Otrā nodaļa. Cilvēku kopiena

1877
355

Cilvēka aicinājums ir atklāt citiem Dieva attēlu un tikt pārveidotam pēc Tēva viendzimušā Dēla attēla. Šim aicinājumam katrs cilvēks atbild personiski, jo katrs tiek aicināts ieiet dievišķajā svētlaimē; un šis aicinājums tāpat attiecas arī uz visu cilvēku kopienu.


1. artikuls. Persona un sabiedrība


I. Cilvēka aicinājuma sabiedriskais raksturs

1878
1702

Visi cilvēki tiek aicināti sasniegt vienu un to pašu galamērķi - Dievu. Pastāv zināma līdzība starp dievišķo Personu vienību un brālīgo kopību, kuru cilvēkiem jānodibina savā starpā patiesībā un mīlestībā. [1] Tuvākmīlestība nav atdalāma no mīlestības uz Dievu.

1879
1936

Cilvēkam ir nepieciešams dzīvot sabiedrībā. Tā viņam nav kaut kāda piedeva, bet gan nepieciešamība, ko nosaka cilvēka daba. Daloties ar citiem, esot dialogā ar saviem brāļiem un savstarpēji viens otram kalpojot, cilvēks attīsta savas iespējas; tādējādi viņš atbild savam aicinājumam. [2]

1880
771

Sabiedrība ir tādu personu kopums, kas savstarpēji organiski saistītas, pateicoties kādam principam, kas vieno visas personas un pārsniedz katru no tām atsevišķi. Būdama vienlaikus gan redzams, gan garīgs kopums, sabiedrība turpina pastāvēt laika ritumā: tā uzņem sevī pagātni un sagatavo nākotni. Katrs cilvēks caur sabiedrību ir "mantinieks", saņem savus "talantus", kuri bagātina viņa personību un kurus viņam jāattīsta. [3] Tas ir taisnīgi, ka cilvēkam ir pienākums pret kopienu, kurai viņš pieder, un ka tam jāciena tie kopienas locekļi, kam uzticētas rūpes par kopējo labumu.

1881
1929

To, kāda ir kopiena, nosaka tās mērķis, kādēļ tā pastāv, un šis mērķis nosaka īpašus likumus, pēc kuriem attiecīgā kopiena vadās, taču "cilvēka persona ir un tai jābūt visu sabiedrisko institūciju principam, subjektam un mērķim". [4]

1882
1913

Dažas sabiedriskās kopības formas, piemēram, ģimene un pilsoņu kopiena, tiešāk atbilst cilvēka dabai. Tās ir cilvēkam nepieciešamas. Lai veicinātu to, ka arvien vairāk cilvēku iesaistās sabiedriskajā dzīvē, ir jāatbalsta brīvi izvēlētu "ekonomisku, sociālu, sporta, atpūtas, profesionālu, politisku apvienību un biedrību dibināšana kā vienas valsts ietvaros, tā arī pasaules mērogā" [5]. Šī cilvēka "sociālizācija" jeb iesaistīšana sabiedrībā liecina arī par viņa dabisko tieksmi apvienoties, lai sasniegtu noteiktus mērķus, kuri pārsniedz atsevišķa cilvēka iespējas. Tā attīsta personas spējas, it īpaši iniciatīvu un atbildības sajūtu. Tā palīdz nodrošināt personas tiesību ievērošanu. [6]

1883
2431

Taču socializācija slēpj sevī arī briesmas. Pārāk tālejoša valsts iejaukšanās sabiedrībā var apdraudēt brīvību un personisko iniciatīvu. Baznīcas doktrīna ir izstrādājusi tā saucamo subsidiaritātes jeb atvietošanas principu, saskaņā ar kuru "augstākstāvošai sabiedriskajai struktūrai nav jāiejaucas zemākstāvošas sabiedriskās struktūras iekšējā darbībā, atņemot tai uzdevumus, taču tai nepieciešamības gadījumā jāatbalsta pēdējā un jāpalīdz koordinēt tās darbība attiecībās ar pārējiem sabiedrību veidojošajiem struktūrelementiem kopējā labuma nodrošināšanai" [7].

1884
307
302

Dievs nav gribējis paturēt sev vienam visu varas veidu izmantošanu. Katrai radībai Dievs uzlicis par pienākumu izpildīt tos uzdevumus, ko tā spēj saskaņā ar tās dabu. Pēc šāda pārvaldes veida ir jāvadās arī sabiedriskajā dzīvē. Paša Dieva attieksmei pret pasaules pārvaldīšanu, ar kuru Viņš apliecina tik lielu cieņu cilvēka brīvībai, būtu jāiedvesmo tie, kuri vada cilvēku kopienas. Viņiem jārīkojas kā dievišķās Apredzības kalpiem.

1885

Atvietošanas princips ir pretrunā ar jebkuru kolektīvisma formu. Tas ierobežo valsts iejaukšanos. Tas vērsts uz indivīdu un sabiedrības attiecību harmonizēšanu. Tas tiecas nodrošināt īstu starptautisko kārtību.


II. Atgriešanās un sabiedrība

1886
1779

Sabiedrība ir nepieciešama, lai cilvēks varētu īstenot savu aicinājumu. Lai sasniegtu šo mērķi, jāievēro patieso vērtību skala, kas "cilvēka fizisko un instinktīvo pusi pakārto iekšējai un garīgajai dimensijai" [8] :

2500

"Dzīvi sabiedrībā [..] pirmām kārtām jāuzskata par garīgu realitāti. Tā patiešām ir zināšanu apmaiņa patiesības gaismā, tiesību izmantošana un pienākumu izpildīšana, savstarpēja pamudināšana centienos pēc morāliskā labuma, kopības piedzīvošana, baudot cilvēka cienīgu skaistumu visās tā pienācīgajās izpausmēs, pastāvīga gatavība dalīties ar otru labākajā, kas ir pašam, un kopējas alkas pēc nemitīgas garīgās bagātināšanās. Šādas ir vērtības, kurām jārosina un jāvada notiekošais kultūras jomā, ekonomiskajā dzīvē, sabiedriskās dzīves organizēšanā, politiskajās kustībās, politiskās iekārtas veidošanā, likumdošanā un visās citās sabiedriskās dzīves nozarēs, tai nemitīgi attīstoties." [9]

1887
909
1869

Līdzekļu un mērķu samainīšana vietām [10], kad līdzeklis mērķa sasniegšanai kļūst par pašu galamērķi vai kad cilvēks tiek uzskatīts tikai par līdzekli kāda mērķa sasniegšanai, rada netaisnīgas sabiedriskās struktūras, kas "apgrūtina vai pat dara praktiski neiespējamu kristīgas, dievišķā Likumdevēja baušļiem atbilstošas rīcības īstenošanu" [11].

1888
407,1430

Tādēļ ir jāvēršas pie cilvēka garīgajām un morāliskajām spējām un no personas jāprasa nepārtraukta iekšējā atgriešanās, lai panāktu sociālās pārmaiņas, kas patiesi kalpotu personības uzplaukumam. Tas, ka cilvēkam vispirms vajadzīga sirds atgriešanās, nekādā ziņā cilvēku neatbrīvo, bet, gluži otrādi, uzliek viņam par pienākumu rūpēties, lai atveseļotu sabiedrisko iekārtu un mainītu tādus dzīves apstākļus, kas mudina uz grēku; tas jādara, lai sabiedriskā dzīve noritētu atbilstoši taisnīguma normām un lai tā veicinātu labumu, nevis liktu tam šķēršļus. [12]

1889
1825

Bez žēlastības palīdzības cilvēki nespētu "atklāt bieži vien tik šauro taku starp gļēvulību, kas pakļaujas ļaunumam, un vardarbību, kas, cenzdamās cīnīties pret ļaunumu, dara to vēl lielāku". [13] Šis šaurais ceļš ir mīlestības ceļš, proti, Dieva un tuvākmīlestības ceļš. Mīlestība ir vislielākais sociālais bauslis. Tā ir cieņa pret otru cilvēku un viņa tiesībām. Mīlestība prasa īstenot dzīvē taisnīgumu un ir vienīgā, kas var mūs darīt tam spējīgus. Mīlestība iedvesmo cilvēku upurēt savu dzīvi citu labā: "Katrs, kas mēģinās glābt savu dzīvību, to pazaudēs, un kas to pazaudēs, tas to atgūs." ( Lk 17, 33)


Kopsavilkums

1890

Pastāv līdzība starp dievišķo Personu vienību un brālīgo kopību, kura cilvēkiem jānodibina savā starpā.

1891

Lai cilvēks attīstītos kā persona, tad, atbilstoši savai dabai, viņam jādzīvo sabiedrībā. Daži sabiedriskās dzīves veidojumi, kā ģimene un pilsoņu kopiena, tiešāk atbilst cilvēka dabai.

1892

"Cilvēks kā persona ir un tam ir jābūt visu sociālo institūciju principam, subjektam un mērķim." [14]

1893

Ir jāveicina plaša cilvēku iesaistīšanās brīvi izvēlētās apvienībās un biedrībās.

1894

Saskaņā ar atvietošanas principu, ne valstij, ne arī kādai plašākai sabiedrībai nav jāaizstāj atsevišķu personu un nelielu sabiedrisku veidojumu iniciatīva un atbildība.

1895

Sabiedrībai jāveicina tikumiska dzīve, nevis jāliek tai šķēršļi. Pareizai vērtību skalai tā jāiedvesmo.

1896

Ja grēks sagandē sabiedrībā valdošo atmosfēru, tad jāaicina uz sirds atgriešanos un jāvēršas pie Dieva žēlastības. Mīlestība mudina ieviest taisnīgas reformas. Sociālo jautājumu atrisināšana, norobežojoties no Evaņģēlija, nav iespējama. [15]


2. artikuls. Līdzdalība sabiedriskajā dzīvē


I. Autoritāte un vara

1897
2234

"Sabiedrībā nevaldītu kārtība un tā nevarētu uzplaukt, ja tās priekšgalā neatrastos cilvēki, kas, likumīgi saņēmuši varu, nodrošina sabiedrisko institūciju darbību un pienācīgi rūpējas par kopējo labumu." [16]


Par "varu" sauc kvalitāti, kuras spēkā personas vai institūcijas izdod cilvēkiem likumus un rīkojumus, gaidot no viņiem attiecīgu paklausību.

1898

Jebkurai cilvēku kopienai ir nepieciešama autoritāte, kas to pārvaldītu. [17] Šī nepieciešamība sakņojas cilvēka dabā. Tas vajadzīgs, lai valsts būtu vienota. Autoritātes uzdevums - cik vien iespējams rūpēties par sabiedrības kopējo labumu.

1899
2235

Vara, kuru pieprasa morāliskās normas, nāk no Dieva: "Katrs cilvēks lai ir padots priekšniecības varai, jo nav varas, kā tikai no Dieva; un tā, kas ir, ir Dieva iecelta. Tāpēc tas, kas pretojas priekšniecībai, pretojas Dieva kārtībai; bet tie, kas pretojas, paši sev sagādā pazudināšanu." ( Rom 13, 1-2) [18]

1900
2238

Paklausība katram uzliek pienākumu izturēties pret priekšniecību ar pienācīgo godbijību un cienīt to tā, lai personas, kas veic šo sabiedrisko pienākumu, atbilstoši nopelniem saņemtu pateicību un labvēlību.

2240

Svētā pāvesta Romas Klementa spalvai pieder vissenākā Baznīcas lūgšana par politisko varu [19] :


Viņiem "dod, Kungs, veselību, mieru, saskaņu un izturību, lai bez šķēršļiem viņi īstenotu varu, ko Tu esi viņiem piešķīris. Jo tas taču esi Tu, Kungs, debesu Karalis, kas valdi pār mūžu mūžiem un kas cilvēku bērniem dod slavu, godu un varu pār visām zemes lietām. Dāvā, Kungs, tiem gudrību, lai viņi saprastu, kas labs un patīkams Tavās acīs, lai, Tevis doto varu mierā un lēnībā pildīdami, viņi iegūtu Tavu labvēlību" [20].

1901

Ja vara ciena Dieva noteikto kārtību, tad "politiskās iekārtas noteikšana un vadītāju izvēlēšana tiek atstātas pilsoņu brīvās gribas ziņā" [21].

2242

Dažādas politiskās iekārtas morāliski ir pieļaujamas, tad, ja tās kalpo tās sabiedrības tiesiskajam labumam, kura pieņēmusi attiecīgo iekārtu. Tādas politiskās iekārtas, kas savā būtībā vērstas pret dabisko likumu, sabiedrisko kārtību un personu pamattiesībām, nevar nodrošināt kopējo labumu tautām, kurām tās sevi uzspiež.

1902
1930

Savu morālisko tiesiskumu vara nesaņem pati no sevis. Tā īstenojama nevis despotiski, bet sabiedrības kopējā labuma dēļ tai jādarbojas kā "morāliskam spēkam, kas balstās uz brīvību un apzinīgu savu pienākumu pildīšanu" [22] :

1951

"Cilvēciskā likumdošana ir likumīga tikai tiktāl, ciktāl tā ievēro taisnīgumu: no tā būs redzams, ka tās spēja nāk no mūžīgā likuma. Un atbilstoši tam, cik tā atkāptos no veselā saprāta, tā būtu jāpasludina par netaisnīgu, jo tad tā neatspoguļotu patiesu likumu, bet drīzāk būtu vardarbības izpausme." [23]

1903
2242

Likumīgi vara tiek īstenota tikai tiktāl, ciktāl tā cenšas nodrošināt attiecīgās sabiedrības kopējo labumu, kā arī - cik šī mērķa sasniegšanai tā izmanto morāliski likumīgus līdzekļus. Ja gadās, ka priekšniecība izdod netaisnīgus likumus vai pieņem morāliskajai kārtībai pretējus lēmumus, tad sirdsapziņai nav jāpakļaujas šādiem rīkojumiem. "Tad vara zaudē savu jēgu un pagrimst, pārvēršoties par apspiešanas rīku." [24]

1904

"Ir vēlams, lai ikkatra vara atrastos līdzsvarā ar citām valsts iestādēm un kompetences sfērām, kas tai liktu ievērot taisnīgumu. Tāds ir "tiesiskas valsts" princips, kurā valda likums, nevis atsevišķu cilvēku iegribas." [25]


II. Kopējais labums

1905
801
1881

Tā kā cilvēks pēc savas dabas ir sabiedriska būtne, tad katra labums noteikti ir saistīts ar kopējo labumu. Kopējais labums nav nosakāms citādi, kā tikai saistībā ar cilvēku kā personu:


"Nedzīvojiet atšķirtībā, noslēgušies sevī, it kā būtu jau attaisnoti, bet vienojieties centienos pēc tā, kas visiem nāk par labu." [26]

1906

Ar kopējo labumu jāsaprot "sociālo apstākļu kopums, kas pilnīgāk un vieglāk sekmē gan grupu, gan atsevišķu locekļu pilnveidošanos". [27] Kopējais labums attiecas uz visu sabiedrības locekļu dzīvi. No ikviena tas prasa apdomīgi rīkoties, it īpaši no tiem, kuru rokās ir vara. Kopējo labumu raksturo tā trīs pamatelementi.

1907
1929
2106

Pirmkārt, tas prasa cienīt personu kā tādu. Kopējā labuma vārdā varas orgāniem jāievēro cilvēka personas neatņemamās pamattiesības. Sabiedrībai jānodrošina katram tās loceklim iespēja īstenot viņa aicinājumu. Īpašā veidā kopējais labums rodams apstākļos, kuros tiek izmantotas tādas cilvēka aicinājuma uzplaukumam nepieciešamas dabiskās tiesības kā "rīkoties saskaņā ar savu taisno sirdsapziņu, tiesības pasargāt savu privāto dzīvi un taisnīgi izmantot savu brīvību, arī attiecībā uz reliģiju". [28]

1908
2441

Otrkārt, kopējais labums prasa sabiedrisko labklājību un attiecīgās sabiedrības attīstību. Šī attīstība attiecas uz visiem sabiedriskajiem pienākumiem. Protams, sabiedriskajai varai kopējā labuma vārdā pienākas izšķirt, kura no dažādajām atsevišķajām interesēm ir piemērotākā. Taču tai ikvienam cilvēkam jādara pieejams tas, kas vajadzīgs, lai dzīvotu patiesi cilvēcisku dzīvi: barība, apģērbs, veselība, darbs, izglītība un kultūra, pienācīga informācija, tiesības dibināt ģimeni utt. [29]

1909
2304
2310

Visbeidzot, kopējais labums prasa mieru, tas ir, taisnīgas iekārtas noturību un drošību. Tas nozīmē, ka vara ar godīgiem līdzekļiem nodrošina sabiedrības un tās locekļu drošību. Tā nodrošina ikvienas personas un visas sabiedrības tiesības uz likumīgu aizsardzību.

1910
2244

Ja katrai atsevišķajai cilvēku kopienai ir savs kopējais labums, kas ļauj tai sevi apzināties kā tādu, tad pilnīgāk tās kopējais labums īstenojams politiskajā kopienā. Valstij pienākas aizstāvēt un veicināt laicīgās sabiedrības, atsevišķu pilsoņu un sociālo grupu kopējo labumu.

1911
2438

Cilvēku savstarpējā atkarība arvien pieaug. Pakāpeniski tā aptver visu pasauli. Cilvēku saimes, kas sastāv no locekļiem, kuriem visiem vienlīdzīgi piemīt dabiskā cieņa, vienība nozīmē to, ka eksistē universāls kopējais labums. Tas prasa tādu tautu kopienas sakārtojumu, kas spētu "gan apmierināt dažādās cilvēku vajadzības [..] sabiedriskās dzīves nozarē (uzturs, veselība, izglītība [..]), gan arī tikt galā ar daudzajiem īpašajiem gadījumiem, kas var rasties jebkurā pasaules apgabalā, piemēram, sniegt politisko patvērumu bēgļiem, sniegt palīdzību pārceļotājiem un viņu ģimenēm)". [30]

1912
1881

Kopējais labums vienmēr ir vērsts uz katras atsevišķās personas attīstību. "Sabiedriskajai kārtībai jābūt tādai, ka lietas tiek pakļautas personām, un nevis otrādi." [31] Šī kārtība tiek balstīta patiesībā, celta taisnīgumā, dzīvināta mīlestībā.


III. Atbildība un līdzdalība

1913

Līdzdalība ir personas brīvprātīga un augstsirdīga iesaistīšanās sabiedrisko labumu apmaiņā. Nepieciešams, lai ikviens saskaņā ar vietu un lomu, kādu tas ieņem, piedalītos kopējā labuma attīstībā. Šis pienākums nav atdalāms no cilvēka cieņas.

1914
1734

Līdzdalība pirmām kārtām tiek īstenota tad, ja katrs uzņemas personisku atbildību savā vietā: ar rūpīgu bērnu audzināšanu ģimenē, ar apzinīgu attieksmi pret darbu cilvēks darbojas gan sava līdzcilvēka, gan sabiedrības labā. [32]

1915
2239

Savu iespēju robežās pilsoņiem ir aktīvi jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē. Šī līdzdalība var būt tik dažāda, cik dažādas ir zemes un kultūras. "Slavējamas ir tās tautas, kuru patiesā brīvībā iespējami lielāks skaits pilsoņu iesaistās sabiedriskajās lietās." [33]

1916
1888
2409

Visu cilvēku piedalīšanās kopējā labuma celšanā, kā jebkurš ētisks pienākums, sevī ietver nemitīgu sabiedrības locekļu atgriešanos. Krāpšana vai cita veida izvairīšanās no likuma ievērošanas un sabiedriskā pienākuma pildīšanas ir stingri jāsoda, jo tas nav savienojams ar prasībām pēc taisnīguma. Ir jāatbalsta tādas sabiedriskās iestādes, kas uzlabo cilvēka dzīves apstākļus. [34]

1917
1818

Sabiedriskās varas īstenotājiem pienākas nostiprināt tās vērtības, kas vieš uzticību grupas locekļos un mudina tos veltīt spēkus kalpošanai saviem līdzcilvēkiem. Šī līdzdalība sākas jau ar audzināšanu un kultūru. "Ir taisnīgi uzskatīt, ka ceļu uz nākotni pavērs tie, kuri nākamajām paaudzēm spēs nodot tālāk dzīves jēgu un cerību." [35]


Kopsavilkums

1918

"Nav varas, kā tikai no Dieva; un tā, kas ir, ir Dieva iecelta." ( Rom 13, 1)

1919

Ikvienai cilvēku kopienai, lai tā pastāvētu un attīstītos, ir nepieciešama likumīga vara.

1920

"Politiskā kopība un sabiedriskā vara savu pamatojumu rod cilvēka dabā un līdz ar to tā ir atkarīga no Dieva noteiktās kārtības." [36]

1921

Varas izmantošana ir likumīga tad, ja tā tiecas pēc sabiedrības kopējā labuma. Lai to sasniegtu, tai jālieto tikai morāliski pieņemami līdzekļi.

1922

Dažādas politiskās iekārtas ir likumīgas tad, ja tās veicina sabiedrības labumu.

1923

Politiskajai varai jādarbojas morāliskās kārtības ietvaros un jānodrošina brīvības izmantošanai nepieciešamie apstākļi.

1924

Ar kopējo labumu saprotam "sociālo apstākļu kopumu, kas gan grupu, gan atsevišķu to locekļu izaugsmi sekmē pilnīgāk un vieglāk". [37]

1925

Kopējo labumu raksturo trīs būtiski elementi: personas pamattiesību ievērošana un veicināšana, sabiedrības garīgo un laicīgo labumu attīstība un vairošana, sabiedriskās grupas un tās locekļu miers un drošība.

1926

Cienīt cilvēku kā personu nozīmē meklēt kopējo labumu. Katram ir jārūpējas par tādu sabiedrisko iestādījumu dibināšanu un atbalstīšanu, kas uzlabo cilvēka dzīves apstākļus.

1927

Valstij pienākas aizsargāt un attīstīt pilsoniskās sabiedrības kopējo labumu. Visas cilvēku saimes kopējais labums prasa organizēt starptautisko sabiedrību.


3. artikuls. Sociālais taisnīgums

1928
2832

Sociālo taisnīgumu sabiedrība nodrošina tad, ja rada apstākļus, kas ļauj gan apvienībām, gan katrai atsevišķajai personai saņemt to, kas tai pienākas saskaņā ar tās dabu un aicinājumu. Sociālais taisnīgums ir saistīts ar kopējo labumu un varas īstenošanu.


I. Personas cieņa

1929
1881

Sociālo taisnīgumu var panākt, tikai ievērojot cilvēka transcendento cieņu. Persona ir sabiedrības galamērķis, kuram tā pakārtota:


"Radītājs mums ir uzticējis aizsargāt un sekmēt cilvēcisko cieņu un [..] jebkurā vēsturiskajā situācijā vīrieši un sievietes par to ir atbildīgi saskaņā ar savu pienākumu." [38]

1930
1700
1902

Cieņa pret cilvēku kā personu nozīmē cienīt tiesības, kuras cilvēkam pienākas kā Dieva radībai. Šīs tiesības ir pāri visam, un sabiedrībai tās jāpieņem. Tās ir jebkuras varas likumīgais morāliskais pamats. Sabiedrība, kas šīs tiesības mīda ar kājām vai atsakās tās atzīt pozitīvajā likumdošanā, grauj pati savu morālisko likumību. [39] Neievērojot šo cieņu, varai atliek tikai ķerties pie spēka vai vardarbības lietošanas, lai panāktu savu padoto paklausību. Baznīcai pienākas atgādināt par šīm tiesībām labas gribas cilvēkiem un parādīt, ka tās atšķiras no nepamatotām un nepareizām prasībām.

1931
2212
1825

Cieņa pret cilvēku kā personu izpaužas sekojošā principa respektēšanā: "Lai katrs bez jebkāda izņēmuma savu tuvāko uzskata par savu 'otro es'. Vispirmām kārtām lai viņš rūpējas par viņa dzīvību un par cienīgiem dzīves apstākļiem." [40] Neviena likumdošana pati no sevis vien nevar novērst bailes, aizspriedumus, augstprātību un egoismu, kas ir par šķērsli patiesi brālīgu sabiedrību nodibināšanai. Tikai mīlestība, kas ikvienā cilvēkā saskata savu "tuvāko", savu brāli, var darīt galu šādai rīcībai.

1932
2449

Pienākums kļūt par otra cilvēka tuvāko un aktīvi kalpot viņam kļūst vēl jo neatliekamāks, jo nabagāks ir otrs cilvēks, vienalga - kādā veidā. "Ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši." ( Mt 25, 40)

1933
2303

Tāds pats pienākums mums ir pret tiem, kas domā un rīkojas citādāk, nekā mēs. Kristus mācība pat pieprasa, lai mēs piedotu pārestības. Ar mīlestības bausli, kas būtībā ir jaunais likums, Viņš liek mīlēt arī visus ienaidniekus. [41] Atbrīvošanās Evaņģēlija garā nav savienojama ar naidu pret ienaidnieku kā personu, taču tas neattiecas uz naidu pret ļaunumu, kuru ienaidnieks izdarījis.


II. Vienlīdzība un atšķirības starp cilvēkiem

1934
225

Visi cilvēki ir radīti pēc vienīgā Dieva attēla un ir apveltīti ar saprātīgu dvēseli, visiem cilvēkiem ir viena daba un viena izcelsme. Kristus upura izpirkti, visi tiek aicināti piedalīties dievišķajā svētlaimē: tātad visiem cilvēkiem pienākas vienlīdzīga cieņa.

1935
357

Cilvēkus vienlīdzīgus dara galvenokārt viņu personiskā cieņa un tiesības, kuras tā nosaka:


"Jebkāda [..] sabiedriskā vai kulturālā diskriminācijas forma, kas aizskar personas pamattiesības: vai tā balstītos uz dzimumu vai rasi, ādas krāsu, sabiedrisko stāvokli, valodu vai reliģiju, ir jāpārvar, jo tā ir pretrunā ar Dieva nodomu." [42]

1936
1879

Ienākot pasaulē, cilvēka rīcībā nav viss, kas nepieciešams viņa fiziskās un garīgās dzīvības attīstībai. Viņam ir vajadzīga citu palīdzība. Cilvēki atšķiras viens no otra ar vecumu, fiziskajām, intelektuālajām un morāliskajām spējām. Atšķirības saistītas arī ar to, cik un kādas bagātības katrs saņēmis no citiem un devis tiem pretī, kā arī ar bagā-tību sadali [43]. "Talentus" visi nesaņem vienādi. [44]

1937
340
791
1202

Atšķirības, kas pastāv starp cilvēkiem, saskaņā ar savu plānu gribējis Dievs - katram jāsaņem no otra cilvēka tas, kas viņam vajadzīgs; un tie, kuriem ir īpaši "talanti", dāvā to nestos labumus citiem, kam tie vajadzīgi. Atšķirības mudina cilvēkus un bieži vien pat liek tiem būt cēlsirdīgiem un labvēlīgiem, liek dalīties ar citiem; tās rosina kultūru savstarpējo bagātināšanos:


"Tikumus Es nedodu visiem vienādi. Daudzus no tiem Es sadalu tā: tam - vienu, bet tam - otru. [..] Vienam - mīlestību, otram - taisnīgumu, citam - pazemību, vēl citam - dzīvu ticību [..] Kas attiecas uz garīgajām un laicīgajām dāvanām un veltēm, [..] tad Es tās esmu sadalījis vislielākajā daudzveidībā, jo Es neesmu gribējis, lai kādam būtu pilnīgi viss nepieciešamais, bet lai cilvēki varētu pēc nepieciešamības dāvāt viens otram mīlestību; Es gribēju, lai tie būtu vajadzīgi viens otram un lai visi Man kalpotu, izdalot no Manis saņemtās žēlastības un veltes." [45]

1938
2437

Pastāv arī netaisnīgas nevienlīdzības formas, kas skar miljoniem vīriešu un sieviešu. Tās ir klajā pretrunā ar Evaņģēliju:

2317

"Vienlīdzīgā cieņa, kas pienākas visām personām, prasa, lai tiktu panākti taisnīgāki un cilvēcīgāki dzīves apstākļi. Pārmērīgā ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība, kāda valda starp vienas un tās pašas cilvēku saimes locekļiem un tautām, ir klupšanas akmens, ieļaunojums. Tā ir par šķērsli sociālajai taisnībai, taisnīgumam, cilvēka cieņas ievērošanai, kā arī sabiedriskajam un starptautiskajam mieram." [46]


III. Cilvēku solidaritāte

1939
2213

Solidaritātes, kas tiek saukta arī par "draudzību" vai "sabiedrisko mīlestību", princips ir prasība, kas tiešā ceļā izriet no cilvēciskās un kristīgās brālības [47] :

360

Kļūda, kas "mūsdienās tik plaši izplatījusies, ir aizmirst cilvēcisko izpalīdzību un mīlestību, ko prasa gan visu cilvēku kopējā izcelsme un viņu kā saprātīgu būtņu vienlīdzība, lai arī kādai tautai tie piederētu, gan arī pestīšanas upuris, kuru Kungs Kristus upurēja uz krusta altāra savam debesu Tēvam par grēcīgo cilvēci. [48]

1940
2402

Solidaritāte pirmām kārtām izpaužas labumu sadalē un apmaksā par padarīto darbu. Tā ietver arī cīņu par taisnīgāku sabiedrisko iekārtu, kurā labāk var kliedēt saspīlējumu un vieglāk atrisināt konfliktus izlīguma veidā.

1941
2317

Sociālekonomiskās problēmas var atrisināt, tikai izmantojot visas solidaritātes formas: nabadzīgo ļaužu saliedētību un savstarpējo izpalīdzību, bagāto cilvēku solidaritāti ar trūcīgajiem, strādnieku solidaritāti, solidaritāti starp kāda uzņēmuma darba devējiem un darba ņēmējiem, solidaritāti arī starp tautām un nācijām. Starptautisko solidaritāti prasa morāliskā kārtība. No tās daļēji atkarīgs miers visā pasaulē.

1942
1887
2632

Solidaritātes tikums neattiecas tikai uz materiālajiem labumiem. Baznīca, izplatīdama ticības garīgos labumus, piedevām veicināja arī laicīgo labumu vairošanu, kuriem tā bieži pavēra jaunas iespējas. Tādējādi gadsimtu gaitā ir attaisnojušies Kunga vārdi: "Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, bet viss pārējais jums būs pielikts klāt" ( Mt 6, 33):


"Un tā jau kopš divtūkstoš gadiem Baznīcas dvēselē dzīvo un turpina pastāvēt šī kopīgās atbildības izjūta, kas ir iedvesmojusi un turpina iedvesmot cilvēku dvēseles līdz pat tādai varonīgai mīlestībai, saskaņā ar kuru darbojušies un darbojas mūki-lauksaimnieki, vergu atbrīvotāji, slimnieku kopēji, ticības, civilizācijas un zinātnes izplatītāji visās paaudzēs un tautās, lai radītu tādus sociālos apstākļus, kas visiem dotu iespēju dzīvot cilvēka un kristieša cienīgu dzīvi." [49]


Kopsavilkums

1943

Sabiedrība nodrošina sociālo taisnīgumu, radīdama tādus apstākļus, kas apvienībām un ikvienam cilvēkam ļauj saņemt to, kas tam pienākas.

1944

Cieņa pret cilvēku kā personu nozīmē uzskatīt līdzcilvēku par savu "otro es". Tā prasa ievērot cilvēka pamattiesības, kuras nosaka cieņa, kāda piemīt cilvēkam kā personai.

1945

Cilvēku vienlīdzība attiecas uz viņu personisko cieņu un tiesībām, kuras šī cieņa nosaka.

1946

Atšķirības starp cilvēkiem pieder pie Dieva nodoma, jo Viņš grib, lai mēs viens otram būtu vajadzīgi. Tām jāveicina mīlestība.

1947

Cieņa, kas visiem cilvēkiem piemīt vienādi, nozīmē to, ka nepieciešamas pūles, lai samazinātu pārmērīgo sociālo un ekonomisko nevienlīdzību. Tā liek darīt visu, lai netaisnīgo nevienlīdzību novērstu pavisam.

1948

Solidaritāte savā būtībā ir kristīgs tikums. Tas nozīmē, ka cilvēki dalās viens ar otru materiālajos labumos, bet vēl vairāk - garīgajās vērtībās.


[1]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 24, 3: AAS 58 (1966), 1045. lpp.
[2]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 25, 3: AAS 58 (1966), 1045. lpp.
[3]Sal. Lk 19, 13. 15.
[4] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 25: AAS 58 (1966), 1045. lpp.
[5] Jānis XXIII, Enc. Mater et magistra, 60: AAS 53 (1961), 416. lpp.
[6]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 25: AAS 58 (1966), 1045. un 1046. lpp.; Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 16: AAS 83 (1991), 813. lpp.
[7] Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 48, AAS 83 (1991), 854. lpp.; sal. Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno : AAS 23 (1931), no 184.-186. lpp.
[8] Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 36, AAS 83 (1991), 838. lpp.
[9] Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 36: AAS 55 (1963), 266. lpp.
[10]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 41, AAS 83 (1991), 844. lpp.
[11] Pijs XII, Radio vēstījums (1941. gada 1. jūnijā): AAS 33 (1941), 197. lpp.
[12]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 36: AAS 57 (1965), 42. lpp.
[13] Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 25, AAS 83 (1991), 823. lpp.
[14] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 25: AAS 58 (1966), 1045. lpp.
[15]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 5, AAS 83 (1991), 800. lpp.
[16] Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 46: AAS 55 (1963), 269. lpp.
[17]Sal. Leons XIII, Enc. Diuturnum illud, Leons XIII, Acta, 2, 271; tas pats, Enc. Immortale Dei : Leona XIII Acta, 5, 120.
[18]Sal. 1 Pēt 2, 13-17.
[19]Sal. jau 1 Tim 2,1-2.
[20]Sv. Romas Klements, Epistula ad Corinthios, 61, 1-2: SC 167, 198-200 ( Funk, 1, 178-180).
[21] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 74: AAS 58 (1966), 1096. lpp.
[22] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 74: AAS 58 (1966), 1096. lpp.
[23]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1-2, q. 93, a. 3, ad 2: Leona XIII izdevums, 7, 164.
[24] Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 51: AAS 55 (1963), 271. lpp.
[25] Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 44, AAS 83 (1991), 848. lpp.
[26] Epistula Pseudo Barnabæ, 4, 10: SC 172, 100-102 ( Funk, 1, 48).
[27] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 26: AAS 58 (1966), 1046. lpp.; sal. turpat, 74: AAS 58 (1966), 1096. lpp.
[28] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 26: AAS 58 (1966), 1046. lpp.
[29]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 26: AAS 58 (1966), 1046. lpp.
[30] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 84: AAS 58 (1966), 1107. lpp.
[31] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 26: AAS 58 (1966), 1047. lpp.
[32] Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 43: AAS 83 (1991), 847. lpp.
[33] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 31: AAS 58 (1966), 1050. lpp.
[34]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 30: AAS 58 (1966), 1049. lpp.
[35] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 31: AAS 58 (1966), 1050. lpp.
[36] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 74: AAS 58 (1966), 1096. lpp.
[37] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 26: AAS 58 (1966), 1046. lpp.
[38] Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 47: AAS 80 (1980), 581. lpp.
[39]Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 61: AAS 55 (1963), 274. lpp.
[40] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 27: AAS 58 (1966), 1047. lpp.
[41]Sal. Mt 5, 43-44.
[42] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 29: AAS 58 (1966), 1048. un 1049. lpp.
[43]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 29: AAS 58 (1966), 1048. lpp.
[44]Sal. Mt 25, 14-30; Lk 19, 11-27.
[45] Sv. Katrīna no Sjēnas, Dialoghi: Il dialogo della Divina provvidenza, 7: izd. Ca-vallini (Roma, 1995), 23. un 24. lpp.
[46] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 29: AAS 58 (1966), 1049. lpp.
[47]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 38-40: AAS 80 (1988), no 564.-569. lpp.; tas pats, Enc. Centesimus annus, 10: AAS 83 (1991), 805. un 806. lpp.
[48]Pijs XII, Enc., Summi Pontificatus : AAS 31 (1939), 426. lpp.
[49] Pijs XII, Radio vēstījums, (1941. gada 1. jūnijā): AAS 33 (1941), 204. lpp.