[BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV -
PT - SW - ZH]
PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI
DEKRĒTS PAR KLOSTERDZĪVES
ATJAUNOTNI ATBILSTOŠI
MŪSDIENU APSTĀKĻIEM
PERFECTAE CARITATIS
(Ievads)
1. Svētais Koncils konstitūcijā “Lumen gentium” jau ir norādījis, ka centieni
sasniegt pilnīgu mīlestību, dzīvojot saskaņā ar evaņģēliskajiem padomiem,
sakņojas dievišķā Mācītāja mācībā un paraugā un ir izcila Debesu valstības zīme.
Tagad Koncils ir paredzējis apskatīt to kopienu dzīvi un kārtību, kuru locekļi
uzņemas pienākumu dzīvot šķīstībā, nabadzībā un paklausībā, un gādāt par viņu
vajadzībām atbilstoši mūsu laikmeta prasībām.
Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīcā bijuši vīrieši un sievietes, kas, īstenojot
dzīvē evaņģēliskos padomus, vēlējušies sekot Kristum lielākā brīvībā un pēc
iespējas vairāk Viņam līdzināties. Ikviens no tiem savā veidā dzīvoja Dievam
veltītu dzīvi. Daudzi no viņiem, Svētā Gara mudināti, izvēlējās vientuļnieku
dzīvi vai arī dibināja ordeņu saimes, kuras Baznīca labprāt pieņēma un
apstiprināja ar savu autoritāti. Tā saskaņā ar Dieva nodomu radās apbrīnojama
klosterdzīves kopienu daudzveidība, kas ļoti sekmēja to, ka Baznīca ir ne tikai
gatava ikvienam labam darbam (sal. 2 Tim 3, 17) un Kristus Miesas
celšanai (sal. Ef 4, 12), bet ar savu bērnu dažādajām dāvanām ir
izgreznota kā līgava savam vīram (sal. Atkl 21, 2) un tādējādi atklāj
Dieva daudzveidīgo gudrību (sal. Ef 3, 10).
Šajā lielajā dāvanu daudzveidībā visi tie, kurus Dievs aicina praktizēt
evaņģēliskos padomus un kuri uzticīgi tos ievēro, īpašā veidā sevi upurē Kungam,
sekojot Kristum, kas, būdams jaunavīgs un nabadzīgs (sal. Mt 8, 20 un
Lk 9, 58), ir, paklausot līdz pat nāvei uz krusta (sal. Fil 2, 8),
atpestījis un svētdarījis cilvēkus. Tās mīlestības mudināti, ko Svētais Gars ir
ielējis viņu sirdī (sal. Rom 5, 5), tie arvien vairāk dzīvo Kristum un
Viņa Miesai, kas ir Baznīca (sal. Kol 1, 24). Tāpēc, jo dedzīgāk viņi
kļūst vienoti ar Kristu šajā sevis uzupurēšanā, kas aptver visu viņu dzīvi, jo
bagātāka kļūst Baznīcas dzīve un jo auglīgāks ir tās apustulāts.
Lai īpašā vērtība, kas piemīt konsekrētajai dzīvei, kuras pamatā ir evaņģēlisko
padomu praktizēšana, un neaizvietojamais kalpojums mūsdienu apstākļos Baznīcai
nestu vēl lielāku labumu, svētais Koncils sniedz šos norādījumus, kas uzskatāmi
tikai par laikmetīgās atjaunotnes pamatprincipiem, kuri attiecas gan uz
reliģisko ordeņu dzīvi un kārtību, gan arī dzīvi un kārtību dažādās kopienās,
kuru locekļi nedod svētsolījumus, un sekulārinstitūtos, neskarot tiem raksturīgo
savdabību. Konkrētu vadlīniju noteikšana šo principu pareizai interpretācijai un
piemērošanai pēc Koncila ir kompetentu autoritāšu ziņā.
(Vispārējie principi)
2. Klosterdzīves atjaunotne nozīmē gan pastāvīgu atgriešanos pie kristīgās
dzīves avotiem un pie atsevišķo kopienu sākotnējā gara, gan arī to pielāgošanos
jaunajiem apstākļiem. Šī atjaunotne Svētā Gara iedvesmā un Baznīcas vadībā ir
jāīsteno saskaņā ar šādiem principiem:
a) Klosterdzīves pamatnorma ir sekot Kristum, kā tas mācīts Evaņģēlijā, tāpēc
visām kopienām tā jāuzskata par galveno regulu.
b) Baznīcai nāk par labu tas, ka kopienām ir savas īpatnības un uzdevumi. Tāpēc
kopienām ir jāpazīst un uzticīgi jāsaglabā savu dibinātāju gars un mērķi, kā arī
veselīgas tradīcijas, jo tas viss ir ikvienas kopienas mantojums.
c) Visām kopienām ir jāpiedalās Baznīcas dzīvē, atbilstoši to raksturīgajām
iezīmēm jāpieņem un atkarībā no iespējām jāatbalsta Baznīcas iniciatīvas un
centieni Bībeles, liturģijas, dogmatikas, pastorālā darba, ekumenisma, misiju un
sociālajā jomā.
d) Kopienām jārūpējas par to, lai kopienu locekļiem būtu atbilstošas zināšanas
par sava laikmeta cilvēku dzīves apstākļiem un Baznīcas vajadzībām un tādējādi
viņi saskaņā ar ticības kritērijiem varētu gudri izvērtēt situāciju mūsdienu
pasaulē un ar apustulisku dedzību sekmīgāk palīdzēt cilvēkiem.
e) Tā kā klosterdzīves galvenais mērķis ir sekot Kristum un kļūt vienotiem ar
Dievu, praktizējot evaņģēliskos padomus, tad jāņem vērā tas, ka pat vislabākā
piemērošanās mūsdienu prasībām nebūs sekmīga, ja to neiedzīvinās garīgā
atjaunotne, kurai vienmēr, pat ārējās aktivitātēs, jābūt svarīgākajai.
(Atjaunotnes praktiskie kritēriji)
3. Dzīvesveidam, lūgšanai un darbam it visur, īpaši misiju zemēs, jāatbilst
mūsdienu cilvēku fiziskajiem un garīgajiem spēkiem, kā arī atkarībā no tā, cik
to pieprasa kopienas specifika, – apustulāta vajadzībām, kultūras prasībām un
sociālekonomiskajiem apstākļiem.
Ņemot vērā šos pašus kritērijus, jāpārskata arī kopienu pārvaldes sistēma.
Tāpēc statūti, direktoriji, ieražu krājumi (libri usuum), lūgšanu
grāmatas, ceremoniāli u. tml. atbilstoši jāpārskata un, atsakoties no
novecojušiem priekšrakstiem, jāsaskaņo ar šī svētā Koncila dokumentiem.
(Atjaunotnes virzītājspēks)
4. Sekmīga atjaunotne un patiesa pielāgošanās mūsdienu apstākļiem būs iespējama
tikai tad, ja tajā iesaistīsies visi kopienas locekļi. Taču noteikt šīs
atjaunotnes īstenošanas vadlīnijas un piešķirt tām likuma spēku, kā arī noteikt
pietiekamu un saprātīgi ilgu pārbaudes laiku var tikai atbildīgā institūcija, it
īpaši ģenerālkapituls, gadījumos, kad tas saskaņā ar likumu nepieciešams,
saņemot Svētā krēsla vai vietējā ordinārija piekrišanu. Savukārt tajā, kas
attiecas uz visas kopienas interesēm, priekšniecībai jākonsultējas ar savas
kopienas locekļiem, pienācīgi viņus uzklausot un ņemot vērā viņu domas.
Attiecībā uz sieviešu klosteru laikmetīgo atjaunotni ieteikumus un padomu var
saņemt arī federāciju sanāksmēs vai citās likumīgi sasauktā sapulcēs.
Tomēr ikvienam jāpatur prātā tas, ka cerētās atjaunotnes pamatā ir regulas un
statūtu apzinīgāka ievērošana, nevis likumu vairošana.
(Elementi, kas kopīgi visām klosterdzīves formām)
5. Visu kopienu locekļiem vispirms jāatceras tas, ka, ar svētsolījumiem
apņemoties ievērot evaņģēliskos padomus, viņi ir atbildējuši uz Dieva aicinājumu
un tādējādi ir ne tikai miruši grēkam (sal. Rom 6, 11), bet arī
atteikušies no pasaules, lai dzīvotu vienīgi Dievam. Visu savu dzīvi tie ir
veltījuši kalpošanai Viņam, un tā ir īpaša konsekrācija, kas dziļi sakņojas
Kristības konsekrācijā un to pilnīgāk izsaka.
Tā kā šo veltīšanos ir pieņēmusi Baznīca, tad konsekrētajām personām jāapzinās,
ka tās ir sevi veltījušas arī kalpošanai Baznīcai. Šai kalpošanai Dievam ir
jāiedvesmo un jāsekmē viņu vingrināšanās tikumos, īpaši pazemībā un paklausībā,
gara spēkā un šķīstībā, kas dara tās līdzdalīgas Kristus īstenotajā sevis
iztukšošanā (sal. Fil 2, 7–8) un Viņa dzīvē saskaņā ar Garu (sal. Rom
8, 1–13).
Tādējādi klosterļaudis (lat. religiosi), būdami uzticīgi saviem
solījumiem, Kristus dēļ atstāj visu (sal. Mk 10, 28), lai sekotu Viņam
(sal. Mt 19, 21) kā vienīgajam, kas ir nepieciešams (sal. Lk 10,
42), klausoties Viņa vārdos un rūpējoties par Kunga lietām (sal. 1 Kor 7,
32).
Tāpēc ir nepieciešams, lai visu to kopienu locekļi, kas tiecas tikai un vienīgi
pēc Dieva, kontemplāciju, ar kuras palīdzību tie ar prātu un sirdi paliek pie
Viņa, savienotu ar apustulisku dedzību, kas tos mudina iesaistīties atpestīšanas
darbā un izplatīt Dieva valstību.
(Garīgās dzīves prioritāte)
6. Lai tie, kas apņemas pildīt evaņģēliskos padomus, vairāk par visu tiecas pēc
Dieva un mīl Viņu, kas pirmais ir mūs mīlējis (sal. 1 Jņ 4, 10),
un jebkuros apstākļos cenšas izkopt dzīvi, kas līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā
(sal. Kol 3, 3). No tās plūst un jaunus spēkus smeļ tuvākmīlestība, kas
sniedz savu ieguldījumu pasaules pestīšanā un Baznīcas celšanā. Šī mīlestība
pret Dievu iedvesmo un nosaka arī evaņģēlisko padomu izpildi.
Tāpēc klosterdzīves kopienu locekļiem apņēmīgi jākopj lūgšanas gars un pati
lūgšana, smeļoties no īstiem kristīgā garīguma avotiem. Vispirms lai viņi katru
dienu ņem Svētos Rakstus un, lasot un apcerot Dieva Vārdu, iemanto “Jēzus
Kristus pazīšanu, kas pārspēj visu” (Flp 3, 8). Lai viņi svin svēto
liturģiju, īpaši Vissvētāko Altāra Sakramentu, lūdzoties ar sirdi un lūpām
saskaņā ar Baznīcas garu, un lai, smeļot no šī pārbagātā avota, uztur savu
garīgo dzīvi.
Lai viņi, tādā veidā stiprinājušies pie dievišķā likuma un svētā altāra galda,
mīl Kristus Miesas locekļus kā savus brāļus, pret saviem ganiem izturas ar bērna
godbijību un mīlestību, dzīvojot un domājot arvien ciešākā vienotībā ar Baznīcu
un sevi pilnīgi veltot tās misijai.
(Kontemplatīvās dzīves kopienas)
7. Kopienām, kuras ir pilnībā orientētas uz kontemplatīvo dzīvi un kuru locekļi
nošķirtībā un klusumā, pastāvīgā lūgšanā un dedzīgā gandarīšanā nododas tikai
Dievam, vienmēr, lai cik arī nepieciešams būtu aktīvs apustulāts, ir īpaša vieta
Kristus Mistiskajā Miesā, kurā “ne visiem locekļiem tas pats uzdevums” (Rom
12, 4). Tās veltī Dievam izcilu slavas upuri un, pārpilnībā nesot svētuma
augļus, vairo Dieva tautas slavu; tās ar savu piemēru iedvesmo Dieva tautu,
kuras izaugsmi veicina, pateicoties noslēpumainam apustuliskajam auglīgumam.
Tādējādi šīs kopienas ir Baznīcas gods un Debesu žēlastību avots. Taču arī šo
kopienu dzīvesveids ir jāsaskaņo ar iepriekš minētajiem laikmetīgās atjaunotnes
principiem un kritērijiem, tomēr pilnībā saglabājot viņu nošķirtību no pasaules
un kontemplatīvajai dzīvei raksturīgos vingrinājumus.
(Apustuliskajai dzīvei veltītās kopienas)
8. Baznīcā ir ļoti daudz gan klēra, gan laju kopienu, kas veltītas dažādu
apustulisko aktivitāšu veikšanai. Tām atbilstoši žēlastībai, kas katrai no tām
sniegta, ir dažādas dāvanas: vienam ir dota kalpošanas dāvana, citam – mācīšanas
dāvana, bet tiem, kas sludina, – dāvana uzrunāt klausītājus. Lai tie, kas dala
dāvanas, dara to vienkāršībā, un, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar
prieku (sal. Rom 12, 5–8). “Jo žēlastības ir dažādas, bet tas pats Gars.”
(1 Kor 12, 4)
Šajās kopienās apustuliskā un karitatīvā darbība atbilst pašai klosterdzīves
būtībai kā svēts kalpojums un īpašs tuvākmīlestības darbs, kuru Baznīca tām ir
uzticējusi un kuru tās veic Baznīcas vārdā. Tāpēc visai šo kopienu locekļu
dzīvei klosterī jābūt apustuliskā gara caurstrāvotai, bet viņu apustuliskajai
darbībai – kopienas gara noteiktai. Lai viņi pirmām kārtām varētu īstenot savu
aicinājumu sekot Kristum un kalpot Kungam Viņa Miesas locekļos, to apustuliskās
darbības pamatā jābūt viņu ciešajai vienotībai ar Kristu. Tā uztur arī viņu
mīlestību pret Dievu un tuvāko.
Tāpēc minētajām kopienām savi noteikumi un paražas ir attiecīgi jāpielāgo tā
apustulāta prasībām, kuram tās ir veltījušās. Tā kā apustuliskajam darbam
veltītajai klosterdzīvei ir dažādas formas, šī daudzveidība jāņem vērā arī
laikmetīgās atjaunotnes procesā. Dažādo kopienu locekļu dzīve, kas veltīta
kalpošanai Kristum, ir jāattīsta ar piemērotiem un konkrētajām kopienām
raksturīgiem līdzekļiem.
(Monastiskā dzīve)
9. Gan Austrumos, gan Rietumos lai turpina pastāvēt un arvien vairāk atmirdz
savā patiesajā garā godājamā monastiskā dzīve, kas gadsimtu gaitā ir kļuvusi
slavena gan Baznīcā, gan sabiedrībā. Klosterļaužu galvenais uzdevums ir veikt
savu pazemīgo un reizē cildeno kalpojumu Dieva Majestātei, dzīvojot klosterī, –
vai nu pilnīgi sevi veltot dievišķajam kultam apslēptā dzīvē, vai arī likumīgi
uzņemoties kādus apustulāta vai kristīgās tuvākmīlestības darbus. Lai tad viņi,
saglabājot savai kopienai raksturīgās iezīmes, atjauno senās kalpošanas
tradīcijas un pielāgo tās aktuālajām dvēseļu vajadzībām, tā lai klosteri kļūtu
par patiesiem kristīgās tautas audzināšanas centriem.
Tāpat arī tām klosterdzīves kopienām, kas saskaņā ar savu regulu vai statūtiem
apustulisko dzīvi cieši vieno ar Stundu liturģijas kopīgu svinēšanu un
monastiskās dzīves pienākumiem, dzīves ritms ir jāsaskaņo ar apustulāta
prasībām, tā lai uzticīgi saglabātu savu dzīvesveidu, kas ir tik noderīgs
Baznīcai.
(Laju praktizētā konsekrētā dzīve)
10. Konsekrētā dzīve (lat. vita religiosa), ko praktizē laji – gan
vīrieši, gan sievietes –, ir sevī pilnīgs evaņģēlisko padomu īstenošanas veids.
Tāpēc svētais Koncils, augstu vērtējot viņu lielo ieguldījumu jaunatnes
audzināšanā, slimnieku aprūpē un citu Baznīcas pastorālo uzdevumu veikšanā,
atbalsta šos cilvēkus viņu aicinājumā un mudina viņus pieskaņot savu dzīvi
mūsdienu prasībām. Svētais Koncils apliecina, ka nav nekādu šķēršļu tam, lai
brāļu kopienās pēc ģenerālkapitula lēmuma daži locekļi tiktu ordinēti un varētu
veikt priestera kalpojumu savās kopienas mājās, ja vien minētās kopienas saglabā
tām raksturīgo laju kopienas iezīmi.
(Sekulārinstitūti)
11. Lai gan sekulārinstitūti nav klosterdzīves kopienas, tomēr to locekļi
patiesi un pilnīgi, dodot svētsolījumus, kurus atzīst Baznīca, uzņemas pienākumu
pildīt evaņģēliskos padomus, dzīvojot pasaulē. Svētsolījumu došanas brīdī
pasaulē dzīvojošie vīrieši un sievietes, laji un garīdznieki tiek konsekrēti.
Tāpēc tiem vispirms jācenšas sevi visu veltīt Dievam pilnīgā mīlestībā, savukārt
viņu institūtiem ir jāsaglabā sava īpašā, tas ir, sekulārā, iezīme, lai tie
varētu pasaulē un tā, it kā būtu no pasaules, visur sekmīgi īstenot apustulātu,
kura dēļ tie ir dibināti. Tomēr šiem institūtiem skaidri jāapzinās, ka tie
nespēs veikt šo lielo uzdevumu, ja to locekļi nebūs labi sagatavoti garīgajos un
laicīgajos jautājumos, lai viņi tiešām pasaulē būtu kā ieraugs Kristus Miesas
stiprināšanai un celšanai. Tāpēc šo institūtu vadītājiem nopietni jārūpējas par
to, lai viņu vadīto institūtu locekļi saņemtu pienācīgu formāciju, īpaši garīgo,
un jāveicina to turpmākā pilnveidošanās.
(Šķīstība)
12. Šķīstība “Debesu valstības dēļ” (Mt 19, 12), ko, dodot svētsolījumu,
apņemas ievērot klosterļaudis, jāuzskata par sevišķu žēlastības dāvanu. Tā īpašā
veidā dara brīvu cilvēka sirdi (sal. 1 Kor 7, 32–35), lai tā arvien
vairāk degtu mīlestībā pret Dievu un visiem cilvēkiem. Tāpēc šķīstība ir īpaša
Debesu labumu zīme un ļoti piemērots līdzeklis, kas klosterļaudīm palīdz sevi
nesavtīgi veltīt kalpošanai Dievam un nodoties apustuliskajam darbam. Tādējādi
šie cilvēki visiem kristiešiem atgādina par to Dieva iedibināto brīnumaino
laulību, kura visā pilnībā atklāsies nākamajā pasaulē un kurā Baznīcas vienīgais
Līgavainis ir Kristus.
Tāpēc nepieciešams, lai klosterļaudis, cenšoties palikt uzticīgi dotajiem
svētsolījumiem, ticētu Kunga vārdiem un, paļaudamies uz Dieva palīdzību,
nepārvērtētu savus spēkus, bet gan praktizētu mortifikāciju un kontrolētu savus
jutekļus. Lai viņi neaizmirst izmantot arī dabiskos līdzekļus, kas nāk par labu
dvēseles un miesas veselībai. Tādējādi viņi neļausies to maldu mācību ietekmei,
kas apgalvo, ka pilnīga atturība nav iespējama vai kaitē cilvēka attīstībai, un,
tāda kā garīgā instinkta vadīti, atteiksies no visa, kas var apdraudēt šķīstību.
Turklāt visiem, īpaši priekšniekiem, jāatceras, ka saglabāt šķīstību vieglāk ir
tad, ja kopienas dzīvei ir raksturīga patiesa brālīga mīlestība, kas valda starp
kopienas locekļiem.
Tā kā pilnīgas atturības ievērošana skar dziļākās cilvēka dabas tieksmes, tad
kandidāti drīkst dot šķīstības svētsolījumu vai saņemt atļauju to darīt vienīgi
pēc pietiekami ilga pārbaudes laika un tad, ja ir sasnieguši pienācīgu
psiholoģisko un emocionālo briedumu. Viņi ir ne tikai jābrīdina no tā, kas
apdraud šķīstību, bet arī jāmāca Dievam veltīto celibātu izmantot visas savas
personības attīstībai.
(Nabadzība)
13. Nabadzība, kas no brīvas gribas pieņemta, lai sekotu Kristum, mūsdienās tiek
īpaši augstu vērtēta, un klosterļaudīm tā uzticīgi jāpraktizē, ja nepieciešams,
rodot tai jaunus izpausmes veidus. Tādējādi klosterļaudis kļūst līdzdalīgi
Kristus nabadzībā – Kristus, kaut arī bija bagāts, mūsu dēļ kļuva nabags, lai
Viņa nabadzībā mēs kļūtu bagāti (sal. 2 Kor 8, 9; Mt 8, 20).
Ja runa ir par klosterļaužu nabadzību, tad nepietiek ar to, ka laicīgie labumi
tiek lietoti saskaņā ar priekšniecības gribu, bet ir nepieciešams, lai
klosterļaudis būtu nabadzīgi gan materiāli, gan garā, jo viņu manta ir Debesīs
(sal. Mt 6, 20).
Lai ikviens no viņiem, pildot savus pienākumus, apzinās, ka ir pakļauts kopējam
pienākumam strādāt, un, tādējādi iegūstot iztikai un savai darbībai
nepieciešamos līdzekļus, lai atmet jebkādas pārmērīgas rūpes un sevi uztic
Debesu Tēva apredzībai (sal. Mt 6, 25).
Klosterdzīves kopienas savos statūtos var paredzēt iespēju atļaut saviem
locekļiem atteikties no mantojuma, ko tie ir jau saņēmuši vai varētu nākotnē
saņemt. Pašām kopienām atbilstoši vietējiem apstākļiem ir jācenšas savā veidā
sniegt kolektīvu liecību par nabadzību. Lai tās daļu savu materiālo labumu
novirza citām Baznīcas vajadzībām un nabadzīgo ļaužu iztikai, jo šie cilvēki
visiem klosterļaudīm ir jāmīl Kristus garā (sal. Mt 19, 21; 25, 34–46;
Jk 2, 15–16; 1 Jņ 3, 17). Kopienu provinces un atsevišķas mājas lai
atbalsta cita citu materiāli – tās, kurām ir vairāk, lai palīdz tām, kas cieš
trūkumu.
Lai gan kopienām saskaņā ar to regulu un statūtiem ir tiesības uz īpašumu, kas
nepieciešams viņu dzīvei un darbībai, tām jāizvairās no jebkādām pārmērībām,
dzīšanās pēc peļņas un mantas uzkrāšanas.
(Paklausība)
14. Ar paklausības svētsolījumu klosterļaudis savu gribu pilnīgi veltī Dievam –
tā, it kā upurētu Viņam sevi, – un tādējādi kļūst ciešāk un pārliecinošāk
vienoti ar Dieva pestījošo gribu. Tāpēc, cenšoties līdzināties Jēzum Kristum,
kas atnāca, lai pildītu Tēva gribu (sal. Jņ 4, 34; 5, 30; Ebr 10,
7; Ps 38, 9), un, “pieņemdams kalpa veidu” (Flp 2, 7), ir mācījies
paklausību no tā, ko izcieta (sal. Ebr 5, 8), klosterļaudis, Svētā Gara
mudināti, ticībā pakļaujas saviem priekšniekiem kā tiem, kas pārstāv Dievu. Viņu
vadībā klosterļaudis nododas kalpošanai visiem brāļiem Kristū, tāpat kā to
darīja pats Kristus, kas, paklausīdams Tēvam, kalpoja brāļiem un atdeva savu
dzīvību kā izpirkuma maksu par daudziem (sal. Mt 20, 28; Jņ 10,
14–18). Tādējādi viņi arvien ciešāk iesaistās Baznīcas kalpojumā un cenšas
sasniegt Kristus pilnības mēru (sal. Ef 4, 13).
Lai klosterļaudis tāpēc ticības garā un mīlestībā pret Dieva gribu pazemīgi
paklausa savai priekšniecībai, ievērojot regulu un statūtus. Izmantojot savu
prātu un gribu, kā arī visas dāvanas, ar kurām viņus apveltījusi daba un
žēlastība, lai tie izpilda saņemtos norādījumus un uzdevumus, kas viņiem
uzticēti, apzinādamies, ka tādējādi saskaņā ar Dieva plānu viņi piedalās Kristus
Miesas celšanā. Tātad klosterļaužu paklausība ne tikai nemazina cilvēka personai
piemītošo cieņu, bet tai palīdz sasniegt briedumu, vairojot Dieva bērnu brīvību.
Savukārt priekšnieki, kam kādu dienu būs jādod norēķins par tiem uzticētajām
dvēselēm (sal. Ebr 13, 17), būdami paklausīgi Dieva gribai savu pienākumu
izpildē, tiem uzticēto varu īsteno kalpošanas garā, kalpojot saviem brāļiem un
tādējādi paužot mīlestību, ar kādu Dievs viņus mīl. Lai priekšnieki tos, kas ir
viņu padotībā, vada kā Dieva bērnus, respektējot cilvēka personai piemītošo
cieņu un rūpējoties par to, lai šo cilvēku paklausība būtu labprātīga. Tāpēc lai
viņi atvēl tiem pienācīgu brīvību, it īpaši attiecībā uz Gandarīšanas sakramentu
un garīgo vadību. Viņi savus padotos vadīs tā, lai tie ar aktīvu un atbildīgu
paklausību gan pildītu savus pienākumus, gan uzņemtos iniciatīvu. Tāpēc
priekšniekiem savi padotie labprāt jāuzklausa un jāsekmē tas, lai viņi savus
spēkus apvienotu, tos veltot kopienas un Baznīcas labā, tomēr priekšnieki
pilnībā saglabā savas tiesības izlemt un norādīt, kas darāms.
Kapituli un padomes uzticīgi pildīs tiem uzticēto pienākumu, kas ir daļa no
kopienas vadīšanas uzdevuma, un katrs savā veidā paudīs visu locekļu līdzdalību
un rūpes par visas kopienas labumu.
(Dzīve kopienā)
15. Dzīvei kopienā pēc pirmkristiešu Baznīcas parauga, kurā daudzie ticīgie bija
viena sirds un viena dvēsele (sal. Apd 4, 32), jānorit lūgšanā un viena
un tā paša gara kopībā (sal. Apd 2, 42), un tai jaunu spēku sniedz
Evaņģēlija mācība, svētā liturģija un jo īpaši Euharistija. Lai, būdami Kristus
Miesas locekļi, klosterļaudis, dzīvojot brālīgās attiecībās, pārsteidz cits citu
godbijībā (sal. Rom 12, 10), nesot cits cita nastas (sal. Gal 6,
2). Ja sirdīs ar Svēto Garu ir ielieta Dieva mīlestība (sal. Rom 5, 5),
tad kopiena, būdama īsta ģimene, kas sapulcināta Kunga vārdā, var priecāties par
Viņa klātbūtni (sal. Mt 18, 20). Bet mīlestība ir likuma piepildījums
(sal. Rom 13, 10) un pilnības saite (sal. Kol 3, 14), un mēs
zinām, ka, pateicoties tai, no nāves esam pārgājuši dzīvībā (sal. 1 Jņ 3,
14). Turklāt brāļu vienotība liecina par Kristus atnākšanu (sal. Jņ 13,
35; 17, 21) un ir varena apustuliskā spēka avots.
Lai kopienas locekļus ciešāk saistītu brāļu mīlestības saikne, tiem, kas tiek
saukti par “laju brāļiem vai māsām”, “līdzstrādniekiem” vai kā citādi, jābūt
cieši iesaistītiem kopienas dzīvē un darbos. Ja vien apstākļu dēļ tiešām nav
nepieciešams cits risinājums, jācenšas, lai sieviešu kopienās būtu tikai viena
māsu kategorija. Šajā gadījumā starp personām jāsaglabā tikai tās atšķirības,
kuras nosaka dažādie pienākumi, ko māsas veic vai nu saistībā ar īpašu Dieva
aicinājumu, vai īpašām dotībām.
Savukārt vīriešu klosteri un tās vīriešu kopienas, kuru locekļi nav tikai laji,
atbilstoši savai specifikai un statūtiem var pieņemt garīdzniekus un lajus uz
līdzīgiem noteikumiem, ar vienādām tiesībām un pienākumiem, izņemot tos, kuri
izriet no Ordinācijas sakramenta.
(Klauzūra sieviešu klosteros)
16. Pāvesta klauzūra (clausura papalis) jāsaglabā tajos klosteros, kuros
klostermāsas sevi veltījušas tikai kontemplatīvajai dzīvei, bet tā jāpielāgo
attiecīgajiem laikmeta un vietas noteiktajiem apstākļiem un jāatceļ novecojuši
paradumi, pirms tam uzklausot konkrēto klosteru māsu viedokli. Turpretī pārējās
klostermāsas, kas saskaņā ar savu regulu veic apustulāta darbu ārpus klostera,
ir jāatbrīvo no pāvesta klauzūras likuma, lai viņas varētu labāk izpildīt savus
apustulāta uzdevumus, tomēr klauzūra tiek saglabāta saskaņā ar attiecīgās
kopienas statūtiem.
(Klosterļaužu tērps)
17. Klosterļaužu tērps ir zīme tam, ka persona ir konsekrēta Dievam; šim tērpam
jābūt vienkāršam un pieticīgam, nabadzīgam un vienlaikus estētiskam. Turklāt tam
jāatbilst higiēnas prasībām un jābūt piemērotam attiecīgā laikmeta un vietas
noteiktajiem apstākļiem, kā arī vajadzībām, kas saistītas ar apustulātu. Ja
klosterbrāļu vai klostermāsu tērps šīm normām neatbilst, tas ir jāmaina.
(Formācija)
18. Kopienu laikmetīgā atjaunotne visvairāk ir atkarīga no šo kopienu locekļu
formācijas. Tāpēc ne brāļus, kas nav ordinēti, ne māsas nedrīkst tūlīt pēc
noviciāta sūtīt veikt apustulisko darbu, bet šim nolūkam piemērotās klostermājās
ir jāturpina viņu garīgā, apustuliskā un doktrinālā formācija, kā arī dažādu
iemaņu izkopšana, paredzot arī atbilstošas kvalifikācijas iegūšanu.
Lai klosterdzīves pielāgošana mūsu laikmeta prasībām nebūtu tikai ārēja un lai
tie, kas saskaņā ar savu īpašo mērķi sevi veltī ārējam apustulātam, nebūtu
nesagatavoti sava uzdevuma veikšanai, viņi atbilstoši katra intelektuālajām
spējām un personiskajām dotībām ir attiecīgi jāiepazīstina ar mūsdienu
sabiedrībā valdošajiem paradumiem, domāšanas veidu un vērtībām. Šai formācijai,
harmoniski apvienojot dažādus elementus, ir jāveicina pašu klosterļaužu dzīves
vienotība.
Klosterļaudīm visa mūža garumā jācenšas rūpīgi pilnveidot šo garīgo un
doktrinālo kultūru un iegūtās iemaņas, un priekšniecībai atkarībā no iespējām
jārūpējas, lai viņiem šajā nolūkā būtu atbilstoši apstākļi, nepieciešamie
līdzekļi un laiks.
Priekšniecības pienākums ir rūpēties arī par to, lai vadītāji, garīgie vadītāji
un pasniedzēji būtu rūpīgi izraudzīti un labi sagatavoti.
(Jaunu kopienu dibināšana)
19. Attiecībā uz jaunu kopienu dibināšanu ir nopietni jāapsver, vai tās ir
nepieciešamas vai vismaz ļoti derīgas un vai tām ir iespēja attīstīties, lai
netiktu neapdomīgi radītas nevajadzīgas kopienas vai arī tādas, kas nav
pietiekami dzīvotspējīgas. Jaundibinātajās Baznīcās īpaši jāatbalsta un jāizkopj
tās klosterdzīves formas, kas atbilst attiecīgās tautas garam un paražām, kā arī
vietējiem apstākļiem un ieradumiem.
(Kopienu darbības pielāgošana Baznīcas vajadzībām)
20. Kopienām ir uzticīgi jāsaglabā un jāattīsta tām raksturīgā darbības joma.
Ņemot vērā visas Baznīcas un atsevišķu diecēžu labumu, ir jāpiemērojas
vajadzībām, kuras nosaka attiecīgais laikmets un vieta, lietojot atbilstošus,
arī jaunus, līdzekļus un atsakoties no darbības, kas mūsdienās vairs neatbilst
kopienas garam un patiesajai būtībai.
Klosterdzīves kopienās pilnībā jāsaglabā misionārais gars, un atbilstoši katras
kopienas īpatnībām ir jāpiemērojas mūsdienu apstākļiem, tā lai Evaņģēlija
sludināšana visām tautām kļūtu arvien sekmīgāka.
(Kopienas un klosteri, kuri piedzīvo norietu)
21. Tām kopienām un klosteriem, kam pēc vietējā ordinārija uzskata un Svētā
krēsla atzinuma nav pamatotu cerību uz turpmāko attīstību, ir jāpārtrauc
uzņemšana noviciātā, un, ja iespējams, tie ir jāpievieno kādai citai kopienai
vai klosterim, kam ir lielāka dzīvotspēja un kam piemīt līdzība mērķa un gara
ziņā.
(Klosterdzīves kopienu apvienības)
22. Autonomās (sui iuris) kopienas un klosteri pamatotu iemeslu dēļ un ar
Svētā krēsla atļauju var dibināt federācijas, ja tie kaut kādā ziņā ir piederīgi
vienai ordeņa saimei, apvienības, ja tiem ir ļoti līdzīgi statūti, paražas un
garīgums, it īpaši tad, ja to locekļu skaits ir neliels, vai asociācijas, ja to
ārējā darbība ir identiska vai līdzīga.
(Augstāko priekšnieku konferences)
23. Ir atbalstāmas Svētā krēsla dibinātas augstāko priekšnieku konferences vai
padomes, kas var sniegt nozīmīgu palīdzību katras atsevišķās kopienas mērķu
īstenošanā, veicināt sekmīgāku sadarbību Baznīcas labā, nodrošināt taisnīgāku
Evaņģēlija kalpotāju sadali konkrētā teritorijā, kā arī risināt kopīgos
klosterdzīves kopienu jautājumus, attiecīgi koordinējot to darbību un
sadarbojoties ar bīskapu konferencēm tajā, kas attiecas uz apustulātu.
Līdzīgas konferences var dibināt arī sekulārinstitūtiem.
(Aicinājumi uz klosterdzīvi)
24. Priesteriem un kristīgajiem audzinātājiem lielas pūles jāveltī tam, lai
atbilstoši Baznīcas vajadzībām pieaugtu aicinājumu uz klosterdzīvi skaits un lai
tie pienācīgi un rūpīgi tiktu atlasīti. Arī homīlijās ir biežāk jārunā par
evaņģēliskajiem padomiem un klosterdzīves izvēli. Tāpat arī lai vecāki,
rūpēdamies par savu bērnu kristīgo audzināšanu, viņu sirdī izkopj un sargā
aicinājumu uz klosterdzīvi.
Savukārt kopienām ir atļauts ar sevi iepazīstināt, lai veicinātu aicinājumu
rašanos un meklētu kandidātus, taču tas jādara apdomīgi un saskaņā ar Svētā
krēsla un vietējā ordinārija noteiktajām normām. Tomēr klosterļaudīm ir
jāatceras, ka viņu pašu dzīves piemērs ir vislabākais veids, kā ieteikt savu
kopienu, un visiedarbīgākais pamudinājums izvēlēties klosterdzīvi.
(Nobeigums)
25. Lai kopienas, uz kurām attiecas šīs laikmetīgās atjaunotnes normas,
nesavtīgi atbild uz Dieva aicinājumu un veic savu misiju mūsdienu Baznīcā.
Svētais Koncils augstu vērtē viņu dzīvesveidu, proti, dzīvi jaunavībā, nabadzībā
un paklausībā pēc paša Kristus piemēra, un liek lielas cerības uz viņu veikto
darbu auglīgumu, vai tie būtu apslēpti vai visiem zināmi. Tāpēc lai visi
klosterļaudis, nešaubīgas ticības, mīlestības pret Dievu un tuvākajiem,
mīlestības pret krustu un cerības uz nākamo godību mudināti, visā pasaulē
izplata Kristus Labo Vēsti, tā ka viņu liecība būtu visiem redzama un tiktu
pagodināts mūsu Tēvs, kas ir Debesīs (sal. Mt 5, 16). Tādējādi,
pateicoties vismīļās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, aizbildniecībai, viņai,
“kuras dzīve ir paraugs visiem”,[1]
tie no dienas dienā pieaugs tikumos un nesīs arvien bagātīgākus pestīšanas
augļus.
Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir
apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus,
mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam
un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.
Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 28. oktobrī.
Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps
(Koncila tēvu paraksti)
[1] Sv. Ambrozijs, Par jaunavību, II grām., 2. nod., 15.
|