[AR - BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HE - HU - LA - LV -
PT - SW - ZH]
PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI
DEKLARĀCIJA PAR BAZNĪCAS
ATTIECĪBĀM AR
NEKRISTĪGAJĀM RELIĢIJĀM
NOSTRA AETATE
(Ievads)
1. Mūsu laikmetā, kad cilvēce no dienas dienā kļūst arvien vienotāka un saikne
starp dažādām tautām – arvien ciešāka, Baznīca uzmanīgāk izvērtē to, kādas ir
tās attiecības ar nekristīgajām reliģijām. Saskaņā ar savu uzdevumu veicināt
vienotību un mīlestību starp cilvēkiem un tādējādi arī starp tautām. Baznīca
šajā deklarācijā vispirms apskatīs to, kas cilvēkiem ir kopējs un kas viņus
vieno.
Visas tautas veido vienu veselumu; tām ir viens iesākums, jo Dievs ir noteicis
cilvēcei apdzīvot visu zemi[1];
viens ir arī cilvēku galamērķis, kas ir Dievs. Viņa apredzība, labestības
apliecinājumi un pestīšanas plāns aptver visus cilvēkus[2],
līdz visi izredzētie būs apvienoti Debesu Jeruzalemē, kuru apgaismos Dieva
godība un kur tautas dzīvos Viņa gaismā[3].
No visām reliģijām tiek gaidīta atbilde uz jautājumiem, kas skar cilvēka
eksistences dziļākos noslēpumus. Šodien, tāpat kā agrāk, tie saviļņo cilvēkus
līdz sirds dziļumiem. Kas ir cilvēks? Kāda ir mūsu dzīves jēga un mērķis? Kas ir
labs, un kas ir grēks? Kāds ir ciešanu iemesls un mērķis? Kā var sasniegt
patiesu laimi? Kas ir nāve, tiesa un taisnīga atmaksa pēc nāves? Visbeidzot –
kāds tad ir tas pēdējais un neizsakāmais Noslēpums, kas aptver mūsu
eksistenci, – no kurienes mēs nākam un kurp ejam?
(Dažādas nekristīgās reliģijas)
2. No senseniem laikiem līdz pat mūsdienām daudzām tautām ir nojausma par
noslēpumaino varu, kas ir klātesoša pasaules lietu kārtībā un cilvēka dzīvē.
Dažkārt tās atzīst Augstāko Būtni vai pat Tēvu. Šī atskārta un atziņa piepilda
šo tautu dzīvi ar dziļu reliģisko jēgu. Līdz ar kultūras attīstību reliģijas
cenšas atbildēt uz šiem jautājumiem, izmantojot arvien precīzākus jēdzienu
formulējumus un izkoptāku valodu. Hinduismā, piemēram, cilvēki iedziļinās
dievišķajā noslēpumā, to izpaužot neizsmeļamā mītu daudzveidībā un dziļos
filozofiskos prātojumos, bet glābiņu no dzīves grūtībām meklē dažādās askētiskās
dzīves formās vai dziļā meditācijā, arī ar mīlestību un paļāvību meklējot
patvērumu pie Dieva. Budisms savās dažādajās formās atzīst šo mainīgo pasauli
par radikāli nepietiekamu un māca, kā cilvēki ar dievbijību un paļāvību var
panākt pilnīgu atbrīvošanos vai arī ar savu piepūli vai augstāku spēku palīdzību
sasniegt apskaidrību. Tāpat arī citas reliģijas visā pasaulē dažādi cenšas
remdēt cilvēka sirds ilgas, piedāvājot ceļus, t. i., doktrīnas,
praktiskus norādījumus, kā arī svētos ritus.
Katoliskā Baznīca nenoliedz neko no tā, kas citās reliģijās ir patiess un svēts.
Tā ar patiesu cieņu attiecas pret šo reliģiju dzīves un darbības veidiem, normām
un doktrīnām, kuras daudzējādā ziņā gan atšķiras no tā, ko atzīst un sludina
katoliskā Baznīca, tomēr nereti šajās reliģijās ir atblāzma no patiesības, kas
apgaismo visus cilvēkus. Savukārt katoliskā Baznīca sludina Kristu – un to
neatlaidīgi darīt ir tās pienākums. Tā sludina Kristu, kurš ir “ceļš, patiesība
un dzīvība” (Jņ 14, 6), kurā cilvēki rod reliģiskās dzīves pilnību un
kurā Dievs visus ir samierinājis ar sevi[4].
Tāpēc Baznīca mudina savus bērnus, lai tie apdomīgi un ar mīlestību,
iesaistoties dialogā un sadarbojoties ar citu reliģiju pārstāvjiem un liecinot
par kristīgo ticību un dzīvi, atzītu, sargātu un atbalstītu viņu garīgās,
morālās, kā arī sociālās un kultūras vērtības.
(Islāms)
3. Baznīca ar cieņu attiecas arī pret musulmaņiem, kuri pielūdz vienu vienīgo
Dievu, kas ir dzīvs un pastāv pats par sevi, kas ir žēlsirdīgs un visvarens, kas
ir debesu un zemes Radītājs[5]
un ir runājis uz cilvēkiem. Tie no visas sirds cenšas pakļauties Viņa gribai un
lēmumiem, kuri dažkārt cilvēkiem nav izprotami, līdzīgi kā Dievam pakļāvās
Ābrahams, kuru labprāt piemin islāma ticība. Islāms gan neatzīst, ka Jēzus ir
Dievs, tomēr godina Viņu kā pravieti un ciena arī Viņa jaunavīgo Māti Mariju,
dažkārt pat dievbijīgi to piesaukdami. Turklāt viņi gaida Tiesas dienu, kad
Dievs taisnīgi atmaksās visiem cilvēkiem, kas tiks uzmodināti no mirušajiem.
Tāpēc viņi augstu vērtē morāli un īpaši godina Dievu ar lūgšanu, žēlsirdības
dāvanām un gavēni.
Kaut arī gadsimtu gaitā starp kristiešiem un musulmaņiem daudzkārt radušās
nesaskaņas un naidīgums, svētais Koncils visus mudina aizmirst pagātni un
patiesi censties panākt savstarpēju sapratni, un visas cilvēces labā kopīgi
rūpēties par sociālo taisnīgumu, morālajām vērtībām, mieru un brīvību.
(Jūdaisms)
4. Iedziļinoties Baznīcas noslēpumā, svētais Koncils atceras saikni, kas Jaunās
derības tautu garīgi vieno ar Ābrahama cilti.
Kristus Baznīca atzīst, ka tās ticības un izredzētības pirmsākumi saskaņā ar
Dieva pestīšanas noslēpumu rodami jau patriarhu, Mozus un praviešu laikā. Tā
atzīst, ka Ābrahama aicinājumā ir ietverts visu to cilvēku aicinājums, kuri tic
Kristum un saskaņā ar ticību[6]
ir Ābrahama dēli, un ka izredzētās tautas iziešana no verdzības zemes ir
Baznīcas pestīšanas mistiskais pirmtēls. Tāpēc Baznīca nevar aizmirst to, ka,
pateicoties šai tautai, ar kuru Dievs savā neizsakāmajā žēlsirdībā ir noslēdzis
seno derību, tā ir saņēmusi Vecās Derības atklāsmi un smeļ spēku no labi iekoptā
augsnē augoša olīvkoka saknēm. Šim olīvkokam ir uzpotēti savvaļas olīvkoka
zari – pagānu tautas[7].
Baznīca tic, ka Kristus, kas ir mūsu miers, ar savu krustu ir samierinājis jūdus
ar pagānu tautām un šie divi Viņā ir kļuvuši par vienu veselu[8].
Baznīca vienmēr atceras arī apustuļa Pāvila vārdus par viņa tautiešiem, “kuriem
pieder pieņemto bērnu tiesības un godība, un derība, un bauslība, un
dievkalpojumi, un apsolījumi; viņiem pieder ciltstēvi, no kuriem pēc miesas
cēlies Kristus” (Rom 9, 4–5), Jaunavas Marijas Dēls. Baznīca atceras arī
to, ka no jūdu tautas ir cēlušies apustuļi – Baznīcas pamats un balsts –, kā arī
ļoti daudzi pirmie mācekļi, kas pasaulei sludināja Kristus Evaņģēliju.
Kā liecina Svētie Raksti, Jeruzaleme neatzina savu apmeklēšanas laiku[9]
un lielākā daļa jūdu nepieņēma Evaņģēliju. Daudzi no viņiem pat pretojās tā
sludināšanai.[10]
Tomēr, kā teicis apustulis, jūdi savu tēvu dēļ vēl joprojām ir ļoti dārgi
Dievam, kura dāvanas un aicinājums nav atsaucams.[11]
Kopā ar praviešiem un apustuli Baznīca gaida vienīgi Dievam zināmo dienu, kad
visas tautas vienā balsī piesauks Kungu un “vienprātībā Viņam kalpos” (Sof
3, 9).[12]
Tā kā kristiešiem un jūdiem ir kopīgs tik liels garīgais mantojums, tad svētais
Koncils vēlas veicināt savstarpējo sapratni un cieņu, kas galvenokārt rodas,
studējot Bībeli un teoloģiju un brālīgā dialogā.
Kaut arī jūdu tautas vadītāji kopā ar saviem atbalstītājiem pieprasīja Kristus
nāvi[13],
tomēr Viņa ciešanās nevar bez izšķirības vainot ne visus jūdus, kas dzīvoja
tolaik, ne arī mūsdienu jūdus. Kaut arī Baznīca ir jaunā Dieva tauta, tomēr tai,
it kā pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem, nedrīkst pretstatīt jūdu tautu kā
Dieva atmestu vai nolādētu. Ikvienam jāraugās, lai katehēzē un sludinot Dieva
Vārdu, netiktu mācīts tas, kas nesaskan ar evaņģēlisko patiesību un Kristus
garu.
Baznīca, kas nosoda jebkādas vajāšanas, kuras vērstas pret cilvēkiem, lai kas
arī viņi būtu, pieminēdama mantojumu, kas tai ir kopīgs ar jūdu tautu, un nevis
politisku apsvērumu, bet evaņģēliskās mīlestības mudināta, skumst par naidu,
vajāšanām un dažādām antisemītisma izpausmēm, kuras jebkad kāds vērsis pret jūdu
tautu.
Turklāt Kristus, kā Baznīca to vienmēr ir mācījusi un māca, savā bezgalīgajā
mīlestībā ir labprātīgi uzņēmies ciešanas un nāvi visu cilvēku grēku dēļ, lai
visi tiktu atpestīti. Tāpēc Baznīcai, īstenojot savu mācīšanas funkciju, ir
pienākums sludināt par Kristus krustu kā par Dieva visaptverošās mīlestības zīmi
un ikvienas žēlastības avotu.
(Attieksme pret citām reliģijām)
5. Mēs nevaram piesaukt Dievu kā mūsu visu Tēvu, ja nevēlamies brālīgi
izturēties pret kādu no cilvēkiem, kas radīts pēc Dieva līdzības. Cilvēka
attieksme pret Dievu kā Tēvu ir tik cieši saistīta ar viņa attieksmi pret
cilvēkiem kā saviem brāļiem, ka Svētie Raksti saka: “Kas nemīl, tas nepazīst
Dievu.” (1 Jņ 4, 8)
Tādējādi zūd pamats jebkādai teorijai vai praksei, kas rada nevienlīdzību starp
cilvēkiem vai tautām attiecībā uz cilvēka cieņu un no tās izrietošajām tiesībām.
Tāpēc Baznīca jebkādu diskrimināciju vai vajāšanu rases, ādas krāsas, dzīves
apstākļu vai reliģiskās pārliecības dēļ noraida kā svešu Kristus garam. Svētais
Koncils, sekodams svēto apustuļu Pētera un Pāvila paraugam, mudina kristiešus
dzīvot “krietni tautu vidū” (1 Pēt 2, 12) un, cik vien tas ir iespējams
un no viņiem atkarīgs, uzturēt mieru ar visiem cilvēkiem,[14]
lai kristieši patiešām būtu sava Debesu Tēva bērni.[15]
Visu šajā deklarācijā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir
apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus,
mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam
un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.
Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 28. oktobrī.
Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps
(Koncila tēvu paraksti)
[2] Sal. Gudr 8, 1; Apd 14, 17; Rom 2, 6–7; 1 Tim
2, 4.
[5] Sal. sv. Grēgorijs VII, Epist. III, 21 (vēstule Alnazīram,
Mauritānijas karalim). E. Caspar: MGH, Ep. Sel. II (1920) I, 288. lpp.,
11–15; PL 148, 451 A.
[12] Sal. Is 66, 23; Ps 65, 4; Rom 11, 11–32.
|