Trešā nodaļa. Sakramenti, kas kalpo vienībai

1533
1212

Kristība, Iestiprināšana un Euharistija ir sakramenti, kas ievada kristīgajā dzīvē (kristīgās iniciācijas sakramenti). Šie sakramenti ir pamatā visu Kristus mācekļu kopīgajam aicinājumam uz svētumu un sūtībai veikt evaņģelizāciju pasaulē. Tie sniedz žēlastības, kas nepieciešamas, lai dzīvotu Svētajā Garā šo laiku, kas cilvēkam dots, lai svētceļotu uz debesu tēviju.

1534

Divi citi sakramenti - Ordinācijas un Laulības sakraments, ir paredzēti, lai kalpotu citu pestīšanai. Šie sakramenti sekmē personisko pestīšanu, bet tas notiek, kalpojot citiem. Tie piešķir īpašu sūtību Baznīcā un kalpo Dieva tautas attīstībai.

1535
784

Šajos sakramentos tie, kas jau ir Kristības un Iestiprināšanas sakramenta iesvētīti [1] visu ticīgo kopējai priesterībai, var saņemt īpašas svētības. Tie, kas saņem Ordinācijas sakramentu, tiek iesvētīti "Baznīcas ganīšanai ar Dieva Vārdu un žēlastību" [2] Kristus vārdā. Savukārt "laulātie kristieši, lai cienīgi izpildītu savus laulības dzīves uzdevumus, tiek stiprināti un it kā iesvētīti ar īpašu sakramentu". [3]


6. artikuls. Ordinācijas (Priesterības) sakraments

1536
860

Ordinācija ir sakraments, pateicoties kuram sūtība, ko Kristus uzticējis saviem apustuļiem, tiek turpināta Baznīcā līdz pat laiku beigām: tātad tas ir apustuliskā kalpojuma sakraments. Tam ir trīs pakāpes: episkopāts, priesterība un diakonāts.


[Par to, kā Kristus iedibinājis apustulisko kalpojumu un tā sūtību, sk. nr. 874-896. Šeit runa ir vienīgi par sakramentālo ceļu, kādā šis sakraments tiek tālāknodots.]


I. Kāpēc šo sakramentu sauc par Ordinācijas sakramentu?

1537
1631,922,923

Ar vārdu ordo (lat.) senajā Romā apzīmēja pilsoņu kārtu un vispirms - kārtu, kuras rokās atradās vara. Ordinācija (lat. ordinatio ) nozīmē iekļaušanu kādā kārtā ( ordo ). Baznīcā pastāv noteiktas cilvēku grupas, kuras Tradīcija, ne bez pamatojuma Svētajos Rakstos [4], jau senatnē saukusi vārdā takseis (gr.), ordines (lat.): tā liturģija runā par bīskapu ordo, par priesteru ordo, diakonu ordo. Arī citas grupas saņēmušas šo nosaukumu ordo : katehumēni, jaunavas, laulātie, atraitnes...

1538
875
699

Iekļaušana kādā no šīm kārtām Baznīcā norisinājās ar īpašu ritu, sauktu par ordināciju. Tā bija reliģiska un liturģiska darbība, kas bija vai nu konsekrācija, iesvētīšana vai kāds sakraments. Šodien ar vārdu ordinācija apzīmē sakramentālo darbību, ar kuru kāds tiek uzņemts bīskapu, priesteru un diakonu kārtā ( ordo ), kas ir daudz vairāk nekā ievēlēšana, nozīmēšana, deleģēšana vai iecelšana, ko var izdarīt kopiena, jo ordinācija - šī sakramentālā darbība - sniedz Svētā Gara dāvanu, kas ļauj īstenot svētu varu (lat. sacra potestas ) [5], kas var nākt tikai no paša Kristus caur Viņa Baznīcu. Ordināciju sauc arī par iesvētīšanu (lat. consecratio ), jo ar ordināciju Kristus savas Baznīcas labā nošķir ordinēto personu no pārējiem locekļiem un pieņem amatā. Bīskapa roku uzlikšana, kuru pavada konsekrācijas lūgšana, ir šīs iesvētīšanas redzamā zīme.


II. Ordinācijas sakraments pestīšanas plānā


Vecās derības priesterība
1539

Dieva izredzētā tauta ir veidota kā "priesteru valstība un svēta tauta" ( Izc 19, 6). [6] Bet no Izraēļa tautas vidus Dievs izvēlējās vienu no divpadsmit ciltīm, Levi cilti, kuru nošķīra liturģiskajai kalpošanai [7] ; tās mantojuma daļa ir pats Dievs. [8] Vecās derības priesterības pirmsākumu iesvētīja ar īpašu ritu. [9] Priesteri tajā "ļaužu dēļ tiek iecelti lietās, kas attiecas uz Dievu, lai upurētu dāvanas un upurus par grēkiem". [10]

1540
2099

Bet šī priesterība, iedibināta, lai sludinātu Dieva Vārdu [11] un atjaunotu vienotību ar Dievu, veltot upurus un lūgšanas, nespēj īstenot pestīšanu; tā spiesta visu laiku atkārtot upurēšanas, nepanākot galīgo svētdarīšanu [12], kuru spēj īstenot vienīgi Kristus upuris.

1541

Tomēr Baznīcas liturģija Ārona priesterībā un levītu kalpojumā, tāpat kā septiņdesmit vecajo iecelšanā, [13] saskata jaunās derības ordinētā kalpojuma pirmtēlus. Tā latīņu ritā bīskapu ordinācijas konsekrācijas prefācijā Baznīca lūdzas:


"Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, [..] ar sava Vārda žēlastību Tu sāki veidot savu Baznīcu; no iesākuma Tu izvēlēji taisnīgo tautu, kas cēlusies no Ābrahama, Tu iecēli tās vadoņus un priesterus un neatstāji savu svētnīcu bez kalpošanas..." [14]

1542

Priesteru ordinācijā Baznīca lūdzas:


"Kungs, debesu Tēvs, [..] jau vecajā derībā par zīmi nākamajiem sakramentiem bija dažādi pienākumi Tavā kalpošanā, kad Mozum un Āronam liki, lai tie vadītu un svētdarītu tautu un kad arī viņiem devi palīgā kārtīgus un cienījamus vīrus, lai tie pildītu savus pienākumus tautā. Un tā tuksnesī septiņdesmit gudriem vīriem dāvāji Mozus garu [..]. Tāpat arī Ārona dēliem bagātīgi izlēji savas žēlastības." [15]

1543

Un kad tiek ordinēti diakoni, Baznīca konsekrācijas lūgšanā apliecina:


"Visvarenais Dievs, [..] lai izveidotu šo jauno templi - Baznīcu, Tu esi iecēlis trīs dažādu pakāpju kalpotājus: bīskapus, priesterus un diakonus, kuru uzdevums ir kalpot Tavam Vārdam, tāpat kā agrāk, vecās derības laikā, Tu biji izraudzījis Levi dēlus, lai tie kalpotu svētajā teltī." [16]


Vienīgā Kristus priesterība
1544
874

Visi vecās derības priesterības pirmtēli rod savu piepildījumu Jēzū Kristū, kurš ir "vienīgais [..] vidutājs starp Dievu un cilvēkiem" ( 1 Tim 2, 5). Melhizedeku, "visaugstā Dieva priesteri" ( Rad 14, 18), kristīgā Tradīcija uzskata par Kristus priesterības pirmtēlu, jo Viņš ir vienīgais "augst[ais] priesteri[s] pēc Melhizedeka kārtas" ( Ebr 5, 10; 6, 20), "svēts, nevainīgs, neaptraipīts" ( Ebr 7, 26), kas ar "vienu upuri [..] uz mūžiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek svētdarīti" ( Ebr 10, 14), tas ir, ar vienu vienīgo savu upuri uz krusta.

1545
1367
662

Kristus upuris, kas nesa pestīšanu, ir viens vienīgs, kas upurēts reiz un uz visiem laikiem. Un tomēr tas tiek darīts klātesošs Baznīcas euharistiskajā Upurī. Tas pats ir sakāms arī par vienīgo Kristus priesterību: tā ir klātesoša ar ordinēto priesterību, taču nekādi nemazinot Kristus priesterību kā vienīgo priesterību: "Un tā Kristus ir vienīgais īstais Priesteris, bet visi pārējie ir tikai Viņa kalpotāji." [17]


Divi veidi, kĀ piedalīties vienīgajā Kristus priesterībā
1546
1268

Kristus, Augstais priesteris un vienīgais Vidutājs, ir darījis Baznīcu par priesteru valstību Dievam, savam Tēvam. [18] Visa ticīgo kopiena kā tāda ir priesteriska. Ticīgie savu Kristībā saņemto priesterību īsteno, piedaloties - katram saskaņā ar savu īpašo aicinājumu - Kristus - Priestera, Pravieša un Karaļa - sūtībā. Ar Kristības un Iestiprināšanas sakramentiem ticīgie "tiek iesvētīti [..] svētajai priesterībai". [19]

1547
1142
1120

Bīskapu un priesteru kalpošanas priesterība jeb hierarhiskā priesterība un visu ticīgo kopīgā priesterība, kaut arī "gan viena [..], gan otra savā īpašajā veidā piedalās vienīgajā Kristus priesterībā" [20], tomēr atšķiras savā būtībā, tai pašā laikā būdamas "viena [..] otrai pakārtotas" [21]. Kādā nozīmē? Kamēr ticīgo kopīgā priesterība īstenojas, attīstoties Kristības žēlastībai, ticības, cerības un mīlestības dzīvei, dzīvei saskaņā ar Garu, tikmēr ordinētā priesterība kalpo kopējās priesterības labā, un tās uzdevums ir palīdzēt attīstīt visu kristiešu Kristības žēlastību. Tas ir viens no līdzekļiem, ar kuriem Kristus nemitīgi ceļ un vada savu Baznīcu. Tieši tādēļ tas tiek nodots tālāk ar īpašu sakramentu - Ordinācijas sakramentu.


Kristus-Galvas personā
1548
875,792

Ordinētā kalpotāja ekleziālajā kalpošanā klātesošs ir pats Kristus kā savas Miesas Galva, sava ganāmpulka Gans, pestīšanu nesošā upura Augstais priesteris, patiesības Mācītājs. To Baznīca apliecina, sakot, ka priesteris, Ordinācijas sakramenta spēkā, darbojas Kristus-Galvas personā (lat. in persona Christi Capitis ) [22] :


"Tas ir viens un tas pats Priesteris, Jēzus Kristus, kura lomu ordinētais kalpotājs pilda. Un ja tā, tad saņemtās priesteriskās iesvētīšanas dēļ viņš tiek pielīdzināts Augstajam priesterim, un viņam ir vara rīkoties paša Kristus spēkā un personā (lat. virtute ac persona ipsius Christi )." [23]


"Kristus ir visas priesterības avots, jo vecā likuma priesteris bija Viņa pirmtēls; turpretī jaunā likuma priesteris darbojas Viņa personā." [24]

1549
1142

Ar ordinēto kalpojumu, īpaši bīskapu un priesteru, Kristus kā Baznīcas Galvas klātbūtne ticīgo kopienā tiek darīta redzama. [25] Saskaņā ar sv. Ignācija no Antiohijas skaisto izteikumu, bīskaps ir kā dzīvs Dieva Tēva attēls (gr. typos toy Patros ). [26]

1550
896
1128
1584

Šī Kristus klātbūtne ordinētajā kalpotājā nav jāsaprot tā, ka viņš līdz ar to ir pasargāts no visām cilvēciskajām vājībām, no valdonības gara, kļūdām un pat no grēka. Svētā Gara spēks nenodrošina tajā paša veidā visu ordinētā kalpotāja darbību vērtību. Sakramentos šī garantija tiek dota, tā ka pat paša kalpotāja grēks nevar liegt žēlastībai nest savus augļus, bet ir daudz citu darbību, kas ir kalpotāja cilvēciskuma apzīmogotas un kas ne vienmēr liecina par uzticību Evaņģēlijam, tādējādi kaitējot Baznīcas apustuliskajai auglībai.

1551
876
1538
608

Priesterība ir kalpojums. "Šis pienākums [..], kuru Kungs uzticējis savas tautas ganītājiem, ir patiesa kalpošana. " [27] Tā pilnībā ir attiecināta uz Kristu un cilvēkiem. Tā pilnībā ir atkarīga no Kristus un no Viņa vienīgās priesterības un iedibināta cilvēku un Baznīcas kopienas labā. Ordinācijas sakraments piešķir "svētu varu", kas nav nekas cits, kā Kristus vara. Šīs autoritātes lietošanas mēram tātad jābūt Kristus piemēram, kurš aiz mīlestības sevi darīja par pēdējo no visiem un par visu cilvēku kalpu. [28] "Kungs skaidri ir sacījis, ka rūpes par Viņa ganāmpulku ir pierādījums mīlestībai pret Viņu." [29]


... "Visas Baznīcas vārdā"
1552

Ordinētās priesterības uzdevums nav vienīgi pārstāvēt Kristu - Baznīcas Galvu - ticīgo svētsapulces priekšā, bet arī rīkoties visas Baznīcas vārdā, kad viņš noliek Dieva priekšā Baznīcas lūgšanu [30] un, it īpaši, kad viņš upurē euharistisko Upuri. [31]

1553
795

"Visas Baznīcas vārdā", tas nenozīmē, ka priesteri būtu kopienas deleģēti. Baznīcas lūgšana un upuris nav atdalāms no Kristus, viņas Galvas, lūgšanas un upura. Tas vienmēr ir Kristus kults Viņa Baznīcā un caur to. Visa Baznīca, Kristus Miesa, lūdzas un dāvā sevi "caur Viņu, ar Viņu un Viņā" Svētā Gara vienībā Dievam Tēvam. Visa Miesa, Galva un locekļi, lūdzas un dāvā sevi, un tādēļ tos, kas Miesā īpaši izpilda kalpojumu, sauc ne tikai par Kristus kalpotājiem, bet arī par Baznīcas kalpotājiem. Tā kā ordinētā priesterība pārstāv Kristu, tā var pārstāvēt Baznīcu.


III. Ordinācijas sakramenta trīs pakāpes

1554
1536
1538

"Ekleziālo ordinēto kalpojumu, ko Dievs iedibinājis, dažādās pakāpēs veic tie, kurus jau no senatnes sauc par bīskapiem, priesteriem un diakoniem." [32] Katoliskā mācība, kas izteikta liturģijā, maģistērijā un pastāvīgajā Baznīcas praksē, apliecina, ka līdzdalība Kristus priesterībā caur ordināciju iespējama divās pakāpēs: episkopātā (bīskapa amatā) un prezbiterātā (priestera amatā). Diakonāts domāts, lai tiem palīdzētu un kalpotu. Tāpēc vārdu priesteris (lat. sacerdos ) šodien lieto, apzīmējot bīskapus un priesterus, bet ne diakonus. Tomēr katoliskā doktrīna māca, ka gan līdzdalības priesterībā pakāpes (episkopātu un prezbiterātu), gan kalpošanas pakāpi (diakonātu) piešķir ar sakramentālu darbību, ko sauc par "ordināciju", tas ir, ar Ordinācijas sakramentu:


"Lai visi cienītu diakonus kā Jēzu Kristu, tāpat arī bīskapu, kas ir Tēva attēls, un priesterus kā Dieva senātu un apustuļu sapulci. Bez viņiem Baznīcu nevar saukt par Baznīcu." [33]


Bīskapa ordinācija - Ordinācijas sakramenta pilnība
1555
861

"Dažādo kalpojumu vidū, kuri Baznīcā pastāv kopš pirmsākumiem, pirmo vietu, saskaņā ar Tradīcijas liecību, ieņem to pienākums, kuri iecelti episkopātā saskaņā ar pēctecību, kas pastāv kopš pirmsākumiem, lai nodotu tālāk apustulisko sēklu." [34]

1556
862

Lai tie spētu izpildīt savu augsto sūtību, "Kristus bagātināja apustuļus ar īpašu Svētā Gara izliešanu pār tiem, un viņi, savukārt, saviem palīgiem ar roku uzlikšanu nodeva tālāk šo garīgo dāvanu, kura nonākusi līdz mums caur bīskapu iesvētīšanu" [35].

1557

Vatikāna II koncils māca, ka "ar bīskapu iesvētīšanu tiek dāvāta Ordinācijas sakramenta pilnība, kuru Baznīcas liturģiskā tradīcija un svēto tēvu balss sauc par augstāko priesterību, par svētā kalpojuma pilnību ( summa )" [36].

1558
895
1121

"Bīskapu iesvētīšana līdz ar svētdarīšanas uzdevumu uzliek arī uzdevumu mācīt un pārvaldīt [..]. Patiešām, ar roku uzlikšanu un iesvētīšanas vārdiem tiek dāvāta Svētā Gara žēlastība un tiek uzspiests svētais zīmogs, tā ka bīskapi izcilā un redzamā veidā ieņem paša Kristus - Mācītāja, Ganītāja un Virspriestera - vietu un darbojas Viņa personā (lat. in eius persona agant )." [37] "Tādējādi bīskapi, pateicoties Svētajam Garam, kas viņiem tiek dots, tiek darīti par patiesiem un autentiskiem ticības mācītājiem, virspriesteriem un ganītājiem." [38]

1559
877
882

"Par bīskapu kārtas locekli kļūst sakramentālās iesvētīšanas spēkā un hierarhiskā vienotībā ar bīskapu kolēģijas galvu un locekļiem." [39] Bīskapu kārtas raksturs un koleģiālā daba izpaužas arī senajā Baznīcas ierašā, kas pauž vēlmi, lai jauna bīskapa iesvētīšanā piedalītos vairāki bīskapi. [40] Lai bīskapa ordinācija mūsdienās notiktu likumīgi, nepieciešams īpašs Romas bīskapa lēmums, jo Romas bīskaps ir augstākā redzamā saikne, kas vieno atsevišķās Baznīcas vienā vienīgajā Baznīcā un nodrošina šo Baznīcu brīvību.

1560
833
886

Katram bīskapam kā Kristus vietniekam ir pastorāls pienākums pret sev uzticēto atsevišķo Baznīcu, bet tai pašā laikā viņš ir aicināts kopā ar saviem brāļiem episkopātā koleģiāli rūpēties par visām Baznīcām: "Kaut arī katrs bīskaps ir tikai sev uzticētās ganāmpulka daļiņas īpašais gans, tomēr kā Dieva iecelto apustuļu likumīgs pēctecis viņš uzņemas apustulisko atbildību par vienīgo Baznīcu kopā ar pārējiem bīskapiem." [41]

1561
1369

Viss, kas iepriekš tika sacīts, sniedz skaidrojumu tam, kādēļ bīskapa svinētajai Euharistijai ir pavisam īpaša nozīme, proti, tā izsaka Baznīcu, kas sapulcējusies ap altāri un kuras priekšgalā ir tas, kas redzamā veidā pārstāv Kristu, Labo Ganu un savas Baznīcas Galvu. [42]


Priesteru - bīskapu līdzstrādnieku - ordinācija
1562

"Kristus, kuru Tēvs konsekrēja un sūtīja pasaulē, ar apustuļu starpniecību ir darījis viņu pēctečus, proti, bīskapus, par savas konsekrācijas un sūtības līdzdalībniekiem. Tie nodeva tālāk savu kalpojumu dažādās pakāpēs un dažādiem Baznīcas locekļiem." [43] Viņu "ordinētais kalpojums zemākā pakāpē ir nodots priesteriem, lai tie, iecelti priesteru kārtā, būtu par bīskapu kārtas līdzstrādniekiem Kristus uzticētās apustuliskās sūtības pildīšanā". [44]

1563
1121

"Priesteru (prezbiteru) funkcija, līdz ar tās saistību ar bīskapu kārtu, ir līdzdalīga autoritātē, ar kuru pats Kristus veido, svētdara un pārvalda savu Miesu. Tāpēc arī prezbiteru priesterība, kas gan pieprasa kandidātam vispirms saņemt kristīgās iniciācijas sakramentus, tiek dāvāta ar īpašu sakramentu, kurā Svētā Gara svaidījums priesterus iezīmē ar īpašu zīmogu, kas pielīdzina viņus Kristum- Priesterim, tā ka tiem ir vara darboties Kristus-Galvas personā." [45]

1564
611

"Kaut gan priesteri nav saņēmuši priesterības augstāko pakāpi un savas varas lietošanā ir atkarīgi no bīskapiem, viņi tomēr ir vienoti ar tiem priesteriskajā cieņā; pateicoties Ordinācijas sakramentam, viņi līdzīgi Kristum, augstajam un mūžīgajam Priesterim [46], ir konsekrēti Evaņģēlija sludināšanai, ticīgo ganīšanai un dievišķā kulta svinēšanai kā patiesi jaunās derības priesteri. " [47]

1565
849

Pateicoties Ordinācijas sakramentam, priesteri piedalās universālajā sūtībā, kuru Kristus uzticēja apustuļiem. Garīgā dāvana, ko tie saņem Ordinācijā, viņus sagatavo pildīt nevis kādu ierobežotu vai šauru sūtību, bet pestīšanas sūtību pasaules mērogā "līdz pat zemes malai" ( Apd 1, 8) [48], darot "viņu sirdis gatavas sludināt Evaņģēliju it visur". [49]

1566
1369
611

"Savu svēto pienākumu priesteri īpašā veidā pilda euharistiskajā kultā jeb svētsapulcē ( sinaksē), kurā, darbodamies Kristus personā un sludinādami Viņa noslēpumu, tie pievieno ticīgo lūgumus viņu Galvas upurim un līdz Kunga otrreizējai atnākšanai Svētajā Misē dara klātesošu un iedarbīgu jaunās derības vienīgo upuri, kurā Kristus, nevainīgais Upuris, vienu reizi par visām reizēm upurēja Tēvam pats sevi." [50] Visa viņu priesteriskā kalpojuma spēka avots ir šis viens vienīgais upuris. [51]

1567
1462
2179

"Priesteri, būdami rūpīgi bīskapu kārtas līdzstrādnieki, viņu palīgi un rīki, kas aicināti kalpot Dieva tautai, kopā ar savu bīskapu veido vienu prezbitēriju, kuram jāveic dažādas funkcijas. Katrā atsevišķajā ticīgo kopienā ar priesteru starpniecību savā veidā ir klātesošs pats bīskaps, ar kuru viņi ir uzticīgi un nesavtīgi saistīti, uzņemoties savu daļu viņa pienākumu un rūpju un tos pildot, ik dienas aprūpēdami ticīgos." [52] Priesteri nevar veikt savu kalpojumu citādi, kā tikai atkarībā no bīskapa un vienotībā ar viņu. Paklausības solījums, kuru viņi ordinācijas brīdī dod bīskapam, un bīskapa miera skūpsts ordinācijas liturģijas beigās nozīmē to, ka bīskaps viņus uzskata par saviem līdzstrādniekiem, dēliem, brāļiem un draugiem un ka viņš, savukārt, no tiem gaida mīlestību un paklausību.

1568
1537

"Ar ordināciju iecelti prezbiterāta kārtā, visi priesteri ir savstarpēji cieši saistīti sakramentālā brālībā; taču priesteri, kas kalpo vienā diecēzē sava bīskapa vadībā, veido vienu prezbitēriju." [53] Prezbitērija vienība liturģijā izpaužas ierašā, saskaņā ar kuru arī priesteri ordinācijas ritā, pēc bīskapa, uzliek rokas.


Diakonu ordinācija - "kalpošana nolūkā"
1569

"Hierarhijas zemākajā pakāpē atrodas diakoni, kuriem rokas uzliek 'nevis priesterības nolūkā, bet kalpošanas nolūkā'." [54] Lai ordinētu diakonu, rokas uzliek tikai bīskaps. Tas izsaka diakona īpašo saistību ar bīskapu, veicot "diakonijas" pienākumus. [55]

1570
1121

Diakoni Kristus sūtībā un žēlastībā ir līdzdalīgi īpašā veidā. [56] Ordinācijas sakraments viņus iezīmē ar zīmogu (lat. character ), kuru neviens nevar izdzēst un kas dara viņus līdzīgus Kristum, kurš kļuva "diakons", tas ir, - visu kalps. [57] Bez visiem citiem pienākumiem, kas tam veicami, diakonam ir jāpalīdz bīskapam un priesteriem dievišķo noslēpumu svinēšanā, īpaši Euharistijas svinēšanā un tās izdalīšanā; asistēt Laulības sakramentā un to svētīt, sludināt Evaņģēliju un sprediķot, vadīt bēres, kā arī veltīt sevi dažādiem žēlsirdības darbiem. [58]

1571
1579

Pēc Vatikāna II koncila latīņu Baznīca no jauna ieviesa diakonātu "kā īpašu un pastāvīgu hierarhijas pakāpi". [59] Austrumu Baznīcas to vienmēr bija saglabājušas. Šis pastāvīgais diakonāts, kuru var piešķirt arī precētiem vīriešiem, ievērojami bagātina Baznīcas misiju. Patiešām, ir cienīgi un derīgi, ka vīri, kas Baznīcā pilda patiesu diakona kalpojumu - vai liturģiskajā un pastorālajā dzīvē, vai veicot sabiedrisku un karitatīvu darbu, "tiktu stiprināti ar roku uzlikšanu, ko mums nodeva apustuļi, un līdz ar to būtu ciešāk vienoti ar altāri, lai viņi ar diakonāta sakramentālās žēlastības palīdzību spētu veiksmīgāk pildīt savu kalpošanu" [60].


IV. Šī sakramenta svinēšana

1572

Bīskapa, priesteru vai diakonu ordinācijas svinēšanai savas lielās nozīmes dēļ, kāda tai ir vietējās Baznīcas dzīvē, jānotiek, piedaloties pēc iespējas lielākam ticīgo skaitam. Vislabāk tā varētu norisināties svētdienā un katedrālē, ar šim notikumam atbilstošu svinīgumu. Visas trīs ordinācijas: bīskapa, priestera un diakona - norisinās pēc viena plāna. Tās tiek iekļautas euharistiskajā Liturģijā.

1573
699
1585

Ordinācijas sakramenta būtiskais rits visām trijām pakāpēm ir sekojošs: bīskaps uzliek rokas uz ordinējamā galvas un pēc tam izrunā īpašu konsekrācijas lūgšanu, kurā tiek lūgts, lai Dievs izlej Svēto Garu un sniedz Viņa dāvanas, kas nepieciešamas attiecīgā kalpojuma veikšanai, kuram kandidāts tiek ordinēts. [61]

1574
1294
796

Kā visus sakramentus, tā arī Ordinācijas sakramenta svinēšanu pavada noteikti papildus riti. Dažādās liturģiskajās tradīcijās tie var būt stipri atšķirīgi, taču tiem ir viena kopēja iezīme: tie izsaka sakramentālās žēlastības dažādos aspektus. Tā latīņu ritā pirmie riti - ordinējamā priekšā stādīšana un izraudzīšana, bīskapa uzruna, ordinējamā iztaujāšana, Visu svēto litānija - liecina par to, ka šī kandidāta izvēle ir notikusi saskaņā ar Baznīcas praksi, un tie sagatavo svinīgajam konsekrācijas aktam, kam seko vairāki riti, kas simboliski izsaka un piepilda notikušo noslēpumu: bīskaps un priesteris tiek svaidīti ar svēto hrizmu par zīmi īpašam Svētā Gara svaidījumam, kas dara auglīgu viņu kalpojumu; Evaņģēlija grāmatu, gredzenu, mitru un zizli bīskapam pasniedz kā zīmi viņa apustuliskajai sūtībai sludināt Dieva Vārdu, viņa uzticībai Baznīcai - Kristus Līgavai, viņa - Kunga ganāmpulka gana - pienākumam; priesterim tiek sniegta patena un biķeris, svētās tautas upurdāvana [62], kuru viņš ir aicināts veltīt Dievam; Evaņģēlija grāmatas pasniegšana diakonam nozīmē to, ka viņš ir saņēmis sūtību sludināt Kristus Evaņģēliju.


V. Kas var piešķirt šo sakramentu?

1575
857

Kristus pats izraudzījās apustuļus un darīja tos līdzdalīgus Viņa sūtībā un autoritātē. Pagodināts pie Tēva labās rokas, Viņš neatstāj savu ganāmpulku, bet ar apustuļu starpniecību to pastāvīgi sargā un joprojām vada ar tiem pašiem ganītājiem, kas šodien turpina Viņa darbu. [63] Tātad tieši Kristus dažus "ieceļ" par apustuļiem, citus - par ganītājiem. [64] Viņš turpina darboties caur bīskapiem. [65]

1576
1536

Tā kā Ordinācijas sakraments ir apustuliskā kalpojuma sakraments, tad bīskapiem kā apustuļu pēctečiem pienākas nodot tālāk "garīgo dāvanu" [66], "apustulisko sēklu" [67]. Bīskapi, kuru ordinācija ir derīga, tas ir, tie, kas turpina apustuliskās pēctecības līniju, var derīgi piešķirt visas trīs Ordinācijas sakramenta pakāpes. [68]


VI. Kas var saņemt šo sakramentu?

1577
551
861
862

"Svēto ordināciju var derīgi saņemt vienīgi kristīts vīrietis." [69] Kungs Jēzus izvēlējās vīriešus, lai izveidotu divpadsmit apustuļu kolēģiju [70], un to pašu darīja arī apustuļi, kad izraudzījās līdzstrādniekus [71], kas pārņemtu viņu pienākumus [72]. Bīskapu kolēģija, ar kuru priesteri ir vienoti priesterībā, dara klātesošu divpadsmit apustuļu kolēģiju, un līdz ar to tā darbojas līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai. Baznīca atzīst, ka viņa nevar mainīt šo Kunga izvēli. Tādēļ sieviešu ordinācija nav iespējama. [73]

1578
2121

Nevienam nav tiesības saņemt Ordinācijas sakramentu, jo neviens nevar pats piesavināties sev šo pienākumu. Tas ir Dieva aicinājums. [74] Tam, kas domā, ka ir atpazinis zīmes, kas liecina par Dieva aicinājumu uz ordinēto kalpojumu, ir šī vēlme pazemīgi jāuztic Baznīcas vadībai, kam pienākas atbildība un tiesības aicināt kādu saņemt ordināciju. Tāpat kā ikvienu žēlastību, šo sakramentu var saņemt tikai kā nepelnītu dāvanu.

1579
1618
2233

Visi latīņu Baznīcas ordinētie kalpotāji, izņemot pastāvīgos diakonus, parasti tiek izvēlēti no vīriešu vidus, kas ir neprecēti un kas vēlas saglabāt celibātu "debesu valstības dēļ" ( Mt 19, 12). Aicināti sevi nedalīti veltīt Kungam un Viņa lietām [75], viņi sevi pilnībā atdod Dievam un cilvēkiem. Celibāts ir šīs jaunās dzīves zīme, kurai kalpot Baznīcas kalpotājs tiek konsekrēts; celibāts, pieņemts ar priecīgu sirdi, spilgtā veidā sludina Dieva valstību. [76]

1580

Austrumu Baznīcās kopš daudziem gadsimtiem pastāvējusi cita kārtība: bīskaps tiek vienmēr izvēlēts no neprecēto vīriešu vidus, taču par diakoniem un priesteriem var tikt ordinēti arī precēti vīrieši. Šī prakse jau izsenis tiek uzskatīta par likumīgu; šie priesteri pilda auglīgu kalpojumu savās kopienās. [77] Starp citu, priesteru celibāts Austrumu Baznīcās ir lielā godā, un daudzi priesteri to brīvi izvēlas debesu valstības dēļ. Taču kā Austrumos, tā Rietumos tas, kurš saņēmis Ordinācijas sakramentu, vairs nevar noslēgt laulību.


VII. Ordinācijas sakramenta sekas


Neizdzēšamais zīmogs
1581
1548

Šis sakraments ar īpašu Svētā Gara žēlastību pielīdzina ordinēto cilvēku Kristum, lai tas kļūtu Kristus rīks Viņa Baznīcas labā. Ar ordināciju viņš saņem spēju rīkoties, pārstāvot Kristu, Baznīcas Galvu, pildot Kristus - Priestera, Pravieša un Karaļa - trejādo funkciju.

1582
1121

Tāpat kā Kristības un Iestiprināšanas sakramentā, šī līdzdalība Kristus funkcijā tiek dāvāta vienu reizi par visām reizēm. Arī Ordinācijas sakraments apzīmogo ar neizdzēšamu garīgu zīmogu (lat. character ), un to nevar atkārtot, ne arī piešķirt uz laiku. [78]

1583

Derīgi ordinēts cilvēks nopietnu iemeslu dēļ var, protams, tikt atbrīvots no pienākumiem, kas saistīti ar ordināciju, vai atstādināts no to pildīšanas [79], bet viņš nevar kļūt atkal lajs vārda tiešajā nozīmē, jo ordinācijas zīmogs paliek vienmēr. [80] Ordinācijas dienā saņemtais aicinājums un sūtība iezīmē viņu paliekošā veidā.

1584
1128

Tā kā ar ordinētā kalpotāja starpniecību galu galā darbojas un pestīšanu veic pats Kristus, tad kalpotāja necienīgums nav par šķērsli Kristus darbībai. [81] Sv. Augustīns to skaidri apliecina:

1550

"Ja kāds patiešām kalpotu ar pārākuma apziņu, tad to būtu jāpieskaita velnam; taču Kristus dāvana ar to aptraipīta netiek, - tas, kas caur šo cilvēku plūst, paliek tīrs un nokļūst auglīgā zemē. [..] Sakramenta garīgais spēks ir kā gaisma: tie, kam jāsaņem gaisma, saņem to visā tās tīrībā, un ja tai jāiet cauri nešķīstajiem, tā paliek neaptraipīta." [82]


Svētā Gara žēlastība
1585

Svētā Gara žēlastība, kas piemīt šim sakramentam, ir žēlastība būt pielīdzinātam Kristum - Priesterim, Mācītājam un Ganītājam, par kura kalpotāju kļūst ordinētais cilvēks.

1586
2448

Bīskapam tā vispirms ir spēka žēlastība ("Gars, kas kādu dara par vadītāju," sacīts latīņu rita bīskapu konsekrācijas lūgšanā [83] ): tā ir žēlastība vadīt un aizstāvēt ar stingrību un gudrību savu Baznīcu kā tēvam un ganam, ar nesavtīgu mīlestību pret visiem, īpaši pret nabagajiem, slimajiem un trūcīgajiem. [84] Šī žēlastība viņu mudina sludināt visiem Evaņģēliju, būt par piemēru savam ganāmpulkam, iet tam pa priekšu svēttapšanas ceļā, Euharistijā pielīdzinot sevi Kristum - Priesterim un Upurim, nebaidoties par savām avīm atdot dzīvību:

1558

"Tēvs, siržu pazinēj, dod šim Tavam kalpam, kuru Tu izvēlējies episkopātam, kļūt par Tava svētā ganāmpulka ganu un Tavā priekšā nevainojami pildīt augstākās priesterības pienākumus, kalpojot Tev nakti un dienu; nemitīgi lūgt Tavu labvēlību un upurēt Tavas svētās Baznīcas dāvanas; dod viņam augstākās priesterības gara spēkā varu atlaist grēkus saskaņā ar Tavu rīkojumu; dod, lai viņš sadala pienākumus saskaņā ar Tavu norādījumu, lai viņš atraisa visu saskaņā ar varu, ko Tu devi apustuļiem, un lai viņš ir Tev labpatīkams ar savu lēnprātību un sirdsšķīstību, dāvādams Tev tīkamu smaržu caur Tavu Dēlu Jēzu Kristu..." [85]

1587
1564

Garīgā dāvana, kuru piešķir priesteru ordinācija, tiek izteikta ar šo īpašo Bizantijas rita lūgšanu. Bīskaps, uzlikdams rokas, saka arī šādus vārdus:


"Kungs, piepildi ar Svēto Garu šo cilvēku, kuru Tev labpatīkas iecelt priestera kārtā, lai viņš būtu cienīgs nevainojami kalpot Tavam svētajam altārim, vēstīt Tavas valstības Evaņģēliju, svētdarīt ar Tavas patiesības vārdu, dāvāt Tev garīgās upurdāvanas, atjaunot Tavu tautu ar atdzimšanas peldi; tā, lai viņš pats ietu pretim lielajam Dievam un Pestītājam, mūsu Kungam Jēzum Kristum, Tavam viendzimušajam Dēlam, kad Viņš atnāks otrreiz, un lai par uzticīgu savas priesteriskās kārtas pienākumu pildīšanu viņš saņem atalgojumu no Tavas neizmērojamās labestības." [86]

1588
1569

Kas attiecas uz diakoniem, tad viņi, "sakramentālās žēlastības [..] stiprināti, liturģijas, Vārda un mīlestības 'diakonijā' kalpo Dieva tautai vienotībā ar savu bīskapu un viņa prezbitēriju". [87]

1589

Priesterības žēlastības un pienākuma diženuma priekšā svētie Baznīcas doktori izjuta aicinājumu uz neatliekamu atgriešanos, lai visa viņu dzīve saskanētu ar To, par kura kalpotājiem viņus dara sakraments. Tā sv. Gregors no Nazianzas, vēl būdams jauns priesteris, izsaucās:

460

"Vispirms pašam jākļūst šķīstam, lai sāktu šķīstīt citus; jābūt izglītotam, lai varētu izglītot citus; jākļūst par gaismu, lai apgaismotu citus; jātuvojas Dievam, lai citus vestu pie Dieva; jātop svētam, lai svētdarītu citus, tos vestu aiz rokas un tiem dotu saprātīgus padomus." [88] "Es zinu, kā kalpotāji esam, kur atrodamies un kas ir Tas, pie kā dodamies. Es pazīstu Dieva lielumu un cilvēka vājumu, bet arī viņa spēku." [89] [Kas tad ir priesteris? Viņš ir] patiesības aizstāvis, kas ar eņģeļiem pieceļas, ar erceņģeļiem dzied slavas dziesmas, uz debesu altāra nes upurus, ir līdzdalīgs Kristus priesterībā; atjauno radību, pārveido to pēc Dieva attēla un pārrada debesīm; un - pats brīnišķīgākais - viņš ir dievišķots un citus dievišķo. " [90]

1551

Un sv. Arsas prāvests sacīja: "Tas ir priesteris, kas šeit, uz zemes, turpina pestīšanas darbu". [..] "Ja vien mēs labi saprastu, kas šeit, virs zemes, ir priesteris, tad mēs mirtu nevis aiz bailēm, bet aiz mīlestības." [..] "Priesterība - tā ir Jēzus Sirds Mīlestība." [91]


Kopsavilkums

1590

Sv. Pāvils saka savam māceklim Timotejam: "Es tev atgādinu, ka tu no jauna uzmodinātu Dieva dāvanu, kas ir tevī, pateicoties manai roku uzlikšanai" ( 2 Tim 1, 6), un "ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas ilgojas pēc laba darba" ( 1 Tim 3, 1). Titam viņš teica: "Es tevi atstāju Krētā tā iemesla dēļ, lai tu nokārtotu to, kā vēl pietrūkst, un pa pilsētām ieceltu priesterus, kā es tev norādīju." ( Tit 1, 5)

1591

Visa Baznīca ir priesteriska tauta. Pateicoties Kristībai, visi ticīgie ir līdzdalīgi Kristus priesterībā. Šo līdzdalību sauc par "ticīgo kopējo priesterību". Balstoties uz tās un lai tai kalpotu, pastāv cita līdzdalība Kristus sūtībā - kalpojums, kas dāvāts ar Ordinācijas sakramentu un kas pastāv, lai kalpotu kopienas vidū Kristus-Galvas vārdā un personā.

1592

Ordinētā priesterība būtiski atšķiras no ticīgo kopējās priesterības ar to, ka tai piemīt svēta vara kalpot ticīgajiem. Ordinētie kalpotāji savu kalpošanu Dieva tautai veic ar mācīšanu (munus docendi), dievišķo kultu (munus liturgicum) un pastorālo pārvaldīšanu (munus regendi).

1593

Jau kopš Baznīcas pirmsākumiem ordinētais kalpojums tika piešķirts un īstenots trijās pakāpēs: episkopātā, prezbiterātā un diakonātā. Šie ar ordināciju piešķirtie kalpojumi nav aizvietojami Baznīcas organiskajā struktūrā: bez bīskapa, priesteriem un diakoniem nevar būt runas par Baznīcu. [92]

1594

Bīskaps saņem Ordinācijas sakramenta pilnību, kas viņu iekļauj bīskapu kolēģijā un dara par viņam uzticētās vietējās Baznīcas galvu. Bīskapi kā apustuļu pēcteči un bīskapu kolēģijas locekļi ir līdzdalīgi apustuliskajā atbildībā un visas Baznīcas sūtībā, pakļaujoties Romas pāvesta, sv. Pētera pēcteča, autoritātei.

1595

Priesteri ir vienoti ar bīskapiem priesterības cieņā un tajā pat laikā ir atkarīgi no tiem sava pastorālā pienākuma izpildē; viņi ir aicināti būt par rūpīgiem bīskapu līdzstrādniekiem; ap savu bīskapu viņi veido prezbitēriju, kas kopā ar bīskapu uzņemas atbildību par atsevišķo Baznīcu. No bīskapa viņi saņem uzdevumu rūpēties par kādu draudzi vai pildīt kādu konkrētu ekleziālu pienākumu.

1596

Diakoni ir ordinēti kalpotāji Baznīcas kalpošanas pienākumiem; viņi nesaņem ordinēto priesterību, taču ordinācija piešķir tiem svarīgus pienākumus Dieva Vārda, dievišķā kulta, pastorālās pārvaldes un labdarības kalpošanā; šie uzdevumi viņiem jāpilda sava bīskapa pastorālajā uzraudzībā.

1597

Ordinācijas sakraments tiek piešķirts ar roku uzlikšanu, kam seko svinīgā konsekrācijas lūgšana, ar kuru cilvēkam, kas tiek ordinēts, lūdz no Dieva viņa kalpojumam nepieciešamo Svētā Gara žēlastību. Ordinācija apzīmogo ar neizdzēšamu sakramentālu zīmogu (lat. character ).

1598

Baznīca Ordinācijas sakramentu piešķir tikai kristītiem vīriešiem, kuru spējas veikt kalpojumu tiek atzītas attiecīgā veidā. Atbildība un tiesības izvēlēties kandidātus ordinācijai pieder Baznīcas vadībai.

1599

Latīņu Baznīcā Ordinācijas sakramentu, uzņemot prezbiterātā, parasti piešķir tikai tādiem kandidātiem, kas ir gatavi brīvprātīgi pieņemt celibātu un publiski apliecina savu gribu to saglabāt aiz mīlestības pret Dieva valstību un lai kalpotu cilvēkiem.

1600

Piešķirt Ordinācijas sakramentu visās trijās tā pakāpēs pienākas bīskapiem.


7. artikuls. Laulības sakraments

1601

"Laulības derībai, ar kuru vīrs un sieva nodibina savstarpēju kopību, kas skar visu dzīves realitāti un pēc savas dabas ir pakārtota laulāto labumam un bērnu dzemdēšanai un audzināšanai, tad, ja tā noslēgta starp kristiešiem, Kungs Kristus ir piešķīris sakramenta godu." [93]


I. Laulība Dieva nodomā

1602
369,796

Svētie Raksti sākas ar vīrieša un sievietes radīšanu pēc Dieva attēla un līdzības [94] un beidzas ar "Jēra kāzu" redzējumu ( Atkl 19, 9) [95]. No sākuma līdz beigām Svētie Raksti runā par laulību un tās noslēpumu, par tās iedibināšanu un tās jēgu, kuru Dievs tai piešķīris, par tās izcelsmi un mērķi, par tās dažādiem veidiem pestīšanas vēstures gaitā, par tās grūtībām, ko izraisījis grēks, par tās atjaunošanu "Kungā" ( 1 Kor 7, 39), jaunajā Kristus un Baznīcas derībā. [96]


Laulība radīšanas kārtībā
1603
371
2331
2210

"Intīmo laulības dzīves un mīlestības kopību ir dibinājis Radītājs un apveltījis to ar saviem likumiem [..]. Dievs ir laulības autors." [97] Aicinājums uz laulību ierakstīts pašā vīrieša un sievietes, kurus veidojusi Radītāja roka, dabā. Laulība nav tīri cilvēcisks iedibinājums, kaut arī gadsimtu gaitā tā tikusi pakļauta daudzām izmaiņām dažādās kultūrās, sociālajās iekārtās un garīgajās ierašās. Šīs atšķirības nedrīkst likt aizmirst to, kas tajās kopējs un paliekošs. Kaut arī ne visur laulības cieņa mirdz vienādā spožumā [98], tomēr visās kultūrās pastāv zināma izjūta, kas liecina par laulības diženuma apzināšanos. "Personas un cilvēciskās un kristīgās sabiedrības labklājība ir cieši saistīta ar laulāto un ģimenes kopības labklājību." [99]

1604
355

Dievs, radīdams cilvēku aiz mīlestības, arī viņu aicināja uz mīlestību, kas ir ikviena cilvēka iedzimts pamataicinājums. Cilvēks taču ir radīts pēc Dieva [100], kurš "ir Mīlestība" ( 1 Jņ 4, 8. 16), attēla un līdzības. Kad Dievs radīja cilvēku par vīrieti un sievieti, tad viņu savstarpējā mīlestība kļuva par attēlu tai absolūtajai un nepārejošajai mīlestībai, ar kuru Dievs mīl cilvēku. Radītāja acīs cilvēks ir labs, ļoti labs. [101] Un mīlestībai, kuru Dievs svētī, ir lemts būt auglīgai un īstenot sevi kopīgā radības saglabāšanas darbā: "Un Dievs svētīja viņus un viņiem sacīja: "Audziet un vairojieties, un piepildiet zemi. Pakļaujiet to!"" ( Rad 1, 28)

1605
372
1614

Svētie Raksti apliecina, ka vīrietis un sieviete ir radīti viens otram: "Nav labi cilvēkam būt vienam." ( Rad 2, 18) Sievieti, "miesu no viņa miesas" [102], tas ir, viņam līdzvērtīgu, viņam vistuvāko, Dievs deva vīrietim kā "palīgu" [103], kas tādējādi pārstāv Dievu, kurā ir mūsu palīdzība. [104] "Tamdēļ vīrs atstās savu tēvu un māti un saistīsies ar savu sievu, un viņi būs viena miesa." ( Rad 2, 24) Pats Kungs rāda, ka tas nozīmē abu dzīves nepārejošu vienību, atgādinādams, kāds " iesākumā" bija Radītāja padoms [105] : "Un tā viņi vairs nav divi, bet viena miesa." ( Mt 19, 6)


Laulība pēc krišanas grēkā
1606

Ikviens cilvēks ir piedzīvojis ļaunumu gan ap sevi, gan sevī pašā. To var piedzīvot arī attiecībās starp vīrieti un sievieti. Visos laikos viņu vienību ir apdraudējušas nesaskaņas, valdonības gars, neuzticība, greizsirdība un ķīviņi, kas var novest līdz pat ienaidam un attiecību saraušanai. Šis morāliskais juceklis var izpausties vairāk vai mazāk saasinātā veidā, un to var vairāk vai mazāk pārvarēt atkarībā no kultūras, laikmeta, indivīda, taču šķiet, ka tam ir vispārējs raksturs.

1607
1849
400

Saskaņā ar ticību, šis morāliskais juceklis, kuru atklājot, izjūtam sāpes, nenāk ne no vīriešu un sieviešu dabas, ne arī no viņu attiecībām, bet gan no grēka. Pirmā grēka, ar kuru cilvēks nošķīrās no Dieva, pirmās sekas bija vīrieša un sievietes sākotnējās vienotības pārraušana. Viņu attiecības kropļo savstarpējie pārmetumi [106] ; viņu savstarpējā pieķeršanās - Radītāja īpašā dāvana [107] pārvēršas uzkundzēšanās un iekāres attiecībās [108] ; vīrieša un sievietes skaistais aicinājums būt auglīgiem, vairoties un pakļaut zemi [109] ir dzemdību sāpju un dienišķās maizes pelnīšanas problēmu nomākts [110].

1608
55

Tomēr radības kārtība turpina pastāvēt, kaut arī tā ir nopietni iedragāta. Lai dziedētu grēka ievainojumus, vīrietim un sievietei ir vajadzīga žēlastības palīdzība, kuru Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā nekad viņiem nav atteicis. [111] Bez šīs palīdzības vīrietis un sieviete nespēj īstenot savu kopdzīvi, kurai Dievs "no iesākuma" viņus radījis.


Laulība likuma pedagoģijā
1609
410

Dievs savā žēlsirdībā grēcīgo cilvēku nav pametis. Ciešanas, kas sekoja grēkam - bērnu dzemdēšanas sāpes [112], darbs "vaiga sviedros" ( Rad 3, 19) - ir arī līdzekļi, kas mazina grēka ļaunumu. Pēc grēkā krišanas laulība palīdz pārvarēt noslēgšanos sevī, egoismu, savas baudas meklēšanu, kā arī veicina savstarpējo atvērtību, izpalīdzību un pašatdevi.

1610
1963,2387

Morāliskā apziņa par laulības vienību un nešķiramību ir attīstījusies vecās derības likuma pedagoģijā. Patriarhu un karaļu poligāmija vēl netiek atklāti nosodīta. Tomēr Mozum uzticētais likums ir virzīts uz to, lai aizsargātu sievieti pret vīrieša patvaļīgo uzkundzēšanos, kaut arī šajā likumā, saskaņā ar Kunga vārdiem, savas pēdas atstājusi cilvēku "cietsirdība", kuras dēļ Mozus atļāva vīriem atteikties no savas sievas. [113]

1611
219,2380
2361

Redzēdami Dieva derību ar Izraēli kā neaizskaramu un uzticīgu laulāto mīlestību [114], pravieši sagatavoja izredzētās tautas apziņu dziļākai laulības vienības un nešķiramības izpratnei. [115] Rutas un Tobija grāmatas aizkustinošās liecības atklāj laulības jēgu, laulāto uzticības un mīlestības vērtību. Tradīcija vienmēr saskatījusi Dziesmu dziesmā unikālu cilvēciskās mīlestības izpausmi kā tīrāko Dieva mīlestības atspulgu, mīlestību "stipru kā nāvi", kuru "lieli ūdeņi nespēja izdzēst" ( Dz 8, 6-7).


Laulība Kungā
1612
521

Laulības derība starp Dievu un Viņa tautu - Izraēli - sagatavoja jauno un mūžīgo derību, kurā Dieva Dēls, iemiesojoties un atdodot savu dzīvību, zināmā mērā pievienoja sev visu viņa izpestīto cilvēci [116], šādi sagatavojot "Jēra kāzas" [117].

1613

Uzsākot savu dzīvi atklātībā, Jēzus pēc savas Mātes lūguma kādās kāzu svinībās darīja savu pirmo zīmi. [118] Baznīca uzskata, ka Jēzus klātbūtne Kānā bijusi ļoti zīmīga. Viņa tajā saskata apstiprinājumu tam, ka laulība ir laba, un pasludinājumu, ka turpmāk laulība būs iedarbīga Kristus klātbūtnes zīme.

1614
2336
2382

Sludinādams Jēzus viennozīmīgi mācīja, kāda ir sākotnējā jēga vīrieša un sievietes vienotībai, tai, kuru Radītājs iecerējis kopš iesākuma: Mozus dotā atļauja vīrietim atteikties no savas sievas bija zināma piekāpšanās cietsirdības priekšā [119] ; vīrieša un sievietes laulība ir nešķirama, jo pats Dievs apstiprinājis šo kopību: "Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt." ( Mt 19, 6)

1615
2364
1642

Šī pilnīgi viennozīmīgā prasība attiecībā uz laulības saišu nešķiramību varēja izraisīt neizpratni un šķist neīstenojama. [120] Tomēr Jēzus nav uzlicis laulātajiem nepanesamu un pārāk smagu nastu [121], smagāku nekā Mozus likums. Nācis atjaunot grēka iedragāto sākotnējo radības kārtību, Viņš pats dod spēku un žēlastību, lai dzīve laulībā iegūtu Dieva valstības jauno dimensiju. Sekojot Kristum, laulātie, atsacīdamies paši no sevis, ņemdami uz sevi savu krustu [122], varēs "saprast" [123] laulības sākotnējo jēgu un ar Kristus palīdzību spēs dzīvot saskaņā ar to. Šī kristīgās laulības žēlastība ir Kristus Krusta, kas ir visas kristīgās dzīves avots, auglis.

1616

Apustulis Pāvils uz to norāda, sacīdams: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu un pats sevi atdeva par viņu, lai viņu darītu svētu" ( Ef 5, 25-26), uzreiz piebilzdams: "'Tāpēc cilvēks atstās tēvu un māti un pievienosies savai sievai, un abi būs viena miesa.' Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!" ( Ef 5, 31-32)

1617
796

Visu kristīgo dzīvi iezīmē Kristus un Baznīcas kā laulāto mīlestības. Jau Kristība, uzņemšana Dieva tautas klēpī, ir laulību noslēpums: tā ir kā mazgāšanās rituāls [124] pirms kāzu mielasta - Euharistijas. Kristīgā laulība, savukārt, kļūst par iedarbīgu zīmi, par Kristus un Baznīcas derības sakramentu. Laulība starp kristiešiem ir īsts jaunās derības sakraments, jo tā nozīmē un dāvā tās žēlastību. [125]


Jaunavība Dieva valstības dēļ
1618
2232
1579

Kristus ir visas kristīgās dzīves centrs. Saikne ar Viņu ieņem pirmo vietu visu citu attiecību vidū: vai tās būtu attiecības ģimenē vai sabiedrībā. [126] Kopš Baznīcas pirmsākumiem ir bijuši vīrieši un sievietes, kas atsacījušies no šī lielā labuma, kas ir laulība, lai sekotu Jēram visur, kur vien Viņš ietu [127], lai rūpētos par Kunga lietām, lai būtu Viņam tīkami [128], lai dotos pretī Laulātajam draugam, kas nāk. [129] Kristus pats ir aicinājis dažus sekot Viņam, dzīvojot šo dzīvesveidu, kura paraugs ir Viņš pats:


"Ir nelaulājamie, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir nelaulājamie, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir nelaulājamie, kuri no laulības dzīves paši atteikušies debesu valstības dēļ. Kas spēj to saprast, lai saprot!" ( Mt 19, 12)

1619
922,924

Jaunavība debesu valstības dēļ ir Kristības žēlastības uzplaukums, varena zīme, kas rāda, ka saikne ar Kristu ir vissvarīgākā, un liecina par kvēlām ilgām pēc Viņa otrreizējās atnākšanas, kā arī atgādina, ka laulība ir šīs pārejošās pasaules realitāte. [130]

1620
2349

Abas šīs realitātes - gan Laulības sakraments, gan jaunavība Dieva valstības dēļ - nāk no paša Kunga. Viņš pats piešķir tām nozīmi un nepieciešamo žēlastību dzīvot tās saskaņā ar Viņa gribu. [131] Cieņa pret debesu valstības dēļ pieņemto jaunavību [132] un kristīgās laulības nozīme ir nešķiramas, un tās viena otru sekmē:


"Kas laulību nonievā, tas līdz ar to arī jaunavībai atņem slavu; kas to slavē, tas jaunavību dara [..] jo apbrīnojamāku. Jo, kas liekas labs, tikai salīdzinot ar kaut ko sliktu, nevar būt īsts labums; bet tas, kas ir labāks par visu atzīto labumu, ir vislielākais labums." [133]


II. Laulības svinēšana

1621
1323
1368

Latīņu ritā laulību svinēšana starp diviem ticīgajiem katoļiem parasti notiek Svētās Mises laikā, tādēļ ka visi sakramenti ir saistīti ar Kristus Lieldienu noslēpumu. [134] Euharistijā svin jaunās derības piemiņu, kurā Kristus uz mūžīgiem laikiem ir savienojies ar Baznīcu, savu mīļoto Līgavu (lat. sponsa ), par kuru atdeva pats sevi. [135] Tātad ir pienācīgi, ka laulātie savu piekrišanu atdot sevi viens otram apzīmogo, dāvājot savu paša dzīvību, pievienodami to upurim, kuru Kristus upurē par savu Baznīcu un kuru dara klātesošu euharistiskajā Upurī. Viņi pieņem Euharistiju, lai, kļūdami vienoti vienā un tajā pašā Kristus Miesā un Asinīs, kļūtu par "vienu miesu" Kristū. [136]

1622
1422

"Kā sakramentālai svētdarīšanas darbībai liturģiskajai laulību svinēšanai [..] pašai par sevi jābūt patiesai, cienīgai un auglīgai." [137] Tādēļ nepieciešams, lai nākamie laulātie draugi sagatavotos Laulības sakramenta svinēšanai, vispirms saņemot Gandarīšanas sakramentu.

1623

Saskaņā ar latīņu tradīciju, laulātie kā Kristus žēlastības kalpotāji piešķir viens otram Laulības sakramentu, apliecinādami savu piekrišanu Baznīcas priekšā. Austrumu Baznīcu tradīcijās bīskapi vai priesteri ir laulāto dotās savstarpējās piekrišanas liecinieki [138], taču, lai sakraments būtu spēkā esošs, nepieciešama arī viņu svētība. [139]

1624
736

Dažādās liturģijas ir bagātas ar svētības un epiklēzes lūgšanām, ar kurām Dievam tiek lūgta žēlastība un svētība jaunlaulātajiem, īpaši - laulātajai draudzenei. Šī sakramenta epiklēzē laulātie saņem Svēto Garu kā Kristus un Baznīcas savstarpējās mīlestības komūniju- vienotību. [140] Kristus ir viņu derības zīmogs, viņu mīlestības nekad neizsīkstošais avots, spēks, kurā atjaunosies viņu uzticība.


III. Piekrišana doties laulībā

1625
1734

Laulību derību noslēdz vīrs un sieva, kas ir kristīti un brīvi, lai noslēgtu laulību, un kas savu piekrišanu izsaka labprātīgi. "Būt brīvam" nozīmē:


- neviens nav piespiests;


- nepastāv nekādi šķēršļi, raugoties no dabiskā vai Baznīcas likuma viedokļa.

1626
2201

Baznīca uzskata par nepieciešamu elementu laulāto savstarpēji izteikto piekrišanu, kas "īsteno laulību". [141] Ja nav piekrišanas, nav laulības.

1627
1735

Piekrišana laulībai ir "cilvēcisks akts, ar kuru laulātie dāvā sevi viens otram un saņem viens otru". [142] "Es ņemu tevi par laulāto sievu..."; "Es ņemu tevi par laulāto vīru...". [143] Šī piekrišana, kas savstarpēji saista laulātos, rod savu piepildījumu tad, kad abi kļūst "viena miesa". [144]

1628

Piekrišanai ir jābūt ikviena laulības slēdzēja gribas aktam, kas brīvs no jebkādas piespiešanas vai nopietnas ārējas iebaidīšanas. [145] Nekāda cilvēciska vara nevar aizvietot šo piekrišanu. [146] Ja nav šīs brīvības, laulība nav spēkā esoša.

1629

Šī iemesla dēļ (vai citu iemeslu dēļ, kas laulību dara nederīgu vai nenotikušu [147] ), Baznīca pēc tam, kad apstākļus izskatījis kompetents Baznīcas tribunāls, var izsludināt "laulības nederīgumu", proti, ka šī laulība nekad nav pastāvējusi. Šajā gadījumā laulības slēdzēji ir brīvi precēties, tomēr respektējot dabiskos pienākumus, kurus nosaka iepriekšējā kopdzīve. [148]

1630

Priesteris (vai diakons), kas asistē laulības svinēšanā, Baznīcas vārdā pieņem laulāto piekrišanu un sniedz tiem Baznīcas svētību. Baznīcas ordinētā kalpotāja (un arī liecinieku) klātbūtne redzamā veidā izsaka to, ka laulība ir Baznīcas lieta.

1631

Šī iemesla dēļ Baznīca parasti prasa, lai ticīgie noslēgtu laulību kārtībā, kādā to paredzējusi Baznīca (lat. forma ecclesiastica ). [149] Šāds nosacījums pamatojams ar vairākiem apsvērumiem:

1069

- sakramentālā laulība ir liturģisks akts. Tādēļ to pienākas svinēt publiskajā Baznīcas liturģijā;

1537

- laulība ieved īpašā ekleziālā kārtā, tā nosaka tiesības un pienākumus Baznīcā starp laulātajiem un pret bērniem;


- tā kā laulība ir dzīves statuss Baznīcā, tad nepieciešams, lai būtu pārliecība, ka laulība ir notikusi (tādēļ ir prasība, lai piedalītos liecinieki);

2365

- tas, ka piekrišana ir publiska, aizsargā tajā doto jāvārdu un palīdz palikt tam uzticīgiem.

1632

Lai laulāto dotais jāvārds būtu izteikts brīvi un ar pilnu atbildību un lai laulību derībai būtu stingri un ilgstoši cilvēciskie un kristīgie pamati, tad sagatavošanās laulībai ir ļoti svarīga.

2206

Vecāku un ģimeņu dotais piemērs un sniegtā mācība ir vislabākais šīs sagatavošanās veids.


Ir nepieciešama ganītāju un kristīgās draudzes kā "Dieva ģimenes" līdzdalība, lai tālāk nodotu laulības un ģimenes cilvēciskās un kristīgās vērtības [150], un jo vairāk tāpēc, ka mūsu laikos daudzi jaunieši ir piedzīvojuši ģimenes sairšanu, kā rezultātā viņi nav pietiekami sagatavoti uzsākt laulības dzīvi:

2350

"Jauniešiem laikus un piemērotā veidā, vislabāk - ģimenes klēpī, ir jāieaudzina izpratne par laulāto mīlestības cieņu, uzdevumiem un tās īstenošanu dzīvē, lai, audzināti dzīvot šķīstībā, viņi varētu pienācīgajā vecumā, pēc godīgi pavadīta saderināšanās laika, stāties laulībā." [151]


Jauktās laulības un kulta nesaderība
1633

Daudzās zemēs diezgan bieži sastopamas jauktās laulības (starp katoli un kristītu nekatoli). Tas prasa īpašu laulāto un draudzes ganu uzmanību; laulību gadījumi ar kulta nesaderību (starp katoli un nekristīto) prasa vēl lielāku apdomību.

1634
817

Laulāto piederība dažādām konfesijām nav nepārvarams šķērslis laulības noslēgšanai, ja viņiem izdodas dalīties tajā, ko katrs no viņiem savā kopienā saņēmis, un ja viņi mācās viens no otra, kādā veidā otrs cilvēks apliecina dzīvē savu uzticību Kristum. Taču nedrīkst arī novērtēt par zemu jaukto laulību grūtības. Šīs grūtības rada tas, ka šķelšanās starp kristiešiem nav pārvarēta. Laulātie var piedzīvot pašu mājās kristiešu šķelšanās traģēdiju. Kulta nesaderība šīs grūtības var darīt vēl smagākas. Atšķirības ticībā, pats laulību jēdziens, arī atšķirīgie reliģiskās domāšanas veidi var izraisīt spriedzi laulībā, galvenokārt bērnu audzināšanas jautājumos. Tad var rasties kārdinājums - reliģiskā vienaldzība.

1635

Saskaņā ar latīņu Baznīcā spēkā esošajām tiesībām, jauktajām laulībām, lai tās būtu likumīgas, vajadzīga Baznīcas autoritātes skaidri un saprotami izteikta atļauja. [152] Kulta nesaderības gadījumā tiek prasīta skaidri un saprotami izteikta atbrīvošana (dispense) no attiecīgā šķēršļa, lai laulība būtu spēkā esoša. [153] Šī atļauja un šī atbrīvošana prasa, lai abas puses zinātu un atzītu laulības mērķus un īpašības, kas skar tās būtību, un lai laulātais katolis apliecinātu savu apņemšanos saglabāt ticību un nodrošināt bērnu kristīšanu un audzināšanu katoliskajā Baznīcā. Šī apņemšanās jādara zināma laulātajam, kas nav katolis. [154]

1636
821

Daudzos reģionos, pateicoties ekumeniskajam dialogam, kristīgās kopienas, kad tās šis jautājums skāris, ir nodrošinājušas jauktajām laulībām kopēju pastorālo aprūpi. Tās uzdevums ir palīdzēt šiem laulātajiem dzīvot savā īpašajā stāvoklī ticības gaismā. Tādai aprūpei ir jāpalīdz viņiem arī pārvarēt spriedzi, kāda pastāv starp laulāto savstarpējiem pienākumiem un saistībām ar attiecīgajām Baznīcas kopienām. Šai pastorālajai aprūpei vēl jāpalīdz attīstīt to, kas laulātajiem kopīgs ticībā, un jānodrošina, lai netiktu aizskarts tas, kas viņiem ir atšķirīgs.

1637

Laulībās, kas tiek noslēgta starp katoli un nekristīto ("kulta nesaderība", lat. disparitas cultus ), laulātajam, kas ir katolis, ir īpašs uzdevums: "Jo ticīgā sieva svētī neticīgo vīru, un ticīgais vīrs svētī neticīgo sievu." ( 1 Kor 7, 14) Ir liels prieks laulātajam - kristietim un Baznīcai, ja šī "svētdarīšana" ved pie brīvas otrā laulātā pievēršanās kristīgajai ticībai. [155] Patiesa laulāto mīlestība, pazemīga un pacietīga ģimenes tikumu praktizēšana un neatlaidīga lūgšana var neticīgo laulāto draugu sagatavot atgriešanās žēlastības saņemšanai.


IV. Laulības sakramenta iedarbīgums

1638

"No spēkā esošas laulības starp laulātajiem rodas pēc savas dabas pastāvīga un neatkārtojama saikne ; bez tam kristīgajā laulībā dzīvesbiedri tiek stiprināti un it kā iesvētīti ar īpašu sakramentu pienākumiem un cieņai, kas atbilst viņu dzīves stāvoklim." [156]


Laulības saites
1639

Piekrišanu, ar kuru laulātie viens otram sevi atdod un viens otru saņem, apzīmogo pats Dievs. [157] No viņu derības "rodas laulības institūcija, ko apstiprina Dieva likums un kas pastāv arī sabiedrības priekšā". [158] Laulāto derība tiek iekļauta Dieva derībā ar cilvēkiem: "Patiesa laulāto mīlestība tiek uzņemta dievišķajā mīlestībā." [159]

1640
2365

Tādējādi laulības saites ir nostiprinājis pats Dievs, tā ka noslēgtu un miesā īstenotu laulību starp kristītajiem nekad nevar šķirt. Šīs saites, kas rodas no laulāto brīvās cilvēciskās rīcības un no īstenotas laulības, tagad ir neatceļamas un ir pamats derībai, kuru nodrošina Dieva uzticība. Baznīcai nav varas nostāties pret šo dievišķās gudrības noteikto kārtību. [160]


Laulības sakramenta žēlastība
1641

Kristītajiem dzīvesbiedriem "viņu dzīves stāvoklī un kārtā ir sava īpašā dāvana Dieva tautas vidū". [161] Šī īpašā Laulības sakramenta žēlastība ir domāta laulāto mīlestības pilnveidošanai, viņu nešķiramās vienības stiprināšanai. Ar šo žēlastību viņi "palīdz viens otram augt svētumā laulības dzīvē, kā arī sagaidot un audzinot bērnus". [162]

1642
1615
796

Šīs žēlastības avots ir Kristus. "Tāpat kā reiz Dievs noslēdza mīlestības un uzticības derību ar savu tautu, tā tagad cilvēku Pestītājs un Baznīcas Līgavainis ar Laulības sakramentu nāk pretī Kristum ticīgajiem laulātajiem draugiem." [163] Viņš paliek ar viņiem, dod tiem spēku sekot Viņam, nesot savu krustu, piecelties pēc kritiena, savstarpēji piedot, nest viens otra nastas [164], "Kristus bijībā [..] [būt] viens otram padevīgi[em]" ( Ef 5, 21) un mīlēt vienam otru ar pārdabisku, smalkjūtīgu un auglīgu mīlestību. Jau šeit, uz zemes, viņu mīlestības un ģimenes dzīves priekos Dievs tiem ļauj baudīt Jēra kāzu mielasta priekšnojausmu:


"Kur lai ņemu spēju pienācīgi aprakstīt laulības laimi, kuru piedāvā Baznīca, nostiprina atdeve, apzīmogo svētība, eņģeļi sludina, debesu Tēvs apstiprina? [..] Kas tas par brīnišķīgu pāri - šie abi ticīgie, kurus vieno viena vienīga cerība, viena vienīga vēlēšanās, viena un tā pati kārtība, viena un tā pati kalpošana! Abi ir viena Tēva bērni, abi - viena Kunga kalpi; nekas tos nešķir - ne garā, ne miesā; tieši otrādi - viņi abi patiešām ir viena miesa. Kur miesa ir viena, arī gars ir viens." [165]


V. Laulāto mīlestības labumi un prasības

1643
2361

"Laulāto mīlestība ir viens veselums, kurā iesaistīti visi cilvēkam raksturīgie elementi - miesas un instinktu prasības, jūtu un emociju spēks, gara un gribas vēlēšanās; šīs mīlestības mērķis ir sasniegt dziļu personisko vienotību, kas pāri kopībai vienā miesā ved uz pilnīgu sirds un dvēseles vienotību; tā prasa, lai laulība būtu nešķirama un uzticīga, laulātajiem sevi ziedojot neatceļamā un savstarpējā atdevē; šī mīlestība ir atvērta auglībai. Runa ir par jebkuras dabiskas laulāto mīlestības pazīmēm, bet ar jaunu nozīmi, kas ne tikai tās šķīstī un nostiprina, bet arī paceļ, tā ka tās kļūst par patiesi kristīgu vērtību izpausmi." [166]


Laulības vienība un nešķiramība
1644

Laulāto mīlestība jau pēc savas dabas prasa, lai šo abu personu veidotā kopība, kas aptver visu viņu dzīvi, būtu viena un nešķirama: "Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt." ( Mt 19, 6) [167] Laulātie "tiek aicināti uz pastāvīgu izaugsmi savā kopībā, apliecinot ikdienas dzīvē savu uzticību laulību solījumam pilnīgi dāvāt sevi otram". [168] Šo cilvēku vienību stiprina, šķīstī un pilnveido Laulības sakramentā piešķirtā vienotība Kristū Jēzū. To padziļina kopīgā ticības dzīve un kopīgi saņemta Euharistija.

1645
369

"Personas cieņas vienlīdzība, kas attiecināma uz sievu un vīru, viņiem dzīvojot pilnīgā savstarpējā mīlestībā, skaidri atklāj laulības vienību, kuru apstriprina Kungs." [169] Poligāmija ir pretrunā gan šai cieņas vienlīdzībai, gan arī laulāto mīlestībai, kas ir unikāla un neatkārtojama. [170]


2364,2365
Laulāto mīlestības uzticība
1646

Laulāto mīlestība pēc savas dabas prasa neaizskaramu uzticību. To nosaka abpusējā sevis dāvāšana. Mīlestība vēlas būt spēkā uz viesiem laikiem. Tā nevar būt tikai "līdz jauna lēmuma pieņemšanai". "Šī intīmā vienotība, kurā divas personas sevi vienu otrai dāvā, ne mazāk, kā rūpes par bērnu labumu, prasa arī pilnīgu laulāto uzticību un viņu vienības nešķiramību." [171]

1647

Laulāto uzticības visdziļākais motīvs rodams Dieva uzticībā savai derībai, Kristus uzticībā Baznīcai. Ar Laulības sakramentu dzīvesbiedri ir kļuvuši spējīgi pārstāvēt šo uzticību un liecināt par to. Ar sakramentu laulības nešķiramība saņem jaunu un dziļāku jēgu.

1648

Saistīt sevi ar kādu cilvēku uz visu dzīvi var likties grūti, pat neiespējami. Tieši tāpēc jo svarīgāk ir sludināt Labo Vēsti par to, ka Dievs mūs mīl ar neatsaucamu mīlestību, ka laulātie ir līdzdalīgi šajā mīlestībā, kas viņus vada un balsta, un ka ar savu uzticību viņi var būt Dieva uzticīgās mīlestības liecinieki. Laulātie, kas ar Dieva žēlastību dod šo liecību, bieži vien ļoti grūtos apstākļos, pelna Baznīcas kopienas pateicību un atbalstu. [172]

1649
2383

Tomēr pastāv apstākļi, kuros laulāto kopdzīve dažādu iemeslu dēļ kļūst praktiski neiespējama. Tādos gadījumos Baznīca atļauj laulāto fizisku šķiršanu un kopdzīves pārtraukšanu. Dieva priekšā laulātie paliek vīrs un sieva, viņi nav brīvi, lai noslēgtu jaunu laulību. Tādos grūtos apstākļos, ja vien tas ir iespējams, izlīgšana ir vislabākais risinājums. Kristīgā kopiena ir aicināta šādiem cilvēkiem palīdzēt, lai tie dzīvotu kristīgu dzīvi uzticībā savām laulības saitēm, kas paliek nešķiramas. [173]

1650
2384

Mūsdienās liels skaits katoļu daudzās valstīs saskaņā ar civillikumu ir šķīrušies un noslēguši jaunu civillaulību. Baznīca, būdama uzticīga Jēzus Kristus vārdiem ("Ja kas šķiras no savas sievas un citu precē, tas pārkāpj ar viņu laulību. Un ja sieva šķiras no sava vīra un iziet pie cita, viņa pārkāpj laulību": Mk 10, 11-12), turpina mācīt, ka nevar atzīt šo jauno savienību par spēkā esošu, ja pirmā laulība bijusi spēkā esoša. Ja šķīrušies uzsāk jaunu kopdzīvi civillaulībā, tad viņi atrodas tādā stāvoklī, kurā tie objektīvi pārkāpj Dieva likumu. Kopš tā brīža viņi vairs nevar pieņemt euharistisko Komūniju, kamēr šis stāvoklis saglabājas. Tā paša iemesla dēļ viņi nevar pildīt dažus atbildīgus amatus Baznīcas kopienā. Izlīgšanu Gandarīšanas sakramentā var piešķirt tikai tiem, kas nožēlo, ka grēkojuši pret Kristu, pārkāpjot Viņa derības un uzticības zīmi, un apņemas dzīvot pilnīgā atturībā.

1651

Par kristiešiem, kas dzīvo šādā stāvoklī un kas bieži saglabā ticību un vēlas kristīgi audzināt savus bērnus, priesteriem un visai kopienai pienācīgi jārūpējas, lai viņi neuzskatītu sevi par šķirtiem no Baznīcas, kuras dzīvē kā kristītie viņi var un viņiem ir jāpiedalās:


"Viņi galvenokārt tiks aicināti klausīties Dieva Vārdu, būt klāt Svētās Mises Upurī, būt neatlaidīgiem lūgšanā, palīdzēt žēlsirdības darbos, līdz ar kopienu cīnīties par taisnību, audzināt bērnus kristīgajā ticībā, garā un darbos praktizēt gandarīšanu, lai tādējādi ik dienas izlūgtu no Dieva žēlastību." [174]


2366,2367
Atvērtība auglībai
1652
372

"Pēc sava būtības laulības institūcija un laulāto mīlestība ir pakārtota bērnu dzemdēšanai un audzināšanai, kas ir tās vainagojums" [175] :


"Bērni ir visvērtīgākā laulības dāvana un īpašā veidā veicina pašu vecāku labumu. Dievs pats ir teicis: 'Nav labi cilvēkam būt vienam' ( Rad 2, 18) un 'jau no sākuma viņus radīja vīrieti un sievieti...' (Mt 19, 4); gribēdams tiem piešķirt īpašu līdzdalību savā radīšanas darbā, Viņš svētīja tos, sacīdams: 'Audziet un vairojieties.' ( Rad 1, 28) Tāpēc, saskaņā ar to, patiesa laulāto mīlestība un visa ģimenes dzīves kārtība, kas no tās izriet, nemazinot pārējo laulības mērķu vērtību, ved uz to, lai laulātie būtu gatavi drošsirdīgi līdzdarboties Radītāja un Pestītāja mīlestībai: Viņš caur tiem vēlas paplašināt un padarīt bagātāku pats savu ģimeni." [176]

1653
2231

Laulāto mīlestība nes augļus arī morāliskajā, garīgajā un pārdabiskajā dzīvē, ko vecāki ar audzināšanu nodod tālāk saviem bērniem. Vecāki ir galvenie un pirmie savu bērnu audzinātāji. [177] Šādā nozīmē laulības un ģimenes pamatuzdevums ir kalpot dzīvībai. [178]

1654

Laulātie draugi, kuriem Dievs nav devis bērnus, var tomēr dzīvot pilnvērtīgu cilvēcisku un kristīgu laulības dzīvi. Viņu laulība var mirdzēt ar žēlastības, atvērtības citiem cilvēkiem un uzupurēšanās augļiem.


VI. Mājas Baznīca

1655
759

Kristus ir gribējis piedzimt un uzaugt svētajā Jāzepa un Marijas ģimenē. Baznīca nav nekas cits, kā "Dieva ģimene". Kopš pirmsākumiem Baznīcas kodolu bieži vien veidoja tie, kas kļuva ticīgi "ar visu savu namu". [179] Kad viņi pievērsās kristīgajai ticībai, tie vēlējās, lai pestīts tiktu "viss viņu nams". [180] Kļuvušas ticīgas, šīs ģimenes bija mazas kristīgās dzīves saliņas neticīgajā pasaulē.

1656
2204

Mūsu dienās ticībai bieži vien svešajā un arī naidīgajā pasaulē ticīgo ģimeņu loma ir īpaši svarīga - tās ir dzīvas un mirdzošas ticības pavardi. Šī iemesla dēļ Vatikāna II koncils, lietojot senu izteicienu, nosauca ģimeni par mājas Baznīcu. [181] Ģimenes klēpī "vecākiem saviem bērniem jābūt par pirmajiem ticības sludinātājiem un jāveicina katra bērna īpašā aicinājuma attīstība, sevišķi rūpējoties par aicinājumu uz garīgo kārtu". [182]

1657
1268
2214,2231

Šeit īpašā veidā tiek īstenota dzīvē ar Kristību iegūtā ģimenes tēva, mātes, bērnu, visu ģimenes locekļu priesterība. Tas notiek "ar sakramentu saņemšanu, ar aizlūgumiem un pateicības lūgšanām, svētas dzīves liecību, pašaizliedzību un efektīvu mīlestību". [183] Tādā veidā ģimene ir kristīgās dzīves pirmā skola un "cilvēka pilnveidošanas skola". [184] Šeit apgūst pacietību un darba prieku, brāļu mīlestību, augstsirdīgu un arī atkārtotu piedošanu un - vispirmām kārtām - dievišķo kultu ar lūgšanu un savas dzīves uzupurēšanu.

1658
2231
2233

Nepieciešams pieminēt arī tos cilvēkus, kas konkrēto apstākļu dēļ, kuros tiem jādzīvo, un bieži vien - pret savu gribu, ir sevišķi tuvi Jēzus sirdij un ir pelnījuši saudzīgu un iejūtīgu Baznīcas un īpaši draudzes ganu aprūpi: te runa ir par daudzajiem neprecētajiem cilvēkiem. Daudzi no tiem palikuši bez ģimenes, bieži vien - savas nabadzības dēļ. Ir tādi, kas šo stāvokli pārdzīvo Kalna svētību garā, kalpojot Dievam un tuvākajam, rādot piemēru pārējiem. Ģimeņu - "mājas Baznīcu", un lielās ģimenes - Baznīcas, durvīm jābūt atvērtām viņiem visiem: "Neviens nav bez ģimenes šajā pasaulē: Baznīca visiem ir mājas un ģimene, visvairāk tiem, kas 'pūlas un cieš grūtības' (sal. Mt 11, 28)." [185]


Kopsavilkums

1659

Sv. Pāvils ir sacījis: "Vīri, mīliet sievas, tāpat kā arī Kristus mīlēja Baznīcu [..]. Šis noslēpums ir liels; bet es to saku attiecībā uz Kristu un Baznīcu!" ( Ef 5, 31-32)

1660

Laulību derību, ar kuru vīrietis un sieviete veido savstarpēju dziļu dzīves un mīlestības kopību, ir nodibinājis Radītājs, kurš to apveltījis ar saviem īpašajiem likumiem. Tā pēc savas dabas ir pakārtota laulāto labumam, kā arī bērnu dzemdēšanai un audzināšanai. Laulību derību starp kristiešiem Kungs Kristus ir paaugstinājis, apveltot ar sakramenta cieņu. [186]

1661

Laulības sakraments nozīmē Kristus un Baznīcas vienotību. Tas dāvā laulātajiem žēlastību mīlēt vienam otru ar mīlestību, ar kādu Kristus mīlējis savu Baznīcu; tādējādi sakramenta žēlastība pilnveido laulāto cilvēcisko mīlestību, nostiprina viņu nešķiramo vienību un svētdara viņus ceļā uz mūžīgo dzīvi. [187]

1662

Laulības pamatā ir laulības slēdzēju savstarpējā piekrišana, tas ir - vēlēšanās sevi dāvāt viens otram pilnīgi un galīgi, ar mērķi dzīvot uzticīgā un auglīgā mīlestības derībā.

1663

Tā kā laulība ieceļ dzīvesbiedrus atklātā dzīves stāvoklī Baznīcā, tad svinībām jānotiek atklāti un liturģijas ietvaros, priestera (vai Baznīcas atzīta liecinieka) priekšā, klātesot lieciniekiem un ticīgo svētsapulcei.

1664

Būtiskas laulības iezīmes ir tās vienotība, nešķiramība un atvērtība auglībai. Poligāmija ir nesavienojama ar laulības vienību; šķiršana šķir to, ko savienojis Dievs; atteikšanās no auglības atņem laulības dzīvei tās "visvērtīgāko dāvanu" - bērnu. [188]

1665

Šķirteņu stāšanās jaunā laulībā, likumīgajam dzīvesbiedram dzīvam esot, ir pretrunā ar Dieva nodomu un likumu, kuru Kristus mums mācīja. Viņi nav atšķirti no Baznīcas, taču nevar pieņemt euharistisko Komūniju. Viņi dzīvos savu kristīgo dzīvi, galvenokārt audzinot ticībā savus bērnus.

1666

Kristīgais ģimenes pavards ir vieta, kurā bērniem pirmoreiz tiek sludināta ticība. Tādēļ ģimene taisnīgi tiek saukta par "mājas Baznīcu", žēlastības un lūgšanas kopienu, cilvēcisko tikumu un kristīgās mīlestības skolu.


[1]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. lpp.
[2] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. lpp.
[3] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), 1068. lpp.
[4]Sal. Ebr 5, 6; 7, 11; Ps 110, 4.
[5]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. lpp.
[6]Sal. Is 61, 6.
[7]Sal. Sk 1, 48-53.
[8]Sal. Joz 13, 33.
[9]Sal. Izc 29, 1-30; Lv 8.
[10]Sal. Ebr 5, 1.
[11]Sal. Mal 2, 7-9.
[12]Sal. Ebr 5, 3; 7, 27; 10, 1-4.
[13]Sal. Sk 13, 24-25.
[14] Pontificale Romanum. De Ordinatione Episcopi, presbyterorum et diaconorum, De Ordinatione Episcopi. Ordinācijas lūgšana, 47, 2. paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1990), 24. lpp.
[15] Pontificale Romanum. De Ordinatione Episcopi, presbyterorum et diaconorum, De Ordinatione presbyterorum. Ordinācijas lūgšana, 159, 2. paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1990), 91. un 92. lpp.
[16] Pontificale Romanum. De Ordinatione Episcopi, presbyterorum et diaconorum, De Ordinatione diaconorum. Ordinācijas lūgšana, 207, 2. paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1990), 121. lpp.
[17]Sv. Akvīnas Toms, Commentarium in epistolam ad Hebræos, c. 7, lect. 4: Opera omnia, 21. sēj. (Parīze, 1876) 647. lpp.
[18]Sal. Atkl 1, 6; 5, 9-10; 1 Pēt 2, 5. 9.
[19] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. lpp.
[20] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. lpp.
[21] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. lpp.
[22]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. lpp.; turpat, 28: AAS 57 (1965), 34. lpp.; tas pats, Konst. Sacrosanctum Concilium, 33: AAS 56 (1964), 108. lpp.; tas pats, Dekr. Christus Dominus, 11: AAS 58 (1966), 677. lpp.; tas pats, Dekr. Presbyterorum ordinis : AAS 58 (1966), 992. lpp.; turpat, 6: AAS 58 (1966), 999. lpp.
[23] Pijs XII, Enc. Mediator Dei : AAS 14 (1947), 548. lpp.
[24]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 3, q. 22, a. 4, c.: Leona XIII izdevums, 11, 260.
[25]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 21: AAS 57 (1965), 24. lpp.
[26]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule traliešiem, 3, 1: SC 10bis, 96 ( Funk, 1, 244); tas pats, Vēstule magneziešiem, 6, 1: SC 10bis, 84 ( Funk, 1, 234).
[27] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 24: AAS 57 (1965), 29. lpp.
[28]Sal. Mk 10, 43-45; 1 Pēt 5, 3.
[29]Sv. Jānis Hrizostoms, De Sacerdotio, 2, 4: SC 272, 118 (PG 48, 635); sal. 21, 15-17.
[30]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 33: AAS 56 (1964), 108. lpp.
[31]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10: AAS 57 (1965), 14. lpp.
[32] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28: AAS 57 (1965), 33. un 34. lpp.
[33]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule traliešiem, 3, 1: SC 10bis, 96 ( Funk, 1, 244).
[34] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 20: AAS 57 (1965), 23. lpp.
[35] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 21: AAS 57 (1965), 24. lpp.
[36] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 21: AAS 57 (1965), 25. lpp.
[37] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 21: AAS 57 (1965), 25. lpp.
[38] Vatikāna II koncils, Dekr. Christus Dominus, 2: AAS 58 (1966), 674. lpp.
[39] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 22: AAS 57 (1965), 26. lpp.
[40]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 22: AAS 57 (1965), 26. lpp.
[41] Pijs XII XII, Enc. Fidei donum : AAS 49 (1957), 237. lpp.; sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23: AAS 57 (1965), 27. un 28. lpp.; tas pats, Dekr. Christus Dominus, 4: AAS 58 (1966), 674. un 675. lpp.; turpat, 36: AAS 58 (1966), 692. lpp.; turpat, 37: AAS 58 (1966), 693. lpp.; tas pats, Dekr. Ad gentes, 5: AAS 58 (1966), 951. un 952. lpp.; turpat, 6: AAS 58 (1966), 952. un 953. lpp.; turpat, 38: AAS 38 (1966), no 984.-986. lpp.
[42]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 41: AAS 56 (1964), 111. lpp.; tas pats, Dogm. konst. Lumen gentium, 26: AAS 57 (1965), 31. un 32. lpp.
[43] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28: AAS 57 (1965), 33. lpp.
[44] Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 2: AAS 58 (1966), 992. lpp.
[45] Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 2: AAS 58 (1966), 992. lpp.
[46]Sal. Ebr 5, 1-10; 7, 24; 9, 11-28.
[47] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28: AAS 57 (1965), 34. lpp.
[48] Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 10: AAS 58 (1966), 1007. lpp.
[49] Vatikāna II koncils, Dekr. Optatam totius, 20: AAS 58 (1966), 726. lpp.
[50] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28: AAS 57 (1965), 34. lpp.
[51]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 2: AAS 58 (1966), 993. lpp.
[52] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28: AAS 57 (1965), 35. lpp.
[53] Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 2: AAS 58 (1966), 1003. lpp.
[54] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 29: AAS 57 (1965), 36. lpp.; sal. tas pats, Dekr. Christus Dominus, 15: AAS 58 (1966), 679. lpp.
[55]Sal. sv. Hipolīts no Romas, Traditio apostolica, 8: izd. B. Botte (Minstere, 1989) no 22.-24. lpp.
[56]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 41: AAS 57 (1965), 46. lpp.; tas pats, Dekr. Ad gentes, 16: AAS 58 (1966), 967. lpp.
[57]Sal. Mk 10, 45; Lk 22, 27; sv. Polikarps no Smirnas, Vēstule filipiešiem, 5, 2: SC 10bis 182 ( Funk, 1, 300).
[58]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 29: AAS 57 (1965), 36. lpp.; tas pats, Konst. Sacrosanctum Concilium, 35, 4: AAS 56 (1964), 109. lpp.; tas pats, Dekr. Ad gentes, 16: AAS 58 (1966), 967. lpp.
[59] Vatikāna II koncils, Dogm. konst Lumen gentium, 29: AAS 57 (1965), 36. lpp.
[60] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 16: AAS 58 (1966), 967. lpp.
[61]Sal. Pijs XII XII, Ap. konst. Sacramentum ordinis : DS 3858.
[62] Pontificale Romanum. De Ordinatione Episcopi, presbyterorum et diaconorum, De Ordinatione presbyterorum. Traditio panis et vini, 163, 2. paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1990), 95. lpp.
[63]Sal. I apustuļu prefācija ( Præfatio de Apostolis I) : Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 426. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, Rīga, 512. un 513. lpp.
[64]Sal. Ef 4, 11.
[65]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 21: AAS 57 (1965), 24. lpp.
[66] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 21: AAS 57 (1965), 24. lpp.
[67] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 20: AAS 57 (1965), 23. lpp.
[68]Sal. Inocents III, Professio fidei Waldensibus præscripta : DS 794; Laterāna IV koncils, 1. nod. De fide catholica : DS 802, KTK, 1012. kanons; ABKK, 744. un 747. kanons.
[69]KTK, 1024. kanons.
[70]Sal. Mk 3, 14-19; Lk 6, 12-16.
[71]Sal. 1 Tim 3, 1-13; 2 Tim 1, 6; Tit 1, 5-9.
[72]Sal. sv. Klements no Romas, Vēstule korintiešiem, 42, 4: SC 167, 168-170 ( Funk, 1, 152); turpat, 44, 3: SC 167, 172 ( Funk, 1, 156).
[73]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. vēst. Mulieris dignitatem, 26-27: AAS 80 (1988), no 1715.-1720. lpp.; tas pats, Ap. vēst. Ordinatio sacerdotalis : AAS 86 (1994), no 545.-548. lpp.; Ticības Doktrīnas kongregācija, Dekl. Inter insigniores : AAS 69 (1977), no 98.-116. lpp.; tas pats, Responsum ad dubium circa doctrinam in Epist. Ap. "Ordinatio Sacerdotalis" traditam : AAS 87 (1995), 1114. lpp.
[74]Sal. Ebr 5, 4.
[75]Sal. 1 Kor 7, 32.
[76]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 16: AAS 58 (1966), 1015. un 1016. lpp.
[77]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 16: AAS 58 (1966), 1015. lpp.
[78]Sal. Tridentas koncils, 23. sesija, Dekr . De sacramento Ordinis, 4. nod.: DS 1767; Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 21: AAS 57 (1965), 25. lpp.; turpat, 28: AAS 57 (1965), 34. lpp.; turpat, 29: AAS 57 (1965), 36; tas pats, Dekr. Presbyterorum ordinis, 2: AAS 58 (1966), 992. lpp.
[79]Sal. KTK, no 290.-293. kanonam, 1336. kanona § 1, 3-5, 1338. kanona § 2.
[80]Sal. Tridentas koncils, 23. sesija, Kanoni De sacramento Ordinis, 4. kanons: DS 1774.
[81]Sal. Tridentas koncils, 7. sesija, Kanoni De sacramentis in genere, 12. kanons: DS 1612; Konstances koncils, Errores Iohannis Wyclif, 4: DS 1154.
[82]Sv. Augustīns, In Iohannis evangelium tractatus, 5, 15: CCL 36, 50 (PL 35, 1422).
[83] Pontificale Romanum. De Ordinatione Episcopi, presbyterorum et diaconorum, De Ordinatione Episcopi. Ordinācijas lūgšana, 47, 2. paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1990), 24. lpp.
[84] Vatikāna II koncils, Dekr. Christus Dominus, 13: AAS 58 (1966), 678. un 679. lpp.; turpat, 16: AAS 58 (1966), 680. un 681. lpp.
[85]Sv. Hipolīts no Romas, Traditio apostolica, 3: izd. B. Botte (Minstere, 1989), no 8.-10. lpp.
[86] Bizantijas liturģija. 2 oratio chirotoniœ presbyteralis : Eyhologion to mega (Roma, 1873), 136. lpp.
[87] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 29: AAS 57 (1965), 36. lpp.
[88]Sv. Gregors no Nazianzas, Oratio 2, 71: SC 247, 184 (PG 35, 480).
[89]Sv. Gregors no Nazianzas, Oratio 2, 74: SC 247, 186 (PG 35, 481).
[90]Sv. Gregors no Nazianzas, Oratio 2, 73: SC 247, 184 (PG 35, 481).
[91] B. Node (B. Nodet), Le Curé d'Ars. Sa pensée-son cœur (Le Pui, 1966), 98. lpp.
[92]Sal. sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule traliešiem, 3, 1: SC 10bis, 96 ( Funk, 1, 244).
[93]KTK, 1055. kanona § 1.
[94]Sal. Rad 1, 26-27.
[95]Sal. Atkl 19, 7.
[96]Sal. Ef 5, 31-32.
[97] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), 1067. lpp.
[98]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 47: AAS 58 (1966), 1067. lpp.
[99] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 47: AAS 58 (1966), 1067. lpp.
[100]Sal. Rad 1, 27.
[101]Sal. Rad 1, 31.
[102]Sal. Rad 2, 23.
[103]Sal. Rad 2, 18.
[104]Sal. Ps 121, 2
[105]Sal. Mt 19, 4.
[106]Sal. Rad 3, 12.
[107]Sal. Rad 2, 22. -
[108]Sal. Rad 3, 16.
[109]Sal. Rad 1, 28.
[110]Sal. Rad 3, 16-19.
[111]Sal. Rad 3, 21.
[112]Sal. Rad 3, 6.
[113]Sal. Mt 19, 8; Atk 24, 1.
[114]Sal. Os 1-3; Is 54, 62; Jer 2-3; 31; Ez 16; 23.
[115]Sal. Mal 2, 13-17.
[116]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 22: AAS 58 (1966), 1042. lpp.
[117]Sal. Atkl 19, 7 un 9.
[118]Sal. 2, 1-11.
[119]Sal. Mt 19, 8.
[120]Sal. Mt 19, 10.
[121]Sal. Mt 11, 29-30.
[122]Sal. Mk 8, 34.
[123]Sal. Mt 19, 11.
[124]Sal. Ef 5, 26-27.
[125]Sal. Tridentas koncils, 24. sesija, Doktrīna De sacramento Matrimonii : DS 1800; KTK, 1055. kanona § 1.
[126]Sal. Lk 14, 26; Mk 10, 28-31.
[127]Sal. Atkl 14, 4.
[128]Sal. 1 Kor 7, 32.
[129]Sal. Mt 25, 6.
[130]Sal. Mk 12, 25; 1 Kor 7, 31.
[131]Sal. Mt 19, 3-12.
[132]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 42: AAS 57 (1965), 48. lpp.; tas pats, Dekr. Perfectæ caritatis, 12: AAS 58 (1966), 707. lpp.; tas pats, Dekr. Optatam totius, 10: AAS 58 (1966), 720. un 721. lpp.
[133]Sv. Jānis Hrizostoms, De virginitate, 10, 1: SC 125, 122 (PG 48, 540); sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 16: AAS 74 (1982), 98. lpp.
[134]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 61: AAS 56 (1964), 116. un 117. lpp.
[135]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 6: AAS 57 (1965), 9. lpp.
[136]Sal. 1 Kor 10, 17.
[137] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 67: AAS 74 (1982), 162. lpp.
[138]Sal. ABKK, 817. kanons.
[139]Sal. ABKK, 828. kanons.
[140]Sal. Ef 5, 32.
[141]KTK, 1057. kanona § 1.
[142] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), 1067. lpp.; KTK, 1057. kanona § 2.
[143]Laulības rits ( Ordo celebrandi Matrimonium), 62, 2. paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1991), 17. lpp.; Rīgas metropolijas kūrija, Rīga, 1975, 21. un 22. lpp.
[144]Sal. Rad 2, 24; Mk 10, 8; Ef 5, 31.
[145]Sal. KTK, 1103. kanons.
[146]Sal. KTK, 1057. kanona § 1.
[147]Sal. KTK, no 1083.-1108. kanonam.
[148]Sal. KTK, 1071. kanona § 1, 3.
[149]Sal. Tridentas koncils, 24. sesija, Dekr. "Tametsi" : DS 1813-1816; KTK 1108. kanons.
[150]Sal. KTK, 1063. kanons.
[151] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 49: AAS 58 (1966), 1070. lpp.
[152]Sal. KTK, 1124. kanons.
[153]Sal. KTK, 1086. kanons.
[154]Sal. KTK, 1125. kanons.
[155]Sal. 1 Kor 7, 16.
[156]KTK, 1134. kanons.
[157]Sal. Mk 10, 9.
[158] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), 1067. lpp.
[159] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), 1068. lpp.
[160]Sal. KTK, 1141. kanons.
[161] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[162] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 15. un 16. lpp.; sal. turpat, 41: AAS 57 (1965), 47. lpp.
[163] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), 1068. lpp.
[164]Sal. Gal 6, 2.
[165] Tertuliāns, Ad uxorem 2, 8, 6-7: CCL 1, 393 (PL 1, 1415-1416); sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 13: AAS 74 (1982), 94. lpp.
[166] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 13: AAS 74 (1982), 96. lpp.
[167]Sal. Rad 2, 24.
[168] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 19: AAS 74 (1982), 101. lpp.
[169] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 49: AAS 58 (1966), 1070. lpp.
[170] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 19: AAS 74 (1982), 102. lpp.
[171] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), 1068. lpp.
[172] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 20: AAS 74 (1982), 104. lpp.
[173]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 83: AAS 74 (1982), 184. lpp.; KTK, no 1151.-1155. kanonam.
[174] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 84: AAS 74 (1982), 185. lpp.
[175] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), 1068. lpp.
[176] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 50: AAS 58 (1966), 1070. un 1071. lpp.
[177]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Gravissimum educationis, 3: AAS 58 (1966), 731. lpp.
[178] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 28: AAS 74 (1982), 114. lpp.
[179]Sal. Apd 18, 8.
[180]Sal. Apd 16, 31; 11, 14.
[181] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 16. lpp.; sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 21: AAS 74 (1982), 105. lpp.
[182] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[183] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10: AAS 57 (1965), 15. lpp.
[184] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 52: AAS 58 (1966), 1073. lpp.
[185] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 85: AAS 74 (1982), 187. lpp.
[186] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966) 1067. un 1068. lpp.; KTK 1055. kanona § 1.
[187]Sal. Tridentas koncils, 24. sesija, Doktrīna De sacramento Matrimonii : DS 1799.
[188] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 50: AAS 58 (1966), 1070. lpp.