Index

Back Top Print

[BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV - PT - SW - ZH]

 

PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DEKRĒTS PAR AUSTRUMU KATOLISKAJĀM BAZNĪCĀM

ORIENTALIUM ECCLESIARUM

 

Ievads

1. Katoliskā Baznīca augstu vērtē Austrumu Baznīcu institūcijas, to liturģiskos ritus, ekleziālās tradīcijas un kristīgās dzīves kārtību. Tās izceļas ar godājamu senatni, un tajās atmirdz tradīcija, kas ar Baznīcas tēvu starpniecību saņemta no apustuļiem[1] un ir dievišķās Atklāsmes un nedalāmā visas Baznīcas mantojuma daļa. Rūpējoties par Austrumu Baznīcām, šīs tradīcijas dzīvajām lieciniecēm, un vēloties, lai tās plauktu un ar jaunu apustulisku spēku pildītu sev uzticētos uzdevumus, šis ekumeniskais Koncils ir nolēmis izvirzīt dažus pamatprincipus līdzās tiem, kas attiecas uz vispārējo Baznīcu, pārējo atstājot Austrumu Baznīcu sinožu un Apustuliskā krēsla ziņā.

 

Par atsevišķajām Baznīcām jebritiem

(Ritu daudzveidība un Baznīcas vienotība)

2. Svēto un katolisko Baznīcu, kas ir Kristus Mistiskā Miesa, veido ticīgie, kurus Svētajā Garā organiski apvieno viena un tā pati ticība, vieni un tie paši sakramenti un viena un tā pati vadība un kuri, apvienodamies dažādās grupās, kurās vienotību nodrošina hierarhija, veido atsevišķas Baznīcas jeb ritus. Starp šīm Baznīcām valda apbrīnojama vienotība, tā ka šī daudzveidība ne vien nekaitē Baznīcas vienotībai, bet to izceļ. Katoliskā Baznīca vēlas saglabāt veselas un neskartas katras atsevišķās Baznīcas jeb rita tradīcijas un vienlaikus arī pielāgot savu dzīvesveidu vajadzībām, kas saistītas ar attiecīgo vietu un laikmetu.[2]

3. Kaut arī šīs atsevišķās Baznīcas – gan Rietumu, gan Austrumu Baznīcas – cita no citas atšķiras ar tā sauktajiem ritiem, proti, liturģiju, Baznīcas kārtību un garīgo mantojumu, tās visas vienādi ir pakļautas Romas bīskapa pastorālajai vadībai. Šis bīskaps saskaņā ar Dieva gribu ir svētā Pētera pēctecis augstākajā varā pār visu Baznīcu. Šīs atsevišķās Baznīcas ir savā cieņā līdzvērtīgas, un neviena no tām sava rita dēļ nav pārāka par citām. Tām ir vienādas tiesības un tie paši pienākumi, arī attiecībā uz Evaņģēlija sludināšanu visā pasaulē (sal. Mk 16, 15) Romas bīskapa vadībā.

4. Tāpēc visā pasaulē jācenšas saglabāt un attīstīt visas atsevišķās Baznīcas, šim nolūkam dibinot draudzes un veidojot savu hierarhiju tur, kur to prasa ticīgo garīgais labums. Dažādo atsevišķo Baznīcu hierarhiem, kuru jurisdikcijā ir viena un tā pati teritorija, regulāri tiekoties un saskaņojot savu nostāju, jācenšas veicināt vienotu rīcību un saliedēt savus spēkus kopīgo darbu veikšanai, lai labāk tiktu veicināta reliģiskās dzīves attīstība un sekmīgāk tiktu nodrošināta klēra disciplīna.[3] Visi garīdznieki un kandidāti uz priesterību ir pienācīgi jāizglīto jautājumos par dažādiem ritiem un it īpaši praktiskajām normām, kas regulē attiecības starp ritiem. Tāpat arī laji katehizācijas laikā ir jāinformē par ritiem un ar tiem saistītajiem priekšrakstiem. Visbeidzot, visi katoļi kopā un ikviens no tiem, kā arī visi tajās Baznīcās vai kopienās kristītie, kuras nav piederīgas katoliskajai Baznīcai, lai, tiecoties uz katoliskās vienotības pilnību, it visur saglabā katrs savu ritu, to ciena un atbilstoši savām iespējām praktizē.[4] Personas, kopienas un reģioni saglabā tiesības īpašos gadījumos vērsties pie Apustuliskā krēsla, kas kā visaugstākā instance attiecībās starp Baznīcām ekumeniskā garā rūpēsies par to vajadzībām, tieši vai ar citu institūciju starpniecību nosakot attiecīgas normas un izdodot dekrētus vai priekšrakstus.

 

Austrumu Baznīcu garīgā mantojuma saglabāšana

5. Baznīcas vēsture, tradīcijas un daudzveidīgās institūcijas skaidri liecina par Austrumu Baznīcu lielo ieguldījumu vispārējās Baznīcas dzīvē.[5]. Tāpēc svētais Koncils ne vien apliecina pienācīgo cieņu šim ekleziālajam un garīgajam mantojumam un to atzinīgi novērtē, bet arī to nešaubīgi uzskata par visas Kristus Baznīcas mantojumu. Šī iemesla dēļ tas svinīgi apliecina, ka Austrumu Baznīcām tāpat kā Rietumu Baznīcām ir tiesības un pienākums ievērot katrai savus īpašos principus, jo tie atšķiras ar to, ka ir seni un godājami, labāk atbilst savu ticīgo ieradumiem un ir vairāk piemēroti tam, lai nodrošinātu dvēseļu labumu.

6. Lai visi Austrumu kristieši zina un ir nešaubīgi pārliecināti par to, ka viņi vienmēr drīkst saglabāt savus likumīgos liturģiskos ritus un priekšrakstus un viņiem tas ir jādara un ka izmaiņas tajos izdarāmas vienīgi saistībā ar viņu pašu organisko attīstību. Tas ar vislielāko uzticību jāievēro pašiem Austrumu kristiešiem; viņiem šie riti un priekšraksti arvien labāk jāiepazīst un arvien pilnīgāk jāiedzīvina praksē. Bet, ja ar konkrēto laikmetu saistīto apstākļu vai personisku iemeslu dēļ viņi nepamatoti ir attālinājušies no savām senču tradīcijām, tad lai viņi cenšas pie tām atgriezties. Savukārt tie, kas sava amata vai apustuliskās kalpošanas dēļ bieži ir saskarē ar Austrumu Baznīcām un to ticīgajiem, lai atkarībā no tā, cik svarīgi ir viņu veicamie uzdevumi, tiek rūpīgi iepazīstināti ar Austrumu kristiešu ritiem, kristīgo dzīvesveidu, doktrīnu, vēsturi un īpašajām iezīmēm.[6] Latīņu rita klosterdzīves kopienām un apvienībām, kuras savu apustulātu veic Austrumu valstīs vai Austrumu kristiešu vidū, tiek ļoti ieteikts dibināt Austrumu rita kopienas un, ja iespējams, arī provinces, lai apustuliskais darbs būtu sekmīgāks.[7]

 

Par Austrumu Baznīcu patriarhiem

(Austrumu Baznīcu patriarhi)

7. Jau no senseniem laikiem Baznīcā pastāv patriarhāta institūcija, kuru ir atzinuši arī pirmie ekumeniskie koncili[8]. Austrumu Baznīcas patriarhs ir bīskaps, kura jurisdikcijā saskaņā ar likuma normām un atzīstot Romas bīskapa primātu ir visi attiecīgās teritorijas vai rita bīskapi (to vidū metropolīti), klērs un tauta.[9] Ja kāda rita hierarhs tiek norīkots ārpus patriarhāta teritorijas, viņš saskaņā ar likumu paliek tā paša rita patriarhāta hierarhijas loceklis.

8. Lai gan vienas Austrumu Baznīcu patriarhijas ir radušās vēlāk, citas agrāk, tās visas ir vienlīdzīgas patriarha amata cieņas ziņā. Tomēr starp tām spēkā paliek likumīgi noteiktais goda primāts.[10]

(Austrumu Baznīcu patriarhu gods un privilēģijas)

9. Saskaņā ar ļoti senu Baznīcas tradīciju Austrumu Baznīcu patriarhiem pienākas īpašs gods, jo katrs no viņiem ir savas patriarhijas priekšgalā kā tēvs un vadītājs. Tāpēc svētais Koncils nolemj atjaunot viņu tiesības un priekšrocības saskaņā ar katras Baznīcas sensenajām tradīcijām un ekumenisko koncilu lēmumiem.[11]

Šīs tiesības un priekšrocības ir tādas pašas, kādas pastāvēja laikos, kad starp Austrumiem un Rietumiem pastāvēja vienotība, kaut arī tās nedaudz jāpielāgo mūsdienu apstākļiem. Patriarhi ar savām sinodēm ir augstākā instance visās patriarhāta lietās, cita starpā tiem ir arī tiesības dibināt jaunas eparhijas un iecelt sava rita bīskapus patriarhijas robežās, kaut arī spēkā paliek Romas bīskapa neatņemamās tiesības iejaukties atsevišķos gadījumos.

(Jaunu patriarhātu dibināšana)

10. Tas, kas ir sacīts par patriarhiem, saskaņā ar likuma priekšrakstiem attiecas arī uz augstākajiem arhibīskapiem, kas vada visu atsevišķo Baznīcu jeb ritu.[12]

11. Tā kā patriarhāta institūcija ir tradicionālais pārvaldes veids Austrumu Baznīcās, šis svētais un ekumeniskais Koncils vēlas, lai tur, kur tas nepieciešams, tiktu veidoti jauni patriarhāti. To dibināšana ir ekumeniskā koncila vai Romas bīskapa ziņā.[13]

 

Par sakramentu piešķiršanas kārtību

12. Svētais un ekumeniskais Koncils apstiprina un atzinīgi vērtē Austrumu Baznīcās joprojām spēkā esošos senos priekšrakstus attiecībā uz sakramentiem, kā arī to svinēšanas un administrēšanas veidu un pauž vēlami, lai tur, kur tas nepieciešams, šī prakse tiktu atjaunota.

(Iestiprināšanas sakraments)

13. Visā pilnībā ir jāatjauno Austrumu kristiešu sensenie priekšraksti attiecībā uz personu, kas administrē Iestiprināšanas sakramentu. Šo sakramentu drīkst administrēt prezbiteri ar patriarha vai bīskapa svētītu hrizmu.[14]

14. Visi Austrumu rita prezbiteri var derīgi piešķirt Iestiprināšanas sakramentu jebkura rita ticīgajiem (arī latīņu) vai nu kopā ar Kristības sakramentu, vai atsevišķi, ievērojot gan vispārējā, gan partikulārā likuma priekšrakstus, lai nodrošinātu likumību.[15] Arī latīņu rita prezbiteri, kuriem ir pilnvara piešķirt Iestiprināšanas sakramentu, var to sniegt Austrumu rita ticīgajiem neatkarīgi no piederības tam vai citam ritam, ievērojot gan vispārējā, gan arī partikulārā likuma priekšrakstus, lai nodrošinātu likumību.[16]

(Svētdienas svētīšana)

15. Ticīgajiem ir pienākums svētdienās un svētku dienās piedalīties Dievišķajā Liturģijā vai Stundu liturģijā saskaņā ar sava rita priekšrakstiem vai tradīcijām.[17] Lai ticīgajiem būtu vieglāk izpildīt šo pienākumu, tā izpilde tiek noteikta laika posmā no vigilijas vesperēm līdz svētdienas vai svētku dienas beigām.[18] Ticīgajiem tiek ļoti ieteikts minētajās dienās vai vēl biežāk, pat ik dienas, pieņemt Svēto Komūniju.[19]

(Gandarīšanas sakraments)

16. Tā kā Austrumu zemēs vienā un tajā pašā apgabalā vai teritorijā parasti dzīvo dažādu atsevišķo Baznīcu ticīgie, katra rita prezbiteru pilnvaras uzklausīt grēksūdzi, ko tiem likumīgi un bez jebkādiem ierobežojumiem piešķīruši viņu hierarhi, attiecas uz visām pilnvaras devējam pakļautajām teritorijām, kā arī uz visām vietām un jebkura rita ticīgajiem šajā teritorijā, ja vien vietējais hierarhs kādā sava rita reģionā to nav aizliedzis.[20]

(Ordinācijas sakraments)

17. Lai senākās normas attiecībā uz Ordinācijas sakramentu Austrumu Baznīcās atkal būtu spēkā, šis svētais Koncils vēlas atjaunot pastāvīgā diakonāta institūciju tur, kur tā ir izzudusi.[21] Ja runa ir par subdiakonātu un zemākajām svētībām, kā arī ar to saistītajām tiesībām un pienākumiem, tad tas ir katras atsevišķās Baznīcas likumdošanas varas kompetencē.[22]

(Laulības sakraments)

18. Lai izvairītos no nederīgu laulību noslēgšanas gadījumos, kad Austrumu katoļi stājas laulībā ar Austrumu kristiešiem, kuri nav katoļi, un lai nodrošinātu laulības saišu noturīgumu un svētumu, kā arī mieru ģimenēs, šis svētais Koncils nolemj, ka šo laulību noslēgšanas kanoniskā forma ir jāievēro vienīgi laulības likumīguma dēļ. Lai laulība būtu derīga, pietiek ar ordinēta kalpotāja klātbūtni, tomēr ievērojot visas citas likuma prasības.[23]

 

Dievišķais kults

(Svētku dienas)

19. Turpmāk vienīgi ekumeniskais Koncils vai Apustuliskais krēsls var noteikt, pārcelt vai atcelt visām Austrumu Baznīcām kopīgās svētku dienas. Svētkus, kurus svin tikai katra atsevišķā Baznīca, var noteikt, pārcelt vai atcelt ne vien Apustuliskais krēsls, bet arī patriarhu vai arhibīskapu sinode, tomēr pienācīgi ievērojot visa apgabala un citu atsevišķo Baznīcu situāciju.[24]

(Lieldienas)

20. Kamēr attiecībā uz Lieldienu svinēšanas laiku vēl nav panākta cerētā vienošanās starp visiem kristiešiem par vienu visiem kopīgu datumu, patriarhiem vai vietējiem augstākajiem Baznīcas vadītājiem, lai veicinātu vienotību starp kristiešiem, kas dzīvo vienā un tajā pašā reģionā vai valstī, tiek ieteikts tad, kad ieinteresētās puses ir apmainījušās viedokļiem un panākušas vienprātīgu lēmumu, piekrist tam, lai Lieldienu svētki tiktu svinēti vienā un tajā pašā svētdienā.[25]

(Liturģiskais laiks)

21. Atsevišķi ticīgie, kas uzturas ārpus reģiona vai teritorijas, kurā tiek praktizēts viņu rits, attiecībā uz gavēņiem un svētku dienām drīkst pilnībā ievērot tos priekšrakstus, kas ir spēkā vietā, kur viņi uzturas. Ģimenēs, kuru locekļi ir piederīgi dažādiem ritiem, šajā saistībā drīkst izvēlēties kārtību, ko nosaka viens no ritiem.[26]

(Stundu liturģija)

22. Austrumu rita garīdznieki un reliģisko ordeņu locekļi saskaņā ar savām tradīcijām un priekšrakstiem lai svin Stundu liturģiju, kas jau no seniem laikiem visās Austrumu Baznīcās bijusi lielā cieņā.[27] Tāpat arī lai ticīgie, sekojot savu priekšteču piemēram, atbilstoši iespējām dievbijīgi piedalās Stundu liturģijā.

(Liturģijas valoda)

23. Patriarham kopā ar savu sinodi vai arī katras Baznīcas augstākajai vadībai kopā ar hierarhu padomi ir tiesības noteikt to, kāda valoda lietojama sakrālajās liturģiskajās darbībās, kā arī pēc tam, kad par to paziņots Apustuliskajam krēslam, apstiprināt tekstu tulkojumus vietējā valodā.[28]

 

Attiecības ar brāļiem no Baznīcām, kuras no mums ir šķirtas

(Aicinājums uz kristiešu vienotību)

24. Tām Austrumu Baznīcām, kuras ir vienotas ar Romas Apustulisko krēslu, ir īpašs pienākums, proti, veicināt visu kristiešu, it sevišķi Austrumu kristiešu, vienotību saskaņā ar šī Koncila Dekrēta par ekumenismu principiem, vispirms jau ar lūgšanu, savu dzīves piemēru, dievbijīgu uzticību senajām Austrumu Baznīcas tradīcijām, ar to, ka cits citu arvien labāk iepazīst, ar sadarbību un brālīgu cieņu pret visu un visiem.[29]

25. No šķirtajiem Austrumu kristiešiem, kuri Svētā Gara žēlastības ietekmē atgriežas katoliskajā vienotībā, nav jāprasa nekas vairāk kā tikai tas, ko pieprasa parasta katoliskās ticības atzīšana. Tā kā viņiem ir saglabājusies derīga priesterība, tad Austrumu garīdznieki, kas atzīst katolisko vienotību, drīkst izpildīt savas priestera kārtas funkcijas saskaņā ar kompetentas autoritātes noteiktajām normām.[30]

(“Communicatio in sacris”)

26. Dieva likums aizliedz līdzdalību tajās sakrālajās darbībās (communicatio in sacris), kas kaitē Baznīcas vienotībai vai sevī ietver formālu piekrišanu maldiem, vai arī ir saistīti ar maldiem ticībā, ieļaunojuma un vienaldzības risku.[31] Tomēr pastorālā prakse liecina, ka attiecībā uz Austrumu kristiešiem var un vajag ņemt vērā atsevišķo personu konkrētos apstākļus, kad nav apdraudēta Baznīcas vienotība un nepastāv briesmas, no kurām vajadzētu izvairīties, toties svarīga ir pestīšanas nepieciešamība un dvēseļu labums. Tāpēc katoliskā Baznīca, ņemot vērā apstākļus, kas saistīti ar attiecīgo laikmetu un vietu, kā arī situāciju, kādā atrodas konkrētais cilvēks, bieži vien ir piemērojusi un piemēro mērenākus noteikumus, sniedzot visiem pestīšanas līdzekļus un kristiešu savstarpējās mīlestības liecību ar līdzdalību svētajos sakramentos un citās sakrālajās darbībās. Tāpēc, “lai mēs ar savu bargo nostāju nekļūtu par šķērsli tiem, kas grib kļūt pestīti,”[32] un lai aizvien vairāk veicinātu vienotību ar šķirtajām Austrumu Baznīcām, svētais Koncils ir noteicis šādu rīcības veidu.

27. Neskarot iepriekšminētos principus, Austrumu kristiešiem, kas ir šķirti no katoliskās Baznīcas, bet ir labā ticībā (bona fide), tad, ja viņi paši to lūdz un ir atbilstoši noskaņoti, ir atļauts piešķirt Gandarīšanas, Euharistijas un Slimnieku svaidīšanas sakramentu. Turklāt arī katoļiem ir atļauts lūgt šos sakramentus tiem garīdzniekiem, kuri nav katoļi, bet kuru Baznīcā sakramenti ir derīgi, nepieciešamības gadījumā vai patiesa dvēseles labuma dēļ, ja fizisku vai morālu iemeslu dēļ nav iespējams vērsties pie katoļu priestera.[33]

28. Tieši tāpat, ievērojot minētos principus, katoļiem kopā ar šķirtajiem Austrumu kristiešiem pamatotu iemeslu dēļ ir atļauts piedalīties sakrālajās darbībās, lietās un vietās.[34]

29. Šie atvieglotie noteikumi attiecībā uz līdzdalību sakrālajās darbībās (communicatio in sacris) kopā ar šķirto Austrumu Baznīcu brāļiem tiek uzticēti vietējo hierarhu uzraudzībai un vadībai, lai viņi pēc tam, kad ir savstarpēji apspriedušies un, ja nepieciešams, uzklausījuši arī šķirto Baznīcu hierarhus, regulētu kristiešu savstarpējās attiecības, pieņemot atbilstošas un iedarbīgas normas un priekšrakstus.

 

Nobeigums

30. Svētais Koncils ļoti priecājas par Austrumu un Rietumu katolisko Baznīcu auglīgo un aktīvo sadarbību un pasludina to, ka visas šīs juridiskās normas tiek ieviestas, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, līdz laikam, kad katoliskā Baznīca un šķirtās Austrumu Baznīcas būs sasniegušas pilnīgu vienotību.

Bet tikmēr Koncils neatlaidīgi aicina visus Austrumu un Rietumu kristiešus dedzīgi un pastāvīgi, pat ik dienas, lūgt Dievu, lai ar Vissvētās Dieva Dzemdētājas palīdzību visi kļūtu viens. Koncils aicina arī lūgt Svētā Gara stiprinājumu un iepriecinājumu tiem daudzajiem katras Baznīcas kristiešiem, kuri, ciešot vajāšanas, tomēr drosmīgi apliecina Kristus vārdu.

Mīlēsim cits citu ar brāļu mīlestību un centīsimies cits citu pārspēt savstarpējā cieņā[35].

Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

 

Romā, pie svētā Pētera, 1964. gada 21. novembrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)


 
[1] Sal. Leons XIII, Ap. vēst. Orientalium dignitas (1894. g. 30. novembris): Acta Leonis XIII, XIV, 201.–202. lpp.
[2] Sal. sv. Leons IX, Vēst. In terra pax (1053. g.): “Ut enim”; Inocents III, Synodus Lateranensis IV (1215. g.), IV: “Licet Graecos”; Vēst. Inter quatuor (1206. g. 2. augusts): “Postulasti postmodum”; Inocents IV, Vēst. Cum de cetero (1247. g. 27. augusts); Vēst. Sub catholicae (1254. g. 6. marts), ievads; Nikolajs III, Instr. Istud est memoriale (1278. g. 9. oktobris); Leons X, Ap. vēst. Accepimus nuper (1521. g. 18. maijs); Pāvils III, Ap. vēst. Dudum (1534. g. 23. decembris); Pijs IV, Konst. Romanus Pontifex (1564. g. 16. februāris), 5; Klēments VIII, Konst. Magnus Dominus (1595. g. 23. decembris), 10; Pāvils V, Konst. Solet circumspecta (1615. g. 10. decembris), 3; Benedikts XIV, Enc. Demandatam (1743. g. 24. decembris), 3; Enc. Allatae sunt (1755. g. 26. jūnijs), 3, 6–19, 32; Pijs VI, Enc. Catholicae communionis (1787. g. 24. maijs); Pijs IX, Vēst. In suprema (1848. g. 6. janvāris), 3; ap. vēst. Ecclesiam Christi (1853. g. 26. novembris); konst. Romani Pontificis (1862. g. 6. janvāris); Leons XIII, Ap. vēst. Praeclara gratulationis (1894. g. 20. jūnijs), 7; ap. vēst. Orientalium dignitas (1894. g. 30. novembris), ievads, u. c.
[3] Sal. Pijs XII, Motu proprio Cleri sanctitati (1957. g. 2. jūnijs), 4. kan.
[4] Turpat, 8. kan., “sine licentia Sedis Apostolicae” (“bez Apustuliskā krēsla atļaujas”) atbilstoši agrāko gadsimtu praksei. Līdzīgi attiecībā uz kristiešiem, kas nav katoļi, lasām 11. kan.: “Ritum quem maluerint amplecti possunt.” (“Viņi var izvēlēties to ritu, kuru vēlas”) Šajā tekstā tiešā veidā ieteikts visiem un visur saglabāt savu ritu.
[5] Sal. Leons XIII, Ap. vēst. Orientalium dignitas (1894. g. 30. novembris); ap. vēst. Praeclara gratulationis (1894. g. 20. jūnijs), kā arī 2. atsaucē minētie dokumenti.
[6] Sal. Benedikts XV, Motu proprio Orientis catholici (1917. g. 15. oktobris); PIJS XI, Enc. Rerum Orientalium (1928. g. 8. septembris) u. c.
[7] To pietiekami skaidri apliecina katoliskās Baznīcas prakse Pija XI, Pija XII un Jāņa XXIII laikā.
[8] Sal. Nīkajas I koncils, 6. kan.; Konstantinopoles I koncils, 2. un 3. kan.; Halkēdonas koncils, 28. un 9. kan.; Konstantinopoles IV koncils, 17. un 21. kan.; Laterāna IV koncils, 5. un 30. kan.; Florences koncils, Decretum pro Graecis, u. c.
[9] Sal. Nīkajas I koncils, 6. kan.; Konstantinopoles I koncils, 3. kan.; Konstantinopoles IV koncils, 17. kan.; Pijs XII, Motu proprio Cleri sanctitati, 216. kan., 2, 11.
[10] Ekumeniskajos koncilos: Nīkajas I, 6. kan.; Konstantinopoles I, 3. kan.; Konstantinopoles IV, 21. kan.; Laterāna IV, 5. kan.; Florences, Decretum pro Graecis (1439. g. 6. jūlijs), 9; sal. Pijs XII, Motu proprio Cleri Sanctitati (1957. g. 2. jūnijs), 219. kan. u. c.
[11] Sal. iepriekš 8. atsauci.
[12] Sal. Efesas koncils, 8. kan.; Klements VII, Dekr. Romanum Pontificem (1596. g. 23. februāris); Pijs VII, Ap. vēst. In universalis Ecclesiae (1807. g. 22. februāris); Pijs XII, Motu proprio Cleri Sanctitati (1957. g. 2. jūnijs), 324.–339. kan.; Kartāgas sinode (419. g.), 17. kan.
[13] Sal. Kartāgas sinode (419. g.), 17. un 57. kan.; Halkēdonas koncils (451. g.), 12. kan.; sv. Innocentijs I, Vēst. Et onus et honor (ap 415. g.): “Nam qui sciscitaris”; sv. Nikolajs I, Vēst. Ad consulta vestra (866. g. 13. novembris): “A quo autem”; Innocentijs III, Vēst. Rex regum (1204. g. 25. februāris); Leons XII, Ap. konst. Petrus Apostolorum Princeps (1824. g. 15. augusts); Leons XIII, Ap. vēst. Christi Domini (1895. g.); Pijs XII, Motu proprio Cleri sanctitati (1957. g. 2. jūnijs), 159. kan.
[14] Sal. Innocentijs IV, Vēst. Sub catholicae (1254. g. 6. marts), § 3, 4; Lionas II koncils (1274. g.) (Mihaila Paleologa ticības apliecinājums, izteikts Grēgorija X priekšā); Eugenijs IV, Florences koncilā, Konst. Exultate Deo (1439. g. 22. novembris), § 11; Klēments VIII, Instr. Sanctissimus (1595. g. 31. augusts); Benedikts XIV, Konst. Etsi pastoralis (1742. g. 26. maijs), § II, 1, § III, 1, u. c.; Lāodikejas sinode (347–381), 48. kan.; Armēņu sinode Sisā (1342. g.); Libāna kalna maronītu sinode (1736. g.), II d., III nod., 2, u. c. vietējās sinodes.
[15] Sal. Svētā Ofīcija sv. kongregācija, Instr. Ad ep. Scepusien (1783. g.); Sv. ticības izplatīšanas kongregācija (attiecībā uz koptiem) (1790. g. 15. marts), Nr. XIII; Dekr. (1863. g. 6. oktobris), C, a; Sv. kongregācija Austrumu Baznīcu lietās (1948. g. 1. maijs); Svētā Ofīcija sv. kongregācija, atbilde (1896. g. 22. aprīlis) ar vēst. (1896. g. 19. maijs).
[16] KTK (1917), 782. kan., § 4; Sv. kongregācija Austrumu Baznīcu lietās, Dekr. De Sacramento Confirmationis administrando etiam fidelibus orientalibus a presbyteris latini ritus, qui hoc indulto gaudent pro fidelibus sui ritus (1948. g. 1. maijs).
[17] Sal. Lāodikejas sinode (347–381), 29. kan.; sv. Nīkēfors no Konstantinopoles, 14. nod.; Armēņu sinode Dvinā (719. g.), 31. kan.; sv. Teodors Studits, 21. sprediķis; sv. Nikolajs I, Vēst. Ad consulta vestra (866. g. 13. novembris): “In quorum Apostolorum”, “Nosse cupitis”, “Quod interrogatis”, “Praeterea consulitis”, “Si die Dominico” un vietējās sinodes.
[18] Tas ir jaunums, vismaz tur, kur ir pienākums piedalīties Svētajā Liturģijā. Turklāt tas atbilst Austrumu Baznīcu liturģiskajai dienai.
[19] Sal. Canones apostolorum, 8 un 9; Antiohijas sinode (341. g.), 2. kan.; Timotejs no Aleksandrijas, Interrogat. 3; Innocentijs III, Konst. Quia divinae (1215. g. 4. janvāris), un daudzas ne tik senos laikos notikušas Austrumu Baznīcu vietējās sinodes.
[20] Saglabājot jurisdikcijas teritorialitāti, dvēseļu labuma dēļ kanonā tiks ieviestas daudzas jurisdikcijas vienā un tajā pašā teritorijā.
[21] Sal. Nīkajas I koncils, 18. kan.; Neocēzarejas sinode (314./325. g.), 12. kan.; Sardikas sinode (343. g.), 8. kan.; sv. Leons Lielais, Vēst. Omnium quidem (444. g. 13. janvāris); Halkēdonas koncils, 6. kan.; Konstantinopoles IV koncils, 23. un 26. kan. u. c.
[22] Daudzas Austrumu Baznīcas subdiakonātu uzskata par zemāko svētību pakāpi, bet Pija XII motu proprio “Cleri sanctitati saista to ar augstāko svētību pienākumiem. Kanons piedāvā atgriezties pie atsevišķu Baznīcu sensenās kārtības attiecībā uz subdiakonu pienākumiem, ierobežojot vispārējo likumu, ko nosaka motu proprio “Cleri sanctitati”.
[23] Sal. Pijs XII, Motu proprio Crebrae allatae (1949. g. 22. februāris), 32. kan., § 2, 5 (facultas patriarcharum dispensandi a forma); Pijs XII, Motu proprio Cleri sanctitati (1957. g. 2. jūnijs), 267. kan. (facultas patriarcharum sanandi in radice); 1957. gadā Svētā Ofīcija sv. kongregācija un Sv. kongregācija Austrumu Baznīcu lietās piešķīra pilnvaras (uz 5 gadiem) atbrīvot no formas ievērošanas un atzīt laulību par derīgu formas neievērošanas gadījumā, “izņemot patriarhus, metropolītus un citus vietējos ordinārijus (..), kuri nav pakļauti citai varai kā vienīgi Apustuliskajam krēslam”.
[24] Sal. sv. Leons Lielais, Vēst. Quod saepissime (454. g. 15. aprīlis): “Petitionem autem”; sv. Nīkēfors no Konstantinopoles, 13. nod.; Patriarha Sergija sinode (1596. g. 18. septembris), 17. kan.; Pijs VI, Ap. vēst. Assueto paterne (1775. g. 8. aprīlis) u. c.
[25] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium (1963. g. 4. decembris).
[26] Sal. Klēments VIII, Instr. Sanctissimus (1595. g. 31. augusts), § 6: “Si ipsi graeci”; Svētā Ofīcija sv. kongregācija, 1673. g. 7. jūnijs, 1. un 3. p.; 1727. g. 13. marts, 1. p.; Sv. ticības izplatīšanas kongregācija, 1913. g. 18. augusta dekrēts, 33; 1914. g. 14. augusta dekrēts, 27; 1916. g. 27. marta dekrēts, 14; Sv. kongregācija Austrumu Baznīcu lietās, 1929. g. 1. marta dekrēts, 36; 1930. g. 4. maija dekrēts, 41.
[27] Sal. Lāodikejas sinode (347–381), 18. kan.; Marisaka (Mar Isaac) haldeju sinode (410. g.), 15. kan.; Sv. Nersesa no Kla (Šnorali) Armēņu Baznīcas sinode (1166. g.); Innocentijs IV, Vēst. Sub catholicae (1254. g. 6. marts), § 8; Benedikts XIV, Konst. Etsi pastoralis (1742. g. 26. maijs), § 7, 5; Instr. Eo quamvis tempore, 1745. g. 4. maijs, § 42 un nākamie, kā arī ne tik senos laikos notikušas vietējās sinodes: armēņu (1911. g.), koptu (1898. g.), maronītu (1736. g.), rumāņu (1872. g.), rutēņu (1891. g.), sīriešu (1888. g.).
[28] Saskaņā ar Austrumu Baznīcu tradīciju.
[29] Saskaņā ar Bullu par visu Austrumu katolisko Baznīcu vienotību.
[30] Sinodes noteikts pienākums attiecībā uz šķirtajiem Austrumu brāļiem un visām jebkuras pakāpes svētībām, vai tās iedibinātas saskaņā ar dievišķo vai Baznīcas likumu.
[31] Šī doktrīna ir spēkā arī šķirtajās Baznīcās.
[32] Sv. Basilijs Lielais, Epistula canonica ad Amphilochium: PG 32, 669 B.
[33] Pamatojums šim atvieglinājumam ir šāds: 1) sakramentu derīgums; 2) laba ticība un atbilstoša nostāja; 3) mūžīgās pestīšanas nepieciešamība; 4) pašu priesteris nav pieejams; 5) nepastāv briesmas, no kurām būtu jāizvairās, vai formāla piekrišana maldiem.
[34] Runa ir par communicatio in sacris ārpus sakramentiem. Koncils piešķir šo atvieglinājumu, atgādinot par nepieciešamību ievērot to, kas jāievēro.
[35] Sal. Rom 12, 10