Ceturtā daļa. Kristīgā lūgšana

Miniatūra no Dionīsija klostera Atosa kalnā (587. kodekss), gleznota Konstantinopolē ap 1059. gadu.

Kristus lūgšanā vēršas pie Tēva (sal. nr. 2599). Viņš lūdzas viens tuksnešainā vietā. Kristus mācekļi godbijīgi iztālēm vēro Viņu. Sv. Pēteris, apustuļu galva, griežas pie pārējiem un norāda tiem uz Kristu, kurš ir kristīgās lūgšanas Skolotājs un Ceļš (sal. nr. 2607): "Kungs, iemāci mūs lūgties." ( Lk 11, 1)


Pirmā sadaļa. Lūgšana kristīgajā dzīvē

2558

"Liels ir ticības noslēpums." Baznīca to apliecina Apustuļu simbolā ( pirmā daļa ), un tā svin šo noslēpumu sakramentālajā liturģijā ( otrā daļa ), lai ticīgo dzīve tiktu pieskaņota Kristum Svētajā Garā Dievam Tēvam par godu ( trešā daļa ). Šis noslēpums ietver sevī prasību, lai ticīgie tam ticētu, to svinētu un no tā dzīvotu dzīvās un personiskās attiecībās ar dzīvo un patieso Dievu. Šīs attiecības ir lūgšana.


Kas ir lūgšana?


"Lūgšana man ir sirds trauksme uz augšu, vienkāršs skatiens, kas raidīts uz debesīm, pateicības un mīlestības sauciens - kā pārbaudījumos, tā arī prieka brīžos." [1]


Lūgšana kā Dieva dāvana
2559
2613,2736

"Lūgšana ir dvēseles pacelšana pie Dieva vai arī piedienīgu labumu lūgums Dievam." [2] Kāda ir mūsu iekšējā nostāja, kad lūdzamies? Vai griežamies pie Dieva no savas lepnības un mūsu pašu gribas augstumiem, vai arī no pazemīgas un satriektas sirds "dziļumiem" ( Ps 130, 1)? Tas, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts. [3] Pazemība ir lūgšanas pamats. "Mēs īsti nezinām, ko lai lūdzam." ( Rom 8, 26) Pazemība ir nostāja, kas ļauj saņemt lūgšanas dāvanu kā velti: cilvēks ir Dieva ubags. [4]

2560

"Ja tu pazītu Dieva dāvanu!" ( 4, 10) Lūgšanas brīnišķums atklājas tieši tur - akas malā, kur mēs nākam meklēt ūdeni, tur, kur Kristus nāk sastapties ar ikvienu cilvēku, Viņš ir pirmais, kas mūs meklē, un tas ir Viņš, kas lūdz dzert. Jēzus ir izslāpis, Viņa lūgums nāk no Dieva, kas ilgojas pēc mums, dziļumiem. Lūgšana, vai mēs to apzināmies vai ne, ir Dieva slāpju sastapšanās ar mūsējām. Dievam slāpst, lai mēs būtu izslāpuši pēc Viņa. [5]

2561

"Tu pati lūgtu no Viņa, un Viņš tev dotu dzīvo ūdeni." ( 4, 10) Šis mūsu lūgšanas veids - lūgšana kā lūgums - paradoksālā veidā ir atbilde. Tā ir atbilde dzīvā Dieva žēlabām: "Viņi atstāja mani, dzīvā ūdens avotu, lai izraktu sev tvertnes, cauras tvertnes" ( Jer 2, 13), tā ir ticības atbilde nepelnītajam pestīšanas solījumam [6], tā ir mīlestības atbilde viendzimušā Dēla slāpēm. [7]


Lūgšana kā derība
2562

No kurienes nāk cilvēka lūgšana? Lai arī kāda būtu lūgšanas valoda (žesti un vārdi), lūgšanā iesaistās viss cilvēks. Taču, lai apzīmētu vietu, no kurienes nāk lūgšana, Svētie Raksti dažreiz runā par dvēseli vai garu, bet visbiežāk - par sirdi (vairāk nekā tūkstoš reižu), sirds ir tā, kas lūdzas. Ja tā ir tālu no Dieva, tad izsacīt lūgšanu ir veltīgi.

2563
368
2699,1696

Cilvēka sirds ir mājoklis, kur "es esmu, kur es dzīvoju" (vai arī, izsakoties semītiski jeb Bībeles valodā: "kur es nokāpju"). Sirds ir mūsu apslēptais kodols, kas nav aptverams ne mūsu prātam, ne arī otram cilvēkam; vienīgi Dieva Gars var to izdibināt un pazīt. Cilvēka sirds ir vieta, kur tiek pieņemts lēmums, tā ir visdziļākā mūsu psihisko noslieču dzelme. Tā ir patiesības vieta, kur mēs izvēlamies dzīvību vai nāvi. Tā ir sastapšanās vieta, jo mēs, būdami Dieva atspulgs, vienmēr dzīvojam attiecībās ar kādu: sirds ir derības vieta.

2564

Kristīgā lūgšana būtībā ir derības attiecības starp Dievu un cilvēku Kristū. Lūgšana ir Dieva un cilvēka mijiedarbība; lūgšana nāk no Svētā Gara un no mums, tā ir pilnīgi vērsta uz Tēvu, vienotībā ar cilvēktapušā Dieva Dēla cilvēcisko gribu.


Lūgšana kā komūnija-vienotība
2565
260
792

Jaunajā derībā lūgšana ir Dieva bērnu dzīvās attiecības ar savu bezgalīgi labo Tēvu, ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu un ar Svēto Garu. Debesvalstības žēlastība ir "visas Svētās Trīsvienības vienotība ar visu cilvēka garu". [8] Tādējādi lūgšana ir dzīve trīskārt Svētā Dieva pastāvīgajā klātbūtnē un komūnijā-vienotībā ar Viņu. Šī dzīvā vienotība vienmēr ir iespējama, jo caur Kristību mēs esam kļuvuši viena būtne ar Kristu. [9] Lūgšana ir kristīga tik, cik tā mūs vieno ar Kristu un izplatās Baznīcā, kas ir Viņa Miesa. Lūgšanas plašuma un dziļuma mērs ir pati Kristus mīlestība. [10]


[1]Sv. Terēze no Bērna Jēzus, Manuskripts C, 25r: Manuscrits autobiographiques (Parīze, 1992), 389. un 390. lpp.
[2]Sv. Jānis Damaskietis, Expositio fidei, 68 [ De fide orthodoxa 3, 24]: PTS 12, 167 (PG 94, 1089).
[3]Sal. Lk 18, 9-14.
[4]Sal. sv. Augustīns, Sermo, 56, 6, 9: izd. P. Verbraken : Revue Bénédictine 68 (1958), 31 (PL 38, 381).
[5]Sal. sv. Augustīns, De diversus quæstionibus octoginta tribus, 64, 4: CCL 44A, 140 (PL 40, 56).
[6]Sal. 7, 37-39; Is 12, 3; 51, 1.
[7]Sal. 19, 28; Zah 12, 10; 13, 1.
[8]Sv. Gregors no Nazianzas, Oratio, 16, 9: PG 35, 945.
[9]Sal. Rom 6, 5.
[10]Sal. Ef 3, 18-21.