Pirmā nodaļa. "Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu."

2083
367

Cilvēka pienākumus pret Dievu Jēzus ir apkopojis šādos vārdos: "Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu." ( Mt 22, 37) [1] Šie vārdi tieši sasaucas ar svinīgo aicinājumu: "Klausies, Izraēl! Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs!" ( At 6, 4)

199

Dievs iemīlēja pirmais. Par vienīgā Dieva mīlestību tiek atgādināts pirmajā no "desmit vārdiem". Pēc tam baušļi izskaidro, kādai jābūt mīlestības atbildei, kuru cilvēks tiek aicināts dot savam Dievam.


1. artikuls. Pirmais bauslis


"Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no verdzības nama. Tev nebūs citus dievus turēt līdzās man. Tev nebūs darināt sev nekādus tēlus, nedz citus atveidojumus no tā, kas ir augšā debesīs vai apakšā uz zemes, vai ūdeņos zem zemes. Tev nebūs tos godināt, nedz arī tiem kalpot." ( Izc 20, 2-5) [2]


"Ir rakstīts: 'Tev būs pielūgt Kungu, savu Dievu, un Viņam vienam kalpot.'" ( Mt 4, 10)


I. "Tu pielūgsi Kungu, savu Dievu, un Viņam kalposi"

2084
2057
398

Dievs sevi atklāj cilvēkiem, atgādinādams par savu visvareno, labvēlības pilno un brīvību nesošo darbību tās tautas vēsturē, kuru Viņš uzrunā: "Es [..], kas tevi izvedu no Ēģiptes zemes, no verdzības nama." ( At 5, 6) Pirmais vārds satur pirmo Likuma bausli: "Tev būs bīties Kungu, savu Dievu, un Viņam kalpot [..]. Jūs nesekosiet citiem dieviem." ( At 6, 13-14) Pirmais Dieva aicinājums un taisnīgā prasība ir tāda, lai cilvēks Viņu pieņemtu un pielūgtu.

2085
200
1701

Vienīgais un patiesais Dievs savu godību vispirms atklāj Izraēlim. [3] Cilvēka aicinājums un patiesība par viņu atklājas saistībā ar Atklāsmi par Dievu. Cilvēka aicinājums ir liecināt par Dievu ar savu dzīves veidu atbilstoši tam, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva "attēla un līdzības" ( Rad 1, 26):


"Nekad nebūs citu dievu, Trifon, un nemūžam nav bijuši [..], kā tikai Tas, kurš radījis un sakārtojis Visumu. Mēs nedomājam, ka mūsu Dievs būtu citādāks nekā jūsējais, bet gan ka Viņš ir Tas pats, kurš izveda jūsu tēvus no Ēģiptes ar varenu roku un augsti paceltu elkoni. Tāpat arī mēs ceram nevis uz kādu citu (jo tāda nav), bet gan uz Viņu, uz kuru cerat arī jūs - uz Ābrahama, Īzāka un Jēkaba Dievu." [4]

2086
212
2061

"Pirmais bauslis satur prasību ticēt, cerēt un mīlēt. Tiešām, kad sakām 'Dievs', tad ar to apliecinām Kādu, kurš ir pastāvīgs, nemainīgs un mūžīgi paliek tas pats. Kādu, kas ir uzticīgs, pilnīgi taisnīgs. Tas nozīmē, ka mums ir nepieciešams pieņemt Viņa vārdus un pilnībā ticēt un paļauties uz Viņu. Viņš ir visvarens, žēlsirdīgs un pilnībā gatavs darīt labu. Vai ir kāds, kas to atklātu un nevarētu visas savas cerības likt uz Viņu? Un kurš, redzot labestības un mīlestības bagātības, kuras Viņš izlējis pār mums, varētu Viņu nemīlēt? Tāpēc arī Dievs, kā to lasām Svētajos Rakstos, izsacīdams savus baušļus, vai tas būtu ievads vai noslēgums, uzsver: Es esmu Kungs. " [5]


1814,1816
Ticība
2087
143

Mūsu morāliskās dzīves avots ir ticība uz Dievu, kurš atklāj mums savu mīlestību. Sv. Pāvils runā par ticības paklausību [6] kā par pirmo pienākumu. Viņš parāda, ka "Dieva neatzīšanā" meklējams visu mūsu morālisko noviržu cēlonis un izskaidrojums. [7] Mūsu pienākums pret Dievu ir ticēt uz Viņu un liecināt par Viņu.

2088

Pirmais bauslis no mums prasa, lai mūsu ticība tiktu uzturēta un sargāta ar piesardzību un modrību, atmetot visu, kas tai pretojas. Ir vairāki veidi, kā varam grēkot pret ticību:

157

Tīšas šaubas par ticību nozīmē neņemt vērā vai atteikties uzskatīt par patiesu to, ko Dievs atklājis un Baznīca piedāvā mums ticēt. Netīšas šaubas nozīmē svārstīšanos ticībā, grūtības pārvarēt iebildumus pret ticību vai arī bažas, ko izraisa ticības tumsa. Ja šaubas tiek apzināti uzturētas, tās var novest pie gara akluma.

2089
162,817

Neticība ir nevērība pret Atklāsmē saņemto patiesību vai tīša atsacīšanās tai piekrist. "Par herēziju - pēc Kristības saņemšanas - sauc kādas patiesības, kura jāpieņem ar dievišķu un katolisku ticību, ietiepīgu noliegšanu vai tās ietiepiegu apšaubīšanu. Apostāzija ir pilnīga atsacīšanās no kristīgās ticības; shizma ir atsacīšanās vai nu no pakļautības katoliskās Baznīcas virsganam, vai arī no vienotības ar viņa pakļautībā esošajiem Baznīcas locekļiem." [8]


817,821
Cerība
2090
1996

Kad Dievs sevi atklāj un aicina cilvēku, cilvēks ar saviem spēkiem vien dievišķajai mīlestībai pilnībā atbildēt nevar. Viņam jācer, ka Dievs dos tam spēju ar pretmīlestību atbildēt Dieva mīlestībai un rīkoties saskaņā ar mīlestības baušļiem. Cerība nozīmē ar paļāvību gaidīt dievišķo svētību un Dieva skatīšanu svētlaimē; tā nozīmē arī bīties aizvainot Dieva mīlestību un saņemt par to sodu.

2091

Pirmais bauslis attiecas arī uz grēkiem pret cerību; tie ir bezcerība un iedomība:

1864

Bezcerība ir stāvoklis, kādā nonāk cilvēks, kas pārstāj cerēt saņemt no Dieva vai nu savu personisko pestīšanu un palīdzību, lai to sasniegtu, vai arī piedošanu par saviem grēkiem. Bezcerība ir pretrunā ar Dieva labestību, ar Viņa taisnību - jo Kungs ir uzticīgs saviem apsolījumiem - un ar Viņa žēlsirdību.

2092
2732

Iedomība ir divējāda. Vai nu cilvēks pārāk paļaujas uz savām spējām (cerēdams tikt izpestīts bez palīdzības no augšienes), vai arī viņš vēlas ļaunprātīgi izmantot Dieva visvarenību un žēlsirdību (cerēdams saņemt no Viņa piedošanu bez atgriešanās un godību - bez nopelniem).


1822,1829
Mīlestība
2093

Ticība Dieva mīlestībai ietver sevī aicinājumu un pienākumu atbildēt dievišķajai mīlestībai ar patiesu mīlestību. Pirmais bauslis liek mums vairāk par visu mīlēt Dievu [9], bet visas radības - mīlēt Viņa dēļ.

2094
2733
2303

Pret mīlestību var grēkot dažādi: vienaldzība nevērīgi izturas pret Dieva mīlestību vai to noraida vispār; tā nav atklājusi mīlestības pretimnākšanu vai noliedz tās spēku. Nepateicība dievišķo mīlestību atstāj bez ievērības vai atsakās to atzīt un atbildēt tai ar pretmīlestību. Remdenība ir svārstīšanās vai nepietiekama vērība, lai atbildētu Dieva mīlestībai, tā var sevī ietvert arī atsacīšanos ļauties mīlestības ierosmei. Acēdija jeb garīgais kūtrums var novest pie tā, ka noraidām garīgo prieku, kas nāk no Dieva, un noraidām dievišķo labumu. Naids pret Dievu rodas no lepnības. Tas pretojas Dieva mīlestībai, noliedzot Viņa labestību, un ienīst Dievu par to, ka Viņš aizliedz grēkot un soda.


II. "Viņam vienam kalposi"

2095
1807

Dievišķie ticības, cerības un mīlestības tikumi pilnveido un dzīvina morāliskos tikumus. Tā mīlestība liek mums atdot Dievam to, ko mums kā radībām pēc visas taisnības pienākas Viņam atdot. Uz to mūs noskaņo reliģijas tikums.


2628
Pielūgsme
2096

Pielūgsme ir reliģijas tikuma pirmā darbība. Pielūgt Dievu nozīmē atzīt Viņu kā Dievu, Radītāju un Pestītāju, Kungu un visa pastāvošā Saimnieku, bezgalīgo un žēlsirdīgo Mīlestību. "Tev būs pielūgt Kungu, savu Dievu, un Viņam vienam kalpot," saka Jēzus ( Lk 4, 8), atsaukdamies uz Atkārtotā likuma grāmatu ( At 6, 13).

2097
2807

Pielūgt Dievu nozīmē absolūtā bijībā un padevībā atzīt, ka "radība nav nekas", ka tā pastāv, tikai pateicoties Dievam. Pielūgt Dievu nozīmē sekot Marijas paraugam, kas dziedāja Magnificat, - teikt un slavēt Dievu, kā arī nostādīt sevi savā pazemīgajā stāvoklī. To mēs darām kā Marija, apliecinot ar pateicību, ka Viņš ir darījis lielas lietas un svēts ir Viņa vārds. [10] Vienīgā Dieva pielūgsme atbrīvo cilvēku no ieslēgšanās pašam sevī, no verdzības grēkam un pasaules elkdievības.


2558
Lūgšana
2098
2742

Ticības, cerības un mīlestības darbības, kuras nosaka pirmais bauslis, īstenojas lūgšanā. Kad mūsu gars paceļas pie Dieva, mēs Viņu pielūdzam: tā ir slavināšana un pateicība, un konkrēta lūguma izteikšana. Lūgšana ir nepieciešams priekšnosacījums tam, lai mēs varētu ievērot Dieva baušļus. "Vajag vienmēr lūgties un nepagurt." ( Lk 18, 1)


Upuris
2099
613

Ir taisnīgi veltīt Dievam upurus kā pielūgsmes un atzinības, aizlūguma un vienotības zīmi: "Patiess upuris ir katrs darbs, kurš tiek darīts tādēļ, lai savienotos ar Dievu svētā kopībā un tādējādi sasniegtu svētlaimi." [11]

2100
2711
614
618

Lai ārējais upuris būtu patiess, tam jāizsaka garīgais upuris: "Satriekts gars ir [..] upuris Dievam..." ( Ps 51, 19) Vecās derības pravieši bieži vien nopēla upurēšanu, kas notika bez iekšējās līdzdalības [12] vai bez tuvākmīlestības [13]. Jēzus atgādina pravieša Osejas vārdus: "Es vēlos žēlsirdību, nevis upuri." ( Mt 9, 13; 12, 7) [14] Vienīgais pilnīgais upuris ir tas, kuru Jēzus upurēja uz krusta, sevi pilnīgi atdodot Tēva mīlestībai un mūsu pestīšanas labā. [15] Kad mēs sevi pievienojam Viņa upurim, mēs varam savu dzīvi darīt par upuri Dievam.


Solījumi un svētsolījumi
2101
1237
1064

Ir dažādi apstākļi, kuros kristietis tiek aicināts dot solījumus Dievam. Kristības un Iestiprināšanas, Laulības un Ordinācijas sakramenti vienmēr ir saistīti ar solījumiem. Personiskās dievbijības vadīts, kristietis var apsolīt Dievam arī kādu darbu, lūgšanu, labdarību, svētceļojumu utt. Kad esam uzticīgi solījumiem, kurus esam devuši Dievam, mēs paužam cieņu, kādu mums pienākas apliecināt dievišķajai Majestātei, un savu mīlestību uzticīgajam Dievam.

2102

"Svētsolījums ir apzināti un brīvi dots solījums Dievam saistībā ar iespējamu un augstāku labumu, tas jāizpilda, pamatojoties uz reliģijas tikumu." [16] Svētsolījums ir veltīšanās akts, ar kuru kristietis pats sevi veltī Dievam vai apsola Viņam kādu labu darbu. Izpildīdams savus svētsolījumus, viņš atdod Dievam apsolīto un veltīto. Apustuļu darbi mums rāda, cik rūpīgi sv. Pāvils pildīja savus svētsolījumus. [17]

2103
1973

Baznīca īpaši augstu vērtē svētsolījumus, kas tiek doti, lai dzīvotu pēc evaņģēliskajiem padomiem [18] :

914

"Māte Baznīca priecājas, ka tās klēpī ir tik daudz vīriešu un sieviešu, kas vēlas būt ciešāk kopā ar Pestītāju, sekojot Viņam sevis aizliegšanā, un skaidrāk to apliecināt, Dieva bērnu brīvībā apņemoties dzīvot nabadzībā un atsakoties no savas paša gribas: proti, tiecoties pēc lielākas pilnības, viņi pakļauj sevi kādam cilvēkam Dieva dēļ, lai pilnīgāk līdzinātos Kristum Viņa paklausībā." [19]


Dažos gadījumos atbilstošu iemeslu dēļ Baznīca no svētsolījumiem un apsolījumiem var atbrīvot. [20]


Reliģijas sabiedriskais pienākums un tiesības uz reliģisko brīvību
2104
2467
851

"Visiem cilvēkiem [..] ir pienākums meklēt patiesību, it īpaši to, kas attiecas uz Dievu un Viņa Baznīcu; bet, kad patiesība ir iepazīta, viņiem tā jāpieņem un jābūt tai uzticīgiem." [21] Šo pienākumu nosaka cilvēka daba. [22] Tas nav pretrunā ne ar patiesu cieņu pret dažādajām reliģijām, "kuras nereti nes [..] kādu patiesības staru, kas apgaismo visus cilvēkus" [23], ne ar dievišķās mīlestības neatliekamo prasību, kas liek kristiešiem "ar mīlestību, apdomību un pacietību izturēties pret tiem cilvēkiem, kas maldās ticības lietās vai ir nezināšanā par to" [24].

2105
854
898

Pienākums veltīt Dievam patiesu kultu attiecas uz cilvēku gan kā individualitāti, gan kā sabiedrības sastāvdaļu. To māca "tradicionālā katoliskā doktrīna par cilvēku un sabiedrības morālisko pienākumu pret patieso reliģiju un vienīgo Kristus Baznīcu". [25] Baznīca savā nemitīgajā evaņģelizācijas darbā rūpējas par to, lai cilvēki varētu piepildīt ar kristīgu garu tās vides "ieskatus un paražas, likumus un sabiedriskās struktūras" [26], kurā viņi dzīvo. Kristiešu sabiedriskais pienākums ir katrā cilvēkā cienīt un modināt patiesā un labā mīlestību. Tas prasa no viņiem iepazīstināt cilvēkus ar vienīgās patiesās reliģijas kultu, kura pastāv katoliskajā un apustuliskajā Baznīcā. [27] Kristieši tiek aicināti būt par pasaules gaismu. [28] Tādējādi Baznīca pauž Kristus karaļvaru pār visu radību un īpašā veidā - pār cilvēku sabiedrību. [29]

2106
160,1782
1738

"Reliģijas lietās neviens nedrīkst tikt spiests ne rīkoties pret savu sirdsapziņu, ne arī tikt traucēts rīkoties, ievērojot saprāta robežas, saskaņā ar savu sirdsapziņu - gan privāti, gan publiski, gan vienatnē, gan biedrojoties ar citiem." [30] Šīs tiesības ir dibinātas uz pašu cilvēka personas dabu, kuras cieņa prasa brīvprātīgi pieņemt dievišķo patiesību, kas sniedzas pāri laicīgajai iekārtai. Lūk, kāpēc šīs tiesības "ir spēkā arī tiem cilvēkiem, kuri neievēro prasību meklēt patiesību un to pieņemt". [31]

2107

"Ja īpašo apstākļu dēļ, kādos atrodas atsevišķas tautas, kādai noteiktai reliģiskajai kopienai attiecīgās sabiedrības juridiskajā iekārtā tiek piešķirta īpaša pilsoniskā atzinība, tad nepieciešams, lai tai pašā laikā tiktu atzītas un ievērotas visu pilsoņu un visu reliģisko kopienu tiesības uz reliģisko brīvību." [32]

2108
1740

Tiesības uz reliģisko brīvību nav morāliska atļauja piekrist maldiem [33], tas nenozīmē arī piesavināties sev tiesības uz maldiem [34], bet tās ir cilvēka personas dabiskās tiesības uz pilsonisko brīvību, tas nozīmē būt pasargātam saprātīgās robežās no ārējas piespiešanas reliģiskajā ziņā, kuru veiktu politiskā vara. Šīm dabiskajām tiesībām ir jātiek atzītām sabiedrības juridiskajā iekārtā tādā veidā, lai tās kļūtu par civiltiesību sastāvdaļu. [35]

2109
2244
1906

Tiesības uz reliģisko brīvību pašas par sevi nevar būt neierobežotas [36], ne arī ierobežotas vienīgi ar "sabiedrisko kārtību", ko izprastu pozitīvistiskā vai naturālistiskā veidā [37]. Šīm tiesībām piemītošās "saprāta robežas" katrai sabiedriskajai situācijai ir nosakāmas tā, kā to prasa politiskā gudrība saskaņā ar sabiedrības kopējo labumu, un tās jāapstiprina civilajai varai saskaņā ar "objektīvajai morāliskajai kārtībai atbilstošajām juridiskajām normām". [38]


III. "Tev nebūs citu dievu manā priekšā"

2110

Pirmais bauslis aizliedz godināt citus dievus, kā tikai vienīgo Kungu, kurš sevi atklājis savai tautai. Tas aizliedz māņticību un bezdievību. Māņticība zināmā veidā izsaka perversu pārspīlējumu reliģijā; bezdievība ir netikums, kas rodas tad, kad trūkst reliģijas tikuma.


Māņticība
2111

Māņticība ir reliģisko jūtu un ar tām saistītās rīcības novirze. Tā var ietekmēt arī kultu, ar kuru mēs godinām patieso Dievu, piemēram, kad dažām reliģiskās izpausmes formām, kas citādā ziņā ir likumīgas vai nepieciešamas, piešķiram it kā maģisku nozīmi. Pieņēmums, ka lūgšanas un sakramentālās zīmes ir iedarbīgas tikai ar savu ārējo izpausmi vien, bez iekšējās nostājas, ko tās prasa, nozīmē ieslīgt māņticībā. [39]


Elkdievība
2112
210

Pirmais bauslis nosoda daudzdievību (politeismu). Šis bauslis prasa, lai cilvēks neticētu citiem dieviem, kā tikai Dievam, negodinātu citas dievības, kā tikai vienīgo Dievu. Svētie Raksti pastāvīgi atgādina to, ka jāatmet elki - "zelts un sudrabs, cilvēku roku darbi", "tiem ir mute, bet tie nerunā, tiem ir acis, bet tie neredz..."; šie tukšie elki arī cilvēku dara tukšu: "Tiem līdzīgi kļūst tie, kas tos taisa, un visi, kas uz tiem paļaujas." ( Ps 115, 4-5. 8) [40] Dievs, pretstatā tiem, ir "dzīvais Dievs" ( Joz 3, 10) [41], kas dod dzīvību un darbojas vēsturē.

2113
398
2534
2289
2473

Elkdievība neattiecas vienīgi uz pagānisma viltus kultiem. Tā ir kā pastāvīgs kārdinājums ticībai. Elkdievība ir tad, kad dievišķojam jebko, kas nav Dievs. Tā rodas tajā brīdī, kad cilvēks Dieva vietā godina un ciena kādu radību, vai tā būtu "dievība" vai velns (kā, piemēram, sātanisma gadījumā), vai vara, baudkāre, dzimta, senči, valsts, nauda vai kas cits. "Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai," saka Jēzus ( Mt 6, 24). Daudzi jo daudzi mocekļi mira, lai nebūtu jāpielūdz "Zvērs" [42], atsakoties pat izlikties, ka piedalās šajā kultā. Elkdievība noraida Dievu kā vienīgo Visuvaldītāju; vienotība ar Dievu nav savienojama ar elkdievību. [43]

2114

Cilvēka dzīve kļūst vienota, ja viņš pielūdz vienīgo Dievu. Prasība pielūgt vienīgo Kungu cilvēku padara vienkāršāku un pasargā viņu no pilnīgas sašķeltības. Elkdievība ir cilvēkā iedzimto reliģisko jūtu izkropļošana. Elku pielūdzēji ir tie, kuri "dziļi dvēselē iespiesto nojausmu par Dievu attiecina uz jebko citu, nevis uz Viņu". [44]


Zīlēšana un maģija
2115
305

Dievs var atklāt nākotni saviem praviešiem vai citiem svētajiem. Taču taisnīga kristīgā nostāja pret visu, kas attiecas uz nākotni, ir paļauties uz Dieva apredzību un atsacīties no jebkuras neveselīgas ziņkāres šajā jomā. Savukārt neapdomība ir pieskaitāma atbildības trūkumam.

2116

Atmetamas ir it visas zīlēšanas formas: vēršanās pie sātana vai dēmoniem, mirušo garu izsaukšana, kā arī citi paņēmieni, kas it kā "atklāj" nākotni. [45] Horoskopu pētīšana, astroloģija, hiromantija, pazīmju tulkošana un buršana, gaišredzības fenomeni, palīdzības meklēšana pie īpašiem starpniekiem (mēdijiem) - tajā visā slēpjas vēlme iegūt varu pār laiku, vēstures gaitu un - galu galā - pār cilvēkiem, kā arī centieni sev piesaistīt apslēptos spēkus. Visas šīs parādības ir pretrunā ar godu un cieņu, ko pavada mīloša bijība un kādu mums pienākas apliecināt vienīgi Dievam.

2117

Visi maģijas un burvestību paņēmieni, ar kuriem it kā varot "savaldīt" okultos spēkus, lai tos pakļautu sev un ar to palīdzību iegūtu pārdabisku varu pār savu tuvāko, kaut arī tas būtu darīts nolūkā atjaunot viņa veselību, ir smagi pārkāpumi pret reliģijas tikumu. Šīs izdarības jo vairāk nosodāmas ir tad, kad tās pavada vēlme kaitēt otram vai kad tajās tiek iesaistīti velni. Amuletu nēsāšana arī ir nepieņemama. Spiritisms bieži vien ir saistīts ar zīlēšanu vai maģiju. Tāpēc Baznīca brīdina ticīgos no tā atturēties. Ķeršanās pie tā saucamajiem tautas ārstniecības paņēmieniem nedara pieļaujamu ne ļauno spēku piesaukšanu, ne otra cilvēka lētticības izmantošanu.


Bezdievība
2118

Pirmais Dieva bauslis aizliedz galvenos bezdievības grēkus: Dieva kārdināšanu gan vārdos, gan darbos, svētzādzību un simoniju.

2119
394
2088

Dieva kārdināšana ir Viņa labestības un visvarenības pārbaudīšana vārdos vai darbos. Tieši tā sātans gribēja panākt no Jēzus, lai Viņš metas lejā no tempļa un līdz ar to piespiež Dievu Viņam palīdzēt. [46] Jēzus tam atbildēja ar Dieva Vārdu: "Tev nebūs kārdināt Kungu, savu Dievu." ( At 6, 16) Izaicinājums, ko satur šāda Dieva kārdināšana, ievaino cieņu un paļāvību, ko mēs esam parādā savam Radītājam un Kungam. Dieva kārdināšana slēpj sevī šaubas par Viņa mīlestību, apredzību un varu. [47]

2120
1374

Svētzādzība ir sakramentu un citu liturģisko darbību, kā arī Dievam veltīto personu, lietu vai svētvietu apgānīšana vai necienīga izturēšanās pret tām. Svētzādzība ir smags grēks, īpaši tad, ja tas izdarīts pret Euharistiju, jo šajā sakramentā pati Kristus Miesa substanciālā veidā ir klātesoša. [48]

2121
1578

Par simoniju [49] tiek saukta garīgo labumu pirkšana vai pārdošana. Burvim Simonam, kas gribēja nopirkt garīgo varu, kuru redzēja darbojamies apustuļos, Pēteris atbild: "Tava nauda lai iet pazušanā līdz ar tevi, jo tu domāji Dieva dāvanu par naudu iemantot!" ( Apd 8, 20) Tā viņš rīkojās atbilstoši Jēzus vārdiem: "Par velti esat saņēmuši, par velti dodiet!" ( Mt 10, 8) [50] Nav iespējams piesavināties garīgos labumus un izturēties pret tiem kā īpašniekam un kungam, jo to avots ir Dievā. Tos saņemt no Viņa var tikai par velti.

2122

"Papildus ziedojumiem, kurus noteikusi Baznīcas kompetentā vadība, ordinētais kalpotājs par sakramentu izdalīšanu nekā nedrīkst prasīt, viņam vienmēr jāgādā par to, lai sakramentu pieņemšana nebūtu liegta trūkumcietējiem viņu nabadzības dēļ." [51] Kompetentā Baznīcas vadība nosaka šo "ziedojumu" apmērus, vadoties no principa, ka kristīgajai tautai ir pienākums uzturēt Baznīcas kalpus. "Strādnieks ir sava uztura cienīgs." ( Mt 10, 10) [52]


Ateisms
2123
29

"Daudzi [..] mūsu laikabiedri šo dziļo un dzīvei nepieciešamo saistību ar Dievu nekādi neapjauš vai pat to noraida: ateisms tādējādi pieder pie smagākajiem šīlaika pārkāpumiem." [53]

2124

Zem ateisma vārda slēpjas dažādas parādības. Bieži sastopama ir tāda ateisma forma kā praktiskais materiālisms, kurš savās vajadzībās nesniedzas tālāk par tveramo un laicīgo. Ateistiskais humānisms maldīgi uzskata, ka cilvēks "pats sev ir galamērķis un vienīgais savas vēstures veidotājs un noteicējs". [54] Kāda cita mūsdienu ateisma forma cilvēka atbrīvošanu saista tikai ar ekonomisko un sociālo atbrīvošanu, kurai "jau pēc savas dabas vien pretī nostātos reliģija, kura, balstīdama cilvēka cerību uz kāda nākotnes dzīves sapņa, it kā atrautu viņu no zemes civilizācijas veidošanas". [55]

2125
1535

Tā kā ateisms nepieņem vai noraida Dieva eksistenci, tad tas ir grēks pret reliģijas tikumu. [56] Šīs vainas pieskaitāmība var tikt ievērojami mazināta atkarībā no nodomiem vai apstākļiem. Ateisma izraisīšanā un izplatīšanā var būt vainīgi arī "ticīgie, tādā gadījumā, ja par tiem var teikt, ka, esot nolaidīgi, audzinot ticībā un izklāstot ticības mācību, kā arī trūkumu dēļ savā reliģiskajā, morāliskajā un sabiedriskajā dzīvē, tie vairāk aizklāj patieso Dieva un reliģijas seju, nekā to atsedz". [57]

2126
396
154

Bieži vien ateisma pamatā ir maldīgs priekšstats par cilvēka autonomiju, kas var novest pie atsacīšanās no jebkuras atkarības no Dieva. [58] Tomēr Dieva atzīšana nekādā veidā nav pretrunā ar cilvēka cieņu, "jo šī cieņa savu pamatojumu un piepildījumu rod Dievā". [59] Baznīca zina, "ka tās vēstījums ir saskaņā ar cilvēka sirds apslēptākajiem dziļumiem". [60]


Agnosticisms
2127
36

Agnosticisms izpaužas dažādi. Dažos gadījumos agnostiķis negrib noliegt Dievu; viņš, tieši pretēji, apgalvo, ka eksistē kāda transcendenta būtne, kura it kā nevarētu sevi atklāt un par kuru neviens it kā nevarētu kaut ko pasacīt. Citos gadījumos agnostiķis par Dieva eksistenci vispār neizsakās, paziņodams, ka ir neiespējami to pierādīt un pat neiespējams apgalvot vai noliegt, ka Dievs ir.

2128
1036

Dažreiz agnosticisms var saturēt zināmu Dieva meklēšanu, taču tāpat tas var liecināt par vienaldzību, izvairīšanos no atbildes uz būtiskāko jautājumu par eksistenci, kā arī par morāliskās sirdsapziņas kūtrumu. Ļoti bieži agnosticisms līdzinās praktiskajam ateismam.


1159,1162

IV. "Tu neizgatavosi sev nekādus tēlus..."

2129
300
2500

Šis Dieva rīkojums nozīmē to, ka ir aizliegts ar cilvēka rokām izgatavot jebkādu Dieva atveidu. Atkārtotā likuma grāmata paskaidro: "Tā kā jūs neesat redzējuši parādāmies kādu tēlu tai dienā, kad Kungs ar jums runāja Horebā no uguns liesmām, tad neapgrēkojieties, darinādami sev Dieva atveidu kādā tēlā" ( At 4, 14-16), lai arī kas tas būtu. Dievs - absolūti transcendentais - atklāja sevi Izraēlim. "Viņš ir viss", bet tai pašā laikā Viņš ir "daudz pārāks par visiem saviem darbiem" ( Sīr 43, 29-30). Viņš ir "pats skaistuma Avots un Radītājs" ( Gudr 13, 3).

2130

Tomēr jau Vecajā Derībā Dievs ir devis rīkojumu vai atļāvis ieviest attēlus, kas simboliski vestu pie pestīšanas caur cilvēktapušo Vārdu: tā, piemēram, vara čūska [61], derības šķirsts un ķerubi [62].

2131
476

Tā Septītais ekumeniskais koncils Nīkajā (787. gadā), balstīdamies uz cilvēktapušā Vārda noslēpumu, nosodīja ikonoklastus un attaisnoja svētbilžu (ikonu), kurā attēloti Kristus, Dievmāte, eņģeļi un visi svētie, godināšanu. Iemiesojoties Dieva Dēls ieviesa jaunu "kārtību" svētbilžu lietošanā.

2132

Kristīgais svētbilžu kults nav pretrunā ar pirmo bausli, kas aizliedz elkus. Patiešām, "attēlam parādītais gods pāriet uz oriģinālo paraugu" [63], un "kas godina attēlu, tas godina tajā attēloto personu" [64]. Svētbildēm parādītais gods ir cieņas pilna godināšana un nevis pielūgsme, kas pienākas vienīgi Dievam:


"Reliģiskais svētbilžu kults netiek vērsts uz svētbildēm kā tādām, it kā tās būtu kaut kas pašas par sevi: šajā kultā raugās uz attēlu, kas ved pie cilvēktapušā Dieva. Raugoties attēlā, mūsu skatiens neapstājas pie šī attēla, bet vēršas pie tā, kas attēlots." [65]


Kopsavilkums

2133

"Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava spēka." ( At 6, 5)

2134

Pirmais bauslis aicina cilvēku ticēt uz Dievu, cerēt uz Viņu un mīlēt Viņu vairāk par visu.

2135

"Tev būs pielūgt Kungu, savu Dievu." ( Mt 4, 10) Pielūgt Dievu, lūgt Viņu, veltīt Viņam pienākošos kultu, izpildīt Viņam dotos solījumus un svētsolījumus ir reliģijas tikuma izpausme, kas attiecas uz paklausību pirmajam bauslim.

2136

Pienākums veltīt Dievam patiesu kultu attiecas uz cilvēku gan kā individuālu, gan sabiedrisku būtni.

2137

Ir jābūt iespējai, lai cilvēks varētu brīvi praktizēt reliģiju gan privāti, gan publiski. [66]

2138

Māņticība ir novirze no kulta, kuru mēs veltījam patiesajam Dievam. Tā izpaužas elkdievībā, kā arī dažādās zīlēšanas un maģijas formās.

2139

Dieva kārdināšana vārdos vai darbos, svētzādzība, simonija ir bezdievības grēki, kurus aizliedz pirmais bauslis.

2140

Tā kā ateisms nepieņem vai noraida Dieva eksistenci, tad tas ir grēks pret pirmo bausli.

2141

Svētbilžu kulta pamatā ir cilvēktapušā Dieva Vārda noslēpums. Tas nav pretrunā ar pirmo bausli.


2. artikuls. Otrais bauslis


"Tev nebūs Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt." ( Izc 20, 7) [67]


"Sentēviem ir sacīts: Tev nebūs nepatiesi zvērēt [..]. Bet es jums saku: 'Nezvēriet nemaz!'" ( Mt 5, 33-34)


2807,2815

I. Svēts ir Dieva vārds

2142

Otrais bauslis prasa cienīt Dieva vārdu. Tas, tāpat kā pirmais bauslis, attiecas uz reliģijas tikumu un īpaši nosaka, kādai jābūt mūsu valodai, kad runājam par svētām lietām.

2143
203
435

Starp visiem Atklāsmes vārdiem viens vārds ir īpašs - Viņa vārda atklāsme. Dievs uztic savu vārdu tiem, kas tic uz Viņu; Viņš tiem sevi atklāj savā personiskajā noslēpumā. Vārda dāvāšana liecina par uzticību un tuvību. "Svēts ir Dieva vārds." Lūk, kāpēc cilvēks nedrīkst to izmantot nelietīgi. Viņam tas jāglabā atmiņā mīlošas pielūgsmes klusumā. [68] Runājot cilvēks drīkst to izmantot vienīgi tādēļ, lai to svētītu, slavētu un godinātu. [69]

2144

Godbijība pret Viņa vārdu izsaka cieņu, kāda pienākas Dieva noslēpumam un visai svētajai realitātei, ko Viņa vārds izsaka. Svētuma izjūta ir saistīta ar reliģijas tikumu:


"Vai bijības un svētuma jūtas ir kristīgas? [..] Ar prātu neviens nevar to apšaubīt. Tās ir jūtas, kuras mēs vispārākajā pakāpē piedzīvotu tad, ja mums tiktu dots skatīt visaugsto Dievu. Tās ir jūtas, kādas mums būtu, ja mēs patiesi "apzinātos" Viņa klātbūtni. Atbilstoši tam, cik ticam Viņa klātbūtnei, mūsos jābūt arī šīm jūtām. Ja mūsos to nav, tad neapzināmies Viņa klātbūtni, neticam, ka Viņš ir klātesošs." [70]

2145
427,2472

Ticīgajam ir jāapliecina Kunga vārds, apliecinot savu ticību un nepakļaujoties bailēm. [71] Sludināšanai un katehēzei jābūt pilnai pielūgsmes un cieņas pret mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu.

2146

Otrais bauslis aizliedz nepiedienīgi lietot Dieva vārdu, tas ir, jebkādu nepiemērotu Dieva, Jēzus Kristus, Vissvētākās Jaunavas Marijas un jebkura svētā vārda izmantošanu.

2147
2101

Apsolījumi, kas otram cilvēkam doti Dieva vārdā, iesaista Dieva godu, uzticību, patiesumu un autoritāti. Tie ir jātur taisnības dēļ. Pārkāpt tādus apsolījumus nozīmē ļaunprātīgi izmantot Dieva vārdu un savā ziņā padarīt Dievu par meli. [72]

2148

Zaimošana ir tiešā pretrunā ar otro bausli. Tā izpaužas tad, kad pie sevis vai visiem dzirdot izsakām pret Dievu vērstus naida, pārmetuma, izaicinājuma vārdus vai runājot izsakām kaut ko ļaunu un necienīgu pret Viņu, vai arī nepiedienīgi lietojam Viņa vārdu. Jēkabs nosoda tos, kuri "zaimo cildeno vārdu, kas ir piesaukts pār [viņiem]" ( Jk 2, 7). Aizliegums zaimot attiecas arī uz to, kas tiek sacīts pret Kristus Baznīcu, svētajiem un svētlietām. Zaimi ir arī Dieva vārda piesaukšana, lai slēptu noziedzīgus darbus, pakļautu verdzībā tautas, spīdzinātu vai nonāvētu kādu. Dieva vārda nelietīga izmantošana izraisa reliģijas noraidīšanu.

1756

Zaimošana ir pretrunā cieņai, kāda pienākas Dievam un Viņa svētajam vārdam. Zaimi jau paši par sevi vien ir smags grēks. [73]

2149

Lādēšanās, piesaucot Dieva vārdu bez nodoma zaimot, ir necieņa pret Kungu. Otrais bauslis aizliedz arī Dieva vārda maģisku lietošanu.


"Dieva vārds ir liels tur, kur to izrunā ar cieņu, kāda pienākas Viņa majestātes diženumam. Tādā veidā Dieva vārds ir svētīts tur, kur to izsaka goddevībā un bijībā, lai to neaizvainotu." [74]


II. Kunga vārds, izrunāts nevietā

2150

Otrais bauslis aizliedz nepatiesu zvērestu. Zvērēt nozīmē piesaukt Dievu par liecinieku tam, ko apgalvojam. Tas nozīmē piesaukt Dieva patiesumu par ķīlu mūsu patiesumam. Zvērests iesaista Kunga vārdu. "Tev būs bīties Kungu, savu Dievu, un Viņam kalpot, kā arī zvērēt pie Viņa vārda." ( At 6, 13)

2151
215

Nosodīt nepatiesu zvērestu ir mūsu pienākums Dieva priekšā. Dievs - Radītājs un Kungs - ir katras patiesības norma. Cilvēku sacītais ir saskaņā vai arī pretrunā ar Dievu, kurš ir pati Patiesība. Zvērests, kad tas ir patiess un vietā, parāda, kādās attiecībās cilvēku vārdi ir ar Dieva patiesību. Nepatiess zvērests piesauc Dievu par liecinieku meliem.

2152
2476,1756

Cilvēks, kas zvērot dod solījumu, ko nav nodomājis pildīt, vai, to devis, lauž, ir zvēresta lauzējs. Zvēresta laušana ir smags pārkāpums pret ikvienas valodas Kungu. Ar zvērestu apņemties izdarīt ļaunu darbu - tas ir pretrunā ar dievišķā vārda svētumu.

2153
2466

Otro bausli Jēzus ir izklāstījis Kalna sprediķī: "Jūs esat dzirdējuši, ka sentēviem ir sacīts: 'Tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet gan izpildīt savus zvērestus Kungam.' Bet es jums saku: 'Nezvēriet nemaz!' [..] Lai jūsu runa ir: 'Jā, jā; nē, nē.' Kas pāri tam, tas nāk no ļaunā." ( Mt 5, 33-34. 37) [75] Jēzus māca, ka jebkurš zvērests nozīmē atsaukties uz Dievu un ka Dieva un Viņa patiesības klātbūtne ir jāciena ikreiz, kad tiek runāts. Apdomība, ar kuru mēs runājot pieminam Dievu, ir tieši saistīta ar bijīgu uzmanību pret Viņa klātbūtni, kuru jebkurš no mūsu apgalvojumiem var apliecināt vai arī nonievāt.

2154

Baznīcas Tradīcija, sv. Pāvila pēdās ejot [76], Jēzus vārdus sapratusi kā tādus, kas neaizliedz zvērestu, kas dots kādas nopietnas un taisnīgas lietas dēļ (piemēram, tribunāla priekšā). "Zvērests, tas ir, dievišķā vārda piesaukšana patiesības apliecināšanai, var tikt dots tikai patiesībā, saprātīgi un taisnīgi." [77]

2155
1903

Dieva vārda svētuma dēļ nedrīkst atsaukties uz to nenozīmīgās lietās un dot zvērestu apstākļos, kas ļautu to iztulkot kā varas, kas netaisnīgi pieprasa zvērestu, atzīšanu. Kad zvērestu pieprasa nelikumīga civilā vara, tad no tā var atteikties. No zvēresta ir jāatsakās gadījumos, kad to pieprasa nolūkos, kas ir vērsti pret cilvēka kā personas cieņu vai arī pret Baznīcas kopību.


III. Kristieša vārds

2156
232
1267

Kristības sakraments tiek piešķirts "Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā" ( Mt 28, 19). Kristībā Dieva vārds svētdara cilvēku, un savu vārdu kristietis saņem Baznīcā. Tas var būt kāda svētā vārds, tas ir, kāda Kristus mācekļa vārds, kurš savu dzīvi nodzīvojis priekšzīmīgā uzticībā savam Kungam. Šis svētais cilvēks sniedz mīlestības piemēru tam, kas viņam uzticēts, un ir viņa aizbildnis. Vārds, kas tiek dots Kristībā, var izteikt arī kādu kristīgo noslēpumu vai kristīgo tikumu. "Vecākiem, krustvecākiem un draudzes prāvestam jārūpējas par to, lai kristāmajam netiktu piešķirts vārds, kas nav savienojams ar kristīgo ticību." [78]

2157
1235
1668

Savu dienu, savas lūgšanas un darbību kristietis uzsāk ar krusta zīmi "Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Amen". Kristietis savu dienu veltī Dieva godam un aicina palīgā Pestītāja žēlastību, kas tam ļauj rīkoties Svētajā Garā kā sava Tēva bērnam. Krusta zīme stiprina mūs gan kārdinājumos, gan grūtībās.

2158

Dievs katru sauc viņa vārdā. [79] Katra cilvēka vārds ir svēts. Vārds ir personas ikona. Tas prasa ievērot godbijību, kas ir apliecinājums cieņai, kāda pienākas vārda nēsātājam.

2159

Saņemtais vārds ir vārds mūžībai. Debesu valstībā katra persona, kas iezīmēta ar Dieva vārdu, staros un atklāsies savā noslēpumā, savā vienreizīgumā. "Uzvarētājam [..] es došu [..] baltu akmeni, un akmenī būs rakstīts jauns vārds, ko neviens nezina, kā tikai tas, kas saņem." ( Atkl 2, 17) "Es ieraudzīju: lūk, Jērs, stāvēja uz Sionas kalna un kopā ar Viņu - simt četrdesmit četri tūkstoši to, kam Viņa vārds un Viņa Tēva vārds bija uzrakstīts uz to pierēm." ( Atkl 14, 1)


Kopsavilkums

2160

"Ak, Kungs, mūsu Kungs, cik brīnišķīgs ir Tavs vārds visā zemē." ( Ps 8, 2)

2161

Otrais bauslis prasa godāt Kunga vārdu. Kunga vārds ir svēts.

2162

Otrais bauslis aizliedz jebkādu Kunga vārda nepiedienīgu lietošanu. Zaimi ir Dieva, Jēzus Kristus, Jaunavas Marijas un svēto vārda nelietīga lietošana.

2163

Nepatiess zvērests piesauc Dievu par liecinieku meliem. Zvēresta laušana ir smags pārkāpums pret Kungu, kurš vienmēr ir uzticīgs saviem apsolījumiem.

2164

"Nav jāzvēr ne Radītāja, ne kādas radības vārdā, ja nu vienīgi tad, kad apvienojamas šīs trīs: patiesība, nepieciešamība un godbijība." [80]

2165

Kristībā kristietis savu vārdu saņem Baznīcā. Vecāki, krustvecāki un draudzes prāvests gādā par to, lai kristāmajam tiktu piešķirts kristīgs vārds. Svētais aizbildnis sniedz mīlestības piemēru tam, kas viņam uzticēts, un lūdzas par viņu.

2166

Kristietis savas lūgšanas un savu darbību uzsāk ar krusta zīmi "Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Amen".

2167

Dievs katru sauc tā vārdā. [81]


3. artikuls. Trešais bauslis


"Piemini sabata dienu, lai to svētītu. Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam; tad tu nedarīsi nekādu darbu." ( Izc 20, 8-10) [82]


"Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ; tāpēc Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu." ( Mk 2, 27-28)


346,348

I. Sabata diena

2168

Trešais no desmit baušļiem atgādina, ka sabats ir svēts: "Bet septītajā dienā ir sabats, svēta atpūta Kungam." ( Izc 31, 15)

2169
2057

Šajā sakarībā Svētie Raksti piemin radīšanu : "Jo sešās dienās Kungs radīja debesis un zemi, jūru un visu, kas tajās, bet septītajā dienā atpūtās; lūk, kāpēc Kungs svētīja septīto dienu un darīja to par svētu." ( Izc 20, 11)

2170

Svētie Raksti atklāj arī to, ka bez tam Kunga diena ir Izraēļa atbrīvošanas no Ēģiptes verdzības piemiņas diena : "Piemini, ka arī pats kalpoji verdzībā Ēģiptē un ka tevi no turienes izveda Kungs, tavs Dievs, ar varenu roku un izstieptu elkoni: tādēļ jau Viņš tev pavēlēja, lai tu ievērotu sabata dienu." ( At 5, 15)

2171

Dievs uzticēja Izraēlim sabatu, lai Viņa tauta to ievērotu kā zīmi derībai, kuru nevar lauzt. [83] Sabats ir svēta diena Kungam, lai slavētu Dievu, Viņa radīšanas darbu un Izraēļa labā veiktos pestīšanas darbus.

2172
2184

Dieva rīcības veids ir paraugs cilvēka rīcībai. Ja Dievs ir "atvilcis elpu" septītajā dienā ( Izc 31, 17), tad arī cilvēkam vajag "pārtraukt" darbu un ļaut, lai citi, īpaši nabagie, "uzelpotu". [84] Sabats liek pārtraukt ikdienas darbus un sniedz atelpu. Šī diena ir arī kā protests pret vergošanu darbam un naudas kultu. [85]

2173
582

Evaņģēlijs atstāsta vairākus gadījumus, kuros Jēzus tiek apsūdzēts pārkāpjam sabata likumu. Taču Jēzus nekad nav aizskāris šīs dienas svētumu. [86] Viņš autoritatīvi sniedz patiesu tās skaidrojumu: "Sabats ir iedibināts cilvēka dēļ, nevis cilvēks - sabata dēļ." ( Mk 2, 27) Aiz līdzcietības Kristus atļaujas sabata dienā darīt labu, nevis ļaunu, dvēseli glābt, nevis pazudināt. [87] Sabats ir žēlsirdīgā Kunga un Dieva goda diena. [88] "Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu." ( Mk 2, 28)


II. Kunga diena


"Šī ir diena, kuru Kungs ir devis: priecāsimies par to un līksmosim!" ( Ps 118, 24)


Augšāmcelšanās diena: jaunā radīšana
2174
638
349

Jēzus uzcēlās no mirušajiem "nedēļas pirmajā dienā" ( Mk 16, 2). [89] Būdama nedēļas "pirmā diena", Kristus augšāmcelšanās diena atsauc atmiņā pirmo radīšanu. Kā "astotā diena", kas seko sabatam [90], tā nozīmē jauno radīšanu, kas sākusies ar Kristus augšāmcelšanos. Kristiešiem tā kļuvusi par pirmo no visām dienām, pirmā no visām svētku dienām, Kunga diena (gr. hē kyriakē hēmera, lat. dies Dominica ), "svētdiena":


"Saules dienā mēs sanākam visi kopā, tāpēc ka tā ir pirmā diena, kas seko jūdu sabatam, bet arī pirmā diena, kurā Dievs, pārvērtis tumsu un matēriju, radīja pasauli, un tāpēc, ka Jēzus Kristus, mūsu Pestītājs, šai pašā dienā augšāmcēlās no mirušajiem." [91]


Svētdiena (Kunga diena) - sabata piepildījums
2175
1166

Svētdiena izteikti atšķiras no sabata: hronoloģiski tā ik nedēļas seko sabatam un kristiešiem tā aizstāj sabata dienas svinēšanas pienākumu. Svētdiena Kristus Pashā piepilda jūdu sabata garīgo patiesību un sludina cilvēka mūžīgo atpūtu Dievā. Jo Likuma kults sagatavoja Kristus noslēpumu, un tas, kas tajā notika, atveidoja noteiktu, ar Kristu saistītu iezīmi [92] :


"Tie, kas dzīvoja pēc vecās kārtības, nonāca pie jaunas cerības, vairs neievērodami sabatu, bet svinēdami Kunga dienu, kurā mūsu dzīve ir sākusies caur Viņu un Viņa nāvi." [93]

2176

Svinēt svētdienu nozīmē īstenot dzīvē cilvēka sirdī dabiski ierakstīto morālisko likumu, kurš nosaka "veltīt Dievam ārēju, redzamu, publisku un regulāru kultu, lai pieminētu Viņa visaptverošo labestību pret visiem cilvēkiem". [94] Svētdienas liturģija piepilda vecās derības morālisko priekšrakstu, pārņemot tā kārtību un garu, ik nedēļas svinīgi pieminot Radītāju un savas tautas Pestītāju.


Svētdienas euharistija
2177
1167

Kunga dienas un Euharistijas svinēšana svētdienās ir Baznīcas dzīves sirdī. "Svētdiena, kurā, saskaņā ar apustulisko Tradīciju, tiek svinēts Lieldienu noslēpums, visā Baznīcā ir galvenā svinamā diena." [95]

2043

"Tāpat svinamas ir sekojošas dienas: mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas svētki (Ziemassvētki), Kunga parādīšanās svētki jeb Epifānija, Kunga debeskāpšanas svētki, Vissvētā Sakramenta svētki, Vissvētākās Jaunavas Marijas - Dieva Mātes - svētki, viņas bezvainīgās ieņemšanas un debesīs uzņemšanas svētki, svētā Jāzepa diena, svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētki un Visu svēto diena." [96]

2178
1343

Šī kristīgās svētsapulces prakse saglabājusies jau no apustuļu laikmeta iesākuma. [97] Vēstule ebrejiem piemin: "Neatstāsim savas sanāksmes, kā daži ir paraduši, bet cits citu paskubināsim." ( Ebr 10, 25)


Tradīcija saglabājusi kādu joprojām aktuālu pamudinājumu: "Ierodies baznīcā agri, tuvojies Kungam, izsūdzi Viņam savus grēkus, paud nožēlu lūgšanās [..], piedalies dievišķajā un svētajā Liturģijā, pabeidz savas lūgšanas un nekādā ziņā neej prom pirms sanāksmes atlaišanas [..]. Šī diena, kā to bieži esam sacījuši, tev dota lūgšanām un atpūtai. Tā ir diena, kuru devis Kungs, līksmosimies un priecāsimies tajā!" [98]

2179
1567
2691
2226

"Draudze ir kādā vietējā Baznīcā izveidota noteikta un pastāvīga ticīgo kopiena, kuras pastorālā aprūpe ir uzticēta draudzes prāvestam kā tās tiešajam ganam diecēzes bīskapa pakļautībā." [99] Tā ir vieta, kurā visi ticīgie var tikt sapulcināti, lai svētdienā svinētu Euharistiju. Draudze ievada kristīgo tautu kārtējā liturģiskās dzīves izpausmē, sapulcina to, lai svinētu Euharistiju, māca Kristus sniegto pestīšanas mācību un brālīgi īsteno dzīvē Kunga mīlestību labos darbos [100] :


"Lūgties tu vari arī mājās; taču tur tu nevari tik patiesi lūgties kā baznīcā, kur tik daudz ticīgo, kur sauciens Dievam tiek raidīts kā no vienas sirds [..]. Tas ir kaut kas vairāk: tā ir vienprātība un dvēseļu saskaņa, mīlestības saikne un priesteru lūgšanas." [101]


Obligātā prasība svinēt svētdienu
2180
2042,1389

Baznīcas bauslis nosaka un precizē Kunga likumu: "Svētdienās un pārējās svinamajās svētku dienās ticīgajiem ir obligāti jāpiedalās Svētajā Misē." [102] "Prasību piedalīties Svētajā Misē izpilda tas, kurš piedalās katoliskajā ritā svinētā Misē vai nu pašā svētku dienā, vai arī iepriekšējās dienas vakarā." [103]

2181

Svētdienas Euharistija ir kristīgās dzīves praktizēšanas pamats un stiprinājums. Tādēļ ticīgajiem ir obligāti jāpiedalās Euharistijā svinamajās dienās, izņēmums pieļaujams vienīgi nopietnu attaisnojošu iemeslu dēļ (piemēram, slimība, zīdaiņa kopšana) vai arī ar draudzes prāvesta atļauju. [104] Tie, kas tīši pārkāpj šo noteikumu, izdara smagu grēku.

2182
815

Piedalīšanās kopējā svētdienas Euharistijas svinēšanā apliecina piederību un uzticību Kristum un Viņa Baznīcai. Tādā veidā ticīgie pauž savu vienotību ticībā un mīlestībā. Kopīgi viņi liecina par Dieva svētumu un savu cerību uz pestīšanu. Viņi viens otru stiprina dzīvot Svētā Gara vadībā.

2183

"Ja priesteru trūkuma vai kāda cita nopietna iemesla dēļ piedalīšanās Euharistijas svinēšanā nav iespējama, ir ļoti ieteicams, lai ticīgie piedalītos vai nu Dieva Vārda liturģijā, ja tāda notiek draudzes baznīcā vai kādā citā iesvētītā vietā un ja to svin saskaņā ar diecēzes bīskapa dotajiem norādījumiem, vai arī pienācīgu laiku veltītu lūgšanai - vienatnē vai ģimenes lokā, vai kopā ar citām ģimenēm." [105]


Žēlastības diena un darba pārtraukums
2184
2172

Tā kā Dievs "atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis" ( Rad 2, 2), tad arī cilvēka dzīvē darbs mijas ar atpūtu. Kunga diena ir ieviesta tādēļ, lai visiem tiktu nodrošināts pietiekami ilgs laiks atpūtai un vaļas brīžiem, kas ļautu tiem izkopt savu ģimenes, kultūras, sabiedrisko un reliģisko dzīvi. [106]

2185
2428

Svētdienā un pārējās svinamajās svētku dienās ticīgie atturēsies no tādiem darbiem vai aktivitātēm, kas traucē veltīt Dievam pienācīgo kultu, aptumšo Kunga dienas īpašo prieku, kavē žēlsirdības darbu veikšanu, kā arī neļauj pietiekami atslābt garam un miesai. [107] Ģimenes vajadzības vai liela sabiedriskā nepieciešamība ir attaisnojoši iemesli, kādēļ var neievērot norādījumu par svētdienas atpūtu. Ticīgajiem jābūt modriem, lai attaisnojošie iemesli neveicinātu reliģijai, ģimenes dzīvei un veselībai kaitīgu ieradumu veidošanos.


"Patiesa mīlestība meklē veselīgu vaļasprieku; mīlestības nepieciešamība uzņemas taisnīgu darbu." [108]

2186
2447

Kristiešiem, kam ir laiks izklaidēties, būtu jāatceras tie savi brāļi, kam ir tādas pašas vajadzības un tiesības, bet kas nevar atpūsties nabadzības un posta dēļ. Pēc kristīgās dievbijības tradīcijas svētdiena ir veltīta labiem darbiem un pazemīgiem pakalpojumiem slimajiem, invalīdiem un veciem cilvēkiem. Kristieši svētdienu svētīs, veltījot savai ģimenei un tuviniekiem laiku un rūpes, kas grūti izdarāms pārējās nedēļas dienās. Svētdiena ir laiks pārdomām, klusumam, kultūrai un apcerei, kas veicina garīgās un kristīgās dzīves attīstību.

2187
2289

Svētdienu un pārējo Baznīcas svētku dienu svētīšana prasa kopēju piepūli. Katram kristietim jāizvairās bez vajadzības uzspiest otram ko tādu, kas viņu aizkavētu ievērot Kunga dienu. Kad ierašas (sports, restorāns u.tml.) un sabiedriskā nepieciešamība (apkalpojošā sfēra un tml.) prasa, lai cilvēki strādātu arī svētdienā, tad katram no tiem jāuzņemas atbildība par to, lai nodrošinātu sev pietiekamu laiku atpūtai. Ticīgie ar mērenību un mīlestību gādās par to, lai izvairītos no pārmērībām un vardarbības, ko dažreiz izraisa masu izklaides. Neraugoties uz ekonomiskajām prasībām, sabiedriskās varas iestādēm tomēr ir jānodrošina pilsoņiem pienācīgs laiks atpūtai un dievkalpojumam. Tāds pats pienākums ir arī darba devējiem attiecībā pret saviem darbiniekiem.

2188
2105

Kristiešiem, ievērojot reliģisko brīvību un visu cilvēku kopējo labumu, jāveltī pūles tam, lai svētdiena un Baznīcas svinamās dienas tiktu atzītas par likumīgām svētku dienām. Viņiem publiski jāsniedz lūgšanas, godbijības un prieka piemērs visai sabiedrībai, kā arī jāaizstāv savas tradīcijas kā vērtīgs ieguldījums cilvēku sabiedrības garīgajā dzīvē. Ja valsts likumdošana vai kādi citi iemesli liek strādāt svētdienās, tad arī tādā gadījumā šī diena ir jānodzīvo kā mūsu atpestīšanas diena, kas mums ļauj būt līdzdalīgiem "svētku sapulc[ē] un debesīs ierakstīt[o] pirmdzimto Baznīc[ā]" ( Ebr 12, 22-23).


Kopsavilkums

2189

"Ievēro sabata dienu, lai tu to svētītu." ( At 5, 12) "Bet septītajā dienā ir sabats, svēta atpūta Kungam." ( Izc 31, 15)

2190

Sabats, kas pieminēja to, ka ir pabeigta pirmā radīšana, tiek aizvietots ar svētdienu, kas piemin jauno radību, kura iesākusies ar Kristus augšāmcelšanos.

2191

Kristus augšāmcelšanās dienu Baznīca svin astotajā dienā, kas atbilstoši tiek saukta par Kunga dienu jeb svētdienu. [109]

2192

"Svētdiena [..] visā Baznīcā ir jāievēro kā galvenā svinamā diena." [110] "Svētdienā un pārējās noteiktajās svinamajās svētku dienās ticīgajiem ir obligāti jāpiedalās Svētajā Misē." [111]

2193

"Svētdienā un pārējās svinamajās svētku dienās ticīgajiem jāatturas no tiem darbiem un aktivitātēm, kas traucē veltīt Dievam pienācīgo kultu, aptumšo Kunga dienas īpašo prieku, kā arī neļauj pietiekami atslābt garam un miesai." [112]

2194

Svētdiena ir ieviesta tādēļ, lai "visiem tiktu nodrošināts pietiekami ilgs laiks atpūtai un vaļasbrīžiem, kas ļautu tiem izkopt savu ģimenes, kultūras, sabiedrisko un reliģisko dzīvi". [113]

2195

Katram kristietim jāizvairās bez vajadzības uzspiest citiem kaut ko tādu, kas tos aizkavētu ievērot Kunga dienu.


[1]Sal. Lk 10, 27: "...ar visiem saviem spēkiem".
[2]Sal. At 5, 6-9.
[3]Sal. Izc 19, 16-25; 24, 15-18.
[4]Sv. Justīns, Dialogus cum Tryphone Iudæo, 11, 1: CA 2, 40 (PG 6, 497).
[5]Romas katehisms ( Catechismus Romanus ), 3, 2, 4: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 408. un 409. lpp.
[6]Sal. Rom 1, 5; 16, 26.
[7]Sal. Rom 1, 18-32.
[8]KTK, 751. kanons.
[9]Sal. At 6, 4-5.
[10]Sal. Lk 1, 46-49.
[11] Sv. Augustīns, De civitate Dei, 10, 6: CSEL 40/1, 454-455 (PL 41, 283).
[12]Sal. Am 5, 21-25.
[13]Sal. Is 1, 10-20.
[14]Sal. Os 6, 6.
[15]Sal. Ebr 9, 13-14.
[16]KTK, 1191. kanona § 1.
[17]Sal. Apd 18, 18; 21, 23-24.
[18]Sal. KTK, 654. kanons.
[19] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 42: AAS 57 (1965), 48. un 49. lpp.
[20]Sal. KTK, 692., 1196. un 1197. kanons.
[21] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 1: AAS 58 (1966), 930. lpp.
[22]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 2: AAS 58 (1966), 931. lpp.
[23] Vatikāna II koncils, Dekl. Nostra ætate, 2: AAS 58 (1966), 741. lpp.
[24] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 14: AAS 58 (1966), 940. lpp.
[25] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 1: AAS 58 (1966), 930. lpp.
[26] Vatikāna II koncils, Dekr. Apostolicam actuositatem, 13: AAS 58 (1966), 849. lpp.
[27]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 1: AAS 58 (1966), 930. lpp.
[28]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Apostolicam actuositatem, 13: AAS 58 (1966), 850. lpp.
[29]Sal. Leons XIII, Enc. Immortale Dei : Leona XIII Acta, 5, 118-150; Pijs XI, Enc. Quas primas : AAS 17 (1925), no 593.-610. lpp.
[30] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 2: AAS 58 (1966), 930. lpp.; sal. Tas pats, Past. konst. Gaudium et spes, 26: AAS 58 (1966), 1046. lpp.
[31] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 2: AAS 58 (1966), 931 lpp.
[32] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 6: AAS 58 (1966), 934. lpp.
[33]Sal. Leons XIII, Enc. Libertas præstantissimum, Leona XIII Acta, 8, 229-230.
[34]Sal. Pijs XII, Uzrunājot Itālijas Katoļu juriskonsultu apvienības V nacionālās sanāksmes dalībniekus (1953. gada 6. decembrī ): AAS 45 (1953), 799. lpp.
[35]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 2: AAS 58 (1966), 930. un 931. lpp.
[36]Sal. Pijs VI, Īsais raksts Quod aliquantum (1791. gada 10. martā ): Collectio Brevium atque Instructionum SS. D. N. Pii Papæ VI, quæ ad præsentes Ecclesiæ Catholicæ in Gallia [..] calamitates pertinent (Roma, 1800), 54. un 55. lpp.
[37]Sal. Pijs XII, Quanta cura : DS 2890.
[38] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 7: AAS 58 (1966), 935. lpp.
[39]Sal. Mt 23, 16-22.
[40]Sal. Is 44, 9-20; Jer 10, 1-16; Dan 14, 1-30; Bar 6; Gudr 13, 1-15. 19.
[41]Sal. Ps 42, 3 utt.
[42]Sal. Atkl 13-14.
[43]Sal. Gal 5, 20; Ef 5, 5.
[44] Origēns, Contra Celsum, 2, 40: SC 132, 378 (PG 11, 861).
[45]Sal. At 18, 10; Jer 29, 8.
[46]Sal. Lk 4, 9.
[47]Sal. 1 Kor 10, 9; Izc 17, 2-7; Ps 95, 9.
[48]Sal. KTK, 1367. un 1376. kanons.
[49]Sal. Apd 8, 9-24.
[50]Sal. jau Is 55, 1.
[51]KTK, 848. kanons.
[52]Sal. Lk 10, 7; 1 Kor 9, 4-18; 1 Tim 5, 17-18.
[53] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 19: AAS 58 (1966), 1039. lpp.
[54] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 20: AAS 58 (1966), 1040. lpp.
[55] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 20: AAS 58 (1966), 1040. lpp.
[56]Sal. Rom 1, 18.
[57] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 19: AAS 58 (1966), 1039. lpp.
[58]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 20: AAS 58 (1966), 1040. lpp.
[59] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 20: AAS 58 (1966), 1040. lpp.
[60] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 21: AAS 58 (1966), 1042. lpp.
[61]Sal. Sk 21, 4-9; Gudr 16, 5-14; 3, 14-15.
[62]Sal. Izc 25, 10-22; 1 Ķēn 6, 23-28; 7, 23-26.
[63]Sv. Bazilijs Lielais, Liber de Spiritu Sancto, 18, 45: SC 17bis, 406 (PG 32, 149).
[64] Nīkajas II koncils, Definīcija De sacris imaginibus : DS 601; sal. Tridentas koncils, 25. sesija, Dekr. De invocatione, veneratione et reliquiis sanctorum, et sacris imaginibus : DS 1821-1825; Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosacnctum Concilium, 125: AAS 56 (1964,), 132. lpp.; tas pats, Dogm. konst. Lumen gentium, 67: AAS 57 (1965), 65. un 66. lpp.
[65]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 81, a. 3, ad 3: Leona XIII izdevums, 9, 180.
[66]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanæ, 15: AAS 58 (1966), 940. lpp.
[67]Sal. At 5, 11.
[68]Sal. Zah 2, 17.
[69]Sal. Ps 29, 2; 96, 2; 113, 1-2.
[70] Džons Henrijs Ņūmens, Parochial and Plain Sermons, 5. sēj., Sermon, 2 [ Reverence, a Belief in God's Presence ] (Vestminstera, 1967), 21. un 22. lpp.
[71]Sal. Mt 10, 32; 1 Tim 6, 12.
[72]Sal. 1 Jņ 1, 10.
[73]Sal. KTK, 1369. kanons.
[74]Sv. Augustīns, De sermone Domini in monte, 2, 5, 19: CCL 35, 109 (PL 34, 1278).
[75]Sal. Jk 5, 12.
[76]Sal. 2 Kor 1, 23; Gal 1, 20.
[77]KTK, 1199. kanona § 1.
[78]KTK, 855. kanons.
[79]Sal. Is 43, 1; 10, 3.
[80]Sv. Ignācijs no Lojolas, Garīgie vingrinājumi, 38: MHSI 100, 174.
[81]Sal. Is 43, 1.
[82]Sal. At 5, 12-15.
[83]Sal. Izc 31, 16.
[84]Sal. Izc 23, 12.
[85]Sal. Neh 13, 15-22; 2 Hr 36, 21.
[86]Sal. Mk 1, 21; 9, 16.
[87]Sal. Mk 3, 4.
[88]Sal. Mt 12, 5; 7, 23.
[89]Sal. Mt 28, 1; Lk 24, 1; 20, 1.
[90]Sal. Mk 16, 1; Mt 28, 1.
[91]Sv. Justīns, Apologia, 1, 67; CA 1, 188 (PG 6, 429-432).
[92]Sal. 1 Kor 10, 11.
[93]Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule magnēziešiem, 9, 1: SC 10bis, 88 ( Funk 1, 236-238).
[94]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 122, a. 4, c.: Leona XIII izdevums 9, 478.
[95]KTK, 1246. kanona § 1.
[96]KTK, 1246. kanona § 1.
[97]Sal. Apd 2, 42-46; 1 Kor 11, 17.
[98] Euzēbijs no Aleksandrijas ( pseidonīms), Sermo de die Dominica : PG 86/1, 416 un 421.
[99]KTK, 515. kanona § 1.
[100]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Christifideles laici, 26: AAS 81 (1989), no 437.-440. lpp.
[101]Sv. Jānis Hrizostoms, De incomprehensibili Dei natura seu contra Anomœos, 3, 6: SC 28bis, 218 (PL 48, 725).
[102]KTK, 1247. kanons.
[103]KTK, 1248. kanona § 1.
[104]Sal. KTK, 1245. kanons.
[105]KTK, 1248. kanona § 2.
[106]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 67: AAS 58 (1966), 1089. lpp.
[107]Sal. KTK, 1247. kanons.
[108]Sv. Augustīns, De civitate Dei, 19, 19: CSEL 40/2, 407 (PL 41, 647).
[109]Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 106: AAS 56 (1964), 126. lpp.
[110]KTK, 1246. kanona § 1.
[111]KTK, 1247. kanons.
[112]KTK, 1247. kanons.
[113] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 67: AAS 58 (1966), 1089. lpp.