Pirmā sadaļa. Cilvēka aicinājums - dzīve Garā

1699

Dzīve Svētajā Garā piepilda cilvēka aicinājumu ( pirmā nodaļa ). Tā ietver mīlestību uz Dievu un solidaritāti ar cilvēkiem ( otrā nodaļa ). Mēs to nepelnīti saņemam kā pestīšanas velti ( trešā nodaļa ).


Pirmā nodaļa. Cilvēka personas cieņa

1700
356
1439

Cilvēka personas cieņa sakņojas viņa radīšanā pēc Dieva attēla un līdzības (1. artikuls). Tā rod savu piepildījumu viņa aicinājumā uz dievišķo svētlaimi (2. artikuls). Cilvēkam pienākas no brīvas gribas tiekties uz šo piepildījumu (3. artikuls). Ar savu apzināti izvēlēto rīcību (4. artikuls) cilvēks ir saskaņā vai arī pretrunā ar labumu, kuru apsolījis Dievs un kuru apliecinājusi morāliskā sirdsapziņa (5. artikuls). Cilvēki paši sevi pilnveido un iekšēji aug: viņi izmanto visu savu jūtu un garīgo dzīvi kā šīs izaugsmes līdzekli (6. artikuls). Ar žēlastības palīdzību cilvēki pieaug tikumos (7. artikuls), izvairās no grēka un, ja arī to ir izdarījuši, tad kā pazudušais dēls [1] uztic sevi debesu Tēva žēlsirdībai (8. artikuls). Tādējādi viņi sasniedz mīlestības pilnību.


1. artikuls. Cilvēks - Dieva attēls

1701
359

"Atklājot Tēvu un Viņa mīlestības noslēpumu, Kristus pilnībā atklāj cilvēkam pašu cilvēku un viņa aicinājuma cildenumu." [2] Tieši Kristū, kas "ir neredzamā Dieva attēls" ( Kol 1, 15) [3], cilvēks ir ticis radīts pēc Radītāja "attēla un līdzības". Tieši Kristū, Pestītājā un Glābējā, pirmā grēka dēļ cilvēkā izkropļotais Dieva attēls ir ticis atjaunots sākotnējā krāšņumā, un to vēl cēlāku darījusi Dieva žēlastība. [4]

1702
1878

Dieva attēls rodams katrā cilvēkā. Tas visā spožumā atklājas cilvēku vienotībā, kura līdzinās dievišķo Personu vienībai (sk. otro nodaļu).

1703
363
2258

Būdama apveltīta ar garīgu un nemirstīgu [5] dvēseli, cilvēka persona ir "vienīgā radība uz zemes, kuru Dievs ir gribējis viņas pašas dēļ" [6]. Kopš ieņemšanas mirkļa tā ir lemta mūžīgajai svētlaimei.

1704
339
30

Cilvēka persona ir līdzdalīga dievišķā Gara gaismā un spēkā. Tā spēj ar prātu izdibināt Radītāja noteikto kārtību. Ar savu brīvo gribu tā spēj pati tiekties pēc sava patiesā labuma. Tā kļūst pilnīga, meklējot un mīlot patieso un labo. [7]

1705
1730

Tādēļ, ka cilvēkam ir dvēsele ar garīgām prāta un gribas spējām, viņš ir apveltīts ar brīvību, kas ir "Dieva attēla spilgtākā pazīme". [8]

1706
1776

Ar savu prātu cilvēks pazīst Dieva balsi, kas mudina viņu "darīt labu un izvairīties no ļauna". [9] Ikvienam ir pienākums ievērot šo likumu, kas atbalsojas sirdsapziņā un kas tiek izpildīts, ja mīlam Dievu un savu tuvāko. Morāliskajā dzīvē atklājas personas cieņa.

1707
397

"Nelabā pievilts jau kopš vēstures iesākuma, cilvēks savu brīvību nav pienācīgi izmantojis." [10] Viņš ir pakļāvies kārdināšanai un darījis ļaunu. Cilvēks gan saglabā tieksmi pēc labā, taču viņa daba ir pirmgrēka ievainota. Cilvēkam piemīt nosliece uz ļaunu, un viņš ir pakļauts maldiem:


"Tādējādi cilvēks ir sadalīts sevī pašā. Tādēļ arī visa cilvēku dzīve, gan individuālā, gan kolektīvā, izpaužas kā cīņa, kā dramatiska cīņa starp labo un ļauno, starp gaismu un tumsu." [11]

1708
617

Ar savām ciešanām Kristus mūs ir atbrīvojis no sātana un grēka. Viņš mums ir nopelnījis jaunu dzīvi Svētajā Garā. Viņa žēlastība atjauno to, ko grēks mūsos bija sagrāvis.

1709
1265
1050

Tas, kurš tic Kristum, kļūst par Dieva bērnu. Un tādēļ, ka ir pieņemtais bērns, viņš tiek pārveidots Kristū, saņemot spēju sekot Kristum, rīkoties pēc taisnības un darīt labu. Vienībā ar savu Pestītāju māceklis sasniedz pārdabiskās mīlestības pilnību - svētumu. Nobriedusi žēlastībā, morāliskā dzīve tās uzplaukumā pāraug mūžīgajā dzīvē debesu godībā.


Kopsavilkums

1710

"Kristus pilnībā atklāj cilvēkam pašu cilvēku un viņa aicinājuma cildenumu." [12]

1711

Apveltīta ar garīgu dvēseli, prātu un gribu, cilvēka persona jau kopš tās ieņemšanas brīža ir pakārtota Dievam un lemta mūžīgajai svētlaimei. Tā tiecas pēc savas pilnības, meklējot un mīlot patieso un labo. [13]

1712

"Patiesa [..] brīvība cilvēkā ir Dieva attēla spilgtākā pazīme." [14]

1713

Cilvēka pienākums ir ievērot morāles likumu, kas mudina viņu "darīt labu un izvairīties no ļauna". [15] Šis likums atbalsojas viņa sirdsapziņā.

1714

Cilvēks, kura daba ir pirmgrēka ievainota, izmantojot savu brīvību, ir pakļauts kļūdām un sliecas uz ļaunu.

1715

Tas, kurš tic Kristum, saņem jaunu dzīvi Svētajā Garā. Morāliskā dzīve, pieaugusi un nobriedusi žēlastībā, pilnību sasniegs debesu godībā.


2. artikuls. Mūsu aicinājums uz svētlaimi


I. Svētības

1716
2546

Kalna svētības ir Jēzus veiktās sludināšanas pašā centrā. To pasludināšana atkārto solījumus, kas tika doti izredzētajai tautai, sākot ar Ābrahamu. Svētību pasludināšana šos apsolījumus noved līdz piepildījumam, attiecinot tos ne vairs tikai uz zemes, bet arī debesu valstības iemantošanas prieku:


"Svētīgi garā nabadzīgie, jo viņiem pieder debesu valstība. Svētīgi lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi. Svētīgi noskumušie, jo viņi tiks iepriecināti. Svētīgi tie, kas alkst un slāpst pēc taisnības, jo viņi to saņems. Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti. Svētīgi tie, kam skaidra sirds, jo viņi Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo viņus sauks par Dieva bērniem. Svētīgi tie, kas tiek vajāti taisnības dēļ, jo viņiem pieder debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja manis dēļ jūs nievās un vajās, un apmelos, runājot par jums visu ļaunu. Priecājieties un līksmojiet, jo alga jums debesīs ir liela." ( Mt 5, 3-12)

1717
459
1820

Kalna svētības atspoguļo Jēzus Kristus vaigu un apraksta Viņa mīlestību; tās izsaka ticīgo aicinājumu - tie ir iesaistīti Viņa ciešanu un augšāmcelšanās godībā; tās izgaismo, kāda nostāja un darbi ir raksturīgi kristīgajai dzīvei; tie ir paradoksu pilni solījumi, kas dzīves pārbaudījumu brīžos palīdz saglabāt cerību; Kalna svētības sludina svētību un atalgojumu, ko mācekļi apslēptā veidā jau ir saņēmuši; Jaunavas Marijas un visu svēto dzīvē tās jau ir īstenojušās.


II. Laimes alkas

1718
27,1024

Kalna svētības - tā ir atbilde uz dabiskajām alkām pēc laimes. Šīm alkām ir dievišķa izcelsme; Dievs tās ielicis cilvēka sirdī, lai viņu pievilktu pie sevis, jo vienīgi Viņš var cilvēku piepildīt:


"Bez šaubām, mēs visi gribam būt laimīgi, un visā cilvēku ciltī nav neviena, kas nepiekristu laimes piedāvājumam, pirms vēl tas tiek līdz galam izteikts." [16]

2451

"Kā gan lai es Tevi meklēju, Kungs? Jo meklēdams Tevi, mans Dievs, es meklēju laimīgu dzīvi; liec man Tevi meklēt, lai mana dvēsele dzīvotu, jo mana miesa dzīvo no dvēseles un mana dvēsele dzīvo no Tevis." [17]


"Vienīgi Dievs spēj remdēt." [18]

1719
1950

Kalna svētības atklāj cilvēka dzīves mērķi, cilvēka rīcības galamērķi: Dievs aicina mūs uz savu paša svētlaimi. Ar šādu aicinājumu Viņš vēršas ne tikai pie katra cilvēka personiski, bet arī pie visas Baznīcas kopumā, pie jaunās tautas, kuru veido tie, kas pieņēmuši apsolījumu un dzīvo no tā ticībā.


III. Kristīgā svētlaime

1720
1027

Jaunā Derība, lai raksturotu svētlaimi, uz kādu Dievs aicina cilvēku, lieto vairākus izteicienus: Dieva valstības atnākšana [19] ; Dieva skatīšana: "Svētīgi tie, kam skaidra sirds, jo viņi Dievu redzēs" ( Mt 5, 8) [20] ; ieiešana Kunga priekā [21] ; ieiešana Dieva mierā (sabata atpūtā) [22] :


"Tur mēs atpūtīsimies un skatīsim; skatīsim un mīlēsim; mīlēsim un slavināsim. Lūk, kas būs galā bez gala. Kāds gan vēl cits galamērķis mums varētu būt, ja ne iekļūt valstībā, kurai nebūs gala?" [23]

1721
260

Jo Dievs mums devis dzīvību, lai mēs Viņu pazītu, Viņam kalpotu, Viņu mīlētu un tādējādi nokļūtu paradīzē. Svētlaime dara mūs par "dievišķās dabas līdzdalībnieki[em]" ( 2 Pēt 1, 4) un mūžīgās dzīves līdzmantiniekiem. [24] Ar to cilvēks ieiet Kristus godībā [25] un trīsvienīgās dzīves priekā.

1722
1028

Tāda svētlaime nav aptverama ar prātu un cilvēciskajām spējām vien. Tā ir nepelnīta Dieva dāvana. Tāpēc arī tā tiek saukta par pārdabisku tāpat kā žēlastība, kas dara cilvēku spējīgu ieiet dievišķajā priekā.

294

"Svētīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi redzēs Dievu." Protams, runājot par Dieva skatīšanu visā Viņa diženumā un neizsakāmajā godībā, "neviens nevarēs skatīt Dievu un dzīvot", jo Tēvs ir neaizsniedzams; taču saskaņā ar Viņa mīlestību, Viņa labestību pret cilvēkiem un visvarenību, Viņš tomēr tiem, kas Viņu mīl, piešķir privilēģiju redzēt Dievu [..], jo "kas neiespējams cilvēkiem, tas iespējams Dievam". [26]

1723
2519
277

Apsolītā svētlaime nostāda mūs izšķirošas morāliskās izvēles priekšā. Tā aicina mūs attīrīt savu sirdi no tās sliktajām nosliecēm un vairāk par visu tiekties pēc Dieva mīlestības. Tā mums māca, ka patiesā laime nav meklējama ne bagātībā vai ērtībās, ne cilvēciskajā godā vai varā, ne arī kādos cilvēciskos sasniegumos, lai arī cik derīgi tie būtu, kā, piemēram, zinātnes, tehhnikas vai mākslas sasniegumi, ne arī kādā radībā, bet vienīgi Dievā - visa labuma un visas mīlestības avotā:


"Bagātība - tā ir mūsdienu lielā dievība; tieši to lielum lielais vairums cilvēku instinktīvi godina. Par laimes mērauklu viņi uzskata sakrāto mantību, un jo tā lielāka, jo lielāka cieņa pienākas. [..] Tas rodas no pārliecības, [..] ka ar bagātību viss iegūstams. Tādējādi viens no mūsdienu elkiem ir bagātība, bet otrs - slava. [..] Būt slavenam - būt pazīstamam un gūt izdaudzinātu ievērību pasaules acīs (citiem vārdiem sakot, nonākt preses uzmanības centrā) - tas pats par sevi vien tiek uzskatīts par vislielāko labumu, kas ir īstas pielūgsmes vērts. Taču tāda slava ir pārejoša." [27]

1724

Desmit baušļi, Kalna sprediķis un apustuliskā katehēze mums norāda ceļus, kas ved uz debesu valstību. Mēs ejam pa tiem soli pa solim, ar savu ikdienas rīcību, Svētā Gara žēlastības balstīti. Kristus Vārds mūs dara auglīgus, un tā mēs pamazām nesam augļus Baznīcā Dieva godam [28].


Kopsavilkums

1725

Kalna svētības atkārto un piepilda Dieva apsolījumus, kas tika doti, sākot ar Ābrahamu, pakārtodamas tos debesu valstībai. Tās atbild alkām pēc laimes, kuras Dievs ielicis cilvēka sirdī.

1726

Svētības norāda uz galamērķi, kuru Dievs mūs aicina sasniegt: tā ir debesu valstība, Dieva skatīšana, līdzdalība dievišķajā dabā, mūžīgā dzīve, pieņemto bērnu filiācija, atdusa Dievā.

1727

Mūžīgās dzīves svētlaime ir nepelnīta Dieva dāvana; tā ir tikpat pārdabiska, kā pati žēlastība, kas mūs līdz tai noved.

1728

Svētības mūs nostāda izšķirošas izvēles priekšā attiecībā pret zemes labumiem; tās šķīstī mūsu sirdi, lai tā būtu gatava vairāk par visu mīlēt Dievu.

1729

Debesu svētlaime nosaka, pēc kādiem kritērijiem ir izmantojami ze-mes labumi saskaņā ar Dieva likumu.


3. artikuls. Cilvēka brīvība

1730
30

Dievs radījis saprātīgu būtni - cilvēku, piešķirdams tam cieņu, kāda pienākas personai, kas apveltīta ar spēju brīvi uzsākt kādu darbību un kontrolēt to. "Dievs ir 'atstājis cilvēku viņa paša padoma rokās' ( Sīr 15, 14), lai cilvēks pats varētu meklēt savu Radītāju un, labprātīgi turoties pie Viņa, sasniegtu galīgo un svētlaimīgo pilnību" [29] :


"Cilvēks ir radīts brīvs un ir savas rīcības noteicējs, cilvēks ir apveltīts ar saprātu un tādēļ ir līdzīgs Dievam." [30]


I. Brīvība un atbildība

1731
1721

Brīvība ir spēja, kas sakņojas cilvēka prātā un gribā, spēja rīkoties vai nē, darīt to vai citu. Līdz ar to cilvēks pats pēc savas iniciatīvas var veikt apzinātas darbības. Ar brīvo gribu katrs var pats sevi vadīt. Brīvība cilvēkā ir spēks, kuru lietojot, viņš pieaug un sasniedz briedumu patiesībā un labestībā. Brīvība sasniedz pilnību tad, kad tā ir pakārtota Dievam, mūsu svētlaimei.

1732
396,1849
2006

Kamēr brīvība vēl nav pilnīgi nostiprinājusies savā galamērķī - Dievā, tikmēr tā ietver iespēju izvēlēties labo vai ļauno, - ceļu uz pilnību vai krišanu grēkā. Šāda brīvība ir raksturīga tīri cilvēciskai rīcībai. Tā kļūst par avotu uzslavai vai nopēlumam, nopelnam vai negodam.

1733
1803

Jo vairāk laba mēs darām, jo brīvāki kļūstam. Patiesa brīvība iespējama, tikai kalpojot labajam un taisnībai. Izšķirties par nepaklausību un ļaunumu nozīmē izmantot savu brīvību nepareizi; tas noved pie verdzības grēkam. [31]

1734
1036,1804

Brīvība dara cilvēku atbildīgu par savu rīcību atbilstoši tam, par cik šī rīcība ir brīvprātīga. Tikumu izkopšana, labā iepazīšana un askēze palielina gribas spēju valdīt pār savu rīcību.

1735
597

Vainas pieskaitāmība un atbildība par kādu rīcību var tikt samazināta vai pat atcelta nezināšanas, neuzmanības, varmācības, baiļu, ieradumu, pārmērīgas pieķeršanās un citu psihisku un sociālu faktoru dēļ.

1736

Par jebkuru rīcību, kas ir tieši izvēlēta, atbildīgs ir cilvēks, kas to veicis:

2568

Tā Kungs jautā Ādamam pēc Ēdenes dārzā notikušā grēka: "Kāpēc tu to izdarīji?" ( Rad 3, 13) Šis pats jautājums tiek uzdots arī Kainam. [32] To pašu pravietis Nātans jautā ķēniņam Dāvidam, kad viņš bija pārkāpis laulību ar Ūrijas sievu un Ūrija bija nogalināts. [33]


Rīcība var būt netieši izvēlēta tad, ja tā veikta nolaidības dēļ, kura saistīta ar to, ko būtu vajadzējis zināt vai izpildīt, piemēram, braukšanas noteikumu nezināšanas rezultātā izraisīts ceļu satiksmes negadījums.

1737
2263

Var pieļaut kādas rīcības sekas, kuras darītājs nav gribējis, piemēram, māte zaudē spēkus, kopjot savu slimo bērnu. Sliktās sekas nav pieskaitāma vaina, ja tās nav gribētas ne kā mērķis, ne arī kā rīcības līdzeklis, tā, piemēram, nāve, kas iestājusies, sniedzot palīdzību kādam briesmās nokļuvušam cilvēkam. Taču sliktās sekas ir pieskaitāma vaina tad, ja tās ir bijušas paredzamas un ja darītājam ir bijusi iespēja no tām izvairīties, piemēram, nelaimes gadījumā, kad gājis bojā cilvēks, autovadītājam vadot transporta līdzekli reibuma stāvoklī.

1738
2106
210

Brīvība tiek praktizēta cilvēku savstarpējās attiecībās. Katrs cilvēks, būdams radīts pēc Dieva attēla, ir dabiski tiesīgs, lai viņu atzītu kā brīvu un atbildīgu būtni. Katram ir pienākums tādā veidā cienīt otru cilvēku. Tiesības uz brīvu rīcību nav šķiramas no cilvēka personas cieņas, īpaši morāles un reliģijas lietās. [34] Civilajai likumdošanai šīs tiesības ir jāatzīst un jāaizsargā kopējā labuma un sabiedriskās kārtības ietvaros. [35]


II. Cilvēka brīvība pestīšanas plānā

1739
387
401

Brīvība un grēks. Cilvēka brīvība nav bezgalīga un nemaldīga. Tā arī ir noticis: cilvēks ir maldījies. Viņš ir labprātīgi grēkojis. Atsacīdamies no Dieva mīlestības nodoma, viņš pats sevi ir apmānījis; viņš ir kļuvis par grēka vergu. Šī pirmā verdzība izraisījusi daudzas citas. Cilvēces vēsture kopš sava iesākuma liecina par nelaimēm un apspiestību, kuru cēloņi meklējami cilvēka sirdī kā sekas sliktai savas brīvības izmantošanai.

1740
2108
1887

Draudi brīvībai. Brīvības izmantošana nenozīmē to, ka ir tiesības visu sacīt un visu darīt. Nav pareizs apgalvojums, ka "cilvēks kā brīvības subjekts ir pašpietiekošs un viņa mērķis ir savu personisko interešu apmierināšana, izmantojot zemes labumus". [36] Bez tam, no citas puses raugoties, taisnīgai brīvības īstenošanai nepieciešamie sociālekonomiskie, politiskie un kultūras nosacījumi pārāk bieži tiek ignorēti un pārkāpti. Šāda situācija, kad valda aklums un netaisnība, grauj morāliskās dzīves pamatus un gan stipros, gan vājos spiež grēkot pret tuvākmīlestību. Novirzīdamies no morāles likuma, cilvēks grauj pats savu brīvību, pats sevi iekaļ važās, sarauj brālības saites, kas viņu vieno ar līdzcilvēkiem, un saceļas pret dievišķo patiesību.

1741
782

Atbrīvošana un pestīšana. Ar savu godības krustu Kristus ir ieguvis pestīšanu visiem cilvēkiem. Viņš ir cilvēkus izpircis no grēka, kas tos turēja verdzībā. "Kristus mūs ir atbrīvojis brīvībai." ( Gal 5, 1) Kristū mēs tiekam iesaistīti patiesībā, kas mūs dara brīvus. [37] Mums ir dots Svētais Gars, un, kā māca apustulis, "kur ir Kunga Gars, tur ir brīvība" ( 2 Kor 3, 17). Tāpēc jau tagad mēs lepojamies ar Dieva bērnu brīvību. [38]

1742
2002
1784

Brīvība un žēlastība. Kristus žēlastība nekādā ziņā nekļūst par sāncensi mūsu brīvībai, kad mēs savu brīvību izmantojam atbilstoši patiesībai un labajam, ko Dievs ielicis mūsu sirdī. Gluži pretēji: kā liecina kristieša garīgās dzīves pieredze - īpaši lūgšanu dzīve -, jo vairāk mēs pakļaujamies žēlastības ierosmei, jo vairāk pieaug mūsu iekšējā brīvība un mūsu noturība kā pārbaudījumos, tā arī sastopot ārējās pasaules spiedienu un pretdarbību. Ar žēlastības darbību Svētais Gars mūs audzina garīgajai brīvībai, lai darītu mūs par brīviem līdzstrādniekiem, kas līdzdarbotos Viņa darbā gan Baznīcā, gan pasaulē:


"Visvarenais un žēlsirdīgais Dievs, atvairi no mums to, kas mums var kaitēt, lai ar dvēseli un miesu, pasargāti no briesmām, mēs spētu brīvi izpildīt Tavu gribu." [39]


Kopsavilkums

1743

"Dievs [..] atstājis cilvēku viņa paša padoma rokās" ( Sīr 15, 14), lai viņš varētu labprātīgi turēties pie sava Radītāja un šādi sasniegt svētlaimīgo pilnību. [40]

1744

Brīvība ir spēja rīkoties vai nerīkoties, tādējādi ļaujot cilvēkam pašam veikt to, ko viņš ir nolēmis darīt. Brīvība pilnībā tiek īstenota tad, kad tā ir pakārtota Dievam, vislielākajam Labumam.

1745

Tieši cilvēka veiktajai rīcībai ir raksturīga brīvība. Brīvība dara cilvēku atbildīgu par savu rīcību, kuru viņš veic labprātīgi. Cilvēkam piemīt spēja brīvi rīkoties.

1746

Vainas pieskaitāmību un atbildību par kādu rīcību mazina vai atceļ tas, ja rīcību ietekmējusi nezināšana, varmācība, bailes un citi psihiski vai sociāli faktori.

1747

Tiesības brīvi rīkoties, īpaši reliģiskajā un morāliskajā ziņā, nav šķiramas no cilvēka personas cieņas. Taču izmantot brīvību - tas nenozīmē, ka ir tiesības visu sacīt vai darīt.

1748

"Kristus mūs ir atbrīvojis brīvībai." ( Gal 5, 1)


4. artikuls. Cilvēka rīcības morāliskums

1749
1732

Brīvība dara cilvēku par morāles subjektu. Kad cilvēks rīkojas brīvi, viņš ir, tā sakot, pats savas rīcības tēvs. Cilvēciska rīcība, tas ir - rīcība, kura ir brīvi izvēlēta saskaņā ar sirdsapziņas spriedumu, var tikt izvērtēta morāliskā ziņā. Tā ir vai nu laba, vai slikta.


I. Morāliskuma avoti

1750

Cilvēka rīcības morāliskums ir atkarīgs:


- no izvēlētā objekta;


- no mērķa vai nodoma;


- no rīcības apstākļiem.


Objekts, nodoms un apstākļi veido cilvēka rīcības morāliskuma "avotus" jeb sastāvdaļas.

1751
1794

Izvēlētais objekts ir labums, pēc kura brīvprātīgi tiecas griba. Tas ir cilvēciskās rīcības izejmateriāls. Izvēlētais objekts piešķir gribas aktam morālisku jēgu atkarībā no tā, vai prāts atzīst to par piemērotu vai nepiemērotu patiesajam labumam. Morāliskuma objektīvie likumi izsaka labā un ļaunā racionālo kārtību, kuru apliecina sirdsapziņa.

1752
2520
1731

Raugoties uz rīcības objektu, nodoms ir rīcības subjekta pusē. Tā kā nodoms sakņojas rīcības brīvībā un nosaka rīcības galamērķi, tad nodomam ir būtiska nozīme rīcības morāliskajā izvērtēšanā. Galamērķis ir tas, uz kuru nodoms vispirms tiecas, un līdz ar to tas izsaka rīcības nolūku. Nodoms ir gribas virzība uz galamērķi; tas nosaka, uz ko rīcība tiecas. Nodoms uzlūko labumu, kas sagaidāms uzsāktās darbības rezultātā. Tas neaprobežojas ar mūsu atsevišķo rīcības ievirzīšanu, bet var vienam un tam pašam mērķim pakārtot vairākas darbības; tas var visu dzīvi pakārtot galamērķim - Dievam. Piemēram, kad pakalpojam savam tuvākajam, mūsu mērķis ir viņam palīdzēt, taču tai pašā laikā mūsu pakalpojums var būt Dieva mīlestības iedvesmots, jo Viņš ir visas mūsu rīcības galamērķis. Taču vienu un to pašu rīcību var iedvesmot arī vairāki nodomi; piemēram, var izdarīt pakalpojumu, lai iegūtu kādu priekšrocību vai palepotos.

1753
2479
596

Labā nodomā veikta rīcība (piemēram, palīdzēt tuvākajam) nevērš ne par labu, ne par taisnīgu tādu rīcību, kas pati par sevi jau ir nepareiza (kā, piemēram, meli vai mēlnesība). Mērķis neattaisno līdzekļus. Tāpēc nevar attaisnot nevainīga cilvēka notiesāšanu kā likumīgu līdzekli, lai glābtu tautu. Tāpat arī pretēji: slikts papildus nodoms (kā slavaskāre) dara sliktu rīcību, kas pati par sevi var būt laba (kā dāvanu pasniegšana nabagiem [41] ).

1754
1735

Apstākļi, ieskaitot arī sekas, ir morāliskās rīcības otršķirīgie elementi. Tie pastiprina vai samazina cilvēka rīcības morālisko labdabību vai ļaunprātību (piemēram, nozagtās mantas vērtība). Tie var arī mazināt vai palielināt darītāja atbildību (tā, piemēram, rīkoties aiz bailēm no nāves). Paši par sevi vien apstākļi nevar mainīt cilvēka rīcības morālisko vērtību; tie nevar vērst ne par labu, ne par taisnīgu tādu rīcību, kas pati par sevi ir slikta.


II. Laba rīcība un slikta rīcība

1755

Lai kāda rīcība būtu morāliski laba, nepieciešams, lai būtu labs gan tās objekts, gan galamērķis, gan arī tās apstākļi. Slikts galamērķis degradē rīcības vērtību arī tad, ja tās objekts pats par sevi ir labs (piemēram lūgties un gavēt "lai cilvēki redzētu").


Slikta objekta izvēle vien var padarīt netikumisku visu rīcību kopumā. Ir tādi konkrētas rīcības veidi - kā dzimumsakari ārpus laulības -, kurus izvēloties, mēs vienmēr maldāmies, jo izvēlētā rīcība ir saistīta ar nesakārtotu gribu, tas ir, ar morālisku ļaunumu.

1756
1789

Tātad ir maldīgi spriest par cilvēka rīcības morāliskumu, ņemot vērā vienīgi nodomu, kas to iedvesmo, vai apstākļus (vidi, sociālo spiedienu, piespiedu līdzekļu lietošanu vai nepieciešamību rīkoties utt.), kas veido rīcības ietvaru. Ir tādi rīcības veidi, kas jau kā tādi vien, neatkarīgi no apstākļiem un nodomiem, vienmēr ir smagi pārkāpumi rīcības objekta dēļ; tā, piemēram, zaimi un zvēresta laušana, slepkavība un laulības pārkāpšana. Nav atļauts darīt ļaunu, lai tā rezultātā rastos kaut kas labs.


Kopsavilkums

1757

Objekts, nodoms un apstākļi ir cilvēka rīcības morāliskuma "avoti".

1758

Izvēlētais objekts piešķir gribas aktam morālisku jēgu atkarībā no tā, vai prāts to atzīst par labu vai sliktu.

1759

"Slikta rīcība nav attaisnojama arī tad, ja tā veikta ar labu nodomu." [42] Mērķis neattaisno līdzekļus.

1760

Lai kāda rīcība būtu morāliski laba, nepieciešams, lai būtu labs gan tās objekts, gan galamērķis, gan arī tās apstākļi.

1761

Ir tādi konkrētas rīcības veidi, kurus izvēloties, vienmēr maldāmies, jo izvēlētā rīcība saistīta ar nesakārtotu gribu, tas ir, ar morālisku ļaunumu. Nav atļauts darīt ļaunu, lai tā rezultātā rastos kaut kas labs.


5. artikuls. Jūtu morāliskums

1762

Ar savu brīvi izvēlēto rīcību cilvēks sevi pakārto svētlaimei: jūtas, ko viņš pārdzīvo, var viņu tai sagatavot un palīdzēt to sasniegt.


I. Jūtas (lat. passiones)

1763

Termins "jūtas" (lat. passiones ) ietilpst kristiešu vārdu krājumā. Ar jūtām apzīmējam emocijas vai izjustās ierosmes, kas cilvēkam liek sliekties uz rīcību vai atturēties no tās atkarībā no tā, vai cilvēks veicamo rīcību izjūt vai iztēlojas kā labu vai ļaunu.

1764
368

Jūtas ir dabiska cilvēka psihes sastāvdaļa, tās ir sava veida pāreja un nodrošina saikni starp juteklisko dzīvi un gara dzīvi. Mūsu Kungs norāda uz cilvēka sirdi kā avotu, no kura izplūst jūtas. [43]

1765

Jūtu ir daudz. No tām pati galvenā ir mīlestība, kuru izraisa labuma pievilcība. Mīlestība rada vēlmi pēc labuma, kā trūkst, un cerību to sasniegt. Šī tiekšanās rod piepildījumu apmierinājumā un priekā par iegūto labumu. Baidīšanās no ļaunā izraisa naidu, pretīgumu un bažas par nākotnē sagaidāmo ļaunumu. Tas beidzas ar skumjām par ļaunuma klātesamību vai dusmām, kas to nepieņem.

1766
1704

"Mīlēt - tas nozīmē vēlēt kādam labu." [44] Visas pārējās jūtas ceļas no šīm sākotnējām cilvēka sirds alkām pēc labā. Mīlēt var tikai labo. [45] "Jūtas ir ļaunas, ja mīlestība nav pareiza; labas, - ja mīlestība ir laba." [46]


II. Jūtas un morāliskā dzīve

1767
1860

Pašas par sevi vien jūtas nav ne labas, ne ļaunas. Morāliski tās ir vērtējamas tikai tik daudz, cik tās ir atkarīgas no prāta un gribas. Par labprātīgām jūtas tiek sauktas "vai nu tāpēc, ka griba tās vada, vai arī tāpēc, ka griba tām nepretojas". [47] Morāliskā vai cilvēciskā labuma pilnība prasa, lai prāts valdītu pār jūtām. [48]

1768
1803
1865

Spēcīgas jūtas neliecina ne par cilvēka morāliskumu, ne arī svētumu; tās vienkārši ir neizsmeļams mūsu iztēles un izjūtu rezervuārs, kurā izpaužas mūsu morāliskā dzīve. Jūtas ir morāliski labas, kad tās veicina labu rīcību, un ļaunas - pretējā gadījumā. Taisna griba no jūtu dzīves pienākošo ierosmi, ko tā uzņem, pakārto labajam un svētlaimei; ļauna griba pakļaujas nesakārtotām jūtām un tās vēl saasina. Emocijas un jūtas var tikt pieņemtas tikumos vai izkropļotas netikumos.

1769

Kristīgajā dzīvē Svētais Gars pats piepilda savu darbu, iesaistot tajā it visu cilvēka būtni, arī viņas sāpes, raizes un skumjas, kā tas redzams mūsu Kunga agonijā un ciešanās. Kristū cilvēciskās jūtas var rast savu piepildījumu pārdabiskajā mīlestībā un dievišķajā svētlaimē.

1770
30

Morāliskā pilnība ir tad, kad cilvēku uz labu mudina ne tikai viņa griba, bet arī viņa jutekliskās sirdsalkas, kā tas redzams šajos psalmu vārdos: "Mana sirds un mana miesa līksmi sauc uz dzīvo Dievu." ( Ps 84, 3)


Kopsavilkums

1771

Ar terminu "jūtas" (lat. passiones ) apzīmējam emocionālus stāvokļus vai izjustās ierosmes. Caur savām emocijām cilvēks nojauš labu un apjauš ļaunu.

1772

Galvenās jūtas ir mīlestība un naids, ilgas un bailes, prieks, skumjas un dusmas.

1773

No morāliskā viedokļa raugoties, jūtas kā izjustas ierosmes nav ne labas, ne ļaunas. Morāliski labas vai ļaunas tās ir atkarībā no tā, kā tās ir saistītas ar prātu un gribu.

1774

Emocijas un jūtas var tikt izmantotas tikumos vai pārvērstas netikumos.

1775

Morāliskā pilnība ir tad, kad cilvēks uz labu tiecas ne tikai ar gribu, bet arī ar savu "sirdi".


6. artikuls. Morāliskā sirdsapziņa

1776
1954

"Sirdsapziņas dziļumos cilvēks atklāj kādu likumu, kuru viņš nav sev devis pats, bet kuram jāpaklausa. Šo sirdsapziņas balsi, kas nemitīgi mudina viņu mīlēt, darīt labu un izvairīties no ļauna, attiecīgajā brīdī cilvēks dzird atskanam dziļi savā sirdī. [..] Šis likums cilvēka sirdī ir Dieva ierakstīts [..]. Sirdsapziņa ir visnoslēpumainākā un svētākā vieta cilvēkā, svētnīca, kurā viņš ir vienatnē ar Dievu un var sadzirdēt Viņa balsi." [49]


I. Sirdsapziņas spriedums

1777
1766,2071

Cilvēka sirdī esošā morāliskā sirdsapziņa [50] vajadzīgajā brīdī mudina viņu darīt labu un izvairīties no ļaunā. Tā spriež arī par kādas konkrētas izvēles pareizību, piekrītot tai, ja tā laba, noraidot, ja tā ir slikta. [51] Tā apliecina patiesības autoritāti, atsaucoties uz augstāko Labumu, kura pievilcība ietekmē cilvēku un no kura viņš saņem baušļus. Gudrs cilvēks, ieklausoties morāliskajā sirdsapziņā, var saklausīt runājam Dievu.

1778
1749

Morāliskā sirdsapziņa ir prāta spriedums, ar kura palīdzību cilvēks morāliski izvērtē darbību, kuru viņš veiks, pašreiz veic vai jau ir paveicis. Visā, ko cilvēks saka vai dara, viņam uzticīgi jāseko tam, ko uzskata par taisnīgu un pareizu. Ar savas sirdsapziņas spriedumu cilvēks uztver un atpazīst dievišķā likuma noteikumus:


Sirdsapziņa ir "mūsu gara likums, kurš tomēr ir pārāks par mūsu garu; šis likums izvirza mums noteikumus, norāda uz mūsu atbildību un pienākumu, bažām un cerību. [..] Sirdsapziņa vēstī par To, kurš gan dabiskajā, gan pārdabiskajā pasaulē uzrunā mūs cauri aizsegam, māca un vada mūs. Sirdsapziņa ir pati pirmā no visiem Kristus palīgiem" [52].

1779
1886

Ikvienam ir svarīgi ieklausīties sevī, lai sadzirdētu savas sirdsapziņas balsi un sekotu tai. Šī tiekšanās pēc iekšējās sakopotības ir nepieciešama vēl jo vairāk tāpēc, ka savā dzīvē mēs bieži esam situācijās, kurās esam neapdomīgi, neanalizējam savu rīcību un neieskatāmies sevī:


"Arvien atgriezies pie savas sirdsapziņas, iztaujā to. [..] Ieskatieties sevī, brāļi; it visā, ko darāt, atcerieties, ka Dievs ir jūsu liecinieks." [53]

1780
1806

Cilvēka personas cieņa prasa, lai morāliskā sirdsapziņa būtu taisna. Morāliskā sirdsapziņa ietver sevī morāliskuma principu uztveri (sinderēzi), to pielietošanu attiecīgajos apstākļos saskaņā ar praktisko spēju pareizi novērtēt rīcības iemeslus un labumu un, visbeidzot, pašu spriedumu par veicamajiem vai jau paveiktajiem rīcības aktiem. Sirdsapziņas saprātīgais spriedums praktiski un konkrēti izšķir patiesību par morālisko labumu, kuru pauž saprāta likums. Cilvēku, kas rīkojas saskaņā ar šo sirdsapziņas spriedumu, sauc par saprātīgu.

1781
1731

Sirdsapziņa ļauj uzņemties atbildību par savu rīcību. Ja cilvēks izdara ļaunu, sirdsapziņas taisnīgais spriedums joprojām var viņā būt liecinieks vispārējai patiesībai par labo un tai pašā laikā atgādināt par pieļautā pārkāpuma ļaunumu. Sirdsapziņas izteiktais spriedums paliek par cerības un žēlsirdības ķīlu. Atgādinot par izdarīto pārkāpumu, tas neļauj aizmirst, ka jālūdz piedošana, joprojām jādara labu un jāizkopj tikumi ar Dieva žēlastības palīdzību:


"Viņa priekšā varēsim mierināt savas sirdis. Ja arī mūsu sirds mums ko pārmet, Dievs par mūsu sirdi tomēr ir lielāks, un Viņš zina visu." ( 1 Jņ 3, 19-20)

1782
2106

Cilvēkam ir tiesības rīkoties brīvi un pēc sirdsapziņas, lai viņš varētu izdarīt personisku morālisko izvēli. "Cilvēku nedrīkst piespiest rīkoties pret viņa sirdsapziņu. Un tāpat nevar viņam liegt rīkoties saskaņā ar viņa sirdsapziņu, it īpaši reliģiskajā ziņā." [54]


II. Sirdsapziņas audzināšana

1783
2039

Sirdsapziņu nepieciešams audzināt, bet morālisko spriedumu - apgaismot. Labi audzināta sirdsapziņa ir taisna un patiesīga. Tā izsaka saprātīgus spriedumus saskaņā ar patieso labumu, kādu gribējusi Radītāja gudrība. Cilvēkiem ir nepieciešama sirdsapziņas audzināšana, jo viņi ir pakļauti negatīvai ietekmei un, grēka kārdināti, tie var dot priekšroku pašu spriedumam un noliegt autoritatīvu mācību.

1784
1742

Sirdsapziņas audzināšana - tas ir uzdevums visam mūžam. Jau kopš pirmajiem mūža gadiem tā bērnam māca pazīt un pildīt iekšējo likumu, kuru atklāj morāliskā sirdsapziņa. Saprātīga audzināšana māca tikumus; tā pasargā vai arī dziedina no bailēm, augstprātības un egoisma, no nepatiesas vainas izpratnes un patmīlības - cilvēcisko vājību un trūkumu sekām. Sirdsapziņas audzināšana nodrošina brīvību un dod sirdsmieru.

1785
890

Sirdsapziņas audzināšanas procesā gaisma mūsu ceļā ir Dieva Vārds; ticībā un lūgšanā mums tas jāpieņem un jāievēro savā dzīvē. Bez tam mums jāizmeklē sava sirdsapziņa, uzlūkojot Kunga krustu. Svētā Gara dāvanas mūs balsta, līdzcilvēki ar savu piemēru vai padomu nāk mums palīgā, un ar autoritāti apveltītā Baznīcas mācība mūs vada. [55]


III. Izvēlēties saskaņā ar sirdsapziņu

1786

Morāliskas izvēles priekšā sirdsapziņa var izteikt vai nu taisnu spriedumu, kas ir saskaņā ar prātu un dievišķo likumu, vai nu gluži pretēju - maldīgu spriedumu, kas tiem neatbilst.

1787
1955

Cilvēks dažreiz nokļūst tādā situācijā, kad vairs nav pilnīgas drošības par morālisko spriedumu un ir grūti izlemt. Taču viņam vienmēr jācenšas meklēt taisno un labo un atklāt Dieva gribu, kuru pauž dievišķais likums.

1788
1806

Šādā nolūkā cilvēks gūto pieredzi un laikmeta zīmes mēģina izprast ar apdomības tikuma, pieredzējušu personu padoma, Svētā Gara un Viņa dāvanu palīdzību.

1789

Daži likumi ir spēkā jebkurā gadījumā:

1756

- Nekad nav atļauts darīt ļaunu, lai no tā gūtu kādu labumu.

1970

- "Zelta likums": "Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet arī jūs viņiem." ( Mt 7, 12) [56]

1827
1971

- Mīlestība vienmēr raugās, lai tiktu saglabāta cieņa pret tuvāko un viņa sirdsapziņu. "Grēkodami pret brāļiem un ievainodami viņu vājo sirdsapziņu, jūs grēkojat pret Kristu." ( 1 Kor 8, 12). "Labi ir [..] nedarīt neko tādu, kas dod piedauzību tavam brālim, to apgrēcina vai padara viņu vāju." ( Rom 14, 21 pēc Vulg.)


IV. Maldīgs spriedums

1790

Cilvēkam vienmēr jāpaklausa savas sirdsapziņas drošajam spriedumam. Ja viņš no brīvas gribas rīkotos pret to, tad pazudinātu pats sevi. Taču gadās, ka morāliskā sirdsapziņa atrodas neziņā un maldīgi spriež par to, kā jārīkojas, vai par to, kā rīkojusies.

1791
1704

Par šādu nezināšanu bieži vien atbildīgs ir pats cilvēks. Tā notiek, "kad cilvēkam maz rūp patiesais un labais un kad par ieradumu kļuvušais grēks pamazām dara sirdsapziņu gandrīz aklu". [57] Tādā gadījumā cilvēks ir vainojams ļaunumā, kuru ir nodarījis.

1792
133

Kristus un Viņa Evaņģēlija nepazīšana, apkārtējo sliktais piemērs, verdzība savām kaislībām, pretendēšana uz nepareizi izprastu sirdsapziņas patstāvību, Baznīcas un tās mācības autoritātes noraidīšana, nocietināta sirds un mīlestības trūkums var būt par iemeslu novirzēm, izvērtējot morālo rīcību.

1793
1860

Ja nu - pretstatā tam - nezināšana ir nepārvarama vai morālais subjekts nevar nest atbildību par nepareizi pieņemto lēmumu, tad padarītajā ļaunumā attiecīgā persona nav vainojama. Tomēr ļaunums, nesakārtotība un trūkumi kā tādi paliek. Tātad ir jāstrādā, lai atbrīvotu morālisko sirdsapziņu no maldiem.

1794

Labu un tīru sirdsapziņu izgaismo patiesa ticība. Jo mīlestība vienlaikus nāk "no tīras sirds, labas sirdsapziņas un neliekuļotas ticības" ( 1 Tim 1, 5) [58] :

1751

"Jo vairāk pārsvaru gūst taisna sirdsapziņa, jo vairāk atsevišķi cilvēki un cilvēku grupas atturas no akla lēmuma un cenšas sevi saskaņot ar objektīvajām morāles normām." [59]


Kopsavilkums

1795

"Sirdsapziņa ir visnoslēpumainākā un svētākā vieta cilvēkā, svētnīca, kurā viņš ir vienatnē ar Dievu un var sadzirdēt Viņa balsi." [60]

1796

Morāliskā sirdsapziņa ir prāta spriedums, ar kura palīdzību cilvēks morāliski izvērtē atsevišķu rīcību.

1797

Cilvēkam, kurš izdarījis ļaunu, sirdsapziņas izteiktais spriedums ir kā atgriešanās un cerības ķīla.

1798

Pareizi audzināta sirdsapziņa ir taisna un patiesīga. Tā izsaka saprātīgus spriedumus saskaņā ar patieso labumu, kādu gribējusi Radītāja gudrība. Katram ir jārūpējas par savas sirdsapziņas audzināšanu.

1799

Morāliskas izvēles priekšā sirdsapziņa var izteikt vai nu taisnu spriedumu saskaņā ar saprātu un dievišķo likumu, vai arī - gluži pretēji - maldīgu spriedumu, kas tiem neatbilst.

1800

Cilvēkam vienmēr jāpaklausa savas sirdsapziņas drošajam spriedumam.

1801

Morāliskā sirdsapziņa var palikt nezināšanā vai spriest maldīgi. Šī nezināšana un maldi ne vienmēr nozīmē to, ka cilvēks nav vainīgs.

1802

Dieva Vārds izgaismo mūsu soļus. Mums to dziļi jāpieņem ticībā un lūgšanā un jāīsteno dzīvē. Tādā veidā notiek sirdsapziņas audzināšana.


7. artikuls. Tikumi

1803

"Visu, kas vien ir patiess, kas ir godājams, kas taisnīgs, kas tīrs, kas patīkams, kam ir laba slava un kas vien ir tikumīgs, un kas vien slavējams, to paturiet prātā." ( Flp 4, 8)

1733
1768

Tikums ir pastāvīga un stingra nostāja (lat. dispositio ) - gatavība darīt labu. Tas ļauj cilvēkam ne tikai labi rīkoties, bet arī dot no sevis labāko. Tikumisks cilvēks ar visām savām jutekliskajām un garīgajām spējām tiecas pēc labā; ar savu konkrēto rīcību viņš vienmēr cenšas panākt un izvēlēties labo.


"Tikumiskas dzīves mērķis ir kļūt līdzīgam Dievam." [61]


I. Cilvēciskie tikumi

1804
2500

Cilvēciskie tikumi ir stingra un noturīga nostāja (lat. dispositio ), pastāvīgas prāta un gribas īpašības, kas regulē mūsu rīcību, sakārto jūtas un vada mūsu rīcību saskaņā ar saprātu un ticību. Šie tikumi piešķir nepieciešamo prasmi, vieglumu un prieku dzīvot morāliski labu dzīvi. Tikumisks cilvēks ir tas, kas brīvi izvēlas labo un to īsteno.

1827

Morāliskie tikumi tiek iegūti cilvēciskās piepūles rezultātā. Tie ir morāliski labas rīcības iedīgļi un augļi; tie visas cilvēka spējas dara gatavas vienoties ar dievišķo mīlestību.


Galvenie (kardinālie) tikumi
1805

Četrus tikumus sauc par "galvenajiem", jo ap tiem grupējas visi pārējie tikumi. Četri galvenie tikumi ir: apdomība, taisnīgums, stiprums (drosme) un mērenība. "Ja kāds mīl taisnību, tad viņa darbu augļi ir tikumi: taisnība māca mērenību un apdomību, taisnīgumu un drosmi." ( Gudr 8, 7) Šie tikumi, kaut arī saukti dažādos vārdos, tiek daudzkārt cildināti Svētajos Rakstos.

1806
1788
1780

Apdomība ir tikums, kas palīdz saprātam jebkuros apstākļos atklāt mūsu patieso labumu un izvēlēties pareizos līdzekļus tā sasniegšanai. "Apdomīgais uzrauga savus soļus." ( Sak 14, 15) "Esiet prātīgi un esiet nomodā lūgšanās." ( 1 Pēt 4, 7) Arī sv. Toms, sekojot Aristotelim, raksta, ka apdomība ir "pareizā norma, kas regulē rīcību". [62] To nevajag sajaukt ne ar kautrību vai bailēm, ne arī ar divkosību vai izlikšanos. Tā tiek saukta par auriga virtutum ( tikumu stūrmani ): tā vada pārējos tikumus, norādīdama virzienu un mēru. Tieši apdomība nosaka sirdsapziņas spriedumu. Apdomīgs ir cilvēks, kas savu uzvedību saskaņo ar to, ko saka viņa sirdsapziņa. Pateicoties šim tikumam, mēs varam nemaldīgi pielietot morāles principus konkrētos gadījumos un nešaubīgi darīt labu, un izvairīties no ļauna.

1807
2095
2401

Taisnīgums ir morāliskais tikums, kam raksturīga pastāvīga un noturīga griba atdot Dievam un tuvākajam to, kas tiem pienākas. Taisnīgumu pret Dievu sauc par "reliģijas tikumu". Attiecībā uz cilvēkiem šis tikums liek cienīt ikvienas personas tiesības un cilvēku savstarpējās attiecībās ieviest harmoniju, kura veicina taisnīgu attieksmi pret visiem cilvēkiem un attiecībā uz kopējo labumu. Taisnīgs cilvēks, kā to bieži piemin Svētie Raksti, izceļas ar domām un rīcību, kas pauž taisnu attieksmi pret tuvāko. "Tev nebūs netaisni rīkoties nabaga dēļ, nedz bīties no varenā. Savu tuvāko tiesā taisnīgi." ( Lev 19, 15) "Kungi, dariet saviem kalpiem taisnīgi un pareizi, zinot, ka arī jums ir Kungs debesīs!" ( Kol 4, 1)

1808
2848
2473

Stiprums (drosme) ir morālisks tikums, kas nodrošina izturību, sastopoties ar grūtībām, un pastāvību centienos pēc labā. Tas nostiprina apņēmību pretoties kārdinājumiem un pārvarēt šķēršļus morāliskās dzīves ceļā. Drosmes tikums cilvēku dara spējīgu pārvarēt bailes pat no nāves, stāties pretī pārbaudījumiem un izturēt vajāšanas. Ar drosmes tikumu apveltīts cilvēks spēj aizstāvēt taisnīgu lietu pat tad, ja par to jāmaksā ar savu dzīvību. "Kungs ir mans spēks un mana slava." ( Ps 118, 14) "Pasaulē jums ir spaidi, bet esiet droši: es uzvarēju pasauli." ( 16, 33)

1809
2341
2517

Mērenība ir morālisks tikums, kas ierobežo visdažādāko baudu pievilcību un palīdz palikt līdzsvarotam radīto lietu izmantošanā. Tā nodrošina gribas valdīšanu pār instinktiem un neļauj iekārēm pārkāpt godprātības robežas. Ar mērenību apveltīts cilvēks savas jutekliskās vēlmes virza uz labo, veselīgi prot atturēties un nepadodas savas sirds kaislībām. [63] Vecajā Derībā mērenība bieži vien tiek cildināta: "Neļaujies savām iekārēm, apvaldi negausību!" ( Sīr 18, 30.) Jaunajā Derībā tā tiek saukta par "atturību" un "sātību". Mums jādzīvo "apdomīgi, taisnīgi un dievbijīgi [..] šajā pasaulē" ( Tit 2, 12).


"Labi dzīvot savu dzīvi nenozīmē neko citu, kā mīlēt Dievu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu garu [..]; lai, visur ievērojot mērenību, mīlestība uz Viņu būtu nedalīta, lai, pateicoties drosmei, to nesatricinātu nekāda nelaime, lai, saglabājot taisnīgumu, tā nekalpotu nevienam citam, lai, dzīvojot apdomīgi, tā nezaudētu vērību visās lietās un neļautu sevi pārsteigt ne viltībai, ne meliem." [64]


Tikumi un žēlastība
1810
1266

Cilvēciskos tikumus, kas iegūti audzināšanas, pārdomātas rīcības un neatlaidīgas piepūles rezultātā, šķīstī un paaugstina dievišķā žēlastība. Ar Dieva palīdzību tie norūda raksturu un attīsta prasmi darīt labu bez īpašām pūlēm. Tikumīgs cilvēks ir laimīgs, ka var praktizēt šos tikumus.

1811
2015

Grēka ievainotajam cilvēkam nav viegli saglabāt morālisko līdzsvaru. Kristus dāvātā pestīšana mums sniedz žēlastību, kas nepieciešama, lai mēs neatlaidīgi censtos iegūt tikumus. Katram vienmēr ir jālūdz šī gaismas un spēka žēlastība, jāpieņem sakramenti, jāsadarbojas ar Svēto Garu, jāseko Viņa aicinājumam mīlēt labo un izvairīties no ļaunā.


2085,2094,2656,2658

II. Dievišķie (teologālie) tikumi

1812
1266

Cilvēciskie tikumi sakņojas dievišķajos, kuri pielāgo cilvēka spējas līdzdalībai dievišķajā dabā [65], jo dievišķie tikumi attiecas tieši uz Dievu. Tie kristiešus dara spējīgus dzīvot attiecībās ar Svēto Trīsvienību. Dievišķo tikumu avots, cēlonis un mērķis ir Dievs - Vienīgais un Trīsvienīgais.

1813
2008

Dievišķie tikumi ir kristieša morāliskās rīcības pamatā, to rosina un raksturo. Tie veido un dzīvina visus morāliskos tikumus. Dievs tos ir ielējis ticīgo dvēselēs, lai darītu viņus spējīgus rīkoties kā Dieva bērniem un nopelnīt mūžīgo dzīvi. Šie tikumi ir ķīla Svētā Gara klātbūtnei un darbībai cilvēka spējās. Dievišķie tikumi ir trīs: ticība, cerība un mīlestība. [66]


142,175
Ticība
1814
506

Ticība ir dievišķais tikums, ar kuru mēs ticam uz Dievu un ticam visam, ko Viņš mums sacījis un atklājis un ko svētā Baznīca mums piedāvā ticēšanai, jo Viņš ir pati patiesība. Ar ticību "cilvēks pēc savas brīvās gribas sevi pilnībā nodod Dieva rokās". [67] Lūk, kāpēc ticīgais cenšas uzzināt un izpildīt Dieva gribu. "Taisnīgais dzīvos no ticības." ( Rom 1, 17) Dzīvā ticība "darbojas mīlestībā" ( Gal 5, 6).

1815

Ticības dāvana paliek cilvēkā, kurš nav grēkojis pret to. [68] Taču "ticība bez darbiem ir mirusi" ( Jēk 2, 26): bez cerības un mīlestības ticība kristieti ar Kristu nevieno pilnīgi un nedara viņu par dzīvu Kristus Miesas locekli.

1816
2471

Kristus māceklim ne tikai jāsaglabā ticība un no tās jādzīvo, bet tā arī jāsludina, ar pārliecību jāliecina par to un tā jāizplata: " Visiem [..] ir jābūt gataviem apliecināt Kristu cilvēku priekšā un sekot Viņam krusta ceļā, pakļautiem vajāšanām, kuru Baznīcai nekad nav trūcis." [69] Kalpošana ticībai un tās apliecināšana ir nepieciešama pestīšanai: "Katru, kas mani atzīs cilvēku priekšā, es atzīšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas mani noliegs cilvēku priekšā, to arī es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs." ( Mt 10, 32-33)


Cerība
1817
1024

Cerība ir dievišķais tikums, ar kuru mēs vēlamies sev debesu valstību un mūžīgo dzīvi kā mūsu laimi, paļaujoties uz Kristus apsolījumiem un atbalstu meklēdami nevis paši savos spēkos, bet gan Svētā Gara žēlastībā. "Būsim nelokāmi, apliecinādami savu cerību, jo solījuma devējs ir uzticīgs." ( Ebr 10, 23) Svēto Garu "Viņš bagātīgi izlēja pār mums caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai, Viņa žēlastībā attaisnoti, mēs saskaņā ar cerību kļūtu mūžīgās dzīves mantinieki" ( Tit 3, 6-7).

1818
27

Cerības tikums atbilst alkām pēc laimes, ko Dievs ielicis katra cilvēka sirdī; tas aptver visas tās ilgas, kas iedvesmo cilvēka rīcību; cerība tās attīra, lai tās būtu pakārtotas debesu valstībai; tā palīdz izturēt; tā atbalsta cilvēku pamestībā; tā iepriecina sirdi ar ilgām pēc mūžīgās svētlaimes. Cerības ierosme pasargā no egoisma un ved pie laimes, kas plūst no kristīgās mīlestības.

1819
146

Kristīgā cerība turpina un piepilda izredzētās tautas cerību, kuras izcelsme un piemērs meklējams Ābrahama cerībā, kurš Dieva apsolījumu piepildījumu sagaidīja Īzākā un šķīstīja savu cerību gatavībā upurēt savu dēlu. [70] "Ābrahams pretēji cerībai ieticēja cerībai, ka viņš kļūs daudzu tautu tēvs." ( Rom 4, 18)

1820
1716
2772

Kristīgā cerība aizsākas jau ar to brīdi, kad Jēzus sāk pasludināt Kalna svētības. Tās paceļ mūsu cerību uz debesīm kā uz jauno apsolīto zemi un iezīmē uz turieni ceļu, kas ved cauri pārbaudījumiem, kādi sagaida Jēzus mācekļus. Taču Jēzus Kristus nopelnu un ciešanu dēļ Dievs mūs notur cerībā, kas "nepieviļ" ( Rom 5, 5). "Dvēselei [..] [cerība] mums ir kā drošs un stiprs enkurs, kas iesniedzas" tur, "kur par mums ir iegājis priekšgājējs Jēzus" ( Ebr 6, 19-20). Tā ir arī ierocis, kas aizstāv mūs cīņā par mūsu pestīšanu: "Tērpti ticības un mīlestības bruņās un pestīšanas cerības bruņucepurē." ( 1 Tes 5, 8) Tā mums sagādā prieku pat pārbaudījumos: "Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās." ( Rom 12, 12.) Tā tiek izteikta un uzturēta lūgšanās, it īpaši lūgšanā Tēvs mūsu, kurā apkopots viss, ko cerība liek mums vēlēties.

1821
2016
1037

Tātad mēs varam cerēt uz debesu godību, ko Dievs apsolījis tiem, kas Viņu mīl [71] un izpilda Viņa gribu [72]. Jebkuros apstākļos ikvienam ir jācer ar Dieva palīdzību izturēt līdz galam [73] un iemantot debesu prieku kā Dieva mūžīgo atalgojumu par labajiem darbiem, kurus paveicām ar Kristus žēlastības palīdzību. Baznīca lūdzas cerībā, ka " visi cilvēki [tiks] atpestīti" ( 1 Tim 2, 4). Tā tiecas būt vienota ar Kristu, savu Līgavaini, debesu godībā:


"Ceri, mana dvēsele, ceri, tu nezini ne dienu, ne stundu. Esi modra, viss paiet ātri, kaut arī tava nepacietība liek tev apšaubīt drošas lietas un paildzina tev doto īso laika sprīdi. Apdomā, ka jo vairāk tu cīnīsies, jo vairāk varēsi pierādīt savu mīlestību uz Dievu un jo vairāk tu reiz priecāsies, būdama kopā ar savu Iemīļoto laimē, kurai nebūs gala." [74]


Mīlestība
1822
1723

Mīlestība ir dievišķais tikums, ar kuru mēs Dievu mīlam vairāk par visu citu un Viņa paša dēļ, bet savu tuvāko mīlam kā sevi pašu Dieva mīlestības dēļ.

1823
1970

Jēzus mīlestību dara par jauno bausli. [75] Mīlēdams savējos "līdz galam" ( 13, 1), Viņš pauž Tēva mīlestību, kuru saņem pats. Mīlēdami viens otru, mācekļi dzīvo, vadīdamies pēc Jēzus mīlestības, kuru tie, savukārt, saņēmuši no Viņa. Tāpēc arī Jēzus saka: "Kā mani ir mīlējis Tēvs, tāpat arī es jūs esmu mīlējis. Palieciet manā mīlestībā." ( 15, 9) Un vēl: "Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlētu, kā es jūs esmu mīlējis." ( 15, 12)

1824
735

Mīlestība, būdama Svētā Gara auglis un Likuma pildījums, glabā Dieva un Viņa Kristus baušļus : "Palieciet manā mīlestībā. Ja jūs pildīsiet manus baušļus, jūs paliksiet manā mīlestībā." ( 15, 9-10) [76]

1825
604

Kristus ir miris aiz mīlestības pret mums, kamēr mēs vēl bijām "ienaidnieki" ( Rom 5, 10). Kungs prasa, lai mēs, tāpat kā Viņš, mīlētu pat savus ienaidniekus [77] un arī vistālāko cilvēku padarītu sev par tuvāko [78], lai mēs mīlētu bērnus [79] un nabagus kā Viņu pašu [80].


Sv. apustulis Pāvils devis šādu nesalīdzināmu mīlestības aprakstu: "Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir maiga. Mīlestība neskauž, nelielās, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga un nemeklē savu labumu. Tā nedusmojas un nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tic visam, cer uz visu, visu pacieš." ( 1 Kor 13, 4-7)

1826

Bez mīlestības, saka apustulis, "es nebūtu nekas." Un visas privilēģijas, kalpošana, pat tikums, - ja man nav mīlestības, "tad tas man nekā nelīdzētu". [81] Mīlestība ir pārākā no visiem tikumiem. Tā ir pirmā no dievišķajiem tikumiem: "Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs: bet lielākā no tām ir mīlestība. " ( 1 Kor 13, 13)

1827
815
826

Visus tikumus iedvesmo un iedzīvina mīlestība. Tā ir "pilnības saite" ( Kol 3, 14); tā ir tikumu forma ; tā nodrošina visu tikumu saistību un savstarpējo pakārtotību; kristīgajā praksē tā ir tikumu avots un piepildījums. Pārdabiskā mīlestība nostiprina mūsu cilvēcisko spēju mīlēt un to attīra, tādējādi paaugstinot šo spēju līdz dievišķās mīlestības pārdabiskajai pilnībai.

1828
1972

Kristietim, kura tikumisko dzīvi nosaka mīlestība, piemīt Dieva bērna garīgā brīvība. Dieva priekšā viņš vairs nav kā iebaidīts vergs, ne arī kā algotnis, kas dzenas pēc sava atalgojuma, bet gan kā dēls, kas atbild Tā mīlestībai, kurš "mūs mīlēja pirmais" ( 1 Jņ 4, 19):


"No ļauna mēs novēršamies vai nu aiz bailēm no soda, un tad esam verga stāvoklī, vai nu dzenoties pēc atlīdzības, paši savu labumu meklēdami, un tad esam kā algotņi, vai arī mēs to darām, meklējot labo un aiz mīlestības pret mūsu Likumdevēju [..], un tāda stāja ir raksturīga Dieva bērniem." [82]

1829
2540

Kristīgās mīlestības augļi ir: prieks, miers un žēlsirdība; tā rosina uz labdarību un uzliek par pienākumu brālīgi aicināt otru cilvēku laboties; tā izpaužas kā labvēlība; tā izraisa atbildes mīlestību, nemeklēdama pati savu labumu un paliekot nesavtīga; tā ir draudzība un kopība:


"Visu mūsu darbu piepildījums ir mīlestība. Tāds ir mērķis: lai to sasniegtu, mēs skrienam; tieši pēc tās mēs skrienam; un tad, kad to būsim sasnieguši, tieši mīlestībā gūsim mieru." [83]


III. Svētā Gara dāvanas un augļi

1830

Kristiešu morālisko dzīvi balsta Svētā Gara dāvanas. Tās ir pastāvīgas īpašības, kas dara cilvēku spējīgu sekot Svētā Gara ierosmēm.

1831
1299
1266

Septiņas Svētā Gara dāvanas ir: gudrība, saprāts, padoms, spēks, zinību dāvana, dievbijība un Dieva bijāšana. Visā pilnībā tās piemīt Kristum, Dāvida Dēlam. [84] Tiem, kas šīs dāvanas saņem, tās papildina tikumus un noved tos līdz pilnībai. Ticīgos tās dara spējīgus ātri pakļauties dievišķajai iedvesmai.


"Tavs labais Gars lai mani vada pa līdzenu zemi." ( Ps 143, 10)


"Visi, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. [..] Bet ja bērni, tad arī mantinieki: Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki." ( Rom 8, 14. 17)

1832
736

Svētā Gara augļi ir īpašības, kuras Svētais Gars rada mūsos kā mūžīgās dzīves pirmos augļus. Baznīcas Tradīcija nosauc pavisam divpadsmit: "mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labestība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieticība, atturība, šķīstība" ( Gal 5, 22-23, pēc Vulg.).


Kopsavilkums

1833

Tikums ir pastāvīga un stingra nostāja - gatavība darīt labu.

1834

Cilvēciskie tikumi ir stingra un noturīga nostāja, pastāvīgas saprāta un gribas īpašības, kas regulē mūsu rīcību, sakārto jūtas un vada mūsu rīcību saskaņā ar saprātu un ticību. Tos var sagrupēt ap četriem galvenajiem tikumiem: apdomību, taisnīgumu, stiprumu (drosmi) un mērenību.

1835

Apdomība palīdz saprātam jebkuros apstākļos konkrēti saskatīt mūsu patieso labumu un izvēlēties pareizos līdzekļus to sasniegšanai.

1836

Taisnīgumam raksturīga pastāvīga un noturīga griba atdot Dievam un tuvākajam to, kas tiem pienākas.

1837

Stiprums (drosme) nodrošina izturību, sastopoties ar grūtībām, un pastāvību centienos sasniegt labo.

1838

Mērenība ierobežo visdažādāko baudu pievilcību un ļauj palikt līdzsvarotam, izmantojot radītās lietas.

1839

Morāliskie tikumi pieaug audzināšanas, pārdomātas rīcības un neatlaidīgas piepūles rezultātā. Dievišķā žēlastība tos attīra un paaugstina.

1840

Dievišķie tikumi kristiešus dara spējīgus dzīvot attiecībās ar Svēto Trīsvienību. Šo tikumu avots, cēlonis un mērķis ir Dievs, kuru iepazīst ar ticību, uz kuru cer un kuru mīl Viņa paša dēļ.

1841

Dievišķie tikumi ir trīs: ticība, cerība un mīlestība. [85] Tie veido un dzīvina visus morāliskos tikumus.

1842

Ar ticību mēs ticam uz Dievu un ticam visam, ko Viņš mums atklājis un ko svētā Baznīca mums piedāvā ticēšanai.

1843

Ar cerību mēs vēlamies, lai Dievs mums dāvātu mūžīgo dzīvi un žēlastību to sasniegt; cerībā mēs ar stingru paļāvību to gaidām no Viņa.

1844

Ar pārdabisko mīlestību mēs mīlam Dievu vairāk nekā visu citu un savu tuvāko kā sevi pašu Dieva mīlestības dēļ. Tā ir "pilnības saite" ( Kol 3, 14) un visu tikumu forma.

1845

Kristiešiem piešķirtās septiņas Svētā Gara dāvanas ir: gudrība, saprāts, padoms, spēks, zinību dāvana, dievbijība un Dieva bijāšana.


8. artikuls. Grēks


I. Žēlsirdība un grēks

1846
430
1365

Evaņģēlijs ir Dieva žēlsirdības pret grēciniekiem atklāsme Jēzū Kristū. [86] Eņģelis to pasludina Jāzepam: "Tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem." ( Mt 1, 21) Tāda pati ir arī Euharistijas, atpestīšanas sakramenta, nozīme: "Šīs ir manas jaunās derības Asinis, kuras par daudziem tiks izlietas grēku piedošanai." ( Mt 26, 28)

1847
387,1455

Dievs, "kas [..] tevi radījis bez tavas līdzdalības, neattaisno tevi bez tavas līdzdalības" [87]. Viņa žēlsirdību mēs varam pieņemt, tikai atzīstoties savos grēkos. "Ja mēs sakām, ka mums nav grēka, mēs maldinām paši sevi un mūsos nav patiesības. Ja mēs atzīstamies savos grēkos, tad [Dievs], būdams uzticīgs un taisnīgs, piedod mums grēkus un šķīstī mūs no ikvienas netaisnības." ( 1 Jņ 1, 8-9)

1848
385

Kā apgalvo sv. Pāvils, "kur pieauga grēks, tur vēl lielākā mērā nāca žēlastība" ( Rom 5, 20). Taču, lai žēlastība spētu veikt savu darbu, tai jāatsedz grēks, kā rezultātā varēs tikt pārvērstas mūsu sirdis un mums tiks piešķirta "taisnīb[a], kas ved uz mūžīgo dzīvi, pateicoties Jēzum Kristum, mūsu Kungam" ( Rom 5, 21). Kā ārsts, kas izmeklē brūci pirms tās dziedināšanas, tā Dievs ar savu Vārdu un savu Garu spilgti izgaismo grēku:

1433

"Atgriešanās pie Dieva prasa, lai grēks tiktu celts gaismā, pati sevī tā jau satur sirdsapziņas iekšējo spriedumu. Tas ir pierādījums, ka dziļi cilvēka iekšienē norisinās Patiesības Gara darbība, bet tai pašā laikā tas parāda, ka cilvēks jau saņem žēlastības un mīlestības dāvanu: 'Saņemiet Svēto Garu.' Tādējādi, 'ceļot gaismā grēku' mēs atklājam divkāršu velti : sirdsapziņas patiesuma dāvanu un pārliecību par atpestīšanu. Patiesības Gars ir Paraklēts ( Aizstāvis)." [88]


II. Kas ir grēks

1849
311
1952

Grēks ir pārkāpums, kas tiek izdarīts pret saprātu, patiesību un taisnu sirdsapziņu; tas ir mīlestības pret Dievu un tuvāko trūkums, kuru izraisa aplama pieķeršanās noteiktiem labumiem. Grēks ievaino cilvēka dabu un grauj cilvēku solidaritāti. Grēks ir "vārds, rīcība vai iekāre, kas vērsta pret mūžīgo likumu". [89]

1850
1440
397
615

Grēks ir apvainojums, kas vērsts pret Dievu: "Pret Tevi vien esmu grēkojis un ļaunu darījis Tavā priekšā." ( Ps 51, 6) Grēks saceļas pret Dieva mīlestību uz mums un novērš no tās mūsu sirdis. Tāpat kā pirmais grēks, tā ikviens grēks ir nepaklausība, sacelšanās pret Dievu, jo cilvēki vēlas kļūt "līdzīgi Dievam" ( Rad 3, 5), kurš zina un nosaka to, kas labs un kas ļauns. Tādējādi grēks ir "patmīla, kas iet līdz pat Dieva nonievāšanai". [90] Šī lepnības pilnā sevis paaugstināšana nosaka to, ka grēks ir pilnīgā pretstatā Jēzus, kas mūs atpestīja, paklausībai. [91]

1851
598
2746,616

Tieši Kristus ciešanu laikā, kad Viņa žēlsirdība grēku uzvar, tas visizteiktāk atklāj savu varmācību un daudzveidību: neticība, nāvīgs ienaids, tautas un tās vadoņu noraidošā un nicinošā attieksme pret Jēzu, Pilāta gļēvulība un kareivju nežēlīgums, Jūdasa nodevība, kas Jēzum bija īpaši liels sarūgtinājums, Pētera liegšanās un mācekļu atsacīšanās no Jēzus. Taču tieši tumsas un šīspasaules valdnieka stundā [92] Kristus upuris nemanāmi kļūst par avotu, no kura plūdīs neizsīkstošā mūsu grēku piedošanas straume.


III. Grēku daudzveidība

1852

Grēku daudzveidība ir liela. Svētie Raksti sniedz vairākus grēku uzskaitījumus. Vēstulē galatiešiem miesas darbi pretstatīti Gara augļiem: "Bet miesas darbi ir zināmi, tie ir: netiklība, nešķīstība, izlaidība, kalpošana dievekļiem, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, nesaticība, šķelšanās, skaudība, dzeršana, pļēgurošana un tām līdzīgas lietas. Par tām es jums iepriekš saku, kā biju jau sacījis, ka tie, kas tādas lietas dara, Dieva valstību neiemantos." ( Gal 5, 19-21) [93]

1853
1751
2067
368

Grēkus var atšķirt vai nu pēc to objekta, kā jebkuru cilvēcisku rīcību, vai pēc tikumiem, kuriem tie nostājas pretī, ja šie tikumi iztrūkst vai arī ir pārspīlēti; vai arī pēc baušļiem, kurus tie pārkāpj. Grēkus var klasificēt arī atkarībā no tā, vai tie ir tieši vērsti pret Dievu, pret tuvāko vai sevi pašu; grēkus var iedalīt garīgajos un miesiskajos vai arī - grēkos, kas tiek izdarīti ar domām, vārdiem, rīcību vai nolaidību. Grēka sakne meklējama cilvēka sirdī un viņa brīvajā gribā, kā to mums māca Kungs: "Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Tas ir, kas sagāna cilvēku." ( Mt 15, 19-20) Sirdī mājo arī mīlestība, kas ir labo un šķīsto darbu cēlonis un kuru grēks ievaino.


IV. Grēka smagums: nāvīgs grēks un ikdienišķs grēks

1854

Grēkus pienākas novērtēt pēc to smaguma. Šis grēku iedalījums nāvīgos un ikdienišķos grēkos, kas saskatāms jau Svētajos Rakstos [94], tika pieņemts Baznīcas Tradīcijā. Cilvēku pieredze to apstiprina.

1855
1395

Nāvīgs grēks ir smags Dieva likuma pārkāpums, kas iznīcina cilvēka sirdī esošo pārdabisko mīlestību; tā rezultātā cilvēks novēršas no Dieva - sava galamērķa un svētlaimes, priekšroku dodot nevis Dievam, bet gan kādam zemākam labumam.


Ikdienišķs grēks (lat. veniale ) neiznīcina mīlestību pavisam, kaut arī to apvaino un ievaino.

1856
1446

Tā kā nāvīgs grēks mūsos skar dzīvības principu, kas ir mīlestība, tad ir nepieciešama jauna Dieva žēlsirdības iniciatīva un sirds atgriešanās, kas parasti īstenojas Gandarīšanas sakramentā:


"Kad [..] griba sliecas uz kaut ko tādu, kas ir pretējs pārdabiskajai mīlestībai, kura mūs pakārto mūsu galamērķim, grēks jau sava objekta dēļ vien ir nāvīgs [..], vai tas būtu tieši vērsts pret Dieva mīlestību, kā, piemēram, zaimi, zvēresta laušana vai kas tamlīdzīgs; vai arī pret tuvākmīlestību, kā, piemēram, slepkavība, laulības pārkāpšana u. tml. [..] Ja turpretim grēcinieka griba tiecas pēc kā tāda, kas pats par sevi gan ir morāliski nesakārtots, bet nav krasā pretrunā ar mīlestību pret Dievu un pret tuvāko, piemēram, tukši vārdi, smiekli nevietā u. tml., tād šādus grēkus sauc par ikdienišķiem." [95]

1857

Lai kāda rīcība būtu nāvīgs grēks, vienlaikus jāizpildās trim nosacījumiem: "Nāvīgs ir jebkurš grēks, kura sastāvs (lat. materia ) ir nopietns un kas izdarīts pilnīgi apzināti un brīvprātīgi." [96]

1858
2072
2214

To, cik nopietns ir grēka sastāvs, nosaka desmit baušļi, kā to Jēzus paskaidro bagātajam jauneklim: "Tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesi liecināt, tev nebūs krāpt, tev būs savu tēvu un māti godāt." ( Mk 10, 19) Grēka smagums var būt lielāks vai mazāks: slepkavība ir smagāka nekā zādzība. Tas atkarīgs arī no tā, kādās attiecībās ar grēka izdarītāju ir cietušās personas: pret saviem vecākiem izdarīta varmācība ir smagāka nekā tāda pati rīcība pret svešu cilvēku.

1859
1734

Grēks ir nāvīgs tad, ja vainīgais pilnībā apzinājās un pilnībā piekrita savai rīcībai. Grēks ir nāvīgs, ja grēcinieks apzinājās savas rīcības grēcīgo raksturu un to, ka tā ir pretrunā Dieva likumam. Lai rīcības izvēle būtu personiska, tad lēmumam, kas nosaka rīcību, jābūt pietiekami brīvprātīgam. Tīša nezināšana un sirds nocietināšana [97] nevis mazina, bet gan īpaši pastiprina grēka brīvprātīgo raksturu.

1860
1735
1767

Nezināšanas dēļ, ja tā nav tīša, smagas vainas pieskaitāmība tiek mazināta vai pat atcelta. Taču nevienam nav tiesības ignorēt morāles likuma principus, kas ierakstīti katra cilvēka sirdsapziņā. Ļaunas rīcības brīvprātīgumu var mazināt arī kaislības un jūtu uzplūdi, kā arī ārējs spiediens vai patoloģiski traucējumi. Grēks, kas izdarīts aiz ļaunprātības, tīši izvēloties ļaunumu, ir vissmagākais.

1861
1742
1033

Nāvīgs grēks nozīmē radikālu cilvēka brīvās izvēles iespēju, tāpat kā pati mīlestība. Tā rezultātā zūd pārdabiskā mīlestība un svētdarītāja žēlastība, tas ir, tiek zaudēts žēlastības stāvoklis. Ja žēlastības stāvoklis netiek atgūts ar nožēlu un Dieva sniegto piedošanu, tad nāvīga grēka rezultāts ir izslēgšana no Kristus valstības un mūžīgā nāve ellē, jo mūsu brīvība ir apveltīta ar spēju pieņemt lēmumu ar neatgriezeniskām sekām, kas iesniedzas mūžībā. Tomēr gadījumos, kad varam spriest, ka attiecīgā rīcība pati par sevi ir smags pārkāpums, mums spriedums par citiem cilvēkiem jāuztic Dieva taisnīgumam un žēlsirdībai.

1862

Ikdienišķu grēku izdarām tad, ja grēka sastāvs nav smags, bet mūsu rīcība neatbilst morāles likuma norādījumiem, vai arī kad pārkāpjam morāles likumu smagākā lietā, taču pilnīgi to neapzinoties vai bez pilnīgas piekrišanas.

1863
1394
1472

Ikdienišķs grēks vājina mīlestību; tas liecina par nekārtīgām piesaistēm radītajiem labumiem; tas traucē dvēseles tikumisko izaugsmi un morāliskā labuma īstenošanu dzīvē; tas pelna laicīgu sodu. No brīvas gribas izdarīts ikdienišķs grēks, ja tas netiek nožēlots, pamazām mūs noved līdz nāvīgam grēkam. Tomēr ikdienišķs grēks nesarauj derības saites ar Dievu. Tas ir cilvēciski labojams ar Dieva žēlastības palīdzību. "Tas neatņem ne svētdarošo žēlastību un draudzību ar Dievu, ne pārdabisko mīlestību un mūžīgo svētlaimi" [98] :


"Kamēr cilvēks ir miesā, viņš nevar nodzīvot, neizdarījis kādu grēku, vismaz kādu ikdienišķu grēku. Taču šos grēkus, ko saucam par ikdienišķiem, neuzskati par nenozīmīgiem: ja tu tos uzskati par nenozīmīgiem, kad tos novērtē, tad lai tevi pārņem trīsas, kad tos saskaiti. Liels skaits vieglu priekšmetu, kopā ņemti, ir liels smagums; daudz ūdens pilienu piepilda upi; daudz graudu veido veselu kaudzi. Kāda tad ir mūsu cerība? Vispirmām kārtām - grēksūdze..." [99]

1864
2091
1037

"Katrs grēks un zaimi cilvēkiem tiks piedoti, bet zaimi pret Garu netiks piedoti." ( Mt 12, 31) [100] Dieva žēlsirdībai nav robežu, taču cilvēks, kas brīvprātīgi atsakās ar nožēlu pieņemt Dieva žēlsirdību, atraida savu grēku piedošanu un Svētā Gara dāvāto pestīšanu. [101] Šāda nocietināšanās var novest pie tā, ka grēki netiek nožēloti arī nāves brīdī un cilvēks nonāk mūžīgajā pazušanā.


V. Grēka izplatīšanās

1865
401
1768

Izdarīts grēks veicina krišanu citā grēkā; atkārtoti izdarot vienu un to pašu grēku, rodas netikums. No tā ceļas netikumīgas noslieces, kas aptumšo sirdsapziņu un skar spēju konkrēti izvērtēt labo un ļauno. Tādējādi pastāv slieksme grēkot arvien vairāk un smagāk, taču grēks nespēj līdz pašai saknei iznīcināt morālisko izjūtu.

1866
2539

Netikumus var klasificēt atbilstoši tikumiem, kuriem tie pretojas, vai arī saistībā ar galvenajiem grēkiem, kurus kristīgā pieredze, sākot jau ar sv. Jāni Kasiānu [102] un sv. Gregoru Lielo [103], īpaši izcēlusi. Par galvenajiem grēkiem sauc tos, kas izraisa citus grēkus un netikumus. Tie ir: lepnība, mantkārība, skaudība, dusmas, nešķīstība, negausība, slinkums jeb acēdija.

1867
2268

Katehētiskā tradīcija atgādina arī, ka pastāv "grēki, kas sauc uz debesīm". Uz debesīm sauc: Ābela asinis [104] ; sodomiešu grēks [105] ; Ēģiptē apspiestās tautas vaidi [106] ; svešinieka, atraitnes un bāreņa žēlabas [107] ; nopelnītās algas neizmaksāšana algādzim [108].

1868

Grēks ir personiska rīcība. Bez tam mēs esam atbildīgi par citu izdarītajiem grēkiem, ja tajos esam līdzdalīgi :

1736

- tieši un brīvprātīgi tajos piedalīdamies;


- tos pieprasīdami, iesacīdami, cildinādami vai piekrizdami tiem;


- neatklādami vai nenovērsdami tos, cik tas bijis atkarīgs no mums;


- aizstāvēdami tos, kas dara ļaunu.

1869
408
1887

Tādējādi grēks dara cilvēkus par līdzzinātājiem, viņu vidū rodas iekāre, varmācība un netaisnība. Grēki ir iemesls tam, ka rodas tādas sociālas situācijas un institūcijas, kas pretojas Dieva labestībai. "Grēka struktūras" ir personisko grēku un to rezultātu izpausmes. Tās, savukārt, liek arī saviem upuriem izdarīt grēku. Analoģiskā nozīmē tās veido "sociālo grēku" [109].


Kopsavilkums

1870

"Dievs visus bija pakļāvis nepaklausībai, lai visiem parādītu savu žēlsirdību." ( Rom 11, 32)

1871

Grēks ir "vārds, rīcība vai iekāre, kas pretojas mūžīgajam likumam". [110] Tas ir apvainojums, kas vērsts pret Dievu. Tas saceļas pret Dievu nepaklausībā, kas ir pretstatā Kristus paklausībai.

1872

Grēks ir rīcība, kas ir pretrunā ar saprātu. Grēks ievaino cilvēcisko dabu un grauj cilvēku solidaritāti.

1873

Visu grēku sakne meklējama cilvēka sirdī. Grēku veidus un to smaguma pakāpi galvenokārt nosaka grēka objekts.

1874

Nāvīgs grēks tiek izdarīts tad, kad labprātīgi un apzināti izvēlamies rīcību, kas ir pilnīgi pretēja dievišķajam likumam un cilvēka dzīves galamērķim. Nāvīgs grēks iznīcina mūsos pārdabisko mīlestību, bez kuras mūžīgā svētlaime nav iespējama. Ja tas netiek nožēlots, tad šāds grēks ieved mūžīgajā nāvē.

1875

Ikdienišķs grēks izraisa morālisku nekārtību, kas labojama ar dievišķo mīlestību, kura mūsos tomēr saglabājas.

1876

Atkārtoti izdarot grēkus, pat ikdienišķus, cilvēks ieslīgst netikumos, kuru vidū īpaši tiek izcelti galvenie grēki.


[1]Sal. Lk 15, 11-31.
[2] Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 22: AAS 58 (1966), 1042. lpp.
[3]Sal. 2 Kor 4, 4.
[4]Sal. Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 22: AAS 58 (1966), 1042. lpp.
[5]Sal. Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 14: AAS 58 (1966), 1036. lpp.
[6] Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 24: AAS 58 (1966), 1045. lpp.
[7]Sal. Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 15: AAS 58 (1966), 1036. lpp.
[8] Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 17: AAS 58 (1966), 1037. lpp.
[9] Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 16: AAS 58 (1966), 1037. lpp.
[10] Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 13: AAS 58 (1966), 1034. lpp.
[11] Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 13: AAS 58 (1966), 1035. lpp.
[12] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et Spes, 22: AAS 58 (1966), 1042. lpp.
[13]Sal. Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 15: AAS 58 (1966), 1036. lpp.
[14] Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 17: AAS 58 (1966), 1037. lpp.
[15] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et Spes, 16: AAS 58 (1966), 1037. lpp.
[16]Sv. Augustīns, De moribus Ecclesiæ catholicæ, 1, 3, 4: CSEL 90, 6 (PL 32, 1312).
[17]Sv. Augustīns, Confessiones, 10, 20, 29: CCL 27, 170 (PL 32, 791).
[18]Sv. Akvīnas Toms, In Symbolum Apostolorum scilicet "Credo in Deum" expositio, 15: nod.: Opera omnia, 27 sēj. (Parīze, 1875), 228. lpp.
[19]Sal. Mt 4, 17.
[20]Sal. 1 J ņ 3, 2; 1 Kor 13, 12.
[21]Sal. Mt 25, 21. 23.
[22]Sal. Ebr 4, 7-11.
[23]Sv. Augustīns, De civitate Dei, 22, 30: CSEL 40/2, 670 (PL 41, 804).
[24]Sal. 17, 3.
[25]Sal. Rom 8, 18.
[26]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 4, 20, 5: SC 100, 638.
[27] Džons Henrijs Ņūmens, Discourses addressed to Mixed Congregations, 5 [ Saintliness the Standard of Christian Principle ] (Vestminstera, 1966), no 89.-91. lpp.
[28]Sal. līdzību par sējēju: Mt 13, 3-23.
[29] Vatikāna II koncils , Past. konst. Gaudium et Spes, 17: AAS 58 (1966), 1037. lpp.
[30]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 4, 4, 3: SC 100, 424 (PG 7, 983).
[31]Sal. Rom 6, 17.
[32]Sal. Rad 4, 10.
[33]Sal. 2 Sam 12, 7-15.
[34]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ 2: AAS 58 (1966), 930. un 931. lpp.
[35]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ 7: AAS 58 (1966), 934. un 935. lpp.
[36] Ticības doktrīnas kongregācija , Instr. Libertatis conscientia, 13. AAS 79 (1987), 559. lpp.
[37]Sal. 8, 32.
[38]Sal. Rom 8, 21.
[39]22. svētdiena , kolekta : Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 371. lpp.; Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 404. lpp.
[40]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et Spes, 17: AAS 58 (1966), 1037. lpp.
[41]Sal. Mt 6, 2-4.
[42]Sv. Akvīnas Toms, In duo præcepta caritatis et in decem Legis præcepta expostitio, 6. nod.: Opera omnia, 27. sēj. (Parīze, 1875), 149. lpp.
[43]Sal. Mk 7, 21.
[44]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1-2, q. 26, a. 4, c.: Leona XIII izdevums, 6, 190.
[45]Sal. sv. Augustīns, De Trinitate, 8, 3, 4: CCL 50, 271-272 (PL 42, 949).
[46]Sv. Augustīns, De civitate Dei, 14, 7: CSEL 40/2, 13 (PL 41, 410).
[47]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1-2, q. 24, a. 1, c.: Leona XIII izdevums, 6, 179.
[48]Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1-2, q. 24, a. 3, c.: Leona XIII izdevums, 6, 181.
[49] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 16: AAS 58 (1966), 1037. lpp.
[50]Sal. Rom 2, 14-16.
[51]Sal. Rom 1, 32.
[52] Džons Henrijs Ņūmens, A Letter to the Duke of Norfolk, 5: Certain Difficulties felt by Anglicans in Catholic Teaching, 2. sēj. (Vestminstera, 1969), 248. lpp.
[53]Sv. Augustīns, In epistulam Joannis ad Parthos tractatus, 8, 9; PL 35, 2041.
[54] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 3: AAS 58 (1966), 932. lpp.
[55]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 14: AAS 58 (1966), 940. lpp.
[56]Sal. Lk 6, 31; Tob 4, 15.
[57] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 16: AAS 58 (1966), 1037. lpp.
[58]Sal. 1 Tim 3, 9; 2 Tim 1, 3; 1 Pēt 3, 21; Apd 24, 16.
[59] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 16: AAS 58 (1966), 1037. lpp.
[60] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 16: AAS 58 (1966), 1037. lpp.
[61]Sv. Gregors no Nīsas, De beatitudinis, oratio 1: Gregorii Nysseni opera, izd. W. Jaeger, 7./2. sēj. (Leidena, 1992), 82. lpp. (PG 44, 1200).
[62]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 47, a. 2, sed contra: Leona XIII izdevums, 8, 349.
[63]Sal. Sīr 5, 2; 37, 27-31.
[64]Sv. Augustīns, De moribus Ecclesiæ catolicæ, 1, 25 46: CSEL 90, 51 (PL 32, 1330-1331).
[65]Sal. 2 Pēt 1, 4.
[66]Sal. 1 Kor 13, 13.
[67] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 5: AAS 58 (1966), 819. lpp.
[68]Sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr . De iustificatione, 15. nod.: DS 1544.
[69] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 42: AAS 57 (1965), 48. lpp.; sal. tas pats, Dekl. Dignitatis humanæ, 14: AAS 58 (1966), 940. lpp.
[70]Sal. Rad 17, 4-8; 22, 1-18.
[71]Sal. Rom 8, 28-30.
[72]Sal. Mt 7, 21.
[73]Sal. Mt 10, 22; Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr . De iustificatione, 13. nod.: DS 1541.
[74]Sv. Terēze no Avilas, Exclamaciones del alma a Dios, 15, 3: Biblioteca Mística Carmelitana, 4. sēj. (Burgosa, 1917), 290. lpp.
[75]Sal. 13, 34.
[76]Sal. Mt 22, 40; Rom 13, 8-10.
[77]sal. Mt 5, 44.
[78]Sal. Rom 10, 27-37.
[79]Sal. Mk 9, 37.
[80]Sal. Mt 25, 40. 45.
[81]Sal. 1 Kor 13, 1-3.
[82]Sv. Bazilijs Lielais, Regulæ fusius tractatæ, prol. 3: PG 31, 896.
[83]Sv. Augustīns, In epistulam Ioannis ad Parthos tractatus, 10, 4: PL 35, 2056-2057.
[84]Sal. Is 11, 1-2.
[85]Sal. 1 Kor 13, 13.
[86]Sal. Lk 15.
[87]Sv. Augustīns, Sermo, 169, 4, 11, 13: PL 38, 923.
[88] Jānis Pāvils II, Enc. Dominum et vivificantem, 31: AAS 78 (1986), 843. lpp.
[89]Sv. Augustīns, Contra Faustum manichæum, 22, 27: CSEL 25, 621 (PL 42, 418); sal. sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1-2, q. 71, a. 6: Leona XIII izdevums, 7, 8-9.
[90]Sv. Augustīns, De civitate Dei, 14, 28: CSEL 40/2, 56 (PL 41, 436).
[91]Sal. Flp 2, 6-9.
[92]Sal. 14, 30.
[93]Sal. Rom 1, 28-32; 1 Kor 6, 9-10; Ef 5, 3-5; Kol 3, 5-9; 1 Tim 1, 9-10; 2 Tim 3, 2-5.
[94]Sal. 1 Jņ 5, 16-17.
[95]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1-2, q. 88, a. 2, c.: Leona XIII izdevums, 7, 135.
[96] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Reconciliatio et pœnitentia, 17: AAS 77 (1985), 221. lpp.
[97]Sal. Mk 3, 5-6; Lk 16, 19-31.
[98] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Reconciliatio et pœnitentia, 17: AAS 77 (1985), 221. lpp.
[99]Sv. Augustīns, In epistulam Ioannis ad Parthos tractatus, 1, 6: PL 35, 1982.
[100]Sal. Mk 3, 29; Lk 12, 10.
[101] Jānis Pāvils II, Enc. Dominum et vivificantem, 46: AAS 78 (1986), 864. un 865. lpp.
[102]Sv. Jānis Kasiāns, Consolatio, 5, 2: CSEL 13, 121 (PL 49, 611).
[103]Sv. Gregors Lielais, Moralia in Iob, 31, 45, 87: CCL 143B, 1610 (PL 76, 621).
[104]Sal. Rad 4, 10.
[105]Sal. Rad 18, 20; 19, 13.
[106]Sal. Izc 3, 7-10.
[107]Sal. Izc 22, 20-22.
[108]Sal. At 24, 14-15; Jk 5, 4.
[109] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Reconciliatio et pœnitentia, 16: AAS 77 (1985), 216. lpp.
[110]Sv. Augustīns, Contra Faustum manichæum, 22, 27: CSEL 25, 621 (PL 42, 418).