Trešā nodaļa. Dieva dāvātā pestīšana: likums un žēlastība

1949

Tā kā cilvēks ir aicināts uz svētlaimi, bet grēks viņu ir ievainojis, tad cilvēkam ir nepieciešama Dieva sniegtā pestīšana. Dieva palīdzība pie cilvēka nonāk Kristū caur Likumu, kas viņu vada, un žēlastību, kas viņu balsta:


"Rūpējieties par savu pestīšanu ar bailēm un drebēšanu. Jo Dievs ir Tas, kas jūsos izsauc vēlēšanos un rīcību pēc savas labpatikas." ( Flp 2, 12-13)


1. artikuls. Morāliskais likums

1950
53
1719

Morāliskais likums ir dievišķās Gudrības darbs. Bibliskajā nozīmē - tas ir kā tēvišķīgs norādījums, Dieva pedagoģija. Cilvēkiem tas norāda, kā rīkoties, lai nonāktu pie apsolītās svētlaimes; un aizliedz iet pa ļaunuma ceļiem, kuri aizved prom no Dieva un Viņa mīlestības. Šis likums ir reizē stingrs tā norādījumos un tīkams tā apsolījumos.

1951
295
306

Likums ir rīcības norma, kuru noteikusi kompetenta autoritāte kopējā labuma sasniegšanai. Morāliskais likums balstās uz to, ka starp radībām valda saprātīga kārtība, kuru viņu pašu labumam un galamērķa sasniegšanai ar savu varu, gudrību un labestību ieviesis Radītājs. Jebkura likuma sākotnējā un galīgā patiesība meklējama mūžīgajā likumā. Saprāts pasludina un nosaka likumu kā līdzdalību dzīvā Dieva, visu Radītāja un Pestītāja, apredzībā. "Šis saprātīgais pakārtojums tiek saukts par likumu" [1] :

301

"Lai vienīgi cilvēkam slava, kurš vienīgais bijis cienīgs saņemt no Dieva likumu: viņš, ar saprātu apveltītā dzīvā būtne, kas spēj saprast un uztvert, var pats noteikt savu rīcību, balstoties uz savu brīvību un saprātu, padevībā Dievam, kurš cilvēkam visu pakļāvis." [2]

1952

Morāliskā likuma izpausmes ir dažādas, un tās visas ir savstarpējā kopsakarībā: mūžīgais likums - visu likumu avots Dievā; dabiskais likums; Atklāsmē saņemtais likums, kas satur gan veco, gan jauno jeb evaņģēlisko Likumu; visbeidzot - civilie un Baznīcas likumi.

1953
578

Morāliskais likums savu pilnību un vienību rod Kristū. Jēzus Kristus pats ir pilnības ceļš. Viņš pats ir Likuma galamērķis, jo vienīgi Viņš māca un sniedz Dieva taisnību: "Jo Likuma galamērķis ir Kristus ikviena ticīgā attaisnošanai." ( Rom 10, 4)


I. Dabiskais morāles likums

1954
307
1776

Cilvēks piedalās Radītāja gudrībā un labestībā. Viņš cilvēkam piešķir spēju valdīt pār savu rīcību un vadīt sevi, lai sasniegtu patieso un labo. Dabiskais likums izsaka sākotnējo morālisko apziņu, kas ļauj cilvēka prātam saprast, kas labs un kas ļauns, kas patiess un kas meli:


"Dabiskais likums [..] ir ierakstīts un iegravēts katra cilvēka dvēselē, jo šis likums ir cilvēciskais saprāts, kas liek tam darīt labu un aizliedz grēkot. Taču cilvēciskā saprāta norādījumiem nevarētu būt likuma spēka, ja tie neizsacītu un neiztulkotu rīkojumus, kas nāk no kāda cita, augstāka saprāta, kuram jāpakļaujas mūsu garam un brīvībai." [3]

1955
1787
396
2070

Dievišķais un dabiskais [4] likums rāda cilvēkam ceļu, pa kuru tam jāiet, lai darītu labu un nonāktu pie sava galamērķa. Dabiskais likums izsaka pirmos un būtiskākos norādījumus, kas regulē morālisko dzīvi. Šī likuma pamatā ir gan alkas pēc Dieva un pakļaušanās Viņam, kurš ir ikviena labuma avots un tiesnesis, gan arī spēja pieņemt otru cilvēku kā sevi pašu. Dabiskā likuma galvenie norādījumi ir izteikti desmit baušļos. Šo likumu sauc par dabisko nevis tādēļ, ka tas attiektos uz nesaprātīgo būtņu dabu, bet gan tāpēc, ka saprāts, kas dod šī likuma norādījumus, pieder tieši cilvēka dabai:


"Kur gan šie norādījumi ir ierakstīti, ja ne gaismas grāmatā, kuru sauc par Patiesību? Tieši šajā grāmatā ir ierakstīts ikviens taisnīgs likums, no šejienes tas pāriet cilvēka sirdī, kurš rīkojas taisnīgi, tāpēc ka taisnība viņa sirdī nevis nāk un iet, bet ir atstājusi tajā savu nospiedumu, līdzīgi kā tas notiek ar zīmoga gredzenu, kas atstāj vaskā savu nospiedumu, bet ne pats sevi." [5]


Dabiskais likums - "tas nav nekas cits, kā saprāta gaisma, kuru mūsos ielicis Dievs; ar tās palīdzību mēs zinām, kas jādara un no kā jāizvairās. Šo gaismu un šo likumu Dievs cilvēkam devis viņa radīšanas brīdī". [6]

1956
2261

Dabiskais likums, kas ir klātesošs katra cilvēka sirdī un ko atklāj prāts, savos norādījumos ir universāls, un tā autoritāte attiecas uz visiem cilvēkiem. Tas izsaka personas cieņu un nosaka tās pamattiesības un pienākumus:


"Nav šaubu, ka pastāv patiess likums - taisns prāts; tas ir saskaņā ar dabu, kas dota visiem cilvēkiem; tas ir nemainīgs un mūžīgs; izpildīt tā rīkojumus ir pienākums; tā aizliegumi nodrošina izvairīšanos no kļūdām. [..] Nav atļauts šo likumu aizvietot ar pretēju likumu, ne arī, pat daļēji, apiet to, tāpat arī neviens to nevar pilnīgi atcelt." [7]

1957

Dabiskā likuma pielietošana ir ļoti dažāda; taču tai jānotiek apdo-mīgi un saskaņā ar daudzveidīgajiem dzīves nosacījumiem, atkarībā no vides, laikmeta un apstākļiem. Taču visā kultūru dažādībā dabiskais likums paliek kā norma, kas cilvēkus savstarpēji vieno un sniedz tiem kopīgus principus, tādējādi pārvarot atšķirības, kas neizbēgami pastāv.

1958
2072

Dabiskais likums ir nemainīgs [8] un pastāvīgs, neraugoties uz vēsturiskajām pārmaiņām; tas pastāv mainīgajā ideju un ieražu straumē un virza to pilnveidošanos. Noteikumi, kuros izpaužas dabiskais likums, pēc būtības vienmēr ir spēkā. Pat ja tiek noliegti tā principi, nevar iznīcināt ne likumu pašu, ne arī izraut to no cilvēka sirds. Tas vienmēr atskan no jauna - gan atsevišķu cilvēku, gan sabiedrības dzīvē:


"Zādzību, protams, soda gan Tavs likums, Kungs, gan arī cilvēku sirdīs ierakstītais likums, kuru pat netaisnība neizdzēš." [9]

1959
1879

Dabiskais likums ir tik labs Radītāja darbs, ka tas sniedz stabilus pamatus, uz kuriem cilvēks var būvēt morāles likumu celtni, kas vadīs viņa izvēli. Šis likums veido arī morālisko pamatu, kas nepieciešams cilvēku kopienas veidošanai. Visbeidzot, dabiskais likums nodrošina arī nepieciešamo bāzi civilajam likumam, kurš uz to atsaucas - vai nu apspriežot no dabiskā likuma principiem izrietošos secinājumus, vai arī pievienojot tam pozitīvas un juridiskas dabas noteikumus.

1960
2071
37

Dabiskā likuma rīkojumus ne visi uztver skaidri un tieši. Pašreizējā stāvoklī grēcīgajam cilvēkam nepieciešama žēlastība un Atklāsme, lai reliģiskās un morāliskās patiesības "visiem kļūtu zināmas bez grūtībām - skaidri, nepārprotami un nekļūdīgi" [10]. Dabiskais likums nodrošina Atklāsmē saņemtajam likumam un žēlastībai Dieva sagatavotu pamatu, kas ir pilnīgā saskaņā ar Svētā Gara darbību.


II. Vecais likums

1961
62

Dievs, mūsu Radītājs un Pestītājs, izvēlējās Izraēli sev par savu tautu un atklāja tai savu Likumu, tā sagatavodams Kristus atnākšanu. Šis Mozus Likums izsaka vairākas patiesības, kas prātam ir dabiski aptveramas. Tās tiek paustas un atzītas par patiesām pestīšanu nesošās derības ietvaros.

1962
2058

Vecais likums ir Atklāsmē saņemtā likuma pirmā pakāpe. Tā morāliskie priekšraksti apkopoti dekalogā jeb desmit baušļos. Dekaloga priekšraksti liek pamatus pēc Dieva attēla veidotā cilvēka aicinājumam; tie aizliedz to, kas ir pretrunā ar mīlestību uz Dievu un tuvākmīlestību, un nosaka to, kas mīlestībai ir būtisks. Desmit baušļi ir katra cilvēka sirdsapziņai dāvātā gaisma, lai atklātu cilvēkam Dieva aicinājumu un Viņa norādītos ceļus, kā arī lai pasargātu viņu no ļaunuma:


Dievs "uzrakstījis uz Likuma plāksnēm to, ko cilvēki nelasīja savās sirdīs". [11]

1963
1610
2542
2515

Saskaņā ar kristīgo tradīciju - svētais [12], garīgais [13] un labais [14] Likums ir vēl nepilnīgs. Kā pedagogs [15] tas norāda, ko vajag darīt, bet pats par sevi vien nedod ne spēku, ne Gara žēlastību, lai to izpildītu. Grēka dēļ, no kā šis Likums nevar atbrīvot, tas ir un paliek verdzības likums. Kā sacījis sv. Pāvils, tā loma ir celt gaismā un izpaust grēku, kurš cilvēka sirdī veido "iekāres likumu". [16] Tomēr šis Likums paliek pirmais posms ceļā uz valstību. Tas sagatavo un noskaņo izvēlēto tautu un ikvienu kristieti uz atgriešanos un ticību Dievam-Pestītājam. Tas sniedz mācību, kura pastāv mūžīgi, tāpat kā Dieva Vārds.

1964
122

Vecais likums ir sagatavošanās Evaņģēlijam. "Likums ir nākamās īstenības pravietojums un pedagoģija." [17] Tas pravieto un paredz atbrīvošanu no grēka - darbu, kas piepildīsies Kristū; tas sniedz priekštēlus un simbolus jaunajai derībai, lai izteiktu, kāda ir dzīve Garā. Visbeidzot, šis likums tiek papildināts ar gudrības grāmatu un praviešu mācību, kuri to virza uz jauno derību (jaunā likuma laikmetu) un debesu valstību:

1828

"Vecās derības laikā ir bijuši [..] cilvēki, kas, mīlestības un Svētā Gara žēlastības pilni, vispirms tiecās pēc garīgajiem un mūžīgajiem apsolījumiem; un ar to viņi ir tikuši pieskaitīti jaunā likuma laikmetam. Un otrādi, jaunās derības laikā sastopami no jaunā likuma pilnības vēl tik tālu stāvoši miesīgi cilvēki, kurus pat jaunās derības laikā rosināt uz tikumiskiem darbiem vajadzēja ar bai-lēm no soda un zināmiem laicīgiem apsolījumiem. Pat ja vecais likums deva norādījumu par mīlestības nepieciešamību, tas nedeva Svēto Garu, pateicoties kuram 'mīlestība ir ielieta mūsu sirdīs', kā sacīts Rom 5, 5." [18]


III. Jaunais likums jeb Evaņģēlija likums

1965
459
581
715

Jaunais likums jeb Evaņģēlija likums ir dievišķā likuma - dabiskā un Atklāsmē saņemtā - pilnība uz zemes. Tas ir Kristus darbs, un tas tiek īpaši izklāstīts Kalna sprediķī. Tas ir arī Svētā Gara darbs, un caur Viņu tas kļūst par dievišķās mīlestības iekšējo likumu: "Es noslēgšu ar Izraēļa namu un Jūdas namu jaunu derību [..]. Es ielikšu savus likumus viņu apziņā un tos ierakstīšu viņu sirdīs, un es būšu viņiem Dievs, un viņi būs man tauta." ( Ebr 8, 8 un 10) [19]

1966
1999

Jaunais likums ir Svētā Gara žēlastība, kas ticīgajiem dota caur ticību uz Kristu. Šis likums darbojas caur dievišķo mīlestību, tas izmanto Kunga Kalna sprediķi, lai mācītu mūs, kas jādara, un sakramentus - lai piešķirtu mums žēlastību to paveikt:


"Kas gribēs apcerēt ar bijību un apdomību Kalna sprediķi, kuru mūsu Kungs Jēzus Kristus devis un kuru varam lasīt Mateja evaņģēlijā, tas noteikti tur atradīs, ciktāl tas skar labākos tikumus, noteikumus kristīgās dzīves pilnībai [..]. To sacīju, lai būtu skaidri saprotams, ka šis sprediķis pilnīgā veidā satur visus norādījumus, pēc kuriem jāvadās kristīgajā dzīvē." [20]

1967
577

Evaņģēliskais likums "piepilda" [21], noslīpē, pārspēj un pilnveido veco likumu. Kalna sprediķa svētībās šis likums piepilda dievišķos apsolījumus, tos paceldams un pakārtodams "debesu valstībai". Jaunais likums vēršas pie tiem, kuri šo jauno cerību gatavi saņemt ar ticību: pie nabagajiem, pazemīgajiem, bēdu nomāktajiem, sirdsšķīstajiem, vajātajiem Kristus dēļ, tādējādi nosprauzdams pārsteidzošos ceļus, pa kādiem sasniedzama valstība.

1968
129
582

Evaņģēliskais likums piepilda Likuma baušļus. Kunga Kalna sprediķis neatceļ vecā likuma morāliskos priekšrakstus, nemazina to vērtību, taču ceļ gaismā tā apslēptās iespējas un izceļ jaunas prasības: tas atklāj visu dievišķo un cilvēcisko patiesību, ko satur baušļi. Tas nepievieno baušļiem nekādus jaunus ārējus priekšrakstus, taču atjauno visas rīcības avotu - sirdi - vietu, kur cilvēks veic savu izvēli starp šķīsto un nešķīsto [22], kur veidojas ticība, cerība un mīlestība un līdz ar tām - pārējie tikumi. Tā Evaņģēlijs noved Likumu līdz tā pilnībai, sekojot debesu Tēva pilnībai [23], piedodot ienaidniekiem un lūdzoties par vajātājiem pēc dievišķā cildenuma parauga [24].

1969
1434

Jaunais likums pieprasa īstenot dzīvē "reliģiskos" darbus : žēlsirdību, lūgšanu un gavēni, tos pakārtojot Tēvam, "kas redz [..] noslēpumus", un šī prasība ir tiešā pretstatā vēlmei, "lai cilvēki [..] redzētu". [25] Jaunā likuma lūgšana ir "Tēvs mūsu". [26]

1970
1696,1789

Evaņģēlija likums pieprasa veikt izšķirošo izvēli starp "diviem ceļiem" [27] un īstenot Kunga vārdus dzīvē [28] ; tas ir apkopots zelta likumā : "Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki darītu jums, dariet arī jūs viņiem. Tas taču ir Likums un pravieši." ( Mt 7, 12) [29]

1823

Viss Evaņģēlija likums ir ietverts Jēzus jaunajā bauslī [30], lai mēs mīlētu viens otru, kā Viņš mūs ir mīlējis [31].

1971
1789

Kunga Kalna sprediķi ir jāpapildina ar apustuliskās mācības morālisko katehēzi, kā, piemēram, Rom 12-15; 1 Kor 12-13; Kol 3-4; Ef 4-6 utt. Šī katehēze mums ar apustuļu autoritāti sniedz paša Kunga mācību, īpaši izklāstot tikumus, kurus nosaka ticība Kristum un ko dzīvina dievišķā mīlestība - galvenā Svētā Gara dāvana. "Mīlestība lai ir bez liekulības. [..] Mīliet viens otru brāļu mīlestībā [..], priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, izturīgi lūgšanā! Palīdziet svētajiem viņu vajadzībās, ievērojiet viesmīlību!" ( Rom 12, 9-13) Šī katehēze māca mūs arī risināt konkrētos morāliskos jautājumus tādā gaismā, kādas ir mūsu attiecības ar Kristu un Baznīcu. [32]

1972
782
1828

Jaunais likums tiek saukts gan par mīlestības likumu, jo tas liek rīkoties nevis aiz bailēm, bet aiz mīlestības, kuru ielej Svētais Gars; gan par žēlastības likumu, jo tas piešķir žēlastības spēku, lai darbotos ar ticības un sakramentu palīdzību; gan par brīvības likumu [33], jo tas atbrīvo mūs no vecā likuma rituālu un juridisko priekšrakstu ievērošanas, mudina mūs rīkoties spontāni mīlestības ierosmē, un, visbeidzot, tas mūs dara no kalpiem, kas "nezina, ko dara viņa Kungs", par Kristus draugiem, jo "visu, ko dzirdēju no sava Tēva, es jums darīju zināmu" ( 15, 15), kā arī par Dieva bērniem un mantiniekiem. [34]

1973
2053
915

Jaunais likums sevī ietver ne tikai priekšrakstus, bet arī evaņģēliskos padomus. Pēc Tradīcijas - atšķirība starp Dieva baušļiem un evaņģēliskajiem padomiem meklējama tajā, kādas ir to attiecības pret mīlestību - kristīgās dzīves pilnību. Baušļi norāda, kā izvairīties no visa, kas nav savienojams ar mīlestību. Savukārt, padomu mērķis ir novērst visu, kas, pat arī nenostājoties pret mīlestību, tomēr var kavēt tās attīstību. [35]

1974
2013

Mīlestība nemitīgi tiecas dot arvien vairāk un vairāk. Evaņģēliskie padomi tieši pauž šīs mīlestības dzīvo pilnību. Tie apliecina mīlestības degsmi un veicina neatliekamu paklausību Dievam. Jaunā likuma pilnība būtībā atrodama norādījumā mīlēt Dievu un tuvāko. Šie padomi norāda uz taisnākajiem ceļiem un pieejamākajiem līdzekļiem, tie jāliek lietā atbilstoši katra cilvēka aicinājumam:


"Dievs negrib, lai katrs cilvēks ievērotu visus padomus, bet vienīgi tos, kuri ir pa spēkam attiecīgajai personai un piemēroti attiecīgajam brīdim, gadījumam vai iespējām, kā to prasa mīlestība; jo tā, būdama visu tikumu, baušļu un padomu, vārdu sakot - visu likumu un visas kristīgās darbības karaliene, novieto tos katru savā vietā, kāda tiem pienākas pēc kārtas, laika un vērtības." [36]


Kopsavilkums

1975

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, Likums ir Dieva tēvišķīgie norādījumi, kas cilvēkam norāda ceļus, kas ved uz apsolīto svētlaimi, un aizliedz iet pa ceļiem, kas ved uz ļaunumu.

1976

Likums "pakārto prātus kopējam labumam, un likumu nosaka attiecīgās kopienas atbildīgais". [37]

1977

Likuma galamērķis ir Kristus [38], kurš vienīgais māca un dāvā Dieva taisnīgumu.

1978

Dabiskais likums - tā ir cilvēka līdzdalība Dieva gudrībā un labestībā, jo cilvēks ir veidots pēc sava Radītāja attēla. Šis likums izsaka cilvēka personas cieņu un ir cilvēka tiesību un pienākumu pamatā.

1979

Dabiskais likums ir nemainīgs un pastāvīgs, neraugoties uz vēsturiskajām pārmaiņām. Noteikumi, kuros izpaužas dabiskais likums, būtībā joprojām paliek spēkā. Dabiskais likums liek nepieciešamos pamatus morālisko normu un civilā likuma celtnei.

1980

Vecais likums ir Atklāsmē saņemtā likuma pirmā pakāpe. Tā morāliskie priekšraksti apkopoti desmit baušļos.

1981

Mozus likums satur vairākas patiesības, kas dabiskā ceļā aptveramas cilvēka prātam. Dievs tās atklājis, jo cilvēki tās nelasīja savās sirdīs.

1982

Vecais likums ir zināma sagatavošanās Evaņģēlijam.

1983

Jaunais likums ir Svētā Gara žēlastība, kuru saņemam caur ticību Kristum un kas darbojas caur dievišķo mīlestību. Jaunais likums īpaši izteikts Kunga Kalna sprediķī, tas piešķir mums dievišķo žēlastību caur sakramentiem.

1984

Evaņģēlija likums piepilda veco likumu, to pārspēj un noved līdz pilnībai: vecā likuma apsolījumus - ar debesu valstības svētībām, kas izteiktas Kalna sprediķī, bet baušļus - pārveidojot visas cilvēka rīcības avotu - sirdi.

1985

Jaunais likums ir mīlestības, žēlastības un brīvības likums.

1986

Bez obligātajiem norādījumiem jaunais likums satur arī evaņģēliskos padomus. "Īpašā veidā Baznīcas svētums tiek uzturēts, pateicoties daudzajiem padomiem, kurus Evaņģēlijā Kungs saviem mācekļiem ieteicis ievērot." [39]


2. artikuls. Žēlastība un attaisnošana


I. Attaisnošana

1987
734

Svētā Gara žēlastībai ir vara mūs attaisnot, tas nozīmē - attīrīt mūs no grēkiem un piešķirt mums Dieva taisnību caur ticību uz Jēzu Kristu [40] un Kristību [41] :


"Bet ja mēs esam nomiruši kopā ar Kristu, mēs ticam, ka arī dzīvosim kopā ar Viņu, zinādami, ka Kristus, piecēlies no miroņiem, vairs nemirst. Nāvei vairs nav varas pār Viņu, jo mirdams viņš grēkam nomira reizi par visām reizēm, bet dzīvodams Viņš dzīvo Dievam. Tā arī jūs uzskatiet, ka esat miruši grēkam, bet dzīvojat Dievam Kristū Jēzū." ( Rom 6, 8-11)

1988
654

Svētā Gara spēkā mēs esam līdzdalīgi Kristus ciešanās, mirstot grēkam, un Viņa augšāmcelšanā, atdzimstot jaunai dzīvei; mēs esam Viņa Miesas - Baznīcas [42] locekļi un vīnakoka, kas ir Viņš pats, zari [43] :

460

"Caur Garu mums tiek dota līdzdalība Dievā. [..] Saņemot Garu, mēs kļūstam par dievišķās dabas līdzdalībniekiem [..] Tikai tie, kuros iemājo Gars, tiek dievišķoti." [44]

1989
1427

Svētā Gara žēlastības pirmais darbs - tā ir atgriešanās, kuras rezultātā notiek attaisnošana, kā to pavēstīja Jēzus Evaņģēlija sākumā: " Atgriezieties no grēkiem, jo debesu valstība ir tuvu." ( Mt 4, 17) Žēlastības mudināts, cilvēks pievēršas Dievam un novēršas no grēka, tādējādi saņemot piedošanu un taisnību no augšienes. "Attaisnošana [..] tātad sevī ietver grēku piedošanu, svēttapšanu un iekšējā cilvēka atjaunotni." [45]

1990
1446
1733

Attaisnošana atbrīvo cilvēku no grēka, Dieva mīlestības pretstata, un šķīstī no tā cilvēka sirdi. Attaisnošana ir sekas Dieva žēlsirdības iniciatīvai, kas dāvā piedošanu. Tā samierina cilvēku ar Dievu. Tā atbrīvo no grēka verdzības un izdziedē.

1991
1812

Tai pašā laikā attaisnošana ir Dieva taisnības pieņemšana caur ticību Jēzum Kristum. Taisnība šeit nozīmē dievišķās mīlestības taisnīgumu. Līdz ar attaisnošanu ticība, cerība un mīlestība ieplūst mūsu sirdīs un mums tiek piešķirta paklausība Dieva gribai.

1992
617
1266
294

Attaisnošanu mums nopelnījušas Kristus ciešanas. Kad Viņš bija piesists krustā, Viņš sevi atdeva kā dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri, un Viņa Asinis kļuvušas par līdzekli visas cilvēces grēku piedošanai. Attaisnošana tiek piešķirta ar Kristību - ticības sakramentu. Kristība mūs pielāgo Dieva taisnībai, kurš ar savas žēlsirdības spēku dara mūs iekšēji taisnīgus. Tās mērķis ir Dieva un Kristus godība un mūžīgās dzīves dāvana [46] :


"Tagad ir atklājusies Dieva taisnība, neatkarīgi no Likuma; to apliecina Likums un pravieši. Un caur ticību Jēzum Kristum šī Dieva taisnība ir visiem, kas tic. Jo te nav nekādas izšķirības: visi ir sagrēkojuši un visiem pietrūkst Dieva godības, bet attaisnoti visi tiek par velti, no Viņa žēlastības, pateicoties atpestīšanai, kas ir Kristū Jēzū, kuru Dievs ir nolicis par grēka izpircēju caur ticību un ar Viņa asinīm, lai parādītu savu taisnīgumu, atlaizdams agrākos, Dieva pacietības laikā izdarītos pārkāpumus un lai parādītu savu taisnīgumu arī šinī laikā ar to, ka Viņš pats ir taisnīgs un attaisno katru, kas tic Jēzum." ( Rom 3, 21-26)

1993
2008

Attaisnošana nodibina sadarbību starp Dieva žēlastību un cilvēka brīvību. No cilvēka puses tā izpaužas kā piekrišana ticībā Dieva Vārdam, kas aicina cilvēku uz atgriešanos, un kā sadarbība mīlestībā ar Svēta Gara ierosmi, kas sagatavo šo piekrišanu ticībā un to uztur:

2068

"Kad Dievs pieskaras cilvēka sirdij ar Svētā Gara gaismu, tad cilvēks nepaliek pasīvs, saņemdams šo iedvesmu, no kuras tas var arī atteikties, tomēr bez Dieva žēlastības, pats ar savu brīvo gribu vien, viņš nevar kļūt taisnīgs Dieva priekšā." [47]

1994
312
412

Attaisnošana ir Dieva mīlestības visizcilākais darbs, kas guvis savu izpausmi Jēzū Kristū un ticis piešķirts ar Svēto Garu. Sv. Augustīns grēcinieka attaisnošanu atzīst par "lielāku darbu [..] nekā debesu un zemes radīšana [..]. Jo debess un zeme pāries, turpretim izredzēto atpestīšana un attaisnošana paliks". [48] Viņš uzskata pat, ka grēcinieku attaisnošana pārspēj eņģeļu radīšanu taisnīgumā, tādēļ ka tā apliecina lielāku žēlsirdību.

1995
741

Svētais Gars ir iekšējais skolotājs. Attaisnošana, sekmēdama "iekšējā cilvēka" [49] piedzimšanu, svētdara visu cilvēku:


"Tāpat kā savus locekļus jūs bijāt atdevuši, lai tie kalpotu netiklībai un netaisnībai, darīdami netaisnību, tā tagad atdodiet savus locekļus, lai tie kalpotu taisnībai, svēttapšanai! [..] Toties tagad, atbrīvoti no grēka, jūs esat kļuvuši Dieva kalpi un jūsu ieguvums ir svēttapšana, bet galamērķis - mūžīgā dzīve!" ( Rom 6, 19. 22)


II. Žēlastība

1996
153

Mūsu attaisnošana nāk no Dieva žēlastības. Žēlastība ir labvēlība, nepelnīta palīdzība, kuru Dievs mums dod, lai mēs spētu atbildēt uz Viņa aicinājumu kļūt par Dieva bērniem [50], par pieņemtajiem bērniem [51], dievišķās dabas [52] un mūžīgās dzīves līdzdalībniekiem [53].

1997
375,260

Žēlastība ir līdzdalība Dieva dzīvē, tā mūs ieved trīsvienīgajā dzīvē: pieņemot Kristību, kristietis kļūst līdzdalīgs Kristus, kurš ir savas Miesas Galva, žēlastībā. Kristietis, būdams "pieņemtais bērns", turpmāk var saukt Dievu par "Tēvu" vienotībā ar viendzimušo Dēlu. Viņš saņem Gara dzīvību, kurš viņā iedveš dievišķo mīlestību un ceļ Baznīcu.

1998
1719

Šis aicinājums uz mūžīgo dzīvi ir pārdabisks. Tas pilnībā atkarīgs no nepelnītas Dieva iniciatīvas, jo vienīgi Viņš var pats sevi atklāt un dāvāt. Tas pārsniedz gan cilvēka, gan arī jebkuras dzīvās radības saprāta un gribas spējas. [54]

1999
1966

Kristus žēlastība ir nepelnīta velte, ar kuru Dievs mums dāvā savu dzīvību. Svētais Gars to ieliek mūsu dvēselē, lai izdziedinātu to no grēka un svētdarītu: tā ir svētdarītāja jeb dievišķotāja žēlastība, kuru saņemam Kristībā. Tā mūsos ir svēttapšanas avots [55] :


"Ja kas paliek Kristū, tas ir jauns radījums. Senais ir pagājis, un, lūk, ir radies jaunais. Bet tas viss nāk no Dieva, kurš mūs samierināja ar sevi Kristū." ( 2 Kor 5, 17-18)

2000

Svētdarītāja žēlastība ir pastāvīga velte, noturīga un pārdabiska, kas pilnveido dvēseli, lai darītu to spējīgu dzīvot ar Dievu un rīkoties aiz mīlestības uz Viņu. Ir jāatšķir pastāvīgā (habituālā) žēlastība, kas ir pastāvīga spēja dzīvot un darboties saskaņā ar dievišķo aicinājumu, no pašreizējām (aktuālajām) žēlastībām, kuras attiecas uz Dieva darbību vai nu atgriešanās sākotnē vai arī svēttapšanas procesā.

2001
490

Cilvēka sagatavošana žēlastības pieņemšanai jau ir žēlastības darbs. Tā ir nepieciešama, lai izraisītu un uzturētu mūsu līdzdarbību attaisnošanā caur ticību un svēttapšanā caur mīlestību. Dievs noved līdz galam mūsos to, ko iesācis, "jo iesākdams Viņš darbojas tā, lai mēs to gribētu; un pabeigdams Viņš līdzdarbojas mūsu jau pārveidotajai gribai" [56] :


"Protams, darbojamies arī mēs, taču tikai līdzdarbojoties Viņam, kurš darbojas, jo Viņa žēlsirdība steidzas mums pa priekšu. Tā steidzas mums pa priekšu, lai mēs tiktu izdziedināti, un tā mūs pavada, lai, reiz izdziedināti, mēs varētu tikt dzīvināti; tā aizsteidzas mums priekšā, lai mēs tiktu aicināti, un mūs pavada, lai mēs tiktu godināti; tā aizsteidzas priekšā, lai mēs dzīvotu dievbijīgi, un pavada mūs, lai mēs mūžīgi dzīvotu ar Dievu, jo bez Viņa mēs neko nevaram paveikt." [57]

2002
1742

Dieva brīvā iniciatīva no cilvēka prasa no brīvas gribas sniegtu atbildi, jo Dievs ir radījis cilvēku pēc sava attēla, līdz ar brīvību piešķirdams tam arī spēju pazīt un mīlēt Viņu. Vienīgi aiz brīvas gribas dvēsele ieiet mīlestības kopībā. Cilvēka sirdi Dievs skar un vada tieši. Cilvēkā Viņš ir ielicis tieksmi pēc patiesības un labuma, kuru piepildīt var vienīgi Viņš pats. Atbilde uz šo tieksmi, pārspējot jebkuru cerību, atbild "mūžīgās dzīves" apsolījumi:

2550

"Ja Tu pēc saviem ļoti labajiem darbiem [..] septītajā dienā atpūties, tad tieši tapēc, lai caur Tavas Grāmatas balsi mums jau iepriekš pateiktu, ka arī mēs pēc mūsu ļoti labajiem darbiem, jo Tu mums tos esi devis, atpūtīsimies Tevī mūžīgās dzīves sabatā." [58]

2003
1108
1127
799,801

Žēlastība vispirms un galvenokārt ir Gara dāvana, kas mūs attaisno un svētdara. Taču žēlastība satur arī tādas dāvanas, kuras Gars mums piešķir, lai iesaistītu mūs savā darbā un darītu mūs spējīgus līdzdarboties citu pestīšanā un Kristus Miesas - Baznīcas - izaugsmē. Tās ir sakramentālās žēlastības, katram sakramentam atbilstošās dāvanas. Bez tam ir arī īpašās žēlastības, sauktas par harizmām - šis sv. Pāvila lietotais grieķu vārds nozīmē labvēlību, nepelnītu dāvanu, labdarību. [59] Lai arī kādas ir to īpašības, reizēm ārkārtējas, kā, piemēram, brīnumu vai valodu dāvanas, harizmas ir pakārtotas svētdarītājai žēlastībai un to mērķis ir Baznīcas kopējais labums. Tās ir pakļautas mīlestībai, kas ceļ Baznīcu. [60]

2004

Īpašo žēlastību vidū jāatzīmē tās žēlastības, kas paredzētas noteiktam ieņemajam stāvoklim. Tās tiek dotas, lai cilvēks spētu izpildīt savus kristīgas dzīves pienākumus un kalpošanu Baznīcā:


"Tomēr saskaņā ar mums doto žēlastību mums ir dažādas dāvanas: vai nu pravietošanas dāvana lietošanai saskaņā ar ticību, vai kalpotāja amats kalpošanai, vai mācītāja amats mācīšanai, vai pamudināšanas dāvana pamudināšanai. Kas izdala dāvanas, lai dara to vienkāršībā; kas ir priekšnieks, lai strādā ar centību; kas dara žēlsirdības darbus, lai dara to ar prieku." ( Rom 12, 6-8)

2005

Tā kā žēlastība ir pārdabiska, tā nav pieejama mūsu pieredzei, un to var pazīt tikai ar ticību. Tātad mēs nevaram balstīties uz savām sajūtām vai saviem darbiem, lai secinātu, ka esam attaisnoti vai pestīti. [61] Taču, saskaņā ar Kunga vārdiem: "No viņu augļiem jūs viņus pazīsiet" ( Mt 7, 20), ņemot vērā visu labo, ko Dievs darījis gan mūsu dzīvē, gan svēto dzīvē, mēs varam būt pārliecināti, ka žēlastība mūsos darbojas un mūs mudina uz arvien lielāku ticību un paļāvības pilnu nabadzības nostāju.


Vienu no skaistākajiem piemēriem, kas ilustrē šādu nostāju, rodam svētās Žannas d'Arkas atbildē, kādu viņa deva Baznīcas tribunālam, atbildot uz jautājumu, kas būtībā bija viņas tiesnešu izliktās lamatas: "Iztaujāta, vai viņa zinot, ka ir Dieva žēlastības stāvoklī, viņa atbild: 'Ja tajā neesmu, tad lai Dievs mani noliek šai stāvoklī; ja tajā esmu, tad lai Dievs mani tajā saglabā.'" [62]


III. Nopelni


"Svēto sapulcē Tu esi godāts, un, viņu nopelnus vainagodams, Tu vainago pats savas veltes." [63]

2006
1723
1807

Vārda "nopelns" vispārējā nozīme ir atalgojums, kas pienākas un kuru kopienai vai sabiedrībai jāsniedz kādam no saviem locekļiem par viņa rīcību, kuru tā atzinusi par labu vai sliktu un kas pelnījusi atalgojumu vai sodu. Nopelns attiecas uz taisnīguma tikumu un ir saskaņā ar vienlīdzības principu, kas ir tā pamatā.

2007
42

Dieva priekšā cilvēkam nekādu nopelnu nav, ja runājam par atalgojumu, uz kuru cilvēkam pašam no sevis būtu tiesības. Starp Dievu un mums pastāv neizmērojama nevienlīdzība, jo mēs visu esam saņēmuši no Viņa, mūsu Radītāja.

2008
306
155,970

Kristīgajā dzīvē cilvēka nopelns Dieva priekšā rodas no tā, ka Dievs no brīvas gribas devis cilvēkam iespēju iesaistīties Viņa žēlastības darbā. Dieva tēvišķīgā darbība kā ierosme ir vispirms, tai seko cilvēka brīvā rīcība - kā līdzdarbība, tādēļ labo darbu nopelni vispirms attiecas uz Dieva žēlastību un tikai pēc tam - uz ticīgo. Tomēr cilvēka nopelni galu galā nāk no Dieva, jo šie labie darbi tiek veikti Kristū un ar Svētā Gara palīdzību, kura sagatavo un pavada šos labos darbus.

2009
304

Būdami Dieva pieņemtie bērni, mēs esam līdzdalīgi dievišķajā dabā aiz žēlastības un tā varam iegūt patiesu nopelnu saskaņā ar Dieva taisnību, kas sevi dāvā par velti. Šīs tiesības, kuras mēs saņemam no Dieva žēlastības, ir mīlestības pilnās tiesības, kas dara mūs par Kristus "līdzmantiniekiem", kā arī cienīgus saņemt apsolīto mūžīgās dzīves mantojumu. [64] Mūsu labo darbu nopelni ir dievišķās labestības dāvanas. [65] "Žēlastība ir tikusi dota vispirms; tagad pienākas to atdot; [..] tavi nopelni ir Viņa dāvanas." [66]

2010
1998

Tā kā inciatīva žēlastības lietās pieder Dievam, neviens nevar nopelnīt pirmo žēlastību, ar kuru iesākas atgriešanās, piedošana un attaisnošana. Svētā Gara un mīlestības mudināti, mēs turpmāk varam nopelnīt gan sev, gan citiem vajadzīgo žēlastību, lai mēs paši tiktu svētdarīti, lai pieaugtu žēlastība un mīlestība un lai mēs iemantotu mūžīgo dzīvi. Pat laicīgos labumus - piemēram, veselību, draudzību, varam nopelnīt saskaņā ar Dieva gudrību. Šīs žēlastības un dāvanas ir kristīgās lūgšanas objekts. Tā gādā par mums nepieciešamo žēlastību, lai mūsu darbiem būtu kāds nopelns.

2011
492

Visu mūsu nopelnu avots Dieva priekšā ir Kristus mīlestība. Žēlastība, vienodama mūs un Kristu ar darbīgu mīlestību, nodrošina mūsu darbiem pārdabisku raksturu. Līdz ar to tie kļūst par nopelnu kā Dieva, tā cilvēku priekšā. Svētie vienmēr ir ļoti dzīvi apzinājušies, ka viņu nopelni ir tīra žēlastība.

1460

"Pēc šīszemes trimdas es ceru nokļūt tēvijā un tur priecāties Tevī, taču es negribu krāt nopelnus, lai tiktu debesīs, es gribu strādāt tikai un vienīgi Tavai Mīlestībai [..]. Šīs dzīves novakarē es nostāšos Tavā priekšā tukšām rokām, jo es nelūdzu, Kungs, lai Tu skaitītu manus darbus. Tavās acīs mūsu taisnie darbi nekad nav bez traipiem. Tālab es gribu ietērpties Tevis paša Taisnībā un saņemt no Tavas Mīlestības Tevi pašu kā savu mūžīgo īpašumu..." [67]


IV. Kristīgais svētums

2012
459

"Mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu [..]. Jo tos, kurus Viņš iepriekš pazina, tos arī nozīmēja kļūt līdzīgiem sava Dēla attēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais starp daudziem brāļiem. Bet tos, kurus Viņš iepriekš nozīmēja, tos arī aicināja; un kurus aicināja, tos arī attaisnoja; bet kurus attaisnoja, tos arī apveltīja ar godību." ( Rom 8, 28-30)

2013
915,2545
825

"Visi, kas tic Kristum, neatkarīgi no kārtas vai stāvokļa, tiek aicināti uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību." [68] Visi tiek aicināti uz svētumu: "Esiet pilnīgi, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs" ( Mt 5, 48):


"Lai sasniegtu šo pilnību, ticīgajiem jāveltī visi spēki, atbilstoši žēlastībai, kādu tie ir saņēmuši no Kristus, lai [..], it visā izpildīdami Tēva gribu, viņi no visas sirds veltītu sevi Dieva godam un kalpošanai tuvākajam. Tā Dieva tautas svētums uzplauks un nesīs daudz augļu, kā to Baznīcas vēsturē uzskatāmi rāda tik daudzu svēto dzīves." [69]

2014
774

Garīgā izaugsme ir virzīta uz arvien ciešāku vienotību ar Kristu. Šī vienotība tiek saukta par "mistisku", jo tā ir līdzdalība Kristus noslēpumā (gr. mysterion ) caur sakramentiem - "svētajiem noslēpumiem" (gr. mysteria ) - un Viņā - Vissvētās Trīsvienības noslēpumā. Dievs mūs visus aicina uz šo dziļo vienotību ar Viņu, kaut arī īpašas žēlastības un ārkārtējas zīmes, kas liecina par šo mistisko dzīvi, tiek dāvātas tikai nedaudziem un tādēļ, lai atklātu žēlastības veltes, kas tiek sniegtas visiem.

2015
407,2725
1438

Pilnības ceļš ved caur Krustu. Nav svētuma bez atsacīšanās un bez garīgās cīņas. [70] Garīgā izaugsme sevī ietver askēzi un mortifikāciju ("mērdēšanu"), kas pakāpeniski ved uz dzīvi mierā un priekā Kalna svētību garā:


"Tas, kurš dodas augšup, nekad nepārstāj atgriezties pie aizvien jauna sākuma, kuram seko nākamais, un tā bez gala. Tas, kurš dodas augšup, nekad nepārstāj ilgoties pēc tā, ko ir jau iepazinis." [71]

2016
162,1821
1274

Svētās Baznīcas - mūsu Mātes - bērni pamatoti cer saņemt no Dieva, sava Tēva, žēlastību būt uzticīgiem līdz galam un atlīdzību par labajiem darbiem, kas paveikti ar Viņa žēlastību un vienotībā ar Jēzu. [72] Būdami uzticīgi tam pašam dzīves veidam, ticīgie dalās "svētlaimīgajā cerībā" ar tiem, kurus dievišķā žēlsirdība sapulcina kopā svētajā pilsētā - jaunajā Jeruzalemē, kas nokāpj "no debesīm - no Dieva, sagatavot[a] kā līgava, kas izgreznojusies savam vīram" ( Atkl 21, 2).


Kopsavilkums

2017

Svētā Gara žēlastība piešķir mums Dieva taisnību. Svētais Gars, caur ticību un Kristību mūs vienojot ar Kristus ciešanām un augšāmcelšanos, dara mūs līdzdalīgus Viņa dzīvē.

2018

Attaisnošanai, tāpat kā atgriešanās procesam, ir divas puses. Žēlastības mudināts, cilvēks pievēršas Dievam un novēršas no grēka, šādi pieņemdams piedošanu un taisnību no augšienes.

2019

Attaisnošana ietver sevī grēku piedošanu, svēttapšanu un iekšējā cilvēka atjaunotni.

2020

Attaisnošanu mums nopelnījušas Kristus ciešanas. Mēs to saņemam, kad tiekam kristīti. Tā mūs pielāgo Dieva taisnībai, kas mūs dara taisnīgus. Tās mērķis ir Dieva un Kristus godība un mūžīgās dzīves dāvana. Attaisnošana ir visizcilākais Dieva žēlsirdības darbs.

2021

Žēlastība ir palīdzība, kuru Dievs mums sniedz, lai mēs atbildētu savam aicinājumam - kļūt par Viņa pieņemtajiem bērniem. Tā ieved mūs trīsvienīgās dzīves pašos dziļumos.

2022

Dievišķā iniciatīva žēlastības darbā aizsteidzas cilvēkam priekšā, sagatavo un pamudina viņu uz brīvu atbildi. Žēlastība atbilst cilvēka brīvības dziļākajām ilgām; tā aicina brīvo gribu uz sadarbību un to pilnveido.

2023

Svētdarītāja žēlastība ir dievišķās dzīves dāvana, kuru saņemam par velti un kuru Svētais Gars ielej mūsu dvēselē, lai to izdziedinātu no grēka un svētdarītu.

2024

Svētdarītāja žēlastība dara mūs "patīkamus Dievam". Harizmas, īpašas Svētā Gara žēlastības, ir pakārtotas svētdarītājai žēlastībai un to mērķis ir Baznīcas kopējais labums. Dievs darbojas arī caur visdažādākajām pašreizējām (aktuālajām) žēlastībām, kuras jāatšķir no pastāvīgās (habituālās) žēlastības, kas paliek mūsos nepārtraukti.

2025

Par mūsu nopelnu Dieva priekšā varam runāt tikai kā par rezultātu tam, ka Dievs no brīvas gribas ir vēlējies iesaistīt cilvēku Viņa žēlastības darbā. Nopelns pirmām kārtām attiecas uz Dieva žēlastību un tikai pēc tam - uz cilvēka līdzdarbību. Cilvēka nopelns pienākas Dievam.

2026

Tā kā esam Dieva pieņemtie bērni, tad Svētā Gara žēlastība var mums piešķirt patiesu nopelnu saskaņā ar Dieva taisnību, kas sevi dāvā bez atlīdzības. Dievišķā mīlestība - tā ir mūsu nopelnu Dieva priekšā galvenais avots.

2027

Neviens nevar nopelnīt sev pirmo žēlastību, kas ir atgriešanās procesa pamatā. Svētā Gara mudināti, mēs varam nopelnīt sev un citiem gan vajadzīgās žēlastības, lai sasniegtu mūžīgo dzīvi, gan arī nepieciešamos laicīgos labumus.

2028

"Visi, kas tic Kristum, [..] tiek aicināti uz kristīgās dzīves un mīlestības pilnību." [73] "Patiesi, kā sacījis apustulis Pāvils, kristīgās pilnības vienīgā robeža ir tā, ka tajā nav robežu." [74]

2029

"Ja kas grib man sekot, lai aizliedzas sevi, ņem savu krustu un seko man." ( Mt 16, 24)


3. artikuls. Baznīca - māte un audzinātāja

2030
828
1172

Savu aicinājumu kristietis īsteno Baznīcā, vienotībā ar visiem kristītajiem. No Baznīcas viņš saņem Dieva Vārdu, kurš satur mācību par "Kristus likumu". [75] No Baznīcas viņš saņem sakramentu žēlastību, kas viņu notur uz "ceļa". Baznīca viņam sniedz svētuma piemēru. Svētuma pirmtēlu un avotu viņš iepazīst Vissvētākajā Jaunavā Marijā; tātad svētumu viņš iepazīst tajos cilvēkos, kuri par to liecina ar savas dzīves piemēru; svētumu viņš atklāj garīgajā tradīcijā un iepazīstot savu priekšgājēju - svēto - dzīves gājumu vēstures gaitā, kurus liturģija piemin, svinot svēto dienas.

2031
1368

Morāliskā dzīve ir garīgs kults. "Mēs nododam savu miesu kā dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri" [76] Kristus Miesas ietvaros, kuru veidojam vienotībā ar Viņa euharistisko Upuri. Liturģijā un sakramentu svinēšanā lūgšana un mācība savienojas ar Kristus žēlastību, lai apgaismotu un uzturētu kristīgo dzīves veidu. Tāpat kā visa kristīgā dzīve kopumā, arī morāliskā dzīve savu avotu un virsotni rod euharistiskajā Upurī.


85,87,888,892

I. Morāliskā dzīve un Baznīcas maģistērijs

2032
2246
2420

Baznīca, "patiesības pamats un balsts" ( 1 Tim 3, 15), "svinīgo Kristus uzdevumu sludināt pestīšanas patiesību [..] saņēmusi no apustuļiem". [77] "Baznīcai pienākas vienmēr un visur sludināt morāles principus, pat ja tie skar sabiedrisko iekārtu, tāpat arī izteikt spriedumu par jebkādu cilvēcisku lietu, kā to prasa personas pamattiesības un dvēseļu pestīšana." [78]

2033
84

Baznīcas ganītāju maģistērija funkcija morāles jomā parasti īstenojas katehēzē un sprediķošanā, kas tiek veikta ar teologu un garīgo autoru darbu palīdzību. Tādā veidā no paaudzes uz paaudzi Baznīcas ganītāju vadībā un uzraudzībā ir ticis tālāknodots kristīgās morāles "mantojums", ko veido normas, baušļi un tikumi, kurus nosaka ticība uz Kristu un iedzīvina dievišķā mīlestība. Tradicionāli šīs katehēzes pamatā līdzās Ticības simbolam un Tēvs mūsu lūgšanai ir desmit baušļi, kas izsaka morāliskās dzīves principus, pēc kuriem jāvadās it visiem cilvēkiem.

2034

Romas pāvests un bīskapi, būdami "autentiski mācītāji, apveltīti ar Kristus autoritāti, [..] sludina viņiem uzticētajai tautai ticību, ko jāpieņem un jāiedzīvina tikumos" [79]. Ar parasto un universālo maģistēriju Romas pāvests un bīskapi, kas ir vienotībā ar viņu, māca ticīgajiem patiesību, kurai jātic, mīlestību, kādā jādzīvo, un svētlaimi, uz kuru jācer.

2035

Augstākā līdzdalības pakāpe Kristus autoritātē tiek nodrošināta ar nemaldības harizmu. Tā "sniedzas tik tālu, cik dievišķās Atklāsmes mantojums" [80] ; tā sniedzas līdz visiem kristīgās mācības - arī morāles - elementiem, bez kuriem ticības patiesības, kas nes pestīšanu, nevar tikt saglabātas, izklāstītas un ievērotas [81].

2036
1960

Maģistērija autoritāte sniedzas arī līdz īpašajiem dabiskā likuma "priekšrakstiem", jo to ievērošana, tā kā to prasījis Radītājs, ir nepieciešama pestīšanai. Atgādinot dabiskā likuma "priekšrakstus", Baznīcas maģistērijs izpilda būtisku sava pravietiskā uzdevuma daļu: atklāt cilvēkiem, kas viņi patiesībā ir, un atgādināt, kādiem tiem jābūt Dieva priekšā. [82]

2037
2041

Baznīcai uzticētais Dieva likums ticīgajiem tiek mācīts kā ceļš uz dzīvību un patiesību. Tātad ticīgajiem ir tiesības [83] saņemt mācību par dievišķajiem pestīšanas priekšrakstiem, kas šķīstī morāliskos vērtējumus un ar žēlastības palīdzību dara skaidru grēka skarto cilvēka prātu. Viņiem ir pienākums ievērot konstitūcijas un dekrētus, kurus pieņēmusi likumīgā Baznīcas autoritāte. Pat ja šiem noteikumiem ir disciplinārs raksturs, tiem ar mīlestību jāpakļaujas.

2038
2442

Mācot kristīgo morāli un ieviešot to dzīvē, Baznīcai ir vajadzīga ganītāju uzupurēšanās, teologu zinības, kā arī visu kristiešu un labas gribas cilvēku ieguldījums. Ticot un īstenojot Evaņģēliju dzīvē, ikviens gūst pieredzi par dzīvi "Kristū". Šī dzīve viņu apgaismo un dara spējīgu dievišķo un cilvēcisko īstenību izvērtēt saskaņā ar Dieva Garu. [84] Tādā veidā Svētais Gars var ņemt sev palīgā vispazemīgākos, lai apgaismotu skolotās un augstākstāvošās personas.

2039
1783

Baznīcas kalpotājiem jāpilda savi pienākumi brālīgas kalpošanas garā un paklausībā Baznīcai Kunga vārdā. [85] Tai pašā laikā katra sirdsapziņai, spriežot par savu personisko rīcību, ir jāizvairās noslēgties individuālā vērtējumā. Cik vien iespējams, tai jābūt atvērtai, lai ņemtu vērā visu cilvēku labumu, kā tas tiek izteikts morāliskajā likumā: gan dabiskajā, gan Atklāsmē saņemtajā, kā arī no tā izrietošajā Baznīcas likumā un maģistērija autentiskajā mācībā par morāles jautājumiem. Personisko sirdsapziņu un prātu nepienākas pretnostatīt morāliskajam likumam un Baznīcas maģistērijam.

2040
167

Tādā veidā kristieši var arvien labāk attiekties pret Baznīcu kā dēli un meitas. Tas ir normāls Kristības žēlastības uzplaukums, jo, pateicoties tai, mēs esam no jauna dzimuši Baznīcas klēpī un kļuvuši par Kristus Miesas locekļiem. Savās mātišķajās rūpēs Baznīca mums piešķir Dieva žēlsirdību, kas pārspēj visus mūsu grēkus un īpaši darbojas Gandarīšanas sakramentā. Kā gādīga māte Baznīca arī savā liturģijā ik dienas dāsni mūs baro ar Dieva Vārdu un Kunga Euharistiju.


II. Baznīcas baušļi

2041

Baznīcas baušļi savu vietu rod morāliskajā dzīvē, kas ir saistīta ar liturģisko dzīvi un no tās pārtiek. Šo pastorālās autoritātes izdoto pozitīvo likumu obligātā rakstura mērķis ir nodrošināt ticīgajiem nepieciešamo lūgšanas un morāliskās dzīves minimumu, lai viņi augtu mīlestībā uz Dievu un tuvāko.

2042
1389
2180
2177

Pirmais bauslis ("Tev būs svētdienās un svētku dienās piedalīties Svētajā Misē un atturēties no smagiem darbiem") no ticīgajiem prasa svētīt dienu, kurā godinām Kunga augšāmcelšanos, kā arī dienas, kurās norisinās galvenās liturģiskās svinības, kas godina Kunga, Vissvētākās Jaunavas Marijas un svēto noslēpumus, pirmām kārtām piedaloties Euharistijā, kurā pulcējas kristīgā kopiena. Tāpat šis bauslis prasa arī atturēties no tiem darbiem un pasākumiem, kas var traucēt šo dienu svētīšanu. [86]

1457

Otrais bauslis ("Tev būs vismaz reizi gadā izsūdzēt savus grēkus") nodrošina sagatavošanos Vissvētā Sakramenta pieņemšanai, saņemot Gandarīšanas sakramentu, lai turpinātos atgriešanās un piedošanas process, kas aizsācies Kristībā. [87]

1389

Trešais bauslis ("Tev būs vismaz Lieldienu laikā pieņemt Vissvēto Sakramentu") kā pašu minimumu prasa saņemt Kunga Miesu un Asinis saistībā ar Lieldienu svinībām, kas ir kristīgās liturģijas sākotne un centrs. [88]

2043
1387,1438

Ceturtais bauslis ("Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni") nodrošina laiku askēzei un gandarīšanai par grēkiem, lai sagatavotos liturģiskajiem svētkiem; tas palīdz arī valdīt pār mūsu instinktiem un iegūt sirds brīvību. [89]

1351

Piektais bauslis ("Tev būs gādāt par Baznīcas vajadzībām") izsaka prasību ticīgajiem ikvienam pēc savām iespējām gādāt par Baznīcas materiālajām vajadzībām. [90]


III. Morāliskā dzīve un misionārā liecība

2044
852,905

Kristīto uzticība - tas ir pirmais nosacījums, lai tiktu sludināts Evaņģēlijs un veikta Baznīcas misija pasaulē. Lai cilvēki atklātu pestīšanas vēsts patiesības un izplatīšanās spēku, tas jāapliecina ar kristiešu dzīvi. "Kristīgās dzīves liecībai un pārdabiskā garā paveiktajiem labajiem darbiem piemīt liels spēks piesaistīt cilvēkus ticībai un Dievam." [91]

2045
753
828

Tā kā kristieši ir Miesas locekļi, kuras Galva ir Kristus [92], tad ar savu neatlaidīgo pārliecību un noturīgajiem tikumiem viņi ceļ Baznīcu. Baznīca aug un attīstās, pateicoties savu ticīgo svētumam [93], kamēr tie būs nonākuši "līdz pilnīgam cilvēkam, līdz pilnam mēram saskaņā ar Kristus pilnību" ( Ef 4, 13).

2046
671,2819

Dzīvojot saskaņā ar Kristu, kristieši tuvina Dieva valstības atnākšanu, kas ir "taisnības, mīlestības un miera valstība". [94] Taču tas nenozīmē, ka viņi pamestu savus pienākumus virs zemes; būdami uzticīgi savam Mācītājam, ticīgie izpilda tos godīgi, pacietīgi un ar mīlestību.


Kopsavilkums

2047

Morāliskā dzīve ir garīgs kults. Kristīgo dzīvesveidu uztur liturģija un sakramentu svinēšana.

2048

Baznīcas baušļi skar morālisko un kristīgo dzīvi, kas ir vienota ar liturģiju un no tās saņem barību.

2049

Baznīcas ganītāju maģistērijs savu mācīšanas varu morāles jautājumos īsteno katehēzē un sludināšanā, balstoties uz desmit baušļiem, kas izsaka morāliskās dzīves principus, kuri jāievēro katram cilvēkam.

2050

Romas pāvests un bīskapi, būdami autentiski mācītāji, sludina Dieva tautai ticību, kura jāpieņem un jāiedzīvina tikumos. Viņiem ir arī tiesības izteikt spriedumu morāles jautājumos, kas attiecas uz dabisko likumu un prātu.

2051

Baznīcas ganu maģistērija nemaldība aptver visas kristīgās mācības - arī morāles - elementus, bez kuriem pestīšanu nesošās ticības patiesības nevar, kas nes pestīšanu, tikt saglabātas, izklāstītas vai ievērotas.


Desmit baušļi

Izc 20, 2-17 At 5, 6-21Katehētiskā formula [95]
"Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no verdzības nama."Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes, no verdzības nama."Es esmu Kungs, tavs Dievs,
Tev nebūs citus dievus turēt līdDievs, kas tēvu grēkus piemeklē bērnos līdz trešajai un ceturtajai paaudzei tiem, kas mani ienīst. Bet es esmu žēlsirdīgs līdz tūkstošajai paaudzei tiem, kas mani mīl un pilda manus baušļus.Tev nebūs citu dievu manā priekšā.Tev nebūs citu dievu manā priekšā.
Tev nebūs Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt, jo Kungs neatstās nesodītu to, kurš veltīgi valkās Kunga, sava Dieva, vārdu.Tev nebūs Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt...Tu nevalkāsi Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi.
Piemini sabata dienu, lai tu to svētītu. Sešas dienas tu strādāsi un darīsi visus savus darbus. lops, ne svešinieks, kas ir tavos vārtos. dēļ Kungs ir svētījis sabata dienu un ir darījis to par svētu.Ievēro sabata dienu, lai tu to svētītu.Atceries svētku dienas, lai tās svētītu;
Tev būs godāt savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu zemē, kuru tev dos Kungs, tavs Dievs.Tev būs godāt savu tēvu un savu māti.Godini savu tēvu un savu māti.
Tev nebūs nokaut.Tev nebūs nokaut.Tu nenokausi.
Tev nebūs laulību pārkāpt.Tev nebūs laulību pārkāpt.Tu nepārkāpsi laulību.
Tev nebūs zagt.Tev nebūs zagt.Tu nezagsi.
Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko.Tu nesniegsi nepatiesu liecību pret savu tuvāko.
Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu. Tev nebūs iekārot viņa sievu, nedz kalpu, nedz kalponi, nedz vērsi, nedz ēzeli un nevienu lietu, kas viņam pieder."Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu. Tev nebūs iekārot... nevienu lietu, kas viņam pieder."Tu netīkosi pēc viņa sievas. Tu neiekārosi viņa labumus."

[1] Leons XIII, Enc. Libertas præstantissimum : Leona XIII Acta, 8, 218; sal. sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1-2, q. 90, a. 1: Leona XIII izdevums, 7, 149-150.
[2] Tertuliāns, Adversus Marcionem, 2, 4, 5: CCL 1, 479 (PL 2, 315).
[3] Leons XIII, Enc. Libertas præstantissimum : Leona XIII Acta, 8, 219.
[4]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 89: AAS 58 (1966), 1111. un 1112. lpp.
[5]Sv. Augustīns, De Trinitate, 14, 15, 21: CCL 50 A, 451 (PL 42, 1052).
[6]Sv. Akvīnas Toms, In duo præcepta caritatis et in decem Legis præcepta expositio, 1. nod.: Opera omnia, 27. sēj. (Parīze, 1875), 144. lpp.
[7] Marks Tullijs Cicerons, De re publica, 3, 22, 33: Scripta quæ manserunt omnia, Bibliotheca Teubneriana fasc. 39, izd. K. Ziegler, (Leipciga, 1969), 96. lpp.
[8]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 10: AAS 58 (1966), 1033. lpp.
[9]Sv. Augustīns, Confessiones, 2, 4, 9: CCL 27, 21 (PL 32, 678).
[10] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 2. nod.: DS 3005; Pijs XII, Enc. Humani generis : DS 3876.
[11]Sv. Augustīns, Enarratio in Psalmum, 57, 1: CCL 39, 708 (PL 36, 673).
[12]Sal. Rom 7, 12.
[13]Sal. Rom 7, 14.
[14]Sal. Rom 7, 16.
[15]Sal. Gal 3, 24.
[16]Sal. Rom 7.
[17]Sv. Irenejs no Lionas, Adversus hæreses, 4, 15, 1: SC 100, 548 (PG 7, 1012).
[18]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1-2, q. 107, a. 1, ad 2: Leona XIII izdevums, 7, 279.
[19]Sal. Jer 31, 31-34.
[20]Sv. Augustīns, De sermone Domini in monte, 1, 1, 1: CCL 35, 1-2 (PL 34, 1229-1231).
[21]Sal. Mt 5, 17-19.
[22]Sal. Mt 5, 18-19.
[23]Sal. Mt 5, 48.
[24]Sal. Mt 5, 44.
[25]Sal. Mt 6, 1-6; 16-18.
[26]Sal. Mt 6, 9-13.
[27]Sal. Mt 7, 13-14.
[28]Sal. Mt 7, 21-27.
[29]Sal. Lk 6, 31.
[30]Sal. 13, 34.
[31]Sal. 15, 12.
[32]Sal. Rom 14; 1 Kor 5-10.
[33]Sal. Jk 1, 25; 2, 12.
[34]Sal. Gal 4, 1-7; 21-31; Rom 8, 15-17.
[35]Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 184, a. 3: Leona XIII izdevums, 10, 453-454.
[36]Sv. Francisks no Sales, Traité de l'amour de Dieu, 8, 6: Īuvres, 5 (Anesī, 1894), 75. lpp.
[37]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 1-2, q. 90, a. 4, c.: Leona XIII izdevums, 7, 152.
[38]Sal. Rom 10, 4.
[39] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 42: AAS 57 (1965), 48. lpp.
[40]Sal. Rom 3, 22.
[41]Sal. Rom 6, 3-4.
[42]Sal. 1 Kor 12. -
[43]Sal. 15, 1-4.
[44]Sv. Atanāzijs no Aleksandrijas, Epistula ad Serapionem, 1, 24: PG 26, 585-588.
[45] Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 7. nod. DS 1528.
[46]Sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 7. nod. DS 1529.
[47] Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 5. nod. DS 1525.
[48]Sv. Augustīns, In Iohannis evangelium tractatus, 72, 3: CCL 36, 508 (PL 35, 1823).
[49]Sal. Rom 7, 22; Ef 3, 16.
[50]Sal. 1, 12-18.
[51]Sal. Rom 8, 14-17.
[52]Sal. 2 Pēt 1, 3-4.
[53]Sal. 17, 3.
[54]Sal. 1 Kor 2, 7-9.
[55]Sal. 4, 14; 7, 38-39.
[56]Sv. Augustīns, De gratia et libero arbitrio, 17, 33: PL 44, 901.
[57]Sv. Augustīns, De natura et gratia, 31, 35: CSEL 49, 258-259 (PL 44, 264).
[58]Sv. Augustīns, Confessiones, 13, 36, 51: CCL 27, 272 (PL 32, 868).
[59]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 12: AAS 57 (1965), 16. un 17. lpp.
[60]Sal. 1 Kor 12.
[61]Sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 9. nod.: DS 1533-1534.
[62]Sv. Žanna d'Arka, Dictum: Procès de condamnation, izd. P. Tisset (Parīze, 1960), 62. lpp.
[63]Prefācija svēto godam, I: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 428. lpp.; sal. Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 517. lpp.; sal. "Doctor gratiæ" (žēlastības doktors), sv. Augustīns, Enarratio in Psalmum, 102, 7: CCL 40, 1457 (PL 37, 1321).
[64]Sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 16. nod.: DS 1546.
[65]Sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr . De iustificatione, 16. nod.: DS 1548.
[66]Sv. Augustīns, Sermo, 298, 4-5: SPM 1, 98-99 (PL 38, 1367).
[67]Sv. Terēze no Bērna Jēzus, Acte d'offrande à l'Amour miséricordieux: Récréations pieuses - Prières (Parīze, 1992), 514. un 515. lpp.
[68] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 40: AAS 57 (1965), 45. lpp.
[69] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 40: AAS 57 (1965), 45. lpp.
[70]Sal. 2 Tim 4.
[71]Sv. Gregors no Nīsas, In Canticum homīlija 8: Gregorii Nysseni opera, izd. W. Jæger-H. / Langerbeck, 6. sēj. (Leidena, 1960), 247. lpp. (PG 44, 941).
[72]Sal. Tridentas koncils, 6. sesija, Dekr. De iustificatione, 26. kanons: DS 1576.
[73]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 40: AAS 57 (1965).
[74]Sv. Gregors no Nīsas, De vita Moysis, 1, 5: izd. M. Simonetti (Vicenza, 1984), 10. lpp. (PG 44, 300).
[75]Sal. Gal 6, 2.
[76]Sal. Rom 12, 1.
[77] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17: AAS 57 (1965), 21. lpp.
[78]KTK, 747. kanona § 2.
[79] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 25: AAS 57 (1965), 29. lpp.
[80] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 25: AAS 57 (1965), 30. lpp.
[81]Sal. Ticības doktrīnas kongregācija, Dekl. Mysterium Ecclesiæ, 3: AAS 65 (1973), 401. lpp.
[82]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 14: AAS 58 (1966), 940. lpp.
[83]Sal. KTK, 213. kanons.
[84]Sal. 1 Kor 2, 10-15.
[85]Sal. Rom 12, 8. 11.
[86]Sal. KTK, no 1246.-1248. kanonam; ABKK, 880. kanona § 3; 881. kanona § 1, 2, 4.
[87]Sal. KTK, 989. kanons; ABKK, 719. kanons.
[88]Sal. KTK, 920. kanons; ABKK, 708. kanons un 881. kanona § 3.
[89]Sal. KTK, no 1249.-1251. kanonam; ABKK, 882. kanons.
[90]Sal. KTK, 222. kanons; ABKK, 25. kanons. Turklāt Bīskapu konferencēm ir tiesības savā teritorijā ieviest vēl kādu citu Baznīcas bausli; sal. KTK, 455. kanons.
[91] Vatikāna II koncils, Dekr. Apostulicam actuositatem, 6: AAS 58 (1966), 842. lpp.
[92]Sal. Ef 1, 22.
[93]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 39: AAS 57 (1965), 44. lpp.
[94]Prefācija Kunga Jēzus - visas pasaules Karaļa - svētkos: Missale Romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis, 1970), 381. lpp.; sal. Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 428. lpp.
[95] Catechismus Catholicus, sakārtots kardināla P. Gasparri uzraudzībā (Typis Polyglottis Vaticanis, 1933), 23. un 24. lpp.