Index

Back Top Print

[AR - BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV - PT - SW - ZH]

 

PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

KONSTITŪCIJA PAR SVĒTO LITURĢIJU

SACROSANCTUM CONCILIUM

 

IEVADS

1. Svētais Koncils, izvirzot sev mērķi gādāt par to, lai ticīgo ļaužu kristīgā dzīve dienu no dienas pieņemtos spēkā, labāk pielāgot mūsu laikmeta vajadzībām institūcijas, kas ir pakļautas pārmaiņām, un atbalstīt visu, kas var sekmēt to cilvēku vienotību, kuri tic Kristum, kā arī nostiprināt to, kas palīdz aicināt visus cilvēkus Baznīcas klēpī, uzskata, ka tā pienākums ir īpašā veidā rūpēties arī par liturģijas reformu un attīstību.

(Liturģija Baznīcas noslēpumā)

2. Liturģija, kurā, it īpaši dievišķajā Euharistijas Upurī, “īstenojas mūsu atpestīšanas darbs”[1], visaugstākajā pakāpē sekmē to, lai ticīgie ar savu dzīvi paustu un atklātu citiem Kristus noslēpumu un īstās Baznīcas patieso būtību. Šī Baznīca vienlaikus ir gan cilvēciska, gan dievišķa; tā ir redzama, bet apveltīta ar neredzamās realitātes bagātību; tā ir dedzīga darbībā, bet tajā pašā laikā – nodevusies kontemplācijai; tā ir klātesoša pasaulē, bet tajā pašā laikā svētceļo. Taču tas notiek tā, ka cilvēciskais ir pakārtots un pakļauts dievišķajam, redzamais – neredzamajam, darbība – kontemplācijai, tagadējais – nākamajai Pilsētai, kuru mēs cenšamies sasniegt[2]. Tādējādi liturģija ik dienas no tiem, kas ir Baznīcā, celdama svētu templi Kungā, Dieva mājokli Garā[3], līdz tiek sasniegts Kristus pilnības mērs[4], apbrīnojamā veidā stiprina viņu spēkus, lai tie varētu sludināt Kristu. Liturģija Baznīcu tiem, kas ir ārpus tās, rāda kā karogu, kurš plīvo pāri tautām[5] un zem kura var sapulcēties izklīdinātie Dieva bērni[6], līdz būs viens ganāmpulks un viens gans[7].

(Liturģija un citi riti)

3. Tāpēc svētais Koncils uzskata, ka ir jāatgādina principi, kas attiecas uz liturģijas attīstību un reformu, un jānosaka normas, lai to īstenotu.

Dažus no šiem principiem un normām var attiecināt, un tas arī ir jādara, gan uz Romas ritu, gan arī uz visiem citiem ritiem. Tomēr turpmāk minētās praktiskās normas būtu jāuzskata par tādām, kas attiecas tikai uz Romas ritu, izņemot tās, kas pēc savas būtības attiecas arī uz citiem ritiem.

(Atbalsts visiem likumīgi atzītiem ritiem)

4. Visbeidzot svētais Koncils, uzticīgi paklausot Tradīcijai, pasludina, ka svētā Māte Baznīca uzskata – visi likumīgi atzītie riti ir vienlīdzīgi attiecībā uz tiesībām un cieņu, un tā vēlas, lai nākotnē tie tiktu saglabāti un dažādi izkopti. Koncils vēlas, lai tad, kad tas ir nepieciešams, tie tiktu apdomīgi un rūpīgi pārskatīti veselīgas tradīcijas garā un lai tiem tiktu piešķirts jauns spēks atbilstoši mūsu laikmeta apstākļiem un vajadzībām.

 

PIRMĀ NODAĻA

LITURĢIJAS ATJAUNOTNES UN ATTĪSTĪBAS VISPĀRĒJIE PRINCIPI

 

I. Svētās liturģijas būtība un nozīme Baznīcas dzīvē

5. Dievs, kas “grib, lai visi cilvēki būtu atpestīti un nonāktu līdz patiesības pazīšanai” (1 Tim 2, 4), pēc tam, kad “daudzkārt un daudzējādi .. ir senāk runājis uz mūsu tēviem caur praviešiem” (Ebr 1, 1), laikiem piepildoties, sūtīja savu Dēlu, cilvēktapušo Vārdu, Svētā Gara svaidītu, lai Viņš pasludinātu nabagiem Labo Vēsti, dziedinātu satriektās sirdis[8] kā “miesas un dvēseles ārsts”[9] un Vidutājs starp Dievu un cilvēkiem[10]. Jo Viņa cilvēciskums vienotībā ar Vārda Personu ir kļuvis par mūsu pestīšanas instrumentu. Tāpēc Kristū “ir notikusi mūsu pilnīgā izlīgšana, un mums ir dota dievišķā kulta pilnība”[11].

Šo cilvēku pestīšanas darbu un pilnīgo Dieva godināšanu, par kuru iepriekš vēstīja Dieva brīnumdarbi Vecās derības tautā, ir piepildījis Kristus Kungs, galvenokārt savu svētlaimīgo ciešanu, augšāmcelšanās no nāves un slavas pilnās aiziešanas Debesīs pashālajā noslēpumā, kurā “mirstot Viņš ir uzvarējis mūsu nāvi un augšāmceļoties Viņš ir atjaunojis dzīvību”[12]. Ne velti no uz krusta aizmigušā Kristus sāna ir uzausis visas Baznīcas Sakraments[13].

(Pestīšanas darbs īstenojas liturģijā)

6. Tāpat kā Kristu sūtīja Tēvs, tā arī Viņš pats sūtīja savus apustuļus, Svētā Gara piepildītus, ne vien tādēļ, lai, sludinādami Evaņģēliju ikvienai radībai[14], tie vēstītu, ka Dieva Dēls ar savu nāvi un augšāmcelšanos mūs ir atbrīvojis no sātana varas[15] un nāves un ievedis Tēva valstībā, bet arī tādēļ, lai, pateicoties Upurim un sakramentiem, kas ir visas liturģiskās dzīves centrā, viņi šo sludināto pestīšanas darbu īstenotu. Tādējādi, pateicoties Kristības sakramentam, cilvēki tiek iekļauti Kristus pashālajā noslēpumā – līdz ar Kristu nomirst, tiek apbedīti un augšāmceļas[16]; viņi saņem pieņemto bērnu garu, “kurā mēs saucam: Abba, Tēvs” (Rom 8, 15), un tā kļūst patiesi godinātāji, kādus meklē Tēvs[17]. Tāpat arī, cikkārt viņi bauda Kunga Pēdējo vakariņu maltīti, tie vēsta par Kunga nāvi, līdz Viņš nāks[18]. Tāpēc tieši Vasarsvētku dienā, kurā Baznīca sevi atklāja pasaulei, tie, “kas [Pētera] vārdus pieņēma”, “tika kristīti”. “Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās .. godinādami Dievu un iegūdami visas tautas labvēlību.” (Apd 2, 41–47) No tā laika Baznīca nekad nav pārstājusi sanākt kopā, lai svinētu pashālo noslēpumu, lasot to, “kas visos Rakstos” (Lk 24, 27) ir teikts par Viņu, svinot Euharistiju, kurā “tiek darīta klātesoša Viņa nāves uzvara un triumfs”[19], un vienlaikus Svētā Gara spēkā pateicoties Dievam “par Viņa neizsakāmo dāvanu” (2 Kor 9, 15) Jēzū Kristū “Viņa godības slavai” (Ef 1, 12).

(Kristus klātbūtne liturģijā)

7. Lai paveiktu šo tik diženo darbu, Kristus vienmēr ir klātesošs savā Baznīcā, īpaši liturģiskajās darbībās. Viņš ir klātesošs Mises Upurī gan kalpotāja personā – “Viņš, kas reiz sevi upurēja uz krusta, tagad sevi upurē ar priesteru kalpojuma starpniecību”[20] –, gan jo īpaši zem euharistiskajām zīmēm. Ar savu spēku Viņš ir klātesošs sakramentos, tā ka tad, ja kāds kristī, kristī pats Kristus[21]. Viņš ir klātesošs savā Vārdā, jo tad, kad Baznīcā lasa Svētos Rakstu, runā Kristus. Visbeidzot Viņš ir klātesošs, kad Baznīca lūdzas un dzied psalmus, jo Viņš ir apsolījis: “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.” (Mt 18, 20)

Lai paveiktu šo diženo darbu, ar kuru Dievs tiek pilnīgā veidā pagodināts un tiek svētdarīti cilvēki, Kristus vienmēr ir vienots ar Baznīcu, savu mīļoto Līgavu, kura piesauc savu Kungu un ar Viņa starpniecību veltī kultu mūžīgajam Tēvam.

Tātad liturģija pamatoti tiek uzskatīta par Jēzus Kristus priesteriskās funkcijas īstenošanu. Tajā ar zīmēm, kas ir jutekļiem uztveramas, tiek izteikta un katrai no šīm zīmēm atbilstošā veidā tiek īstenota cilvēka svētdarīšana un Kristus Mistiskā Miesa – Viņš pats, tās Galva, un Viņa locekļi – īsteno visaptverošu publisku kultu.

Tāpēc ikviena liturģiskā darbība, būdama Kristus – Priestera – un Baznīcas, Viņa Miesas, veikums, ir visaugstākajā pakāpē sakrāla darbība. Neviena cita Baznīcas darbība nespēj panākt tāda veida un līmeņa iedarbību.

(Zemes liturģija un Debesu liturģija)

8. Piedaloties zemes liturģijā, mēs priekšnojautā piedalāmies Debesu liturģijā, kas tiek svinēta Debesu Jeruzalemē, svētajā pilsētā, uz kuru mēs tiecamies kā svētceļnieki un kur Kristus sēž pie Tēva labās rokas kā svētnīcas un patiesās telts kalpotājs[22]. Kopā ar visiem Debesu pulkiem mēs dziedam Kungam slavas himnu. Godinot svēto piemiņu, mēs ceram būt līdzdalīgi viņu pulkā. Mēs gaidām Pestītāju, mūsu Kungu Jēzu Kristu, līdz Viņš – mūsu dzīvība – parādīsies pats, un tad mēs kopā ar Viņu parādīsimies godībā[23].

(Liturģija nav vienīgā Baznīcas darbība)

9. Svētā liturģija nav viss, ko dara Baznīca, jo, pirms cilvēki var tuvoties liturģijai, viņi jāaicina uz ticību un atgriešanos: “Bet kā tie piesauks to, kam nav ticējuši? Un kā gan lai tic tam, ko nav iepriekš dzirdējuši? Un kā lai dzird bez sludinātāja? Un kā gan lai sludina, ja nav sūtīto?” (Rom 10, 14–15)

Tāpēc Baznīca sludina pestīšanas vēsti tiem, kas vēl netic, lai visi cilvēki pazītu vienīgo patieso Dievu un To, kuru Viņš ir sūtījis, – Jēzu Kristu –, un lai viņi mainītu savus ceļus gandarot[24]. Ja runa ir par ticīgajiem, tad Baznīcai ir pienākums arī viņiem pastāvīgi sludināt ticību un gandarīšanu, turklāt Baznīcai tie ir jāsagatavo sakramentiem, jāmāca viņiem ievērot visu, ko Kristus ir pavēlējis[25], tie jāmudina uz visiem tuvākmīlestības, dievbijības un apustulāta darbiem, lai ar šiem darbiem apliecinātu to, ka kristieši, kaut gan tie nav no šīs pasaules, tomēr ir pasaules gaisma un slavē Tēvu ļaužu priekšā.

(Liturģija ir Baznīcas dzīves virsotne un avots)

10. Tomēr liturģija ir virsotne, uz kuru tiecas Baznīcas darbība, un tajā pašā laikā – avots, no kura tā smeļ visu savu spēku. Jo apustuliskais darbs ir vērsts uz to, lai visi, pateicoties Kristībai un ticībai kļuvuši par Dieva bērniem, sapulcētos, Baznīcā slavētu Dievu, būtu līdzdalīgi Upurī un piedalītos Kunga Pēdējo vakariņu mielastā.

Liturģija ticīgos mudina, lai tie, “pashālo sakramentu” sātināti, būtu “pilnīgi vienoti”[26], lūdz, lai viņi “dzīvē īstenotu to, ko ir saņēmuši ticībā”[27]. Savukārt Kunga derības ar cilvēkiem atjaunošana Euharistijā ticīgos ieved neatvairāmajā Kristus mīlestībā un to iededz viņos. Tātad no liturģijas, it īpaši no Euharistijas, mūsos kā no avota ieplūst žēlastība, un liturģijā visiedarbīgāk norit cilvēku svētdarīšana Kristū un Dieva godināšana, uz ko kā uz mērķi tiecas visas pārējās Baznīcas aktivitātes.

(Personiskās nostājas nepieciešamība)

11. Bet, lai liturģijai būtu šī pilnīgā iedarbība, nepieciešams, lai ticīgie tai pievērstos ar atbilstošu dvēseles nostāju, lai viņu domas atbilstu vārdiem un viņi sadarbotos ar Dieva žēlastību, tā ka to nesaņemtu veltīgi[28]. Tādēļ dvēseļu ganiem jābūt nomodā, lai liturģiskajās darbībās ne vien tiktu ievēroti priekšraksti, kas nodrošina derīgu un atļautu svinēšanu, bet arī, lai ticīgie ņemtu līdzdalību apzinīgā, aktīvā un auglīgā veidā.

(Liturģija un personiskā lūgšana)

12. Taču garīgā dzīve neaprobežojas tikai ar piedalīšanos liturģijā. Kristietis gan ir aicināts uz kopīgu lūgšanu, tomēr viņam aizvien ir jāieiet savā istabā, lai lūgtu Tēvu slepenībā[29]; turklāt, kā mācīja apustulis, viņam ir jālūdzas bez mitēšanās[30]. Un tas pats apustulis mācīja, ka savā miesā mums nemitīgi jānes Jēzus ciešanas, lai arī Jēzus dzīve atklātos mūsu mirstīgajā miesā[31]. Tāpēc Svētajā Misē mēs Kungam lūdzam, lai, “pieņemot šo garīgo upuri”, Viņš darītu mūs par “mūžīgu dāvanu” sev[32].

(Liturģija un dievbijības vingrinājumi)

13. Kristīgās tautas dievbijības vingrinājumi, ciktāl tie atbilst Baznīcas likumiem un normām, ir ļoti ieteicami, it īpaši tad, ja tos veic pēc Apustuliskā Krēsla rīkojuma.

Īpašu cieņu iemanto tie vietējo Baznīcu dievbijības vingrinājumi, kas tiek veikti pēc bīskapu ieteikuma un saskaņā ar likumīgi apstiprinātām ieražām vai grāmatām.

Tomēr šo vingrinājumu praktizēšana jāvirza tā, lai, saskaņā ar liturģiju un ievērojot tās laikus, tie smeltu savu iedvesmu liturģijā un ievadītu tajā tautu, jo liturģija pēc savas dabas ir ievērojami pārāka par dievbijības vingrinājumiem.

 

II. Liturģiskās audzināšanas un aktīvas līdzdalības veicināšana

14. Māte Baznīca dedzīgi vēlas, lai visi ticīgie tiktu vadīti pie pilnīgas, apzinīgas un aktīvas līdzdalības liturģiskajās svinībās, kā to prasa pašas liturģijas daba un kas ir kristīgās tautas – “izredzētās tautas, karaliskās priesterības, svētās tautas, īpašumā iegūto ļaužu” (1 Pēt 2, 9; sal. 2, 4–5) – tiesības un pienākums Kristības spēkā.

Īstenojot liturģijas atjaunotni un izkopšanu, īpaša vērība jāveltī šai pilnīgajai un aktīvajai visas tautas līdzdalībai. Tā ir pirmais un neaizstājamais avots, no kura ticīgie var smelties patiesi kristīgu garu, un tāpēc dvēseļu ganiem visā savā pastorālajā darbībā jācenšas to sasniegt ar atbilstošu audzināšanu.

Tomēr nav nekādu cerību to sasniegt, ja vispirms jau paši dvēseļu gani nebūs liturģijas gara un spēka caurausti un nekļūs par liturģijas skolotājiem, tāpēc ir absolūti nepieciešams pirmo vietu ierādīt klēra liturģiskajai formācijai. Tāpēc svētais Koncils ir noteicis turpmāk minēto.

(Liturģijas pasniedzēju sagatavošana)

15. Pasniedzējiem, kuriem tiek uzticēta svētās liturģijas mācīšana semināros, ordeņu studiju mājās un teoloģijas fakultātēs, šī uzdevuma veikšanai ir jābūt atbilstoši sagatavotiem šim nolūkam paredzētos institūtos.

(Liturģijas mācīšana)

16. Semināros un ordeņu studiju mājās svētā liturģija ir iekļaujama starp obligātajiem un svarīgākajiem priekšmetiem, savukārt teoloģijas fakultātēs – starp galvenajiem priekšmetiem, turklāt tā jāmāca gan teoloģiskā un vēsturiskā, gan arī garīgā, pastorālā un juridiskā aspektā. Turklāt citu priekšmetu pasniedzējiem, īpaši dogmatiskās teoloģijas, Svēto Rakstu, pastorālās un garīgās dzīves teoloģijas pasniedzējiem, aplūkojot Kristus noslēpumu un pestīšanas vēsturi no sava priekšmeta skatu punkta, tas jādara tā, lai kļūtu skaidra saikne starp attiecīgo priekšmetu un liturģiju, kā arī priesteru formācijas vienotība.

(Priesterības kandidātu liturģiskā formācija)

17. Semināros un ordeņu mājās klēriķiem jāsaņem liturģiska garīgās dzīves formācija. Šim nolūkam nepieciešama atbilstoša ievadīšana liturģijā, lai viņi spētu saprast svēto ritu jēgu un piedalīties tajos ar visu dvēseli. Nepieciešama arī svēto noslēpumu svinēšana un citi dievbijības vingrinājumi, kas ir piepildīti ar liturģijas garu. Visbeidzot viņiem jāiemācās ievērot liturģiskos priekšrakstus tā, lai dzīvi semināros un ordeņu mājās dziļi caurstrāvotu liturģijas gars.

(Atbalsts priesteriem)

18. Izmantojot visus atbilstošos līdzekļus, ir jāpalīdz priesteriem – gan sekulārajiem, gan ordeņiem piederīgajiem –, kas jau strādā Kunga vīna dārzā, arvien pilnīgāk izprast to, ko viņi dara, izpildot svētdarbības, dzīvot liturģisko dzīvi un dalīties tajā ar ticīgajiem, kas tiem ir uzticēti.

(Ticīgo liturģiskā formācija)

19. Dvēseļu ganiem ar dedzību un pacietību jārūpējas par ticīgo liturģisko formāciju un aktīvo līdzdalību – gan iekšēju, gan ārēju –, kas atbilstu viņu vecumam, stāvoklim, dzīvesveidam un reliģiskās kultūras līmenim. Tādējādi viņi izpildīs vienu no galvenajiem Dieva noslēpumu uzticīga pārvaldnieka uzdevumiem. Šajā ziņā tiem savs ganāmpulks jāvada ne vien ar vārdiem, bet arī ar piemēru.

(Liturģija un audiovizuālie līdzekļi)

20. Sakrālo darbību, it īpaši Svētās Mises pārraidēm radio un televīzijā ir jānotiek pārdomāti un cienīgi tādas kompetentas personas pārraudzībā un vadībā, kuru šim pienākumam izraudzījušies bīskapi.

 

III. Svētās liturģijas atjaunotne

21. Lai svētajā liturģijā kristīgā tauta varētu smelties žēlastību pārpilnību, svētā Māte Baznīca vēlas veikt rūpīgu liturģijas vispārējo atjaunotni. Liturģija ir veidota no nemainīgās daļas, jo tā ir dievišķi iedibināta, un izmaiņām pakļautām daļām, kuras laika ritējumā var tikt mainītas vai arī tām pat ir jātiek mainītām, ja tajās ir ieviesušies liturģijas iekšējai dabai mazāk atbilstoši elementi vai ja šīs daļas kļuvušas tai nepiemērotas.

Saistībā ar šo atjaunotni tekstu un ritu sakārtošanai jānorit tā, lai svētās patiesības, kuru nozīmi tie atklāj, būtu izteiktas skaidrāk un kristīgā tauta varētu daudz vieglāk saprast to jēgu un piedalīties svinēšanā pilnīgā, aktīvā un kopīgā veidā.

Tāpēc svētais Koncils ir noteicis šādas vispārējās normas.

 

A. Vispārējās normas

(Liturģiskās kārtības noteikšana ir hierarhijas kompetencē)

22. § 1. Tiesības noteikt svētās liturģijas kārtību ir vienīgi Baznīcas autoritātei, šī autoritāte ir Apustuliskais Krēsls un saskaņā ar tiesību normām – bīskaps.

§ 2. Piešķirtās varas spēkā ierobežotā apjomā noteikt liturģijas kārtību tiesīgas arī dažādas likumīgi izveidotas teritoriālas bīskapu asamblejas.

§ 3. Tāpēc neviens cits, pat priesteris, pēc savas iniciatīvas nedrīkst neko liturģijai pievienot, atņemt vai tajā kaut ko mainīt.

(Tradīcija un progress)

23. Lai saglabātu veselīgu tradīciju un vienlaikus pavērtu ceļu tradīcijas likumīgai attīstībai, atsevišķo liturģijas daļu pārskatīšanas pamatā ir jābūt rūpīgiem teoloģiskiem, vēsturiskiem un pastorāliem pētījumiem. Turklāt jāņem vērā gan vispārējie liturģijas struktūras un gara likumi, gan pēdējo liturģisko reformu pieredze un dažādām vietām piešķirtās atļaujas. Visbeidzot jauninājumi jāievieš vienīgi tad, ja to prasa patiess un neapšaubāms Baznīcas labums, turklāt tā, lai jaunās formas organiski izrietētu no jau esošajām.

Tāpat pēc iespējas jāizvairās no būtiskām ritu atšķirībām kaimiņu apgabalos.

(Bībele un liturģija)

24. Liturģiskajās svinībās Svētajiem Rakstiem ir izcila nozīme. Tiešo no tiem ņem lasījumus, kurus skaidro homīlijā, un psalmus dziedāšanai. Arī lūgšanas, lūgumi un liturģiskie dziedājumi ir Rakstu iedvesmoti un to gara caurstrāvoti, no tiem savu nozīmi gūst liturģiskās darbības un zīmes. Tāpēc, lai notiktu svētās liturģijas atjaunotne, attīstība un pielāgošana, ir nepieciešams veicināt Svēto Rakstu iekšēju un dzīvu pazīšanu, par ko liecina gan Austrumu, gan Rietumu ritu godājamā tradīcija.

(Liturģisko grāmatu pārskatīšana)

25. Pēc iespējas ātrāk jāpārskata liturģiskās grāmatas, izmantojot kompetentu personu palīdzību un apspriežoties ar dažādu pasaules valstu bīskapiem.

 

B. Liturģijas hierarhiskā un kopienas rakstura noteiktās normas

26. Liturģiskās darbības nav privātas darbības, bet Baznīcas – vienotības sakramenta – svinības. Šī Baznīca ir svēta tauta, apvienota un organizēta bīskapu vadībā[33].

Tāpēc liturģiskās darbības attiecas uz visu Baznīcas Miesu, dara to redzamu un ietekmē, bet atsevišķos Baznīcas locekļus tās skar katru savā veidā atkarībā no viņu stāvokļa, uzdevuma un aktīvās līdzdalības.

(Priekšroka kopienas svinībām)

27. Ikreiz, kad riti saskaņā ar katram no tiem raksturīgo īpašo būtību ir svinami kopīgi, klātesot un aktīvi piedaloties ticīgajiem, priekšroka pēc iespējas dodama kopīgai, nevis individuālai vai gandrīz privātai svinēšanai.

Tas vispirms attiecas uz Svētās Mises svinēšanu – kaut arī ikviena Mise vienmēr ir publiska un sabiedriska – un uz sakramentu administrēšanu.

(Liturģisko svinību cienīgums)

28. Liturģiskajās svinībās ikviens, gan kulta kalpotājs, gan ticīgais, izpildot savu uzdevumu, darīs tikai un vienīgi to, kas tam pienākas saskaņā ar rita būtību un liturģiskajiem priekšrakstiem.

(Audzināšana liturģijas garā)

29. Arī ministranti, lektori, komentētāji un kora dalībnieki veic patiesu liturģisku kalpojumu. Lai viņi izpilda savu uzdevumu ar patiesu dievbijību un saskaņā ar kārtību, kāda pienākas tik lielam kalpojumam un kādu Dieva tauta taisnīgi no tiem prasa.

Tāpēc šīs personas – katra atbilstoši tās stāvoklim – ir rūpīgi jāizglīto liturģijas garā, lai tās būtu sagatavotas veikt savu pienākumu kārtīgi un pēc noteiktiem priekšrakstiem.

(Ticīgo aktīvā līdzdalība)

30. Lai veicinātu aktīvu ticīgo līdzdalību liturģijā, ir jārūpējas par viņu aklamācijām, atbildēm, psalmu dziedājumiem, antifonām, dziesmām, kā arī par darbībām, žestiem un ķermeņa stāju. Tāpat attiecīgos brīžos jāievēro svētais klusums.

31. Pārskatot liturģiskās grāmatas, jārūpējas par to, lai rubrikas paredzētu arī ticīgo līdzdalību.

(Liturģija un sociālais stāvoklis)

32. Liturģijā – nedz ceremonijās, nedz ārējā greznumā – nav jāizrāda nekādas priekšrocības privātām personām vai sociālajam stāvoklim, izņemot atšķirību, kas izriet no liturģiskā pienākuma vai svētās Ordinācijas, un godu, kas pienākas valsts varas pārstāvjiem saskaņā ar liturģiskajos likumos noteikto.

 

C. Uz liturģijas didaktiskās un pastorālās dabas balstītās normas

33. Lai gan svētā liturģija galvenokārt ir dievišķās majestātes kults, tai piemīt arī liela nozīme ticīgās tautas izglītošanā.[34] Liturģijā Dievs runā uz savu tautu, un Kristus arvien sludina savu Evaņģēliju, savukārt tauta atbild Dievam ar dziesmām un lūgšanām.

Turklāt lūgšanas, ar kurām svētsapulci priekšstāvošais priesteris Kristus personā vēršas pie Dieva, tiek izteiktas visas svētās tautas un visu klātesošo vārdā. Visbeidzot – redzamās zīmes, kuras svētā liturģija izmanto, lai apzīmētu neredzamās patiesības, ir izraudzījies Kristus vai Baznīca. Tāpēc ne vien tad, kad tiek lasīts “mūsu pamācībai sarakstītais” (Rom 15,4), bet arī tad, kad Baznīca vai nu lūdzas, vai dzied, vai darbojas, dalībnieku ticība tiek barota un prāts ir pacelts pie Dieva, lai Viņam veltītu garīgu kultu un pārpilnībā saņemtu Viņa žēlastību.

Tāpēc, reformējot liturģiju, jāievēro šādas vispārējās normas.

(Ritu harmoniskums)

34. Ritiem jāizceļas ar cēlu vienkāršību, tiem jābūt skaidriem, īsiem un bez liekiem atkārtojumiem, piemērotiem ticīgo uztveres spējām un neprasītu daudz paskaidrojumu.

(Bībele, sprediķošana un liturģiskā katehēze)

35. Lai kļūtu skaidrs, ka liturģijā rits un vārds ir cieši saistīti:

1) Svētajās svinībās jāatjauno daudz plašāka un daudzveidīgāka Svēto Rakstu lasīšana, izraugoties piemērotākus lasījumus.

2) Piemērotākais brīdis sprediķim, kas ir liturģiskās darbības daļa, atkarībā no rita ir jānosaka arī rubrikās; sprediķošanas kalpojums ir jāveic rūpīgi un pienācīgā veidā. Turklāt sprediķošanai vispirms jāsmeļas Svēto Rakstu un liturģijas avotos, jo sprediķot nozīmē sludināt Dieva veiktos brīnumdarbus pestīšanas vēsturē vai Kristus noslēpumā – noslēpumā, kas vienmēr ir klātesošs un darbīgs mūsos, it īpaši liturģiskajās svinībās.

3) Dažādi jāmēģina sekmēt izteikti liturģiska katehēze, savukārt pašos ritos, kad tas nepieciešams, jāparedz īsi paskaidrojumi, kurus tikai vispiemērotākajos brīžos un ar noteiktiem formulējumiem vai tiem atbilstošiem vārdiem sniegs priesteris vai kompetents kalpotājs.

4) Jāsekmē Dieva Vārda liturģijas svinēšana lielāku svētku vigilijās, atsevišķās Adventa un Lielā gavēņa dienās, svētdienās un svētku dienās, turklāt jo īpaši vietās, kur trūkst priestera. Šādā gadījumā svinības jāvada diakonam vai citai bīskapa deleģētai personai.

(Liturģiskā valoda)

36.§ 1. Latīņu ritos jāsaglabā latīņu valodas lietojums, ja vien partikulārais likums nenosaka ko citu.

§ 2. Tomēr ievērojot, ka gan Svētajā Misē, gan sakramentu administrēšanā, gan arī citās liturģijas daļās nereti dzimtās valodas lietojums var cilvēkiem būt ļoti noderīgs, tai jāpiešķir plašākas iespējas, jo īpaši lasījumos un pamudinājumos, dažās lūgšanās un dziedājumos saskaņā ar normām, kas atsevišķiem gadījumiem noteiktas nākamajās nodaļās.

§ 3. Ievērojot šīs normas, kompetentai teritoriālajai Baznīcas autoritātei, kas minēta 22. panta 2. punktā, (vispirms apspriežoties, ja tas nepieciešams, ar bīskapiem no kaimiņu apgabaliem, kur lieto to pašu valodu) pienākas noteikt, vai dzimtā valoda tiek lietota un kādā veidā. Šie lēmumi jāatzīst par labiem, tas ir, jāapstiprina, Apustuliskajam krēslam.

§ 4. Liturģijā lietotā latīņu teksta tulkojums vietējā valodā ir jāapstiprina iepriekš minētajai kompetentai teritoriālajai Baznīcas autoritātei.

 

D. Normas attiecībā uz liturģijas pielāgošanu dažādu tautu kultūrai un tradīcijām

37. Jomās, kas neskar ticību vai visu kopējo labumu, arī liturģijā Baznīca netiecas noteikt stingru vienveidību. Tieši otrādi – tā ciena un atbalsta dažādu cilšu un tautu garīgās vērtības un dotības, kā arī visu to, kas tautas tradīcijās nav nesaraujami saistīts ar māņticību vai maldiem, uzlūko labvēlīgi, pēc iespējas atstājot neskartu un dažreiz pat atļaujot izmantot liturģijā, ja tas saskan ar patiesu un autentisku liturģijas garu.

38. Saglabājot Romas rita būtisko vienotību, arī pārskatot liturģiskās grāmatas, ir jāatstāj vieta likumīgai dažādībai un likumīgai pielāgošanai dažādām grupām, reģioniem, tautām, jo īpaši misijās. Šis princips ir jāievēro ritu struktūrā un rubriku noteikšanā.

39. Ievērojot liturģisko grāmatu paraugizdevumos noteiktās robežas, kompetentai teritoriālajai Baznīcas autoritātei, kas minēta 22. panta 2. punktā, ir jānosaka pielāgošanas veidi, īpaši attiecībā uz sakramentu svinēšanu, sakramentālijām, procesijām, liturģijas valodu, sakrālo mūziku un mākslu, tomēr vienmēr saskaņā ar šajā konstitūcijā ietvertajām pamatnormām.

(Liturģijas pielāgošana)

40. Dažviet un īpašos apstākļos nepieciešama daudz radikālāka liturģijas pielāgošana, kas rada lielākas grūtības, tāpēc:

1) kompetentai Baznīcas teritoriālajai autoritātei, kas minēta 22. panta 2. punktā, rūpīgi un pārdomāti jāizvērtē, kuri tautas tradīciju un kultūras elementi var tikt izmantoti dievišķajā kultā. Pielāgojumi, kas atzīti par derīgiem vai nepieciešamiem, ir jāiesaka Apustuliskajam krēslam, lai ar tā piekrišanu tos varētu ieviest;

2) savukārt, lai pielāgošana noritētu ar visu nepieciešamo piesardzību, Apus­tuliskais krēsls var to pašu Baznīcas teritoriālo autoritāti pilnvarot atļaut un vadīt attiecīgā gadījumā nepieciešamos iepriekšējos eksperimentus, kurus ierobežotu laika posmu veic atsevišķās šim mērķim sagatavotās grupās;

3) tā kā liturģisko likumu pielāgošana bieži vien, it sevišķi misijās, ir saistīta ar īpašām grūtībām, to izstrādē ir jāvēršas pie šajā jomā kompetentām personām.

 

IV. Liturģiskā dzīve diecēzē un draudzē

41. Bīskaps ir jāuzskata par sava ganāmpulka augsto priesteri, no bīskapa vadības izriet un ir atkarīga viņa ticīgo dzīve.

Tāpēc visiem ir jāpievērš lielāka uzmanība diecēzes liturģiskajai dzīvei, kas norit ap bīskapu, it īpaši katedrāles baznīcā – visiem jābūt pārliecinātiem, ka galvenā Baznīcas izpausme pastāv pilnīgā un aktīvā visas svētās Dieva tautas līdzdalībā tajās pašās liturģiskajās svinībās, it īpaši tajā pašā Euharistijā, tajā pašā lūgšanā, atrodoties pie tā paša altāra, – svinībās, kuras vada bīskaps, būdams sava prezbitērija un kalpotāju vidū.[35]

(Draudzes liturģiskā dzīve)

42. Tā kā bīskaps savā Baznīcā nevar vienmēr un visur personiski priekšstāvēt visu savu ganāmpulku, viņam nākas izveidot ticīgo grupas, kuru vidū īpaša vieta ir draudzēm. Tās ir organizētas konkrētā vietā, un tās vada vietējais gans, kas aizvieto bīskapu, tās savā veidā pārstāv redzamo Baznīcu, kas dibināta it visur pasaulē.

Šā iemesla dēļ draudzes liturģiskā dzīve un tās saikne ar bīskapu ir jākopj ticīgo un klēra domās un darbībā; jāstrādā pie tā, lai draudzes kopības apziņa attīstītos vispirms jau kopīgā svētdienas Svētās Mises svinēšanā.

 

V. Liturģiski pastorālās darbības veicināšana

43. Rūpes par liturģijas attīstību un atjaunotni pamatoti tiek uzskatītas par zīmi Dieva apredzības nodomiem attiecībā uz mūsu laiku un par Svētā Gara darbību Viņa Baznīcā. Tas atstāj redzamu ietekmi uz Baznīcas dzīvi, pat uz visu mūslaiku reliģiskās domāšanas un rīcības veidu.

Tāpēc, lai šī liturģiski pastorālā darbība Baznīcā pieņemtos spēkā, svētais Koncils nolemj turpmāk minēto.

(Nacionālā liturģiskā komisija)

44. Vēlams, lai kompetenta Baznīcas teritoriālā autoritāte, kas minēta 22. panta 2. punktā, izveidotu liturģisko komisiju, kura sadarbotos ar liturģijas, sakrālās mūzikas un mākslas, kā arī pastorālā darba ekspertiem. Kādam liturģiski pastorālā darba institūtam, kura sastāvā iekļaujami arī attiecīgajā jomā kompetenti laji, pēc iespējas būtu jāpalīdz minētajai komisijai. Šai komisijai, kuru vadītu minētā Baznīcas teritoriālā autoritāte, būs uzdevums vadīt liturģiski pastorālā darba aktivitātes visā attiecīgajā teritorijā un veicināt pētījumus un nepieciešamos eksperimentus ikreiz, kad runa būs par pielāgojumu ieteikšanu Apustuliskajam krēslam.

(Diecēzes liturģiskā komisija)

45. Līdzīgi arī katrā diecēzē jādibina liturģiskā komisija, lai bīskapa vadībā veicinātu liturģisko dzīvi.

Dažreiz var būt izdevīgāk, ja vairākas diecēzes dibina vienu komisiju saskaņotas liturģiskās dzīves veicināšanai.

(Citas komisijas)

46. Bez liturģiskās komisijas katrā diecēzē atkarībā no iespējām ir jānodibina arī sakrālās mūzikas un sakrālās mākslas komisijas.

Nepieciešams, lai šīs trīs komisijas savstarpēji sadarbotos, tāpēc nereti izdevīgāk ir tās apvienot, izveidojot vienu kopīgu komisiju.

 

OTRĀ NODAĻA

EUHARISTIJAS NOSLĒPUMS

 

(Svētā Mise un pashālais noslēpums)

47. Tajā naktī, kad Viņu nodeva, mūsu Pestītājs Pēdējo vakariņu laikā iedibināja savas Miesas un Asiņu euharistisko Upuri, lai savu upuri uz krusta darītu mūžīgi klātesošu gadsimtu gaitā, līdz Viņš atkal atnāks, un lai Baznīcai, savai mīļotajai Līgavai, uzticētu savas nāves un augšāmcelšanās piemiņu – mīlestības sak­ramentu, vienotības zīmi, mīlestības saikni, Lieldienu mielastu[36], “kurā tiek pieņemts Kristus, dvēsele tiek piepildīta ar žēlastību, un mums tiek dāvāta nākamās godības ķīla”[37].

(Ticīgo aktīvā līdzdalība Svētajā Misē)

48. Tāpēc Baznīcai patiesi rūp tas, lai ticīgie šajā ticības noslēpumā piedalītos nevis kā svešinieki vai mēmi skatītāji, bet gan, skaidri apzinoties to, ko pauž riti un lūgšanas, ar izpratni, dievbijīgi un aktīvi iesaistītos svētdarbībās, lai viņus audzinātu Dieva Vārds un lai viņi ieturētos pie Kunga Miesas galda un pateiktos Dievam; lai viņi mācītos sevi upurēt, sniedzot nevainojamu upuri ne vien ar priestera starpniecību, bet kopā ar viņu, un dienu no dienas, pateicoties Kristus vidutājībai, tiktu pilnveidoti vienotībā ar Dievu un viens ar otru[38], tā lai Dievs visbeidzot būtu visos viss.

49. Lai Svētās Mises Upuris, arī rituālajā formā, kādā tas tiek svinēts, sasniegtu pilnīgu pastorālo iedarbību, svētais Koncils attiecībā uz Svētajām Misēm, kas tiek svinētas ar tautas līdzdalību, it īpaši svētdienās un obligāti svinamajos svētkos, nosaka turpmāko.

(Svētās Mises norises pārskatīšana)

50. Svētās Mises rituālajai norisei jātiek pārskatītai tā, lai daudz skaidrāk atklātos katra atsevišķā rita nozīme un šo ritu savstarpējā saikne un lai atvieglotu ticīgo dievbijīgu un aktīvu līdzdalību.

Tāpēc ritiem, uzticīgi saglabājot to būtību, jātiek vienkāršotiem; jāatsakās no elementiem, kas gadsimtu gaitā tikuši pavairoti vai pievienoti bez īpašas nozīmes. Savukārt daži elementi, kas ar laiku zuduši, ir jāatjauno saskaņā ar Baznīcas tēvu tradīciju tā, kā tas šķiet lietderīgi un nepieciešami.

(Plašāka Bībeles dārgumu izmantošana)

51. Lai ticīgajiem bagātīgāk klātu Dieva Vārda galdu, daudz plašāk jāatver Bībeles dārgumu krātuve, lai noteiktā gadu skaitā tautai izlasītu svarīgākās Svēto Rakstu daļas.

(Homīlija)

52. Homīlija, kas ir liturģijas sastāvdaļa, tiek ļoti ieteikta. Ar tās palīdzību liturģiskā gada laikā, pamatojoties uz svētajiem tekstiem, tiek izskaidroti ticības noslēpumi un kristīgas dzīves normas. Turklāt svētdienu un obligāti svinamo svētku dienu Misēs, kas tiek svinētas ar tautas līdzdalību, homīliju nedrīkst izlaist, ja vien tam nav nopietna iemesla.

(Ticīgo lūgšana)

53. Pēc Evaņģēlija un homīlijas it īpaši svētdienās un obligāti svinamo svētku dienās ir jāatjauno kopīgā jeb ticīgo lūgšana, lai ar tautas līdzdalību aizlūgtu par svēto Baznīcu, par laicīgās varas pārstāvjiem, par tiem, kurus nomāc dažādas grūtības, par visu cilvēci un visas pasaules pestīšanu[39].

(Latīņu valoda un tautas valodas lietojums Misē)

54. Misēs, kas tiek svinētas ar tautas līdzdalību, pienācīga vieta ierādāma tautas valodai, īpaši lasījumos un kopīgajā lūgšanā, un saskaņā ar vietējiem ap­stākļiem arī tajās Mises daļās, kas paredzētas tautai, ievērojot šīs konstitūcijas 36. pantā noteikto. Tomēr jārūpējas par to, lai ticīgie kopīgi spētu latīniski recitēt un dziedāt tiem Svētās Mises norisē paredzētās daļas.

Taču tad, ja Svētajā Misē lietderīgi šķiet daudz plašāk lietot vietējo tautas valodu, jāievēro šīs konstitūcijas 40. pantā noteiktais.

(Komūnija zem abām zīmēm)

55. Tiek ļoti ieteikta pilnīgāka līdzdalība Svētajā Misē, kad ticīgie pēc tam, kad Komūniju pieņēmis priesteris, saņem Kunga Miesu ar maizēm, kas konsekrētas tajā pašā Upurī.

Paliekot spēkā Tridentas koncila noteiktajiem doktrinālajiem principiem[40], Komūniju zem divām zīmēm var piešķirt Apustuliskā krēsla noteiktajos gadījumos un saskaņā ar bīskapa lēmumu gan diecēzes klēram un ordeņa personām, gan lajiem, piemēram, ordinētajiem viņu ordinācijas Misē, tiem, kas devuši svētsolījumus, Misē, kurā tas noticis, un neofītiem Misē, kuru svin pēc kristīšanas.

(Mises vienotība)

56. Vārda liturģija un euharistiskā liturģija – šīs divas Mises daļas – ir tik cieši saistītas, ka rada vienu vienīgu kulta aktu. Tāpēc svētais Koncils dedzīgi mudina dvēseļu ganus, lai tie, veicot katehēzi, ticīgajiem neatlaidīgi mācītu piedalīties visā Misē, it īpaši svētdienās un obligāti svinamo svētku dienās.

(Koncelebrēšana)

57. § 1. Koncelebrēšana, kas attiecīgā veidā skaidri pauž priesterības vienotību, līdz pat mūsdienām Baznīcā tiek praktizēta gan Austrumos, gan Rietumos. Tāpēc Koncilam šķita lietderīgi paplašināt koncelebrēšanas iespēju, atļaujot to šādos gadījumos:

1. a) Lielajā ceturtdienā – gan hrizmas svētīšanas Misē, gan Pēdējo vakariņu Misē;

b) Misēs, kas tiek svinētas koncilu, bīskapu sanāksmju un sinožu gadījumos;

c) abata iesvētīšanas Misē.

2. Turklāt, saņemot atļauju no ordinārija, kam pienākas izvērtēt koncelebrēšanas lietderību:

a) konventa Misē un galvenajā Misē dažādās baznīcās, ja ticīgo garīgā labuma dēļ klātesošajiem priesteriem Mise nav jāsvin katram atsevišķi;

b) Misēs, kas tiek svinētas gan diecēzes, gan ordeņu priesteru satikšanās reizēs.

§ 2. 1. Bīskapam pienākas noteikt koncelebrēšanas kārtību savā diecēzē.

2. Taču ikvienam priesterim ir iespēja svinēt Misi atsevišķi, kaut arī ne tajā pašā laikā un baznīcā, kur tiek koncelebrēta Mise, un ne Lielajā ceturtdienā.

58. Ir jāsagatavo jauns koncelebrēšanas rits, kas jāiekļauj Romas pontifikālē un misālē.
 

TREŠĀ NODAĻA

PĀRĒJIE SAKRAMENTI UN SAKRAMENTĀLIJAS

 

(Sakramentu būtība)

59. Sakramenti ir paredzēti cilvēka svētdarīšanai, Kristus Miesas veidošanai un visbeidzot tam, lai Dievam veltītu kultu. Tā kā sakramenti ir zīmes, tad tiem piemīt arī mācīšanas uzdevums. Sakramenti ne vien prasa ticību, bet ar vārdiem un rituāla elementiem ticību arī uztur, stiprina un izsaka, tāpēc tie tiek saukti par ticības sakramentiem. Sakramenti, protams, sniedz žēlastību, bet pati to svinēšana ticīgos īpaši labi sagatavo auglīgai šīs žēlastības saņemšanai, palīdz pienācīgi godināt Dievu un praktizēt tuvākmīlestību.

Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai ticīgie viegli izprastu sakramentu zīmes un regulāri pieņemtu tos sakramentus, kas paredzēti kristīgās dzīves uzturēšanai.

(Sakramentālijas)

60. Svētā Māte Baznīca ir iedibinājusi arī sakramentālijas. Tās ir svētas zīmes, kurām piemīt noteikta līdzība sakramentiem. Ar šīm zīmēm, Baznīcai aizlūdzot, tiek gūti galvenokārt garīgi augļi, uz kuriem šīs zīmes arī norāda. Ar tām cilvēki tiek sagatavoti saņemt sakramentu galveno žēlastību, un tās svētdara dažādas dzīves situācijas.

61. Tādējādi sakramentu un sakramentāliju liturģija labi sagatavotiem ticīgajiem sniedz iespēju svētdarīt gandrīz visus dzīves notikumus, pateicoties dievišķajai žēlastībai, kuras avots ir Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās pashālais noslēpums – noslēpums, kurā savu iedarbīgumu gūst visi sakramenti un sakramentālijas. Tātad nav gandrīz neviena tāda cienīga materiālo lietu izmantošanas veida, kas nevarētu tikt vērsts uz cilvēka svētdarīšanu un Dieva slavēšanu.

(Sakramentālo ritu pārskatīšana)

62. Taču gadsimtu gaitā sakramentu un sakramentāliju ritos ir ieviesti atsevišķi elementi, kas mūsdienu cilvēkiem šo ritu būtību un mērķi dara neskaidru, tāpēc tajos nepieciešams veikt dažus pielāgojumus atbilstoši mūsdienu vajadzībām, un šī iemesla dēļ svētais Koncils saistībā ar šo ritu pārskatīšanu nosaka turpmāk minēto.

(Valoda)

63. Tā kā vietējās valodas lietošana sakramentu un sakramentāliju administrēšanā cilvēkiem bieži vien var ļoti palīdzēt, jāparedz plašāks tās lietojums saskaņā ar turpmāk minētajiem noteikumiem:

a) administrējot sakramentus un sakramentālijas, var lietot vietējo valodu saskaņā ar 36. pantā noteikto;

b) kompetentām teritoriālajām Baznīcas autoritātēm, kas minētas šīs konstitūcijas 22. panta 2. punktā, pēc iespējas drīz atbilstoši jaunajam Romas rituāles izdevumam jāsagatavo vietējie rituāles izdevumi, kas valodas un citādā ziņā būtu pielāgoti katra reģiona vajadzībām. Šīs rituāles tiks lietotas attiecīgajos reģionos pēc tam, kad Apustuliskais krēsls tās būs apstiprinājis. Sagatavojot rituāles vai īpašos ritu krājumus, jāievēro priekšraksti, kas Romas rituālē sniegti attiecībā uz katru ritu, – gan pastorālie un norādes par rubrikām, gan tie, kam ir īpaša sociāla nozīme.

(Katehumenāts)

64. Ir jāatjauno pieaugušo katehumenāts, kas iedalīts vairākos posmos, un tas jāievieš pēc vietējā ordinārija lēmuma. Tādējādi katehumenāta laiks, kas paredzēts pienācīgai formācijai, var tikt svētdarīts ar svētiem ritiem, kuri tiek svinēti noteiktos laika posmos.

(Kristības sakramenta rita pārskatīšana)

65. Misiju zemēs līdzās elementiem, kas saskaņā ar kristīgo tradīciju attiecas uz ievadīšanu kristīgajā dzīvē, ir atļauts izmantot iniciācijas elementus, kas sastopami attiecīgajā tautā, atkarībā no tā, kā tos var pielāgot kristīgajam ritam atbilstoši šīs konstitūcijas 37.–40. pantam.

66. Ir jāpārskata abi pieaugušo kristīšanai paredzētie riti, gan vienkāršais, gan svinīgais, kas ir saistīts ar katehumenāta atjaunošanu; tāpat Romas misālē jāiekļauj īpaša Mise “piešķirot Kristības sakramentu”.

67. Bērnu kristīšanas rits ir jāpārskata un jāpielāgo viņu patiesajam stāvoklim. Pašā ritā vairāk jāizceļ vecāku un krustvecāku nozīme un pienākumi.

68. Kristības sakramenta ritā jāparedz noteikti pielāgojumi, kas izmantojami pēc vietējā ordinārija ieskata gadījumos, ja ir lielāks kristāmo skaits. Tāpat ir jāsagatavo īsāks rits, ko varētu lietot katehēti, jo īpaši misiju zemēs, un ticīgie, parasti to darot nāves briesmu gadījumā, ja nav priestera vai diakona.

69. “Ordo supplendi omissa super infantem baptizatum” [“Rits, kas paredzēts, lai attiecībā uz kristītu bērnu veiktu ceremonijas, kuras izlaistas bērna kristīšanā”] ir jāaizvieto ar jaunu ritu, kurā daudz skaidrāk un tiešāk tiek izteikts tas, ka bērns, kas kristīts saskaņā ar īsāku ritu, jau ir uzņemts Baznīcā. Tāpat jāsagatavo rits, kas paredzēts tiem, kuri ir derīgi kristīti un atgriežas katoliskajā Baznīcā. Šajā ritā jāizsaka viņu iekļaušana Baznīcas kopībā.

70. Kristību ūdeni laikā, kas nav Lieldienu laiks, var svētīt Kristības sakramenta rita gaitā ar apstiprinātu īsāku lūgšanu.

(Iestiprināšanas sakramenta rita pārskatīšana)

71. Jāpārskata Iestiprināšanas sakramenta rits. Tas jāveic arī tādēļ, lai skaidrāk kļūtu redzama šī sakramenta ciešā saikne ar visu kristīgo iniciāciju, tāpēc ir ļoti atbilstoši, ja pirms šī sakramenta saņemšanas atjauno Kristības solījumus.

Iestiprināšanu atkarībā no apstākļiem var sniegt Mises laikā, savukārt tad, ja Iestiprināšanas sakramenta rits tiek svinēts ārpus Mises, tam ir jāsagatavo attiecīgs ievads.

(Gandarīšanas sakramenta rita pārskatīšana)

72. Gandarīšanas sakramenta rits un formulējumi jāpārskata tā, lai skaidrāk izpaužas šī sakramenta būtība un efekts.

(Slimnieku svaidīšanas sakraments)

73. Pastarā svaidīšana, ko labāk būtu saukt par slimnieku svaidīšanu, nav tikai mirstošo sakraments, tāpēc laiks to saņemt ir noteikti pienācis jau tad, kad ticīgais fiziskā nespēka vai vecuma dēļ sāk atrasties nāves briesmās.

74. Papildus atsevišķajiem Slimnieku svaidīšanas un Ceļamaizes ritiem ir jāsagatavo arī vienots rits, saskaņā ar kuru slimnieks tiek svaidīts pēc grēksūdzes un pirms Ceļamaizes saņemšanas.

75. Svaidīšanu skaits ir jāpārskata, ņemot vērā dažādās situācijas, un lūgšanas, kas piederīgas Slimnieku svaidīšanas ritam, jāpielāgo tā, lai tās atbilstu dažādajiem stāvokļiem, kādos var atrasties slimnieki, kas saņem sakramentu.

(Ordinācijas sakramenta rita pārskatīšana)

76. Ordinācijas sakramenta rits ir jāpārskata gan attiecībā uz ceremonijām, gan tekstiem. Bīskaps uzrunas katras ordinācijas vai konsekrācijas sākumā var sacīt vietējā valodā. Bīskapu konsekrācijā visi klātesošie bīskapi drīkst uzlikt rokas.

(Laulības sakramenta rita pārskatīšana)

77. Laulības sakramenta rits, kas atrodams Romas rituālē, ir jāpārskata un jāpapildina, lai skaidrāk kļūtu redzama sakramenta žēlastība un vairāk tiktu izcelti laulāto pienākumi.

“Ja Laulības sakramenta svinēšanā kāda iemesla dēļ tiek izmantotas citas ieražas un ceremonijas, kas ir atzinības vērtas, svētais Koncils ļoti vēlas, lai tās tiktu saglabātas.”[41]

Turklāt kompetentai Baznīcas teritoriālajai autoritātei, kas minēta šīs konstitūcijas 22. panta 2. punktā, tiek dota iespēja saskaņā ar 63. pantu sagatavot īpašu ritu, kas atbilstu attiecīgās vietas un tautas ieražām, bet ar nosacījumu, ka asistējošais priesteris prasa un pieņem abu laulājamo piekrišanu.

78. Parasti Laulības sakraments tiek svinēts Svētās Mises laikā pēc Evaņģēlija lasījuma un homīlijas un pirms ticīgo lūgšanas. Svētības lūgšana līgavai ir attiecīgi jāpārskata, lai atklātos abu laulāto savstarpējās uzticības pienākums, šo lūgšanu var sacīt vietējā valodā.

Savukārt tad, ja Laulības sakraments tiek svinēts bez Mises, rita iesākumā jālasa Mises par laulātajiem epistula un Evaņģēlijs un vienmēr jādod svētība laulātajiem.

(Sakramentāliju pārskatīšana)

79. Sakramentālijas jāpārskata, ievērojot pamatprincipu, ka jārada iespēja ticīgajiem ar izpratni, aktīvi un viegli tajās piedalīties, ņemot vērā mūsu laikmeta vajadzības. Pārskatot rituāli saskaņā ar 63. pantu, pēc nepieciešamības var pievienot arī jaunas sakramentālijas. Jāsamazina īpašo svētību skaits, tās paredzot tikai bīskapiem vai ordinārijiem.

Ir jāparedz, ka dažas sakramentālijas, vismaz īpašos gadījumos un pēc ordinārija ieskata, varētu administrēt ar attiecīgām īpašībām apveltīti laji.

(Svētsolījumi)

80. Ir jāpārskata jaunavu konsekrācijas rits, kas ievietots Romas pontifikālē.

Turklāt jāizstrādā svētsolījumu došanas un šo solījumu atjaunošanas rits, kas sekmētu lielāku vienotību, skaidrību un cienīgumu, tas jāpielāgo tiem, kas dod vai atjauno svētsolījumus Mises laikā, tomēr ievērojot partikulāro likumu.

Ir apsveicami, ja svētsolījumus dod Svētās Mises laikā.

(Apbedīšanas ritu pārskatīšana)

81. Apbedīšanas ritam ir skaidrāk jāpauž kristīgās nāves pashālā iezīme un labāk jāatbilst katra atsevišķā reģiona apstākļiem un tradīcijām, arī attiecībā uz liturģisko krāsu.

82. Bērnu apbedīšanas rits jāpārskata un jāpapildina ar īpašu Misi.

 

CETURTĀ NODAĻA

STUNDU LITURĢIJA

 

(Stundu liturģija ir Kristus un Baznīcas darbs)

83. Kristus Jēzus, jaunās un mūžīgās derības Augstais priesteris, pieņemot cilvēka dabu, mūsu šīszemes trimdā ir ieviesis šo himnu, kas mūžīgi tiek dziedāta Debesu mājokļos. Viņš vieno ar sevi visu cilvēci un kopā ar to dzied šo dievišķo slavas dziesmu.

Kristus turpina veikt šo priesterisko funkciju ar savas Baznīcas starpniecību, tā nemitējas slavēt Kungu un aizlūdz par pasaules pestīšanu ne vien tad, kad svin Euharistiju, bet arī citos gadījumos, it īpaši Stundu liturģijā.

84. Stundu liturģija saskaņā ar kristīgo tradīciju ir veidota tā, lai, slavējot Dievu, svētdarītu dienas un nakts ritumu. Kad priesteri un citas personas, kuras Baznīca tam ir deleģējusi, vai arī laji, kas lūdzas kopā ar priesteri noteiktā veidā, pienācīgi izpilda šo brīnišķīgo slavas dziesmu, tad tā patiesi ir pašas Līgavas balss, kas vēršas pie Līgavaiņa, vēl vairāk – tā ir lūgšana, kuru Kristus, vienots ar savu Miesu, raida Tēvam.

85. Tādējādi visi, kas recitē šo lūgšanu, no vienas puses, izpilda Baznīcas pienākumu, bet, no otras, ir līdzdalīgi Kristus Līgavas augstajā godā, jo, slavējot Kungu, tie stāv Dieva troņa priekšā Mātes Baznīcas vārdā.

(Pastorālā vērtība)

86. Jo skaidrāk priesteri, kas veltījušies svētajam pastorālajam kalpojumam, sapratīs, ka viņiem jāīsteno dzīvē svētā Pāvila aicinājums: “Nemitīgi lūdzieties,” (1 Tes 5, 17), jo dedzīgāk viņi recitēs Stundu liturģijas lūgšanas, tāpēc ka tikai Kungs, kas ir teicis: “Bez manis jūs neko nespējat darīt,” ( 15, 5) var nodrošināt to, ka viņu kalpojums ir iedarbīgs un ka tam ir panākumi. Tāpēc apustuļi, ieceļot diakonus, teica: “Bet mēs pastāvēsim lūgšanā un vārda kalpošanā.” (Apd 6, 4)

87. Lai priesteri un citi Baznīcas locekļi varētu labāk un pilnīgāk konkrētajos apstākļos praktizēt Stundu liturģiju, svētais Koncils, turpinot Apustuliskā krēsla veiksmīgi iesākto reformu, attiecībā uz Stundu liturģiju saskaņā ar Romas ritu ir nolēmis noteikt turpmāk minēto.

(Ierastās secības pārskatīšana)

88. Stundu liturģijas mērķis ir dienas svētdarīšana, tāpēc tās ierastā kārtība ir jāpārskata tā, lai dažādas stundas pēc iespējas atbilstu to patiesajam laikam, tomēr ņemot vērā arī mūsdienu dzīves apstākļus, īpaši tos, kādos atrodas cilvēki, kas veltījušies apustulātam.

(Stundu liturģijas reformēšanas noteikumi)

89. Tāpēc, reformējot Stundu liturģiju, jāievēro šie noteikumi:

a) laudes – rīta lūgšana – un vesperes – vakara lūgšana –, kas saskaņā ar godājamo vispārējās Baznīcas tradīciju ir kā divas viras, kurās turas visa Stundu liturģija, jāuzskata par galvenajām stundām un kā tādas arī jāsvin;

b) kompletorijs jāstrukturē tā, lai būtu lūgšana, kas piemērota dienas noslēgumam;

c) lai gan par matutīnu sauktā stunda korī uzskatāma par nakts lūgšanu, tomēr tā pielāgojama ikvienai dienas stundai, tajā jāsamazina psalmu skaits un jāiekļauj garāki lasījumi;

d) pirmā stunda tiek atcelta;

e) korī ir jāsaglabā mazās stundas – trešā, sestā un devītā. Savukārt ārpus kora ir iespējams izvēlēties vienu no trijām – to, kura labāk atbilst dienas brīdim.

(Stundu liturģija – dievbijības avots)

90. Stundu liturģija ir Baznīcas publiskā lūgšana, tāpēc tā ir dievbijības avots un ir kā barība personiskajai lūgšanai. Šī iemesla dēļ priesteri un visi, kas piedalās Stundu liturģijā, tiek mudināti Kungā, lai Stundu liturģijas lūgšanu laikā viņu dvēsele būtu saskaņota ar to, ko izsaka balss. Lai to labāk īstenotu, tiem jāpadziļina savas zināšanas par liturģiju un Bībeli, īpaši par psalmiem.

Veicot šo reformu, Romas breviāra senie un godājamie dārgumi pielāgojami tā, lai breviāru varētu daudz plašāk un vienkāršāk lietot visi, kam tas tiek uzticēts.

(Psalmu iedalījums)

91. Lai 89. pantā ieteikto Stundu liturģijas kārtību patiešām varētu ievērot, psalmi ir jāsadala nevis vienas nedēļas, bet gan daudz ilgākam laikposmam.

Psalmu pārskatīšanas darbs, kas jau veiksmīgi aizsākts, ir pēc iespējas drīzāk jānoved līdz galam, ņemot vērā latīņu valodu, ko lieto kristieši, tās izmantojumu liturģijā, kā arī dziedājumos, un arī visu latīņu Baznīcas tradīciju.

(Noteikumi attiecībā uz lasījumiem)

92. Attiecībā uz lasījumiem ir jāievēro šādi noteikumi:

a) Svēto Rakstu lasījumi jāsakārto tā, lai Dieva Vārda dārgumi būtu pieejami daudz vienkāršāk un lielākā apjomā;

b) Baznīcas tēvu, doktoru un rakstnieku darbu lasījumi ir jāatlasa rūpīgāk;

c) svēto moceklības vai dzīves apraksti jāpārskata, raugoties no vēsturiskā skata punkta.

(Himnu pārskatīšana)

93. Himnas, atkarībā no tā, cik tas ir derīgi, jāatjauno to sākotnējā formā, atmetot vai mainot visu, kam ir mitoloģiskas iezīmes vai kas neatbilst kristīgajai dievbijībai. Nepieciešamības gadījumā var iekļaut arī citas krājumos atrodamās himnas.

(Stundu liturģijas laiki)

94. Lai patiesi svētdarītu dienas ritējumu un lai Stundu liturģijas lūgšana nestu garīgus augļus, ir jāievēro lūgšanu laiki, kas visvairāk atbilst ikvienas kanoniskās stundas dabiskajam laikam.

(Stundu liturģijas pienākums)

95. Kopienām, kurām ir pienākums lūgties korī, bez kopienas Mises ir arī katru dienu korī jāsvin Stundu liturģija, proti:

a) visa Stundu liturģija – kanoniķiem, mūkiem un mūķenēm, kā arī pārējiem, kuriem pienākumu lūgties korī nosaka likums vai arī kopienas statūti;

b) tās Stundu liturģijas daļas, ko nosaka vispārējais vai partikulārais likums, – katedrāļu un kolēģiju kapituliem;

c) visiem šo kopienu locekļiem, kuri ir saņēmuši augstākās svētības vai arī devuši svinīgos svētsolījumus, izņemot laju brāļus un māsas, ir individuāli jārecitē tās stundu lūgšanas, kas nav recitētas korī.

96. Klēra locekļiem, kuriem nav pienākuma lūgties kopā, ja viņi ir saņēmuši augstākās svētības, katru dienu kopīgi vai individuāli ir jārecitē visa Stundu liturģija saskaņā ar 89. pantu.

97. Rubrikās ir jānosaka iespēja aizvietot Stundu liturģiju ar citām liturģiskajām darbībām.

Īpašos gadījumos un pamatota iemesla dēļ ordināriji var savus padotos daļēji vai pilnīgi atbrīvot no Stundu liturģijas pienākuma vai arī to aizstāt ar citu praksi.

98. Ja konsekrētās dzīves kopienu locekļi saskaņā ar saviem statūtiem recitē kādu no Stundu liturģijas daļām, tad viņi piedalās Baznīcas publiskajā lūgšanā. Tāpat līdzdalība Baznīcas publiskajā lūgšanā ir arī tad, ja saskaņā ar statūtiem tiek recitēts kāds mazais ofīcijs, ar nosacījumu, ka tas veidots saskaņā ar Stundu liturģijas struktūru un ir likumīgi apstiprināts.

(Kopīga Stundu liturģijas svinēšana)

99. Tā kā Stundu liturģija ir Baznīcas, tas ir, visas Kunga Mistiskās Miesas, balss, kas publiski slavē Dievu, klēriķiem, kuriem nav pienākuma lūgties korī, it īpaši priesteriem, kas kopā dzīvo vai kāda iemesla dēļ ir sapulcējušies, tiek ieteikts kopā recitēt vismaz kādu Stundu liturģijas daļu.

Bet visiem tiem, kas Stundu liturģiju recitē vai nu korī, vai kopā, tiem uzticētais pienākums jāizpilda pēc iespējas pilnīgāk gan attiecībā uz iekšējo dievbijību, gan arī ārējo izpildījumu.

Turklāt svarīgi, lai korī vai kopā svinētā Stundu liturģija tiktu dziedāta.

(Ticīgo līdzdalība Stundu liturģijā)

100. Dvēseļu ganiem jārūpējas par to, lai galvenās stundas, īpaši vesperes, svētdienās un obligāti svinamajās svētku dienās tiktu kopīgi izpildītas baznīcā. Arī lajiem tiek ieteikts recitēt Stundu liturģiju vai nu kopā ar priesteriem, vai ar citiem lajiem, vai arī individuāli.

(Stundu liturģijas valoda)

101. § 1. Saskaņā ar gadsimtiem senu latīņu rita tradīciju klēram Stundu liturģijā ir jālieto latīņu valoda. Taču tiem klēra locekļiem, kuriem latīņu valoda sagādā lielas grūtības recitēt Stundu liturģiju pienācīgā veidā, ordinārijs atsevišķos gadījumos varēs atļaut lietot vietējo valodu versiju saskaņā ar 36. pantu.

§ 2. Arī klostermāsām un citiem konsekrētās dzīves kopienu locekļiem, gan vīriešiem, ja tie nav klēriķi, gan sievietēm kompetentā priekšniecība drīkst atļaut Stundu liturģijā lietot vietējo valodu, pat ja tā tiek svinēta korī, ar noteikumu, ka tiek izmantota apstiprināta versija.

§ 3. Ikviens klēra loceklis, kam ir pienākums svinēt Stundu liturģiju, tad, ja viņš to recitē vietējā valodā kopā ar ticīgajiem vai ar 2. punktā minētajām personām, izpilda savu pienākumu, ja tiek lietota apstiprinātā teksta versija.

 

PIEKTĀ NODAĻA

LITURĢISKAIS GADS

 

(Liturģiskā gada nozīme)

102. Svētā Māte Baznīca par savu pienākumu uzskata gada ritumā noteiktās dienās ar svētu piemiņu svinēt sava dievišķā Līgavaiņa atpestīšanas darbu. Katru nedēļu dienā, kas nosaukta par Kunga dienu, tā piemin Kunga augšāmcelšanos, ko tā svin arī reizi gadā vienlaikus ar Viņa svētīgajām ciešanām lielajos Lieldienu svētkos.

Turklāt gada ciklā tā atklāj visu Kristus noslēpumu, sākot ar iemiesošanos un piedzimšanu, līdz pat aiziešanai Debesīs, Vasarsvētku dienai un svētīgo cerību piepildījuma un Kunga atnākšanas gaidīšanai.

Tādējādi, pieminot pestīšanas noslēpumus, tā ticīgajiem atver sava Kunga pestījošo darbību un nopelnu bagātības, dara šos noslēpumus klātesošus visos laikos un sniedz ticīgajiem iespēju ar tiem saskarties un tikt pestīšanas žēlastības piepildītiem.

103. Svinot šo gadskārtējo Kristus noslēpumu ciklu, svētā Baznīca ar īpašu mīlestību godina Svēto Mariju, Dieva Māti, kas ir nešķirami saistīta ar sava Dēla pestīšanas darbu. Marijā tā apbrīno un augsti slavē izcilāko pestīšanas augli un ar prieku, kā visskaidrākajā attēlā raugoties, kontemplē to, pēc kā tā pati ilgojas un par ko cer būt visā pilnībā.

(Mocekļu un svēto piemiņa)

104. Baznīca gada ciklā ir iekļāvusi arī dienas, kas veltītas mocekļiem un citiem svētajiem, kuri ir sasnieguši pilnību, pateicoties daudzveidīgajai Dieva žēlastībai, jau ieguvuši mūžīgo pestīšanu, Debesīs dzied Dievam pilnīgu slavas dziesmu un par mums aizlūdz. Dienā, kurā svētie ir piedzimuši Debesīm, Baznīca pasludina pashālo noslēpumu, kas viņos īstenojies, – viņi ir cietuši ar Kristu un ar Viņu tikuši pagodināti. Baznīca viņus iesaka ticīgajiem kā paraugu, kas visus ar Kristus starpniecību pievelk Tēvam, un viņu nopelnu dēļ lūdz Dieva žēlastību.

105. Visbeidzot, Baznīca dažādajos gada posmos atbilstoši tradicionālajai kārtībai ar aktivitātēm, kas skar dvēseli un miesu, ar pamācībām, lūgšanu, žēlsirdības un gandarīšanas darbiem veic ticīgo formāciju.

Tāpēc svētais Koncils ir uzskatījis par atbilstošu noteikt turpmāk minēto.

(Palielināt svētdienas nozīmi)

106. Saskaņā ar apustulisko tradīciju, kas aizsākusies Kristus augšāmcelšanās dienā, Baznīca svin pashālo noslēpumu katru astoto dienu, kuru pamatoti sauc par Kunga dienu jeb svētdienu. Šajā dienā ticīgajiem jāsapulcējas, lai, klausīdamies Dieva Vārdu un piedalīdamies Euharistijā, viņi svinētu Kunga Jēzus ciešanu, augšāmcelšanās un godības piemiņu un pateiktos Dievam, kas “tos ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem” (1 Pēt 1, 3). Tāpēc svētdiena ir galvenā svētku diena, kura ir jārosina svinēt un kurai ir jāiesakņojas ticīgo dievbijībā tā, ka tā atklātos arī kā diena priekam un atpūtai no darba. Citām svinībām, ja vien tām nav patiesi liela nozīme, nedrīkst piešķirt prioritāti, salīdzinot ar svētdienu, jo svētdiena ir visa liturģiskā gada pamats un kodols.

(Liturģiskā gada reforma)

107. Liturģiskais gads ir jāpārskata tā, lai, saglabājot vai atjaunojot svēto laikposmu tradicionālo kārtību un ieražas atbilstoši mūsdienu apstākļiem, tiek saglabāta to sākotnējā ievirze, lai tas palīdzētu uzturēt ticīgo ļaužu dievbijību, svinot kristīgās atpestīšanas noslēpumu, īpaši pashālo noslēpumu. Ja tiek uzskatīts, ka saistībā ar vietējiem apstākļiem nepieciešams veikt atsevišķus pielāgojumus, tie veicami saskaņā ar 39. un 40. pantā noteikto.

108. Ticīgo garam vispirms jābūt vērstam uz Kunga svētkiem, kuros gada laikā tiek svinēti pestīšanas noslēpumi. Tāpēc prioritāte piešķirama noteiktajiem laika posmiem, nevis svēto piemiņas dienām, lai tā pienācīgi tiktu svinēts viss pestīšanas noslēpumu cikls.

(Gavēņa laiks)

109. Gan liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērība jāveltī abām būtiskajām Gavēņa laika iezīmēm – Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam vai tā atsaukšanu atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva Vārdā un lūgties, tādējādi tos sagatavojot svinēt pashālo noslēpumu. Tāpēc:

a) daudz plašāk jāizmanto Gavēņa laika liturģijai atbilstošie Kristības sakramenta elementi un, ja tas tiek uzskatīts par labu esam, no senās tradīcijas jāizvēlas citi;

b) tas pats sakāms par gandarīšanas elementiem. Ja runa ir par katehēzi, tad svarīgi, lai ticīgajos rastos ne tikai izpratne par grēka sabiedriskajām sekām, bet arī par gandarīšanas būtību, – grēks tiek ienīsts, jo tas ir pret Dievu vērsts apvainojums. Nav jāaizmirst Baznīcas nozīme gandarīšanas darbībā, un ļaudis jāmudina aizlūgt par grēciniekiem.

110. Gavēņa laika gandarīšanai nav jābūt tikai iekšējai un individuālai, bet arī ārējai un sabiedriskai. Autoritātēm, kas minētas 22. pantā, ir jāiedrošina un jāiesaka gandarīšanas prakse, ņemot vērā mūsu laikmeta un dažādu reģionu iespējas, kā arī ticīgo apstākļus.

Tomēr dievbijīgi jāsaglabā pashālais gavēnis, kas visur jāievēro Kunga ciešanu un nāves piektdienā un, ja iespējams, jāpaildzina līdz Lielajai sestdienai, tā lai ar pacilātu un atbrīvotu sirdi varētu iemantot augšāmcelšanās svētdienas prieku.

(Svēto svētki)

111. Baznīcā tradicionāli godina svētos un tur godā viņu autentiskās relikvijas un attēlus. Patiesībā svēto svētki sludina brīnumdarbus, ko Kristus veicis savos kalpos, un ticīgajiem norāda uz atdarināšanas cienīgiem paraugiem.

Lai svēto svētki neaizēnotu tos svētkus, kuros piemin pestīšanas noslēpumus, daudzi no tiem būtu jāsvin vietējā Baznīcā, tautā vai ordeņa saimē. Savukārt visā Baznīcā jāatzīmē vienīgi to svēto svētki, kuriem ir patiesi vispārēja nozīme.

 

SESTĀ NODAĻA

SAKRĀLĀ MŪZIKA

 

(Sakrālās mūzikas vērtība)

112. Vispārējās Baznīcas muzikālā tradīcija ir nenovērtējama dārgumu krātuve, pārāka par pārējām mākslas izpausmēm, īpaši jau tāpēc, ka sakrālais dziedājums, būdams saistīts ar vārdiem, ir nepieciešama un būtiska svinīgās liturģijas sastāvdaļa.

Sakrālo dziedājumu slavēja gan Svētie Raksti[42], gan Baznīcas tēvi, gan Romas pāvesti, kuri pēdējā laikā, sākot ar svēto Piju X, ir neatlaidīgi uzsvēruši sakrālās mūzikas kalpošanas uzdevumu dievišķajā kultā.

Tāpēc sakrālā mūzika būs jo svētāka, jo ciešāk tā būs saistīta ar liturģisko darbību, gan dāvājot lūgšanai daudz tīkamāku izpausmi un sekmējot vienprātību, gan ar lielāku svinīgumu bagātinot svētos ritus. Baznīca atzīst un dievišķajā kultā pieļauj visas patiesās mākslas formas, ja vien tām piemīt vajadzīgās iezīmes.

Tāpēc svētais Koncils, saglabājot Baznīcas tradīcijas normas un priekšrakstus un par sakrālās mūzikas mērķi uzskatot Dieva slavēšanu un ticīgo svētdarīšanu, nosaka turpmāk minēto.

(Svinīgā liturģija)

113. Liturģiskajai darbībai ir cēlāka forma, ja liturģija tiek svinīgi celebrēta ar dziedājumiem, ja tajā iesaistīti svētkalpotāji un aktīvi piedalās tauta.

Attiecībā uz valodas lietojumu jāievēro 36. pants, attiecībā uz Misi – 54. pants, attiecībā uz sakramentiem – 63. pants, bet attiecībā uz Stundu liturģiju – 101. pants.

114. Sakrālās mūzikas mantojums ar vislielāko rūpību jāsaglabā un jāizkopj. Neatlaidīgi jāsekmē koru darbība, jo īpaši katedrāles baznīcās, bet bīskapiem un citiem dvēseļu ganiem no sirds jācenšas nodrošināt, lai ikvienā svētajā darbībā, kas tiek svinēta ar dziedājumiem, ticīgie varētu aktīvi piedalīties, kā tas noteikts 28. un 30. pantā.

(Muzikālā audzināšana)

115. Muzikālajai audzināšanai un praksei semināros, vīriešu un sieviešu ordeņu noviciātos, studiju mājās, kā arī citos katoliskajos institūtos un skolās, jāveltī liela uzmanība. Lai šo audzināšanu nodrošinātu, jārūpējas par sakrālās mūzikas pasniedzēju sagatavošanu.

Turklāt tur, kur tas iespējams, tiek ieteikts dibināt augstākos sakrālās mūzikas institūtus.

Mūziķiem un dziedātājiem, īpaši bērniem, jāsaņem patiesa liturģiskā formācija.

(Gregoriskie un polifoniskie dziedājumi)

116. Baznīca atzīst gregoriskos dziedājumus par īpaši piemērotiem Romas katoļu Baznīcas liturģijai, tāpēc liturģiskajās darbībās līdzīgos apstākļos tiem jāatvēl galvenā vieta.

Citi sakrālās mūzikas žanri, īpaši polifonija, nekādā ziņā nav tādi, ka tos nevarētu iekļaut liturģiskajās svinībās, ar nosacījumu, ka tie atbilst liturģiskās darbības garam, kā noteikts 30. pantā.

117. Jāpabeidz gregorisko dziedājumu parauggrāmatu izdošana; tāpat daudz kritiskāk publicēšanai jāsagatavo tās grāmatas, kuras jau ir nākušas klajā pēc svētā Pija X reformas.

Turklāt būtu vēlams, lai tiktu sagatavots izdevums, kurā ir vienkāršākās melodijas izmantošanai mazākās baznīcās.

(Tautas garīgo dziesmu dziedāšana)

118. Saprātīgi jāsekmē tautas garīgo dziesmu dziedāšana, lai svētos un dievbijīgos vingrinājumos un liturģiskajās darbībās, ievērojot rubrikās minētās normas un priekšrakstus, varētu skanēt ticīgo balsis.

(Sakrālā mūzika misiju zemēs)

119. Dažos reģionos, īpaši misiju zemēs, dzīvo tautas, kam ir sava muzikālā tradīcija, kurai ir liela nozīme to reliģiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Šai mūzikai ir jāveltī pienācīga uzmanība un jāierāda attiecīga vieta gan šo tautu reliģiskās apziņas veidošanā, gan arī pielāgojot kultu to raksturam saskaņā ar 39. un 40. pantu.

Tāpēc, veicot misionāru muzikālo audzināšanu, jāraugās, lai atkarībā no iespējām viņi būtu kompetenti sekmēt šo tautu tradicionālo mūziku gan skolās, gan sakrālajās darbībās.

(Ērģeles un citi mūzikas instrumenti)

120. Latīņu Baznīcā lielā cieņā ir ērģeles, kurām ir stabules. Tas ir tradicionāls mūzikas instruments, kura skaņa Baznīcas ceremonijas dara īpaši krāšņas un spēj pacelt prātus pie Dieva un Debesu lietām.

Citus instrumentus izmantot dievišķajā kultā ir atļauts saskaņā ar kompetentas Baznīcas teritoriālās autoritātes viedokli un piekrišanu, kā noteikts 22. panta 2. punktā, 37. un 40. pantā, atkarībā no tā, cik tie ir piemēroti sakrālai izmantošanai vai var tikt tai pielāgoti, atbilst svētvietas cieņai un patiesi sekmē ticīgo izaugsmi.

(Komponistu misija)

121. Kristīga gara caurstrāvoti mūziķi apzinās, ka ir aicināti izkopt sakrālo mūziku un vairot tās dārgumu krājumu.

Lai viņi sacer melodijas, kurām būtu patiesas sakrālās mūzikas iezīmes, kuras varētu dziedāt ne vien lieli kori, bet kas būtu pa spēkam arī mazākiem koriem un kuras sekmētu visu ticīgo svētsapulces aktīvu līdzdalību.

Sakrālajos dziedājumos izmantotajiem tekstiem ir jāsaskan ar katolisko doktrīnu, priekšroka dodama tiem tekstiem, kas ņemti no Svētajiem Rakstiem vai liturģiskajiem avotiem.

 

SEPTĪTĀ NODAĻA

SAKRĀLĀ MĀKSLA UN LITURĢISKIE PIEDERUMI

 

(Sakrālās mākslas vērtība)

122. Tēlotāja māksla pamatoti tiek uzskatīta par vienu no cildenākajām cilvēka gara izpausmēm, tas īpaši sakāms par reliģisko mākslu un sakrālo mākslu, kas ir tās vainagojums un būtībā ir virzīta uz to, lai cilvēku radītajos darbos izteiktu Dieva bezgalīgo skaistumu. Tā atklāj Viņa slavu un godu jo īpaši tad, ja tai nav cita mērķa kā vien pēc iespējas labāk palīdzēt cilvēka dvēselei pievērsties Dievam.

Tāpēc svētās Mātes Baznīcas attieksme pret tēlotāju mākslu vienmēr bijusi labvēlīga, un tā vienmēr vēlējusies saņemt šīs mākslas cēlo kalpojumu, jo īpaši tādēļ, lai lietas, kas ir piederīgas svētajam kultam, būtu patiesi cienīgas, glītas un skaistas, lai tās simbolizētu un izteiktu pārdabiskās patiesības, turklāt Baznīca pati ir izglītojusi māksliniekus. Attiecībā uz tēlotāju mākslu Baznīca vienmēr ir paturējusi tiesības izteikt savu viedokli par mākslas darbiem, izvēloties tos, kuri atbilduši ticībai, dievbijībai un reliģiskajiem priekšrakstiem, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē, un bijuši piemēroti sakrālam lietojumam.

Baznīca īpaši rūpējas par to, lai liturģiskie piederumi ar savu cienīgumu un skaistumu kalpotu kulta cienīgai norisei, attiecībā uz materiāliem, formu un rotājumiem pieļaujot izmaiņas, kuras tehniskais progress ir ieviesis gadsimtu gaitā.

Tāpēc Koncila tēvi ir nolēmuši šajā jomā noteikt turpmāk minēto.

(Mākslas stils)

123. Baznīca nekad par savu nav uzskatījusi kādu noteiktu mākslas stilu, bet, ņemot vērā attiecīgās tautas īpatnības un apstākļus, kā arī dažādu ritu vajadzības, ir izmantojusi ikviena laikmeta mākslinieciskās izpausmes, gadsimtu gaitā radot mākslas vērtības, kuru saglabāšanā jāiegulda visas pūles. Arī modernajai un ikvienas tautas un zemes mākslai Baznīcā ir izpausmes brīvība, ja tā ar atbilstošu cieņu un godbijību kalpo sakrālajām celtnēm un ritiem. Tādējādi tā varēs pievienot savu balsi brīnišķīgajai slavas dziesmai, kuru aizvadītajos gadsimtos katoliskajai ticībai dziedājuši izcili cilvēki.

124. Lai veicinātu un atbalstītu patiesu sakrālo mākslu, ordinārijiem daudz vairāk jārūpējas par cēlu skaistumu, nevis pārmērīgu greznību. Tas attiecas arī uz sakrālajiem apģērbiem un rotājumiem.

Bīskapiem jārūpējas par to, lai dievnamos un citās svētās vietās neatrastos tādi mākslas darbi, kas ir pretrunā ar kristīgo ticību, tikumiem un dievbijību un kas aizvaino patiesas reliģiskās jūtas vai nu neatbilstošas formas, vai zema māk­slinieciskā līmeņa un viduvējības dēļ, vai tāpēc, ka ir viltojumi.

Būvējot sakrālās celtnes, īpaši jārūpējas par to atbilstību liturģisko darbību veikšanai un ticīgo aktīvai līdzdalībai.

(Svētbildes)

125. Ieraža izvietot baznīcās svētbildes, lai ticīgie tās godinātu, ir saglabājama, taču tās jāizvieto ierobežotā daudzumā un piemērotā kārtībā, lai neradītu pārmērīgu kristīgās tautas apbrīnu un neveicinātu nepareizu dievbijību.

126. Vērtējot mākslas darbus, ordinārijiem jāuzklausa Sakrālās mākslas komisijas un atsevišķos gadījumos arī citas īpaši kompetentas personas viedoklis, kā arī komisijas, par kurām runāts 44., 45. un 46. pantā.

Ordinārijiem īpaši jāraugās, lai liturģiskie piederumi un vērtīgie mākslas darbi, kas rotā dievnamu, netiktu pazaudēti vai nenonāktu svešās rokās.

(Mākslinieku sagatavošana)

127. Bīskapiem vai nu pašiem, vai ar tādu attiecīgi kompetentu priesteru starpniecību, kuriem ir zināšanas par mākslu un kuri to mīl, jārūpējas par māksliniekiem, lai tos izglītotu sakrālās mākslas un svētās liturģijas garā.

Turklāt reģionos, kur tas šķiet lietderīgi, ieteikts dibināt sakrālās mākslas skolas un akadēmijas mākslinieku sagatavošanai.

Visiem māksliniekiem, kuri, sava talanta rosināti, vēlas kalpot Dieva godam svētajā Baznīcā, vienmēr jāatceras, ka tādējādi viņi sakrālā veidā savā ziņā atdarina Dievu – Radītāju – un ka viņu darbi ir paredzēti katoliskajam kultam un ticīgo pamācīšanai, dievbijībai un reliģiskajai audzināšanai.

(Sakrālās mākslas priekšraksti)

128. Pēc iespējas drīzāk kopā ar liturģiskajām grāmatām, ņemot vērā 25. pantā noteikto, jāpārskata Baznīcas kanoni un noteikumi, kas attiecas uz ārējām lietām, kuras saistītas ar svēto kultu, it īpaši cienīgu un atbilstošu sakrālo celtņu būvniecību, altāru formu un konstrukciju, euharistiskā tabernākula novietojumu, drošību un atbilstošo izskatu, baptistērija funkcionalitāti un cienīgumu, pienācīgu svētbilžu, greznojumu un rotājumu izvietojumu. Tie noteikumi, kas neatbilst liturģijas reformai, jāizlabo vai jāatceļ, savukārt tie, kas ir noderīgi, jāsaglabā vai jāievieš no jauna.

Attiecībā uz sakrālo apģērbu un trauku materiālu un formu dažādu reģionu bīskapu konferences ir tiesīgas veikt dažādus pielāgojumus atkarībā no vietējām vajadzībām un ieražām saskaņā ar šīs konstitūcijas 22. pantu.

(Klēra mākslinieciskā audzināšana)

129. Filozofijas un teoloģijas studiju laikā klēriķi jāizglīto arī sakrālās mākslas vēstures un attīstības jautājumos, kā arī jāiepazīstina ar veselīgiem principiem, saskaņā ar kuriem jārada sakrālās mākslas darbi, lai viņi spētu novērtēt un saglabāt Baznīcas mākslas ievērojamos pieminekļus un sniegt atbilstošus padomus māksliniekiem mākslas darbu radīšanā.

(Pontifikālās insignijas)

130. Tas ir atbilstoši, ka pontifikālo insigniju lietošana ir paredzēta vienīgi tiem garīdzniekiem, kuri ir bīskapi vai arī kuriem ir īpaša jurisdikcija.

 

PIELIKUMS

SVĒTĀ VATIKĀNA II EKUMENISKĀ KONCILA
DEKLARĀCIJA PAR KALENDĀRA REFORMU

 

Svētais Vatikāna II ekumeniskais koncils, ņemot vērā daudzu izteikto vēlmi, lai Lieldienu svētki tiktu noteikti konkrētā svētdienā un tiktu pielāgots nemainīgs kalendārs, vispusīgi apspriežot to, kādas būtu sekas tam, ja ieviestu jaunu kalendāru, paziņo:

1. Svētajam Koncilam nav iebildumu, ja Lieldienu svētki tiktu noteikti konkrētā svētdienā saskaņā ar Gregora kalendāru, ar noteikumu, ka visi, kas tajā ieinteresēti, it īpaši no kopības ar Apustulisko krēslu šķirtie brāļi, tam piekrīt.

2. Turklāt svētais Koncils paziņo, ka tam nav iebildumu pret centieniem, kuru mērķis ir pilsoniskajā sabiedrībā ieviest nemainīgu kalendāru.

Bet, ja runa ir par daudzajām sistēmām, kas tiek ieteiktas, lai izveidotu nemainīgu kalendāru un to ieviestu pilsoniskajā sabiedrībā, Baznīcai nav iebildumu vienīgi pret tām, kas patur un saglabā septiņu dienu nedēļu ar svētdienu, neieviešot nedēļā vēl kādas dienas, un tādējādi nedēļu secība paliktu nemainīga, ja vien nav ļoti nopietnu apsvērumu, par kuriem savs viedoklis jāpauž Apustuliskajam krēslam.

Visu šajā konstitūcijā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

 

Romā, pie svētā Pētera, 1963. gada 4. decembrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)


 
[1] Missale romanum, Sekretas lūgšana IX svētdienā pēc Vasarsvētkiem.
[2] Sal. Ebr 13, 14.
[3] Sal. Ef 2, 21–22.
[4] Sal. Ef 4, 13.
[5] Sal. Is 11, 12.
[6] Sal. 11, 52.
[7] Sal. 10, 16.
[8] Sal. Is 61, 1; Lk 4, 18.
[9] Sv. Ignātijs no Antiohijas, Ad Ephesios, 7, 2: Funk, Patres Apostolici, I, Tübingen, 1901, 218. lpp.
[10] Sal. 1 Tim 2, 5.
[11] Sacramentarium Veronense (Leonianum): Mohlberg, Rome, 1956, 1265, 162. lpp.
[12] Missale romanum, Lieldienu prefācija.
[13] Sal. sv. Augustīns, Enarratio In Ps. CXXXVIII, 2:CCL, XL, Turnholti, 1956, 1991. lpp., un Lūgšana Lielajā sestdienā pēc otrā lasījuma, ievietota Romas misālē pirms Lielās nedēļas reformas.
[14] Sal. Mk 16, 15.
[15] Sal. Apd 26, 18.
[16] Sal. Rom 6, 4; Ef 2, 6; Kol 3, 1; 2 Tim 2, 11.
[17] Sal. 4, 23.
[18] Sal. 1 Kor 11, 26.
[19] Tridentas koncils, 13. ses., Dekr. De ss. Eucharistia, 5. kan.: Conc. Trid.,Diariorum, Actorum, Epistolarum, Tractatuum nova collectio, ed. Soc. Goerresianae, VII. Actorum pars IV, Freiburg i. Br., 1961, 202. lpp.
[20] Tridentas koncils, 22. ses., Doctrina de ss. Missae sacrificio, 2. kan.: Conc. Trid, ed. cit., VIII. Actorum pars V, Freiburg i. Br., 1919, 960. lpp.
[21] Sv. Augustīns, In Ioannis evangelium tractatus, VI, I, 7: PL 35, 1428.
[22] Sal. Atkl 21, 2; Kol 3, 1; Ebr 8, 2.
[23] Sal. Fil 3, 20; Kol 3, 4.
[24] Sal. 17, 3; Lk 24, 47; Apd 2, 38.
[25] Sal. Mt 28, 20.
[26] Missale romanum, Lūgšana pēc Komūnijas Lieldienu vigilijā un Lieldienu svētdienā.
[27] Missale romanum, Kolektas lūgšana Lieldienu oktāvas otrdienā.
[28] Sal. 2 Kor 6, 1.
[29] Sal. Mt 6, 6.
[30] Sal. 1 Tes 5, 17.
[31] Sal. 2 Kor 4, 10–11.
[32] Missale romanum, Sekretas lūgšana Vasarsvētku oktāvas pirmdienā.
[33] Sv. Kipriāns, De Ecclesiae catholicae unitate, 7: Hartel, in CSEL, III, 1, Vindobonae, 1868, 215.–216. lpp. Sal. Ep. 66, 8, 3: ed. cit., III, 2, Vindobonae, 1871, 732.–733. lpp.
[34] Sal. Tridentas koncils, 22. ses., Doctrina de ss. Missae sacrificio, 8. kan.: Conc. Trid, ed. cit., VIII, 961. lpp.
[35] Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Ad Magn. 7; Ad Philad. 4;Ad Smyrn. 8: Funk, I, 236., 266., 281. lpp.
[36] Sal. sv. Augustīns, In Ioannis evangelium tractatus XXVI, VI, 13: PL 35, 1613.
[37] Breviarium romanum, Vissvētās Kristus Miesas svētku otrās vesperes, Magnificat antifona.
[38] Sal. sv. Kirils no Aleksandrijas, Commentarium in Ioannis evangelium, lib. XI, c. XI–XII: PG 74, 557–565, turpat, 564–565.
[39] Sal. 1 Tim 2, 1–2.
[40] Tridentas koncils, 21. ses., 1562. g. 16. jūlijs, Doctrina de Communione sub utraque specie et parvulorum, c. 1–3: Conc. Trid., ed. cit., VIII, 698.–699. lpp.
[41] Tridentas koncils, 24. ses., 1563. g. 11. novembris, De reformatione, cap. 1: Conc. Trid., ed. cit., IX, Actorum pars VI, Freiburg i. Br., 1924, 969. lpp. Sal.Rituale romanum, VIII, c. 2, 6.
[42] Sal. Ef 5, 19; Kol 3, 16.