Ceturtā nodaļa. Pārējās liturģiskās svinības


1. artikuls. Sakramentālijas

1667

"Svētā Māte Baznīca ir iedibinājusi arī sakramentālijas. Tās ir svētas zīmes, kurām piemīt zināma līdzība sakramentiem: ar šīm zīmēm, Baznīcai aizlūdzot, tiek gūti galvenokārt garīgi augļi, uz kuriem šīs zīmes arī norāda. Ar tām cilvēki tiek sagatavoti saņemt sakramentu galveno žēlastību, un tās svētdara dažādas dzīves situācijas." [1]


Sakramentāliju raksturīgās iezīmes
1668
699,2157

Tās iedibinājusi Baznīca dažu Baznīcas kalpojumu, dažu dzīves stāvokļu, ļoti dažādu dzīves apstākļu, kā arī cilvēkam derīgu lietu svētdarīšanai. Saskaņā ar bīskapu pastorālajiem lēmumiem, tās var arī atbilst vajadzībām, kas saistītas ar kāda reģiona vai laikmeta kristīgās tautas kultūras un vēstures īpatnībām. Tās vienmēr satur kādu lūgšanu, ko bieži pavada noteikta zīme, kā, piemēram, roku uzlikšana, krusta zīme, apslacīšana ar svētīto ūdeni (kas atgādina Kristību).

1669
784
2626

Tās balstās uz visu kristīto priesterību: katrs kristītais ir aicināts būt par svētību [2] un svētīt [3]. Šī iemesla dēļ dažas svētīšanas var vadīt laji [4] ; jo vairāk kāda svētīšana attiecas uz Baznīcas un sakramentālo dzīvi, jo vairāk tās vadīšana jāuzņemas ordinētam kalpotājam (bīskapam, priesterim vai diakonam). [5]

1670
1128,2001

Sakramentālijas nepiešķir Svētā Gara žēlastību tāpat kā sakramenti, bet gan ar Baznīcas lūgšanu sagatavo saņemt žēlastību un tai līdzdarboties. "Labi sagatavotiem ticīgajiem gandrīz ikvienu dzīves notikumu [..] [svētdara] dievišķā žēlastība, kuras avots ir Kristus Lieldienu - Viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās - noslēpums, jo visi sakramenti un visas sakramentālijas savu spēku gūst no Viņa; nav gandrīz nevienas tādas materiālās lietas, kuras lietošana nevarētu tikt virzīta uz šo cēlo mērķi: cilvēka svētdarīšanu un Dieva slavēšanu." [6]


Dažādās sakramentāliju formas
1671
1078

No sakramentālijām vispirms jāpiemin svētības (personu, galda, priekšmetu, vietu). Ikviena svētība ir Dieva slavēšana un lūgšana, lai saņemtu Viņa dāvanu. Kristū kristiešus svētī Dievs Tēvs, dāvājot "ikvienu garīgo svētību" ( Ef 1, 3). Šī iemesla dēļ Baznīca dod svētību, piesaucot Jēzus vārdu un visbiežāk - apzīmējot ar svēto Kristus krusta zīmi.

1672
923
925,903

Dažām svētībām ir ilgstoša ietekme: ar svētību kāda persona var tikt konsekrēta Dievam un kādi priekšmeti vai vietas veltītas liturģiskajai lietošanai. Kā cilvēku svētīšanas piemērus - to nevajag sajaukt ar sakramentālo ordināciju -, var minēt kāda klostera abata vai abates iesvētīšanu, jaunavu vai atraitņu iesvētīšanu, svētsolījumu ritu un svētības piešķiršanu dažiem kalpojumiem Baznīcā (lektoriem, akolītiem, katehētiem utt.). Kā piemēru priekšmetu svētīšanai var minēt kādas baznīcas vai altāra iesvētīšanu, svēto eļļu, kulta trauku, liturģisko tērpu, zvanu utt. iesvētīšanu.

1673
395
550
1237

Kad Baznīca publiski un ar autoritāti Jēzus Kristus vārdā lūdz, lai kāda persona vai priekšmets tiktu aizsargāts no ļaunā gara apsēstības un atbrīvots no tās, tad to sauc par eksorcismu. Jēzus to praktizēja [7], un Baznīca no Viņa ir saņēmusi varu un pienākumu veikt eksorcismus. [8] Vienkāršā formā eksorcisms tiek praktizēts Kristības svinēšanā. Svinīgu eksorcismu, ko sauc par "lielo eksorcismu", nevar veikt neviens cits, kā vienīgi priesteris ar bīskapa atļauju. Eksorcisms jāveic piesardzīgi, stingri ievērojot Baznīcas ieviestās normas. [9] Eksorcisms ir vērsts uz to, lai izdzītu velnus vai atbrīvotu no velnu ietekmes, un tas notiek ar garīgo spēku, ko savai Baznīcai uzticējis Jēzus. To nevajag sajaukt ar slimību - īpaši psihisku slimību - gadījumiem, kas attiecas uz medicīnas jomu. Tātad pirms eksorcisma svinēšanas ir svarīgi pārliecināties, ka situācija ir saistīta ar ļaunā gara klātbūtni, nevis ar kādu slimību.


Tautas reliģiozitāte
1674
2688
2669,2678

Bez liturģiskajiem sakramentiem un sakramentālijām katehēzei ir jāņem vērā arī ticīgo dievbijības un tautas reliģiozitātes izpausmes formas. Kristīgās tautas reliģiskās jūtas vienmēr radušas savu izpausmi dažādās dievbijības formās, kas pavada Baznīcas sakramentālo dzīvi, kā, piemēram, relikviju godināšana, svētvietu apmeklēšana, svētceļojumi, procesijas, Krusta ceļa lūgšana, reliģiskās dejas, Rožukroņa lūgšana, medaljoni utt. [10]

1675

Šīs izpausmes formas ir kā turpinājums Baznīcas liturģiskajai dzīvei, bet tās to neaizvieto: "To praktizēšana ir jāvirza tā, lai, ņemot vērā liturģiskos laikus un saskaņā ar liturģiju, tās smeltu savu iedvesmu liturģijā un ievadītu tajā tautu, jo pēc savas būtības liturģija tālu pārsniedz tautas dievbijības un reliģiozitātes izpausmes formas." [11]

1676
426

Nepieciešama pastorālā gudrība, lai atbalstītu un veicinātu tautas reliģiozitāti un, vajadzības gadījumā, lai attīrītu un labotu reliģiskās jūtas, kas ir šo dievbijības izpausmju pamatā, tā, lai tauta dziļāk izprastu Kristus noslēpumu. Dievbijības izpausmes formu izmantošana ir pakļauta bīskapu aprūpei un lēmumam un Baznīcas vispārējām normām. [12]


"Tautas reliģiozitāte galvenokārt ir vērtību kopums, kas ar kristīgu gudrību atbild uz būtiskajiem cilvēces eksistences jautājumiem. Katoliskās tautas gudrībai piemīt spēja integrēt vairākus elementus eksistences kopsakarībā. Tā radoši tiek saistīti kopā dievišķais un cilvēciskais, Kristus un Marija, gars un miesa, kopība un institūcija, persona un kopiena, ticība un tēvzeme, saprāts un jūtas. Šī gudrība ir kristīgais humānisms, kas, ejot līdz lietu būtībai, apliecina ikviena cilvēka - Dieva bērna - cieņu, nodibina starp cilvēkiem brālīgas attiecības, māca sastapties ar dabu un izprast darbu un dod iemeslu dzīvot priekā un labā noskaņojumā pat ļoti skarbos dzīves apstākļos. Šī gudrība tautai kalpo arī par pamatu orientācijai dzīves īstenībā, tā ir evaņģēlisks instinkts, kurš liek tai spontāni saskatīt, kad Evaņģēlijs ieņem galveno vietu Baznīcā un kad, tieši otrādi, Evaņģēlija saturs tiek atmests un nomākts ar citām interesēm." [13]


Kopsavilkums

1677

Par sakramentālijām sauc Baznīcas iedibinātas svētās zīmes, kuru mērķis ir sagatavot cilvēkus saņemt sakramentu augļus un svētdarīt dažādas dzīves situācijas.

1678

Sakramentāliju vidū nozīmīga loma ir svētībām. Tās vienlaikus ir gan Dieva slavēšana Viņa darbu un Viņa dāvanu dēļ, gan Baznīcas aizlūgums par cilvēkiem, lai tie spētu lietot Dieva dāvanas saskaņā ar Evaņģēlija garu.

1679

Līdztekus liturģijai kristīgo dzīvi uztur arī dažādas tautas dievbijības izpausmes formas, kas sakņojas dažādās kultūrās. Baznīca veicina tautas reliģiozitātes izpausmes veidus, kuri pauž evaņģēlisku instinktu un cilvēcisku gudrību, kas kristīgo dzīvi dara bagātāku, tomēr tā vienlaikus rūpējas, lai tās apgaismotu ticības gaisma.


2. artikuls. Kristīgās bēres

1680
1525

Visiem sakramentiem, it sevišķi tiem, kas ievada kristīgajā dzīvē, gala mērķis ir Dieva bērna pēdējās Lieldienas, kas caur nāvi ievada viņu Dzīvības valstībā. Tad piepildās tas, ko viņš apliecināja ticībā un cerībā: "Es gaidu mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā." [14]


I. Kristieša pēdējās Lieldienas

1681
1010,1014

Kristieša nāves jēgu atklāj Kristus - mūsu vienīgās cerības - nāves un augšāmcelšanās Lieldienu noslēpums. Kristietis, kas mirst Kristū Jēzū, atstāj savu miesu, lai atrastos Kunga priekšā. [15]

1682

Kristietim nāves diena - noslēdzoties viņa sakramentālajai dzīvei - ir viņa jaunās, ar Kristību uzsāktās dzimšanas piepildījums, viņa galīgā "līdzība" "Dēla attēlam", kuru tam piešķīra Svētā Gara svaidījums, un līdzdalība valstības mielastā, kuru jau iepriekš viņš baudījis Euharistijā, pat ja kristietim vēl nepieciešama pēdējā šķīstīšanās, lai ietērptos kāzu tērpā.

1683
1020
627

Baznīca, kas kā Māte ar sakramentiem nesusi kristieti savā klēpī viņa šīszemes svētceļojuma laikā, pavada viņu pēdējā gaitā, lai nodotu to "Tēva rokās". Viņa dāvā Tēvam caur Kristu Viņa žēlastības bērnu un cerībā gulda zemes klēpī iedīgli miesai, kas augšāmcelsies godībā. [16] Šī upurdāvana pilnīgā veidā tiek svinēta euharistiskajā Upurī; svētības, kas dotas pirms tā un pēc tam, ir sakramentālijas.


II. Bēru svinēšana

1684

Kristīgās bēres ir Baznīcas liturģiskās svinības. Baznīcas kalpojums šeit vērsts gan uz to, lai izteiktu vienotību ar mirušo, gan arī uz to, lai šajā vienotībā iesaistītu uz bērēm sapulcināto kopienu un tai sludinātu mūžīgo dzīvi.

1685

Dažādie bēru riti izsaka kristīgās nāves Lieldienu raksturu un atbilst katra reģiona apstākļiem un tradīcijām, arī attiecībā uz liturģisko krāsu. [17]

1686

Romiešu liturģijas bēru rits piedāvā trīs bēru svinēšanas veidus, kas atbilst trim to norises vietām (mājās, baznīcā, kapsētā) un ir saskaņā ar svarīgumu, kādu tām piešķir ģimene, vietējās ierašas, kultūra un tautas dievbijība. Norise visām liturģiskajām tradīcijām ir kopēja un satur četrus galvenos elementus:

1687

Kopiena sagaida. Ticības sveiciens uzsāk svinēšanu. Mirušā tuviniekus sagaida ar "mierinājuma" vārdiem - tādā nozīmē, kā par to runāts Jaunajā Derībā: Svētā Gara spēks cerībā. [18] Arī sapulcējusies kopiena lūdzas un gaida "mūžīgās dzīves vārdus". Kāda kopienas locekļa nāve (vai gadadiena, septītā vai trīsdesmitā diena) ir notikums, kam vajadzētu pārsniegt "šīszemes" perspektīvas un ticīgos virzīt uz patiesas ticības augšāmceltajam Kristum perspektīvu.

1688

Vārda liturģija bēru laikā prasa vēl jo uzmanīgāku sagatavošanos, tāpēc ka klātesošo vidū var atrasties ticīgie, kas ne pārāk centīgi mēdz apmeklēt dievkalpojumus, un mirušā draugi, kas nav kristieši. Sprediķī jāizvairās no svinīgā bēru runas stila [19] un jāizgaismo kristīgās nāves noslēpums augšāmceltā Kristus gaismā.

1689
1371
958

Euharistiskais upuris. Kad svinēšana notiek baznīcā, Euharistija ir kristīgās nāves Lieldienu realitātes sirds. [20] Tad Baznīca izsaka savu īsteno vienotību ar mirušo: Svētajā Garā Tēvam dāvādama mirušā un augšāmceltā Kristus upuri, Baznīca aizlūdz, lai tās bērns tiktu šķīstīts no saviem grēkiem un to sekām un tiktu pieņemts valstības Lieldienu galda pilnībā. [21] Ar šādi svinētu Euharistiju ticīgo kopiena, it sevišķi mirušā piederīgie, mācās dzīvot vienotībā ar to, kurš "ir aizmidzis Kungā", pieņemdami Kristus Miesu, kuras dzīvs loceklis ir mirušais, un tad lūdzoties par viņu un ar viņu.

1690
2300

Atvadoties no mirušā (daudzās romāņu valodās lieto izteikumu, kas nozīmē "uzticam tevi Dievam" - "adieu", "addio", "adiós"), Baznīca "uztic viņu Dievam". Tās ir "pēdējās [..] ardievas, kuras kristīgā kopiena veltī vienam no saviem locekļiem, iekams viņa ķermenis tiek apbedīts". [22] Bizantijas tradīcija to izsaka, sniedzot atvadu skūpstu mirušajam:


Veltot šo pēdējo sveicienu, "mēs dziedam par viņa aiziešanu no šīs dzīves un šķiršanos no viņa, kā arī to, ka pastāv vienotība un kopība ar viņu. Un patiesi - mirstot mēs viens no otra netiekam šķirti, jo visi taču ejam pa vienu un to pašu ceļu un satiksimies vienā un tajā pašā vietā. Mēs nekad netiksim šķirti, jo mēs dzīvojam Kristum un tagad mēs esam savienoti Kristū, ejot pie Viņa [..], mēs visi Kristū būsim kopā". [23]



[1] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 60: AAS 56 (1964), 116. lpp.; sal. KTK, 1166. kanons; ABKK, 867. kanons.
[2]Sal. Rad 12, 2.
[3]Sal. Lk 6, 28; Rom 12, 14; 1 Pēt 3, 9.
[4]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 79: AAS 56 (1964), 120. lpp.; sal. KTK, 1168. kanons.
[5]Sal. De Benedictionibus, Prænotanda generalia, 16 un 18, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1984), no 13.-15. lpp.
[6] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 61: AAS 56 (1964), 116. un 117. lpp.
[7]Sal. Mk 1, 25-26.
[8]Sal. Mk 3, 15; 6. 7. 13; 16, 17.
[9]KTK, 1172. kanons.
[10]Sal. Nīkajas II koncils, Definīcija De sacris imaginibus : DS 601; turpat : DS 603; Tridentas koncils, 25. sesija, Dekr . De invocatione, veneratione et reliquis sanctorum, et sacris imaginibus : DS 1822.
[11] Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 13: AAS 56 (1964), 103. lpp.
[12]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Catechesi tradendæ, 54: AAS 71 (1979), 1321. un 1322. lpp.
[13]III Vispārējā Latīņamerikas bīskapu konference, Puebla. La Evangelización en el presente y en el futuro de América Latina, 448 (Bogota, 1979), 131. lpp.; sal. Pāvils VI, Ap. pamud. Evangelii nuntiandi, 48: AAS 68 (1976), 37. un 38. lpp.
[14] Nīkajas-Konstantinopoles simbols : DS 150.
[15]Sal. 2 Kor 5, 8.
[16]Sal. 1 Kor 15, 42-44.
[17]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 81: AAS 56 (1964), 120. lpp.
[18]Sal. 1 Tes 4, 18.
[19]Sal. Bēru rits (Ordo exsequiarum), De primo typo exsequiarum, 41, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1969), 21. lpp.
[20]Sal. Bēru rits (Ordo exsequiarum), Prænotanda, 1, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1969), 7. lpp.
[21]Sal. Bēru rits (Ordo exsequiarum), De primo typo exsequiarum, 56, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1969), 26. lpp.
[22]Sal. Bēru rits (Ordo exsequiarum), Prænotanda, 10, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1969), 9. lpp.
[23]Sv. Simeons no Tesalonīkas, De ordinæ sepulturæ, 367: PG 155, 685.