PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DEKRĒTS PAR KLOSTERDZĪVES
ATJAUNOTNI ATBILSTOŠI
MŪSDIENU APSTĀKĻIEM

PERFECTAE CARITATIS

(Ievads)

1. Svētais Koncils konstitūcijā “Lumen gentium” jau ir norādījis, ka centieni sasniegt pilnīgu mīlestību, dzīvojot saskaņā ar evaņģēliskajiem padomiem, sakņojas dievišķā Mācītāja mācībā un paraugā un ir izcila Debesu valstības zīme. Tagad Koncils ir paredzējis apskatīt to kopienu dzīvi un kārtību, kuru locekļi uzņemas pienākumu dzīvot šķīstībā, nabadzībā un paklausībā, un gādāt par viņu vajadzībām atbilstoši mūsu laikmeta prasībām.

Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīcā bijuši vīrieši un sievietes, kas, īstenojot dzīvē evaņģēliskos padomus, vēlējušies sekot Kristum lielākā brīvībā un pēc iespējas vairāk Viņam līdzināties. Ikviens no tiem savā veidā dzīvoja Dievam veltītu dzīvi. Daudzi no viņiem, Svētā Gara mudināti, izvēlējās vientuļnieku dzīvi vai arī dibināja ordeņu saimes, kuras Baznīca labprāt pieņēma un apstiprināja ar savu autoritāti. Tā saskaņā ar Dieva nodomu radās apbrīnojama klosterdzīves kopienu daudzveidība, kas ļoti sekmēja to, ka Baznīca ir ne tikai gatava ikvienam labam darbam (sal. 2 Tim 3, 17) un Kristus Miesas celšanai (sal. Ef 4, 12), bet ar savu bērnu dažādajām dāvanām ir izgreznota kā līgava savam vīram (sal. Atkl 21, 2) un tādējādi atklāj Dieva daudzveidīgo gudrību (sal. Ef 3, 10).

Šajā lielajā dāvanu daudzveidībā visi tie, kurus Dievs aicina praktizēt evaņģēliskos padomus un kuri uzticīgi tos ievēro, īpašā veidā sevi upurē Kungam, sekojot Kristum, kas, būdams jaunavīgs un nabadzīgs (sal. Mt 8, 20 un Lk 9, 58), ir, paklausot līdz pat nāvei uz krusta (sal. Fil 2, 8), atpestījis un svētdarījis cilvēkus. Tās mīlestības mudināti, ko Svētais Gars ir ielējis viņu sirdī (sal. Rom 5, 5), tie arvien vairāk dzīvo Kristum un Viņa Miesai, kas ir Baznīca (sal. Kol 1, 24). Tāpēc, jo dedzīgāk viņi kļūst vienoti ar Kristu šajā sevis uzupurēšanā, kas aptver visu viņu dzīvi, jo bagātāka kļūst Baznīcas dzīve un jo auglīgāks ir tās apustulāts.

Lai īpašā vērtība, kas piemīt konsekrētajai dzīvei, kuras pamatā ir evaņģēlisko padomu praktizēšana, un neaizvietojamais kalpojums mūsdienu apstākļos Baznīcai nestu vēl lielāku labumu, svētais Koncils sniedz šos norādījumus, kas uzskatāmi tikai par laikmetīgās atjaunotnes pamatprincipiem, kuri attiecas gan uz reliģisko ordeņu dzīvi un kārtību, gan arī dzīvi un kārtību dažādās kopienās, kuru locekļi nedod svētsolījumus, un sekulārinstitūtos, neskarot tiem raksturīgo savdabību. Konkrētu vadlīniju noteikšana šo principu pareizai interpretācijai un piemērošanai pēc Koncila ir kompetentu autoritāšu ziņā.

(Vispārējie principi)

2. Klosterdzīves atjaunotne nozīmē gan pastāvīgu atgriešanos pie kristīgās dzīves avotiem un pie atsevišķo kopienu sākotnējā gara, gan arī to pielāgošanos jaunajiem apstākļiem. Šī atjaunotne Svētā Gara iedvesmā un Baznīcas vadībā ir jāīsteno saskaņā ar šādiem principiem:

a) Klosterdzīves pamatnorma ir sekot Kristum, kā tas mācīts Evaņģēlijā, tāpēc visām kopienām tā jāuzskata par galveno regulu.

b) Baznīcai nāk par labu tas, ka kopienām ir savas īpatnības un uzdevumi. Tāpēc kopienām ir jāpazīst un uzticīgi jāsaglabā savu dibinātāju gars un mērķi, kā arī veselīgas tradīcijas, jo tas viss ir ikvienas kopienas mantojums.

c) Visām kopienām ir jāpiedalās Baznīcas dzīvē, atbilstoši to raksturīgajām iezīmēm jāpieņem un atkarībā no iespējām jāatbalsta Baznīcas iniciatīvas un centieni Bībeles, liturģijas, dogmatikas, pastorālā darba, ekumenisma, misiju un sociālajā jomā.

d) Kopienām jārūpējas par to, lai kopienu locekļiem būtu atbilstošas zināšanas par sava laikmeta cilvēku dzīves apstākļiem un Baznīcas vajadzībām un tādējādi viņi saskaņā ar ticības kritērijiem varētu gudri izvērtēt situāciju mūsdienu pasaulē un ar apustulisku dedzību sekmīgāk palīdzēt cilvēkiem.

e) Tā kā klosterdzīves galvenais mērķis ir sekot Kristum un kļūt vienotiem ar Dievu, praktizējot evaņģēliskos padomus, tad jāņem vērā tas, ka pat vislabākā piemērošanās mūsdienu prasībām nebūs sekmīga, ja to neiedzīvinās garīgā atjaunotne, kurai vienmēr, pat ārējās aktivitātēs, jābūt svarīgākajai.

(Atjaunotnes praktiskie kritēriji)

3. Dzīvesveidam, lūgšanai un darbam it visur, īpaši misiju zemēs, jāatbilst mūsdienu cilvēku fiziskajiem un garīgajiem spēkiem, kā arī atkarībā no tā, cik to pieprasa kopienas specifika, – apustulāta vajadzībām, kultūras prasībām un sociālekonomiskajiem apstākļiem.

Ņemot vērā šos pašus kritērijus, jāpārskata arī kopienu pārvaldes sistēma.

Tāpēc statūti, direktoriji, ieražu krājumi (libri usuum), lūgšanu grāmatas, ceremoniāli u. tml. atbilstoši jāpārskata un, atsakoties no novecojušiem priekšrak­stiem, jāsaskaņo ar šī svētā Koncila dokumentiem.

(Atjaunotnes virzītājspēks)

4. Sekmīga atjaunotne un patiesa pielāgošanās mūsdienu apstākļiem būs iespējama tikai tad, ja tajā iesaistīsies visi kopienas locekļi. Taču noteikt šīs atjaunotnes īstenošanas vadlīnijas un piešķirt tām likuma spēku, kā arī noteikt pietiekamu un saprātīgi ilgu pārbaudes laiku var tikai atbildīgā institūcija, it īpaši ģenerāl­kapituls, gadījumos, kad tas saskaņā ar likumu nepieciešams, saņemot Svētā krēsla vai vietējā ordinārija piekrišanu. Savukārt tajā, kas attiecas uz visas kopienas interesēm, priekšniecībai jākonsultējas ar savas kopienas locekļiem, pienācīgi viņus uzklausot un ņemot vērā viņu domas.

Attiecībā uz sieviešu klosteru laikmetīgo atjaunotni ieteikumus un padomu var saņemt arī federāciju sanāksmēs vai citās likumīgi sasauktā sapulcēs.

Tomēr ikvienam jāpatur prātā tas, ka cerētās atjaunotnes pamatā ir regulas un statūtu apzinīgāka ievērošana, nevis likumu vairošana.

(Elementi, kas kopīgi visām klosterdzīves formām)

5. Visu kopienu locekļiem vispirms jāatceras tas, ka, ar svētsolījumiem apņemoties ievērot evaņģēliskos padomus, viņi ir atbildējuši uz Dieva aicinājumu un tādējādi ir ne tikai miruši grēkam (sal. Rom 6, 11), bet arī atteikušies no pasaules, lai dzīvotu vienīgi Dievam. Visu savu dzīvi tie ir veltījuši kalpošanai Viņam, un tā ir īpaša konsekrācija, kas dziļi sakņojas Kristības konsekrācijā un to pilnīgāk izsaka.

Tā kā šo veltīšanos ir pieņēmusi Baznīca, tad konsekrētajām personām jāapzinās, ka tās ir sevi veltījušas arī kalpošanai Baznīcai. Šai kalpošanai Dievam ir jāiedvesmo un jāsekmē viņu vingrināšanās tikumos, īpaši pazemībā un paklausībā, gara spēkā un šķīstībā, kas dara tās līdzdalīgas Kristus īstenotajā sevis iztukšošanā (sal. Fil 2, 7–8) un Viņa dzīvē saskaņā ar Garu (sal. Rom 8, 1–13).

Tādējādi klosterļaudis (lat. religiosi), būdami uzticīgi saviem solījumiem, Kristus dēļ atstāj visu (sal. Mk 10, 28), lai sekotu Viņam (sal. Mt 19, 21) kā vienīgajam, kas ir nepieciešams (sal. Lk 10, 42), klausoties Viņa vārdos un rūpējoties par Kunga lietām (sal. 1 Kor 7, 32).

Tāpēc ir nepieciešams, lai visu to kopienu locekļi, kas tiecas tikai un vienīgi pēc Dieva, kontemplāciju, ar kuras palīdzību tie ar prātu un sirdi paliek pie Viņa, savienotu ar apustulisku dedzību, kas tos mudina iesaistīties atpestīšanas darbā un izplatīt Dieva valstību.

(Garīgās dzīves prioritāte)

6. Lai tie, kas apņemas pildīt evaņģēliskos padomus, vairāk par visu tiecas pēc Dieva un mīl Viņu, kas pirmais ir mūs mīlējis (sal. 1 Jņ 4, 10), un jebkuros apstākļos cenšas izkopt dzīvi, kas līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā (sal. Kol 3, 3). No tās plūst un jaunus spēkus smeļ tuvākmīlestība, kas sniedz savu ieguldījumu pasaules pestīšanā un Baznīcas celšanā. Šī mīlestība pret Dievu iedvesmo un nosaka arī evaņģēlisko padomu izpildi.

Tāpēc klosterdzīves kopienu locekļiem apņēmīgi jākopj lūgšanas gars un pati lūgšana, smeļoties no īstiem kristīgā garīguma avotiem. Vispirms lai viņi katru dienu ņem Svētos Rakstus un, lasot un apcerot Dieva Vārdu, iemanto “Jēzus Kristus pazīšanu, kas pārspēj visu” (Flp 3, 8). Lai viņi svin svēto liturģiju, īpaši Vissvētāko Altāra Sakramentu, lūdzoties ar sirdi un lūpām saskaņā ar Baznīcas garu, un lai, smeļot no šī pārbagātā avota, uztur savu garīgo dzīvi.

Lai viņi, tādā veidā stiprinājušies pie dievišķā likuma un svētā altāra galda, mīl Kristus Miesas locekļus kā savus brāļus, pret saviem ganiem izturas ar bērna godbijību un mīlestību, dzīvojot un domājot arvien ciešākā vienotībā ar Baznīcu un sevi pilnīgi veltot tās misijai.

(Kontemplatīvās dzīves kopienas)

7. Kopienām, kuras ir pilnībā orientētas uz kontemplatīvo dzīvi un kuru locekļi nošķirtībā un klusumā, pastāvīgā lūgšanā un dedzīgā gandarīšanā nododas tikai Dievam, vienmēr, lai cik arī nepieciešams būtu aktīvs apustulāts, ir īpaša vieta Kristus Mistiskajā Miesā, kurā “ne visiem locekļiem tas pats uzdevums” (Rom 12, 4). Tās veltī Dievam izcilu slavas upuri un, pārpilnībā nesot svētuma augļus, vairo Dieva tautas slavu; tās ar savu piemēru iedvesmo Dieva tautu, kuras izaug­smi veicina, pateicoties noslēpumainam apustuliskajam auglīgumam. Tādējādi šīs kopienas ir Baznīcas gods un Debesu žēlastību avots. Taču arī šo kopienu dzīvesveids ir jāsaskaņo ar iepriekš minētajiem laikmetīgās atjaunotnes principiem un kritērijiem, tomēr pilnībā saglabājot viņu nošķirtību no pasaules un kontemplatīvajai dzīvei raksturīgos vingrinājumus.

(Apustuliskajai dzīvei veltītās kopienas)

8. Baznīcā ir ļoti daudz gan klēra, gan laju kopienu, kas veltītas dažādu apustulisko aktivitāšu veikšanai. Tām atbilstoši žēlastībai, kas katrai no tām sniegta, ir dažādas dāvanas: vienam ir dota kalpošanas dāvana, citam – mācīšanas dāvana, bet tiem, kas sludina, – dāvana uzrunāt klausītājus. Lai tie, kas dala dāvanas, dara to vienkāršībā, un, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku (sal. Rom 12, 5–8). “Jo žēlastības ir dažādas, bet tas pats Gars.” (1 Kor 12, 4)

Šajās kopienās apustuliskā un karitatīvā darbība atbilst pašai klosterdzīves būtībai kā svēts kalpojums un īpašs tuvākmīlestības darbs, kuru Baznīca tām ir uzticējusi un kuru tās veic Baznīcas vārdā. Tāpēc visai šo kopienu locekļu dzīvei klosterī jābūt apustuliskā gara caurstrāvotai, bet viņu apustuliskajai darbībai – kopienas gara noteiktai. Lai viņi pirmām kārtām varētu īstenot savu aicinājumu sekot Kristum un kalpot Kungam Viņa Miesas locekļos, to apustuliskās darbības pamatā jābūt viņu ciešajai vienotībai ar Kristu. Tā uztur arī viņu mīlestību pret Dievu un tuvāko.

Tāpēc minētajām kopienām savi noteikumi un paražas ir attiecīgi jāpielāgo tā apustulāta prasībām, kuram tās ir veltījušās. Tā kā apustuliskajam darbam veltītajai klosterdzīvei ir dažādas formas, šī daudzveidība jāņem vērā arī laikmetīgās atjaunotnes procesā. Dažādo kopienu locekļu dzīve, kas veltīta kalpošanai Kristum, ir jāattīsta ar piemērotiem un konkrētajām kopienām raksturīgiem līdzekļiem.

(Monastiskā dzīve)

9. Gan Austrumos, gan Rietumos lai turpina pastāvēt un arvien vairāk atmirdz savā patiesajā garā godājamā monastiskā dzīve, kas gadsimtu gaitā ir kļuvusi slavena gan Baznīcā, gan sabiedrībā. Klosterļaužu galvenais uzdevums ir veikt savu pazemīgo un reizē cildeno kalpojumu Dieva Majestātei, dzīvojot klosterī, – vai nu pilnīgi sevi veltot dievišķajam kultam apslēptā dzīvē, vai arī likumīgi uzņemoties kādus apustulāta vai kristīgās tuvākmīlestības darbus. Lai tad viņi, saglabājot savai kopienai raksturīgās iezīmes, atjauno senās kalpošanas tradīcijas un pielāgo tās aktuālajām dvēseļu vajadzībām, tā lai klosteri kļūtu par patiesiem kristīgās tautas audzināšanas centriem.

Tāpat arī tām klosterdzīves kopienām, kas saskaņā ar savu regulu vai statūtiem apustulisko dzīvi cieši vieno ar Stundu liturģijas kopīgu svinēšanu un monastiskās dzīves pienākumiem, dzīves ritms ir jāsaskaņo ar apustulāta prasībām, tā lai uzticīgi saglabātu savu dzīvesveidu, kas ir tik noderīgs Baznīcai.

(Laju praktizētā konsekrētā dzīve)

10. Konsekrētā dzīve (lat. vita religiosa), ko praktizē laji – gan vīrieši, gan sievietes –, ir sevī pilnīgs evaņģēlisko padomu īstenošanas veids. Tāpēc svētais Koncils, augstu vērtējot viņu lielo ieguldījumu jaunatnes audzināšanā, slimnieku aprūpē un citu Baznīcas pastorālo uzdevumu veikšanā, atbalsta šos cilvēkus viņu aicinājumā un mudina viņus pieskaņot savu dzīvi mūsdienu prasībām. Svētais Koncils apliecina, ka nav nekādu šķēršļu tam, lai brāļu kopienās pēc ģenerālkapitula lēmuma daži locekļi tiktu ordinēti un varētu veikt priestera kalpojumu savās kopienas mājās, ja vien minētās kopienas saglabā tām raksturīgo laju kopienas iezīmi.

(Sekulārinstitūti)

11. Lai gan sekulārinstitūti nav klosterdzīves kopienas, tomēr to locekļi patiesi un pilnīgi, dodot svētsolījumus, kurus atzīst Baznīca, uzņemas pienākumu pildīt evaņģēliskos padomus, dzīvojot pasaulē. Svētsolījumu došanas brīdī pasaulē dzīvojošie vīrieši un sievietes, laji un garīdznieki tiek konsekrēti. Tāpēc tiem vispirms jācenšas sevi visu veltīt Dievam pilnīgā mīlestībā, savukārt viņu institūtiem ir jāsaglabā sava īpašā, tas ir, sekulārā, iezīme, lai tie varētu pasaulē un tā, it kā būtu no pasaules, visur sekmīgi īstenot apustulātu, kura dēļ tie ir dibināti. Tomēr šiem institūtiem skaidri jāapzinās, ka tie nespēs veikt šo lielo uzdevumu, ja to locekļi nebūs labi sagatavoti garīgajos un laicīgajos jautājumos, lai viņi tiešām pasaulē būtu kā ieraugs Kristus Miesas stiprināšanai un celšanai. Tāpēc šo institūtu vadītājiem nopietni jārūpējas par to, lai viņu vadīto institūtu locekļi saņemtu pienācīgu formāciju, īpaši garīgo, un jāveicina to turpmākā pilnveidošanās.

(Šķīstība)

12. Šķīstība “Debesu valstības dēļ” (Mt 19, 12), ko, dodot svētsolījumu, apņemas ievērot klosterļaudis, jāuzskata par sevišķu žēlastības dāvanu. Tā īpašā veidā dara brīvu cilvēka sirdi (sal. 1 Kor 7, 32–35), lai tā arvien vairāk degtu mīlestībā pret Dievu un visiem cilvēkiem. Tāpēc šķīstība ir īpaša Debesu labumu zīme un ļoti piemērots līdzeklis, kas klosterļaudīm palīdz sevi nesavtīgi veltīt kalpošanai Dievam un nodoties apustuliskajam darbam. Tādējādi šie cilvēki visiem kristiešiem atgādina par to Dieva iedibināto brīnumaino laulību, kura visā pilnībā atklāsies nākamajā pasaulē un kurā Baznīcas vienīgais Līgavainis ir Kristus.

Tāpēc nepieciešams, lai klosterļaudis, cenšoties palikt uzticīgi dotajiem svētsolījumiem, ticētu Kunga vārdiem un, paļaudamies uz Dieva palīdzību, nepārvērtētu savus spēkus, bet gan praktizētu mortifikāciju un kontrolētu savus jutekļus. Lai viņi neaizmirst izmantot arī dabiskos līdzekļus, kas nāk par labu dvēseles un miesas veselībai. Tādējādi viņi neļausies to maldu mācību ietekmei, kas apgalvo, ka pilnīga atturība nav iespējama vai kaitē cilvēka attīstībai, un, tāda kā garīgā instinkta vadīti, atteiksies no visa, kas var apdraudēt šķīstību. Turklāt visiem, īpaši priekšniekiem, jāatceras, ka saglabāt šķīstību vieglāk ir tad, ja kopienas dzīvei ir raksturīga patiesa brālīga mīlestība, kas valda starp kopienas locekļiem.

Tā kā pilnīgas atturības ievērošana skar dziļākās cilvēka dabas tieksmes, tad kandidāti drīkst dot šķīstības svētsolījumu vai saņemt atļauju to darīt vienīgi pēc pietiekami ilga pārbaudes laika un tad, ja ir sasnieguši pienācīgu psiholoģisko un emocionālo briedumu. Viņi ir ne tikai jābrīdina no tā, kas apdraud šķīstību, bet arī jāmāca Dievam veltīto celibātu izmantot visas savas personības attīstībai.

(Nabadzība)

13. Nabadzība, kas no brīvas gribas pieņemta, lai sekotu Kristum, mūsdienās tiek īpaši augstu vērtēta, un klosterļaudīm tā uzticīgi jāpraktizē, ja nepieciešams, rodot tai jaunus izpausmes veidus. Tādējādi klosterļaudis kļūst līdzdalīgi Kristus nabadzībā – Kristus, kaut arī bija bagāts, mūsu dēļ kļuva nabags, lai Viņa nabadzībā mēs kļūtu bagāti (sal. 2 Kor 8, 9; Mt 8, 20).

Ja runa ir par klosterļaužu nabadzību, tad nepietiek ar to, ka laicīgie labumi tiek lietoti saskaņā ar priekšniecības gribu, bet ir nepieciešams, lai klosterļaudis būtu nabadzīgi gan materiāli, gan garā, jo viņu manta ir Debesīs (sal. Mt 6, 20).

Lai ikviens no viņiem, pildot savus pienākumus, apzinās, ka ir pakļauts kopējam pienākumam strādāt, un, tādējādi iegūstot iztikai un savai darbībai nepieciešamos līdzekļus, lai atmet jebkādas pārmērīgas rūpes un sevi uztic Debesu Tēva apredzībai (sal. Mt 6, 25).

Klosterdzīves kopienas savos statūtos var paredzēt iespēju atļaut saviem locekļiem atteikties no mantojuma, ko tie ir jau saņēmuši vai varētu nākotnē saņemt. Pašām kopienām atbilstoši vietējiem apstākļiem ir jācenšas savā veidā sniegt kolektīvu liecību par nabadzību. Lai tās daļu savu materiālo labumu novirza citām Baznīcas vajadzībām un nabadzīgo ļaužu iztikai, jo šie cilvēki visiem klosterļaudīm ir jāmīl Kristus garā (sal. Mt 19, 21; 25, 34–46; Jk 2, 15–16; 1 Jņ 3, 17). Kopienu provinces un atsevišķas mājas lai atbalsta cita citu materiāli – tās, kurām ir vairāk, lai palīdz tām, kas cieš trūkumu.

Lai gan kopienām saskaņā ar to regulu un statūtiem ir tiesības uz īpašumu, kas nepieciešams viņu dzīvei un darbībai, tām jāizvairās no jebkādām pārmērībām, dzīšanās pēc peļņas un mantas uzkrāšanas.

(Paklausība)

14. Ar paklausības svētsolījumu klosterļaudis savu gribu pilnīgi veltī Dievam – tā, it kā upurētu Viņam sevi, – un tādējādi kļūst ciešāk un pārliecinošāk vienoti ar Dieva pestījošo gribu. Tāpēc, cenšoties līdzināties Jēzum Kristum, kas atnāca, lai pildītu Tēva gribu (sal. Jņ 4, 34; 5, 30; Ebr 10, 7; Ps 38, 9), un, “pieņemdams kalpa veidu” (Flp 2, 7), ir mācījies paklausību no tā, ko izcieta (sal. Ebr 5, 8), klosterļaudis, Svētā Gara mudināti, ticībā pakļaujas saviem priekšniekiem kā tiem, kas pārstāv Dievu. Viņu vadībā klosterļaudis nododas kalpošanai visiem brāļiem Kristū, tāpat kā to darīja pats Kristus, kas, paklausīdams Tēvam, kalpoja brāļiem un atdeva savu dzīvību kā izpirkuma maksu par daudziem (sal. Mt 20, 28; Jņ 10, 14–18). Tādējādi viņi arvien ciešāk iesaistās Baznīcas kalpojumā un cenšas sasniegt Kristus pilnības mēru (sal. Ef 4, 13).

Lai klosterļaudis tāpēc ticības garā un mīlestībā pret Dieva gribu pazemīgi paklausa savai priekšniecībai, ievērojot regulu un statūtus. Izmantojot savu prātu un gribu, kā arī visas dāvanas, ar kurām viņus apveltījusi daba un žēlastība, lai tie izpilda saņemtos norādījumus un uzdevumus, kas viņiem uzticēti, apzinādamies, ka tādējādi saskaņā ar Dieva plānu viņi piedalās Kristus Miesas celšanā. Tātad klosterļaužu paklausība ne tikai nemazina cilvēka personai piemītošo cieņu, bet tai palīdz sasniegt briedumu, vairojot Dieva bērnu brīvību.

Savukārt priekšnieki, kam kādu dienu būs jādod norēķins par tiem uzticētajām dvēselēm (sal. Ebr 13, 17), būdami paklausīgi Dieva gribai savu pienākumu izpildē, tiem uzticēto varu īsteno kalpošanas garā, kalpojot saviem brāļiem un tādējādi paužot mīlestību, ar kādu Dievs viņus mīl. Lai priekšnieki tos, kas ir viņu padotībā, vada kā Dieva bērnus, respektējot cilvēka personai piemītošo cieņu un rūpējoties par to, lai šo cilvēku paklausība būtu labprātīga. Tāpēc lai viņi atvēl tiem pienācīgu brīvību, it īpaši attiecībā uz Gandarīšanas sakramentu un garīgo vadību. Viņi savus padotos vadīs tā, lai tie ar aktīvu un atbildīgu paklausību gan pildītu savus pienākumus, gan uzņemtos iniciatīvu. Tāpēc priekšniekiem savi padotie labprāt jāuzklausa un jāsekmē tas, lai viņi savus spēkus apvienotu, tos veltot kopienas un Baznīcas labā, tomēr priekšnieki pilnībā saglabā savas tiesības izlemt un norādīt, kas darāms.

Kapituli un padomes uzticīgi pildīs tiem uzticēto pienākumu, kas ir daļa no kopienas vadīšanas uzdevuma, un katrs savā veidā paudīs visu locekļu līdzdalību un rūpes par visas kopienas labumu.

(Dzīve kopienā)

15. Dzīvei kopienā pēc pirmkristiešu Baznīcas parauga, kurā daudzie ticīgie bija viena sirds un viena dvēsele (sal. Apd 4, 32), jānorit lūgšanā un viena un tā paša gara kopībā (sal. Apd 2, 42), un tai jaunu spēku sniedz Evaņģēlija mācība, svētā liturģija un jo īpaši Euharistija. Lai, būdami Kristus Miesas locekļi, klosterļaudis, dzīvojot brālīgās attiecībās, pārsteidz cits citu godbijībā (sal. Rom 12, 10), nesot cits cita nastas (sal. Gal 6, 2). Ja sirdīs ar Svēto Garu ir ielieta Dieva mīlestība (sal. Rom 5, 5), tad kopiena, būdama īsta ģimene, kas sapulcināta Kunga vārdā, var priecāties par Viņa klātbūtni (sal. Mt 18, 20). Bet mīlestība ir likuma piepildījums (sal. Rom 13, 10) un pilnības saite (sal. Kol 3, 14), un mēs zinām, ka, pateicoties tai, no nāves esam pārgājuši dzīvībā (sal. 1 Jņ 3, 14). Turklāt brāļu vienotība liecina par Kristus atnākšanu (sal. Jņ 13, 35; 17, 21) un ir varena apustuliskā spēka avots.

Lai kopienas locekļus ciešāk saistītu brāļu mīlestības saikne, tiem, kas tiek saukti par “laju brāļiem vai māsām”, “līdzstrādniekiem” vai kā citādi, jābūt cieši iesaistītiem kopienas dzīvē un darbos. Ja vien apstākļu dēļ tiešām nav nepieciešams cits risinājums, jācenšas, lai sieviešu kopienās būtu tikai viena māsu kategorija. Šajā gadījumā starp personām jāsaglabā tikai tās atšķirības, kuras nosaka dažādie pienākumi, ko māsas veic vai nu saistībā ar īpašu Dieva aicinājumu, vai īpašām dotībām.

Savukārt vīriešu klosteri un tās vīriešu kopienas, kuru locekļi nav tikai laji, atbilstoši savai specifikai un statūtiem var pieņemt garīdzniekus un lajus uz līdzīgiem noteikumiem, ar vienādām tiesībām un pienākumiem, izņemot tos, kuri izriet no Ordinācijas sakramenta.

(Klauzūra sieviešu klosteros)

16. Pāvesta klauzūra (clausura papalis) jāsaglabā tajos klosteros, kuros klostermāsas sevi veltījušas tikai kontemplatīvajai dzīvei, bet tā jāpielāgo attiecīgajiem laikmeta un vietas noteiktajiem apstākļiem un jāatceļ novecojuši paradumi, pirms tam uzklausot konkrēto klosteru māsu viedokli. Turpretī pārējās klostermāsas, kas saskaņā ar savu regulu veic apustulāta darbu ārpus klostera, ir jāatbrīvo no pāvesta klauzūras likuma, lai viņas varētu labāk izpildīt savus apustulāta uzdevumus, tomēr klauzūra tiek saglabāta saskaņā ar attiecīgās kopienas statūtiem.

(Klosterļaužu tērps)

17. Klosterļaužu tērps ir zīme tam, ka persona ir konsekrēta Dievam; šim tērpam jābūt vienkāršam un pieticīgam, nabadzīgam un vienlaikus estētiskam. Turklāt tam jāatbilst higiēnas prasībām un jābūt piemērotam attiecīgā laikmeta un vietas noteiktajiem apstākļiem, kā arī vajadzībām, kas saistītas ar apustulātu. Ja klosterbrāļu vai klostermāsu tērps šīm normām neatbilst, tas ir jāmaina.

(Formācija)

18. Kopienu laikmetīgā atjaunotne visvairāk ir atkarīga no šo kopienu locekļu formācijas. Tāpēc ne brāļus, kas nav ordinēti, ne māsas nedrīkst tūlīt pēc noviciāta sūtīt veikt apustulisko darbu, bet šim nolūkam piemērotās klostermājās ir jāturpina viņu garīgā, apustuliskā un doktrinālā formācija, kā arī dažādu iemaņu izkopšana, paredzot arī atbilstošas kvalifikācijas iegūšanu.

Lai klosterdzīves pielāgošana mūsu laikmeta prasībām nebūtu tikai ārēja un lai tie, kas saskaņā ar savu īpašo mērķi sevi veltī ārējam apustulātam, nebūtu nesagatavoti sava uzdevuma veikšanai, viņi atbilstoši katra intelektuālajām spējām un personiskajām dotībām ir attiecīgi jāiepazīstina ar mūsdienu sabiedrībā valdošajiem paradumiem, domāšanas veidu un vērtībām. Šai formācijai, harmoniski apvienojot dažādus elementus, ir jāveicina pašu klosterļaužu dzīves vienotība.

Klosterļaudīm visa mūža garumā jācenšas rūpīgi pilnveidot šo garīgo un doktrinālo kultūru un iegūtās iemaņas, un priekšniecībai atkarībā no iespējām jārūpējas, lai viņiem šajā nolūkā būtu atbilstoši apstākļi, nepieciešamie līdzekļi un laiks.

Priekšniecības pienākums ir rūpēties arī par to, lai vadītāji, garīgie vadītāji un pasniedzēji būtu rūpīgi izraudzīti un labi sagatavoti.

(Jaunu kopienu dibināšana)

19. Attiecībā uz jaunu kopienu dibināšanu ir nopietni jāapsver, vai tās ir nepieciešamas vai vismaz ļoti derīgas un vai tām ir iespēja attīstīties, lai netiktu neapdomīgi radītas nevajadzīgas kopienas vai arī tādas, kas nav pietiekami dzīvotspējīgas. Jaundibinātajās Baznīcās īpaši jāatbalsta un jāizkopj tās klosterdzīves formas, kas atbilst attiecīgās tautas garam un paražām, kā arī vietējiem apstākļiem un ieradumiem.

(Kopienu darbības pielāgošana Baznīcas vajadzībām)

20. Kopienām ir uzticīgi jāsaglabā un jāattīsta tām raksturīgā darbības joma. Ņemot vērā visas Baznīcas un atsevišķu diecēžu labumu, ir jāpiemērojas vajadzībām, kuras nosaka attiecīgais laikmets un vieta, lietojot atbilstošus, arī jaunus, līdzekļus un atsakoties no darbības, kas mūsdienās vairs neatbilst kopienas garam un patiesajai būtībai.

Klosterdzīves kopienās pilnībā jāsaglabā misionārais gars, un atbilstoši katras kopienas īpatnībām ir jāpiemērojas mūsdienu apstākļiem, tā lai Evaņģēlija sludināšana visām tautām kļūtu arvien sekmīgāka.

(Kopienas un klosteri, kuri piedzīvo norietu)

21. Tām kopienām un klosteriem, kam pēc vietējā ordinārija uzskata un Svētā krēsla atzinuma nav pamatotu cerību uz turpmāko attīstību, ir jāpārtrauc uzņemšana noviciātā, un, ja iespējams, tie ir jāpievieno kādai citai kopienai vai klosterim, kam ir lielāka dzīvotspēja un kam piemīt līdzība mērķa un gara ziņā.

(Klosterdzīves kopienu apvienības)

22. Autonomās (sui iuris) kopienas un klosteri pamatotu iemeslu dēļ un ar Svētā krēsla atļauju var dibināt federācijas, ja tie kaut kādā ziņā ir piederīgi vienai ordeņa saimei, apvienības, ja tiem ir ļoti līdzīgi statūti, paražas un garīgums, it īpaši tad, ja to locekļu skaits ir neliels, vai asociācijas, ja to ārējā darbība ir identiska vai līdzīga.

(Augstāko priekšnieku konferences)

23. Ir atbalstāmas Svētā krēsla dibinātas augstāko priekšnieku konferences vai padomes, kas var sniegt nozīmīgu palīdzību katras atsevišķās kopienas mērķu īstenošanā, veicināt sekmīgāku sadarbību Baznīcas labā, nodrošināt taisnīgāku Evaņģēlija kalpotāju sadali konkrētā teritorijā, kā arī risināt kopīgos klosterdzīves kopienu jautājumus, attiecīgi koordinējot to darbību un sadarbojoties ar bīskapu konferencēm tajā, kas attiecas uz apustulātu.

Līdzīgas konferences var dibināt arī sekulārinstitūtiem.

(Aicinājumi uz klosterdzīvi)

24. Priesteriem un kristīgajiem audzinātājiem lielas pūles jāveltī tam, lai atbilstoši Baznīcas vajadzībām pieaugtu aicinājumu uz klosterdzīvi skaits un lai tie pienācīgi un rūpīgi tiktu atlasīti. Arī homīlijās ir biežāk jārunā par evaņģēliskajiem padomiem un klosterdzīves izvēli. Tāpat arī lai vecāki, rūpēdamies par savu bērnu kristīgo audzināšanu, viņu sirdī izkopj un sargā aicinājumu uz klosterdzīvi.

Savukārt kopienām ir atļauts ar sevi iepazīstināt, lai veicinātu aicinājumu rašanos un meklētu kandidātus, taču tas jādara apdomīgi un saskaņā ar Svētā krēsla un vietējā ordinārija noteiktajām normām. Tomēr klosterļaudīm ir jāatceras, ka viņu pašu dzīves piemērs ir vislabākais veids, kā ieteikt savu kopienu, un visiedarbīgākais pamudinājums izvēlēties klosterdzīvi.

(Nobeigums)

25. Lai kopienas, uz kurām attiecas šīs laikmetīgās atjaunotnes normas, nesavtīgi atbild uz Dieva aicinājumu un veic savu misiju mūsdienu Baznīcā. Svētais Koncils augstu vērtē viņu dzīvesveidu, proti, dzīvi jaunavībā, nabadzībā un paklausībā pēc paša Kristus piemēra, un liek lielas cerības uz viņu veikto darbu auglīgumu, vai tie būtu apslēpti vai visiem zināmi. Tāpēc lai visi klosterļaudis, nešaubīgas ticības, mīlestības pret Dievu un tuvākajiem, mīlestības pret krustu un cerības uz nākamo godību mudināti, visā pasaulē izplata Kristus Labo Vēsti, tā ka viņu liecība būtu visiem redzama un tiktu pagodināts mūsu Tēvs, kas ir Debesīs (sal. Mt 5, 16). Tādējādi, pateicoties vismīļās Jaunavas Marijas, Dieva Mātes, aizbildniecībai, viņai, “kuras dzīve ir paraugs visiem”,^[1] tie no dienas dienā pieaugs tikumos un nesīs arvien bagātīgākus pestīšanas augļus.

Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 28. oktobrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)