Otrā sadaļa. Sakramentālā norise

1210
1113

Jaunā likuma sakramenti ir Kristus iedibināti, un to ir septiņi, proti: Kristības, Iestiprināšanas, Euharistijas, Gandarīšanas, Slimnieku svaidīšanas, Ordinācijas un Laulības sakraments. Septiņi sakramenti skar visus posmus un visus svarīgākos brīžus kristieša dzīvē: caur tiem mēs piedzimstam kristiešu ticības dzīvei, pieaugam tajā, caur tiem mēs tiekam dziedināti un saņemam sūtību. Šajā ziņā pastāv zināma līdzība starp dabiskās dzīves posmiem un garīgās dzīves posmiem. [1]

1211
1374

Sekojot šai analoģijai, Katehisms vispirms iepazīstinās ar trim sakramentiem, kas ievada kristīgajā dzīvē ( pirmā nodaļa ), pēc tam ar sakramentiem, kas dziedina ( otrā nodaļa ), visbeidzot - ar sakramentiem, kas kalpo ticīgo kopībai un sūtībai ( trešā nodaļa ). Šī kārtība, protams, nav vienīgā iespējamā, taču tā atļauj saskatīt, ka sakramenti veido vienu organismu, kurā katram atsevišķajam sakramentam ir vitāli svarīga vieta. Šajā organismā Euharistija ieņem īpašu vietu kā "sakramentu sakraments": "Visi pārējie sakramenti ir tam pakārtoti kā savam galamērķim." [2]


[1]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 65, a. 1, c.: Leona XIII izdevums, 12, 56-57.
[2]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 65, a. 3, c.: Leona XIII izdevums, 12, 60.

Pirmā nodaļa. Sakramenti, kas ievada kristīgajā dzīvē

1212

Ar sakramentiem, kas ievada kristīgajā dzīvē (kristīgās iniciācijas sakramenti) - ar Kristību, Iestiprināšanu un Euharistiju - tiek likti pamati visai kristīgajai dzīvei. "Līdzdalībai dievišķajā dabā, kuru cilvēkiem devusi Kristus žēlastība, ir zināma līdzība ar dabiskās dzīvības rašanos, attīstību un uzturēšanu. Ar Kristību piedzimuši jaunai dzīvei, ticīgie patiešām tiek Iestiprināšanas sakramenta stiprināti un Euharistijā saņem mūžīgās dzīvības maizi. Tādējādi ar šiem sakramentiem, kas ievada kristīgajā dzīvē, viņi saņem arvien vairāk un vairāk dievišķās dzīves bagātību un tuvojas mīlestības pilnībai." [3]


1. artikuls. Kristības sakraments

1213

Svētā Kristība ir visas kristīgās dzīves pamats, vārti uz dzīvi Garā ( vitæ spiritualis ianua ) un durvis, caur kurām nonāk pie citiem sakramentiem. Ar Kristību mēs tiekam atbrīvoti no grēka un atdzimstam kā Dieva bērni, mēs kļūstam par Kristus locekļiem, tiekam iekļauti Baznīcā un esam kļuvuši par līdzdalībniekiem tās sūtībā [4] : "Kristība ir atdzimšanas sakraments caur ūdeni un vārdu." [5]


I. Kā sauc šo sakramentu?

1214
628

To sauc par Kristību saskaņā ar galveno ritu, ar kuru šo sakramentu īsteno: kristīt (gr. baptizein ) nozīmē "gremdēt ūdenī", "iegremdēt"; "iegremdēšana" ūdenī simbolizē katehumēna guldīšanu Kristus nāvē, no kurienes viņš iznāk, augšāmceļoties kopā ar Kristu [6], kā "jauna radība" ( 2 Kor 5, 17; Gal 6, 15).

1215
1257

Šo sakramentu sauc arī par "atdzimšanas un atjaunošanās peldi Svētajā Garā" ( Tit 3, 5), jo tas nozīmē un īsteno šo atdzimšanu no ūdens un Svētā Gara, bez kuras "neviens nevar ieiet Dieva valstībā" ( 3, 5).

1216
1243

"Šī pelde tiek saukta par apgaismošanu, jo tiem, kas saņem šo [katehētisko] mācību, gars tiek apgaismots." [7] Kristībā saņēmis Vārdu, patieso gaismu, "kas apgaismo ikvienu cilvēku" ( 1, 9), kristītais, "būdams apgaismots" [8], ir kļuvis par "gaismas bērnu" [9] un pašu "gaismu" ( Ef 5, 8):


Kristība ir "visskaistākā un visbrīnišķīgākā no Dieva dāvanām. [..] Mēs saucam to par dāvanu, žēlastību, kristību, svaidījumu, apgaismošanu, neiznīcības tērpu, atdzimšanas peldi, zīmogu un par visu to, kas ir visvērtīgākais. Par dāvanu tādēļ, ka to saņem tie, kas nekā neatnes; par žēlastību, jo to piešķir pat vainīgajiem; par kristību, jo grēks ir nogremdēts ūdenī; par svaidījumu, jo tā ir svēta un karaliska (tādi ir tie, kas ir svaidīti); par apgaismošanu, jo tā ir apžilbinoša gaisma; par tērpu, jo tā apklāj mūsu kaunu; par peldi, jo tā nomazgā; par zīmogu, jo tā mūs sargā un ir Dieva valdīšanas zīme." [10]


II. Kristība pestīšanas plānā


Kristības pirmtēli vecajā derībā
1217

Lieldienu nakts liturģijā, kristīšanas ūdens svētīšanas laikā, Baznīca svinīgi piemin lielos pestīšanas vēstures notikumus, kas jau iepriekš attēloja Kristības noslēpumu:


"Dievs, Tu ar neredzamu spēku brīnumaini darbojies caur saviem sakramentiem un savos darbos mums daudzējādi esi atklājis, ka ūdens ir Kristības žēlastības nesējs." [11]

1218
344,694

Kopš pasaules iesākuma ūdens, šī pieticīgā un apbrīnojamā radība, ir dzīvības un auglības avots. Svētie Raksti to redz kā Dieva Gara "pārklātu" [12] :


"Dievs, Tu ar savu Garu, kas pār ūdeņiem lidinājās jau pasaules sākumā, jau tad devi ūdenim svētdarītāju spēku." [13]

1219
701,845

Noasa šķirstā Baznīca ir saskatījusi pirmtēlu pestīšanai caur Kristību. Patiešām, pateicoties tam, "nedaudzi, tas ir, astoņas dvēseles, tika izglābtas caur ūdeni" ( 1 Pēt 3, 20):


"Tu, pat ūdens plūdus sūtot, esi vēstījis atdzimšanas Kristību, jo plūdos grēkam bija jāmirst, lai piedzimtu tikums." [14]

1220
1010

Ja avota ūdens simbolizē dzīvību, tad jūras ūdens ir nāves simbols. Lūk, kāpēc tas varēja atveidot krusta noslēpumu. Šīs simbolikas dēļ Kristība nozīmē kopību ar Kristus nāvi.

1221

Īpašā veidā atbrīvošanu, kuru sniedz Kristība, sludina Sarkanās jūras pāriešana - patiesā Izraēļa tautas atbrīvošana no Ēģiptes verdzības:


"Tu Ābrahama bērniem liki pāriet Sarkano jūru, lai no faraona kalpības atbrīvotā tauta būtu kristīto pirmtēls." [15]

1222

Visbeidzot - Kristības pirmtēls ir Jordānas upes šķērsošana, kā rezultātā Dieva tauta saņem zemes dāvanu - mūžīgās dzīves attēlu -, kas tika apsolīta Ābrahama pēcnācējiem. Šī svētlaimīgā mantojuma apsolījums piepildās jaunajā derībā.


Kristus kristība
1223
232

Visi vecās derības pirmtēli tiek piepildīti Kristū Jēzū. Viņš uzsāk savu dzīvi atklātībā pēc tam, kad bija saņēmis Kristību no sv. Jāņa Kristītāja Jordānas upē [16], un pēc savas augšāmcelšanās Viņš uzdod apustuļiem šādu sūtību: "Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis." ( Mt 28, 19-20) [17]

1224
536

Mūsu Kungs labprātīgi ir pakļāvis sevi sv. Jāņa Kristībai, kura domāta grēciniekiem, lai "izpildītu visu taisnību". [18] Šādā veidā Jēzus parādīja, ka ir atteicies no sevis. [19] Gars, kas lidinājās pār pirmās radītās pasaules ūdeņiem, tad nonāca uz Kristu, uzsākot jauno radību, un Tēvs atklāja Jēzu kā savu mīļoto Dēlu. [20]

1225
766

Savā Pashā Kristus visiem cilvēkiem atvēra Kristības avotu. Patiešām, Viņš jau bija runājis par savām ciešanām, kuras Viņam jāizcieš Jeruzalemē, kā par kādu "Kristību", ar kuru Viņam jātiek kristītam. [21] Asinis un ūdens, kas iztecēja no krustā sistā Jēzus pārdurtā sāna [22], ir Kristības un Euharistijas - jaunās dzīves sakramentu - attēli [23] : kopš šī brīža ir iespējams piedzimt "no ūdens un no Gara", lai ieietu Dieva valstībā ( 3, 5).


"Redzi, kur tu esi kristīts, no kurienes gan nāk Kristība, ja ne no Kristus krusta, no Kristus nāves. Tajā ir viss noslēpums: Viņš ir cietis par tevi. Tu esi atpirkts Viņā, Viņā tu esi izpestīts." [24]


Kristība Baznīcā
1226
849

Kopš Vasarsvētku dienas Baznīca ir svinējusi un piešķīrusi svēto Kristību. Patiešām, sv. Pēteris viņa sprediķošanas aizkustinātajam pūlim sludina: "Atgriezieties no grēkiem [..], un ikviens no jums lai pieņem Kristību Jēzus Kristus vārdā jūsu grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu." ( Apd 2, 38) Apustuļi un viņu līdzstrādnieki dāvā Kristību katram, kas tic uz Jēzu: jūdiem, dievbijīgajiem, pagāniem. [25] Kristība vienmēr ir saistīta ar ticību: "Tici Kungam Jēzum un būsi izpestīts gan tu, gan tavs nams," pasludina sv. Pāvils Filipu cietumsargam. Stāstījums turpinās: "Tūdaļ pieņēma Kristību viņš pats un visi viņa ļaudis." ( Apd 16, 31-33)

1227
790

Saskaņā ar sv. apustuļa Pāvila sacīto, Kristībā ticīgais ir vienots ar Kristus nāvi, viņš tiek guldīts kapā un augšāmceļas kopā ar Kristu:


"Vai jūs nezināt, ka mēs visi, kas esam kristīti Kristū Jēzū, esam kristīti Viņa nāvē? Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai arī mēs ieietu jaunā dzīvē, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no miroņiem ar Tēva godības spēku." ( Rom 6, 3-4) [26]


Kristītie ir "ietērpti Kristū". [27] Pateicoties Svētajam Garam, Kristība ir pelde, kas šķīstī, svētdara un attaisno. [28]

1228

Kristība tātad ir ūdens pelde, kurā Dieva Vārda "neiznīcīgā sēkla" atdzīvina. [29] Sv. Augustīns par Kristību sacījis: "Vārds savienojas ar materiālo elementu, un tā rodas sakraments." [30]


III. Kā tiek svinēts Kristības sakraments?


Ievadīšana kristīgajā dzīvē
1229

Jau kopš apustuļu laikiem cilvēks kļūst par kristieti, pamazām ejot cauri dažādiem posmiem, kas ievada kristīgajā dzīvē. Šo ceļu var noiet ātri vai lēni. Tajā vienmēr būs ietverti vairāki būtiski elementi: Vārda sludināšana, Evaņģēlija pieņemšana, kā rezultātā notiek atgriešanās, ticības apliecinājums, Kristība, Svētā Gara nonākšana, Euharistijas pieņemšana.

1230
1248

Gadsimtu gaitā šī ievadīšana kristīgajā dzīvē ir daudz mainījusies atkarībā no apstākļiem. Pirmajos Baznīcas gadsimtos tā bija stipri izvērsta un ietvēra garu katehumenāta laika posmu, kam sekoja sagatavošanās riti, kas liturģiski nosprauda katehumēna sagatavošanas ceļu un kas noslēdzās ar kristīgās iniciācijas sakramentu svinēšanu.

1231
13

Tur, kur bērnu kristīšana ir kļuvusi par ierastu šī sakramenta svinēšanas formu, tur šī svinēšana ir kļuvusi par vienu vienīgu aktu, kas ietver sevī saīsinātā veidā sagatavošanās posmus, kas nepieciešami ievadīšanai kristīgajā dzīvē. Jau pati par sevi bērnu kristīšana prasa pēckristību katehumenātu. Runa nav tikai par to, ka pēc kristīšanas vajadzīga izglītošana, bet arī par Kristības žēlastības uzplaukuma nepieciešamību, personai pieaugot. Te katehismam ir īpaša vieta.

1232
1204

Vatikāna II koncils latīņu rita Baznīcā atjaunoja "pieaugušo katehumenātu, kurš sastāv no vairākiem posmiem". [31] Tā riti atrodami Ordo initiationis christianum adultorum (1972. g.). Bez tam Koncils ir atļāvis "līdzās elementiem, kas saskaņā ar kristīgo tradīciju pieder pie ievadīšanas kristīgajā dzīvē", misiju zemēs izmantot arī "citus ievadīšanas elementus [..], kuri tiek pieņemti katrā tautā, atbilstoši tam, kā tos var piemērot kristīgajam ritam". [32]

1233
1290

Tātad šodien visās latīņu un austrumu rita liturģijās pieaugušo ievadīšana kristīgajā dzīvē sākas ar viņu ieiešanu katehumenātā, lai savu kulmināciju tā sasniegtu vienā kopējā trīs sakramentu - Kristības, Iestiprināšanas un Euharistijas - svinēšanā. [33] Austrumu ritos bērnu ievadīšana kristīgajā dzīvē sākas ar Kristību, kurai tūlīt pat seko Iestiprināšana un Euharistija. Turpretim romiešu ritā tā turpinās vairāku gadu katehēzē, lai pēc tam noslēgtos ar Iestiprināšanu un Euharistiju, kas ir viņu kristīgās iniciācijas virsotne. [34]


Ieiešana svinēšanas noslēpumā (mistagoģija)
1234

Kristības sakramenta jēga un žēlastība skaidri atklājas tā svinēšanas ritos. Ticīgie ar lielu uzmanību seko līdzi šīs svinēšanas žestiem un vārdiem. Tādā veidā viņi tiek ievadīti bagātībās, kuras šis sakraments nozīmē un īsteno katrā jaunkristītajā.

1235
617
2157

Krusta zīme liturģiskās svinēšanas sākumā uzliek Kristus zīmogu cilvēkam, kurš kļūs Viņam piederīgs, un tā nozīmē pestīšanas žēlastību, kuru Kristus mums ir ieguvis ar savu Krustu.

1236
1122

Dieva Vārda sludināšana apgaismo Kristību kandidātus un svētsapulci ar Atklāsmes patiesību un dod ierosmi ticības atbildei, kas nav šķirama no Kristības. Patiešām, Kristība īpašā veidā ir "ticības sakraments", jo tā ir sakramentālā ieiešana ticības dzīvē.

1237
1673
189

Tā kā Kristība nozīmē atbrīvošanos no grēka un no grēka izraisītāja - velna, pār kandidātu tiek izrunāta viena vai vairākas eksorcisma lūgšanas. Viņš tiek svaidīts ar katehumēnu eļļu, vai arī celebrants pats uzliek viņam roku, un viņš skaļi izsaka savu atteikšanos no sātana. Šādi sagatavots, viņš var apliecināt Baznīcas ticību, kurai viņš tiks "uzticēts" ar Kristību. [35]

1238
1217

Tad ar epiklēzes lūgšanu tiek svētīts kristīšanas ūdens (tas tiek izdarīts vai nu pašā svinēšanas brīdī, vai nu Lieldienu naktī). Baznīca lūdz Dievam, lai caur Viņa Dēlu Svētā Gara spēks nonāk šajā ūdenī, lai tie, kas tajā tiks kristīti, piedzimtu "no ūdens un Svētā Gara" ( 3, 5).

1239
1214

Tad seko sakramenta būtiskais rits - pati Kristība, kas nozīmē un īsteno to, ka cilvēks nomirst grēkam un ieiet Vissvētās Trīsvienības dzīvē, vienojoties ar Kristu Viņa Lieldienu noslēpumā. Visizteiksmīgāk Kristība tiek īstenota, kandidātu trīs reizes iegremdējot kristīšanas ūdenī. Taču kopš senatnes Kristība tāpat var tikt piešķirta, lejot ūdeni trīs reizes uz kristāmā galvas.

1240

Latīņu Baznīcā šo trīskārtējo iegremdēšanu pavada kalpotāja vārdi: "N., es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā." Austrumu liturģijās katehumēns pagriežas ar seju pret austrumiem, un priesteris saka: "Dieva kalps N. tiek kristīts Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā." Un, piesaucot katru Vissvētās Trīsvienības Personu, viņš jaunkristīto iegremdē un izceļ no ūdens.

1241
1294,1574
783

Svaidīšana ar svēto hrizmu, bīskapa svētītu smaržīgo eļļu, nozīmē Svētā Gara dāvāšanu jaunkristītajam. Viņš ir kļuvis par kristieti, tas ir, Svētā Gara "svaidīto", iekļautu Kristū, kurš ir svaidīts par priesteri, pravieti un karali. [36]

1242
1291

Austrumu Baznīcas liturģijā pēckristību svaidīšana ir Hrizmācijas (Iestiprināšanas) sakraments. Romas liturģijā tā vēstī par otro svētās hrizmas svaidījumu, kuru piešķirs bīskaps - Iestiprināšanas sakramentu, kas "nostiprina" un pabeidz svaidīšanu, kas tiek sniegta Kristībā.

1243
1216

Baltais apģērbs simbolizē, ka kristītais ir "ietērpts Kristū" [37] : viņš ir augšāmcēlies ar Kristu. Svece, aizdedzināta ar Lieldienu sveces liesmu, nozīmē, ka Kristus ir apgaismojis jaunkristīto. Kristītie Kristū ir "pasaules gaisma" ( Mt 5, 14). [38]

2769

Tagad jaunkristītais ir Dieva bērns vienīgajā Dēlā. Viņš var teikt Dieva bērnu lūgšanu: Tēvs mūsu.

1244
1292

Pirmā euharistiskā Komūnija. Kļuvis par Dieva bērnu, ietērpies kāzu tērpā, jaunkristītais drīkst piedalīties "Jēra kāzu mielastā" un saņemt jaunās dzīves barību: Kristus Miesu un Asinis. Austrumu Baznīcu atmiņā ir dzīva apziņa par kristīgās iniciācijas vienotību, jo svētā Komūnija tiek sniegta visiem jaunkristītajiem un iestiprinātajiem, arī maziem bērniem, atceroties Kunga vārdus: "Ļaujiet bērniem nākt pie manis! Neaizturiet viņus!" ( Mk 10, 14) Latīņu Baznīca, kas svēto Komūniju ļauj pieņemt tiem, kas sasnieguši prāta vecumu, Kristības atvērtību uz Euharistiju izsaka, nesot pie altāra jaunkristīto bērnu, lai tur lūgtos lūgšanu Tēvs mūsu.

1245

Kristības svinēšana tiek noslēgta ar svinīgo svētību. Kad tiek kristīti jaundzimušie, īpaša vieta ir mātes svētīšanai.


IV. Kas var saņemt Kristību?

1246

"Ikviens cilvēks, kas vēl nav kristīts, un tikai viņš, ir tiesīgs saņemt Kristību." [39]


Pieaugušo kristība
1247

Kopš Baznīcas iesākumiem pieaugušo kristīšana visbiežāk ir sastopama tur, kur Evaņģēlija sludināšana ir tikko sākusies. Katehumenāts (sagatavošanās Kristībai) tad ieņem svarīgu vietu. Katehumenātam, kas ievada ticībā un kristīgajā dzīvē, ir jāsagatavo cilvēks Dieva dāvanas saņemšanai Kristībā, Iestiprināšanā un Euharistijā.

1248
1230

Katehumenāta jeb katehumēnu izglītošanas mērķis ir dot cilvēkiem iespēju sasniegt savas atgriešanās un ticības briedumu, tādā veidā atbildot Dieva iniciatīvai kādā konkrētā Baznīcas kopienā. Runa ir par audzināšanu "vispusīgai un pilnīgai kristīgajai dzīvei", kas "vieno mācekļus ar savu Skolotāju Kristu. Katehumēnus tātad jāievada pestīšanas noslēpumos un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos, Dieva tautas ticības, liturģijas un mīlestības dzīvē". [40]

1249
1259

Katehumēni "jau ir vienoti ar Baznīcu, viņi jau pieder Kristus namam, un nereti viņi jau dzīvo ticības, cerības un mīlestības dzīvi". [41] "Māte Baznīca viņus jau uzņem kā savējos savā mīlestībā, rūpēdamās par viņiem." [42]


Bērnu kristīšana
1250
403
1996

Piedzimstot ar cilvēcisko dabu, kas ir kritusi un pirmgrēka aptraipīta, arī bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristībā [43], lai tie tiktu atbrīvoti no tumsas varas un ievesti Dieva bērnu brīvības valstībā [44], kurā tiek aicināti visi cilvēki. Pestīšanas žēlastība kā nepelnīta dāvana īpaši izpaužas bērnu kristīšanā. Ja Baznīca un vecāki neļautu bērniem saņemt Kristību tūlīt pēc viņu dzimšanas, tad tie atņemtu viņiem nepārvērtējamo žēlastību kļūt par Dieva bērniem. [45]

1251

Kristiešiem, kuriem ir bērni, jāapzinās, ka šī pieeja atbilst arī viņu lomai kā Dieva uzticētās dzīvības uzturētājiem. [46]

1252

Prakse kristīt mazus bērnus ir Baznīcas tradīcija jau kopš vissenākajiem laikiem. Skaidras liecības par to atrodamas no 2. gadsimta. Taču ļoti iespējams, ka kopš apustuļu sludināšanas sākuma, kad veseli "nami" saņēma Kristību [47], kristīti tikuši arī bērni. [48]


Ticība un kristība
1253
1123
168

Kristība ir ticības sakraments. [49] Taču ticībai vajadzīga ticīgo kopiena. Katrs ticīgais ticēt var vienīgi Baznīcas ticības kontekstā. Ticība, kas nepieciešama, lai saņemtu Kristību, vēl nav pilnīga un nobriedusi ticība, bet gan tās iesākums, kuru ticīgais ir aicināts attīstīt. Katehumēnam vai viņa krusttēvam jautā: "Ko tu lūdz Dieva Baznīcai?" Un viņš atbild: "Ticību."

1254
2101

Visu kristīto ticībai: vai tie būtu bērni vai pieaugušie, pēc Kristības jāpieaug. Tieši šī iemesla dēļ Baznīca katru gadu Lieldienu naktī svin Kristības solījumu atjaunošanu. Sagatavošana Kristībai aizved tikai līdz jaunās dzīves slieksnim. Kristība ir jaunās dzīves avots Kristū, no kura izplūst visa kristīgā dzīve.

1255
1311

Lai Kristības žēlastība varētu attīstīties, svarīga ir vecāku palīdzība. Tāds ir arī krusttēva vai krustmātes uzdevums, kuriem jābūt stiprai ticībai, kā arī spējīgiem un gataviem palīdzēt jaunkristītajam - bērnam vai pieaugušajam, viņa kristīgās dzīves ceļā. [50] Viņu uzdevums ir patiess ekleziāls pienākums (lat. officium [51] ). Visa Baznīcas kopiena ir savā ziņā atbildīga par Kristībā saņemtās žēlastības uzplaukumu un saglabāšanu.


V. Kas var kristīt?

1256
1239,1240
1752

Kristības sakramenta parastais liturģiskais kalpotājs ir bīskaps vai priesteris, bet latīņu Baznīcā - arī diakons. [52] Nepieciešamības gadījumā ikviens cilvēks, pat nekristīts, ja tam ir vajadzīgais nodoms, var kristīt [53], lietojot Kristības trīsvienīgo formulu. Vajadzīgais nodoms nozīmē gribu darīt to, ko kristīdama dara Baznīca. Pamatu šādai iespējamībai Baznīca saskata Dieva gribā sniegt visiem pestīšanu [54] un tajā, ka Kristība ir nepieciešama pestīšanai. [55]


VI. Kristības nepieciešamība

1257
1129
161,846

Kungs pats apgalvo, ka Kristība ir nepieciešama pestīšanai. [56] Tāpēc Viņš deva rīkojumu saviem mācekļiem sludināt Evaņģēliju un kristīt visas tautas. [57] Kristība ir nepieciešama to pestīšanai, kam ir sludināts Evaņģēlijs un kam ir bijusi iespēja lūgt šo sakramentu. [58] Baznīca nepazīst citu līdzekli, kā vien Kristību, lai nodrošinātu ieiešanu mūžīgajā svētlaimē: lūk, kāpēc tā sargās atstāt novārtā sūtību, kuru tā saņēmusi no Kunga, - dot iespēju "atdzimt no ūdens un Svētā Gara" visiem tiem, kas var tikt kristīti. Dievs ir saistījis pestīšanu ar sakramentu, bet Viņš pats nav saistīts ar šiem sakramentiem.

1258
2473

Baznīca vienmēr ir saglabājusi stingru pārliecību, ka tie, kas tiek nonāvēti ticības dēļ, nesaņēmuši Kristību, tiek kristīti caur savu nāvi Kristum un ar Kristu. Šī Kristība ar asinīm, tāpat vēlēšanās saņemt Kristību, nes Kristības augļus, nebūdama sakraments.

1259
1249

Ja katehumēni mirst pirms Kristības saņemšanas, tad viņu skaidri izteiktā vēlme šo sakramentu saņemt kopā ar viņu grēku nožēlu un mīlestību nodrošina tiem pestīšanu, kuru viņi nevarēja saņemt ar sakramentu.

1260
848

"Tā kā Kristus ir miris par visiem un tā kā cilvēka galīgais aicinājums īstenībā ir viens, proti, dievišķs, mums jāpieņem, ka Svētais Gars tādā veidā, kādu pazīst Dievs, dāvā visiem iespēju būt līdzdalīgiem Lieldienu noslēpumā." [59] Ikviens cilvēks, kas, nepazīdams Kristus Evaņģēliju un Viņa Baznīcu, meklē patiesību un pilda Dieva gribu tādā veidā, kā viņš to pazīst, var tikt pestīts. Varam pieņemt, ka šie cilvēki būtu izteikuši savu vēlmi saņemt Kristību, ja vien būtu zinājuši, ka tā nepieciešama.

1261
1250

Ja bērni mirst, nesaņēmuši Kristību, Baznīcai neatliek nekas cits, kā uzticēt viņus Dieva žēlsirdībai, kā viņa to dara šo bērnu apbedīšanas rituālā. Patiešām, Dieva lielā žēlsirdība, "kurš grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti" ( 1 Tim 2, 4), un Jēzus maigums pret bērniem, kas lika Viņam sacīt: "Ļaujiet bērniem nākt pie manis! Neaizturiet viņus!" ( Mk 10, 14), ļauj mums cerēt, ka pastāv pestīšanas ceļš bērniem, kas miruši nekristīti. Un tādēļ vēl jo vairāk Baznīca mudina neliegt maziem bērniem nākt pie Kristus caur svētās Kristības dāvanu.


VII. Kristības žēlastība

1262
1234

Tas, kādas sekas ir Kristībai, tiek izteikts ar Kristības sakramenta rita elementiem, kas ir sajūtām uztverami. Iegremdēšana ūdenī ir saistīta gan ar nāves un šķīstīšanas simboliku, gan ar atdzimšanas un atjaunotnes simboliku. Tādējādi divas galvenās pārmaiņas, kas notiek Kristības rezultātā, ir šķīstīšanās no grēkiem un jaunā piedzimšana Svētajā Garā. [60]


Grēku atlaišanai...
1263
977
1425

Ar Kristību visi grēki tiek atlaisti: pirmgrēks un visi personiskie grēki, kā arī viss sods, kas pienākas par grēkiem. [61] Patiešām, tajos cilvēkos, kuri ir atdzimuši no jauna, nepaliek nekā, kas tos kavētu ieiet Dieva valstībā: ne Ādama grēks, ne personiskais grēks, ne arī grēka sekas, no kurām vissmagākā ir atšķirtība no Dieva.

1264
976,2514
1426
405

Tomēr kristītajā cilvēkā paliek dažas grēka laicīgās sekas, tādas kā ciešanas, slimība, nāve, pašai dzīvībai piemītošais trauslums, rakstura nepilnības utt., kā arī nosliece uz grēku, ko Tradīcija sauc par iekāri (lat. concupiscentia ) jeb, tēlaini izsakoties, par grēka degli (lat. fomes peccati ): iekāre, "kas atstāta, lai mūs pārbaudītu cīņās, nav spējīga kaitēt tiem, kas, tai nepiekrizdami, vīrišķīgi pretojas ar Jēzus Kristus žēlastību. Vēl vairāk, "laurus saņem tad, ja likumīgi cīnījies" ( 2 Tim 2, 5)" [62].


"Jaunā radība"
1265
505
460

Kristība ne tikai šķīstī no visiem grēkiem, tā jaunkristīto dara arī par "jaunu radību" [63], par Dieva pieņemto bērnu [64], kurš ir darīts par "dievišķās dabas līdzdalībnieku" [65], par Kristus locekli [66] un par Viņa līdzmantinieku [67], par Svētā Gara templi [68].

1266
1992

Vissvētā Trīsvienība piešķir kristītajam svētdarošo žēlastību, attaisnošanas žēlastību, kas:

1812

- dara viņu spējīgu ticēt uz Dievu, cerēt uz Viņu un mīlēt Viņu ar dievišķajiem tikumiem ;

1831

- dod viņam spēju dzīvot un rīkoties Svētā Gara vadībā, pateicoties Svētā Gara dāvanām ;

1810

- ļauj viņam pieaugt labajā, pateicoties morālajiem tikumiem.


Tādējādi viss kristieša pārdabiskās dzīves organisms sakņojas svētajā Kristībā.


Iekļauti Baznīcā, Kristus Miesā
1267
782

Kristība mūs dara par Kristus Miesas locekļiem. "Tāpēc [..] mēs savstarpēji esam locekļi." ( Ef 4, 25) Kristība iekļauj Baznīcā. No kristības ūdens avotiem dzimst vienīgā jaunās derības Dieva tauta, kas sniedzas pāri visām dabiskajām vai cilvēciskajām nāciju, kultūru, rasu un dzimumu robežām: "Jo mēs vienā Garā [..] esam ar Kristību apvienoti vienā miesā." ( 1 Kor 12, 13)

1268
1141
784

Kristītie ir kļuvuši par "dzīviem akmeņiem", lai veidotu "garīgu celtni, lai kļūtu par svēto priesterību" ( 1 Pēt 2, 5). Saņēmuši Kristību, viņi kļūst līdzdalīgi Kristus priesterībā, Viņa pravietiskajā un karaliskajā sūtībā, viņi ir "izredzēta tauta, karaliskā priesterība, svēta tauta, īpašumā iegūtie ļaudis", "lai sludinātu Tā varenos darbus, kas [..] [viņus] no tumsas ir aicinājis savā brīnišķajā gaismā" ( 1 Pēt 2, 9). Kristība dāvā līdzdalību ticīgo kopējā priesterībā.

1269
871

Kļuvis par Baznīcas locekli, kristītais vairs nepieder sev [69], bet Tam, kurš ir miris un augšāmcēlies par mums. [70] No šī brīža viņš ir aicināts pakļauties citiem [71], tiem kalpot [72] Baznīcas kopībā, kā arī būt "paklausīgam un pakļāvīgam" Baznīcas vadītājiem [73] un izturēties pret tiem ar cieņu un mīlestību [74]. Kristība nosaka atbildību un pienākumus, kā arī tiesības Baznīcas klēpī: saņemt sakramentus, Dieva Vārda uzturu un cita veida garīgo palīdzību, ko sniedz Baznīca. [75]

1270
2472

Kristītajiem, kas "[ar Kristību] atdzimuši par Dieva bērniem, ir pienākums apliecināt cilvēku priekšā ticību, kuru caur Baznīcu viņi saņēmuši no Dieva" [76], un piedalīties apustuliskajā un misionārajā Dieva tautas darbībā. [77]


Kristiešu vienības sakramentālā saikne
1271
818,838

Kristība veido pamatu vienotībai starp visiem kristiešiem - arī ar tiem, kas vēl nav pilnīgā vienotībā ar katolisko Baznīcu: "Jo tie, kuri tic uz Kristu un ir saņēmuši patiesu un derīgu Kristību, atrodas zināmā, kaut arī nepilnīgā, vienotībā ar katolisko Baznīcu. [..] Attaisnoti ar Kristībā saņemto ticību, iekļauti Kristū, viņi taisnīgi nes kristieša vārdu, un katoliskās Baznīcas bērni gluži pamatoti viņus atzīst par brāļiem Kungā." [78] "Tātad Kristība rada sakramentālo vienības saikni, kas pastāv starp tiem, kuri atdzimuši caur Kristību." [79]


Neizdzēšams garīgais zīmogs
1272
1121

Kristītais, ar Kristību iekļauts Kristū, ir kļuvis Viņam līdzīgs. [80] Kristība iezīmē kristieti ar neizdzēšamu garīgo zīmogu (lat. character ), kas apliecina piederību Kristum. Šo zīmogu nevar izdzēst nekāds grēks, pat tad, ja grēks traucē Kristībai nest pestīšanas augļus. [81] Kristību piešķir tikai vienreiz un uz visiem laikiem, tā nevar tikt atkārtota.

1273
1070

Ticīgie, ar Kristību iekļauti Baznīcā, ir saņēmuši sakramentālo zīmogu, kas tos iesvētī kristiešu reliģiskajam kultam. [82] Kristību zīmogs dara kristiešus spējīgus kalpot Dievam un uzliek viņiem par pienākumu to darīt, dzīvi līdzdarbojoties Baznīcas svētajā liturģijā, kā arī pildot savu Kristībā saņemto priesterisko sūtību, liecinot ar svētu dzīvi un aktīvu mīlestību. [83]

1274
197
2016

"Kunga zīmogs" [84] (lat. Dominicus character ) ir zīmogs, ar kuru Svētais Gars mūs iezīmējis "atpestīšanas dienai" ( Ef 4, 30) [85]. "Kristība ir mūžīgās dzīves zīmogs." [86] Ticīgais, kurš būs "saglabājis šo zīmogu" līdz galam, tas ir, kurš būs palicis uzticīgs savas Kristības prasībām, varēs aiziet, "ar ticības zīmi" [87] apzīmogots, savas Kristības ticībā, gaidot svētlaimīgo Dieva skatīšanu - ticības piepildījumu - un cerot uz augšāmcelšanos.


Kopsavilkums

1275

Ievadīšana kristīgajā dzīvē tiek īstenota ar triju sakramentu kopumu: Kristību, kas ir jaunās dzīves sākums; Iestiprināšanu, kurā tā tiek nostiprināta; un Euharistiju, kas uztur mācekli ar Kristus Miesu un Asinīm, lai viņš tiktu pārveidots Kristū.

1276

"Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis." ( Mt 28, 19-20)

1277

Kristība ir piedzimšana jaunajai dzīvei Kristū. Saskaņā ar Kunga gribu - tā ir nepieciešama pestīšanai, tāpat kā pati Baznīca, kurā Kristība cilvēku ieved.

1278

Kristībā būtiskais rits ir kristāmā iegremdēšana ūdenī vai ūdens uzliešana uz viņa galvas, piesaucot Vissvēto Trīsvienību, tas ir, Tēvu un Dēlu, un Svēto Garu.

1279

Kristības auglis jeb žēlastība ir bagāta realitāte, kas sevī ietver pirmgrēka un visu personisko grēku atlaišanu, piedzimšanu jaunai dzīvei, ar kuru cilvēks kļūst par Tēva pieņemto bērnu, Kristus Miesas locekli un Svētā Gara templi. Tādēļ, pieņemot šo sakramentu, kristītais tiek iekļauts Baznīcā, Kristus Miesā, un kļūst līdzdalīgs Kristus priesterībā.

1280

Kristība atstāj dvēselē neizdzēšamu garīgu zīmogu (lat. character ), kas veltī kristīto kristiešu reliģijas kultam. Šī zīmoga dēļ Kristība nevar tikt atkārtota. [88]

1281

Tie, kas tikuši nonāvēti ticības dēļ, katehumēni un visi cilvēki, kas, žēlastības vadīti, nepazīdami Baznīcu, vaļsirdīgi meklē Dievu un cenšas pildīt Viņa gribu, tiek pestīti arī tad, ja nav saņēmuši Kristību. [89]

1282

Kopš vissenākajiem laikiem Kristību piešķīra bērniem, jo Kristība ir žēlastība un Dieva dāvana, kas tiek piešķirta bez cilvēka nopelniem; bērni tiek kristīti Baznīcas ticībā. Ieiešana kristīgajā dzīvē paver ceļu uz patiesu brīvību.

1283

Attiecībā uz bērniem, kas miruši nekristīti, Baznīcas liturģija aicina mūs uzticēties dievišķajai žēlsirdībai un lūgties par šo bērnu pestīšanu.

1284

Nepieciešamības gadījumā kristīt var ikviens cilvēks, ja tikai viņam ir nodoms darīt to, ko dara Baznīca, un ja viņš uzlej ūdeni uz kristāmā galvas, sakot: "Es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā."


2. artikuls. Iestiprināšanas sakraments

1285

Kopā ar Kristību un Euharistiju Iestiprināšanas sakraments veido kristīgās iniciācijas sakramentu vienību. Tā ir jāsaglabā. Tādēļ ticīgajiem ir jāizskaidro tas, ka Iestiprināšanas sakramenta saņemšana ir nepieciešama, lai Kristības žēlastība sasniegtu savu pilnību. [90] Patiešām, "kristītie ar Iestiprināšanas sakramentu ir pilnīgāk saistīti ar Baznīcu, viņi tiek bagātināti ar īpašu Svētā Gara spēku, un tādēļ no viņiem kā no īstiem Kristus lieciniekiem tiek stingrāk prasīts izplatīt un aizstāvēt savu ticību ar vārdiem un darbiem". [91]


I. Iestiprināšana pestīšanas plānā

1286
702,716

Vecajā Derībā pravieši sludināja, ka Kunga Gars nonāks pār gaidīto Mesiju [92], lai Viņš varētu pildīt savu sūtību, kas nes pestīšanu. [93] Svētā Gara nonākšana pār Jēzu, kad Viņš saņēma Kristību no Jāņa, bija zīme tam, ka Viņš ir Tas, kam jānāk, ka Viņš ir Mesija, Dieva Dēls. [94] Tādēļ Viņš bija ieņemts no Svētā Gara, visa Viņa dzīve un sūtība bija pilnīgā vienotībā ar Svēto Garu, kuru Tēvs Viņam dod "bez mēra" ( 3, 34).

1287
739

Taču šī Gara pilnība nedrīkstēja palikt vienīgi par Mesijas īpašumu, tā bija jāpiešķir visai mesiāniskajai tautai. [95] Kristus vairākkārt apsolīja šo Gara nonākšanu [96], un šo apsolījumu Viņš vispirms īstenoja Lieldienās [97], bet pēc tam - visspilgtākajā veidā - Vasarsvētku dienā. [98] Svētā Gara piepildīti, apustuļi sāka sludināt "Dieva brīnumdarbus" ( Apd 2, 11), un Pēteris pasludināja, ka šī Gara nonākšana ir mesiānisko laiku zīme. [99] Tie, kas toreiz ticēja apustuliskajai sludināšanai un pieņēma Kristību, saņēma arī Svētā Gara dāvanu. [100]

1288
699

"Kopš [..] šiem laikiem apustuļi, izpildīdami Kristus gribu, ar roku uzlikšanu jaunkristītajiem nodeva Svētā Gara dāvanu, kas ļauj Kristības žēlastībai sasniegt savu pilnību. [101] Lūk, kāpēc Vēstulē ebrejiem mācība par Kristību un roku uzlikšanu ir viena no pirmajām kristīgajām pamācībām. [102] Katoliskā tradīcija roku uzlikšanu ar pilnām tiesībām atzīst par Iestiprināšanas sakramenta pirmsākumiem, šis sakraments zināmā veidā Baznīcā nepārtraukti nodod tālāk Vasarsvētku žēlastību." [103]

1289
695
436
1297

Drīz vien, lai labāk izceltu Svētā Gara dāvanas nozīmi, roku uzlikšanai pievienoja svaidīšanu ar smaržīgo eļļu (hrizmu). Šī svaidīšana atklāj vārda "kristietis" nozīmi. "Kristietis", tas ir "svaidītais". Šis vārds cēlies no paša Kristus vārda, jo Viņu "Dievs svaidīja Svētajā Garā" ( Apd 10, 38). Un šis svaidīšanas rits līdz pat mūsu dienām pastāv kā Austrumos, tā Rietumos. Šī iemesla dēļ Austrumos šo sakramentu sauc par Hrizmāciju (svaidīšanu ar hrizmu) jeb mironu ( grieķiski vārds myron nozīmē "hrizma"). Rietumos šī sakramenta saukšana par Iestiprināšanu vienlaikus izsaka gan Kristības apstiprināšanu, gan kristības žēlastības nostiprināšanu.


Divas tradĪcijas: Austrumu un Rietumu
1290
1233

Pirmajos gadsimtos Iestiprināšanu parasti piešķīra kopā ar Kristību tajā pašā liturģiskajā svinēšanā. Saskaņā ar sv. Cipriāna vārdiem [104], šie sakramenti veido vienu "dubultu sakramentu". Arvien biežāk sastopamā bērnu kristīšana jebkurā gada laikā, (lauku) draudžu skaita palielināšanās, kas veicināja diecēžu paplašināšanos, un vēl citi iemesli darīja neiespējamu bīskapa klātbūtni visās kristību svinībās. Tā kā Rietumos radās vēlme Kristības piepildījumu rezervēt bīskapam, šie abi sakramenti tika atdalīti laikā. Austrumos abi sakramenti palika vienoti, līdz ar to Iestiprināšanu piešķir priesteris, kurš kristī. Taču viņš to var darīt tikai ar mironu (gr. myron ), kuru iesvētījis bīskaps. [105]

1291
1242

Kāda Romas Baznīcas paraža veicināja Rietumu prakses attīstību. Tur bija sastopama divkārša svaidīšana ar svēto hrizmu pēc Kristības: vispirms priesteris svaida jaunkristīto, kas iznāk no kristību "peldes", bet vēlāk bīskaps pilnveido svaidīšanu, svaidot otrreiz jaunkristītā pieri. [106] Priestera izdarītā pirmā svaidīšana ar svēto hrizmu ir palikusi saistīta ar kristīšanas ritu; tā nozīmē kristītā piedalīšanos Kristus pravietiskajā, priesteriskajā un karaliskajā funkcijā. Ja Kristība tika piešķirta pieaugušajam, tad bija tikai viena pēckristību svaidīšana: Iestiprināšanas svaidīšana.

1292
1244

Austrumu Baznīcas prakse vairāk uzsver to, ka ievadīšana kristīgajā dzīvē ir viens veselums. Latīņu Baznīcas prakse skaidrāk izceļ jaunā kristieša vienotību ar savu bīskapu, kas kalpo Baznīcai un nodrošina tās vienību, katoliskumu un apustuliskumu, un - līdz ar to - saikni ar Kristus Baznīcas apustuliskajiem aizsākumiem.


II. Iestiprināšanas zīmes un rits

1293

Runājot par šī sakramenta ritu, uzmanība jāpievērš svaidīšanas zīmei un tam, ko šī svaidīšana izsaka un iespiež: garīgo zīmogu.

695

Svaidīšanai bibliskajā un antīkajā simbolikā ir daudz nozīmju: eļļa ir pārpilnības [107] un prieka [108] zīme, tā šķīstī (iesvaidīšana pirms un pēc peldes) un dara vingru (atlētu un cīkstoņu iesvaidīšana); tā ir izdziedināšanas zīme, jo tā dziedē sasitumus un brūces [109] ; un tā piešķir skaistuma, veselības un spēka mirdzumu.

1294
1152

Visas šīs ar eļļu veiktās svaidīšanas nozīmes ir sastopamas sakramentālajā dzīvē. Svaidīšana pirms Kristības ar katehumēnu eļļu nozīmē šķīstīšanu un stiprināšanu; slimnieku svaidīšana izsaka izdziedināšanu un stiprinājumu. Svaidīšana ar svēto hrizmu pēc Kristības - iestiprināšanas un ordinācijas laikā - ir iesvētīšanas zīme. Ar Iestiprināšanu kļūst pilnīgāka kristiešu, tas ir, to, kas ir svaidīti, līdzdalība Jēzus Kristus sūtībā un Svētā Gara pilnībā, kurš viņus piepilda, lai visa viņu dzīve dvestu "labo Kristus smaržu". [110]

1295
698

Ar šo svaidījumu iestiprināmais saņem Svētā Gara "zīmi", zīmogu. Zīmogs ir personas simbols [111], viņas autoritātes zīme [112], kura apliecina, ka viņai kas pieder [113] - savā laikā karavīrus apzīmogoja ar viņu virsnieka zīmogu, bet vergus - ar viņu saimnieka zīmogu; tas padara autentisku juridisku aktu [114] vai dokumentu [115] un reizēm noteic, ka tas ir slepens. [116]

1296
1121

Pats Jēzus par sevi saka to, ka Viņš ir apzīmogots ar sava Tēva zīmogu. [117] Arī kristietis ir apzīmogots ar zīmogu: "Bet Tas, kurš Kristū mūs nostiprina kopā ar jums un kurā mūs ir svaidījis, ir Dievs. Viņš ir mūs apzīmogojis un atstājis Gara ķīlu mūsu sirdīs." ( 2 Kor 1, 21-22) [118] Šis Svētā Gara zīmogs nozīmē pilnīgu piederību Kristum, iesaistīšanos kalpošanā Viņam uz mūžiem, kā arī apsolījumu sagaidīt dievišķo aizsardzību lielajā eshatoloģiskajā pārbaudījumā. [119]


Iestiprināšanas svinēšana
1297
1183
1241

Svarīgs rituāla brīdis pirms Iestiprināšanas svinēšanas, kas savā veidā ir tās daļa, - tā ir svētās hrizmas iesvētīšana. Bīskaps Lielajā ceturtdienā, svinot hrizmālo Misi, iesvētī svēto hrizmu visai savai diecēzei. Austrumu Baznīcās šo iesvētīšanu var veikt vienīgi patriarhs:


Antiohijas liturģija šādi izsaka svētās hrizmas (mirona - gr. myron ) iesvētīšanas epiklēzes lūgšanu: "[Tēvs (...), sūti Svēto Garu] pār mums un pār šo dāvāto eļļu un svētī to, lai visiem tiem, kuri tiks ar to svaidīti un apzīmogoti, tā būtu par svētu mironu, priesterisku mironu, karalisku eļļu, gaišu uzvalku, pestīšanas tērpu, dzīvības sargu, garīgu velti, dvēseles un miesas svētdarīšanu, sirds līksmi, mūžīgu jaukumu, neatņemamu prieku, neizdzēšamu zīmogu, ticības vairogu un nesatriecamu bruņu cepuri pret ikvienu Pretinieka uzbrukumu!" [120]

1298

Kad Iestiprināšanu svin atsevišķi, nevis kopā ar Kristības sakramentu, kā tas notiek romiešu ritā, tad Iestiprināšanas sakramenta liturģija sākas ar to, ka tie, kas tiks iestiprināti, atjauno Kristības solījumus un apliecina savu ticību. Tādējādi kļūst skaidrs, ka Iestiprināšana ir Kristības turpinājums. [121] Kad kristīts tiek pieaugušais, tad viņš Iestiprināšanu saņem uzreiz un piedalās Euharistijā. [122]

1299

Romas ritā bīskaps izstiepj rokas pār visiem iestiprināmajiem kopā - tas ir žests, kas kopš apustuļu laikiem ir Svētā Gara dāvanas zīme. Un tad bīskaps piesauc Svēto Garu, lūdzot Tam nonākt pār iestiprināmajiem:

1831

"Visvarenais Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas esi licis šiem kalpiem atdzimt no ūdens un Svētā Gara, atbrīvodams viņus no grēka, sūti, Tu, Kungs, viņiem Svēto Garu Iepriecinātāju; dod viņiem gudrības un saprāta garu, padoma un stipruma garu, zinības un dievbijības garu; pildi viņus ar Tavas bijāšanas garu! Caur Kristu, mūsu Kungu." [123]

1300
699

Tad seko sakramenta būtiskais rits. Latīņu ritā "Iestiprināšanas sakramentu piešķir, ar svēto hrizmu svaidot pieri, uzliekot rokas un izrunājot sekojošos vārdus: "Saņem Svētā Gara dāvanas zīmi" (lat. Accipe signaculum doni Spiritus Sancti )" [124]. Bizantijas rita Austrumu Baznīcās ar mironu pēc epiklēzes lūgšanas svaida visnozīmīgākās ķermeņa daļas: pieri, acis, degunu, ausis, lūpas, krūtis, muguru, rokas un kājas; pie tam katru svaidīšanu pavada formula: "Svētā Gara dāvanas zīmogs" (gr. Sfragis dōreas Pneymatos Hagioy ). [125]

1301

Miera skūpsts, ar kuru pabeidz sakramenta ritu, nozīmē un pauž Baznīcai raksturīgo vienotību ar bīskapu un ar visiem ticīgajiem. [126]


III. Iestiprināšanas sekas

1302
731

Kā to pauž pati liturģiskā svinēšana, Iestiprināšanas sakramenta rezultāts ir īpaša Svētā Gara dāvāšana, kā tas notika ar apustuļiem Vasarsvētku dienā.

1303
1262,1274

Līdz ar to Iestiprināšana ļauj pieaugt un padziļināties Kristības žēlastībai:


- tā dara dziļāku mūsu filiācijas saikni ar Dievu, kura liek saukt "Abba, Tēvs!" ( Rom 8, 15);


- ciešāk vieno mūs ar Kristu;


- vairo mūsos Svētā Gara dāvanas;


- dara pilnīgāku mūsu saikni ar Baznīcu [127] ;

2044

- piešķir mums īpašu Svētā Gara spēku, lai mēs spētu izplatīt un aizstāvēt ticību ar vārdiem un darbiem kā īsti Kristus liecinieki, lai mēs drosmīgi apliecinātu Kristus vārdu un lai nekad nekaunētos no krusta [128] :


"Tātad atceries, ka tu esi saņēmis garīgu zīmi, gudrības un saprāta garu, padoma un spēka garu, pazīšanas un bijības garu, svētās bijāšanas garu, un glabā, ko esi saņēmis. Dievs Tēvs ir apzīmējis tevi ar savu zīmi, Kristus Kungs ir tevi apstiprinājis un ielicis tavā sirdī Gara ķīlu." [129]

1304
1121

Tāpat kā Kristība, Iestiprināšana, būdama tās piepildījums, tiek dota tikai vienreiz. Iestiprināšana patiešām iespiež dvēselē neizdzēšamu zīmi - "zīmogu" [130], kas liecina par to, ka Kristus ir apzīmogojis kristieti ar sava Gara zīmogu, ietērpjot viņu spēkā no augšienes, lai šis cilvēks būtu Viņa liecinieks. [131]

1305
1268

Šis "zīmogs" (lat. character ) pilnveido Kristībā saņemto ticīgo kopējo priesterību, un "iestiprinātais saņem spēku apliecināt Kristus ticību atklāti un tā, it kā pildot kādu pienākumu (lat. quasi ex officio )". [132]


IV. Kas var saņemt šo sakramentu?

1306
1212

Ikviens vēl neiestiprināts kristītais var saņemt Iestiprināšanas sakramentu un viņam tas ir jāsaņem. [133] Tā kā Kristība, Iestiprināšana un Euharistija veido vienu veselumu, tad līdz ar to "ticīgajiem obligāti jāsaņem šis sakraments attiecīgajā laikā" [134], jo bez Iestiprināšanas un Euharistijas Kristība gan ir spēkā esoša un iedarbīga, taču ievadīšana kristīgajā dzīvē paliek nepabeigta.

1307

Latīņu tradīcija jau vairākus gadsimtus uzskata "prāta gadus" par piemērotu vecumu, lai saņemtu Iestiprināšanu. Taču, ja dzīvība ir nāves briesmās, bērni jāiestiprina arī tad, ja viņi vēl nav sasnieguši prāta gadus. [135]

1308
1250

Ja dažreiz par Iestiprināšanu tiek runāts kā par "kristīgā brieduma sakramentu", tad tomēr nepienākas sajaukt vecumu, kad cilvēks ir pieaudzis ticības ziņā, ar vecumu, kad cilvēks ir pieaudzis saskaņā ar tā dabisko attīstību; un nedrīkst arī aizmirst, ka Kristības žēlastību mēs, Dieva izredzētie, esam saņēmuši par velti, bez jebkādiem mūsu nopelniem; lai šī žēlastība kļūtu iedarbīga, tai nav nepieciešama nekāda "ratifikācija". Sv. Akvīnas Toms to atgādina:


"Ķermeņa vecums nav šķērslis dvēselei. Tādējādi pat bērnībā cilvēks var saņemt garīgo pilnību, par kuru runā Gudrības grāmata [4, 8]: "Cienījamu vecumu nedod ne nodzīvoto dienu, ne arī gadu skaits." Tādēļ arī daudzi bērni, pateicoties Svētā Gara spēkam, kuru viņi bija saņēmuši, ir vīrišķīgi cīnījušies par Kristu, nežēlojot pat savas asinis." [136]

1309

Sagatavojot Iestiprināšanai, kā mērķis jāizvirza kristieša dziļāka vienotība ar Kristu, lielāka draudzība un dzīvākas attiecības ar Svēto Garu, labāk iepazīstot Viņa darbību, Viņa dāvanas un iedvesmas, lai kristietis spētu labāk īstenot kristīgās dzīves apustulisko atbildību. Šī iemesla dēļ Iestiprināšanas katehēze centīsies modināt piederības izjūtu Jēzus Kristus Baznīcai: kā visas katoliskās Baznīcas, tā arī draudzes līmenī. Draudze ir īpaši atbildīga par iestiprināmo sagatavošanu. [137]

1310
2670

Lai saņemtu Iestiprināšanas sakramentu, kandidātam ir jābūt žēlastības stāvoklī. Viņam nepieciešams vispirms saņemt Gandarīšanas sakramentu, lai tiktu šķīstīts un sagatavots saņemt Svētā Gara dāvanu. Dziļāka lūgšana cilvēku sagatavos pazemīgi un atvērtībā saņemt Svētā Gara spēku un žēlastības. [138]

1311
1255

Iestiprināšanas, tāpat kā Kristības saņemšanai, nepieciešams, lai kandidāti meklētu krusttēva vai krustmātes garīgo palīdzību. Ir labi, ja krusttēvs vai krustmāte ir tie paši, kas bija Kristības saņemšanas brīdī, lai labāk tiktu akcentēta abu sakramentu vienība. [139]


V. Iestiprināšanas izpildītājs

1312

Iestiprināšanas pirmizpildītājs (lat. minister originarius ) ir bīskaps. [140]

1233

Austrumos parasti tas ir priesteris, kurš kristī un tūlīt pat piešķir arī Iestiprināšanu vienā un tajā pašā svinēšanas reizē. Taču viņš to dara ar patriarha vai bīskapa svētītu svēto hrizmu, kas izsaka Baznīcas apustulisko vienību, kuru nostiprina Iestiprināšanas sakraments. Latīņu Baznīcā tieši tāpat rīkojas gadījumos, kad kristī pieaugušos vai kad pilnīgā vienotībā ar katolisko Baznīcu tiek ievests kāds, kas kristīts citā kristīgajā kopienā, kurā Iestiprināšanas sakraments nav spēkā esošs. [141]

1313
1290
1285

Latīņu ritā Iestiprināšanas sakramentu parasti piešķir bīskaps. [142] Kaut arī bīskaps nepieciešamības gadījumā tiesības sniegt Iestiprināšanu var uzticēt priesteriem [143], tomēr ir pienācīgi, ka viņš piešķir to pats, tādējādi neaizmirstot, ka tieši šī iemesla dēļ Iestiprināšanas svinēšana ir tikusi laikā atdalīta no Kristības. Bīskapi ir apustuļu pēcteči, viņi ir saņēmuši Ordinācijas sakramenta pilnību. Fakts, ka Iestiprināšanas sakramentu piešķir bīskapi, skaidri nozīmē to, ka šī sakramenta saņēmēji tiks ciešāk vienoti ar Baznīcu, ar tās apustuliskajiem pirmsākumiem un ar tās sūtību liecināt par Kristu.

1314
1307

Ja kristietis ir nāves briesmās, tad jebkurš priesteris var viņam piešķirt Iestiprināšanu. [144] Patiešām, Baznīca vēlas, lai neviens tās bērns, pat ne vismazākais, neaizietu no šīs pasaules, nebūdams Svētā Gara pilnveidots ar Kristus pilnības dāvanu.


Kopsavilkums

1315

"Kad apustuļi, kas bija Jeruzalemē, izdzirda, ka Samarija ir pieņēmusi Dieva Vārdu, viņi sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni, kas aizgājuši lūdzās par tiem, lai tie saņemtu Svēto Garu; jo tas vēl nebija nācis ne pār vienu no tiem, un tie bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie saņēma Svēto Garu." ( Apd 8, 14-17)

1316

Iestiprināšana pilnveido Kristības žēlastību; tas ir sakraments, kas dod Svēto Garu, lai mēs dziļāk iesakņotos dievišķajā filiācijā, lai nostiprinātu mūsu iekļaušanu Kristū un mūsu saikni ar Baznīcu, lai mūs vairāk iesaistītu tās sūtībā un lai mēs varētu liecināt par kristīgo ticību ar vārdiem, kurus pavada darbi.

1317

Iestiprināšana, tāpat kā Kristība, kristieša dvēseli apzīmogo ar garīgu zīmi jeb neizdzēšamu zīmogu; lūk, kāpēc šo sakramentu var saņemt tikai reizi mūžā.

1318

Austrumu Baznīcā šis sakraments tiek piešķirts uzreiz pēc Kristības; tam seko piedalīšanās Euharistijā; šī tradīcija uzsver to, ka šie trīs sakramenti, kas ievada kristīgajā dzīvē, veido vienu veselumu. Latīņu Baznīcā Iestiprināšanas sakramentu piešķir tad, kad ir sasniegti prāta gadi, un to svinēt parasti pienākas bīskapam, tādējādi norādot, ka šis sakraments nostiprina saikni ar Baznīcu.

1319

Kristietim, kas ir sasniedzis prāta gadus un gatavojas saņemt Iestiprināšanu, ir jāapliecina ticība, viņam jābūt žēlastības stāvoklī, jāizsaka nodoms saņemt šo sakramentu un jābūt gatavam uzņemties Kristus mācekļa un liecinieka pienākumus kā Baznīcas kopienā, tā arī laicīgajās lietās.

1320

Iestiprināšanas rita būtiskā daļa ir kristītās personas pieres svaidīšana ar svēto hrizmu (Austrumos - arī citu sajūtu orgānu svaidīšana), sakramenta izpildītāja rokas uzlikšana un sekojošie vārdi: "Saņem Svētā Gara dāvanas zīmi" - romiešu ritā, "Svētā Gara dāvanas zīmogs" - Bizantijas ritā.

1321

Kad Iestiprināšana tiek svinēta atsevišķi, nevis kopā ar Kristību, tad tās saikni ar Kristību izsaka Kristības solījumu atjaunošana. Iestiprināšanas svinēšana Euharistijas laikā palīdz izcelt to, ka sakramenti, kas ievada kristīgajā dzīvē, ir savstarpēji vienoti.


3. artikuls. Euharistijas sakraments

1322
1212

Svētā Euharistija noslēdz ievadīšanu kristīgajā dzīvē. Visi tie, kas ar Kristību ir pacelti līdz karaliskās priesterības cieņai un ar Iestiprināšanu vēl dziļāk pielīdzināti Kristum, tie, piedalīdamies Euharistijā, kopā ar visu draudzi piedalās pašā Kristus upurī.

1323
1402

"Tajā naktī, kad Viņu nodeva, mūsu Pestītājs Pēdējo vakariņu laikā iedibināja savas Miesas un Asiņu euharistisko Upuri, lai savu upuri uz krusta darītu mūžīgi klātesošu gadsimtu gaitā, līdz Viņš atkal atnāks, un lai Baznīcai, savai mīļotajai Līgavai, uzticētu savas nāves un augšāmcelšanās mūžīgo piemiņu: mīlestības sakramentu, vienības zīmi, mīlestības saikni, Lieldienu mielastu, kurā Kristus tiek uzņemts kā barība, dvēsele - piepildīta ar žēlastību un mums tiek dota nākamās godības ķīla." [145]


I. Euharistija - Baznīcas dzīves avots un virsotne

1324
864

Euharistija ir "visas kristīgās dzīves avots un virsotne". [146] "Pārējie sakramenti, kā arī visi Baznīcas kalpojumi un apustuliskie pienākumi ir saistīti ar Euharistiju un ir tai pakārtoti, jo Svētā Euharistija sevī ietver Baznīcas bagātību, tas ir, pašu Kristu, mūsu Lieldienu Upuri." [147]

1325
775

"Dzīvo vienotību ar Dievu un Dieva tautas vienību, kuras Baznīcu padara par to, kas tā ir, pauž un īsteno Euharistija. Euharistijā rod virsotni gan darbība, caur kuru Dievs Kristū svētdara pasauli, gan arī kults, kuru cilvēki Svētajā Garā veltī Kristum un caur Viņu - Tēvam." [148]

1326
1090

Visbeidzot, svinot Euharistiju, mēs jau tagad vienojamies ar debesu liturģiju un jau priekšlaikus kļūstam līdzdalīgi mūžīgajā dzīvē, kad "Dievs visā [..] [būs] viss" ( 1 Kor 15, 18).

1327
1124

Īsi sakot, Euharistija ir mūsu ticības kopsavilkums un summa: "Mūsu domāšanas veids saskaņojas ar Euharistiju, un Euharistija, savukārt, apstiprina mūsu domāšanas veidu." [149]


II. Kā sauc šo sakramentu?

1328

Šī sakramenta neizsmeļamo bagātību izsaka dažādi vārdi, ar kuriem tas tiek apzīmēts. Katrs no šiem vārdiem nosauc kādu no šī sakramenta aspektiem. To sauc:

2637
1082
1359

par Euharistiju, jo tā ir pateicības lūgšana Dievam. Grieķu vārdi eyharistein ( Lk 22, 19; 1 Kor 11, 24) un eylogein ( Mt 26, 26; Mk 14, 22) atgādina jūdu svētības, kas sludina - sevišķi maltīšu reizēs - Dieva darbus: radīšanu, pestīšanu un svētdarīšanu;

1329
1382

par Kunga Mielastu [150], jo runa ir par Pēdējām vakariņām, kuras Kungs ieturēja ar saviem mācekļiem savu ciešanu priekšvakarā, un par Jēra kāzu mielasta [151] debesu Jeruzalemē iepriekšpasludināšanu;

790

par Maizes laušanu, jo šo jūdu mielastam raksturīgo rituālu lietoja Jēzus, kad Viņš kā namatēvs svētīja un izdalīja maizi [152], it sevišķi Pēdējo vakariņu laikā [153]. Pateicoties šim žestam, mācekļi Jēzu atpazina pēc Viņa augšāmcelšanās [154], un tieši tā pirmie kristieši sauca savas euharistiskās svētsapulces [155]. Tas nozīmē, ka visi, kas ēd šo vienīgo lauzto maizi - Kristu, nonāk vienotībā ar Viņu un Viņā veido vienu vienīgu miesu [156] ;

1348

par Euharistisko svētsapulci (gr. synaksis ), jo Euharistiju svin ticīgo svētsapulcē, Baznīcas redzamajā izpausmē [157] ;

1330

par Kunga ciešanu un augšāmcelšanās piemiņu ;

1341
2643
614

par Svēto Upuri, jo tas dara klātesošu vienīgo Kristus - Pestītāja - upuri un tajā ietver Baznīcas upurdāvanu; vai arī par Svēto Mises Upuri, "slavas Upuri" ( Ebr 13, 15) [158], garīgo Hostiju [159], šķīsto [160] un svēto upurdāvanu, jo tas piepilda un pārspēj visus vecās derības upurus;

1169

par Svēto un Dievišķo Liturģiju, jo visas Baznīcas liturģijas centrs un tās vispiesātinātākā izpausme ir šī sakramenta svinēšana; tā paša iemesla dēļ to sauc arī par svēto noslēpumu svinēšanu. Runa ir arī par Vissvēto Sakramentu, jo tas ir sakramentu sakraments. Ar šo vārdu apzīmē arī Euharistijā konsekrētās hostijas, kas tiek uzglabātas tabernākulā;

1331
950
948
1405

par Komūniju, jo šajā sakramentā mēs nonākam vienotībā ar Kristu, kurš dara mūs par savas Miesas un Asiņu līdzdalībniekiem, lai mēs kopā ar Viņu veidotu vienu Miesu [161] ; vēl to sauc arī par svētajām lietām (gr. ta hagia, lat. sancta ) [162] tā ir "svēto komūnijas ( sadraudzības)" pirmā nozīme, par kuru runā Apustuļu ticības simbols -, par eņģeļu maizi, debesu maizi, nemirstības zālēm [163], ceļa maizi ...

1332
849

par Svēto Misi, jo liturģija, kurā piepildās pestīšanas noslēpums, noslēdzas ar ticīgo sūtīšanu (lat. missio ), lai viņi izpildītu Dieva gribu savā ikdienas dzīvē.


III. Euharistija pestīšanas plānā


Maizes un vīna zīmes
1333
1350
1147
1148

Euharistijas svinēšanas sirdī ir maize un vīns, kas, priesterim atkārtojot Kristus sacītos vārdus un piesaucot Svēto Garu, kļūst par Kristus Miesu un Asinīm. Būdama uzticīga Kunga rīkojumam, Baznīca Kunga piemiņai līdz Viņa otrreizējai atnākšanai godībā turpina darīt to, ko Viņš darījis savu ciešanu priekšvakarā: "Viņš ņēma maizi...", "Viņš ņēma biķeri, kas bija pildīts ar vīnu no vīnakoka augļiem...". Maizes un vīna zīmes, noslēpumainā veidā kļūdamas par Kristus Miesu un Asinīm, turpina nozīmēt arī to, ka radītā pasaule ir laba. Tādēļ ofertorija laikā mēs pateicamies Radītājam par maizi un vīnu [164], "cilvēka darba" augļiem, taču vispirms "zemes" un "vīnakoka augļiem", Radītāja dāvanām. Karaļa un priestera Melhizedeka, kurš atnesa "maizi un vīnu" ( Rad 14, 18), žestā Baznīca saskata pati savu upurdāvanu pirmtēlu. [165]

1334
1150
1363

Vecajā derībā maize un vīns tiek upurēti, upurējot pirmos zemes augļus kā pateicības zīmi Radītājam. Bet tie iegūst arī jaunu nozīmi izceļošanas kontekstā: neraudzētā maize, ko Izraēlis ēd katru gadu Lieldienās, atgādina par steigu, kādā šī tauta devās prom no Ēģiptes brīvības gaitās; atmiņas par tuksneša mannu vienmēr atgādinās Izraēlim, ka viņš dzīvo no Dieva Vārda maizes. [166] Visbeidzot, dienišķā maize ir Apsolītās zemes auglis, ķīla Dieva uzticībai saviem apsolījumiem. "Svētības biķeris" ( 1 Kor 10, 16) jūdu Lieldienu mielasta nobeigumā pievieno svētku priekam, ko simbolizē vīns, eshatoloģisku jēgu - mesiāniskās gaidas pēc Jeruzalemes atjaunošanas. Savu Euharistiju Jēzus iedibināja, piešķirot jaunu un galīgu jēgu maizes un vīna kausa svētīšanai.

1335
1151

Maizes pavairošanas brīnumi, kad Kungs izsaka svētības vārdus, lauž maizi un liek saviem mācekļiem to izdalīt, lai paēdinātu lielo ļaužu pulku, jau iepriekš atklāj Viņa Euharistijas - vienīgās Maizes - pārpilnību. [167] Par vīnu pārvērstā ūdens zīme Kānā [168] jau pasludina Jēzus pagodināšanas stundu. Tā pauž kāzu mielasta piepildījumu Tēva valstībā, kur ticīgie dzers jauno vīnu - Kristus Asinis. [169]

1336
1327

Pirmā Euharistijas pasludināšana mācekļus sašķēla, tāpat kā ciešanu pasludināšana viņus šokēja: "Cieta ir šī runa! Kas var to klausīties?" ( 6, 60) Euharistija un krusts - tie ir klupšanas akmeņi. Tas ir viens un tas pats noslēpums, un tas nepārstāj būt par šķelšanās iemeslu. "Vai arī jūs gribat aiziet?" ( 6, 67) Šis Kunga jautājums skan cauri gadsimtiem; tas ir Viņa mīlestības aicinājums atklāt, ka Viņš ir vienīgais, kam ir "mūžīgās dzīves vārdi" ( 6, 68), un ka saņemt ticībā Viņa Euharistijas dāvanu nozīmē uzņemt Viņu pašu.


Euharistijas iedibināšana
1337
610
611

Kungs, mīlēdams savējos, mīlēja tos līdz galam. Zinādams, ka ir pienākusi Viņa stunda atstāt šo pasauli un atgriezties pie Tēva, Viņš vakariņu laikā mazgāja saviem mācekliem kājas un deva tiem mīlestības bausli. [170] Lai atstātu viņiem šīs mīlestības ķīlu, lai nekad napamestu savējos un darītu viņus līdzdalīgus savā Lieldienu upurī, Viņš iedibināja Euharistiju kā savas nāves un augšāmcelšanās piemiņu un pavēlēja saviem apustuļiem svinēt to līdz Viņa otrreizējai atnākšanai, "darīdams viņus par jaunās derības priesteriem". [171]

1338

Trīs sinoptiskie evaņģēliji un sv. Pāvils mums atstājuši Euharistijas iedibināšanas aprakstu; savukārt sv. Jānis atstāsta Jēzus sacīto Kafarnaumas sinagogā - tie ir vārdi, kas sagatavo Euharistijas iedibināšanai: Kristus sevi sauc par dzīvības Maizi, kas nonākusi no debesīm. [172]

1339
1169

Jēzus izvēlējās Lieldienu laiku, lai izpildītu to, ko Viņš pasludināja Kafarnaumā: dot saviem mācekļiem savu Miesu un Asinis:


"Bet pienāca neraudzētās maizes diena, kad vajadzēja nokaut Pashas jēru. Un [Jēzus] sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: 'Ejiet un sagatavojiet mums Pashu, lai mēs ēstu!' [..] Un tie aizgājuši [..] sagatavoja Pashu. Kad pienāca laiks, Jēzus un kopā ar Viņu apustuļi ieņēma vietas pie galda. Un Viņš tiem sacīja: 'Es ilgoties ilgojos šo Pashu ēst kopā ar jums, pirms nekā es ciešu. Jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, kamēr tā piepildīsies Dieva valstībā.' [..] Pēc tam, paņēmis maizi, Viņš pateicās un lauza, un deva viņiem, sacīdams: 'Tā ir mana Miesa, kas par jums tiek atdota. To dariet manai piemiņai.' Tāpat pēc vakariņām Viņš paņēma arī biķeri, sacīdams: 'Šis biķeris ir jaunā derība manās Asinīs, kas par jums tiek izlietas.'" ( Lk 22, 7-20) [173]

1340
1151
677

Svinēdams Pēdējās vakariņas kopā ar saviem apustuļiem Pashas mielasta laikā, Jēzus piešķīra galīgo jēgu jūdu Pashai. Patiešām, Jēzus došanās pie Tēva caur savu nāvi un augšāmcelšanos ir jaunā Pasha, kas tiek iepriekš īstenota Pēdējo vakariņu mielastā un svinēta Euharistijā, kura piepilda jūdu Pashu un iepriekš pasludina Baznīcas galīgo Pashu Dieva valstības godībā.


"Dariet to manai piemiņai"
1341
611,1363

Jēzus pavēle atkārtot Viņa žestus un vārdus, "kamēr Viņš atnāks", neprasa vienīgi pieminēt Jēzu un to, ko Viņš darījis. Tā mērķis ir, lai apustuļi un viņu pēcteči liturģiski svinētu Kristus un Viņa dzīves, nāves, augšāmcelšanās un aizlūguma pie Tēva piemiņu.

1342
2624

Kopš iesākuma Baznīca ir bijusi uzticīga šim Kunga bauslim. Par Jeruzalemes Baznīcu ir sacīts:


"Brāļi pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanā. [..] Ik dienas viņi vienprātīgi uzturējās svētnīcā, bet mājās laužot maizi, ēda maltīti sirds vienkāršībā un līksmībā." ( Apd 2, 42. 46)

1343
1166,2177

Tā galvenokārt bija "nedēļas pirmā diena", tas ir, svētdiena, Jēzus augšāmcelšanās diena, kad kristieši sapulcējās "maizi lauzt" ( Apd 20, 7). No šī laika līdz pat mūsu dienām Euharistijas svinēšana ir turpinājusies, tā ka šodien mēs to sastopam it visur Baznīcā ar to pašu pamatstruktūru. Tā paliek Baznīcas dzīves centrs.

1344
1404

Tādējādi svētceļojošā Dieva tauta, no vienas svinēšanas līdz otrai sludinādama Jēzus Lieldienu noslēpumu, "kamēr Viņš atnāks" ( 1 Kor 11, 26), iet "pa šaurajām krusta durvīm" [174] uz debesu mielastu, kad visi izredzētie sēdīsies pie valstības galda.


IV. Euharistijas liturģiskā svinēšana


Visu laikmetu Mise
1345

Jau 2. gadsimtā sv. Justīns Moceklis atstāja liecību par euharistiskā dievkalpojuma norises būtiskajiem elementiem. Tā ir palikusi tāda pati visos lielajos liturģiskajos ritos līdz mūsu dienām. Lūk, ko sv. Justīns raksta ap 155. gadu, lai izskaidrotu pagānu imperatoram Antonīnam Dievbijīgajam (138-161) to, ko dara kristieši:


"Dienā, kuru sauc par Saules dienu, visi, kas dzīvo pilsētā un laukos, sapulcējas kādā noteiktā vietā.


Viņi lasa apustuļu atmiņas un praviešu rakstus tik ilgi, cik laiks ļauj.


Kad lektors ir beidzis, runā tas, kas vada sapulci, lai rosinātu un mudinātu sekot šiem skaistajiem piemēriem.


Pēc tam mēs visi pieceļamies un lūdzamies" [175] "par mums pašiem [..] un visiem citiem, lai kur vien tie neatrastos, lūdzot, lai mēs būtu taisnīgi savā dzīvē un rīcībā un uzticīgi baušļiem, ka varētu iemantot mūžīgo pestīšanu.


Kad beidzam lūgšanu, mēs sniedzam viens otram skūpstu.


Pēc tam sapulces vadītājam atnes maizi un kausu, kurā vīns ir sajaukts ar ūdeni.


Tos paņēmis, viņš slavē debesu Tēvu Dēla un Svētā Gara vārdā un ilgi pateicas (gr. eyharistian ) par to, ka esam tikuši atzīti par šo dāvanu cienīgiem.


Kad viņš ir beidzis lūgties un pateikties, visi klātesošie ļaudis atsaucas, teikdami: Amen.


[..] Kad sapulces vadītājs ir pateicies un tauta atbildējusi, tie, kurus pie mums sauc par diakoniem, izdala visiem klātesošajiem 'par Euharistiju pārveidoto' (gr. eyharistēthentos ) maizi un vīnu ar ūdeni un tos aiznes tiem, kas nav klāt." [176]

1346

Euharistijas liturģija norit saskaņā ar pamatstruktūru, kas saglabājusies cauri gadsimtiem līdz pat mūsu dienām. Tā ietver divas lielas daļas, kas veido vienu veselumu:


- sapulcēšanos, Vārda liturģiju ar lasījumiem, sprediķi un vispārējo lūgšanu;


- Euharistisko liturģiju ar maizes un vīna prezentāciju, konsekrācijas pateicības lūgšanu un komūniju.

103

Vārda liturģija un Euharistiskā liturģija kopā veido "vienu un to pašu kulta aktu" [177] ; patiešām, galds, kas mums Euharistijā tiek sagatavots, reizē ir Dieva Vārda un Kunga Miesas galds. [178]

1347

Vai tad šeit tādā pat secībā nenorisinās Lieldienu mielasts, kuru augšāmcēlies Jēzus svinēja kopā ar saviem mācekļiem? Ceļā Viņš tiem skaidroja Svētos Rakstus, tad, apsēdies pie galda kopā ar tiem, "Viņš paņēma maizi, svētīja, lauza un deva viņiem". [179]


Svinēšanas norise
1348
1140
1548

Visi sapulcējas. Kristieši pulcējas vienā un tajā pašā vietā uz euharistisko svētsapulci. Tās priekšgalā ir pats Kristus, kurš ir galvenā persona, kas darbojas Euharistijā. Viņš ir jaunās derības Augstais priesteris. Viņš pats neredzamā veidā ir ikviena euharistiskā dievkalpojuma vadītājs. Bīskaps vai priesteris kā Viņa pārstāvis (darbodamies Kristus-Galvas personā ) vada svētsapulci, pēc lasījumiem viņš uzrunā pārējos, pieņem upurdāvanas un izsaka euharistisko lūgšanu. Dievkalpojumā aktīvi piedalās visi, katrs savā veidā: lektori, upurdāvanu pienesēji, Komūnijas izdalītāji un visa tauta, kuras "amen" pauž tās līdzdalību.

1349
1184

Vārda liturģija ietver "praviešu rakstu" lasīšanu, tas ir, lasījumus no Vecās Derības, un "apustuļu atmiņas", tas ir, viņu rakstītās vēstules un evaņģēlijus; pēc sprediķa, kas mudina pieņemt šo Vārdu kā to, kas tas ir patiesībā - Dieva Vārdu [180], un īstenot to dzīvē, seko aizlūgumi par visiem cilvēkiem saskaņā ar apustuļa vārdiem: "Vispirms es lūdzu, lai lūgumi, lūgšanas, aizlūgumi, pateicības dievkalpojumi tiktu noturēti par visiem cilvēkiem: par valdniekiem un visiem, kas ir pie varas." ( 1 Tim 2, 1-2)

1350
1359
614

Upurdāvanu prezentācija (ofertorijs): pie altāra - dažreiz procesijā - pienes maizi un vīnu, ko priesteris Kristus vārdā upurē euharistiskajā Upurī, kur tie kļūs par Kristus Miesu un Asinīm. Tieši to pašu darīja Kristus Pēdējo vakariņu laikā, "ņemdams maizi un kausu". "Vienīgi Baznīca dāvā šo tīro upurdāvanu Radītājam, veltīdama Viņam ar pateicības lūgšanu to, kas nāk no Viņa radības." [181] Upurdāvanu prezentācija pie altāra atkārto Melhizedeka žestu un Radītāja dāvanas nodod Kristus rokās. Tas ir Viņš, kurš savā upurī noved līdz pilnībai visus cilvēku mēģinājumus upurēt.

1351
1397
2186

Kopš pašiem pirmsākumiem kopā ar maizi un vīnu Euharistijas svinēšanai kristieši veltī arī savus ziedojumus, lai dalītos ar tiem, kas ir trūkumā. Šo ierašu savākt kolekti [182], kas joprojām pastāv, ir iedvesmojis Kristus piemērs, kurš darīja sevi nabadzīgu, lai bagātinātu mūs [183] :


"Tie, kas dzīvo pārticībā un kuri to vēlas, labprātīgi dalās ar citiem; savāktie ziedojumi tiek nodoti sapulces vadītājam, un viņš izdala tos bāreņiem un atraitnēm, tiem, kas slimības vai kādu citu iemeslu dēļ zaudējuši iztikas līdzekļus, cietumniekiem, ieceļotājiem - vienu vārdu sakot, viņš palīdz visiem tiem, kam tas nepieciešams." [184]

1352

Anafora : ar euharistisko lūgšanu - pateicības un konsekrācijas lūgšanu, mēs nonākam svinēšanas sirdī un virsotnē:

559

Ievaddaļā (prefācijā) Baznīca pateicas Tēvam caur Kristu Svētajā Garā par visiem Viņa darbiem, par radīšanu, pestīšanu un svētdarīšanu. Visa kopiena tad pievienojas šai nebeidzamajai slavas dziesmai, kuru debesu Baznīca, eņģeļi un visi svētie dzied Trīskārt Svētajam Dievam.

1353
1105

Epiklēzē Baznīca lūdz Tēvu sūtīt Svēto Garu (vai savas svētības spēku [185] ) pār maizi un vīnu, lai tie Svētā Gara spēkā top par Jēzus Kristus Miesu un Asinīm un lai visi, kas piedalās Euharistijā, kļūtu viena miesa un viens gars (dažās liturģiskajās tradīcijās epiklēze seko pēc anamnēzes).

1375

Atstāstot Euharistijas iedibināšanu, Kristus vārdu un darbu spēks un Svētā Gara vara dara sakramentāli klātesošu zem maizes un vīna zīmēm Viņa Miesu un Asinis, Viņa reiz un uz visiem laikiem upurēto upuri uz krusta.

1354
1103

Anamnēzē, kas tūlīt seko, Baznīca godina Kristus Jēzus ciešanu, augšāmcelšanās un otrreizējās atnākšanas godībā piemiņu; Baznīca dāvā Tēvam Viņa Dēla, kurš mūs samierina ar Tēvu, upurdāvanu.

954

Izsakot aizlūgumus, Baznīca pauž to, ka Euharistija tiek svinēta vienotībā ar visu Baznīcu - gan debesīs, gan virs zemes, ar dzīvajiem un mirušajiem, tāpat arī vienotībā ar Baznīcas ganiem, pāvestu, diecēzes bīskapu, viņa prezbitēriju un diakoniem, kā arī ar visas pasaules bīskapiem un viņu vietējām Baznīcām.

1355
1382

Svētajā Komūnijā, ko ievada Kunga lūgšana un maizes laušana, ticīgie saņem "debesu maizi" un "pestīšanas biķeri", Kristus, kas atdevis sevi "par dzīvību pasaulei" ( 6, 51), Miesu un Asinis.

1327

Tā kā šī maize un šis vīns, saskaņā ar seno teicienu, ir "pārveidoti par Euharistiju" [186], tad "mēs saucam šo barību par Euharistiju, un tajā nevar piedalīties neviens cits, kā tikai tie, kas tic mūsu mācības patiesumam un kas ir kristīti grēku piedošanai, piedzimuši no jauna un dzīvo tā, kā Kristus to pavēlējis" [187].


V. Sakramentālais upuris: pateicības akts, piemiņa, klātbūtne

1356

Ja kristieši svin Euharistiju jau kopš pašiem pirmsākumiem un tādā veidā, kas savā būtībā nav mainījies cauri lielajai laikmetu un liturģiju dažādībai, tad tas ir tāpēc, ka mēs apzināmies sevi esam saistītus ar Kunga bausli, kuru Viņš deva savu ciešanu priekšvakarā: "Dariet to manai piemiņai." ( 1 Kor 11, 24-25)

1357

Šo Kunga bausli mēs izpildām, svinot Viņa upura piemiņu. To darīdami, mēs dāvājam Tēvam to, ko Viņš pats mums pirmais ir dāvājis: savas radības dāvanas, maizi un vīnu, kas ar Svētā Gara spēku un Kristus vārdiem kļūst par Kristus Miesu un Asinīm: tādējādi Kristus ir reāli un noslēpumaini klātesošs.

1358

Tātad Euharistija jāuzlūko:


- kā pateicība Tēvam un Viņa slavināšana;


- kā Kristus un Viņa Miesas upurēšanas piemiņa;


- kā Kristus klātbūtne Viņa Vārda un Viņa Gara spēkā.


Pateicības akts un slavas dziesma Tēvam
1359
293

Euharistija, mūsu pestīšanas, kuru Jēzus piepildīja uz krusta, sakraments ir arī slavas upuris pateicībā par radīšanas darbu. Euharistiskajā upurī visa Dieva mīlētā radība tiek dāvāta Tēvam caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Caur Kristu Baznīca var dāvāt slavas upuri pateicībā par visu labo, skaisto un taisnīgo, ko Dievs ir darījis radībā un cilvēcē.

1360
1083

Euharistija ir pateicības upuris Tēvam, svētība, ar kuru Baznīca izsaka savu pateicību Dievam par Viņa labvēlības dāvanām, par visu, ko Viņš īstenojis ar radīšanu, pestīšanu un svētdarīšanu. Euharistija vispirms nozīmē "pateicības akts".

1361
294

Euharistija ir arī slavas upuris, kurā Baznīca slavē Dieva godību visas radības vārdā. Šis slavas upuris ir iespējams tikai caur Kristu: Viņš vieno ticīgos ar savu Personu, savu slavas dziesmu un savu aizlūgumu, tā ka slavas upuris Tēvam tiek dāvāts caur Kristu un ar Viņu, lai tas tiktu pieņemts Viņā.


Kristus un Viņa Miesas - Baznīcas - upura piemiņa
1362
1103

Euharistija ir Kristus Pashas upura piemiņa, Viņa vienīgā upura aktualizācija un sakramentālā upurēšana Baznīcas - Viņa Miesas - liturģijā. Visās euharistiskajās lūgšanās pēc vārdiem, ar kuriem tika iedibināta Svētā Mise, atrodam lūgšanu, ko sauc par anamnēzi jeb piemiņu.

1363
1099

Svētajos Rakstos vārds piemiņa nav tikai pagātnes notikumu atcere, bet arī Dieva brīnumdarbu sludināšana, kurus Viņš veicis cilvēku labā. [188] Šo notikumu liturģiskajā svinēšanā tie savā veidā kļūst klātesoši tagadnē. Tieši tādā veidā Izraēlis saprot savu atbrīvošanu no Ēģiptes: ik reizes, kad tiek svinēta Pasha, izceļošanas notikumi kļūst klātesoši ticīgo atmiņā, lai viņi veidotu savu dzīvi saskaņā ar tiem.

1364
611
1085

Jaunajā Derībā vārds "piemiņa" gūst jaunu jēgu. Kad Baznīca svin Euharistiju, tad tā piemin Kristus Pashas upuri, kurš kļūst patiesi klātesošs: upuris, kuru Kristus uz krusta upurēja vienu reizi un uz visiem laikiem, vienmēr notiek tagadnē [189] : "Ik reizes, kad uz altāra tiek svinēts Krusta upuris, kurā 'Kristus [..] ir upurēts kā mūsu Pasha' ( 1 Kor 5, 7), norisinās mūsu pestīšanas darbs." [190]

1365
2100
1846

Tā kā Euharistija ir Kristus Pashas upura piemiņa, tad tā ir arī upuris. Euharistija kā upuris tiek atklāta pašos tās iedibināšanas vārdos: "Šī ir mana Miesa, kas par jums tiek atdota" un "Šis biķeris ir jaunā derība manās Asinīs, kas par jums tiek izlietas." ( Lk 22, 19-20) Euharistijā Kristus dod šo pašu Miesu, kuru Viņš mūsu dēļ atdeva uz krusta; tās pašas Asinis, kuras Viņš izlēja "par daudziem [..] grēku piedošanai" ( Mt 26, 28).

1366
613

Tātad Euharistija ir upuris tādēļ, ka tā dara klātesošu krusta upuri, tādēļ, ka tā ir šī upura piemiņa, un tādēļ, ka tā dāvā šī upura augļus:


Kristus, "mūsu Dievs un Kungs [..], upurēja sevi Dievam Tēvam vienu reizi un uz visiem laikiem, mirstot uz krusta altāra kā aizbildnis, lai viņiem [cilvēkiem] iegūtu mūžīgo pestīšanu: taču, tā kā pēc nāves Viņa priesterība nebeidzās [ Ebr 7, 24. 27], tad Pēdējo vakariņu laikā, "naktī, kad Viņš tika nodots" [ 1 Kor 11, 13], [..] Viņš [atstāja] savai mīļotajai Līgavai redzamu upuri (kā to prasa cilvēciskā daba), kas darītu klātesošu Viņa asinīm slacīto upuri, piepildītu vienu vienīgo reizi uz krusta; tā piemiņa pastāvēs līdz laiku beigām un tā pestījošais spēks kalpos grēku piedošanai, kurus ik dienas mēs izdarām." [191]

1367
1545

Kristus upuris un Euharistijas upuris ir viens vienīgs upuris : "Tas ir viens un tas pats upuris, un tas ir Tas pats, kas tagad upurē ar priesteru starpniecību un kas toreiz sevi upurēja uz krusta, atšķiras tikai upurēšanas veids" [192] : "Šajā dievišķajā upurī, kas tiek upurēts Svētajā Misē, ir klātesošs un bez asins izliešanas tiek upurēts Tas pats Kristus, kurš uz krusta altāra, 'asinis izlejot, pats sevi uzupurēja' [..]; tādēļ šis upuris mūs patiesi šķīstī." [193]

1368
618,2031
1109

Euharistija ir arī Baznīcas upuris. Baznīca, kas ir Kristus Miesa, piedalās savas Galvas upurī. Kopā ar Viņu tiek upurēta visa Baznīca. Tā pievienojas Viņa aizlūgumam pie Tēva par visiem cilvēkiem. Euharistijā Kristus upuris kļūst arī katra Viņa Miesas locekļa upuris. Ticīgo dzīve, viņu slavas dziesma Dievam, viņu ciešanas, lūgšanas un viņu darbs savienojas ar Kristus dzīvi un Viņa pilnīgo upuri un tādējādi gūst jaunu vērtību. Uz altāra klātesošais Kristus upuris visām kristiešu paaudzēm dod iespēju būt vienotām Viņa upurēšanā.


Katakombās Baznīca bieži vien ir attēlota kā lūgšanā iegrimusi sieviete ar plaši izplestām rokām. Kā Kristus, kas izpleta rokas uz krusta, tā Baznīca caur Viņu, ar Viņu un Viņā dāvā sevi un aizlūdz par visiem cilvēkiem.

1369
834,882
1561
1566

It visa Baznīca ir vienota ar Kristus upuri un Viņa aizlūgumu. Pāvests, kuram Baznīcā ir jāpilda Pētera kalpojums, tiek pieminēts ikvienā Euharistijas svinēšanā, kuras laikā viņš tiek nosaukts par universālās Baznīcas vienības zīmi un tās kalpu. Vietējais bīskaps vienmēr ir atbildīgais par Euharistiju, pat tad, ja dievkalpojumu vada priesteris ; viņa vārds tiek pieminēts tādēļ, lai norādītu uz to, ka viņš ir šīs atsevišķās Baznīcas vadītājs prezbitērija un kalpojošo diakonu vidū. Kopiena aizlūdz arī par visiem kulta kalpotājiem, kas tās labā un kopā ar to upurē Euharistijas upuri:


"Par derīgu lai tiek uzskatīta tikai tā Euharistija, kas tiek svinēta, prezidējot bīskapam vai tam, kuru viņš deleģējis." [194]


"Tātad caur priesteru kalpojumu tiek īstenots ticīgo garīgais upuris vienotībā ar Kristus, vienīgā Vidutāja, upuri, kurš visas Baznīcas vārdā tiek upurēts Euharistijā ar priesteru rokām sakramentālā veidā, bez asins izliešanas, kamēr atnāks pats Kungs." [195]

1370
956
969

Ar Kristus upuri savienojas ne tikai tie locekļi, kas vēl ir šeit, uz zemes, bet arī tie, kas ir jau debesu godībā : euharistisko upuri Baznīca dāvā vienotībā ar Vissvētāko Jaunavu Mariju un viņu pieminot, kā arī pieminot visus svētos. Euharistijā Baznīca kopā ar Mariju ir it kā krusta pakājē, vienota ar Kristus upuri un aizlūgumu.

1371
958,1689
1032

Euharistiskais Upuris tiek veltīts arī par ticīgajiem mirušajiem, "kas ir miruši Kristū un vēl nav pilnībā šķīstīti" [196], lai viņi varētu ieiet Kristus gaismā un mierā:


"Guldiet šo ķermeni vienalga kur: lai tas jūs neuztrauc! Tikai to es jums lūdzu, pieminiet mani pie Kunga altāra, kur vien jūs būtu." [197]


"Pēc tam [anaforā] mēs [lūdzamies] gan par aizgājušajiem svētajiem tēviem un bīskapiem, gan vispār par visiem tiem, kas no mūsu vidus aizgājuši mūžībā; mēs ticam, ka lielu labumu gūs dvēseles, par kurām lūdzas svētā un bijājamā Upura klātbūtnē. [..] Un lūdzot Dievu par aizgājušajiem, kaut arī tie ir bijuši grēcinieki, mēs [..] Viņam veltām Kristu, kas upurēts par mūsu grēkiem, lai Dievs, cilvēku Draugs, būtu labvēlīgs viņiem un mums pašiem." [198]

1372
1140

Sv. Augustīns devis brīnišķīgu šīs mācības kopsavilkumu, kas mūs rosina arvien pilnīgāk piedalīties mūsu Pestītāja upurī, kuru mēs svinam Euharistijā:


"Visu šo atpestīto pilsētu, tas ir, svēto sapulci un sabiedrību, kā vispārējo upuri [..] Dievam dāvā Augstais priesteris, kurš savās ciešanās kā kalps arī pats sevi upurēja mūsu labā, lai mēs kļūtu par Miesu, kurai ir tāda Galva. [..] Tas ir kristiešu upuris: 'Mēs visi kopā esam viena miesa Kristū.' ( Rom 12, 5) Un šo ticīgajiem labi pazīstamo Altāra Sakramentu Baznīca bez mitas atkārto; šajā sakramentā viņai kļūst redzams, ka tajā, ko tā upurē, viņa pati tiek upurēta." [199]


Kristus klātbūtne Viņa Vārda un Svētā Gara spēkā
1373
1088

"Kristus Jēzus, kurš nomira, vēl vairāk - kurš ir augšāmcēlies un kurš sēž pie Dieva labās rokas un mūs aizstāv" ( Rom 8, 34), visdažādākajos veidos ir klātesošs savā Baznīcā [200] : savā Vārdā, savas Baznīcas lūgšanā, "kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū" ( Mt 18, 20), nabagajos, slimniekos, ieslodzītajos [201], sakramentos, kurus Viņš pats ir iedibinājis, Svētajā Mises upurī un liturģiskā kalpotāja personā. Taču "visvairāk [Viņš ir klātesošs] euharistiskajās zīmēs" [202] .

1374
1211

Euharistiskajās zīmēs Kristus ir klātesošs pilnīgi īpašā veidā. Šis klātbūtnes veids paaugstina Euharistiju pāri visiem sakramentiem un dara to par "garīgās dzīves pilnību un visu sakramentu galamērķi". [203] Vissvētais Euharistijas sakraments patiesi, reāli un substanciāli satur mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis vienībā ar Viņa dvēseli un dievišķību, tātad - Kristu visā pilnībā. [204] "Šo klātbūtni sauc par 'reālu' nevis izslēdzošā veidā, it kā pārējās klātbūtnes nebūtu 'reālas', bet gan savas izcilības dēļ, jo tā ir substanciāla un tajā Kristus, Dievs un Cilvēks, ir klātesošs visā savā pilnībā." [205]

1375
1105

Šajā sakramentā Kristus kļūst klātesošs, maizei un vīnam pārvēršoties Kristus Miesā un Asinīs. Baznīcas tēvi stingri apliecinājuši Baznīcas ticību Kristus Vārda un Svētā Gara iedarbīgumam šīs pārvēršanas īstenošanā. Tā sv. Jānis Hrizostoms saka:

1128

"Ne jau no cilvēka ir atkarīgs tas, ka upurdāvanas kļūst par Kristus Miesu un Asinīm, bet pats Kristus, kurš mūsu dēļ ir krustā sists, to dara. Priesteris, Viņa pārstāvis, izrunā šos vārdus, taču šo vārdu iedarbīgums un žēlastība nāk no Dieva. "Tā ir mana Miesa, " Viņš saka. Šie vārdi pārvērš upurdāvanas." [206]


Un sv. Ambrozijs par šo pārvēršanu saka:

298

Būsim pārliecināti, ka "mūsu priekšā ir nevis tas, ko veidojusi daba, bet ko svētība ir pārvērtusi, un ka svētības spēks ir lielāks par dabas spēku, jo svētība pārveido arī pašu dabu". [207] "Vai tad Kristus vārdi, kas ne no kā varēja radīt to, kā nebija, nebūtu varējuši esošās lietas pārveidot par to, kas tās vēl nav bijušas? Jo vai tad tas ir mazāk - piešķirt lietām to sākotnējo dabu, nekā šo dabu izmainīt?" [208]

1376

Tridentas koncils katolisko ticību izteica īsumā, apliecinot: "Tā kā Kristus, mūsu Pestītājs, sacījis, ka tas, ko Viņš upurēja zem maizes zīmes, patiesi ir Viņa Miesa, tad Baznīcā vienmēr ir valdījusi šī pārliecība, kuru svētais Koncils pasludina no jauna: konsekrējot maizi un vīnu, visa maizes substance pārvēršas par mūsu Kunga Kristus Miesas substanci, bet visa vīna substance - par Viņa Asiņu substanci. Svētā katoliskā Baznīca šo pārvēršanu pienācīgi un tieši ir nosaukusi par transsubstanciāciju. " [209]

1377

Kristus euharistiskā klātbūtne iesākas ar konsekrācijas brīdi un ilgst tikmēr, kamēr pastāv euharistiskās zīmes. Kristus ir visā pilnībā klātesošs katrā no zīmēm un visā pilnībā klātesošs katrā no tās daļiņām, tā ka maizes laušana nesadala Kristu. [210]

1378
1178
103,2628

Euharistijas kults. Svētās Mises liturģijā mēs izsakām savu ticību Kristus reālajai klātbūtnei zem maizes un vīna zīmēm, piemēram, nometoties uz ceļiem vai dziļi paklanoties, kas ir kā zīme Kunga pielūgsmei. "Katoliskā Baznīca ir īstenojusi un turpina īstenot pielūgsmes kultu, ko jāveltī Euharistijas sakramentam ne tikai Svētās Mises laikā, bet arī ārpus tās, glabājot konsekrētās Hostijas ar vislielāko rūpību, tās nesot procesijā vai izstādot, lai ticīgie tās varētu svinīgi godināt." [211]

1379
1183
2691

Svētā uzglabāšanas vieta (tabernākuls) vispirms bija domāta cienīgai Euharistijas glabāšanai, lai to ārpus Mises laika varētu aiznest slimniekiem un tiem, kas nav varējuši piedalīties Misē. Padziļinoties ticībai Kristus reālajai klātbūtnei Euharistijā, Baznīca ir apzinājusies, kāda nozīme ir klusai zem euharistiskajām zīmēm klātesošā Kunga pielūgsmei. Šī iemesla dēļ tabernākuls baznīcā jānovieto īpaši cienīgā vietā; tam jābūt veidotam tā, lai uzsvērtu un paustu patiesību par Kristus reālo klātbūtni Vissvētajā Sakramentā.

1380
669
478

Tam, ka Kristus ir vēlējies šādā īpašā veidā palikt klātesošs savā Baznīcā, ir dziļš pamats. Tā kā Kristum Viņa redzamajā veidā bija savējie jāatstāj, Viņš vēlējās dāvāt mums savu sakramentālo klātbūtni; tā kā Viņš gatavojās sevi upurēt uz krusta, lai glābtu mūs, tad gribēja, lai mums paliktu piemiņa par mīlestību, ar kuru Viņš mūs "mīlēja [..] līdz galam" ( 13, 1), līdz pat savas dzīvības upurēšanai. Jo, lūk, savā euharistiskajā klātbūtnē Viņš noslēpumainā veidā paliek mūsu vidū kā Tas, kurš mūs mīlējis un sevi atdevis par mums [212] ; un Viņš paliek klātesošs zem zīmēm, kuras šo mīlestību izsaka un dāvā:

2715

"Baznīcai un pasaulei ir ļoti nepieciešams euharistiskais kults. Jēzus mūs gaida šajā mīlestības sakramentā. Nežēlosim laiku, lai ietu Viņu sastapt adorācijā, kontemplācijā, kas ir pilna ticības un vēlas gandarīt par pasaules smagajiem grēkiem un noziegumiem. Lai nekad neapsīkst mūsu pielūgsme." [213]

1381
156
215

"Kristus īstās Miesas un īsto Asiņu klātbūtne šajā sakramentā, kā sacījis sv. Toms, 'nav uztverama ar sajūtām, bet vienīgi - ar ticību, kas balstās uz Dieva autoritāti'. Lūk, kāpēc, komentēdams sv. Lūkasa evaņģēlija tekstu: ' Tā ir mana Miesa, kas par jums tiek atdota' (2, 19), sv. Kirils teicis: 'Nejautā, vai tā ir patiesība, bet labāk pieņem Pestītāja vārdus ticībā, jo Viņš, kurš ir Patiesība, nemelo'" [214] :


"Tevi dziļi pielūdzu, neredzamais Dievs, kas patiesi apslēptībā zem šīm zīmēm esi; mana sirds Tev pakļaujas visā pilnībā, jo, kontemplējot Tevi, tā tik tikko nepamirst. Redze, tauste, garša Tevi neaizsniedz, tikai saklausītajam uzticēties var; Dieva Dēls ko teicis, es ticu visam tam, nekā patiesāka par šiem vārdiem nav." [215]


VI. Lieldienu mielasts

1382
950

Svētā Mise vienlaikus un nedalāmi ir piemiņas upuris, kurā nemitīgi īstenojas Kristus upuris uz krusta, un svētais mielasts, kur saņemam Kunga Miesu un Asinis. Bet euharistiskā Upura svinēšana vistiešākajā veidā ir vērsta uz to, lai ticīgie, pieņemot Komūniju, padziļinātu savu vienotību ar Kristu. Pieņemt Komūniju nozīmē saņemt Kristu, kurš sevi ir upurējis par mums.

1383
1182

Altāris, ap kuru Baznīca ir sapulcējusies Euharistijas svinēšanas laikā, pauž divus viena un tā paša noslēpuma aspektus: tas ir gan upurēšanas altāris, gan arī Kunga galds - īpaši tādēļ, ka kristiešu altāris simbolizē pašu Kristu, kurš ir klātesošs savu ticīgo svētsapulcē, būdams vienlaikus gan upuris, kas tiek veltīts mūsu izlīgšanai, gan Maize no debesīm, kas dāvā mums sevi. "Kas tad ir Kristus altāris, ja ne Kristus Miesas attēls?" jautā sv. Ambrozijs [216] un citā vietā: "Altāris simbolizē Kristus Miesu, un Kristus Miesa atrodas uz altāra." [217] Liturģija šo upura un Komūnijas vienotību izsaka vairākās lūgšanās. Tā Romas Baznīca lūdz savā anaforā:


"Dziļā pazemībā mēs Tevi lūdzam, visvarenais Dievs, liec savam svētajam eņģelim aiznest šo Upuri uz Tava debesu altāra Tavas dievišķās Majestātes priekšā, lai mēs visi, kas pie altāra pieņemsim Tava Dēla svēto Miesu un Asinis, no debesīm saņemtu ikvienu žēlastību un svētību." [218]


"Ņemiet un ēdiet no tās visi": Komūnija
1384
2835

Kungs vēršas pie mums ar neatlaidīgu aicinājumu pieņemt Viņu Euharistijas sakramentā: "Patiesi, patiesi, es jums saku: Ja jūs neēdīsiet Cilvēka Dēla Miesu un nedzersiet Viņa Asinis, jums nebūs pašiem sevī dzīves." ( 6, 53)

1385
1457

Lai atbildētu uz šo aicinājumu, mums sevi ir jāsagatavo šim tik lielajam un svētajam brīdim. Sv. Pāvils mudina izmeklēt sirdsapziņu: "Kas necienīgi šo maizi ēdīs vai dzers Kunga biķeri, tas noziegsies pret Kunga Miesu un Asinīm. Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda un tā lai ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera! Jo kas ēd un dzer necienīgi, tas, neizšķirdams Kunga Miesu, ēd un dzer sev tiesu." ( 1 Kor 11, 27-29) Tiem, kas apzinās, ka ir smagi grēkojuši, pirms iet pie Komūnijas, jāsaņem Gandarīšanas sakraments.

1386

Šī sakramenta diženuma priekšā ticīgajam atliek vienīgi pazemīgi un ar kvēlu ticību atkārtot vārdus, kurus sacīja centurions [219] : "Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu pie manis, bet saki tikai vārdu, un mana dvēsele kļūs vesela!" [220] Un sv. Jāņa Hrizostoma Dievišķajā Liturģijā ticīgie vienā garā lūdzas:

732

"Liec man šodien pieņemt Komūniju Tavās mistiskajās Vakariņās, ak, Dieva Dēls. Jo es neizpaudīšu Tavu noslēpumu ienaidniekiem un nedošu Tev arī Jūdasa skūpstu. Bet kā ļaundaris pie krusta saukšu uz Tevi: 'Kungs, piemini mani savā valstībā!'" [221]

1387
2043

Lai pienācīgi sagatavotos šī sakramenta saņemšanai, ticīgie ievēros savā Baznīcā noteikto gavēni. [222] Cilvēka ārējā stāja (žesti, apģērbs) paudīs šī brīža cienīgumu, svinīgumu un prieku par to, ka Kristus kļūst par mūsu viesi.

1388

Saskaņā ar Euharistijas jēgu, pienākas, ka ticīgie, ja ir cienīgi [223], pieņem Komūniju ik reizes, kad piedalās Svētajā Misē [224] : "ļoti ieteicams, lai ticīgie piedalītos Svētajā Misē pilnīgākā veidā, no tā paša Upura saņemot Kunga Miesu pēc tam, kad Komūniju pieņēmis priesteris" [225].

1389
2042
2837

Baznīca uzliek ticīgajiem par pienākumu "svētdienās un svētku dienās piedalīties Dievišķajā Liturģijā" [226] un pieņemt Euharistiju vismaz vienreiz gadā, ja iespējams, Lieldienu laikā [227], Gandarīšanas sakramenta sagatavotiem. Taču Baznīca dedzīgi iesaka ticīgajiem pieņemt svēto Komūniju svētdienās un svētku dienās vai vēl biežāk, pat ik dienas.

1390

Pateicoties Kristus sakramentālajai klātbūtnei zem katras no zīmēm, Komūnija, pieņemot to tikai zem maizes zīmes, ļauj pilnībā saņemt augļus, kurus sniedz Euharistijas žēlastība. Pastorālu iemeslu dēļ šis Komūnijas pieņemšanas veids ir likumīgi ieviesies kā visierastākais latīņu ritā. "Sakramentālās zīmes ziņā pilnīgāka forma svētajai Komūnijai ir tad, kad to pieņem zem abiem zīmju veidiem. Jo tādā formā euharistiskā Mielasta zīme kļūst izteiksmīgāka." [228] Tāda Komūnijas pieņemšanas forma ir ierasta austrumu ritos.


Komūnijas augļi
1391
460
521

Komūnija dara ciešāku mūsu vienotību ar Kristu. Euharistijas saņemšanas Komūnijā galvenais auglis ir dziļa vienotība ar Kristu Jēzu. Patiešām, Kungs saka: "Kas ēd manu Miesu un dzer manas Asinis, tas paliek manī un es - viņā." ( 6, 56) Dzīve Kristū rod savu pamatu euharistiskajā Mielastā: "Kā mani ir sūtījis dzīvais Tēvs un es dzīvoju caur Tēvu, tā arī tas, kas mani ēd, dzīvos caur mani" ( 6, 57):


"Kad [Kunga] svinībās ticīgie pieņem Dēla Miesu, tie viens otram sludina Labo Vēsti, ka ir dota dzīvības ķīla; līdzīgi eņģelis sacīja Marijai [Magdalēnai]: 'Kristus ir augšāmcēlies!' Un, lūk, tagad dzīvība un augšāmcelšanās tiek dāvāta tam, kas pieņem Kristu." [229]

1392
1212
1524

Ko materiālā barība dod miesas dzīvībai, to Komūnija apbrīnojamā veidā īsteno garīgajā dzīvē. Augšāmceltā Kristus "Svētā Gara dzīvinātās un dzīvinošās" [230] Miesas pieņemšana Komūnijā saglabā, attīsta un atjauno Kristībā saņemtās žēlastības dzīvi. Lai kristīgā dzīve pieaugtu, to nepieciešams uzturēt ar euharistisko Komūniju, mūsu svētceļojuma Maizi, līdz pat nāves brīdim, kad mums tā tiks dota kā ceļamaize.

1393
613

Komūnija mūs attālina no grēka. Kristus Miesa, kuru saņemam Komūnijā, ir "atdota par mums", un Asinis, kuras dzeram, "ir izlietas par daudziem grēku piedošanai". Šī iemesla dēļ Euharistija nevar mūs vienot ar Kristu, vienlaikus neattīrot mūs no izdarītajiem grēkiem un nepasargājot mūs no grēkiem nākotnē:


"Ik reizes, kad pieņemam Viņu, mēs sludinām Kunga nāvi. [231] Ja mēs sludinām Kunga nāvi, tad sludinām arī grēku atlaišanu. Ja ik reizes, kad tiek izlietas Viņa Asinis, tās tiek izlietas grēku piedošanai, tad man tās jāpieņem vienmēr, lai mani grēki tiktu atlaisti vienmēr. Man, kas vienmēr grēkoju, vienmēr ir vajadzīgas zāles." [232]

1394
1863
1436

Kā miesas barība kalpo zaudēto spēku atjaunošanai, tā arī Euharistija stiprina mīlestību, ko ikdienas dzīve pamazām novājina; un šī iedzīvinātā mīlestība dzēš ikdienišķos grēkus. [233] Dāvādams sevi mums, Kristus atdzīvina mūsu mīlestību un dara mūs spējīgus saraut mūsu nekārtīgās piesaistes radībām un iesakņoties Viņā:


"Tā kā Kristus ir miris par mums aiz mīlestības, tad ik reizes, kad upurēšanas brīdī pieminam Viņa nāvi, mēs lūdzam, lai Svētais Gars nonāk un piešķir mums mīlestību; mēs pazemīgi lūdzam, lai šīs mīlestības spēkā, kurā Kristus mira par mums krusta nāvē, saņēmuši Svētā Gara žēlastību, arī mums pasaule būtu kā krustā sista un mēs paši būtu krustā sisti pasaulei; [..] saņēmuši mīlestības dāvanu, mirsim grēkam un dzīvosim Dievam." [234]

1395
1855
1446

Ar mīlestību, kuru Euharistija iededz mūsos, tā mūs pasargā no nāvīgiem grēkiem nākotnē. Jo vairāk mēs esam līdzdalīgi Kristus dzīvē, jo dziļāka kļūst mūsu draudzība ar Viņu, jo grūtāk nāvīgajam grēkam ir saraut mūsu saikni ar Viņu. Euharistija nav domāta nāvīgu grēku piedošanai. Tam ir Gandarīšanas sakraments. Euharistija ir sakraments tiem, kas ir pilnīgā vienotībā ar Baznīcu.

1396
1118
1267
790

Mistiskās Miesas vienotība: Euharistija veido Baznīcu. Tie, kas saņem Euharistiju, ir ciešāk vienoti ar Kristu. Un tajā pat laikā Kristus viņus apvieno ar visiem ticīgajiem, veidojot vienu vienīgu Miesu: Baznīcu. Šo jau ar Kristību īstenoto iekļaušanu Baznīcā Komūnija atjauno, stiprina un padziļina. Kristībā mēs esam aicināti kļūt par vienu miesu. [235] Euharistija īsteno šo aicinājumu: "Vai tad svētības biķeris, kuru mēs svētījam, nav līdzdalība Kristus Asinīs? Un vai maize, kuru laužam, nav līdzdalība Kristus Miesā? Tā kā maize ir viena, tad arī mēs, daudzie, esam viena miesa, jo mēs visi dalāmies vienā maizē" ( 1 Kor 10, 16-17):

1064

"Ja jau jūs esat Kristus Miesa un tās locekļi, tad tas ir jūsu sakraments, kas atrodas uz Kunga galda; jūs saņemat savu sakramentu. Uz to, ko saņemat, jūs atbildat: 'Amen' ['Jā, tas ir patiesi'] un, atbildēdami, piekrītat. Tātad tu dzirdi: 'Kristus Miesa', un atbildi: 'Amen'. Tad esi Kristus Miesas loceklis, lai tavs 'Amen' būtu patiess." [236]

1397
2449

Euharistija uzliek par pienākumu rūpēties par nabagajiem : lai par mums atdoto Kristus Miesu un Asinis mēs pieņemtu patiesībā, mums jāatpazīst Kristus nabagajos, Viņa brāļos [237] :


"Tu esi baudījis Kunga Asinis un pat nepazīsti savu brāli; [..] tu apgāni šo galdu, uzskatīdams, ka tas, kas cienīgs piedalīties šajā Mielastā, nav cienīgs, lai tu dalītos ar viņu savā iztikā. [..] Dievs tevi atbrīvojis no [..] visiem [grēkiem] un ielūdzis tevi uz Mielastu; bet tu tā arī neesi kļuvis žēlsirdīgāks." [238]

1398
817

Euharistija un kristiešu vienība. Šī noslēpuma diženuma priekšā Augustīns izsaucas: "Ak, dievbijības sakraments! Ak, vienības zīme! Ak, mīlestības saikne!" [239] Tāpēc jo sāpīgāka ir Baznīcas šķelšanās, kas atrauj no kopējās līdzdalības Kunga galdā, un jo neatliekamākas ir lūgšanas Kungam, lai atgriežas tās dienas, kad visi, kas ticēja uz Viņu, bija pilnīgā vienībā.

1399
838

Austrumu Baznīcas, kas nav pilnīgā vienotībā ar katolisko Baznīcu, svin Euharistiju ar lielu mīlestību. "Šīm Baznīcām, kaut arī tās atšķirtas, ir īsti sakramenti, kas tās vieno ar mums - vispirms jau, apustuliskās pēctecības spēkā: Priesterība un Euharistija." [240] Līdz ar to "zināma vienotība in sacris (svētajās lietās), tātad - Euharistijā, labvēlīgos apstākļos un ar Baznīcas priekšniecības piekrišanu ir ne tikai iespējama, bet arī ieteicama" [241].

1400
1536

Reformācijas radītās ekleziālās kopienas, kas atšķirtas no katoliskās Baznīcas, "galvenokārt tādēļ, ka tām pietrūkst Ordinācijas sakramenta, nav saglabājušas euharistisko noslēpumu tā īpašajā un pilnīgajā būtībā". [242] Tieši šī iemesla dēļ katoliskajai Baznīcai euharistiskā starpkonfesionālā komūnija ar šīm kopienām nav iespējama. Tomēr šīs ekleziālās kopienas, "kad tās svētajā Vakarēdienā svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu, apliecina, ka dzīvot nozīmē būt vienotībā ar Kristu un gaidīt Viņa atnākšanu godībā". [243]

1401
1483
1385

Kad rodas nopietna nepieciešamība, tad, saskaņā ar vietējā bīskapa lēmumu, katoliskā kulta kalpotāji var piešķirt sakramentus (Euharistiju, Gandarīšanas sakramentu, Slimnieku svaidīšanas sakramentu) citiem kristiešiem, kas nav pilnīgā vienotībā ar katolisko Baznīcu, bet kas to lūdz paši pēc savas brīvās gribas: tad viņiem jāapliecina katoliskā ticība attiecībā uz šiem sakramentiem un jābūt šo sakramentu pieņemšanai atbilstošā nostājā. [244]


VII. Euharistija - "nākamās godības ķīla"

1402
1323
1130

Kādā senā lūgšanā Baznīca uzgavilē Euharistijas noslēpumam: "Ak, svētais Mielasts, kurā Kristus ir mūsu barība, kur atmiņā atdzīvojas Viņa ciešanas, kur žēlastība piepilda mūsu dvēseles un mums tiek dota nākamās godības ķīla." [245] Ja Euharistija ir Kunga Lieldienu piemiņa, ja, pieņemot pie altāra Komūniju, mēs no debesīm saņemam "ikvienu žēlastību un svētību" [246], tad Euharistija jau iepriekš atklāj debesu godību.

1403
671

Pēdējo vakariņu laikā Kungs pats vērsa savu mācekļu skatienu uz Pashas piepildījumu Dieva valstībā: "Bet es jums saku, ka no šī laika es vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā." ( Mt 26, 29) [247] Ik reizes, kad Baznīca svin Euharistiju, tā atceras šo apsolījumu un viņas skatiens vēršas pie Tā, "kas nāk" ( Atkl 1, 4). Savā lūgšanā tā sauc pēc Viņa otrreizējās atnākšanas: "Marana tha" ( 1 Kor 16, 22), "Nāc, Kungs Jēzu!" ( Atkl 22, 20), "Lai nāk Tava žēlastība un lai pāriet šī pasaule!" [248]

1404
1041
1028

Baznīca zina, ka jau tagad Kungs atnāk savā Euharistijā un ka Viņš ir šeit, mūsu vidū. Tomēr šī klātbūtne ir aizklāta. Tādēļ mēs svinam Euharistiju, "drošā cerībā gaidot atnākam mūsu Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu" [249], lūdzot, lai debesu valstībā mēs "vienmēr skatītu Tavu godību, kad Tu noslaucīsi ikvienu asaru no mūsu acīm, jo, redzot Tevi, savu Dievu, kāds esi, mēs būsim Tev līdzīgi visos mūžos un slavēsim Tevi bez gala caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu" [250].

1405
1042
1000

Šai lielajai cerībai, kāda mums ir par jaunajām debesīm un jauno zemi, kurā valdīs taisnība [251], mums nav drošākas ķīlas un skaidrākas zīmes par Euharistiju. Patiešām, ik reizes, kad šis noslēpums tiek svinēts, "norisinās mūsu pestīšanas darbs" [252], un mēs "[laužam] vienu maizi [..], kas ir nemirstības līdzeklis, kā pretinde, lai mēs nevis mirtu, bet mūžīgi dzīvotu Jēzū Kristū" [253].


Kopsavilkums

1406

Jēzus sacīja: "Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Ja kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžam [..]. Kas ēd manu Miesu un dzer manas Asinis, tam ir mūžīgā dzīve, [..] tas paliek manī un es viņā." ( 6, 51. 54. 56)

1407

Euharistija ir Baznīcas dzīves sirds un virsotne, jo tajā Kristus savu Baznīcu un visus tās locekļus iekļauj savā slavas un pateicības upurī, kuru uz krusta reiz un uz visiem laikiem Viņš dāvāja savam Tēvam; ar šo upuri Viņš izlej pestīšanas žēlastību pār savu Miesu, kas ir Baznīca.

1408

Euharistiskā svinēšana vienmēr satur: Dieva Vārdu sludināšanu; pateicības aktu Dievam Tēvam par visiem Viņa labajiem darbiem, it īpaši par Viņa Dēla upurēšanu; maizes un vīna konsekrāciju un piedalīšanos liturģiskajā mielastā, kurā tiek pieņemta Kunga Miesa un Asinis. Šīs sastāvdaļas veido vienu un to pašu kulta aktu.

1409

Euharistija ir Kristus Pashas piemiņa, tas ir, pestīšanas darba, kuru Kristus īstenoja ar savu dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos, piemiņa; šis darbs kļūst klātesošs liturģiskās darbības rezultātā.

1410

Pats Kristus, jaunās derības mūžīgais Augstais priesteris, darbodamies ar priesteru starpniecību, upurē euharistisko Upuri. Un Tas pats Kristus, reāli klātesošs zem maizes un vīna zīmēm, ir Upuris, kas tiek upurēts Euharistijā.

1411

Vienīgi priesteri, kuru ordinācija ir derīga, var vadīt Euharistijas dievkalpojumu un konsekrēt maizi un vīnu, lai tie kļūtu par Kunga Miesu un Asinīm.

1412

Euharistijas sakramenta būtiskās zīmes ir kviešu maize un vīnogu vīns, pār kurām tiek piesaukta Svētā Gara svētība un pār kurām priesteris izrunā konsekrācijas vārdus, kurus Jēzus sacījis Pēdējo vakariņu laikā: "Tā ir mana Miesa, kas par jums tiks atdota. [..] Tas ir manu [..] Asiņu biķeris."

1413

Ar konsekrāciju notiek maizes un vīna transsubstanciācija par Kristus Miesu un Asinīm. Zem pārvērstajām maizes un vīna zīmēm dzīvs un visā savā godībā patiesi, reāli un substanciāli ir klātesošs pats Kristus, Viņa Miesa un Asinis ar Viņa dvēseli un dievišķību. [254]

1414

Euharistija kā upuris tiek upurēta arī tādēļ, lai izlīdzinātu gan dzīvo, gan mirušo cilvēku grēkus un lai saņemtu no Dieva garīgos vai laicīgos labumus.

1415

Tam, kas vēlas saņemt Kristu euharistiskajā Komūnijā, jāatrodas žēlastības stāvoklī. Ja kāds apzinās, ka ir darījis nāvīgu grēku, tad viņš nedrīkst pieņemt Euharistiju, iekams nav saņēmis grēku piedošanu Gandarīšanas sakramentā.

1416

Svētā Kristus Miesas un Asiņu Komūnija dara ciešāku Komūnijas saņēmēja vienību ar Kungu, tiek piedoti viņa ikdienišķie grēki un viņš tiek pasargāts no smagu grēku izdarīšanas. Tā kā mīlestības saites starp viņu un Kristu ir nostiprinātas, tad šī sakramenta saņemšana nostiprina arī Baznīcas, Kristus Mistiskās Miesas, vienību.

1417

Baznīca dedzīgi aicina ticīgos pieņemt svēto Komūniju ik reizes, kad tie piedalās Euharistijas svinēšanā; tā uzliek tiem par pienākumu to saņemt vismaz reizi gadā.

1418

Tā kā Kristus pats ir klātesošs Altāra Sakramentā, tad Viņu pienākas godināt ar pielūgsmi. Vissvētā Sakramenta apmeklēšana ir "pateicības pierādījums, mīlestības zīme un pienākuma veltīt pielūgsmi Kristum, mūsu Kungam, izpildīšana". [255]

1419

Aizgājis no šīs pasaules pie Tēva, Kristus Euharistijā mums sniedz savas godības ķīlu: piedalīšanās Svētajā Upurī mūs pielīdzina Viņa Sirdij, stiprina mūs šīs dzīves svētceļojuma laikā, liek mums ilgoties pēc mūžīgās dzīves un jau tagad vieno mūs ar debesu Baznīcu, ar Vissvētāko Jaunavu Mariju un visiem svētajiem.


[3] Pāvils VI, Ap. konst. Divinæ consortium naturæ : AAS 63 (1971), 657. lpp.; sal. Ordo initiationis christianæ adultorum, Prænotanda 1-2 (Typis Polyglottis Vaticanis, 1972), 75. lpp.
[4]Sal. Florences koncils, Dekr. Pro Armenis : DS 1314; KTK 204. kanona § 1, 849. kanons; ABKK, 675. kanona § 1.
[5]Romas katehisms (Catechismus Romanus), 2, 2, 5: P. Rodriguez izdevums (Vatikāns / Pamplona, 1989), 179. lpp.
[6]Sal. Rom 6, 3-4; Kol 2, 12.
[7]Sv. Justīns, Apologia, 1, 61: CA 1, 168 (PG 6, 421).
[8]Sal. Ebr 10, 32.
[9]Sal. 1 Tes 5, 5.
[10]Sv. Gregors no Nazianzas, Oratio, 40, 3-4: SC 358, 202-204 (PG 36, 361-364).
[11]Lieldienu vigīlija, Ūdens svētīšana: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 283. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 317. lpp.
[12]Sal. Rad 1, 2.
[13]Lieldienu vigīlija, Ūdens svētīšana: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 283. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 317. lpp.
[14]Lieldienu vigīlija, Ūdens svētīšana: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 283. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 317. lpp.
[15]Lieldienu vigīlija, Ūdens svētīšana: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 283. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 317. lpp.
[16]Sal. Mt 3, 13.
[17]Sal. Mk 16, 15-16.
[18]Sal. Mt 3, 15.
[19]Sal. Flp 2, 7.
[20]Sal. Mt 3, 16-17.
[21]Sal. Mk 10, 38; Lk 12, 50.
[22]Sal. 19, 34.
[23]Sal. 1 Jņ 5, 6-8.
[24]Sv. Ambrozijs, De sacramentis, 2, 2, 6: CSEL 73, 27-28 (PL 16, 425-426).
[25]Sal. Apd 2, 41; 8, 12-13; 10, 48; 16, 15.
[26]Sal. Kol 2, 12.
[27]Sal. Gal 3, 27.
[28]Sal. 1 Kor 6, 11; 12, 13.
[29]Sal. 1 Pēt 1, 23; Ef 5, 26.
[30]Sv. Augustīns, In Iohannis evangelium tractatus, 80, 3: CCL 36, 529 (PL 35, 1840).
[31] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 64: AAS 56 (1964), 117. lpp.
[32] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 65: AAS 56 (1964), 117. lpp.; sal. turpat, 37-40: AAS 56 (1964), 110. un 111. lpp.
[33]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 14: AAS 58 (1966), 963. lpp.; KTK, 851., 865. un 866. kanons.
[34]Sal. KTK, 851. (2) un 868. kanons.
[35]Sal. Rom 6, 17.
[36]Sal. Ordo Baptismi parvulorum, 62 (Typis Polyglottis Vaticanis, 1969), 32. lpp.
[37]Sal. Gal 3, 27.
[38]Sal. Flp 2, 15.
[39] KTK, 864. kanons; sal. ABKK, 679. kanons.
[40] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 14: AAS 58 (1966), 962. un 963. lpp.; sal. Ordo initiationis christianæ adultorum, Prænotanda, 19 (Typis Polyglottis Vaticanis, 1972), 11. lpp., turpat, De tempore catechumenatus eiusque ritibus, 98, 36. lpp.
[41] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 14: AAS 58 (1966), 963. lpp.
[42] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 14: AAS 57 (1965), 19. lpp.; sal. KTK 206., 788. kanons.
[43]Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr . De peccato originali, 4. kanons: DS 1514.
[44]Sal. Kol 1, 12-14.
[45]Sal. KTK, 867. kanons; ABKK, 686. kanona § 1.
[46]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. un 16. lpp., turpat, 41: AAS 57 (1965), 47. lpp.; tas pats, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), no 1067.-1069. lpp.; KTK, 774. kanona § 2 un 1136. kanons.
[47]Sal. Apd 16, 15. 33; 18, 8; 1 Kor 1, 16.
[48]Sal. Ticības Doktrīnas kongregācija, Instr. Pastoralis actio, 4: AAS 72 (1980), 1139. lpp.
[49]Sal. Mk 16, 16.
[50]Sal. KTK, no 872.-874. kanonam.
[51]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 67: AAS 56 (1964), 118. lpp.
[52]Sal. KTK, 861. kanona § 1; ABKK, 677. kanona § 1.
[53]Sal. KTK, 861. kanona § 2.
[54]Sal. 1 Tim 2, 4.
[55]Sal. Mk 16, 16.
[56]Sal. 3, 5.
[57]Sal. Mt 28, 20; sal. Tridentas koncils, 7. sesija, Dekr . De sacramentis, kanoni "De sacramento Baptismi", 5. kanons: DS 1618; Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 14: AAS 57 (1965), 18. lpp.; tas pats, Dekr. Ad gentes, 5: AAS 58 (1966), 951. un 952. lpp.
[58]Sal. Mk 16, 16.
[59] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 22: AAS 58 (1966), 1043. lpp.; sal. tas pats, Dogm. konst. Lumen gentium, 16: AAS 57 (1965), 20. lpp.; tas pats, Dekr. Ad gentes, 7: AAS 58 (1966), 955. lpp.
[60]Sal. Apd 2, 38; 3, 5.
[61]Sal. Florences koncils, Dekr . Pro Armenis : DS 1316.
[62] Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr . De peccato originali, 5. kanons: DS 1515.
[63]Sal. 2 Kor 5, 17.
[64]Sal. Gal 4, 5-7.
[65]Sal. 2 Pēt 1, 4.
[66]Sal. 1 Kor 6, 15; 12, 27.
[67]Sal. Rom 8, 17.
[68]Sal. 1 Kor 6, 19.
[69]Sal. 1 Kor 6, 19.
[70]Sal. 2 Kor 5, 15.
[71]Sal. Ef 5, 21; 1 Kor 16, 15-16.
[72]Sal. 13, 12-15.
[73]Sal. Ebr 13, 17.
[74]Sal. 1 Tes 5, 12-13.
[75]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 37: AAS 57 (1965), 42. un 43. lpp.; KTK, no 208.-223. kanonam; ABKK, 675. kanona § 2.
[76] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[77]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17: AAS 57 (1965), 21. lpp.; tas pats, Dekr. Ad gentes, 7: AAS 58 (1966), 956. lpp.; turpat, 23: AAS 58 (1966), 974. un 975. lpp.
[78] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 3: AAS 57 (1965), 93. lpp.
[79] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 22: AAS 57 (1965), 105. lpp.
[80]Sal. Rom 8, 29.
[81]Sal. Tridentas koncils, 7. sesija, Dekr. De sacramentis, kanoni "De sacramentis in genere", 9. kanons: DS 1609; tas pats, kanoni "De sacramento Baptismi", 6. kanons: DS 1619.
[82]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[83]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10: AAS 57 (1965), 15. un 16. lpp.
[84]Sal. sv. Augustīns, Epistula, 98, 5: CSEL 34, 527 (PL 35, 362).
[85]Sal. Ef 1, 13-14; 2 Kor 1, 21-22.
[86]Sv. Irenejs no Lionas, Demonstratio prædicationis apostolicæ, 3: SC 62, 32.
[87]Pirmā euharistiskā lūgšana (Romas kanons): Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 454. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 599. lpp.
[88]Sal. Tridentas koncils, 7. sesija, Dekr. De sacramentis, kanoni "De sacramentis in genere", 9. kanons: DS 1609; tas pats, kanoni "De sacramento Baptismi", 11. kanons: DS 1624.
[89]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 16: AAS 57 (1965), 20. lpp.
[90]Sal. Iestiprināšanas sakramenta rits ( Ordo Confirmationis), Prænotanda 1 (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), 16. lpp.
[91] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. lpp.; sal. Iestiprināšanas sakramenta rits ( Ordo Confirmationis), Prænotanda 2 (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), 16. lpp.
[92]Sal. Is 11, 2.
[93]Sal. Lk 4, 16-22; Is 61, 1.
[94]Sal. Mt 3, 13-17; 1, 33-34.
[95]Sal. Ez 36, 25-27; Jl 3, 1-2.
[96]Sal. Lk 12, 12; 3, 5-8; 7, 37-39; 16, 7-15; Apd 1, 8.
[97]Sal. 20, 22.
[98]Sal. Apd 2, 1-4.
[99]Sal. Apd 2, 17-18.
[100]Sal. Apd 2, 38.
[101]Sal. Apd 8, 15-17; 19, 5-6.
[102]Sal. Ebr 6, 2.
[103] Pāvils VI, Ap. konst. Divinæ consortium naturæ : AAS 63 (1971), 659. lpp.
[104]Sal. sv. Cipriāns no Kartāgas, Epistula, 73, 21: CSEL 3/2, 795 (PL 3, 1169).
[105]Sal. ABKK, 695. kanona § 1, 696. kanona § 1.
[106]Sal. sv. Hipolīts no Romas, Traditio apostolica, 21: izd. B. Botte (Minstere, 1989), 50. un 52. lpp.
[107]Sal. At 11, 14 utt.
[108]Sal. Ps 23, 5; 104, 15.
[109]Sal. Is 1, 6; Lk 10, 34.
[110]Sal. 2 Kor 2, 15.
[111]Sal. Rad 38, 18; Dz 8, 6.
[112]Sal. Rad 41, 42.
[113]Sal. At 32, 34.
[114]Sal. 1 Ķēn 21, 8.
[115]Sal. Jer 32, 10.
[116]Sal. Is 29, 11.
[117]Sal. 6, 27.
[118]Sal. Ef 1, 13; 4, 30.
[119]Sal. Atkl 7, 2-3; 9, 4; Ez 9, 4-6.
[120] Pontificale iuxta ritum Ecclesiæ Syrorum Occidentalium id est Antiochiæ, 1. daļa, latīņu tulkojums, (Typis Polyglottis Vaticanis, 1941), 36. un 37. lpp.
[121]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 71: AAS 56 (1964), 118. lpp.
[122]Sal. KTK, 866. kanons.
[123]Iestiprināšanas rits ( Ordo Confirmationis ), 25 (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), 26. lpp.
[124] Pāvils VI, Ap. konst. Divinæ consortium naturæ : AAS 63 (1971), 657. lpp.
[125] Rituale per le Chiese orientali di rito bizantino in lingua greca, 1. daļa (Libreria Editrice Vaticana, 1954), 36. lpp.
[126]Sal. sv. Hipolīts no Romas, Traditio apostolica, 21: izd. B. Botte (Minstere, 1989), 54. lpp.
[127]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965).
[128]Sal. Florences koncils, Dekr . Pro Armenis : DS 1319; Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. lpp.; turpat, 12: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[129]Sv. Ambrozijs, De mysteriis, 7, 42: CSEL 73, 106 (PL 16, 402-403).
[130]Sal. Tridentas koncils, 7. sesija, Dekr . De sacramentis, kanoni "De sacramentis in genere", 9. kanons: DS 1609.
[131]Sal. Lk 24, 48-49.
[132]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 72, a. 5, ad 2: Leona XIII izdevums, 12, 130.
[133]Sal. KTK, 889. kanona § 1.
[134]KTK, 890. kanons.
[135]Sal. KTK, 891. un 883. (3) kanons.
[136]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 72, a. 8, ad 2: Leona XIII izdevums, 12, 133.
[137]Sal. Iestiprināšanas rits ( Ordo Confirmationis), Prænotanda 3 (Typis Polyglottis Vaticanis 1973), 16. lpp.
[138]Sal. Apd 1, 14.
[139]Sal. Iestiprināšanas rits ( Ordo Confirmationis), Prænotanda 5 (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), 17. lpp.; turpat, 6 (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), 17. lpp.; KTK, 893. kanona § 1-2.
[140]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 26: AAS 57 (1965), 32. lpp.
[141]Sal. KTK, 883. kanona § 2.
[142]Sal. KTK, 882. kanons.
[143]Sal. KTK, 884. kanona § 2.
[144]Sal. KTK, 883. (3) kanons.
[145] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 47: AAS 56 (1964), 113. lpp.
[146]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. lpp.
[147] Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 5: AAS 58 (1966), 997. lpp.
[148] Sv. Ritu kongregācija, Instr. Eucharisticum mysterium, 6: AAS 59 (1967), 545. lpp.
[149]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 4, 18, 5: SC 100, 610 (PG 7, 1028).
[150]Sal. 1 Kor 11, 20.
[151]Sal. Atkl 19, 9.
[152]Sal. Mt 14, 19; 15, 36; Mk 8, 6. 19.
[153]Sal. Mt 26, 26; 1 Kor 11, 20.
[154]Sal. Lk 24, 13-35.
[155]Sal. Apd 2, 42. 46; 20, 7. 11.
[156]Sal. 1 Kor 10, 16-17.
[157]Sal. 1 Kor 11, 17-34.
[158]Sal. Ps 116, 13. 17.
[159]Sal. 1 Pēt 2, 5.
[160]Sal. Mal 1, 11.
[161]Sal. 1 Kor 10, 16-17.
[162]Sal. Constitutiones apostolicæ, 8, 13, 12: SC 336, 208 ( Funk, Didascalia et Constitutiones Apostolorum 1, 516); Didache, 9, 5: SC 248, 178 ( Funk, Patres apostolici 1, 22); turpat, 10, 6: SC 248, 180 ( Funk, Patres apostolici 1, 24). -
[163]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule efeziešiem, 20, 2: SC 10bis, 76 ( Funk, 1, 230).
[164]Sal. Ps 104, 13-15.
[165]Sal. I euharistiskā lūgšana jeb Romas kanons ( Prex eucharistica I seu Canon Romanus), 95: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 453. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 558. lpp.
[166]Sal. At 8, 3.
[167]Sal. Mt 14, 13-21; 15, 32-39.
[168]Sal. 2, 11.
[169]Sal. Mk 14, 25.
[170]Sal. 13, 1-17.
[171] Tridentas koncils, 22. sesija, Doktrīna De ss. Missæ Sacrificio, 1. nod.: DS 1740.
[172]Sal. 6.
[173]Sal. Mt 26, 17-29; Mk 14, 12-25; 1 Kor 11, 23-25.
[174] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 1: AAS 58 (1966), 947. lpp.
[175]Sv. Justīns, Apologia, 1, 67: CA 1, 184-186 (PG 6, 429).
[176]Sv. Justīns, Apologia, 1, 65: CA 1, 176-180 (PG 6, 428).
[177]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 56: AAS 56 (1964), 115. lpp.
[178]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 21: AAS 58 (1966), 827. lpp.
[179]Sal. Lk 24, 13-35.
[180]Sal. 1 Tes 2, 13.
[181]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 4, 18, 4: SC 100, 606 (PG 7, 1027); sal. Mal 1, 11.
[182]Sal. 1 Kor 16, 1.
[183]Sal. 2 Kor 8, 9.
[184]Sv. Justīns, Apologia, 1, 67: CA 1, 186-188 (PG 6, 429).
[185]Sal. I euharistiskā lūgšana jeb Romas kanons ( Prex eucharistica I seu Canon Romanus), 90: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 451. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 556. lpp.
[186]Sal. sv. Justīns, Apologia, 1, 65: CA 1, 180 (PG 6, 428).
[187]Sv. Justīns, Apologia, 1, 66: CA 1, 180 (PG 6, 428).
[188]Sal. Izc 13, 3.
[189]Sal. Ebr 7, 25-27.
[190] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 3: AAS 57 (1965), 6. lpp.
[191] Tridentas koncils, 22. sesija, Doktrīna De ss. Missæ Sacrificio, 1. nod.: DS 1740.
[192] Tridentas koncils, 22. sesija, Doktrīna De ss. Missæ Sacrificio, 2. nod.: DS 1743.
[193] Turpat.
[194]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule smirniešiem, 8, 1: SC 10bis, 138 ( Funk 1, 282)
[195] Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 2: AAS 58 (1966), 993. lpp.
[196] Tridentas koncils, 22. sesija, Doktrīna De ss. Missæ Sacrificio, 2. nod.: DS 1743.
[197]Sv. Augustīns, Confessiones, 9, 11, 27: CCL 27, 149 (PL 32, 775); sv. Monikas vārdi, ar kuriem pirms savas nāves viņa vērsās pie sv. Augustīna un viņa brāļa.
[198]Sv. Kirils no Jeruzalemes, Catecheses mystagogicæ, 5, 9-10, SC 126, 158-160 (PG 30, 1116-1117).
[199]Sv. Augustīns, De civitate Dei, 10, 6: CSEL 40/1, 456 (PL 41, 284).
[200]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 53. lpp.
[201]Sal. Mt 25, 31-46.
[202] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 7: AAS 56 (1964), 100. un 101. lpp.
[203]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 73, a. 3, c.: Leona XIII izdevums, 12, 140.
[204]Sal. Tridentas koncils, 13. sesija, Dekr . De ss. Eucharistia, 1. kanons: DS 1651.
[205] Pāvils VI, Enc. Mysterium fidei : AAS 57 (1965), 764. lpp.
[206]Sv. Jānis Hrizostoms, De proditione Iudæ homilia, 1, 6: PG 49, 380.
[207]Sv. Ambrozijs, De mysteriis, 9, 50: CSEL 73, 110 (PL 16, 405).
[208] Turpat, 9, 52: CSEL 73, 112 (PL 16, 407).
[209] Tridentas koncils, 13. sesija, Dekr . De ss. Eucharistia, 4. nod.: DS 1642.
[210]Sal. Tridentas koncils, 13. sesija, Dekr . De ss. Eucharistia, 3. nod.: DS 1641.
[211] Pāvils VI, Enc. Mysterium fidei : AAS 57 (1965), 769. lpp.
[212]Sal. Gal 2, 20.
[213]Jānis Pāvils II, Vēst. Dominicæ Cenæ, 3: AAS 72 (1980), 119. lpp.; sal. Enchiridion Vaticanum, 7, 177.
[214] Pāvils VI, Enc. Mysterium fidei : AAS 57 (1965), 757. lpp.; sal. sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 75, a. 1, c.: Leona XIII izdevums, 12, 156; sv. Kirils no Aleksandrijas, Commentarius in Lucam, 22, 19: PG 72, 912.
[215]AHMA 50, 589.
[216]Sv. Ambrozijs, De sacramentis, 5, 7: CSEL 73, 61 (PL 16, 447).
[217]Sv. Ambrozijs, De sacramentis, 4, 7: CSEL 73, 49 (PL 16, 437).
[218]I euharistiskā lūgšana jeb Romas kanons ( Prex Eucharistica I seu canon Romanus ), 96 : Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 453. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 558. un 559. lpp.
[219]Sal. Mt 8, 8.
[220]Komūnijas rits ( Ritus Communionis), 133: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 474. lpp.; Romas misāle, Rīgas Metropolijas Kūrija, 1987, 594. lpp.
[221] Bizantijas liturģija. Jāņa Hrizostoma anafora, lūgšana pirms Komūnijas: F. E. Brightman, Liturgies Eastern and Western (Oksforda, 1896), 394. lpp. (PG 63, 920).
[222]Sal. KTK, 919. kanons.
[223]Sal. KTK, 916. un 917. kanons: AAS 75 (1983 II), 165. un 166. lpp.
[224]Vienā un tai pašā dienā ticīgie var pieņemt svēto Komūniju ne vairāk par divām reizēm. Pontifikālā Komisija Kanonisko TiesĪbu Kodeksa autentiskai interpretācijai, Responsa ad proposita dubia, 1: AAS 76 (1984), 746. lpp.
[225] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 55: AAS 56 (1964), 115. lpp.
[226]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Ecclesiarum Orientalium, 15: AAS 57 (1956), 81. lpp.
[227]Sal. KTK, 920. kanons.
[228]Romas misāles vispārējais ievads ( Institutio generalis Missalis Romani), 240: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 68. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 63. lpp.
[229] Fankit, Antiohijas sīriešu Baznīcas rita breviārs (Breviarium iuxta ritum Ecclesiæ Antiochenæ Syrorum), 1. sēj. (Mosula, 1886), 237.(a-b) lpp.
[230]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 5: AAS 58 (1966), 997. lpp.
[231]Sal. 1 Kor 11, 26.
[232]Sv. Ambrozijs, De sacramentis, 4, 28: CSEL 73, 57-58 (PL 16, 446).
[233]Sal. Tridentas koncils, 13. sesija, Dekr. De ss. Eucharistia, 2. nod.: DS 1638.
[234]Sv. Fulgencijs no Ruspas, Contra gesta Fabiani, 28, 17: CCL 91A, 813-814 (PL 65, 789).
[235]Sal. 1 Kor 12, 13.
[236]Sv. Augustīns, Sermo, 272: PL 38, 1247.
[237]Sal. Mt 25, 40.
[238]Sv. Jānis Hrizostoms, In epistulam I ad Corinthios, homīlija, 27, 5: PG 61, 230.
[239]Sv. Augustīns, In Iohannis evangelium tractatus 26, 13: CCL 36, 266 (PL 35, 1613); sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 47: AAS 56 (1964), 113. lpp.
[240] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 15: AAS 57 (1965), 102. lpp.
[241] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 15: AAS 57 (1965), 102. lpp.; sal. KTK, 844. kanona § 3.
[242] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 22: AAS 57 (1965), 106. lpp.
[243] Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 22: AAS 57 (1965), 106. lpp.
[244]Sal. KTK, 844. kanona § 4.
[245]Antifona Kristus Vissvētās Miesas un Asiņu svētkos pirms 2. vesperu Magnificat : Liturgia Horarum, paraugizdevums, 3.sēj. (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), 502. lpp.
[246]I euharistiskā lūgšana jeb Romas kanons ( Prex eucharistica I seu Canon Romanus), 96 : Missale Romanum, (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 453. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 559. lpp.
[247]Sal. Lk 22, 18; Mk 14, 25.
[248] Didahe, 10, 6: SC 248, 180 ( Funk, Patres apostolici 1, 24).
[249]Komūnijas rits ( Ritus Communionis), 126 [Embolisms pēc "Tēvs mūsu"]: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 472. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 592. lpp.; sal. Tit 2, 13.
[250]III euharistiskā lūgšana ( Prex eucharistica III ), 116 : Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 465. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 571. lpp.
[251]Sal. 2 Pēt 3, 13.
[252] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 3: AAS 57 (1965), 6. lpp.
[253]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule efeziešiem, 20, 2: SC 10bis, 76 ( Funk, 1, 230).
[254]Sal. Tridentas koncils, 13. sesija, Dekr. De ss. Eucharistia, 3. nod.: DS 1640; turpat, 1. kanons: DS 1651.
[255] Pāvils VI, Enc. Mysterium fidei : AAS 57 (1965), 771. lpp.