Index

Back Top Print

[BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV - PT - SW - ZH]

  

PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DEKRĒTS PAR SABIEDRĪBAS PLAŠSAZIŅAS LĪDZEKĻIEM

INTER MIRIFICA

 

Ievads

(Terminu nozīme)

1. No pārsteidzošo tehnoloģisko iespēju klāsta, ko mūsu laikmetā ar Dieva palīdzību cilvēka gara spēks ir atklājis radītajās lietās, Māte Baznīca pieņem un īpaši atbalsta tos izgudrojumus, kas vistiešākajā veidā skar cilvēka garīgās spējas un kas paver jaunas iespējas netraucēti nodot tālāk dažāda veida jaunumus, uzskatus un atziņas. No šiem izgudrojumiem īpaša nozīme ir plašsaziņas līdzekļiem – presei, kino, radio, televīzijai u. c. –, kuri var sasniegt un ietekmēt ne tikai atsevišķus indivīdus, bet ļoti daudz cilvēku, pat visu sabiedrību un kurus tādējādi var pamatoti saukt par sabiedrības saziņas līdzekļiem.

(Kāpēc Koncils skar šo jautājumu)

2. Māte Baznīca, protams, atzīst, ka plašsaziņas līdzekļi, ja tos izmanto pareizi, cilvēcei var būt ļoti noderīgi, jo tie piedāvā plašas izklaides un garīgās bagātināšanās iespējas, kā arī kalpo Dieva valstības izplatīšanai un stiprināšanai. Baznīca apzinās arī to, ka plašsaziņas līdzekļus cilvēki var izmantot pretēji Radītāja plānam, tādējādi sev kaitējot. Tā ir noraizējusies kā māte, redzot ļaunumu, ko sabiedrībai bieži nodara šo līdzekļu nepareiza izmantošana.

Tāpēc svētais Koncils, uzmanīgi ieklausījies pāvestu un bīskapu pārdomās par šo tik svarīgo jautājumu, uzskata par savu pienākumu risināt aktuālākos jautājumus, kas saistīti ar sabiedrības saziņas līdzekļiem. Turklāt tas cer, ka šeit paustā mācība un norādījumi kalpos ne tikai Kristum ticīgo pestīšanai, bet arī visas cilvēces progresam.

 

I NODAĻA

PAR BAZNĪCAS MĀCĪBU

(Baznīcas uzdevumi)

3. Katolisko Baznīcu ir dibinājis Kristus, mūsu Kungs, lai visiem cilvēkiem nestu pestīšanu, tāpēc tā apzinās nepieciešamību sludināt Evaņģēliju un uzskata par savu pienākumu izplatīt Labo Vēsti arī ar sabiedrības saziņas līdzekļu palīdzību, kā arī mācīt cilvēkus tos pareizi izmantot.

Tāpēc Baznīcai ir dabiskas tiesības izmantot un turēt īpašumā dažāda veida plašsaziņas līdzekļus, ciktāl tie ir nepieciešami un noderīgi kristīgajai audzināšanai un darbam dvēseļu pestīšanas labā. Ganiem jāaudzina un jāvada ticīgie tā, lai arī plašsaziņas līdzekļi veicinātu ticīgo un visas cilvēku saimes pestīšanu un pilnību.

Savukārt tieši laju uzdevums ir iedzīvināt plašsaziņas līdzekļos kristīgās un cilvēciskās vērtības, tā lai tie atbilstu cilvēces lielajām cerībām un Dieva plānam.

(Morālais likums)

4. Lai plašsaziņas līdzekļi tiktu izmantoti pareizi, ir absolūti nepieciešams, lai tiem, kas tos lieto, būtu zināmi morālās kārtības pamatprincipi un viņi tos uzticīgi ievērotu. Tātad vispirms tiem jāpievērš uzmanība saturam, kas tiek nodots atbilstoši attiecīgā plašsaziņas līdzekļa specifikai, un jāņem vērā arī konteksts, kādā notiek saziņa, piemēram, nolūks, personas, vieta, laiks utt., jo konteksts var sagrozīt vai pat pilnīgi mainīt satura morālo vērtību. Šajā sakarībā īpaši jāņem vērā katram plašsaziņas līdzeklim raksturīgais iedarbības veids, tas ir, ietekme, kas var būt tik liela, ka cilvēkiem, īpaši nepieredzējušiem, ir grūti to pamanīt, kritiski novērtēt un, ja nepieciešams, noraidīt.

(Tiesības uz informāciju)

5. Ir absolūti nepieciešams, lai visām iesaistītajām pusēm būtu taisna sirdsapziņa attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu izmantojumu īpaši tad, kad runa ir par atsevišķiem jautājumiem, par kuriem mūsdienās tiek asi diskutēts.

Pirmais jautājums skar tā saucamo informāciju jeb ziņu iegūšanu un izplatīšanu. Mūsdienu sabiedrībā, kura nemitīgi attīstās un kurā cilvēku savstarpējās attiecības kļūst aizvien ciešākas, informācija ir ļoti noderīga un pat nepieciešama – tas ir acīmredzams. Publiska un laikus sniegta informācija par notikumiem un dažādiem problēmjautājumiem katram cilvēkam palīdz gūt pilnīgu un pastāvīgu izpratni. Tādējādi ikviens var sniegt savu ieguldījumu visas sabiedrības labā un visi var aktīvāk piedalīties pilsoniskās sabiedrības attīstībā. Sabiedrībai ir tiesības iegūt informāciju par jautājumiem, kas cilvēkus interesē vai nu kā atsevišķus indivīdus, vai arī kā sabiedrības locekļus atbilstoši katra apstākļiem. Šo tiesību pareiza izmantošana prasa, lai ziņu saturs vienmēr atbilstu patiesībai un, ņemot vērā taisnības un tuvākmīlestības prasības, būtu pilnīgs. Arī informācijas sniegšanas veidam jābūt godīgam un piedienīgam, t. i., vācot un izplatot ziņas, jāievēro morāles normas, kā arī cilvēka tiesības un cieņa, jo ne visas zināšanas ir noderīgas, bet tā ir “mīlestība, kas ceļ” (1 Kor 8, 1).

(Māksla un morāle)

6. Otrs jautājums skar saikni starp tā sauktajām mākslas tiesībām un morāles normām. Diskusijas par šiem jautājumiem bieži rodas saistībā ar nepareiziem priekšstatiem par ētiku un estētiku. Tāpēc Koncils uzsver to, ka objektīva morālā kārtība ir prioritāra absolūti visiem. Tā pārsniedz un saskaņo dažādos cilvēka darbības veidus, lai cik cildeni tie arī būtu, cita starpā arī mākslu. Tikai morālā kārtība skar cilvēku visā tā esamībā kā radību, kuru Dievs apveltījis ar prātu un aicinājis uz pārdabisku mērķi. Tādējādi, it visā uzticīgi ievērojot morālo kārtību, cilvēks sasniedz pilnību un laimi.

(Morālā ļaunuma atainojums)

7. Treškārt, morālā ļaunuma tēlojums, apraksts vai atainojums sabiedrības plašsaziņas līdzekļos noteikti var padziļināt zināšanas par cilvēku. Radot īpaši iedarbīgu dramatisku efektu, tas var skaidrāk atklāt patiesības un labā diženumu. Tomēr arī attiecīgais attēlojums vai apraksts jāpakārto morāles prasībām, lai tas nenestu sabiedrībai vairāk ļaunuma nekā labuma, īpaši tad, ja runa ir par tēmām, saistībā ar kurām ievērojama sava veida atturība, kā arī tad, ja tas pirmgrēka ievainotajā cilvēkā viegli pamodina zemiskus instinktus.

(Publiski pausts viedoklis)

8. Ņemot vērā to, ar cik lielu spēku un autoritāti publiski izteikta doma mūsdienās ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību, turklāt visus tās slāņus, nepieciešams, lai visi sabiedrības locekļi arī šajā jomā izpildītu savus taisnības un tuvākmīlestības pienākumus. Ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību jācenšas veidot un izplatīt veselīgu sabiedrisko domu.

(Lietotāju pienākumi)

9. Īpaši atbildīgi ir tie, kas, būdami lasītāji, skatītāji vai klausītāji, pēc pašu brīvas izvēles uzņem informāciju, kuru plašsaziņas līdzekļi izplata. Ir jāizvēlas tas, kam piemīt patiesa ētiska, kultūras un mākslinieciskā vērtība, savukārt jāizvairās no tā, kas garīgā ziņā varētu nodarīt kaitējumu vai būt tam par iemeslu, no tā, kas varētu pakļaut briesmām citus, rādot sliktu piemēru, kā arī no tā, kas aizliedz labas pārraides, bet atbalsta ieļaunojošas (visbiežāk tas notiek tad, ja tiek maksāts producentiem, kuri no plašsaziņas līdzekļiem vēlas gūt vienīgi peļņu).

Lai savu rīcību varētu saskaņot ar morālo likumu, plašsaziņas līdzekļu lietotājiem ir jābūt informētiem par šajā jomā kompetento autoritāšu viedokli un saskaņā ar taisnu sirdsapziņu tam jāseko. Tātad, lai vieglāk varētu pretoties šaubīgai ietekmei un izvēlēties labu piedāvājumu, ir jāaudzina taisna sirdsapziņa.

(Jauniešu un vecāku pienākumi)

10. Lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem, īpaši jauniešiem, ir jāiemācās izmantot plašsaziņas līdzekļus, ievērojot mērenību un paškontroli, cenšoties padziļināt izpratni par to, ko viņi redz, dzird vai lasa. Lai viņi šos jautājumus pārrunā ar saviem skolotājiem vai attiecīgās jomas speciālistiem un mācās izdarīt pareizu spriedumu. Savukārt vecākiem jāatceras, ka viņu pienākums ir vērīgi raudzīties, lai raidījumi, publikācijas un cita šāda veida plašsaziņas līdzekļu produkcija, kas var nodarīt morālu kaitējumu, mājās nebūtu pieejama un lai bērni nenonāktu saskarē ar to arī citos apstākļos.

(Autoru pienākumi)

11. Īpašs morāls pienākums sabiedrības saziņas līdzekļu izmantošanas jomā ir žurnālistiem, rakstniekiem, aktieriem, scenāriju autoriem, režisoriem, producentiem, sponsoriem, izplatītājiem, operatoriem, pārdevējiem, kritiķiem un visiem citiem, kas jebkādā veidā ir iesaistīti plašsaziņas līdzekļu satura veidošanā un to izplatīšanā. Viņu lielā atbildība mūsdienu sabiedrībā ir acīmredzama, jo ar izplatīto informāciju un dažādajiem piedāvājumiem tie cilvēkus var virzīt uz labu vai ļaunu.

Viņu uzdevums ir tā saskaņot savas saimnieciskās, politiskās un mākslinieciskās intereses, lai tās nekad nekaitētu sabiedrības labumam. Turklāt, lai sasniegtu labāku rezultātu, plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem ir ieteicams iesaistīties dažādās arodorganizācijās, kuru locekļi savā profesionālajā darbībā uzņemas ievērot morāles normas, ja nepieciešams, pat noslēdzot īpašu vienošanos par ētikas kodeksa ievērošanu.

Turklāt tiem vienmēr jāatceras, ka liela daļa lasītāju un skatītāju ir jaunieši, kuriem nepieciešami preses izdevumi un raidījumi, kas sniedz veselīgu izklaidi un paaugstina viņu kultūras līmeni. Tiem jāraugās, lai reliģiska satura raidījumu veidošana tiktu uzticēta tā cienīgām un pieredzējušām personām un notiktu ar atbilstošu godbijību.

(Valsts varas pienākumi)

12. Valsts varai šajā jomā ir īpaši pienākumi, ņemot vērā sabiedrības labumu, kam ir pakārtoti sabiedrības plašsaziņas līdzekļi. Atbilstoši savai kompetencei tai jāaizstāv un jāaizsargā patiesā un taisnīgā informācijas brīvība, kas ir absolūti nepieciešama mūsdienu sabiedrības attīstībai, īpaši tas attiecas uz preses brīvību. Valsts varai ir pienākums atbalstīt reliģiju, kultūru un mākslu, kā arī nodrošināt to, lai lasītāji, skatītāji un klausītāji varētu brīvi izmantot savas tiesības. Turklāt valsts varai ir pienākums atbalstīt iniciatīvas, kuras, lai gan tās ir ļoti noderīgas, īpaši jaunatnei, citādi nebūtu iespējams īstenot.

Visbeidzot, valsts varai, kurai likumīgi pienākas rūpēties par pilsoņu labklājību, ir pienākums izdot attiecīgus likumus un gādāt par to ievērošanu, lai plašsaziņas līdzekļu nepareiza izmantošana nenodarītu nopietnu kaitējumu sabiedrības morālei un attīstībai. Šādas nenogurstošas rūpes nekādā ziņā neierobežo indivīdu un apvienību brīvību, it īpaši gadījumos, kad šo morāles normu ievērošanu negarantē tie, kas ir iesaistīti plašsaziņas līdzekļu darbā savu profesionālo pienākumu dēļ.

Jāveic īpaši pasākumi, lai bērnus un jauniešus pasargātu no tādiem preses izdevumiem un pārraidēm, kas var būt kaitīgi viņu vecumā.

 

II NODAĻA

BAZNĪCAS PASTORĀLĀ DARBĪBA

(Baznīcas ganu un ticīgo darbība)

13. Visiem Baznīcas locekļiem ir vienprātīgi un saskaņoti jārūpējas par to, lai sabiedrības plašsaziņas līdzekļi nevilcinoties un ļoti apdomīgi un efektīvi tiktu izmantoti apustuliskajā darbā, ņemot vērā to, kādas konkrētajos apstākļos ir vajadzības, un pēc iespējas cenšoties novērst kaitīgās iniciatīvas, īpaši tajos reģionos, kur morālais un reliģiskais stāvoklis prasa īpaši intensīvu darbu.

Lai Baznīcas gani šajā sakarībā dedzīgi izpilda savu pienākumu, kas ir cieši saistīts ar viņu ikdienas uzdevumu sludināt Evaņģēliju. Lajiem, kuru profesionālā darbība ir saistīta ar plašsaziņas līdzekļiem, apustuliskā garā ir jācenšas sniegt liecību par Kristu, pirmkārt, profesionāli un apustuliskā garā izpildot savus darba pienākumus, otrkārt, atbilstoši iespējām arī tiešā veidā iesaistoties Baznīcas pas­torālajā darbā ar savām tehniskajām, ekonomiskajām, kultūras un mākslinieciskajām dotībām.

(Katoļu iniciatīvas)

14. Vispirms jāatbalsta labi preses izdevumi. Lai lasītājus audzinātu īsti kristīgā garā, jārada un jāpilnveido katoliskie preses izdevumi, t. i., tādi izdevumi, kuri ir vai nu Baznīcas vadības, vai laju radīti un vadīti un kuru mērķis ir veidot, stiprināt un sekmēt sabiedrisko domu, kas saskan ar dabisko likumu un katolisko mācību un morāles principiem, kā arī izplatīt un pienācīgi izskaidrot ziņas par Baznīcas dzīves notikumiem. Ticīgie savukārt ir jāmudina lasīt un izplatīt katolisko presi, lai viņiem veidotos kristīgs skatījums uz notikumiem.

Vajadzētu sekmēt un nodrošināt tādu filmu producēšanu un demonstrēšanu, kas piedāvā labu izklaidi, ir saturīgasun mākslinieciski augstvērtīgas. It sevišķi tas attiecas uz jauniešiem paredzētām filmām. To var panākt, vispirms atbalstot un koordinējot labu producentu un izplatītāju darbu un iniciatīvas, atzinīgi novērtējot un apbalvojot vērtīgas filmas, kā arī sekmējot tādu kinoteātru darbību, kurus vada katoļi un godprātīgas personas.

Līdzīgi reāls atbalsts sniedzams arī labiem radio un televīzijas raidījumiem, sevišķi tādiem, kas ir domāti ģimenei. Īpaši tas attiecas uz katoļu raidījumiem, kuri klausītājiem un skatītājiem dod iespēju piedalīties Baznīcas dzīvē un viņus iepazīstina ar reliģiskām patiesībām. Tur, kur tas var būt lietderīgi, būtu jāierīko katoliskās raidstacijas un jārūpējas, lai pārraides būtu pieejamas un atbilstošā kvalitātē.

Jārūpējas par to, lai cēlā un senā teātra māksla, kas mūsdienās tiek izplatīta arī ar sabiedrības saziņas līdzekļu starpniecību, sniegtu savu ieguldījumu skatītāju kultūras un tikumiskajā audzināšanā.

(Autoru sagatavošana)

15. Lai to visu varētu īstenot, nevilcinoties ir jāsagatavo priesteri, konsekrētās personas un laji, kas plašsaziņas līdzekļus varētu prasmīgi izmantot apustulātā.

Pirmais uzdevums – nodrošināt lajiem tehnisko, māksliniecisko un doktrinālo apmācību un sagatavot viņus morāles jautājumos. Jāpalielina tādu skolu, fakultāšu un institūtu skaits, kuros žurnālisti, režisori, radio un televīzijas darbinieki, kā arī citi interesenti varētu iegūt vispusīgu un kristīgā gara caurstrāvotu izglītību, it īpaši gūt zināšanas par Baznīcas sociālo mācību. Izglītība un atbalsts ir jāsniedz arī skatuves māksliniekiem, lai viņu māksla pareizi kalpotu sabiedrībai. Visbeidzot, jārūpējas par literatūras, kino, radio, televīzijas un citu nozaru kritiķu sagatavotību, lai viņi būtu patiesi kompetenti attiecīgajā jomā un savās recenzijās morāles aspektam ierādītu tam pienācīgu vietu.

(Lietotāju sagatavošana)

16. Lai dažāda vecuma un izglītības līmeņa cilvēki, kas ir sabiedrības saziņas līdzekļu adresāti, varētu tos pareizi izmantot, nepieciešama atbilstoša sagatavotība. Tāpēc visu pakāpju katoļu skolās, semināros un laju apustuliskajās apvienībās ir jāatbalsta, jāstimulē un atbilstoši kristīgās morāles principiem jāvada programmas, kuras kalpo šiem mērķiem, it īpaši jauniešiem domātās. Lai šo mērķi drīzāk sasniegtu, veicot katehēzi, jāizskaidro katoliskā doktrīna un noteikumi šajā jautājumā.

(Tehniskie un ekonomiskie līdzekļi)

17. Baznīcas bērniem nepiedien vienaldzīgi noraudzīties uz apgrūtinātu pestīšanas vēsts izplatīšanu tehnisku grūtību vai izmaksu dēļ, kas rodas, lai uzturētu plašsaziņas līdzekļus, un kas tiešām ir ļoti lielas. Tāpēc šis svētais Koncils atgādina viņiem pienākumu uzturēt un atbalstīt katoliskos laikrakstus, periodiskos izdevumus, kinematogrāfiju, radio un televīziju, jo šo plašsaziņas līdzekļu galvenais mērķis ir izplatīt un aizstāvēt patiesību, kā arī audzināt sabiedrību kristīgā garā. Tajā pašā laikā Koncils neatlaidīgi aicina ekonomiskajā un tehnoloģiju jomā ietekmīgas apvienības un personas finansiāli un ar savu pieredzi atbalstīt sabiedrības plašsaziņas līdzekļus, kas kalpo patiesai kultūrai un apustulātam.

(Īpašā diena)

18. Lai atbalstītu Baznīcas apustulisko darbu sabiedrības plašsaziņas līdzekļu vidē, visās pasaules diecēzēs pēc bīskapu ieskatiem jānosaka viena diena gadā, kurā ticīgos iepazīstina ar viņu pienākumiem šajā jomā, aicina lūgties minētajā nodomā un ziedot līdzekļus šim mērķim. Šie ziedojumi ir jāizmanto tikai tam, lai atbalstītu un attīstu Baznīcas aizsāktos darbus un iniciatīvas šajā jomā, ņemot vērā visas katoliskās Baznīcas vajadzības.

(Svētā krēsla komisija)

19. Pāvestam Baznīcas virsgana pienākumus sabiedrības saziņas līdzekļu jomā palīdz pildīt īpaša Svētā krēsla komisija.[1]

(Bīskapu kompetence)

20. Bīskapu uzdevums ir sekot līdzi šāda veida projektiem un iniciatīvām savā diecēzē, tos veicināt un, ciktāl tie attiecas uz apustulātu publiskajā sfērā, koordinēt, ietverot arī tos projektus, kurus īsteno ordeņu apvienības, kas nav pakļautas vietējā ordinārija jurisdikcijai.

(Nacionālie dienesti)

21. Taču, tā kā sekmīgam apustulātam visas valsts mērogā ir nepieciešama vienota plānošana un darbs, šis svētais Koncils nosaka, lai visur tiktu dibināti un jebkādā veidā atbalstīti nacionālie preses, kinematogrāfijas, radio un televīzijas dienesti. Šo dienestu uzdevums ir rūpēties par ticīgo sirdsapziņas audzināšanu attiecībā uz sabiedrības saziņas līdzekļu izmantošanu, kā arī atbalstīt un koordinēt katoļu darbu šajā jomā.

Katrā valstī šāda dienesta vadība ir jāuztic īpašai bīskapu komisijai vai atsevišķam bīskapam. Šo dienestu darbā jāpiedalās arī lajiem, kas ir apguvuši katoliskās Baznīcas doktrīnu un ir attiecīgo nozaru speciālisti.

(Starptautiskas organizācijas)

22. Sabiedrības plašsaziņas līdzekļu ietekme pārsniedz atsevišķu valstu robežas, tie ikvienu cilvēku savā ziņā padara par visas pasaules pilsoni, tāpēc nacionālajiem dienestiem jāsadarbojas starptautiskā līmenī. 21. punktā minētajiem dienestiem ir cieši jāsadarbojas ar attiecīgajām starptautiskajām katoļu apvienībām. Šīs starptautiskās apvienības likumīgi apstiprina Svētais krēsls, un tās ir pakļautas Svētajam krēslam.

 

NOBEIGUMS

(Pastorālā instrukcija)

23. Lai visi svētā Koncila pamatprincipi un normas attiecībā uz sabiedrības saziņas līdzekļiem tiktu īstenotas, Svētā krēsla komisijai, kas minēta 19. punktā, pēc Koncila rīkojuma ir jāizdod pastorālā instrukcija, iesaistot arī ekspertus no dažādām valstīm.

(Pamudinājums noslēgumā)

24. Nobeigumā Koncils izsaka cerību, ka visi Baznīcas locekļi pieņems un ievēros iepriekšminētos principus un norādes un tādējādi sabiedrības saziņas līdzekļu izmantošana viņiem ne vien nekaitēs, bet ar to palīdzību viņi līdzīgi sālij un gaismai piešķirs garšu zemei un apgaismos pasauli. Svētais Koncils aicina visus labas gribas cilvēkus, īpaši tos, kuru rokās ir plašsaziņas līdzekļi, izmantot tos vienīgi sabiedrības labumam – sabiedrības liktenis arvien vairāk kļūst atkarīgs no to pareizas lietošanas. Tāpat kā tas bija senatnes mākslinieku darbos, tā arī ar šo jauno izgudrojumu palīdzību lai Kunga vārds tiek cildināts saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Jēzus Kristus vakar, šodien un mūžīgi tas pats.” (Ebr 13, 8)

Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

 

Romā, pie svētā Pētera, 1963. gada 4. decembrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)


 
[1] Koncila tēvi, ar prieku atbalstot Preses un izrāžu sekretariāta ierosmi, pazemīgi lūdz Svēto tēvu paplašināt šīs komisijas pilnvaras un kompetenci, attiecinot to uz visiem plašsaziņas līdzekļiem, arī presi, kā arī aicināt šajā darbā dažādu valstu ekspertus, ieskaitot lajus.