Otrā nodaļa. Dziedināšanas sakramenti

1420

Saņemot sakramentus, kas ievada kristīgajā dzīvē, cilvēks saņem Kristus jauno dzīvi. Taču šo dzīvi mēs nesam "māla traukos" ( 2 Kor 4, 7). Tagad tā vēl "ir apslēpta ar Kristu Dievā" ( Kol 3, 3). Mēs vēl esam savā zemes mājoklī [1], kas pakļauts sāpēm, slimībai un nāvei. Šī jaunā dzīve - Dieva bērna dzīve - var tikt vājināta un pat zaudēta grēka dēļ.

1421

Kungs Jēzus Kristus, mūsu dvēseles un miesas Dziedinātājs, kas atlaida grēkus paralizētajam cilvēkam un ļāva tam atgūt fizisko veselību [2], ir gribējis, lai Viņa Baznīca Svētā Gara spēkā turpinātu Viņa dziedināšanas un pestīšanas darbu arī savu locekļu vidū. Tāds ir abu dziedināšanas sakramentu - Gandarīšanas un Slimnieku svaidīšanas sakramenta - mērķis.


4. artikuls. Gandarīšanas un Izlīgšanas sakraments

1422
980

"Tie, kas iet pie Gandarīšanas sakramenta, no Dieva žēlsirdības saņem piedošanu par pārkāpumiem, kas izdarīti pret Viņu, un vienlaikus izlīgst ar Baznīcu, kuru tie grēkojot ir ievainojuši un kura ar savu mīlestību, savu piemēru un lūgšanām līdzdarbojas, lai viņi atgrieztos." [3]


I. Kā sauc šo sakramentu?

1423
1989

To sauc par atgriešanās sakramentu, tādēļ ka tas sakramentāli īsteno Jēzus aicinājumu atgriezties [4], tajā notiek atgriešanās pie Tēva [5], no kura attālinājāmies grēkojot.

1440

To sauc par Gandarīšanas sakramentu, tādēļ ka tajā Dievs pieņem un svētī grēcīgā kristieša personiskās un ekleziālās pūles atgriezties, nožēlot grēkus un gandarīt.

1424
1456

To sauc par grēksūdzes sakramentu, tādēļ ka grēku atzīšana priestera priekšā ir šī sakramenta būtisks elements. Šis sakraments ir arī "atzīšanās" šī vārda visdziļākajā nozīmē: Dieva svētuma un žēlsirdības pret grēcinieku atzīšana un slavēšana.

1449

To sauc par piedošanas sakramentu, tādēļ ka ar grēku piedošanu, kuru sakramentā veic priesteris, Dievs dāvā gandarītājam "piedošanu un mieru". [6]

1442

To sauc par Izlīgšanas sakramentu, tādēļ ka tas dod grēciniekam Dieva mīlestību, kas izlīdzina. "Samierinieties ar Dievu." ( 2 Kor 5, 20) Tas, kas dzīvo no Dieva žēlsirdīgās mīlestības, ir gatavs nekavējoties atbildēt uz Kunga aicinājumu: "Ej, vispirms izlīgsti ar savu brāli." ( Mt 5, 24)


II. Kādēļ pēc Kristības vajadzīgs Izlīgšanas sakraments?

1425
1263
2838

"Esat nomazgāti, [..] šķīstīti, [..] un attaisnoti Kunga Jēzus Kristus vārdā un mūsu Dieva Garā!" ( 1 Kor 6, 11) Jāapzinās, cik neizsakāmi liela ir Dieva dāvana, kura mums tiek sniegta sakramentos, kas ievada kristīgajā dzīvē, lai saprastu, cik ļoti grēks ir nepieņemams tam, kurš ietērpies Kristū. [7] Bet apustulis sv. Jānis raksta: "Ja mēs sakām, ka mums nav grēka, mēs maldinām paši sevi un mūsos nav patiesības." ( 1 Jņ 1, 8) Un Kungs pats mums ir mācījis lūgties: "Un piedod mums mūsu grēkus!" ( Lk 11, 4), saistot mūsu savstarpējo aizvainojumu piedošanu ar grēku piedošanu, kuru mums sniedz Dievs.

1426
405,978
1264

Pievēršanās Kristum, jaunā piedzimšana Kristībā, Svētā Gara dāvana, Kristus Miesa un Asinis, ko saņēmām kā barību, darīja mūs svētus un nevainīgus "Viņa priekšā" ( Ef 1, 4), kā pati Baznīca, Kristus Līgava, Viņa priekšā ir "svēta un neaptraipīta" ( Ef 5, 27). Tomēr jaunā dzīve, kas saņemta kristīgās iniciācijas sakramentos, neatceļ cilvēciskās dabas trauslumu un vājumu, ne arī noslieci uz grēku, kuru Tradīcija sauc par iekāri (lat. concupiscentia ), kas paliek kristītajos, lai viņi ar Kristus žēlastības palīdzību tiktu norūdīti kristīgās dzīves cīņā. [8] Tā ir atgriešanās cīņa svētuma un mūžīgās dzīves dēļ, uz kuru Kungs mūs nemitējas aicināt. [9]


III. Kristīto atgriešanās

1427
541
1226

Jēzus aicina uz atgriešanos. Šis aicinājums ir valstības sludināšanas būtiska sastāvdaļa: "Laiks ir piepildījies un Dieva valstība ir pietuvojusies - nožēlojiet grēkus un ticiet Evaņģēlijam." ( Mk 1, 15) Baznīcas sprediķošanā šis aicinājums tiek vispirms adresēts tiem, kas vēl nepazīst Kristu un Viņa Evaņģēliju. Tāpēc Kristībai ir galvenā vieta pirmās un fundamentālās atgriešanās norisē. Ar ticību Labajai Vēstij un ar Kristību [10] mēs atsakāmies no ļaunā un iegūstam pestīšanu, tas ir, - tiek piedoti visi grēki un mēs saņemam jaunās dzīves dāvanu.

1428
1036
853
1996

Kristus aicinājums uz atgriešanos turpina skanēt kristiešu dzīvē. Šī otrā atgriešanās ir nepārtraukts uzdevums visai Baznīcai, kas " nes grēciniekus savā klēpī,", kas tātad "vienlaikus ir gan svēta, gan arī tāda, kam nepieciešama šķīstīšanās, kas pastāvīgi cenšas gandarīt un atjaunoties". [11] Šie centieni, lai atgrieztos, nav vienīgi cilvēciska darbība. Tā ir "satriektā[s] sirds" [12] virzība, kuru pievelk un rosina žēlastība [13], mudinot to atbildēt Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai, Dievam, kurš mūs iemīlējis pirmais. [14]

1429

Par to liecina sv. Pētera atgriešanās pēc tam, kad viņš trīskārt bija noliedzis savu Mācītāju. Jēzus skatiens, bezgalīgas žēlsirdības pilns, liek plūst grēku nožēlas asarām [15] un - pēc Kunga augšāmcelšanās - trīskārt apliecināt mīlestību pret Kungu [16]. Otrā atgriešanās skar arī kopienu dzīvi kā tādu. Tas izpaužas Kunga aicinājumā kādai vietējai Baznīcai: "Atgriezies!" ( Atkl 2, 5. 16)


Sv. Ambrozijs par vienu un otru atgriešanos saka tā: "Baznīcā ir gan ūdens, gan asaras: Kristības ūdens un Gandarīšanas asaras." [17]


IV. Iekšējā gandarīšana

1430
1098

Kā tas jau bija praviešu laikos, Jēzus aicinājums uz atgriešanos un gandarīšanu vispirms attiecas nevis uz ārēju darbu veikšanu, "maisu un pelniem", gavēni un miesas mērdēšanu, bet gan - uz sirds atgriešanos, iekšējo gandarīšanu. Bez tās gandarīšanas darbi paliek neauglīgi un melīgi; tam pretstatā iekšējā atgriešanās mudina paust šo nostāju redzamās zīmēs, žestos un gandarīšanas darbos. [18]

1431
1451

Iekšējā gandarīšana ir krasa visas dzīves ievirzes maiņa, atgriešanās, pievēršanās Dievam no visas sirds, grēkošanas pārtraukšana, novēršanās no ļaunā, izjūtot pretīgumu pret ļaunajiem darbiem, kurus esam darījuši. Tai pašā laikā tā ietver arī vēlmi un apņemšanos izmainīt dzīvi, cerot uz Dieva žēlsirdību un paļaujoties uz Viņa žēlastības palīdzību. Šo sirds atgriešanos pavada atpestījošas sāpes un skumjas, kuras Baznīcas tēvi nosaukuši par animi cruciatus (dvēseles mokas), compunctio cordis (sirds pārduršanu). [19]

1432
1989

Cilvēka sirds ir smaga un nocietināta. Nepieciešams, lai Dievs dotu cilvēkam jaunu sirdi. [20] Atgriešanās vispirms ir Dieva žēlastības darbs, kas liek mūsu sirdīm atgriezties pie Viņa: "Kungs, atgriez mūs pie sevis, un mēs atgriezīsimies!" ( Rdz 5, 21) Dievs mums dod spēku sākt no jauna. Mūsu sirds, atklādama, cik liela ir Dieva mīlestība, ir satricināta no grēka šausmām un smaguma un sāk bīties aizvainot Dievu ar grēku un būt atšķirta no Viņa. Cilvēka sirds atgriežas, raugoties uz To, kuru caurdūra mūsu grēki. [21]


"Pievērsīsim acis Kristus Asinīm un apzināsimies, cik dārgas tās bija Dievam, Viņa Tēvam, jo, izlietas mūsu pestīšanas labā, tās visai pasaulei atnesa grēku nožēlas žēlastību." [22]

1433
729
692,1848

Kopš Lieldienām Svētais Gars apsūdz pasauli grēkā, jo tā neieticēja Tam [23], kuru Tēvs bija sūtījis. Bet tas pats Gars, kas ļauj atpazīt grēku, ir arī Mierinātājs [24], kurš cilvēka sirdij dāvā grēku nožēlas un atgriešanās žēlastību. [25]


V. Dažādās gandarīšanas formas kristīgajā dzīvē

1434
1969

Kristieša iekšējā gandarīšana var izpausties ļoti dažādos veidos. Svētie Raksti un Baznīcas tēvi īpaši izceļ trīs formas: gavēni, lūgšanu, žēlsirdības darbus, [26] kuros izpaužas attieksmes pārmaiņa pret sevi pašu, pret Dievu un pret līdzcilvēkiem. Līdztekus krasajai šķīstīšanai, ko veic Kristība vai moceklība, kā līdzekli, lai iegūtu grēku piedošanu, viņi iesaka pūles izlīgt ar tuvāko, grēku nožēlas asaras, rūpes par tuvākā pestīšanu [27], svēto aizlūgumu un mīlestības dzīvi, kas "apsedz grēku daudzumu" ( 1 Pēt 4, 8).

1435

Ikdienas dzīvē atgriešanās īstenojas, kad mēs veicam izlīguma žestus, rūpējamies par nabagajiem, ievērojam un aizstāvam taisnību un likumību [28], atzīstam savu vainu brāļu priekšā, izsakām brālīgu aizrādījumu, pārskatām savu dzīvi, izmeklējam sirdsapziņu, sekojam garīgajai vadībai, pieņemam ciešanas, paciešam vajāšanas taisnības dēļ. Visdrošākais grēku nožēlas ceļš ir ņemt ik dienas savu krustu un sekot Jēzum. [29]

1436
1394

Euharistija un gandarīšana. Ikdienas atgriešanās un gandarīšana savu avotu un uzturu rod Euharistijā, jo tajā ir klātesošs Kristus upuris, kas izlīdzināja mūs ar Dievu; ar Euharistiju tiek baroti un stiprināti tie, kas dzīvo no Kristus dzīves; tā ir "pretinde, kas atbrīvo mūs no ikdienišķām vainām un pasargā mūs no nāvīgiem grēkiem". [30]

1437

Svēto Rakstu lasīšana, Stundu liturģija un lūgšana "Tēvs mūsu", ikviens patiess kulta vai dievbijības akts modina mūsos atgriešanās un gandarīšanas garu un palīdz saņemt grēku piedošanu.

1438
540
2043

Gandarīšanas laiks un dienas liturģiskā gada laikā (Gavēņa laiks, katra piektdiena, kurā tiek pieminēta Kunga nāve) ir svarīgākie brīži Baznīcas gandarīšanas praksē. [31] Šie brīži ir īpaši piemēroti garīgajiem vingrinājumiem, gandarīšanas liturģijai, gandarīšanas svētceļojumiem, labprātīgai atturībai - gavēnim un žēlsirdības darbiem, lai brālīgi dalītos ar citiem (karitatīvais darbs un misija).

1439
545

Atgriešanās un gandarīšanas ceļu Jēzus brīnišķīgi attēlojis līdzībā par pazudušo dēlu, kuras centrā ir žēlsirdīgais tēvs [32] : aizraušanās ar valdzinošu, bet maldīgu brīvību, tēva mājas atstāšana; galējā nabadzība, kādā atrodas dēls pēc tam, kad izšķiedis savu mantojumu; dziļš pazemojums, kļūstot par cūkganu, un, kas vēl ļaunāk, pārtikt no pākšaugiem, ko ēd cūkas; pārdomas par visu labo, kas zaudēts; grēku nožēla un apņemšanās atzīt sevi par vainīgu sava tēva priekšā; atpakaļceļš; tēva augstsirdība, sagaidot dēlu; tēva prieks - tās visas ir iezīmes, kas raksturīgas atgriešanās procesam. Skaistie svārki, gredzens un svētku mielasts - tie ir šīs jaunās, šķīstās, cienīgās, prieka pilnās dzīves simboli, - dzīves, kādu dzīvo cilvēks, kas atgriežas pie Dieva un savas ģimenes klēpī - Baznīcā. Vienīgi Kristus Sirds, kas pazīst sava Tēva mīlestības dziļumus, varēja mums atklāt Viņa žēlsirdības dzīles tik vienkāršā un skaistā veidā.


VI. Gandarīšanas un Izlīgšanas sakraments

1440
1850

Grēks vispirms ir apvainojums Dievam, tiek pārrauta vienotības saikne ar Viņu. Vienlaikus tas rada zaudējumu arī Baznīcas vienotībai. Tāpēc atgriešanās rezultātā cilvēks saņem gan Dieva piedošanu, gan arī izlīgst ar Baznīcu, ko liturģiski izsaka un īsteno Gandarīšanas un Izlīgšanas sakraments. [33]


Vienīgi Dievs piedod grēku
1441
270,431
589

Vienīgi Dievs piedod grēkus. [34] Jēzus ir Dieva Dēls, tādēļ Viņš saka par sevi: "Cilvēka Dēlam ir vara zemes virsū piedot grēkus" ( Mk 2, 10), un Viņš šo dievišķo varu izmanto: "Tavi grēki tev tiek piedoti!" ( Mk 2, 5) [35] Vēl vairāk: saskaņā ar savu dievišķo autoritāti Viņš šo varu piešķir cilvēkiem [36], lai tie to izmantotu Viņa vārdā.

1442
983

Kristus ir gribējis, lai visa Viņa Baznīca - gan savās lūgšanās, gan savā dzīvē un darbībā - būtu par zīmi un rīku piedošanai un izlīgšanai, kuru Viņš ieguvis mums par savu asiņu cenu. Tomēr pielietot grēku atlaišanas varu Viņš uzticējis apustuliskajam kalpojumam. Tas ir saņēmis "samierināšanas amat[a]" ( 2 Kor 5, 18) pienākumu. Apustulis tiek sūtīts Kristus vārdā, un caur viņu Dievs pats mudina un lūdz: "Samierinieties ar Dievu!" ( 2 Kor 5, 20)


Izlīgšana ar Baznīcu
1443
545

Savas atklātās dzīves laikā Jēzus grēkus ne tikai ir piedevis, bet arī parādījis, kāds ir šīs piedošanas rezultāts: grēciniekus, kuriem Viņš bija piedevis, Jēzus no jauna iekļāva Dieva tautas kopībā, no kuras grēks tos bija attālinājis vai pat izslēdzis. Tam par acīmredzamu zīmi ir tas, ka Jēzus pieļauj, ka grēcinieki atrodas pie Viņa galda, vēl vairāk, Viņš pats sēžas pie viņu galda - žests, kas aizkustinošā veidā vienlaikus izsaka gan Dieva sniegto piedošanu [37], gan atgriešanos Dieva tautas klēpī [38].

1444
981

Darot apustuļus līdzdalīgus savā varā piedot grēkus, Kungs dod viņiem arī autoritāti samierināt grēciniekus ar Baznīcu. Šī apustuļu uzdevuma ekleziālā dimensija īpaši tiek pausta svinīgajos vārdos, kurus Kristus saka Pēterim: "Es tev došu debesu valstības atslēgas; un ko tu sasiesi virs zemes, tas būs sasiets arī debesīs, un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs." ( Mt 16, 19) "Šī saistīšanas un atraisīšanas vara, kas dota Pēterim, ir piešķirta arī ar savu vadītāju vienotajai apustuļu kolēģijai (Mt 18, 18, 28, 16-20)." [39]

1445
533

Darbības vārdi saistīt un atraisīt nozīmē: ko jūs izslēgsiet no savas kopības, tas tiks izslēgts arī no kopības ar Dievu; ko jūs atkal uzņemsiet savā kopībā, to uzņems arī Dievs. Izlīgšana ar Baznīcu nav atdalāma no izlīgšanas ar Dievu.


Piedošanas sakraments
1446
979
1856
1990

Gandarīšanas sakramentu Kristus iedibināja visu savas Baznīcas locekļu, kas grēkojuši, labā, vispirms to labā, kuri pēc Kristības ir krituši smagā grēkā un tā ir zaudējuši Kristības žēlastību, kā arī kaitējuši Baznīcas vienotībai. Viņiem Gandarīšanas sakraments sniedz jaunu iespēju atgriezties un atkal atrast attaisnošanas žēlastību. Baznīcas tēvi šo sakramentu nosaukuši par "otro [pestīšanas] plostu pēc zaudētās žēlastības plosta nogrimšanas". [40]

1447

Gadsimtu gaitā konkrētais veids, kādā Baznīca lietoja šo no Kunga saņemto varu, ir daudz mainījies. Pirmajos gadsimtos kristiešiem, kas pēc savas Kristības bija izdarījuši sevišķi smagus grēkus (piemēram, elkdievību, slepkavību vai laulības pārkāpšanu), izlīgšana tika apvienota ar ļoti stingru gandarīšanas kārtību, pēc kuras grēciniekiem bija publiski jāgandara par saviem grēkiem, bieži vien - ilgus gadus, iekams tie saņēma izlīgšanas dāvanu. Šajā "gandarītāju biedrībā" (kas attiecās tikai uz dažiem īpaši smagiem grēkiem) cilvēkus iekļāva ļoti reti un dažos reģionos - tikai reizi mūžā. 7. gadsimtā īru misionāri, Austrumu mūku tradīcijas iedvesmoti, atnesa uz Eiropas kontinentu "privātās" gandarīšanas praksi, kas neprasa publisku un ilgstošu gandarīšanu pirms izlīgšanas ar Baznīcu. No tā laika sakraments norisinās lielākā slepenībā, starp gandarītāju un priesteri. Šī jaunā prakse ļāva atkārtoti saņemt šo sakramentu un tā pavēra ceļu regulārai un biežai šī sakramenta pieņemšanai. Tā ļāva vienā un tai pašā sakramentālajā svinēšanā iekļaut gan smagu grēku, gan ikdienišķu grēku piedošanu. Tā lielos vilcienos ir gandarīšanas forma, kādā Baznīca šo sakramentu izpilda līdz mūsu dienām.

1448

Neraugoties uz izmaiņām, kādas šī sakramenta kārtība un svinēšana piedzīvojusi gadsimtu gaitā, tajā var saskatīt vienu un to pašu pamatstruktūru. Tā ietver divus vienlīdz būtiskus elementus: no vienas puses - cilvēka rīcību, kurš, Svētā Gara vadīts, atgriežas, proti: nožēlu, grēku izsūdzēšanu un gandarīšanu; no otras puses - Dieva darbu ar Baznīcas starpniecību. Baznīca, kas ar bīskapa un viņa priesteru starpniecību Jēzus Kristus vārdā piedod grēkus un nosaka gandarīšanas veidu, arī lūdzas par grēcinieku un gandara kopā ar viņu. Tā grēcinieks tiek dziedināts un atkal pieņemts Baznīcas kopībā.

1449
1481
234

Absolūcijas formula, kāda tiek lietota latīņu Baznīcā, izsaka šī sakramenta būtiskos elementus: žēlsirdības Tēvs ir katras piedošanas avots; Viņš veic grēcinieku izlīdzināšanu caur sava Dēla Lieldienu noslēpumu un Svētā Gara dāvanu, ar Baznīcas lūgšanas un kalpojuma starpniecību:


"Dievs, žēlsirdības Tēvs, kas ar sava viendzimušā Dēla nāvi un augšāmcelšanos dāvāja pasaulei izlīgšanu un grēku atlaišanai nosūtīja Svēto Garu, lai tev dāvā caur Baznīcas priesteri piedošanu un mieru. Un es tevi atbrīvoju no taviem grēkiem Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā." [41]


VII. Gandarītāja darbības

1450

"Gandarīšana uzliek grēciniekam par pienākumu labprātīgi pieņemt visu sekojošo: sirdī - nožēlu, uz lūpām - atzīšanos, rīcībā - pilnīgu pazemību vai auglīgu gandarīšanu." [42]


Nožēla
1451
431

Gandarītāja pirmā darbība ir nožēla. Tā ir "dvēseles sāpes un riebums pret izdarīto grēku, apņemoties turpmāk vairs negrēkot". [43]

1452
1822

Kad nožēla nāk no mīlestības uz Dievu, kuru mīlam pāri visam, tad to sauc par "pilnīgu nožēlu" (nožēlu aiz mīlestības). Tāda nožēla dara tīru no ikdienišķām vainām; tā nes arī nāvīgo grēku piedošanu, ja to pavada stingra apņemšanās iet pie sakramentālās grēksūdzes, cik ātri vien iespējams. [44]

1453

Nožēla, kuru sauc par "nepilnīgu" (lat. attritio ) arī ir Dieva dāvana, Svētā Gara ierosme. Tā dzimst no apziņas par to, cik pretīgs ir grēks, vai arī to rada bailes no mūžīgās pazudināšanas un citiem sodiem, kuri draud grēciniekam (nožēla aiz bailēm). Šāda apziņas atmoda var iesākt iekšējo pārveidošanos, kuru pabeigs žēlastības darbība, saņemot sakramentālo piedošanu. Tomēr pati par sevi nepilnīgā nožēla nevar iegūt smago grēku piedošanu, bet tā sagatavo piedošanas saņemšanai Gandarīšanas sakramentā. [45]

1454

Šī sakramenta saņemšanai pienākas sagatavoties ar sirdsapziņas izmeklēšanu Dieva Vārda gaismā. Šim nolūkam vispiemērotākie teksti ir jāmeklē dekalogā, kā arī evaņģēliju un apustuļu vēstuļu morāliskajā katehēzē: Kalna sprediķī un apustuļu mācībās. [46]


Grēku izsūdzēšana
1455
1424
1734

Grēku izsūdzēšana (sevis apsūdzēšana), pat raugoties tikai no cilvēciskā redzes viedokļa, mūs atbrīvo un dara vieglāku mūsu izlīgšanu ar citiem. Atzīstoties grēkos, cilvēks raugās acīs patiesībai par izdarītajiem grēkiem; viņš uzņemas par to atbildību un tādējādi atkal atver sevi Dievam un kopībai Baznīcā, lai pavērtu ceļu jaunai nākotnei.

1456
1855

Atzīšanās priesterim ir būtiska Gandarīšanas sakramenta daļa: "Gandarītājiem jāatzīstas visos nāvīgajos grēkos, kurus viņi apzinās pēc cītīgas sirdsapziņas izmeklēšanas, pat ja tie ir ļoti slepeni un cilvēks ir grēkojis tikai pret abiem pēdējiem no desmit baušļiem [47], jo dažkārt šie grēki dziļāk ievaino dvēseli un ir bīstamāki, nekā tie, kas izdarīti, visiem zinot" [48] :

1505

"Kad Kristum ticīgie cenšas izsūdzēt visus grēkus, kas nāk atmiņā, nav jāšaubās, ka viņi tos visus uztic žēlsirdīgā Dieva piedošanai. Tie, kas rīkojas citādāk un apzinīgi slēpj kādus grēkus, neuztic dievišķajai labestībai to, ko tā ar priesteru starpniecību varētu piedot. 'Ja jau slimnieks sarkst par to, ka viņam jāatklāj savas brūces ārstam, tad medicīna nespēj ārstēt to, par ko nezina.'" [49]

1457
2042
1385

Saskaņā ar Baznīcas bausli, "ikvienam ticīgajam, kas sasniedzis 'prāta gadus', ir pienākums vismaz reizi gadā atzīties visos savos smagajos grēkos". [50] Tas, kam uz sirdsapziņas ir nāvīgs grēks, nedrīkst saņemt svēto Komūniju, kaut arī viņš pārdzīvotu lielu nožēlu, pirms sakramentālās grēku piedošanas [51], izņemot gadījumu, ja viņam ir kāds nopietns iemesls, kādēļ jāsaņem Komūnija un viņam nav iespējams izsūdzēt grēkus. [52] Bērniem ir jāiet pie Gandarīšanas sakramenta pirms pirmās svētās Komūnijas. [53]

1458
1783

Kaut arī atzīšanās ikdienišķos pārkāpumos (grēkos) nav pilnīgi nepieciešama, tomēr Baznīca to dedzīgi iesaka. [54] Patiešām, regulāra atzīšanās ikdienišķos grēkos palīdz mums audzināt savu sirdsapziņu, cīnīties pret savām sliktajām nosliecēm, ļaut Kristum mūs dziedināt, iet uz priekšu Gara dzīvē. Bieži saņemot šajā sakramentā Tēva žēlsirdības dāvanu, mēs paši cenšamies būt žēlsirdīgi kā Viņš. [55]

2468

"Tas, kurš atzīstas savos grēkos, jau darbojas kopā ar Dievu. Dievs apsūdz tevi tavos grēkos; ja arī tu apsūdzi sevi, tad tu pievienojies Dievam. Cilvēks un grēcinieks pārstāv, tā sakot, divas dažādas realitātes. Kad runa ir par 'cilvēku', tad to ir veidojis Dievs; kad runā par 'grēcinieku' - cilvēks pats to ir veidojis. Iznīcini to, ko pats esi veidojis, lai Dievs varētu glābt to, ko Viņš veidojis. Kad tu sāc ienīst to, ko esi darījis, tad sākas tavi labie darbi, jo tu apsūdzi savus ļaunos darbus. Labo darbu sākums ir atzīšanās ļaunajos darbos. Tu dari patiesību un nāc pie Gaismas." [56]


Gandarīšana
1459
2412
2487
1473

Daudzi grēki rada zaudējumu tuvākajam. Jādara viss iespējamais, lai to labotu (piemēram, atdot nozagtās lietas, atjaunot labo slavu tam, kurš ticis apmelots, izlīdzināt aizvainojumus). To prasa taisnība pati par sevi. Taču grēks pie tam ievaino un novājina pašu grēcinieku, tāpat kā viņa attiecības ar Dievu un tuvāko. Piedošana atbrīvo no grēka, bet neatbrīvo no visām grēka izraisītajām ļaunajām sekām. [57] Atbrīvotam no grēka, grēciniekam vēl nepieciešams atgūt pilnīgu garīgo veselību. Viņam tātad jādara vēl kas vairāk, lai izlabotu savus grēkus: "jāgandara" pienācīgā veidā vai "jāizcieš" par saviem grēkiem. Šo gandarīšanu sauc arī par "uzlikto gandarījumu".

1460
2447
618

Uzliekot gandarījumu, biktstēvam jāņem vērā gandarītāja personiskais stāvoklis, kā arī jāmeklē viņa garīgais labums. Tam, cik vien iespējams, jāatbilst izdarītā grēka smagumam un dabai. Tā var būt lūgšana, kāda upurdāvana, žēlsirdības darbi, kalpošana tuvākajam, labprātīga atsacīšanās no kaut kā, kaut kā uzupurēšana, bet īpaši - pacietīga krusta, kas mums jānes, pieņemšana. Tādi gandarīšanas darbi palīdz mums kļūt līdzīgiem Kristum, kurš vienīgais izpirka mūsu grēkus [58] reiz un uz visiem laikiem. Tie palīdz mums kļūt par augšāmceltā Kristus līdzmantiniekiem, jo "mēs [Viņam] līdzi ciešam" ( Rom 4, 17) [59] :

2011

"Bet gandarīšana par mūsu grēkiem ir iespējama tikai caur Jēzu Kristu: mēs paši ar saviem spēkiem vien neko nespējam, bet ar 'Viņa palīdzību, kurš mūs stiprina, varam visu' [60]. Tādējādi cilvēkam nav nekā, ar ko viņš varētu lielīties; bet visa mūsu slava ir Kristū, [..], kurā mēs gandarām, 'nesot grēku nožēlošanas cienīgus augļus' [61], kas Viņā smeļ spēkus, caur Viņu tiek dāvāti Tēvam un kurus, pateicoties Viņam, Tēvs pieņem." [62]


VIII. Šī sakramenta kalpotājs

1461
981

Tā kā izlīgšanas kalpojumu Kristus ir uzticējis saviem apustuļiem [63], tad bīskapi, viņu pēcteči, un priesteri, bīskapu līdzstrādnieki, turpina veikt šo kalpojumu. Patiešām, bīskapi un priesteri Ordinācijas sakramentā ir saņēmuši varu piedot visus grēkus "Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā".

1462
886
1567

Grēku piedošana samierina gan ar Dievu, gan arī ar Baznīcu. Tātad bīskaps, redzamās vietējās Baznīcas galva, kopš seniem laikiem taisnīgi un pamatoti tiek uzskatīts par to, kam samierināšanas vara un kalpojums piemīt vispirmām kārtām: viņš ir tas, kurš nosaka gandarīšanas kārtību. [64] Priesteri, viņa līdzstrādnieki, īsteno šo varu tādā mērā, kādā viņi to ir saņēmuši vai nu no sava bīskapa (vai arī kāda reliģiskā ordeņa priekšnieka), vai nu no Romas pāvesta saskaņā ar Baznīcas tiesībām. [65]

1463
982

Daži īpaši smagi grēki tiek sodīti ar ekskomunikāciju (izslēgšanu no Baznīcas kopības), vissmagāko Baznīcas sodu, kas neatļauj saņemt sakramentus un pildīt dažus Baznīcas pienākumus [66], tā ka tos piedot, saskaņā ar Baznīcas tiesībām, var tikai pāvests, vietējais bīskaps vai priesteri, kuri saņēmuši no viņiem šādu autoritāti. [67] Ja draud nāve, jebkurš priesteris, pat tāds, kuram nav varas uzklausīt grēksūdzi, var piedot ikvienu grēku un atcelt ikvienu ekskomunikāciju. [68]

1464

Priesteriem jāmudina ticīgie iet pie Gandarīšanas sakramenta un jābūt gataviem svinēt šo sakramentu ik reizes, kad kristieši to pamatoti lūdz. [69]

1465
983

Svinēdams Gandarīšanas sakramentu, priesteris izpilda Labā Gana kalpojumu, kurš cenšas atrast pazudušo avi; viņš dara to, ko darījis labais samārietis, pārsiedams brūces; viņš ir kā tēvs, kurš gaida savu pazudušo dēlu un uzņem viņu, kad atgriežas; kā taisnīgais tiesnesis, kurš spriež taisnu tiesu, nevērtēdams cilvēku pēc viņa personiskā stāvokļa, un kura spriedums vienlaikus ir gan taisnīgs, gan žēlsirdīgs. Īsi sakot - priesteris ir grēciniekiem dāvātās Dieva žēlsirdīgās mīlestības zīme un rīks.

1466
1551
2690

Biktstēvs nav kungs, bet gan Dieva dotās piedošanas kalps. Šī sakramenta kalpotājam savos nodomos un mīlestībā ir jābūt vienotam ar Kristu. [70] Viņam jābūt apveltītam ar dzīves pieredzi un patiesām zināšanām par kristīgu rīcību, viņam ar cieņu un smalkjūtību jāizturas pret paklupušo; viņam jāmīl patiesība, jābūt uzticīgam Baznīcas maģistērijam un pacietīgi jāvada gandarītājs uz dziedināšanu un pilnīgu briedumu. Viņam jālūdzas un jāgandara par šo cilvēku, uzticot to Dieva žēlsirdībai.

1467
2490

Ņemot vērā to, cik liels un delikāts ir šis kalpojums, kā arī cieņu pret cilvēkiem, ko tas prasa, Baznīca pasludina, ka ikvienam priesterim, kas uzklausa grēksūdzi, ir obligāts pienākums turēt pilnīgā slepenībā visu, kas attiecas uz grēkiem, kurus gandarītāji tiem izsūdzējuši; pretējā gadījumā draud ļoti smags sods. [71] Viņi nedrīkst arī izmantot ziņas, ko tie ieguvuši par gandarītāju dzīvi. Šo noslēpumu, kam nav izņēmumu, sauc par "sakramentālo zīmogu", jo tas, ko gandarītājs priesterim izpaudis, paliek sakramenta "apzīmogots".


IX. Šī sakramenta iedarbīgums

1468
2305

"Gandarīšanas sakramenta iedarbīgums slēpjas tajā, ka mūsos tiek atjaunota Dieva žēlastība un mēs atkal esam vienoti ar Viņu vispilnīgākajā draudzībā." [72] Šī sakramenta mērķis un rezultāts tātad ir izlīgšana ar Dievu. Tajos, kuri pieņem Gandarīšanas sakramentu ar nožēlas pilnu sirdi un patiesu dievbijību, "iestājas sirdsapziņas miers, kuru pavada dziļš garīgs prieks". [73] Patiešām, Izlīgšanas ar Dievu sakraments nes patiesu "garīgo augšāmcelšanos", tas atjauno Dieva bērnu cieņu, un tie atgūst labumus, no kuriem visvērtīgākais ir draudzība ar Dievu. [74]

1469
953
949

Šis sakraments izlīdzina mūs ar Baznīcu. Grēks aizskar vai sagrauj brāļu vienotību. Gandarīšanas sakraments to izlabo vai atjauno. Šajā nozīmē tas ne tikai dziedina cilvēku, kurš tiek atgriezts Baznīcas kopībā, - šim sakramentam ir arī dzīvinošas sekas attiecībā uz Baznīcas dzīvi, kas cietusi viņas locekļa grēka dēļ. [75] Grēcinieku, kas tiek atjaunots vai nostiprināts svēto sadraudzībā, stiprina garīgo labumu apmaiņa starp visiem dzīvajiem Kristus Miesas locekļiem - vai tie vēl svētceļotu virs zemes, vai arī jau atrastos debesu tēvijā. [76]


"Jāatceras, ka izlīgšana ar Dievu rada, tā sacīt, citas izlīgšanas, kas aizver citas grēka radītās plaisas: gandarītājs, kas saņēmis piedošanu, izlīgst pats ar sevi savas būtnes dziļumos, kur viņš atgūst savu iekšējo patiesību; viņš izlīgst ar saviem brāļiem, kurus viņš ir tā vai citādi aizvainojis un ievainojis; viņš izlīgst ar Baznīcu; viņš izlīgst ar visu radību kā tādu." [77]

1470
678,1039

Grēcinieks šajā sakramentā, atdodams sevi Dieva žēlsirdīgajai tiesai, savā ziņā jau iepriekš piedalās tiesā, kuras spriedumam viņam būs jāpakļaujas, noslēdzot šīs zemes dzīvi. Jo tieši tagad, šajā dzīvē, mums tiek piedāvāta izvēle starp dzīvību un nāvi, un tikai pa atgriešanās ceļu mēs varam ieiet Dieva valstībā, no kuras izslēdz smagais grēks. [78] Gandarīšanā un ticībā atgriežoties pie Kristus, grēcinieks no nāves pāriet dzīvībā un "nenonāk tiesā" ( 5, 24).


X. Atlaidas

1471

Atlaidu doktrīna un prakse Baznīcā ir cieši saistīta ar Gandarīšanas sakramenta iedarbīgumu.


Kas ir atlaidas?

"Atlaida ir laicīgā soda atlaišana Dieva priekšā par grēkiem, kuru vaina ir jau izdzēsta. Noteiktos apstākļos to saņem kristietis, kurš ir attiecīgi noskaņots, pateicoties Baznīcas darbībai, kura kā pestīšanas augļu dalītāja ar savu varu piešķir un piemēro gandarīšanas augļus no Kristus un svēto, kuri par mums gandarījuši, nopelnu krātuves." [79]


"Atlaida ir daļēja vai pilnīga atkarībā no tā, vai tā daļēji vai pilnīgi atbrīvo no laicīgā soda, kas pienākas par grēkiem." [80] "Jebkurš ticīgais var iegūt atlaidas [..] sev pašam vai arī piemērot tās mirušajiem." [81]


Grēka sodi
1472
1861
1031

Lai saprastu šo doktrīnu un šo Baznīcas praksi, nepieciešams saskatīt, ka grēkam ir dubultas sekas. Smags grēks pārrauj mūsu vienotību ar Dievu, un līdz ar to mēs nespējam sasniegt mūžīgo dzīvi, kuras zaudēšana ir "mūžīgais sods" par grēku. No otras puses, jebkurš grēks, pat ikdienišķs, izraisa nekārtīgu piesaistīšanos radībām, un no šīs piesaistīšanās nepieciešams šķīstīties vai nu šajā dzīvē, vai nu pēc nāves, atrodoties stāvoklī, kuru sauc par šķīstītavu. Šī šķīstīšana atbrīvo no "laicīgā soda" par grēku. Šos abus soda veidus nedrīkst uzskatīt par kādu atriebību, ar kuru Dievs atmaksātu cilvēkam, bet gan kā no pašas grēka dabas izrietošas sekas. Atgriešanās, kas ir dedzīgas mīlestības rezultāts, var aizvest līdz pilnīgai grēcinieka šķīstīšanai, tā ka viņam vairs nav jācieš nekāds sods. [82]

1473
2447

Grēka piedošanas un vienotības ar Dievu atjaunošanas rezultātā tiek atlaists mūžīgais sods par grēku. Taču laicīgais sods par grēku paliek spēkā. Kristietim, pacietīgi panesot visdažādākās ciešanas un pārbaudījumus un, pienākot pēdējai stundai, dvēselei rimti uzlūkojot nāvi, ir jācenšas pieņemt šo laicīgo sodu par grēku kā žēlastību; ar žēlsirdības un mīlestības darbiem, kā arī ar lūgšanām un dažādiem gandarīšanas darbiem viņam jācenšas pilnīgi atmest "veco cilvēku" un ietērpties "jaunajā cilvēkā". [83]


Svēto komūnijā-sadraudzībā
1474
946,959
795

Kristietis, kas cenšas šķīstīties no sava grēka un sevi svētdarīt ar Dieva žēlastības palīdzību, nepaliek viens. "Katra Dieva bērna dzīve Kristū un ar Kristu apbrīnojamā veidā ir saistīta ar visu kristīgo brāļu dzīvi Kristus Mistiskās Miesas pārdabiskajā vienībā kā vienā mistiskā personā." [84]

1475

Svēto komūnijā-sadraudzībā "starp ticīgajiem - gan tiem, kam jau pieder debesu tēvija, gan tiem, kas tiek attīrīti šķīstītavā, gan tiem, kas vēl atrodas svētceļojumā virs zemes, pastāv nepārtraukta mīlestības saikne un bagātīga apmaiņa ar visiem labumiem." [85] Šajā apbrīnojamajā apmaiņā viena locekļa svētums pārējiem nāk par labu, ietekmējot daudz vairāk, nekā viena locekļa grēka citiem nodarītais kaitējums. Tādējādi palīdzības meklēšana svēto komūnijā-sadraudzībā ļauj gandarītājam ātrāk un iedarbīgāk šķīstīties no soda par grēkiem.

1476
617

Šos svēto sadraudzības garīgos labumus mēs saucam arī par Baznīcas dārgumiem, "kas nav kādu uzkrātu labumu kopums, kā tas notiek ar gadsimtu gaitā uzkrātajām materiālajām bagātībām, bet kam piemīt bezgalīga un neizsmeļama vērtība, ar kādu Dieva priekšā tiek vērtēti Kristus, mūsu Kunga, gandarīšana un nopelni, kas upurēti, lai visa cilvēce tiktu atbrīvota no grēka un nonāktu pilnīgā vienotībā ar Tēvu. Tieši Kristū, mūsu Pestītājā, pārpilnībā rodami Viņa nestās pestīšanas gandarījuma augļi un nopelni". [86]

1477
969

"Bez tam pie šiem dārgumiem pieder arī patiesi milzīgā, neizmērojamā un vienmēr jaunā vērtība, kāda Dieva priekšā ir Vissvētākās Jaunavas Marijas un visu svēto lūgšanām un labajiem darbiem. Iedami Kristus pēdas, viņi ar Kristus žēlastību sevi svētdarīja un veica darbu, kas Tēvam labpatīk, tā ka, darbodamies paši savas pestīšanas labā, viņi ir līdzdarbojušies arī savu brāļu pestīšanā Mistiskās Miesas vienībā." [87]


Dieva Atlaida - iegūstama no Dieva caur Baznīcu
1478
981

Dieva atlaidu piešķir Baznīca, kas saskaņā ar varu saistīt un atraisīt, kuru tai dāvājis Jēzus Kristus, iestājas kāda kristieša labā un atver viņam Kristus un svēto nopelnu bagātību krātuvi, lai ticīgais no žēlsirdības Tēva saņemtu laicīgā soda, kāds tam pienākas par viņa grēkiem, atlaišanu. Tādējādi Baznīca vēlas ne tikai palīdzēt šim kristietim, bet arī rosināt viņu veikt dievbijības, gandarīšanas un mīlestības darbus. [88]

1479
1032

Tā kā svēto komūnijas-sadraudzības locekļi ir arī mirušie ticīgie, kas tiek šķīstīti, tad mēs spējam tiem palīdzēt, izpelnot viņiem atlaidas, - tā, lai viņi tiktu atbrīvoti no laicīgā soda, kas tiem pienākas par viņu grēkiem.


XI. Gandarīšanas sakramenta svinēšana

1480

Gandarīšanas sakraments, tāpat kā visi citi sakramenti, ir liturģiska darbība. Tā svinēšanas sastāvdaļas parasti ir sekojošas: priestera sveiciens un svētība, Dieva Vārda lasīšana, lai apgaismotu sirdsapziņu un modinātu nožēlu; pamudinājums atgriezties; grēku izsūdzēšana, tos atklājot priesterim; gandarījuma uzlikšana un pieņemšana; grēku atlaišana; pateicības lūgšana un gandarītāja atlaišana ar priestera svētību.

1481
1449

Bizantijas liturģijā pastāv vairākas grēku atlaišanas formulas, kam ir aizlūguma raksturs un kas brīnišķīgi izsaka piedošanas noslēpumu: "Dievs, kas ar pravieša Nātana starpniecību piedeva Dāvidam, kad viņš bija izsūdzējis savus grēkus, un Pēterim, kad viņš rūgti raudāja, un netiklei, kad tā savās asarās mazgāja Viņa kājas, un muitniekam, un pazudušajam dēlam, lai Tas pats Dievs piedod jums caur mani, grēcinieku, šajā un nākamajā dzīvē un lai Viņš nesoda jūs, kad jūs stāsieties Viņa briesmīgās tiesas priekšā, - Viņš, kas ir svētīts mūžīgi mūžos. Amen." [89]

1482
1140

Gandarīšanas sakraments var norisināties arī kopīgu svinību ietvaros, kur gandarītāji kopīgi sagatavojas grēku sūdzēšanai un kopīgi pateicas par saņemto piedošanu. Šī personiskā grēksūdze un individuālā piedošanas piešķiršana tiek iekļautas Dieva Vārda liturģijā ar lasījumiem un sprediķi, kopīgu sirdsapziņas izmeklēšanu, kopīgu lūgumu pēc grēku piedošanas, kopīgu lūgšanu Tēvs mūsu un kopīgām pateicības lūgšanām. Šī kopīgā svinēšana skaidrāk izsaka gandarīšanas ekleziālo raksturu. Gandarīšanas sakraments, lai arī kāds būtu tā svinēšanas veids, pēc savas dabas vienmēr ir liturģiska, tātad ekleziāla un publiska darbība. [90]

1483
1401

Galējas nepieciešamības gadījumos var kopīgi svinēt izlīgšanu ar vispārēju grēksūdzi un vispārēju grēku piedošanu. Tāda galēja nepieciešamība var rasties, kad sagaidāmas tūlītējas nāves briesmas un priesterim vai priesteriem nav pietiekami daudz laika, lai uzklausītu katra gandarītāja grēksūdzi. Galēja nepieciešamība var būt arī tad, kad, ņemot vērā gandarītāju skaitu, nepietiek priesteru, lai varētu pienācīgi un, veltot nepieciešamo laika daudzumu, uzklausīt katru atsevišķo grēksūdzi, tā ka gandarītāji ne savas vainas dēļ būtu spiesti ilgi palikt bez sakramentālās žēlastības un svētās Komūnijas. Tādā gadījumā ticīgajiem, lai grēku piedošana tiem būtu spēkā esoša, ir jābūt nodomam izsūdzēt savus smagos grēkus pie pirmās izdevības. [91] Spriest par to, vai pastāv vajadzīgie priekšnoteikumi vispārējai grēku piedošanai, nākas diecēzes bīskapam. [92] Liels ticīgo pieplūdums lielos svētkos vai svētceļojumos nav iemesls šādai galējai nepieciešamībai. [93]

1484
878

"Pilnīga individuāla grēksūdze, kurai seko absolūcija jeb grēku piedošana, parasti ir vienīgais veids, kā ticīgie tiek samierināti ar Dievu un Baznīcu, izņemot gadījumus, kad no šādas grēksūdzes viņus atbrīvo fiziska vai morāla neiespējamība." [94] Tas nav bez nopietna iemesla. Kristus darbojas katrā no saviem sakramentiem. Viņš personiski pievēršas katram grēciniekam: "Dēls, tavi grēki tev tiek piedoti!" ( Mk 2, 5); Viņš ir dziedinātājs, kas noliecas pār katru slimo, kam Viņš ir nepieciešams [95], lai tiktu dziedināts; Viņš tos paceļ un ieved brāļu kopībā. Tādēļ personiskā grēksūdze ir visnozīmīgākais veids, kādā panākam izlīgšanu ar Dievu un ar Baznīcu.


Kopsavilkums

1485

Lieldienu vakarā Kungs Jēzus parādījās saviem apustuļiem un teica viņiem: "Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie ir piedoti; kam aizturēsiet, tiem tie ir aizturēti." ( 20, 22-23)

1486

Grēki, kas izdarīti pēc Kristības, tiek piedoti ar īpašu sakramentu, ko sauc par atgriešanās, grēksūdzes, Gandarīšanas jeb Izlīgšanas sakramentu.

1487

Tas, kurš grēko, aizskar Dieva godu un Viņa mīlestību, pats savu cilvēcisko cieņu, kas viņam piemīt kā cilvēkam, kas aicināts būt par Dieva bērnu, un Baznīcas, kuru kā dzīvam akmenim jāveido ikvienam kristietim, garīgo labklājību.

1488

Ticības acīm raugoties, neviens ļaunums nav smagāks par grēku un nav nekā ļaunāka par grēka sekām gan grēciniekiem pašiem, gan Baznīcai un visai pasaulei.

1489

Atgriešanās vienotībā ar Dievu pēc tam, kad grēka dēļ tā bijusi zaudēta, sākas ar Dieva, kas ir pilns žēlsirdības un norūpējies par cilvēka pestīšanu, žēlastības pieņemšanu. Šī vērtīgā dāvana ir jālūdz gan sev, gan citiem.

1490

Šī virzība atpakaļ pie Dieva, kuru sauc par atgriešanos un nožēlu, sevī ietver sāpes par izdarītajiem grēkiem un novēršanos no tiem, kā arī stingru apņemšanos turpmāk vairs negrēkot. Tātad atgriešanās skar gan pagātni, gan nākotni; to uztur cerība uz Dieva žēlsirdību.

1491

Gandarīšanas sakraments sastāv no trim darbībām, kuras veic gandarītājs, un no priestera piešķirtās grēku piedošanas (absolūcijas). Gandarītājs veic sekojošas darbības: nožēlo grēkus, tos izsūdz jeb atklāj priesterim, kā arī apņemas gandarīt un izpildīt gandarījuma darbus.

1492

Nožēlu jāiedvesmo motīviem, kas sakņojas ticībā. Ja nožēlu izraisījusi pārdabiskā mīlestība pret Dievu, tad to sauc par "pilnīgu"; ja tā balstījusies uz citādiem iemesliem, to sauc par "nepilnīgu".

1493

Tam, kas vēlas izlīgt ar Dievu un Baznīcu, jāizsūdz priesterim visi smagie grēki, kuri vēl nav izsūdzēti un kurus tas atceras pēc rūpīgas sirdsapziņas izmeklēšanas. Ikdienišķu vainu izsūdzēšanu, kaut arī tā nav nepieciešama, Baznīca dedzīgi iesaka.

1494

Biktstēvs (priesteris, kas uzklausa grēksūdzi) iesaka gandarītājam veikt dažus darbus kā "gandarījumu", lai labotu grēka izraisīto nodarījumu un lai tiktu atjaunoti ieradumi, kas atbilst Kristus māceklim.

1495

Vienīgi priesteris, kas grēku piedošanas varu saņēmis no Baznīcas autoritātes, var Kristus vārdā piedot grēkus.

1496

Gandarīšanas sakramenta garīgās sekas ir:


- izlīgšana ar Dievu, kā rezultātā gandarītājs atgūst žēlastību;


- izlīgšana ar Baznīcu;


- mūžīgā soda, kas pienākas par nāvīgajiem grēkiem, atlaišana;


- atbrīvošana, vismaz daļēja, no laicīgā soda par grēkiem, kas ir grēku sekas;


- sirdsapziņas miers un garīgais iepriecinājums;


- pieaug garīgie spēki kristīgajai cīņai.

1497

Individuāla un pilnīga smago grēku izsūdzēšana, kam seko grēku piedošana (absolūcija), ir vienīgais parastais līdzeklis, lai izlīgtu ar Dievu un Baznīcu.

1498

Ar atlaidām ticīgie var iegūt paši sev un dvēselēm šķīstītavā laicīgā soda - grēku seku - atlaišanu.


5. artikuls. Slimnieku svaidīšana

1499

"Ar slimnieku svēto svaidīšanu un priesteru lūgšanām visa Baznīca uztic slimniekus Kungam, kas ir cietis un ticis pagodināts, lai Viņš atvieglinātu slimo ciešanas un tos glābtu; vēl vairāk, Baznīca viņus mudina, lai tie, aiz brīvas gribas pievienojoties Kristus ciešanām un nāvei, sniegtu savu ieguldījumu Dieva tautas labā." [96]


I. Šī sakramenta pamati pestīšanas plānā


Slimība cilvēka dzīvē
1500
1006

Slimība un ciešanas vienmēr ir bijušas viena no vissmagākajām cilvēka dzīves problēmām. Būdams slims, cilvēks piedzīvo savu nespēku, savu ierobežotību un to, ka viņš nav bezgalīga būtne. Katra slimība var mums likt uzlūkot nāvi.

1501

Slimība var novest pie mokošām bailēm, pie noslēgšanās sevī un dažreiz pat līdz bezcerībai un kurnēšanai pret Dievu. Tā var novest cilvēku arī līdz lielākam personības briedumam, palīdzēt viņam atšķirt dzīvē būtisko no nebūtiskā, lai viņš spētu pievērsties būtiskajam. ļoti bieži slimība izraisa Dieva meklējumus, atgriešanos pie Viņa.


Slimnieks Dieva priekšā
1502
164
376

Vecās Derības cilvēks slimību pārdzīvo Dieva priekšā. Dieva priekšā viņš izlej žēlabas par slimību [97], kas uzbrukusi, un lūdz atveseļošanos Viņam, dzīvības un nāves Kungam [98]. Slimība kļūst par atgriešanās ceļu [99], un Dieva sniegtā piedošana iesāk dziedināšanu [100]. Izraēlis piedzīvo, ka slimība ir cieši saistīta ar grēku un ļaunumu un ka uzticība Dievam, saskaņā ar Viņa likumu, liek atgriezties dzīvībai: "Jo, es, Kungs, esmu tavs dziedinātājs." ( Izc 15, 26) Pravietis redz, ka ciešanas var arī kļūt par gandarījumu citu cilvēku grēku piedošanai. [101] Visbeidzot, Isajs sludina, ka Dievs liks pienākt tādiem laikiem Sionā, kad Viņš piedos ikvienu vainu un izdziedinās katru slimību. [102]


Kristus-Dziedinātājs
1503
549
1421
2288

Kristus līdzcietība pret slimniekiem un daudzās visdažādāko slimību dziedināšanas, kuras Viņš veica [103], ir skaidri saskatāma zīme tam, ka Dievs ir apmeklējis savu tautu [104] un ka Dieva valstība ir tuvu klāt. Jēzum bija ne tikai dziedināšanas, bet arī grēku atlaišanas vara [105] : Viņš ir nācis izdziedināt cilvēku visu - miesu un dvēseli; Viņš ir Dziedinātājs, kurš nepieciešams slimajiem. [106] Viņa līdzcietība pret visiem, kas cieš, iet tik tālu, ka Viņš sevi pielīdzina viņiem: "Es biju slims, un jūs mani apmeklējāt." ( Mt 25, 36) Viņa īpašā mīlestība uz slimajiem gadsimtu gaitā nav mitējusies mudināt kristiešus īpašu uzmanību veltīt visiem tiem, kas cieš savā miesā vai dvēselē. No šīs mīlestības cēlušās nenogurdināmās pūles atvieglināt viņu likteni.

1504
695
1116

Bieži Jēzus prasa no slimniekiem, lai viņi ticētu. [107] Lai izdziedinātu, Viņš lieto zīmes: siekalas un roku uzlikšanu [108], dubļus un mazgāšanu [109]. Slimnieki cenšas Viņam pieskarties [110], "jo no Viņa izgāja spēks un visus izdziedināja" ( Lk 6, 19). Tādējādi sakramentos Kristus turpina mums "pieskarties", lai mūs dziedinātu.

1505
440
307

Redzot tik daudz ciešanu, Kristus ir aizkustināts un ļauj slimniekiem ne tikai sev pieskarties, bet viņu postu dara par savējo: "Viņš ņēma uz sevis mūsu vājumus un nesa mūsu kaites." ( Mt 8, 17) [111] Ne visus slimniekus Viņš dziedināja. Viņa sniegtās dziedināšanas bija zīme Dieva valstības atnākšanai. Tās vēstīja par daudz dziļāku izdziedināšanu: par uzvaru pār grēku un nāvi caur Kristus Pashu. Būdams piesists krustā, Kristus ņēma uz sevis visu ļaunuma jūgu [112] un uzņēma uz sevis "pasaules grēku" ( 1, 29), - slimība ir tikai tā sekas. Ar savām ciešanām un nāvi uz krusta Kristus ir piešķīris ciešanām jaunu jēgu: turpmāk tās var mūs darīt līdzīgus Viņam un savienot mūs ar Viņa ciešanām, kas nesa pestīšanu.


"Dziediniet slimos..."
1506
859

Kristus aicina savus mācekļus sekot Viņam, ņemot uz sevis savu krustu. [113] Sekodami Jēzum, tie iemanto jaunu skatījumu uz slimību un slimniekiem. Jēzus viņus iesaista savā nabadzīgajā un kalpošanai lemtajā dzīvē. Viņš dara tos par līdzdalībniekiem savā līdzcietības un dziedināšanas kalpojumā: "Un viņi izgāja un aicināja uz gandarīšanu. Daudzus ļaunos garus viņi izdzina ārā, daudzus slimniekus svaidīja ar eļļu un darīja veselus." ( Mk 6, 12-13)

1507
430

Augšāmcēlies Kungs atjauno šo sūtību ("Manā vārdā [..] slimajiem viņi uzliks rokas, un tiem kļūs labi": Mk 16, 17-18) un apstiprina to ar zīmēm, kuras Baznīca izpilda, piesaukdama Viņa vārdu. [114] Šīs zīmes īpašā veidā pauž to, ka Jēzus patiesi ir "Dievs, kas glābj". [115]

1508
798
618

Svētais Gars dažiem cilvēkiem dod īpašu dziedināšanas harizmu [116], lai paustu augšāmceltā Kristus žēlastības spēku. Taču pat visneatlaidīgākās lūgšanas nepanāk visu slimību izdziedināšanu. Tā sv. Pāvilam no Kunga jāuzzina, ka: "Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs" ( 2 Kor 12, 9) un ka ciešanām, kas jāpanes, var būt šī jēga: "Savā miesā papildinu to, kas pietrūkst no Kristus ciešanām, par labu Viņa Miesai, kas ir Baznīca." ( Kol 1, 24)

1509
1405

"Dziediniet slimos!" ( Mt 10, 8) Baznīca šo uzdevumu ir saņēmusi no Kunga un cenšas to izpildīt, gan rūpējoties par slimniekiem, gan aizlūdzot par tiem. Viņa tic Kristus, dvēseļu un miesas Dziedinātāja, dzīvinošajai klātbūtnei. Šī klātbūtne ir īpaši iedarbīga sakramentos, it sevišķi Euharistijā - Maizē, kas dāvā mūžīgo dzīvi [117] un kuras saikni ar fizisko veselību licis saprast sv. Pāvils [118].

1510
1117

Tomēr apustuliskā Baznīca pazīst kādu īpašu ritu, kas tiek veikts slimnieku labā un par kuru liecina sv. Jēkabs: "Jūsu vidū kāds ir nevesels? Lai viņš aicina Baznīcas priesterus un lai tie aizlūdz par viņu, svaidīdami viņu ar eļļām Kunga vārdā. Ticības pilna lūgšana slimnieku glābs, un Kungs viņu piecels. Un ja viņš būtu grēkojis, tad grēki viņam tiks piedoti." ( Jk 5, 14-15). Tradīcija šajā ritā atpazīst vienu no septiņiem sakramentiem. [119]


Slimnieku svaidīšanas sakraments
1511

Baznīca tic un apliecina, ka viens no septiņiem sakramentiem ir īpaši domāts slimnieku stiprināšanai, tas ir Slimnieku svaidīšanas sakraments:


"Šī svētā slimnieku svaidīšana ir mūsu Kunga Jēzus Kristus iedibināta kā patiess un īpašs Jaunās Derības sakraments, kuru netieši minējis sv. Marks [120], bet ticīgajiem to ieteicis un darījis zināmu apustulis Jēkabs, Kunga brālis." [121]

1512

Kā Austrumu, tā Rietumu liturģiskajā tradīcijā kopš senatnes pastāv liecības par slimnieku svaidīšanu ar svētīto eļļu. Gadsimtu gaitā Slimnieku svaidīšanas sakramenta piešķiršana arvien vairāk un vairāk tikusi rezervēta tiem, kas jau bijuši uz nāves sliekšņa. Šī iemesla dēļ tas saukts par "pastaro svaidīšanu". Neskatoties uz šādu attīstības virzienu, liturģija nekad nav aizmirsusi lūgt Kungam, lai slimnieks atgūst veselību, ja tas kalpo viņa pestīšanai. [122]

1513

Apustuliskā konstitūcija "Sacram Unctionem infirmorum" (1972. gada 30. novembris), sekojot Vatikāna II koncila norādījumiem [123], ir noteikusi, lai turpmāk romiešu ritā tiktu ievērota sekojošā kārtība:


"Slimnieku svaidīšanas sakraments tiek piešķirts dzīvības briesmās esošiem slimniekiem, svaidot viņu pieri un rokas ar eļļu - olīveļļu vai ar citu augu eļļu, kas svētīta saskaņā ar attiecīgo ritu, izrunājot tikai vienu reizi šādus vārdus: 'Savā lielajā žēlsirdībā lai Kungs Dievs tev palīdz, dāvājot ar šo svēto svaidīšanu Svētā Gara žēlastību, un tevi, atbrīvotu no grēkiem, lai žēlīgi glābj un pieceļ.'" [124]


II. Kas saņem un kas piešķir šo sakramentu?


Smagas slimības gadījumā
1514

Slimnieku svaidīšana "nav tikai mirstošo sakraments, tāpēc arī laiks to saņemt ir noteikti pienācis jau tad, kad ticīgais sāk atrasties nāves briesmās slimības vai vecuma dēļ". [125]

1515

Ja slimnieks, kas saņēmis svaidīšanu, atgūst veselību, viņš var, no jauna smagi saslimstot, atkal saņemt šo sakramentu. Vienas un tās pašas slimības laikā šo sakramentu var atkārtot, ja slimības gaita pasliktinās. Ir piemēroti saņemt Slimnieku svaidīšanu pirms kādas svarīgas ķirurģiskās operācijas. Tas pats attiecas arī uz veciem cilvēkiem, kad viņu spēki izsīkst.


"...lai viņš aicina Baznīcas priesterus"
1516

Vienīgi bīskapi un priesteri var sniegt Slimnieku svaidīšanas sakramentu. [126] Ganītāju uzdevums ir izskaidrot ticīgajiem, kādu labumu tiem sniedz šis sakraments. Ticīgajiem jāpamudina slimnieki aicināt priesteri, lai saņemtu šo sakramentu. Slimniekiem tam cienīgi jāsagatavojas ar draudzes gana un visas draudzes atbalstu, kura tiek aicināta īpaši palīdzēt slimniekiem ar savām lūgšanām un brālīgo uzmanību.


III. Kā jāsvin šis sakraments?

1517
1140
1524

Slimnieku svaidīšanas, tāpat kā visu pārējo sakramentu, svinēšana ir liturģiska un ir saistīta ar Baznīcas kopienu [127], vai tas notiktu ģimenē vai slimnīcā, vai baznīcā, vai vienam slimniekam, vai veselai slimnieku grupai. Ļoti piemēroti to svinēt ir Euharistijas, tas ir, Kunga Pashas piemiņas, laikā. Ja apstākļi ir tam labvēlīgi, tad vispirms var svinēt Gandarīšanas sakramentu, tad - Slimnieku svaidīšanas sakramentu, kuram seko Euharistijas svinēšana. Tā kā Euharistija ir Kristus Pashas sakraments, tai vienmēr vajadzētu būt pēdējam šīszemes dzīves svētceļojuma sakramentam, "ceļamaizei" "pāriešanai" mūžīgajā dzīvē.

1518

Vārdi un sakraments veido nedalāmu vienību. Vārda liturģija, pirms kuras notiek gandarīšanas akts, uzsāk svinēšanu. Kristus vārdi, apustuļu liecība modina slimnieka un kopienas ticību, lai lūgtu Kungam Viņa Gara spēku.

1519

Sakramenta svinēšana galvenokārt ietver sekojošus elementus: "Baznīcas priesteri" [128] klusumā - uzliek rokas; viņi lūdzas par slimniekiem Baznīcas ticībā [129] ; tā ir šī sakramenta īpašā epiklēze; tad viņi svaida ar eļļu, ko, ja iespējams, svētījis bīskaps.


Šīs liturģiskās darbības norāda, kādu žēlastību šis sakraments piešķir slimniekiem.


IV. Kādas sekas ir šī sakramenta svinēšanai

1520
733

Īpaša Svētā Gara dāvana. Pirmā žēlastība, kuru sniedz šis sakraments, ir stiprinājums, dvēseles miers un izturība, lai pārvarētu grūtības, kas pavada smagu slimību vai vecuma nespēku. Šī žēlastība ir Svētā Gara dāvana, kas atjauno paļāvību un ticību uz Dievu, kā arī stiprina cīņā pret ļaunā gara kārdinājumiem: kārdinājumiem ļauties izmisumam un bailēm nāves priekšā. [130] Šī Kunga palīdzība ar Svētā Gara spēku ir vērsta uz to, lai izdziedinātu ne tikai slimnieka dvēseli, bet arī miesu, ja tāda ir Dieva griba. [131] Bez tam, "ja viņš būtu grēkojis, tad grēki viņam tiks piedoti" ( Jk 5, 15). [132]

1521
1535
1499

Vienots ar Kristus ciešanām. Ar šī sakramenta žēlastību slimnieks saņem spēku un dāvanu būt ciešāk vienotam ar Kristus ciešanām: viņš ir savā ziņā iesvētīts, lai nestu augļus, kļūstot līdzīgs Pestītājam, kas cieta cilvēku pestīšanas labā. Ciešanas, pirmgrēka sekas, iegūst jaunu jēgu: tās kļūst par līdzdalību Jēzus veiktajā atpestīšanas darbā.

1522
953

Ekleziālā žēlastība. Ticīgie, kas saņem šo sakramentu, "labprātīgi iesaistīdamies Kristus ciešanās un nāvē, sniedz savu ieguldījumu Dieva tautas labā". [133] Baznīca, svinēdama šo sakramentu svēto komūnijā-sadraudzībā, aizlūdz par slimnieku. Un slimnieks, savukārt, ar šī sakramenta žēlastību veicina Baznīcas svētdarīšanu un palīdz visiem cilvēkiem, kuru labā Baznīca cieš un caur Kristu sevi upurē Dievam Tēvam.

1523
1020
1294
1020

Sagatavošanās pēdējai pārejai. Ja Slimnieku svaidīšanas sakraments tiek piešķirts visiem tiem, kas ir smagi slimi un nespēcīgi, tad vēl jo vairāk tas domāts tiem, kas ir pienākuši "pie šīszemes dzīves robežas" [134] ; tāpēc šo sakramentu sauc arī par "aizgājēju sakramentu" [135]. Slimnieku svaidīšana pabeidz mūsu pielīdzināšanu Kristus nāvei un augšāmcelšanās noslēpumam, kas aizsākās ar Kristību. Tā ir pēdējā no svētajām svaidīšanām, kas iezīmē visus kristīgās dzīves posmus: svaidīšana, saņemot Kristības sakramentu, iezīmēja mūsos jauno dzīvi; svaidīšana Iestiprināšanas sakramentā stiprināja mūs šīs dzīves cīņām. Šī pēdējā svaidīšana mūsu dzīves noslēgumā ir kā stiprs vairogs pēdējām cīņām pirms ieiešanas Tēva mājās. [136]


V. Ceļamaize, pēdējais kristieša sakraments

1524
1392

Tiem, kas gatavojas šīs dzīves noslēgumam, Baznīca bez Slimnieku sakramenta sniedz arī Euharistiju kā ceļamaizi. Kristus Miesas un Asiņu pieņemšanai īsi pirms aiziešanas pie Tēva ir īpaša jēga un nozīmība. Tā ir mūžīgās dzīves sēkla un augšāmcelšanās spēks saskaņā ar Kunga vārdiem: "Kas ēd manu Miesu un dzer manas Asinis, tam ir mūžīgā dzīve, un es viņu piecelšu pastarā dienā." ( 6, 54) Euharistija, mirušā un augšāmceltā Kristus sakraments, tad ir sakraments pāriešanai no nāves dzīvībā, no šīs pasaules - pie Tēva. [137]

1525
1680

Līdzīgi tam, kā Kristība, Iestiprināšana un Euharistija ir sakramenti, kas ievada kristīgajā dzīvē un veido vienu veselumu, tāpat var sacīt, ka Gandarīšana, Svētā svaidīšana un Euharistija, kas kristīgās dzīves noslēgumā sniedz stiprinājumu pēdējam ceļojumam, ir "sakramenti, kas sagatavo debesu Tēvijai" jeb sakramenti, kas noslēdz šīszemes svētceļojumu.


Kopsavilkums

1526

"Jūsu vidū kāds ir nevesels? Lai viņš aicina Baznīcas priesterus un lai tie aizlūdz par viņu, svaidīdami viņu ar eļļām Kunga vārdā. Ticības pilna lūgšana slimnieku glābs, un Kungs viņu piecels. Un ja viņš būtu grēkojis, tad grēki viņam tiks piedoti." ( Jk 5, 14-15)

1527

Slimnieku svaidīšanas sakramenta mērķis ir piešķirt īpašu žēlastību kristietim, kurš pārdzīvo slimībai un vecumam piemītošās grūtības.

1528

Piemērotais laiks Svētās svaidīšanas saņemšanai noteikti ir pienācis tad, kad ticīgais atrodas nāves briesmās slimības vai vecuma dēļ.

1529

Ikreiz, kad kristietis smagi saslimst, viņš var saņemt Slimnieku svaidīšanas sakramentu, - tieši tāpat, kā tad, ja pēc šī sakramenta saņemšanas viņa stāvoklis pasliktinās.

1530

Tikai bīskapi un priesteri var sniegt Slimnieku svaidīšanas sakramentu; viņi tam izmanto bīskapa svētītu eļļu vai, ja nepieciešams, eļļu, kuru svētījis pats šī sakramenta izpildītājs - priesteris.

1531

Šī sakramenta svinēšanā būtiskais ir slimnieka pieres un roku (romiešu ritā) vai citu ķermeņa daļu (Austrumos) svaidīšana ar eļļu; to pavada priestera, kurš sniedz sakramentu, liturģiskais aizlūgums, kurā viņš lūdz īpašo žēlastību, kas piemīt šim sakramentam.

1532

Slimnieku svaidīšanas sakramentam piemītošās īpašās žēlastības rezultātā:


- slimnieks ir vienots ar Kristus ciešanām viņa paša un visas Baznīcas labā;


- stiprinājums, miers un izturība, lai kristīgi paciestu slimības vai vecuma ciešanas;


- grēku piedošana, ja slimnieks nav varējis to saņemt Gandarīšanas sakramentā;


- veselības atgūšana, ja tas atbilst garīgajai pestīšanai;


- sagatavošana pārejai uz mūžīgo dzīvi.


[1]Sal. 2 Kor 5, 1.
[2]Sal. Mk 2, 1-12.
[3] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. lpp.
[4]Sal. Mk 1, 15.
[5]Sal. Lk 15, 18.
[6]Gandarīšanas rits ( Ordo Pœnitentiæ), 46. 55 (Typis Polyglottis Vaticanis, 1974), 27. un 37. lpp.; Rīgas metropolijas kūrija, Rīga, 1978, 31. lpp.
[7]Sal. Gal 3, 27.
[8]Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr. De peccato originali, 5. kanons: DS 1515.
[9] Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr . De iustificatione, 16. kanons: DS 1545; Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 40: AAS 57 (1965), 44. un 45. lpp.
[10]Sal. Apd 2, 38.
[11] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 12. lpp.
[12]Sal. Ps 51, 19.
[13]Sal. 6, 44; 12, 32.
[14]Sal. 1 Jņ 4, 10.
[15]Sal. Lk 22, 61-62.
[16]Sal. 21, 15-17.
[17]Sv. Ambrozijs, Epistula exta collectionem, 1 [41], 12: CSEL 82/3, 152 (PL 16, 1116).
[18]Sal. Jl 2, 12-13; Is 1, 16-17; Mt 6, 1-6. 16-18.
[19]Sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 4. nod.: DS 1676-1678; tas pats, 14. sesija, kanoni De Pœnitentiæ, 5. kanons: DS 1705; Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 2, 5, 4: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 289. lpp.
[20]Sal. Ez 36, 26-27.
[21]Sal. 19, 37; Zah 12, 10.
[22]Sv. Klements no Romas, Vēstule korintiešiem, 7, 4: SC 167, 110 ( Funk, 1, 108).
[23]Sal. 16, 8-9.
[24]Sal. 15, 26.
[25]Sal. Apd 2, 36-38; Jānis Pāvils II, Enc. Dominum et Vivificantem, 27-48: AAS 78 (1986), 837. un 868. lpp.
[26]Sal. Tb 12, 8; Mt 6, 1-18.
[27]Sal. Jk 5, 20.
[28]Sal. Am 5, 24; Is 1, 17.
[29]Sal. Lk 9, 23.
[30]Sal. Tridentas koncils, 13. sesija, Dekr . De ss. Eucharistia, 2. nod.: DS 1638.
[31]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 109-110: AAS 56 (1964), 127. lpp.; KTK, no 1249.-1253. kanonam; ABKK, no 880.-883. kanonam.
[32]Sal. Lk 15, 11-24.
[33]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. lpp.
[34]Sal. Mk 2, 7.
[35]Sal. Lk 7, 48.
[36]Sal. 20, 21-23.
[37]Sal. Lk 15.
[38]Sal. Lk 19, 9.
[39] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 22: AAS 57 (1965), 26. lpp.
[40] Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr . De iustificatione, 14. nod.: DS 1542; sal. Tertuliāns, De pœnitentia, 4, 2: CCL 1, 326 (PL 1, 1343).
[41]Gandarīšanas rits ( Ordo Pœnitentiæ), 46. 55 (Typis Polyglottis Vaticanis, 1974) 27. un 37. lpp.; Rīgas metropolijas kūrija, 1978, 31. lpp.
[42]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 2, 5, 4: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 289. lpp.; sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 3. nod.: DS 1673.
[43] Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 4. nod.: DS 1676.
[44]Sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 4. nod.: DS 1677.
[45]Sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 4. nod.: DS 1678; tas pats, Kanoni de sacramento Pœnitentiæ, 5. kanons: DS 1705.
[46]Sal. Rom 12-15; 1 Kor 12-13; Gal 5; Ef 4-6.
[47]Sal. Izc 20, 17; Mt 5, 28.
[48] Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 5. nod.: DS 1680.
[49] Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 5. nod.: DS 1680; sal. sv. Hieronims, Commentarius in Ecclesiastem, 10, 11: CCL 72, 338 (PL 23, 1096).
[50]KTK, 989. kanons; sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 5. nod.: DS 1683; tas pats, 14. sesija, Kanoni De sacramento Pœnitentiæ, 8. kanons: DS 1708.
[51]Sal. Tridentas koncils, 13. sesija, Dekr . De ss. Eucharistia, 7. nod.: DS 1647; turpat, 11. kanons: DS 1661.
[52]Sal. KTK, 916. kanons; ABKK, 711. kanons.
[53]KTK, 914. kanons.
[54]Sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 5. nod.: DS 1680; KTK, 988. kanona § 2.
[55]Sal. Lk 6, 36.
[56]Sv. Augustīns, In Iohannis evangelium tractatus, 12, 13: CCL 36, 128 (PL 35, 1491).
[57]Sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Kanoni De sacramento Pœnitentiæ, 12. kanons: DS 1712.
[58]Sal. Rom 3, 25; 1 Jņ 2, 1-2.
[59]Sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 8. nod.: DS 1690.
[60]Sal. Flp 4, 13.
[61]Sal. Lk 3, 8.
[62] Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 8. nod.: DS 1691.
[63]Sal. 20, 23; 2 Kor 5, 18.
[64]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 26: AAS 57 (1965), 32. lpp.
[65]Sal. KTK, 844. kanons un no 967.-969. kanonam; ABKK, 722. kanona § 3-4.
[66]Sal. KTK, 1331. kanons; ABKK, 1431.un 1434. kanons.
[67]Sal. KTK, no 1354.-1357. kanonam; ABKK, 1420. kanons.
[68]Sal. KTK, 976. kanons; par pareizu grēku atlaišanu, sk. ABKK, kanons 725.
[69]Sal. KTK, 986. kanons; ABKK, 735. kanons; Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 13: AAS 58 (1966), 1012. lpp.
[70]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 13: AAS 58 (1966), 1012. lpp.
[71]Sal. KTK, 983. un 984. kanons un 1388. kanona § 1; ABKK, 1456. kanons.
[72]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 2, 5, 18: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 297. lpp.
[73] Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento Pœnitentiæ, 3. nod.: DS 1674.
[74]Sal. Lk 15, 32.
[75]Sal. 1 Kor 12, 26.
[76]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48-50: AAS 57 (1965), no 53.-57. lpp.
[77] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Reconciliatio et pœnitentia, 31, § V: AAS 77 (1985), 265. lpp.
[78]Sal. 1 Kor 5, 11; Gal 5, 19-21; Atkl 22, 15.
[79] Pāvils VI, Ap. konst. Indulgentiarum doctrina, normas, 1: AAS 59 (1967), 21. lpp.
[80] Pāvils VI, Ap. konst. Indulgentiarum doctrina, normas, 2: AAS 59 (1967), 21. lpp.
[81]KTK, 994. kanons.
[82]Sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Kanoni De sacramento Pœnitentiæ, 12. un 13. kanons: DS 1712-1713; tas pats, 25. sesija, Dekr . De purgatorio : DS 1820.
[83]Sal. Ef 4, 24.
[84] Pāvils VI, Ap. konst. Indulgentiarum doctrina, 5: AAS 59 (1967), 11. lpp.
[85] Pāvils VI, Ap. konst. Indulgentiarum doctrina, 5: AAS 59 (1967), 12. lpp.
[86] Pāvils VI, Ap. konst. Indulgentiarum doctrina, 5: AAS 59 (1967), 11. lpp.
[87] Pāvils VI, Ap. konst. Indulgentiarum doctrina, 5: AAS 59 (1967), 11. un 12. lpp.
[88]Sal. Pāvils VI, Ap. konst. Indulgentiarum doctrina, 8: AAS 59 (1967), 16. un 17. lpp.; Tridentas koncils, 25. sesija, Dekr . De indulgentiis : DS 1835.
[89] Eyhologion to mega (Atēnas, 1992), 222. lpp.
[90]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 26-27: AAS 56 (1964), 107. lpp.
[91]Sal. KTK, 962. kanona § 1.
[92]Sal. KTK, 961. kanona § 2.
[93]Sal. KTK, 961. kanona § 1, 2.
[94]Gandarīšanas rits ( Ordo Pœnitentiæ), Prœnotanda 31 (Typis Polyglottis Vaticanis, 1974), 21. lpp.; Rīgas metropolijas kūrija, Rīga, 1987, 19. lpp.
[95]Sal. Mk 2, 17.
[96] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. lpp.
[97]Sal. Ps 38.
[98]Sal. Ps 6, 3; Is 38.
[99]Sal. Ps 38, 5; 39, 9. 12.
[100]Sal. Ps 32, 5; 107, 20; Mk 2, 5-12.
[101]Sal. Is 53, 11.
[102]Sal. Is 33, 24.
[103]Sal. Mt 4, 24.
[104]Sal. Lk 7, 16.
[105]Sal. Mk 2, 5-12.
[106]Sal. Mk 2, 17.
[107]Sal. Mk 5, 34. 36; 9, 23.
[108]Sal. Mk 7, 32-36; 8, 22-25.
[109]Sal. 9, 6-15.
[110]Sal. Mk 3, 10; 6, 56.
[111]Sal. Is 53, 4.
[112]Sal. Is 53, 4-6.
[113]Sal. Mt 10, 38.
[114]Sal. Apd 9, 34; 14, 3.
[115]Sal. Mt 1, 21; Apd 4, 12.
[116]Sal. 1 Kor 12, 9. 28. 30.
[117]Sal. 6, 54. 58
[118]Sal. 1 Kor 11, 30.
[119]Sal. sv. Inocents I, Vēst. Si instituta ecclesiastica : DS 216; Florences koncils, Dekr . Pro Armenis : DS 1324-1325; Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento extremæ Unctionis, 1.-2. nod.: DS 1695-1696; tas pats, 14. sesija, Kanoni De extrema Unctione, 1. un 2. kanons: DS 1716-1717.
[120]Sal. Mk 6, 13.
[121] Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento extremæ Unctionis, 1. nod.: DS 1695. Sal. Jk 5, 14-15.
[122] Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento extremæ Unctionis, 2. nod.: DS 1696.
[123]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 73: AAS 54 (1964) 118. un 119. lpp.
[124] Pāvils VI, Ap. konst. Sacram Unctionem infirmorum : AAS 65 (1973), 8. lpp.; sal. KTK, 847. kanona § 1 un Slimnieku garīgā aprūpe, Rīgas metropolijas kūrija, Rīga, 1975, 26. un 27. lpp.
[125] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 73: AAS 56 (1964), 118. un 119. lpp.; sal. KTK, 1004. kanona § 1., 1005. un 1007. kanons; ABKK, 738. kanons.
[126]Sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento extremæ Unctionis, 3. nod.: DS 1697; tas pats, 14. sesija, Kanoni De extrema Unctione, 4. kanons: DS 1719; KTK, 1003. kanons; ABKK, 739. kanona § 1.
[127]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 27: AAS 56 (1964), 107. lpp.
[128]Sal. Jk 5, 14. -
[129]Sal. Jk 5, 15.
[130]Sal. Ebr 2, 15.
[131] Florences koncils, Dekr . Pro Armenis : DS 1325.
[132]Sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Kanoni De extrema Unctione, 2. kanons: DS 1717.
[133] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. lpp.
[134] Tridentas koncils, 14. sesija, Doctrina De sacramento extremæ Unctionis, 3. nod.: DS 1698.
[135] Turpat.
[136]Sal. Tridentas koncils, 14. sesija, Doktrīna De sacramento extremæ Unctionis, Proœmium: DS 1694.
[137]Sal. 13, 1.