Trešā nodaļa. Lūgšanas dzīve

2697
1099

Lūgšana - tā ir atjaunotas sirds dzīve. Nepieciešams, lai lūgšana mūs pastāvīgi dzīvinātu. Taču mēs aizmirstam To, kas ir mūsu Dzīve un mūsu Viss. Tieši tāpēc garīgie tēvi, sekojot Atkārtotā likuma grāmatas un praviešu tradīcijai, uzsver lūgšanu kā "Dieva atcerēšanos", kā biežu "sirds atmiņas" uzmodināšanu: "Dievu vajag atcerēties vēl biežāk, nekā elpojam." [1] Taču nav iespējams lūgties "bez mitēšanās", ja apzināti neveltām lūgšanai noteiktus brīžus: tie ir kristīgās lūgšanas svarīgākie brīži gan intensitātes, gan ilguma dēļ.

2698
1168
1174
2177

Baznīcas Tradīcija piedāvā ticīgajiem dažādus lūgšanas ritmus, kas palīdz lūgšanu uzturēt nemitīgi. Ir tāds lūgšanas ritms, kas pieskaņots ikdienas norisēm: rīta un vakara lūgšanas, lūgšanas pirms un pēc ēdienreizes, Stundu liturģija. Svētdienu, kuras centrā ir Euharistija, galvenokārt svētdara lūgšana. Liturģiskā gada aprite un lielākie svētki nosaka kristiešu lūgšanas dzīves ritmu.

2699
2563

Katru cilvēku Kungs vada pa tādiem ceļiem un tādā veidā, kā Viņam labpatīk. Katrs ticīgais Viņam atbild saskaņā ar savas sirds nostāju un savas lūgšanas personiskajām izpausmēm. Taču kristīgā tradīcija ir saglabājusi trīs galvenās lūgšanas dzīves izpausmes: lūgšana balsī, apcere (meditācija) un iekšējā lūgšana. Tām visām ir kopēja pamatiezīme: sirds sakopotība. Šī modrība, kas nepieciešama, lai saglabātu Dieva Vārdu un paliktu Dieva klātbūtnē, dara šīs trīs lūgšanas izpausmes par lūgšanas dzīves svarīgākajiem brīžiem.


1. artikuls. Lūgšanas izpausmes formas


I. Balsī izteiktā lūgšana

2700
1176

Dievs runā uz cilvēku ar savu Vārdu. Mūsu lūgšana iemiesojas vārdos, kas tiek izteikti domās vai arī mutiski. Taču pats galvenais, lai mūsu sirds atrastos Viņa, kuru mēs lūgšanā uzrunājam klātbūtnē. "Tas, vai mūsu lūgšana tikts uzklausīta, ir atkarīgs nevis no vārdu daudzuma, bet no mūsu dvēseles dedzības." [2]

2701
2603
612

Balsī izteiktā lūgšana ir neatņemama kristīgās dzīves sastāvdaļa. Jēzus saviem mācekļiem, kurus bija savaldzinājusi viņu Mācītāja klusā lūgšana, mācīja balsī izteikto lūgšanu: Tēvs mūsu. Jēzus nav izrunājis tikai liturģiskās lūgšanas sinagogā, Evaņģēlijā mēs redzam, ka Viņš balsī izsaka savu personisko lūgšanu, sākot ar pacilājošo Tēva svētīšanu [3], līdz pat baiļu saucienam Ģetzemanē [4].

2702
1146

Vajadzība iesaistīt jutekļus iekšējā lūgšanā atbilst mūsu cilvēciskās dabas prasībām. Mēs esam miesa un gars, un mēs izjūtam vajadzību izteikt ārēji savus iekšējos pārdzīvojumus. Mums ir jālūdzas ar visu savu būtni, lai piešķirtu saviem pazemīgajiem aizlūgumiem iespējami lielāku spēku.

2703
2097

Šī vajadzība atbilst arī kādai dievišķai prasībai. Dievs meklē tos, kas Viņu pielūgtu Garā un patiesībā, tātad Viņš vēlas dzīvu lūgšanu, kas paceļas no dvēseles dzīlēm. Dievs vēlas arī ārējo izpausmi, kas iesaistītu ķermeni iekšējā lūgšanā, jo ar šo izpausmi viss, kam pienākas Viņu pilnībā godināt, Viņu godina.

2704

Būdama ārēja un pilnībā cilvēciska lūgšanas izpausme, balsī izteiktā lūgšana pēc savas būtības ir kolektīva lūgšana. Taču iekšējā lūgšana, savukārt, neizslēdz balsī izteikto lūgšanu. Lūgšana ir iekšēja tik, cik mēs apzināmies Viņu, "ar kuru mēs runājam". [5] Tad balsī izteiktā lūgšana kļūst par vienu no kontemplatīvās lūgšanas pamatformām.


II. Apcere (meditācija)

2705
158
127

Apcere vispirmām kārtām ir gara meklējumi. Gars cenšas izprast kristīgās dzīves jēgu un veidu, kādā ir jādzīvo, lai pieņemtu un izpildītu Kunga prasības. Un tam nepieciešama uzmanība, kuru nav viegli noturēt. Parasti mums palīdz kāda grāmata: Svētie Raksti, it īpaši Evaņģēlijs, svētbildes, attiecīgās dienas un laika liturģiskie teksti, garīgo tēvu raksti, darbi par garīgo dzīvi, tāpat arī "lielā radīšanas grāmata" un tikpat lielā vēstures grāmata - Dieva "Šodienas" lappuse.

2706

Apcerē mēs apgūstam izlasīto, to attiecinādami uz sevi. Un šeit tiek atvērta kāda cita grāmata: dzīves grāmata. No domām mēs pārejam uz realitāti. Atkarībā no savas pazemības un ticības lieluma mēs tajā atklājam to, kas virza sirds tieksmes, un mēs varam tās izšķirt. Runa ir par to, lai rīkotos saskaņā ar patiesību un rezultātā nonāktu pie gaismas: "Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?"

2707
2690
2664

Apceres metodes ir tikpat dažādas, cik dažādi ir garīgie skolotāji. Kristietim vajadzētu just nepieciešamību iegrimt garīgajā apcerē it bieži, pretējā gadījumā viņš kļūst līdzīgs Evaņģēlija līdzībā par sējēju attēlotajai augsnei, kādā pirmajos trīs gadījumos krīt sēkla. [6] Taču metode ir tikai ceļa rādītāja; svarīgākais ir doties uz priekšu kopā ar Svēto Garu pa vienīgo lūgšanas ceļu - Kristu Jēzu.

2708
516
2678

Apcere liek darboties domām, iztēlei, emocijām un vēlmēm. Šī mobilizācija ir nepieciešama, lai padziļinātu ticības pārliecību, veicinātu sirds atgriešanos un stiprinātu apņemšanos sekot Kristum. Kristīgā lūgšana par visatbilstošāko uzskata Kristus noslēpumu apceri, kā tas notiek garīgajā lasīšanā jeb lectio divina un Rožukroņa lūgšanā. Šim lūgšanas veidam ir liela vērtība, taču kristīgajai lūgšanai jātiecas vēl tālāk: pēc Kunga Jēzus mīlestības pazīšanas, pēc vienības ar Viņu.


III. Iekšējā lūgšana

2709
2562,2564

Kas ir iekšējā lūgšana? Sv. Terēze no Jēzus atbild: "Iekšējā lūgšana, pēc manām domām, nav nekas cits, kā tuva saskarsme draudzībā ar To, par kuru zinām, ka Viņš mūs mīl; šajā laikā mēs paliekam divatā mīlestības apmaiņā." [7]


Iekšējā lūgšana meklē To, "ko mana dvēsele mīl" ( Dz 1, 7) [8]. Tas ir Jēzus, un Viņā - Tēvs. Mēs meklējam Viņu, jo vēlēties Viņu - vienmēr nozīmē iesākumu mīlestībai; un Viņš tiek meklēts tīrā ticībā, šajā ticībā, kurai pateicoties mēs piedzimstam no Viņa un dzīvojam Viņā. Iekšējā lūgšanā var joprojām kaut ko apcerēt, taču skatiens ir vērsts uz Kungu.

2710
2726

Iekšējās lūgšanas brīža un tās ilguma izvēle ir atkarīga no gribas, kas atklāj sirds noslēpumus, noteiktības. Iekšējo lūgšanu mēs nepraktizējam tad, kad ir pietiekami daudz laika to darīt, bet gan izbrīvējam laiku Kungam ar stingru apņemšanos - neatņemt Viņam šo laiku, lai arī kādi nebūtu šīs tikšanās pārbaudījumi un dvēseles sausums. Ne vienmēr var nodoties apcerei, turpretīm uzsākt iekšējo lūgšanu var vienmēr, neatkarīgi no veselības stāvokļa, no darba un emocionālajiem nosacījumiem. Sirds ir tā vieta, kur meklējam Kungu un kur sastopamies ar Viņu garīgajā nabadzībā un ticībā.

2711
1348
2100

Mēs uzsākam iekšējo lūgšanu analoģiski kā euharistisko Liturģiju: sakopojam sirdi un visu savu būtni Svētā Gara vadībā, ieejam Kunga mājoklī, kas esam mēs paši, uzmodinām ticību, lai atrastos Viņa, kurš mūs gaida, klātbūtnē; nometam savas maskas un pievēršam savu sirdi Kungam, kurš mūs mīl, lai atdotu sevi Viņam kā upurdāvanu, kurai nepieciešama attīrīšanās un pārveidošanās.

2712
2822

Iekšējā lūgšana ir Dieva bērna lūgšana, piedošanu saņēmuša grēcinieka lūgšana, kas piekritis saņemt mīlestību, ar kuru viņš tiek mīlēts, un kas grib atbildēt tai, arvien vairāk mīlot. [9] Taču viņš zina, ka viņa atbildes mīlestība ir tā pati, kuru Svētais Gars ielējis viņa sirdī, jo visas žēlastības ir no Dieva. Iekšējā lūgšana ir sevis nodošana pazemībā un nabadzības garā Tēva mīlošajai gribai, arvien dziļākā vienībā ar Viņa mīļoto Dēlu.

2713
2559

Tādējādi iekšējā lūgšana ir visvienkāršākā lūgšanas noslēpuma izpausme. Iekšējā lūgšana ir dāvana, žēlastība, kas var tikt saņemta tikai pazemības un nabadzības garā. Iekšējā lūgšana ir derība, kuru Dievs noslēdzis mūsu būtnes dzīlēs. [10] Iekšējā lūgšana ir vienotība : tajā Svētā Trīsvienība veido cilvēku, Dieva attēlu, atjaunojot viņu "pēc savas līdzības".

2714

Iekšējā lūgšana ir arī vissvarīgākais lūgšanas brīdis. Iekšējā lūgšanā Tēvs caur savu Garu mūs apveltī ar spēku, lai mūsos nostiprinātos iekšējais cilvēks, lai Kristus caur ticību iemājotu mūsu sirdīs un lai mēs iesakņotos mīlestībā un balstītos uz to. [11]

2715
1380
321

Iekšējā lūgšana - īpaši kontemplācijas pakāpē - ir raudzīšanās ticībā uz Jēzu. "Es raugos uz Viņu, un Viņš raugās uz mani," savam svētajam prāvestam Jānim Marija Vianejam teica kāds Arsas zemnieks, stāstīdams par savu lūgšanu tabernākula priekšā. [12] Šāda uzmanība pret Viņu nozīmē atsacīšanos no sava "es". Jēzus skatiens šķīstī sirdi. Viņa skatiena gaisma apgaismo mūsu sirds acis; tā palīdz mums iemācīties visu uzlūkot Viņa patiesības gaismā, vadoties no Viņa iejūtības pret visiem cilvēkiem. Kontemplācija ir vērsta arī uz Kristus dzīves noslēpumiem. Tādējādi tā māca arī "pazīt Kunga dzīvi no iekšienes", lai mīlētu Viņu un sekotu Viņam arvien vairāk. [13]

2716
494

Iekšējā lūgšana ir ieklausīšanās Dieva Vārdā. Šī ieklausīšanās nepavisam nav pasīva, būtībā tā ir paklausība ticībā, tā ir kalpa pilnīga pakļaušanās un bērna mīloša piekrišana. Iekšējā lūgšana, tā ir līdzdalība par kalpu kļuvušā Dēla jāvārdā ("Amen") un Dieva pazemīgās kalpones atbildē: "Lai notiek!"

2717
533
498

Iekšējā lūgšana ir klusums, "nākošās pasaules simbols" [14], "klusējošā mīlestība" [15]. Vārdi iekšējā lūgšanā nav runu plūdi, bet salmiņi, kas uztur mīlestības uguni. Šajā klusumā, kas, ārējam cilvēkam ir nepanesams, Tēvs mums saka savu iemiesoto Vārdu, kurš cietis, miris un augšāmcēlies, un šajā klusumā Dēla Gars mums ļauj piedalīties Jēzus lūgšanā.

2718

Iekšējā lūgšana ir vienotība ar Kristus lūgšanu tik, cik tā ļauj mums piedalīties Viņa noslēpumā. Kristus noslēpumu Baznīca svin Euharistijā, un Svētais Gars ļauj to piedzīvot iekšējā lūgšanā, lai caur mīlestību to īstenotu darbībā.

2719
165
2730

Ja iekšējā lūgšanā piekrītam palikt "ticības naktī", tad vienojamies mīlestībā, kas daudziem dāvā dzīvību. Lai ieietu augšāmcelšanās Lieldienu naktī, vispirms jāiet caur agoniju un kapu. Šie ir "Jēzus stundas" trīs galvenie momenti, kurus Viņa Gars (bet ne "miesa", kas ir "vāja") liek mums pārdzīvot iekšējā lūgšanā. Ir jāpiekrīt būt nomodā vienu stundu kopā ar Viņu. [16]


Kopsavilkums

2720

Baznīca aicina ticīgos regulāri lūgties: ar ikdienas lūgšanām, svinot gan Stundu liturģiju, svētdienās - Euharistiju, gan arī liturģiskā gada svētkus.

2721

Kristīgā tradīcija sevī ietver trīs galvenās lūgšanu dzīves izpausmes: balsī izteikto lūgšanu, apceri un iekšējo lūgšanu. Tām visām kopējā pazīme ir sirds sakopotība.

2722

Balsī izteiktā lūgšana, kuras pamatā ir miesas un gara vienība cilvēciskajā dabā, iesaista ķermeni sirds iekšējā lūgšanā; balsī izteiktas lūgšanas piemēru devis Kristus, kurš lūdza savu Tēvu un iemācīja saviem mācekļiem lūgšanu Tēvs mūsu.

2723

Apcere ir lūdzoša meklēšana, kas rosina domu, iztēles, emociju, vēlmju darbību. Tās mērķis ir apgūt ticībā attiecīgo tēmu, konfrontējot to ar savas dzīves īstenību.

2724

Iekšējā lūgšana ir vienkāršākā lūgšanas noslēpuma izpausme. Šī lūgšana ir raudzīšanās ticībā uz Jēzu, tā ir ieklausīšanās Dieva Vārdā, tā ir klusējoša mīlestība. Tā īsteno vienotību ar Kristus lūgšanu atkarībā no tā, cik tā mums ļauj piedalīties Viņa noslēpumā.


2. artikuls. Lūgšanas cīņa

2725
2612
409
2015

Lūgšana - tā ir žēlastības dāvana, bet no mūsu puses - apņēmīgas gribas atbilde. Tā vienmēr prasa piepūli. Izcilākie lūgšanas cilvēki vecajā derībā - pirms Kristus, tāpat kā Dieva Māte un svētie kopā ar Jēzu, mūs māca, ka lūgšana ir cīņa. Pret ko mēs cīnāmies? Paši pret sevi un pret kārdinātāja viltībām, kas dara visu, lai atrautu cilvēku no lūgšanas, no vienotības ar Dievu. Mēs lūdzamies tā, kā dzīvojam, jo dzīvojam tā, kā lūdzamies. Ja mēs negribam pastāvīgi darboties Kristus Garā, tad nevaram arī nemitīgi lūgties Viņa vārdā. Kristieša jaunās dzīves "garīgā cīņa" nav nodalāma no lūgšanas cīņas.


I. Iebildumi pret lūgšanu

2726
2710

Lūgšanas cīņā mums nāksies sadurties gan ar saviem, gan citu cilvēku maldīgajiem priekšstatiem par lūgšanu. Daži lūgšanu uzskata par vienkāršu psiholoģisku darbību, citi turpretim - par centieniem koncentrēties, lai sasniegtu prāta vakuumu. Vēl citi lūgšanu kodificē kā rituāla žestus un vārdus. Daudzu kristiešu zemapziņā lūgšana - tā ir nodarbe, kas nav savienojama ar visu to, ko viņiem nākas darīt, - viņiem nav laika. Tie, kas meklē Dievu lūgšanā, ātri vien zaudē drosmi, jo nezina, ka lūgšana nāk arī no Svētā Gara, nevis tikai no viņiem pašiem.

2727
37
2500

Mums jāstājas pretim arī dažādajiem "šīs pasaules" domāšanas veidiem. Tie var kļūt arī par mūsu domāšanas sastāvdaļu, ja neesam pietiekami modri: piemēram, patiess, mūsuprāt, būtu tikai tas, ko var pierādīt ar prātu un zinātni (bet lūgšana taču ir noslēpums, kas pārsniedz mūsu apziņas un zemapziņas robežas); lūgšana varētu tikt vērtēta pēc produktivitātes un rentabilitātes (un nebūdama produktīva šādā izpratnē, tā varētu kļūt nederīga); par patiesā, labā un skaistā kritērijiem varētu būt jutekliskums un komforts (taču lūgšana - "skaistuma mīlestība" [gr. filokalia ] - ir dedzīga dzīvā un patiesā Dieva godības mīlestība); pastāv vēl arī draudi, ka lūgšana varētu tikt uzskatīta kā bēgšana no pasaules, to pretstatot aktivitātes kaislībai (taču kristīgā lūgšana nav ne aiziešana no vēstures, ne arī ikdienas dzīves atstāšana).

2728

Patiešām, mums savā cīņā jāstājas pretim visam, ko izjūtam kā mūsu neveiksmi lūgšanā : drosmes zaudēšana, sastopot dvēseles "sausumu", skumjas par to, ka mēs ne visu atdodam Kungam, jo mums pieder "daudz īpašuma" [17], nožēla, ka mūsu pašu griba nav tikusi uzklausīta, ievainotā lepnība, kas liek spītīgi turēties pie necienīga grēcinieka stājas, alerģija pret to, ka lūgšanā nav vispirms jāmeklē atalgojums utt. Un vienmēr nonākam pie viena un tā paša secinājuma: kā gan lūgties? Lai pārvarētu šos šķēršļus, jācīnās, lai iemantotu pazemību, paļāvību un neatlaidību.


II. Pazemīgā sirds modrība


Grūtības lūgšanā
2729
2711

Visierastākā no grūtībām mūsu lūgšanā ir izklaidība. Tā var izpausties gan attiecībā uz vārdiem un to jēgu balsī izteiktajā lūgšanā; taču vēl dziļāk ejot, tā var attiekties uz To, kuru mēs lūdzam gan balsī izteiktajā lūgšanā (liturģiskajā vai personiskajā), gan apcerē, gan iekšējā lūgšanā. Mēģināt novērst izklaidības cēloņus - tas nozīmē iekrist tās izliktajās lamatās, kad tā vietā vienkārši pietiktu atgriezties pie mūsu sirds. Izklaidība atklāj to, kam mēs esam piesaistījušies, un pazemīga šī fakta apzināšanās Kunga priekšā noteikti palīdzēs mūsu mīlestībai dot priekšroku Viņam, apņēmīgi dāvājot Viņam savu sirdi, lai Viņš to šķīstī. Šeit norisinās cīņa, šeit notiek izvēle, kuram kungam kalpot. [18]

2730
2659

Pozitīvā nozīmē cīņa pret mūsu "es", kurš grib visu iegūt un pakļaut sev, ir modrība, sirds atturība. Kad Jēzus aicina uz modrību, tā vienmēr ir saistīta ar Viņu, Viņa atnākšanu kā Pēdējā dienā, tā ik dienas: "Šodien". Līgavainis nāk pusnaktī; gaisma, kas nedrīkst izdzist, ir ticības gaisma: "Mana sirds saka par Tevi: 'Meklējiet Viņa vaigu.' Kungs, es meklēju Tavu vaigu." ( Ps 27, 8)

2731
1426

Cita veida grūtības, ar ko īpaši sastopas tie, kas patiešām grib lūgties, ir dvēseles sausums. To piedzīvo lūgšanas laikā, kad sirdij tiek atņemta spēja "izgaršot" domas, atmiņas, izjūtas, pat garīgās. Tas ir brīdis, kad paliek vien tīra ticība, kas uzticīgi turas pie Jēzus Ģetzemanē, kā arī krusta un kapa tuvumā. "Ja kviešu grauds [..] nomirs, tas dos daudz augļu." ( 12, 24) Ja dvēseles sausumu izraisa tas, ka trūkst sakņu, jo vārds ir kritis uz akmens, tad cīņa ir saistīta ar atgriešanos. [19]


Sastapšanās ar kārdinājumiem lūgšanā
2732
2609,2089
2092
2074

Visizplatītākais un visapslēptākais kārdinājums ir mūsu pašu ticības trūkums. Tas izpaužas ne tik daudz kā klaji pausta neticība, kā tas, ka faktiski priekšroku dodam kaut kam citam. Kad uzsākam lūgties, uzrodas tūkstošiem darbu un raižu, ko uzskatām par neatliekamiem un svarīgākiem par visu; un atkal šai brīdī atklājas, kāda ir mūsu sirds un ko tā mīl vairāk par visu. Lūk, mēs reizēm atgriežamies pie Kunga kā pie pēdējā glābiņa: bet vai mēs patiešām Viņam ticam? Reizēm mēs izraugāmies Kungu par savu sabiedroto, taču mūsu sirdī vēl joprojām valda pašpaļāvība. Ikvienā gadījumā mūsu ticības trūkums atklāj to, ka mūsos vēl nav sirds pazemības : "Bez manis jūs nekā nespējat darīt." ( 15, 5)

2733
2094
2559

Cita kārdināšana, kurai durvis atver pašpaļāvība, ir acēdija jeb grūtsirdība. Garīgie tēvi ar to saprot zināmu depresijas veidu, kuru izraisa askēzes atslābums, modrības zaudēšana un sirds bezrūpība. "Gars gan ir modrs, bet miesa vāja." ( Mt 26, 41) Jo augstāk kāds kāpj, jo zemāk krīt. Mokošs gara kritiens ir pašpaļāvības sekas. Pazemīgs cilvēks nav pārsteigts par savu postu, tas viņu ved uz vēl lielāku paļāvību, stingrāku noturību.


III. Dieva bērnu paļāvība

2734
2629

Dieva bērnu paļāvība tiek pārbaudīta, un tā atklājas ciešanās. [20] Ar grūtībām galvenokārt sastopamies, kad lūdzam kaut ko sevis paša vai citu labā, aizlūdzot par tiem. Daži pat pārtrauc lūgties, domādami, ka viņu lūgums nav uzklausīts. Šeit rodas divi jautājumi: kāpēc mēs domājam, ka mūsu lūgšana nav tikusi uzklausīta? Kādā veidā mūsu lūgšana tiek uzklausīta, kādā veidā izpaužas tās "iedarbīgums"?


Kāpēc žēlojamies, ka neesam uzklausīti?
2735
2779

Vispirms konstatēsim kādu faktu, kuram pirmajā mirklī vajadzētu mūs izbrīnīt. Kad slavējam Dievu vai arī pateicamies Viņam par Viņa labestību, mēs ne pārāk aizdomājamies par to, vai mūsu lūgšana Viņam ir patīkama. Taču, kad mēs lūdzam, tad tūlīt pat gribam, lai mūsu lūgums tiktu izpildīts. Kāds tad ir mūsu priekšstats par Dievu, pēc kura vadāmies savā lūgšanā: par ko mēs Viņu uzskatām - vai par līdzekli, kuru izmantojam, vai par mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu?

2736
2559
1730

Vai esam pārliecināti, ka "mēs īsti nezinām, ko lai lūdzam" ( Rom 8, 26)? Vai lūdzam Dievam "piedienīgus labumus"? Mūsu Tēvs labi zina, kas mums vajadzīgs, pirms mēs Viņam to lūdzam [21], taču Viņš gaida mūsu lūgšanu, jo Viņa bērnu cieņa pastāv to brīvībā. Tātad ir jālūdzas kopā ar Viņa brīvības Garu, lai spētu patiesi zināt Viņa gribu. [22]

2737

"Jums nekā nav, tādēļ ka jūs nelūdzaties. Pat tad, kad jūs lūdzaties, jūs nesaņemat, tāpēc ka slikti lūdzat, gribēdami apmierināt savas iekāres." ( Jk 4, 2-3) [23] Ja lūdzam ar dalītu sirdi - "laulības pārkāpēju" sirdi [24], Dievs nevar mūs uzklausīt, jo Viņš vēl mums labu, Viņš vēl mums dzīvību. "Vai jūs domājat, ka Raksti veltīgi saka: 'Līdz greizsirdībai Viņš ilgojas pēc Gara, kuram Viņš lika iemājot jūsos.'" ( Jk 4, 5) Mūsu Dievs mīl mūs "greizsirdīgi". Tā ir zīme, ka Viņa mīlestība ir patiesa. Iesaistīsimies Viņa Gara vēlmē, un mēs tiksim uzklausīti:


"Neskumsti, ja tu uzreiz nesaņem no Dieva to, ko tu no Viņa lūdz; caur tavu neatlaidību, paliekot ar Viņu kopā lūgšanā, Viņš grib tev darīt vēl vairāk laba." [25]


Viņš grib, "lai mūsu vēlmes patiesums pierādītos lūgšanā. Tādējādi Viņš dara mūs gatavus saņemt to, ko Viņš ir gatavs mums dot". [26]


Kādā veidā mūsu lūgšana kļūst iedarbīga?
2738
2568
307

Atklāsme par lūgšanu un tās vietu Dieva pestīšanas plānā mums māca, ka ticība balstās uz Dieva darbību vēstures norisē. Dieva bērnu paļāvību mūsos ir radījis visizcilākais Viņa darbs: Viņa Dēla ciešanas un augšāmcelšanās. Kristīgā lūgšana ir līdzdarbība Viņa apredzībā, līdzdarbība Viņa mīlestības nodomā cilvēku labā.

2739
2778

Sv. Pāvilam šī paļāvība ir uzdrošināšanās [27], kuras pamatā ir Gara lūgšana mūsos un Tēva, kurš mums devis savu viendzimušo Dēlu, uzticīgā mīlestība [28]. Lūdzošās sirds pārveidošanās ir pirmā atbilde uz mūsu lūgumu.

2740
2604

Jēzus lūgšana dara kristīgo lūgšanu par iedarbīgu lūgumu. Jēzus ir mūsu paraugs, Viņš lūdzas mūsos un ar mums. Tā kā Dēla sirds meklē tikai to, kas patīkams Tēvam, tad kā gan lai pieņemtie bērni dāvanām piesaistītos vairāk, nekā to Dāvātājam?

2741
2606
2614

Jēzus lūdzas arī par mums, mūsu vietā un mūsu labā. Visi mūsu lūgumi reizi par visām reizēm ir tikuši sakopoti Viņa saucienā no krusta un ir Tēva uzklausīti, Dēlam augšāmceļoties; lūk, kāpēc Viņš nemitīgi aizbilst par mums Tēva priekšā. [29] Ja mūsu lūgšana ir visā noteiktībā vienota ar Jēzus lūgšanu, tad ar paļāvību un ar pieņemto bērnu uzdrošināšanos mēs saņemam visu, ko lūdzam Viņa vārdā, un daudz vairāk nekā šo vai to: pašu Svēto Garu, kurš sevī ietver visas dāvanas.


IV. Būt neatlaidīgiem mīlestībā

2742
2098
162

"Nemitīgi lūdzieties" ( 1 Tes 5, 17), "pateicieties vienmēr par visu Dievam un Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā" ( Ef 5, 20), " ar visādām lūgšanām un lūgumiem katru brīdi lūdzieties Garā; un tajā palieciet nomodā ar visu neatlaidību un lūdzieties par visiem svētajiem" ( Ef 6, 18). "Mums nav dots norādījums pastāvīgi strādāt, būt nomodā un gavēt, turpretim lūgties bez mitas - tas mums ir kā likums." [30] Šī neizdzēšamā degsme var nākt tikai no mīlestības. Lūgšanas cīņa pret mūsu smagnējību un kūtrumu ir pazemīgas, paļāvīgas un neatlaidīgas mīlestības cīņa. Šī mīlestība atver mūsu sirdis triju spožu un dzīvinošu ticības patiesību uzņemšanai.

2743

Lūgties ir vienmēr iespējams. Kristieša laiks ir augšāmceltā Kristus laiks, Kristus, kurš ir ar mums "visās dienās" ( Mt 28, 20), lai arī kādas vētras nebūtu. [31] Mūsu laiks ir Dieva rokās:


"Pat tirgus laukumā vai vientuļā pastaigā ir iespējams bieži un dedzīgi lūgties; esot veikaliņā - kaut ko pērkot vai pārdodot, pat virtuvē, pusdienas gatavojot, [it visur] iespējams [..] no sirds dziļumiem pacelties dedzīgai lūgšanai." [32]

2744

Lūgties ir vitāla nepieciešamība. To var pārliecinoši pierādīt, izejot no pretējā: ja neļaujam Garam sevi vadīt, mēs atkal nonākam grēka verdzībā. [33] Kā tad Svētais Gars var būt "mūsu Dzīve", ja mūsu sirds ir tālu no Viņa?


"Nekas nevar būt līdzvērtīgs lūgšanai: tā dara iespējamu to, kas neiespējams, vieglu - to, kas grūts [..]. Ir neiespējami [..], ka cilvēks [..], kas lūdzas [..], var grēkot." [34]


"Kas lūdzas, tas ir drošs par savu pestīšanu; kas nelūdzas, tas nenoliedzami nolemj sevi pazudināšanai." [35]

2745
2660

Kristīgā lūgšana un dzīve ir nešķiramas viena no otras, jo to abu pamatā ir viena un tā pati mīlestība un viena un tā pati atsacīšanās, kas nāk no mīlestības; tā pati Dieva bērnu mīlošā atbilstība Tēva mīlestības nodomam; tā pati pārveidojošā vienība Svētajā Garā, kas dara mūs arvien līdzīgākus Kristum Jēzum; tā pati mīlestība pret visiem cilvēkiem, mīlestība, ar kādu Jēzus mūs ir mīlējis. "Lai ko vien jūs lūgtu no Tēva manā vārdā, Viņš jums to dos. To es jums pavēlu, lai jūs cits citu mīlētu." ( 15, 16-17)


"Bez mitas lūdzas tas, kurš lūgšanu vieno ar darbiem un darbus - ar lūgšanu. Tikai tā var īstenot principu lūgties bez mitas. " [36]


Jēzus stundas priesteriskā lūgšana

2746
1085

Kad Viņa stunda ir pienākusi, Jēzus lūdz Tēvu. [37] Viņa lūgšana, kas ir garākā no visām Jēzus lūgšanām, par kurām vēstī Evaņģēlijs, ietver gan visu radīšanas un pestīšanas norisi, gan arī Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Šī lūgšana joprojām ir spēkā, tāpat kā Lieldienu notikums, kas notika "reiz par visām reizēm", joprojām ir klātesošs Viņa Baznīcas Liturģijā.

2747

Kristīgā tradīcija to atbilstoši sauc par Jēzus "priesterisko" lūgšanu. Tā ir mūsu Augstā priestera lūgšana, kas nav atdalāma no Viņa Upura, no Viņa pashas jeb "došanās" pie Tēva, kad Viņš visā pilnībā ir "veltīts" Tēvam. [38]

2748
518
820

Šajā Lieldienu upurlūgšanā viss tiek "atkalapvienots" Kristū vienas Galvas pakļautībā (rekapitulācija) [39] : Dievs un pasaule, Vārds un miesa, mūžīgā dzīve un laiks, mīlestība, kas sevi atdod, un grēks, kas to nodod, klātesošie mācekļi un tie, kas ticēs uz Jēzu, pateicoties viņu vārdiem, sevis pazemināšana un godības spožums. Tā ir vienības lūgšana.

2749
2616

Jēzus ir izpildījis visu Tēva darbu, un Viņa lūgšana, tāpat kā Viņa Upuris, sniedzas līdz pat laiku piepildījumam. Šī lūgšana, kad pienākusi Jēzus stunda, piepilda pēdējos laikus un ved tos uz piepildījumu. Jēzus - Dēls, kuram Tēvs ir devis visu, ir sevi pilnīgi atdevis Tēvam; un tai pašā laikā Viņš runā ar karalisku brīvību [40] tās varas, kuru Tēvs Viņam devis pār ikvienu miesu, vārdā. Dēls, kas padarījis sevi par Kalpu, ir Kungs, Visvarenais (gr. Pantokratōr ). Mūsu Augstais priesteris, kas lūdzas par mums, ir arī Tas, kas lūdzas mūsos, un Viņš ir arī Dievs, kas mūsu lūgšanas uzklausa.

2750
2815

Iekļaujoties Kunga Jēzus svētajā vārdā, mēs no iekšienes varam uzņemt lūgšanu, kuru Viņš mums māca: "Tēvs mūsu!" Jēzus priesteriskā lūgšana iekšēji iedvesmo izsacīt lielos Tēvs mūsu lūgšanas lūgumus: rūpes par Tēva vārda slavu [41], ilgas pēc Viņa valstības goda [42], pēc Tēva gribas un Viņa pestīšanas nodoma piepildīšanās [43] un atbrīvošanas no ļaunā [44].

2751
240

Un, visbeidzot, tieši šajā lūgšanā, Jēzus mums atklāj un dāvā tādu Tēva "pazīšanu", kas nav nošķirama no Dēla "pazīšanas" [45] un kas arī ir lūgšanu dzīves noslēpums.


Kopsavilkums

2752

Lūgšana prasa piepūli un cīņu pret sevi pašu un pret kārdinātāja viltībām. Lūgšanas cīņa nav atdalāma no "garīgās cīņas", kas nepieciešama, lai cilvēkam būtu ierasts rīkoties saskaņā ar Kristus Garu: mēs lūdzamies tā, kā dzīvojam, jo dzīvojam tā, kā lūdzamies.

2753

Lūgšanas cīņā mums jāstājas pretī gan maldīgiem uzskatiem, gan dažādiem domāšanas veidiem, gan mūsu pašu neveiksmēm. Uz šiem kārdinājumiem, kas vieš šaubas par lūgšanas noderīgumu vai pat par tās iespējamību, jāatbild ar pazemību, uzticību un neatlaidību.

2754

Galvenās grūtības lūgšanas praksē ir izklaidība un iekšējais sausums. Kā pretlīdzeklis tiem ir ticība, iekšēja atgriešanās un sirds modrība.

2755

Lūgšanu apdraud divi bieži sastopami kārdinājumi: ticības trūkums un acēdija, kas ir īpaša depresijas forma, kura radusies askēzes atslābuma dēļ un ieved zināmā bezcerībā.

2756

Dieva bērnu paļāvība ir pakļauta pārbaudījumam tad, kad mums liekas, ka mūsu lūgšana ne vienmēr tiek uzklausīta. Evaņģēlijs aicina mūs pārdomāt, vai mūsu lūgšana ir saskaņā ar Gara vēlmi.

2757

"Nemitīgi lūdzieties." ( 1 Tes 5, 17) Lūgties ir iespējams vienmēr, tā pat ir vitāla nepieciešamība. Lūgšana un kristīgā dzīve nav atdalāmas.

2758

Lūgšana, kad pienākusi Jēzus stunda un kas attiecīgi tiek saukta par "Augstā priestera lūgšanu" [46], apvieno ap Kristu kā ap Galvu visu radīšanas un pestīšanas plānu un tā norisi. Priesteriskā lūgšana iedvesmo Tēvs mūsu lūgšanā izteiktos lielos lūgumus.


[1]Sv. Gregors no Nazianzas, Oratio, 27 (theologica 1), 4: SC 250, 78 (PG 36, 16).
[2]Sv. Jānis Hriszostoms, De Anna, sprediķis, 2, 2: PG 54, 646.
[3]Sal. Mt 11, 25-26.
[4]Sal. Mk 14, 36.
[5]Sv. Terēze no Jēzus, Camino de perfección (Ceļš uz pilnību), 26, Biblioteca Mística Carmelitana, 3. sēj. (Burgosa, 1916), 122. lpp.
[6]Sal. Mk 4, 4-7. 15-19.
[7] Sv. Terēze no Jēzus, Libro de la Vida (Dzīves apraksts), 8, Biblioteca Mística Carmelitana, 1. sēj, (Burgosa, 1915), 57. lpp.
[8]Sal. Dz 3, 1-4.
[9]Sal. Lk 7, 36-50; 19, 1-10.
[10]Sal. Jer 31, 33.
[11]Sal. Ef 3, 16-17.
[12]Sal. F. Troši (Trochu), Le Curé d'Ars Saint, Jean-Marie Vianney (Liona / Parīze, 1927), 223. un 224. lpp.
[13]Sal. sv. Ignācijs no Lojolas, Exercitia spiritualia (Garīgie vingrinājumi), 104: MHSI 100, 224.
[14]Sv. Īzāks no Ninives, Tractatus mystici, 66: izd. A. J. Wensinck (Amsterdama, 1923), 315. lpp.; izd. P. Bedjan (Parīze / Lipsia , 1909), 470. lpp.
[15]Sv. Jānis no Krusta, Carta (Vēstule), 6: Biblioteca Mística Carmelitana, 13. sēj., (Burgosa, 1931), 262. lpp.
[16]Sal. Mt 26, 40-41.
[17]Sal. Mk 10, 22.
[18]Sal. Mt 6, 21. 24.
[19]Sal. Lk 8, 6. 13.
[20]Sal. Rom 5, 3-5.
[21]Sal. Mt 6, 8.
[22]Sal. Rom 8, 27.
[23]Sal. visu kontekstu Jk 1, 5-8; 4, 1-10; 5, 16.
[24]Sal. Jk 4, 4.
[25] Evāgrijs Pontiks, De oratione, 34: PG 79, 1173.
[26]Sv. Augustīns, Epistula, 130, 8, 17: CSEL 44, 59 (PL 33, 500).
[27]Sal. Rom 10, 12-13.
[28]Sal. Rom 8, 26-39.
[29]Sal. Ebr 5, 7; 7, 25; 9, 24.
[30] Evāgrijs Pontiks, Capita practica ad Anatolium, 49: SC 171, 610 (PG 40, 1245).
[31]Sal. Lk 8, 24.
[32]Sv. Jānis Hrizostoms, De Anna, sprediķis, 4, 6: PG 54, 668.
[33]Sal. Gal 5, 16-25.
[34]Sv. Jānis Hrizostoms, De Anna, sprediķis, 4, 5: PG 54, 666.
[35]Sv. Alfons Marija di Liguori, Del gran mezzo della preghiera, 1. daļa, 1. nod., izd. G. Cacciatore (Roma, 1962), 32. lpp.
[36] Origēns, De oratione, 12, 2: GCS 3, 324-325 (PG 11, 452).
[37]Sal. 17.
[38]Sal. 17, 11. 13. 19.
[39]Sal. Ef 1, 10.
[40]Sal. 17, 11. 13. 19. 24.
[41]Sal. 17, 6. 11. 12. 26.
[42]Sal. 17, 1. 5. 10. 22. 23-26.
[43]Sal. 17, 2. 4. 6. 9. 11. 12. 24.
[44]Sal. 17, 15.
[45]Sal. 17, 3. 6-10. 25.
[46]Sal. 17.