārdinājumam izveidot valsti līdzīgu tām, kādas ir izveidojušas citas tautas. Taču valstība, kas ir apsolīta Dāvidam [71], būs Svētā Gara darbs, tā piederēs nabadzīgajiem Garā.

710

Likuma neievērošana un neuzticība derībai noved līdz nāvei: trimdai, kurā apsolījums cieš šķietamu neveiksmi. Patiesībā te atklājas Dieva - Pestītāja noslēpumainā uzticība, un līdz ar to sākas apsolītā atjaunotne, bet - Garā. Bija nepieciešams, lai Dieva tauta izciestu šo šķīstīšanu. [72] Saskaņā ar Dieva plānu trimda jau atrodas krusta ēnā, un "nabadzīgo atlikums", kas atgriezīsies, ir viens no spilgtākajiem Baznīcas tēliem.


Mesijas un Viņa Gara gaidīšana
711
64,522

"Raug, es daru ko jaunu." ( Is 43, 19) Te iezīmējas divas pravietiskas līnijas: viena, kas ir saistīta ar Mesijas gaidīšanu, otra - ar jauna Gara pasludināšanu. Abas tiecas uz "mazo atlikumu", nabagu tautu [73], kas cerību pilna gaida "Izraēļa iepriecinājumu" un "Jeruzalemes atbrīvošanu" (sal. Lk 2, 25. 38).


Iepriekš mēs redzējām, kā Jēzus piepilda pravietojumus, kas attiecas uz Viņu. Tagad mēs pieminēsim vienīgi tos, kuros īpaši parādīta saikne starp Mesiju un Viņa Garu.

712
439

Gaidītā Mesijas sejas vaibsti sāk parādīties Emmanuēla grāmatā [74] ("To sacīja Isajs, kad redzēja [Kristus] godību": 12, 41), īpaši Is 11, 1-2:


"Izaugs atvase no Jeses celma, un no viņa saknes uzplauks zieds. Un pār viņu dusēs Kunga Gars: gudrības un saprāta gars, padoma un stipruma gars, zināšanas un Kunga bijības gars."

713
601

Īpašā veidā Mesijas vaibsti ir atklāti dziedājumos par Kunga Kalpu. [75] Šie dziedājumi pasludina Jēzus ciešanu nozīmi, tādēļ arī norāda veidu, kādā Viņš izlies Svēto Garu, lai dāvātu dzīvību daudziem: nevis no ārienes, bet "pieņemdams kalpa veidu" ( Flp 2, 7). Uzņemdamies uz sevis mūsu nāvi, Viņš var mums dāvāt savu dzīvības Garu.

714

Tāpēc arī Kristus sāk sludināt Labo Vēsti, attiecinot uz sevi fragmentu no Isaja grāmatas ( Lk 4, 18-19) [76] :


"Kunga Gars ir pār mani; jo Viņš mani ir svaidījis sludināt nabagiem Prieka Vēsti, mani ir sūtījis vēstīt gūstekņiem brīvību un aklajiem acu gaismu, palaist brīvībā apspiestos, pasludināt Kunga žēlastības gadu."

715
214
1965

Pravietiskie teksti, kas tieši attiecas uz Svētā Gara nosūtīšanu, ir pravietojumi, kuros Dievs runā uz savas tautas sirdi apsolījuma valodā, akcentējot mīlestību un uzticību. [77] Šo apsolījumu piepildīšanos sv. Pēteris pasludinās Vasarsvētku rītā. [78] Saskaņā ar tiem "pēdējos laikos" Kunga Gars atjaunos cilvēku sirdis, rakstot tajās jaunu likumu; Viņš sapulcinās un samierinās izkaisītās un sašķēlušās tautas; Dievs pārveidos sākotnējo radību un dzīvos tajā mierā ar cilvēkiem.

716
368

Beigu beigās "nabagu" [79], pazemīgo un lēnprātīgo tauta, kuras locekļi pilnībā atdevušies sava Dieva noslēpumainajam plānam un gaida taisnību nevis no cilvēkiem, bet gan no Mesijas, tā, galu galā, ir Svētā Gara, kas veic savu apslēpto misiju visā apsolījuma laikā, lielais darbs, lai sagatavotu Kristus atnākšanu. Šīs tautas locekļu sirds, kuru ir šķīstījis un apskaidrojis Svētais Gars, cēlums izpaužas psalmos. Šos nabagus Gars veido par "Kungam sagatavotu tautu" [80].


IV. Kristus Gars, laikiem piepildoties


Jānis - priekšgājējs, pravietis un Kristītājs
717
523

"Bija Dieva sūtīts cilvēks, viņa vārds bija Jānis." ( 1, 6) Svētais Gars Jāni piepildīja "jau no mātes klēpja" ( Lk 1, 15) [81] caur Kristu, kuru Jaunava Marija bija ieņēmusi no Svētā Gara. Marijā, kas apmeklēja Elizabeti, Dievs "ir apmeklējis savu tautu". [82]

718
696

Jānis ir Elijs, kuram jānāk [83] : Gara uguns mājo viņā, un tā liek viņam iet "pa priekšu" kā Kunga, kas nāk, "priekšgājējam". Jānī - priekšgājējā - Svētais Gars pabeidz sagatavot "Kungam pilnīgu tautu" ( Lk 1, 17).

719
2684
536

Jānis ir "vairāk nekā pravietis". [84] Viņā Svētais Gars pabeidz "runāt caur praviešiem". Jānis noslēdz praviešu laiku, kuru aizsāka Elijs. [85] Viņš pasludina Izraēlim, ka gaidītais iepriecinājums ir tuvu, viņš ir "Iepriecinātāja, kas tuvojas, balss" [86]. Tāpat kā to darīs Patiesības Gars, "viņš nāca liecības dēļ, lai dotu liecību par Gaismu" ( 1, 7) [87]. Kā sacīts sv. Jāņa evaņģēlijā, Gars dod piepildījumu tam, ko "meklējuši pravieši", un atklāj to, pēc kā eņģeļi ilgojušies [88] : "Tas, pār kuru tu redzēsi Garu nonākam un paliekam, ir Tas, kurš Kristī Svētajā Garā. Un es To redzēju un dodu liecību, ka Viņš ir Dieva Dēls. [..] Lūk, Dieva Jērs!" ( 1, 33-36)

720
535

Visbeidzot, ar Jāni Kristītāju Svētais Gars jau iepriekš sāk darbu, kuru Viņš veiks ar Kristu un Kristū: Dieva "līdzības" atjaunošanu cilvēkā. Jāņa kristība bija grēku nožēlai; Kristība ūdenī un Garā būs jauna piedzimšana. [89]


"Priecājies, Žēlastības pilnā"
721
484

Marija, Vissvētā Dieva Māte, mūžam Jaunava, ir Dēla un Svētā Gara sūtības meistardarbs laiku piepildījumā. Pirmo reizi pestīšanas plāna īstenošanas gaitā, pateicoties Svētā Gara sagatavošanas darbam, Tēvs atrod Mājokli, kurā Viņa Dēls un Viņa Gars var dzīvot starp cilvēkiem. Šajā nozīmē Baznīcas Tradīcija skaistākos tekstus par Gudrību bieži ir attiecinājusi uz Mariju [90] : liturģijā Marija tiek apdziedāta un attēlota kā "Gudrības sēdeklis".

722
489

Viņā sāk atklāties "Dieva veiktie brīnumi", kurus Gars piepildīs Kristū un Baznīcā:

2676

Svētais Gars ir sagatavojis Mariju caur savu žēlastību. Patiešām, Mātei, kas dzemdēs To, kurā "mājo miesā ietvertā dievišķības pilnība" ( Kol 2, 9), pienācās būt "žēlastības pilnai". Viņa, aiz nepelnītas žēlastības, tika ieņemta bez grēka kā vispazemīgākā no radībām, visspējīgākā pieņemt neizsakāmo Visvarenā Dāvanu. Eņģelis Gabriēls pilnīgi pamatoti viņu sveicina kā "Sionas Meitu": "Sveicināta (tas ir, "Priecājies!")!" [91] Tā ir visas Dieva tautas, un tātad Baznīcas, pateicība, kurai Marija liek pacelties pie Tēva Svētajā Garā slavas dziesmā [92], kad nes sevī mūžīgo Dēlu.

723
485
506

Marijā Svētais Gars īsteno Tēva labvēlīgo lēmumu. Svētajā Garā Jaunava ieņem un dzemdē Dieva Dēlu. Viņas jaunavība iegūst ne ar ko nesalīdzināmu auglīgumu caur Svētā Gara un ticības spēku. [93]

724
208
2619

Marijā Svētais Gars atklāj Tēva Dēlu, kurš ir kļuvis par Jaunavas Dēlu. Viņa ir pēdējās un galējās teofānijas (Dieva atklāšanās) degošais Krūms: Svētā Gara piepildīta, viņa parāda Vārdu, kas atklājies miesas pazemībā, un ļauj Viņu iepazīt nabagajiem [94] un pirmajiem no tautām [95].

725
963

Visbeidzot, caur Mariju Svētais Gars sāk vienot ar Kristu cilvēkus, kuros izpaužas Dieva žēlsirdīgā mīlestība [96], un pazemīgie vienmēr Viņu uzņem pirmie: gani, Austrumu gudrie, Simeons un Anna, laulātie draugi Kānā un pirmie Jēzus mācekļi.

726
494,2618

Šīs Gara sūtības noslēgumā Marija kļūst par "Sievieti", jauno Ievu, "visu dzīvo Māti", "pilnīgā Kristus" Māti. [97] Kā tāda viņa kopā ar divpadsmit apustuļiem "vienprātīgi palika lūgšanā" ( Apd 1, 14), uzaustot "pēdējiem laikiem", kurus Svētais Gars ievadīs Vasarsvētku rītā, atklājot Baznīcu.


Jēzus Kristus
727
438,695
536

Visa Dēla un Svētā Gara sūtība laiku piepildījumā ir ietverta tajā, ka Dēls ir Tēva Gara svaidītais kopš savas iemiesošanās: Jēzus ir Kristus, Mesija.


Ticības simbola visa otrā daļa ir jālasa šajā gaismā. Viss Kristus darbs ir Dēla un Svētā Gara kopējā sūtība. Šeit tiks pieminēts tikai tas, kas attiecas uz apsolījumu sūtīt Svēto Garu caur Jēzu un Tā dāvāšanu caur pagodināto Kungu.

728
2615

Jēzus Svēto Garu pilnībā atklāj tikai tad, kad Viņš pats tiek pagodināts caur savu nāvi un augšāmcelšanos. Tomēr Viņš uz To norāda pakāpeniski, pat savā mācībā tautai, kad atklāj, ka Viņa miesa kļūs par barību pasaules dzīvībai. [98] Viņš norāda uz To arī Nikodēmam [99], samarietei [100] un visiem, kas piedalās būdiņu svētkos [101]. Saviem mācekļiem Viņš par To saka atklāti, runājot par lūgšanu [102] un liecību, kura tiem būs jāsniedz. [103]

729
388,1433

Tikai tad, kad ir pienākusi stunda, kurā Viņš tiks pagodināts, Jēzus apsola, ka nāks Svētais Gars, jo Kristus nāve un augšāmcelšanās būs apsolījuma, kas dots tēviem, piepildījums [104] : Tēvs, uzklausot Jēzus lūgšanu, dos Patiesības Garu - citu Paraklētu; Tēvs Viņu sūtīs Jēzus vārdā; Jēzus Viņu sūtīs no Tēva, jo Viņš iziet no Tēva. Svētais Gars nāks, mēs Viņu pazīsim, Viņš būs kopā ar mums uz visiem laikiem, Viņš paliks kopā ar mums; Viņš mums mācīs un atgādinās visu, ko Kristus mums ir teicis, un liecinās par Viņu; Viņš mūs ievedīs patiesības pilnībā un pagodinās Kristu. Bet pasaulei Viņš atklās tās grēku, taisnību un tiesu.

730
850

Beidzot pienāk Jēzus stunda [105] : Jēzus atdod savu garu Tēva rokās [106] brīdī, kad caur savu nāvi Viņš uzvar nāvi, tā ka "uzmodināts no miroņiem ar Tēva godības spēku" ( Rom 6, 4), Viņš tulīt pat dāvā Svēto Garu, "dvešot" uz saviem mācekļiem [107]. Sākot ar šo stundu, Kristus un Gara sūtība kļūst par Baznīcas sūtību: "Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā es jūs sūtu." ( 20, 21) [108]


V. Gars un Baznīca pēdējos laikos


Vasarsvētki
731
2623,767
1302

Vasarsvētku dienā (kad beidzas septiņas Lieldienu nedēļas) Kristus Pasha piepildās ar Svētā Gara izliešanu, kurš tiek atklāts, dots un dāvāts kā dievišķa Persona: no savas pilnības Kristus, Kungs, izlej Garu pārpilnībā. [109]

732
244
672

Šajā dienā pilnībā tiek atklāta Svētā Trīsvienība. No šīs dienas valstība, kuru bija pasludinājis Kristus, ir atvērta tiem, kas Viņam tic: miesas pazemībā un ticībā viņi jau ir līdzdalīgi Svētās Trīsvienības kopībā. Ar savu atnākšanu, kas nekad nebeidzas, Svētais Gars ieved pasauli "pēdējos laikos", Baznīcas laikā, jau iemantotajā valstībā, kura tomēr vēl nav pilnībā īstenota:


"Mēs redzējām patieso gaismu, mēs saņēmām Svēto Garu no debesīm, mēs atradām patieso ticību: mēs pielūdzam nedalāmo Trīsvienību, jo Tā mums nesa pestīšanu." [110]


Svētais Gars - Dieva Dāvana
733
218

"Dievs ir mīlestība" ( 1 Jņ 4, 8. 16), un Mīlestība ir pirmā dāvana, kas ietver sevī visas pārējās. Šī Mīlestība "ir ielieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu, kas mums ir dots" ( Rom 5, 5).

734
1987

Tā kā mēs esam miruši grēka dēļ vai vismaz esam grēka ievainoti, Mīlestības dāvanas pirmā izpausme ir mūsu grēku piedošana. " Svētā Gara klātbūtne" ( 2 Kor 13, 13) Baznīcā kristītajiem atdod atpakaļ Dieva līdzību, kas tika pazaudēta grēkojot.

735
1822

Dievs dāvā mūsu mantojuma "ķīlu" vai "pirmos augļus" [111] : Vissvētās Trīsvienības dzīvi, kas nozīmē mīlēt, "kā Viņš mūs mīlējis" [112]. Šī mīlestība ( caritas, par kuru runā 1 Kor 13) ir pamats jaunajai dzīvei Kristū, kas kļūst iespējama tādēļ, ka mēs esam saņēmuši "Svētā Gara spēku" ( Apd 1, 8).

736
1832

Pateicoties šim Svētā Gara spēkam, Dieva bērni var nest augļus. Tas, kurš mūs ir uzpotējis uz īstā Vīnakoka, liks mums nest Gara augļus, kas ir "mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labvēlība, uzticība, lēnprātība, savaldība" ( Gal 5, 22-23). "Gars ir mūsu Dzīvība"; jo lielāka ir mūsu pašaizliedzība [113], jo vairāk "mēs dzīvojam Garā" [114].


"Vienotība ar Svēto Garu dara cilvēku garīgu, atved viņu atpakaļ paradīzē, atved uz debesu valstību, darot par Dieva pieņemto bērnu, dod paļāvību saukt Dievu par Tēvu un būt līdzdalīgam Kristus žēlastībā, saukties par gaismas bērnu un būt līdzdalīgam mūžīgajā godībā." [115]


Svētais Gars un Baznīca
737
787,798
1093,1109

Kristus un Svētā Gara misija piepildās Baznīcā, kas ir Kristus Miesa un Svētā Gara templis. Līdz ar šīs kopējās sūtības piepildījumu Kristum ticīgie tiek uzņemti Viņa vienotībā ar Tēvu Svētajā Garā: Svētais Gars sagatavo cilvēkus, iet tiem pa priekšu ar savu žēlastību, lai pievērstu viņus Kristum. Viņš atklāj tiem augšāmcelto Kungu, Viņš atgādina tiem Kristus vārdus un atver viņu garu Kristus nāves un augšāmcelšanās izpratnei. Viņš tiem dara klātesošu Kristus noslēpumu, īpaši Euharistijā, lai viņus samierinātu un vienotu ar Dievu un lai viņi nestu "daudz augļu". [116]

738
850,777

Tādējādi Baznīcas misija ir nevis pielikums Kristus un Svētā Gara sūtībai, bet tā ir tās sakraments: caur visu savu būtību un caur visiem saviem locekļiem Baznīca ir sūtīta sludināt un liecināt, aktualizēt un izplatīt Vissvētās Trīsvienības vienotības noslēpumu (par to būs runa nākošajā artikulā):


"Mēs visi, kas esam saņēmuši vienu un to pašu Garu - Svēto Garu, esam sakausēti viens ar otru un ar Dievu. Kaut arī mūsu ir daudz un Kristus dara to, ka Tēva un Viņa paša Gars dzīvo ikvienā no mums, šis Gars, kas ir viens un nedalāms, atgriež vienībā tos, kas nošķiras viens no otra [..], un dara, ka visi Viņā kļūst viens. Un tāpat kā Kristus svētās Miesas varenība panāk, ka visi tie, kuri pieņem šo Miesu, veido vienu miesu, tāpat, pēc manām domām, Dieva Gars, kas visos mājo viens un nedalāms, aizved visus līdz garīgajai vienībai." [117]

739
1076

Tā kā Svētais Gars ir Kristus svaidījums, Kristus, kas ir Miesas Galva, ielej Viņu visos savos locekļos, lai tos barotu, dziedinātu, noteiktu viņu savstarpējos uzdevumus, tos dzīvinātu, sūtītu liecināt un pievienotu savam upurim Tēvam un savam aizlūgumam par visu pasauli. Caur Baznīcas sakramentiem Kristus dāvā saviem Miesas locekļiem savu Svēto Garu - Svētdarītāju (par to būs runa Katehisma otrajā daļā).

740

Šie "Dieva brīnumdarbi", kas tiek piedāvāti ticīgajiem Baznīcas sakramentos, nes savus augļus jaunajā dzīvē Kristū saskaņā ar Garu (par to būs runa Katehisma trešajā daļā).

741

"Tāpat arī Gars palīdz mūsu vājumam, jo mēs īsti nezinām, ko lai lūdzam, un Gars pats aizbildina par mums ar vaidiem, kas nav izsakāmi vārdos." ( Rom 8, 26) Svētais Gars, kurš ir Dieva darbu izpildītājs, ir lūgšanas Skolotājs (par to būs runa Katehisma ceturtajā daļā).


Kopsavilkums

742

"Tā kā jūs esat dēli, Dievs mūsu sirdīs sūtīja sava Dēla Garu, kas saka: "Abba, Tēvs!"" ( Gal 4, 6)

743

No iesākuma līdz pat laiku beigām, kad Dievs sūta savu Dēlu, Viņš vienmēr sūta arī savu Garu: Viņu misija ir kopēja un nešķirama.

744

Laikiem piepildoties, Svētais Gars sagatavo Mariju Kristus atnākšanai Dieva tautas vidū. Svētajam Garam darbojoties viņā, Tēvs dod pasaulei Emmanuēlu - "Dievs ir ar mums" ( Mt 1, 23).

745

Līdz ar iemiesošanās brīdi Dieva Dēls ir svaidīts par Kristu (Mesiju) ar Svētā Gara svaidījumu. [118]

746

Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus ir kļuvis par Kungu un Kristu godībā. [119] No savas pilnības Viņš izlej Svēto Garu pār apustuļiem un Baznīcu.

747

Svētais Gars, kuru Kristus, Galva, ielej savas Miesas - Baznīcas - locekļos, ceļ, dzīvina un svētdara Baznīcu. Baznīca ir sakraments Vissvētās Trīsvienības vienotībai ar cilvēkiem.


9. artikuls. "Es ticu svētajai katoliskajai Baznīcai"

748

"Kristus ir tautu Gaisma, tādēļ Koncils, kas ir sapulcējies Svētajā Garā, sludinot Evaņģēlija labo vēsti visai radībai, kvēli vēlas izliet pār visiem cilvēkiem Kristus gaismu, kas atmirdz Baznīcas vaigā." [120] Ar šādiem vārdiem sākas Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu. Tādējādi Koncils parāda, ka ticības artikuls par Baznīcu ir pilnībā atkarīgs no artikuliem, kas attiecas uz Jēzu Kristu. Baznīcai nav citas gaismas, kā tikai Kristus gaisma; lietojot Baznīcas tēviem tik dārgo tēlu, tā ir salīdzināma ar mēnesi, kura spožums ir vienīgi saules gaismas atstarojums.

749

Artikuls par Baznīcu atrodas pēc artikula par Svēto Garu un ir arī pilnīgi atkarīgs no tā. "Tiešām, pēc tam, kad mēs parādījām, ka Svētais Gars ir visa svētuma Avots un Devējs, mēs apliecinām to, ka Viņš ir nodrošinājis Baznīcas svētumu." [121] Saskaņā ar Baznīcas tēvu izteikumiem, Baznīca ir vieta, "kur zied Gars". [122]

750
811
169

Ticība tam, ka Baznīca ir "svēta" un "katoliska", ka tā ir "viena" un "apustuliska" (kā pievieno Nīkajas-Konstantinopoles simbols ), nav atdalāma no ticības Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Apustuļu simbolā mēs apliecinām ticību vienai svētai Baznīcai (" Credo [..] Ecclesiam"), nevis ticību uz Baznīcu, lai nesajauktu Dievu ar Viņa darbiem un lai skaidri attiecinātu uz Dieva labestību visas dāvanas, kuras Viņš ir ielicis savā Baznīcā. [123]


1. paragrāfs. Baznīca Dieva nodomā


I. Vārdi un tēli, ar kuriem tiek apzīmēta un attēlota Baznīca

751

Vārds "Baznīca" ( ekklesia, no grieķu valodas ek-kalein, "saukt ārā") nozīmē "sasaukšanu". Tas apzīmē tautas sapulci [124], kurai galvenokārt ir reliģisks raksturs. Tas ir Vecajā Derībā visbiežāk lietotais grieķu termins, ar kuru tiek apzīmēta izvēlētās tautas sapulce Dieva priekšā, īpaši sapulce pie Sinaja kalna, kur Izraēlis saņēma Likumu un kur Dievs to izveidoja par savu svēto tautu. [125] Saukdama sevi par "Baznīcu", pirmkristiešu kopiena, kas ticēja Kristum, uzskatīja sevi par šīs sapulces mantinieci. Tajā Dievs "sasauc" savu tautu no visām zemes malām. Termins Kyriakē, no kura cēlušies vārdi church, Kirche, nozīmē "tā, kas pieder Kungam".

752
1140,832
830

Kristiešu valodā vārds "Baznīca" apzīmē ne tikai liturģisku sapulci [126], bet arī vietējo draudzi [127] un visu ticīgo universālo kopienu [128]. Tomēr šīs trīs nozīmes nav šķiramas. "Baznīca" ir tauta, kuru Dievs sapulcina visā pasaulē. Tā pastāv vietējās draudzēs un īstenojas kā liturģiska, īpaši euharistiska, sapulce. Tā dzīvo no Kristus Vārda un Miesas un tādējādi pati kļūst par Kristus Miesu.


Baznīcas simboli
753
781
789

Svētajos Rakstos mēs sastopam daudzus savstarpēji saistītus tēlus un simbolus, ar kuru palīdzību Atklāsme runā par Baznīcas neizsmeļamo noslēpumu. Tēli no Vecās Derības ir vienas pamatidejas, tas ir, Dieva tautas, variācijas. Jaunajā Derībā [129] tie visi atrod jaunu centru: Kristus kļūst par šīs tautas "Galvu" [130], un tauta līdz ar to ir Viņa Miesa. Ap šo centru sakārtojas tēli, kas ņemti no "ganu vai zemkopju dzīves, no celtniecības jomas vai ģimenes un laulāto dzīves". [131]

754
857

"Baznīca patiešām ir avju aploks, un tā vienīgās un nepieciešamās durvis ir Kristus. [132] Tā ir arī ganāmpulks, par kura ganu [133] Dievs jau iepriekš pasludināja pats sevi un kura avis, kaut arī to priekšgalā ir gani no cilvēku vidus, tomēr pastāvīgi vada un baro pats Kristus, Labais Gans un Virsgans [134], kas atdeva savu dzīvību par savām avīm [135]. " [136]

755
795

"Baznīca ir lauks, Dieva tīrums [137] Šajā tīrumā aug vecais olīvkoks, kura svētās saknes bija patriarhi un kurā norisinās un norisināsies izlīgšana starp jūdiem un pagāniem. [138] Baznīcu kā izvēlēto vīnadārzu [139] iestādīja debesu Vīnkopis. Patiesais Vīnakoks ir Kristus: Viņš dāvā dzīvību un auglību zariem, kas esam mēs: caur Baznīcu mēs paliekam Viņā, un bez Viņa mēs neko nespējam darīt. [140]" [141]

756
857
797
1045

"Samērā bieži Baznīca tiek saukta par Dieva celtni. [142] Kungs pats sevi salīdzinājis ar akmeni, kuru cēlāji atmeta, bet kas kļuva par stūrakmeni ( Mt 21, 42 un paralēlie teksti; Apd 4, 11; 1 Pēt 2, 7; Ps 118, 22). Uz šī pamata apustuļi uzcēla Baznīcu [143], un no šī pamata tā saņem stiprumu un saliedētību. Šī celtne ir rotāta ar dažādiem apzīmējumiem: Dieva nams [144], kurā dzīvo Viņa ģimene, Dieva mājvieta Svētajā Garā [145], Dieva mājoklis cilvēku vidū [146], un Baznīcas tēvi it īpaši slavē svēto templi, kuru reprezentē akmens svētnīcas un kurš liturģijā pilnīgi pamatoti ir salīdzināts ar svēto Pilsētu, jauno Jeruzalemi. Patiešām, virs zemes mēs esam tajā kā dzīvie akmeņi, no kuriem tiek būvēta celtne. [147] Jānis redz šo svēto Pilsētu nokāpjam no debesīm, no Dieva laikā, kad atjaunosies pasaule, 'sagatavotu kā Līgavu, kas izgreznojusies savam Līgavainim' ( Atkl 21, 1-2)." [148]

757
507,796
1616

"Baznīca tiek saukta arī par 'debesu Jeruzalemi', un 'mūsu Māti' ( Gal 4, 26) [149] ; tā tiek attēlota kā bezvainīgā Jēra nevainīgā Līgava [150], kuru Kristus ir mīlējis 'un pats sevi ir atdevis par viņu, lai viņu darītu svētu' ( Ef 5, 25-26), kuru Viņš savienojis ar sevi ar neizdzēšamu derību, un kuru Viņš nepārstāj 'barot un aprūpēt' ( Ef 5, 29)." [151]


II. Baznīcas izcelsme, nodibināšana un misija

758
257

Lai iedziļinātos Baznīcas noslēpumā, vispirms ir jāpārdomā tās izcelsme Vissvētās Trīsvienības nodomā un tā pakāpeniskā īstenošana vēsturē.


Iecere, kas dzimusi Tēva sirdī
759
293

"Mūžīgais Tēvs ir radījis pasauli saskaņā ar pilnīgi brīvu un noslēpumainu savas gudrības un labestības nodomu un nolēmis cilvēku pacelt līdz pat līdzdalībai dievišķajā dzīvē", uz kuru Viņš aicina visus cilvēkus savā Dēlā: "Visus tos, kas tic Kristum, Tēvs ir gribējis aicināt, lai tie veidotu svēto Baznīcu." Šī "Dieva ģimene" saskaņā ar Tēva nodomu cilvēces vēstures gaitā veidojas un īstenojas pakāpeniski: tiešām, Baznīca "pirmtēlu veidā tika pasludināta jau no pasaules iesākuma, tā tika brīnišķīgi sagatavota Izraēļa tautas vēsturē un vecajā derībā, visbeidzot, tā tika iedibināta šajos laikos, kas ir pēdējie, atklāta, pateicoties Svētā Gara izliešanai, un sasniegs savu godības pilnību laiku beigās" [152].


Baznīca - pasludināta pirmtēlos jau kopš pasaules radīšanas
760
294
309

"Pasaule tika radīta Baznīcas dēļ," [153] teica pirmo laiku kristieši. Dievs ir radījis pasauli, lai tā būtu līdzdalīga Viņa dievišķajā dzīvē. Šī līdzdalība īstenojas, pateicoties cilvēku "sasaukšanai" Kristū, kas ir Baznīca. Baznīca ir visu lietu mērķis [154], un visus sāpīgos notikumus - eņģeļu krišanu un cilvēka grēku -, Dievs pieļāva tikai kā iespēju un līdzekli, lai parādītu visu savas rokas spēku, visu savas mīlestības mēru, kuru Viņš gribēja sniegt pasaulei:


"Tāpat kā Dieva griba ir akts, un to sauc par pasauli, tāpat Viņa nodoms ir cilvēku pestīšana, un to sauc par Baznīcu." [155]


Baznīca - sagatavota vecajā derībā
761
55

Dieva tautas sapulcināšana sākas brīdī, kad grēks sagrauj cilvēku vienotību ar Dievu un visu savstarpējo vienotību. Savā ziņā Baznīcas sapulcināšana ir Dieva reakcija uz haosu, kuru izraisīja grēks. Šī atkalapvienošana apslēptā veidā īstenojas visās tautās: "Ikvienā tautā Dievam patīkams ir tas, kas Viņa bīstas un taisnīgi dzīvo." ( Apd 10, 35) [156]

762
122,522,60
84

Dieva tautas sapulcināšanas attālā sagatavošana sākas ar Ābrahama aicināšanu, kuram Dievs apsola, ka viņš kļūs par lielas tautas tēvu. [157] Tieša sagatavošana sākas ar Izraēļa izvēlēšanu par Dieva tautu. [158] Caur viņa izvēlēšanu Izraēlim jākļūst par zīmi nākamajai visu tautu sapulcināšanai. [159] Bet jau pravieši apsūdz Izraēli par derības laušanu un tādu izturēšanās veidu, kāds raksturīgs pērkamai sievietei. [160] Viņi pasludina jauno un mūžīgo derību. [161] "Šo jauno derību ir dibinājis Kristus." [162]


Baznīca - Kristus iedibināta
763
541

Dēlam pienākas, laikiem piepildoties, īstenot sava Tēva pestīšanas plānu; tas ir Viņa "sūtības" [163] motīvs. "Kungs Jēzus uzsāka veidot savu Baznīcu, sludinot laimīgo vēsti, Dieva valstības atnākšanu, kas jau no seniem laikiem tika apsolīta Rakstos." [164] Lai izpildītu Dieva gribu, Kristus iedibināja debesu valstību zemes virsū. Baznīca ir Kristus valstība, kas "jau tagad ir noslēpumaini klātesoša" [165].

764
543
1691
2558

"Šī valstība atmirdz cilvēkiem Kristus vārdos, darbos un klātbūtnē." [166] Pieņemt Jēzus vārdus nozīmē "pieņemt pašu valstību" [167]. Valstības sēkla un iesākums ir tas "mazais ganāmpulks" ( Lk 12, 32), kuru Jēzus ir nācis sapulcināt ap sevi un kura Gans ir Viņš pats. [168] Tas veido īsto Jēzus ģimeni. [169] Visiem, kurus Viņš sapulcina ap sevi, Viņš māca jaunu "rīcības veidu" un arī īpašu lūgšanu. [170]

765
551,860

Kristus savai kopienai ir devis struktūru, kas paliks līdz pat valstības pilnīgam piepildījumam. Vispirms Viņš izvēlēja divpadsmit apustuļus ar Pēteri priekšgalā. [171] Viņi pārstāv Izraēļa divpadsmit ciltis [172] un tādējādi ir jaunās Jeruzalemes pamatakmeņi [173]. Divpadsmit [174] un vēl citi mācekļi [175] ir līdzdalīgi Kristus sūtībā, Viņa varā, kā arī Viņa liktenī [176]. Ar visu savu darbību Kristus sagatavo un ceļ savu Baznīcu.

766
813,610
1340
617
478

Taču Baznīca ir pirmām kārtām dzimusi no Kristus pilnīgās sevis atdeves mūsu pestīšanas labā. Šī atdeve tika iepriekš pasludināta Euharistijas iedibināšanā un īstenota uz krusta. "Baznīcas sākumu un izaugsmi simbolizē asinis un ūdens, kas izplūda no krustā sistā Jēzus atvērtā sāna." [177] "Jo no Kristus, kurš iemiga uz krusta, sāna ir dzimis apbrīnojamais visas Baznīcas sakraments." [178] Kā Ieva tika veidota no iemigušā Ādama sāna, tāpat arī Baznīca ir dzimusi no Kristus, kas miris uz krusta, caurdurtās Sirds. [179]


Baznīca - Svētā Gara atklāta
767
731
849

"Kad bija īstenots darbs, kuru Tēvs uzdeva Dēlam veikt zemes virsū, Vasarsvētku dienā tika sūtīts Svētais Gars, lai pastāvīgi svētdarītu Baznīcu." [180] Ar šo brīdi "Baznīca atklājās redzamā veidā daudziem un sāka ar sludināšanu izplatīt Evaņģēliju". [181] Tā kā Baznīca ir visu cilvēku "sasaukšana" pestīšanai, tad tā pēc savas dabas ir misionāra. Kristus to sūtīja pie visām tautām, lai visi cilvēki kļūtu par Viņa mācekļiem. [182]

768
541

Lai Baznīca īstenotu savu sūtību, Svētais Gars "apveltī un vada Baznīcu ar dažādām hierarhiskām un harizmātiskām dāvanām". [183] "Tādējādi Baznīca, būdama apveltīta ar sava Dibinātāja dāvanām un uzticīgi ievērojot Viņa mīlestības, pazemības un pašaizliedzības norādījumus, saņem sūtību sludināt un dibināt Kristus un Dieva valstību visu tautu vidū. Tā ir šīs valstības iedīglis un iesākums zemes virsū." [184]


Baznīca - piepildīta godībā
769
671,2818
675
1045

"Baznīca [..] radīs savu piepildījumu vienīgi debesu godībā" [185], kad Kristus atgriezīsies savas godības pilnībā. Līdz tai dienai " Baznīca turpina savu svētceļojumu, paciešot pasaules vajāšanas un saņemot Dieva iepriecinājumu" [186]. Tā apzinās, ka šeit viņa ir trimdiniece un ir tālu no Kunga [187], un viņa ilgojas pēc Dieva valstības pilnīgas atnākšanas, pēc stundas, kad "viņa būs atkal vienota ar savu Kungu godībā" [188]. Baznīcas - un caur viņu - arī pasaules piepildījums godībā notiks, pārvarot lielas grūtības. Tikai tad "visi taisnīgie no Ādama, no taisnīgā Ābela līdz pēdējam izvēlētajam tiks sapulcināti universālā Baznīcā pie Tēva" [189].


III. Baznīcas noslēpums

770
812

Baznīca pastāv vēsturē, taču vienlaikus tā paceļas tai pāri. Vienīgi "raugoties uz viņu ticības acīm" [190], Baznīcas redzamajā realitātē var vienlaikus atklāt garīgo realitāti, kas ir dievišķās dzīves nesēja.


Baznīca - reizē redzama un garīga
771
827

"Kristus, vienīgais Vidutājs, ir nodibinājis un nemitīgi uztur savu svēto Baznīcu - ticības, cerības un mīlestības kopību - šeit, virs zemes, kā redzamu veselumu, caur kuru Viņš visu labā izlej patiesību un žēlastību." Baznīca vienlaikus ir:

1880

- "sabiedrība ar hierarhisku struktūru un Kristus Mistiskā Miesa";


- "redzama sapulce un garīga kopiena";

954

- "šīszemes Baznīca un debesu dāvanām apveltīta Baznīca".


Šīs dimensijas kopā veido "vienu vienīgu kompleksu realitāti ar dubultu - cilvēcisku un dievišķu - pirmsākumu" [191].


Baznīcu "būtiski raksturo tas, ka tā vienlaikus ir gan cilvēciska, gan dievišķa; tā ir redzama, bet vienlaikus tai piemīt neredzamās realitātes bagātība, tā ir dedzīga savā darbībā, bet tajā pat laikā - nodevusies kontemplācijai, tā ir klātesoša pasaulē, bet vienlaikus ir tai svešiniece. Taču tas notiek tādā veidā, ka cilvēciskais ir pakārtots un pakļauts dievišķajam, redzamais - neredzamajam, visa darbība - kontemplācijai, tagadējais - nākamajai Pilsētai, kuru mēs cenšamies sasniegt". [192]


"Kāda pazemība! Kāds cēlums! Kedaras telts un Dieva svētnīca; zemes mājoklis un debesu pils; māla būda un karaļa galms; mirstīgais ķermenis un gaismas templis; nievāšanas objekts lepnajiem un Kristus Līgava! Viņa ir melna, tomēr skaista, Jeruzalemes meita, tā, kura ir bāla no noguruma un ciešanām, kas panestas ilgajos trimdas gados, un tomēr to rotā debesu skaistums." [193]


Baznīca - cilvēku vienotības ar Dievu noslēpums
772
518
796

Tieši Baznīcā Kristus piepilda un atklāj savu noslēpumu kā Dieva nodoma mērķi: "no jauna visu apvienot Kristū" ( Ef 1, 10). Sv. Pāvils sauc par "lielu noslēpumu" ( Ef 5, 32) Kristus savienošanos ar Baznīcu kā Līgavainim ar Līgavu. Tā kā viņa ir vienota ar Kristu kā ar savu Līgavaini [194], Baznīca savukārt arī kļūst par noslēpumu [195]. Uzlūkojot Baznīcā šo noslēpumu, sv. Pāvils raksta: "Kristus jūsos - cerība uz godību." ( Kol 1, 27)

773
671
972

Baznīcā šī cilvēku vienotība ar Dievu "mīlestībā, kas nekad nebeidzas" ( 1 Kor 13, 8), ir mērķis, kurš nosaka visu to, kas tajā ir ar šo pārejošo pasauli saistīts sakramentāls līdzeklis. [196] Baznīcas hierarhiskā struktūra "ir pilnīgi pakārtota tās locekļu svētumam. Bet šis svētums tiek mērots pēc "dziļā noslēpuma", kurā Līgava ar mīlestību atbild uz Līgavaiņa dāvanu" [197]. Marija mums visiem iet pa priekšu svētumā, kas ir Baznīcas - Līgavas, kura ir bez traipa un grumbas [198], noslēpums. Tādēļ "Baznīcai vispirms ir mariāniska dimensija un tikai pēc tam - Pētera dimensija". [199]


Baznīca - universālais pestīšanas sakraments
774
1075
515
2014
1116

Grieķu vārds mysterion latīņu valodā tiek tulkots ar diviem atšķirīgiem terminiem: mysterium un sacramentum. Vēlākajā skaidrojumā termins sacramentum vairāk izsaka redzamo zīmi pestīšanas apslēptajai realitātei, kuru apzīmē termins mysterium. Šajā nozīmē Kristus pats ir pestīšanas noslēpums: "nav cita noslēpuma, kā vienīgi Kristus" [200]. Viņa svētā un svētdarošā cilvēciskuma paveiktais pestīšanas darbs ir pestīšanas sakraments, kurš atklājas un darbojas Baznīcas sakramentos (kurus Austrumu Baznīcas sauc arī par "svētajiem noslēpumiem"). Septiņi sakramenti ir zīmes un līdzekļi, caur kuriem Svētais Gars dāvā Kristus, kas ir Galva, žēlastību Baznīcā, kas ir Viņa Miesa. Tādējādi Baznīcā atrodas un tiek dāvāta neredzamā žēlastība, kuras redzamā zīme ir Baznīca. Šādā analoģiskā nozīmē Baznīca tiek saukta par "sakramentu".

775
360

"Baznīca Kristū savā ziņā ir sakraments, tas ir, reizē gan zīme, gan līdzeklis dziļajai vienotībai ar Dievu un visas cilvēces vienībai." [201] Baznīcas pirmais mērķis ir būt par dziļās cilvēku vienotības ar Dievu sakramentu. Tā kā cilvēku vienība sakņojas vienotībā ar Dievu, Baznīca ir arī cilvēces vienības sakraments. Tajā šī vienība ir jau sākusies, jo Baznīca sapulcina cilvēkus "no visām dzimtām, ciltīm, tautām un valodām" ( Atkl 7, 9); un vienlaikus Baznīca ir zīme un līdzeklis, lai pilnībā īstenotu šo vienotību, kurai vēl jānāk.

776
1088

Būdama sakraments, Baznīca ir Kristus instruments. "Viņa rokās tā ir atpestīšanas līdzeklis visiem cilvēkiem" [202], "universālās pestīšanas sakraments" [203], caur kuru Kristus "atklāj un īsteno Dieva mīlestību uz cilvēkiem" [204]. Baznīca ir "Dieva mīlestības uz cilvēkiem redzamā iecere" [205], kuras mērķis ir, "lai visa cilvēce kļūtu par vienu Dieva tautu, sapulcētos vienīgajā Kristus Miesā, izveidotu vienu Svētā Gara templi" [206].


Kopsavilkums

777

Vārds "Baznīca" nozīmē "sasaukšana". Tas apzīmē to cilvēku sapulci, kurus sasauc Dieva Vārds, lai veidotu Dieva tautu, un kas, Kristus Miesas baroti, paši kļūst par Kristus Miesu.

778

Baznīca vienlaikus ir Dieva ieceres īstenošanas ceļš un mērķis: tā ir iepriekš atklāta radīšanā, sagatavota vecajā derībā, dibināta ar Jēzus Kristus vārdiem un darbiem, īstenota caur Viņa pestīšanu nesošo Krustu un Viņa augšāmcelšanos, tā atklājas kā pestīšanas noslēpums caur Svētā Gara izliešanu. Tā radīs piepildījumu debesu godībā kā visas pasaules atpirkto sapulce. [207]

779

Vienlaikus Baznīca ir redzama un garīga, hierarhiska sabiedrība un Kristus Mistiskā Miesa. Tā ir viena, veidota no dubultā - cilvēciskā un dievišķā - elementa. Tas ir viņas noslēpums, kuru spēj pieņemt vienīgi ticība.

780

Šajā pasaulē Baznīca ir pestīšanas sakraments, zīme un līdzeklis vienotībai starp Dievu un cilvēkiem.


2. paragrāfs. Baznīca - Dieva tauta, Kristus Miesa, Svētā Gara templis


I. Baznīca - Dieva tauta

781

"Visos laikos un katrā tautā Dievam ir patīkams ikviens, kas Viņa bīstas un taisnīgi rīkojas. Tomēr Dievs negribēja, lai cilvēki tiktu svētdarīti un iegūtu pestīšanu katrs atsevišķi, neesot nekādā veidā savstarpēji saistīti; tieši otrādi, Viņš gribēja no tiem izveidot vienu tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā. Tāpēc Viņš izvēlējās Izraēļa tautu par savu tautu, ar kuru Viņš noslēdza derību, kuru pakāpeniski mācīja [..], atklādams sevi un savu nodomu šīs tautas vēsturē un viņu sev svētdarot. Tomēr tas viss bija pakārtots jaunās un pilnīgās derības sagatavošanai un attēlošanai. Šo jauno derību noslēdza Kristus [..] savās asinīs, no jūdiem un pagāniem aicinādams vienu tautu, kurai bija jāsaaug vienībā nevis saskaņā ar miesu, bet Garā." [208]


Dieva tautas īpašības
782
871

Dieva tautai ir īpašības, kas to spilgti atšķir no visām vēsturē pastāvošajām reliģiskajām, etniskajām, politiskajām vai kultūrvēsturiskajām grupām:

2787

- Tā ir Dieva tauta: Dievs nepieder kādai vienai tautai. Bet Viņš ieguva sev īpašumā tautu no tiem, kas agrāk nebija tauta: "izredzētu tautu, karalisku priesterību, svētu tautu" (sal. 1 Pēt 2, 9).

1267

- Par šīs tautas locekli kļūst nevis ar fizisko dzimšanu, bet gan ar "piedzimšanu no augšas", "no ūdens un Gara" ( 3, 3-5), tas ir, caur ticību Kristum un Kristību.

695

- Šīs tautas Galva ir Jēzus Kristus (Svaidītais, Mesija): tā kā šis pats svaidījums, Svētais Gars, no Galvas ieplūst visā Miesā, tā ir "mesiāniska tauta".

1741

- "Šīs tautas stāvoklis ir Dieva bērnu cieņa un brīvība: viņu sirdīs kā templī mājo Svētais Gars." [209]

1972

- "Tās likums ir jaunais bauslis: mīlēt, kā pats Kristus mūs ir mīlējis." [210] Tas ir Svētā Gara "jaunais" likums. [211]

849

- Tās sūtība ir būt par zemes sāli un pasaules gaismu. [212] " Visai cilvēcei tā ir spēcīgs vienības, cerības un pestīšanas iedīglis." [213]

769

- Visbeidzot, tās mērķis ir "Dieva valstība, kuru pats Dievs ir iesācis zemes virsū, valstība, kuru arvien ir jāizplata, līdz laiku beigās Dievs pats to pilnīgi pabeigs" [214].


Priesteriska, pravietiska un karaliska tauta
783
436
873

Jēzus Kristus ir Tas, kuru Tēvs svaidīja ar Svēto Garu un iecēla par "Priesteri, Pravieti un Karali". Visa Dieva tauta ir līdzdalīga šajās trijās Kristus funkcijās un ir atbildīga par sūtību un kalpojumu, ko tās nosaka. [215]

784
1268
1546

Ieejot Dieva tautā caur ticību un Kristību, tiek saņemta līdzdalība šīs tautas unikālajā aicinājumā - tās priesteriskajā aicinājumā: " Kungs Kristus, no cilvēkiem ņemtais Augstais priesteris, jauno tautu 'darīja par valstību, par priesteriem Dievam un savam Tēvam'. Kristītie, atdzimstot Svētajā Garā un saņemot Tā svaidījumu, ir iesvētīti par garīgo mājokli un svēto priesterību." [216]

785
92

"Dieva svētā tauta ir līdzdalīga arī Kristus pravietiskajā funkcijā", vispirms jau - ar pārdabisko ticības izpratni, kas ir raksturīga visai tautai kopumā - lajiem un hierarhijai, kad tā "nesatricināmi turas pie ticības, kas vienu reizi par visām reizēm nodota svētajiem" [217], un padziļina savu izpratni par šo ticību, šajā pasaulē kļūstot par Kristus liecinieci.

786
2449
2443

Visbeidzot, Dieva tauta piedalās Kristus karaliskajā funkcijā. Šī Kristus karaļvara izpaužas tajā, ka Kristus pievelk pie sevis visus cilvēkus caur savu nāvi un augšāmcelšanos. [218] Kristus, visas pasaules Ķēniņš un Kungs, ir kļuvis par visu cilvēku Kalpu, Viņš "nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpirkšanai" ( Mt 20, 28). Kristietim "valdīt nozīmē kalpot" [219] Jēzum, it īpaši "nabagos un cietējos, kuros Baznīca atpazīst sava Dibinātāja, kas bija nabadzīgs un cieta, attēlu" [220]. Dieva tauta saglabā savu "karalisko cieņu", dzīvojot saskaņā ar savu aicinājumu kalpot kopā ar Kristu.


"Visus, kas ir atdzimuši Kristū, krusta zīme padara par karaļiem. Svētā Gara svaidījums viņus konsekrē par priesteriem, lai tādējādi, izņemot vienīgi īpašo hierarhisko kalpojumu, visi kristieši, Svētā Gara pilni un ar saprātu apveltīti, apzinātos, ka viņi ir cēlušies no karaliskas dzimtas un ir līdzdalīgi priesterībā. Kas gan var būt vēl karaliskāks par dvēseli, kad tā, padevīga Dievam, valda pār savu miesu? Kas gan vēl labāk atbilst priestera pienākumiem, ja ne tīras sirdsapziņas veltīšana Kungam un bezvainīgu dievbijības upuru salikšana uz savas sirds altāra?" [221]


II. Baznīca - Kristus Miesa


Baznīcas vienotība ar Jēzu
787
755

Jau no paša sākuma Jēzus savus mācekļus darīja līdzdalīgus Viņa dzīvē [222] ; Viņš atklāja tiem valstības noslēpumu [223] ; Viņš dalījās ar tiem savā sūtībā, savos priekos [224] un ciešanās [225]. Jēzus runā par vēl dziļāku vienotību starp Viņu un tiem, kas Viņam sekos: "Palieciet manī, un es - jūsos [..]. Es esmu vīnakoks, jūs - atvases." ( 15, 4-5) Un Viņš pasludina noslēpumainu, bet reālu dziļu vienotību starp savu un mūsu miesu: "Kas ēd manu Miesu un dzer manas Asinis, tas paliek manī un es - viņā." ( 6, 56)

788
690

Kad Jēzus redzamā klātbūtne tika mācekļiem atņemta, Viņš tos neatstāja kā bāreņus. [226] Viņš apsolīja palikt kopā ar tiem līdz pat laiku beigām [227], Viņš sūtīja tiem savu Garu [228]. Līdz ar to vienotība ar Jēzu savā ziņā kļuva vēl ciešāka: "Dodams savu Garu brāļiem, kurus Viņš sapulcina no visām tautām, Viņš mistiski tos dara par savu Miesu." [229]

789
521

Tas, ka Baznīca tiek salīdzināta ar miesu, izgaismo vitāli dziļo saikni starp Baznīcu un Kristu. Baznīca nav tikai sapulcējusies ap Viņu ; tā ir apvienota Viņā, Viņa Miesā. Īpaši ir jāizceļ Baznīcas kā Kristus Miesas trīs aspekti: visu locekļu savstarpējā vienība, pateicoties viņu vienotībai ar Kristu; Kristus ir Miesas Galva; Baznīca ir Kristus Līgava.


"Viena miesa"
790
947
1227
1329

Ticīgie, kuri atbild Dieva Vārdam un kļūst par Kristus Miesas locekļiem, kļūst cieši saistīti ar Kristu: "Šajā Miesā Kristus dzīve ieplūst ticīgajos, kurus sakramenti noslēpumainā, taču reālā veidā vieno ar Kristu, kas ir cietis un ticis paaugstināts godībā." [230] Tas īpaši attiecas uz Kristību, kurā mēs tiekam vienoti ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos [231], un uz Euharistiju, caur kuru, "kļūstot par patiesiem līdzdalībniekiem Kristus Miesā", "mēs tiekam pacelti līdz dziļai vienotībai ar Viņu un starp mums" [232].

791
814
1937

Miesas vienība neatceļ locekļu dažādību. "Kristus Miesas celšanā valda locekļu un uzdevumu dažādība. Viens ir Gars, kurš dala savas dažādās dāvanas Baznīcas labumam pēc savas bagātības mēra un kalpošanas vajadzībām." [233] Mistiskās Miesas vienība rada un veicina starp ticīgajiem mīlestību ( caritas ): "Tādēļ, ja viens loceklis cieš, cieš visi locekļi, un ja viens loceklis tiek godināts, visi locekļi priecājas līdzi." [234] Visbeidzot, pateicoties Mistiskās Miesas vienībai, tiek pārvarētas visas cilvēciskās šķelšanās: "Jo visi, kas esat kristīti Kristū, jūs esat ietērpušies Kristū. Nav vairs ne jūda, ne grieķa; nav ne verga, ne brīvā, nav ne vīrieša, ne sievietes, jo visi jūs esat viens Kristū Jēzū." ( Gal 3, 27-28)


"Šīs miesas Galva ir Kristus"
792
669
1119

Kristus ir "Miesas - Baznīcas Galva" ( Kol 1, 18). Viņš ir radīšanas un pestīšanas Pamats. Pacelts Tēva godībā, Viņš "ir pirmais starp visiem" ( Kol 1, 18), īpaši Baznīcā, ar kuras starpniecību Viņš paplašina savu valstību: tā aptver visas lietas:

793
661
519

Kristus mūs vieno ar savu Pashu : visiem locekļiem ir jātiecas līdzināties Viņam, "līdz kamēr Kristus izveidosies" ( Gal 4, 19) viņos. " Tāpēc mēs tiekam uzņemti Viņa dzīves noslēpumos, [..] savienojamies ar Viņa ciešanām kā miesa ar galvu, ciešam kopā ar Viņu, lai kopā ar Viņu tiktu pagodināti." [235]

794
872

Viņš rūpējas par mūsu izaugsmi. [236] Lai ļautu mums augt, tiecoties uz Viņu - mūsu Galvu [237], Kristus savā Miesā - Baznīcā - dod dāvanas un kalpojumus, caur kuriem mēs palīdzam viens otram pestīšanas ceļā.

795
695

Kristus un Baznīca ir "viss Kristus" (lat. Christus totus ). Baznīca ar Kristu ir viens vesels. Svētie ļoti dzīvi apzinājās šo vienību:


"Apsveiksim viens otru un pateiksimies, ka mēs esam kļuvuši ne vien par kristiešiem, bet par pašu Kristu. Vai jūs saprotat, brāļi, kādu žēlastību Dievs mums dāvājis, dodot Kristu par Galvu? Esiet apbrīnas pilni par to un priecājieties - mēs esam kļuvuši par Kristu. Patiešām, tā kā Viņš ir Galva un mēs kopā - locekļi, viss cilvēks ir Viņš un mēs [..]. Tātad Viss Kristus ir Galva un locekļi; ko tas nozīmē: Galva un locekļi? Kristus un Baznīca." [238]


"Mūsu Pestītājs atklājas kā viena un tā pati Persona kopā ar svēto Baznīcu, kuru Viņš ir uzņēmis sevī." [239]

1474

"Galva un locekļi savā ziņā ir viena un tā pati mistiskā Persona." [240]


Tas, ko Žanna d'Arka sacīja saviem tiesnešiem, apkopo visu svēto Baznīcas doktoru ticību un pauž ticīgo cilvēku veselīgo spriešanas spēju: "Par Jēzu Kristu un Baznīcu es domāju, ka tas ir viens vesels, un ka te nav jārodas grūtībām." [241]


Baznīca - Kristus Līgava
796
757
219
772
1602
1616

Kristus un Baznīca, Galva un Miesas locekļi, ir vienoti tādā veidā, ka viņi ir arī atšķirīgi, būdami iesaistīti personiskās attiecībās. Šis aspekts bieži vien ir izteikts ar līgavaiņa (lat. sponsus - laulātais draugs) un līgavas (lat. sponsa - laulātā draudzene) tēlu. Kristus - Baznīcas Līgavaiņa - tēmu sagatavoja pravieši un pasludināja Jānis Kristītājs. [242] Kungs pats sevi sauca par "Līgavaini" ( Mk 2, 19). [243] Apustulis runā par Baznīcu un ikvienu ticīgo, Viņa Miesas locekli, kā par Līgavu, kas "saderināta" ar Kristu Kungu, lai būtu ar Viņu viens Gars. [244] Viņa ir bezvainīgā Jēra nevainīgā Līgava [245], kuru Kristus mīlēja un par kuru Viņš atdeva sevi, "lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 26), kuru Viņš savienojis ar sevi, noslēgdams mūžīgu derību, un par kuru Viņš nepārtraukti rūpējas kā par savu Miesu [246].


"Lūk, pilnīgais Kristus, Galva un Miesa, viens vesels, bet veidots no daudziem. [..] Vai tā būtu Galva, kas runā, vai arī locekļi, - tas ir Kristus, kas runā. Viņš runā kā Galva ( ex persona capitis ) vai kā Miesa ( ex persona corporis ). Jo ir rakstīts: 'Un abi būs viena miesa. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!' ( Ef 5, 31-32) Un Kungs pats Evaņģēlijā sacījis: 'Un tā viņi vairs nav divi, bet viena miesa.' ( Mt 19, 6) Kā jūs redzējāt, te ir patiešām divas atšķirīgas personas, un tomēr tās ir viens veselums laulības apskāvienā. [..] Kā Galva Viņš sevi sauc par 'Līgavaini', kā Miesa - par 'Līgavu'." [247]


III. Baznīca - Svētā Gara templis

797
813
586

"Kas mūsu gars, proti, dvēsele, ir attiecībā pret mūsu locekļiem, tas arī Svētais Gars ir attiecībā pret Kristus locekļiem, pret Kristus Miesu - tas ir, Baznīcu." [248] "Kristus Gars ir apslēptais pamats, pateicoties kuram visas Miesas daļas ir savienotas: gan savstarpēji, gan ar Galvu, kas ir pār tām, jo Tas visā pilnībā mājo Galvā, visā pilnībā Miesā, visā pilnībā ikvienā no tās locekļiem." [249] Svētais Gars dara Baznīcu par "dzīvā Dieva svētnīcu" ( 2 Kor 6,16) [250] :


"Jo pašai Baznīcai tika uzticēta Dieva Dāvana. [..] Viņā atrodas dziļā vienotība ar Kristu, tas ir, Svētais Gars, neiznīcības ķīla, apstiprinājums mūsu ticībai un kāpnes, kas mūs ved pie Dieva [..]. Jo tur, kur ir Baznīca, tur ir arī Dieva Gars; un tur, kur ir Dieva Gars, tur ir arī Baznīca un visa žēlastība." [251]

798
737
1091,1109
791

Svētais Gars ir "Pamats ikvienai darbībai, kas nodrošina dzīvību un nes patiesu pestīšanu nesošai darbībai katrā no dažādajām Miesas daļām". [252] Dažādos veidos Viņš veic visas Miesas celšanu mīlestībā [253] : ar Dieva Vārdu, "kas spēj uzbūvēt" ( Apd 20, 32), ar Kristību, caur kuru Viņš veido Kristus Miesu [254] ; ar sakramentiem, kuri Kristus locekļiem dod izaugsmi un dziedināšanu; ar žēlastību, kas tika dota apustuļiem un kas ieņem pirmo vietu Svētā Gara dāvanu vidū [255] ; ar tikumiem, kuri liek rīkoties saskaņā ar labo; un, visbeidzot, ar daudzveidīgām īpašām žēlastībām (kuras tiek sauktas par " harizmām"), ar kuru palīdzību Svētais Gars panāk to, ka ticīgie ir "spējīgi un gatavi uzņemties dažādus uzdevumus un kalpot Baznīcas atjaunotnei un tās talākajai celšanai" [256].


Harizmas
799
951,2003

Harizmas: vai tās būtu neparastas, vai arī vienkāršas un pazemīgas - ir Svētā Gara žēlastības, kas tiešā vai netiešā veidā ir noderīgas Baznīcai, jo tās tiek dotas, lai celtu Baznīcu un kalpotu cilvēku labumam un pasaules vajadzībām.

800

Harizmas ar atzinību jāpieņem ne tikai to saņēmējam, bet arī visiem Baznīcas locekļiem. Jo tās ir brīnišķīga žēlastības bagātība, kas sekmē apustulisko dedzību un visas Kristus Miesas svētumu, taču ar nosacījumu, ka šīs dāvanas patiešām nāk no Svētā Gara un to pielietojums pilnībā saskan ar šī paša Gara autentisku ierosmi, tas ir, saskaņā ar mīlestību, kas ir harizmu patiesuma mēraukla. [257]

801
894

Tāpēc šeit vienmēr ir nepieciešama harizmu izšķiršanas spēja. Neviena harizma neatbrīvo no saistības ar Baznīcas ganiem un pakļautības tiem. "Viņiem pienākas nevis noslāpēt Garu, bet visu pārbaudīt un saglabāt labo" [258], lai visas harizmas to daudzveidībā līdzdarbotos un papildinātu viena otru "kopējam labumam" ( 1 Kor 12, 7) [259].


Kopsavilkums

802

Kristus Jēzus "ir atdevis par mums pats sevi, lai mūs atpestītu no ikvienas netaisnības un šķīstītu par sev pieņemamu tautu" ( Tit 2, 14).

803

"Jūs esat izredzēta tauta, karaliskā priesterība, svēta tauta, īpašumā iegūti ļaudis." ( 1 Pēt 2, 9)

804

Par Dieva tautas locekli kļūst caur ticību un Kristību. "Visi cilvēki ir aicināti piederēt Dieva tautai" [260], lai Kristū "veidotu vienu vienīgu ģimeni un vienu vienīgu Dieva tautu" [261].

805

Baznīca ir Kristus Miesa. Ar Svētā Gara palīdzību un Tā darbību sakramentos, īpaši Euharistijā, Kristus, kas mira un augšāmcēlās, veido ticīgo kopienu par savu Miesu.

806

Šīs Miesas vienībā ir dažādi locekļi un dažādas funkcijas. Visi locekļi ir saistīti cits ar citu, īpaši ar tiem, kas cieš, kas ir nabagi un kas tiek vajāti.

807

Baznīca ir Miesa, kuras Galva ir Kristus: Baznīca dzīvo no Kristus, Kristū un Kristum; Kristus dzīvo kopā ar Baznīcu un Baznīcā.

808

Baznīca ir Kristus Līgava (lat. sponsa - laulātā Draudzene): Viņš to mīlēja un sevi atdeva par viņu. Viņš to šķīstīja ar savām asinīm. Viņš Baznīcu ir darījis par visu Dieva bērnu auglīgo Māti.

809

Baznīca ir Svētā Gara templis. Gars ir kā Mistiskās Miesas dvēsele, tās dzīvības, vienības dažādībā, tās dāvanu un harizmu bagātības Pamats.

810

"Tātad universālā Baznīca ir 'tauta, kas smeļas savu vienību no Tēva, Dēla un Svētā Gara vienības'." [262]


3. paragrāfs. Baznīca ir viena, svēta, katoliska un apustuliska

811
750
832,865

"Vienīgā Kristus Baznīca ir tā, par kuru mēs Simbolā apliecinām, ka tā ir viena, svēta, katoliska un apustuliska." [263] Šīs četras īpašības, kas ir nešķiramas cita no citas [264], norāda uz Baznīcas un tās sūtības būtiskajām iezīmēm. Baznīca tās nesmeļas pati sevī. Tas ir Kristus, kas caur Svēto Garu dara Baznīcu par vienu, svētu, katolisku un apustulisku, un Kristus pats arī aicina Baznīcu īstenot ikvienu no šīm īpašībām.

812
156,170

Vienīgi ticība spēj atzīt, ka Baznīca šīs īpašības saņem no sava dievišķā Avota. Taču arī šo īpašību izpausmes vēsturē ir zīmes, kas skaidri uzrunā cilvēka prātu. "Pati Baznīca," atgādina Vatikāna I koncils, "sava svētuma, savas katoliskās vienības, sava neuzvarētā nemainīguma dēļ ir spēcīgs un pastāvīgs ticamības motīvs un neapgāžams pierādījums savai dievišķajai sūtībai." [265]


I. Baznīca ir viena


"Baznīcas vienības Svētais noslēpums" [266]
813
172
766
797

Baznīca ir viena, jo tai ir viens Avots. "Šī noslēpuma augstākais paraugs un pamats ir vienīgā Dieva Personu Trīsvienība - Tēva un Dēla vienība Svētajā Garā." [267] Baznīca ir viena, jo tai ir viens Dibinātājs : "Jo Dēls, kas iemiesojies, caur savu krustu pats samierināja visus cilvēkus ar Dievu, atjaunojot visu cilvēku vienību vienā tautā un vienā Miesā." [268] Baznīca ir viena, jo tai ir viena "Dvēsele": "Svētais Gars, kurš mājo ticīgajos, kurš piepilda un pārvalda visu Baznīcu, īsteno šo ticīgo apbrīnojami dziļo vienotību un tik cieši visus saista Kristū, ka Viņš ir Baznīcas vienības Pamats." [269] Tātad Baznīcai, atbilstoši savai būtībai, pienākas būt vienai:


"Kāds apbrīnojams noslēpums! Ir tikai viens pasaules Tēvs, viens Vārds, kas sakārto Visumu, un viens Svētais Gars, kas ir tas pats it visur; viena ir arī Jaunava, kas kļuva par Māti, - man patīk viņu saukt par Baznīcu." [270]

814
791,873
1202
832

Tomēr jau no pašiem pirmsākumiem šajā vienā Baznīcā pastāv daudzveidība, kura vienlaikus ceļas no Dieva dāvanu dažādības un no to saņēmēju daudzējādības. Dieva tautas vienībā apvienojas dažādas tautas un kultūras. Baznīcas locekļi saņem dažādas dāvanas, dažādus uzdevumus, daudzveidīgi ir arī viņu dzīves apstākļi un dzīvesveidi; "Baznīcas kopībā pilnīgi likumīgi pastāv vietējās Baznīcas ar to īpašajām tradīcijām" [271]. Šī bagātā daudzveidība nav pretrunā ar Baznīcas vienību. Tomēr grēks un tā seku smagums nepārtraukti apdraud vienības dāvanu. Arī apustulis Pāvils jūt nepieciešamību pamudināt "uzturēt gara vienību ar miera saitēm" ( Ef 4, 3).

815
1827
830,837

Kādas ir šīs vienības saites? Pāri visam - tā ir mīlestība, "kas ir pilnības saite." ( Kol 3, 14) Taču svētceļojošās Baznīcas vienība tiek nodrošināta arī ar redzamas vienotības saitēm. Tās ir:

173

- vienas ticības, kas ir saņemta no apustuļiem, apliecinājums;


- dievišķā kulta, īpaši sakramentu, kopīga svinēšana;


- apustuliska pēctecība, ar Ordinācijas sakramentu, kas uztur Dieva tautas brālīgo saskaņu. [272]

816

"Kristus vienīgā Baznīca [..] ir tā, kuru mūsu Pestītājs pēc augšāmcelšanās uzticēja Pēterim, ieceldams viņu par tās ganu, kuru Kristus uzticēja Pēterim un citiem apustuļiem, lai viņi to izplatītu un vadītu [..]. Šajā pasaulē Baznīca kā izveidota un organizēta sabiedrība pastāv (lat. subsistit in ) katoliskajā Baznīcā, kuru pārvalda Pētera pēctecis un bīskapi, kas ir vienoti ar viņu" [273] :

830

Vatikāna II koncila Dekrēts par ekumenismu paskaidro: "Visu pestīšanas līdzekļu pilnību var sasniegt vienīgi katoliskajā Kristus Baznīcā, kas ir 'vispārējais līdzeklis pestīšanas sasniegšanai'. Mēs ticam, ka visus jaunās derības labumus Kristus uzticēja šai vienai apustuliskajai kolēģijai, kuru vada Pēteris, ar mērķi izveidot virs zemes vienu vienīgo Kristus Miesu, kurā pilnībā jāapvienojas visiem tiem, kas jau kaut kādā veidā pieder Dieva tautai." [274]


Vienības ievainojumi
817
2089

Faktiski "šajā vienā un vienīgajā Dieva Baznīcā jau no pašiem tās pirmsākumiem parādījās dažādas šķelšanās, kuras apustulis bargi nopeļ kā tādas, kas pelnījušas nosodījumu. Savukārt nākamajos gadsimtos radās vēl lielākas nesaskaņas, visai lielas kopienas tika atšķirtas no pilnīgās vienotības ar katolisko Baznīcu, un bieži vaina bija gan vienā, gan otrā pusē". [275] Šķelšanās, kuras ievaino Kristus Miesas vienību (mēs izšķiram herēziju, apostāziju, shizmu [276] ), nenotiek bez cilvēka grēka:


"Kur ir grēks, tur ir drumstalošana, tur ir shizma, tur ir herēzija, tur ir konflikts; taču tur, kur ir tikums, tur ir arī vienība, vienotība, kā rezultātā visi ticīgie bija viena miesa un viena dvēsele." [277]

818
1271

Tos, kuri šodien dzimst kopienās, kas cēlušās agrākās šķelšanās rezultātā, bet "kuri ir piepildīti ar ticību Kristum, nevar vainot atšķelšanās grēkā. Katoliskā Baznīca viņus apveltī ar brālīgu cieņu un mīlestību [..]. Attaisnoti caur Kristībā saņemto ticību, tie pieder Kristus Miesai, tādēļ viņiem pienākas kristieša vārds, un katoliskās Baznīcas bērni viņus pilnīgi pamatoti uzskata par brāļiem Kungā" [278].

819

Turklāt ārpus katoliskās Baznīcas redzamajām robežām pastāv "daudz svēttapšanas un patiesības elementu" [279] : "rakstiski fiksētais Dieva Vārds, dzīve žēlastībā, ticība, cerība un mīlestība, kā arī citas Svētā Gara iekšējās dāvanas un redzamie elementi" [280]. Kristus Gars izmanto šīs Baznīcas un kopienas kā pestīšanas līdzekļus, kuru spēks nāk no žēlastības un patiesības pilnības, ko Kristus uzticēja katoliskajai Baznīcai. Visi šie labumi nāk no Kristus un ved pie Viņa [281], paši par sevi aicinot uz "katolisko vienību" [282].


Ceļā uz vienību
820
2748

"Jau no pašiem pirmsākumiem Kristus dāvāja savai Baznīcai vienību. Mēs ticam, ka šī vienība nemainīgi pastāv (lat. subsistit in ) katoliskajā Baznīcā, un ceram, ka ar katru dienu tā aug, līdz pat pasaules beigām." [283] Kristus savai Baznīcai vienmēr dod vienības dāvanu, taču Baznīcai ir jālūdzas un jāstrādā, lai saglabātu, stiprinātu un pilnveidotu vienību, kādu vēlas Kristus. Tādēļ Jēzus pats savu ciešanu stundā lūdzās un nemitējas lūgt Tēvam vienību savu mācekļu vidū: "...lai viņi visi ir viens, tāpat kā Tu, Tēvs, manī un es - Tevī, lai arī viņi ir mūsos, tā ka pasaule ticētu, ka Tu mani sūtīji." ( 17, 21) Vēlēšanās atjaunot visu kristiešu vienību ir Kristus dāvana un Svētā Gara aicinājums. [284]

821

Lai piemērotā veidā atsauktos uz šo aicinājumu, ir nepieciešama:


- nemitīga Baznīcas atjaunotne arvien lielākā uzticībā savam aicinājumam. Šī atjaunotne ir virzības uz vienību dzinējspēks [285] ;

827

- sirds atgriešanās, lai "arvien vairāk dzīvotu saskaņā ar Evaņģēlija garu" [286], jo locekļu neuzticība Kristus dāvanai ir šķelšanās iemesls;

2791

- kopēja lūgšana, jo "sirds atgriešanās un dzīves svētums ar publiskām un individuālām lūgšanām kristiešu vienības nodomā ir jāatzīst par visas ekumeniskās kustības dvēseli un to pamatoti var saukt par garīgo ekumenismu" [287] ;


- savstarpēja brālīga iepazīšanās [288] ;


- ticīgo, it īpaši priesteru, ekumeniska izglītošana [289] ;


- dialogs starp teologiem un kristiešu, kas pieder dažādām Baznīcām un kopienām, tikšanās [290] ;


- kristiešu sadarbība dažādās jomās, kalpojot cilvēkiem. [291]

822

"Rūpes par vienības atjaunošanu skar visu Baznīcu - gan ticīgos, gan viņu ganus." [292] Taču jāapzinās arī tas, ka "šis svētais nodoms - visu kristiešu samierināšana vienas vienīgās Kristus Baznīcas vienībā - pārsniedz visus cilvēciskos spēkus un spējas". Tāpēc mēs visu savu cerību liekam "uz Kristus lūgšanu par Baznīcu, uz Tēva mīlestību pret mums un uz Svēta Gara spēku". [293]


II. Baznīca ir svēta

823
459
796
946

"Baznīca [..] ticības gaismā ir nevainojami svēta. Patiesi, Kristus, Dieva Dēls, kas kopā ar Tēvu un Svēto Garu ir slavējams kā ' vienīgi Svētais', mīlēja Baznīcu kā savu Līgavu, atdeva sevi par viņu, lai viņu svētdarītu, Viņš pievienoja to sev kā savu Miesu un piepildīja viņu ar Svētā Gara dāvanu Dieva godam." [294] Tātad Baznīca ir "svēta Dieva tauta" [295], un tās locekļi tiek saukti par " svētiem" [296].

824
816

Kristus svētdara Baznīcu, kas ir vienota ar Viņu; caur Kristu un Kristū tā kļūst svētdaroša. "Visa Baznīcas darbība ir vērsta uz vienu mērķi: uz cilvēku svētdarīšanu Kristū un Dieva godināšanu." [297] Baznīcā ir "pestīšanas līdzekļu pilnība". [298] Viņā "mēs kļūstam svēti, pateicoties Dieva žēlastībai". [299]

825
670
2013

"Zemes virsū Baznīca ir rotāta ar patiesu, kaut arī vēl nepilnīgu, svētumu." [300] Tās locekļiem pilnīgs svētums vēl jāsasniedz: " Spēcināti ar tik daudziem un lieliskiem pestīšanas līdzekļiem, visi Kristum ticīgie, lai kāds būtu to stāvoklis vai situācija, ir Dieva aicināti - un katrs savā īpašā veidā - uz to svētuma pilnību, kāda ir Tēvā." [301]

826
1827,2658

Svētuma, uz kuru visi ir aicināti, dvēsele ir mīlestība : "Tā vada un apgaro visus svētdarīšanas līdzekļus un aizved tos līdz galamērķim" [302] :

864

"Es sapratu, ka ja Baznīcai ir miesa, kas veidota no daudziem locekļiem, tad tai netrūkst visnepieciešamākā, viscēlākā no tiem, es sapratu, ka Baznīcai ir sirds un ka šī sirds DEG MĪLESTĪBĀ. Es sapratu, ka vienīgi Mīlestība liek darboties Baznīcas locekļiem, un ja Mīlestība izdzistu, tad apustuļi vairs nesludinātu Evaņģēliju, mocekļi atteiktos izliet savas asinis [..]. Es sapratu, ka MĪLESTĪBA IETVER VISUS AICINāJUMUS, KA MĪLESTĪBA IR VISS, KA Tā APTVER VISUS LAIKUS UN VISAS VIETAS [..]. AR VIENU VāRDU SAKOT, MĪLESTĪBA IR MŪŽĪGA!" [303]

827
1425,1429
821

"Kamēr Kristus - 'svēts, nevainīgs, bez traipa', grēka nepazinis, ir nācis vienīgi, lai izpirktu tautas grēkus, Baznīca savā klēpī ietver grēciniekus, un tātad, būdama svēta, tā vienlaikus ir aicināta šķīstīties, nemitīgi ejot gandarīšanas un atjaunotnes ceļu." [304] Visiem Baznīcas locekļiem, arī tās ordinētajiem kalpotājiem, jāatzīst sevi par grēciniekiem. [305] Visos locekļos līdzās Evaņģēlija labajai sēklai līdz pat laiku beigām aug arī grēka nezāle. [306] Tādējādi Baznīca sapulcina grēciniekus, kurus apņem Kristus pestīšana, bet kuri vēl joprojām iet svēttapšanas ceļu:


"Baznīca ir svēta, pat ja tās klēpī ir grēcinieki, jo tai nav citas dzīves, kā vienīgi dievišķās žēlastības dzīve: dzīvojot žēlastības dzīvi, tās locekļi sevi svētdara, izvairoties no žēlastības dzīves, viņi krīt grēkos un netikumībā, kas, savukārt, neļauj Baznīcai izstarot savu svētumu. Tāpēc Baznīca cieš no tā un gandara par šiem grēkiem, no kuriem ar Kristus asinīm un Svētā Gara dāvanu viņa spēj dziedināt savus bērnus." [307]

828
1173
2045

Kad Baznīca kanonizē atsevišķus ticīgos, tas ir, svinīgi pasludina, ka šie ticīgie varonīgi praktizējuši tikumus un visu savu mūžu bijuši uzticīgi Dieva žēlastībai, Baznīca atzīst svētuma Gara spēku, kas ir tajā, un stiprina ticīgo cerību, viņiem sniedzot paraugus un aizbildņus. [308] "Baznīcas vēstures grūtākajos brīžos svētie un svētās vienmēr bija kā avots un cēlonis atjaunotnei." [309] Patiešām, "svētums ir Baznīcas apustuliskās darbības un misionārās dedzības apslēptais avots un nemaldīgā mēraukla". [310]

829
1172
972

"Baznīca Vissvētākās Jaunavas Marijas personā jau sasniedz pilnību, kas ir bez traipa un grumbas. Taču Kristum ticīgie vēl joprojām tiecas uz svētumu, uzvarot grēku; tāpēc viņi paceļ savas acis uz Mariju" [311] : viņā Baznīca jau ir pilnīgi svēta.


III. Baznīca ir katoliska


Ko nozīmē "katoliska"?
830

Vārds "katolisks" nozīmē "universāls", "saskaņā ar visu kopumu" vai "saskaņā ar veselumu" (kurā "nekas nepietrūkst"). Baznīca ir katoliska divās nozīmēs:

795
815,816

Tā ir katoliska, jo tajā ir klātesošs Kristus. "Tur, kur ir Kristus Jēzus, tur ir katoliskā Baznīca." [312] Baznīcā pastāv Kristus Miesas, kas ir vienota ar savu Galvu [313], pilnība. Tas nozīmē, ka Baznīca no Kristus saņem "pestīšanas līdzekļu pilnību" [314], kurus Viņš ir gribējis: taisnas un pilnīgas ticības apliecinājumu, integrālu sakramentālo dzīvi, apustuliskajā pēctecībā ordinētu kalpojumu. Šajā nozīmē Baznīca bija katoliska Vasarsvētku dienā [315], un tāda viņa būs vienmēr līdz Kristus otrreizējai atnākšanai.

831
849

Baznīca ir katoliska, jo Kristus to sūtīja pie visas cilvēces [316] :

360
518

"Visi cilvēki ir aicināti būt par Dieva tautas locekļiem. Tādēļ šī tauta, kas paliek viena un vienīga, ir aicināta izplatīties visā pasaulē un visos laikmetos, lai piepildītos Dieva griba, kurš iesākumā cilvēka dabu radīja vienībā un nolēma savus izklīdinātos bērnus beigu beigās sapulcināt vienībā. [..] Šis universāluma raksturs, kas rotā Dieva tautu, ir paša Kunga dāvana, pateicoties kurai katoliskā Baznīca patiesi un pastāvīgi tiecas atkalapvienot visu cilvēci ar visu to labo, kas tajā ir, zem Kristus - Galvas Svētā Gara vienībā." [317]


Katra vietējā Baznīca ir "katoliska"
832
814
811

"Kristus Baznīca ir patiesi klātesoša visās likumīgajās vietējās ticīgo draudzēs, kuras, būdamas vienotas ar to ganiem, Jaunajā Derībā arī tiek sauktas par Baznīcām [..]. Tajās ticīgie tiek sapulcināti, pateicoties Kristus Evaņģēlija sludināšanai, tajās tiek svinēts Kunga Pēdējo vakariņu noslēpums [..]. Šajās kopienās, lai cik mazas un nabadzīgas vai arī izkaisītas tās būtu, ir klātesošs Kristus. Viņa spēkā tiek izveidota viena, svēta, katoliska un apustuliska Baznīca." [318]

833
886

Ar vietējo Baznīcu, kas vispirms ir diecēze (vai eparhija), tiek saprasta ticīgo kristiešu kopiena, kura saglabā ticības un sakramentālo komūniju ar savu bīskapu, kas ir ordinēts apustuliskajā pēctecībā. [319] Šīs vietējās Baznīcas "ir veidotas pēc universālās Baznīcas attēla; tajās pastāv viena vienīgā katoliskā Baznīca un tās šo Baznīcu veido". [320]

834
882,1369

Vietējās Baznīcas ir pilnībā katoliskas vienotībā ar vienu no tām: ar Romas Baznīcu, "kas ir pirmā mīlestības kalpojumā". [321] "Jo ar šo Baznīcu, tās izcilās izcelsmes dēļ, ir jāsaskaņojas ikvienai Baznīcai, tas ir, it visiem ticīgajiem no malu malām." [322] "Patiešām, kopš Vārds, kas iemiesojās, ir nonācis pie mums, visas kristīgās Baznīcas no malu malām ir uzskatījušas un uzskata lielo Baznīcu, kas ir šeit (Romā), par vienīgo pamatu un nodrošinājumu, jo saskaņā ar paša Pestītāja apsolījumiem, elles vārti to nekad neuzvarēs." [323]

835
1202

"Universālo Baznīcu nav jāsaprot kā vietējo Baznīcu summu vai federāciju. [..] Bet gan Baznīca kā tāda, būdama universāla pēc sava aicinājuma un sūtības, ir tā, kas sakņojas dažādajās kultūras, sociālajās un cilvēciskajās augsnēs, ikvienā pasaules daļā pieņemdama atšķirīgus izpausmes veidus un formas." [324] Bagātā daudzveidība, kas ir raksturīga vietējām Baznīcām, ar to īpato kārtību, liturģisko ritu, teoloģisko un garīgo mantojumu, "ar šīs bagātības pakārtotību vienībai vēl spilgtāk parāda nedalāmās Baznīcas katoliskumu" [325].


Kas pieder pie katoliskās Baznīcas?
836
831

"Uz Dieva tautas katolisko vienību [..] ir aicināti visi cilvēki; katoliskajai vienībai dažādos veidos pieder vai uz to tiek virzīti gan katoļticīgie, gan visi citi, kas tic Kristum, un, visbeidzot, visi cilvēki bez izņēmuma, ko Dieva žēlastība aicina uz pestīšanu." [326]

837
771
882,815

Baznīcas sabiedrībā pilnībā iekļauti ir tie, kas, būdami saņēmuši Kristus Garu, pilnībā pieņem Baznīcas struktūru un visus pestīšanas līdzekļus, kuri ir iedibināti Baznīcā, un kas, pateicoties ticības apliecināšanas, sakramentu, Baznīcas vadības un komūnijas-sadraudzības saiknēm, Baznīcas redzamajā kopumā ir vienoti ar Kristu, kurš Baznīcu vada ar pāvesta un bīskapu starpniecību. Tomēr inkorporācija Baznīcā nenodrošina pestīšanu tiem, kas nepastāv mīlestībā, bet Baznīcas klēpī paliek tikai "saskaņā ar miesu", nevis "saskaņā ar sirdi". [327]

838
818
1271
1399

"Ar tiem, kas, būdami kristīti, nes skaisto kristieša vārdu, bet kas neatzīst ticību visā tās pilnībā vai arī nav vienoti ar Pētera pēcteci, Baznīca sevi apzinās esam vienotu daudzu iemeslu dēļ." [328] "Tie, kas tic Kristum un kas ir saņēmuši derīgu Kristību, paliek noteiktā, kaut arī nepilnīgā kopībā ar katolisko Baznīcu." [329] Ar ortodoksajām Baznīcām šī vienotība ir tik dziļa, ka "tai trūkst pavisam maz, lai sasniegtu pilnību, kas dod tiesības kopīgi svinēt Kunga Euharistiju" [330].


Baznīca un nekristieši
839
856

"Visbeidzot, arī tie, kas vēl nav saņēmuši Evaņģēliju, dažādos veidos ir aicināti ieņemt viņiem paredzēto vietu Dieva tautā" [331] :

63
147

Baznīcas attiecības ar jūdu tautu. Baznīca, jaunās derības Dieva tauta, iedziļinoties savā noslēpumā, atklāj savu saikni ar jūdu tautu [332], "kuru Dievs uzrunāja pirmo" [333]. Atšķirībā no citām nekristiešu reliģijām, jūdu ticība jau ir atbilde uz Dieva atklāsmi vecajā derībā. Jūdu tautai "pieder pieņemto dēlu tiesības un godība, un derības, un Likuma došana, un kults, un apsolījumi. Un viņiem pieder sentēvi, no kuriem pēc miesas ir cēlies Kristus" ( Rom 9, 4-5), jo "žēlastības dāvanas un Dieva aicinājums taču nav atsaucami" ( Rom 11, 29).

840
674
597

Ja raugās nākotnē, tad vecās derības Dieva tauta un jaunās derības Dieva tauta tiecas uz līdzīgiem mērķiem: tās gaida Mesijas atnākšanu (vai otrreizējo atnākšanu). Taču vieni gaida Mesijas, kas mira un augšāmcēlās, otrreizējo atnākšanu un Viņu atzīst par Kungu un Dieva Dēlu; otri gaida Mesiju, kura vaibsti vēl ir aizklāti, atnākam laiku beigās; šo gaidīšanu pavada nezināšanas drāma vai arī Jēzus Kristus nepazīšana.

841

Baznīcas attiecības ar musulmaņiem. "Pestīšanas plāns tāpat aptver arī tos, kas atzīst Radītāju, un vispirms tie ir musulmaņi, kuri uzskata, ka apliecina Ābrahama ticību, un kopā ar mums pielūdz vienīgo, žēlsirdīgo Dievu, kas tiesās cilvēkus Pēdējā dienā." [334]

842
360

Baznīcu ar nekristīgajām reliģijām vispirms saista cilvēces kopīgā izcelsme un tās kopīgais galamērķis:


"Visas tautas veido vienu kopienu; tām ir viens iesākums, jo Dievs ir nolicis visai cilvēku ciltij apdzīvot visu pasauli; visiem ir arī viens galamērķis - Dievs, kura apredzība, kā arī labestības apliecinājumi un pestīšanas nodomi apņem visus, līdz visi izredzētie būs vienoti debesu Jeruzalemē." [335]

843
28
856

Baznīca atzīst Dieva meklējumus citās reliģijās, pat ja tie vēl joprojām noris "pustumsā un tēlos". Kaut arī Dievs vēl nav iepazīts, tomēr Viņš ir tuvu, tādēļ, ka tieši Viņš dod visiem dzīvību, garu un visu, un tādēļ, ka Viņš vēlas, lai visi cilvēki būtu pestīti. Tādējādi Baznīca uzskata, ka viss labais un patiesais reliģijās ir kā sagatavošana Evaņģēlijam "un ka to dod Tas, kas apgaismo katru cilvēku, lai visbeidzot viņam būtu dzīvība". [336]

844
29

Taču reliģiskajā izturēšanās veidā cilvēki parāda arī ierobežotību un kļūdas, kas viņos izkropļo Dieva tēlu:


"Bieži vien, sātana maldināti, viņi savos prātojumos ir novirzījušies no patiesības; viņi ir apmainījuši Dieva patiesību pret meliem, labāk kalpojot radībai un nevis Radītājam, vai arī dzīvojot un mirstot bez Dieva šajā pasaulē; viņus apdraud pilnīga bezcerība." [337]

845
30
953
1219

Lai no jauna apvienotu visus savus bērnus, kurus ir izkaisījis un attālinājis grēks, Tēvs ir vēlējies saaicināt visu cilvēci sava Dēla Baznīcā. Baznīcā cilvēcei no jauna jāatrod tās vienība un pestīšana. Baznīca ir "samierinātā pasaule". [338] Saskaņā ar citu tēlu, kas ir dārgs Baznīcas tēviem, tā ir kuģis, kas "droši kuģo šajā pasaulē, ar vareno Svēta Gara dvesmu Kunga krusta koka burās" [339] ; Baznīca ir Noasa šķirsts, kas vienīgais spēj glābt no plūdiem [340].


"Ārpus Baznīcas nav pestīšanas"
846

Kā lai saprot šo apgalvojumu, ko bieži atkārto Baznīcas tēvi? Ja to formulē pozitīvi, tad tas nozīmē, ka visa pestīšana nāk no Kristus, kas ir Galva, caur Baznīcu, kas ir Viņa Miesa:

161,1257

"Balstoties uz Svētajiem Rakstiem un Tradīciju, Koncils māca, ka šī svētceļojošā Baznīca ir nepieciešama pestīšanai. Patiesi, vienīgi Kristus ir pestīšanas Vidutājs un Ceļš: taču Viņš kļūst mums klātesošs savā Miesā, kas ir Baznīca; Viņš pats mums skaidri mācīja ticības un Kristības nepieciešamību, vienlaikus mums apliecinot Baznīcas, kurā cilvēki ienāk pa Kristības durvīm, nepieciešamību. Tādēļ tie, kas atteiktos ienākt katoliskajā Baznīcā vai arī palikt tajā, labi zinādami, ka to kā nepieciešamu ir dibinājis Dievs caur Jēzu Kristu, nevarēs tikt pestīti." [341]

847

Šis apbalvojums neattiecas uz tiem, kas nav vainīgi pie tā, ka nepazīst Kristu un Viņa Baznīcu:


"Patiešām, tie, kas nav vainīgi pie tā, ka nepazīst Kristus Evaņģēliju un Baznīcu, bet ar atvērtu sirdi meklē Dievu un žēlastības ietekmē cenšas pildīt Viņa gribu, kā to viņiem atklāj un liek viņu sirdsapziņa, var sasniegt mūžīgo pestīšanu." [342]

848
1260

"Lai gan Dievs var cilvēkus, kas nav vainīgi pie tā, ka nepazīst Evaņģēliju, pa vienīgi Viņam zināmiem ceļiem aizvest līdz ticībai, bez kuras nav iespējams patikt Dievam [343], Baznīcai tomēr ir pienākums un vienlaikus arī svētas tiesības sludināt Evaņģēliju" [344] visiem.


Misija - prasība, kas izriet no Baznīcas katoliskuma
849
738,767

Misionārais pienākums. "Baznīca, ko Dievs sūtīja pie tautām, lai tā būtu par "universālo pestīšanas sakramentu", saskaņā ar tās katoliskuma dziļāko būtību un paklausot sava Dibinātāja gribai, visiem spēkiem cenšas sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem" [345] : "Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un, lūk, es esmu ar jums visās dienās līdz pat pasaules beigām." ( Mt 28, 19-20)

850
257
730

Misijas izcelsme un mērķis. Kunga misionārā uzdevuma pats pirmavots ir meklējams Vissvētās Trīsvienības mūžīgajā mīlestībā: " Svētceļojošā Baznīca pēc savas dabas ir misionāra, jo tās izcelsme ir meklējama Dēla un Svētā Gara misijās, saskaņā ar Dieva Tēva nodomu." [346] Un misijas galamērķis nav nekas cits, kā vest cilvēkus uz līdzdalību visdziļākajā vienotībā, kas pastāv starp Tēvu un Dēlu Viņu mīlestības Garā. [347]

851
221,429
74,217
2104
890

Misijas motīvs. Tā ir Dieva mīlestība uz visiem cilvēkiem, no kuras Baznīca visos laikos ir smēlusies savu pienākumu un spēku veikt misionāro darbu: "Kristus mīlestība mūs skubina..." ( 2 Kor 5, 14 [348] ) Jo Dievs "grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai" ( 1 Tim 2, 4). Dievs grib visu cilvēku pestīšanu caur patiesības pazīšanu. Pestīšana atrodama patiesībā. Visi, kas paklausa Patiesības Gara iedvesmai, ir jau ceļā uz pestīšanu; taču Baznīcai, kurai tika uzticēta šī patiesība, ir jāiet pretī šo cilvēku vēlmei, lai nestu viņiem patiesību. Baznīcai jābūt misionārai, jo tā tic vispārējam pestīšanas plānam.

852
2044
2473

Misijas ceļi. "Svētais Gars ir galvanais iniciators visā Baznīcas misijā." [349] Tas ir Viņš, kas vada Baznīcu tās misijas ceļos. Vēstures gaitā Baznīca turpina un attīsta paša Kristus misiju, kurš tika sūtīts sludināt nabagiem Labo Vēsti; "tātad pa to pašu ceļu, pa kuru ir gājis Kristus, jāiet arī Baznīcai Kristus Gara vadībā, tas ir, tai jāiet pa nabadzības, paklausības un kalpošanas ceļu, upurējot sevi līdz pat nāvei, ko Viņš uzvarēja ar augšāmcelšanos". [350] Tādējādi "mocekļu asinis ir kristiešu sēkla". [351]

853
1428
2443

Taču sava svētceļojuma laikā Baznīca gūst arī "attāluma pieredzi, kurš pastāv starp tās sludināto vēsti un to personu, kam ir uzticēts Evaņģēlijs, cilvēcisko vājumu". [352] Tikai virzoties uz priekšu pa "grēku nožēlas un atjaunotnes" [353] ceļu un ieejot "pa šaurajiem krusta vārtiem" [354], Dieva tauta var izplatīt Kristus valstību [355]. Jo "tāpat kā Kristus nabadzībā un vajāšanās ir veicis atpestīšanas darbu, arī Baznīca ir aicināta iet šo pašu ceļu, lai nodotu cilvēkiem pestīšanas augļus". [356]

854
2105
204

Jau savas sūtības dēļ vien Baznīca "iet kopā ar visu cilvēci, un, daloties ar pasauli vienā un tajā pašā liktenī, tā ir kā raugs un cilvēku sabiedrības, kurai ir jāatjaunojas Kristū un jātiek pārveidotai par Dieva ģimeni, dvēsele". [357] Tādējādi misionārie centieni prasa pacietību. Tie sākas ar Evaņģēlija sludināšanu tautām un cilvēku grupām, kas vēl netic Kristum [358] ; tie turpinās ar kristiešu kopienu, kas ir "Dieva klātbūtnes zīmes pasaulē, veidošanu" [359], un ar vietējo Baznīcu dibināšanu [360] ; tie prasa īstenot inkulturācijas procesu, lai iemiesotu Evaņģēliju dažādu tautu kultūrās [361] ; tie neizbēgs arī no sastapšanās ar neveiksmēm. "Visā, kas skar cilvēkus, grupas un tautas, Baznīca tās aizsniedz un tajās ieiet tikai pakāpeniski, un tādējādi tos uzņem katoliskajā pilnībā." [362]

855
821

Baznīcas sūtība prasa, lai tiktu veltītas pūles kristiešu vienības sasniegšanai. [363] Jo "kristiešu šķelšanās ir šķērslis Baznīcas ceļā uz tai raksturīgā katoliskuma pilnības īstenošanu tajos viņas bērnos, kuri, caur Kristību neapšaubāmi tai piederot, tomēr ir atšķirti no pilnīgās vienotības ar to. Vēl vairak - arī pašai Baznīcai līdz ar to ir grūtības konkrētajā dzīvē ieviest katoliskuma pilnību visos tā aspektos". [364]

856
839
843

Misionārais uzdevums sevī ietver arī cieņas pilnu dialogu ar tiem, kas pagaidām vēl nepieņem Evaņģēliju. [365] Ticīgie paši var gūt labumu no šī dialoga, mācoties labāk pazīt "visu, kas no patiesības un žēlastības jau bija pie tautām atrodams, it kā caur Dieva noslēpumaino klātbūtni". [366] Ja ticīgie sludina Evaņģēliju tiem, kas to vēl nepazīst, tad tāpēc, lai nostiprinātu, papildinātu un paceltu to patiesību un to labumu, kuru Dievs ir izplatījis starp cilvēkiem un tautām, un lai tās attīrītu no maldiem un ļaunuma "Dieva godam, velna apkaunojumam un cilvēka laimei". [367]


IV. Baznīca ir apustuliska

857
75

Baznīca ir apustuliska, jo ir dibināta uz apustuļiem, un tam ir trīskārša nozīme:


- Baznīca ir un paliek celta uz "apustuļu pamata" ( Ef 2, 20) [368], kuri ir paša Kristus izvēlēti un misijā sūtīti liecinieki [369] ;

171

- ar Gara, kas majo Baznīcā, palīdzību tā saglabā un nodod tālāk apustuļu mācību [370], labo mantojumu, labos vārdus, kas saņemti no apustuļiem [371] ;

880,1575

- līdz Kristus otrreizējai atnākšanai Baznīcu turpina mācīt, svētdarīt un vadīt apustuļi - pateicoties pēctečiem, kas turpina nest tos pašus pienākumus: bīskapu kolēģijai, "kurai palīdz priesteri vienotībā ar Pētera pēcteci, Baznīcas virsganu" [372].


"Mūžīgais Tēvs, Tu nekad neatstāj savu ganāmpulku, bet caur svētajiem apustuļiem to pastāvīgi sargā un uzturi. Tu savai Baznīcai iecel ganus, lai viņi to vadītu kā Kristus vietnieki virs zemes." [373]


Apustuļu misija
858
551
425,1086

Jēzus ir Tēva Sūtītais. Jau sava kalpojuma sākumā Jēzus "pasauca pie sevis tos, kurus pats gribēja [..]. Viņš izvēlējās divpadsmit, lai tie būtu kopā ar Viņu un lai viņus varētu sūtīt sludināt" ( Mk 3, 13-14). No šī laika tie būs Viņa "sūtītie" (tāda ir grieķu vārda apostoloi nozīme). "Kā Tēvs mani sūtīja, tā es jūs sūtu." ( 20, 21) [374] Tātad viņu kalpojums ir Jēzus sūtības turpinājums: "Kas jūs uzņem, tas uzņem mani" ( Mk 10, 40), teica Jēzus divpadsmit apustuļiem. [375]

859
876

Jēzus viņus dara līdzdalīgus savā sūtībā, ko ir saņēmis no Tēva: kā "Dēls pats no sevis neko nevar darīt" ( 5, 19. 30), bet visu saņem no Tēva, kas Viņu ir sūtījis, tāpat arī tie, kurus Jēzus sūta, neko nevar darīt bez Viņa [376], no kura tie saņem uzdevumu veikt misiju un varu to izpildīt. Tātad Kristus apustuļi zina, ka Dievs viņus darījis spējīgus "kalpot jaunajai derībai" ( 2 Kor 3, 6), būt "Dieva kalpiem" ( 2 Kor 6, 4), kas izpilda "sūtību Kristus vārdā" ( 2 Kor 5, 20) un ir "Kristus kalpi un Dieva noslēpumu pārvaldnieki" ( 1 Kor 4, 1).

860
642
765
1536

Apustuļu sūtībā ir viens aspekts, ko nav iespējams nodot tālāk citiem: vienīgi viņi ir Kunga augšāmcelšanās izvēlētie liecinieki un Baznīcas pamats. Taču ir arī pastāvīgs viņu sūtības aspekts. Kristus apsolīja palikt kopā ar viņiem līdz pat pasaules beigām. [377] "Šai dievišķajai sūtībai, ko Jēzus uzticēja apustuļiem, jāturpinās līdz pat laiku beigām, jo Evaņģēlijs, kas tiem jānodod tālāk, uz visiem laikiem ir visas Baznīcas dzīves pamatā. Tādēļ apustuļi parūpējās par to, lai ieceltu sev pēctečus." [378]


Bīskapi - apustuļu pēcteči
861
77
1087

"Lai apustuļiem uzticētā sūtība tiktu veikta arī pēc viņu nāves, viņi saviem tiešajiem līdzstrādniekiem kā testamentu nodeva pienākumu pabeigt viņu uzdevumu un nostiprināt viņu iesākto darbu, uzticot tiem sargāt ganāmpulku, kurā Svētais Gars bija viņus iecēlis par Dieva Baznīcas ganiem. Apustuļi tātad iecēla šādus vīrus un pēc tam nokārtoja to, lai pēc viņu nāves citi pārbaudīti vīri pārņemtu viņu amatu." [379]

862
880
1556

"Tāpat kā uzdevums, ko pats Kungs ir uzticējis Pēterim, pirmajam no apustuļiem, un paredzējis, lai tas tiktu nodots tālāk viņa pēctečiem, ir pastāvīgs uzdevums, tāpat pastāvīgs ir arī apustuļiem uzticētais uzdevums būt par Baznīcas ganiem; uzdevums, kura izpildi līdz laiku beigām jānodrošina svētīgajai bīskapu kārtai." Tāpēc Baznīca māca, ka "bīskapi, saskaņā ar dievišķo iedibinājumu, seko apustuļiem kā Baznīcas gani; līdz ar to tie, kas viņos klausās, klausās Kristu; kas viņus atmet, atmet Kristu un To, kas Kristu ir sūtījis" [380].


Apustulāts
863
900
2472

Visa Baznīca ir apustuliska, pamatojoties uz to, ka caur Pētera un apustuļu pēctečiem tā paliek ticības un dzīves kopībā ar tās pirmsākumiem. Visa Baznīca ir apustuliska, jo tā ir "sūtīta" visā pasaulē; visi Baznīcas locekļi, taču dažādos veidos, ir līdzdalīgi šajā sūtībā. "Pēc savas dabas kristīgais aicinājums ir arī aicinājums uz apustulātu." Par "apustulātu" sauc "ikvienu Mistiskās Miesas aktivitāti", kuras mērķis ir "izplatīt Kristus valstību visā pasaulē". [381]

864
828
824
1324

Tā kā "Kristus, Tēva Sūtītais, ir visa Baznīcas apustulāta Avots un Pirmsākums", tad ir acīmredzams, ka gan ordinēto kalpotāju, gan laju apustulāta auglīgums ir "atkarīgs no viņu vitālās vienotības ar Kristu" [382]. Atkarībā no aicinājumiem, laikmeta vajadzībām, Svētā Gara dažādajām dāvanām apustulāta formas ir visdažādākās. Taču tā vienmēr ir mīlestība, jo īpaši Euharistijā smeltā mīlestība, kas ir "kā ikviena apustulāta dvēsele" [383].

865
811,541

Baznīca ir viena, svēta, katoliska un apustuliska tās dziļākajā un galējā identitātē, jo tajā jau tagad pastāv un laiku beigās tiks pilnībā īstenota "debesu valstība", "Dieva valstība" [384], kas ir atnākusi Kristus Personā un kas noslēpumainā veidā aug to cilvēku sirdīs, kuri tajā ir uzņemti, līdz tā pilnīgi atklāsies laiku beigās. Tad visi Kristū atpestītie cilvēki, kas Dieva priekšā ir svēti un nevainojami mīlestībā [385], tiks sapulcināti kā viena Dieva tauta, kā "Jēra Līgava" [386], "svētā pilsēta, kas nokāpj no debesīm, no Dieva, Dieva godības pilna" [387]. "Pilsētas mūrim bija divpadsmit pamatu un uz tiem - Jēra divpadsmit apustuļu divpadsmit vārdi." ( Atkl 21, 14)


Kopsavilkums

866

Baznīca ir viena : tai ir viens Kungs, tā apliecina vienu ticību, tā dzimst no vienas Kristības, tā veido vienu Miesu, ko atdzīvina viens vienīgs Svētais Gars, cerībā raugoties uz vienu mērķi [388] ; šai cerībai piepildoties, tiks pārvarētas visa veida šķelšanās.

867

Baznīca ir svēta : vissvētais Dievs ir tās Dibinātājs; Kristus, tās Līgavainis, atdeva sevi par viņu tās svētdarīšanai; svētuma Gars to dzīvina. Pat ja Baznīca sevī ietver grēciniekus, tā ir bez grēka, kaut arī sastāv no grēciniekiem. Svētajos atmirdz Baznīcas svētums; Marijā Baznīca ir jau pilnībā svēta.

868

Baznīca ir katoliska : tā sludina ticību visā tās pilnībā; tā nes sevī un pārvalda pestīšanas līdzekļu pilnību; tā ir sūtīta pie visām tautām; tā vēršas pie visiem cilvēkiem; tā aptver visus laikus; "jau pēc savas dabas tā ir misionāra" [389].

869

Baznīca ir apustuliska : tā ir celta uz nesatricināma pamata: Jēra divpadsmit apustuļiem [390] ; tā ir nesagraujama [391] ; tā nemaldīgi paliek patiesībā: Kristus to pārvalda ar Pētera un citu apustuļu, kas ir klātesoši viņu pēctečos: pāvestā un bīskapu kolēģijā, starpniecību.

870

"Vienīgā Kristus Baznīca, kuru mēs Simbolā apliecinām kā vienu, svētu, katolisku un apustulisku, [..], pastāv ( subsistit in ) katoliskajā Baznīcā, kuru pārvalda Pētera pēctecis un bīskapi, kas ir vienotībā ar viņu, pat ja arī ārpus tās struktūrām atrodas daudzi svētdarīšanas un patiesības elementi." [392]


4. paragrāfs. Kristum ticīgie: hierarhija, laji, konsekrētā dzīve

871
1268,1269
782,786

"Kristum ticīgie ir tie, kas, caur Kristību uzņemti Kristū, veido vienu Dieva tautu un kuri tādēļ katrs savā veidā ir līdzdalīgi Kristus priesteriskajā, pravietiskajā un karaliskajā funkcijā. Līdz ar to viņi ir aicināti, katrs saskaņā ar savu stāvokli, pildīt sūtību, ko Dievs ir uzticējis Baznīcai, lai tā to pildītu pasaulē." [393]

872
1934
794

"Starp visiem Kristum ticīgajiem, pamatojoties uz viņu atdzimšanu Kristū, cieņas un darbības ziņā pastāv patiesa vienlīdzība, kuras spēkā visi piedalās Kristus Miesas veidošanā atbilstoši katra locekļa stāvoklim un uzdevumam." [394]

873
814,1937

Pat atšķirības, kas saskaņā ar Kunga gribu pastāv starp Viņa Miesas locekļiem, kalpo tās vienībai un sūtībai. Jo "Baznīcā pastāv daudzveidība kalpošanā, bet vienība sūtībā. Apustuļiem un to pēctečiem Kristus uzticēja mācīšanas, svētdarīšanas un pārvaldes funkcijas, kas jāpilda Viņa vārdā un Viņa spēkā. Turpretī laji, kas ir kļuvuši par Kristus priesteriskās, pravietiskās un karaliskās funkcijas līdzdalībniekiem, īpašā veidā Baznīcā un pasaulē sniedz savu ieguldījumu visas Dieva tautas sūtībā". [395] Visbeidzot, "gan vienā, gan otrā daļā [hierarhijā un starp lajiem] ir arī tādi ticīgie, kas ir īpašā veidā veltījuši sevi Dievam, praktizējot evaņģēliskos padomus [..], un ir līdzdalīgi Baznīcas sūtībā nest pestīšanu". [396]


I. Baznīcas hierarhiskā struktūra


Kāpēc nepieciešams ordinētais kalpojums Baznīcā?
874
1544

Pats Kristus ir ordinētā kalpojuma avots Baznīcā. Viņš to ir iedibinājis, piešķīris tam autoritāti un sūtību, noteicis virzību un mērķi:


"Kungs Kristus, lai nodrošinātu Dieva tautai ganus un līdzekļus izaugsmei, savā Baznīcā ir iedibinājis dažādus kalpojumus, kuru mērķis ir visas Miesas labums. Patiešām, ordinētie kalpotāji, kam ir svētvara, kalpo saviem brāļiem, lai visi, kas pieder Dieva tautai, [..] sasniegtu pestīšanu." [397]

875
166
1548
1536

"Un kā gan lai tic tam, ko nav iepriekš dzirdējuši? Un kā lai dzird bez sludinātāja? Un kā gan lai sludina, ja nav sūtīto?" ( Rom 10, 14-15) Neviens, vai tas būtu atsevišķs cilvēks vai kopiena, nevar pats sev sludināt Evaņģēliju. "Ticība dzimst no dzirdēšanas." ( Rom 10, 17) Neviens nevar uzticēt pats sev uzdevumu un sūtību sludināt Evaņģēliju. Kunga sūtītais runā un darbojas nevis savā, bet gan Kristus autoritātes spēkā; viņš neuzrunā kopienu kā viens no tās locekļiem, bet uzrunā to Kristus vārdā. Neviens nevar pats sev piešķirt žēlastību, ir nepieciešams, lai tā tiktu dota un dāvāta. Tam par nepieciešamu priekšnoteikumu ir žēlastības kalpotāju, kas no Kristus saņēmuši šo cieņu un pilnvaras, pastāvēšana. No Viņa bīskapi un priesteri saņem sūtību un pilnvaru ("svētvaru") rīkoties Kristus - Galvas - personā (lat. in persona Christi Capitis ), diakoni - spēku kalpot Dieva tautai liturģijas, Vārda un mīlestības "diakonijā", esot vienotībā ar bīskapu un viņa prezbitēriju. Šo kalpojumu, kurā Kristus sūtītie, pateicoties Dieva dāvanai, veic un dod to, ko viņi nevar veikt un dot paši no sevis, Baznīcas Tradīcija sauc par "sakramentu". Ordinētais kalpojums Baznīcā tiek piešķirts ar īpašu sakramentu.

876
1551
427

Ar Baznīcas ordinētā kalpojuma sakramentālo dabu ir iekšēji nesaraujami saistīts tam piemītošais kalpošanas raksturs. Jo, būdami pilnībā atkarīgi no Kristus, kas dod sūtību un pilnvaru, ordinētie kalpotāji patiešām ir Kristus kalpi [398], pēc Kristus, kas mūsu dēļ labprātīgi pieņēma "kalpa veidu" ( Flp 2, 7), parauga. Tā kā Vārds un žēlastība, kuriem viņi kalpo, nenāk no viņiem, bet gan no Kristus, kas tiem to uzticēja nodot citiem, tad viņiem labprātīgi jākļūst par visu cilvēku kalpiem. [399]

877
1559

Baznīcas ordinētā kalpojuma sakramentālā daba nosaka arī tā koleģiālo raksturu. Jau savas kalpošanas sākumā Kungs Jēzus iecēla divpadsmit apustuļus, "jaunā Izraēļa sēklu un vienlaikus arī svētās hierarhijas sākumu". [400] Būdami izvēlēti visi kopā, viņi ir arī sūtīti visi kopā; viņu brālīgā vienība kalpos visu ticīgo brālīgajai vienotībai; tā būs kā dievišķo Personu vienotības atspulgs un liecība. [401] Tāpēc ikviens bīskaps veic savu kalpojumu kā viens no bīskapu kolēģijas, būdams vienotībā ar Romas bīskapu - sv. Pētera pēcteci un kolēģijas vadītāju; priesteri kalpo savas diecēzes prezbitērija ietvaros, sava bīskapa vadībā.

878
1484

Visbeidzot, Baznīcas kalpojuma sakramentālā daba nosaka tā personisko raksturu. Lai gan Kristus ordinētie kalpotāji darbojas vienoti, viņi vienmēr darbojas arī kā atsevišķas personas. Ikviens ir aicināts personiski: "Tu seko man." ( 21, 22) [402], lai kopīgajā sūtībā liecinātu personiski un būtu personiski atbildīgs Tā priekšā, kas piešķir misiju "Viņa personā" un citu personu, tas ir, konkrētu cilvēku, labā: "Es tevi kristu Tēva [..] vārdā"; "Es tev piedodu..."

879

Tātad sakramentālais kalpojums Baznīcā ir kalpošana Kristus vārdā. Tam ir personisks raksturs un koleģiāla forma. Tas parādās attiecībās starp bīskapu kolēģiju un tās galvu, sv. Pētera pēcteci, un saiknē starp bīskapa pastorālo atbildību par viņa vietējo Baznīcu un bīskapu kolēģijas kopīgajām rūpēm par universālo Baznīcu.


Bīskapu kolēģija un tās galva - pāvests
880
552,862

Kristus, ieceļot divpadsmit apustuļus, "izveidoja kolēģiju, tas ir, pastāvīgu kopību, un par tās galvu iecēla Pēteri, kuru izvēlējās no viņu vidus". [403] "Tāpat kā sv. Pēteris un citi apustuļi veido vienu apustuļu kolēģiju, kā to ir iedibinājis Kungs, tāpat arī Romas pāvests - Pētera pēctecis, un bīskapi - apustuļu pēcteči, veido vienu veselu kopību." [404]

881
553
642

Nosaukdams Sīmani par Pēteri [aram. kefa - klints], Kungs vienīgi viņu darīja par Baznīcas klinti. Viņš uzticēja Pēterim Baznīcas atslēgas [405] un iecēla viņu par ganu visam ganāmpulkam [406]. "Taču, bez šaubām, ka šis Pēterim uzticētais uzdevums atraisīt un saistīt tika dots arī apustuļu kolēģijai, kas ir vienota ar savu vadītāju." [407] Šis Pētera un pārējo apustuļu pastorālais uzdevums pieder pie Baznīcas pamatiem. To turpina veikt bīskapi, kuru vidū pāvestam ir pirmā vieta.

882
834,1369
837

Pāvests, Romas bīskaps un Pētera pēctecis, ir "pastāvīgs un redzams vienības princips un pamats, kas savstarpēji vieno gan bīskapus, gan ticīgos". [408] "Patiešām, Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam pār Baznīcu ir pilnīga, augstākā un universālā vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi pielietot." [409]

883

"Bīskapu kolēģijai ir autoritāte vienīgi tad, ja tā ir vienota ar Romas pāvestu kā tās vadītāju." Šī kolēģija kā tāda arī ir "augstākās un pilnīgās varas pār Baznīcu nesēja, tomēr šo varu tā var pielietot vienīgi ar Romas pāvesta piekrišanu" [410].

884

"Bīskapu kolēģija savu varu pār visu Baznīcu svinīgā veidā īsteno vispārējā koncilā." [411] "Ekumeniskā koncila nav, ja Pētera pēctecis to kā tādu nav apstiprinājis vai vismaz akceptējis." [412]

885

"Bīskapu kolēģija, kas sastāv no daudziem, izsaka Dieva tautas daudzveidību un universālumu; taču tā ir sapulcināta zem viena vadītāja un līdz ar to liecina par Kristus ganāmpulka vienību." [413]

886
1560,833
2448

"Ikviens no bīskapiem ir savas vietējās Baznīcas vienības princips un pamats." [414] Tieši tādēļ bīskapiem ir "pastorālā autoritāte pār viņiem uzticēto Dieva tautas daļu" [415], priesteriem un diakoniem viņiem palīdzot. Taču, būdams bīskapu kolēģijas loceklis, ikviens no bīskapiem ir līdzdalīgs rūpēs par visām Baznīcām [416], īstenojot šo gādību, vispirms "labi pārvaldot savu Baznīcu kā universālās Baznīcas daļu". Tādā veidā viņi sniedz ieguldījumu "visas Mistiskās Miesas, kas ir arī visu atsevišķo Baznīcu Miesa, labā". [417] Viņiem īpaši jārūpējas par nabadzīgajiem [418], par tiem, kas tiek vajāti ticības dēļ, kā arī par misionāriem, kas strādā visā pasaulē.

887

Vietējās Baznīcas (diecēzes), kas atrodas kaimiņos un kurām ir līdzīga kultūra, veido Baznīcas provinces vai arī daudz plašākas teritorijas, ko sauc par patriarhātiem vai reģioniem. [419] Šo teritoriju bīskapi var pulcēties uz provinces sinodēm vai konciliem. "Tāpat arī bīskapu konferences mūsdienās var dažādos veidos un auglīgi veicināt koleģiālā gara konkrētu īstenošanos." [420]


85,87,2032,2040
Uzdevums mācīt
888
2068

Bīskapu un priesteru, viņu līdzstrādnieku, pirmais uzdevums ir "sludināt Dieva Evaņģēliju visiem cilvēkiem" [421] saskaņā ar Kunga doto pavēli [422]. Viņi ir "ticības sludinātāji, kas ved pie Kristus jaunus mācekļus, apustuliskās ticības īstie mācītāji", kas ir "saņēmuši Kristus autoritāti". [423]

889
92

Lai saglabātu Baznīcu no apustuļiem mantotās ticības tīrībā, Kristus, kas pats ir Patiesība, vēlējās dāvāt savai Baznīcai līdzdalību Viņa nemaldībā. Ar "ticības pārdabisko izpratni" (lat. sensus fidei ) Dieva tauta "nelokāmi turas pie ticības" Baznīcas dzīvā maģistērija vadībā. [424]

890
851
1785

Maģistērija sūtība ir saistīta ar derības, ko Dievs Kristū noslēdza ar savu tautu, galīgo raksturu; tam jāsargā Dieva tautu no maldiem un vājībām un jānodrošina tai objektīva iespēja nekļūdīgi apliecināt patieso ticību. Tātad maģistērija pastorālais uzdevums ir būt modram, lai Dieva tauta paliktu patiesībā, kas dara brīvu. Lai spētu izpildīt šo kalpojumu, Kristus dāvāja Baznīcas ganiem nemaldības harizmu ticības un tikumu jautājumos. Šo harizmu var īstenot dažādos veidos:

891

"Šo nemaldību Romas pāvests, bīskapu kolēģijas vadītājs, gūst jau no sava uzdevuma, jo viņš ir virsgans un augstākais mācītājs visiem ticīgajiem, viņa pienākums ir stiprināt savus brāļus ticībā, ar galīgu aktu viņš pasludina kādu doktrīnas patiesību, kas skar ticību un tikumus [..]. Baznīcai apsolītā nemaldība piemīt arī bīskapu kolēģijai, kad tā vienotībā ar Pētera pēcteci pilda savu augstākā maģistērija funkciju", it īpaši vispārējā koncila laikā. [425] Ja Baznīca, pildot augstākā maģistērija funkciju, liek priekšā ticēt kādai patiesībai "kā Dieva atklātai" [426] un kā Kristus mācībai, tad "ticības paklausībā šīs definīcijas jāpieņem" [427]. Šī nemaldība "sniedzas tikpat tālu, kā pats dievišķās Atklāsmes mantojums" [428].

892

Dieva palīdzība ir dota arī apustuļu pēctečiem, kas māca vienotībā ar Pētera pēcteci, un it īpaši - Romas bīskapam, visas Baznīcas ganam, kad, neaizejot līdz nemaldīgu definīciju formulēšanai un nepasludinot kādu mācību "galīgā veidā", viņi piedāvā maģistērija funkcijas ietvaros kādu mācību, kas ved uz labāku Atklāsmes izpratni ticības un tikumu jautājumos. Ticīgajiem šai parastajai mācībai jāsniedz "sava gara reliģiskā piekrišana" [429], kas, kaut arī atšķiras no piekrišanas ticībā, tad tomēr to turpina.


Uzdevums svētdarīt
893
1561

Bīskaps ir atbildīgs arī par "augstākās priesteriskās žēlastības dalīšanu" [430], īpaši Euharistijā, ko viņš upurē pats vai arī nodrošina tās upurēšanu caur priesteriem, viņa līdzstrādniekiem. Jo Euharistija ir vietējās Baznīcas dzīves centrā. Bīskaps un priesteri svētdara Baznīcu ar savām lūgšanām un darbu, ar Vārda un sakramentu kalpojumu. Viņi svētdara ar savu paraugu "nevis kā kungi pār draudzēm, bet gan - kļūdami par priekšzīmi" ( 1 Pēt 5, 3). Tādā veidā tie "kopā ar viņiem uzticēto ganāmpulku sasniedz mūžīgo dzīvi". [431]


Uzdevums vadīt
894
801

"Bīskapi vada savas vietējās Baznīcas kā Kristus vietnieki un sūtņi ar saviem padomiem, pamudinājumiem, savu paraugu, kā arī izmantojot savu autoritāti un svētvaru" [432], kas viņiem tomēr jālieto, lai celtu, pie tam - tajā pat kalpošanas garā, kā viņu Mācītājs. [433]

895
1558

"Šī vara, ko viņi personiski pielieto Kristus vārdā, ir viņiem piemītoša, parasta un tieša; tomēr tās īstenošanā tā pēdējā instancē ir pakļauta Baznīcas augstākajai autoritātei." [434] Taču bīskapi nav jāuzskata par pāvesta vietniekiem, jo pāvesta parastā un tiešā autoritāte pār visu Baznīcu neatceļ, bet gan, tieši otrādi, apstiprina un aizstāv bīskapu varu. Bīskapa vara jāīsteno kopībā ar visu Baznīcu pāvesta vadībā.

896
1550

Labajam Ganam ir jabūt par bīskapu pastorālā uzdevuma paraugu un "formu". Apzinoties savas vājības, "bīskaps var parādīt iecietību pret nezinātājiem un tiem, kas maldās. Lai viņš nenoraida tos, kas ir no viņa atkarīgi, un rūpējas par tiem kā par saviem īstajiem dēliem. [..] Kas attiecas uz ticīgajiem, tad viņiem jābūt vienotiem ar savu bīskapu, kā Baznīcai ar Jēzu Kristu un kā Jēzum Kristum - ar savu Tēvu" [435] :


"Sekojiet visi bīskapam, kā Jēzus Kristus - savam Tēvam, bet prezbitērijam - kā apustuļiem; bet diakonus cieniet kā Dieva likumu. Lai bez bīskapa neviens nedara neko, kas attiecas uz Baznīcu." [436]


II. Ticīgie laji

897
873

"Ar vārdu 'laji' te mēs saprotam visus kristiešus, izņemot Baznīcā atzītās ordinētās un garīgās kārtas locekļus, tas ir, kristiešus, kas Kristībā ir uzņemti Kristū, iekļauti Dieva tautā, savā veidā ir kļuvuši par Kristus priesteriskās, pravietiskās un karaliskās funkcijas līdzdalībniekiem un kas no savas puses Baznīcā un pasaulē pilda visai kristīgajai tautai uzticēto sūtību." [437]


Laju aicinājums
898
2105

"Laju īpašais aicinājums ir meklēt Dieva valstību, tieši rūpējoties par laicīgajām lietām un tās pakārtojot Dievam [..]. Tieši viņiem īpašā veidā pienākas visas laicīgās realitātes, ar kurām viņi ir cieši saistīti, apgaismot un virzīt tā, lai tās vienmēr norisinātos un gūtu panākumus saskaņā ar Kristu un slavinātu Radītāju un Pestītāju." [438]

899
2442

Kristīgo laju iniciatīva ir īpaši nepieciešama tad, kad ir jāatklāj un jārod jauni līdzekļi sociālo, politisko, ekonomisko realitāšu caurstrāvošanai saskaņā ar Baznīcas doktrīnas un kristīgās dzīves prasībām. Šī iniciatīva ir normāls Baznīcas dzīves elements:


"Ticīgie laji ir Baznīcas dzīves priekšplānā; ar viņu starpniecību Baznīca dzīvina sabiedrību. Lūk, kādēļ tiem vienmēr un arvien skaidrāk jāapzinās ne tikai sava piederība Baznīcai, bet arī tas, ka viņi paši ir Baznīca, tas ir, ticīgo kopiena virs zemes, ko vada kopīgs vadītājs - pāvests, un bīskapi, kas ir vienotībā ar viņu. Viņi ir Baznīca." [439]

900
863

Tādēļ, ka Dievs ir licis visiem ticīgajiem - tātad arī lajiem - veikt apustulātu Kristības un Iestiprināšanas sakramenta spēkā, lajiem ir pienākums un tiesības darboties individuāli vai asociācijās, lai dievišķo pestīšanas vēsti pazītu un uzņemtu visi cilvēki visā pasaulē; šis pienākums ir vēl svarīgāks tad, kad tikai no viņiem cilvēki var sadzirdēt Evaņģēliju un iepazīt Kristu. Baznīcas kopienās viņu darbība ir tik ļoti nepieciešama, ka bez viņiem Baznīcas ganu veiktais apustulāts bieži vien nevar sasniegt pilnīgus rezultātus. [440]


Laju līdzdalība Kristus priesteriskajā funkcijā
901
784,1268
358

"Laji ar to, ka ir sevi veltījuši Kristum un ir Svētā Gara svaidīti, saņem brīnišķīgu aicinājumu un līdzekļus, kas ļauj Garam viņos radīt augļus arvien lielākā pārpilnībā. Patiešām, visi viņu darbi, lūgšanas un apustuliskie pasākumi, laulības un ģimenes dzīve, viņu ikdienas pūles, garīgā un fiziskā atpūta - ja tas viss ir dzīvots Dieva Garā - un pat dzīves grūtības, kad tās tiek pacietīgi panestas, kļūst par garīgu upuri, patīkamu Dievam caur Jēzu Kristu (sal. 1 Pēt 2, 5); un Euharistijas svinēšanā šie upuri pievienojas Kunga Miesas upurim, lai tie kopā tiktu sniegti Tēvam patiesā dievbijībā. Tādējādi laji veltī Dievam pasauli, ar savu svēto dzīves veidu sniedzot Viņam pielūgsmi visos apstākļos." [441]

902

Vecāki īpašā veidā piedalās svētdarīšanas uzdevuma pildīšanā, "kad savu laulības dzīvi viņi veido kristīgā garā un nodrošina saviem bērniem kristīgu audzināšanu" [442].

903
1143

Lajiem, ja tiem piemīt nepieciešamās īpašības, var dot atļauju kļūt par pastāvīgiem lektoriem un akolītiem. [443] "Gadījumā, ja tas nepieciešams Baznīcai, kad trūkst ordinēto kalpotāju, laji, pat ja viņi nav ne lektori, ne akolīti, var arī aizstāt trūkstošos ordinētos kalpotājus atsevišķos uzdevumos, piemēram, veikt Vārda kalpojumu, vadīt liturģiskās lūgšanas, piešķirt Kristības sakramentu un dalīt svēto komūniju - saskaņā ar kanoniskajām tiesībām." [444]


Laju līdzdalība Kristus pravietiskajā funkcijā
904
785
92

"Kristus [..] savu pravietisko funkciju pilda ne tikai ar hierarhijas [..], bet arī ar laju starpniecību, kurus Viņš šim nolūkam dara par lieciniekiem, tiem piešķirot izpratni par ticību (lat. sensus fidei ) un Vārda žēlastību" [445] :


"Ikviena sludinātāja un pat katra ticīgā pienākums ir mācīt cilvēkus, lai viņus vestu pie ticības." [446]

905
2044

Laji pravietisko sūtību pilda, arī veicot evaņģelizācijas darbu, tas ir, "sludinot Kristu ar vārdiem un ar dzīves liecību". Laju veiktajam "evaņģelizācijas darbam [..] ir specifisks raksturs un īpaša iedarbība, jo tas tiek veikts parastos šīs pasaules apstākļos" [447] :

2472

"Šī veida apustulāts nenozīmē vienīgi to, ka jāsniedz liecība ar savu dzīvi. Īsts apustulis meklē iespējas sludināt Kristu arī ar vārdiem - gan neticīgajiem [..], gan ticīgajiem." [448]

906
2495

Ticīgie laji, kam ir atbilstošas spējas un izglītība, var arī sniegt palīdzību katehētiskajā izglītībā [449], teoloģijas zinātņu pasniegšanā [450] un strādājot masu informācijas līdzekļos [451].

907

"Saskaņā ar savām zināšanām, kompetenci un autoritāti viņiem ir tiesības un pat reizēm pienākums dalīties ar Baznīcas ganiem savā viedoklī attiecībā uz to, kas skar Baznīcas labumu, un darīt to zināmu ticīgajiem, saglabājot ticības un tikumu neskartību, godbijību pret ganiem un ņemot vērā kopējo labumu un personu cieņu." [452]


Laju līdzdalība Kristus karaliskajā funkcijā
908
786

Ar paklausību līdz pat nāvei [453] Kristus saviem mācekļiem dāvāja karaliskās brīvības dāvanu, "lai ar pašaizliedzību un svētu dzīvi viņi uzvarētu sevī grēka valstību" [454] :


"Tas, kas pakļauj savu miesu un valda pār savu dvēseli, neļaujot kaislībām sevi pārņemt, ir pats sev saimnieks: viņu var saukt par karali, jo viņš spēj pārvaldīt pats sevi; viņš ir brīvs un neatkarīgs un nepadodas grēka verdzībai." [455]

909
1887

"Turklāt, kad laicīgās institūcijas un dzīves apstākļi mudina uz grēku, lajiem, apvienojot spēkus, ir atbilstošā veidā tie jāatveseļo, - tā, lai tie pilnībā atbilstu taisnības likumiem un veicinātu, nevis kavētu tikumu praktizēšanu. Tādējādi laji veicinās to, ka kultūru un cilvēka darbus caurstrāvos morālās vērtības." [456]

910
799

"Laji var just sevī aicinājumu vai arī tikt aicināti sadarboties ar ganiem, kalpo Baznīcas kopienai, lai tā augtu un dzīvotu, un tās labā veicot dažādus uzdevumus saskaņā ar žēlastību un harizmām, ar kurām Kungs gribēs viņus apveltīt." [457]

911

Baznīcā "saskaņā ar kanoniem ticīgie laji var līdzdarboties pārvaldē". [458] Viņi var piedalīties vietējos koncilos [459] un diecēzes sinodēs [460], būt locekļi pastorālajās padomēs [461], būt līdzdalībnieki draudzes pastorālajā pārvaldīšanā [462], darboties ekonomisko lietu padomēs [463] un būt par Baznīcas tribunālu locekļiem [464] utt.

912
2245

Ticīgajiem ir "rūpīgi jāatšķir tiesības un pienākumi, kas gulstas uz tiem kā Baznīcas locekļiem, no tā, kas attiecas uz viņiem kā cilvēku sabiedrības locekļiem. Tiem jācenšas harmoniski saskaņot vienus ar otriem, atceroties, ka viņiem visās laicīgās dzīves jomās jāvadās pēc kristīgās sirdsapziņas, jo nevienu cilvēka aktivitāti, pat ja tā ir laicīga, nevar nošķirt no Dieva valstības". [465]

913

"Tātad ikviens lajs, pateicoties viņam dotajām dāvanām, vienlaikus ir gan liecinieks, gan arī pašas Baznīcas sūtības dzīvais instruments 'saskaņā ar Kristus dāvanas mēru' ( Ef 4,7)." [466]


III. Konsekrētā dzīve

914
2103

"Dzīvesveids, kura pamatā ir svinīgs solījums pildīt evaņģēliskos padomus, kaut arī nav Baznīcas hierarhiskās struktūras daļa, tomēr ir nesaraujami saistīts ar Baznīcas dzīvi un svētumu." [467]


Evaņģēliskie padomi, konsekrētā dzīve
915
1973,1974

Evaņģēliskie padomi savā daudzveidībā ir piedāvāti ikvienam Kristus māceklim. Mīlestības pilnība, uz kuru ir aicināti visi ticīgie, tiem, kas brīvprātīgi pieņem aicinājumu uz konsekrēto dzīvi, nozīmē apņemšanos praktizēt šķīstību celibātā Dieva valstības dēļ, nabadzību un paklausību. Svinīgs solījums (svētsolījums) pildīt šos padomus, īstenojot noteiktu, Baznīcas atzītu dzīvesveidu, raksturo Dievam "konsekrēto dzīvi". [468]

916
2687
933

Konsekrētā dzīve ir viens no veidiem, kā izdzīvot "dziļāku" veltīšanos, kas sakņojas Kristībā un ar kuru cilvēks sevi pilnībā atdod Dievam. [469] Dzīvojot konsekrētu dzīvi, Kristum ticīgie sev par mērķi izvirza Svētā Gara vadībā pēc iespējas ciešāk sekot Kristum, atdot sevi Dievam, kuru viņi mīl vairāk par visu, un, tiecoties uz mīlestības pilnību, kas kalpo Dieva valstībai, rādīt un sludināt Baznīcā nākamās valstības godību. [470]


Liels koks, daudz zaru
917
2684

"Tāpat kā no vienas Dieva sētās sēklas izaug koks, kas brīnišķīgi un dažādos veidos izpleš savus zarus Kunga laukā, tāpat arī veidojas daudzveidīgās eremītu vai kopienu dzīves formas un dažādas ģimenes, kuru garīgās bagātības nes labumu gan šīs ģimenes locekļiem, gan visai Kristus Miesai." [471]

918

"Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīcā bija vīrieši un sievietes, kas, pildot evaņģēliskos padomus, gribēja būt brīvāki, lai sekotu Kristum, un pēc iespējas vairāk līdzināties Viņam. Ikviens no tiem savā veidā izdzīvoja konsekrēto dzīvi. Daudzi no viņiem, Svētā Gara mudināti, dzīvoja vientulībā vai arī dibināja reliģiskās ģimenes, kuras Baznīca labprāt pieņēma un oficiāli apstiprināja." [472]

919

Bīskapiem vienmēr jācenšas atpazīt jaunās konsekrētās dzīves dāvanas, kuras Svētais Gars dāvā savai Baznīcai, taču jaunu konsekrētās dzīves formu apstiprināšana ir rezervēta Apustuliskajam krēslam. [473]


Eremītu dzīve
920

Ne vienmēr publiski dodot svinīgu solījumu īstenot trīs evaņģēliskos padomus, eremīti "pilnīgi aiziet no pasaules vientulības klusumā, palikdami cītīgi lūgšanā un gandarīšanā un veltot savu dzīvi Dieva slavēšanai un pasaules pestīšanai" [474].

921
2719
2015

Viņi atklāj ikvienam šo Baznīcas noslēpuma iekšējo aspektu, kas ir personiskās un tuvās attiecības ar Kristu. Eremīta dzīve, kas ir apslēpta cilvēku acīm, ar klusēšanu sludina To, kam vientuļnieks atdevis savu dzīvi, jo Kristus viņam ir viss. Tas ir īpašs aicinājums atrast tuksnesī, pašā garīgajā cīņā Krustāsistā godību.


Konsekrētās jaunavas un atraitnes
922
1618,1620

Jau apustuļu laikos jaunavas [475] un atraitnes [476], kristietes, kuras Kristus aicināja nedalīti sekot Viņam lielākā sirds, miesas un gara brīvībā, ar Baznīcas oficiālu atļauju pieņēma lēmumu dzīvot jaunavībā vai pastāvīgā šķīstībā "debesu valstības dēļ" ( Mt 19, 12).

923
1537
1672

"Pēc svētā nodoma izteikšanas arvien uzticīgāk sekot Kristum, diecēzes bīskaps saskaņā ar oficiāli apstiprinātu ritu [jaunavas] konsekrē Dievam, mistiskā veidā viņas tiek salaulātas ar Kristu, Dieva Dēlu, un atdod sevi kalpošanai Baznīcā." [477] Šajā svinīgajā ritā ( Consecratio virginum ) jaunava "kļūst par konsekrētu personu, par transcendentu zīmi Baznīcas mīlestībai uz Kristu, par eshatoloģisku tēlu šai debesu Līgavai un nākamajai dzīvei" [478].

924

Būdama tuva citām konsekrētās dzīves formām [479], jaunavu kārta ieved pasaulē dzīvojošu sievieti (vai klostera māsu) lūgšanā, gandarīšanā, kalpošanā saviem brāļiem un apustuliskajā darbā, saskaņā ar viņu dzīves stāvokli un harizmām, kuras attiecīgi saņem ikviena no viņām [480]. Konsekrētās jaunavas var apvienoties, lai uzticīgāk pildītu savu nodomu. [481]


Klosterdzīve
925
1672

Radusies kristietības pirmajos gadsimtos Austrumos [482] un pieņemta Baznīcas kanoniski dibinātos institūtos [483], klosterdzīve no citām konsekrētās dzīves formām atšķiras ar kultu, publisku svinīgu solījumu pildīt evaņģēliskos padomus, brālīgu dzīvi kopienā, liecību par Kristus un Baznīcas vienotību [484].

926
796

Klosterdzīve attiecas uz Baznīcas noslēpumu. Tā ir dāvana, ko Baznīca saņem no Kunga un dāvā to kā pastāvīgu dzīves formu ticīgajiem, kurus Dievs aicina pildīt evaņģēliskos padomus (svētsolījumus). Tādējādi Baznīca var gan rādīt Kristu, gan arī vienlaikus atzīt sevi par Pestītāja Līgavu. Klosterdzīve tās dažādajās formās ir aicināta būt par zīmi Dieva mīlestībai, to izsakot mūsdienu valodā.

927
854

Visas klostera māsas un brāļi, pat ja viņi nav tieši pakļauti bīskapam [485], ieņem savu vietu diecēzes bīskapa līdzstrādnieku vidū, lai līdzdarbotos viņa pastorālajā uzdevumā [486]. Baznīcas dibināšana un misionārā izplatīšanās prasa klosterdzīves klātbūtni dažādās tās formās jau evaņģelizācijas sākumā. [487] "Vēsture apliecina ordeņu ģimeņu nopelnus ticības izplatīšanā un jaunu Baznīcu veidošanā: sākot ar senajiem klosteriem un viduslaiku ordeņiem, līdz pat mūsdienu kongregācijām." [488]


Sekulārie institūti
928

"Sekulārais institūts ir konsekrētās dzīves institūts, kurā ticīgie, dzīvojot pasaulē, tiecas uz mīlestības pilnību un cenšas sniegt savu ieguldījumu, īpaši no iekšpuses, pasaules svētdarīšanā." [489]

929
901

"Ar savu dzīvi, kas ir pilnībā un pilnīgi veltīta svētdarīšanai" [490], šo institūtu locekļi "piedalās Baznīcas evaņģelizācijas darbā, pasaulē un izejot no pasaules" [491], kur viņu klātbūtne izpaužas kā "raugs" [492]. Viņu kristīgās dzīves liecība ir vērsta uz to, lai sakārtotu, saskaņā ar Dievu, laicīgās realitātes un caurstrāvotu pasauli ar Evaņģēlija spēku. Saistoties ar svētajām saitēm, viņi pieņem evaņģēliskos padomus un saglabā savstarpēju kopību un brālību, kas raksturīga "viņu sekulārajam dzīvesveidam". [493]


Apustuliskās dzīves apvienības
930

Līdzās dažādajām Dievam veltītās dzīves formām "savu vietu ieņem apustuliskās dzīves apvienības, kuru locekļi, neizsakot svētsolījumus, cenšas īstenot viņu apvienības īpašo apustulisko mērķi un, dzīvojot kopīgi brālīgu dzīvi, tiecas, saskaņā ar viņiem raksturīgo dzīvesveidu, uz mīlestības pilnību, ievērojot konstitūcijas. To vidū ir arī apvienības, kuru locekļi pieņem evaņģēliskos padomus", saskaņā ar viņu konstitūcijām. [494]


Veltīšanās Dievam un sūtība: pasludināt Karali, kurš nāk
931

Atdodot sevi Dievam, ko viņš mīl vairāk par visu, cilvēks, kurš jau ar Kristību ir Viņam veltīts, tādējādi vēl dziļāk tiek konsekrēts kalpošanai Dievam un ir veltīts Baznīcas labā. Ar Dievam konsekrētās dzīves veidu Baznīca atklāj Kristu un rāda, cik brīnišķīgi tajā darbojas Svētais Gars. Tātad visi, kas dod svinīgu solījumu pildīt evaņģēliskos padomus, vispirms saņem sūtību izdzīvot savu veltīšanos. "Bet tā kā viņi, ņemot vērā jau viņu konsekrāciju, ir veltījuši sevi kalpošanai Baznīcā, tad šo cilvēku pienākums ir īpašā veidā veikt misionāro darbu saskaņā ar viņu institūta harizmu." [495]

932
775

Baznīcā, kas pati ir kā sakraments, tas ir, Dieva dzīves zīme un instruments, konsekrētā dzīve ir kā pestīšanas noslēpuma īpaša zīme. Sekot un līdzināties Kristum, esot "daudz tuvāk Viņam", parādīt "arvien skaidrāk", kā Viņš atteicās no sevis, nozīmē, "daudz dziļāk" atrodoties Kristus Sirdī, piedalīties savu laikabiedru dzīvē. Jo visi tie, kas sākuši iet šo "daudz šaurāko" ceļu, ar savu piemēru uzmundrina brāļus, jo sniedz šo spilgto liecību, "ka nevar pārveidot pasauli un upurēt to Dievam bez Kalna svētību gara". [496]

933
672

Vai šī liecība būtu publiska, kā tas ir klosterdzīvē, vai tā būtu daudz diskrētāka vai pat apslēpta, Kristus atnākšana visiem konsekrētajiem paliek viņu dzīves pirmavots un Ausma, kas atklāj tās mērķi:

769

"Tāpat kā Dieva tautai šeit, virs zemes, nav paliekošas mājvietas, [...] [šī kārta] parāda visiem ticīgajiem, ka debesu labumi ir klātesoši jau šeit, šajā pasaulē; tā liecina par jaunu un mūžīgu dzīvi, kas ir saņemta Kristus veiktās atpestīšanas rezultātā, tā pasludina nākamo augšāmcelšanos un debesu godību." [497]


Kopsavilkums

934

"Dievs ir iedibinājis, ka Baznīcā ticīgo vidū ir ordinēti kalpotāji, kas kanoniskajās tiesībās tiek saukti par klēriķiem (lat. clericus ); un citi, kas tiek saukti par lajiem." Visbeidzot, gan vienā, gan otrā kategorijā ir ticīgie, kas ar svinīgiem solījumiem pildīt evaņģēliskos padomus ir sevi konsekrējuši Dievam un tādā veidā kalpo Baznīcas sūtībai. [498]

935

Kristus sūta savus apustuļus un viņu pēctečus sludināt ticību un iedibināt Viņa valstību. Kristus dara viņus par līdzdalībniekiem savā sūtībā. No Kristus viņi saņem pilnvaras darboties Viņa personā [lat. in persona Christi ].

936

Kungs ir darījis Pēteri par Baznīcas redzamo pamatu. Viņš tam uz-ticēja Baznīcas atslēgas. Romas Baznīcas bīskaps - Pētera pēctecis, ir "bīskapu kolēģijas vadītājs, Kristus vietnieks un visas virs zemes svētceļojošās Baznīcas gans". [499]

937

Pāvestam, "saskaņā ar Dieva iedibinājumu, ir augstākā, pilnīga, tieša un vispārēja vara dvēseļu aprūpē". [500]

938

Bīskapi, kas iecelti Svētā Gara spēkā, ir apustuļu pēcteči. "Tie - katrs atsevišķi - ir vienības redzamais princips un pamats viņu vietējās Baznīcās." [501]

939

Bīskapu, kam palīdz priesteri - viņu līdzstrādnieki, un diakoni, uzdevums ir mācīt īstu ticību, svinēt dievišķo kultu, īpaši Euharistiju, un vadīt savu Baznīcu kā patiesiem ganiem. Viņu pienākums ir arī kopā ar pāvestu un viņa pakļautībā rūpēties par visām vietējām Baznīcām.

940

"Lajus raksturo tas, ka viņi dzīvo pasaulē laicīgo lietu vidū; Dievs viņus aicina veikt apustulātu pasaulē, kļūstot par "ieraugu" ar savu kristieša gara spēku." [502]

941

Laji ir līdzdalīgi Kristus priesterībā: esot arvien ciešākā vienotībā ar Viņu, tie attīsta Kristības un Iestiprināšanas sakramentos saņemto žēlastību visās viņu personiskās, ģimenes, sociālās un Baznīcas dzīves jomās, un tādā veidā viņi īsteno aicinājumu uz svētumu, kas ir domāts visiem kristītajiem.

942

Pateicoties savai pravietiskajai sūtībai, laji "ir aicināti jebkuros apstākļos cilvēku sabiedrības sirdī būt par Kristus lieciniekiem". [503]

943

Pateicoties savai karaliskajai sūtībai, lajiem ir vara ar pašaizliedzību un svētu dzīvi uzvarēt grēka valstību sevī un pasaulē. [504]

944

Konsekrēto - Dievam veltīto - dzīvi raksturo publisks svinīgs solījums pildīt evaņģēliskos padomus (svētsolījumus): šķīstības, nabadzības un paklausības svētsolījumus, dzīvojot saskaņā ar noteiktu, Baznīcas apstiprinātu, dzīvesveidu.

945

Atdevis sevi Dievam, kuru viņš mīl vairāk par visu, cilvēks, kurš jau pirms tam Kristībā ir veltīts Viņam, tādējādi vēl dziļāk un pilnīgāk veltī sevi kalpošanai Dievam un visas Baznīcas labumam.


1474,1477

5. paragrāfs. Svēto komūnija-sadraudzība

946
823

Apliecinājis ticību "svētajai, katoliskajai Baznīcai", apustuļu Simbols apliecina ticību "svēto sadraudzībai (komūnijai)". Savā ziņā tas ir iepriekšējā artikula skaidrojums: "Kas tad ir Baznīca, ja ne visu svēto kopība." [505] Tieši svēto komūnija ir Baznīca.

947
790

"Tā kā visi ticīgie veido vienu Miesu, labums, kas pieder vieniem, tiek nodots citiem. [..] Tādējādi jātic, ka Baznīcā pastāv labumu kopība. Taču svarīgākais loceklis ir Kristus, jo Viņš ir Galva. [..] Līdz ar to Kristus labumi tiek nodoti visiem locekļiem, un to īsteno Baznīcas sakramenti." [506] "Tāpat kā Baznīcu pārvalda viens un tas pats Gars, visi labumi, kurus tā ir saņēmusi, neizbēgami pieder visiem." [507]

948
1331

Terminam "svēto komūnija" [no lat. communio - kopība, vienotība, sadraudzība] ir divas nozīmes, kas ir savstarpēji cieši saistītas: " komūnija ar svētajām lietām ( sancta )" un "komūnija starp svētām personām ( sancti )".


"Sancta sanctis ! (svētums svētajiem)" gandrīz visās Austrumu liturģijās saka celebrants svēto Dāvanu pacelšanas laikā pirms Komūnijas izdalīšanas. Ticīgie ( sancti ) saņem Kristus Miesu un Asinis ( sancta ), lai pieaugtu kopībā (gr. koinonia - komūnija) ar Svēto Garu un To nodotu tālāk pasaulei.


I. Garīgo labumu komūnija-kopība

949

Jeruzalemes pirmkristiešu kopienā mācekļi "pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanās" ( Apd 2, 42).

185

Komūnija-kopība ticībā. Ticīgo ticība ir Baznīcas ticība, kuru apustuļi tai nodevuši, dzīvības dārgmanta, kas vairojas, kad tajā dalās.

950
1130
1331

Sakramentu komūnija-vienotība. "Visu sakramentu augļi pieder visiem. Jo sakramenti, īpaši Kristības sakraments, kas ir kā durvis, pa kurām cilvēki ienāk Baznīcā, ir svētas saites, kas visus vieno un saista ar Kristu. Svēto komūnija, tā ir sakramentu komūnija [..]. Vārdu "komūnija" var attiecināt uz ikvienu no sakramentiem, jo ikviens no tiem mūs vieno ar Dievu [..]. Taču šis vārds vislabāk ir attiecināms uz Euharistiju, jo tieši tā galvenokārt īsteno šo komūniju." [508]

951
799

Harizmu komūnija-kopība : Baznīcas komūnijā Svētais Gars "visu kārtu ticīgajiem izdala [..] īpašas dāvanas" Baznīcas celšanai. [509] Taču "ikvienam tiek dota Gara atklāsme, lai nestu labumu" ( 1 Kor 12, 7).

952
2402

"Viss viņiem bija kopīgs" ( Apd 4, 32): "viss, kas pieder īstam kristietim, jāuzskata par labumu, kas pieder visiem, un jābūt vienmēr gatavam nekavējoties palīdzēt tuvākajam, kas ir nonācis trūkumā un nabadzībā." [510] Kristietis ir Kunga bagātību pārvaldnieks. [511]

953
1827
2011
845,1469

Mīlestības komūnija-sadraudzība : svēto sadraudzībā-komūnijā (lat. sanctorum communio ), "neviens no mums nedzīvo sev un neviens sev nemirst" ( Rom 14, 7). "Ja cieš viens loceklis, līdzi cieš visi, ja tiek pagodināts viens loceklis, līdzi priecājas visi. Bet jūs esat Kristus Miesa un tās atsevišķie locekļi." ( 1 Kor 12, 26-27) Mīlestība "nemeklē savu labumu" ( 1 Kor 13, 5). [512] Mazākais no mūsu darbiem, kas tiek darīts mīlestībā, kļūst derīgs visiem - solidaritātē ar visiem cilvēkiem, dzīvajiem vai mirušajiem, kas balstās uz svēto komūniju- sadraudzību. Ikviens grēks grauj šo komūniju.


II. Debesu un zemes Baznīcas komūnija-kopība

954
771
1031,1023

Baznīcas trīs stāvokļi. "Gaidot, kad Kungs nāks savā godībā, eņģeļu pavadīts, kad nāve tiks iznīcināta un viss tiks pakļauts Viņam, daži no Viņa mācekļiem turpina savu svētceļojumu uz zemes; citi, pabeiguši savu dzīvi, vēl joprojām šķīstās; turpretī citi ir godībā un skata 'pilnīgajā gaismā Dievu tādu, kāds Viņš ir - vienu trijās Personās'" [513] :


"Tomēr mēs visi dažādās pakāpēs un dažādos veidos esam līdzdalīgi tajā pašā mīlestībā uz Dievu un tuvāko, dziedot mūsu Dievam vienu godības himnu. Patiešām, visi, kas pieder Kristum un kam ir Viņa Gars, veido vienu Baznīcu un ir savstarpēji saistīti kā viens veselums Kristū." [514]

955

"To cilvēku, kas vēl ir ceļā, vienotība ar brāļiem, kas ir iegājuši Kristus mierā, nebeidzas; tieši otrādi, saskaņā ar Baznīcas nemainīgo ticību, šī vienotība kļūst vēl ciešāka garīgo labumu apmaiņas rezultātā." [515]

956
1370
2683

Svēto aizlūgumi. "Būdami vēl ciešākā vienotībā ar Kristu, tie, kas atrodas debesīs, sniedz savu ieguldījumu, lai Baznīca nostiprinātos svētumā [..]. Viņi nemitējas aizlūgt par mums pie Tēva, upurējot šīszemes dzīves laikā iegūtos nopelnus caur vienīgo Vidutāju starp Dievu un cilvēkiem - Jēzu Kristu. [..] Tātad viņu brālīgā gādība ļoti palīdz mūsu nespēkā" [516] :


"Neraudiet, es jums būšu noderīgāks pēc nāves un palīdzēšu veiksmīgāk, nekā savas dzīves laikā." [517]


"Debesīs es dzīvošu, darot labu virs zemes." [518]

957
1173

Komūnija-sadraudzība ar svētajiem. "Mēs negodinām to, kas mājo debesīs, piemiņu tikai viņu parauga dēļ, bet gan tādējādi mēs cenšamies stiprināt visas Baznīcas vienību Garā, praktizējot tuvākmīlestību. Jo tāpat kā kopība (komūnija) ar kristiešiem virs zemes mūs tuvina Kristum, tā arī kopība ar svētajiem mūs vieno ar Kristu, no kura kā no viņu Galvas izplūst visa žēlastība un Dieva tautas dzīve" [519] :


"Kristu - Dieva Dēlu - mēs pielūdzam, bet mocekļus - Kunga mācekļus un Viņa sekotājus- mīlam, kā tas pieklājas, jo nepārspējama ir viņu cieņa pret savu Kungu un Mācītāju. Centīsimies arī mēs būt viņu līdzgaitnieki un no viņiem mācīties." [520]

958
1371
1032,1689

Komūnija-sadraudzība ar mirušajiem. "Vispirms atzīstot šo komūniju-sadraudzību, kas pastāv Jēzus Kristus Mistiskajā Miesā, jau no pirmkristiešu laikiem Baznīcas locekļi, kuri ceļo virs zemes, ar lielu godbijību ir izturējušies pret mirušo piemiņu, aizlūdzot par viņiem; jo "doma lūgties par mirušajiem, lai viņi tiktu atbrīvoti no grēkiem, ir svēta un pestījoša" ( 2 Mak 12, 45) [521]. Mūsu lūgšana par viņiem var ne tikai tiem palīdzēt, bet arī darīt iedarbīgu viņu aizlūgumu par mums.

959
1027

Vienā Dieva ģimenē. "Kad savstarpēja mīlestība un vienprātīga Vissvētās Trīsvienības slavēšana ļauj nodibināt komūniju- sadraudzību starp mums, mēs visi, Dieva bērni, veidojam vienu vienīgu ģimeni Kristū, un tādējādi mēs atbildam visdziļākajam Baznīcas aicinājumam." [522]


Kopsavilkums

960

Baznīca ir "svēto komūnija": šis izteikums nozīmē vispirms "svētas lietas" ( sancta ), pirmām kārtām - Euharistiju, kurā "tiek reprezentēta un īstenota vienība starp ticīgajiem, kas Kristū veido vienu Miesu" [523].

961

Šis termins nozīmē arī "svētu personu" ( sancti ) komūniju-sadraudzību Kristū, kas ir "miris par visiem", tā ka ikviens, kurš darbojas vai cieš Kristū un par Kristu, nes augļus visu labā.

962

"Mēs ticam uz visu Kristus ticīgo sadraudzību-komūniju, kura pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs - visi kopā viņi veido vienu vienīgu Baznīcu. Tāpat mēs ticam, ka šajā sadraudzībā-komūnijā Dieva un Viņa svēto žēlsirdīgā mīlestība vienmēr uzklausa mūsu lūgšanas." [524]


6. paragrāfs. Marija - Kristus Māte, Baznīcas Māte

963
484,507
721,726

Pēc tam, kad runājām par Marijas lomu Kristus un Svētā Gara noslēpumā, tagad ir jāaplūko viņas vieta Baznīcas noslēpumā. " Patiesi, Jaunava Marija [..] ir atzīta un godināta kā Dieva un Pestītāja īstā Māte [..]. Viņa ir arī patiesa [Kristus] locekļu Māte, [..] jo ar savu mīlestību viņa ir līdzdalīga ticīgo, kas ir šīs Galvas locekļi, piedzimšanā Baznīcā." [525] "...Marija, Kristus Māte, Baznīcas Māte." [526]


I. Marija - Baznīcas Māte


Pilnībā vienota ar savu Dēlu...
964

Marijas lomu attiecībā pret Baznīcu nevar šķirt no viņas vienotības ar Kristu, tā tieši izriet no šīs vienotības. "Šī Marijas vienotība ar savu Dēlu pestīšanas darbā izpaužas jau no Kristus jaunavīgās ieņemšanas brīža līdz pat Viņa nāvei." [527] Tā īpaši atklājas Viņa ciešanu stundā:

534
618

"Vissvētākā Jaunava devās uz priekšu savā ticības svētceļojumā, uzticīgi glabājot vienotību ar savu Dēlu līdz pat krustam, pie kura, ne bez Dieva nodoma, viņa stāvēja, dziļi ciešot kopā ar savu viendzimušo Dēlu, un savā mātes sirdī ar mīlestību deva piekrišanu savas miesas augļa upurēšanai. Visbeidzot, pats Jēzus Kristus, mirstot uz krusta, deva viņu par Māti māceklim, sacīdams: 'Sieviet, lūk, tavs dēls!' ( 19, 26)" [528]

965

Pēc sava Dēla uzkāpšanas debesīs, Marija "ar savām lūgšanām atbalstīja dzimstošo Baznīcu". [529] Kopā ar apustuļiem un dažām sievietēm "mēs redzam Mariju, kas līdz ar citiem savās lūgšanās piesauc Gara, kas pasludināšanas brīdī jau bija viņu apēnojis, dāvanu" [530].


...arĪ uzņemšanā debesīs
966
491

"Visbeidzot, kad bezvainīgā Jaunava, ko Dievs ir pasargājis no visām pirmgrēka sekām, bija piepildījusi savu zemes dzīvi, viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta debesu godībā, un Kungs viņu paaugstināja, darot par pasaules Karalieni, lai viņa vēl pilnīgāk līdzinātos savam Dēlam, kungu Kungam, kas ir uzvarējis grēku un nāvi." [531] Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs ir vienreizēja līdzdalība viņas Dēla augšāmcelšanās noslēpumā un augšāmcelšanās baudīšana pirms citiem kristiešiem:


"Dzemdējot Dēlu, Tu saglabāji savu jaunavību; kad Tu iemigi, Tu neatstāji šo pasauli, ak, Dieva Māte: Tu aizgāji pie Dzīvības avota, Tu, kas ieņēmi dzīvo Dievu un kas ar savām lūgšanām atbrīvosi mūsu dvēseles no nāves." [532]


...viņa ir mūsu Māte žēlastības kārtībā
967
2679
507

Tādēļ, ka viņa pilnīgi piekrita Tēva gribai, sava Dēla pestīšanas darbam, ikvienai Svētā Gara iedvesmai, Jaunava Marija Baznīcai ir ticības un mīlestības paraugs. Tādējādi viņa ir "izcilākā un unikālākā no Baznīcas locekļiem" [533], viņa ir Baznīcas "priekšzīmīgais īstenojums", pirmtēls (lat. typus ) [534].

968
494

Taču viņas loma attiecībā uz Baznīcu un visu cilvēci ir vēl daudz lielāka. "Viņa, kā neviens cits, ir līdzdarbojusies Pestītāja darbā ar savu paklausību, ticību, cerību, dedzīgo mīlestību, lai dvēseles atgūtu pārdabisko dzīvi. Tāpēc žēlastības kārtībā viņa ir kļuvusi mūsu Māte." [535]

969
501
149
1370

"Sākot jau ar to brīdi, kad viņa deva savu piekrišanu ticībā Pasludināšanas dienā, nelokāmi to saglabājot līdz pat brīdim, kad viņa stāvēja zem krusta, šī Marijas mātišķība žēlastības dāvāšanas norisē nepārtraukti turpinās, līdz beidzot visi izredzētie sasniegs pilnību. Patiešām, pēc uzņemšanas debesīs viņas loma pestīšanas darbā nebeidzas: ar saviem nemitīgajiem aizlūgumiem viņa turpina mums izlūgt dāvanas, kas nodrošinātu mūsu mūžīgo pestīšanu. [..] Tāpēc Vissvētākā Jaunava Marija Baznīcā tiek piesaukta kā Aizstāve, Aizbildinātāja, Palīgs un žēlastības Vidutāja." [536]

970
2008
1545
308

"Tomēr šī mātes loma, kas Marijai piemīt attiecībā uz cilvēkiem, neaptumšo un nekādā ziņā nemazina Kristus kā vienīgā Vidutāja funkciju: tieši otrādi, tā atklāj Viņa spēku. Jo pestīšanu nesošā ietekme, kāda ir Jaunavai Marijai, [..] plūst no Kristus nopelnu pārpilnības, balstās uz Viņa vidutājību, ir pilnīgi atkarīga no tās un smeļas tajā visu savu spēku." [537] "Nevienu radību nekad nevar pielīdzināt cilvēktapušajam Vārdam un Pestītājam. Taču tāpat kā Kristus priesterībā dažādos veidos ir līdzdalīgi gan ordinētie kalpotāji, gan ticīgā tauta un tāpat kā Dieva vienīgā labestība patiešām ir izlieta dažādos veidos visās radībās, tāpat arī Pestītāja vienīgā vidutājība neizslēdz, bet, tieši otrādi, izraisa radību daudzveidīgu līdzdarbību, kas ir atkarīga no vienīgā Avota." [538]


II. Svētās Jaunavas kults

971
1172
2678

"Mani svētīgu teiks visas paaudzes." ( Lk 1, 48) "Tas, ka Baznīca godina Vissvētāko Jaunavu, pieder kristīgā kulta būtībai." [539] Jaunavu Mariju "Baznīca pilnīgi likumīgi godina ar īpašu kultu. Jau no seniem laikiem Vissvētākā Jaunava tiek godināta kā "Dieva Māte"; ticīgie meklē patvērumu viņas aizbildniecībā, piesaucot viņu visās briesmās un visās viņu vajadzībās [..]. Šis kults [..], lai gan tas ir pilnīgi unikāls [..], tomēr būtiski atšķiras no pielūgsmes, kas pienākas vienīgi cilvēktapušajam Vārdam, tāpat kā Tēvam un Svētajam Garam; un tas pat to ļoti veicina." [540] Tas rod savu izpausmi liturģiskajos svētkos, kas ir veltīti Dievmātei [541], un mariāniskajā lūgšanā, piemēram, Rožu-kroņa lūgšanā, kas ir "saīsināts Evaņģēlija izklāsts" [542].


III. Marija - eshatoloģiskās Baznīcas ikona

972
773
829

Lai noslēgtu mūsu apskatu par Baznīcu, tās izcelsmi, sūtību un mērķi, mēs nevaram darīt neko labāku, kā tikai vērst savu skatienu uz Mariju. Viņā mēs varam uzlūkot to, kas ir Baznīca tās noslēpumā, tās "ticības svētceļojumā", un to, kas tā būs tēvijā, kad noslēgsies tās ceļojums. Tur, "Vissvētās un nedalāmās Trīsvienības godībā", "visu svēto sadraudzībā" [543], Baznīcu sagaida Marija, kuru tā godina kā sava Kunga Māti un savu Māti:

2853

"Kā debesīs, kur viņa ir jau pagodināta ar miesu un dvēseli, Jēzus Māte ir Baznīcas, kurai jārod savs piepildījums nākamajā mūžībā, tēls un sākums, tā arī zemes virsū, gaidīdama Kunga atnākšanas dienu, tā jau tagad kā drošas cerības un mierinājuma zīme mirdz svētceļojošās Dieva tautas priekšā." [544]


Kopsavilkums

973

Sakot "lai notiek!" ( Fiat ) pasludināšanas dienā un sniedzot savu piekrišanu iemiesošanās noslēpumam, Marija jau ir līdzdalīga darbā, kas būs jāveic viņas Dēlam. Viņa ir Māte it visur, kur Viņš ir Pestītājs un Mistiskās Miesas Galva.

974

Pēc tam, kad Vissvētākā Jaunava Marija bija noslēgusi savu zemes dzīvi, viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta debesīs, kur viņa jau tagad ir līdzdalīga sava Dēla augšāmcelšanās godībā, tādējādi atklājot visu Viņa Miesas locekļu nākamo augšāmcelšanos.

975

"Mēs ticam, ka Vissvētākā Dieva Māte, jaunā Ieva, Baznīcas Māte, arī debesīs turpina būt par Māti Kristus locekļiem." [545]


10. artikuls. "Es ticu grēku piedošanai"

976

Apustuļu simbols ticību grēku piedošanai vienlaikus saista gan ar ticību Svētajam Garam, gan ar ticību Baznīcai un svēto sadraudzībai. Augšāmcēlies Kristus, nosūtīdams Svēto Garu apustuļiem, uzticēja viņiem savu dievišķo varu piedot grēkus: "Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie ir piedoti; kam aizturēsiet, tiem tie ir aizturēti." ( 20, 22-23)

1263

(Katehisma otrajā daļā plaši un tieši apskatīs grēku piedošanu Kristības, Gandarīšanas un citos sakramentos, īpaši Euharistijā. Tāpēc šeit īsumā izklāstīsim tikai dažas pamatpatiesības.)


I. Viena Kristība grēku piedošanai

977

Mūsu Kungs grēku piedošanu ir saistījis ar ticību un Kristību: "Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai! Kas ticēs un tiks kristīts, tas būs izpestīts." ( Mk 16, 15-16) Kristība ir pirmais un galvenais sakraments grēku piedošanai, jo tas mūs vieno ar Kristu, kurš ir miris par mūsu grēkiem, augšāmcēlies mūsu attaisnošanai [546], lai "mēs ieietu jaunā dzīvē" ( Rom 6, 4).

978
1264

"Pirmo reizi apliecinot ticību un saņemot svēto Kristību, kas mūs šķīsta, mēs saņemam piedošanu, kas ir tik pilnīga un pilna, ka nepaliek it nevienas vainas, kuru vajadzētu dzēst - ne pirmgrēka, ne arī kļūdu, kuras esam pieļāvuši savas gribas dēļ; nepaliek arī neviena soda, kas būtu vēl jāizcieš grēku dēļ. Tomēr Kristības žēlastība cilvēku neatbrīvo no visāda veida vājībām, kas piemīt viņa dabai. Tieši otrādi, mums būs vēl jācīnās pret mūsu iekārēm, kas nemitējas mūs virzīt uz ļauno." [547]

979
1446

Taču kas gan šajā cīņā pret noslieci uz ļauno būtu tik varonīgs un modrs, ka varētu izvairīties no jebkuriem grēka ievainojumiem? "Tātad, ja bija nepieciešams, lai Baznīcai būtu vara piedot grēkus, tad bija nepieciešams arī, lai Kristība nebūtu vienīgais līdzeklis, kā izmantot debesu valstības atslēgas, kuras Baznīca saņēma no Jēzus Kristus; bija nepieciešams, lai Baznīca spētu piedot visiem gandarītājiem, kaut arī viņi grēkotu līdz pat pēdējam savas dzīves mirklim." [548]

980
1422,1484

Gandarīšanas sakramentā kristītais var tikt samierināts ar Dievu un ar Baznīcu:


"Tēvi pamatoti grēku nožēlu sauc par 'nemitīgu pūļu kristību' [549]. Gandarīšanas sakraments tiem, kas grēkojuši pēc Kristības sakramenta saņemšanas, ir nepieciešams pestīšanai, tāpat kā Kristība - tiem, kas vēl nav atdzimuši." [550]


II. Atslēgu vara

981
1444

Kristus pēc savas augšāmcelšanās sūtīja apustuļus "sludināt atgriešanos no grēkiem un grēku piedošanu visām tautām" (sal. Lk 24, 47). Apustuļi un viņu pēcteči pilda šo "samierināšanas amatu" ( 2 Kor 5, 18), ne tikai sludinot cilvēkiem Dieva piedošanu, ko mums ir nopelnījis Kristus, un aicinot viņus atgriezties un ticēt, bet viņi arī piešķir grēku piedošanu Kristībā un samierina ar Dievu un Baznīcu, pateicoties no Kristus saņemtajai "atslēgu" varai:

553

"Baznīca saņēma debesu valstības atslēgas, lai tās klēpī grēki tiktu piedoti ar Kristus asinīm un Svētā Gara darbību. Dvēsele, kas caur grēku bija mirusi, Baznīcā atgūst dzīvību, lai dzīvotu kopā ar Kristu, ar kura žēlastību mēs tikām atpestīti." [551]

982
1463
605

Nav tāda grēka, kas būtu tik smags, ka svētā Baznīca to nevarētu piedot. "Nav tāda cilvēka, lai cik ļauns un grēcīgs viņš arī nebūtu, kas nedrīkstētu droši cerēt uz piedošanu, ja vien viņa nožēla būtu patiesa." [552] Kristus, kas ir miris par visiem, grib, lai Viņa Baznīcā piedošanas vārti vienmēr būtu atvērti ikvienam, kas atgriežas no grēka. [553]

983
1442

Katehēze centīsies modināt un uzturēt ticīgo ticību nesalīdzināmi lielajai dāvanai, kuru augšāmcēlies Kristus sniedza Baznīcai, tas ir, sūtību un varu patiesi piedot grēkus caur apustuļu un viņu pēcteču kalpojumu:

1465

"Kungs grib, lai viņa mācekļiem būtu milzīga vara: Viņš grib, lai Viņa pazemīgie kalpi Viņa vārdā darītu visu, ko Viņš, dzīvojot virs zemes, ir darījis." [554]


"Priesteri saņēma varu, ko Dievs nav devis ne eņģeļiem, ne erceņģeļiem. [..] Dievs no augšienes sankcionē visu, ko priesteri dara virs zemes." [555]


"Ja Baznīcā nebūtu grēku piedošanas, nebūtu ne mazākās cerības uz mūžīgo dzīvi un mūžīgo atbrīvošanos. Pateiksimies Dievam par to, ka Viņš deva savai Baznīcai tādu varu." [556]


Kopsavilkums

984

Ticības apliecinājums grēku piedošanu saista ar ticības uz Svēto Garu apliecināšanu. Patiešām, augšāmcēlies Kristus uzticēja apustuļiem varu piedot grēkus, nosūtot viņiem Svēto Garu.

985

Kristība ir pirmais un galvenais sakraments grēku piedošanai: tā mūs vieno ar Kristu, kas ir miris un augšāmcēlies un kas mums dod Svēto Garu.

986

Saskaņā ar Kristus gribu, Baznīcai ir vara piedot grēkus kristītajiem, un tā to īsteno caur saviem bīskapiem un priesteriem Gandarīšanas sakramentā.

987

"Grēku piedošanā priesteri un sakramenti ir tikai rīki, kurus mūsu Kungs Jēzus Kristus, mūsu pestīšanas vienīgais Autors un Dāvātājs, izmanto, lai dzēstu mūsu vainas un dāvātu mums attaisnošanas žēlastību." [557]


11. artikuls. "Es ticu miesas augšāmcelšanai"

988

Kristiešu ticības apliecinājuma - uz Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kā arī uz Viņa radošo, pestīšanu nesošo un svētdarošo darbību - kulminācija ir mirušo augšāmcelšanās laiku beigās un mūžīgās dzīves pasludināšana.

989
655
648

Mēs nelokāmi ticam un arī ceram, ka, tāpat kā Kristus, kas ir patiešām augšāmcēlies no mirušajiem un dzīvo mūžīgi, arī taisnīgie pēc nāves dzīvos mūžīgi kopā ar augšāmcēlušos Kristu un ka Viņš tos augšāmcels Pēdējā dienā. [558] Kā Kristus, tā arī mūsu augšāmcelšanās būs Vissvētās Trīsvienības darbs:


"Un ja Tā Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, mājo jūsos, tad Tas, kurš Kristu piecēla no miroņiem, atdzīvinās arī jūsu mirstīgās miesas, pateicoties savam Garam, kas jūsos mājo." ( Rom 8, 11) [559]

990
364

Termins "miesa" apzīmē cilvēku, viņa vājuma un mirstības stāvokli. [560] "Miesas augšāmcelšanās" nozīmē, ka pēc nāves dzīvos ne tikai nemirstīgā dvēsele, bet arī mūsu "mirstīgās miesas" ( Rom 8, 11) atgūs dzīvību.

991
638

Ticība, ka mirušie augšāmcelsies, jau no pašiem pirmsākumiem bija kristīgās ticības būtisks elements. "Kristiešu pārliecība ir, ka mirušie augšāmcelsies; tam ticot, mēs dzīvojam." [561]


"Kā tad daži no jums var sacīt, ka augšāmcelšanās no miroņiem nav? Ja mirušie neceļas augšā, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Bet ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un veltīga ir arī jūsu ticība. [..] Bet tagad Kristus ir augšāmcēlies no miroņiem kā pirmais no aizmigušajiem." ( 1 Kor 15, 12-14. 20)


I. Kristus augšāmcelšanās un mūsu augšāmcelšanās


Augšāmcelšanās pakāpeniskā atklāsme
992
297

Patiesību par mirušo augšāmcelšanos Dievs savai tautai atklāja pakāpeniski. Cerība, ka mirušie augšāmcelsies miesā, kā iekšēji piemītoša konsekvence izrietēja no ticības uz Dievu, kas radīja visu cilvēku - miesu un dvēseli. Debesu un zemes Radītājs ir arī Tas, kas uzticīgi glabā savu derību ar Ābrahamu un viņa pēcnācējiem. Šo divu patiesību gaismā sāka izpausties ticība uz augšāmcelšanos. Pārbaudījumos mocekļi Makabeji apliecina:


"Tomēr pasaules Valdnieks mūs, kas mirsim par Viņa likumiem, augšāmcels mūžīgajai dzīvei." ( 2 Mak 7, 9) "Tiem, kurus cilvēki nodod nāvē, ir labāk no Dieva gaidīt cerību, ka Viņš tos augšāmcels." ( 2 Mak 7, 14) [562]

993
575
205

Farizeji [563] un daudzi Kunga laikabiedri [564] cerēja uz augšāmcelšanos. Jēzus to nelokāmi māca. Saducejiem, augšāmcelšanās noliedzējiem, Viņš atbild: "Vai ne tādēļ jūs maldāties, ka nepazīstat nedz Rakstus, nedz Dieva spēku?" ( Mk 12, 24) Ticība uz augšāmcelšanos balstās uz ticību Dievam, kas "nav mirušo, bet dzīvo Dievs" ( Mk 12, 27).

994
646
652

Taču vēl vairāk: ticību augšāmcelšanai Jēzus saista ar savu Personu: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." ( 11, 25) Pēdējā dienā Jēzus pats augšāmcels tos, kuri būs ticējuši uz Viņu [565] un kas būs ēduši Viņa Miesu un dzēruši Viņa Asinis [566]. Jau tagad Viņš sniedz tam zīmi un ķīlu, darot dzīvus dažus mirušos [567], tādējādi Viņš pasludina savu augšāmcelšanos, kas tomēr notiks saskaņā ar citu kārtību. Par šo vienreizējo notikumu Viņš runā kā par Jonasa zīmi [568], tempļa zīmi [569] : Viņš pasludina, ka augšāmcelsies trešajā dienā pēc nāves [570].

995
860
655

Būt par Kristus liecinieku nozīmē būt par "augšāmcelšanās liecinieku" ( Apd 1, 22) [571], "kopā ar Viņu" ēst un dzert "pēc Viņa augšāmcelšanās" ( Apd 10, 41). Kristīgo cerību uz augšāmcelšanos ievērojami iezīmēja tikšanās ar augšāmcēlušos Kristu. Mēs augšāmcelsimies tāpat kā Viņš, ar Viņu un caur Viņu.

996
643

Jau no pašiem pirmsākumiem kristiešu ticība augšāmcelšanai izraisījusi neizpratni un opozīciju. [572] "Nevienā citā jautājumā kristīgā ticība nesaskaras ar tik lielu pretestību, kā jautājumā par miesas augšāmcelšanos." [573] Vispārēji tiek atzīts, ka pēc nāves cilvēka dzīve turpinās garīgajā veidā. Bet kā lai tic, ka šis tik acīmredzami mirstīgais ķermenis varētu augšāmcelties mūžīgajai dzīvei?


Kā mirušie augšāmcelsies?
997
366

Ko nozīmē "augšāmcelties"? Nāves brīdī, kad dvēsele tiek atšķirta no miesas, cilvēka miesa satrūd, turpretī dvēsele satiekas ar Dievu, taču tā nepārtrauc gaidīt brīdi, kad varēs no jauna savienoties ar savu apskaidroto miesu. Dievs savā visvarenībā uz visiem laikiem mūsu miesām atdos neiznīcīgo dzīvi, tās vienojot ar mūsu dvēselēm Jēzus augšāmcelšanās spēkā.

998
1038

Kas augšāmcelsies? Visi nomirušie: "Kas ir darījuši labu, celsies augšā, lai dzīvotu, bet tie, kas ir darījuši ļaunu, celsies augšā uz tiesu." ( 5,29) [574]

999
640
645

Kādā veidā? Kristus ir augšāmcēlies savā miesā: "Apskatiet manas rokas un manas kājas: tas esmu es!" ( Lk 24, 39); taču Viņš neatgriezās zemes dzīvē. Tāpat Viņā "visi augšāmcelsies savā miesā, kāda viņiem ir tagad" [575], taču šī miesa būs pārveidota apskaidrotajā miesā [576], "garīgajā miesā" ( 1 Kor 15, 44).


"Bet ja kāds sacītu: Kā mirušie uzcelsies, kādā miesā tie atnāks? Tu, neprātīgais! Ko tu sēji, tas netop dzīvs, ja pirmāk nenomirst. Un ko tu sēji, tā nav miesa, kas vēl taps, bet tu sēji kailu graudu [..]. Sēts tiek iznīcībā, augšāmcelsies neiznīcībā; [..] mirušie celsies augšām neiznīcībā [..]. Jo šim iznīcīgajam jātērpjas neiznīcībā, un šeit mirstīgajam jātērpjas nemirstībā." ( 1 Kor 15, 35-37. 42. 52-53)

1000
647

Tas, notiks mirušo augšāmcelšanās, pārsniedz mūsu iztēli un mūsu saprašanu; tas kļūst pieejams tikai ticībā. Bet mūsu piedalīšanās Euharistijā mums jau tagad ļauj nojaust to, kā Kristus pārveidos mūsu miesas:

1405

"Tāpat kā maize, kas nāk no zemes, pēc Dieva piesaukšanas nav vairs parasta maize, bet Euharistija, kas sastāv no diviem elementiem: viena, kas ņemts no zemes, otra - no debess, tāpat arī mūsu miesas, kas piedalās Euharistijā, nav vairs iznīcīgas, jo tām ir cerība uz augšāmcelšanos." [577]

1001
1038,673

Kad? Galīgi - "Pēdējā dienā" ( 6, 39-40. 44. 54; 11, 24); "pasaules beigās". [578] Patiešām, mirušo augšāmcelšanās ir cieši saistīta ar Kristus otrreizējo atnākšanu (parūsiju):


"Jo Kungs pats nokāps no debesīm, atskanot vēstij, erceņģeļa balsij un Dieva taurei, un tie, kas miruši Kristū, piecelsies pirmie." ( 1 Tes 4, 16)


Augšāmcēlušies ar Kristu
1002
655

Ja tā ir patiesība, ka Kristus mūs augšāmcels "Pēdējā dienā", tad patiesība ir arī tā, ka savā ziņā mēs jau esam augšāmcēlušies ar Kristu. Patiešām, pateicoties Svētajam Garam, kristiešu dzīve jau tagad, uz zemes ir līdzdalība Kristus nāvē un augšāmcelšanā:


"Reizē ar Kristu jūs esat apbedīti Kristībā un kopā ar Viņu esat augšāmcēlušies, pateicoties ticībai Dieva spēkam, kas Viņu uzmodināja no miroņiem." ( Kol 2, 12) "Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad meklējiet to, kas ir augšā, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas." ( Kol 3, 1)

1003
1227
2796

Kristībā savienojušies ar Kristu, ticīgie jau reāli ir līdzdalīgi augšāmceltā Kristus debesu dzīvē [579], taču šī dzīve vēl joprojām ir "ar Kristu apslēpta Dievā" ( Kol 3, 3). "Viņš arī mūs reizē augšāmcēla un nosēdināja debesīs, Kristū Jēzū." ( Ef 2, 6) Baroti ar Viņa Miesu Euharistijā, mēs jau tagad piederam Kristus Miesai. Augšāmceļoties Pēdējā dienā, arī mēs "līdz ar Viņu parādīsimies godībā" (sal. Kol 3, 4).

1004
364
1397

Gaidot šo dienu, ticīga cilvēka miesa un dvēsele jau ir līdzdalīga cieņā "piederēt Kristum"; no tā izriet prasība izturēties ar cieņu gan pret savu miesu, gan arī pret cita cilvēka, it īpaši tā, kas cieš, miesu.


"Miesa ir [..] Kungam, un Kungs - miesai. Dievs uzmodināja Kungu, un Viņš ar savu spēku uzmodinās arī mūs. Vai tad jūs nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi? [..] Jūs nepiederat paši sev. [..] Tātad pagodiniet Dievu jūsu miesā." ( 1 Kor 6, 13-15. 19-20)


II. Nomirt Kristū Jēzū

1005
624
650

Lai augšāmceltos ar Kristu, ir jānomirst kopā ar Kristu, vajag "atstāt miesas mājokli un būt Kunga tuvumā" ( 2 Kor 5, 8). Šajā aiziešanā [580], kas ir nāve, dvēsele tiek atšķirta no miesas. Tā tiks savienota ar miesu mirušo augšāmcelšanās dienā. [581]


Nāve
1006
164,1500

"Cilvēka eksistences noslēpums vispilnīgāk atklājas nāves priekšā." [582] Savā ziņā fiziskā nāve ir dabiska, bet saskaņā ar ticību tā ir "grēka alga" ( Rom 6, 23). [583] Tiem, kas mirst Kristus žēlastībā, nāve ir līdzdalība Kunga nāvē, lai gūtu iespēju būt līdzdalīgiem arī Viņa augšāmcelšanā. [584]

1007

Nāve ir zemes dzīves noslēgums. Mūsu dzīves tiek mērītas laikā, kura gaitā mēs maināmies, novecojam, un, tāpat kā visām dzīvām būtnēm uz zemes, arī cilvēkam nāve ir viņa dzīves parasts noslēgums. Šis nāves aspekts piešķir neatliekamību mūsu dzīvei: tas, ka esam mirstīgi, mums atgādina, ka mūsu dzīves laiks ir ierobežots:


"Piemini savu Radītāju savā jaunībā [..], pirms pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis." ( Māc 12, 1. 7)

1008
401
376

Nāve ir grēka sekas. Baznīcas maģistērijs, Svēto Rakstu [585] un Tradīcijas apgalvojumu autentisks tulkotājs, māca, ka nāve pasaulē ienāca cilvēka grēka dēļ [586]. Lai gan cilvēkam piemita mirstīga daba, Dievs nebija nolēmis viņu nāvei. Tātad nāve bija pretstatā Dieva Radītāja nodomam, tā ienāca pasaulē kā grēka sekas. [587] Tādējādi " miesīgā nāve, kuru cilvēks nepiedzīvotu, ja nebūtu grēkojis" [588], ir cilvēka "pēdējais ienaidnieks", kas jāuzvar ( 1 Kor 15, 26).

1009
612

Kristus ir pārveidojis nāvi. Jēzus, Dieva Dēls, arī izcieta nāvi, kas ir raksturīga cilvēka stāvoklim. Bet, neraugoties uz šausmām, kuras Viņš piedzīvoja, sastopot savu nāvi [589], Viņš to pieņēma, pilnīgi un brīvi pakļaujoties Tēva gribai. Jēzus paklausība ir pārveidojusi nāves lāstu svētībā. [590]


1681,1690
Kristīgas nāves jēga
1010
1220

Pateicoties Kristum, kristīgajai nāvei ir pozitīva nozīme. "Jo dzīve man ir Kristus, un nāve - ieguvums." ( Flp 1, 21) "Tie ir patiesi vārdi: ja mēs līdz ar Viņu esam miruši, mēs līdz ar Viņu arī dzīvosim." ( 2 Tim 2, 11) Kristīgā nāvē būtiski jauns ir, lūk, kas: Kristībā kristietis sakramentālā veidā ir jau "miris kopā ar Kristu", lai dzīvotu jaunu dzīvi; un ja mēs mirstam Kristus žēlastībā, tad fiziskajā nāvē piepildās šī "nāve kopā ar Kristu" un tādā veidā tajā noslēdzas mūsu uzņemšana Viņa atpestījošajā aktā:


"Labāk es mirstu Kristū Jēzū (gr. eis ), nekā valdu pār visu zemi. Tas ir Viņš, kuru es meklēju, Viņu, kas ir miris par mums; Viņu es gribu, Viņu, kas ir augšāmcēlies mūsu dēļ. Mans dzimšanas laiks tuvojas [..]. Ļaujiet man skatīt tīru gaismu; kad es būšu tur nokļuvis, es būšu cilvēks." [591]

1011
1025

Nāves brīdī Dievs sauc cilvēku pie sevis. Tāpēc kristietis nāves priekšā var piedzīvot līdzīgu vēlēšanos, kā to izjuta sv. Pāvils: "Es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu" ( Flp 1, 23); un viņš var pārveidot savu nāvi paklausības un mīlestības aktā pret Tēvu, sekojot Kristus paraugam. [592]


"Manas šīszemes ilgas ir pienaglotas pie krusta; [..] manī ir dzīvais ūdens, kurš šalc un saka: 'Nāc pie Tēva!'" [593]


"Es gribu redzēt Dievu, un, lai Viņu redzētu, ir jāmirst." [594]


"Es nemirstu, es ieeju dzīvē." [595]

1012

Kristiešu skatījums uz nāvi [596] īpašā veidā ir izteikts Baznīcas liturģijā:


"Kungs, Taviem ticīgajiem dzīve nebeidzas, un, kad sairst šīs laicīgās dzīves miteklis, viņi iegūst mūžīgu mājokli debesīs." [597]

1013

Nāve noslēdz cilvēka svētceļojumu virs zemes, žēlastības un žēlsirdības laiku, ko Dievs dāvā cilvēkam, lai viņš īstenotu zemes dzīvi saskaņā ar dievišķo plānu un izšķirtos par savu galējo likteni. Kad beigsies "mūsu dzīves vienreizējais plūdums" [598], mēs vairs neatgriezīsimies, lai no jauna izdzīvotu zemes dzīvi. "Cilvēkiem ir nolikts vienreiz mirt." ( Ebr 9, 27) Pēc nāves nav "reinkarnācijas".

1014
2676,2677

Baznīca mūs mudina gatavoties nāves stundai ("No pēkšņas un negaidītas nāves atbrīvo mūs, Kungs": senā Svēto litānija), lūgt Dievmāti, lai viņa aizlūdz par mums "mūsu nāves stundā" (lūgšana " Esi sveicināta..."), un uzticēties sv. Jāzepam, svētīgas nāves aizbildnim:


"Visai tavai rīcībai un tavām domām jābūt tādām, it kā tev šodien būtu jāmirst. Ja tava sirdsapziņa būs tīra, tu nebaidīsies no nāves. Ir labāk izvairīties no grēka, nekā bēgt no nāves. Ja tu šodien neesi gatavs, vai tu būsi gatavs rīt?" [599]


"Slava Tev, Dievs, par māsu nāvi, no kuras neviens dzīvais nevar izbēgt. Bēdas ir tiem, kas mirst nāvīgā grēkā. Svētīgi, kas pilda Tavu gribu brīdī, kad nāve tos piemeklē. Jo otrā nāve tiem nedarīs ļaunu." [600]


Kopsavilkums

1015

"Miesa ir pestīšanas ass. " [601] Mēs ticam uz Dievu, miesas Radītāju; mēs ticam uz Vārdu, kas ir iemiesojies, lai atpestītu miesu; mēs ticam uz miesas augšāmcelšanos, radības un miesas atpestīšanas pabeigšanu.

1016

Nāves brīdī dvēsele tiek atšķirta no miesas, taču tad, kad Dievs mūs augšāmcels, Viņš mūsu pārveidotajai miesai atdos neiznīcīgu dzīvi, savienojot to ar mūsu dvēseli. Tāpat kā Kristus ir augšāmcēlies un dzīvo mūžīgi, arī mēs visi augšāmcelsimies Pēdējā dienā.

1017

"Mēs ticam, ka miesa, kas mums tagad pieder, patiesi augšāmcelsies." [602] Taču, ja kapā tiek sēta iznīcīga miesa, augšāmcelsies neiznīcīga miesa [603], "garīga miesa" ( 1 Kor 15, 44).

1018

Pirmgrēka dēļ cilvēks ir pakļauts miesas nāvei, "kuru viņš nepiedzīvotu, ja nebūtu grēkojis". [604]

1019

Jēzus, Dieva Dēls, ir brīvprātīgi izcietis nāvi, pilnībā un brīvi paklausot Dieva, sava Tēva, gribai. Ar savu nāvi Viņš ir uzvarējis nāvi, tādā veidā visiem cilvēkiem darot pieejamu pestīšanas iespēju.


12. artikuls. "Es ticu mūžīgajai dzīvei"

1020
1523,1525

Kristietis, kurš savu nāvi savieno ar Kristus nāvi, uzlūko to kā atgriešanos pie Viņa un ieiešanu mūžīgajā dzīvē. Kad Baznīca pēdējo reizi saka Kristus sniegtās absolūcijas piedošanas vārdus mirstošajam kristietim, pēdējo reizi viņu apzīmogojot ar stiprinošu svaidījumu un dodot Viņam Slimnieku svaidīšanas sakramentā Kristu kā ceļamaizi, tā viņu maigi iedrošina:

336,2677

"Aizej, kristīgā dvēsele, Dieva, visvarenā Tēva, vārdā, kas tevi ir radījis; Jēzus Kristus, dzīvā Dieva Dēla, vārdā, kas ir cietis par tevi; un Svētā Gara vārdā, kā žēlastības tu saņēmi. Lai jau šodien tev tiek sagatavota miera vieta, Tava mājvieta pie Dieva svētajā Sionā, ar Vissvētāko Jaunavu Mariju, Dieva Māti, ar svēto Jāzepu, eņģeļiem un visiem Dieva svētajiem [..]. Atgriezies pie sava Radītāja, kas tevi ir veidojis no zemes putekļiem. Aizejot no šīs dzīves, lai sagaida tevi Marija, eņģeļi un visi svētie lai steidzas tevi satikt [..]. Lai tu redzētu Pestītāju vaigu vaigā..." [605]


I. Atsevišķā tiesa

1021
1038
679

Ar nāvi noslēdzas cilvēka dzīve, laiks, kas viņam bija dots, lai pieņemtu vai atmestu Dieva žēlastību, kas ir atklāta Kristū. [606] Jaunajā Derībā galvenokārt ir runa par tiesu kā noslēdzošo satikšanos ar Kristu, Viņam atnākot otrreiz, taču tā arī vairākkārt apgalvo, ka tūlīt pēc nāves ikvienam tiks atlīdzināts pēc viņa darbiem un ticības. Līdzībā par nabaga Lāzaru [607] un vārdos, kurus Kristus, pie krusta pienaglots, sacīja saprātīgajam ļaundarim [608], kā arī daudzos citos Jaunās Derības tekstos [609] ir runa par dvēseles galējo likteni [610], kas var būt atšķirīgs vieniem un otriem.

1022
393

Nāves brīdī ikviens cilvēks savā nemirstīgajā dvēselē saņem mūžīgu algu. Tas notiek atsevišķajā tiesā, kuras būtība ir cilvēka dzīvi attiecināt uz Kristu un pielīdzināt Viņam: vai nu caur šķīstīšanu [611], vai caur tūlītēju ieiešanu debesu svētlaimē [612], vai arī caur tūlītēju pazudināšanu uz mūžiem [613].

1470

"Mūsu dzīves vakarā mēs tiksim tiesāti pēc mīlestības." [614]


II. Debesis

1023
954

Tie, kas mirst žēlastības stāvoklī un draudzībā ar Dievu un kas ir pilnībā šķīstīti, dzīvo uz visiem laikiem ar Kristu. Viņi uz visiem laikiem ir līdzīgi Dievam, jo tie redz Viņu "tādu, kāds Viņš ir" ( 1 Jņ 3, 2), "vaigu vaigā" ( 1 Kor 13, 12) [615] :


"Savas apustuliskās autoritātes spēkā mēs nosakām, ka saskaņā ar Dieva nosprausto vispārējo kārtību svēto dvēseles [..] un visi citi, kas ir miruši pēc Kristus Kristības saņemšanas un kuros nāves brīdī nebija nekas šķīstāms [..], vai arī, ja viņiem bija vai ir no kaut kā jāattīrās, tad pēc nāves, pabeidzot šo šķīstīšanos, [..] pat vēl pirms miesas augšāmcelšanās un Vispārējās tiesas, un tā tas ir kopš Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus aiziešanas debesīs, viņi bija, ir un būs debesīs, debesu valstībā un debesu paradīzē ar Kristu, uzņemti svēto eņģeļu kopībā. Kopš mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanām un nāves šīs dvēseles skatīja un skata dievišķo būtību intuitīvajā skatījumā un pat vaigu vaigā, bez jebkādas radības starpniecības." [616]

1024
260,326
2734,1718

Šī pilnības dzīve ar Vissvēto Trīsvienību, šī dzīves un mīlestības dziļā kopība ar Viņu, ar Jaunavu Mariju, eņģeļiem un visiem svētlaimīgajiem tiek saukta par "debesīm". Debesis ir cilvēka visdziļāko ilgu galamērķis un piepildījums, augstākās un galējās laimes stāvoklis.

1025
1011

Dzīvot debesīs nozīmē "būt ar Kristu". [617] Izredzētie dzīvo "Viņā", bet viņi tur saglabā, vēl vairāk - viņi tur atrod savu patieso identitāti, viņu pašu vārdu [618] :


"Jo dzīvot nozīmē būt kopā ar Kristu: kur ir Kristus, tur ir dzīvība, tur ir valstība." [619]

1026
793

Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Jēzus Kristus ir mums "atvēris" debesis. Svētlaimīgo dzīve nozīmē to, ka viņiem pilnībā pieder Kristus veiktās pestīšanas augļi. Viņš savai debesu godībai pievieno tos, kas ticēja uz Viņu un palika uzticīgi Viņa gribai. Debesis ir visu to svētlaimīgā kopība, kas ir pilnībā iekļauti Kristū.

1027
959,1720

Šis noslēpums, kurā atklājas svētlaimīgo sadraudzība (komūnija) ar Dievu un ar visiem tiem, kas ir Kristū, pārspēj ikvienu saprašanu un priekšstatu. Raksti mums par to runā tēlos: par dzīvību, gaismu, mieru, kāzu mielastu, valstības vīnu, Tēva mājām, debesu Jeruzalemi, paradīzi: "To, ko acs nav redzējusi, ne auss ir dzirdējusi, ne cilvēka sirdī ir nācis, Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl." ( 1 Kor 2, 9)

1028
1722
163

Tā kā Dievs ir transcendents, Viņu nav iespējams redzēt tādu, kāds Viņš ir, līdz tam laikam, kamēr Viņš pats savu noslēpumu atklās cilvēkam tiešai skatīšanai un dos tam nepieciešamo spēju. Šo Dieva skatīšanu debesu godībā Baznīca sauc par "svētlaimīgo skatījumu" (lat. visio beatifica ):


"Kāds gan tev būs gods un prieks: tev būs ļauts skatīt Dievu, gods būt līdzdalīgam pestīšanas un mūžīgās gaismas priekā kopā ar Kristu, Tavu Kungu un Dievu, [..] baudīt prieku debesu valstībā kopā ar taisnīgajiem un Dieva draugiem, saņemtās nemirstības prieku." [620]

1029
956
668

Debesu godībā svētlaimīgie turpina ar prieku pildīt Dieva gribu attiecībā uz citiem cilvēkiem un visu radību kopumā. Jau tagad viņi valda kopā ar Kristu, un ar Viņu "viņi valdīs uz mūžu mūžiem" ( Atkl 22, 5). [621]


III. Pēdējā šķīstīšana jeb šķīstītava

1030

Tie, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā, bet nav pilnībā šķīstīti, lai gan viņiem ir nodrošināta mūžīgā pestīšana, izcieš pēc nāves šķīstīšanu, lai iegūtu svētumu, kas nepieciešams ieiešanai debesu priekā.

1031
954,1472

Baznīca ar vārdu šķīstītava apzīmē šo izredzēto galējo šķīstīšanu, kura pilnīgi atšķiras no soda, kas jāizcieš pazudinātajiem. Baznīca ir definējusi ticības doktrīnu par šķīstītavu, tas notika galvenokārt Florences [622] un Tridentas [623] koncilos. Baznīcas Tradīcija, atsaucoties uz dažiem Svēto Rakstu tekstiem [624], runā par šķīstīšanās uguni:


"Kas attiecas uz viegliem pārkāpumiem, tad ir jātic, ka pirms tiesas pastāv šķīstīšanās uguns, saskaņā ar Viņa, kas pats ir Patiesība, sacītajiem vārdiem, ka tad, ja kāds ir zaimojis Svēto Garu, tas viņam netiks piedots ne šajā, ne nākamajā pasaulē ( Mt 12, 32). No šī teikuma mēs varam saprast, ka dažas kļūdas var tikt piedotas šajā pasaulē, bet dažas citas - nākamajā." [625]

1032
958
1371
1479

Šī mācība balstās arī uz lūgšanu praksi par mirušajiem, par kuru ir jau runāts Svētajos Rakstos: "Lūk, kāpēc viņš (Jūdass Makabejs) ir sniedzis šo izpirkšanas upuri par mirušajiem: lai viņi tiktu atbrīvoti no viņu grēkiem." ( 2 Mak 12, 46) Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīca godināja mirušo piemiņu un aizlūdza par tiem, īpaši - euharistiskajā Upurī [626], lai šķīstīti viņi varētu sasniegt svētlaimīgo Dieva skatīšanu. Baznīca iesaka arī žēlsirdības dāvanas, atlaidas un gandarīšanas darbus mirušo labā:


"Palīdzēsim viņiem un pieminēsim viņus. Ja Ījaba dēli tika šķīstīti viņu tēva upura dēļ [627], kāpēc gan lai mēs šaubītos, vai mūsu upuri par mirušajiem nesīs viņiem kādu mierinājumu? Nevilcināsimies sniegt palīdzību tiem, kas ir aizgājuši no šīs pasaules, un upurēt savas lūgšanas par viņiem." [628]


IV. Elle

1033
1861
393
633

Mēs varam būt vienoti ar Dievu tikai tad, ja brīvi izvēlamies Viņu mīlēt. Mēs taču nevaram mīlēt Dievu, ja smagi grēkojam pret Viņu, pret savu tuvāko vai pret mums pašiem: "Kas nemīl, tas paliek nāvē. Ikviens, kas ienīst savu brāli, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvi." ( 1 Jņ 3, 14-15) Kungs mūs brīdina, ka mēs tiksim šķirti no Viņa, ja nevērīgi izturēsimies pret nabadzīgo un mazo, kas ir Viņa brāļi, neatliekamajām vajadzībām. [629] Nomirt nāvīgā grēka stāvoklī, nenožēlojot grēkus un nepieņemot Dieva žēlsirdīgo mīlestību, nozīmē palikt uz mūžiem šķirtam no Dieva saskaņā ar mūsu pašu brīvo gribu. Un šis stāvoklis, kurā mēs paši sevi galīgi izslēdzam no kopības ar Dievu un svētlaimīgajiem, tiek apzīmēts ar vārdu " elle".

1034

Jēzus bieži runā par elles "neizdzēšamo uguni" [630], kura paredzēta tiem, kas līdz pat savas dzīves beigām atsakās ticēt un atgriezties, un kurā vienlaikus var tikt pazudināta gan dvēsele, gan miesa [631]. Ar skarbiem vārdiem Jēzus pasludina, ka Viņš "izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visus ieļaunotājus [..] un iemetīs tos uguns krāsnī" ( Mt 13, 41-42) un Viņš izteiks pazudināšanas spriedumu: "Ejiet prom no manis jūs, nolādētie, mūžīgajā ugunī!" ( Mt 25, 41)

1035
393

Baznīcas mācība apstiprina to, ka elle pastāv un tā ir mūžīga. To cilvēku, kas mirst nāvīgā grēka stāvoklī, dvēseles tūlīt pēc nāves dodas uz elli, kur tās izcieš elles sodu, "mūžīgo uguni" [632]. Galvenais elles sods ir mūžīgā atšķirtība no Dieva, kas vienīgais cilvēkam var dot dzīvību un svētlaimi, kurai cilvēks tika radīts un pēc kuras viņš arī tiecas.

1036
1734
1428

Svēto Rakstu apgalvojumi un Baznīcas mācība attiecībā uz elli ir aicinājums cilvēkam apzināties atbildību par savas brīvības izmantošanu, domājot par savu mūžīgo likteni. Vienlaikus tas ir arī neatliekams aicinājums atgriezties : "Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo plaši ir vārti un plats ir ceļš, kas ved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Cik šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod!" ( Mt 7, 13-14)


"Tā kā mēs nezinām ne dienu, ne stundu, mums, sekojot Kunga brīdinājumam, nemitīgi jābūt modriem, lai nopelnītu to, ka, noslēdzoties mūsu vienīgajai zemes dzīvei, mums tiktu ļauts būt kopā ar Viņu kāzās un lai mēs tiktu pieskaitīti Dieva svētīto pulkam, bet nevis kā slikti un slinki kalpi - saskaņā ar Dieva kārtību - tiktu atšķirti mūžīgajā ugunī, tumsā ārpusē, kur būs raudāšana un zobu griešana." [633]

1037
162
1014,1821

Dievs nevienu nenolemj ellei [634] ; lai tajā nonāktu, pašam cilvēkam brīvprātīgi un apzināti būtu jānovēršas no Dieva (ar nāvīgu grēku) un jāizlemj tajā palikt līdz galam. Euharistiskajā liturģijā un ticīgo ikdienas lūgšanās Baznīca lūdz žēlsirdību no Dieva, kas "negrib, lai kāds pazustu, bet lai visi atgrieztos" ( 2 Pēt 3, 9):


"Mēs Tevi lūdzam, Kungs, pieņem ar labvēlību šo upura dāvanu no mums, Taviem kalpiem, un no visas Tavas saimes. Vadi mūsu dienas savā mierā, pasargā mūs no mūžīgās pazušanas un pieskaiti savu izredzēto pulkam." [635]


678,679

V. Pēdējā tiesa

1038
1001,998

Pirms mirušo, "taisnīgo un netaisnīgo" ( Apd 24, 15), augšāmcelšanās notiks Pēdējā tiesa. Tā būs "stunda, kurā visi, kas guļ kapos, dzirdēs Viņa balsi, un tie, kas darījuši labu, celsies augšā, lai dzīvotu, bet tie, kas ir darījuši ļaunu, celsies augšā uz tiesu" ( 5, 28-29). Tad Kristus "atnāks savā godībā, un kopā ar Viņu - visi eņģeļi [..]. Un Viņa priekšā tiks sapulcinātas visas tautas. Un Viņš nošķirs viņus citu no cita, kā gans nošķir avis no āžiem. Un avis Viņš nostādīs sev pa labai, bet āžus - pa kreisai rokai [..]. Un tie ieies mūžīgās ciešanās, bet taisnīgie - mūžīgajā dzīvē" ( Mt 25, 31-33. 46).

1039
678

Vaigu vaigā ar Kristu, kas ir Patiesība, galu galā tiks atklāta visa patiesība par ikviena cilvēka attiecībām ar Dievu. [636] Pēdējā tiesa līdz pat talākajām izrietošajām sekām atklās to, ko ikviens savas zemes dzīves laikā ir darījis labu, vai arī to, ko ir atstājis novārtā:


"Viss ļaunais, ko dara ļaunie, tiek atzīmēts, - un viņi to nezina. Dienā, kad Dievs neklusēs ( Ps 50, 3) [..], Viņš vērsīsies pie ļaunajiem, sacīdams: 'Jūsu dēļ es uz zemes novietoju savus mazos un nabagos. Es, viņu Galva, sēdēju debesīs pie Tēva labās rokas, bet uz zemes mani locekļi cieta badu. Ja jūs būtu devuši maniem locekļiem ēst, jūsu dāvana būtu nonākusi līdz pat Galvai. Kad es ierādīju vietu uz zemes saviem mazajiem un nabagajiem, es iecēlu viņus par starpniekiem, lai viņi aiznestu jūsu labos darbus uz manu dārgumu krātuvi. Jūs neko neielikāt viņu rokās, tāpēc pie manis jums nekas nepieder.'" [637]

1040
637
314

Pēdējā tiesa notiks tad, kad Kristus atgriezīsies uz zemes savā godībā. Vienīgi Tēvs zina šo stundu un dienu, vienīgi Viņš izlemj par Dēla atnākšanu. Caur savu Dēlu Jēzu Kristu Viņš tad teiks galavārdu par visu vēsturi. Mēs uzzināsim visa radīšanas darba un visas pestīšanas norises galīgo jēgu, mēs sapratīsim apbrīnojamos ceļus, pa kuriem Dieva apredzība visu ir vadījusi uz galamērķi. Pēdējā tiesā atklāsies, ka Dieva taisnība triumfēs pār visām Viņa radību izdarītajām netaisnībām un ka Viņa mīlestība ir stiprāka par nāvi. [638]

1041
1432
2854

Patiesība par Pēdējo tiesu aicina atgriezties, kamēr Dievs vēl dod cilvēkiem "labvēlīgu laiku, pestīšanas dienu" ( 2 Kor 6, 2). Tā iedvesmo uz svētu dievbijību. Tā uzliek saistības īstenot Dieva valstības taisnību. Tā pasludina "svētu cerību" ( Tit 2, 13) uz Kunga atgriešanos. "Viņš nāks, lai tiktu pagodināts savos svētajos un lai visi ticīgie Viņu apbrīnotu." ( 2 Tes 1, 10)


VI. Cerība uz jaunām debesīm un jaunu zemi

1042
769
670

Laiku beigās Dieva valstība sasniegs savu pilnību. Pēc vispārējās tiesas taisnīgie, pagodināti miesā un dvēselē, valdīs uz visiem laikiem kopā ar Kristu, un pasaule tiks atjaunota:

310

Tātad Baznīca "savu pilnību sasniegs tikai debesu godībā, kad kopā ar visu cilvēci arī pasaule, kas ir cieši saistīta ar cilvēku un caur viņu virzās uz savu mērķi, sasniegs savu galīgo pilnību Kristū". [639]

1043
671
280
518

Šo noslēpumaino atjaunošanu, kas pārveidos cilvēci un pasauli, Svētie Raksti sauc par "jaunām debesīm un jauno zemi" ( 2 Pēt 3, 13) [640]. Tādā veidā tiks pilnībā piepildīts Dieva lēmums - "no jauna" apvienot "Kristū visu, kas ir debesīs un virs zemes" ( Ef 1, 10).

1044

Šajā "jaunajā pasaulē" [641], debesu Jeruzalemē, Dievs mājos cilvēku vidū. "Un Viņš noslaucīs ikvienu asaru no viņu acīm, un nāves vairs nebūs. Vairs nebūs ne sēru, ne vaimanu, ne sāpju, jo agrākais ir pagājis." ( Atkl 21, 4) [642]

1045
775
1404

Cilvēkam šis piepildījums nozīmē visas cilvēces pilnīgu apvienošanu. To Dievs ir gribējis no radīšanas brīža, un svētceļojošā Baznīca tam bija "kā sakraments" [643]. Visi, kas būs vienoti ar Kristu, veidos atpestīto kopienu, svēto Dieva pilsētu ( Atkl 21, 2), "Jēra Līgavu" ( Atkl 21, 9). To vairs neievainos grēks, nepārklās ne traipi [644], ne patmīla, kas sagrauj vai ievaino cilvēku kopienu uz zemes. Svētlaimīgā skatīšana, kurā Dievs izredzētajiem atklāsies neizsmeļamā veidā, būs laimes, miera un savstarpējās vienotības neizsīkstošais avots.

1046

Runājot par Kosmosu, Atklāsme apliecina, ka starp materiālo pasauli un cilvēkiem pastāv dziļa likteņa kopība:

349

"Jo radība ar ilgām gaida Dieva bērnu atklāšanos [..], ar cerību, ka arī radība tiks atbrīvota no vergošanas iznīcībai [..]. Mēs taču zinām, ka visa radība vaid un cieš mokas līdz pat šim laikam. Un ne tikai viņa, bet arī mēs paši, kas jau saņēmām Gara pirmās dāvanas, arī mēs paši sevī vaimanājam, gaidīdami mūsu miesas izpestīšanu." ( Rom 8, 9-13)

1047

Tātad arī redzamā pasaule ir nolemta pārveidošanai, "lai pasaule, atguvusi savu sākotnējo stāvokli, bez jebkādiem šķēršļiem kalpotu taisnīgajiem" [645] un tādā veidā piedalītos viņu pagodināšanā Jēzū Kristū, kas ir augšāmcēlies.

1048
673

"Mēs nezinām, kad piepildīsies zemes un cilvēces laiks, un nezinām, kādā veidā tiks pārveidota visa pasaule. Šīs pasaules veidols, kuru ir izkropļojis grēks, ir pārejošs, bet mums ir apsolīts, ka Dievs gatavo jaunu mājokli un jaunu zemi, kurā mājos taisnība un kuras svētlaime apmierinās un pārspēs visas ilgas pēc miera, kādas ir cilvēku sirdīs." [646]

1049
2820

"Tomēr jaunās zemes gaidīšana nedrīkst vājināt, bet drīzāk gan tai jāmodina rūpes par šīs zemes pārveidošanu, kurā izaug jaunās cilvēku saimes miesa, kas jau tagad sevī nes nākamā laikmeta apveidu. Tāpēc, kaut arī laicīgais progress ir rūpīgi jāatšķir no Kristus valstības attīstības, tomēr tam ir liela nozīme attiecībā uz Dieva valstību, - atkarībā no tā, cik lielu ieguldījumu šis progress var sniegt labākas cilvēku sabiedrības izveidošanā." [647]

1050
1709
260

"Jo visus mūsu dabas un mūsu darba lieliskos augļus, kurus mēs būsim vairojuši virs zemes saskaņā ar Dieva pavēli un Viņa Garā, mēs atkal reiz atradīsim, taču tie būs attīrīti no jebkāda traipa, apskaidroti, pārveidoti, kad Kristus atdos savam Tēvam mūžīgo un vispārējo valstību." [648] Tad mūžīgajā dzīvē Dievs būs "visā viss" ( 1 Kor 15, 28):


"Paliekoša un patiesa dzīve - tas ir Tēvs, kas caur savu Dēlu un Svētajā Garā izlej pār visiem bez izņēmuma savas debesu dāvanas. Pateicoties Viņa žēlsirdībai, arī mēs, cilvēki, saņēmām nepārkāpjamu mūžīgās dzīves apsolījumu." [649]


Kopsavilkums

1051

Ikviens cilvēks savā nemirstīgajā dvēselē caur Kristu, kurš ir dzīvo un mirušo Tiesnesis, saņem mūžīgu atalgojumu nāves brīdī atsevišķajā tiesā.

1052

"Mēs ticam, ka visu to cilvēku dvēseles, kas mirst Kristus žēlastībā [..], ir Dieva tauta arī aiz nāves sliekšņa. Nāve tiks galīgi uzvarēta augšāmcelšanās dienā, kad šīs dvēseles savienosies ar savu miesu." [650]

1053

"Mēs ticam, ka lielum lielais vairums dvēseļu, kas tiek sapulcinātas ap Jēzu un Mariju paradīzē, veido debesu Baznīcu. Mūžīgajā svētlaimē tās skata Dievu tādu, kāds Viņš ir, un kopā ar svētajiem eņģeļiem tās dažādās pakāpēs ir līdzdalīgas dievišķajā valdīšanā, kuru godībā veic Kristus. Viņas aizlūdz par mums un palīdz mūsu vājumā ar savu brālīgo gādību." [651]

1054

Visi, kas mirst Dieva žēlastībā un draudzībā ar Dievu, bet ir nepilnīgi šķīstīti, lai gan viņiem ir nodrošināta mūžīgā pestīšana, tomēr pēc savas nāves izcieš šķīstīšanu, lai sasniegtu svētumu, kurš nepieciešams ieiešanai Dieva priekā.

1055

"Svēto komūnijas-sadraudzības" spēkā Baznīca uztic mirušos Dieva žēlsirdībai un aizlūdz par viņiem, īpaši svētajā euharistiskajā Upurī.

1056

Sekojot Kristus paraugam, Baznīca brīdina ticīgos, ka pastāv mūžīgās nāves skumjā un nožēlojamā īstenība [652], kura tiek saukta arī par "elli".

1057

Galvenais sods ellē ir mūžīga atšķirtība no Dieva, kurš vienīgais var dot cilvēkam dzīvību un laimi, kam cilvēks tika radīts un pēc kā viņš tiecas.

1058

Baznīca lūdzas, lai neviens neietu pazušanā: "Kungs, neļauj man nekad no Tevis šķirties!" [653] Ja tā ir patiesība, ka neviens nevar atpestīt pats sevi, tad patiesība ir arī tā, ka Dievs "grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti" ( 1 Tim 2, 4) un ka Viņam "viss ir iespējams" ( Mt 19, 26).

1059

"Vissvētā Romas Baznīca cieši tic un apliecina, ka [..] Tiesas dienā visi cilvēki nostāsies viņu pašu miesā Kristus tiesas priekšā, lai atbildētu par saviem darbiem." [654]

1060

Laiku beigās Dieva valstība sasniegs savu pilnību. Tad taisnīgie, pagodināti miesā un dvēselē, valdīs kopā ar Kristu uz mūžiem; arī materiālā pasaule tiks pārveidota. Mūžīgajā dzīvē Dievs būs "visā viss" ( 1 Kor 15,28).


"AMEN"

1061
2856

Ticības apliecinājums, tāpat kā Svēto Rakstu pēdējā grāmata [655], beidzas ar ebreju vārdu Amen. Tas ir bieži sastopams Jaunās Derības lūgšanu noslēgumā. Arī Baznīca savas lūgšanas noslēdz ar vārdu Amen.

1062
214

Ebreju valodā vārdam "Amen" ir tāda pat sakne, kā vārdam "ticēt". Tā izsaka izturību, ticamību, uzticību. Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc vārdu "Amen" var lietot, runājot par Dieva uzticību mums un par mūsu paļāvību uz Viņu.

1063
215
156

Pravieša Isaja grāmatā mēs atrodam izteicienu "patiesības Dievs", burtiski tas skan: "Amen Dievs", tas ir, Dievs, kurš ir uzticīgs saviem solījumiem: "Tā ka tas, kas meklēs svētību šai zemē, tas to atradīs Amen Dievā." ( Is 65, 16) Mūsu Kungs bieži lieto terminu "Amen" [656], dažreiz pat to divkārt atkārto [657], lai uzsvērtu savas mācības ticamību, savu autoritāti, kuras pamatā ir Dieva Patiesība.

1064
197,2101

Tātad ticības apliecinājuma pēdējais vārds "Amen" atkārto un apstiprina divus pirmos vārdus: "Es ticu." Ticēt, tas nozīmē sacīt "Amen" Dieva vārdiem, apsolījumiem, baušļiem, tas nozīmē paļauties uz To, kas ir bezgalīgas mīlestības un pilnīgas uzticības "Amen". Tātad kristieša ikdienas dzīve būs "Amen" mūsu kristības ticības apliecinājumam "Es ticu".


"Lai tavs Simbols tev ir kā spogulis. Aplūko sevi tajā: lai ieraudzītu, vai tu tici visam tam, ko tu apliecini. Un katru dienu priecājies savā ticībā." [658]

1065

Jēzus Kristus pats ir "Amen" ( Atkl 3, 14). Viņš ir Tēva mīlestības uz mums galīgais "Amen"; Viņš piepilda un pabeidz mūsu "Amen" Tēvam: "Jo cik vien ir Dieva apsolījumu, tie visi Viņā ir 'jā'. Tāpēc arī caur Viņu tiek izteikts mūsu 'Amen' Dievam par godu." ( 2 Kor 2, 10):


"Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā, Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos.


Amen." [659]



[1]Sv. Irenejs no Lionas, Demonstratio praedicationis apostolicae, 7, 2: SC 62, 41-42.
[2]Sal. 17, 3.
[3]Sv. Gregors no Nazianzas, Oratio, 31 (Theologica 5), 26: SC 250, 326 (PG 36, 161-164).
[4] Nīkajas-Konstantinopoles simbols : DS 150.
[5] Nīkajas-Konstantinopoles simbols : DS 150.
[6]Sal. 16, 13.
[7]Sal. Gal 4, 6.
[8]Sal. 3, 34.
[9]Sal. 7, 39.
[10]Sal. 17, 22
[11]Sal. 16, 14.
[12]Sv. Gregors no Nazianzas, Adversus Macedonianos de Spiritu Sancto, 16: Gregorii Nysseni opera, izd. W. Jaeger / H. Langerbeck, 3./1. sēj., (Leidena, 1958), 102. un 103. lpp.
[13]Sal. Mt 28, 19.
[14]Sal. 3, 5-8.
[15]Sal. 1 Jņ 2, 1 (gr. paraklēton ).
[16]Sal. 16, 13.
[17]Sal. 19, 34; 1 Jņ 5, 8.
[18]Sal. 4, 10-14; 7, 38; Izc 17, 1-6; Is 55, 1; Zah 14, 8; 1 Kor 10, 4; Atkl 21, 6; 22, 17.
[19]Sal. 1 Jņ 2, 20. 27; 2 Kor 1, 21.
[20]Sal. Izc 30, 22-32.
[21]Sal 1 Sam 16, 13.
[22]Sal. Lk 4, 18-19; Is 61, 1.
[23]Sal. Lk 2, 11.
[24]Sal. Lk 2, 26-27.
[25]Sal. Lk 4, 1.
[26]Sal. Lk 6, 19; 8, 46.
[27]Sal. Rom 1, 4; 8, 11.
[28]Sal. Apd 2, 36.
[29]Sv. Augustīns, Sermo, 341, 1, 1: PL 39, 1493; turpat, 9, 11: PL 39, 1499.
[30]Sal. 1 Ķēn 18, 38-39.
[31]Sal. Apd 2, 3-4.
[32]Sal. sv. Jānis no Krusta, Llama de amor viva: Biblioteca Mística Carmelitana, 13. sēj., (Burgosa, 1931), no 1.-102. lpp.; no 103.-213. lpp.
[33]Sal. Izc 24, 15-18.
[34]Sal. Izc 33, 9-10.
[35]Sal. Izc 40, 36-38; 1 Kor 10, 1-2.
[36]Sal. 1 Ķēn 8, 10-12.
[37]Sal. Lk 1, 35.
[38]Sal. Apd 1, 9.
[39]Sal. Lk 21, 27.
[40]Sal. 2 Kor 1, 22; Ef 1, 13; 4, 30.
[41]Sal. Mk 6, 5; 8, 23.
[42]Sal. Mk 10, 16.
[43]Sal. Mk 16, 18; Apd 5, 12; 14, 3
[44]Sal. Apd 8, 17-19; 13, 3; 19, 6.
[45]Sal. Ebr 6, 2.
[46]Sal. Lk 11, 20.
[47]Sal. Vasarsvētku svētdiena, himna 1. un 2. vesperēs: Liturgia Horarum (Stundu liturģija), paraugizdevums, 2. sēj. (Typis Polyglottis Vaticanis, 1974), 795. un 812. lpp.
[48]Sal. Rad 8, 8-12.
[49]Sal. Mt 3, 16 un paralēlie teksti.
[50]Sal. Gal 4, 4.
[51]Sal. 2 Kor 3, 14.
[52]Sal. 5, 39. 46.
[53] Nīkajas-Konstantinopoles simbols : DS 150.
[54]Sal. Lk 24, 44.
[55]Sal. Ps 33, 6; 104, 30; Rad 1, 2; 2, 7; Sīr 3, 20-21; Ez 37, 10.
[56] Bizantijas Stundu liturģija, Matutinum pro die Dominica modi secundi, 1. un 2. antifona: "Paraklētikēs" (Roma, 1885), 107.lpp.
[57]Sv. Irenejs no Lionas, Demonstratio praedicationis apostolicae, 11: SC 62, 48-49.
[58]Sal. Rom 3, 23.
[59]Sal. 1, 14; Flp 2, 7.
[60]Sal. Rad 18, 1-15; Lk 1, 26-38. 54-55; 1, 12-13; Rom 4, 16-21.
[61]Sal. Rad 12, 3.
[62]Sal. Gal 3, 16.
[63]Sal. 11, 52.
[64]Sal. Lk 1, 73.
[65]Sal. Rad 22, 17-18; Rom 8, 32; 3, 16.
[66]Sal. Ef 1, 13-14; Gal 3, 14.
[67]Sal. Izc 19 - 20; At 1 - 11; 29 - 30.
[68]Sal. Gal 3, 24.
[69]Sal. Rom 3, 20.
[70]Sal. 1 Pēt 2, 9.
[71]Sal. 2 Sam 7; Ps 89; Lk 1, 32-33.
[72]Sal. Lk 24, 26.
[73]Sal. Sof 2, 3.
[74]Sal. Is 6 - 12.
[75]Sal. Is 42, 1-9; Mt 12, 18-21; 1, 32-34, arī Is 49, 16; Mt 3, 17; Lk 2, 32; visbeidzot Is 50, 4-10 un Is 52, 13-15; 53, 12.
[76]Sal. Is 61, 1-2.
[77]Sal. Ez 11, 19; 36, 25-28; 37, 1-14; Jer 31, 31-34; Jl 3, 1-5.
[78]Sal. Apd 2, 17-21.
[79]Sal. Sof 2, 3; Ps 22, 27; 34, 3; Is 49, 13; 61, 1 utt.
[80]Sal. Lk 1, 17.
[81]Sal. Lk 1, 41.
[82]Sal. Lk 1, 68.
[83]Sal. Mt 17, 10-13.
[84]Sal. Lk 7, 26.
[85]Sal. Mt 11, 13-14.
[86]Sal. 1, 23; Is 40, 1-3.
[87]Sal. 15, 26; 5, 33.
[88]Sal. 1 Pēt 1, 10-12.
[89]Sal. 3, 5.
[90]Sal. Sak 8, 1 - 9, 6; Sīr 24.
[91]Sal. Sof 3, 14; Zah 2, 14.
[92]Sal. Lk 1, 46-55.
[93]Sal. Lk 1, 26-38; Rom 4, 18-21; Gal 4, 26-28.
[94]Sal. Lk 2, 15-19.
[95]Sal. Mt 2, 11.
[96]Sal. Lk 2, 14.
[97]Sal. 19, 25-27.
[98]Sal. 6, 27. 51. 62-63.
[99]Sal. 3, 5-8.
[100]Sal. 4, 10. 14. 23-24.
[101]Sal. 7, 37-39.
[102]Sal. Lk 11, 13.
[103]Sal. Mt 10, 19-20.
[104]Sal. 14, 16-17. 26; 15, 26; 16, 7-15; 17, 26.
[105]Sal. 13, 1; 17, 1.
[106]Sal. Lk 23, 46; 19, 30.
[107]Sal. 20, 22.
[108]Sal. Mt 28, 19; Lk 24, 47-48; Apd 1, 8.
[109]Sal. Apd 2, 33-36.
[110] Bizantijas stundu liturģija. Vasarsvētku vesperu tropārijs "Pentēkostarion" (Roma, 1884), 390. lpp.
[111]Sal. Rom 8, 23; 2 Kor 1, 22.
[112]Sal. 1 Jņ 4, 11-12.
[113]Sal. Mt 16, 24-26.
[114]Sal. Gal 5, 25.
[115]Sv. Bazīlijs Lielais, Liber de Spiritu Sancto 15, 36: SC 17bis, 370 (PG 32, 132).
[116]Sal. 15, 5. 8. 16.
[117]Sv. Kirils no Aleksandrijas, Commentarius in Iohannem, 11, 11: PG 74, 561.
[118]Sal. Ps 2, 6-7.
[119]Sal. Apd 2, 36.
[120] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 1: AAS 57 (1965), 5. lpp.
[121]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 10, 1: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 104. lpp.
[122]Sv. Hipolīts no Romas, Traditio apostolica, 35: izd. B. Botte (Minstere, 1989), 82. lpp.
[123]Sal. Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 10, 22: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 104. lpp.
[124]Sal. Apd 19, 39.
[125]Sal. Izc 19.
[126]Sal. 1 Kor 11, 18; 14, 19. 28. 34-35.
[127]Sal. 1 Kor 1, 2; 16, 1.
[128]Sal. 1 Kor 15, 9; Gal 1, 13; Flp 3, 6.
[129]Sal. Ef 1, 22; Kol 1, 18.
[130] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 13. lpp.
[131] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 6: AAS 57 (1965), 8. lpp.
[132]Sal. 10, 1-10.
[133]Sal. Is 40, 11; Ez 34, 11-31.
[134]Sal. 10, 11; 1 Pēt 5, 4.
[135]Sal. 10, 11-15.
[136] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 6: AAS 57 (1965), 8. lpp.
[137]Sal. 1 Kor 3, 9.
[138]Sal. Rom 11, 13-26.
[139]Sal. Mt 21, 33-43 un paralēlie teksti.; Is 5, 1-7.
[140]Sal. 15, 1-5.
[141] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 6: AAS 57 (1965), 8. lpp.
[142]Sal. 1 Kor 3, 9.
[143]Sal. 1 Kor 3, 11.
[144]Sal. 1 Tim 3, 15.
[145]Sal. Ef 2, 19-22.
[146]Sal. Atkl 21, 3.
[147]Sal. 1 Pēt 2, 5.
[148] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 6: AAS 57 (1965), 8. un 9. lpp.
[149]Sal. Atkl 12, 17.
[150]Sal. Atkl 19, 7; 21, 2. 9; 22, 17.
[151] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 6: AAS 57 (1965), 9. lpp.
[152] Vatikāna II koncils, Dogm.konst. Lumen gentium, 2: AAS 57 (1965), 5. un 6. lpp.
[153]Sal. Herma, Pastor, 8,1 ( Visio 2,4,1): SC 53, 96; sal. Aristīds, Apologia, 16, 7: BP 11, 125; sv. Justīns, Apologia, 2, 7: CA 1, 216-218 (PG 6, 456).
[154]Sal. sv. Epifānijs, Panarion, 1, 1, 5, Haereses, 2, 4: GCS 25, 174 (PG 41, 181).
[155]Sal. Klements no Aleksandrijas, Paedagogus, 1, 6, 27, 2: GCS 12, 106 (PG 8, 281).
[156] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 12; turpat, 13: AAS 57 (1965), 17. un 18. lpp.; turpat, 16: AAS 57 (1965), 20. lpp.
[157]Sal. Rad 12, 2; 15, 5-6.
[158]Sal. Izc 19,5-6; At 7, 6.
[159]Sal. Is 2, 25; Mi 4,1-4.
[160]Sal. Os 1; Is 1, 2-4; Jer 2 utt.
[161]Sal. Jer 31, 31-34; Is 55, 3.
[162] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 13. lpp.
[163]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 3: AAS 57 (1965), 6. lpp.; tas pats, Dekr. Ad gentes, 3: AAS 58 (1966), 949. lpp.
[164] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 5: AAS 57 (1965), 7. lpp.
[165] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 3: AAS 57 (1965), 6. lpp.
[166] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 5: AAS 57 (1965), 7. lpp.
[167]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 5: AAS 57 (1965), 7. lpp.
[168]Sal. Mt 10, 16; 26, 31; 10, 1-21.
[169]Sal. Mt 12, 49.
[170]Sal. Mt 5 - 6.
[171]Sal. Mk 3, 14-15.
[172]Sal. Mt 19, 28; Lk 22, 30.
[173]Sal. Atkl 21, 12-14.
[174]Sal. Mk 6, 7.
[175]Sal. Mt 10, 1-2.
[176]Sal. Mt 10, 25; 15, 20.
[177] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 3: AAS 57 (1965), 6. lpp.
[178] Vatikāna II koncils, konst. Sacrosanctum Consilium, 5: AAS 56 (1964), 99. lpp.
[179]Sal. sv. Ambrozijs, Expositio evangelii secudum Lucam, Lk 2, 85-89: CCL 14, 69-72 (PL 15, 1666-1668).
[180] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 4: AAS 57 (1965), 6. lpp.
[181] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 4: AAS 58 (1966), 950. lpp.
[182]Sal. Mt 28, 19-20; Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 2: AAS 58 (1966), 948. lpp.; turpat, 5-6: AAS 58 (1966), no 951.-955. lpp.
[183] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 4: AAS 57 (1965), 7. lpp.
[184] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 5: AAS 57 (1965), 8. lpp.
[185] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 53. lpp.
[186]Sal. sv. Augustīns, De civitate Dei 18, 51: CSEL 40/2, 354 (PL 41, 614); sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 12. lpp.
[187]Sal. 2 Kor 5, 6; sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 6: AAS 57 (1965), 9. lpp.
[188] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 5: AAS 57 (1965), 8. lpp.
[189] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 2: AAS 57 (1965), 6. lpp.
[190]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 10, 20: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 117. lpp.
[191] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 11. lpp.
[192] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Consilium, 2: AAS 56 (1964), 98. lpp.
[193]Sv. Bernards no Klervo, In Canticum sermo 27,7,14: Opera, izd. J. Leclerq / C.H. Talbot / H. Rochais, 1. sēj. (Roma, 1957), 191. lpp.
[194]Sal. Ef 5, 25-27.
[195]Sal. Ef 3, 9-11.
[196]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 53. lpp.
[197] Jānis Pāvils II, Ap. vēst. Mulieris dignitatem, 27: AAS 80 (1988), 1718. lpp.
[198]Sal. Ef 5, 27.
[199] Jānis Pāvils II, Ap. vēst. Mulieris dignitatem, 27: AAS 80 (1988), 1718. lpp. 55. piezīme.
[200]Sal. sv. Augustīns, Epistula, 187, 11, 34: CSEL 57, 113 (PL 33, 845).
[201] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 1: AAS 57 (1965), 5. lpp.
[202] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 13. lpp.
[203] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 53. lpp.
[204] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 45: AAS 57 (1966), 1066. lpp.
[205] Pāvils VI, Uzruna svētajai kardinālu kolēģijai (1973. gada 22. jūnijā): AAS 65 (1973), 391. lpp.
[206] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 7: AAS 58 (1966), 956. lpp.; sal. turpat, Dogm. konst. Lumen gentium, 17: AAS 57 (1965), 20. un 21. lpp.
[207]Sal. Atkl 14, 4.
[208] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 12. un 13. lpp.
[209] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 13. lpp.
[210] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 13. lpp.; sal. 13, 34.
[211]Sal. Rom 8, 2; Gal 5, 25.
[212]Sal. Mt 5, 13-16.
[213] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 13. lpp.
[214] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 13. lpp.
[215]Sal. Jānis Pāvils II, Redemptoris hominis, 18-21: AAS 71 (1979), no 301.-320. lpp.
[216] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. lpp.
[217] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 12: AAS 57 (1965), 13. lpp.
[218]Sal. 12, 32.
[219] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 36: AAS 57 (1965), 41. lpp.
[220] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 12. lpp.
[221]Sv. Leons Lielais, Sermo, 4, 1: CCL 138, 16-17 (PL 54, 149).
[222]Sal. Mk 1, 16-20; 3, 13-19.
[223]Sal. Mt 13, 10-17.
[224]Sal. Lk 10, 17-20.
[225]Sal. Lk 22, 28-30.
[226]Sal. 14, 18.
[227]Sal. Mt 28, 20.
[228]Sal. 20, 22; Apd 2, 33.
[229] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 7: AAS 57 (1965), 9.lpp.
[230] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 7: AAS 57 (1965), 9. lpp.
[231]Sal. Rom 6, 4-5; 1 Kor 12, 13.
[232] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 7: AAS 57 (1965), 9. lpp.
[233] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 7: AAS 57 (1965), 10. lpp.
[234] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 7: AAS 57 (1965), 10. lpp.
[235] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 7: AAS 57 (1965), 10. lpp.
[236]Sal. Kol 2, 19.
[237]Sal. Ef 4, 11-16.
[238]Sv. Augustīns, In Ioannis evangelium tractatus, 21, 8: CCL 36, 216-217 (PL 35, 1568).
[239]Sv. Gregors Lielais, Moralia in Iob, Praefatio, 6, 14: CCL 143, 19 (PL 75, 525).
[240]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, 48, a. 2, ad 1: Leona XIII izdevums, 11, 464.
[241] Žanna d'Arka, Dictum: Procès de condamnation, izd. P. Tisset (Parīze, 1960), 166. lpp.
[242]Sal. 3, 29.
[243]Sal. Mt 22, 1-4; 25, 1-13.
[244]Sal. 1 Kor 6, 15-17; 2 Kor 11, 2.
[245]Sal. Atkl 22, 17; Ef 1, 4; 5, 27.
[246]Sal. Ef 5, 29.
[247]Sv. Augustīns, Enarratio in Psalmum, 74, 4: CCL 39, 1027 (PL 37, 948-949).
[248]Sv. Augustīns, Sermo, 268, 2: PL 38, 1232.
[249] Pijs XII, Enc. Mystici corporis : DS 3808.
[250]Sal. 1 Kor 3, 16-17; Ef 2, 21.
[251]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus haereses, 3, 24, 1: SC 211, 472-474 (PG 7, 966).
[252] Pijs XII, Enc. Mystici corporis, DS 3808.
[253]Sal. Ef 4, 16.
[254]Sal. 1 Kor 12, 13.
[255] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 7: AAS 57 (1965), 10. lpp.
[256] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 12: AAS 57 (1965), 16. lpp.; sal. tas pats, Dekr. Apostolicam actuositatem, 3: AAS 58 (1966), 839. un 840. lpp.
[257]Sal. 1 Kor 13.
[258] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 12: AAS 57 (1965), 17. lpp.
[259] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 30: AAS 57 (1965), 37. lpp.; Jānis Pāvils II, Ap. pamud. vēst. Christifideles laici, 24: AAS 81 (1989), 435. lpp.
[260] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 13: AAS 57 (1965), 17. lpp.
[261] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 1: AAS 58 (1966), 947. lpp.
[262] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 4: AAS 57 (1965), 7. lpp.; sal. sv. Cipriāns no Kartāgas, De dominica Oratione, 23: CCL 3A, 105 (PL 4, 553).
[263] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 11. lpp.
[264]Sal. Svētais oficijs, Epistula ad Episcopos Angliae (1864. gada 14. septembrī): DS 2888.
[265] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 3. nod.: DS 3013.
[266] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 2: AAS 57 (1965), 92. lpp.
[267] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 2: AAS 57 (1965), 92. lpp.
[268] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 78: AAS 58 (1966), 1101. lpp.
[269] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 2: AAS 57 (1965), 91. lpp.
[270] Klements no Aleksandrijas, Paedagogus, 1, 6, 42: GCS 12, 115 (PG 8, 300).
[271] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 13: AAS 57 (1965), 18. lpp.
[272]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 2: AAS 57 (1965), 91. un 92. lpp.; tas pats, Dogm. konst. Lumen gentium, 14: AAS 57 (1965), 18. un 19. lpp.; KTK, 205. kanons.
[273] Vatikāna II koncils, Dogm konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 11. un 12. lpp.
[274] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 3: AAS 57 (1965), 94. lpp.
[275] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 3: AAS 57 (1965), 92. un 93. lpp.
[276]KTK, 751. kanons.
[277] Origēns, In Ezechielem homilia, 9,1: SC 352, 296 (PG 13, 732).
[278] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 3: AAS 57 (1965), 93. lpp.
[279] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 12. lpp.
[280] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 3: AAS 57 (1965), 93. lpp.; sal. tas pats, Dogm. konst. Lumen gentium, 15: AAS 57 (1965), 19. lpp.
[281]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 3: AAS 57 (1965), 93. lpp.
[282] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 12. lpp.
[283] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 4: AAS 57 (1965), 95. lpp.
[284]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 1: AAS 57 (1965), 90. un 91. lpp.
[285] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 6: AAS 57 (1965), 96. un 97. lpp.
[286] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 7: AAS 57 (1965), 97. lpp.
[287] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 8: AAS 57 (1965), 98. lpp.
[288]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 9: AAS 57 (1965), 98. lpp.
[289]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 10: AAS 57 (1965), 99. lpp.
[290]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 4: AAS 57 (1965), 94. lpp.; turpat, 9: AAS 57 (1965) 98. lpp.; turpat, 11: AAS 57 (1965), 99. lpp.
[291]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 12: AAS 57 (1965), 99. un 100. lpp.
[292] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 5: AAS 57 (1965), 96. lpp.
[293] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 24: AAS 57 (1965), 107. lpp.
[294] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 39: AAS 57 (1965), 44. lpp.
[295] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 12: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[296]Sal. Apd 9, 13; 1 Kor 6, 1; 16, 1.
[297] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosantum Concilium, 10, AAS 56 (1964), 102. lpp.
[298] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 3: AAS 57 (1965), 94. lpp.
[299] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 53. lpp.
[300] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 53. lpp.
[301] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[302] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 43: AAS 57 (1965), 48. lpp.
[303] Sv. Terēze no Bērna Jēzus, Manuskripts B, 3v: Manuscrits autobiographiques (Parīze, 1992), 299. lpp.
[304] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 12. lpp.; sal. tas pats, Dekr. Unitatis redintegratio, 3: AAS 57 (1965), no 92.-94. lpp.; turpat, 6: AAS 57 (1965), 96. un 97. lpp.
[305]Sal. 1 1, 8-10.
[306]Sal. Mt 13, 24-30.
[307] Pāvils VI, Svinīgais ticības apliecinājums, 19: AAS 60 (1968), 440. lpp.
[308]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 40: AAS 57 (1965), 44. un 45. lpp.; turpat, 48-51: AAS 57 (1965), no 53.-58. lpp.
[309] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Christifideles laici, 16: AAS 81 (1989), 417. lpp.
[310] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Christifideles laici, 17: AAS 81 (1989), 419. un 420. lpp.
[311] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 65: AAS 57 (1965), 64. lpp.
[312]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule smirniešiem, 8, 2: SC 10bis, 138. lpp. ( Funk 1, 282).
[313]Sal. Ef 1, 22-23.
[314] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 6: AAS 58 (1966), 953. lpp.
[315] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 4: AAS 58 (1966), 950. un 951. lpp.
[316]Sal. Mt 28, 19.
[317] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 13: AAS 57 (1965), 17. lpp.
[318] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 26: AAS 57 (1965), 31. lpp.
[319]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Christus Dominus, 11: AAS 58 (1966), 677. lpp.; KTK, 368. un 369. kanons; ABKK, 177. kanona § 1, 178. kanons, 311. kanona § 1 un 312. kanons.
[320] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23: AAS 57 (1965), 27. lpp.
[321]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule romiešiem, Inscr.: SC 10bis, 106. lpp. ( Funk 1, 252).
[322]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus haereses, 3, 3, 2: SC 211, 32 (PG 7, 849); sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Pastor aeternus, 2. nod.: DS 3057.
[323]Sv. Maksims Apliecinātājs, Opuscula theologica et polemica : PG 91, 137-140.
[324] Pāvils VI, Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 62: AAS 68 (1976), 52. lpp.
[325] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23: AAS 57 (1965), 29. lpp.
[326] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 13: AAS 57 (1965), 18. lpp.
[327] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 14: AAS 57 (1965), 18. un 19. lpp.
[328] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 15: AAS 57 (1965), 19. lpp.
[329] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 3: AAS 57 (1965), 93. lpp.
[330] Pāvils VI, Uzruna Siksta kapelā, pieminot savstarpējās ekskomunikācijas starp Romas un Konstantinopoles Baznīcām atcelšanas 10 gadu jubileju (1975. gada 14. decembrī): AAS 68 (1976), 121. lpp.; sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Nostrae aetate, 4: AAS 58 (1966), 742. un 743. lpp.
[331] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 16: AAS 57 (1965), 20. lpp.
[332]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Nostrae aetate, 4: AAS 58 (1966), 742. un 743. lpp.
[333]Kunga ciešanu Lielā piektdiena, Vispārējā lūgšana VI: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 254. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 281. lpp.
[334] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 16: AAS 57 (1965), 20. lpp.; sal. tas pats, Dekl. Nostrae aetate, 3: AAS 58 (1966), 741. un 742. lpp.
[335] Vatikāna II koncils, Dekl. Nostrae aetate, 1: AAS 58 (1966), 740. lpp.
[336] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 16: AAS 57 (1965), 20. lpp.; sal. turpat, Dekl. Nostrae aetate, 2: AAS 58 (1966), 740. un 741. lpp.; Pāvils VI, Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 53: AAS 68 (1976), 41. lpp.
[337] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 16: AAS 57 (1965), 20. lpp.
[338]Sv. Augustīns, Sermo, 96, 7, 9: PL 38, 588.
[339]Sv. Ambrozijs, De virginitate 18, 119: Sancti Ambrosii Episcopi Mediolanensis opera, 14./2 sēj. (Milāna / Roma, 1989), 96. lpp. (PL 16, 297).
[340]Sal. jau 1 Pēt 3, 20-21.
[341] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 14: AAS 57 (1965), 18. lpp.
[342] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 16: AAS 57 (1965), 20. lpp.; sal. Svētais Oficijs, Vēstule Bostonas bīskapam (1949. gada 8. augustā): DS 3866-3872.
[343]Sal. Ebr 11, 6.
[344] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 7: AAS 58 (1966), 955. lpp.
[345] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 1: AAS 58 (1966), 947. lpp.
[346] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 2: AAS 58 (1966), 948. lpp.
[347] Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 23: AAS 83 (1991), 269. un 270. lpp.
[348] Vatikāna II koncils, Dekr. Apostolicam actuositatem, 6: AAS 58 (1966), 842. un 843. lpp.; Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 11: AAS 83 (1991), 259. un 260. lpp.
[349] Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 21: AAS 83 (1991), 268. lpp.
[350] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 1: AAS 58 (1966), 952. lpp.
[351] Tertuliāns, Apologeticum, 50, 13: CCL 1, 171 (PL 1, 603).
[352] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 43: AAS 58 (1966), 1064. lpp.
[353] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 12; turpat, 15, AAS 57 (1965), 20. lpp.
[354] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 1: AAS 58 (1966), 947. lpp.
[355] Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 12-20: AAS 83 (1991), no 260.-268. lpp.
[356] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 12. lpp.
[357] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 40: AAS 58 (1966), 1058.lpp.
[358] Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 42-47: AAS 83 (1991), no 289.-295. lpp.
[359] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 15: AAS 58 (1966), 964. lpp.
[360] Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 48-49: AAS 83 (1991), no 295.-297. lpp.
[361] Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 52-54: AAS 83 (1991), no 299.-302. lpp.
[362] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 6: AAS 58 (1966), 953.lpp.
[363]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 50: AAS 83 (1991), 297. un 298. lpp.
[364] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 4: AAS 57 (1965), 96. lpp.
[365]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 55: AAS 83 (1991), no 302.-304. lpp.
[366] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 9: AAS 58 (1966), 958. lpp.
[367] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 9: AAS 58 (1966), 958. lpp.
[368]Sal. Atkl 21, 14.
[369]Sal. Mt 28, 16-20; Apd 1, 8; 1 Kor 9, 1; 15, 7-8; Gal 1, 1 utt.
[370]Sal. Apd 2, 42.
[371]Sal. 2 Tim 1, 13-14.
[372] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 5: AAS 58 (1966), 952.
[373]I prefācija svēto apustuļu godam: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 426. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 513. lpp.
[374]Sal. 13, 20; 17, 18.
[375]Sal. Lk 10, 16.
[376]Sal. 15, 5.
[377]Sal. Mt 28, 20.
[378] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 20: AAS 57 (1965), 23. lpp.
[379] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 20: AAS 57 (1965), 23. lpp.; sal. sv. Klements no Romas, Vēstule korintiešiem, 42, 4: SC 167, 168-170 ( Funk 1,152); turpat, 44, 2: SC 167, 172 ( Funk 1,154-156).
[380] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 20: AAS 57 (1965), 24. lpp.
[381] Vatikāna II koncils, Dekr. Apostolicam actuositatem, 2: AAS 58 (1966), 838. lpp.
[382] Vatikāna II koncils, Dekr. Apostolicam actuositatem, 4: AAS 58 (1966), 840. lpp.; sal. 15, 5.
[383] Vatikāna II koncils, Dekr. Apostolicam actuositatem, 3: AAS 58 (1966), 839. lpp.
[384]Sal. Atkl 19, 6.
[385]Sal. Ef 1, 4.
[386]Sal. Atkl 21, 9.
[387]Sal. Atkl 21, 10-11.
[388]Sal. Ef 4, 3-5.
[389] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 2: AAS 58 (1966), 948. lpp.
[390]Sal. Atkl 21, 14.
[391]Sal. Mt 16, 18.
[392] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 11. un 12. lpp.
[393]KTK, 204. kanona § 1; sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 31: AAS 57 (1965), 37. un 38. lpp.
[394]KTK, 208. kanons; sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 32: AAS 57 (1965), 38. un 39. lpp.
[395] Vatikāna II koncils, Dekr. Apostolicam actuositatem, 2: AAS 58 (1966), 838. un 839. lpp.
[396]KTK, 207. kanona § 2.
[397] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 18: AAS 57 (1965), 21. un 22. lpp.
[398]Sal. Rom 1, 1.
[399]Sal. 1 Kor 9, 19.
[400] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 5: AAS 58 (1966), 951. lpp.
[401]Sal. 17, 21-23.
[402]Sal. Mt 4, 19. 21; 1, 43.
[403] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 19: AAS 57 (1965), 22. lpp.
[404] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 22: AAS 57 (1965), 25. lpp.; sal. KTK, 330. kanons.
[405]Sal. Mt 16, 18-19.
[406]Sal. 21, 15-17.
[407] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 22: AAS 57 (1965), 26. lpp.
[408] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23: AAS 57 (1965), 27. lpp.
[409] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 22: AAS 57 (1965), 26. lpp.; tas pats, Dekr. Christus Dominus, 2: AAS 58 (1966), 673. lpp.; turpat, 9: AAS 58 (1966), 676. lpp.
[410] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 22: AAS 57 (1965), 26. lpp.; KTK, 336. kanons.
[411]KTK, 337. kanona § 1.
[412] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 22: AAS 57 (1965), 27. lpp.
[413] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 22: AAS 57 (1965), 26. lpp.
[414] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23: AAS 57 (1965), 27. lpp.
[415] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23: AAS 57 (1965), 27. lpp.
[416]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Christus Dominus, 3: AAS 58 (1966), 674. lpp.
[417] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23: AAS 57 (1965), 28. lpp.
[418]Sal. Gal 2, 10.
[419]Sal. Apustuliskie kanoni, 34 [ Constitutiones apostolicae 8, 47, 34]: SC 336, 284 ( Funk, Didascalia et Constitutiones Apostolorum 1, 572-574).
[420] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23: AAS 57 (1965), 29. lpp.
[421] Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 4: AAS 58 (1966), 995. lpp.
[422]Sal. Mt 16, 15.
[423] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 25: AAS 57 (1965) 29. lpp.
[424] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 12: AAS 57 (1965), 16. lpp.; sal. tas pats, Dogm. konst. Dei Verbum, 10: AAS 58 (1966), 822. lpp.
[425] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 25: AAS 57 (1965), 30. lpp.; sal. Vatikāna I koncils, Konst. Pastor æternus, 4. nod.: DS 3074.
[426] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 10: AAS 58 (1966), 822. lpp.
[427] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 25: AAS 57 (1965), 30. lpp.
[428] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 25: AAS 57 (1965), 30. lpp.
[429] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 25: AAS 57 (1965), 29. un 30. lpp.
[430] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 26: AAS 57 (1965), 31. lpp.
[431] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 26: AAS 57 (1965), 32. lpp.
[432] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 27: AAS 57 (1965), 32. lpp.
[433]Sal. Lk 22, 26-27.
[434] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 27: AAS 57 (1965), 32. lpp.
[435] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 27: AAS 57 (1965), 33. lpp.
[436]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule smirniešiem, 8, 1: SC 10bis, 138 ( Funk 1, 282).
[437] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 31: AAS 57 (1965), 37. lpp.
[438] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 31: AAS 57 (1965), 37. un 38. lpp.
[439] Pijs XII, Uzruna nesen ieceltajiem kardināliem (1946. gada 20. februārī): AAS 38 (1946), 149. lpp.; citēts: Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Christifideles laici, 9: AAS 81 (1989), 406. lpp.
[440] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 33: AAS 57 (1965), 39. lpp.
[441] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 34: AAS 57 (1965), 40. lpp.; sal. turpat, 10: AAS 57 (1965), 14. un 15. lpp.
[442]KTK, 835. kanona § 4.
[443]KTK, 230. kanona § 1.
[444]KTK, 230. kanona § 3.
[445] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 35: AAS 57 (1965), 40. lpp.
[446]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 71, a. 4, ad 3: Leona XIII izdevums, 12, 124.
[447] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 35: AAS 57 (1965), 40. lpp.
[448] Vatikāna II koncils, Dekr. Apostolicam actuositatem, 6: AAS 58 (1966), 843. lpp.; sal. tas pats, Dekr. Ad gentes, 15. lpp.: AAS 58 (1966), 965. lpp.
[449]Sal. KTK, 774., 776. un 780. kanons.
[450]Sal. KTK, 229. kanons.
[451]Sal. KTK, 822. kanona § 3.
[452]Sal. KTK, 212. kanona § 3.
[453]Sal. Flp 2, 8-9.
[454] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 36: AAS 57 (1965), 41. lpp.
[455]Sv. Ambrozijs, Expositio psalmi CXVIII, 14, 30: CSEL 62, 318 (PL 15, 1476).
[456] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 36: AAS 57 (1965), 42. lpp.
[457] Pāvils VI, Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 73: AAS 68 (1976), 61. lpp.
[458]KTK, 129. kanona § 2.
[459]Sal. KTK, 443. kanona § 4.
[460]Sal. KTK, 463. kanona § 1-2.
[461]Sal. KTK, 511., 512. un 536. kanons.
[462]Sal. KTK, 517. kanona § 2.
[463]Sal. KTK, 492. kanona § 1 un 537. kanons.
[464]Sal. KTK, 1421. kanona § 2.
[465] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 36: AAS 57 (1965), 42. lpp.
[466] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 33: AAS 57 (1965), 39. lpp.
[467] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 44: AAS 57 (1965), 51. lpp.
[468]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 42-43: AAS 57 (1965), no 47.-50. lpp.; tas pats, Dekr. Perfectae caritatis, 2: AAS 58 (1966), 702.-703. lpp.
[469]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Perfectae caritatis, 5: AAS 58 (1966), 704. un 705. lpp.
[470]Sal. KTK, 537. kanons.
[471] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 43: AAS 57 (1965), 49. lpp.
[472] Vatikāna II koncils, Dekr. Perfectae caritatis, 1: AAS 58 (1966), 702. lpp.
[473]Sal. KTK, 605. kanons.
[474]KTK, 603. kanona § 1.
[475] 1 Kor 7, 34-36.
[476]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Vita consecrata, 7: AAS 88 (1996), 382. lpp.
[477]KTK, 604. kanona § 1.
[478] Ordo Consecrationis virginum, Praenotanda, 1, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 7. lpp.
[479]Sal. KTK, 604. kanona § 1.
[480]Sal. Ordo Consecrationis virginum, Praenotanda, 2, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 7. lpp.
[481]KTK, 604. kanona § 2.
[482]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 15: AAS 57 (1965), 102. lpp.
[483]Sal. KTK, 573. kanons.
[484]Sal. KTK, 607. kanons.
[485]Sal. KTK, 591. kanons.
[486] Vatikāna II koncils, Dekr. Christus Dominus, 33-35: AAS 58 (1966), no 690.-692. lpp.
[487]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 18: AAS 58 (1966), 968. un 969. lpp.; turpat, 40: AAS 58 (1966), 987. un 988. lpp.
[488] Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 69: AAS 83 (1991), 317. lpp.
[489]KTK, 710. kanons.
[490] Pijs XII, Ap. konst. Provida Mater : AAS 39 (1947), 118. lpp.
[491]KTK, 713. kanona § 2.
[492]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Perfectae caritatis, 11: AAS 58 (1966), 707. lpp.
[493]Sal. KTK, 713. kanons.
[494]KTK, 731. kanona § 1-2.
[495]KTK, 783. kanons; sal. Jānis Pāvils II, Enc. Redemptoris missio, 69: AAS 83 (1991), 317. un 318. lpp.
[496] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 31: AAS 57 (1965), 37. lpp.
[497] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 44: AAS 57 (1965), 50. un 51. lpp.
[498]Sal. KTK, 207. kanona § 1-2.
[499]KTK, 331. kanons.
[500] Vatikāna II koncils, Dekr. Christus Dominus, 2: AAS 58 (1966), 673. lpp.
[501] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23: AAS 57 (1965), 27. lpp.
[502] Vatikāna II koncils, Dekr. Apostolicam actuositatem, 2: AAS 58 (1966), 839. lpp.
[503] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 43: AAS 58 (1966), 1063. lpp.
[504]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 36: AAS 57 (1965), 41. lpp.
[505]Sv. Niketa no Remesiānas, Instructio ad competentes 5, 3, 23 [ Explanatio Symboli, 10]: TPL 1, 119 (PL 52, 871).
[506]Sv. Akvīnas Toms, In Symbolum Apostolorum scilicet "Credo in Deum" expositio, 13: Opera omnia, 27. sēj., (Parīze, 1875), 224. lpp.
[507]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 10, 24: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 119. lpp.
[508]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 10, 24: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 119. lpp.
[509] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 12: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[510]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 10, 27: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 121. lpp.
[511]Sal. Lk 16, 1-3.
[512]Sal. 1 Kor 10, 24.
[513] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 49: AAS 57 (1965), 54. lpp.
[514] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 49: AAS 57 (1965), 54. un 55. lpp.
[515] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 49: AAS 57 (1965), 55. lpp.
[516] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 49: AAS 57 (1965), 55. lpp.
[517]Sv. Dominiks, mirstot, saviem brāļiem: Relatio juridica 4, (brālis Radulfs no Favencijas ), 42: Acta sanctorum, Augustus I, 636. lpp; sal. Jordāns no Saksijas, Vita 4, 69: Acta sanctorum, Augustus I, 551. lpp.
[518]Sv. Terēze no Bērna Jēzus, Verba (1897. gada 17. jūlijā): Derniers Entretiens (Parīze, 1971), 270. lpp.
[519] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 50: AAS 57 (1965), 56. lpp.
[520] Martyrium sancti Polycarpi, 17, 3: SC 10bis, 232 ( Funk 1, 336).
[521] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 50: AAS 57 (1965), 55. lpp.
[522] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 51: AAS 57 (1965), 58. lpp.
[523] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 3: AAS 57 (1965), 6. lpp.
[524] Pāvils VI, Svinīgais ticības apliecinājums, 30: AAS 60 (1968), 445. lpp.
[525] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53: AAS 57 (1965), 57. un 58. lpp.; sal. sv. Augustīns, De sancta virginitate, 6, 6: CSEL 41, 240 (PL 40, 399).
[526] Pāvils VI, Uzrunājot Koncila tēvus 3. vispārējās sinodes sēdē (1964. gada 21. novembrī): AAS 56 (1964), 1015. lpp.
[527] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 57: AAS 57 (1965), 61. lpp.
[528] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 58: AAS 57 (1965), 61. un 62. lpp.
[529] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 69: AAS 57 (1965), 66. lpp.
[530] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 59: AAS 57 (1965), 62. lpp.
[531] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 59: AAS 57 (1965), 62. lpp.; sal. Pijs XII, Ap. konst. Munificentissimus Deus (1950. gada 1. novembrī): DS 3903.
[532] Svētās Jaunavas Marijas iemigšanas dienas tropārijs "Hōmologion to mega" (Roma, 1876), 215. lpp.
[533] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 53: AAS 57 (1965), 59. lpp.
[534]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 63: AAS 57 (1965), 64. lpp.
[535] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 61: AAS 57 (1965), 63. lpp.
[536] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 62: AAS 57 (1965), 63. lpp.
[537] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 60: AAS 57 (1965), 62. lpp.
[538] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 62: AAS 57 (1965), 63. lpp.
[539] Pāvils VI, Ap. pamud. Marialis cultus 56: AAS 66 (1974), 162. lpp.
[540] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 66: AAS 57 (1965), 65. lpp.
[541]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 103: AAS 56 (1964), 125. lpp.
[542] Pāvils VI, Ap. pamud. Marialis cultus, 42: AAS 66 (1974), 152. un 153. lpp.
[543] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 69: AAS 57 (1965), 66. un 67. lpp.
[544] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 68: AAS 57 (1965), 66. lpp.
[545] Pāvils VI, Svinīgais ticības apliecinājums, 15: AAS 60 (1968), 439. lpp.
[546]Sal. Rom 4, 25.
[547]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 11, 3: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 123. lpp.
[548]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 1, 4: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 123. lpp.
[549]Sal. sv. Gregors no Nazianzas, Oratio, 39, 17: SC 358, 188 (PG 36, 356).
[550] Tridentas koncils, 14. sesija, Doctrina de sacramento Paenitentiae, 2. nod.: DS 1672.
[551]Sv. Augustīns, Sermo, 214,11: izd. P. Verbraken : Revue Bénédictine 72 (1962), 21, (PL 38, 1071-1072).
[552]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 11, 5: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 124. lpp.
[553]Sal. Mt 18, 21-22.
[554]Sv. Ambrozijs, De Paenitentia, 1, 8, 34: CSEL 73, 135-136 (PL 16, 476-477).
[555]Sv. Jānis Hrizostoms, De sacerdotio, 3, 5: SC 272, 148 (PG 48, 643).
[556]Sv. Augustīns, Sermo, 213, 8, 8: izd. G. Morin, Sancti Augustini sermones post Maurinos reperti [Guelferbytanus 1, 9] (Roma, 1930), 448. lpp. (PL 38, 1064).
[557]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 1, 11, 6: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 124. un 125. lpp.
[558]Sal. 6, 39-40.
[559]Sal. 1 Tes 4, 14; 1 Kor 6, 14; 2 Kor 4, 14; Flp 3, 10-11.
[560]Sal. Rad 6, 3; Ps 56, 5; Is 40, 6.
[561] Tertuliāns, De resurrectione mortuorum, 1, 1: CCL 2, 921 (PL 2, 841).
[562]Sal. 2 Mak 7, 29; Dan 12, 1-13.
[563]Sal. Apd 23, 6.
[564]Sal. 11, 24.
[565]Sal. 5, 24-25; 6, 40.
[566]Sal. 6, 54.
[567]Sal. Mk 5, 21-43; Lk 7, 11-17; 11.
[568]Sal. Mt 12, 39.
[569]Sal. 2, 19-22.
[570]Sal. Mk 10, 34.
[571]Sal. Apd 4, 33.
[572]Sal. Apd 17, 32; 1 Kor 15, 12-13.
[573]Sv. Augustīns, Enarratio in Psalmum, 88, 2, 5: L 39, 1237 (PL 37, 1134).
[574]Sal. Dan 12, 2.
[575] Laterāna IV koncils, 1. nod., De fide catholica : DS 801.
[576]Sal. Flp 3, 21.
[577]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus haereses, 4, 18, 5: SC 100, 610-612 (PG 7, 1028-1029).
[578] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 54. lpp.
[579]Sal. Flp 3, 20.
[580]Sal. Flp 1, 23.
[581]Sal. Pāvils VI, Svinīgais ticības apliecinājums, 28: AAS 60 (1968), 444. lpp.
[582] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 18: AAS 58 (1966), 1038. lpp.
[583]Sal. Rad 2, 17.
[584]Sal. Rom 6, 3-9; Flp 3, 10-11.
[585]Sal. Rad 2, 17; 3, 3. 19; Gudr 1, 13; Rom 5, 12; 6, 23.
[586]Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr. De peccato originali, 1. kanons: DS 1511.
[587]Sal. Gudr 2, 23-24.
[588] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 18: AAS 58 (1966), 1038. lpp.
[589]Sal. Mk 14, 33-34; Ebr 5, 7-8.
[590]Sal. Rom 5, 19-21.
[591]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule romiešiem, 6,1-2: SC 10bis, 114 ( Funk 1, 258-260).
[592]Sal. Lk 23, 46.
[593]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule romiešiem, 7, 2: SC 10bis, 116 ( Funk 1, 258-260).
[594] Sv. Terēze no Jēzus, Poesia, 7: Biblioteca Mística Carmelitana, 6. sējums (Burgosa, 1919), 86. lpp.
[595] Sv. Terēze no Bērna Jēzus, Vēstule (1897. gada 9. jūnijā): Correspondance Générale, 2. sēj. (Parīze, 1973), 1015. lpp.
[596]Sal. 1 Tes 4, 13-14.
[597]I Prefācija par mirušajiem: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 439. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 538. lpp.
[598] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 54. lpp.
[599] De imitatione Christi, 1, 23, 5-8: izd. T. Lupo, (Vatikāns, 1982), 70. lpp.
[600] Sv. Francisks no Asīzes, Canticum Fratris Solis : Opuscula sancti Patris Francisci Assiiensis, izd. C. Esser, (Grotaferata, 1978), 85. un 86. lpp.
[601] Tertuliāns, De resurrectione mortuorum 8, 2: CCL 2, 931 (PL 2, 852).
[602] Lionas II koncils, Professio fidei Michaelis Palaeologi imperatoris : DS 854.
[603]Sal. 1 Kor 15, 42.
[604] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 18: AAS 58 (1966), 1038. lpp.
[605]Slimnieku un mirstošo garīgā aprūpe (Ordo Unctionis infirmorum eorumque Pastoralis curae, Ordo commendationis morientium), 146-147, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1972), 60. un 61. lpp.
[606]Sal. 2 Tim 1, 9-10.
[607]Sal. Lk 16, 22.
[608]Sal. Lk 23, 43.
[609]Sal. 2 Kor 5, 8; Flp 1, 23; Ebr 9, 27; 12, 23.
[610]Sal. Mt 16, 26.
[611]Sal. Lionas II koncils, Professio fidei Michaelis Palaeologi imperatoris : DS 856; Florences koncils, Dekr. Pro Graecis : DS 1304; Tridentas koncils, 25. sesija, Dekr. De purgatorio : DS 1820.
[612]Sal. Lionas II koncils, Professio fidei Michaelis Palaeologi imperatoris : DS 857; Jānis XXII, Bulla Ne super his : DS 991; Benedikts XII, Konst. Benedictus Deus : DS 1000-1001; Florences koncils, Dekr. Pro Graecis : DS 1305.
[613]Sal. Lionas II koncils, Professio fidei Michaelis Palaeologi imperatoris : DS 858; Benedikts XII, Konst. Benedictus Deus : DS 1002; Florences koncils, Dekr. Pro Graecis : DS 1306.
[614] Sv. Jānis no Krusta, Avisos y sentencias, 57: Biblioteca Mística Carmelitana, 13. sēj. (Burgosa, 1931), 238. lpp.
[615]Sal. Atkl 22, 4.
[616] Benedikts XII, Konst. Benedictus Deus : DS 1000; sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 49: AAS 57 (1965), 54. lpp.
[617]Sal. 14, 3; Flp 1, 23; 1 Tes 4, 17.
[618]Sal. Atkl 2, 17.
[619]Sv. Ambrozijs, Expositio evangelii secundum Lucam, 10, 121: CCL 14, 379 (PL 15, 1927).
[620]Sv. Cipriāns no Kartāgas, Epistula, 58,10: CSEL 3/2, 665 (56, 10: PL 4, 367-368).
[621]Sal. Mt 25, 21. 23.
[622]Sal. Florences koncils, Dekr. Pro Graecis : DS 1304.
[623]Sal. Tridentas koncils, 25. sesija, Dekr. De purgatorio : DS 1820; 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 30. kanons: DS 1580.
[624]Piem., 1 Kor 3,15; 1 Pēt 1,7.
[625]Sv. Gregors Lielais, Dialogi, 4, 41, 3: SC 265, 148 (4, 39: PL 77, 396).
[626]Sal. Lionas II koncils, Professio fidei Michaelis Palaeologi imperatoris : DS 856.
[627]Sal. Īj 1,5.
[628]Sv. Jānis Hrizostoms, In epistulam I ad Corinthios, homīlija 41, 5: PG 61, 361.
[629]Sal. Mt 25, 31-46.
[630]Sal. Mt 5, 22. 29; 13, 42. 50; Mk 9, 43-48.
[631]Sal. Mt 10, 28.
[632]Sal. Simbols Quicumque : DS 76; Konstantinopoles sinode (543. gadā), Anathematisti contra Origenem, 7: DS 409; turpat, 9: DS 411; Laterāna IV koncils, 1. nod., De fide catholica : DS 801; Lionas II koncils, Professio fidei Michaelis Palaeologi imperatoris : DS 858; Benedikts XII, Konst. Benedictus Deus : DS 1002; Florences koncils, Dekr. Pro Iacobitis : DS 1304; Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 25. kanons: DS 1575; Pāvils VI, Svinīgais ticības apliecinājums, 12: AAS 60 (1968), 438. lpp.
[633] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 54. lpp.
[634]Sal. Oranžas II koncils, Conclusio : DS 397; Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 25. kanons: DS 1567.
[635]I Euharistiskā lūgšana jeb Romas kanons, 88: Misale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 450. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 554. lpp.
[636]Sal. 12, 48.
[637]Sv. Augustīns, Sermo, 18, 4, 4: CCL 41, 247-249 (PL 38, 130-131).
[638]Sal. Dz 8, 6.
[639] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 1: AAS 57 (1965), 53. lpp.
[640]Sal. Atkl 21, 1.
[641]Sal. Atkl 21, 5.
[642]Sal. Atkl 21, 27.
[643] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 1: AAS 57 (1965), 5. lpp.
[644]Sal. Atkl 21, 27.
[645]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus haereses, 5, 32, 1: SC 153, 398 (PG 7, 1210).
[646] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 39: AAS 58 (1966), 1056. un 1057. lpp.
[647] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 39: AAS 58 (1966), 1057. lpp.
[648] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 39: AAS 58 (1966), 1057. lpp. tas pats, Dogm. konst. Lumen gentium, 2: AAS 57 (1965), 5. un 6. lpp.
[649]Sv. Kirils no Jeruzalemes, Catecheses illuminandorum, 18, 9: Opera, 2. sēj., izd. J. Rupp (Monaci, 1870) 332. lpp. (PG 33,1049).
[650] Pāvils VI, Svinīgais ticības apliecinājums, 28: AAS 60 (1968), 444. lpp.
[651] Pāvils VI, Svinīgais ticības apliecinājums, 29: AAS 60 (1968), 444. lpp.
[652]Sal. Klēra kongregācija, Directorium catechisticum generale, 69: AAS 64 (1972), 141. lpp.
[653]Lūgšana pirms Komūnijas, 132: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 474. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 594. lpp.
[654] Lionas II koncils, Professio fidei Michaelis Palaeologi imperatoris : DS 859; sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 16. nod.: DS 1549.
[655]Sal. Atkl 22, 21.
[656]Sal. Mt 6, 2. 5. 16.
[657]Sal. 5, 19.
[658]Sv. Augustīns, Sermo, 58, 11, 13: PL 38, 399.
[659]Doksoloģija pēc euharistiskās lūgšanas: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 455., 460., 464. un 471. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 578. lpp. (piem.).