Otrā nodaļa. Lieldienu noslēpuma sakramentālā svinēšana

1135

Katehēze, kas ievada liturģijā, vispirms ietver izpratni par sakramentālo norisi (pirmā nodaļa). Šajā gaismā atklājas tas, kas ir jauns šajā svinēšanā. Tātad šajā nodaļā runa būs par Baznīcas sakramentu svinēšanu. Te tiks apskatīts tas, kas, pastāvot liturģisko tradīciju dažādībai, ir kopējs visu septiņu sakramentu svinēšanai; tas, kas katram no tiem īpašs, tiks izklāstīts pēc tam. Šī sakramentālo svinēšanu pamatkatehēze sniedz atbildi uz pirmajiem jautājumiem, kurus ticīgie par šo tēmu sev uzdod:


- Kas svin?


- Kā jāsvin?


- Kad jāsvin?


- Kur jāsvin?


1. artikuls. Svinēt Baznīcas liturģiju


I. Kas svin?

1136
795,1090

Liturģija ir "visa Kristus" (lat. Christus totus ) "darbība". Tie, kas jau tagad to svin caur zīmēm, jau piedalās debesu liturģijā, kur svinēšana ir pilnīga vienotība un svētki.


2642
Debesu liturģijas celebranti
1137
662

Sv. Jāņa Atklāsmes grāmata, kas tiek lasīta Baznīcas liturģijā, mūsu skatienam vispirms atklāj debesīs celtu troni un Kādu sēžam šajā tronī [1] : "Kungu" ( Is 6, 1) [2]. Tad "Jēru, kas bija it kā nokauts" ( Atkl 5, 6) [3] : krustā sisto un augšāmcēlušos Kristu, vienīgo patiesās svētnīcas Augsto priesteri [4], To pašu, "kurš upurē un tiek upurēts, kurš dāvā un tiek dāvāts" [5]. Visbeidzot, "dzīvības ūdens upi [..], kura izplūda no Dieva un Jēra troņa" ( Atkl 22, 1), vienu no visskaistākajiem Svētā Gara simboliem. [6]

1138
335
1370

"Atkal sapulcināti" Kristū, Dieva slavināšanas kalpošanā un Viņa nodoma piepildīšanā piedalās: debesu spēki [7], visa radība (četri dzīvie), vecās un jaunās derības kalpi (divdesmit četri vecajie), Dieva jaunā tauta (simt četrdesmit četri tūkstoši) [8], īpaši "Dieva Vārda [..] dēļ" ( Atkl 6, 9) nonāvētie mocekļi un Vissvētā Dieva Māte ( Sieviete [9], Jēra Līgava [10] ), visbeidzot - liels ļaužu pulks, "ko neviens nevarēja saskaitīt, no visām dzimtām, ciltīm, tautām un valodām" ( Atkl 7, 9).

1139

Tieši par šīs mūžīgās liturģijas līdzdalībniekiem mūs dara Gars un Baznīca, kad sakramentos svinam pestīšanas noslēpumu.


Sakramentālās liturģijas celebranti
1140
752,1348
1372

Liturģiju svin visa kopiena : Kristus Miesa vienotībā ar savu Galvu. "Liturģiskās darbības nav privātas darbības, bet gan Baznīcas svinības, kura ir 'vienības sakraments', tas ir, svētā tauta, apvienota un sakārtota bīskapu vadībā. Lūk, kāpēc tās pieder visai Baznīcas miesai, pauž to un ietekmē; taču ikvienu atsevišķu Baznīcas locekli tās skar katru savā veidā saskaņā ar ieņemamās kārtas, izpildāmo pienākumu un aktuālās dalības dažādību." [11] Tā paša iemesla dēļ arī "ikreiz, kad kāds rits saskaņā ar tam piemītošo īpašo dabu ir svinams kopīgi, ar ticīgo aktīvu līdzdalību, ir jāizceļ tas, ka šādai kopīgai svinēšanai, cik vien iespējams, jādod priekšroka pār kādu individuāli un gandrīz privāti svinamu ritu". [12]

1141
1120

Svinētāja svētsapulce ir kristīto kopiena, kas "ar atdzimšanu un Svētā Gara svaidījumu ir iesvētīta, lai kļūtu par garīgu mājokli un svētu priesterību, un upurētu visus kristiešu darbus kā garīgas upurdāvanas". [13] Šī "kopīgā priesterība" ir Kristus, vienīgā Priestera, priesterība, kurā piedalās visi Viņa locekļi [14] :

1268

"Māte Baznīca ļoti vēlas, lai visi ticīgie ņemtu tādu pilnīgu, apzinātu un aktīvu dalību liturģiskajās svinībās, kādu prasa pati liturģijas daba un kas ir kristīgās tautas, 'izredzētas tautas, karaliskās priesterības, svētas tautas, īpašumā iegūto ļaužu' (sal . 1 Pēt 2, 9) [15], tiesības un pienākums saskaņā ar saņemto Kristību." [16]

1142
1549
1561

Taču "ne visiem locekļiem ir tas pats uzdevums" ( Rom 12, 4). Dažus locekļus Dievs aicina Baznīcā un caur Baznīcu īpašam kalpojumam kopienā. Šie kalpi tiek izvēlēti un iesvētīti ar Ordinācijas sakramentu, ar kuru Svētais Gars dara tos spējīgus rīkoties Kristus-Galvas personā visu Baznīcas locekļu labā. [17] Ordinētais kalpotājs ir kā Kristus-Priestera "ikona". Tā kā Baznīcas sakraments pilnībā izpaužas Euharistijā, tad bīskapa kalpojums un, vienotībā ar viņu, priesteru un diakonu kalpojums vispirms kļūst redzams, viņiem svinot Euharistiju.

1143
903
1672

Lai ticīgie varētu izpildīt savus kopīgās priesterības uzdevumus, pastāv arī citi īpaši kalpojumi, kuri nav saņemti ar Ordinācijas sakramentu un kurus nosaka bīskapi saskaņā ar liturģiskajām tradīcijām un pastorālajām vajadzībām. "Pat ministranti, lektori, komentētāji un kora dziedātāji pilda patiesu liturģisku kalpojumu." [18]

1144

Tādējādi sakramentu svinēšanā "liturgs" (svinētājs) ir visa svētsapulce - katrs saskaņā ar savu pienākumu, taču "Gara vienībā", kurš darbojas visos. "Liturģiskajās svinībās katrs, vai tas būtu kalpotājs vai ticīgais, savu pienākumu pildot, darīs vienīgi un visu to, kas tam pienākas saskaņā ar lietas dabu un liturģiskajām normām." [19]


II. Kā jāsvin?


1333,1340
Zīmes un simboli
1145
53

Sakramentālā svinēšana ir zīmju un simbolu caurausta. Saskaņā ar dievišķās pestīšanas pedagoģiju to nozīme sakņojas radīšanas darbā un cilvēku kultūrā, tā izkristalizējas vecās derības notikumos un pilnībā atklājas Kristus personā un darbā.

1146
362,2702
1879

Cilvēku pasaules zīmes. Cilvēku dzīvē zīmes un simboli ieņem ievērojamu vietu. Tā kā cilvēks vienlaikus ir gan miesīga, gan garīga būtne, tad garīgās lietas viņš izsaka un uztver caur materiālām zīmēm un simboliem. Cilvēkam kā sabiedriskai būtnei nepieciešamas zīmes un simboli, lai ar valodu, žestiem un darbībām sazinātos ar līdzcilvēkiem. Tāpat tas notiek viņa attiecībās ar Dievu.

1147
299

Dievs runā ar cilvēku caur redzamo radību. Materiālā pasaule atklājas cilvēka saprātam, lai viņš saskatītu tajā sava Radītāja pēdas. [20] Gaisma un nakts, vējš un uguns, ūdens un zeme, koki un augļi runā par Dievu, simbolizē vienlaikus gan Viņa diženumu, gan Viņa tuvumu.

1148

Šīs sajūtām uztveramās lietas - radības - var kļūt par vietu, kur izpaužas Dieva darbība, kas svētdara cilvēkus, un arī cilvēku darbība, kas godina Dievu. Tāpat tas ir arī ar zīmēm un simboliem cilvēku sabiedriskajā dzīvē: mazgāt un iesvaidīt ar eļļu, lauzt maizi un dalīties ar vīna kausu, - tas viss var izteikt Dieva svētdarošo klātbūtni un cilvēka pateicību savam Radītājam.

1149
843

Cilvēces lielās reliģijas bieži vien iespaidīgi liecina par šo reliģisko ritu kosmisko un simbolisko jēgu. Baznīcas liturģija pieņem, iekļauj sevī un svētdara radības un cilvēku kultūras elementus, piešķirot tiem žēlastības zīmju cieņu. Tās kļūst par zīmēm jaunajai radībai Jēzū Kristū.

1150
1334

Derības zīmes. Izvēlētā tauta saņem no Dieva atšķirības zīmes un simbolus, kas iezīmē tās liturģisko dzīvi: šīs zīmes un simboli vairs nav tikai kosmisko ciklu un sabiedrisko notikumu svinības, bet derības zīmes, simboli Dieva brīnumdarbiem, kurus Viņš veicis savas tautas labā. Šo vecās derības liturģisko zīmju vidū varam minēt apgraizīšanu, karaļu un priesteru iesvaidīšanu un iesvētīšanu, roku uzlikšanu, upurēšanu - un it īpaši - Pashu. Baznīca šais zīmēs saskata jaunās derības sakramentu pirmtēlu.

1151
1335

Kristus pieņemtās zīmes. Savā sludināšanā Kungs Jēzus bieži lieto radības zīmes, lai atklātu Dieva valstības noslēpumus. [21] Viņš dziedina ar materiālām zīmēm un simboliskiem žestiem. [22] Ar to palīdzību Viņš akcentē arī savu sludināšanu. Viņš dod jaunu jēgu vecās derības notikumiem un zīmēm, īpaši izceļošanai un Pashai [23], jo Viņš pats ir visu šo zīmju jēga.

1152

Sakramentālās zīmes. Kopš Vasarsvētkiem Svētais Gars svētdarīšanu veic ar savas Baznīcas sakramentālajām zīmēm. Baznīcas sakramenti nevis atceļ, bet gan šķīstī un iekļauj sevī visu kosmosa un sabiedriskās dzīves zīmju un simbolu bagātību. Bez tam sakramenti piepilda vecās derības pirmtēlus, tie nozīmē un īsteno Kristus nesto pestīšanu, kā arī jau iepriekš pauž un īsteno debesu godību.


Vārdi un darbības
1153
53

Sakramentālā svinēšana ir Dieva bērnu sastapšanās ar savu Tēvu Kristū un Svētajā Garā, un šī sastapšanās izpaužas kā dialogs, izmantojot darbību un vārdu starpniecību. Protams, šīs simboliskās darbības jau pašas par sevi ir valoda, taču Dieva Vārdam un ticības atbildei jāpavada un jādzīvina šīs darbības, lai valstības sēkla nestu augļus labā zemē. Liturģiskās darbības nozīmē to, ko Dieva Vārds izsaka: reizē gan Dieva nesavtīgo iniciatīvu, gan Viņa tautas ticības atbildi.

1154
1100
103

Vārda liturģija ir sakramentālo svinību neatņemama sastāvdaļa. Lai dotu barību ticīgo ticībai, ir jāizceļ Dieva Vārda zīmes: Svēto Rakstu grāmata (lekcionārijs vai Evaņģēlijs), tās godināšana ( procesija, vīraks, gaisma), sludināšanas vieta (ambona), dzirdama un saprotama lasīšana, ordinētā kalpotāja homīlija, kas turpina Dieva Vārda sludināšanu, svētsapulces atbildes (slavēšanas, psalmu meditācijas, litānijas, ticības apliecinājums).

1155
1127

Liturģiskie vārdi un liturģiskā darbība kā zīmes un mācība ir nav atdalāmas viena no otras, un nedalāmi tās arī īsteno to, ko apzīmē. Svētais Gars dod ne tikai Dieva Vārda izpratni, modinādams ticību; ar sakramentiem Viņš arī īsteno Vārdā sludinātos Dieva "brīnumdarbus": Viņš dara klātesošu un pieejamu Tēva darbu, kuru piepildījis mīļotais Dēls.


Dziedājums un mūzika
1156

"Universālās Baznīcas muzikālā tradīcija radījusi nenovērtējamu dārgumu krātuvi, visaugstāko sasniegumu pārējo mākslu vidū, īpaši jau tādēļ, ka sakrālais dziedājums, būdams saistīts ar vārdiem, ir nepieciešama jeb neatņemama svinīgās liturģijas sastāvdaļa." [24] Dieva iedvesmoto psalmu sacerēšana un dziedāšana, bieži vien - mūzikas instrumentu pavadījumā, bija cieši saistīta jau ar vecās derības liturģiskajām svinībām. Baznīca šo tradīciju turpina un attīsta: "Dziediet savā starpā psalmus, himnas un garīgas dziesmas; dziediet un skandiniet savās sirdīs Kungam." ( Ef 5, 19) [25] "Kas dzied, lūdzas divkārt." [26]

1157
2502

Dziedājums un mūzika savu zīmju uzdevumu izpilda jo nozīmīgākā veidā, "jo ciešāk tie saistīti ar liturģisko darbību" [27] atbilstoši trim galvenajiem kritērijiem: lūgšanas izteiksmes skaistumam, svētsapulces vienprātīgajai līdzdalībai paredzētajos brīžos un liturģiskās norises svinīgajam raksturam. Tādējādi dziedājumam un mūzikai līdz ar liturģiskajiem vārdiem un darbību ir viens mērķis: Dieva slavināšana un ticīgo svētdarīšana [28] :


"Cik ļoti es raudāju, klausoties dziedam Tavas himnas un dziesmas Tavas Baznīcas balsīs! Kādu saviļņojumu manī tas izraisīja! Tās plūda manās ausīs, liedamas patiesību manā sirdī un pacilādamas to dievbijīgā pielūgsmē, un asaras ritēja man pār vaigiem, un man kļuva tik labi no tām." [29]

1158
1201
1674

Zīmju harmonija (dziedājums, mūzika, vārdi un darbības) ir jo izteiksmīgāka un auglīgāka, jo vairāk tā izpaužas Dieva tautas, kas svin liturģiju, kultūras bagātībās. [30] Šī iemesla dēļ "tautas reliģiskais dziedājums ir saprātīgi jāveicina, lai dievbijīgā un svētā darbībā un pašā liturģijā", saskaņā ar Baznīcas normām, "atskanētu ticīgo balsis". [31] Taču "sakrālajam dziedājumam paredzētajiem tekstiem jabūt saskaņā ar katolisko mācību, priekšroku dodot tekstiem, kas ņemti no Svētajiem Rakstiem un liturģiskajiem avotiem". [32]


476,477,2129,2132
Svētbildes
1159

Svētbilde, liturģiskā ikona galvenokārt attēlo Kristu. Tā nevar attēlot neredzamo un neizprotamo Dievu; Dieva Dēla iemiesošanās iesāka jaunu attēlu "kārtību":


"Agrāk Dievs, kam nav nedz ķermeņa, nedz izskata, nekādi nevarēja tikt attēlots. Taču tagad, kad Viņš darījis sevi redzamu miesā un runājis ar cilvēkiem, es varu attēlot to, ko es Viņā esmu redzējis. [..] Mēs ar atklātu seju skatām Kunga godību." [33]

1160

Kristīgā ikonogrāfija ar attēlu starpniecību sludina evaņģēlisko vēstījumu, kuru Svētie Raksti tālāknodod ar vārdiem. Attēls un vārdi viens otru izskaidro:


"Lai īsi varētu apliecināt mūsu ticību, mēs glabājam visas Baznīcas tradīcijas, gan rakstītās, gan nerakstītās, kuras esam saņēmuši mantojumā bez izmaiņām. Viena no tām ir arī svētbilžu gleznošana, kas atbilst evaņģēlisko notikumu sludināšanai tādēļ, ka patiesi un nevis šķietami Dieva Vārds ir kļuvis Cilvēks, un šī gleznošana mums ir noderīga un nāk par labu. Jo tam, kas viens otru paskaidro, neapšaubāmi ir abpusēja jēga." [34]

1161

Visas liturģiskās svinēšanas zīmes ir saistītas ar Kristu: arī svētbildes, kurās attēlota svētā Dieva Dzemdētāja un svētie. Tās patiesi nozīmē Kristu, kas viņos ir ticis pagodināts. Tās pauž "tik liel[o] daudzum[u] liecinieku" ( Ebr 12, 1), kuri turpina piedalīties pasaules pestīšanā un ar kuriem mēs esam vienoti vispirms jau sakramentālajā svinēšanā. Caur svēto attēliem mūsu ticībai atklājas cilvēks, kas radīts "pēc Dieva attēla" un beidzot ir pārveidots "pēc Viņa līdzības" [35], un arī eņģeļi, kas sapulcināti Kristū zem vienas Galvas:


"Sekojot mūsu svēto tēvu dievišķi iedvesmotajai mācībai un saskaņā ar katoliskās Baznīcas Tradīciju, par kuru mēs zinām, ka tā ir no Svētā Gara, kas tajā mājo, mēs pilnīgā pārliecībā un taisnībā nosakām, ka godināmie un svētie attēli, tāpat kā dārgā un dzīvinošā krusta attēlojums, vai tie būtu gleznoti, vai mozaīkā salikti, vai kādā citā pienācīgā veidā darināti, ir jānovieto svētajās Dieva baznīcās, jāpiestiprina pie kulta piederumiem un jāpiešuj pie liturģiskajiem apģērbiem, jānovieto pie sienām un uz gleznām, mājās un uz ceļiem: proti, tikpat labi mūsu Kunga Dieva un Pestītāja Jēzus Kristus attēli, kā Jaunavas, Visšķīstās un Vissvētās mūsu Kunga Dieva Mātes, kā arī svēto eņģeļu, visu svēto un taisnīgo attēli." [36]

1162
2502

"Attēlu skaistums un krāsas veicina manu lūgšanu. Gleznotie ziedi saviļņo skatienu, tāpat kā pļavas iepriecina manas acis, un Dieva godība pamazām ielejas manā sirdī." [37] Svētbilžu aplūkošana kopā ar Dieva Vārda apceri un liturģisko himnu dziedājumu iekļaujas svinēšanas zīmju harmonijā, lai svinamais noslēpums iespiestos sirds atmiņā un pēc tam izpaustos ticīgo jaunajā dzīvē.


III. Kad jāsvin?


Liturģiskais laiks
1163
512

"Mūsu Māte svētā Baznīca ir pārliecināta, ka tai pienākas svētā piemiņā svinēt sava dievišķā Līgavaiņa pestīšanu nesošo darbu noteiktās piemiņas dienās visa gada laikā. Katru nedēļu, dienā, kuru tā nosaukusi par "Kunga dienu", tā svin Kunga augšāmcelšanās piemiņu, ko reizi gadā vienlaikus ar Viņa svētīgajām ciešanām tā svin lielajās Lieldienu svinībās. Gada laikā Baznīca atklāj visu Kristus noslēpumu [..]. Tādējādi, svinot pestīšanas noslēpumus, tā paver ticīgajiem iespēju saņemt sava Kunga tikumu un nopelnu bagātību; tā šie noslēpumi tiek darīti noteiktā veidā klātesoši laika gaitā, ticīgie nonāk ar tiem saskarsmē un saņem pestīšanas žēlastību." [38]

1164

Dieva tauta jau kopš Mozus likuma saņemšanas noteiktos laikos svinēja svētkus, sākot ar Pashu, lai pieminētu Dieva-Pestītāja apbrīnojamos darbus, Viņam par tiem pateiktos, iemūžinātu to piemiņu un mācītu jaunajām paaudzēm dzīvot saskaņā ar tiem. Baznīcas laikā, no Kristus Pashas, kas jau reizi par visām reizēm īstenota, un līdz pat tās piepildījumam Dieva valstībā, noteiktajās dienās svinētā liturģija satur visu to jauno, ko nes Kristus noslēpums.

1165
2659,2836
1085

Kad Baznīca svin Kristus noslēpumu, ir kāds vārds, kas īpaši skan cauri tās lūgšanai: "Šodien!" Tas ir kā atbalss lūgšanai, kuru tai iemācījis pats Kungs [39], un Svētā Gara aicinājumam [40]. Šī dzīvā Dieva "šodiena", kurā cilvēks ir aicināts ieiet, ir Jēzus Pashas "Stunda", kas caurauž un vada it visu vēsturi:


"Dzīvība ir atvērusies visām būtnēm, un tās visas ir mūžīgās gaismas piepildītas; austrumu Austrums pārņem Visumu, un Tas, kurš bija dzimis jau pirms rīta zvaigznes, nemirstīgs un neaptverams, diženais Kristus mirdz pār visām būtnēm spožāk nekā saule. Lūk, kādēļ mums, kas ticam uz Viņu, iestājusies gaiša, gara, mūžīga diena, kas nebeidzas - mistiskā Pasha." [41]


2174,2188
Kunga diena
1166
1343

"Lieldienu noslēpumu Baznīca svin saskaņā ar apustulisko Tradīciju, kas aizsākusies no pašas Kristus augšāmcelšanās dienas, katru astoto dienu, kuru pamatoti sauc par Kunga dienu jeb svētdienu." [42] Kristus augšāmcelšanās diena vienlaikus ir "nedēļas pirmā diena", pirmās radīšanas dienas piemiņa un "astotā diena", kad Kristus pēc savas Lielā sabata "atdusas" iesāk Dienu, "kuru devis Kungs" ( Ps 118, 24), "dienu bez vakara". [43] "Kunga maltīte" ir tās centrā, jo tajā visa ticīgo kopiena sastop augšāmcēlušos Kungu, kurš viņus aicina pie sava galda [44] :


"Kunga diena, augšāmcelšanās diena, kristiešu diena ir mūsu diena. Tādēļ arī to sauc par Kunga dienu, jo šai dienā Kungs kā uzvarētājs devās pie Tēva. Ja pagāni to sauc par saules dienu, tad arī mēs labprāt to apliecinām: šodien taču ir uzlēkusi pasaules Gaisma, šodien ir uzlēkusi taisnības Saule, kuras staros ir pestīšana." [45]

1167

Svētdiena vispilnīgākajā veidā ir liturģiskās svētsapulces diena, kad ticīgie sapulcējas, "lai, klausīdamies Dieva Vārdu un piedalīdamies Euharistijā, viņi svinētu Kunga Jēzus ciešanu, augšāmcelšanās un godības piemiņu, pateicoties Dievam, kas viņus dzemdinājis no jauna dzīvā cerībā caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem" [46] :


"Kad mēs apceram, [ak, Kristu,] varenās un brīnumainās zīmes, kas piepildījās šajā svētdienā, Tavas svētās un slavas pilnās augšāmcelšanās dienā, mēs sakām: svētīta ir svētdiena, jo tajā sākās radīšana, [..] pasaules pestīšana, [..] cilvēces atjaunošana [..]. Tajā atmirdzēja debesis un zeme, un Visums piepildījās ar gaismu. Svētīta ir svētdiena, jo šai dienā atvērās paradīzes vārti, lai Ādams un visi izraidītie tajā ieietu bez bailēm." [47]


Liturģiskais gads
1168
2698

Sākot ar Lieldienu trim svētajām dienām (no Pēdējām vakariņām līdz augšāmcelšanai), kā gaisma plūst no avota, tā jaunais augšāmcelšanās laiks piepilda ar savu mirdzumu visu liturģisko gadu. Soli pa solim, gan vienā, gan otrā šī avota pusē, gads ir liturģijas pārveidots. Tas patiesi ir "Kunga žēlastības gads". [48] Pestīšanas plāns darbojas laika ietvarā, bet, kopš pestīšana piepildījusies Jēzus Pashā un ar Svētā Gara nonākšanu, vēstures nobeigums "priekšnojausmā" jau iepriekš ir īstenots, un Dieva valstība ienāk mūsu laikā.

1169
1330
560

Šī iemesla dēļ Lieldienas nav vienkārši vieni no svētkiem citu svētku vidū: tie ir "svētku Svētki", "svinību Svinības", tāpat kā Euharistija ir sakramentu sakraments (Lielais sakraments). Sv. Atanāzijs to sauc par "Lielo svētdienu" [49], tāpat kā Kluso nedēļu Austrumos sauc par "Lielo nedēļu". Augšāmcelšanās noslēpums, kurā Kristus iznīcināja nāvi, ar savu vareno spēku ienāk mūsu vecajā laikā, līdz kamēr Viņam tiks pakļauts viss.

1170

Nīkajas koncilā (325. gadā) visas vietējās Baznīcas vienojās un nolēma, ka kristīgās Lieldienas jāsvin svētdienā, kas iekrīt pēc pirmās pavasara pilnmēness dienas (ebreju 14. nisana). Tā kā pastāv dažādi veidi, lai noteiktu 14. nisanu, Rietumu un Austrumu Baznīcas ne vienmēr reizē svin Lieldienas. Rietumu un Austrumu Baznīcas šodien cenšas vienoties, lai atkal svinētu vienā un tajā pašā dienā Kunga augšāmcelšanos.

1171
524

Liturģiskais gads izvērš vienīgā Lieldienu noslēpuma dažādos aspektus. Tas īpaši attiecas uz ciklu, ko veido svētki, kas saistīti ar iemiesošanās noslēpumu (Pasludināšanas svētki, Kristus dzimšanas svētki, Kunga parādīšanās svētki jeb Epifānija) un piemin mūsu pestīšanas iesākumu, un piešķir mums Lieldienu noslēpuma pirmos augļus.


Svēto piemiņa liturģiskajā gadā
1172
971
2030

"Svinēdama Kristus noslēpumu gada ciklu, svētā Baznīca ar īpašu mīlestību godina svētīgo Dieva Māti Mariju, kas ir nesaraujami saistīta ar savu Dēlu pestīšanas darbā. Marijā Baznīca apbrīno un augsti slavē visizcilāko pestīšanas augli un kā vistīrākajā attēlā tā ar prieku aplūko to, pēc kā tā pati ilgojas un par ko cer būt visā pilnībā." [50]

1173
957

Kad Baznīca gada ciklā svin mocekļu un citu svēto piemiņu, tā "sludina Lieldienu noslēpumu" tajos vīriešos un sievietēs, kas "ar Kristu cietuši un ar Viņu tikuši pagodināti, un Baznīca viņus iesaka ticīgajiem kā piemēru, kas visus caur Kristu aicina pie Tēva, un ar viņu nopelniem Baznīca iemanto Dieva svētību". [51]


Stundu liturģija
1174
2698

Kristus noslēpums, Viņa iemiesošanās un Viņa Pasha, ko mēs svinam Euharistijā, īpaši svētdienas svētsapulcē, iesniedzas ikvienā dienā un pārveido tās laiku ar Stundu liturģijas svinēšanas " dievkalpojumu". [52] Šī svinēšana, uzticīgi ievērojot apustulisko aicinājumu "lūgties bez mitas" [53], "ir izveidojusies tā, lai dienas un nakts ritums būtu Dieva slavināšanas svētīts" [54]. Tā ir "Baznīcas publiskā lūgšana" [55], kurā ticīgie (klērs, garīgās kārtas pārstāvji un laji) veic kristīto karaliskās priesterības pienākumu. Stundu liturģija, kad to svin Baznīcas "apstiprinātajā formā", "patiesi ir pašas Līgavas balss, kas uzrunā savu Līgavaini; vēl vairāk - tā ir Kristus un Viņa Miesas lūgšana Tēvam". [56]

1175

Stundu liturģijai ir jākļūst par visas Dieva tautas lūgšanu. Tajā pats Kristus "turpina veikt savu priesterisko funkciju caur savu Baznīcu" [57] ; ikviens tajā piedalās saskaņā ar savu ieņemamo vietu Baznīcā un savas dzīves apstākļiem: priesteri - kā tie, kas veltīti pastorālajam darbam, jo viņi ir aicināti palikt uzticīgi lūgšanai un Vārda kalpošanai [58] ; garīgās kārtas pārstāvji - ar savas Dievam veltītās dzīves harizmu [59] ; visi ticīgie - saskaņā ar savām iespējām. "Dvēseļu gani rūpēsies, lai galvenās stundas, īpaši vesperes, svētdienās un svinamajās dienās tiktu svinētas kopīgi baznīcā. Lajiem pašiem ieteicama Stundu liturģijas lasīšana vai nu kopīgi ar priesteriem vai ar citiem lajiem, vai individuāli." [60]

1176
2700

Stundu liturģijas svinēšana prasa ne tikai saskaņot balsi ar lūdzēju sirdi, bet arī "padziļināt un paplašināt zināšanas par liturģiju un Bībeli, īpaši - psalmiem". [61]

1177
2586

Stundu liturģijas himnas un litānijas iekļauj psalmu lūgšanas Baznīcas laikā, izsacīdamas attiecīgā dienas brīža, liturģiskā laika un svinamo svētku simboliku. Bez tam Dieva Vārda lasīšana katrā Stundu lūgšanā (ar responsorijiem un tropārijiem, kas tam seko) un atsevišķās stundās - Baznīcas tēvu un garīgo skolotāju lasījumi, dziļāk atklāj svinamā noslēpuma jēgu, palīdz izprast psalmus un sagatavo klusajai lūgšanai. Tādējādi lectio divina, kuras laikā Dieva Vārds tiek lasīts un apcerēts, lai kļūtu par lūgšanu, iesakņojas liturģiskajā svinēšanā.

1178
1378

Stundu liturģija, kas ir kā euharistiskās svinēšanas turpinājums, neizslēdz, bet gan kā papildinājumu prasa no Dieva tautas dažādas pielūgsmes izpausmes, īpaši - Vissvētā Sakramenta pielūgsmi un kultu.


IV. Kur jāsvin?

1179
586

Jaunās derības kults "Garā un patiesībā" ( 4, 24) nav saistīts ar īpašu vietu. Visa zeme ir svēta un uzticēta cilvēku bērniem. Ticīgajiem sapulcējoties kādā vietā, primārais ir "dzīvie akmeņi", kas piedalās "garīgās celtnes celtniecīb[ā]" (sal. 1 Pēt 2, 4-5). Augšāmceltā Kristus Miesa ir garīgais templis, no kura izplūst dzīvā ūdens avots. Svētā Gara iekļauti Kristus Miesā, "dzīvā Dieva svētnīca" ( 2 Kor 6, 16) esam mēs paši.

1180
2106

Kad tiesības uz reliģisko brīvību netiek ierobežotas [62], tad kristieši ceļ Dieva kultam veltītas celtnes. Šīs redzamās baznīcas nav vienkāršas sapulcēšanās vietas, bet tās šajā vietā izsaka un pauž dzīvo Baznīcu, Dieva mājokli cilvēku vidū, kas ir izlīguši un apvienoti Kristū.

1181
2691

"Lūgšanu namam, kur tiek svinēta un uzglabāta Euharistija, kur sapulcējas ticīgie un kur ticīgo atbalstam un mierinājumam tiek godināta Dieva Dēla, mūsu Pestītāja, kas upurēts uz upuraltāra, klātbūtne, jābūt skaistam un piemērotam lūgšanai un euharistiskajām svinībām." [63] Šajā "Dieva namā" zīmēm, kuras to veido, jābūt patiesām un harmoniskām, lai paustu Kristu, kas ir klātesošs un darbojas šajā vietā [64] :

1182
617,1383

Jaunās derības altāris ir Kunga krusts [65], no kura nāk Lieldienu noslēpuma sakramenti. Uz altāra, kas ir baznīcas centrs, zem sakramentālajām zīmēm tiek darīts klātesošs krusta upuris. Tas ir arī Kunga galds, pie kura ir aicināta Dieva tauta. [66] Dažās Austrumu rita liturģijās altāris ir arī Kristus kapa simbols (Kristus ir patiesi miris un patiesi augšāmcēlies).

1183
1379,2120

Tabernākulu jānovieto "baznīcās kādā no viscienījamākajām vietām, ar vislielāko godu". [67] Euharistiskā tabernākula diženumam, novietojumam un drošībai [68] jāveicina Vissvētajā Altāra Sakramentā reāli klātesošā Kunga pielūgsme.

1241

Svēto hrizmu (gr. myron ), kuras svaidījums ir Svētā Gara dāvanas zīmoga sakramentāla zīme, pēc tradīcijas uzglabā un godina kādā drošā svētnīcas vietā. Tur var atrasties arī eļļas katehumēnu un slimnieku svaidīšanai.

1184

Bīskapa vai priestera sēdeklim (katedrai) "jāizsaka tā, kurš ir svētsapulces priekšsēdis un vada lūgšanas, loma". [69]

103

Ambona : "Dieva Vārda cieņa prasa, lai baznīcā būtu kāda vieta, kas veicina Vārda sludināšanu un kurai Vārda liturģijas laikā spontāni tiek pievērsta ticīgo uzmanība." [70]

1185

Dieva tautas sapulcēšanās sākas ar Kristību; baznīcā tātad ir jābūt vietai Kristības svinēšanai (baptistērijs); baznīcai jāveicina arī Kristības solījumu piemiņa (svētītais ūdens).


Kristībā saņemtās dzīves atjaunošana prasa gandarīšanu par grēkiem. Baznīcas iekārtojumam jākalpo tam, lai varētu tikt izteikta grēku nožēla un saņemta piedošana - nepieciešama vieta, kas piemērota gandarītāju pieņemšanai.

2717

Baznīcas celtne - tā ir arī telpa, kas palīdz sakopoties un aicina uz kluso lūgšanu, kas turpina un padziļina lielo Euharistijas lūgšanu.

1186
1130

Visbeidzot, baznīcai ir eshatoloģiska nozīme. Lai ieietu dievnamā, jāpārkāpj slieksnim, kas ir simbols grēka ievainotās pasaules pārejai uz jaunās dzīves pasauli, uz kuru aicināti visi cilvēki. Redzamā baznīca simbolizē Tēva mājas, uz kurieni Dieva tauta ir ceļā un kur Tēvs "noslaucīs ikvienu asaru no viņu acīm" ( Atkl 21, 4). Šī iemesla dēļ baznīca ir arī visu Dieva bērnu māja, plaši atvērta un gatava uzņemšanai.


Kopsavilkums

1187

Liturģija ir visa Kristus - gan Galvas, gan Miesas - darbība. Mūsu Augstais priesteris to nemitīgi svin debesu liturģijā kopā ar svēto Dievmāti, apustuļiem, visiem svētajiem un lielo cilvēku pulku, kas jau iegājuši valstībā.

1188

Liturģiskajās svinībās "liturgs" ir visa svētsapulce, katram loceklim pildot savu pienākumu. Kristīto priesterība ir visas Kristus Miesas priesterība. Taču daži ticīgie tiek iesvētīti ar Ordinācijas sakramentu, lai pārstāvētu Kristu kā Miesas Galvu.

1189

Liturģiskās svinības ietver sevī zīmes un simbolus, kas saistīti ar radīšanu (gaisma, ūdens, uguns), cilvēku dzīvi (mazgāt, iesvaidīt ar eļļu, lauzt maizi) un pestīšanas vēsturi (Lieldienu riti). Šie kosmiskie elementi, cilvēciskie rituāli, Dieva piemiņas žesti, iekļauti ticības pasaulē un Svētā Gara spēka pārņemti, kļūst par Kristus veiktās pestīšanas un svētdarīšanas nesējiem.

1190

Vārda liturģija ir svinēšanas neatņemama sastāvdaļa. Svinēšanas jēgu izsaka Dieva Vārds, kuru pasludina, un ticības apņemšanās, kas uz to atbild.

1191

Dziedāšana un mūzika ir cieši saistītas ar liturģisko darbību. To pareiza lietojuma kritēriji ir šādi: lūgšanas izteiksmes skaistums, svētsapulces vienprātīga līdzdalība un svinību sakrālais raksturs.

1192

Mūsu baznīcās un mājās esošo svētbilžu loma ir modināt un uzturēt ticību Kristus noslēpumam. Caur ikonu, kurā attēlots Kristus un Viņa pestīšanas darbs, mēs pielūdzam Viņu pašu. Godinot Dievmātes, eņģeļu un svēto svētbildes, mēs godinām personas, kuras tur attēlotas.

1193

Svētdiena, "Kunga diena", ir galvenā Euharistijas svinēšanas diena, jo tā ir augšāmcelšanās diena. Tā izcilā veidā ir liturģiskās svētsapulces diena, kristīgās ģimenes diena, prieka un atpūtas diena. Tā ir "visa liturģiskā gada pamats un kodols". [71]

1194

Baznīca izvērš "visu [..] Kristus noslēpumu liturģiskā gada ciklā, sākot ar iemiesošanos un Kristus dzimšanu līdz aiziešanai debesīs un Vasarsvētku dienai, līdz pat svētlaimīgās cerības un Kunga otrreizējās atnākšanas gaidīšanai". [72]

1195

Svinēdama svēto piemiņu, vispirmām kārtām Dievmātes, tad apustuļu, mocekļu un citu svēto piemiņu noteiktās liturģiskā gada dienās, šīszemes Baznīca apliecina, ka tā ir vienota ar debesu liturģiju; tā godina Kristu par to, ka Viņa atnestā pestīšana piepildījusies Viņa pagodinātajos locekļos; svēto piemērs uzmundrina Baznīcu tās ceļā pie Tēva.

1196

Ticīgie, kas svin Stundu liturģiju, kļūst vienoti ar Kristu, mūsu Augsto priesteri, ar psalmu lūgšanām, Dieva Vārda apceri, dziedājumiem un svētībām, lai būtu iekļauti Viņa nemitīgajā un visaptverošajā lūgšanā, kas slavē Tēvu un lūdz dāvāt Svēto Garu visai pasaulei.

1197

Kristus ir patiesais Dieva templis, "vieta, kur mājo Viņa godība"; ar Dieva žēlastību arī kristieši kļūst par Svētā Gara tempļiem, dzīviem akmeņiem, no kuriem celta Baznīca.

1198

Savā šīszemes stāvoklī Baznīcai vajadzīgas vietas, kur kopiena varētu sapulcēties: tās ir mūsu redzamās baznīcas, svētās vietas, Svētās pilsētas, debesu Jeruzalemes, attēli, uz kuru mēs dodamies kā svētceļnieki.

1199

Šajos dievnamos Baznīca svin publisku kultu par godu Vissvētajai Trīsvienībai, klausās Dieva Vārdu un dzied Viņam slavas dziesmas, raida savas lūgšanas uz Dievu un upurē Kristus Upuri, kas ir klātesošs svētsapulcē sakramentālā veidā. Šīs baznīcas ir arī vieta, kur var sakopot dvēseli un personiski lūgties.


2. artikuls. Liturģiskā dažādība un noslēpuma vienība


Liturģiskās tradīcijas un Baznīcas katoliskums
1200
2625

Sākot ar pirmo Jeruzalemes kopienu, līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai - visas Dieva Baznīcas, kas ir uzticīgas apustuļu ticībai, it visur svin vienu un to pašu Lieldienu noslēpumu. Liturģijā svinētais noslēpums ir viens, taču tā svinēšanas formas ir dažādas.

1201
2663
1158

Kristus noslēpuma neizdibināmās bagātības ir tādas, ka neviena liturģiskā tradīcija nevar izsmelt tās izteiksmi. Šo ritu uzplaukuma un attīstības vēsture liecina, ka dažādi riti viens otru apbrīnojami papildina. Kad vietējās Baznīcas pēc šīm liturģiskajām tradīcijām dzīvoja ticības un ticības sakramentu vienotībā, tās viena otru bagātināja un auga uzticībā Tradīcijai un visas Baznīcas kopējai sūtībai. [73]

1202
814
1674
835
1937

Dažādās liturģiskās tradīcijas radušās pašas Baznīcas sūtības dēļ. Baznīcas, kas atrodas vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā un kultūras areālā, Kristus noslēpumu pamazām sāka svinēt īpašā, attiecīgajai kultūrai raksturīgā izpausmes veidā: tas atklājas "ticības mantojuma" [74] tālāknodošanā, liturģiskajā simbolikā, brālīgas kopības organizēšanā, noslēpumu teoloģiskajā izpratnē un svētuma izpausmes veidos. Tādējādi Kristus, visu tautu Gaisma un Pestīšana, katras vietējās Baznīcas liturģiskajā dzīvē tiek atklāts tautai un kultūrai, pie kuras Baznīca sūtīta un kurās tā iesakņojusies. Baznīca ir katoliska: tā var iekļaut savā vienībā visas patiesās dažādo kultūru bagātības, tās šķīstīdama. [75]

1203

Liturģiskās tradīcijas jeb riti, kas pašlaik Baznīcā tiek praktizēti, ir: latīņu rits (galvenokārt romiešu, bet dažās vietējās Baznīcās arī ambroziāņu vai dažu garīgo ordeņu riti) un Bizantijas, aleksandriešu jeb koptu, sīriešu, armēņu, maronītu un kaldejiešu riti. "Uzticīgi [..] ievērodams tradīciju, svētais Koncils pasludina, ka svētā Māte Baznīca uzskata par tiesībās un cieņā vienlīdzīgiem visus likumīgi atzītos ritus un ka tā vēlas arī nākotnē tos saglabāt un visādā ziņā veicināt." [76]


Liturģija un kultūras
1204
2684
854,1232
2527

Tātad liturģiskajām svinībām jāatbilst dažādo tautu raksturam un kultūrai. [77] Lai Kristus noslēpums tiktu "pasludināts visām tautām, lai tās paklausītu ticībai" ( Rom 16, 26), tam jātiek sludinātam, svinētam un dzīvotam it visās kultūrās tādā veidā, lai tās tiktu nevis atmestas, bet gan Kristus noslēpuma atpirktas un piepildītas. [78] Tieši ar un caur savu īpašo cilvēcisko kultūru, kuru pieņēmis un pārveidojis Kristus, lielais Dieva bērnu pulks var nonākt pie Tēva, lai Viņu pagodinātu vienā vienīgajā Garā.

1205
1125

"Liturģijā, it īpaši sakramentu liturģijā, pastāv nemaināmā daļa - jo tā ir dievišķi iedibināta -, kuras glabātāja ir Baznīca, un izmaiņām pakļautās daļas, pār kurām Baznīcai ir vara un dažreiz arī pienākums piemērot šīs daļas to tautu kultūrām, kuras Evaņģēliju saņēmušas nesen." [79]

1206

"Liturģiskā dažādība var būt par bagātināšanās avotu, tā var arī izraisīt spriedzi, savstarpēju neizpratni un pat šķelšanos. Ir skaidrs, ka dažādība šajā jomā nedrīkst kaitēt vienībai. Tā var pastāvēt tikai uzticībā kopējai ticībai, sakramentālajām zīmēm, kuras Baznīca ir saņēmusi no Kristus, un hierarhiskajai vienotībai. Piemērošanās dažādām kultūrām prasa sirds atgriešanos, un, ja vajadzīgs, jāsarauj saites arī ar tiem senču ieradumiem, kas nav savienojami ar katolisko ticību." [80]


Kopsavilkums

1207

Pienākas censties pēc tā, lai liturģijas svinēšana rastu izpausmi tās tautas kultūrā, kur Baznīca atrodas, taču Baznīcai nav jāpakļaujas tai. No otras puses, liturģija pati ir kultūru radītāja un veidotāja.

1208

Dažādās liturģiskās tradīcijas un riti, kas likumīgi atzīti, pauž Baznīcas katoliskumu, jo tie izsaka un piešķir vienu un to pašu Kristus noslēpumu.

1209

Kritērijs, kas nodrošina vienību liturģisko tradīciju daudzveidībā, ir uzticība apustuliskajai Tradīcijai, tas ir: vienotība ticībā un no apustuļiem saņemtajos sakramentos, vienotība, kurai par zīmi un nodrošinājumu ir apustuliskā pēctecība.


[1]Sal. Atkl 4, 2.
[2]Sal. Ez 1, 26-28.
[3]Sal. 1, 29.
[4]Sal. Ebr 4, 14-15; 10, 19-20 utt.
[5] Bizantijas liturģija. Anaphora Iohannis Chrysostomi : F. E. Brightman, Liturgies Eastern and Western (Oksforda, 1896), 378. lpp. (PG 63, 913).
[6]Sal. 4, 10-14; Atkl 21, 6.
[7]Sal. Atkl 4-5; Is 6, 2-3.
[8]Sal. Atkl 7, 1-8; 14, 1.
[9]Sal. Atkl 12.
[10]Sal. Atkl 21, 9.
[11] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 26: AAS 56 (1964), 107. lpp.
[12] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 27: AAS 56 (1964), 107. lpp.
[13] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen Gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. lpp.
[14]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen Gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. lpp.; turpat, 34: AAS 57 (1965), 40. lpp.; tas pats, Dekr. Presbyterorum ordinis, 2: AAS 58 (1966), 991. un 992. lpp.
[15]Sal. 1 Pēt 2, 4-5.
[16] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 14: AAS 56 (1964), 104. lpp.
[17]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 2: AAS 58 (1966), 992. lpp.; turpat, 15: AAS 58 (1966), 1014. lpp.
[18] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 29: AAS 56 (1964), 107. lpp.
[19] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 28: AAS 56 (1964), 107. lpp.
[20]Sal. Gudr 13, 1; Rom 1, 19-20; Apd 14, 17.
[21]Sal. Lk 8, 10.
[22]Sal. 9, 6; Mk 7, 33-35; 8, 22-25.
[23]Sal. Lk 9, 31; 22, 7-20.
[24] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 112: AAS 56 (1964), 128. lpp.
[25]Sal. Kol 3, 16-17.
[26]Sal. sv. Augustīns, Enarratio in Psalmum, 72, 1: CCL 39, 986 (PL 36, 914).
[27] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 112: AAS 56 (1964), 128. lpp.
[28]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 112: AAS 56 (1964), 128. lpp.
[29]Sv. Augustīns, Confessiones, 9, 6, 14: CCL 27, 141 (PL 32, 769-770).
[30]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 119: AAS 56 (1964), 129. un 130. lpp.
[31] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 118: AAS 56 (1964), 129. lpp.
[32] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 121: AAS 56 (1964), 130. lpp.
[33]Sv. Jānis Damaskietis, De sacris imaginibus oratio, 1, 16; PTS 17, 89 un 92 (PG 94, 1245 un 1248).
[34] Nīkajas II koncils (787. gadā), Terminus : COD, 135. lpp.
[35]Sal. Rom 8, 29; 1 Jņ 3, 2.
[36] Nīkajas II koncils, Definitio de sacris imaginibus : DS 600.
[37]Sv. Jānis Damaskietis, De sacris imaginibus oratio, 1, 47; PTS 17, 151 (PG 94, 1268).
[38] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 102: AAS 56 (1964), 125. lpp.
[39]Sal. Mt 6, 11.
[40]Sal. Ebr 3, 7 - 4, 11; Ps 95, 8.
[41] Pseidohipolīts Romietis, In sanctum Pascha, 1, 1-2; Studia patristica mediolanensia, 15, 230-232 (PG 59, 755).
[42] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 106: AAS 56 (1964), 126. lpp.
[43]Sal. Matutinum in die Paschatis ritus Byzantini, Oda 9, troparium : "Pentēkostarion" (Roma, 1884), 11. lpp.
[44]Sal. 21, 12; Lk 24, 30.
[45]Sv. Hieronims, In die Dominica Paschæ homilia : CCL 78, 550 (PL 30, 218-219).
[46] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 106: AAS 56 (1964), 126. lpp.
[47] Fankit, Antiohijas sīriešu Baznīcas rita breviārs , 6. sēj. (Mosula, 1886), 193. (b) lpp. ( Breviarium iuxta ritum Ecclesiæ Antiochenæ Syrorum)
[48]Sal. Lk 4, 19.
[49]Sv. Atanāzijs no Aleksandrijas, Epistula festivalis, 1, (329. g.), 10: PG 26, 1366.
[50] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 103: AAS 56 (1964), 125. lpp.
[51] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 104: AAS 56 (1964), 126. lpp.; sal. turpat, 108: AAS 56 (1964), 126. lpp. un turpat, 111: AAS 56 (1964), 127. lpp.
[52]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, IV, 83-101: AAS 56 (1984), no 121.-125. lpp.
[53]Sal. 1 Tes 5, 15; Ef 6, 18.
[54] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 84: AAS 56 (1964), 121. lpp.
[55] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 98: AAS 56 (1964), 124. lpp.
[56] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 84: AAS 56 (1964), 121. lpp.
[57] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 83: AAS 56 (1964), 121. lpp.
[58]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 86: AAS 56 (1964), 121. lpp.; turpat, 96: AAS 56 (1964), 123. lpp.; tas pats, Dekr. Presbyterorum ordinis, 5: AAS 58 (1966), 998. lpp.
[59]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 98: AAS 56 (1964), 124. lpp.
[60] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 100: AAS 56 (1964), 124. lpp.
[61] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 90: AAS 56 (1964), 122. lpp.
[62]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 4: AAS 58 (1966), 932. un 933. lpp.
[63] Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 5: AAS 58 (1966), 998. lpp.; sal. tas pats, Konst. Sacrosanctum Concilium, 122-127: AAS 56 (1964), no 130.-132. lpp.
[64]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 7: AAS 56 (1964), 100. un 101. lpp.
[65]Sal. Ebr 13, 10.
[66]Sal. Institutio generalis Missalis Romani, 259: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 75. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 71. lpp.
[67] Pāvils VI, Enc. Mysterium fidei : AAS 57 (1965), 771. lpp.
[68]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 128: AAS 56 (1964), 132. lpp.
[69] Institutio generalis Missalis Romani, 271: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 77. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 72. lpp.
[70] Institutio generalis Missalis Romani, 272: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 77. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 72. lpp.
[71] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 106: AAS 56 (1964), 126. lpp.
[72] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 102: AAS 56 (1964), 125. lpp.
[73]Sal. Pāvils VI, Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 63-64: AAS 68 (1976), no 53.-55. lpp.
[74]Sal. 2 Tim 1, 14.
[75]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23: AAS 57 (1965) 28. un 29. lpp.; tas pats, Dekr. Unitatis redintegratio, 4: AAS 57 (1964), 95. lpp.
[76] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 4: AAS 56 (1964), 98. lpp.
[77]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 37-40: AAS 56 (1964), 110. un 111. lpp.
[78]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Catechesi tradendæ, 53: AAS 71 (1979), no 1319.-1321. lpp.
[79] Jānis Pāvils II, Ap. vēst. Vicesimus quintus annus, 16: AAS 71 (1989), 912. un 913. lpp.; sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 21: AAS 56 (1964), 105. un 106. lpp.
[80] Jānis Pāvils II, Ap. vēst. Vicesimus quintus annus, 16: AAS 71 (1989), 913. lpp.