Pirmā nodaļa. Lūgšanas atklāsme


Vispārējais aicinājums uz lūgšanu

2566
296
355
28

Cilvēks tiecas pēc Dieva. Radīdams pasauli, Dievs ikvienu būtni no nebūtības "izsauc" eksistencē. Ar godu un slavu greznots [1], cilvēks, stāvot tikai nedaudz zemāk par eņģeļiem, ir spējīgs atzīt, cik Kunga vārds ir liels pār visu zemi. [2] Kaut arī grēka dēļ cilvēks ir zaudējis savu sākotnējo līdzību ar Dievu, viņš joprojām ir sava Radītāja attēls. Cilvēks joprojām saglabā ilgas pēc Tā, kurš viņu "saucis" uz eksistenci. Visas reliģijas liecina par šo ikviena cilvēka būtisko tieksmi. [3]

2567
30
142

Dievs pirmais aicina cilvēku. Kaut arī cilvēks aizmirst savu Radītāju vai paslēpjas tālu no Viņa vaiga, kaut arī pielūdz savus elkus vai apsūdz Dievu, ka Viņš to pametis, tomēr dzīvais un patiesais Dievs nenogurstoši aicina ikvienu cilvēku uz noslēpumaino sastapšanos lūgšanā. Šis uzticīgā Dieva mīlestības solis lūgšanā vienmēr ir pirmais, cilvēka solis vienmēr ir atbilde. Atbilstoši tam, kā Dievs sevi atklāj un kā Viņš cilvēku atklāj viņam pašam, lūgšana izpaužas kā savstarpējs aicinājums, kā derības drāma. Šī drāma savos vārdos un darbībā iesaista sirdi. Šī drāma atklājas visā pestīšanas vēsturē.


1. artikuls. Vecajā Derībā

2568
410
1736
2738

Vecajā Derībā lūgšana atklājas starp cilvēka grēkā krišanu un viņa piecelšanu, starp Dieva sāpīgo jautājumu saviem pirmajiem bērniem: "Kur tu esi? [..] Kāpēc tu to izdarīji?" ( Rad 3, 9. 13) un viendzimušā Dēla atbildi, Viņam ienākot pasaulē: "Lūk, es nāku, [..] lai izpildītu, Dievs, Tavu gribu." ( Ebr 10, 7) [4] Tādējādi lūgšana ir saistīta ar cilvēces vēsturi, tā ir attiecības ar Dievu vēstures gaitā.


Radīšana - lūgšanas avots
2569
288
58

Vispirmām kārtām cilvēks lūdzas, balstoties uz radītām realitātēm. Radīšanas grāmatas pirmās deviņas nodaļas apraksta šīs attiecības ar Dievu: Ābels upurē Dievam sava ganāmpulka pirmdzimtos jērus [5] ; Enošs piesauc Dieva vārdu [6], viņa dzīve ir ceļš kopā ar Dievu [7]. Noasa sniegtā upurdāvana ir "patīkama" Dievam, Dievs svētī Noasu un līdz ar viņu - visu radību [8], jo Noasa sirds ir taisnīga un krietna: arī viņš, Noass, "staigāja kopā ar Dievu" ( Rad 6, 9). Šāda veida lūgšanu īstenojuši daudzi jo daudzi visu reliģiju taisnīgie.

59

Dievs, noslēdzis nelaužamu derību ar visām dzīvajām būtnēm [9], vienmēr aicina cilvēkus Viņu lūgt. Taču Vecajā Derībā, sākot ar mūsu tēvu Ābrahamu, lūgšana tiek atklāta īpaši.


Apsolījums un ticības lūgšana
2570
145

Sadzirdējis Dieva aicinājumu, Ābrahams nekavējoties dodas ceļā, "kā Kungs viņam bija pavēlējis" ( Rad 12, 4): viņa sirds ir "pilnīgi pakļauta Vārdam", viņš paklausa. Lūgšanai būtiska ir sirds, kura pieņem lēmumus saskaņā ar Dieva gribu, prasme ieklausīties. Lūgšanas vārdi ir atkarīgi no tās. Taču Ābrahama lūgšana vispirms izpaužas darbos: būdams klusuma cilvēks, viņš uzceļ Kungam altāri katrā apstāšanās vietā. Un tikai pēc tam skan viņa pirmā lūgšana, izsacīta vārdos: tās ir apslēptas žēlabas, kuras atgādina Dievam Viņa apsolījumus, kas, kā šķiet, nepiepildās. [10] Tā jau no sākuma kļūst redzams viens no lūgšanas drāmas aspektiem - pārbaudījums, cik stipra ir ticība Dieva uzticībai.

2571
494
2635

Uzticējies Dievam [11], vadīdams savu dzīves gaitu Viņa klātbūtnē un ievērodams derību ar Viņu [12], patriarhs ir gatavs uzņemt savā teltī noslēpumaino Viesi; tā ir apbrīnojamā viesmīlība Mamrē, - prelūdija īstā apsolītā Dēla pasludināšanai. [13] Kopš tā brīža, kad Dievs bija Ābrahamam uzticējis savu nodomu, patriarha sirds ir pieskaņota sava Kunga līdzcietībai pret cilvēkiem, un Ābrahams uzdrošinās aizlūgt par tiem ar pārdrošu paļāvību. [14]

2572
603

Ābrahama ticības galējā attīrīšanās norisinās brīdī, kad viņam kā tam, "kurš bija saņēmis apsolījumus" ( Ebr 11, 17), tiek lūgts upurēt dēlu, ko viņam dāvājis Dievs. Taču viņa ticība nevājinās: "Dievs pats pagādās sev jēru dedzināmajam upurim" ( Rad 22, 8), "jo viņš uzskatīja, ka Dievs ir spējīgs uzmodināt arī mirušos" ( Ebr 11, 19). Tādējādi ticīgo tēvs Ābrahams tiek pielīdzināts Tēvam, kurš netaupīs pat savu Dēlu, bet ziedos Viņu mūsu visu labā. [15] Lūgšana atjauno cilvēkā līdzību ar Dievu un ļauj tam būt līdzdalīgam Dieva mīlestības varenībā, kas izpestī daudzus jo daudzus. [16]

2573
162

Savu apsolījumu Dievs atjauno Jēkabam, divpadsmit Izraēļa cilšu sentēvam. [17] Pirms sastapšanās ar savu brāli Ezavu, viņš visu nakti cīnās ar "kādu" noslēpumaino, kurš atsakās tam atklāt savu vārdu, bet, gaismai austot, svētī Jēkabu, atvadīdamies no viņa. Pēc Baznīcas garīgās tradīcijas - šis stāsts simboliski attēlo lūgšanu kā ticības cīņu un neatlaidības uzvaru. [18]


Mozus un vidutāja lūgšana
2574
62

Kad apsolījums sāk īstenoties (pasha, izceļošana, Likuma dāvana un derības noslēgšana), Mozus lūgšana kļūst par spilgtu piemēru aizlūguma lūgšanai, kura īstenosies Tajā, kas ir vienīgais "vidutājs starp Dievu un cilvēkiem, Cilvēks - Kristus Jēzus" ( 1 Tim 2, 5).

2575
205

Arī šeit Dievs tuvojas pirmais. Dievs aicina Mozu, uzrunādams viņu no degoša krūma. [19] Šis notikums uz visiem laikiem ieies vēsturē kā viens no lūgšanas pirmtēliem jūdu un kristiešu garīgajā tradīcijā. Patiešām, ja "Ābrahama, Īzāka un Jēkaba Dievs" aicina savu kalpu Mozu, tad tas nozīmē, ka Viņš ir dzīvais Dievs, kas grib, lai cilvēki dzīvotu. Viņš atklāj sevi tādēļ, lai tos pestītu, taču nevēlas to darīt viens pats, ne arī rīkoties pret cilvēku gribu: Dievs aicina Mozu, lai viņu sūtītu, lai viņu iesaistītu savā līdzcietībā un savā pestīšanas darbā. Šajā Mozus sūtīšanā izskan it kā Dieva lūgums, un Mozus pēc ilga strīda saskaņo savu gribu ar Dieva - Pestītāja - gribu. Taču šajā sarunā, kurā Dievs uztic sevi viņam, Mozus mācās arī lūgties: viņš cenšas izvairīties, viņš iebilst, taču visvairāk - lūdz, un kā atbilde Mozus lūgumam ir Kunga neizsakāmais vārds, kuru Dievs Mozum uztic un kurš atklāsies Dieva lielajos darbos.

2576
555

"Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā cilvēks mēdz runāt ar savu draugu." ( Izc 33, 11) Mozus lūgšana atklāj kontemplatīvo lūgšanu, pateicoties kurai Dieva kalps ir uzticīgs savai sūtībai. Mozus bieži un ilgi "apspriežas" ar Kungu: gan kāpdams kalnā, lai Viņu uzklausītu un pazemīgi lūgtu, gan arī nokāpdams pie tautas, lai atstāstītu tai Dieva vārdus un to vadītu. "Viņš visā manā namā ir uzticams. ...Ar viņu es runāju vaigu vaigā, un viņš Kungu redz tieši" ( Sk 12, 7-8), jo "Mozus bija vispazemīgākais vīrs no visiem cilvēkiem, kas dzīvoja virs zemes" ( Sk 12, 3).

2577
210
2635
214

Šajā tuvībā ar uzticīgo, lēnprātīgo un mīlestības pilno Dievu [20] Mozus ir smēlies spēku un izturību savai aizbildniecības sūtībai. Viņš nelūdzas par sevi, bet par tautu, kuru Dievs sev ieguvis. Jau tad, kad notika cīņa ar amalekiešiem [21], Mozus iestājās kā aizbildnis, tāpat viņš darīja, lai panāktu Mirjamas izveseļošanos [22]. Taču īpaši Mozus aizbildniecība izpaudās tautas apostāzes brīdī, kad viņš "nostājās" Dieva priekšā ( Ps 106, 23), lai glābtu tautu. [23] Viņa lūgšanas argumenti (lūgt par kādu ir arī noslēpumaina cīņa) iedvesmos gan ebreju tautas, gan Baznīcas izcilo lūgšanas cilvēku uzdrošināšanos: Dievs ir mīlestība, tātad Viņš ir taisnīgs un uzticīgs; Viņš nevar būt pretrunā pats ar sevi, Viņam ir jāatceras savi brīnišķie darbi, jo uz spēles ir Viņa godība; Viņš nevar atstāt šo tautu, kas nes Viņa vārdu.


Dāvids un ķēniņa lūgšana
2578

Dieva tautas lūgšana uzplauks Dieva mājokļa ēnā, tas ir, - derības šķirsta un - vēlāk - tempļa ēnā. Lūgšanu tautai vispirms jau mācījuši tautas vadoņi: ganītāji un pravieši. Samuēls, būdams bērns, noteikti ir mācījies no savas mātes, kā "turēties Kunga priekšā" [24], un no priestera Heli viņš mācījies to, kā ieklausīties Dieva Vārdā: "Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās" ( 1 Sam 3, 9-10); vēlāk viņš iepazinis arī aizlūgšanas vērtību un nozīmi: "Lai es negrēkoju pret Kungu, vairs nelūdzoties par jums un vairs nemācot jums staigāt labo un taisno ceļu!" ( 1 Sam 12, 23)

2579
709
436

Dāvids ir īpašā veidā ķēniņš "pēc Dieva sirds", ganītājs, kas lūdzas par savu tautu un tās vārdā. Viņa padevība Dieva gribai, Dieva slavināšana un viņa nožēla ir kā piemērs tautas lūgšanai. Tā kā Dāvids ir Dieva svaidītais, tad viņa lūgšana ir uzticīga pakļaušanās dievišķajam apsolījumam [25], viņa lūgšana ir mīlestības un prieka pilna paļāvība uz To, kurš ir vienīgais Ķēniņš un Kungs. Psalmos Dāvidu redzam Svētā Gara iedvesmotu, viņš ir pirmais jūdu un kristīgās lūgšanas pravietis. Un Kristus - īstā Mesijas un Dāvida Dēla - lūgšana atklās un piepildīs šīs lūgšanas jēgu.

2580
583

Jeruzalemes templi, lūgšanu namu, kuru Dāvids gribēja uzcelt, uzcels viņa dēls Salomons. Tempļa veltīšanas lūgšanas [26] pamatā ir Dieva apsolījums un Viņa derība, Viņa vārda darbīgā klātbūtne savas tautas vidū un atgādinājums par izceļošanas notikumu. Tad ķēniņš paceļ rokas pret debesīm un pazemīgi lūdz Kungu par sevi, par visu tautu, par visām nākamajām paaudzēm, lūdz piedot grēkus un lūdz par ļaužu dienišķajām vajadzībām, lai visas tautas zinātu, ka Viņš ir vienīgais Dievs, un lai Viņa tautas sirds visā pilnībā piederētu Viņam.


Elijs, pravieši un sirds atgriešanās
2581
1150

Templim vajadzēja kļūt par vietu, kur Dieva tauta tiktu audzināta lūgšanā: svētceļojumi, svinības, upurēšanas, vakara upuris, vīraks, upura maizes, - visas šīs visaugstā un pavisam tuvā Dieva svētuma un godības zīmes bija kā aicinājums un ceļš uz lūgšanu. Taču rituālu izpildīšana bieži vien tautu noveda līdz pārāk ārišķīgam kultam. Tautai bija nepieciešama audzināšana ticībā un atgriešanās savā sirdī pie Dieva. Šo sūtību veica pravieši gan pirms, gan pēc izceļošanas.

2582

Elijs ir praviešu tēvs, viņš ir no to cilvēku paaudzes, kuri meklē Dievu, kuri ilgojas skatīt Viņa Vaigu. [27] Vārds "Elija" nozīmē "Kungs ir mans Dievs", tas izsaka tautas saucienu, kas skanēja kā atbilde Elija lūgšanai uz Karmela kalna. [28] Jēkabs, aicinot mūs uz lūgšanu, atgādina par Eliju: "Daudz spēj taisnīga cilvēka neatlaidīga lūgšana." ( Jk 5, 16) [29]

2583

Pēc tam, kad Elijs, dzīvodams vientulībā pie Keritas strauta, bija sapratis, kas ir žēlsirdība, viņš māca atraitnei no Sareptas, ko nozīmē ticība Dieva Vārdam, ticība, kuru viņš apstiprina ar dedzīgu lūgšanu: Dievs dara brīnumu - atraitnes dēlā atgriežas dzīvība. [30]

696

Galīgais pārbaudījums Dieva tautas ticībai bija upurēšana uz Karmela kalna, kad Kungs, atbildot uz Elija pazemīgo lūgumu, pieņēma viņa upuri, to sadedzinot ar savu uguni ap to laiku, "kad mēdz salikt vakara upuri". "Uzklausi mani, Kungs, uzklausi mani!" Šie Elija vārdi austrumu rita Baznīcas liturģijā tiek izrunāti Euharistiskās epiklēzes laikā. [31]

555

Visbeidzot, iedams pa tuksneša ceļu uz vietu, kur savai tautai reiz bija atklājies dzīvais un patiesais Dievs, Elijs, tāpat kā Mozus, paslēpjas "kādā alā", kamēr "gāja garām" Dieva noslēpumainā Klātbūtne. [32] Taču tikai uz Pārveidošanās kalna sevi atklās Tas, kura vaigu viņi gribēja skatīt [33] : Dieva Godība skatāma krustā sistajā un augšāmceltajā Kristū [34].

2584
2709

Būdami divatā ar Dievu, pravieši gūst gaismu un spēku savai sūtībai. Viņu lūgšana nav vis bēgšana no neuzticīgās pasaules, bet gan ieklausīšanās Dieva Vārdā. Dažreiz tā izpaužas kā strīds vai žēlabas, taču vienmēr tā ir aizlūgums, kas gaida un sagatavo Dieva - Pestītāja, vēstures Kunga, iejaukšanos. [35]


Psalmi - svētsapulces lūgšana
2585
1093

No Dāvida laikiem līdz pat Mesijas atnākšanai Svētie Raksti satur lūgšanu tekstus, kas liecina par lūgšanas padziļināšanos - gan attiecībā pret sevi, gan pret citiem. [36] Psalmi mazpamazām tika sakopoti vienā krājumā ar piecām daļām: Psalmu (jeb "Slavu dziesmu") grāmatā, kas ir Vecās Derības šedevrs.

2586
1177

Psalmi iedvesmo un izsaka sapulcējušās Dieva tautas lūgšanu gan svētku reizēs Jeruzalemē, gan arī katrā sabatā sinagogās. Šī lūgšana ir reizē gan personiska, gan kolektīva; tā skar gan tos, kas lūdzas, gan arī visus cilvēkus; šī lūgšana paceļas no Svētās zemes un diasporas kopienām, taču tā iekļauj sevī visu radību; tā piemin pagātnes notikumus no atpestīšanas vēstures un sniedzas līdz pat vēstures piepildījumam; tajā tiek pieminēti tie Dieva apsolījumi, kas jau īstenojušies, un tajā tiek paustas ilgas pēc Mesijas, kas piepildīs šos apsolījumus pilnīgi un galīgi. Psalmi, izrunāti Kristū kā lūgšana un Viņā piepildījušies, ieņem būtisku vietu Viņa Baznīcas lūgšanā. [37]

2587
2641

Psalmi ir grāmata, kurā Dieva Vārds kļūst par cilvēka lūgšanu. Citās Vecās Derības grāmatās "vārdi sludina Dieva darbus [cilvēku labā] un ļauj atklāt noslēpumu, kuru šie vārdi satur". [38] Psalmu grāmatā psalmista vārdi, kad tie tiek dziedāti Dievam, atgādina par Viņa pestīšanas darbiem. Viens un tas pats Gars iedvesmo Dieva darbu un cilvēka atbildi. Kristus apvienos vienu un otru. Viņā psalmi nemitīgi mūs māca lūgties.

2588

Psalmu lūgšanas izteiksmes daudzveidība vienlaikus izpaužas gan tempļa liturģijā, gan arī cilvēka sirdī. Vai tā būtu himna vai lūgšana spaidos, vai pateicības lūgšana, vai arī individuāls vai kolektīvs lūgums, karaliska vai svētceļojuma dziesma, gudrības apcere - jebkurā gadījumā psalmi ir spogulis, kurā redzami Dieva brīnumdarbi Viņa tautas vēsturē un paša psalmista cilvēciskie pārdzīvojumi dažādos apstākļos. Psalms var atspoguļot kādu pagātnes notikumu, taču tā izteiksme ir tik atturīga un neizpušķota, ka ar psalmu iespējams patiesi lūgties jebkura sociālā stāvokļa un ikviena laikmeta cilvēkiem.

2589
304

Psalmiem raksturīgas noteiktas iezīmes: lūgšanas vienkāršība un vaļsirdība, ilgas pēc paša Dieva - caur visu labo un ar visu to, kas ir labs radībā; nelabvēlīgā situācija, kādā atrodas ticīgais, kurš nedalītas mīlestības uz Kungu dēļ ir pakļauts ienaidnieku un kārdinājumu uzbrukumiem un kurš gaida, ko darīs uzticīgais Dievs, saglabājot pārliecību par Viņa mīlestību un atdodot sevi Dieva gribai. Psalmu lūgšanas vienmēr ir slavas dziesmas; tādēļ arī psalmu krājuma kopējais nosaukums - "Slavas dziesmas" - tik labi atbilst psalmu saturam. Psalmu krājums, sakopots svētsapulces kulta vajadzībām, liek izskanēt aicinājumam uz lūgšanu un dzied atbildi uz šo aicinājumu: "Hallelu-Ja!" (Alleluja), "Slavējiet Kungu!".


"Kas gan ir labāks par psalmu? Tāpēc arī Dāvids ļoti labi saka: 'Slavējiet Kungu, jo psalms ir laba lieta - tas mūsu Dievam ir liels un skaists slavinājums!' Un tā ir patiesība; jo psalms ir tautas izrunāta svētība, psalms ir Dieva slavinājums, ko dzied svētsapulce, psalms ir visu klātesošo piekrišanas izpausme, visas radības izrunāts vārds, Baznīcas balss, daiļskanīgs ticības apliecinājums...". [39]


Kopsavilkums

2590

"Lūgšana ir dvēseles pacelšana pie Dieva vai arī piedienīgu labumu lūgums Dievam." [40]

2591

Dievs nenogurstoši aicina ikvienu personu uz noslēpumaino sastapšanos ar Viņu. Lūgšana pavada visu pestīšanas vēsturi kā Dieva un cilvēka savstarpējā sasaukšanās.

2592

Ābrahama un Jēkaba lūgšana izpaužas kā ticības cīņa paļāvībā uz Dieva uzticību un pārliecībā par to, ka neatlaidība tiks atalgota ar apsolīto uzvaru.

2593

Mozus lūgšana atbild dzīvā Dieva iniciatīvai, Viņa tautas pestīšanai. Šī lūgšana ir pirmtēls vienīgā Vidutāja, Jēzus Kristus, aizlūgumam.

2594

Dieva tautas lūgšana uzplaukst Dieva mājokļa, derības šķirsta un tempļa pavēnī, garīgo ganu, īpaši - ķēniņa Dāvida - vadībā, tāpat arī praviešu vadībā.

2595

Pravieši aicina uz sirds atgriešanos, un, kvēli meklēdami Dieva vaigu, kā, piemēram, Elijs, tie aizbilst par tautu.

2596

Psalmi Vecajā Derībā ir lūgšanas šedevrs. Tā ir reizē gan personiska, gan kopēja lūgšana. Psalmi, pieminot apsolījumus, kas jau piepildījušies un paužot cerību par Mesijas atnākšanu, aptver visas vēstures dimensijas.

2597

Tā kā Kristus lūdzās psalmus un tie Viņā ir piepildījušies, tad psalmi ir Viņa Baznīcas lūgšanas būtiska un paliekoša sastāvdaļa, tie ir piemēroti jebkura sociālā stāvokļa un ikviena laikmeta cilvēkiem.


2. Artikuls. Laikiem piepildoties

2598

Lūgšanas drāma pilnībā mums ir atklāta Vārdā, kas tapis miesa un dzīvojis mūsu vidū. Censties izprast Viņa lūgšanu, pateicoties visam tam, ko par lūgšanu sludina Viņa liecinieki Evaņģēlijā, - tas nozīmē tuvināties svētajam Kungam Jēzum kā degošajam krūmam: vispirms tas ir raudzīties uz Viņu - kā Viņš pats lūdzas, pēc tam - ieklausīties, kā Viņš mūs māca lūgties, un, visbeidzot, saprast, kā Viņš uzklausa mūsu lūgšanu.


Jēzus lūdzas
2599
470,473
584
534

Dieva Dēls, kļuvis Jaunavas Dēls, iemācījās lūgties ar savu cilvēka sirdi. Viņš to iemācījās no savas mātes, kas glabāja visas "šīs lielās lietas", ko viņa bija saņēmusi no Visvarenā, un apcerēja tās savā sirdī. [41] Jēzus mācījās lūgties arī Nazaretes sinagogā un templī, izmantojot savas tautas lūgšanas vārdus un ritmu. Taču Viņa lūgšana nāk vēl no kāda cita avota, kas ir ļoti noslēpumains, kā Viņš pats liek to saprast, kad ir divpadsmit gadus vecs: "Man vajag būt pie tā, kas attiecas uz manu Tēvu." ( Lk 2, 49) Šeit sāk atklāties tas, kas, laikiem piepildoties, ir jauns lūgšanā: lūgšana ir Dēla lūgšana, ko Tēvs gaida no saviem bērniem. Šo lūgšanu savā cilvēciskajā dabā visbeidzot pats viendzimušais Dēls dzīvos kopā ar cilvēkiem un viņu dēļ.

2600
535,554
612
858,443

Sv. Lūkasa evaņģēlijs uzsver Svētā Gara darbību, kā arī lūgšanas jēgu Kristus veiktajā kalpojumā. Pirms izšķirošiem brīžiem savā sūtībā Jēzus lūdzas: pirms tam, kad Tēvs par Viņu liecina Viņa Kristības [42] un Pārveidošanās brīdī [43], pirms Tēva mīlestības nodoma piepildīšanas savās ciešanās [44]. Viņš lūdzas arī pirms izšķirošajiem brīžiem, kas saistīti ar Viņa apustuļu sūtību: pirms divpadsmit apustuļu izvēlēšanās un aicināšanas [45], pirms tam, kad Pēteris apliecina Viņu kā "Dieva Svaidīto" [46] jeb Kristu, - lai apustuļu galvas ticība būtu nesatricināma arī kārdinājumos [47]. Jēzus lūgšana pirms pestīšanas notikumiem, kurus Tēvs Viņam lūdz piepildīt, ir pazemīga un paļāvības pilna savas cilvēciskās gribas nodošana Tēva mīlošajai gribai.

2601
2765

"Gadījās, ka Jēzus, uzturoties kādā vietā, lūdzās, un, kad Viņš bija pabeidzis, viens no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: 'Kungs, iemāci mūs lūgties.'" ( Lk 11, 1) Vai Kristus māceklis nesāk ilgoties pēc lūgšanas, raugoties vispirms uz savu Mācītāju, kas lūdzas? Un tā viņš var mācīties lūgties no lūgšanas Skolotāja. Tikai uzlūkodami Dēlu un ieklausīdamies Viņā, bērni iemācās lūgt Tēvu.

2602
616

Jēzus bieži vien aiziet nomaļus, vientulībā, uz kalna, lielākoties naktīs, lai lūgtos. [48] Savā lūgšanā Viņš iekļauj cilvēkus, jo iemiesojoties Viņš taču ir uzņēmis sevī visu cilvēci, un cilvēkus Viņš dāvā Tēvam, dāvādams pats sevi. Pats būdams Vārds, kas "uzņēmis miesu", Viņš savā cilvēciskajā lūgšanā dalās visā tajā, ko pārdzīvo "Viņa brāļi" [49] ; Jēzus jūt līdzi viņu vājībām, lai viņus no tām atbrīvotu [50]. Tieši tādēļ jau Tēvs Viņu ir sūtījis. Tādējādi Viņa vārdi un darbi uzlūkojami kā Viņa "apslēptās lūgšanas" redzamā izpausme.

2603
2637
2546
494

No visa tā laika, kad Kristus veica savu kalpojumu, evaņģēlisti ir ielāgojuši divas skaidri izteiktas lūgšanas. Un katra no tām sākas ar pateicību. Pirmajā [51] Jēzus apliecina Tēvu, godā Viņu un svētī Viņu, jo Tēvs ir apslēpis debesu valstības noslēpumus tiem, kas uzskata sevi par mācītiem, bet tos atklājis "vismazākajiem" (Kalna sprediķa svētībās minētajiem nabagajiem). Kad Jēzus, dziļi iekšēji notrīsēdams, iesaucas: "Jā, Tēvs!" - tad šis sauciens atklāj Viņa sirds dzīles, Viņa piekrišanu Tēva "labpatikai", tajā atbalsojas Viņa Mātes "Fiat" Jēzus ieņemšanas brīdī, un tas ir kā prelūdija tam, ko Viņš sacīs Tēvam savas agonijas brīdī. It visa Jēzus lūgšana ir šajā mīlestības pilnajā piekrišanas apliecinājumā, kuru Viņš ar savu cilvēka sirdi izsaka Tēva "gribas noslēpumam". [52]

2604
478

Otro no lūgšanām, kas ir fiksētas, atstāsta sv. Jānis [53], un to Jēzus saka pirms Lāzara augšāmcelšanas no miroņiem. Pirms šī notikuma Jēzus pateicas: "Tēvs, es Tev pateicos, ka Tu mani uzklausīji", tas nozīmē, ka Tēvs vienmēr uzklausa Viņa lūgšanu; un Jēzus tūlīt pat piebilst: "Es tomēr zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi", tas nozīmē, ka, no savas puses, Jēzus nemitīgi lūdz. Tādējādi Jēzus lūgšana, kas izteikta pateicības garā, mums atklāj, kā jālūdz: pirms dāvana tiek dota, Jēzus piekrīt Tam, kas dod un kas dod sevi savās dāvanās. Jo Dāvātājs ir vērtīgāks par pasniegto dāvanu, Viņš ir "Dārgmanta", un Viņā ir Viņa Dēla sirds; dāvana tiek "pielikta klāt". [54]

2746

Jēzus "priesteriskajai" lūgšanai [55] ir unikāla vieta pestīšanas norisē. Šī lūgšana tiks apcerēta pirmās nodaļas nobeigumā. Tā patiešām atklāj mūsu Augstā priestera pastāvīgo lūgšanu, un tai pašā laikā tā satur to, ko Viņš mums māca lūgšanā mūsu Tēvam, kas tiks apskatīta otrajā nodaļā.

2605
614

Kad ir pienākusi stunda piepildīt Tēva mīlestības nodomu, Jēzus ļauj nedaudz ieskatīties savas Dēla lūgšanas neizdibināmajā dziļumā. Tas norisinās ne tikai tajā brīdī, kad Viņš pats pēc savas brīvās izvēles upurē sevi: "Tēvs. .. ne mana griba, bet gan Tava" ( Lk 22, 42), bet līdz pat pēdējiem vārdiem, kurus Viņš izsaka pie krusta, - tur, kur lūgties un atdot sevi ir viens un tas pats: "Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara" ( Lk 23, 34); "Patiesi, es tev saku : Šodien tu būsi ar mani paradīzē" ( Lk 23, 43); "Sieviet, lūk, tavs dēls!" [..] "Lūk, tava Māte!" ( 19, 26-27); "Man slāpst" ( 19, 28); "Mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?" ( Mk 15, 34) [56] ; "Ir piepildīts" ( 19, 30); "Tēvs, tavās rokās es atdodu savu garu" ( Lk 23, 46), līdz brīdim, kad "iekliedzies skaļā balsī", Viņš mirst atdodot savu garu [57].

2606
403
653
2587

Viss grēka un nāves paverdzinātās cilvēces posts - kopš pasaules sākuma līdz pat beigām - visi pestīšanas vēstures laikā izsacītie lūgumi un aizlūgumi ir ietverti šajā iemiesotā Vārda saucienā. Un, lūk, visu to Tēvs uzņem un, pārsniedzot jebkuru cerību, uzklausa, augšāmceldams savu Dēlu. Tādējādi piepildās un noslēdzas lūgšanas drāma visas radīšanas un pestīšanas norisē. Psalmu grāmata mums sniedz tās atslēgu Kristū. Un tāpēc Tēvs to saka augšāmcelšanās Šodienā: "Tu esi mans dēls, šodien es Tevi dzemdināju. Prasi man, un es Tev došu mantojumā tautas un Tavā īpašumā zemes robežas." ( Ps 2, 7-8) [58]


Vēstule ebrejiem dramatiskos vārdos izsaka to, kā Jēzus lūgšana īsteno pestīšanas uzvaru: "Savas miesas dienās Viņš ar asarām, skaļi saukdams, raidīja karstas lūgšanas un lūgumus Tam, kurš spēja Viņu izglābt no nāves, un savas padevības dēļ Viņš tika uzklausīts. Un lai gan Viņš bija Dēls, Viņš tomēr iemācījās paklausību caur to, ko tika izcietis. Un, kad visu bija izpildījis, Viņš kļuva visiem, kas Viņam paklausa, mūžīgās pestīšanas devējs." ( Ebr 5, 7-9)


Jēzus māca lūgties
2607
520

Jēzus mums māca lūgties jau tad, kad Viņš pats lūdzas. Mūsu lūgšanas ceļš, kas ved pie Dieva, ir Viņa lūgšana Tēvam. Taču Evaņģēlijs mums sniedz arī mācību, kurā Jēzus atklāti skaidro, kas ir lūgšana. Kā skolotājs Viņš mūs sastop tur, kur mēs esam, un pakāpeniski ved pie Tēva. Vēršoties pie ļaudīm, kas Viņam seko, Jēzus sāk ar to, ko viņi par lūgšanu jau zina no Vecās Derības, un tad Viņš paver tiem ceļu, kas ļauj tiem izprast visu to jauno, ko nes debesu valstība, "kas nāk". Un tad šo jauno Viņš tiem atklāj līdzībās. Visbeidzot, ar saviem mācekļiem, kam būs jākļūst par lūgšanas skolotājiem Viņa Baznīcā, Jēzus atklāti runā par Tēvu un Svēto Garu.

2608
541,1430

Jēzus Kalna sprediķī īpaši uzsver nepieciešamību pārveidot sirdi : pirms upurdāvanu nešanas uz altāra izlīgt ar brāli [59], mīlēt ienaidniekus un lūgties par vajātājiem [60], lūgt Tēvu "slepenībā" ( Mt 6, 6), neizplūstot liekvārdībā [61], lūgšanā piedodot no visas sirds [62], nemitīgi tiekties pēc sirdsšķīstības un meklēt Dieva valstību [63]. Šī sirds pārveidošana ir pilnībā vērsta uz Tēvu. Tā ir dēla vai meitas sirds pievēršanās Tēvam.

2609
153
1814

Tādējādi sirds, kas nolēmusi pārveidoties, iemācās lūgties ticībā. Ticība ir dēla vai meitas pievēršanās Dievam - savam Tēvam, kas pārsniedz visu, ko mēs jūtam un saprotam. Tā ir kļuvusi iespējama vienīgi tāpēc, ka mīļotais Dēls mums pavēris ceļu uz Tēvu. Dēls var mums lūgt "meklēt" un "klauvēt", jo Viņš pats ir durvis un ceļš. [64]

2610
165

Pirms Viņš saņem no Tēva dāvanas, Jēzus lūdz Tēvu un Viņam pateicas. Jēzus mums māca šo Dēla uzdrošināšanos : "Visu, ko jūs, Dievu lūgdami, lūgsiet, ticiet, ka jau saņēmāt." ( Mk 11, 24) Tāds ir lūgšanas spēks: "Visu var tas, kas tic" ( Mk 9, 23), tāda ir ticība, kas nesvārstās. [65] Cik ļoti Jēzus ir apbēdināts par savu tuvinieku "neticību" ( Mk 6, 6) un mācekļu mazticību [66], tikpat Viņš ir sajūsmināts par romiešu centuriona [67] un kanānietes lielo ticību [68].

2611
2827

Ticības lūgšana nenozīmē sacīt vienīgi: "Kungs, Kungs!", bet pieskaņot savu sirdi Tēva gribai, lai to īstenotu [69]. Jēzus aicina savus mācekļus vienmēr ietvert lūgšanā šo līdzdalību Dieva nodoma īstenošanā. [70]

2612
672
2725

Jēzū "Dieva valstība ir pietuvojusies" ( Mk 1, 15), Viņš aicina ne tikai uz sirds pārveidošanu un ticību, bet arī būt nomodā. Lūgšanā māceklis ir nomodā par To, kurš Ir un kurš Nāk, savā atmiņā glabādams Viņa pirmo atnākšanu miesas pazemībā un cerot uz Viņa otro atnākšanu visā godībā. [71] Tā kā mācekļi ir vienoti ar savu Mācītāju, tad viņu lūgšana ir cīņa, un, tikai būdami nomodā lūgšanā, viņi var izvairīties no kārdināšanas. [72]

2613

Sv. Lūkass mums ir atstājis mantojumā trīs galvenās līdzības par lūgšanu:

546

Pirmā - par "neatlaidīgo draugu" [73] aicina uz neatlaidību lūgšanā: "Klauvējiet, un jums atvērs." Tam, kurš šādi lūdzas, debesu Tēvs "dos visu, kas viņam ir vajadzīgs", un it īpaši Svēto Garu, kas sevī ietver visas dāvanas.


Otrā - par "neatlaidīgo atraitni" [74] stāsta par vienu no lūgšanas īpašībām - vienmēr jālūdzas nenogurstoši, ar pacietību, kas sakņojas ticībā. "Bet Cilvēka Dēls, kad Viņš atnāks, vai atradīs ticību uz zemes?"

2559

Trešā līdzība - par "farizeju un muitnieku" [75] stāsta par lūdzošas sirds pazemību. "Mans Dievs, apžēlojies par mani, grēcinieku." Šo lūgšanu Baznīca ir darījusi par savu, nemitīgi saucot: "Kyrie, eleison!"

2614
434

Kad Jēzus uztic saviem mācekļiem noslēpumu, kā lūgt Tēvu, Viņš tiem izpauž, kādai jābūt viņu un mūsu lūgšanai, kad Viņš savā pagodinātajā cilvēciskumā būs atgriezies pie Tēva. Viņš atklāj kaut ko jaunu - "lūgt Viņa vārdā". [76] Ticība uz Jēzu paver mācekļiem ceļu uz Tēva iepazīšanu, jo Jēzus ir "ceļš, patiesība un dzīvība" ( 14, 6). Ticība nes augļus mīlestībā: ievērot Viņa Vārdu, Viņa baušļus, palikt kopā ar Viņu Tēvā, kurš mūs mīl Jēzū tik ļoti, ka mājo mūsos. Pamats pārliecībai par to, ka mūsu lūgšanas tiks uzklausītas, jaunajā derībā ir Jēzus lūgšana. [77]

2615
728

Vēl vairāk: kad mūsu lūgšana ir vienota ar Jēzus lūgšanu, Tēvs mums dod "citu Iepriecinātāju [Paraklētu], lai tas paliktu pie [..] [mums] mūžam, Patiesības Garu" ( 14, 16-17). Šis jauninājums lūgšanā un tās nosacījumos tiek skaidri pausts atvadu uzrunā. [78] Svētajā Garā kristīgā lūgšana ir vienotība mīlestībā ar Tēvu ne tikai caur Kristu, bet arī Viņā : "Līdz šim jūs neko neesat lūguši manā vārdā. Lūdziet un jūs saņemsiet, lai jūsu prieks būtu pilnīgs." ( 16, 24)


Jēzus uzklausa lūgšanu
2616
548
2667

Lūgšanas, kas tika veltītas Viņam, Jēzus uzklausīja jau savas atklātās darbības laikā. Tas izpaudās zīmēs, kas ir priekšvēstneši Viņa nāves un augšāmcelšanās varenībai: Jēzus uzklausa ticības lūgšanu - vai tā būtu izteikta vārdos (lepras slimnieks [79] ; Jairs [80] ; kanāniete [81] ; laupītājs, kas atzina savu vainu [82] ), vai arī izskanējusi klusumā (cilvēki, kas pie Jēzus atnes paralizēto [83] ; ar asins kaiti slimā sieviete, kas skar Viņa apģērbu [84] ; grēciniece, kas raud un svaida Jēzu ar smaržīgām eļļām [85] ). Lūgums, ar kuru pie Jēzus griežas aklie, sacīdami: "Apžēlojies par mums, Dāvida Dēls!" (Mt 9, 27) vai "Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!" (Mk 10, 47), tradicionāli tiek saukta par Lūgšanu Jēzum. Tā tiek izrunāta šādiem vārdiem: "Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku!" Jēzus vienmēr - vai nu izdziedinot no slimības, vai piedodot grēkus - atbild uz lūgšanu, kas neatlaidīgi, ar ticību vēršas pie Viņa: "Ej! Tava ticība tevi ir izglābusi."


Sv. Augustīns brīnišķīgi pratis apkopot visas trīs Jēzus lūgšanas dimensijas: "Viņš lūdzas par mums kā mūsu Priesteris, Viņš lūdzas mūsos kā mūsu Galva, un mēs Viņu lūdzam kā savu Dievu. Atpazīsim taču mūsu balsis Viņā un Viņa balsi mūsos." [86]


Jaunavas Marijas lūgšana
2617
148
494
490

Marijas lūgšana mums tiek atklāta laiku piepildījuma rītausmā. Pirms Dieva Dēla iemiesošanās un Svētā Gara dāvāšanas viņas lūgšana neatkārtojamā veidā līdzdarbojās Tēva labvēlīgā nodoma piepildīšanā; tas norisinājās pasludināšanas brīdī, kad tika ieņemts Kristus [87], un Vasarsvētku dienā, lai tiktu izveidota Baznīca - Kristus Miesa [88]. Dieva pazemīgās kalpones ticībā Dieva Dāvana tika uzņemta tā, kā Viņš to ir gaidījis kopš laiku iesākuma. Viņa, kuru Visvarenais ir darījis "žēlastības pilnu", atbild, atdodot Viņam visu savu būtni: "Redzi, es esmu Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda." "Lai notiek" - tāda ir kristīgā lūgšana: atdot sevi visu Dievam, jo Viņš sevi visu ir atdevis mums.

2618
2674
726

Evaņģēlijs mums atklāj, kā Marija lūdzas un aizlūdz ticībā: Kānā [89] Jēzus Māte lūdz savu Dēlu parūpēties par kāzu mielastu, kas ir zīme citam Mielastam, Jēra kāzu mielastam, kurā Viņš dod savu Miesu un savas Asinis Baznīcai, Viņa Līgavai, pēc tās lūguma. Un Jaunavas Marijas lūgšana tiek uzklausīta tieši tai stundā, kad krusta pakājē tiek noslēgta jaunā derība [90], - Marija tiek uzklausīta kā Sieviete, jaunā Ieva, patiesā "dzīvo Māte".

2619
724

Lūk, kāpēc Marijas dziedājums [91], tas ir, "Magnificat" latīņu liturģijā, Megalinarions - Bizantijas liturģijā, vienlaikus ir gan Dieva Mātes dziedājums, gan arī Baznīcas dziedājums, Sionas Meitas dziedājums un jaunās Dieva tautas dziedājums, pateicības dziedājums par pestīšanas vēsturē saņemto žēlastības pārpilnību, "nabago" dziedājums, kuru cerība ir piepildīta, kad īstenojas solījumi "mūsu tēviem, Ābrahamam un viņa dzimumam mūžīgi".


Kopsavilkums

2620

Jaunajā Derībā pilnīgākais lūgšanas paraugs ir Jēzus kā Dēla lūgšana. Jēzus lūgšana, kas bieži vien norisinās vientulībā un slepenībā, sevī ietver mīlestības pilnu piekrišanu Tēva gribai līdz pat ciešanām uz krusta un absolūtu paļāvību, ka Viņa lūgšana tiks uzklausīta.

2621

Jēzus saviem mācekļiem māca, ka jālūdzas ar tīru sirdi, dzīvu un neatlaidīgu ticību, Dieva bērna uzdrošināšanos. Viņš tiem piekodina būt modriem un aicina tos ar saviem lūgumiem vērsties pie Dieva Viņa vārdā. Jēzus Kristus pats uzklausa lūgšanas, kas tiek Viņam veltītas.

2622

Jaunavas Marijas lūgšanu, kuru pauž viņas "Lai notiek!" un "Magnificat", raksturo tas, ka tā ir nesavtīga un ir pilnīga sevis atdošana ticībā.


3. Artikuls. Baznīcas laikmetā

2623
731

Vasarsvētku dienā apustuļiem, kas "turējās vienkopus" ( Apd 2, 1) un, gaidīdami Garu, "vienprātīgi pavadīja laiku lūgšanā" ( Apd 1, 14), tika dāvāts apsolītais Gars. Gars, kurš māca Baznīcu un atgādina tai visu, ko Jēzus bija sacījis [92], izkops arī Baznīcas lūgšanas dzīvi.

2624
1342

Pirmajā Jeruzalemes kopienā ticīgie "pastāvēja apustuļu mācībā un kopībā, maizes laušanā un lūgšanās" ( Apd 2, 42). Šī secība raksturo Baznīcas lūgšanu: tās pamatā ir apustuļu ticība, tā ir patiesa, pateicoties mīlestībai, un to uztur Euharistija.

2625
1092
1200

Šīs lūgšanas vispirmām kārtām ir tās, kuras ticīgie klausās un lasa Svētajos Rakstos, taču viņi tās aktualizē šodien, it īpaši psalmus, pamatojoties uz to piepildījuma Kristū. [93] Svētais Gars, kas šādi atgādina par Kristu savai Baznīcai, kura lūdzas, tāpat atklāj tai arī visu patiesību un liek rasties jaunām lūgšanas izpausmēm, kas izsaka neizdibināmo Kristus noslēpumu, kas ir darbībā Baznīcas dzīvē, sakramentos un sūtībā. Šīs lūgšanas izpausmes attīstīsies lielajās liturģiskajās un garīgajās tradīcijās. Lūgšanas formas - tādas, kādas tās atklātas kanoniskajos apustuliskajos Rakstos - vienmēr paliks kristīgās lūgšanas norma.


I. Svētīšana un pielūgsme

2626
1078

Ar vārdu svētīšana izsakām kristīgās lūgšanas iekšējo virzību: tā ir Dieva sastapšanās ar cilvēku; tajā Dieva dāvana un cilvēka atbilde viens otram atsaucas un viens ar otru savienojas. Svētīšanas lūgšana ir cilvēka atbilde uz Dieva dāvanām: tā kā Dievs svētī, tad cilvēka sirds, uz to atbildot, var svētīt Viņu, kurš ir jebkuras svētības Avots.

2627
1083

Šī virzība izpaužas divējādi: reizēm tā paceļas Svētajā Garā caur Kristu uz Tēvu (mēs Viņu svētījam par to, ka Viņš mūs ir svētījis [94] ); citreiz tā neatlaidīgi lūdz Svētā Gara žēlastību, kas caur Kristu nonāk no Tēva (tas ir Viņš, kas mūs svētī [95] ).

2628
2096,2097
2559

Pielūgsme ir pirmā stāja, kuru ieņem cilvēks, kas Radītāja priekšā atzīst sevi par radību. Tā cildina Kunga, kurš mūs radījis, diženumu, [96] un Pestītāja, kurš mūs atbrīvo no ļaunuma, visvarenību. Šī stāja ir cilvēka gara noliekšanās "godības Karaļa" priekšā [97], šī stāja apliecina arī cieņas pilnu klusumu Dieva priekšā, kurš "vienmēr [..] ir lielākais" [98]. Trīskārt svētā un vismīlošā Dieva pielūgsme attīsta cilvēkā pazemību un piešķir drosmi mūsu neatlaidīgajiem lūgumiem.


II. Lūguma izteikšana

2629
396

Vārdi, kas Jaunajā Derībā apzīmē neatlaidīgu lūgumu, ir niansēm bagāti: izlūgt, prasīt, neatlaidīgi aicināt, piesaukt, saukt, izsaukties un pat "cīnīties lūgšanā". [99] Taču visierastākā šīs lūgšanas forma, jo arī visspontānākā, ir lūguma izteikšana. Izsakot lūgšanā kādu lūgumu, mēs apliecinām to, ka apzināmies savu ciešo saikni ar Dievu: būdami radības, mēs paši sev neesam ne iesākums, ne noteicēji pārbaudījumos, ne arī paši sev esam galamērķis, un pie tam kā kristieši mēs zinām, ka, būdami grēcinieki, novēršamies no mūsu Tēva. Vēršoties pie Viņa ar lūgumu, mēs jau atgriežamies pie Viņa.

2630
2090

Jaunā Derība praktiski nesatur raudu lūgšanas, kas bieži sastopamas Vecajā Derībā. Turpmāk lūdzoties caur Kristu, kas ir augšāmcēlies, Baznīcas lūgumu nes cerība, kaut arī mēs vēl gaidām un mums dienu no dienas ir jāpārveido savas sirdis. Tādējādi kristiešu lūgumus, kas nāk no sirds dziļumiem, sv. Pāvils sauc par nopūtām : tās ir gan radības nopūtas, kas "vaid un cieš mokas" ( Rom 8, 22), gan arī mūsu, kas gaidām "mūsu miesas izpestīšanu, jo cerībā mēs jau esam atpestīti" ( Rom 8, 23-24), nopūtas; visbeidzot, tās ir arī paša Svētā Gara neizsakāmās nopūtas, kurš "palīdz mūsu vājumam, jo mēs īsti nezinām, ko lai lūdzam" ( Rom 8, 26).

2631
2838

Lūgums piedot ir pirmais solis lūgšanā, kurā tiek izteikts konkrēts lūgums (sal. muitnieka lūgšanu: "Esi žēlīgs man, grēciniekam", Lk 18, 13). Tas ir taisnīgas un skaidras lūgšanas priekšnoteikums. Paļāvības pilnā pazemībā mēs saņemam gaismu, kas ir dota tiem, kas ir vienoti ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu, kā arī savstarpēji vienoti [100] : tad "visu, ko lūgsim, mēs saņemsim no Dieva" ( 1 Jņ 3, 22). Lūgums piedot ievada gan euharistisko Liturģiju, gan arī personisko lūgšanu.

2632
2816
1942
2854

Saskaņā ar Jēzus mācību, kristīgās lūgšanas centrā ir ilgas un tiekšanās pēc Dieva valstības, kas "nāk". [101] Pastāv zināma kārtība, kādā mēs izsakām lūgumus: vispirms mēs lūdzam Dieva valstību, pēc tam visu, kas nepieciešams, lai to sagaidītu un veicinātu tās atnākšanu. Šī pašreizējā Baznīcas līdzdarbošanās Kristus un Svētā Gara sūtībā ir apustuliskās kopienas lūgšanas priekšmets. [102] Tā ir Pāvila, izcilā apustuļa, lūgšana, kas mums atklāj, cik ļoti kristīgo lūgšanu būtu jāiedzīvina dievišķajām rūpēm par visām Baznīcām. [103] Lūdzoties ikviens kristītais darbojas Dieva valstības atnākšanas labā.

2633
2830

Kad šādā veidā mēs kļūstam līdzdalīgi Dieva pestījošajā mīlestībā, mums kļūst saprotams, ka Dievam var uzticēt ikvienu vajadzību. Līdz ar mūsu lūgšanām, kuras mēs Kristus vārdā veltām Tēvam, tiek pagodināts Kristus, kas visu uzņēmās uz sevis, lai visu atpirktu. [104] Jēkabs [105] un sv. Pāvils mūs aicina ar šādu pārliecību lūgties ikvienā gadījumā [106].


III. Aizlūgums

2634
432

Aizlūgums ir tāds lūgšanas veids, kas mūs tuvina Jēzus lūgšanai. Jo Viņš ir vienīgais Aizbildnis pie Tēva, kas aizlūdz par visiem cilvēkiem, it īpaši - grēciniekiem. [107] Viņš "var uz mūžiem izglābt tos, kas caur Viņu tuvojas Dievam, jo Viņš vienmēr dzīvo, lai viņus aizstāvētu" ( Ebr 7, 25). Pats Svētais Gars "aizbildina par mums [..], aizlūdz par svētajiem saskaņā ar Dieva gribu" ( Rom 8, 26-27).

2635
2571
2577

Aizlūgt, lūgties kāda cita labā, kopš Ābrahama laikiem ir raksturīgi tādai sirdij, kas ir saskaņota ar Dieva žēlsirdību. Baznīcas laikmetā kristīgais aizlūgums ir iesaistīts Kristus aizlūgumā: tā ir svēto sadraudzības izpausme. Kas aizlūdz par citiem, tas raugās "ne vien uz savām, bet arī uz citu vajadzībām" ( Flp 2, 4) un pat lūdzas par tiem, kas viņam dara ļaunu. [108]

2636
1900
1037

Pirmo kristiešu kopienas šo līdzdalības formu intensīvi īstenoja dzīvē. [109] Šādi apustulis Pāvils iesaista viņus savā kalpojumā Evaņģēlijam [110], taču viņš aizlūdz arī par šīm kopienām [111]. Kristiešu aizlūgums nepazīst robežu. Viņi lūdzas "par visiem cilvēkiem: par [..] visiem, kas pie varas" ( 1 Tim 2, 1), par vajātājiem [112], kā arī par Evaņģēlija noliedzēju pestīšanu [113].


IV. Pateicības lūgšana

2637
224,1328
2603

Pateicības izteikšana ir raksturīga Baznīcas lūgšanai, kas, svinēdama Euharistiju, pauž un arvien vairāk kļūst par to, kas tā ir. Patiešām, Kristus savā pestīšanas darbā atbrīvo radību no grēka un no nāves, lai no jauna to svētītu un darītu iespējamu tās atgriešanos pie Tēva, Viņam par godu. Mistiskās Miesas locekļu pateicības lūgšanas pievienojas pateicībai, ar kādu pie Tēva vēršas pats tās Galva.

2638

Līdzīgi, kā tas ir kā lūgšanā, kurā tiek izsacīts konkrēts lūgums, ikviens notikums un vajadzība var kļūt par pateicības upuri. Sv. Pāvila vēstules bieži vien sākas un beidzas ar kādu pateicības lūgšanu, un tajā vienmēr ir klātesošs Kungs Jēzus. "Par visu esiet pateicīgi, jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums." ( 1 Tes 5, 18) "Esiet pastāvīgi lūgšanā un pateicībā modri." ( Kol 4, 2)


V. Slavināšanas lūgšana

2639
213

Slavināšana ir lūgšanas veids, kas vistiešāk pauž to, ka Dievs ir Dievs. Tā dzied godības dziesmas Viņa paša dēļ: ne tikai par to, ko Viņš ir darījis, bet vienkārši tāpēc, ka VIŅŠ IR. Šī lūgšana piedalās šķīsto siržu svētlaimē, kuras Viņu mīl ticībā, pirms vēl ir ieraudzījušas Viņu godībā. Caur šo lūgšanu Svētais Gars pievienojas mūsu garam, lai liecinātu, ka mēs esam Dieva bērni. [114] Viņš liecina viendzimušajam Dēlam, kurā mēs esam Dieva pieņemtie bērni un caur kuru slavējam Tēvu. Slavināšanas lūgšana ietver sevī pārējos lūgšanas veidus un sniedz tās Viņam, kurš ir to avots un galamērķis: "Viens Dievs Tēvs, no kura viss ir cēlies un kuram mēs dzīvojam." ( 1 Kor 8, 6)

2640

Sv. Lūkass savā evaņģēlijā bieži vien piemin apbrīnu un slavināšanu, ko pauž cilvēki, redzot Kristus veiktos brīnumus. Šo apbrīnu un slavināšanu evaņģēlists izceļ arī attiecībā uz Svētā Gara darbību, kas patiesi izpaužas apustuļu darbos: notikumos Jeruzalemes kopienā [115], Pētera un Jāņa izdziedinātajā cilvēkā [116], pūlī, kas godina Dievu [117], Pizidijas pagānos, kas "priecājās un slavēja Kunga vārdu" ( Apd 13, 48).

2641
2587

"Runājiet cits uz citu ar psalmiem, himnām un garīgām dziesmām, dziediet un teiciet Kungu savās sirdīs." ( Ef 5, 19) [118] Tāpat kā Dieva iedvesmotie Jaunās Derības autori, pirmās kristiešu kopienas lūdzas ar psalmu vārdiem, apdziedot Kristus noslēpumu. Smeļoties visā jaunajā, ko ienes Svētais Gars, šīs pirmās kopienas arī pašas sacer himnas un dziedājumus, kuras iedvesmojis vienreizējais notikums, kuru Dievs ir piepildījis savā Dēlā: tās apdzied Viņa iemiesošanos, Viņa nāvi, kas nāvi uzvarēja, Viņa augšāmcelšanos un debesīs uziešanu, ieņemot vietu pie Tēva labās rokas [119]. Šis ir tas "brīnums" visā pestīšanas vēsturē, kas izraisa Dieva godināšanu un slavināšanu. [120]

2642
1137

Atklāsmi "par to, kam drīz jānotiek" jeb Apokalipsi sniedz debesu liturģijas dziedājumi [121], bet arī "ticības apliecinātāju" (mocekļu) aizlūgums [122]. Pravieši un svētie, visi tie, kuri uz zemes tikuši nogalināti, jo liecināja par Jēzu [123], kuri nāk no lielām ciešanām un ir pirms mums iegājuši debesu valstībā, šis nepārredzamais ļaužu pulks slavina dziesmā Tā, kurš sēž uz troņa, un Jēra godību [124]. Vienotībā ar viņiem arī šīszemes Baznīca dzied šos dziedājumus ticībā un pārbaudījumos. Izsakot lūgumu un aizlūdzot, ticība pretēji cerībai cer un pateicas gaismas Tēvam, no kura nāk ikviena izcila dāvana. [125] Tādējādi ticība ir tīra slavināšana.

2643
1330

Euharistija satur un izsaka visus lūgšanu veidus: tā ir visas Kristus Miesas "tīrā upurdāvana" Viņa vārda godam [126] ; saskaņā ar Austrumu un Rietumu tradīciju - tā ir patiesais "slavas upuris".


Kopsavilkums

2644

Svētais Gars, kas māca Baznīcu un atgādina tai visu, ko Jēzus sacījis, izkopj arī tās lūgšanas dzīvi, iedvesmojot tādas lūgšanas izpausmes, kas arvien atjauninās nemainīgu formu ietvaros: svētīšana, lūguma izsacīšana, aizlūgums, pateicības lūgšana un slavināšana.

2645

Vienīgi tāpēc, ka Dievs svētī cilvēka sirdi, tā var, savukārt, svētīt Viņu, kurš ir ikvienas svētības Avots.

2646

Lūgšanas, kurā tiek izteikts konkrēts lūgums, priekšmets ir piedošana, Dieva valstības meklēšana, kā arī ikviena patiesa vajadzība.

2647

Aizlūguma lūgšana nozīmē kaut ko lūgt kāda cita labā. Tā nepazīst robežu un rūpējas arī par ienaidniekiem.

2648

Ikviens prieks un sāpe, ikviens notikums un vajadzība var būt par iemeslu pateicības lūgšanai, kurai, esot līdzdalīgai Kristus pateicības lūgšanā, jāpiepilda visa dzīve: "Par visu esiet pateicīgi." ( 1 Tes 5, 18)

2649

Slavināšanas lūgšana vēršas pie Dieva bez jebkādas savtības; tā apdzied Dievu Viņa paša dēļ, tā Viņu godina ne tikai Viņa darbu dēļ, bet jau tādēļ vien, ka VIŅŠ IR.


[1]Sal. Ps 8, 6.
[2]Sal. Ps 8, 2.
[3]Sal. Apd 17, 27.
[4]Sal. Ebr 10, 5-7.
[5]Sal. Rad 4, 4.
[6]Sal. Rad 4, 26.
[7]Sal. Rad 5, 24.
[8]Sal. Rad 8, 20-9, 17.
[9]Sal. Rad 9, 8-16.
[10]Sal. Rad 15, 2-3.
[11]Sal. Rad 15, 6.
[12]Sal. Rad 17, 1-2.
[13]Sal. Rad 18, 1-15; Lk 1, 26-38.
[14]Sal. Rad 18, 16-33.
[15]Sal. Rom 8, 32.
[16]Sal. Rom 4, 16-21.
[17]Sal. Rad 28, 10-22.
[18]Sal. Rad 32, 25-31; Lk 18, 1-8.
[19]Sal. Izc 3, 1-10.
[20]Sal. Izc 34, 6.
[21]Sal. Izc 17, 8-13.
[22]Sal. Sk 12, 13-14.
[23]Sal. Izc 32, 1-34, 9.
[24]Sal. 1 Sam 1, 9-18.
[25]Sal. 2 Sam 7, 18-29
[26]Sal. 1 Ķēn 8, 10-61.
[27]Sal. Ps 24, 6.
[28]Sal. 1 Ķēn 18, 39.
[29]Sal. Jk 5, 16-18.
[30]Sal. 1 Ķēn 17, 7-24.
[31]Sal. 1 Ķēn 18, 20-39.
[32]Sal. 1 Ķēn 19, 1-4; Izc 33, 19-23.
[33]Sal. Lk 9, 30-35.
[34]Sal. 2 Kor 4, 6.
[35]Sal. Am 7, 2. 5; Is 6, 5. 8. 11; Jer 1, 6; 15, 15-18; 20, 7-18.
[36]Sal. Ezr 9, 6-15; Neh 1, 4-11; Jon 2, 3-10; Tob 3, 11-16; Jud 8, 2-14.
[37]Sal. Institutio generalis de liturgia Horarum, 100-109: Liturgia Horarum (Stundu liturģija), paraugizdevums, 1. sēj. (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), no 52.-56. lpp.
[38] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 2: AAS 58 (1966), 818. lpp.
[39]Sv. Ambrozijs, Enarrationes in Psalmos, 1, 9: CSEL 64, 7 (PL 14, 968).
[40]Sv. Jānis Damaskietis, Expositio fidei, 68 [ De fide orthodoxa 3, 24]: PTS 12, 167 (PL 94, 1089).
[41]Sal. Lk 1, 49; 2, 19; 2, 51.
[42]Sal. Lk 3, 21.
[43]Sal. Lk 9, 28.
[44]Sal. Lk 22, 41-44.
[45]Sal. Lk 6, 12.
[46]Sal. Lk 9, 18-20.
[47]Sal. Lk 22, 32.
[48]Sal. Mk 1, 35; 6, 46; Lk 5, 16.
[49]Sal. Ebr 2, 12.
[50]Sal. Ebr 2, 15; 4, 15.
[51]Sal. Mt 11, 25-27; Lk 10, 21-23.
[52]Sal. Ef 1, 9.
[53]Sal. 11, 41-42.
[54]Sal. Mt 6, 21. 33.
[55]Sal. 17.
[56]Sal. Ps 22, 2.
[57]Sal. Mk 15, 37; 19, 30.
[58]Sal. Apd 13, 33.
[59]Sal. Mt 5, 23-24.
[60]Sal. Mt 5, 44-45.
[61]Sal. Mt 6, 7.
[62]Sal. Mt 6, 14-15.
[63]Sal. Mt 21. 25. 33.
[64]Sal. Mt 7, 7-11. 13-14.
[65]Sal. Mt 21, 21.
[66]Sal. Mt 8, 26.
[67]Sal. Mt 8, 10.
[68]Sal. Mt 15, 28.
[69]Sal. Mt 7, 21.
[70]Sal. Mt 9, 38; Lk 10, 2; 4, 34.
[71]Sal. Mk 13; Lk 21, 34-36.
[72]Sal. Lk 22, 40. 46.
[73]Sal. Lk 11, 5-13. -
[74]Sal. Lk 18, 1-8. -
[75]Sal. Lk 18, 9-14. -
[76]Sal. 14, 13.
[77]Sal. 14, 13-14.
[78]Sal. 14, 23-26; 15, 7. 16; 16, 13-15. 23-27.
[79]Sal. Mk 1, 40-41.
[80]Sal. Mk 5, 36.
[81]Sal. Mk 7, 29.
[82]Sal. Lk 23, 39-43.
[83]Sal. Mk 2, 5.
[84]Sal. Mk 5, 28.
[85]Sal. Lk 7, 37-38.
[86]Sal. sv. Augustīns, Enarratio in Psalmum 85, 1: CCL 39, 1176 (PL 36, 1081); sal. Institutio generalis de liturgia Horarum, 7: Liturgia Horarum (Stundu liturģija), paraugizdevums, 1. sēj. (Typis Polyglottis Vaticanis, 1973), 24. lpp.
[87]Sal. Lk 1, 38.
[88]Sal. Apd 1, 14.
[89]Sal. 2, 1-12.
[90]Sal. 19, 25-27.
[91]Sal. Lk 1, 46-55.
[92]Sal. 14, 26.
[93]Sal. Lk 24, 27. 44.
[94]Sal. Ef 1, 3-14; 2 Kor 1, 3-7; 1 Pēt 1, 3-9.
[95]Sal. 2 Kor 13, 13; Rom 15, 5-6. 13; Ef 6, 23-24.
[96]Sal. Ps 95, 1-6.
[97]Sal. Ps 24, 9-10.
[98]Sv. Augustīns, Enarratio in Psalmum 62, 16: CCL 39, 804 (PL 36, 758).
[99]Sal. Rom 15, 30; Kol 4, 12.
[100]Sal. 1 Jņ 1, 7-2, 2.
[101]Sal. Mt 6, 10. 33; Lk 11, 2. 13.
[102]Sal. Apd 6, 6; 13, 3.
[103]Sal. Rom 10, 1; Ef 1, 16-23; Flp 1, 9-11; Kol 1, 3-6; 4, 3-4. 12.
[104]Sal. 14, 13.
[105]Sal. Jk 1, 5-8.
[106]Sal. Ef 5, 20; Flp 4, 6-7; Kol 3, 16-17; 1 Tes 5, 17-18.
[107]Sal. Rom 8, 34; 1 Jņ 2, 1; 1 Tim 2, 5-8.
[108]Sal. sv. Stefans, kas, tāpat kā Jēzus, lūdzās par saviem mocītājiem: sal. Apd 7, 60; Lk 23, 28. 34.
[109]Sal. Apd 12, 5; 20, 36; 21, 5; 2 Kor 9, 14.
[110]Sal. Ef 6, 18-20; Kol 4, 3-4; 1 Tes 5, 25.
[111]Sal. 2 Tes 1, 11; Kol 1, 3; Flp 1, 3-4.
[112]Sal. Rom 12, 14.
[113]Sal. Rom 10, 1.
[114]Sal. Rom 8, 16.
[115]Sal. Apd 2, 47.
[116]Sal. Apd 3, 9.
[117]Sal. Apd 4, 21.
[118]Sal. Kol 3, 16.
[119]Sal. Flp 2, 6-16; Kol 1, 15-20; Ef 5, 14; 1 Tim 3, 16; 6, 15-16; 2 Tim 2, 11-13.
[120]Sal. Ef 1, 3-14; 3, 20-21; Rom 16, 25-27; Judt 24-25.
[121]Sal. Atkl 4, 8-11; 5 9-14; 7, 10-12.
[122]Sal. Atkl 6, 10.
[123]Sal. Atkl 18, 24.
[124]Sal. Atkl 19, 1-8.
[125]Sal. Jk 1, 17.
[126]Sal. Mal 1, 11.