Pirmā sadaļa. Sakramentālā norise

1076
739

Vasarsvētku dienā, nonākot Svētajam Garam, Baznīca ir atklājusies pasaulei. [1] Ar Svētā Gara dāvāšanu iesākas jauns laikmets "noslēpuma piešķiršanā": Baznīcas laikmets, kurā Kristus caur savas Baznīcas liturģiju atklāj, dara klātesošu un dāvā savu pestīšanas darbu, "kamēr Viņš atnāks" ( 1 Kor 11, 26). Šajā Baznīcas laikmetā Kristus dzīvo un darbojas savā Baznīcā un kopā ar to jaunā, īpaši šim laikmetam atbilstošā veidā. Viņš darbojas caur sakramentiem; un to Austrumu un Rietumu kopīgā Tradīcija sauc par "sakramentālo norisi (jeb ekonomiju)"; tās būtība ir Kristus Lieldienu noslēpuma augļu "piešķiršana" Baznīcas "sakramentālās" liturģijas svinēšanā.


Tādēļ ir ļoti svarīgi vispirms izgaismot šo pestīšanas augļu "sakramentālo piešķiršanu" ( pirmā nodaļa ). Tā skaidrāk parādīsies liturģiskās svinēšanas daba un būtiskie elementi ( otrā nodaļa ).


[1]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 3-4: AAS 56, (1964), 100. lpp.; tas pats, Dogm. konst. Lumen gentium, 2: AAS 57 (1965), 6. lpp.

Pirmā nodaļa. Lieldienu noslēpums Baznīcas laikmetā


1. artikuls. Liturģija - Vissvētās Trīsvienības darbs


I. Tēvs - liturģijas Avots un Galamērķis

1077
492

"Lai slavēts Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas mums Kristū ir devis ikvienu garīgo svētību debesu lietās. Tāpat Viņš Kristū ir izredzējis mūs jau pirms pasaules radīšanas, lai Viņa priekšā mēs būtu svēti un nevainojami mīlestībā. Viņš ir paredzējis saskaņā ar savas gribas lēmumu mūs pieņemt par bērniem caur Jēzu Kristu, lai tiktu pagodināta Viņa slavas pilnā žēlastība, ko Viņš mums dāvāja mīļotajā Dēlā." ( Ef 1, 3-6)

1078
2626

Svētība ir dievišķa darbība, kura dod dzīvību un kuras avots ir Tēvs. Viņa svētība vienlaikus ir gan vārds, gan dāvana (lat. bene- dictio ; gr. ey-logia ). Šis termins, attiecināts uz cilvēku, nozīmē pielūgsmi un sevis atdošanu Radītājam pateicībā.

1079

No iesākuma līdz laiku piepildījumam viss Dieva darbs ir svētība. No pirmās radīšanas liturģiskās dzejas līdz debesu Jeruzalemes dziedājumam iedvesmotie autori sludina pestīšanas nodomu kā neizmērojamu Dieva svētību.

1080

Kopš iesākuma Dievs svētī dzīvās būtnes, īpaši vīrieti un sievieti. Derība ar Noasu un visām dzīvajām būtnēm, par spīti cilvēka grēkam, atjauno šo auglības svētību, kaut arī cilvēka grēka dēļ zeme ir "nolādēta". Taču, tieši sākot ar Ābrahamu, Dieva svētība iesniedzas cilvēces vēsturē, kas virzījās pretī nāvei, lai pagrieztu tās gaitu pretī dzīvībai, pretī tās avotam: pateicoties "ticīgo tēva ticībai", kurš pieņēma svētību, ir uzsākusies pestīšanas vēsture.

1081

Dieva svētība izpaužas brīnumainos un pestījošos notikumos: Īzāka dzimšana, iziešana no Ēģiptes (Pasha un izceļošana), Apsolītās zemes dāvāšana, Dāvida izvēlēšana, Dieva klātbūtne templī, trimda, kas šķīstīja tautu, un "mazā atlikuma" atgriešanās. Likums, Praviešu grāmatas un Psalmi, kas caurauž izvēlētās tautas liturģiju, vienlaikus gan piemin šo dievišķo svētību, gan atbild uz to ar slavas un pateicības lūgšanām.

1082

Baznīcas liturģijā Dieva svētība tiek atklāta un piešķirta pilnībā: Tēvs tiek atzīts un pielūgts kā visas radīšanas un pestīšanas svētības Avots un Galamērķis. Savā Vārdā, kurš mūsu dēļ iemiesojās, mira un augšāmcēlās, Viņš pārpilnībā apveltī mūs ar savu svētību un caur cilvēktapušo Vārdu piepilda mūsu sirdis ar Dāvanu, kas satur visas dāvanas - Svēto Garu.

1083
2627
1360

Līdz ar to kļūst saprotams kristīgās liturģijas divējādais saturs, kas ir kā ticības un mīlestības atbilde uz "garīgo svētību", ar kuru mūs apveltī Tēvs. No vienas puses - Baznīca, vienota ar savu Kungu un "Svētā Gara vadīta" [2], svētī Tēvu "par Viņa neizsakāmo Dāvanu" ( 2 Kor 9, 15) ar pielūgsmi, slavēšanu un pateicības lūgšanu. No otras puses - līdz Dieva nodoma galīgam piepildījumam Baznīca nemitējas dāvāt Tēvam "Viņa paša dāvanas" un lūgt Viņu sūtīt Svēto Garu pār tām un pār sevi pašu, pār ticīgajiem un pār visu pasauli, lai vienotībā ar Kristu-Priesteri Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpumā un Svētā Gara spēkā šī dievišķā svētība nestu dzīvības augļus, "lai tiktu pagodināta Viņa slavas pilnā žēlastība" ( Ef 1, 6).


II. Kristus darbs liturģijā


Pagodinātais Kristus...
1084
662
1127

Kristus, atrazdamies "pie Tēva labās rokas" un piepildīdams ar Svēto Garu savu Miesu, kas ir Baznīca, tagad darbojas caur paša iedibinātajiem sakramentiem, lai piešķirtu žēlastību. Sakramenti ir redzamas zīmes (vārdi un darbības), kas pieejamas mūsu tagadējā laikmeta cilvēkiem. Žēlastību, ko tie apzīmē, tie īsteno iedarbīgi, pateicoties Kristus darbībai un Svētā Gara spēkā.

1085
519
1165

Baznīcas liturģijā Kristus izsaka un īsteno galvenokārt savu Lieldienu noslēpumu. Zemes dzīves laikā Jēzus ar savu mācību sludināja un ar saviem darbiem jau iepriekš atklāja savu Lieldienu noslēpumu. Kad pienāk Viņa stunda [3], Viņš pārdzīvo vienreizīgo vēstures notikumu, kas nepāriet: "reizi par visām reizēm" ( Rom 6, 10; Ebr 7, 27; 9, 12) Jēzus mirst, tiek apbedīts, augšāmceļas no mirušajiem un sēž pie Tēva labās rokas. Tas ir mūsu vēsturē noticis reāls notikums, taču tas ir vienreizējs un neatkārtojams: visi pārējie vēstures notikumi vienreiz norisinās un pēc tam paiet, nogrimstot pagātnes dzīlēs. Turpretī Kristus Lieldienu noslēpums nevar palikt tikai pagātnē, jo ar savu nāvi Viņš ir iznīcinājis nāvi un viss, kas Kristus ir, un viss, ko Viņš darījis un izcietis visu cilvēku labā, ir līdzdalīgs Dieva mūžībā un tādējādi sniedzas pāri laikiem un ir tajos klātesošs. Krusta un augšāmcelšanās notikums paliek un visu pievelk pie dzīvības.


...kopš apustuļu laikmeta Baznīcas...
1086
858

"Tāpat kā Kristu sūtīja Tēvs, tā arī Viņš pats ir sūtījis savus Svētā Gara piepildītos apustuļus, lai tie ne tikai sludinātu Evaņģēliju visai radībai, vēstot par Dieva Dēlu, kurš ar savu nāvi un augšāmcelšanos mūs atpestījis gan no sātana varas, gan no nāves un ievedis mūs sava Tēva valstībā, bet arī lai viņi caur Upuri un sakramentiem, kuri ir visas liturģiskās dzīves centrā, veiktu šo pestīšanas darbu, kuru viņi sludināja." [4]

1087
861
1536

Tādējādi augšāmcēlies Kristus, dāvādams Svēto Garu apustuļiem, piešķir tiem savu svētdarīšanas varu [5] : viņi kļūst par Kristus sakramentālo zīmi. Ar tā paša Svētā Gara spēku viņi piešķir šo varu saviem pēctečiem. Šī "apustuliskā pēctecība" veido visu Baznīcas liturģisko dzīvi: tā pati ir sakramentāla, jo tā tiek tālāknodota ar Ordinācijas sakramentu.


...ir klātesošs šīszemes liturģijā...
1088
776
669
1373

"Lai veiktu šo tik diženo darbu" - sava pestīšanas darba augļu piešķiršanu jeb dāvāšanu - "Kristus vienmēr ir klātesošs savā Baznīcā, it īpaši liturģiskajās darbībās. Viņš ir klātesošs gan Svētās Mises Upurī, gan ordinētā kalpotāja personā. "Viņš, kas reiz sevi upurēja pie krusta, tagad pats sevi upurē caur priesteriem", būdams īpašā veidā klātesošs Euharistijā zem maizes un vīna zīmēm. Ar savu varu Viņš ir klātesošs sakramentos - tādējādi - ja kāds kristī, tad kristī pats Kristus. Viņš ir klātesošs savā Vārdā, jo, kad Baznīcā lasa Svētos Rakstus, tad runā Kristus. Visbeidzot, Viņš ir klātesošs, kad Baznīca lūdzas un dzied psalmus, jo Viņš ir apsolījis: "Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū." ( Mt 18, 20)" [6]

1089
796

"Šī diženā darba veikšanā, ar kuru Dievs tiek pilnīgi pagodināts, bet cilvēki - svētdarīti, Kristus vienmēr iesaista arī Baznīcu, savu mīļoto Līgavu, kas piesauc Viņu kā savu Kungu un kas caur Viņu godina mūžīgo Tēvu ar savu kultu." [7]


...kas piedalās debesu liturģijā
1090
1137,1139

"Piedaloties šīszemes liturģijā, mēs jau priekšnojausmā piedalāmies debesu liturģijā, kas tiek svinēta svētajā pilsētā - debesu Jeruzalemē, uz kuru mēs tiecamies kā ceļinieki un kurā Kristus sēž pie Dieva labās rokas kā svētnīcas un patiesā tabernākula kalpotājs; kopā ar visu debesu pulku mēs dziedam Kungam godības himnu; godinot svēto piemiņu, mēs ceram ņemt dalību viņu pulkā; mēs gaidām kā Pestītāju mūsu Kungu Jēzu Kristu, līdz Viņš - mūsu Dzīvība - parādīsies pats, un tad mēs kopā ar Viņu parādīsimies godībā." [8]


III. Svētais Gars un Baznīca liturģijā

1091
798

Svētais Gars liturģijā ir Dieva tautas ticības Pedagogs, "Dieva šedevru", kuri ir jaunās derības sakramenti, Meistars. Tas, ko Svētais Gars vēlas un veic Baznīcas sirdī, ir, lai mēs dzīvotu no augšāmceltā Kristus dzīves. Kad Viņš saņem mūsu ticības atbildi, kuru Viņš pats ierosinājis, tad noris īsta sadarbība. Tās rezultātā liturģija kļūst par Svētā Gara un Baznīcas kopīgu darbu.

1092
737

Šajā Kristus noslēpuma sakramentālajā dāvāšanā Svētais Gars darbojas tādā pašā veidā, kā citos pestīšanas vēstures posmos: Viņš gatavo Baznīcu uz tās sastapšanos ar savu Kungu; Viņš atgādina par Kristu un atklāj Viņu svētsapulces ticībai; Viņš dara klātesošu un aktualizē Kristus noslēpumu ar savu pārveidojošo spēku; visbeidzot, Viņš, vienotības Gars, vieno Baznīcu ar Kristus dzīvi un sūtību.


Svētais Gars sagatavo Kristus saņemšanai
1093
762

Svētais Gars sakramentālajā norisē piepilda vecās derības pirmtēlus. Tā kā Kristus Baznīca ir tikusi "brīnumaini sagatavota Izraēļa tautas un vecās derības vēsturē" [9], tad Baznīcas liturģija kā neatņemamu un neaizvietojamu sastāvdaļu saglabā vecās derības kulta elementus, darot tos par saviem:

121

- galvenokart Vecās Derības lasījumus;

2585

- Psalmu lūgšanas;

1081

- un īpaši - piemiņu par pestīšanas notikumiem un nozīmīgām reālijām, kas tika pilnībā īstenotas Kristus noslēpumā (apsolījums un derība, izceļošana un Pasha, valstība un templis, trimda un atgriešanās).

1094
128,130

Šo abu derību harmonija [10] ir pamatā Kunga Lieldienu katehēzei [11], bet vēlāk arī apustuļu un Baznīcas tēvu katehēzei. Šī katehēze atklāj to, kas bijis apslēpts zem Vecās Derības burta: Kristus noslēpums. Tā tiek saukta par "tipoloģisku", jo atklāj pilnīgi jauno, kas ir Kristū, izejot no pirmtēliem (gr. typos ), kas vēstīja par Viņu pirmās derības notikumos, vārdos un simbolos. Ja pārlasa Veco Derību Patiesības Garā un izejot no Kristus, tad atklājas pirmtēlu nozīme. [12] Tādējādi plūdi un Noasa šķirsts ir pirmtēli pestīšanai caur Kristību [13], tāpat arī mākonis un Sarkanās jūras šķērsošana, kā arī ūdens, kas plūst no klints, ir Kristus garīgo dāvanu [14] pirmtēls; manna tuksnesī attēlo Euharistiju, "īsto maizi no debesīm" ( 6, 32).

1095
281
117

Šī iemesla dēļ Baznīca īpaši Adventa, Gavēņa un, pāri visam, Lieldienu nakts laikā pārlasa un no jauna izdzīvo visus šos pestīšanas vēstures lielos notikumus savas liturģijas "šodienā". Bet tas prasa, lai katehēze palīdzētu ticīgajiem atvērties, lai pestīšanas vēstures "garīgā" izpratne viņiem būtu tāda, kādu to atklāj un liek mums piedzīvot Baznīcas liturģija.

1096
1174
1352
841

Jūdu liturģija un kristīgā liturģija. Ja labāk pazīst ebreju tautas ticību un reliģisko dzīvi, kā tās tiek apliecinātas un praktizētas vēl šodien, tad var labāk izprast dažus kristīgās liturģijas aspektus. Gan jūdiem, gan kristiešiem Svētie Raksti ir būtiska liturģijas sastāvdaļa: ar Dieva Vārda lasīšanu, atbildi uz šo Vārdu, slavināšanas lūgšanām un aizlūgumiem par dzīvajiem un mirušajiem, paļaušanos uz dievišķo žēlsirdību. Vārda liturģijas īpašās struktūras sākotne meklējama jūdu lūgšanā. Tajā var atrast paralēles Stundu lūgšanām un citiem liturģiskajiem tekstiem un formulējumiem, kā arī mūsu visgodājamāko lūgšanu formulām, starp kurām ir Tēvs mūsu. Arī euharistiskās lūgšanas ir iedvesmojusi jūdu tradīcija. Kā saistība starp jūdu liturģiju un kristīgo liturģiju, tā arī atšķirība starp tām satura ziņā ir īpaši labi saskatāma liturģiskā gada lielajās svinībās, kā, piemēram, Lieldienās. Gan kristieši, gan jūdi svin Lieldienas (Pashu): jūdi svin vēsturiskas, uz nākotni vērstas Lieldienas, bet kristieši - Lieldienas, kas īstenojušās Kristus nāves un augšāmcelšanās notikumā, kaut arī joprojām gaida to galīgo piepildījumu.

1097

Jaunās derības liturģijā ikviena liturģiskā darbība, it īpaši Euharistijas un citu sakramentu svinēšana, ir Kristus un Baznīcas sastapšanās. Liturģiskās svētsapulces vienība rodas no "vienotības Svētajā Garā", kas sapulcina Dieva bērnus vienīgajā Kristus Miesā. Tā stāv pāri cilvēciskajām, rasu, kultūras un sociālajām īpatnībām.

1098
1430

Svētsapulcei ir jāsagatavojas sastapties ar savu Kungu, lai kā tauta, būtu pilnīgi gatava. [15] Šī siržu sagatavošana ir Svētā Gara un svētsapulces, it sevišķi tās liturģisko kalpotāju, kopējā lieta. Svētā Gara žēlastība cenšas modināt ticību, sirds atgriešanos un Tēva gribas pieņemšanu. Šāds sirdsstāvoklis ir nepieciešams, lai saņemtu pārējās žēlastības, kas tiek dāvātas pašā dievkalpojumā, un jaunās dzīves augļus, kas paredzēti kā liturģiskās svinēšanas rezultāts.


Svētais Gars atgādina Kristus noslēpumu
1099
91

Gars un Baznīca sadarbojas, lai liturģijā atklātos Kristus un Viņa pestīšanas darbs. Galvenokārt Euharistijā, bet analoģiski arī pārējos sakramentos liturģija ir pestīšanas noslēpuma svinīgā piemiņa (lat. memoriale - memoriāls). Svētais Gars ir Baznīcas dzīvā atmiņa. [16]

1100
1134

Dieva Vārds. Svētais Gars liturģiskajai svētsapulcei vispirms atgādina pestīšanas notikuma jēgu, padarot dzīvu pasludināto Dieva Vārdu, lai tas tiktu uzņemts un izdzīvots:

103,131

"Liturģiskajā svinēšanā Svētajiem Rakstiem ir ārkārtīgi liela nozīme. Tieši no tiem tiek ņemti teksti, kurus lasa un izskaidro sprediķī, kā arī psalmi, kurus dzied; arī lūgšanas un liturģiskie dziedājumi ir Rakstu iedvesmoti un ierosināti; tāpat arī liturģiskās darbības un zīmes savu nozīmi gūst no Svētajiem Rakstiem." [17]

1101
117

Tieši Svētais Gars dāvā lasītājiem un klausītājiem Dieva Vārda garīgo izpratni atbilstoši tam, kāda ir viņu sirds attieksme. Caur vārdiem, darbībām un zīmēm, kas veido liturģiskās svinēšanas norisi, Viņš iesaista ticīgos un liturģiskos kalpotājus dzīvās attiecībās ar Kristu - Tēva Vārdu un Attēlu, lai viņi varētu piepildīt savu dzīvi ar to lietu jēgu, kuras tie dzird, apcer un veic liturģiskajā svinēšanā.

1102
143

"Pestīšanas [..] Vārds [..] ir tas, kas ticīgo sirdīs dod barību ticībai; tieši pestīšanas Vārds dod aizsākumu un izaugsmi ticīgo vienībai." [18] Dieva Vārda sludināšana neaprobežojas ar mācības sniegšanu: tā prasa ticības atbildi kā piekrišanu un apņemšanos, kas pakārtota Dieva derībai ar savu tautu. Svētais Gars dod arī ticības žēlastību, stiprina ticību un nodrošina tās izaugsmi kopienā. Liturģiskā svētsapulce vispirms ir vienotība ticībā.

1103
1362

Anamnēze. Liturģiskā svinēšana vienmēr atsaucas uz Dieva pestīšanu nesošo iejaukšanos vēstures notikumos. "Atklāsme norisinās caur darbiem un vārdiem, kas ir cieši saistīti viens ar otru, tā ka [..] vārdi [..] sludina darbus un ļauj atklāt noslēpumu, ko tie satur." [19] Vārda liturģijā Svētais Gars "piemin" svētsapulcei visu, ko Kristus darījis mūsu labā. Saskaņā ar liturģisko darbību dabu un vietējo Baznīcu ritu tradīcijām, liturģijā tiek svinēta Dieva brīnumdarbu "piemiņa" vairāk vai mazāk izvērstā pieminēšanas lūgšanā - anamnēzē. Svētais Gars, kurš šādi modina Baznīcas atmiņu, rosina arī pateicības un slavas lūgšanas (gr. doksologia ).


Svētais Gars dara klātesošu Kristus noslēpumu
1104
1085

Kristīgā liturģija ne tikai piemin notikumus, kas mums nesuši pestīšanu, bet arī dara tos klātesošus. Kristus Lieldienu noslēpums tiek svinēts, tas netiek atkārtots; atkārtojas tikai svinēšanas reizes; katrā no tām nonāk Svētais Gars, kurš vienīgo noslēpumu dara klātesošu.

1105
1153

Epiklēze ("pāri-saukšana") ir aizlūgums, kurā priesteris lūdz Tēvu nosūtīt Svētdarītāju Garu, lai upurdāvanas kļūtu par Kristus Miesu un Asinīm un ticīgie, tās saņemdami, paši kļūtu par dzīvu upurdāvanu Dievam.

1106

Epiklēze kopā ar anamnēzi ir katras sakramentālās svinēšanas centrā, it sevišķi - Euharistijā:

1375

"Un tu jautā, kādā veidā maize kļūst par Kristus Miesu un vīns [..] par Kristus Asinīm? Es tev patiesi atbildu, ka Svētais Gars nonāk pār tām un izdara to, kas pārsniedz jebkādu vārdu un jebkuru domu. [..] Lai tev pietiek ar to, ka zini - to izdara Svētais Gars tādā pat veidā, kā no svētās Dieva Dzemdētājas caur Svēto Garu Kungs pats sev un pats sevī pieņēma miesu." [20]

1107
2816

Svētais Gars ar savu pārveidojošo spēku darbojas liturģijā, lai drīzāk iestātos Dieva valstība un drīzāk pilnībā piepildītos pestīšanas noslēpums. Mums, kas gaidām un ceram, Viņš ļauj jau iepriekš patiesi piedzīvot pilnīgu Vissvētās Trīsvienības vienotību. Tēva, kurš ir uzklausījis Baznīcas epiklēzi, sūtīts Svētais Gars dod dzīvību tiem, kas Viņu pieņem, un jau tagad tiem ir viņu mantojuma "ķīla" [21].


Vienotība Svētajā Garā
1108
788
1091
775

Ikvienā liturģiskajā darbībā Svētā Gara sūtības mērķis ir panākt, lai mēs būtu vienotībā ar Kristu Viņa Miesas veidošanai. Svētais Gars ir kā Tēva Vīnkoka sula, kura zari nes augļus. [22] Liturģijā īstenojas visdziļākā Svētā Gara un Baznīcas sadarbība. Viņš, vienotības Gars, ir neiztrūkstoši klātesošs Baznīcā, un šī iemesla dēļ Baznīca ir lielais dievišķās vienotības sakraments, kas sapulcina vienkopus izkliedētos Dieva bērnus. Svētā Gara auglis liturģijā ir reizē komūnija ar Vissvēto Trīsvienību un komūnija ar brāļiem. [23]

1109
1368

Epiklēze ir arī lūgšana par to, lai svētsapulce pilnībā īstenotu vienotību ar Kristus noslēpumu. "Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība[i] un Dieva mīlestība[i], un Svētā Gara sadraudzība[i]" ( 2 Kor 13, 13) vienmēr jāpaliek ar mums un jānes augļi arī ārpus euharistiskās svinēšanas. Tādējādi Baznīca lūdz Tēvam sūtīt Svēto Garu, lai Viņš ticīgo cilvēku dzīvi darītu par dzīvu upurdāvanu Dievam, tiem garīgi pārveidojoties pēc Kristus attēla, rūpējoties par Baznīcas vienību un kļūstot līdzdalīgiem tās sūtībā ar savu liecību un kalpojumu mīlestībā.


Kopsavilkums

1110

Baznīcas liturģijā Dievs Tēvs tiek svētīts un pielūgts kā Avots visām radīšanas un pestīšanas svētībām, ar kurām Viņš mūs svētījis savā Dēlā, lai dotu mums Garu, kas mūs dara par Dieva bērniem.

1111

Kristus darbība liturģijā ir sakramentāla, jo Svētā Gara spēkā tajā ir klātesošs Viņa pestīšanas noslēpums; jo Viņa Miesa, kas ir Baznīca, ir kā sakraments (zīme un rīks), kurā Svētais Gars dāvā pestīšanas noslēpumu; jo ar savām liturģiskajām darbībām Baznīca, kas svētceļo virs zemes, priekšnojausmā jau piedalās debesu liturģijā.

1112

Svētā Gara sūtība Baznīcas liturģijā ir sagatavot svētsapulci uz tikšanos ar Kristu, atgādināt par Kristu un atklāt Viņu svētsapulces ticībai; ar savu pārveidojošo spēku darīt klātesošu un dzīvu Kristus pestīšanas darbu, kā arī darīt, lai vienotības dāvana Baznīcā nestu augļus.


2. artikuls. Lieldienu noslēpums Baznīcas sakramentos

1113
1210

Visas liturģiskās dzīves centrā ir euharistiskais Upuris un sakramenti. [24] Baznīcā ir septiņi sakramenti: Kristības, Iestiprināšanas jeb Hrizmācijas, Euharistijas, Gandarīšanas, Slimnieku svaidīšanas, Ordinācijas (Priesterības) un Laulības sakraments. [25] Šajā artikulā runa ir par to, kas kopējs šiem septiņiem Baznīcas sakramentiem, raugoties no doktrinālā viedokļa. Tas, kas kopējs to svinēšanā, būs izklāstīts otrajā nodaļā, bet tas, kas katram no tiem īpašs, tiks apskatīts otrajā sadaļā.


I. Kristus sakramenti

1114

"Būdami uzticīgi Svēto Rakstu mācībai, apustuliskajai Tradīcijai [..] un Baznīcas tēvu vienprātīgajam atzinumam" [26], apliecinām, ka "jaunā likuma sakramenti [..] visi ir mūsu Kunga Jēzus Kristus iedibināti". [27]

1115
512,560

Visi Jēzus vārdi un darbi - kā Viņa apslēptās dzīves, tā arī Viņa atklātās darbības laikā - jau ir nesuši pestīšanu. Tie jau iepriekš atklāja Lieldienu noslēpuma varenību. Tie sludināja un sagatavoja to, ko Viņš dos Baznīcai, kad viss būs piepildīts. Kristus dzīves noslēpumi ir pamats tam, ko Viņš turpmāk caur savas Baznīcas kalpotājiem piešķirs sakramentos, jo "kas [..] bijis redzams mūsu Pestītājā, tas pārgājis sakramentos". [28]

1116
1504,774

Sakramenti - "spēki, kas iziet" no vienmēr dzīvās un dzīvinošās Kristus Miesas [29], būdami Svētā Gara darbības Kristus Miesā, kas ir Baznīca, - ir "Dieva meistardarbi" jaunajā un mūžīgajā derībā.


II. Baznīcas sakramenti

1117
120

Pateicoties Svētajam Garam, kas ieved Baznīcu "visā patiesībā" ( 16, 13), Baznīca, būdama uzticīga Dieva noslēpumu pārvaldītāja, soli pa solim ir atpazinusi šo no Kristus saņemto dārgumu krātuvi un noteikusi šo dārgmantu "piešķiršanu", tāpat kā tas bijis ar Svēto Rakstu kanonu un ticības mācību. [30] Tādējādi Baznīca gadsimtu gaitā ir atzinusi, ka liturģisko ritu vidū septiņi tiešā nozīmē ir Kunga iedibināti sakramenti.

1118
1396

Sakramenti ir "Baznīcas" sakramenti divējādā nozīmē: tie pastāv "caur Baznīcu" un "Baznīcas labā". Tie pastāv "caur Baznīcu", jo tā pati ir Kristus darbības sakraments, Kristum darbojoties Baznīcā, pateicoties Svētā Gara nosūtīšanai. Un tie pastāv "Baznīcas labā", tie ir "sakramenti, kas veido Baznīcu" [31], jo cilvēkiem tie atklāj un piešķir, it īpaši Euharistijā, vienotības ar Dievu-Mīlestību, kas ir viens Dievs trijās Personās, noslēpumu.

1119
792

Kopā ar Kristu - tās Galvu - veidodama "vienu mistisku personu" [32], Baznīca darbojas sakramentos kā "organiski strukturēta" [33] "priesteriska kopiena": caur Kristību un Iestiprināšanu priesteriskā tauta kļūst spējīga svinēt liturģiju; pie tam daži ticīgie, saņēmuši Ordinācijas sakramentu, "Kristus vārdā tiek iecelti, lai 'ganītu' Baznīcu ar Dieva Vārdu un žēlastību" [34].

1120
1547

Ordinētais kalpojums jeb "kalpošanas priesterība" [35] pastāv, lai kalpotu kristīto priesterībai. Tas garantē, ka sakramentos caur Svēto Garu Baznīcas labā patiešām darbojas Kristus. Pestīšanas sūtība, kuru Tēvs uzticēja cilvēktapušajam Dēlam, tiek uzticēta apustuļiem un caur tiem - viņu pēctečiem: tie saņem Jēzus Garu, lai darbotos Viņa vārdā un Viņa personā. [36] Tādējādi ordinētais kalpotājs ir sakramentālā saikne, kas liturģisko darbību saista ar to, ko sacījuši un darījuši apustuļi, un, caur viņiem - ar to, ko sacījis un darījis Kristus, sakramentu Avots un Pamats.

1121
1272,1304
1582

Trīs sakramenti - Kristības, Iestiprināšanas un Ordinācijas sakraments - līdz ar žēlastību piešķir arī sakramentālu zīmi (lat. character ) jeb "zīmogu", ar kuru kristietis piedalās Kristus priesterībā un ir Baznīcas daļa saskaņā ar stāvokļa un funkciju dažādību. Šī pielīdzināšana Kristum un Baznīcai, ko veic Svētais Gars, ir kristietī neizdzēšama [37], tā paliek vienmēr kā pozitīva atvērtība žēlastībai, kā Dieva aizsardzības apsolījums un ķīla un kā aicinājums savā dzīvē īstenot Dieva kultu un kalpot Baznīcai. Tātad šie sakramenti nekad nav atkārtojami.


III. Ticības sakramenti

1122
849
1236

Kristus ir sūtījis savus apustuļus, lai tie sludinātu "Viņa vārdā [..] atgriešan[os] no grēkiem un grēku piedošan[u] visām tautām" ( Lk 24, 47). "Māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā." (Mt 28, 19) Sūtība kristīt, tātad sakramentālā sūtība, ir ietverta pašā evaņģelizācijas sūtībā, jo sakraments tiek sagatavots ar Dieva Vārdu un ticību, bet ticība ir piekrišana šim Vārdam:


"Dieva tauta vispirms tiek sapulcināta ar dzīvā Dieva Vārdu [..]. Vārda sludināšana ir nepieciešama pašam sakramentālajam kalpojumam, jo runa ir par ticības sakramentiem un ticībai vajadzīgs Vārds, lai tā dzimtu un saņemtu barību." [38]

1123
1154

"Sakramenti ir pakārtoti cilvēka svētdarīšanai, Kristus Miesas veidošanai, visbeidzot -Dieva kulta svinēšanai; kā zīmēm tiem ir arī mācīšanas loma. Sakramenti ne tikai prasa ticību, bet ar vārdiem un darbiem tie arī uztur, stiprina un izsaka ticību; lūk, kāpēc tie tiek saukti par ticības sakramentiem." [39]

1124
166
1327
78

Baznīcas ticība ir pirms kristieša ticības, kurš tiek aicināts to pieņemt. Kad Baznīca svin sakramentus, tā apliecina no apustuļiem saņemto ticību. Te sakņojas senā paruna: "Lex orandi, lex credendi" ( kā lūdzies, tā tici) vai "Legem credendi lex statuat supplicandi" (lūgšana nosaka ticību), kā sacījis Akvitānijas Prospērs (5. gs.). [40] Lūgšanas likums ir ticības likums. Baznīca tic tā, kā lūdzas. Liturģija ir svētās un dzīvās Tradīcijas patiesa sastāvdaļa. [41]

1125
1205

Šī iemesla dēļ neviens sakramentālais rits nevar tikt mainīts pēc ordinētā kalpotāja vai kopienas patikas vai arī sagrozīts viņu ērtības labad. Pat augstākā Baznīcas amatpersona nevar mainīt liturģiju pēc savas patikas, bet vienīgi ticības paklausībā un reliģiski cienot liturģijas noslēpumu.

1126
815

Pie tam, tā kā sakramenti izsaka un attīsta ticības vienotību Baznīcā, tad lex orandi (lūgšanas likums) ir viens no būtiskajiem kritērijiem dialogā, kas cenšas atjaunot kristiešu vienību. [42]


IV. Pestīšanas sakramenti

1127
1084
1105
696

Sakramenti, kad tos cienīgi svin ticībā, dāvā žēlastību, kas atbilst to nozīmei. [43] Tie ir iedarbīgi, jo tajos darbojas pats Kristus: Viņš kristī, Viņš ir Tas, kas darbojas savos sakramentos, lai piešķirtu žēlastību, kas atbilst sakramenta nozīmei. Tēvs vienmēr uzklausa sava Dēla Baznīcas lūgšanu, kas katra sakramenta epiklēzē apliecina savu ticību Gara spēkam. Kā uguns pārvērš sevī visu, ko tā skar, tā arī Svētais Gars pārvērš dievišķajā dzīvībā visu, kas pakļauts Viņa varai.

1128
1584

Tāda ir šī Baznīcas apgalvojuma jēga [44] : sakramenti darbojas ex opere operato (jeb "ar to vien, ka darbība tiek paveikta"), tas nozīmē - Kristus pestījošā darba, kas piepildīts reizi par visām reizēm, spēkā. No šejienes izriet sekojošais: "sakramentu īsteno nevis tā cilvēka taisnīgums, kas to dod vai saņem, bet gan Dieva spēks". [45] Kad vien sakraments tiek svinēts saskaņā ar Baznīcas nodomu, Kristus un Viņa Gara spēks darbojas tajā un caur to neatkarīgi no kalpotāja personīgā svētuma. Taču sakramenta augļi ir atkarīgi no tā saņēmēja nostājas.

1129
1257,2003
460

Baznīca apgalvo, ka ticīgajiem jaunās derības sakramenti ir nepieciešami pestīšanai. [46] "Sakramentālā žēlastība" ir Kristus dotā Svētā Gara žēlastība, un tā ir īpaša katram sakramentam. Gars dziedina un pārveido tos, kas Viņu saņem, darot līdzīgus Dieva Dēlam. Sakramentālās dzīves auglis ir tāds, ka Gars, kas ticīgos dara par pieņemtajiem bērniem, viņus dievišķo [47], vitāli savienodams ar vienīgo Dieva Dēlu, Pestītāju.


V. Mūžīgās dzīves sakramenti

1130
2817
950

Baznīca svin sava Kunga noslēpumu, "kamēr Viņš atnāks" ( 1 Kor 11, 26) un "lai Dievs visā [..] [būtu] viss" ( 1 Kor 15, 28). Kopš apustuļu laikiem liturģija tiek virzīta uz savu galamērķi caur Gara nopūtām Baznīcā: "Marana tha !" ( 1 Kor 16, 22) Tādējādi liturģija piedalās Jēzus vēlmē: "Es ilgoties ilgojos šo Pashu ēst kopā ar jums, [..] kamēr tā piepildīsies Dieva valstībā." ( Lk 22, 15-16) Kristus sakramentos Baznīca jau saņem sava mantojuma ķīlu, tā jau piedalās mūžīgajā dzīvē, arvien "gaidot, kad piepildīsies svētā cerība un parādīsies lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus godība" ( Tit 2, 13). "Gars un Līgava saka: 'Nāc!' [..] Nāc, Kungs Jēzu!" ( Atkl 22, 17. 20)


Sv. Toms par sakramentālās zīmes dažādajiem aspektiem sniedz šādu īsu pārskatu: "Sakraments ir piemiņas zīme tam, kas noticis pirms tā, proti, Kristus ciešanām; norādes zīme tam, ko mūsos īsteno Kristus ciešanas, proti, žēlastībai; un tā prognozē - es gribētu sacīt - iepriekš vēstī par nākamo godību." [48]


Kopsavilkums

1131

Sakramenti ir iedarbīgas žēlastības zīmes, kuras Kristus iedibinājis un uzticējis Baznīcai; caur tiem mēs saņemam dievišķo dzīvi. Redzamie riti, ar kuriem sakramentus svin, nozīmē un īsteno katra sakramenta īpašās žēlastības. Tie nes augļus tajos cilvēkos, kuri tos saņem ar attiecīgu nostāju.

1132

Baznīca sakramentus svin kā priesteriska kopiena, kuras struktūru veido kristīto priesterība un ordinēto kalpotāju priesterība.

1133

Svētais Gars sagatavo sakramentiem ar Dieva Vārdu un ticību, kas Dieva Vārdu uzņem labi sagatavotās sirdīs. Tad sakramenti stiprina un izsaka ticību.

1134

Sakramentālās dzīves augļus vienlaikus saņem gan katrs personiski, gan visa Baznīca kopumā. No vienas puses - katram ticīgajam šie augļi ir dzīve Dievam Jēzū Kristū; no otras puses - tas veicina Baznīcas izaugsmi mīlestībā un tās sūtību - sniegt liecību.


[2]Sal. Lk 10, 21.
[3]Sal. 13, 1; 17, 1.
[4] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 6: AAS 56, (1964), 100. lpp.
[5]Sal. 20, 21-23.
[6] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 7: AAS 56, (1964), 100. un 101. lpp.
[7] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 7: AAS 56, (1964), 101. lpp.
[8] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 8: AAS 56, (1964), 101. lpp.; sal. tas pats, Dogm. konst. Lumen Gentium, 50: AAS 57, (1965), no 55.-57. lpp.
[9] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen Gentium, 2: AAS 57, (1965), 6. lpp.
[10]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 14-16: AAS 58, (1966), 824. un 825. lpp.
[11]Sal. Lk 24, 13-49.
[12]Sal. 2 Kor 3, 14-16.
[13]Sal. 1 Pēt 3, 21.
[14]Sal. 1 Kor 10, 1-6.
[15]Sal. Lk 1, 17.
[16]Sal. 14, 26.
[17] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 24: AAS 56 (1964), 106. un 107. lpp.
[18] Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 4: AAS 58 (1966), 996. lpp.
[19]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 2: AAS 58, (1966), 818. lpp.
[20]Sv. Jānis Damaskietis, Expositio fidei, 86 [ De fide orthodoxa, 4, 13]: PTS 12, 194-195 (PG 94, 1141. 1145).
[21]Sal. Ef 1, 14; 2 Kor 1, 22.
[22]Sal. 15, 1-17; Gal 5, 22.
[23]Sal. 1 Jņ 1, 3-7.
[24]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 6: AAS 56 (1964), 100. lpp.
[25]Sal. Lionas II koncils, Professio fidei Michaelis Paleologi imperatoris : DS 860; Florences koncils, Dekr. Pro Armenis : DS 1310; Tridentas koncils, 7. sesija, Kanoni De sacramentis in genere, 1. kanons: DS 1601.
[26] Tridentas koncils, 7. sesija, Dekr . De sacramentis, Proœmium: DS 1600.
[27] Tridentas koncils, 7. sesija, Kanoni De sacramentis in genere, 1. kanons: DS 1601.
[28]Sv. Leons Lielais, Sermo, 74, 2: CCL 138A, 457 (PL 54, 398).
[29]Sal. Lk 5, 17; 6, 19; 8, 46.
[30]Sal. Mt 13, 52; 1 Kor 4, 1.
[31] Sv. Augustīns, De civitate Dei, 22, 17: CSEL 40/2, 625 (PL 41, 779); sal. sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 64, a. 2, ad 3: Leona XIII izdevums, 12, 43.
[32] Pijs XII, Enc. Mystici corporis : AAS 35 (1943), 226. lpp.
[33] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen Gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. lpp.
[34] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen Gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. lpp.
[35] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen Gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. lpp.
[36]Sal. 20, 21-23; Lk 24, 47; Mt 28, 18-20.
[37] Tridentas koncils, 7. sesija, Kanoni De sacramentis in genere, 9. kanons: DS 1609.
[38] Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 4: AAS 58 (1966), 995. un 996. lpp.
[39]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 59: AAS 56 (1964), 116. lpp.
[40] Indiculus, 8. nod.: DS 246 (PL 51, 209).
[41]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 8: AAS 58 (1966), 821. lpp.
[42]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 2: AAS 57 (1965), 91. un 92. lpp.; turpat, 15: AAS 57 (1965), 101. un 102. lpp.
[43]Sal. Tridentas koncils, 7. sesija, Kanoni De sacramentis in genere, 5. kanons: DS 1605; turpat, 6. kanons: DS 1606.
[44]Sal. Tridentas koncils, 7. sesija, Kanoni De sacramentis in genere, 8. kanons: DS 1608.
[45]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 68, a. 8, c.: Leona XIII izdevums, 12, 100.
[46]Sal. Tridentas koncils, 4. sesija, Kanoni De sacramentis in genere, 8. kanons: DS 1604.
[47]Sal. 2 Pēt 1, 4.
[48]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 60, a. 3, c.: Leona XIII izdevums, 12, 6.