Otrā nodaļa. "Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu"


"Jēzus sacīja saviem mācekļiem: 'Lai tāpat, kā es jūs mīlēju, arī jūs cits citu mīlētu!'" ( 13, 34)

2196

Jēzus, atbildēdams uz jautājumu, kurš no baušļiem ir pats svarīgākais, sacīja: "Pirmais ir: 'Klausies, Izraēl - Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka'. Otrais ir šis: 'Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.' Nav cita baušļa, kas būtu lielāks par šiem." ( Mk 12, 29-31)

2822

Sv. apustulis Pāvils to atgādina: "Kas tuvāko mīl, tas izpilda Likumu. Jo baušļi: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot, un, ja vēl ir kāds cits bauslis, tie ir ietverti šai pavēlē: Mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Mīlestība tuvākajam nedara ļaunu. Tāpēc mīlestība ir Likuma piepildījums." ( Rom 13, 8-10)


4. artikuls. Ceturtais bauslis


"Tev būs godāt savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu zemē, kuru tev dos Kungs, tavs Dievs." ( Izc 20, 12)


"Un [Jēzus] bija viņiem paklausīgs." ( Lk 2, 51)


Pats Kungs Jēzus atgādināja, cik šis "Dieva likums" ir svarīgs. [1] Apustulis māca: "Bērni, esiet paklausīgi vecākiem Kungā, jo tas ir taisnīgi. Godā savu tēvu un māti, tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, lai tev labi klātos un tu ilgi dzīvotu virs zemes." ( Ef 6, 1-3) [2]

2197
1897

Ar ceturto bausli sākas dekaloga otrā plāksne. Tā norāda mīlestības kārtību. Dievs ir gribējis, lai pēc Viņa mēs godātu savus vecākus, no kuriem esam saņēmuši savu dzīvību un kuri mums mācījuši pazīt Dievu. Mūsu pienākums ir godāt un cienīt visus, kurus Dievs mūsu labā apveltījis ar savu autoritāti.

2198
2419

Šis bauslis pozitīvā veidā izsaka to, kādi ir mūsu pienākumi. Tas mūs sagatavo nākamajiem baušļiem, kas runā par īpašo ievērību, kāda jāveltī dzīvībai, laulībai, zemes labumiem, saviem vārdiem. Tas ir viens no Baznīcas sociālās mācības pamatiem.

2199

Ceturtais bauslis īpaši vēršas pie bērniem, apskatot viņu attiecības ar savu tēvu un māti, jo no visām attiecībām šīs ir visaptverošākās. Tādā pašā veidā šis bauslis skar arī attiecības ar radiniekiem. Tas prasa, lai cilvēki ar godbijību, mīlestību un pateicību izturētos pret vecvecākiem un senčiem. Visbeidzot, šis bauslis skar arī skolnieku pienākumus pret saviem audzinātājiem, darbinieku attieksmi pret saviem darba devējiem, padoto attieksmi pret saviem priekšniekiem, pilsoņu pienākumus pret savu tēvzemi un tiem, kas to vada un pārvalda.


Šis bauslis sevī ietver un netieši izsaka arī vecāku, aizbildņu, audzinātāju, priekšnieku, amatpersonu, pārvaldnieku - visu to personu pienākumus, kam ir dota vara pār otru cilvēku vai veselu kopienu.

2200
2304

Ceturtā baušļa ievērošana ietver sevī atalgojumu: "Tev būs godāt savu tēvu un savu māti, lai tu ilgi dzīvotu zemē, kuru tev dos Kungs, tavs Dievs." ( Izc 20, 12) [3] Šī baušļa ievērošana līdz ar garīgajiem augļiem sniedz arī laicīgos miera un labklājības augļus. Turpretim šī baušļa neievērošana nodara lielu postu gan sabiedrībai, gan atsevišķiem cilvēkiem.


I. Ģimene Dieva plānā


Kas ģimene ir pēc savas dabas
2201
1625

Laulāto kopienas pamatā ir viņu abpusējā piekrišana. Laulība un ģimene ir pakārtota laulāto labumam un bērnu "radīšanai" un audzināšanai. Laulāto mīlestība un bērnu "radīšana" nodibina īpašas personiskas attiecības starp ģimenes locekļiem un nosaka viņu svarīgākos savstarpējos pienākumus.

2202
1882

Vīrietis un sieviete, kurus vieno laulības saites, kopā ar saviem bērniem veido ģimeni. Šī institūcija kā tāda pastāv jau tad, pirms to atzinusi sabiedriskā vara; tai atliek tikai ģimenes institūciju pieņemt. Ģimene jāuzskata par normālu atskaites punktu, attiecībā pret to tiek noteiktas dažādas radniecības pakāpes.

2203
369

Dievs, radīdams vīrieti un sievieti, nodibināja cilvēka ģimeni un piešķīra tai pamatstruktūru. Tās locekļi ir personas, kam pienākas vienlīdzīga cieņa. Ģimenes locekļu un visas sabiedrības kopējam labumam ģimenē pastāv pienākumu, tiesību un atbildības dažādība.


1655,1658
Kristīgā ģimene
2204
533

"Kristīgā ģimene atklāj un īpašā veidā īsteno Baznīcas kopību; šī iemesla dēļ to jānosauc par 'mājas Baznīcu'". [4] Tā ir ticības, cerības un mīlestības kopiena; Baznīcā tai ir īpaši svarīga nozīme, kā tas redzams Jaunajā Derībā. [5]

2205
1702

Kristīgā ģimene ir personu kopība, kas atspoguļo Tēva un Dēla vienību Svētajā Garā. Kristīgajā ģimenē bērnu "radīšana" un audzināšana ir Tēva veiktā radīšanas darba atspulgs. Ģimene ir aicināta piedalīties Kristus lūgšanā un upurī. Ikdienas lūgšana un Dieva Vārda lasīšana to stiprina mīlestībā. Kristīgā ģimene ir Evaņģēlija sludinātāja un misionāre.

2206

Attiecības, kas valda ģimenes klēpī, veido jūtu, mīlestības un interešu kopību un saskaņu, kā rašanos galvenokārt nosaka savstarpējā cieņa. Ģimene ir izcila kopiena, kas aicināta īstenot laulāto domu apmaiņu, kā arī vecāku iejūtīgu sadarbību bērnu audzināšanā. [6]


II. Ģimene un sabiedrība

2207
1880,372
1603

Ģimene ir sabiedriskās dzīves pamatšūniņa. Tā ir dabiska sabiedrība, kurā vīrs un sieva tiek aicināti sevi atdot mīlestībā un dāvājot dzīvību. Ģimenes autoritāte, stabilitāte un tajā valdošās attiecības ir pamats brīvībai, drošībai un brālībai sabiedrībā. Ģimene ir kopiena, kurā kopš bērnības var apgūt morāliskās vērtības, sākt godināt Dievu un pareizi izmantot brīvību. Ģimenes dzīve ievada sabiedrības dzīvē.

2208

Ģimenei ir jādzīvo tā, lai tās locekļi iemācītos rūpēties un uzņemties atbildību par jaunākajiem un vecākajiem, fiziski vai garīgi slimajiem un trūcīgajiem. Daudz ir ģimeņu, kas brīžiem nespēj sniegt šādu palīdzību. Tad par šo cilvēku vajadzībām jārūpējas citiem cilvēkiem, citām ģimenēm un, veicot atvietotāja funkcijas, sabiedrībai: "Tīra un neaptraipīta dievbijība Dieva un Tēva priekšā ir šāda: palīdzēt bāreņiem un atraitnēm viņu bēdās un saglabāt sevi šīs pasaules neaptraipītu." ( Jk 1, 27)

2209
1883

Ģimenei jāpalīdz un tā jāaizstāv, izmantojot atbilstošus sabiedriskos līdzekļus. Ja ģimenes nespēj izpildīt savus pienākumus, tad pārējām sabiedriskajām grupām ir tām jāpalīdz un jāatbalsta ģimene kā institūcija. Lielākās sabiedriskās kopienas respektēs atvietošanas principu, nepiesavinoties ģimenes tiesības un neiejaucoties tās iekšējā dzīvē.

2210

Svarīgā loma, kāda ģimenei ir sabiedrības dzīvē un labklājībā [7], nosaka to, ka sabiedrībai jāuzņemas īpaša atbildība, lai atbalstītu un stiprinātu laulību un ģimeni. Civilajai varai jāņem vērā, ka nopietns tās uzdevums ir "atzīt un aizsargāt laulības un ģimenes patieso dabu un sekmēt tās uzplaukumu, saglabāt sabiedrības morāliskās vērtības un veicināt ģimeņu labklājību". [8]

2211

Politiskās kopienas pienākums ir cienīt ģimeni, to atbalstīt un nodrošināt tai:


- brīvību dibināt ģimeni, dzemdēt bērnus un audzināt tos saskaņā ar savu morālisko un reliģisko pārliecību;


- laulības saišu stabilitātes un ģimenes institūcijas aizsardzību;


- brīvību paust savu ticību un nodot to citiem, audzināt bērnus ģimenē ar nepieciešamo līdzekļu un iestāžu palīdzību;


- tiesības uz privātīpašumu, uzņēmējdarbības brīvību, tiesības uz darbu un dzīvokli, kā arī tiesības emigrēt;


- atkarībā no valsts iekārtas - tiesības uz medicīnisko palīdzību, tiesības saņemt palīdzību veco ļaužu aprūpei un tiesības saņemt ģimeņu pabalstus;


- drošas un veselīgas sadzīves sfēras aizsardzību, it īpaši pasargājot no tādām briesmām kā narkotiku lietošana, pornogrāfija, alkoholisms u.tml.;


- brīvību veidot ģimeņu apvienības, lai šādā veidā ģimenes būtu pārstāvētas civilās varas priekšā. [9]

2212
225
1931

Ceturtais bauslis izgaismo pārējās attiecības, kas pastāv sabiedrībā. Savos brāļos un māsās mēs saskatām savu vecāku bērnus; brālēnos un māsīcās - savu vecvecāku pēcnācējus; līdzpilsoņos - savas tēvzemes bērnus; kristītajos - mūsu Mātes Baznīcas bērnus; katrā cilvēkā - Tā dēlu un meitu, kurš grib, lai Viņu sauc par "mūsu Tēvu". Tādēļ mūsu attiecības ar tuvāko tiek atzītas par patiesi personiskām. Tuvākais nav tikai cilvēku kolektīva "indivīds"; viņš ir "kāds", kas savas izcelsmes dēļ pelnījis īpašu cieņu un uzmanību.

2213
1939

Cilvēku kopienu veido personas šī vārda dziļākajā nozīmē. Laba kopienas pārvaldīšana neaprobežojas ar tiesību garantēšanu un pienākumu izpildīšanu, kā arī ar uzticību līgumiem. Taisnīgu attiecību priekšnoteikums starp darba devējiem un darba ņemējiem, starp tiem, kas valda, un pilsoņiem ir dabiska labvēlība, kas atbilst cilvēku, kam rūp taisnība un brālība, cieņai.


III. Ģimenes locekļu pienākumi


Bērnu pienākumi
2214
1858

Dievišķā tēvišķība ir cilvēciskās tēvišķības avots [10] ; tieši te meklējams pamats cieņai pret vecākiem. Kā mazu, tā pieaugušu bērnu cieņu pret savu tēvu un māti [11] uztur dabiskā mīlestība, kas rodas no saiknes, kura vieno bērnus ar vecākiem. Bērnu cieņu pret saviem vecākiem prasa Dieva bauslis. [12]

2215

Cieņa pret vecākiem ( bērnu godbijība pret viņiem ) ir pateicības apliecinājums tiem, kas viņiem dāvājuši dzīvību un ar savu mīlestību un darbu devuši tiem iespēju pieņemties gados, gudrībā un žēlastībā. "No visas savas sirds godā savu tēvu un neaizmirsti savas mātes sāpes. Atceries, ka tu nebūtu dzimis, ja nebūtu viņu; ko tu dosi viņiem tādu, ko viņi tev devuši?" ( Sīr 7, 27-28)

2216
532

Bērnu cieņa izpaužas patiesā padevībā un paklausībā. "Turi, mans dēls, sava tēva bausli un nenoraidi savas mātes mācību [..]. Tavā gaitā tas vadīs tevi; tev guļot, tie sargās tevi; tev pamostoties, tie runās uz tevi." ( Sak 6, 20-22) "Gudrs dēls ļaujas tēva pamācībām, bet izsmējējs neklausās aizrādījumu." ( Sak 13, 1)

2217

Kamēr bērns dzīvo vecāku mājās, viņam jāpaklausa jebkurai vecāku prasībai, ja tās pamatā ir viņa paša un ģimenes labums. "Bērni, esiet paklausīgi vecākiem visās lietās, jo tas patīk Kungam!" ( Kol 3, 20) [13] Bērniem jāpaklausa gan savu audzinātāju, gan arī visu to cilvēku saprātīgajiem rīkojumiem, kuriem vecāki viņus uzticējuši. Taču ja bērns savā sirdsapziņā ir pārliecināts, ka rīkojums ir morāliski ļauns, viņam nav tam jāpaklausa.

1831

Bērni, augot lielāki, turpina cienīt savus vecākus. Viņi ņems vērā vecāku vēlmes, labprāt prasīs viņu padomu, piekritīs taisnīgiem pārmetumiem. Kad bērni kļūst patstāvīgi, paklausība vecākiem beidzas, taču bērniem jāizturas pret vecākiem ar cieņu, kāda viņiem joprojām pienākas. Šī cieņa sakņojas Dieva bijāšanā, kas ir viena no Svētā Gara dāvanām.

2218

Ceturtais bauslis pieaugušajiem bērniem atgādina viņu pienākumus pret vecākiem. Ciktāl tas iespējams, bērniem jāsniedz vecākiem materiālā un morāliskā palīdzība vecumdienās, slimībā, vientulībā un trūkumā. Jēzus piekodina neaizmirst šo pateicības pienākumu. [14]


"Kungs godināja bērnu priekšā tēvu un apstiprināja mātes tiesības pār bērniem. Kas godā tēvu, tas izlīdzina savus grēkus, un bagātāks kļūst tas, kas godina savu māti. Kas godina savu tēvu, tas gūs prieku bērnos un savā lūgšanu dienā tiks uzklausīts; kas godina savu tēvu, tas nodzīvos garu mūžu, un kas paklausa Kungam, tas dos atpūtu mātei." ( Sīr 3, 2-6)


"Dēls, palīdzi savam tēvam vecumdienās un visu viņa mūžu neapbēdini viņu; un ja arī viņam mazinās prāta asums, esi saudzīgs pret viņu un nenonievā viņu, kad pats esi spēka pilns. [..] Kā zaimotājs ir tas, kas atstāj savu tēvu, un Kunga nolādēts ir tas, kas rupji izturas pret savu māti." ( Sīr 3, 14-15. 18)

2219

Bērnu cieņa pret vecākiem veicina visas ģimenes saticību, tā skar arī brāļu un māsu attiecības. Cieņa pret vecākiem atstāj iespaidu uz visas ģimenes atmosfēru. "Vecu cilvēku vainagojums ir viņu bērnu bērni, un bērnu rota ir viņu tēvi." ( Sak 17, 6) "Visā pazemībā un lēnprātībā, un izturībā [..] [pacietiet] mīlestībā viens otru!" ( Ef 4, 2)

2220

Kristieši lielu pateicību parādā ir tiem, no kā viņi saņēmuši ticības dāvanu, Kristības žēlastību un dzīvi Baznīcā. Runa šeit var būt par vecākiem, citiem ģimenes locekļiem, vecvecākiem, draudzes prāvestiem, katehētiem, pārējiem audzinātājiem vai draugiem. Es atceros "to neliekuļoto ticību, kas ir tevī. Tā agrāk piemita tavai vecmāmuļai Loidai un tavai mātei Eunikai un, esmu pārliecināts, ka mājo arī tevī." ( 2 Tim 1, 5)


VecĀku pienĀkumi

2221
1653

Laulāto mīlestība neaprobežojas vienīgi ar bērnu "radīšanu", bet tai jānes augļi arī bērnu morāliskajā un garīgajā audzināšanā. "Vecāku loma audzināšanā ir tik svarīga, ka ir gandrīz neiespējami tos aizvietot." [15] Audzināšana ir vecāku galvenais pienākums, un viņiem uz to ir neatņemamas tiesības. [16]

2222
494

Vecākiem savi bērni jāuzlūko kā Dieva bērni un viņi jāciena kā īstas personas. Viņi māca saviem bērniem izpildīt Dieva likumu, paši būdami paklausīgi debesu Tēva gribai.

2223
1804

Vecāki pirmie ir atbildīgi par savu bērnu audzināšanu. Šo atbildību viņi apliecina vispirms ar ģimenes nodibināšanu, kurā maigums, piedošana, cieņa, uzticība un nesavtīga savstarpējā palīdzība ir norma. Ģimenes klēpis ir piemērota vieta audzināšanai tikumos. Šajā audzināšanā jāmāca apgūt pašaizliedzību, veselīgas spriešanas spējas un pašsavaldību. Tas ir patiesas brīvības priekšnosacījums. Vecāki mācīs bērniem pakārtot "materiālo un juteklisko dimensiju iekšējai un garīgajai dimensijai". [17] Uz vecākiem gulstas liela atbildība par to, lai tie sniegtu saviem bērniem labu piemēru. Ja vecāki prot bērnu priekšā atzīt savas kļūdas, tad viņi spēj labāk vadīt un pamācīt savus bērnus:


"Kas mīl savu dēlu, tas nežēlo žagarus [..]. Kas pārmāca savu dēlu, tas gūs augļus viņā." ( Sīr 30, 12) "Un jūs, tēvi, nevediet dusmās savus bērnus, bet viņus māciet Kunga mācībā un stingrībā!" ( Ef 6, 4)

2224
1939

Ģimenes pavards ir tā dabiskā vide, kur cilvēks iemācās, kas ir solidaritāte un kopīga atbildība. Vecākiem jāmāca bērniem izsargāties no bīstamām situācijām un degradācijas, kas apdraud cilvēku sabiedrību.

2225
1656

Līdz ar Laulības sakramenta žēlastību vecāki ir saņēmuši atbildību un priekšrocību sludināt saviem bērniem Evaņģēliju. Viņiem tie jau no mazotnes jāsāk ievest ticības noslēpumos, līdz ar to vecāki saviem bērniem ir ticības "pirmie vēstneši". [18] Jau no agras bērnības vecākiem savi bērni jāiesaista Baznīcas dzīvē. Ģimenes dzīvesveids var ietekmēt bērnu jūtas uz visu mūžu, paliekot tiem par patiesu dzīvas ticības pamatu un balstu.

2226
2179

Audzināšana ticībā jāsāk no agras bērnības. Tā norisinās jau tad, kad ģimenes locekļi, dzīvojot saskaņā ar Evaņģēliju, palīdz viens otram augt ticībā. Ģimenes katehēze ir pirms visām citām ticības mācības formām, noris līdztekus tām un tās bagātina. Vecāku sūtība ir mācīt saviem bērniem lūgties un atklāt tiem viņu aicinājumu - būt Dieva bērniem. [19] Draudze ir kristīgo ģimeņu euharistiskā kopiena un liturģiskās dzīves sirds; tā ir īpaši piemērota vieta bērnu un vecāku katehēzei.

2227
2013

Bērni, savukārt, veicina savu vecāku augšanu svētumā. [20] Visiem un katram atsevišķi augstsirdīgi un nenogurstoši jāpiedod nodarīta pārestība, notikuši strīdi, piedzīvota netaisnība vai nevērība no otra cilvēka puses. Piedot mudina savstarpējā sirsnība. To prasa Kristus mīlestība. [21]

2228

Kad bērni ir mazi, vecāku cieņa un mīlestība pret viņiem vispirms izpaužas rūpēs un uzmanībā, kas tiek veltīta bērnu audzināšanai, gādājot par viņu fiziskajām un garīgajām vajadzībām. Bērniem pieaugot, tā pati cieņa un pašatdeve nosaka to, ka vecāki viņus māca prātīgi rīkoties un pareizi izmantot savu brīvību.

2229

Tā kā vecāki ir tie, kas vispirmām kārtām atbildīgi par savu bērnu audzināšanu, tad viņiem ir tiesības izvēlēties saviem bērniem skolu, kas atbilst pašu pārliecībai. Tās ir vecāku pamattiesības. Vecāku pienākums ir atkarībā no tā, cik tas iespējams, izvēlēties skolu, kas tiem vislabāk palīdzētu pildīt kristīgās audzināšanas pienākumu. [22] Sabiedriskajai varai ir pienākums garantēt šīs vecāku tiesības un nodrošināt reālus apstākļus to īstenošanai.

2230
1625

Kad bērni kļūst pieauguši, viņiem ir pienākums un tiesības izvēlēties sev profesiju un dzīves stāvokli. Tiem jāuzņemas šī jaunā atbildība paļāvīgā uzticībā saviem vecākiem, no kuriem tie prasīs padomu un kuru viedokli labprāt uzklausīs. Vecākiem jārūpējas par to, lai neuzspiestu bērniem savu viedokli ne profesijas, ne dzīvesbiedra izvēles ziņā. Šis pienākums būt atturīgiem un taktiskiem neaizliedz vecākiem palīdzēt saviem bērniem ar labu padomu, īpaši tad, kad tie gatavojas dibināt ģimeni.

2231

Daži neprecas tādēļ, lai uzņemtos rūpes par saviem vecākiem vai brāļiem un māsām, lai pilnīgāk veltītu sevi izvēlētajai profesijai vai kādu citu godājamu iemeslu dēļ. Viņi var dot lielisku ieguldījumu visas cilvēces labā.


IV. Ģimene un debesu valstība

2232
1618

Lai cik svarīgas arī nebūtu ģimenes saites, tās nav absolūtas. Bērnam augot un sasniedzot briedumu, kļūstot cilvēciskajā un garīgajā ziņā patstāvīgam, arvien skaidrāks un spēcīgāks kļūst aicinājums, ko Dievs viņam devis. Vecākiem pret to jāizturas ar cieņu un jārosina bērni tam atbildēt un sekot. Jāapzinās, ka pirmais kristieša aicinājums ir sekot Jēzum [23] : "Kas tēvu un māti mīl vairāk nekā mani, nav manis cienīgs; un kas dēlu vai meitu mīl vairāk par mani, tas nav manis cienīgs." ( Mt 10, 37)

2233
542

Kļūt par Jēzus mācekli nozīmē pieņemt aicinājumu piederēt Dieva ģimenei, dzīvot saskaņā ar Viņa dzīves veidu: "Jo katrs, kas pilda mana Tēva gribu, kurš debesīs, tas ir mans brālis un māsa, un māte." ( Mt 12, 50)


Vecāki ar prieku un pateicību pieņems un cienīs Kunga aicinājumu, kas dots kādam no viņu bērniem, sekot Jēzum jaunavībā debesu valstības dēļ, sevi pilnīgi veltījot Dievam, izvēloties konsekrētu dzīvi vai kalpojot kā priesterim.


V. Civilās varas amatpersonas

2234
1897

Ceturtais bauslis prasa, lai mēs godātu arī tos, kas mūsu labuma dēļ saņēmuši no Dieva varu sabiedrībā. Tas izgaismo gan amatpersonu pienākumus, gan arī visu to cilvēku pienākumus, kuru labā šīs amatpersonas darbojas.


amatpersonu pienākumi
2235
1899

Tiem, kam ir vara, tā būtu jāuztver kā pienākums kalpot. "Un ja kurš gribētu starp jums būt pirmais, lai ir jūsu vergs." ( Mt 20, 26) Varas lietošana morāliski mērojama ar tās dievišķo izcelsmi, saprātīgo raksturu un specifisko darbības sfēru. Neviens nevar pavēlēt vai nodibināt ko tādu, kas ir pretrunā ar cilvēka personas cieņu un dabisko likumu.

2236
2411

Varas lietošanā jātiecas pēc tā, lai tiktu ieviesta taisnīga vērtību hierarhija, kas visiem cilvēkiem atvieglotu brīvības izmantošanu un atbildības uzņemšanos. Tiem, kuru rokās ir vara, ar gudrību jārūpējas, lai katrs saņemtu to, kas viņam taisnīgi pienākas, ņemot vērā ikviena cilvēka vajadzības un personisko ieguldījumu, nodrošinot saskaņu un mieru. Viņiem būtu jāgādā, lai likumi un noteikumi, kurus tie pieņem, nevestu kārdinājumā pretnostatīt personiskās intereses sabiedriskajām. [24]

2237
357

Politiskajai varai ir jārespektē cilvēka pamattiesības. Tai humāni jāspriež tiesa, ievērojot ikviena cilvēka, īpaši ģimeņu un maznodrošināto ļaužu, tiesības.


Politiskajām tiesībām, kas saistītas ar pilsonību, jātiek piešķirtām saskaņā ar kopējā labuma prasībām. Sabiedriskā vara tās nedrīkst atņemt nelikumīgi un bez pietiekami svarīga iemesla. Politisko tiesību izmantošana ir domāta nācijas un cilvēku sabiedrības kopējam labumam.


Pilsoņu pienākumi
2238
1900

Padotajiem sava priekšniecība jāuzlūko kā Dieva pārstāvji, kurus Viņš iecēlis par savu dāvanu pārvaldniekiem [25] : "Esiet paklausīgi katrai cilvēku kārtībai Kunga dēļ [..], kā brīvie, nevis kā tādi, kam brīvība ļaunuma slēpšanai, bet kā Dieva kalpi." ( 1 Pēt 2, 13. 16) Padoto uzticīgā sadarbība ietver tiesības, bet dažreiz pat uzliek par pienākumu taisnīgi iebilst pret kaut ko, ja tiem liekas, ka tas grauj cilvēku cieņu vai sabiedrisko labumu.

2239
1915
2310

Pilsoņu pienākums ir sadarboties ar civilo varu sabiedrības labā patiesības, taisnības, solidaritātes un brīvības garā. Mīlestība pret tēvzemi un kalpošana tai ir pateicības un mīlestības pienākums. Pakļaušanās likumīgajai varai un kalpošana kopējam labumam prasa no pilsoņiem, lai tie izpildītu savu pienākumu sabiedrības politiskajā dzīvē.

2240
2265

Pakļaušanās varai un līdzatbildība par kopējo labumu morāliski prasa maksāt nodokļus, piedalīties vēlēšanās, aizstāvēt valsti:


"Atdodiet katram, kas tam pienākas: nodokli, kam pienākas nodoklis; muitu, kam pienākas muita; bijību, kam nākas bijība; godu, kam nākas gods!" ( Rom 13, 7)


Kristieši "dzīvo savā valstī, taču tikai kā ieceļotāji: viņi izpilda tos pašus pienākumus, ko pārējie pilsoņi, bet panes visas grūtības kā svešzemnieki [..]. Viņi ievēro pieņemtos likumus, un viņu dzīves veids ir pilnīgāks nekā likumi. [..] Dievs viņiem devis tādu stāvokli, kuru pamest tiem ir pārkāpums." [26]

1900

Apustulis aicina mūs lūgties un pateikties par karaļiem un visiem tiem, kuru rokās ir vara, lai "mēs varētu dzīvot klusu un mierīgu dzīvi visā dievbijībā un šķīstībā" ( 1 Tim 2, 2).

2241

Vairāk nodrošinātajām valstīm savu iespēju robežās ir jāuzņem svešinieks, kas meklē drošību un dzīvības uzturēšanai nepieciešamo iztiku, kuru viņš nevar atrast pats savā zemē. Sabiedriskā vara gādās par viņa dabiskajām tiesībām, kas ieceļotājam ļauj saņemt aizsardzību no tās zemes, kas viņu pieņem kā viesi.


Politiskā vara kopējā labuma dēļ, par kuru tai jārūpējas, tiesības uz imigrāciju var pakļaut dažādiem juridiskiem nosacījumiem, īpaši - prasībai cienīt valsti, kas migrantus pieņēmusi. Imigrantam ir pienākums ar pateicību un cieņu izturēties pret zemes, kura viņu pieņēmusi, materiālo un garīgo mantojumu, kā arī pienākums pakļauties tās likumiem un uzņemties savu daļu nastas.

2242
1903
2313
450

Pilsoņa sirdsapziņa prasa civilās varas rīkojumiem nepakļauties tad, ja tie ir pretrunā ar morāles normām, cilvēka pamattiesībām un Evaņģēlija mācību. Atsacīšanās pakļauties civilajai varai, kad tās prasības ir pretrunā ar taisnu sirdsapziņu, savu attaisnojumu rod atšķirībā, kāda pastāv starp kalpošanu Dievam un kalpošanu politiskajai kopienai. "Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva." ( Mt 22, 21) "Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem." ( Apd 5, 29)

1901

"Tur, kur politiskā vara, pārsniedzot savu kompetenci, apspiež pilsoņus, tur viņiem nav jāatsakās izpildīt to, ko objektīvi prasa sabiedriskais labums; taču viņiem ir atļauts aizstāvēt savas un savu līdzpilsoņu tiesības, kad vara tās nonievā, taču nepārsniedzot dabiskā un evaņģēliskā likuma nospraustās robežas." [27]

2243
2309

Pretošanās, lietojot ieročus, politiskajai varai, kas apspiež cilvēkus, pieļaujama tikai tādā gadījumā, kad vienlaikus izpildās sekojošie nosacījumi: 1 - pamattiesību pārkāpumi ir nepārprotami, smagi un ilgstoši; 2 - visas citas iespējas ir izsmeltas; 3 - tas nevar izraisīt vēl lielāku postu; 4 - ir pamatota cerība uz izdošanos; 5 - ja nav iespējams saprātīgi paredzēt labāku risinājumu.


Politiskā kopiena un Baznīca
2244
1910
1881
2109

Jebkuru institūciju ir iedvesmojis, vismaz neapzināti, noteikts skatījums uz cilvēku un viņa likteni, kā rezultātā tiek izteikti noteikti spriedumi, izveidota sava vērtību skala un pieņemtas rīcības normas. Lielākoties cilvēku kopienas savas institūcijas dibinājušas, balstoties uz pārliecību, ka cilvēkam piemīt noteikts pārākums pār lietām. Vienīgi dievišķās Atklāsmes reliģija skaidri atzinusi, ka cilvēka izcelsme un liktenis meklējams Dievā - Radītājā un Pestītājā. Baznīca aicina politisko varu savus spriedumus un lēmumus saskaņot ar šo patiesību par Dievu un cilvēku.


Tā sabiedrība, kas neņem vērā šo atklāsmi vai kas to noraida, pretendējot būt neatkarīgai no Dieva, ir spiesta meklēt pati sevī vai aizņemties no kādas ideoloģijas gan savus atskaites punktus, gan galamērķi; un, nepieļaujot, ka pastāv objektīvi labā un ļaunā izšķiršanas kritēriji, tāda sabiedrība piešķir sev totalitāru varu pār cilvēku un viņa likteni, vai tas būtu atklātā vai apslēptā veidā, kā to rāda vēsture. [28]

2245
912

"Baznīca, kas sava uzdevuma un savas kompetences dēļ nekādā veidā nav sajaucama ar politisko kopienu, [..] vienlaikus ir gan cilvēka personas transcendences zīme, gan tās sargātāja." [29] Baznīca "ciena un veicina pilsoņu politisko brīvību un atbildību". [30]

2246
2032
2420

Pie Baznīcas sūtības pieder "izteikt morālisku spriedumu pat tajās jomās, kas skar politisko dzīvi, kad to prasa cilvēka pamattiesības vai dvēseļu pestīšana, izmantojot vienīgi tādus līdzekļus, kas atbilst Evaņģēlijam un visu cilvēku labumam atkarībā no laikmeta un situācijas". [31]


Kopsavilkums

2247

"Godā savu tēvu un savu māti." ( At 5, 16; Mk 7, 10)

2248

Saskaņā ar ceturto bausli Dievs ir gribējis, lai pēc Viņa mēs godātu savus vecākus un tos, kuriem Viņš devis varu mūsu labuma dēļ.

2249

Laulības kopienas pamatā ir laulāto derība un piekrišana. Laulība un ģimene ir pakārtotas laulāto draugu labumam, bērnu "radīšanai" un audzināšanai.

2250

"Personas un sabiedrības cilvēciskā un kristīgā labklājība ir cieši saistīta ar veselīgu laulības un ģimenes kopienu." [32]

2251

Bērnu pienākums pret vecākiem ir cieņa, pateicība, taisnīga paklausība un palīdzība. Bērnu cieņa pret vecākiem veicina saskaņu visā ģimenes dzīvē.

2252

Vecāki ir pirmie, kas atbildīgi par savu bērnu audzināšanu ticībā, lūgšanā un visos tikumos. Viņu pienākums ir - cik vien tas iespējams - gādāt par savu bērnu fiziskajām un garīgajām vajadzībām.

2253

Vecākiem ir jāciena savu bērnu aicinājums un jāveicina tā attīstība. Viņiem jāatceras un jāmāca, ka kristieša pirmais pienākums ir sekot Jēzum.

2254

Sabiedriskajai varai ir pienākums ievērot cilvēka pamattiesības un nosacījumus, kas nepieciešami, lai cilvēks varētu īstenot personisko brīvību.

2255

Pilsoņa pienākums liek sadarboties ar civilo varu sabiedrības veidošanā patiesības, taisnības, solidaritātes un brīvības garā.

2256

Pilsoņa sirdsapziņa prasa nepakļauties sabiedriskās varas rīkojumiem tādos gadījumos, kad tie ir pretrunā ar morāliskās kārtības prasībām. "Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem." ( Apd 5, 29)

2257

Ikviena sabiedrība savos spriedumos un savā rīcības veidā vadās pēc noteikta skatījuma uz cilvēku un viņa likteni. Sabiedrība, kurai trūkst Evaņģēlija patiesības gaismas par Dievu un cilvēku, viegli var kļūt totalitāra.


5. artikuls. Piektais bauslis


"Tev nebūs nokaut." ( Izc 20, 13)


"Jūs esat dzirdējuši, ka sentēviem ir sacīts: Tev nebūs nokaut; kas nokauj, tas ir nododams tiesai. Bet es jums saku: Ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, nododams tiesai." ( Mt 5, 21-22)

2258
356

"Cilvēka dzīvība ir svēta, jo kopš paša tās aizsākuma tā 'sevī nes Radītāja darbību' un uz visiem laikiem paliek īpašā veidā saistīta ar Radītāju - savu vienīgo galamērķi. Vienīgi Dievs ir dzīvības Kungs no tās sākuma līdz galam: neviens nekādos apstākļos nevar pretendēt uz tiesībām nonāvēt nevainīgu cilvēku." [33]


I. Cieņa pret cilvēka dzīvību


Svētās vēstures liecība
2259
401

Svētie Raksti, stāstot par to, kā Ābelu noslepkavoja viņa brālis Kains [34], atklāj, ka jau no cilvēces vēstures iesākuma cilvēkā mājo dusmas un alkatība, kas ir pirmgrēka sekas. Cilvēks ir kļuvis par sava līdzcilvēka ienaidnieku. Dievs runā par to, cik ļauna ir šī brāļa slepkavība: "Ko tu izdarīji? Tava brāļa asinis skaļi sauc uz mani no zemes. Tāpēc tagad tu būsi nolādēts uz šī lauka, kas atvēra savu muti, lai saņemtu tava brāļa asinis, ko ir izlējusi tava roka!" ( Rad 4, 10-11)

2260

Starp Dievu un cilvēci noslēgtās derības vēsture atkārtoti atgādina, ka Dievs dāvā cilvēkam dzīvību, bet cilvēks to varmācīgi izdzēš.


"Jo par jūsu asinīm es pieprasīšu norēķinu [..]. Ja kurš izlies cilvēka asinis, tad arī viņa asinis tiks ļaužu izlietas, jo cilvēks taču ir radīts pēc Dieva attēla." ( Rad 9, 5-6).


Vecajā Derībā asinis vienmēr bijušas svēta dzīvības zīme. [35] Šī mācība ir aktuāla visos laikos.

2261
1756
1956

Svētie Raksti konkretizē to, ko aizliedz piektais bauslis: "Tu nenogalināsi nevainīgo, ne taisnīgo." ( Izc 23, 7) Tīši izdarīta nevainīga cilvēka slepkavība ir dziļā pretrunā ar cilvēka cieņu, zelta likumu un Radītāja svētumu. Likums, kas to aizliedz, ir universāls: tas jāievēro visiem un ikvienam, vienmēr un visur.

2262
2844

Kalna sprediķī Kungs atgādina šo bausli: "Tev nebūs nokaut!" (Mt 5, 21), pievienojot tam aizliegumu dusmoties, turēt naidu un atriebties. Piedevām vēl Kristus aicina savus mācekļus pagriezt otru vaigu [36], mīlēt savus ienaidniekus [37]. Viņš pats sevi neaizstāvēja un Pēterim palūdza zobenu likt atpakaļ makstī. [38]


LikumĪga aizstĀvĒŠanĀs

2263
1737

Atsevišķu personu un visas sabiedrības likumīga aizstāvēšana nav izņēmums aizliegumam nogalināt nevainīgo, tas ir - veikt tīšu slepkavību. "Sevis aizstāvēšanai var būt divējādi rezultāti: viens no tiem - paša dzīvības saglabāšana, otrs - uzbrucēja nogalināšana." [39] "Tikai viens no abiem rezultātiem ir gribēts, bet otrs - ne." [40]

2264
2196

Sevis paša mīlestība joprojām paliek morāliskuma pamatprincips. Tātad ir likumīgi aizstāvēt savas tiesības dzīvot. Tas, kurš aizstāv savu dzīvību, nav vainojams slepkavībā pat tad, ja viņš bijis spiests dot savam uzbrucējam nāvējošu triecienu:


"Ja cilvēks, aizstāvot savu dzīvību, rīkojas agresīvāk, nekā tas nepieciešams, tad viņa rīcība ir nelikumīga. Ja viņš saprātīgi stājas pretī varmācībai, tad viņa rīcība ir likumīga [..]. Pestīšanai nav nepieciešams, ka cilvēks atsakās sevi pienācīgi aizstāvēt tādēļ, lai novērstu otra cilvēka nonāvēšanu: cilvēkam sava dzīvība jāsargā vairāk nekā citu dzīvība." [41]

2265
2240
2308

Likumīga pašaizsardzība var būt ne tikai tiesības, bet arī nopietns pienākums tam, kurš ir atbildīgs par citu cilvēku dzīvību. Tāpēc likumīgām autoritātēm ir pat tiesības lietot ieročus, lai atvairītu tos, kas uzbrūk viņu atbildībai uzticētajai sabiedrībai.

2266
1897,1899
1449

Lai aizsargātu kopējo labumu, valsts cenšas apturēt tādas rīcības izplatīšanos, kas aizskar cilvēktiesības un pilsoņu attiecību pamatnoteikumus. Likumīgām amatpersonām ir tiesības un pienākums sodīt saskaņā ar izdarītā nozieguma smagumu. Kad vainīgais sev piespriesto sodu pieņem labprātīgi, tad sodam ir vainas izpirkšanas vērtība. Sods tiek piespriests arī tādēļ, lai sargātu sabiedrisko kārtību un personu drošību. Visbeidzot, sodam ir audzinoša nozīme: tam, cik vien iespējams, jāveicina, lai vainīgais labotos.


Saskaņā ar Baznīcas tradicionālo mācību - gadījumos, kad pilnīgi noskaidrots, kas ir vainīgais un kāda ir viņa atbildība, ir pieļaujama nāvessoda piespriešana, ja tas ir vienīgais iespējamais ceļš, kā sekmīgi nosargāt cilvēku dzīvības no netaisnīga agresora.

2267

Taču, ja ir iespējams aizsargāt no agresora cilvēku dzīvības un drošību bez asins izliešanas, tad amatpersonām jālieto šādi līdzekļi, jo tie labāk atbilst konkrētajiem kopējā labuma apstākļiem un ir piemērotāki cilvēka cieņai.

2306

Patiesībā mūsdienās valstij ir līdzekļi sekmīgai noziedzības apkarošanai, lai noziedznieku padarītu nekaitīgu, neatņemot viņam pavisam iespēju atgriezties; tādēļ gadījumi, kad ir absolūti nepieciešams, lai vainīgajam piemērotu nāves sodu "ir ļoti reti [..] sastopami [..], vai arī tādu patiesībā nav nemaz". [42]


Tīša slepkavība
2268
1867

Piektais bauslis kā smagi sodāmu grēku aizliedz tiešu un tīšu slepkavību. Slepkava un tie, kas brīvprātīgi iesaistījušies slepkavībā, izdara grēku, kas sauc uz debesīm pēc atriebības. [43]


Bērna [44], brāļa, māsas, vecāku un dzīvesbiedra noslepkavošana ir īpaši smagi noziegumi dabisko radniecības saišu dēļ, kuras tie sarauj. Eigēnisma prakse un rūpes par sabiedrisko veselību nevar attaisnot nekādu slepkavību, kaut arī tādu rīkojumu būtu devusi valsts.

2269

Piektais bauslis aizliedz kaut ko darīt, lai netieši izraisītu kāda cilvēka nāvi. Morāliskais likums aizliedz pakļaut kādu nāves briesmām bez nopietna iemesla, kā arī atteikt palīdzību briesmās nokļuvušajam.


Cilvēku sabiedrības vienaldzība pret tādu bada stāvokli, kas nes nāvi, un necenšanās to novērst, ir skandaloza netaisnība un smaga vaina. Tie, kuru kāre pēc peļņas un iedzīvošanās no aizdevumiem izraisa badu un nāvi savu brāļu vidū, netieši izdara slepkavību. Tā viņiem ir pieskaitāma kā vaina. [45]

2290

Netīša slepkavība nav morāliski pieskaitāma. Taču ja cilvēks bez pienācīga iemesla rīkojas tā, lai iestātos nāve, pat ja viņam nav nodoma nonāvēt, tad izdara smagu pārkāpumu, par kuru ir atbildīgs.


Aborts
2270
1703
357

Cilvēka dzīvība ir pilnībā jāciena un jāaizsargā jau kopš tās ieņemšanas brīža. Jau no pirmā tā eksistences brīža, ir jāatzīst šī cilvēka tiesības, kas tam pienākas kā personai un kuru vidū ir arī ikvienas nevainīgas radības tiesības uz dzīvību. [46]


"Pirms nekā tevi izveidoju mātes miesās, es tevi pazinu, un pirms nekā tu nāci pasaulē, es tevi svētīju." ( Jer 1, 5)


"Mani kauli tev nebija apslēpti, kad slepenībā es tiku radīts un veidots zemes dziļumos." ( Ps 139, 15)

2271

Kopš pirmā gadsimta Baznīca ir apliecinājusi, ka jebkurš tīši izraisīts aborts ir morāliski ļauns. Šī mācība nav mainījusies. Tā paliek nemainīga. Tiešs aborts, tas ir, tīši gribēts kā mērķis vai kā līdzeklis, ir dziļā pretrunā ar morālisko likumu:


"Tu neiznīcināsi embriju, izdarot abortu, un nedarīsi galu jaundzimušajam." [47]


"Dievs [..], dzīvības Kungs, uzticēja cilvēkiem pienākumu kalpot dzīvībai, kas jāpilda cilvēkam cienīgā veidā. Dzīvība kopš tās ieņemšanas ir jāsaglabā, cik vien rūpīgi iespējams; aborts un bērna nogalināšana ir šausmīgi noziegumi." [48]

2272
1463

Formāla līdzdalība abortā ir smaga vaina. Šo noziegumu pret cilvēka dzīvību Baznīca kanoniski soda ar ekskomunikāciju. "Kas izdara abortu, panākot attiecīgās sekas, nonāk ekskomunikācijas stāvoklī latæ sententiæ" [49] "paša izdarītā nozieguma fakta dēļ vien" [50], saskaņā ar Kanoniskajā likumā noteiktajiem apstākļiem [51]. Baznīcas nolūks nav tādējādi ierobežot žēlsirdību. Tā norāda uz nozieguma smagumu, uz zaudējumu, kas nodarīts nonāvētajam nevainīgajam cilvēkam, viņa vecākiem un visai sabiedrībai un nav labojams.

2273
1930

Katra nevainīga cilvēka neatņemamās tiesības uz dzīvību ir pilsoniskās sabiedrības un tās likumdošanas sastāvdaļa :


"Sabiedrībai un valsts iestādēm ir jāatzīst un jāievēro personas neatņemamās tiesības. Šīs tiesības nav atkarīgas ne no atsevišķiem cilvēkiem, ne no vecākiem, tās nav uzkatāmas arī par kādu piekāpšanos ne no sabiedrības, ne no valsts puses: tās patiešām pieder cilvēka dabai un nav atdalāmas no personas kā tādas, jo cilvēks nācis pasaulē, pateicoties Radītāja darbībai. Šo pamattiesību vidū ir jāizceļ ikviena cilvēka tiesības uz dzīvību un fizisko neaizskaramību no tā ieņemšanas brīža līdz pat nāvei." [52]


"Kad valsts likums liedz kādai cilvēku grupai aizsardzību, kas tai likumīgi pienākas, tad valsts tādējādi noliedz visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā. Kad valsts neveltī pūles tam, lai tiktu ievērotas ikviena un - vēl jo vairāk - visneaizsargātāko cilvēku tiesības, tad tiek apdraudēti tiesiskas valsts paši pamati. [..] Cieņa un aizsardzība, kāda bērnam pienākas jau no viņa ieņemšanas brīža, nosaka to, ka likumā būtu jāparedz piemērots sods pret jebkādu tīšu viņa tiesību pārkāpumu." [53]

2274

Tā kā embrijs ir persona kopš savas ieņemšanas brīža, tad ar viņu ir jāapietas kā ar jebkuru citu cilvēku, cik vien iespējams viņu aizsargājot visā tā veselumā, par viņu rūpējoties un viņu ārstējot.


Pirmsdzemdību diagnostika ir morāliski pieļaujama, ja "tiek aizsargāta cilvēka embrija un augļa dzīvība un ja viņš tiek saglabāts neskarts, kā arī ja tās mērķis ir embriju saglabāt un ārstēt [..]. Tā ir dziļā pretrunā ar morālisko likumu, ja, atkarībā no rezultāta, tā pieļauj abortu: diagnozes noteikšana [..] nedrīkst tikt pielīdzināta nāves spriedumam." [54]

2275

"Medicīniska iedarbība uz cilvēka embriju par likumīgu jāuzskata tikai ar tādu nosacījumu, ka tā saglabā embriju neskartu un neapdraud viņa dzīvību, vai arī nepakļauj to nesamērīgi lielam riskam, bet gan domāta slimības ārstēšanai, viņa veselības stāvokļa uzlabošanai un konkrētā augļa izdzīvošanas nodrošināšanai." [55]


"Ir amorāli cilvēka embrijus ieņemt ļaunprātīgai izmantošanai, piemēram, lai tos lietotu kā 'bioloģisku materiālu'." [56]


"Daži mēģinājumi iejaukties hromosomās jeb ģenētiskajā kodā nav ārstnieciski, bet gan vērsti uz to, lai dzemdētu dzīvas būtnes, kas būtu atlasītas pēc dzimuma vai kādām citām jau iepriekš paredzētām īpašībām. Šādi mākslīgi paņēmieni ir pretrunā ar cilvēka būtnes personisko cieņu, kā arī ar tās neaizskaramību un identitāti" [57], kas ir unikāla un neatkārtojama.


Eitanāzija
2276
1503

Cilvēki, kuru dzīvības norises ir traucētas vai novājinātas, prasa īpašu ievērību. Slimniekiem, kā arī invalīdiem, kuriem ir garīgi vai fiziski traucējumi, jāsniedz atbalsts, lai viņi varētu dzīvot, cik vien iespējams, normālu dzīvi.

2277

Tiešā eitanāzija, lai kāda būtu tās motivācija vai līdzekļi, nozīmē darīt galu invalīda, kam ir garīgi vai fiziski traucējumi, slimnieka vai mirstoša cilvēka dzīvībai. Tā ir morāliski nepieņemama.


Tādējādi darbība vai bezdarbība, kas pati par sevi vai nodoma dēļ izraisa nāvi, lai novērstu sāpes, ir slepkavība, kas vērsta pret cilvēka personas un Dieva, viņa Radītāja, cieņu. Maldīgs spriedums, kādu var pieņemt aiz nezināšanas ( bona fide ), nemaina šīs nonāvēšanas dabu, tā vienmēr ir nepieļaujama un noraidāma. [58]

2278
1007

Smagu, bīstamu, ārkārtēju vai sagaidāmajam rezultātam neatbilstošu medicīnisku procedūru pārtraukšana var būt likumīga. Tā ir atteikšanās no "terapeitiskās forsēšanas". Šādā veidā nevēlas kādu nonāvēt; tā ir samierināšanās ar nespēju nāvi novērst. Lēmums par to ir jāpieņem slimniekam pašam, ja viņš ir kompetents un spējīgs to izdarīt, ja ne, tad tiem, kam uz to ir likumīgas tiesības, vienmēr ievērojot saprātīgu slimnieka gribu un viņa likumīgās intereses.

2279

Pat ja tiek uzskatīts, ka sagaidāma tūlītēja nāve, slimnieka kārtējais ārstniecības kurss likumīgi nav pārtraucams. Nomierinošu medikamentu lietošana, lai atvieglotu mirstošā ciešanas, pat ja pastāv risks saīsināt viņa dzīvi, var būt morāliski savienojama ar cilvēka cieņu, ja nāve nav gribēta ne kā mērķis, ne līdzeklis, bet vienīgi ir paredzama un tiek paciesta kā nenovēršama. Slimības seku mazināšana ir izcila nesavtīgas mīlestības forma. Šī iemesla dēļ tā ir atbalstāma.


Pašnāvība
2280
2258

Ikviens ir atbildīgs par savu dzīvību Dieva priekšā, kurš viņam to dāvājis. Dievs ir un paliek pilnīgs noteicējs un Kungs pār dzīvību. Mūsu pienākums ir pieņemt dzīvību ar pateicību un sargāt to Dievam par godu un mūsu dvēseļu pestīšanai. Mēs esam tikai pārvaldnieki, nevis noteicēji pār dzīvību, kuru Dievs mums uzticējis. Mēs nevaram ar to rīkoties patvaļīgi.

2281
2212

Pašnāvība ir pretrunā ar cilvēka dabisko noslieci saglabāt un turpināt savu dzīvību. Tā ir krasā pretrunā ar taisnīgu sevis mīlestību. Tāpat tā ievaino tuvākmīlestību, jo netaisnīgi sarauj solidaritātes saites ar ģimeni, valsti un citām cilvēku kopībām, pret kurām mums ir pienākums. Pašnāvība ir pretrunā ar mīlestību uz dzīvo Dievu.

2282

Ja pašnāvība ir izdarīta ar nodomu sniegt piemēru, it īpaši jauniešiem, tad izraisītais skandāls tās vainu padara vēl smagāku. Tīša līdzdalība pašnāvībā ir pretrunā ar morālisko likumu.

1735

Smagi psihiski traucējumi, bažas vai lielas bailes no sagaidāmā pārbaudījuma, ciešanām vai spīdzināšanas var mazināt pašnāvnieka atbildību.

2283
1037

Nedrīkst zaudēt cerību, ka cilvēki, kuri beiguši dzīvi pašnāvībā, saņems mūžīgo pestīšanu. Dievs var tādā ceļā, kāds vien Viņam zināms, dot tiem iespēju nožēlot grēkus, lai dvēsele tiktu glābta. Baznīca lūdzas par tiem, kas paši izdzēsuši savu dzīvību.


II. Cilvēku cieņas ievērošana


Cieņa pret citu cilvēku dvēseli: ieļaunojums
2284
2847

Ieļaunojums ir tāda nostāja vai rīcība, kas otru pavedina uz ļaunu. Tas, kurš ieļauno, kļūst par sava tuvākā kārdinātāju. Viņš ievaino tikumu un dvēseles godīgumu; viņš var novest savu brāli līdz garīgajai nāvei. Ieļaunojums ir smaga vaina, ja ar tīšu darbību vai nolaidību otrs cilvēks tiek pavedināts uz smagu grēku.

2285
1903

Ieļaunojums īpaši smags ir tad, ja cilvēkiem, kas ieļauno, piemīt liela autoritāte un ja vāji ir tie, kas tiek ieļaunoti. Tas lika mūsu Kungam sacīt: "Bet kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, [..] tam būtu labāk, ka viņam kaklā piesietu dzirnakmeni un nogremdētu jūras dziļumos." ( Mt 18, 6) [59] Ieļaunojums ir smags, kad to izraisa tie, kuriem, atbilstoši savai dabai vai pienākumam, būtu jāmāca un jāaudzina citi. Jēzus to pārmet rakstu mācītājiem un farizejiem: Viņš salīdzina tos ar vilkiem, kas tērpušies jēru ādā. [60]

2286

Ieļaunojumu var izraisīt kāds likums vai sabiedriskās institūcijas, ierašas vai uzskati.

1887
2498

Tādējādi ieļauno tie, kuri ievieš tādus likumus un sabiedriskās struktūras, kas virza uz tikumības samaitāšanu un reliģiskās dzīves pagrimumu, kā arī rada "sociālos apstākļus, kas tīši vai netīši dara grūtu vai praktiski neiespējamu normālu kristīgo dzīvi saskaņā ar augstākā Likumdevēja baušļiem". [61] Sacītais attiecas arī uz uzņēmumu vadītājiem, kuri pieņem tādus nolikumus, kas paver ceļus nelikumīgai rīcībai: uz skolotājiem, kuri "ieved dusmās" [62] sev uzticētos bērnus, vai uz tiem, kuri, manipulējot ar sabiedrisko domu, novērš sabiedrību no morāliskajām vērtībām.

2287

Tie, kuri savā rīcībā esošo varu izmanto tā, lai pavedinātu uz ļaunu rīcību, ieļauno citus un ir atbildīgi par tieši vai netieši nodarīto ļaunumu. "Tas ir neiespējami, ka nenāktu ieļaunojumi; bet bēdas tam, caur kuru tie nāk!" ( Lk 17, 1)


Cieņa pret veselību
2288
1503

Dzīvība un fiziskā veselība ir lielas vērtības, kuras Dievs mums uzticējis. Mums saprātīgi jārūpējas par tām, ņemot vērā citu cilvēku vajadzības un kopējo labumu.

1509

Rūpes par pilsoņu veselību prasa sabiedrības palīdzību, lai panāktu tādus dzīves apstākļus, kas ļautu tiem attīstīties un sasniegt briedumu, - sabiedrībai jāpalīdz gādāt par uzturu un apģērbu, dzīvokli, nodrošināt veselības aprūpi, pamatizglītību, iekārtošanu darbā, sociālos pabalstus.

2289
364
2113

Ja morāle māca cienīt fizisko dzīvību, tad tomēr tā nepiešķir fiziskajai dzīvībai absolūtu vērtību. Morāle nostājas pret neopagānisko mentalitāti, kas veicina miesas kultu, ziedojot miesai visu, pārvēršot par elkiem fizisko pilnību un sasniegumus sportā. Tāda mentalitāte, kas stiprajiem piešķir pārākumu pār vājajiem, var novest pie cilvēcisko attiecību izkropļošanas.

2290
1809

Mērenības tikums veicina izvairīšanos no jebkura veida pārmērībām, pārēšanās, pārlieku lielas alkohola, tabakas un medikamentu lietošanas. Tie, kas, būdami alkohola reibuma stāvoklī vai pārmērīgi mīlot ātrumu, pakļauj briesmām citus vai sevi pašu uz auto ceļiem, jūrā vai gaisā, uzņemas smagu vainu.

2291

Narkotisko vielu lietošana cilvēka veselībai un dzīvībai nodara graujošus kaitējumus. Izņemot gadījumus, kad tās izmanto tīri ārstnieciskos nolūkos, narkotiku lietošana ir smaga vaina. Narkotisko vielu ražošana pagrīdē un tirdzniecība ar tām ir noziedzīga darbība; tā ir tieša līdzdalība ļaunumā, jo mudina cilvēkus uz darbību, kas ir asā pretrunā ar morālisko likumu.


Cieņa pret personu un zinātniskie pētījumi
2292

Zinātniskie, medicīniskie un psiholoģiskie eksperimenti, kas veikti, izmantojot atsevišķas personas vai cilvēku grupas, var veicināt slimnieku izārstēšanu un sabiedrības veselības stāvokļa uzlabošanos.

2293
159
1703

Kā fundamentālā, tā arī pielietojamā zinātniskā pētniecība pārliecinoši liecina par cilvēka vadošo lomu pār radību. Zinātne un tehnika ir vērtīgi resursi, ja tās kalpo cilvēkam un veicina vispusīgu viņa attīstību par labu visiem; tomēr tās nevar būt pašas par sevi cilvēces eksistences un attīstības mērķis. Zinātne un tehnika ir pakārtotas cilvēkam; pateicoties cilvēkam tās pastāv un attīstās; tātad cilvēks un viņa morāliskās vērtības nosaka to mērķi un ļauj apzināties zinātnes un tehnikas iespēju robežas.

2294
2375

Maldīgs ir uzskats, ka zinātniskie pētījumi un to pielietošana ir morāliski neitrāli. No otras puses, kritēriji, kas norāda, pa kādiem ceļiem jāiet zinātniskajai pētniecībai, nav nosakāmi ne pēc vienkāršas tehniskās efektivitātes, ne pēc lietderības, kuru no tās gūst viena ļaužu grupa uz citu rēķina, ne arī, kas vēl ļaunāk, valdošās ideoloģijas. Zinātnes un tehnikas būtības nozīmīgums prasa, lai bez jebkādiem nosacījumiem tiktu ievēroti morāliskuma pamatkritēriji; tām jākalpo cilvēkam, viņa neatņemamajām tiesībām, viņa patiesajam un pilnīgajam labumam saskaņā ar Dieva nodomu un gribu.

2295
1753

Pētījumi un eksperimenti ar cilvēku nevar padarīt likumīgu tādu darbību, kas pati par sevi ir pretrunā ar cilvēka cieņu un morālisko likumu. Pētījumiem pakļauto cilvēku piekrišana, ja tāda tiek dota, šādu darbību neattaisno. Eksperimentu izdarīšana ar cilvēku nav morāliski pieļaujama tad, ja tiek riskēts ar viņa dzīvību vai arī šīs personas fiziskā un psihiskā integritāte tiek pakļauta nesamērīgam vai nevajadzīgam riskam. Eksperimenti ar cilvēkiem nav savienojami ar personas cieņu, ja vēl piedevām tie notiek bez attiecīgā cilvēka vai viņa pilnvaroto personu piekrišanas, kas tiek dota, balstoties uz izsmeļošu informāciju.

2296
2301

Orgānu pārstādīšana ir saskaņā ar morālisko likumu, ja briesmas un fiziskais un psihiskais risks, kādam tiek pakļauts donors, ir samērojams ar labumu, kāds sagaidāms orgāna saņēmējam. Orgānu dāvāšana pēc nāves ir cēla rīcība, kas pelnījusi atzinību kā augstsirdīga solidaritātes izpausme. Taču tā nav morāliski pieļaujama, ja donors vai viņa tuvinieki, kam uz to ir tiesības, nav devuši savu nepārprotamo piekrišanu. Bez tam morāliski nepieļaujami ir tieši veicināt kāda cilvēka izkropļošanu, padarot viņu par invalīdu vai izraisot viņa nāvi, kaut arī tas būtu darīts nolūkā paildzināt citu cilvēku dzīvi.


Cieņa pret cilvēka ķermeni kā vienotu veselumu
2297

Cilvēku nolaupīšana un ķīlnieku sagūstīšana izplata teroru un ar draudiem izdara nežēlīgu spiedienu uz upuriem. Šādas darbības ir morāliski nepieļaujamas. Terorisms, kad draud, ievaino un nogalina bez kādas izšķirības, ir dziļā pretrunā ar taisnību un mīlestību. Spīdzināšanas, kurās lieto fizisko vai morālisko vardarbību, lai panāktu atzīšanos, sodītu vainīgos, iebaidītu pretiniekus, apmierinātu naidu, ir pretrunā ar godbijību pret personu un cilvēka cieņu. Amputācijas, sakropļojumi vai sterilizācijas, kas nenotiek tīri ārstnieciskos nolūkos un kas tieši un tīši izdarītas nevainīgiem cilvēkiem, ir pretrunā ar morālisko likumu. [63]

2298
2267

Aizgājušajos laikos bija likumīgi valdnieki, kuri parasti lietoja nežēlīgus paņēmienus, lai uzturētu likumību un kārtību. Tas bieži vien norisinājās bez iebildumiem no Baznīcas ganītāju puses, kuri arī paši savos tribunālos vadījās pēc romiešu tiesībām par spīdzināšanu. Līdztekus šiem nožēlojamajiem faktiem Baznīca vienmēr ir mācījusi pienākumu būt iecietīgiem un žēlsirdīgiem; garīgās kārtas pārstāvjiem tā aizliegusi asinsizliešanu. Mūsdienās ir kļuvis skaidrs, ka šī nežēlīgā prakse sabiedriskajai kārtībai nav bijusi vajadzīga un ir pretrunā ar cilvēka likumīgajām tiesībām. Gluži pretēji, tā noved visdziļākajā pagrimumā. Ir jādara viss, lai šādas metodes tiktu izskaustas pavisam. Ir jālūdzas par upuriem un viņu bendēm.


Cieņa pret mirušajiem
2299
1525

Mirstošajiem jāveltī pienācīgā uzmanība un aprūpe, kas palīdz tiem nodzīvot pēdējos brīžus cieņā un mierā. Tuvinieki tiem palīdzēs ar lūgšanām. Viņi rūpēsies par to, lai slimnieki laikus saņemtu sakramentus, kas viņus sagatavo sastapties ar dzīvo Dievu.

2300
1681,1690

Pret mirušā ķermeni jāizturas ar cieņu un mīlestību ticībā un cerībā uz augšāmcelšanos. Mirušo apbedīšana ir žēlsirdības darbs, kas pienākas miesai [64] ; ar to pagodinām Dieva bērnus, kuru ķermenis ir Svētā Gara mājoklis.

2301
2296

Līķu sekcija un izpēte var būt morāliski pieļaujama likumīgas izmeklēšanas un zinātniskās pētniecības nolūkos. Būt par orgānu donoru bez atlīdzības pēc nāves iestāšanās ir likumīgi un var būt slavējami.


Baznīca pieļauj kremāciju tādā gadījumā, ja tā nav neticības uz miesas augšāmcelšanos izpausme. [65]


III. Miera nosargāšana


Miers
2302
1765

Mūsu Kungs, atgādinādams bausli: "Tev nebūs nokaut" ( Mt 5, 21), prasa sirds mieru un kā amorālu parādību nosoda slepkavnieciskas dusmas un naidu:


Dusmas ir vēlme atriebties. "Vēlēties atriebību, lai nodarītu ļaunu tam, kuram pienākas sods, ir nelikumīgi"; taču ir slavējami uzlikt izlīdzināšanas sodu, lai "labotu netikumu un uzturētu taisnību". [66] Ja dusmas noved līdz vēlmei kādu nogalināt vai nopietni ievainot, tad tas ir smags noziegums pret mīlestību; tādas dusmas ir nāvīgs grēks. Kungs saka: "Ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, ir nododams tiesai." ( Mt 5, 22)

2303
1933,2094

Tīšs naids ir pretrunā ar mīlestību. Naids pret savu tuvāko ir grēks, kad cilvēks ar nolūku vēl tam ļaunu. Naids pret tuvāko ir smags grēks, ja apzināti vēlam viņam kaut ko ļoti ļaunu. "Bet es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vajā, lai jūs būtu jūsu Tēva bērni, kurš ir debesīs..." ( Mt 5, 44-45)

2304
1909
1807

Cieņa pret cilvēka dzīvību un tās attīstība prasa mieru. Miers - tas nenozīmē vienīgi to, ka nenotiek karš, un tas neaprobežojas ar līdzsvara nodrošināšanu starp pretinieku spēkiem. Miers virs zemes nevar iestāties bez personiskā īpašuma aizsardzības, brīvas saskarsmes starp cilvēkiem, cieņas pret personu un tautu, bez neatlaidīgas brālības īstenošanas. Miers ir "mierīga kārtība". [67] Tas ir "taisnības darbs" ( Is 32, 17) un mīlestības rezultāts. [68]

2305
1468

Miers virs zemes ir Kristus miera attēls un auglis, jo Viņš ir mesiāniskā "miera Valdnieks" ( Is 9, 5). Izlejot asinis uz krusta, Viņš sevī iznīcināja naidu [69] un cilvēkus samierināja ar Dievu, un savu Baznīcu padarīja par cilvēku cilts vienības un tās vienotības ar Dievu sakramentu. [70] "Jo Viņš ir mūsu miers." ( Ef 2, 14) Kristus pasludina: "Svētīgi miera nesēji." ( Mt 5, 9)

2306
2267

Tie, kas atsakās no vardarbības un asinsizliešanas un cilvēktiesību aizstāvēšanai pielieto tādus līdzekļus, kas pieejami arī visvājākajiem, liecina par evaņģēlisko mīlestību, ja viņu rīcība nekaitē citu cilvēku un sabiedrības tiesībām un pienākumiem. Tie likumīgi apstiprina to, cik nopietnas ir fiziskās un morāliskās briesmas, kādām cilvēki tiek pakļauti, ja tiek lietota vardarbība, kas sēj postu un nes nāvi. [71]


Novērst karu
2307

Piektais bauslis aizliedz tīšu cilvēka dzīvības iznīcināšanu. Baznīca, tā ļaunuma un netaisnības dēļ, ko katrs karš nes sev līdzi, neatlaidīgi mudina ikvienu lūgties un rīkoties tā, lai Dieva labestība atbrīvotu mūs no izsenās kara verdzības. [72]

2308

Ikvienam pilsonim un valdniekam ir pienākums rīkoties tā, lai izvairītos no kara.

2266

"Taču, kamēr pastāvēs kara izcelšanās briesmas, kamēr nebūs kompetentas starptautiskas autoritātes, kuras rīcībā ir pietiekams spēks, tikmēr valdībām, kas izsmēlušas visas iespējas noregulēt konfliktu miermīlīgā ceļā, nav liedzamas likumīgās tiesības uz aizstāvēšanos." [73]

2309
2243

Visi strikti noteiktie likumīgas militārās aizstāvēšanās nosacījumi ir nopietni jāizskata. Tāds lēmums ir ļoti nopietns, tas jāpakārto stingriem morāliskās likumības noteikumiem. Nepieciešams, lai vienlaicīgi izpildītos šādi nosacījumi:


- agresora nodarītie zaudējumi nācijai vai nāciju kopienai ir ilgstoši, smagi un nenovēršami;


- visi citi līdzekļi darīt tam galu ir izrādījušies neiespējami vai neefektīvi;


- pastāv nepieciešamie apstākļi, lai panāktu veiksmīgu rezultātu;


- ieroču lietošana neizraisa ļaunumu un nekārtības, kas lielākas par likvidējamo ļaunumu. Mūsdienu iznīcināšanas līdzekļu jauda nopietni ietekmē šī nosacījuma izvērtēšanu.


Visi šie nosacījumi ir tradicionālie tā saucamā "taisnīgā kara" elementi.

1897

Izvērtēt šos morāliskās likumības nosacījumus ar gudrību un piesardzību pienākas amatpersonām, kas ir atbildīgas par kopējo labumu.

2310

Šādā gadījumā varas iestādēm ir tiesības, un tas ir viņu uzdevums, dot pilsoņiem nepieciešamo pavēli izpildīt nācijas aizsardzības pienākumu.

2239,1909

Tie, kas kalpo tēvijai kā militārpersonas, kalpo tautu drošībai un brīvībai. Ja savu pienākumu viņi izpilda godprātīgi, tad tādējādi sniedz lielu ieguldījumu kopējam labumam un miera uzturēšanai. [74]

2311
1782,1790

Varasiestādēm godprātīgi jāatrisina tie gadījumi, kad kāds no cilvēkiem, vadoties pēc savas sirdsapziņas, atsakās lietot ieročus, neatsacīdamies cilvēces kopienai pakalpojumu sniegt citā veidā. [75]

2312

Baznīca un cilvēka saprāts pasludina, ka militāro konfliktu laikā morāliskais likums paliek spēkā. "Ja, par nelaimi, karš ir jau izcēlies, tad tas nenozīmē, ka viss ir atļauts karojošo pušu starpā." [76]


Pret karadarbībā neiesaistītajiem, ievainotajiem karavīriem un gūstekņiem ir jāievēro cieņa un ar viņiem jāapietas cilvēcīgi.

2313
2242

Pret cilvēku tiesībam un to vispārīgajiem principiem tīši vērstas darbības, kā arī pavēles, kas tos pārkāpj, ir noziegumi. Akla pakļaušanās tādām pavēlēm nav pietiekama, lai to izpildītāji būtu attaisnojami. Tādējādi tautas, nācijas vai etniskas minoritātes iznīcināšana ir nosodāma kā nāvīgs grēks. Pretoties pavēlei izdarīt "genocīdu" ir morālisks pienākums.

2314

"Ikviena karadarbība, kas bez kādas izšķirības vērsta uz veselu pilsētu vai plašu apgabalu iznīcināšanu kopā ar to iedzīvotājiem, ir noziegums pret Dievu un pret cilvēku un tas ir stingri un bez svārstīšanās nosodāms." [77] Modernā kara briesmas slēpjas tajā, ka iespēja izdarīt šāda veida noziegumus var tikt dota tiem, kuru rīcībā ir zinātniski ieroči, it īpaši kodolieroči, bioloģiskie un ķīmiskie ieroči.

2315

Ieroču uzkrāšana daudziem šķiet kā paradoksāls līdzeklis, lai potenciālos pretiniekus pārliecinātu atteikties no kara. Viņi saskata tajā visietekmīgāko līdzekli, kas spēj nodrošināt mieru starp nācijām. Taču šādam līdzeklim, no morāliskā viedokļa raugoties, var nopietni iebilst. Bruņošanās sacensība mieru nenodrošina. Tā ne tikai neizslēdz kara cēloņus, bet kritiskā brīdī var tos pat pastiprināt. Milzīgu bagātību izšķiešana arvien jaunu ieroču ražošanā neļauj sniegt palīdzību trūcīgajiem iedzīvotājiem [78], kavē tautu attīstību. Pārapbruņošanās vairo konfliktu izcelšanās iemeslu un palielina to izplatīšanās briesmas.

2316
1906

Ieroču ražošana un tirdzniecība ar tiem kaitē nāciju un visas starptautiskās sabiedrības kopējam labumam. Tādēļ amatpersonām ir tiesības un pienākums to reglamentēt. Īslaicīga privātu vai sabiedrisku interešu apmierināšana nevar padarīt par likumīgiem pasākumus, kas izraisa vardarbību un konfliktus starp nācijām un kas grauj starptautisko juridisko kārtību.

2317
1938,2538
1941

Nodarītās netaisnības, pārāk krasa ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība, nenovīdība, neuzticība un augstprātība, kas sagandē attiecības starp cilvēkiem un nācijām, nemitīgi apdraud mieru un izraisa karus. Viss, kas tiek darīts, lai pārvarētu šīs nekārtības, veicina miera uzturēšanu un kara novēršanu:


"Cilvēka grēcīguma dēļ kara draudi pastāv, un tie pastāvēs līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai. Bet kad cilvēki, vienoti mīlestībā, pārvar grēku, tad viņi pārvar arī varmācību, līdz būs piepildījušies vārdi: 'Tad [..] [viņi] pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par sirpjiem. Tauta pret tautu vairs nepacels zobenu, nedz arī mācīsies karot.' ( Is 2, 4)" [79]


Kopsavilkums

2318

"[..] [Dieva] rokās ir ikvienas dzīvas būtnes dvēsele un ikviena cilvēka miesas gars." ( Īj 12, 10)

2319

Ikviena cilvēka dzīvība no ieņemšanas brīža līdz pat nāvei, ir svēta, jo dzīvais un svētais Dievs cilvēku vēlējies viņa paša dēļ un pēc sava attēla un līdzības.

2320

Cilvēka noslepkavošana ir krasā pretrunā ar personas cieņu un Radītāja svētumu.

2321

Slepkavības aizliegums neatceļ tiesības padarīt agresoru nekaitīgu. Likumīga aizstāvēšanās - tas ir nopietns pienākums tiem, kas ir atbildīgi par citu cilvēku dzīvību un kopējo labumu.

2322

No savas ieņemšanas brīža bērnam ir tiesības uz dzīvību. Tiešs aborts, tas ir, - brīvprātīgi izdarīts kā mērķis vai kā līdzeklis, ir "kauna darbs" [80], smags morāliskā likuma pārkāpums. Baznīca šo noziegumu pret cilvēka dzīvību soda ar kanonisko ekskomunikācijas sodu.

2323

Tā kā ar embriju jāapietas kā ar personu jau kopš tā ieņemšanas brīža, tad viņš ir jāaizstāv visā savā cilvēciskajā veselumā, par viņu jārūpējas un viņu jāārstē kā jebkuru citu cilvēku.

2324

Tīša eitanāzija, lai kādā formā tā arī nebūtu izdarīta un lai kāda arī nebūtu tās motivācija, ir slepkavība. Tā ir krasā pretrunā ar cilvēka cieņu un respektu pret dzīvo Dievu, viņa Radītāju.

2325

Pašnāvība ir smags pārkāpums pret taisnību, cerību un mīlestību. To aizliedz piektais bauslis.

2326

Ieļaunojums ir smaga vaina, kad ar rīcību vai bezdarbību citi cilvēki tiek tīši pavedināti uz smagu grēku.

2327

Ļaunuma un netaisnības dēļ, ko izraisa ikviens karš, mums saprāta robežās jādara viss iespējamais, lai to novērstu. Baznīca lūdzas: "No mēra, bada un kara atpestī mūs, Kungs!"

2328

Baznīca un cilvēka saprāts pasludina morālisko likumu par spēkā esošu arī bruņotu konfliktu laikā. Darbības, kas tīši pārkāpj cilvēktiesības un to vispārējos principus, ir noziegumi.

2329

Bruņošanās sacensība ir ārkārtīgi dziļa cilvēces brūce; tā nodara nepieņemamu zaudējumu nabadzīgajiem cilvēkiem. [81]

2330

"Svētīgi miera nesēji, jo viņus sauks par Dieva bērniem." ( Mt 5, 9)


6. artikuls. Sestais bauslis


"Tev nebūs laulību pārkāpt." ( Izc 20, 14) [82]


"Jūs esat dzirdējuši, ka ir teikts: Tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku: Ikviens, kas skatās uz sievieti, to iekārodams, jau ir pārkāpis laulību savā sirdī." ( Mt 5, 27-28)


369,373

I. "Par vīrieti un sievieti Viņš tos radīja..."

2331
1604

"Dievs ir mīlestība, un pats sevī Viņš dzīvo personiskā un noslēpumainā mīlestības vienībā. Pēc sava attēla radīdams vīrieša un sievietes cilvēcisko dabu [..], Dievs ielika tajā aicinājumu un tātad attiecīgi arī spēju un atbildību mīlēt un dzīvot vienībā." [83]


"Un Dievs radīja cilvēku pēc sava attēla [..], par vīrieti un sievieti Viņš tos radīja..." ( Rad 1, 27); "Audziet un vairojieties!" ( Rad 1, 28); "Tai dienā, kad Dievs radīja cilvēku, pēc Dieva līdzības Viņš to radīja, par vīrieti un sievieti Viņš tos radīja un svētīja tos, un nosauca viņus cilvēka vārdā viņu radīšanas dienā." ( Rad 5, 1-2)

2332
362

Seksualitāte ietekmē visas cilvēka personas dimensijas miesas un dvēseles vienībā. Īpaši tā skar jūtu dzīvi, spēju mīlēt un nodot dzīvību tālāk, bet vispārīgākā veidā - spēju dibināt vienotības saikni ar otru cilvēku.

2333
1603

Abiem - gan vīrietim, gan sievietei - pienākas atzīt un pieņemt savu dzimuma identitāti. Fiziskā, morāliskā un garīgā atšķirība un savstarpēji papildinošais raksturs kalpo laulības labumiem un ģimenes dzīves uzplaukumam. Laulāto pāru saskaņa un saskaņa sabiedrībā daļēji atkarīga no veida, kādā tiek īstenots dzīvē dzimumu savstarpēji papildinošais raksturs, nepieciešamība vienam pēc otra un savstarpējā izpalīdzība.

2334
357

"Radīdams cilvēku 'par vīrieti un sievieti', Dievs piešķir vīrietim un sievietei vienlīdzīgu personisko cieņu." [84] "Cilvēks ir persona: gan vīrietis, gan sieviete - abi ir radīti pēc Dieva, ar kuru var stāties savstarpējās personiskās attiecībās, līdzības un attēla." [85]

2335
2205

Abi dzimumi ar vienlīdzīgu cieņu, kaut arī atšķirīgā veidā, ir Dieva varenības un maiguma attēls. Vīrieša un sievietes vienība laulībā ir veids, kādā atdarināt miesā Radītāja devīgumu un auglīgumu: " Tādēļ vīrs atstās savu tēvu un māti un saistīsies ar savu sievu, un viņi būs viena miesa." ( Rad 2, 24) No šīs savienības rodas visas cilvēku paaudzes. [86]

2336
1614

Jēzus ir nācis, lai atjaunotu radību tās sākotnējā šķīstībā. Dieva nodomu Viņš stingri izskaidro Kalna sprediķī: "Jūs esat dzirdējuši, ka ir teikts: Tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku: Ikviens, kas skatās uz sievieti, to iekārodams, jau ir pārkāpis laulību savā sirdī." ( Mt 5, 27-28) Cilvēks nedrīkst izšķirt to, ko savienojis Dievs. [87]


Baznīcas Tradīcija sesto bausli sapratusi kā tādu, kas aptver visu cilvēka seksualitāti kopumā.


II. Aicinājums uz šķīstību

2337
2520,2349

Šķīstība nozīmē to, ka seksualitāte ir visā pilnībā integrēta personā un tādējādi ir sasniegta cilvēka kā miesīgas un garīgas būtnes iekšējā vienība. Seksualitāte, kurā izpaužas tas, ka cilvēks pieder pie ķermeniskās un bioloģiskās pasaules, kļūst personiska un patiesi cilvēciska tad, kad tā ir iekļauta vienas personas attiecībās ar otru - vīrietim un sievietei sevi dāvājot savstarpējā, pilnīgā un laikā neierobežotā atdevē.


Tātad šķīstības tikums ietver personu visā tās veselumā un sevis dāvāšanu visā pilnībā.


Personas integritāte
2338

Šķīsta persona saglabā nedalītus sevī ieliktos dzīvības un mīlestības spēkus. Šī nesadalītība nodrošina personas vienību, tā pretojas jebkādai uzvedībai, kas varētu to ievainot. Tā necieš ne divkosīgu dzīvi, ne divdomīgas runas. [88]

2339
1767

Šķīstība prasa apgūt prasmi valdīt pār sevi, kas ir cilvēka brīvības audzināšana. Izvēle ir skaidra: vai nu cilvēks valda pār savām kaislībām un iemanto mieru, vai arī ļauj tām pakļaut sevi pašu verdzībā un kļūst nelaimīgs. [89] "Tātad cilvēka cieņa prasa, lai viņš rīkotos saskaņā ar apzinīgu un brīvu izvēli, proti, personiskas pārliecības vadīts un apgaismots, nevis aiz akla iekšēja impulsa vai ārējās ietekmes rezultātā. Tādu patiesu cieņu cilvēks sasniedz tad, kad, atbrīvojoties no jebkāda kaislību gūsta, viņš tiecas pēc sava mērķa, brīvi izvēloties labo, un prasmīgi rod sev piemērotus un iedarbīgus līdzekļus tā sasniegšanai." [90]

2340
2015

Ja cilvēks vēlas palikt uzticīgs saviem Kristības solījumiem un pretoties kārdināšanām, viņam jālieto pienācīgi līdzekļi : jāiepazīst sevi, jāpraktizē apstākļiem piemērota askēze, jāpilda Dieva baušļi, jāliek lietā morāliskie tikumi un jāpaliek uzticīgam lūgšanai. "Šķīstība mūs sakopo; pateicoties tai, mēs atgūstam iekšējo vienību, kuru bijām zaudējuši, sevi izkaisot." [91]

2341
1809

Šķīstības tikums ir atkarīgs no kardinālā mērenības tikuma, kas tiecas pēc tā, lai pakļautu saprātam cilvēka jutekliskās kaislības un vēlmes.

2342
407

Lai valdītu pār sevi, nepieciešams ilgs un neatlaidīgs darbs. Nekad to nevarēs uzskatīt par pilnīgi sasniegtu. Jebkurā vecuma posmā nepieciešams, lai cilvēks atkal no jauna tam veltītu pūles. [92] Noteiktos dzīves periodos - sevišķi tad, kad veidojas personība, - bērnībā un pusaudža gados - var būt nepieciešama īpaša piepūle.

2343
2223

Šķīstība ir pakļauta attīstības likumiem. Tās attīstības gaita noris pakāpeniski, to iezīmē nepilnības un pārāk bieži - grēks. Šķīsts un tikumisks cilvēks "dienu no dienas veido sevi, vairākkārtīgi un brīvi izdarot izvēli: tā viņš iepazīst, mīl un dara morāliski labo saskaņā ar savas attīstības pakāpi". [93]

2344
2525

Šķīstība - tās visaugstākajā pakāpē - ir personisks uzdevums, tā ietver sevī arī kultūras līmeņa celšanu, jo, patiešām, "ir redzams, ka personas uzplaukums ir atkarīgs no sabiedrības attīstības un - otrādi". [94] Šķīstība var pastāvēt tur, kur tiek ievērotas personas tiesības, it īpaši tiesības saņemt informāciju un audzināšanu, kas ciena cilvēka dzīves morālisko un garīgo dimensiju.

2345
1810

Šķīstība ir morālisks tikums. Tā ir arī Dieva dāvana, žēlastība, garīgā darba auglis. [95] Tam, kurš ar Kristības ūdeni piedzimis jaunai dzīvei, Svētais Gars piešķir spēju sekot Kristum Viņa šķīstībā. [96]


Dāvāt sevi visā pilnībā
2346
1827
210

Mīlestība ir visu tikumu forma. Tās ietekmē šķīstība audzina personu sevis atdevei. Cilvēkam jāvalda pār sevi, lai spētu sevi dāvāt. Cilvēks, kas dzīvo šķīstu dzīvi, liecina savam tuvākajam par Dieva uzticību un maigumu.

2347
374

Šķīstības tikums uzplaukst draudzībā. Māceklim tā norāda, kā sekot un līdzināties Tam, kurš mūs izvēlējies par saviem draugiem [97], dāvājis mums sevi pilnībā un darījis mūs par savas dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Šķīstība ir nemirstības apsolījums.


Īpašā veidā šķīstība izpaužas draudzībā pret tuvāko. Draudzība, vai tā būtu starp viena un tā paša dzimuma, vai arī starp pretēja dzimuma personām, ir liels labums visiem. Tā ved pie garīgās kopības.


Dažādie šķīstības veidi
2348

Ikviens kristīts cilvēks ir aicināts uz šķīstību. Kristietis ir ietērpies Kristū [98], kurš ir ikkatras šķīstības piemērs. Visi, kas tic Kristum, tiek aicināti dzīvot šķīstu dzīvi, atbilstoši savam dzīves stāvoklim. Kristības brīdī kristietis ir apņēmies savu jūtu dzīvi vadīt saskaņā ar šķīstību.

2349
1620

"Cilvēkiem ir jāievēro šķīstība, kas atbilst viņu dzīves stāvoklim. Vieni šķīstību dzīvos jaunavībā vai Dievam veltītā celibātā, kas ir izcils veids, kā vieglāk ar nedalītu sirdi sevi visu veltīt Dievam. Citi, turpretim, to dzīvo tādā veidā, kādā to visiem nosaka morāliskais likums un atkarībā no tā, vai viņi ir precējušies vai ne." [99] Laulātie tiek aicināti dzīvot laulāto šķīstību; citi šķīstību praktizē, ievērojot atturību:


"Tātad mēs mācām, ka šķīstības tikums izpaužas trijos veidos: kā laulāto šķīstība, otrs - atraitnības šķīstība, trešais - jaunavības šķīstība; mēs taču necildinām vienu tā, ka izslēgtu pārējos. [..] Tajā slēpjas Baznīcas noteiktās kārtības bagātība." [100]

2350
1632

Saderinātie tiek aicināti šķīstību dzīvot atturībā. Tas ir pārbaudījums, kura rezultātā viņi mācīsies izturēties viens pret otru ar cieņu, dzīvot uzticībā un cerībā saņemt vienam otru no Dieva. Līdz laulībām viņi atturēsies no tām maiguma izpausmēm, kas piedien tikai laulības dzīvei. Viņi palīdzēs viens otram augt šķīstībā.


Pārkāpumi pret šķīstību
2351

Izvirtība ir neapvaldīta kāre pēc seksuālās baudas vai pārmērīga nodošanās tai. Seksuālā bauda neatbilst morāliskajai kārtībai, ja tā tiek meklēta tikai sevis dēļ, to nesaistot ar dzīvības tālāknodošanas un laulāto savienības mērķiem.

2352

Ar masturbāciju ir jāsaprot tīša dzimumorgānu kairināšana, lai gūtu seksuālo baudu. "Gan Baznīcas maģistērijs, vadoties no nemainīgas tradīcijas, gan arī ticīgo morāliskās jūtas bez svārstīšanās apstiprina, ka masturbācija ir rīcība, kas pēc savas būtības ir nopietnā pretrunā ar morālisko kārtību." "Lai arī kādi nebūtu šādas rīcības motīvi, dzimumorgānu izmantošana ārpus normālām attiecībām laulībā ir pretrunā ar to jēgu." Seksuālā bauda tad tiek meklēta ārpus tām seksuālajām attiecībām, "kuras pieprasa morāliskā kārtība un kuras pilnīgā nozīmē un patiesas mīlestības ietvaros īsteno savstarpējo atdevi un cilvēka dzīvības tālāknodošanu". [101]

1735

Lai taisnīgi spriestu par konkrētu cilvēku morālisko atbildību un lai veiktu pastorālo darbību, jāņem vērā vēl nenobriedusī jūtu dzīve, iegūto ieradumu spēks, bažas vai citi psihiskie un sociālie faktori, kas mazina vai gandrīz atceļ morālisko vainu.

2353

Ārlaulību dzimumsakari ir vīrieša un sievietes, kurus nevieno laulība, fiziska savienošanās. Tas ir rupjš pārkāpums pret personas cieņu un cilvēka seksualitāti, kas ir dabiski pakārtota laulāto labumam un bērnu dzemdēšanai un audzināšanai. Bez tam, tas ir smags ieļaunojums, ja ir saistīts ar jauniešu samaitāšanu.

2354
2523

Pornogrāfija ir īstu vai simulētu dzimumaktu atraušana no partneru tuvības, lai tīši izrādītu tos citām personām. Tā ievaino šķīstību, izkropļo dzimumakta dabu, kurā laulātie dāvā sevi viens otram dziļā tuvībā. Tā smagi aizskar to cilvēku cieņu, kas tai nododas (aktieri, izplatītāji, publika), jo katrs no tiem kļūst otram cilvēkam par objektu, kas sniedz primitīvu baudu un nelikumīgu peļņu. Pornogrāfija viņus ieved izdomātas pasaules ilūzijā. Tā ir smags grēks. Valsts varas iestādes nedrīkst pieļaut pornogrāfisko materiālu ražošanu un izplatīšanu.

2355
1735

Prostitūcija iedragā tās personas cieņu, kas tiek pazemota, pārdodot savu ķermeni un kļūstot par rīku seksuālās baudas iegūšanai. Tas, kurš maksā, smagi grēko pats pret sevi: viņš sagrauj šķīstību, kuru ievērot tam ir uzlikusi Kristība, un apgāna savu ķermeni, Svētā Gara templi. [102] Prostitūcija ir sociāls posts. Parasti tas skar sievietes, taču arī vīriešus, bērnus vai pusaudžus (abos pēdējos gadījumos vainu dubulto radītais ieļaunojums). Kaut arī nodoties prostitūcijai vienmēr ir smags grēks, nabadzība, šantāža un sociālais spiediens atbildību par šo grēku var mazināt.

2356
2297
1756
2388

Izvarošana ir varmācīga ielaušanās kādas personas dzimumdzīvē. Tā ir apvainojums taisnībai un mīlestībai. Izvarošana rupji pārkāpj cilvēka tiesības uz cieņu, brīvību, fizisko un morālisko neaizskaramību. Tā upurim nodara smagu kaitējumu, kas var ietekmēt visu viņa turpmāko dzīvi. Pēc savas būtības un jebkurā gadījumā tā ir ļauna rīcība. Vēl jo smagāks noziegums ir bērnu izvarošana, ko veic tuvinieki vai audzinātāji, kam šie bērni ir uzticēti.


Šķīstība un homoseksuālisms
2357
2333

Homoseksuālisms ir attiecības starp vīriešiem vai sievietēm, kas dzimumtieksmi izjūt vienīgi vai pārsvarā pret sava dzimuma personām. Laika gaitā un atšķirīgās kultūrvidēs tā izpausmes formas ir ļoti dažādas. Homoseksuālisma psihiskā izcelsme lielākoties vēl nav izskaidrota. Baznīcas Tradīcija, balstīdamās uz Svētajiem Rakstiem, kas homoseksuālismu rāda kā smagu izvirtību [103], vienmēr sludinājusi, ka "homoseksuālās darbības pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību" [104]. Tās ir pretrunā ar dabisko likumu. Tās dzimumaktā izslēdz dzīvības dāvāšanu. Tās nenosaka patiesa jūtu un dzimumdzīves savstarpēji papildinošā dažādība. Nekādā gadījumā tās nevar atzīt par labām.

2358

Ir diezgan daudz vīriešu un sieviešu, kuros dziļi iesakņojusies tendence uz homoseksuālismu. Šī tieksme, kas pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību, lielākajai daļai no tiem ir pārbaudījums. Pret viņiem jāizturas ar cieņu, līdzjūtību un iejūtību. Jāizvairās no jebkādām netaisnīgas diskriminācijas izpausmēm attiecībā pret šiem cilvēkiem. Viņi tiek aicināti izpildīt savā dzīvē Dieva gribu un, ja viņi ir kristieši, pievienot Pestītāja upurim uz krusta grūtības, ar kurām tiem nākas sastapties savā dzīvē.

2359
2347

Cilvēki, kam ir nosliece uz homoseksuālismu, tiek aicināti uz šķīstību. Pateicoties pašsavaldīšanās tikumam, kas audzina iekšējo brīvību, reizēm - ar nesavtīgas draudzības palīdzību, ar lūgšanu un sakramentālo žēlastību - šie cilvēki var un tiem vajadzīgs pakāpeniski un apņēmīgi tuvoties kristīgajai pilnībai.


III. Laulāto mīlestība

2360
1601

Seksualitāte ir pakārtota vīra un sievas mīlestībai laulības dzīvē. Laulāto fiziskā tuvība laulībā kļūst par zīmi un ķīlu garīgajai vienībai. Laulības saites, kas vieno kristiešus, tiek svētītas ar sakramentu.

2361
1643,2332

"Seksualitāte [..], ar kuru vīrs un sieva dāvā sevi viens otram, rīkojoties tā, kā tas notiek un pienākas vienīgi laulības dzīvē, nav kaut kas tīri bioloģisks, bet skar cilvēka personas visdziļāko būtību. Seksualitāte patiesi cilvēciski tiek īstenota tikai tad, ja tā ir vīra un sievas mīlestības neatņemama sastāvdaļa, mīlestības, kuras spēkā tie viens ar otru noslēdz nešķiramu līgumu, kas ilgst līdz pat nāvei" [105] :

1611

"Tobijs piecēlās no gultas un sacīja [..] [Sārai]: 'Celies, māsa! Lūgsimies un pazemīgi prasīsim mūsu Kungam žēlastību, lai Viņš mums parāda savu žēlsirdību un mums dāvā veselību.' Un viņa piecēlās, un viņi uzsāka lūgšanu un lūdzās, lai Kungs viņiem dotu veselību. Un viņi uzsāka lūgšanu, sacīdami: 'Tu esi svētīts, mūsu tēvu Dievs [..]. Tu radīji Ādamu un devi viņam Ievu kā palīgu un balstu, un no abiem ir cēlusies cilvēku cilts. Un Tu sacīji, ka nav labi cilvēkam būt vienam: Es izveidošu palīgu, kas viņam būs līdzīgs. Un tagad nevis baudkāres dēļ es ņemu savu māsu, bet aiz patiesas sirds daru to. Apžēlojies, lūdzu, par mani un viņu, lai mēs veseli nodzīvotu kopā līdz vecumdienām!' Un viņi sacīja: 'Amen, amen!' Un apgūlās uz nakti." ( Tob 8, 4-9)

2362

"Dzimumakts [..], kurā laulātie savienojas tuvībā un šķīstībā, ir godājams un cienīgs, un, kad tas norisinās patiesi cilvēciskā veidā, tad tas izsaka un veicina to, ka laulātie dāvā sevi viens otram, sevi bagātinot līksmībā un pateicībā." [106] Seksualitāte ir prieka un baudas avots:


"Pats Radītājs [..] ir tā izkārtojis, lai laulātie, pildot šo [bērnu ieņemšanas] uzdevumu, izjustu fizisku un garīgu apmierinājumu. Tātad laulātie, meklēdami šo apmierinājumu un to baudīdami, nedara nekā ļauna. Viņi pieņem to, ko Radītājs tiem lēmis. Taču laulātajiem jāprot arī ievērot saprātīgu mērenību." [107]

2363

Ar laulāto savienošanos īstenojas divkāršais laulības mērķis: pašu laulāto labums un dzīvības tālāknodošana. Šīs abas laulības nozīmes jeb vērtības nedrīkst nošķirt, jo tādējādi tiek izjaukta laulāto garīgā dzīve un pakļauts briesmām laulāto labums un ģimenes nākotne.


Tādējādi vīra un sievas mīlestība laulībā ir pakļauta divkāršajai uzticības un auglības prasībai.


1646,1648
Laulāto uzticība
2364
1603
1615

Abi laulātie veido "intīmu dzīves un mīlestības kopību, kuru Radītājs dibinājis un kurai Viņš piešķīris savus likumus; tā tiek nodibināta ar laulāto derību jeb ar neatsaucamu personisko piekrišanu". [108] Viņi abi dāvā sevi viens otram uz visiem laikiem un pilnīgi. Viņi vairs nav divi - tagad viņi veido vienu miesu. Laulāto brīvi noslēgtā derība uzliek tiem par pienākumu saglabāt to vienu un nešķiramu. [109] " Ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt." ( Mk 10, 9) [110]

2365
1640

Uzticība izpaužas dotā vārda pastāvīgā pildīšanā. Dievs ir uzticīgs. Laulības sakraments vīru un sievu ieved Kristus uzticībā savai Baznīcai. Laulības šķīstība apliecina šo noslēpumu pasaules priekšā.


Sv. Jānis Hrizostoms jaunajiem vīriem iesaka šādi uzrunāt savu laulāto draudzeni: "Es esmu apskāvis tevi un mīlu tevi, un vērtēju tevi pat augstāk par savu dzīvību, jo šī dzīve taču nav nekas. Un mans karstākais sapnis - nodzīvot to kopā ar tevi tā, lai būtu pārliecināts, ka mēs arī tur, nākamajā dzīvē, būsim kopā. [..] Tavu mīlestību es vērtēju augstāk par visu; un nekas man nav tik nepatīkami, kā būt citās domās, nekā esi tu." [111]


1652,1653
Laulības auglīgums
2366

Auglība ir dāvana un viens no laulības mērķiem, jo laulības mīlestība dabiski tiecas būt auglīga. Bērns nenāk no ārienes, lai papildinātu laulāto savstarpējo mīlestību; viņš rodas šīs savstarpējās atdeves pašā sirdī, ir tās auglis un piepildījums. Tādējādi Baznīca, kas "iestājas par dzīvību" [112], māca, ka "ir nepieciešams, lai katrs laulāto dzimumakts kā tāds paliktu atvērts dzīvības talāknodošanai" [113]. "Šī mācība, ko bieži vien izklāstījis Baznīcas maģistērijs, balstās uz nesaraujamo saikni, kuru gribējis Dievs un kuru cilvēks pēc sava ieskata nevar saraut - saikni, kura pastāv starp abām dzimumakta nozīmēm: savienošanos un dzīvības tālāknodošanu." [114]

2367
2205

Laulātie, būdami aicināti dāvāt dzīvību, piedalās Dieva radīšanas spējā un Viņa tēvišķībā. [115] "Veicot cilvēka dzīvības tālāknodošanas un audzināšanas pienākumu, kas jāuzlūko kā viņu īpašā sūtība, laulātie apzinās, ka viņi līdzdarbojas Dieva mīlestībai un ir kā Viņa gribas paudēji. Tādēļ tiem jāizpilda savi pienākumi, apzinoties savu - cilvēka un kristieša - atbildību." [116]

2368

Šī atbildība īpaši attiecas uz dzimstības regulēšanu. Pamatotu iemeslu dēļ [117] laulātie var vēlēties ieturēt lielāku pārtraukumu starp katra bērna dzimšanu. Viņiem jāpārliecinās, vai viņu vēlēšanās nav egoistiska, bet ir saskaņā ar atbildīgas tēvišķības īstu nesavtību. Bez tam viņi rīkosies, ievērojot morāliskuma objektīvos kritērijus:


"Tad, kad runa ir par laulāto mīlestības saskaņošanu ar atbildīgu dzīvības tālāknodošanu, rīcības morāliskums nav atkarīgs vienīgi no tā, vai nodoms ir vaļsirdīgs un iemesli novērtēti; to jānosaka, vadoties pēc objektīviem kritērijiem, kurus noteic personas un tās rīcības daba, pēc kritērijiem, kas patiesas mīlestības kontekstā respektē savstarpējās atdeves un dzīvības tālāknodošanas, kas saglabā savu cilvēcisko raksturu, pilnīgo nozīmi; ir neiespējami saglabāt šo nozīmi, ja godprātīgi netiek īstenots laulāto šķīstības tikums." [118]

2369

"Tikai saglabājot šos abus būtiskos aspektus, proti, savienošanos un dzīvības tālāknodošanu, dzimumakts pilnīgi saglabā savstarpējas un patiesas mīlestības jēgu un savu pakārtotību cildenajam cilvēka aicinājumam uz tēvišķību." [119]

2370

Periodiskā atturība, dzimstības regulēšanas metodes, kuru pamatā ir sevis novērošana un neauglības periodu izmantošana [120], atbilst morāliskuma objektīvajiem kritērijiem. Pielietojot šīs metodes, tiek ievērota laulāto ķermeņa cieņa, veicināts savstarpējais maigums un sekmēta īstas brīvības audzināšana. Turpretī pēc savas būtības ir pretrunā ar morālisko kārtību "jebkura rīcība, kuras mērķis vai līdzeklis būtu padarīt neiespējamu dzīvības tālāknodošanu: vai nu paredzot dzimumaktu, vai tā norises laikā, vai arī veidojoties tā dabiskajām sekām" [121] :


"Veidam, kurā tiek dabiski izteikta laulāto pilnīgā un savstarpējā atdeve, pretapaugļošanās līdzekļu lietošana pretnostata citu, objektīvi pretrunīgu veidu, kurš izslēdz pilnīgo savstarpējo atdošanos. Tā ir ne tikai aktīva atteikšanās atvērties dzīvībai, bet arī laulāto mīlestības patiesās būtības viltošana - šīs mīlestības, kas ir aicināta būt par dāvanu, kas aptver visu personu kopumā. [..] Šī antropoloģiskā un morālā atšķirība starp pretapaugļošanas līdzekļu lietošanu un periodisko ritmu ievērošanu [..] ietver divas savstarpēji nesamierināmas koncepcijas par cilvēku un viņa seksualitāti." [122]

2371
1703

"Lai patiešām visiem būtu labi zināms, ka cilvēka dzīvība un tās tālāknodošanas uzdevums pārsniedz šīs pasaules apvāršņus, tās dimensijas un jēgu. Šo dzīvību un šo uzdevumu vienmēr ir jāsaista ar cilvēku mūžīgo likteni. " [123]

2372
2209

Valsts ir atbildīga par pilsoņu labklājību. Tādēļ ir likumīgi, ka tā virza iedzīvotāju demogrāfiskos procesus. Šo uzdevumu valstij jāveic ar objektīvas un cilvēku respektējošas informācijas palīdzību, bet nevis valdonīgi un ar piespiedu metodēm. Tai nav atļauts piesavināties iniciatīvu, kas likumīgi pieder laulātajiem, kuri vispirmām kārtām ir atbildīgi par dzīvības talāknodošanu un savu bērnu audzināšanu. [124] Valstij nav tiesību sekmēt tādus demogrāfijas regulēšanas līdzekļus, kuri ir pretrunā ar morāles normām.


Bērns ir dāvana
2373

Svētie Raksti un Baznīcas tradicionālā prakse saskata daudzbērnu ģimenēs dievišķās svētības un vecāku augstsirdība zīmi. [125]

2374
1654

Lielas ir to laulāto ciešanas, kuri atklāj savu neauglību. "Ko tu man dosi?" jautā Ābrahams Dievam. "Es aizeju bez bērniem..." ( Rad 15, 2) "Gādā man bērnus, ja ne, es miršu!" kliedz Rāhele uz savu vīru Jēkabu. ( Rad 30, 1)

2375
2293

Pētījumi, kas tiek veikti, lai samazinātu cilvēku neauglību, pelna atbalstu, ja tie "kalpo cilvēka personai, tās neatņemamajām tiesībām un patiesajam un pilnīgajam labumam saskaņā ar Dieva nodomu un gribu" [126].

2376

Tehniskie paņēmieni, kas tēvišķību un mātišķību nodala no laulātā pāra, iejaucoties citam cilvēkam (spermas vai olšūnas donoram, citai sievietei, kas iznēsā bērnu), ir pretrunā ar morālisko kārtību. Šie paņēmieni (mākslīgā heterologā apsēklošana un apaugļošana) atņem bērnam tiesības piedzimt no viņam pazīstama tēva un mātes, kurus savstarpēji vieno laulības saites. Turklāt, tiek "pārkāptas ekskluzīvās tiesības kļūt par tēvu un māti vienīgi abu šo personu savstarpējās savienošanās rezultātā" [127].

2377

Tad, kad šīs metodes, proti, mākslīgā homologā apsēklošana un apaugļošana, tiek pielietotas, neizmantojot citas personas starpniecību, tas ir, vienīgi paša laulātā pāra ietvaros, tās varbūt dara mazāk ļauna, taču, no morāliskā viedokļa ir nepieņemamas. Tās atdala dzimumaktu no radīšanas akta. Dzīvības tālāknodošanas akts vairs nav tāds akts, caur kuru divas personas sevi dāvā viena otrai, bet "embrija dzīvība un identitāte tiek nodota mediķu un biologu varāi, un pār cilvēciskās personas izcelsmi un likteni gūst virsroku tehnika. Tāda veida pārākums pats par sevi ir pretrunā ar cilvēka personas cieņu un vienlīdzību, kura pienākas tikpat vecākiem, kā viņu bērniem" [128]. "Dzīvības tālāknodošanai tiek atņemta tai raksturīgā morālā pilnība, ja tā nav gribēta kā dzimumakta, tas ir, laulāto vienībai raksturīgā žesta, auglis. [..] Jaunas dzīvības radīšana saskaņā ar personas cieņu ir iespējama tikai tad, ja tiek ņemta vērā saikne starp dzimumakta nozīmes elementiem un cieņa pret cilvēcisko būtni visā tās veselumā." [129]

2378

Bērns nepienākas, bērns - tā ir dāvana. "Visbrīnišķīgākā dāvana, kuru sniedz laulība," ir cilvēks. Bērnu nevar uzskatīt par īpašumu - pie šādiem uzskatiem nonāktu, ja pieņemtu, ka pastāv "tiesības uz bērnu". Šajā jomā vienīgi bērnam pienākas patiesas tiesības: tiesības "būt par savu vecāku laulāto mīlestības specifiskā akta augli, kā arī tiesības uz personas cieņu kopš ieņemšanas brīža" [130].

2379

Evaņģēlijs rāda, ka fiziskā neauglība nav absolūts ļaunums. Tie laulātie, kuri, izmantojuši visu iespējamo un pieņemamo medicīnisko palīdzību, tomēr cieš no neauglības, kopā ar Kristu uzņemsies nest Viņa krustu, kas ir katras garīgās auglības avots. Viņi var izpaust savu augstsirdību, adoptējot bērnus, kuri ir pamesti, vai arī sniedzot nopietnu palīdzību citiem cilvēkiem.


IV. Laulības cieņu aizskarošas darbības

2380
1611

Laulības pārkāpšana nozīmē laulāto neuzticību. Tad, kad divi cilvēki, no kuriem vismaz viens ir laulājies, stājas savstarpējās seksuālajās attiecībās, pat ja tās ir īslaicīgas, viņi pārkāpj laulību. Kristus nosoda laulības pārkāpšanu, kas var izpausties pat vienkāršas iekāres veidā. [131] Sestais bauslis un Jaunā Derība laulības pārkāpšanu absolūti aizliedz. [132] Pravieši pasludina šī pārkāpuma smagumu. Laulības pārkāpšanā viņi saredz elkdievības grēka simbolu. [133]

2381
1640

Laulības pārkāpšana ir netaisnība. Tas, kurš to pieļauj, lauž savas saistības. Viņš apgāna derības zīmi, ko veido laulības saites, skar otra laulātā tiesības un iedragā laulību, pārkāpjot līgumu, uz kura balstās laulība. Viņš grauj dzīvības tālāknodošanu un bērnu labumu, kuriem vajadzīga stabila vecāku vienība.


Šķiršanās
2382
1614

Kungs Jēzus norādīja uz sākotnējo Radītāja nodomu, kurš gribēja laulības nešķiramību. [134] Viņš atcēla izņēmumus, kas bija ieviesušies Vecajā Derībā. [135]


Starp kristiešiem "noslēgtu un piepildītu laulību nevar šķirt neviena cilvēciskā vara, tā nav šķirama nekāda iemesla dēļ, izņemot nāvi". [136]

2383
1649

Laulāto šķiršanās, saglabājot laulības saites, var būt likumīga dažos gadījumos, kurus nosaka Kanoniskās tiesības. [137]


Ja civilā laulības šķiršana ir vienīgais iespējamais veids, kā nodrošināt dažu likumīgo tiesību ievērošanu - rūpes par bērniem vai mantojuma pasargāšanu -, tad to var pieļaut, un nebūs morālas vainas.

2384
1650

Laulības šķiršana ir smags dabiskā likuma pārkāpums. Tā ir mēģinājums lauzt starp laulātajiem brīvi noslēgto līgumu, ar kuru viņi apņēmās dzīvot kopā līdz nāvei. Laulības šķiršana nonievā pestīšanas derību, kuras zīme ir sakramentālā laulība. Jaunas laulības noslēgšana, pat ja civilais likums to atzīst, padara šķiršanos vēl smagāku: laulātais draugs, kurš stājas jaunā laulībā, nonāk publiskā un pastāvīgā laulības pārkāpšanas situācijā:


"Ja vīrs, šķīries no savas sievas, tuvojas citai sievietei, viņš pats kļūst par laulības pārkāpēju, jo viņš liek pārkāpt laulību šai sievietei." [138]

2385

Laulības šķiršana ir amorāla arī tāpēc, ka ģimenē un sabiedrībā tā ienes nekārtību. Šī nekārtība rada daudz ļauna: laulātajam draugam, kurš tiek atstāts; bērniem, kuri vecāku šķiršanās dēļ ir traumēti un bieži vien tiek raustīti starp abiem; sabiedrībai, kur šis sliktais piemērs ātri izplatās un tādējādi rodas smaga problēma.

2386
1640

Var gadīties, ka viens no laulātajiem draugiem kļūst par nevainīgu ar civilo likumu šķirtās laulības upuri. Šinī gadījumā morālais priekšraksts no viņa puses pārkāpts netiek. Pastāv liela atšķirība starp to laulāto draugu, kurš godprātīgi ir pūlējies palikt uzticīgs Laulības sakramentam un ir netaisnīgi pamests, un to, kurš savas smagās vainas dēļ iznīcina kanoniski spēkā esošo laulību. [139]


Citi veidi, kā aizskart laulības cieņu
2387
1610

Varam stādīties priekšā, kas jāpārdzīvo tam, kurš, gribēdams pievērsties Evaņģēlijam, ir spiests atstāt vienu vai vairākas sievas, ar kurām gadiem ilgi ir dzīvojis kopā laulībā. Tomēr daudzsievība nav saskaņā ar morāles likumu. Tā ir "radikālā pretrunā ar laulības dzīves vienību: tā tiešā veidā noliedz iesākumā atklāto Dieva nodomu; tā ir pretrunā ar vienlīdzīgo sievietes un vīrieša personas cieņu, kuri atdod sevi laulībā ar tādu mīlestību, kas ir pilnīga un, līdz ar to, viena vienīgā un izslēdzoša" [140]. Kristietis, kuram kādreiz bijušas vairākas sievas, ir pakļauts stingrām taisnības prasībām izpildīt pienākumus pret bijušajām sievām un saviem bērniem.

2388
2356
2207

Ar asinsgrēku tiek apzīmētas intīmās attiecības starp tādas pakāpes radiniekiem, starp kuriem laulība ir aizliegta. [141] Sv. Pāvils īpaši norāda uz šo smago pārkāpumu: "Plaši ir dzirdams par netiklību jūsu vidū un par tādu netiklību [..], ka kāds dzīvo ar sava tēva sievu! [..] Mūsu Kunga Jēzus vārdā [..] nododiet tādu sātanam miesas bojāejai..." ( 1 Kor 5, 1. 3-5) Asinsgrēks sagrauj attiecības ģimenē, tā ir degradēšanās līdz dzīvnieciskam līmenim.

2389
2285

Kā asinsgrēks vērtējama arī rīcība, ja pieaugušie seksuāli izmanto viņu uzraudzībā uzticētos bērnus vai pusaudžus. Tādā gadījumā vaina ir vēl smagāka, jo audzināšanas uzdevums ir nonievāts un skandalozā veidā ir skarts jauniešu fiziskais un morālais veselums - viņi būs apzīmogoti uz visu mūžu.

2390
1631

Brīvās attiecības pastāv tad, kad vīrietis un sieviete nevēlas piešķirt juridisku un atklāti deklarētu veidu viņu saistībai, kas sevī ietver seksuālo tuvību.


Šis izteiciens ir mānīgs: kāda nozīme attiecībām, kurās partneri nevēlas uzņemties nekādu atbildību viens par otru un līdz ar to apliecina uzticības trūkumu otram cilvēkam, sev pašam un nākotnei?

2353
1385

Ar šo izteicienu tiek apzīmētas dažādas situācijas: kopdzīve, atteikšanās no laulības kā tādas, nespēja uzņemties ilgstošas saistības. [142] Visas šīs situācijas aizskar laulības cieņu; tās iznīcina pašu ideju par ģimeni; tās vājina uzticības jūtas. Tās ir pretrunā ar morālisko likumu: dzimumakts var notikt vienīgi laulības ietvaros; ārpus laulības tas vienmēr ir smags grēks un nepieļauj svētās Komūnijas pieņemšanu.

2391
2364

Šodien daudzi pieprasa "tiesības izmēģināt", ja pastāv nodoms stāties laulībā . Lai arī cik cieša nebūtu šī apņemšanās tiem, kas priekšlaicīgi stājas seksuālās attiecībās, - "šīs attiecības neļauj nodrošināt abpusēji patiesu un uzticības pilnu saikni starp vīrieti un sievieti kā divu personu savstarpējās attiecības un, it īpaši, nespēj tās pasargāt no untumiem un kaprīzēm". [143] Fiziskā savienošanās ir morāliski likumīga tikai tad, kad vīrietis un sieviete ir nodibinājuši galīgu dzīves kopību. Cilvēciskā mīlestība necieš "izmēģinājumu". Tā prasa pilnīgu un absolūtu personu savstarpējo atdevi. [144]


Kopsavilkums

2392

"Mīlestība ir ikviena cilvēka galvenais un dabiskais aicinājums." [145]

2393

Radīdams cilvēku par "vīrieti un sievieti", Dievs piešķīra vīrietim un sievietei vienlīdzīgu personisko cieņu. Katram - gan vīrietim, gan sievietei - pienākas atzīt un pieņemt savu seksuālo identitāti.

2394

Kristus ir šķīstības paraugs. Katrs kristītais, atbilstoši savam dzīves stāvoklim, ir aicināts dzīvot šķīstu dzīvi.

2395

Šķīstība nozīmē seksualitātes pilnīgu integrēšanu personā. Tam nepieciešama prasme valdīt pār sevi.

2396

Pie grēkiem, kuri ir dziļā pretrunā ar šķīstību, jāmin masturbācija, ārlaulību dzimumsakari, pornogrāfija un homoseksuālās darbības.

2397

Derība, ko laulātie ir brīvi noslēguši, prasa uzticīgu mīlestību. Tā uzliek par pienākumu saglabāt viņu laulības nešķiramību.

2398

Auglība ir laulības labums, dāvana un galamērķis. Dodot dzīvību, laulātie piedalās Dieva tēvišķībā.

2399

Dzimstības regulēšana ir viens no atbildības pilnas tēvišķības un mātišķības aspektiem. Laulāto labais nodoms neattaisno morāliski nepieļaujamu līdzekļu lietošanu (piemēram, tiešo sterilizāciju vai pretapaugļošanās līdzekļus).

2400

Laulības pārkāpšana un šķiršana, daudzsievība un brīvās attiecības ir smagi pārkāpumi pret laulības cieņu.


7. artikuls. Septītais bauslis


"Tev nebūs zagt." ( Izc 20, 15) [146]


"Tev nebūs zagt." ( Mt 19, 18)

2401
1807
952

Septītais bauslis aizliedz netaisnīgi paņemt vai paturēt sev tuvākā labumu un nodarīt tuvākajam zaudējumu - lai kādā veidā tas arī nenotiktu. Tas liek ar taisnību un mīlestību pārvaldīt zemes labumus un cilvēku darba augļus. Kopējā labuma dēļ šis bauslis prasa ievērot to, ka labumi ir paredzēti visiem cilvēkiem, kā arī ievērot tiesības uz privātīpašumu. Kristīgā dzīve cenšas pakārtot Dievam un brāļu mīlestībai šīs pasaules labumus.


I. Šīszemes labumi ir paredzēti visiem, bet var tikt nodoti privātīpašumā

2402
226
1939

Iesākumā Dievs nodeva zemi un tās resursus visas cilvēces pārvaldīšanā, lai cilvēce par tiem rūpētos, tos pārvaldītu ar savu darbu un baudītu tās augļus. [147] Radītās pasaules labumi ir paredzēti visam cilvēku dzimumam. Tomēr zeme ir sadalīta starp cilvēkiem, lai garantētu drošību viņu dzīvei, kuru apdraud trūkums un varmācība. Labumu iegūšana ir atļauta, lai nodrošinātu cilvēka brīvību un cieņu un lai katram palīdzētu apmierināt savas un to cilvēku galvenās vajadzības, kuri viņam uzticēti. Labumu iegūšanai jāsekmē dabiskā solidaritāte starp cilvēkiem.

2403

Tiesības uz privātīpašumu, kas ir iegūts vai saņemts taisnīgā veidā, neatceļ to, ka jau kopš iesākuma zeme ir dāvāta visai cilvēcei kopumā. Tas, ka labumi ir paredzēti visiem cilvēkiem, ir visa pamatā, pat ja kopējā labuma attīstība pieprasa respektēt privātīpašumu un tiesības, kas ir saistītas ar tā lietošanu.

2404
307

"Kad cilvēks izmanto labumus, kas tam likumīgi pieder, viņam uz tiem jāraugās nevis kā uz kaut ko tādu, kas pieder tikai viņam vienam, bet arī kā uz īpašumu, kas savā ziņā ir kopējs labums: tādā nozīmē, lai šie labumi varētu kalpot ne tikai viņam vienam, bet arī citiem." [148] Īpašums dara īpašnieku par pārvaldnieku, kas kalpo dievišķajai apredzībai tā, lai viņam piederošie labumi pieaugtu un kalpotu citiem - vispirms tuviniekiem.

2405

Viss, kas kalpo ražošanai - gan materiālie, gan nemateriālie labumi, piemēram, zeme vai rūpnīcas, spējas vai meistarība, liek to īpašniekam rūpēties par to, lai iespējami vairāk cilvēku saņemtu šo labumu augļus. Izmantojamo labumu un patēriņa labumu īpašniekiem tie jālieto, ievērojot mērenību un labāko daļu atstājot viesiem, slimniekiem un nabagiem.

2406
1903

Politiskajai varai ir tiesības un pienākums, ņemot vērā kopējo labumu, regulēt privātīpašuma tiesību likumīgu izmantošanu. [149]


II. Cieņa pret cilvēkiem un viņu labumiem

2407
1809
1807
1839

Ekonomiskajā sfērā cilvēka cieņa prasa mērenības tikuma ievērošanu, lai mazinātu pieķeršanos šīs pasaules labumiem; taisnības tikuma ievērošanu, lai aizsargātu tuvākā tiesības un piešķirtu viņam to, kas tam pienākas; solidaritātes ievērošanu saskaņā ar zelta likumu un Kunga devību, kurš, bagāts būdams, ir kļuvis nabags mūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu mums par bagātību. [150]


Cieņa pret cita labumiem
2408

Septītais bauslis aizliedz zagšanu, tas ir - nelikumīgu sveša īpašuma piesavināšanos, kas ir pretrunā ar īpašnieka saprātīgo gribu. Nav zādzības tādā gadījumā, ja var pieņemt, ka īpašnieks piekritis, vai arī, ja atteikums ir pretrunā ar veselo saprātu un to, ka labumu izmantošana ir paredzēta visiem. Šajā gadījumā runa ir par neatliekamu un acīm redzamu nepieciešamību, kad sveša labuma izmantošana un lietošana ir vienīgais līdzeklis, kā galējā trūkumā apmierināt neatliekamās pamatvajadzības (pārtika, pajumte, apģērbs...). [151]

2409
1867

Netaisnīga sveša labuma piesavināšanās vai paturēšana, lai kādā veidā tā arī nenotiktu, - pat ja netiek pārkāptas civilā likuma prasības - ir pretrunā ar septīto bausli. Tas attiecas uz aizņemto labumu un pazaudēto lietu tīšu neatdošanu; krāpšanu tirdzniecībā [152] ; netaisnību algu maksāšanā [153] ; cenu paaugstināšanu, izmantojot citu cilvēku nezināšanu vai nelaimi [154].


Morāliski nepieņemama ir arī spekulācija, kas rada mākslīgas mantas vērtības svārstības, lai iegūtu peļņu, citiem nodarot zaudējumus; korupcija, kas liek mainīt spriedumu tiem, kuriem pienākas rīkoties saskaņā ar likumu; kāda uzņēmuma sabiedrisko labumu piesavināšanās un izmantošana savām privātajām vajadzībām; slikti paveikti darbi, krāpšana nodokļu maksāšanā, maksājuma rēķina vai čeka viltošana, pārmērīga līdzekļu iztērēšana. Tīši nodarīts zaudējums privātiem vai valsts īpašumiem ir pretrunā ar morālo likumu un tam jātiek izlabotam.

2410
2101

Solījumi jāizpilda un līgumi stingri jāievēro atbilstoši tam, cik pieņemtās saistības ir morāliski likumīgas. Ekonomiskā un sociālā dzīve ievērojami ir atkarīga no līgumu vērtības, kuri noslēgti starp fiziskajām vai juridiskajām personām: tādi, piemēram, ir pirkšanas vai pārdošanas komerclīgumi, īres vai darba līgumi. Ikvienu līgumu jānoslēdz un jāizpilda ar labu nodomu.

2411
1807

Līgumi ir pakļauti izlīdzinājuma taisnībai, kas regulē apmaiņu starp personām un institūcijām, precīzi ievērojot viņu tiesības. Izlīdzinājuma taisnībai piemīt stingrs pienākuma raksturs; tā pieprasa, lai tiktu aizsargātas īpašuma tiesības, maksāti parādi un ievērotas brīvi noslēgtās saistības. Bez izlīdzinājuma taisnības neviens cits taisnības veids nav iespējams.


Pastāv atšķirība starp izlīdzinājuma taisnību, juridisko taisnību, kas attiecas uz pilsoņa taisnīgiem pienākumiem pret sabiedrību, un sadales taisnību, kas nosaka, ko sabiedrība ir parādā pilsoņiem, atbilstoši viņu ieguldījumam un vajadzībām.

2412
1459

Ievērojot izlīdzinājuma taisnību, izdarītās netaisnības izlabošana uzliek pienākumu atdot atpakaļ īpašniekam nozagto labumu:

2487

Jēzus slavē Zaheju par viņa apņemšanos: "Ja kādu esmu apkrāpis, tam atdošu četrkārtīgi." ( Lk 19, 8) Tiem, kuri tiešā vai netiešā veidā ir piesavinājušies svešu mantu, ir pienākums to atdot atpakaļ vai, ja tā vairs nav atdodama, atlīdzināt ar līdzvērtīgu labumu vai skaidrā naudā; tāpat arī - augļus un procentus, ko īpašnieks likumīgā kārtā būtu no savas mantas ieguvis. Līdzīgi tiem, kuri kaut kādā veidā ir piedalījušies zādzībā vai apzināti guvuši no tās kādu labumu, ir pienākums atlīdzināt atbilstoši viņu atbildībai un gūtajam labumam, - tas attiecas, piemēram, uz tiem, kuri ir devuši rīkojumus, līdzdarbojušies vai slēpuši zagtu mantu.

2413

Azartspēles (kāršu spēles utt.) vai derības pašas par sevi nav pretrunā ar taisnību. Tās kļūst morāliski nepieņemamas tad, ja atņem cilvēkam viņa paša vai citu dzīves uzturēšanai nepieciešamās lietas. Lielā aizraušanās ar spēli draud cilvēku novest smagā verdzībā. Netaisnīga derību noslēgšana vai krāpšana spēlē ir smags pārkāpums, izņemot gadījumu, ja pāridarījums būtu tik niecīgs, ka cietušais to nevarētu uzskatīt par nozīmīgu.

2414
2297

Septītais bauslis aizliedz darbības un rīcības, kas kāda iemesla dēļ - egoistiska vai ideoloģiska, tirdznieciska vai totalitāra - noved pie cilvēku paverdzināšanas, laupa tiem personas cieņu, noved pie viņu - kā preču - pirkšanas, pārdošanas un apmaiņas. Cilvēku varmācīga padarīšana par izmantojamu lietu un peļņas avotu ir grēks pret personu cieņu un to pamattiesībām. Sv. Pāvils pavēlēja kādam kristīgam saimniekam apieties ar savu vergu - kristieti "ne vairs kā [ar] vergu, bet [kā ar] mīlošu brāli, [..] kā miesīgi, tā Kungā" ( Flm 16).


Cieņa pret radību visā tās veselumā
2415
226,358
373
378

Septītais bauslis prasa, lai radību cienītu visā tās veselumā. Dzīvnieki, tāpat kā augi un nedzīvās būtnes, dabiskā veidā ir paredzēti cilvēces kopējam labumam pagātnē, tagadnē un nākotnē. [155] Pasaules minerālu, veģetācijas un dzīvnieku resursu lietošanu nevar atraut no morālo prasību ievērošanas. Pārvaldīšana, ko Radītājs piešķīra cilvēkam pār dzīvajām un nedzīvajām būtnēm, nav neierobežota; to nosaka rūpes par tuvākā dzīves kvalitāti, arī - par nākamajām paaudzēm; tā pieprasa godbijību pret radību visā tās veselumā. [156]

2416
344

Dzīvnieki ir Dieva radība, un Viņš gādā par tiem savā apredzībā. [157] Tie Viņu slavē un godina ar savu vienkāršo eksistenci. [158] Tāpēc cilvēkiem jāizturas pret tiem ar labvēlību. Lai atceramies, ar kādu maigumu izturējās pret dzīvniekiem svētie, piemēram, sv. Asīzes Francisks vai sv. Filips Neri.

2417
2234

Dievs uzticēja valdīt pār dzīvniekiem tam, kuru Viņš radīja pēc sava attēla. [159] Tātad dzīvnieku izmantošana pārtikas un apģērba ieguvei ir likumīga. Viņus drīkst pieradināt, lai tie palīdzētu cilvēkam darbā un vaļaspriekos. Medicīniskie un zinātniskie eksperimenti ar dzīvniekiem, ja tie notiek saprāta robežās, ir morāliski pieņemami un tie kalpo, lai ārstētu cilvēku vai glābtu tā dzīvību.

2418
2446

Nevajadzīga ciešanu sagādāšana dzīvniekiem un viņu dzīvības izniekošana ir pretrunā ar cilvēcisko cieņu. Tāpat ir necienīgi tērēt viņu dēļ līdzekļus, kurus pirmām kārtām vajadzētu izmantot, lai atvieglotu cilvēku ciešanas. Var mīlēt dzīvniekus, bet nedrīkst tiem izrādīt tādu pieķeršanos, kāda pienākas vienīgi cilvēkiem.


III. Baznīcas sociālā mācība

2419
1960
359

"Kristīgā Atklāsme [..] ved pie dziļākas sabiedriskās dzīves likumu izpratnes." [160] Baznīca saņem no Evaņģēlija pilnu atklāsmi par patiesību, kas attiecas uz cilvēku. Izpildot savu Evaņģēlija sludināšanas misiju, Baznīca Kristus vārdā liecina cilvēkam par viņa personas cieņu un viņa aicinājumu dzīvot personu kopībā; Baznīca tam māca taisnības un miera prasības saskaņā ar dievišķo gudrību.

2420
2032
2246

Baznīca izsaka morālo spriedumu ekonomiskajās un sabiedriskajās lietās tad, "kad to prasa personas pamattiesības un dvēseļu pestīšana". [161] Morāles lietās Baznīcas sūtība atšķiras no politiskās varas sūtības: Baznīca rūpējas par kopējā labuma laicīgajiem aspektiem tik daudz, cik tie ir pakārtoti augstākajam Labumam, mūsu galīgajam mērķim. Tā cenšas iedvest pareizo stāju attiecībā pret pasaulīgajiem labumiem un sociāli ekonomiskajām saitēm.

2421

Baznīcas sociālā mācība attīstījās 19. gs., kad Evaņģēlijs nonāca saskarsmē ar moderno industriālo sabiedrību, tās jaunajām struktūrām, kas tika izveidotas patēriņa preču ražošanai, tās jauno sabiedrības, valsts un varas koncepciju, tās jaunajām darba un īpašuma formām. Baznīcas mācības attīstība ekonomisko un sociālo jautājumu jomā apliecina tās mācības pastāvīgo vērtību, kā arī Baznīcas Tradīcijas, kas ir vienmēr dzīva un darbīga, patieso jēgu. [162]

2422
2044

Baznīcas sociālā mācība ir strukturēta doktrīna, kas veidojas, Baznīcai vēstures gaitā skaidrojot notikumus saskaņā ar Jēzus Kristus atklāto Vārdu visā tā veselumā un ar Svētā Gara palīdzību. [163] Jo vairāk šī mācība iedvesmo ticīgo cilvēku rīcību, jo pieņemamāka tā kļūst labas gribas cilvēkiem.

2423

Baznīcas sociālā mācība piedāvā domāšanas principus; tā formulē vērtēšanas kritērijus un piedāvā darbības virzienus:


Jebkura sistēma, kurā sabiedriskās attiecības tiktu noteiktas, vadoties vienīgi no ekonomiskajiem faktoriem, ir pretrunā ar cilvēka un viņa rīcības dabu. [164]

2424
2317

Teorija, saskaņā ar kuru ekonomiskās darbības vienīgais likums un galamērķis ir peļņa, nav morāliski pieņemama. Nesakārtota naudas kāre vienmēr izraisa ļaunas sekas. To jāuzskata par vienu no cēloņiem daudzu konfliktu, kuri posta sabiedrisko kārtību, izraisīšanā. [165]


Sistēma, kas "ignorē atsevišķu personu un grupējumu pamattiesības, upurējot tās ražošanas kopējās organizācijas dēļ", ir pretrunā ar cilvēka cieņu. [166] Jebkura rīcība, kas padara cilvēkus par vienkāršiem līdzekļiem peļņas iegūšanai, paverdzina cilvēku, noved līdz naudas dievināšanai un veicina ateisma izplatīšanos. "Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai." ( Mt 6, 24; Lk 16, 13)

2425
676
1886

Baznīca ir noraidījusi totalitārās un ateistiskās ideoloģijas, kas mūsu laikmetā saistās ar "komunismu" un "sociālismu". Sistēmās, kas vadās pēc "kapitālisma" principiem, valda individuālisms un tirgus likumam ir absolūta virsroka pār cilvēka darbu; tas Baznīcai arī nav pieņemams. [167] Ekonomikas regulēšana vienīgi ar centralizētas plānošanas palīdzību pašos pamatos sagrauj sabiedriskās saites, bet ja tā tiek regulēta, vadoties vienīgi pēc tirgus likuma, tad netiek ievērots sociālais taisnīgums, "jo pastāv daudzas cilvēku vajadzības, kuras nevar apmierināt tirgus" [168]. Kopējā labuma dēļ jāveicina saprātīga tirgus un ekonomisko iniciatīvu regulēšana saskaņā ar taisnīgu vērtību skalu.


IV. Ekonomiskā darbība un sociālā taisnība

2426
1928

Ekonomiskās darbības attīstība un ražošanas paplašināšana ir paredzēta cilvēku vajadzību apmierināšanai. Ekonomiskās dzīves mērķis nav tikai palielināt ražošanu, vairot peļņu vai varu; tā vispirms ir paredzēta, lai kalpotu cilvēkam - cilvēkam visā tā veselumā un visai cilvēku kopienai. Ekonomiskajai darbībai, kas tiek vadīta saskaņā ar tai piemītošajām metodēm, jātiek veiktai morālās kārtības ietvaros, saskaņā ar sociālo taisnīgumu, tā, lai tā atbilstu Dieva nodomam attiecībā uz cilvēku. [169]

2427
307
378
531

Cilvēka darba tiešais cēlonis ir pēc Dieva attēla radītas personas, kuras ir aicinātas - kopā ar citiem un citu dēļ - turpināt radīšanas darbu, pārvaldot zemi. [170] Tātad darbs ir pienākums: "Kas negrib strādāt, tas lai neēd." ( 2 Tes 3, 10) [171] Darbs pagodina Radītāja dāvanas un saņemtos talantus. Darbs var būt arī pestījošs. Paciešot darba grūtības [172] vienotībā ar Jēzu - Nazaretes galdnieku un Krustāsisto Golgotā, cilvēks savā ziņā kļūst līdzdalīgs Dieva Dēla atpestīšanas darbā. Cilvēks parāda sevi kā Kristus mācekli, ik dienas nesot savu krustu darbā, uz kuru viņš ir aicināts. [173] Darbs var būt par līdzekli svētdarīšanai un laicīgo realitāšu dzīvināšanai Kristus Garā.

2428
2834
2185

Darbā cilvēks īsteno un piepilda daļu no spējām, kas piemīt viņa dabai. Savu pamatvērtību darbs rod pašā cilvēkā - šī darba autorā, kā arī personā, kurai šis darbs paredzēts. Darbs ir cilvēka dēļ, bet nevis cilvēks - darba dēļ. [174]


Nepieciešams, lai ikvienam būtu iespēja sava darba rezultātā saņemt savai un savu tuvāko dzīvei nepieciešamos līdzekļus, kā arī kalpot cilvēku kopienai.

2429

Katram ir tiesības uz ekonomisko iniciatīvu, katram likumīgi jāizmanto savi talanti, lai sekmētu labklājības celšanu par labu visiem un saņemtu taisnīgu atalgojumu par savām pūlēm. Ikvienam jāievēro likumīgās varas noteikumi kopējā labuma dēļ. [175]

2430

Ekonomiskā dzīve skar dažādas intereses, kuras bieži vien ir savstarpēji pretrunīgas. Tas arī izskaidro konfliktu rašanos, kas tai raksturīgi. [176] Tos jācenšas mazināt, rīkojot pārrunas, ievērojot ikviena sociālā partnera - uzņēmumu vadītāju, strādājošo pārstāvju (piemēram, arodbiedrību) un, iespējams, valsts iestāžu, tiesības un pienākumus.

2431
1908
1883

Valsts atbildība. "Ekonomiskā darbība, īpaši tirgus ekonomika, nevar pastāvēt institucionālā, juridiskā un politiskā vakuumā. Tā pieprasa, lai tiktu nodrošināta individuālā brīvība un privātīpašums, kā arī valūtas stabilitāte un efektīvi sabiedriskie pakalpojumi. Valsts būtiskākais uzdevums ir šīs drošības garantēšana, lai tie, kuri strādā, varētu izmantot sava darba augļus un līdz ar to būtu ieinteresēti veikt šo darbu efektīvi un godīgi. [..] Valstij pienākas pārbaudīt un veicināt cilvēka tiesību ievērošanu ekonomiskajā sfērā; tomēr šajā jomā atbildība vispirms gulstas nevis uz valsti, bet gan uz institūcijām un uz dažādām grupām un asociācijām, kas veido sabiedrību." [177]

2432
2415

Uzņēmumu vadītāji ir atbildīgi sabiedrības priekšā par savas darbības saimniecisko un ekoloģisko pusi. [178] Viņiem jāņem vērā cilvēku labums, nevis tikai peļņas palielināšana. Taču peļna ir nepieciešama. Tā ļauj veikt investīcijas, kas nodrošina uzņēmumu nākotni. Tā garantē darba vietas.

2433

Iespēja strādāt un iegūt profesiju bez jebkādas netaisnīgas diskri-minācijas jāpaver visiem - vīriešiem un sievietēm, veselajiem un invalīdiem, vietējiem iedzīvotājiem un imigrantiem. [179] Atkarībā no apstākļiem, sabiedrībai, no savas puses, jāpalīdz pilsoņiem atrast darbu un nodarbošanos. [180]

2434
1867

Taisnīga alga ir likumīgs darba auglis. Tās liegšana vai aizturēšana var būt smaga netaisnība. [181] Lai noteiktu taisnīgu darba algu, jāņem vērā gan katra cilvēka vajadzības, gan viņa ieguldījums. "Par darbu ir jāatalgo tā, lai tiktu nodrošināta cienīga dzīve darbiniekam un viņa tuviniekiem gan materiālajā, gan sociālajā, gan kultūras, gan garīgajā sfērā - saskaņā ar katra darbinieka kalpošanu un darba ražīgumu, kā arī uzņēmuma apstākļiem un kopējo labumu." [182] Ar abpusēju vienošanos vien nepietiek, lai morāliski attaisnotu darba algas apjomu.

2435

Streiks atbilst morāles normām tad, kad tas kļūst par neizbēgamu vai pat nepieciešamu līdzekli, lai iegūtu atbilstošu pozitīvu rezultātu. Tas kļūst morāliski nepieņemams, ja to pavada varmācība vai tiek izvirzīti mērķi, kam nav tieša sakara ar darba apstākļiem, vai ja tie ir pretrunā ar kopējo labumu.

2436

Ir netaisnīgi nemaksāt sociālās apdrošināšanas iestādēm likumīgās varas noteiktos atskaitījumus.


Darba vietas zaudēšana bezdarba dēļ gandrīz vienmēr skar cietušā cieņu un apdraud viņa dzīves līdzsvaru. Līdzās personīgajiem zaudējumiem, ko tas izraisa, bezdarbs pakļauj neskaitāmām briesmām arī cietušā ģimeni. [183]


V. Taisnība un solidaritāte starp nācijām

2437
1938

Starptautiskajā jomā saimniecisko resursu un līdzekļu nevienlīdzība ir tik liela, ka starp valstīm radusies īsta "aiza". [184] Vienā pusē ir tie, kuru rokās ir izaugsmei nepieciešamie līdzekļi un kuri tos pavairo, otrā pusē - tie, kuri grimst parādos.

2438
1911
2315

Dažādi reliģiska, politiska, saimnieciska un finansiāla rakstura cēloņi mūsdienās "sociālajam jautājumam piešķir pasaules mēroga plašumu" [185]. Nepieciešama solidaritāte starp nācijām, kas politiskajā ziņā jau ir viena no otras atkarīgas. Tā vēl vairāk nepieciešama tad, kad runa ir par "ļaunu mehānismu" apturēšanu, kas liek šķēršļus mazākattīstītu valstu augšupejai. [186] Finansu sistēmas [187], kuru rezultātā notiek ļaunprātīga izmantošana un pat augļošana, netaisnīgus tirdzniecības sakarus starp nācijām, bruņošanās sacensību jāaizvieto ar kopējiem pūliņiem ieguldīt visus resursus morālās, kultūras un ekonomiskās dzīves attīstībā, "no jauna definējot prioritātes un vērtību skalu" [188].

2439

Uz bagātajām nācijām gulstas nopietna morālā atbildība par tām nācijām, kuras pašas nespēj sagādāt līdzekļus savai attīstībai vai kurām šī attīstība tika liegta traģisku vēsturisku notikumu dēļ. Tas ir solidaritātes un mīlestības pienākums; tas ir arī pienākums, ko pieprasa taisnība, ja bagāto nāciju labklājības pamatā ir resursi, par kuriem netika taisnīgi samaksāts.

2440

Tiešā palīdzība ir piemērota atbilde neatliekamām, ārkārtējām vajadzībām, ko radījušas, piemēram, dabas katastrofas, epidēmijas u.c. Bet ar to vien nepietiek, lai likvidētu ilgstošas nabadzības smagās sekas, ne arī, lai pastāvīgi gādātu par nepieciešamo. Starptautiskās saimnieciskās un finansu institūcijas jāreformē tā, lai tās veidotu taisnīgākus sakarus ar mazākattīstītajām valstīm. [189] Jāatbalsta nabadzīgo valstu centieni pēc attīstības un atbrīvošanās. [190] Šis princips īpašā veidā jāīsteno lauksaimniecības jomā. Lielais vairums trūcīgo ir zemnieki - it īpaši trešās pasaules valstīs.

2441
1908

Pieaugot apziņai par to, kas ir Dievs, izpratnei par to, kas ir cilvēks, veidojas pamats pilnīgai cilvēku sabiedrības attīstībai. Šāda attīstība vairo materiālos labumus un izmanto tos, lai tie kalpotu cilvēkam un viņa brīvībai. Tā mazina nabadzību un ekonomisko ekspluatāciju. Tā veicina cieņu pret ikvienu kultūru un veicina atvērtību uz transcendenci. [191]

2442
899

Baznīcas ganiem nepienākas tiešā veidā iesaistīties politiskajā darbībā un sabiedriskās dzīves organizēšanā. Tas ir ticīgo laju aicinājums, kuri darbojas pēc savas iniciatīvas kopā ar citiem pilsoņiem. Ir daudz un dažādu sabiedriskās darbības veidu. Taču vienmēr tā ņems vērā kopējo labumu un būs saskaņā ar evaņģēlija vēsti un Baznīcas mācību. Ticīgajiem lajiem pienākas "ar kristīgo dedzību iedzīvināt šīszemes dzīves realitātes un būt tajās par miera nesējiem un taisnības aizstāvjiem." [192]


2544,2547

VI. Mīlestība pret trūcīgajiem

2443
786,525
544,853

Dievs svētī tos, kuri palīdz trūcīgajiem, un nosoda tos, kuri no viņiem novēršas: "Kas lūdz no tevis, tam dod; un kas grib no tevis aizņemties, tam neatsaki." ( Mt 5, 42) "Par velti esat saņēmuši, par velti dodiet." ( Mt 10, 8). Jēzus atpazīs savus izvēlētos pēc tā, kā viņi būs izturējušies pret nabagiem. [193] Kad "nabagiem tiek sludināts Evaņģēlijs" ( Mt 11, 5) [194], tā ir Kristus klātbūtnes zīme.

2444
1716

"Baznīcas mīlestība pret trūcīgajiem [..] ir tās nemainīgās tradīcijas sastāvdaļa." [195] Baznīca rod iedvesmu Kalna svētību Labajā Vēstī [196], Jēzus nabadzībā [197] un Viņa rūpēs pret nabagiem. [198] Mīlestība pret nabagiem ir viens no iemesliem, kādēļ mums ir jāstrādā, - darot kaut ko labu, lai būtu iespēja palīdzēt trūkumcietējiem. [199] Tā attiecas ne tikai uz materiālo nabadzību, bet arī uz daudziem kultūras un reliģiskās nabadzības veidiem. [200]

2445
2536

Mīlestību pret nabagiem nevar savienot ar alkatību vai arī ar bagātības egoistisku izmantošanu:

2547

"Tagad jūs, bagātnieki, raudiet un vaimanājiet par nelaimēm, kas jums tuvojas. Jūsu bagātība sapuvusi, jūsu drēbes kožu saēstas, jūsu zelts un sudrabs sarūsējis, un to rūsa liecinās pret jums un saēdīs jūsu miesu kā uguns. Jūs esat mantu krājuši pēdējās dienās. Lūk, alga sauc, ko jūs aizturējāt strādniekiem, kas pļāva jūsu tīrumus, un pļāvēju vaimanas ir sasniegušas debespulku Kunga ausis. Zemes virsū jūs dzīvojāt pārpilnībā un baudās, un savas sirdis barojāt kaujamai dienai. Jūs notiesājāt un nogalinājāt taisnīgo. Viņš jums nepretojās." ( Jēk 5, 1-6)

2446
2402

Sv. Jānis Hrizostoms to stingri atgādina: "Neļaut nabagiem ņemt dalību viņu pašu labumos - tas nozīmē apzagt viņus un atņemt viņiem dzīvību [..]. Mēs aizturam nevis savus, bet viņu labumus." [201] "Vispirms jāapmierina prasības pēc taisnības, lai nepiedāvātu kā mīlestības dāvanu to, ko jau bija jāatdod saskaņā ar taisnību" [202] :


"Kad mēs dodam nabagiem nepieciešamo, mēs nemaz neesam augstsirdīgi - mēs tiem atdodam atpakaļ to, kas viņiem pieder. Mēs daudz vairāk izpildām pienākumu, ko prasa taisnība, nekā veicam žēlsirdības darbu." [203]

2447
1460
1038,1969

Žēlsirdības darbi ir aiz mīlestības veiktie darbi, ar kuriem mēs palīdzam savam tuvākajam viņa miesas un gara vajadzībās. [204] Mācīt, dot padomu, mierināt, uzmundrināt, kā arī piedot un pacietīgi panest - tas nozīmē veikt garīgās žēlsirdības darbus. Žēlsirdības darbi, kas tiek veikti rūpēs par līdzcilvēka fiziskajām vajadzībām, ir, piemēram, izsalkušo paēdināšana, bezpajumtnieku uzņemšana, skrandaino apģērbšana, slimo un cietumnieku apmeklēšana, mirušo apbedīšana. [205] Šo žēlsirdības izpausmju vidū dāvanu došana nabagiem [206] ir viena no galvenajām tuvākmīlestības liecībām: tas ir arī Dievam patīkams taisnības darbs [207] :

1004

"Kam ir divi svārki, tas vienus lai iedod tam, kuram nav; un kam ir ko ēst, tas lai dara tāpat." ( Lk 3, 11) "Labāk dodiet dāvanu no tā, kas jums pieder, un, lūk, viss jums būs tīrs." ( Lk 11, 41) "Ja brālim vai māsai nebūtu ko apģērbt un pietrūktu dienišķā uztura un ja kāds no jums sacītu viņiem: "Ejiet mierā, sildieties un paēdiet", bet jūs nedotu viņiem to, kas miesai nepieciešams, ko tas līdzētu?" ( Jēk 2, 15-16) [208]

2448
386
1586

"Cilvēciskās likstas visdažādākajās to izpausmes formās: gan kā materiālais trūkums, gan kā netaisnīgas apspiešanas, fiziskas un psihiskas slimības un, visbeidzot, nāve - ir acīm redzama zīme cilvēka iedzimtā vājuma stāvoklim, kurā viņš atrodas pēc pirmgrēka, un nepieciešamībai pēc pestīšanas. Tādēļ šīs likstas izraisīja Kristus-Pestītāja līdzjūtību, kurš vēlējās tās ņemt uz sevis un pielīdzināt sevi "vismazākajiem no saviem brāļiem" (sal. Mt 25, 40. 45). Tādēļ tie, kuri cieš dažādu likstu dēļ, no Baznīcas puses saņem īpašu mīlestību. Baznīca no paša tās sākuma, neskatoties uz daudzu savu locekļu neizdarību, nepārstāj darboties, lai atvieglinātu nelaimīgo ciešanas, tos aizstāvētu un atbrīvotu. Baznīca to dara, veicot neskaitāmus labdarības darbus, kuri vienmēr un visur nepieciešami." [209]

2449
1397

Jau Vecajā Derībā dažāda veida juridiskie priekšraksti (parādu atcelšanas gads, aizliegums dot aizdevumu uz procentiem un paturēt ķīlu, pienākums maksāt desmito tiesu, pienākums ik dienas maksāt algu strādniekam, tiesības salasīt pēc ražas novākšanas uz lauka palikušo labību vai vīnogas) atbilst Atkārtotā likuma grāmatā izteiktajam pamudinājumam: "Tur, tanī zemē, netrūks arī nabagu, tāpēc Es tev pavēlu un saku: Atvērdams atver savu roku savam brālim, kas ir apspiests un nabags tavā zemē." ( At 15, 11) Jēzus attiecina uz sevi šos vārdus: "Nabagi taču allaž ir pie jums, bet es neesmu pie jums vienmēr." ( 12, 8) Tādā veidā Viņš neatceļ seno praviešu bargos vārdus: "Lai nopirktu trūcīgos par sudrabu un nabagu - par sandaļu pāri [..], mēs pārdosim..." ( Am 8, 6), bet Viņš mūs aicina atpazīt Viņa klātbūtni nabagajos, kuri ir Viņa brāļi [210] :

786

Kad māte sabāra sv. Rozi no Limas par to, ka viņa savās mājās pieņem nabagus un slimos, svētā atbildēja: "Kalpojot slimajiem, mēs esam Kristus labā smarža." [211]


Kopsavilkums

2450

"Tev nebūs zagt." ( At 5, 19) "Ne zagļi, ne mantrauši [..], ne laupītāji Dieva valstību neiemantos." ( 1 Kor 6, 10)

2451

Septītais bauslis pavēl būt taisnīgam un žēlsirdīgam, pārvaldot laicīgos labumus un cilvēka darba augļus.

2452

Radītie labumi ir paredzēti visam cilvēku dzimumam. Tiesības uz privātīpašumu neatceļ to, ka šie labumi ir paredzēti visiem cilvēkiem.

2453

Septītais bauslis aizliedz zagšanu. Zagšana ir sveša īpašuma piesavināšanās, rīkojoties ar varu pret īpašnieka saprātīgo gribu.

2454

Jebkāds sveša labuma netaisnīgas piesavināšanās un izmantošanas veids ir pretrunā ar septīto bausli. Ja ir izdarīta netaisnība, tā jāizlabo. Izlīdzinājuma taisnība prasa, lai nozagtais labums tiktu atdots atpakaļ.

2455

Morālais likums aizliedz darbības, kas, tirdzniecisku vai totalitāru mērķu dēļ, noved cilvēkus pie viņu paverdzināšanas, pie viņu - kā preču - pirkšanas, pārdošanas un apmaiņas.

2456

Pasaules derīgo izrakteņu, augu un dzīvnieku resursu pārvaldīšana, ko Radītājs uzticējis cilvēkam, nav šķirama no morālo prasību ievērošanas, arī tām, kas jāievēro attiecībā pret nākamajām paaudzēm.

2457

Dzīvnieki ir uzticēti cilvēkam, kuram jāizturas pret tiem ar labvēlību. Tie var kalpot cilvēka vajadzību taisnīgai apmierināšanai.

2458

Baznīca izsaka savus spriedumus ekonomiskajos un sociālajos jautājumos tad, kad to prasa personas pamattiesības un dvēseļu pestīšana. Baznīca rūpējas par cilvēku laicīgo kopējo labumu tādēļ, ka tas ir pakārtots augstākajam Labumam, mūsu galīgajam mērķim.

2459

Visas ekonomiskās un sociālās dzīves autors, centrs un mērķis ir pats cilvēks. Sociālā jautājuma izšķirošais punkts - lai saskaņā ar taisnību un tuvākmīlestību patiešām ikviens saņemtu labumus, kurus Dievs radījis visiem.

2460

Savu pamatvērtību darbs gūst no paša cilvēka, kurš ir tā autors un adresāts. Ar savu darbu cilvēks kļūst līdzdalīgs radīšanas darbā. Ja viņš veic darbu vienotībā ar Kristu, tam var būt pestījoša vērtība.

2461

Patiesa attīstība - tā ir cilvēka attīstība visā tā veselumā. Katrā cilvēkā jāattīsta spēja atbildēt savam aicinājumam - tātad Dieva aicinājumam. [212]

2462

Dāvanu došana nabagiem liecina par kristīgo mīlestību un ir Dievam patīkams taisnības darbs.

2463

Kā lai neskaitāmi daudzajos cilvēkos, kuriem trūkst maizes, pajumtes, pastāvīgas dzīves vietas, nesaskatām Lāzaru - izsalkušo nabagu, par kuru runā Evaņģēlija līdzība? [213] Kā lai nesadzirdam Jēzu sakām: "...to jūs neesat man darījuši" ( Mt 25, 45)?


8. artikuls. Astotais bauslis


"Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko." ( Izc 20, 16)


"Jūs esat dzirdējuši, ka sentēviem ir sacīts: 'Tev nebūs nepatiesi zvērēt, bet gan izpildīt savus zvērestus Kungam'." ( Mt 5, 33)

2464

Astotais bauslis aizliedz sagrozīt patiesību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Šo morālo priekšrakstu nosaka svētās tautas aicinājums būt par sava Dieva, kurš ir Patiesība un kurš vēlas patiesību, liecinieci. Vārdos vai darbos vērsties pret patiesību nozīmē novērsties no morālā taisnīguma; tas nozīmē būtisku neuzticību Dievam, un šajā ziņā tas sagrauj derības pamatus.


I. Dzīvot patiesībā

2465
215

Vecā Derība apliecina: Dievs ir ikvienas patiesības avots. Viņa Vārds ir patiesība. [214] Viņa Likums ir patiesība. [215] "Tava patiesība ir spēkā no paaudzes uz paaudzi." ( Ps 119, 90) [216] Tā kā Dievs ir "patiess" ( Rom 3, 4), tad Viņa tautas locekļi ir aicināti dzīvot patiesībā. [217]

2466
2153

Jēzū Kristū dievišķā patiesība atklājās visā pilnībā. Viņš, būdams pilns žēlastības un patiesības [218], ir "pasaules gaisma" ( 8, 12), Viņš ir Patiesība. [219] Neviens, kas Viņam tic, nepaliek tumsībā. [220] Jēzus mācekļi paliek Viņa vārdos, lai pazītu patiesību, kas atbrīvo [221] un svētdara [222]. Sekot Jēzum - tas nozīmē dzīvot patiesības Garā [223], kuru Tēvs sūta savā vārdā [224] un kurš ieved "visā patiesībā" ( 16, 13). Saviem mācekļiem Jēzus māca mīlēt patiesību bez kādiem nosacījumiem: "Lai jūsu runa ir: 'Jā? Jā!'; 'Nē? Nē!'" ( Mt 5, 37)

2467
2104

Cilvēks dabiski tiecas pēc patiesības. Viņa pienākums ir to godāt un apliecināt: "Saskaņā ar cilvēcisko cieņu, kas piemīt visiem cilvēkiem kā personām, [..] pati viņu daba mudina un morālais likums tiem uzliek par pienākumu meklēt patiesību - vispirms jau to, kas attiecas uz reliģiju. Tāpat viņiem pienākas arī pieņemt iepazīto patiesību un visu savu dzīvi virzīt atbilstoši šīs patiesības prasībām." [225]

2468
1458

Patiesību, kas izpaužas kā taisna cilvēciskā rīcība un vārdi, sauc par patiesīgumu, vaļsirdību vai atklātību. Patiesība jeb patiesīgums ir tikums, kas pastāv tanī, ka esam patiesi savos darbos un vārdos, sargājoties no divkosības, izlikšanās un liekulības.

2469
1807

"Cilvēki nevarētu dzīvot kopā, ja viņiem nebūtu savstarpējās uzticības, tas nozīmē, ja viņi viens otram neatklātu patiesību." [226] Patiesības tikums taisnīgi atdod tuvākajam to, kas viņam pienākas. Patiesīgums ļauj ievērot zelta vidusceļu starp to, kas jāsaka, un to, kas jāpatur noslēpumā: tas ietver sevī godīgumu un noslēpuma neizpaušanu. Taisnības dēļ "vienam cilvēkam pienākas godīgi atklāt patiesību otram". [227]

2470

Kristus māceklis ir gatavs "dzīvot patiesībā", kas nozīmē dzīvi vienkāršībā, pēc Kunga parauga un Viņa patiesībā. "Ja mēs sakām, ka mums ir kopība ar Viņu, bet staigājam tumsā, tad mēs melojam un nerīkojamies saskaņā ar patiesību." ( 1 Jņ 1, 6)


II. "Liecināt par patiesību"

2471
1816

Pilāta priekšā Kristus pasludina, ka Viņš ir nācis pasaulē, lai apliecinātu patiesību. [228] Kristietim nav jākaunas "no liecības par [..] Kungu" ( 2 Tim 1, 8). Situācijās, kas prasa ticības apliecināšanu, kristietim tā jāatzīst nepārprotami, kā to darīja sv. Pāvils tiesnešu priekšā. Viņam jācenšas paturēt "tīru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā" ( Apd 24, 16).

2472
863,905
1807

Kristiešu pienākums - būt līdzdalīgiem Baznīcas dzīvē, mudina viņus rīkoties kā Evaņģēlija un no tā izrietošo pienākumu lieciniekiem. Šī liecība ir ticības tālāknodošana vārdos un darbos. Liecība ir taisnības akts, kas atklāj vai dod iespēju citiem pazīt patiesību [229] :


"Visiem kristiešiem, neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo, pienākas ar savas dzīves piemēru un savu vārdu liecību atklāt jauno cilvēku, kurā viņus ietērpa Kristība, un Svētā Gara spēku, kurā viņi tika stiprināti, saņemot Iestiprināšanas sakramentu." [230]

2473
852
1808
1258

Moceklība ir augstākais ticības patiesības apliecinājums; tā ir liecība līdz pat nāvei. Moceklis liecina par nomirušo un augšāmcēlušos Kristu, ar kuru viņš ir vienots mīlestības saitēm. Viņš apliecina ticības un kristīgās mācības patiesību. Viņš panes nāvi ar lielu spēku. "Ļaujiet man kļūt par barību zvēriem. Tikai tādā veidā es varēšu nonākt pie Dieva." [231]

2474

Ar vislielāko rūpību Baznīca glabā to cilvēku piemiņu, kuri atdevuši dzīvību, lai apliecinātu savu ticību. Mocekļu darbi ir liecības par patiesību, kas rakstītas ar asinīm:

1011

"Nekas no šīs pasaules pievilcības, ne arī no šī laika karaļvalstīm man nav vajadzīgs. Es labāk mirstu, lai savienotos ar Kristu Jēzu, nekā valdu pār valstīm līdz zemes robežām. Es meklēju To, kurš ir nomiris par mums; gribu To, kurš mūsu dēļ ir augšāmcēlies. Tuvojas mana dzimšana..." [232]


"Es Tevi slavēju par to, ka Tu esi mani atzinis par šīs dienas un šīs stundas cienīgu, par cienīgu būt vienam no mocekļiem [..]. Tu esi turējis savu apsolījumu, uzticības un patiesības Dievs. Par šo žēlastību un par visu es Tevi cildinu, slavēju Tevi, godinu Tevi caur debesu mūžīgo Augsto priesteri Jēzu Kristu, Tavu mīļoto Dēlu. Caur Viņu, kurš ir kopā ar Tevi un Garu, lai Tev ir gods tagad un mūžīgi mūžos. Amen." [233]


III. Pārkāpumi pret patiesību

2475

Kristus mācekļi ir ietērpušies "jaunā cilvēkā, kas radīts pēc Dieva līdzības taisnībā un patiesā svētumā" ( Ef 4, 24). Atmetuši "melus" ( Ef 4, 25), viņiem vajag atmest "visu ļaunprātību un visu viltību, un liekulību, un skaudību, un visas mēlnesības" ( 1 Pēt 2, 1).

2476
2152

Nepatiesa liecība un zvēresta laušana. Publiski izteikti vārdi, kas neatbilst patiesībai, ir īpaši smags pārkāpums. Tiesas priekšā tie kļūst par nepatiesu liecību. [234] Ja tie tiek apstiprināti ar zvērestu, tad tā jau ir zvēresta laušana. Tāda rīcība veicina vai nu nevainīga cilvēka notiesāšanu, vai arī vainīgā attaisnošanu, vai arī tiesājamo pakļauj bargākam spriedumam. [235] Tāda rīcība nopietni apdraud tiesas darbu un taisnīga sprieduma pieņemšanu.

2477

Cieņa pret cilvēku reputāciju aizliedz jebkādu nostāju un vārdus, kas varētu tiem netaisnīgi kaitēt. [236]


Ir vainojams:


- pārsteidzīgā spriedumā - tas, kas bez pietiekoša pamata, pat neapliecinot to ar vārdiem, pieņem par patiesībai atbilstošu tuvākā morālisko trūkumu;


- aprunāšanā - tas, kas bez objektīva iemesla atklāj otra cilvēka trūkumus un kļūdas tiem, kas tos nezina; [237]


- apmelošanā - tas, kas ar vārdiem, kuri neatbilst patiesībai, kaitē citu reputācijai un veicina nepatiesus uzskatus par viņiem.

2478

Lai izvairītos no pārsteidzīga sprieduma, katram jācenšas vērtēt, cik vien iespējams, pozitīvi otra cilvēka domas, vārdus un darbus:


"Katram labam kristietim drīzāk jābūt gatavam atbalstīt otra cilvēka sacīto, nevis to nosodīt. Ja nav iespējams sacīto atbalstīt, tad jācenšas uzzināt, kā viņš to izprot; un ja viņa izpratne nav pareiza, tad viņš jālabo ar mīlestību. Bet ja ar to nepietiek, tad jāmeklē visi atbilstošie līdzekļi, lai viņš pareizi saprastu un nemaldītos." [238]

2479
1753

Aprunāšana un apmelošana grauj otra cilvēka reputāciju un godu. Gods ir sabiedrības liecība par cilvēka cieņu, un katram ir dabiskas tiesības uz savu labo slavu, reputāciju un cieņu. Tādējādi aprunāšana un apmelošana aizskar taisnības un mīlestības tikumus.

2480

Jāizvairās no jebkura vārda vai jebkuras nostājas, kas aiz lišķības un iztapības veicinātu un atbalstītu otra cilvēka ļaunos darbus un netikumīgo rīcību. Iztapīga glaimošana ir smags grēks, ja tā ir līdzdalīga lielos netikumos vai smagos grēkos. Vēlme izpalīdzēt vai draudzība neattaisno divkosību savos vārdos. Iztapība ir ikdienišķs grēks tad, ja to veicina vienīgi vēlēšanās izpatikt, izvairīties no ļaunuma, tikt galā ar grūtībām, iegūt labumu, kas taisnīgi pienākas.

2481

Lielīšanās vai dižošanās ir grēks pret patiesību. Tāpat arī - ironija, kura virzīta uz to, lai cilvēku noniecinātu, ļaunprātīgi izceļot kādu viņa rīcības aspektu.

2482
392

"Melošana nozīmē teikt nepatiesību, lai maldinātu." [239] Mūsu Kungs saskata melošanā velna darbu: "Jūsu tēvs ir velns [..]. Viņā patiesības nav. Melus runādams, viņš runā savu, jo viņš ir melis un meļu tēvs." ( 8, 44)

2483

Melošana ir vistiešākais grēks pret patiesību. Melot nozīmē runāt vai rīkoties, lai maldinātu. Aizskarot personas attiecības ar patiesību un ar tuvāko, meli skar cilvēka un viņa teikto vārdu pamatsaikni ar Kungu.

2484
1750

Lai noteiktu, cik meli ir smagi, jānovērtē sakropļotās patiesības būtība, apstākļi, meļa nodoms un nodarījums cietušajam. Paši par sevi meli ir tikai ikdienišķs grēks, taču, ja tie smagi skar taisnības un mīlestības tikumus, tie kļūst nāvīgi.

2485
1756

Pēc savas būtības melošana ir nosodāma. Tā zaimo vārdus, kuri tiek izmantoti, lai pārējiem atklātu kādu pazīstamu patiesību. Apzināta vēlme maldināt otru cilvēku ar vārdiem, kuri nesaskan ar patiesību, ir taisnības un mīlestības trūkums. Vaina ir lielāka, ja maldināšanas rezultātā nopietni cieš tie, kas tiek maldināti.

2486
1607

Melošana ir pārkāpums pret patiesīguma tikumu, tādēļ tā ir īsta varmācība pret otru cilvēku. Tā aizskar viņa spēju iepazīt patiesību, kas ir pamatā jebkuram spriedumam un lēmumam. Tā sevī slēpj cilvēka gara sašķelšanās iedīgli un visas no tās izrietošās sekas. Melošana ir postoša jebkurā sabiedrībā; tā grauj uzticību starp cilvēkiem un pārrauj sabiedriskās attiecības.

2487
1459
2412

Jebkurš pārkāpums pret taisnību un patiesību pieprasa, lai tas tiktu labots, pat tad, ja vainīgajam ir piedots. Ja nav iespējams nodarījumu labot publiski, tad tas jādara slepus. Ja cietušajam nevar atlīdzināt tiešā veidā, tad mīlestības vārdā viņam jāsaņem morāls gandarījums. Pienākums labot nodarījumu attiecas arī uz situāciju, kad ir grauta otra cilvēka reputācija. Morāliskajai un dažkārt materiālajai atlīdzībai jābūt samērotai ar nodarīto pāridarījumu. Sirdsapziņa uzliek šo pienākumu.


IV. Cieņa pret patiesību

2488
1740

Tiesības darīt zināmu patiesību nav bez nosacījumiem. Ikvienam savā dzīvē jāievēro evaņģēliskais brāļu mīlestības bauslis. Tas pieprasa, lai katrā konkrētajā situācijā tiktu izvērtēts, vai jāatklāj patiesība tam, kurš to prasa, vai arī ne.

2489
2284

Atbildi uz jebkuru lūgumu pēc informācijas vai ziņām pienākas sniegt, vadoties no tuvākmīlestības un cieņas pret patiesību. Citu cilvēku labums un drošība, respekts pret privāto dzīvi, kopējais labums - tie ir pietiekami svarīgi motīvi, lai noklusētu to, kas nav jāizpauž, vai arī - lai izteiktos diskrēti. Pienākums nevienu neieļaunot bieži prasa stingru atturību. Nevienam nav jāatklāj patiesība tam cilvēkam, kuram nav tiesību to zināt. [240]

2490
1467

Grēksūdzes noslēpums ir svēts, un to nekāda iemesla dēļ nedrīkst lauzt. "Sakramentālais noslēpums ir neaizskarams; tāpēc biktstēvs nedrīkst ne ar vārdiem, ne arī kādā citādā veidā un nekāda iemesla dēļ nodot gandarītāju." [241]

2491

Profesionālie noslēpumi, kuri ir, piemēram, politiķu, militārpersonu, mediķu, juristu pārziņā, vai arī informācija, kas kā slepena kādam uzticēta, nedrīkst tikt izpausti, izņemot ārkārtējus gadījumus, kad noslēpuma glabāšana var sagādāt lielu ļaunumu personai, kas to uzticējusi, vai personai, kam šis noslēpums uzticēts, vai vēl kādai trešajai personai, tā ka draudošās sekas var novērst, vienīgi atklājot patiesību. Privāta rakstura informāciju, kas kādam varētu kaitēt, pat ja tā nav slepena, nedrīkst izpaust bez nopietna un atbilstoša iemesla.

2492
2522

Kas attiecas uz cilvēku privāto dzīvi, tad katram pienākas ievērot attiecīgo atturību. Tiem, kas ir atbildīgi par masu informācijas līdzekļiem, jāievēro atbilstība starp kopējā labuma prasībām un privāttiesību ievērošanu. Informācijas līdzekļu iejaukšanās politisko un sabiedrisko darbinieku privātajā dzīvē ir nosodāma, ja tā aizskar viņu personīgo dzīvi un viņu brīvību.


V. Sabiedriskās saziņas līdzekļu izmantošana

2493

Mūsdienās sabiedriskās saziņas līdzekļiem ir būtiska loma informācijas sniegšanā, kultūras attīstībā un izglītībā. Tehniskās augšupejas, sniegtās informācijas plašuma un dažādības, kā arī lielās masu mēdiju ietekmes uz sabiedrisko domu rezultātā šo mēdiju nozīme pieaug.

2494
1906

Informācijas izplatīšana ar masu mēdiju starpniecību kalpo kopējam labumam. [242] Sabiedrībai ir tiesības iegūt informāciju, kuras pamatā ir patiesība, brīvība, taisnība un solidaritāte:


"Pareiza šo tiesību izmantošana prasa, lai informācija, attiecībā uz tās priekšmetu, vienmēr būtu patiesa un - ņemot vērā taisnības un mīlestības prasības - pilnīga; metodēm, kas tiek pielietotas informācijas līdzekļu jomā, jābūt godīgām un piedienīgām, tas ir, vācot un izplatot ziņas, jāievēro morāliskais likums, cilvēka tiesības un cieņa." [243]

2495
906

"Nepieciešams, lai visi sabiedrības locekļi arī masu informācijas līdzekļu jomā izpildītu savus taisnības un mīlestības pienākums. Viņiem masu informācijas līdzekļi jāizmanto, lai veidotu un izplatītu veselīgu sabiedrisko domu." [244] Solidaritāte rodas patiesas un godīgas informācijas un brīvas ideju apmaiņas rezultātā; tās veicina otra cilvēka pazīšanu un cieņu.

2496
2525

Sabiedriskās saziņas līdzekļi (it īpaši masu mēdiji) var izraisīt to izmantotājos zināmu pasivitāti, padarot viņus par ne visai modriem ziņu patērētājiem vai izrāžu skatītājiem. Lasītājiem un skatītājiem masu mēdiji jāizmanto ar mēru un saprātu. Tiem sevī jāizkopj apgaismota un taisna sirdsapziņa, lai šajā jomā tie vieglāk spētu pretoties negodīgai ietekmei.

2497

Cilvēkiem, kuri, atbilstoši savai profesijai, ieņem atbildīgus amatus laikrakstos un žurnālos, izplatot informāciju, jākalpo patiesībai, neaizskarot mīlestības tikumu. Ar tik pat lielu rūpību tiem pienākas respektēt lietu būtību un ievērot kritiskā sprieduma robežas attiecībā uz cilvēkiem. Viņiem jāizvairās no apmelošanas.

2498
2237
2286

"Kopējā labuma dēļ pilsoniskās varas pārstāvjiem ir īpaši uzdevumi šajā jomā. [..] Tiem jāaizstāv un jānodrošina patiesa un taisnīga informācijas brīvība." [245] Pasludinot likumus un rūpējoties par to ievērošanu, varas iestādēm jāraugās, lai nepareiza informācijas līdzekļu izmantošana "nenodarītu nopietnus zaudējumus sabiedrības tikumībai un attīstībai". [246] Varas iestādēm jāpiemēro sankcijas, ja netiek ievērotas katra cilvēka tiesības uz labu reputāciju un privātās dzīves noslēpumu respektēšanu. Laikā un godprātīgi tām jāsniedz informācija, kas skar kopējo labumu vai sniedz atbildi uz pamatotām iedzīvotāju bažām. Ne ar ko nevar attaisnot melīgas informācijas izplatīšanu, lai manipulētu ar sabiedrisko domu, izmantojot masu informācijas līdzekļus. Šāda varas iestāžu iejaukšanās nedrīkst ierobežot atsevišķu personu vai grupu brīvību.

2499
1903

Morāle nosoda totalitāro valstu ļaunumu - tās sistemātiski falsificē patiesību, ar masu informācijas līdzekļu palīdzību uzpiež sabiedrībai noteiktus politiskos uzkatus, "manipulē" ar apvainotajiem un publisko tiesas procesu lieciniekiem un cer nostiprināt savu tirāniju, apspiežot un represējot visu to, ko uzskata par "ideoloģisku pārkāpumu".


VI. Patiesība, skaistums un sakrālā māksla

2500
1804
341
2129

Labus darbus pavada nesavtīgs garīgs prieks un morālisks skaistums. Arī patiesība sevī ietver prieku un garīgā skaistuma spožumu. Patiesība ir skaista pati par sevi. Vārda patiesība, radītās un neradītās realitātes pazīšanas racionālā izpausme ir nepieciešama ar prātu apveltītajam cilvēkam, bet patiesība var atrast arī citus, papildinošus cilvēciskās izpausmes veidus, īpaši tad, kad jāatspoguļo vārdos neizsakāmais, ko patiesība satur - cilvēciskās sirds dziļumi, dvēseles pacilātība, Dieva noslēpums. Pirms vēl Dievs atklājas cilvēkam patiesības vārdos, Viņš tam sevi atklāj radības - Viņa Vārda un Viņa gudrības darba - universālajā valodā: tā ir Kosmosa kārtība un harmonija, ko atklāj gan bērns, gan zinātnieks; "jo no radību lieluma un skaistuma ir viegli noprotams to Radītājs" ( Gudr 13, 5), "tos ir radījis skaistuma Sākums un Avots" ( Gudr 13, 3).


Gudrība "ir Dieva spēka dvaša un Visvarenā godības tīrākā izpausme; tādēļ tajā nekas aptraipīts neieiet. Jo tā ir mūžīgās gaismas atspulgs un Dieva varenības spogulis, Viņa labvēlības attēls." ( Gudr 7, 25-26) "Jo gudrība ir skaistāka par sauli un par visiem zvaigžņu pulkiem. Salīdzinot ar gaismu, tā ir spožāka: jo tai seko nakts, bet gudrību nespēj pieveikt ļaunums." ( Gudr 7, 29-30) "Es esmu iemīlējies viņas skaistumā." ( Gudr 8, 2)

2501
339

"Radīts pēc Dieva attēla" [247], cilvēks patiesību par viņa attiecībām ar Dievu Radītāju izsaka arī ar savu mākslas darbu skaistumu. Patiešām, māksla ir īsteni cilvēcisks izpausmes veids; ejot tālāk par dzīvei nepieciešamā meklējumiem, kas kopēji visām dzīvajām radībām, māksla ir cilvēka iekšējās bagātības nesavtīgā pārpilnība. Tā rodas, pateicoties Radītāja dāvātajam talantam un paša cilvēka pūliņiem; māksla ir praktiskās gudrības pielietošanas veids, kas apvieno zināšanas un prasmi [248], lai patiesībai, ko satur kāda realitāte, piešķirtu formu redzei un dzirdei pieejamā valodā. Tādējādi māksla sevī ietver zināmu līdzību ar Dieva darbību radītajā īstenībā un atbilstoši tam, cik māksla smeļas iedvesmu patiesībā un mīlestībā pret radībām. Tāpat kā jebkurš cits cilvēciskās darbības veids, māksla nav pašmērķis - tā ir pakārtota cilvēka galīgajam mērķim, kas piešķir mākslai tās vērtību. [249]

2502
1156,1162

Sakrālā māksla ir patiesa un skaista, ja tās forma atbilst tās patiesajam aicinājumam: atspoguļot un godināt ticībā un pielūgsmē Dieva transcendento noslēpumu, visaugstāko neredzamo patiesības un mīlestības skaistumu, kas ir atklājies Kristū, kurš ir "Viņa godības atspulgs un būtības attēls" ( Ebr 1, 3), kurā "mājo miesā ietvertā dievišķības pilnība" ( Kol 2, 9); atspoguļot garīgo skaistumu, kas atmirdz Vissvētākajā Jaunavā Marijā, Dieva Mātē, eņģeļos un svētajos. Patiesā sakrālā māksla rosina cilvēku uz pielūgsmi, lūgšanu un mīlestību pret Dievu - Radītāju un Pestītāju, Svēto un Svētdarītāju.

2503

Tāpēc bīskapiem pienākas - pašiem vai ar citu starpniecību - rūpēties par senās un modernās sakrālās mākslas attīstību visās tās formās un ar tikpat lielu reliģisku rūpību atvairīt no liturģijas un kulta vietām visu, kas neatbilst ticības patiesībai un sakrālās mākslas autentiskajam skaistumam. [250]


Kopsavilkums

2504

"Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko." ( Izc 20, 16) Kristus mācekļi ir ietērpušies "jaunā cilvēkā, kas ir radīts pēc Dieva līdzības taisnībā un patiesā svētumā" ( Ef 4, 24).

2505

Patiesība jeb patiesīgums ir tikums, kas pastāv tajā, ka esam patiesi savos darbos un vārdos, sargājoties no divkosības, izlikšanās un liekulības.

2506

Kristietim nav jākaunas "no liecības par [..] Kungu" ( 2 Tim 1, 8) darbos un vārdos. Moceklība ir augstākais ticības patiesības apliecinājums.

2507

Cieņa pret personu reputāciju un godu aizliedz jebkādu aprunāšanu un apmelošanu vārdos vai darbos.

2508

Melošana nozīmē teikt nepatiesību, lai maldinātu tuvāko.

2509

Ikviens pārkāpums pret patiesību pieprasa, lai tas tiktu labots.

2510

Zelta likums palīdz katrā konkrētajā situācijā izšķirt, vai nepieciešams atklāt patiesību tam, kurš to prasa, vai arī ne.

2511

"Sakramentālais noslēpums ir neaizskarams." [251] Profesionālie noslēpumi nedrīkst tikt izpausti. Konfidenciālu informāciju, kas otram var kaitēt, nedrīkst izpaust.

2512

Sabiedrībai ir tiesības iegūt informāciju, kas balstīta uz patiesību, brīvību, taisnību. Sabiedriskās saziņas līdzekļi jāizmanto ar mēru un saprātu.

2513

Māksla, bet īpaši sakrālā māksla, "pēc savas dabas ir virzīta uz to, lai kaut kādā veidā cilvēciskajos darbos izteiktu Dieva bezgalīgo skaistumu, un tā atklāj Viņa slavu un godu jo īpaši tad, ja tai nav cita nodoma, kā vienīgi palīdzēt, cik vien iespējams, cilvēku dvēselēm pievērsties Dievam". [252]


9. artikuls. Devītais bauslis


"Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu. Tev nebūs iekārot viņa sievu, nedz kalpu, nedz kalponi, nedz vērsi, nedz ēzeli un nevienu lietu, kas viņam pieder." ( Izc 20, 17)


"Ikviens, kas skatās uz sievieti, to iekārodams, jau ir pārkāpis laulību savā sirdī." ( Mt 5, 28)

2514
377,400

Sv. Jānis izšķir trīs iekāres veidus: miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība. [253] Saskaņā ar katolisko katehētisko tradīciju, devītais bauslis aizliedz miesīgo iekāri; desmitais - iekārot otram cilvēkam piederošos labumus.

2515
405

Etimoloģiskajā nozīmē, vārds "iekāre" (lat. concupiscentia ) var apzīmēt ikvienu spēcīgu cilvēka vēlēšanās veidu. Kristīgā teoloģija šim vārdam piešķīrusi īpašu nozīmi: iekāre ir jutekliskās dziņas uzliesmojums, kas pretojas cilvēka prāta darbībai. Sv. Pāvils to raksturo kā "miesas" sacelšanos pret "garu". [254] Iekāre ir pirmgrēka nepaklausības sekas. [255] Tā izraisa nekārtību cilvēka morālisko spēju jomā un, nebūdama grēks pati par sevi, mudina cilvēku uz grēku. [256]

2516
362
407

Jau pašā cilvēkā - ņemot vērā to, ka viņš ir būtne, kas ir dvēseles un miesas vienība, - pastāv zināma spriedze, norisinās zināma cīņa starp "gara" un "miesas" tieksmēm. Patiesībā šī cīņa ir grēka mantojums, tā ir grēka sekas un, vienlaikus, - tā apliecinājums. Tā ir garīgas cīņas, ko piedzīvojam ik dienas, sastāvdaļa:


"Apustuļa teiktajā runa nav par to, ka būtu jānicina vai jānopeļ miesa, kas, kopā ar garīgo dvēseli veido cilvēka dabu un viņa kā subjekta personību; gluži otrādi, viņš runā par darbiem vai, drīzāk, par pastāvīgām īpašībām, kas ir morāliski labas vai ļaunas - par tikumiem un netikumiem. Pirmie rodas no paklausības Svētā Gara veiktajai pestīšanas darbībai, bet otrie, tieši pretēji, ir pretošanās Svētajam Garam rezultāts. Tāpēc apustulis raksta: 'Ja mēs dzīvojam Garā, tad arī piemērosimies Garam.' ( Gal 5, 25)" [257]


I. Sirds šķīstīšana

2517
368
1809

Sirds ir morālās personības centrs: "Jo no sirds iziet ļaunās domas, slepkavība, laulības pārkāpšana un nešķīstība." ( Mt 15, 19) Cīņa pret miesīgo iekāri ietver sevī sirds šķīstīšanu un atturības praktizēšanu:


"Saglabā sevi vienkāršībā, nevainībā, un tu būsi kā mazi bērni, kuri nepazīst ļaunumu, kas grauj cilvēku dzīvi." [258]

2518
94

Sestā svētība pasludina: "Svētīgi tie, kam skaidra sirds, jo viņi Dievu redzēs." ( Mt 5, 8) "Sirdsšķīstie" ir tie, kas saskaņojuši savu prātu un gribu ar Dieva svētuma prasībām - galvenokārt trijās jomās, tas ir: kristīgā mīlestība [259], šķīstība vai sakārtota seksualitāte [260], patiesības mīlestība un ticības pareizība [261]. Pastāv saistība starp sirds, miesas un ticības šķīstību:

158

Ticīgajiem ir jātic ticības Simbolā izteiktajām patiesībām, "lai ticot viņi paklausītu Dievam; paklausot - viņi pareizi dzīvotu; pareizi dzīvojot, viņi šķīstītu savas sirdis un, šķīstot savas sirdis, saprastu to, kam viņi tic". [262]

2519
2548
2819
2501

"Sirdsšķīstajiem" ir apsolīts, ka viņi redzēs Dievu vaigu vaigā un kļūs Viņam līdzīgi. [263] Sirdsšķīstība ir Dieva skatīšanas priekšnosacījums. Jau šodien tā ļauj mums redzēt tā, kā redz Dievs, pieņemt otru cilvēku kā "tuvāko"; tā mums ļauj uztvert cilvēka ķermeni - gan savējo, gan tuvākā - kā Svētā Gara templi un saskatīt tajā dievišķā skaistuma izpausmi.


II. Cīņa par šķīstību

2520
1264

Kristība tās saņēmējam dāvā žēlastību attīrīties no visiem grēkiem. Tomēr kristītajam jāturpina cīnīties pret miesas iekārēm un nesakārtotajām iegribām. Ar Dieva žēlastības palīdzību viņš sasniedz sirds šķīstību:

2337

- ar šķīstības tikumu un dāvanu, jo šķīstība ļauj mīlēt ar taisnu un nedalītu sirdi;

1752

- ar nodoma skaidrību, kas nozīmē tiekšanos pēc cilvēka patiesā mērķa: ar skaidru skatienu kristietis tiecas atrast un izpildīt visās lietās Dieva gribu [264] ;

1762

- ar arējā un iekšējā skatiena skaidrību ; ar jūtu un iztēles savaldīšanu; atsakoties no jebkādas baudas meklēšanas nešķīstās domās, kas liek novērsties no dievišķo baušļu ceļa: "Redze neprātīgajos izraisa iekāri." ( Gudr 15, 5);

2846

- ar lūgšanu:


"Es domāju, ka atturība ir atkarīga no maniem paša spēkiem, spēkiem, kurus es nepazinu. Un es biju tik neprātīgs, ka nezināju [..] to, ka neviens nevar būt atturīgs, ja Tu viņam to nedod. Un protams, Tu to būtu devis, ja es ar iekšējām nopūtām būtu vērsies pie Tevis un ja ar stipru ticību savas rūpes būtu uzticējis Tev." [265]

2521

Šķīstība prasa kaunīgumu, kas ir atturības neatņemama sastāvdaļa. Kaunīgums aizsargā cilvēka iekšējo pasauli. Ar to apzīmē atteikšanos atklāt to, kam jābūt apslēptam. Kaunīgums ir pakārtots šķīstībai un liecina par tās smalkjūtību. Kaunīgums vada skatienus un žestus tā, lai tie būtu saskaņā ar personu un viņu savienības cieņu.

2522
2492

Kaunīgums aizsargā personu un viņu mīlestības noslēpumu. Tas mudina uz pacietību un mērenību mīlestības attiecībās; prasa, lai tiktu izpildīti savstarpējās atdeves un nesaraujamās saistības starp vīrieti un sievieti nosacījumi. Kaunīgums nozīmē pieticību. Tas palīdz pareizi izvēlēties apģērbu. Tas ietur klusumu un savaldību tur, kur rodas neveselīgas ziņkārības risks. Kaunīgums saglabā diskrētumu.

2523
2354

Tāpat kā pastāv miesas kaunīgums, pastāv arī jūtu kaunīgums. Tas, piemēram, saceļas pret to, ka dažās reklāmās parāda cilvēka ķermeni tā, ka veicina neveselīgu ziņkāri, vai arī pret atsevišķu masu informācijas līdzekļu centieniem iet pārāk tālu intīmo lietu atklāšanā. Kaunīgums iedvesmo dzīves veidu, kas spēj pretoties modes un valdošo ideoloģiju spiedienam.

2524

Kaunīguma formas mainās atkarībā no kultūras. Tomēr visur kaunīgums liek nojaust cilvēkam piemītošo garīgo cieņu. Kaunīgums rodas, kad mostas cilvēka sirdsapziņa. Audzināt bērnos un pusaudžos kaunīgumu nozīmē modināt viņos cieņu pret cilvēku.

2525
2344

Kristīgā šķīstība prasa sociālās atmosfēras šķīstīšanu. Tā pieprasa no sabiedriskās saziņas līdzekļiem, lai to sniegtā informācija būtu atturīga un cilvēka cieņai atbilstoša. Sirdsšķīstība atbrīvo no visur izplatītā erotisma un aizsargā no ainām, kas veicina neveselīgu ziņkāri un ilūzijas.

2526
1740

Tā sauktās visatļautības, kas skar tikumības jomu, pamatā ir maldīga koncepcija par cilvēka brīvību; lai celtu šo brīvību, vispirms nepieciešams to audzināt ar morālisko likumu. No tiem, kuri ir atbildīgi par audzināšanu, jāprasa, lai viņi, respektējot patiesību, mācītu jauniešiem sirds labās īpašības un cilvēka morālo un garīgo cieņu.

2527
1204

"Kristus Labā Vēsts pastāvīgi atjauno pirmgrēka novājinātā cilvēka dzīvi un kultūru: tā cīnās pret maldiem un ļaunumu, ko rada nemitīgie vilinājumi grēkot, un atvaira tos. Tā nepārtraukti attīra un paceļ tautu tikumību. Ar pārdabiskajām bagātībām tā it kā no iekšienes dara auglīgas ikvienas tautas vai paaudzes garīgās īpašības un dāvanas, tās nostiprina, pilnveido un atjauno Kristū." [266]


Kopsavilkums

2528

"Ikviens, kas skatās uz sievieti, to iekārodams, jau ir pārkāpis laulību savā sirdī." ( Mt 5, 28)

2529

Devītais bauslis brīdina no miesīgās iekāres.

2530

Cīņa pret miesīgo iekāri ietver sevī sirds šķīstīšanu un sevis savaldīšanu.

2531

Sirdsšķīstība ļaus mums skatīt Dievu: jau šodien tā ļauj mums redzēt lietas tā, kā tās redz Dievs.

2532

Sirds attīrīšanai nepieciešama lūgšana, šķīstības praktizēšana un lai cilvēkam būtu tīri nodomi un skatiens.

2533

Sirdsšķīstība prasa kaunīgumu, kas ir pacietība, pieticība un diskrētums. Kaunīgums aizsargā cilvēka iekšējo pasauli.


10. artikuls. Desmitais bauslis


"Tev nebūs iekārot [..] nevienu lietu, kas [..] pieder [tavam tuvākajam]." ( Izc 20, 17) "Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu, nedz viņa tīrumu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi vai viņa ēzeli un nevienu lietu, kas viņam pieder." ( At 5, 21)


"Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds." ( Mt 6, 21)

2534
2112
2069

Desmitais bauslis atkārto un papildina devīto, kurā runa ir par miesas kārību. Tas aizliedz iekārot citam cilvēkam piederošus labumus; šī iekāre ir cēlonis zagšanai, laupīšanai un krāpšanai, ko aizliedz septītais bauslis. "Acu kārība" ( 1 Jņ 2, 16) ved pie vardarbības un netaisnības, ko aizliedz piektais bauslis. [267] Mantkārības, tāpat kā izvirtības avots ir elkdievība, kuru aizliedz trīs pirmie Likuma priekšraksti. [268] Desmitais bauslis attiecas uz sirds nodomiem; tajā un devītajā bauslī tiek rezumēti visi Likuma priekšraksti.


I. Nesakārtotās iegribas

2535
1767

Jutekliskā dziņa liek mums vēlēties mūsu rīcībā neesošās patīkamās lietas, proti, gribēt ēst tad, kad esam izsalkuši, vai sasildīties tad, kad mums ir auksti. Šīs vēlēšanās pašas par sevi ir labas; taču bieži tās pārkāpj veselā saprāta robežas un liek mums netaisnīgi iekārot to, kas pieder vai pienākas nevis mums, bet gan kādam citam.

2536
2445

Desmitais bauslis aizliedz alkatību un vēlēšanos bez mēra piesavināties šīszemes labumus; tas aizliedz nevaldāmo mantkāri, kas rodas, ja pārmērīgi aizraujas ar bagātībām un varu, ko tās piešķir. Vēl tas aizliedz vēlēšanos izdarīt netaisnību, kuras rezultātā tiktu nodarīts zaudējums tuvākā laicīgajiem labumiem:


"Kad Likums mums saka: ' Jums nebūs iekārot ', tas mums, citiem vārdiem sakot, pavēl attālināt mūsu vēlmes no visa tā, kas mums nepieder. Jo vēlēšanās piesavināties tuvākā labumus ir neizmērojamas, bezgalīgas un nekad nepiepildāmas, kā ir rakstīts: ' Mantkārīgajam naudas nekad nepietiks. ' ( Māc 5, 9)" [269]

2537

Ja mēs vēlamies iegādāties kādu lietu, kas pieder mūsu tuvākajam, un to darām godīgā ceļā, tad šo bausli nepārkāpjam. Tradicionālā katehēzes mācība, apzinoties kāda ir reālā dzīve, norāda uz tiem, "kuriem visvairāk nākas cīnīties pret savām noziedzīgajām kārībām" un kurus tāpēc vajag "jo īpaši mudināt, lai viņi ievērotu šo priekšrakstu":


"Tie ir tirgotāji [..], kuri vēlas, lai pietrūktu preces vai lai tās būtu ļoti dārgas, kuri ir sarūgtināti par to, ka viņi nav vienīgie pircēji un pārdevēji - pretējā gadījumā viņiem būtu iespēja pārdot dārgāk un nopirkt par zemāku cenu; tie, kuri vēlas, lai sev līdzīgie atrastos trūkumā, lai līdz ar to, tiem pārdodot vai pērkot no tiem, paši gūtu peļņu [..]. Ārsti, kuri vēlas, lai cilvēki slimotu; likuma vīri, kuri vēlas svarīgas un neskaitāmas lietas vai tiesas procesus..." [270]

2538
2317
391

Desmitais bauslis pavēl attīrīt cilvēka sirdi no skaudības. Kad pravietis Nātans gribēja izraisīt ķēniņā Dāvidā nožēlu, viņš tam stāstīja par nabagu, kam bija viena vienīga avs, par kuru tas rūpējās kā par savu meitu, un par bagāto, kurš, kaut arī tam bija daudzi ganāmpulki, apskauda nabagu un beigu beigās nozaga viņa avi. [271] Skaudība var novest pie visļaunākajiem pārkāpumiem. [272] "Ļaunā gara skaudības dēļ pasaulē ienāca nāve" ( Gudr 2, 24):


"Mēs cīnāmies viens ar otru, un skaudība ir tā, kura liek mums pacelt ieročus vienam pret otru. [..] Ja visi tik neganti mēģina satricināt Kristus Miesu, kur tad mēs nonāksim? [..] Mēs novājinām Kristus Miesu. [..] Mēs sakām, ka esam viena un tā paša kermeņa locekļi, bet aprijam viens otru kā mežonīgi zvēri." [273]

2539
1866

Skaudība ir viens no galvenajiem netikumiem. Skaudība - tās ir skumjas, kas rodas, redzot otra cilvēka labumus, un neizmērojama vēlēšanās tos iegūt, kaut vai negodīgi. Kad skaudība liek vēlēt tuvākajam lielu ļaunumu, tā jau ir nāvīgs grēks:


Sv. Augustīns skaudībā saskatīja "velnišķīgo grēku pilnā šī vārda nozīmē". [274] "Skaudība rada naidu, aprunāšanu, apmelošanu, prieku par tuvākā nelaimi un neapmierinātību par viņa labklājību." [275]

2540
1829

Skaudība ir viens no sarūgtinājuma veidiem un tātad ir mīlestības noraidīšana; kristītajam jācīnās pret to ar labvēlību. Skaudības cēlonis bieži ir augstprātība; kristītais mācīsies dzīvot pazemībā:


"Jūs gribētu, lai Dievs caur jums tiktu pagodināts? Priecājieties par sava brāļa panākumiem, un tad Dievs caur jums tiks pagodināts. Tad visi sacīs: Dievs ir slavēts ar to, ka viņa kalps prata uzvarēt skaudību, priecājoties par citu cilvēku nopelniem." [276]


II. Gara vēlmes

2541
1718,2764

Likums un žēlastība pestīšanas norisē novērš cilvēka sirdi no mantkāres un skaudības: tie rada viņā vēlmi pēc Visaugstākā Labuma; tie māca viņam Svētā Gara, kurš piepilda cilvēka sirdi, vēlmes.

397

Apsolījumu Dievs vienmēr ir brīdinājis cilvēku, ka viņu var pievilt tas, kas jau no iesākuma liekas "labs, lai ēstu tā augļus, acīm tīkams un kārojams" ( Rad 3, 6).

2542
1963

Ar Izraēlim dāvāto Likumu nekad nepietika, lai attaisnotu tos, kas šim Likumam bija pakļauti; tas pat kļuva par "iekāres" rīku. [277] Neatbilstība starp to, ko gribam, un to, ko darām [278], atklāj konfliktu, kas pastāv starp Dieva likumu, kas ir "prāta likums", un citu likumu, kas "paverdzina mani grēka likumam, kas ir manos locekļos" ( Rom 7, 23).

2543
1992

"Tagad ir atklājusies Dieva taisnība neatkarīgi no likuma; to apliecina bauslība un pravieši. Un caur ticību Jēzum Kristum šī Dieva taisnība ir visiem, kas tic." ( Rom 3, 21-22) No šī laika Kristum ticīgie "miesu ir piesituši krustā reizē ar kārībām un iegribām" ( Gal 5, 24); viņi tiek Gara vadīti [279] un seko Gara vēlmēm [280].


2443,2449

III. Sirds nabadzība

2544
544

Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem, lai tie vairāk par visu un vairāk nekā visiem citiem dotu priekšroku Viņam, un tiem ieteica atteikties no visa, kas tiem pieder [281], Viņa un Evaņģēlija dēļ [282]. Īsi pirms savām ciešanām Jēzus kā piemēru tiem minēja nabadzīgo atraitni Jeruzalemē, kura savā nabadzībā atdeva visu savu iztiku. [283] Atraisīšanās no bagātībām ir noteikums, kas jāievēro, lai ieietu debesu valstībā.

2545
2013

Visiem kristiešiem pienācīgā veidā "jāsavalda savas jūtas, lai pasaulīgo labumu izmantošana un pieķeršanās bagātībām, kas ir pretrunā ar evaņģēlisko nabadzības garu, nenovērš viņus no tiekšanās uz mīlestības pilnību". [284]

2546
1716

"Svētīgi garā nabadzīgie." ( Mt 5, 3) Kalna svētības atklāj laimes un žēlastības, skaistuma un miera kārtību. Jēzus cildina nabadzīgo cilvēku prieku, kuriem debesu valstība jau pieder [285] :


"Mūžīgais Vārds ar 'nabadzību garā' apzīmē cilvēka gara labprātīgo pazemību un viņa atteikšanos; un apustulis kā piemēru sniedz mums Dieva nabadzību, sakot: Viņš 'kļuva nabags jūsu labā' ( 2 Kor 8, 9)." [286]

2547
305

Kungs žēlojas par bagātajiem, tādēļ ka viņi savu mierinājumu rod bagātību pārpilnībā. [287] "Augstprātīgais meklē pasaulīgo varenību, kamēr garā nabagais meklē debesu valstību." [288] Pilnīga paļāvība uz debesu Tēva apredzību atbrīvo no bažām par rītdienu. Paļāvība uz Dievu nabadzīgos sagatavo svētlaimei. [289] Viņi redzēs Dievu.


IV. "Es gribu redzēt Dievu"

2548
2519

Ilgas pēc patiesās laimes atbrīvo cilvēku no pārmērīgas piesaistīšanās šīs pasaules labumiem, lai piepildītu sevi ar Dieva skatīšanu un svētlaimi. "Apsolījums skatīt Dievu pārspēj jebkādu citu svētlaimi. [..] Svētajos Rakstos 'redzēt' nozīmē 'iegūt' [..]. Tas, kurš redz Dievu, ir ieguvis visus labumus, kādus vien var iedomāties." [290]

2549
2015

Svētajai tautai atliek tikai cīnīties, balstoties uz žēlastību no augšienes, lai iegūtu Dieva apsolītos labumus. Lai iegūtu un skatītu Dievu, Kristum ticīgajiem jāmērdē savas kārības un ar Dieva žēlastības palīdzību jāuzvar vilinājumi, kurus izraisa baudas un varas kāre.

2550

Šajā ceļā uz pilnību Gars un Līgava aicina tos, kas viņus dzird [291], sasniegt pilnīgo vienotību ar Dievu:

214

"Tur būs patiesā godība; nevienu tur neslavēs aiz pārskatīšanās vai lai glaimotu. Tur būs patiess gods, kas netiks nedz liegts tiem, kas to ir pelnījuši, ne arī piešķirts necienīgajiem: neviens necienīgais uz to nepretendēs, jo tur tiks pieņemti tikai tie, kas ir cienīgi. Tur valdīs patiess miers, kur nevienam nenāksies piedzīvot pretestību ne no savas, ne citu puses. Dievs pats kļūs par tikuma atalgojumu, Viņš, kurš dāvāja tikumus un apsolīja pats sevi par vislabāko un vislielāko no visiem atalgojumiem: [..] 'Es būšu viņu Dievs, un viņi būs mana tauta' ( Lev 26, 12) [..]. Arī apustuļa vārdiem ir tāda pati nozīme: 'Lai Dievs visā būtu viss.' ( 1 Kor 15, 28) Viņš pats būs mūsu ilgu piepildījums - Viņš, uz kuru nebeigsim raudzīties, kuru mīlēsim bez pārsātināšanās, kuru nemitēsimies slavēt. Un šī dāvana, šī sirsnīgā mīlestība, šī nodarbošanās, protams, būs kopēja visiem, kā pati mūžīgā dzīve ir visiem kopīga." [292]


Kopsavilkums

2551

"Kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds." ( Mt 6, 21)

2552

Desmitais bauslis aizliedz nevaldāmo mantkāri, kas rodas, ja pārmērīgi aizraujas ar bagātībām un varu, ko tās dod.

2553

Skaudība ir skumjas, kas rodas, redzot otra cilvēka labumus, un pārmērīga vēlme tos iegūt. Tas ir viens no galvenajiem netikumiem.

2554

Kristītais apkaro skaudību ar labvēlību, pazemību un pilnīgu paļāvību uz Dieva apredzību.

2555

Kristum ticīgie "miesu ir piesituši krustā reizē ar kārībām un iegribām" ( Gal 5, 24); viņi tiek Gara vadīti un seko Viņa vēlmēm.

2556

Atraisīšanās no bagātībām ir nepieciešama, lai ieietu debesu valstībā. "Svētīgi garā nabadzīgie." ( Mt 5, 3)

2557

Ilgu pilns cilvēks saka: "Es gribu redzēt Dievu." Slāpes pēc Dieva dzesē mūžīgās dzīves ūdens. [293]


[1]Sal. Mk 7, 8-13.
[2]Sal. At 5, 16.
[3]Sal. At 5, 16.
[4] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 21: AAS 74 (1982), 105. lpp.; sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[5]Sal. Ef 5, 21-6, 4; Kol 3, 18-21; 1 Pēt 3, 1-7.
[6]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 52: AAS 58 (1966), 1073. lpp.
[7]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 47: AAS 58 (1966), 1067. lpp.
[8] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 52: AAS 58 (1966), 1073. lpp.
[9]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 46: AAS 74 (1982), 137. un 138. lpp.
[10]Sal. Ef 3, 15.
[11]Sal. Sak 1, 8; Tob 4, 3-4.
[12]Sal. Izc 20, 12.
[13]Sal. Ef 6, 1.
[14]Sal. Mk 7, 10-12.
[15] Vatikāna II koncils, Dekl. Gravissimum educationis, 3: AAS 58 (1966), 731. lpp.
[16]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 36: AAS 74 (1982), 126. lpp.
[17] Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 36: AAS 83 (1991), 838. lpp.
[18] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 16. lpp.; sal. KTK, 1136. kanons.
[19]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11: AAS 57 (1965), 16. lpp.
[20]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), 1069. lpp.
[21]Sal. Mt 18, 21-22; Lk 17, 4.
[22]Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Gravissimum educationis, 6: AAS 58 (1966), 733. lpp.
[23]Sal. Mt 16, 25.
[24]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 25: AAS 83 (1991), 823. lpp.
[25]Sal. Rom 13, 1-2.
[26] Vēstule Diognētam, 5, 5; 5, 10; 6, 10: SC 33, 62-66 ( Funk 1, 398-400).
[27] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 74: AAS 58 (1966), 1096. lpp.
[28]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. vēst Centesimus annus, 45-46: AAS 83 (1991), no 849.-851. lpp.
[29] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 76: AAS 58 (1966), 1099. lpp.
[30] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 76: AAS 58 (1966), 1099. lpp.
[31] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 76: AAS 58 (1966), 1100. lpp.
[32] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 47: AAS 58 (1966), 1067. lpp.
[33] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum vitæ, ievadā, 5: AAS 80 (1988), 76. un 77. lpp.
[34]Sal. Rad 4, 8-12.
[35]Sal. Lev 17, 14.
[36]Sal. Mt 5, 22-26. 38-39.
[37]Sal. Mt 5, 44.
[38]Sal. Mt 26, 52.
[39]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 64, a. 7, c.: Leona XIII izdevums, 9, 74.
[40]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 64, a. 7, c.: Leona XIII izdevums, 9, 74.
[41]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 64, a. 7, c.: Leona XIII izdevums, 9, 74.
[42] Jānis Pāvils II, Enc. Evangelium vitæ, 56: AAS 87 (1995), 464. lpp.
[43]Sal. Rad 4, 10.
[44]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 51: AAS 58 (1966), 1072. lpp.
[45]Sal. Am 8, 4-10.
[46]Sal. Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum vitæ, 1, 1: AAS 80 (1988), 79. lpp.
[47] Didahe, 2, 2: SC 248, 148 ( Funk 1, 8); sal. Epistula Pseudo Barnabæ, 19, 5: SC 172, 202 ( Funk 1, 90); Vēstule Diognētam, 5, 6: SC 33, 62 ( Funk 1, 398); Tertuliāns, Apologeticum, 9, 8: CCL 1, 103 (PL 1, 371-372).
[48] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 51: AAS 58 (1966), 1072. lpp.
[49]KTK, 1398. kanons.
[50]KTK, 1314. kanons.
[51]Sal. KTK, 1323. un 1324. kanons.
[52] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum vitæ, 3: AAS 80 (1988), 98. un 99. lpp.
[53] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum vitæ, 3: AAS 80 (1988), 99. lpp.
[54] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum vitæ, 1, 2: AAS 80 (1988), 79. un 80. lpp.
[55] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum vitæ, 1, 3: AAS 80 (1988), 80. un 81. lpp.
[56] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum vitæ, 1, 5: AAS 80 (1988), 83. lpp.
[57] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum vitæ, 1, 6: AAS 80 (1988), 85. lpp.
[58]Sal. Ticības doktrīnas kongregācija, Dekl. Iura et bona : AAS 72 (1980), no 542.-552. lpp.
[59]Sal. 1 Kor 8, 10-13.
[60]Sal. Mt 7, 15.
[61] Pijs XII, 1941. gada 1. jūnija radiovēstījums: AAS 33 (1941), 197. lpp.
[62]Sal. Ef 6, 4; Kol 3, 21.
[63]Sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii : DS 3722-3723.
[64]Sal. Tob 1, 16-18.
[65]Sal. KTK, 1176. kanona § 3.
[66]Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiæ, 2-2, q. 158, a. 1, ad 3: Leona XIII izdevums, 10, 273.
[67]Sv. Augustīns, De civitate Dei, 19, 13: CSEL 40/2, 395 (PL 41, 640).
[68]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 78: AAS 58 (1966), 1101. lpp.
[69]Sal. Ef 2, 16; Kol 1, 20-22.
[70]Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 1: AAS 57 (1965), 5. lpp.
[71]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 78: AAS 58 (1966), 1101. un 1102. lpp.
[72]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 81: AAS 58 (1966), 1105. lpp.
[73] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 79: AAS 58 (1966), 1103. lpp.
[74]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 79: AAS 58 (1966), 1103. lpp.
[75]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 79: AAS 58 (1966), 1103. lpp.
[76] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 79: AAS 58 (1966), 1103. lpp.
[77] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 80: AAS 58 (1966), 1104. lpp.
[78]Sal. Pāvils VI, Enc. Populorum progressio, 53: AAS 59 (1967), 283. lpp.
[79] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 78: AAS 58 (1966), 1102. lpp.
[80]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 27: AAS 58 (1966), 1048. lpp.
[81]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 81: AAS 58 (1966), 1105. lpp.
[82]Sal. At 5, 18.
[83] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 11: AAS 74 (1982), 91. un 92. lpp.
[84] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 22: AAS 74 (1982), 107. lpp.; sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 49: AAS 58 (1966), 1070. lpp.
[85] Jānis Pāvils II, Ap. vēst. Mulieris dignitatem, 6: AAS 80 (1988), 1663. lpp.
[86]Sal. Rad 4, 1-2. 25-26; 5, 1.
[87]Sal. Mt 19, 6.
[88]Sal. Mt 5, 37.
[89]Sal. Sīr 1, 22.
[90] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 17: AAS 58 (1966), 1037. un 1038. lpp.
[91]Sv. Augustīns, Confessiones, 10, 29, 40: CCL 27, 176 (PL 32, 796).
[92]Sal. Tit 2, 1-6.
[93] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 34: AAS 74 (1982), 123. lpp.
[94] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 25: AAS 58 (1966), 1045. lpp.
[95]Sal. Gal 5, 22-23.
[96]Sal. 1 Jņ 3, 3.
[97]Sal. 15, 15.
[98]Sal. Gal 3, 27.
[99] Ticības doktrīnas kongregācija, Dekl. Persona humana, 11: AAS 68 (1976), 90. un 91. lpp.
[100]Sv. Ambrozijs, De viduis 23: Sancti Ambrosii Episcopi Mediolanensis opera, 14./1. sēj. (Milāna / Roma, 1989), 266. lpp. (PL 16, 241-242).
[101] Ticības doktrīnas kongregācija, Dekl. Persona humana, 9: AAS 68 (1976), 86. lpp.
[102]Sal. 1 Kor 6, 15-20.
[103]Sal. Rad 19, 1-29; Rom 1, 24-27; 1 Kor 6, 9-10; 1 Tim 1, 10.
[104] Ticības doktrīnas kongregācija, Dekl. Persona humana, 8: AAS 68 (1976), 85. lpp.
[105] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 11: AAS 74 (1982), 92. lpp.
[106] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 49: AAS 58 (1966), 1070. lpp.
[107] Pijs XII, Uzruna Itālijas katoļu apvienības vecmāšu sanāksmes dalībniekiem, (1951. gada 29 oktobrī): AAS 43 (1951), 851. lpp.
[108] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 48: AAS 58 (1966), 1067. lpp.
[109]Sal. KTK, 1056. kanons.
[110]Sal. Mt 19, 1-12; 1 Kor 7, 10-11.
[111]Sv. Jānis Hrizostoms, In epistulam ad Ephesios, homīlija 20, 8: PG 62, 146. un 147. lpp.
[112] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 30: AAS 74 (1982), 116. lpp.
[113] Pāvils VI, Enc. Humanæ vitæ, 11: AAS 60 (1968), 488. lpp.
[114] Pāvils VI, Enc. Humanæ vitæ, 11: AAS 60 (1968), 488. lpp.; sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii : DS 3717.
[115]Sal. Ef 3, 14-15; Mt 23, 9.
[116] Vatikāna II Koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 50: AAS 58 (1966), 1071. lpp.
[117]Sal. Vatikāna II Koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 50: AAS 58 (1966), 1071. lpp.
[118] Vatikāna II Koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 51: AAS 58 (1966), 1072. lpp.
[119] Pāvils VI, Enc. Humanæ vitæ, 12: AAS 60 (1968), 489. lpp.
[120]Sal. Pāvils VI, Enc. Humanæ vitæ, 16: AAS 60 (1968), 491. un 492. lpp.
[121] Pāvils VI, Enc. Humanæ vitæ, 14: AAS 60 (1968), 490. lpp.
[122] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 32: AAS 74 (1982), 119. un 120. lpp.
[123] Vatikāna II Koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 51; AAS 58 (1966), 1073. lpp.
[124]Sal. Pāvils VI, Enc. Populorum progressio, 37; AAS 59 (1967), 275. un 276. lpp.; tas pats, Enc. Humanæ vitæ, 23: AAS 60 (1968), 497. un 498. lpp.
[125]Sal. Vatikāna II Koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 50: AAS 58 (1966), 1071. lpp.
[126] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2: AAS 80 (1988), 73. lpp.
[127] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2, 1: AAS 80 (1988), 87. lpp.
[128] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2, 5: AAS 80 (1988), 93. lpp.
[129] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2, 4: AAS 80 (1988), 91. lpp.
[130] Ticības doktrīnas kongregācija, Instr. Donum Vitæ, ievads, 2, 8: AAS 80 (1988), 97. lpp.
[131]Sal. Mt 5, 27-28.
[132]Sal. Mt 5, 32; 19, 6; Mk 10, 11-12; 1 Kor 6, 9-10.
[133]Sal. Os 2, 7; Jer 5, 7; 13, 27.
[134]Sal. Mt 5, 31-32; 19, 3-9; Mk 10, 9; Lk 16, 18; 1 Kor 7, 10-11.
[135]Sal. Mt 19, 7-9.
[136]KTK, 1141. kanons.
[137]Sal. KTK, no 1151.-1155. kanonam.
[138]Sv. Bazilijs Lielais, Moralia, regula 73: PG 31, 852.
[139]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 84: AAS 74 (1982), 185. lpp.
[140] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 19: AAS 74 (1982) 102. lpp.; sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 47: AAS 58 (1966), 1067. lpp.
[141]Sal. Lev 18, 7-20.
[142] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 81: AAS 74 (1982), 181. un 182. lpp.
[143] Ticības Doktrīnas Kongregācija, Dekl. Persona humana, 7: AAS 68 (1976), 82. lpp.
[144]Sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 80: AAS 74 (1982), 180. un 181. lpp.
[145] Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 11: AAS 74 (1982), 92. lpp.
[146]Sal. At 5, 19.
[147]Sal. Rad 1, 26-29.
[148]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et Spes, 69: AAS 58 (1966), 1090. lpp.
[149]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 71: AAS 58 (1966), 1093. lpp.; Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 42: AAS 80 (1988), no 572.-574. lpp.; tas pats, Enc. Centesimus annus, 40: AAS 83 (1991), 843. lpp.; turpat, 48: AAS 83 (1991), no 852.-854. lpp.
[150]Sal. 2 Kor 8, 9.
[151]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 69: AAS 58 (1966), 1090. un 1091. lpp.
[152]Sal. At 25, 13-16.
[153]Sal. At 24, 14-15; Jēk 5, 4.
[154]Sal. Am 8, 4-6.
[155]Sal. Rad 1, 28-31.
[156]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 37-38: AAS 83 (1991), 840. un 841. lpp.
[157]Sal. Mt 6, 26.
[158]Sal. Dan 3, 79-81.
[159]Sal. Rad 2, 19-20; 9, 1-4.
[160] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 23: AAS 58 (1966), 1044. lpp.
[161] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 76: AAS 58 (1966), 1100. lpp.
[162]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 3: AAS 83 (1991), no 794.-796. lpp.
[163]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 1: AAS 80 (1988), 513. un 514. lpp.; turpat, 41: AAS 80 (1988), no 570.-572. lpp.
[164]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 24: AAS 83 (1991), 821. un 822. lpp.
[165]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 63: AAS 58 (1966), 1085. lpp.; Jānis Pāvils II, Enc. Laborem exercens, 7: AAS 73 (1981), no 592.-594. lpp.; tas pats, Enc. Centesimus annus, 35: AAS 83 (1991), no 836.-838. lpp.
[166] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 65: AAS 58 (1966), 1087. lpp.
[167]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 10: AAS 83 (1991), no 804.-806. lpp.; turpat, 13: AAS 83 (1991), 809. un 810. lpp.; turpat, 44: AAS 83 (1991), 848. un 849. lpp.
[168] Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 34: AAS 83 (1991), 836. lpp.
[169]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 64: AAS 58 (1966), 1086. lpp.
[170]Sal. Rad 1, 28; Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 34: AAS 58 (1966), 1052. un 1053. lpp.; Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 31: AAS 83 (1991), 831. un 832. lpp.
[171]Sal. 1 Tes 4, 11.
[172]Sal. Rad 3, 14-19.
[173]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Laborem exercens, 27: AAS 73 (1981), no 644.-647. lpp.
[174]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Laborem exercens, 6: AAS 73 (1981), no 589.-592. lpp.
[175]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 32: AAS 83 (1991), 832. un 833. lpp.; turpat, 34: AAS 83 (1991), 835. un 836. lpp.
[176]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Laborem exercens, 11: AAS 73 (1981), no 602.-605. lpp.
[177]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 48: AAS 83 (1991), 852. un 853. lpp.
[178]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 37: AAS 83 (1991), 840. lpp.
[179]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Laborem exercens, 19: AAS 73 (1981), no 625.-629. lpp.; turpat, 22. un 23. lpp.: AAS 73 (1981), no 634.-637. lpp.
[180]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 48: AAS 83 (1991), no 852.-854. lpp.
[181]Sal. Lev 19, 13; At 24, 14-15; Jēk 5, 4.
[182] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 67: AAS 58 (1966), 1088. un 1089. lpp.
[183]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Laborem exercens, 18: AAS 73 (1981), no 622.-625. lpp.
[184]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 14: AAS 80 (1988), no 526.-528. lpp.
[185] Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 9: AAS 80 (1988), 520. un 521. lpp.
[186]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 17: AAS 80 (1988), 532. un 533. lpp.; turpat, 45: AAS 80 (1988), 577. un 578. lpp.
[187]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 35: AAS 83 (1991), no 836.-838. lpp.
[188] Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 28: AAS 83 (1991), 828. lpp.
[189]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 16: AAS 80 (1988), 531. lpp.
[190]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 26: AAS 83 (1991), no 824.-826. lpp.
[191]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 32: AAS 80 (1988), 556. un 557. lpp.; tas pats , Enc. Centesimus annus, 51: AAS 83 (1991), 856. un 857. lpp.
[192] Jānis Pāvils II, Enc. Sollicitudo rei socialis, 47: AAS 80 (1988), 582. lpp.; sal. turpat, 42: AAS 80 (1988), no 572.-574. lpp.
[193]Sal. Mt 25, 31-36.
[194]Sal. Lk 4, 18.
[195] Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 57: AAS 83 (1991), 862. un 863. lpp.
[196]Sal. Lk 6, 20-22.
[197]Sal. Mt 8, 20.
[198]Sal. Mk 12, 41-44.
[199]Sal. Ef 4, 28.
[200]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 57: AAS 83 (1991), 863. lpp.
[201]Sv. Jānis Hrizostoms, In Lazaram, concio 2, 6: PG 48, 992.
[202] Vatikāna II koncils, Dekr. Apostolicam actuositatem, 8: AAS 58 (1966), 845. lpp.
[203]Sv. Gregors Lielais, Regula pastoralis, 3, 21, 45: SC 382, 394 (PL 77, 87).
[204]Sal. Is 58, 6-7; Ebr 13, 3.
[205]Sal. Mt 25, 31-46.
[206]Sal. Tob 4, 5-11; Sīr 17, 18.
[207]Sal. Mt 6, 2-4.
[208]Sal. 1 Jņ 3, 17.
[209] Ticības Doktrīnas Kongregācija, Instr. Libertatis conscientia, 68: AAS 79 (1987).
[210]Sal. Mt 25, 40.
[211] P. Hansens (Hansen), Vita mirabilis [..] venerabilis sororis Rosae de sancta Maria Limensis (Roma, 1664), 200. lpp.
[212]Sal. Jānis Pāvils II, Enc. Centesimus annus, 29: AAS 83 (1991), no 828.-830. lpp.
[213]Sal. Lk 17, 19-31.
[214]Sal. Sak 6, 7; 2 Sam 7,28.
[215]Sal. Ps 119, 142.
[216]Sal. Lk 1, 50.
[217]Sal. Ps 119, 30.
[218]Sal. 1, 14.
[219]Sal. 14, 6.
[220]Sal. 12, 46.
[221]Sal. 8, 31-32.
[222]Sal. 17, 17.
[223]Sal. 14, 17.
[224]Sal. 14, 26.
[225] Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanae, 2: AAS 58 (1966), 931. lpp.
[226] Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, 2-2, q. 109, a. 3, ad 1: Leona XIII izdevums, 9, 418.
[227] Sv. Akvīnas Toms, Summa Theologiae, 2-2, q. 109, a. 3, c: Leona XIII izdevums, 9, 418.
[228]Sal. 18, 37.
[229]Sal. Mt 18, 16.
[230] Vatikāna II koncils, Dekr. Ad gentes, 11: AAS 58 (1966), 959. lpp.
[231] Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule romiešiem, 6, 1: SC 10bis, 110. lpp. ( Funk, 1, 256).
[232] Sv. Ignācijs no Antiohijas, Vēstule romiešiem, 6, 1: SC 10bis, 114. lpp. ( Funk, 1, 258-260).
[233] Polikarpa moceklība, 14, 2-3: SC 10bis, 228. lpp. ( Funk, 1, 330-332).
[234]Sal. Sak 19, 9.
[235]Sal. Sak 18, 5.
[236]Sal. KTK, 220. kanons.
[237]Sal. Sīr 21, 28.
[238] Sv. Ignācijs no Lojolas, Garīgie vingrinājumi ( Exercitia spiritualia ) , 22: MHSI 100, 164.
[239] Sv. Augustīns, De mendacio, 4, 5: CSEL 41, 419 (PL 40, 491).
[240]Sal. Sīr 27, 17; Sak 25, 9-10.
[241]KTK, 983. kanona § 1.
[242]Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Inter mirifica, 11: AAS 56 (1964), 148. un 149. lpp.
[243] Vatikāna II koncils, Dekr. Inter mirifica, 5: AAS 56 (1964), 147. lpp.
[244] Vatikāna II koncils, Dekr. Inter mirifica, 8: AAS 56 (1964), 148. lpp.
[245] Vatikāna II koncils, Dekr. Inter mirifica, 12: AAS 56 (1964), 149. lpp.
[246] Vatikāna II koncils, Dekr. Inter mirifica, 12: AAS 56 (1964), 149. lpp.
[247]Sal. 1, 26.
[248]Sal. Gudr 7, 17.
[249]Sal. Pijs XII, Radiovēstījums (1955. gada 24. decembrī): AAS 48 (1956), no 26.-41. lpp.; tas pats, Radiovēstījums Jauno kristīgo strādnieku apvienības (J. O. C.) locekļiem (1950. gada 3. septembrī): AAS 42 (1950), no 639.-642. lpp.
[250]Sal. Vatikāna II koncils, Past. konst. Sacrosanctum Concilium, 122-127: AAS 56 (1964), no 130.-132. lpp.
[251]KTK, 983. kanona § 1.
[252] Vatikāna II koncils, Past. konst. Sacrosanctum Concilium, 122: AAS 56 (1964), 130. un 131. lpp.
[253]Sal. 1 Jņ 2, 16 (pēc Vulg.).
[254]Sal. Gal 5, 16. 17. 24; Ef 2, 3.
[255]Sal. Gn 3, 11.
[256]Sal. Tridentas koncils, 5. sesija, Dekr. De peccato originali, 5. kanons: DS 1515.
[257] Jānis Pavils II, Enc. Dominum et vivificantem, 55: AAS 78 (1986), 877. un 878. lpp.
[258] Herma, Pastor, 27, 1 ( mandatum 2, 1): SC 53, 146 ( Funk, 1, 70).
[259]Sal. 1 Tes 4, 3-9; 2 Tim 2, 22.
[260]Sal. 1 Tes 4, 7; Kol 3, 5; Ef 4, 19.
[261]Sal. Tit 1, 15; 1 Tim 1, 3-4; 2 Tim 2, 23-26.
[262]Sv. Augustīns, De fide et Symbolo, 10, 25: CSEL 25, 32 (PL 40, 196).
[263]Sal. 1 Kor 13, 12; 1 Jņ 3, 2.
[264]Sal. Rom 12, 2; Kol 1, 10.
[265]Sv. Augustīns, Confessiones, 6, 11, 20: CCL 27, 87 (PL 32, 729-730).
[266] Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 58: AAS 58 (1966), 1079. lpp.
[267]Sal Mih 2, 2.
[268]Sal. Gudr 14, 12.
[269]Romas katehisms (Catechismus Romanus), 3, 10, 13: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 518. lpp.
[270]Romas katehisms (Catechismus Romanus), 3, 10, 23: izd. P. Rodriguez (Vatikāns / Pamplona, 1989), 523. lpp.
[271]Sal. 2 Sam 2, 1-4.
[272]Sal. Rad 4, 3-8; 1 Ķēn 21, 1-29.
[273]Sv. Jānis Hrizostoms, In epistulam II ad Corinthios, homīlija, 27, 3-4: PG 61, 588.
[274]Sv. Augustīns, De disciplina christiana, 7, 7: CCL 46, 214 (PL 40, 673); tas pats, Epistula 108, 3, 8: CSEL 34, 620 (PL 33, 410).
[275]Sv. Gregors Lielais, Moralia in Job, 31, 45, 88: CCL 143b, 1610 (PL 76, 621).
[276]Sv. Jānis Hrizostoms, In epistulam ad Romanos, homīlija, 7, 5: PG 60, 448.
[277]Sal. Rom 7, 7.
[278]Sal. Rom 7, 15.
[279]Sal. Rom 8, 14.
[280]Sal. Rom 8, 27.
[281]Sal. Lk 14, 33.
[282]Sal. Mk 8, 35.
[283]Sal. Lk 21, 4.
[284] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 42: AAS 57 (1965), 49. lpp.
[285]Sal. Lk 6, 20.
[286]Sv. Gregors no Nīsas, De beatitudinibus, lūgšana 1: Gregorii Nysseni opera, izd. W. Jaeger, 7./2. sēj. (Leidene, 1992), 83. lpp. (PG 44, 1200).
[287]Sal. Lk 6, 24.
[288]Sv. Augustīns, De sermone Domini in monte, 1, 1, 3: CCL 35, 4 (PL 34, 1232).
[289]Sal. Mt 6, 25-34.
[290]Sv. Gregors no Nīsas, De beatitudinibus, lūgšana 6: Gregorii Nysseni opera, izd. W. Jaeger, 7./2. sēj. (Leidene, 1992), 138. lpp. (PG 44, 1265).
[291]Sal. Atkl 22, 17.
[292]Sv. Augustīns, De civitate Dei, 22, 30: CSEL 40/2, 665-666 (PL 41, 801-802).
[293]Sal. 4, 14.