DOGMATISKĀ KONSTITŪCIJA PAR BAZNĪCU

[AR - BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV - PT - SW - ZH]

PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DOGMATISKĀ KONSTITŪCIJA
PAR BAZNĪCU

LUMEN GENTIUM

I NODAĻA

BAZNĪCAS NOSLĒPUMS

(Baznīca kā sakraments Kristū)

1. Kristus ir tautu Gaisma, tāpēc svētais Koncils, sapulcējies Svētajā Garā, dedzīgi vēlas, sludinot Evaņģēliju visai radībai (sal. Mk 16, 15), izliet pār visiem cilvēkiem Kristus gaismu, kas atmirdz Baznīcas vaigā. Tā kā Baznīca Kristū savā ziņā ir sakraments, tas ir, zīme un līdzeklis dziļai vienotībai ar Dievu un visas cilvēces vienotībai, tad, sekojot iepriekšējo koncilu mācībai, tā vēlas ticīgajiem un visai pasaulei paskaidrot tuvāk, kāda ir Baznīcas būtība un vispārējā sūtība. Mūsdienu apstākļos šis Baznīcas uzdevums ir kļuvis īpaši aktuāls, jo svarīgi, lai visi cilvēki, kuru savstarpējā saikne sociālajā, tehnoloģiju un kultūras jomā kļūst arvien ciešāka, sasniegtu arī savu pilnīgo vienotību Kristū.

(Tēva nodoms glābt visus cilvēkus)

2. Mūžīgais Tēvs saskaņā ar pilnīgi brīvu un noslēpumainu savas gudrības un labestības lēmumu ir radījis pasauli; Viņš ir vēlējies cilvēkus paaugstināt, dāvājot tiem līdzdalību dievišķajā dzīvē. Arī pēc Ādama grēkā krišanas Viņš tos neatstāja, bet nemitīgi nāca tiem palīgā Pestītāja Kristus dēļ, “kas ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais” (Kol 1, 15). Visus tos, kurus Tēvs ir izredzējis pirms mūžības, Viņš “ir pazinis .. un nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla attēlam, lai Viņš [Dēls] būtu pirmdzimtais starp daudziem brāļiem” (Rom 8, 29). Visus tos, kuri tic Kristum, Viņš ir vēlējies sapulcināt svētajā Baznīcā, kas pirmtēlos tika pasludināta jau no pasaules iesākuma, brīnišķā veidā tika sagatavota Izraēļa tautas vēsturē un Vecajā derībā^{^[1]}, tika iedibināta pēdējos laikos un ir kļuvusi redzama, pateicoties Svētā Gara izliešanai, un sasniegs savu godības pilnību laiku beigās. Tad, kā to varam lasīt svēto Baznīcas tēvu darbos, visi taisnīgie, sākot no Ādama, “no taisnīgā Ābela līdz pēdējam izredzētajam”^{^[2]}, tiks sapulcināti vispārējā Baznīcā pie Tēva.

(Dēla sūtība)

3. Tātad nāca Dēls, Tēva sūtīts. Viņā pirms pasaules radīšanas Tēvs mūs ir izredzējis un paredzējis darīt par saviem pieņemtajiem bērniem, jo Tēvam ir labpaticis visu apvienot Kristū (sal. Ef 1, 4–5. 10). Tāpēc Kristus, izpildot Tēva gribu, nodibināja Debesu valstību uz zemes, atklāja mums Tēva noslēpumu un ar savu paklausību īstenoja atpestīšanu. Baznīca, kas jau tagad ir noslēpumā klātesoša Kristus valstība, Dieva spēkā aug pasaulē redzamā veidā. Šo Baznīcas sākumu un attīstību simbolizē asinis un ūdens, kas izplūda no krustā sistā Jēzus atvērtā sāna (sal. Jņ 19, 34), kā arī pravieto vārdi, kurus Kungs ir sacījis par savu nāvi pie krusta: “Kad es tikšu pacelts no šīs zemes, es visus vilkšu pie sevis.” (Jņ 12, 32 gr.) Ik reizes, kad uz altāra tiek svinēts Krusta upuris, kurā “Kristus ir upurēts kā mūsu Pasha” (1 Kor 5, 7), norisinās mūsu pestīšanas darbs. Vienlaikus euharistiskās maizes sakramentā tiek izteikta un īstenota vienotība starp ticīgajiem, kas Kristū veido vienu Miesu (sal. 1 Kor 10, 17). Visi kristieši ir aicināti uz šo vienotību ar Kristu, kas ir pasaules gaisma, – ar Kristu, no kura mēs nākam, kurā dzīvojam un uz kuru tiecamies.

(Gars, kas svētdara Baznīcu)

4. Kad Dēls bija pabeidzis Tēva uzdoto darbu šeit, virs zemes (sal. Jņ 17, 4), Vasarsvētku dienā tika sūtīts Svētais Gars, lai tas pastāvīgi svētdarītu Baznīcu un lai tādējādi ticīgajiem ar Kristus starpniecību vienā Garā būtu pieejams Tēvs (sal. Ef 2, 18). Viņš ir dzīvības Gars, ūdens avots, kas verd mūžīgajai dzīvei (sal. Jņ 4, 14; 7, 38–39); ar Viņa starpniecību Tēvs cilvēkiem, kurus nonāvējis grēks, dāvā dzīvību, līdz Kristū augšāmcels to mirstīgās miesas (sal. Rom 8, 10–11). Gars mājo Baznīcā un ticīgo sirdī kā svētnīcā (sal. 1 Ko 3, 16; 6, 19), Gars viņos lūdzas un apliecina, ka viņi ir pieņemtie Dieva bērni (sal. Gal 4, 6; Rom 8, 15–16. 26). Šo Baznīcu, kuru Viņš vada visā patiesībā (sal. Jņ 16, 13) un vieno kopībā un kalpošanā, Gars apveltī un vada ar dažādām hierarhiskām un harismātiskām dāvanām un grezno ar saviem augļiem (sal. Ef 4, 11–12; 1 Kor 12, 4; Gal 5, 22). Evaņģēlija spēkā Viņš Baznīcai dāvā jaunību, nemitīgi to atjauno un vada uz pilnīgu vienotību ar tās Līgavaini.^{^[3]} Jo Gars un Līgava Kungam Jēzum saka: “Nāc!” (sal. Atkl 22, 17)

Tādējādi vispārējā Baznīca atklājas kā “tauta, kas savu vienotību rod Tēva, Dēla un Svētā Gara vienotībā”^{^[4]}.

(Dieva valstība)

5. Svētās Baznīcas noslēpums atklājas pašā tās dibināšanā. Kungs Jēzus savu Baznīcu sāka veidot, sludinot Labo Vēsti – to, ka atnāks Dieva valstība, kas kopš gadu simtiem bija apsolīta Rakstos: “Laiks ir piepildījies, un Dieva valstība ir tuvu.” (Mk 1, 15; sal. Mt 4, 17) Šī valstība atmirdz cilvēkiem Kristus vārdos, darbos un klātbūtnē. Patiešām, Dieva Vārds līdzinās tīrumā iesētai sēklai (Mk 4, 14) – visi, kas to ticībā uzklausa un kas pievienojas Kristus nelielajam ganāmpulkam (sal. Lk 12, 32), ir pieņēmuši pašu Dieva valstību; pēc tam sēkla uzdīgst, no dīgsta rodas vārpa, kas aug līdz pļaujas laikam (sal. Mk 4, 26–29). Arī Jēzus darītie brīnumi apstiprina to, ka Viņa valstība jau ir klātesoša uz zemes: “Ja es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad patiesi pie jums ir atnākusi Dieva valstība.” (Lk 11, 20; sal. Mt 12, 28) Tomēr Dieva valstība vispirms atklājas paša Kristus – Dieva Dēla un cilvēka Dēla – personā, Viņā, kas ir nācis, “lai kalpotu un savu dzīvību atdotu daudzu atpestīšanai” (Mk 10, 45).

Bet, kad Jēzus, izcietis par cilvēkiem nāvi uz krusta, augšāmcēlās, Viņš atklājās kā Dieva iecelts Kungs, Kristus un Priesteris uz mūžiem (sal. Apd 2, 36; Ebr 5, 6; 7, 17–21) un izlēja pār saviem mācekļiem Tēva apsolīto Garu (sal. Apd 2, 33). Tādējādi Baznīca, apveltīta ar sava Dibinātāja dāvanām un uzticīgi ievērojot Viņa mīlestības, pazemības un pašaizliedzības baušļus, saņem sūtību sludināt un izplatīt Kristus un Dieva valstību visās tautās, pati būdama šīs valstības iedīglis un sākums uz zemes. Kamēr tā pakāpeniski aug, tā tiecas pēc šīs valstības piepildījuma, visiem spēkiem cerot un ilgojoties savienoties ar savu Karali godībā.

(Baznīcas tēli)

6. Vecajā Derībā Dieva valstības atklāsme bieži vien sniegta, izmantojot pirmtēlus, tieši tāpat arī tagad Baznīcas dziļāko būtību mēs iepazīstam ar dažādu tēlu palīdzību, un šie tēli, kas saistīti ar ganu vai zemkopju dzīvi, celtniecību vai arī ģimenes un laulības dzīvi, ir ieskicēti jau praviešu grāmatās.

Baznīca ir avju aploks, un tā vienīgās un nepieciešamās durvis ir Kristus (sal. Jņ 10, 1–10). Baznīca ir arī ganāmpulks, par kuru Dievs jau iepriekš teicis, ka Viņš būs tā gans (sal. Is 40, 11; Ez 34, 11 u. s.). Lai gan šo avju priekšgalā ir gani, kas izraudzīti no cilvēku vidus, tomēr tās pastāvīgi vada un baro pats Kristus, Labais Gans un Virsgans (sal. Jņ 10, 11; 1 Pēt 5, 4), kas atdeva savu dzīvību par savām avīm (Jņ 15, 1–5).

Baznīca ir lauks, Dieva tīrums (1 Kor 3, 9). Šajā tīrumā aug senais olīvkoks, kura svētās saknes bija patriarhi un kurā notikusi un vēl notiks izlīgšana starp jūdiem un pagāniem (Rom 11,13–26). Baznīcu kā izredzēto vīnadārzu (Mt 21, 33–43 u. paral.; sal. Is 40, 11) iestādījis debesu Vīnkopis. Patiesais Vīnakoks ir Kristus. Viņš dāvā dzīvību un auglību zariem, kas esam mēs, – ar Baznīcas starpniecību mēs paliekam Viņā, un bez Viņa mēs neko nespējam darīt (Jņ 15, 1–5).

Visai bieži Baznīca tiek saukta par Dieva celtni (1 Kor 3, 9). Kungs pats sevi salīdzinājis ar akmeni, ko cēlāji atmetuši, bet kas kļuvis par stūrakmeni (Mt 21, 42 u. paral.; Apd 4, 11; 1 Pēt 2, 7; Ps 117 [118], 22). Uz šī pamata Baznīcu ceļ apustuļi (sal. 1 Kor 3, 11), un šīs pamats to nodrošina ar stiprumu un saliedētību. Šī celtne tiek godāta dažādos vārdos – tā tiek saukta par Dieva namu (1 Tim 3, 15), kurā dzīvo Viņa ģimene, par Dieva mājvietu Garā (Ef 2, 19–22), par Dieva mājokli cilvēku vidū (Atkl 21, 3), bet jo īpaši tā ir Baznīcas tēvu cildinātais svētais templis, kuru reprezentē akmens svētnīcas un kurš liturģijā pilnīgi pamatoti tiek salīdzināts ar svēto Pilsētu, jauno Jeruzalemi^{^[5]}. Tajā mēs vēl šeit, virs zemes, tiekam iebūvēti kā dzīvie akmeņi (1 Pēt 2, 5). Šo svēto Pilsētu Jānis redz nonākam no debesīm, no Dieva, brīdī, kad atjaunosies pasaule, “sagatavotu kā Līgavu, kas izgreznojusies savam Līgavainim” (Atkl 21, 1 u. s.).

Baznīca tiek saukta arī par “Debesu Jeruzalemi” un “mūsu Māti” (Gal 4, 26; sal. Atkl 12, 17). Tā tiek attēlota kā bezvainīgā Jēra nevainīgā Līgava (Atkl 19, 7; 21, 2. 9; 22, 17), kuru Kristus ir mīlējis un par kuru “pats sevi atdevis .., lai viņu darītu svētu” (Ef 5, 25–26), un kuru Viņš savienojis ar sevi nesaraujamām saitēm un nepārstāj “barot un aprūpēt” (Ef 5, 29); to šķīstījis, Kristus vēlējās, lai tā būtu vienota ar Viņu un Viņam paklausīga mīlestībā un uzticībā (sal. Ef 5, 24). Visbeidzot, Viņš to ir piepildījis uz mūžiem ar Debesu labumiem, lai mēs varētu iepazīt Dieva un Kristus mīlestību pret mums – mīlestību, kas nav prātam aptverama (sal. Ef 3, 19). Kamēr Baznīca vēl svētceļo šeit, virs zemes, tālu no Kunga (sal. 2 Kor 5, 6), tā sevi uztver kā trimdinieci, kura meklē un tiecas pēc tā, kas ir no augšienes, kur mājo Kristus, kas sēž pie Dieva labās rokas, un kur Baznīcas dzīve ir apslēpta ar Kristu Dievā, gaidot stundu, kad kopā ar savu Līgavaini tā parādīsies godībā (sal. Kol 3, 1–4).

(Baznīca — Kristus Mistiskā Miesa)

7. Dieva Dēls savā cilvēka dabā, ar kuru savienojies, ir cilvēku atpircis, uzvarēdams nāvi ar savu nāvi un augšāmcelšanos, un pārveidojis, darot par jaunu radību (sal. Gal 6, 15; 2 Kor 5, 17). Dāvājot savu Garu, Viņš savus brāļus, kas sapulcināti no visām tautām, mistiskā veidā ir darījis par savu Miesu.

Šajā Miesā Kristus dzīve ieplūst ticīgajos, kuri sakramentos noslēpumainā, taču reālā veidā tiek savienoti ar Kristu, kas ir cietis un paaugstināts godībā.^{^[6]} Kristībā mēs kļūstam līdzīgi Kristum: “Jo mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu.” (1 Kor 12, 13) Šis svētais rits izsaka un īsteno savienošanos ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos: “Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei (..) un, ja mēs esam kļuvuši līdzīgi Viņam nāvē, tad būsim Viņam līdzīgi arī augšāmceļoties.” (Rom 6, 4–5) Euharistiskās maizes laušanā patiesi īstenojot līdzdalību Kunga Miesā, mēs tiekam paaugstināti līdz dziļai vienotībai ar Viņu un starp mums. “Kā maize ir viena, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo visi dalāmies vienā maizē.” (1 Kor 10, 17) Tā mēs visi kļūstam par šīs Miesas locekļiem (sal. 1 Kor 12, 27) un “katrs atsevišķi esam cits cita locekļi” (Rom 12, 5).

Bet, kā visi cilvēka ķermeņa locekļi, lai gan to ir daudz, veido tikai vienu ķermeni, tāpat arī ticīgie Kristū (sal. 1 Kor 12, 12). Arī Kristus Miesas celšanā valda locekļu un kalpojumu dažādība. Viens ir Gars, kas pēc savas bagātības mēra un atkarībā no kalpošanas vajadzībām dala savas dažādās dāvanas Baznīcas labumam (sal. 1 Kor 12, 1–11). Šo dāvanu vidū īpaši izceļas apustuļiem sniegtā žēlastība – Gars viņu autoritātei pakļauj pat tos, kam tiek dāvātas harismas (sal. 1 Kor 14. nod.). Tas pats Gars, kas sevī, savā spēkā un iekšēji saliedējot Miesas locekļus, Miesu dara vienotu, ticīgo vidū rada un veicina savstarpējo mīlestību. Tāpēc, ja viens Miesas loceklis cieš, tad visi pārējie locekļi cieš līdzi, un, ja viens loceklis tiek godināts, visi pārējie locekļi priecājas līdzi (sal. 1 Kor 12, 26).

Šīs Miesas Galva ir Kristus. Viņš ir neredzamā Dieva attēls, un Viņā viss ir radīts. Viņš ir pirms visiem, un viss pastāv Viņā. Viņš ir Miesas, kas ir Baznīca, Galva. Viņš ir Iesākums, Pirmdzimtais starp mirušajiem, lai Viņš būtu pirmais it visā (sal. Kol 1, 15–18). Savā lielajā varenībā Viņš valda pār visu Debesīs un virs zemes, un savas pilnības un darbības dēļ, kas pārspēj visu, Viņš visu Miesu piepilda ar savas godības bagātībām (sal. Ef 1, 18–23).^{^[7]}

Visiem locekļiem ir jākļūst līdzīgiem Viņam, līdz tajos izveidosies Kristus (sal. Gal 4, 19). Tāpēc mēs esam iekļauti Viņa dzīves noslēpumos, pielīdzināti Viņam, kopā ar Viņu miruši un augšāmcēlušies, līdz kopā ar Viņu valdīsim (sal. Flp 3, 21; 2 Tim 2, 11; Ef 2, 6; Kol 2, 12; u. c.). Kamēr vēl svētceļojam virs zemes, iedami Viņa pēdās gan pārbaudījumu brīžos, gan tad, kad tiekam vajāti, mēs esam vienoti ar Viņa ciešanām, kā miesa ir vienota ar galvu, ciešam kopā ar Viņu, lai kopā ar Viņu tiktu pagodināti (sal. Rom 8, 17).

No Viņa, no Kristus, “visa miesa ar locītavu un dzīslu palīdzību tiek vienota un kopā saturēta un aug Dieva augumā” (Kol 2, 19). Savā Miesā, t. i., Baznīcā, Viņš pastāvīgi dala kalpojumu dāvanas, ar kurām Viņa spēkā cits citam kalpojam pestīšanas labā, lai, patiesību īstenojot mīlestībā, mēs it visā pieaugtu Viņā, kas ir mūsu Galva (sal. Ef 4, 11–16 gr.).

Lai mēs nemitīgi varētu Viņā atjaunoties (sal. Ef 4, 23), Viņš mums deva no sava Gara, kas, būdams viens un tas pats Galvā un locekļos, visu Miesu tā dzīvina, vieno un vada, ka svētie Baznīcas tēvi varēja salīdzināt Viņa darbību ar to, kuru cilvēka ķermenī veic tā dzīvības avots, t. i., dvēsele.^{^[8]}

Kristus mīl Baznīcu kā savu Līgavu, kļūdams par paraugu vīram, kas mīl savu sievu kā paša miesu (sal. Ef 5, 25–28). Bet Baznīca ir pakļauta savai Galvai (turpat, 23–24). Tā kā “Viņā mājo miesā ietvertā dievības pilnība” (Kol 2, 9), Kristus ar savām dievišķajām dāvanām piepilda Baznīcu, kas ir Viņa miesa un pilnība (sal. Ef 1, 22–23), lai tā tiektos un sasniegtu visu Dieva pilnību (sal. Ef 3, 19).

(Baznīca – reizē redzama un garīga)

8. Kristus, vienīgais Vidutājs, šeit, virs zemes, ir nodibinājis un nemitīgi uztur savu svēto Baznīcu – ticības, cerības un mīlestības kopību – kā redzamu veselumu^{^[9]}; ar tās starpniecību Viņš visu nodomā izlej patiesību un žēlastību. Taču šī hierarhiski organizētā sabiedrība un vienlaikus Kristus Mistiskā Miesa, redzamā apvienība un garīgā kopība, zemes Baznīca un Debesu dāvanām apveltītā Baznīca nav jāuztver kā divas dažādas realitātes, bet gan kā viena vienīga kompleksa realitāte, kur vienā veselumā savienojies cilvēciskais un dievišķais pirmsākums^{^[10]}. Tāpēc saskaņā ar analoģiju, kurai ir sava dziļa nozīme, to salīdzina ar iemiesotā Vārda noslēpumu. Tāpat kā pieņemtā cilvēciskā daba kalpo dievišķajam Vārdam kā dzīvs pestīšanas līdzeklis, kas ir nesaraujami vienots ar Viņu, tā arī Baznīcas sociālā struktūra kalpo Kristus Garam, kas to dzīvina, Miesas izaugsmes labā (sal. Ef 4, 16).^{^[11]}

Šī ir vienīgā Kristus Baznīca, uz kuru mēs attiecinām Ticības apliecinājumā izteikto apgalvojumu, ka tā ir viena, svēta, katoliska un apustuliska^{^[12]}, kuru mūsu Pestītājs pēc augšāmcelšanās uzticēja ganīt Pēterim (sal. Jņ 21, 17) un kuru viņam un citiem apustuļiem uzticēja izplatīt un vadīt (sal. Mt 28, 18 u. s.), un kuru uz mūžiem Viņš darīja par “patiesības balstu un pamatu” (1 Tim 3, 15).

Šī Baznīca, kas šajā pasaulē nodibināta un organizēta kā sabiedrība, pastāv (subsistit in) katoliskajā Baznīcā, kuru pārvalda Pētera pēctecis un bīskapi, kas ir vienotībā ar viņu^{^[13]}, kaut gan arī ārpus tās redzamās struktūras pastāv daudzi svētdarīšanas un patiesības elementi, kuri, būdami dāvanas, ko Dievs sniedzis Kristus Baznīcai, paši par sevi mudina uz katolisko vienotību.

Tāpat kā Kristus pestīšanas darbu ir veicis nabadzībā un vajāšanās, arī Baznīca ir aicināta iet šo pašu ceļu, lai sniegtu cilvēkiem pestīšanas augļus. Jēzus Kristus, “Dieva veidā būdams, .. pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu” (Flp 2, 6–7) un mūsu dēļ, būdams bagāts, kļuva nabags (sal. 2 Kor 8, 9). Lai īstenotu savu sūtību, Baznīcai gan ir nepieciešami cilvēciski līdzekļi, taču tā nav radīta, lai tiektos pēc pasaulīgā goda, bet lai izplatītu, arī ar savu piemēru, pazemību un pašaizliedzību. Kristu Tēvs bija sūtījis “sludināt nabagiem prieka vēsti, .. dziedināt satriektās sirdis” (Lk 4, 18), “meklēt un glābt to, kas pazudis” (Lk 19, 10); līdzīgi arī Baznīca ar mīlestību apņem visus tos, kurus nomāc cilvēciskais vājums. Turklāt nabadzīgajos ļaudīs un cietējos Baznīca saskata sava Dibinātāja attēlu – Kristu, kas arī bija nabadzīgs un cieta. Tā cenšas mazināt viņu postu un, kalpojot tiem, kalpot Kristum. Bet atšķirībā no Kristus, kas bija “svēts, nevainīgs, bez traipa” (Ebr 7, 26), nepazina grēku (sal. 2 Kor 5, 21) un bija nācis vienīgi tādēļ, lai izpirktu tautas grēkus (sal. Ebr 2, 17), Baznīca, kas savā klēpī ietver grēciniekus, ir vienlaikus gan svēta, gan tāda, kurai vienmēr nepieciešams šķīstīties, pastāvīgi cenšoties gandarīt un atjaunoties.

Baznīca, “pasaules vajāta un Dieva iepriecināta, turpina savu svētceļojumu”^{^[14]}, sludinot Kunga krustu un nāvi līdz Viņa atnākšanai (sal. 1 Kor 11, 26). To stiprina augšāmceltā Kristus spēks, lai tā pacietībā un mīlestībā pārvarētu nelaimes un grūtības – kā iekšējās, tā ārējās – un pasaulē uzticīgi atklātu Kunga noslēpumu, kas vēl ir aizēnots, līdz beigās tas atklāsies pilnīgā gaismā.

II NODAĻA

DIEVA TAUTA

(Jaunā derība un jaunā tauta)

9. Visos laikos un katrā tautā Dievam ir patīkams ikviens, kas Viņa bīstas un taisnīgi rīkojas (sal. Apd 10, 35). Tomēr Dievam ir labpaticis cilvēkus svētdarīt un atpestīt nevis atsevišķi, bez to savstarpējas saistības, bet gan veidot no tiem vienu tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā. Tāpēc Viņš izvēlējās Izraēļa tautu par savu tautu, ar kuru noslēdza derību un kuru pakāpeniski mācīja, atklādams sevi un savu nodomu šīs tautas vēsturē un to sev svētdarot. Taču tas viss kalpoja kā pirmtēls un sagatavošanās jaunajai un pilnīgajai derībai, kura bija jānoslēdz Kristū, un vēl pilnīgākai atklāsmei, kurai bija jātiek sniegtai ar iemiesotā Dieva Vārda starpniecību. “Redzi, nāk dienas, saka Kungs, un es noslēgšu ar Izraēļa namu un ar Jūdas namu jaunu derību. (..) Es ielikšu savu likumu viņos pašos un ierakstīšu to viņu sirdī. Un es būšu viņu Dievs, un viņi būs mana tauta. (..) Viņi visi mani pazīs – no liela līdz mazam –, tā saka Kungs.” (Jer 31, 31–34) Šo jauno derību Kristus ir noslēdzis, tas ir, jauno derību savās asinīs (sal. 1 Kor 11, 25), no jūdiem un pagāniem aicinādams ļaudis, kuri veidotu vienotu veselumu nevis saskaņā ar miesu, bet Garā un kļūtu par jauno Dieva tautu. Jo tie, kas tic Kristum, būdami atdzimuši nevis no iznīcīgās sēklas, bet no neiznīcīgās, kas ir dzīvā Dieva Vārds (sal. 1 Pēt 1, 23), nevis no miesas, bet no ūdens un Svētā Gara (sal. Jņ 3, 5–6), beigās kļūst par “izredzētu tautu, karalisku priesterību, svētu tautu, Dieva īpašumā iegūtiem ļaudīm, (..) kas agrāk nebija tauta, bet tagad ir Dieva tauta” (1 Pēt 2, 9–10).

Šīs mesiāniskās tautas Galva ir Kristus, kurš “tika nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un augšāmcēlies mūsu attaisnošanai” (Rom 4, 25) un kurš, saņēmis vārdu, kas ir pāri par visiem vārdiem, tagad godībā valda Debesīs. Šai tautai piemīt Dieva bērnu cieņa un brīvība – šo bērnu sirdī kā templī mājo Svētais Gars. Šīs tautas likums ir jaunais bauslis, tas ir, mīlēt, kā pats Kristus mūs ir mīlējis (sal. Jņ 13, 34). Visbeidzot, tās mērķis ir Dieva valstība, kuru pats Dievs ir aizsācis zemes virsū un kurai arvien jāizplatās, līdz laiku beigās Dievs to pilnībā pabeigs, kad parādīsies Kristus, mūsu dzīvība (sal. Kol 3, 4),un kad “arī pati radība tiks atbrīvota no iznīcības verdzības, lai iegūtu Dieva bērnu godības brīvību” (Rom 8, 21). Tāpēc šī mesiāniskā tauta, kaut arī tā vēl neietver sevī visus cilvēkus un nereti izskatās pēc neliela ganāmpulka, tomēr ir visai cilvēcei spēcīgākais vienotības, cerības un pestīšanas iedīglis. Kristus to ir izveidojis kopībai dzīvībā, mīlestībā un patiesībā, Viņš to ir pieņēmis arī kā pestīšanas līdzekli visiem cilvēkiem, un tā ir sūtīta visai pasaulei kā zemes sāls un pasaules gaisma (sal. Mt 5, 13–16).

Tāpat kā Izraēlis pēc miesas laikā, kad devās cauri tuksnesim, jau tika saukts par Dieva Baznīcu (sal. Neh 13, 1; Sk 20, 4; At 23, 1 u. s.), tā arī jaunais Izraēlis, kas mūsu laikos mēro ceļu, meklējot nākamo, paliekošo valstību (sal. Ebr 13, 14), tiek saukts par Kristus Baznīcu (sal. Mt 16, 18), jo Kristus to ir ieguvis ar savām asinīm (sal. Apd 20, 28), piepildījis ar savu Garu un sniedzis tam nepieciešamos līdzekļus redzamas un sociālas vienotības sasniegšanai. Visus, kas ar ticību uzlūko Jēzu, pestīšanas īstenotāju un vienotības un miera Avotu, Dievs ir aicinājis un izveidojis no viņiem Baznīcu, lai tā visiem un ikvienam būtu šīs pestījošās vienotības redzamais sakraments^{^[15]}. Baznīca, kurai jāizplatās visā pasaulē, ienāk cilvēces vēsturē un vienlaikus pārsniedz tautu robežas laikā un telpā. Ceļā, kurā tā piedzīvo kārdinājumus un spaidus, Baznīcu stiprina Kunga apsolītā Dieva žēlastība, lai cilvēciskā vājuma dēļ tā nenovirzītos no pilnīgas uzticības, bet paliktu savam Kungam cienīga līgava un nepārstātu nemitīgi atjaunoties, pateicoties Svētā Gara darbībai, līdz, caur krustu, tā sasniegs gaismu, kas nekad neizdziest.

(Vispārējā priesterība)

10. Kungs Kristus, no cilvēku vidus izraudzītais Augstais priesteris (sal. Ebr 5, 1–5), jauno tautu ir “darījis par valstību, par priesteriem Dievam un savam Tēvam” (Atkl 1, 6; sal. 5, 9–10). Jo kristītie, atdzimstot Svētajā Garā un saņemot Viņa svaidījumu, ir konsekrēti par garīgu mājokli un svētu priesterību, lai nestu garīgos upurus ar visiem kristiešu darbiem un sludinātu Tā varenos darbus, kas viņus no tumsas ir aicinājis savā brīnišķīgajā gaismā (sal. 1 Pēt 2, 4–10). Tāpēc lai visi Kristus mācekļi, pastāvīgi lūdzoties un slavējot Dievu (sal. Apd 2, 42–47), sevi upurē kā dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri (sal. Rom 12, 1), visur liecina par Kristu un ikvienam, kas to prasa, pamato savu cerību uz mūžīgo dzīvi (sal. 1 Pēt 3, 15).

Lai gan starp ticīgo vispārējo priesterību un kalpošanas jeb hierarhisko priesterību pastāv būtiska atšķirība un ne tikai pakāpes ziņā, tās tomēr ir pakārtotas viena otrai, jo gan viena, gan otra savā īpašajā veidā ir līdzdalīga vienīgajā Kristus priesterībā.^{^[16]} Tam, kas saņēmis kalpošanas priesterību, ir svētvara veidot un vadīt priesterisko tautu, lai Kristus personā (in persona Christi) upurētu euharistisko Upuri un to sniegtu Dievam visas tautas vārdā. Savukārt ticīgie karaliskās priesterības spēkā ir līdzdalīgi euharistiskajā upurēšanā^{^[17]} un savu priesterību īsteno ar sakramentu pieņemšanu, aizlūgumiem un pateicības lūgšanām, ar svētas dzīves liecību, pašaizliedzību un darbīgu tuvākmīlestību.

(Vispārējās priesterības īstenošana sakramentos)

11. Priesteriskās kopienas sakrālā un organiski strukturētā būtība īstenojas sakramentos un tikumos. Ticīgie, kas ar Kristību uzņemti Baznīcā, ar neizdzēšamu zīmogu ir izraudzīti līdzdalībai kristīgās reliģijas kultā, un viņiem, kas atdzimuši par Dieva bērniem, ir pienākums cilvēku priekšā apliecināt ticību, kuru viņi ar Baznīcas starpniecību saņēmuši no Dieva.^{^[18]} Pateicoties Iestiprināšanas sakramentam, viņi tiek pilnīgāk saistīti ar Baznīcu un apveltīti ar īpašu Svētā Gara spēku, tāpēc viņiem ir lielāks pienākums izplatīt un aizstāvēt savu ticību ar vārdiem un darbiem kā patiesiem Kristus lieciniekiem.^{^[19]}

Piedaloties Euharistijā, kas ir visas kristīgās dzīves avots un virsotne, viņi Dievam upurē dievišķo Upuri un kopā ar to – paši sevi^{^[20]}. Tādējādi, gan upurējot, gan pieņemot svēto Komūniju, visi piedalās liturģiskajā darbībā, tomēr ne bez izšķirības, bet ikviens sev atbilstošā veidā. Tad, stiprināti ar Kristus Miesu svētajā Komūnijā, viņi konkrētā veidā pauž Dieva tautas vienotību, ko šis izcilais sakraments atbilstoši izsaka un brīnišķīgā veidā īsteno.

Tie, kas pieņem Gandarīšanas sakramentu, no Dieva žēlsirdības saņem piedošanu par pārkāpumiem, kas izdarīti pret Viņu, un vienlaikus izlīgst ar Baznīcu, kuru tie grēkojot ir ievainojuši un kura ar savu mīlestību, piemēru un lūgšanām veicina viņu atgriešanos. Ar Slimnieku svēto svaidīšanu un prezbiteru lūgšanām visa Baznīca slimniekus uztic Kungam, kas ir cietis un ticis pagodināts, lai Viņš tiem atvieglotu ciešanas un tos glābtu (sal. Jk 5, 14–16). Turklāt Baznīca viņus mudina no brīvas gribas savās ciešanās kļūt vienotiem ar Kristus ciešanām un nāvi (sal. Rom 8, 17; Kol 1, 24; 2 Tim 2, 11–12; 1 Pēt 4, 13), tādējādi sniedzot savu ieguldījumu Dieva tautas labā. Savukārt tie ticīgie, kas saņēmuši svētās Ordinācijas sakramentu, Kristus vārdā tiek iecelti, lai ganītu Baznīcu ar Dieva vārdu un žēlastību.

Visbeidzot, kristīgie laulātie Laulības sakramenta spēkā izsaka Kristus un Baznīcas vienotības un auglīgās mīlestības noslēpumu un tajā ir līdzdalīgi (sal. Ef 5, 32). Viņi palīdz viens otram sasniegt svētumu laulības dzīvē, bērnu pieņemšanā un audzināšanā, tā ka savā dzīves stāvoklī un kārtā viņiem Dieva tautā ir savas īpašās dāvanas (sal. 1 Kor 7, 7).^{^[21]} Proti, no laulāto savienības veidojas ģimene, kurā dzimst jauni sabiedrības locekļi, kas, pateicoties Svētā Gara žēlastībai, Kristības sakramentā kļūst par Dieva bērniem, lai Dieva tauta pastāvētu cauri gadsimtiem. Šajā sava veida mājas Baznīcā vecākiem ar vārdiem un piemēru jābūt savu bērnu pirmajiem ticības skolotājiem un jāatbalsta katra bērna aicinājums, īpaši aicinājums uz garīgo kārtu.

Apveltīti ar tik daudziem un tik iedarbīgiem pestīšanas līdzekļiem, visi Kristum ticīgie neatkarīgi no dzīves stāvokļa vai situācijas ir Dieva aicināti, katram ejot savu ceļu, uz svētumu, kas pilnīgā veidā piemīt Tēvam.

(Ticības apjausma [sensus fidei] un harismas kristīgajā tautā)

12. Svētā Dieva tauta ir līdzdalīga arī Kristus pravietiskajā sūtībā, sniedzot dzīvu liecību par Viņu, īpaši jau ar dzīvi ticībā un tuvākmīlestībā, un nesot Dievam slavas upuri – ar savām lūpām slavējot Viņa vārdu (sal. Ebr 13, 15). Viss ticīgo kopums, kas no Svētā ir saņēmis svaidījumu (sal. 1 Jņ 2, 20 un 27), nevar maldīties ticībā; šī īpašā dāvanu, kura tiem dota, tiek apliecināta ar pārdabisko ticības apjausmu, kas piemīt visai Dieva tautai kopumā, kad “no bīskapa līdz pat beidzamajam ticīgajam lajam”^{^[22]} ir vispārēja saskaņa ticības un tikumības jautājumos. Pateicoties šai ticības apjausmai, kuru uzmodina un uztur Patiesības Gars, Dieva tauta svētā Maģistērija vadībā un uzticīgi tam sekojot, pieņem ne vairs cilvēku vārdu, bet gan patiesu Dieva vārdu (sal. 1 Tes 2, 13); tā nesatricināmi turas pie ticības, kas reizi par visām reizēm ir nodota svētajiem (sal. Jūd 3), arvien dziļāk to izprot, pareizi spriežot, un pilnīgāk īsteno dzīvē.

Turklāt Svētais Gars ne vien ar sakramentu un kalpojumu starpniecību svētdara Dieva tautu, to vada un grezno ar tikumu rotu, bet, “piešķirdams katram, kā gribēdams” (1 Kor 12, 11), Viņš visu kārtu ticīgajiem dāvā arī īpašas žēlastības, ar kurām Viņš dara tos spējīgus un gatavus uzņemties dažādus uzdevumus un kalpot Baznīcas atjaunotnei un turpmākajai celšanai saskaņā ar vārdiem: “Ikvienam tiek dota Gara izpausme, lai nestu svētību.” (1 Kor 12, 7) Tā kā šīs harismas – vai tās būtu izcilākās vai pašas vienkāršākās un visizplatītākās – pirmām kārtām ir atbilstošas un piemērotas Baznīcas vajadzībām, tad tās jāpieņem ar prieku un pateicību. Taču nav vieglprātīgi jātiecas pēc ārkārtējām dāvanām un pašpaļāvīgi jācer, ka tieši tās nesīs augļus apustuliskajā darbā. Par šo dāvanu autentiskumu un pareizu izmantošanu jāspriež tiem, kuriem ar Baznīcas autoritāti tas pienākas un kuru uzdevums ir nevis slāpēt Garu, bet visu pārbaudīt un paturēt to, kas ir labs (sal. 1 Tes 5, 12 un 19–21).

(Vienīgā Dieva tauta – vispārēja jeb “katoliska”)

13. Visi cilvēki ir aicināti uz piederību Dieva tautai. Tāpēc šī tauta, paliekot viena un vienīga, ir aicināta izplatīties visā pasaulē un visos laikos, lai piepildītos Dieva nodoms, saskaņā ar kuru Viņš sākotnēji cilvēka dabu radīja vienotu un nolēma savus izklīdinātos bērnus beigās sapulcināt vienkopus (sal. Jņ 11, 52). Šī mērķa īstenošanai Dievs sūtīja savu Dēlu un iecēla Viņu par visa mantinieku (sal. Ebr 1, 2), lai Viņš visiem būtu Mācītājs, Karalis un Priesteris, jaunās un vispārējās Dieva bērnu tautas Galva. Visbeidzot, šajā nolūkā Viņš sūtīja sava Dēla Garu, Kungu un Atdzīvinātāju, kas visai Baznīcai, visiem ticīgajiem un ikvienam no tiem ir pamats viņu apvienošanās centienos un vienotībai apustuļu mācībā, kopībā, maizes laušanā un lūgšanās (sal. Apd 2, 42 gr.).

Tādējādi vienīgā Dieva tauta ir klātesoša visās zemes tautās, jo visās tautās tā rod savus pavalstniekus – tās Valstības pavalstniekus, kura pēc savas būtības ir nevis no šīs zemes, bet gan Debesīm. Visi ticīgie, lai gan izkaisīti pa visu pasauli, Svētajā Garā ir cieši vienoti, tā ka “tas, kurš dzīvo Romā, zina, ka Indijā dzīvojošie ir daļa no tā paša veseluma”^{^[23]}.

Bet, tā kā Kristus valstība nav no šīs pasaules (sal. Jņ 18, 36), Baznīca jeb Dieva tauta, to veidojot, nevienai tautai neatņem neko no tās laicīgajiem labumiem, bet, tieši otrādi, tā atbalsta un pieņem visu, kas spējās, ar kurām apveltītas tautas, to vērtībās un tradīcijās ir labs, un pieņemot to šķīstī, nostiprina un paaugstina. Jo tā atceras, ka tās uzdevums ir sapulcināt tautas ap Karali, kuram tās tika dotas mantojumā (sal. Ps 2, 8) un uz kura Pilsētu tās nes dāvanas un veltes (sal. Ps 71 [72], 10; Is 60, 4–7; Atkl 21, 24). Šī visaptverošā iezīme, kas rotā Dieva tautu, ir paša Kunga dāvana, pateicoties kurai katoliskā Baznīca sekmīgi un pastāvīgi tiecas atkalapvienot visu cilvēci un to, kas tai pieder, Kristus – Galvas – vadībā un Svētā Gara vienotībā.^{^[24]}

Šī katoliskuma spēkā atsevišķās daļas savos labumos dalās ar citām un ar visu Baznīcu, tā ka gan viss kopums, gan atsevišķās daļas pieaug, pateicoties savstarpējai vispārējai apmaiņai un kopīgajiem centieniem sasniegt pilnību vienotībā. Tādējādi Dieva tauta ir ne tikai veidota no dažādu tautu pārstāvjiem, bet arī ietver sevī dažādas kārtas. Tās locekļu vidū valda dažādība, kas rodas vai nu saistībā ar pienākumiem, jo daži pilda ordinēto kalpojumu savu brāļu labā, vai arī saistībā ar kārtu un noteiktu dzīvesveidu, jo daudzi, būdami piederīgi konsekrētās dzīves kopienām, tiecas pēc svētuma, ejot pa šaurāku ceļu, un ar savu paraugu uzmundrina brāļus. Tāpēc Baznīcas kopībā likumīgi pastāv vietējās Baznīcas ar to īpašajām tradīcijām, tomēr paliekot spēkā Pētera katedras primātam, kas ir šīs visaptverošās mīlestības kopības priekšgalā^{^[25]}, garantē atļauto dažādību un vienlaikus raugās, lai tā ne vien netraucētu vienotībai, bet gan tai kalpotu. Tāpēc, visbeidzot, starp dažādajām Baznīcas daļām pastāv ciešas kopības saites attiecībā uz garīgajām bagātībām, apustuliskajiem darbiniekiem un laicīgo palīdzību. Dieva tautas locekļi taču ir aicināti dalīties savos labumos, un uz ikvienu no Baznīcām tāpat attiecas apustuļa vārdi: “Kā katrs dāvanu saņēmis, tā lai piešķir citam kā labi daždažādas Dieva žēlastības dalītāji.” (1 Pēt 4, 10)

Tādējādi uz šo Dieva tautas katolisko vienotību, kas ir priekšvēstnese vispārējam mieram un to veicina, ir aicināti visi cilvēki; tai dažādos veidos ir piederīgi vai uz to tiek virzīti gan katoļticīgie, gan citi, kas tic Kristum, un, visbeidzot, visa cilvēce, jo Dieva žēlastība visus cilvēkus aicina uz pestīšanu.

(Katoļticīgie)

14. Svētais Koncils vispirms pievēršas ticīgajiem katoļiem. Pamatojoties uz Svētajiem Rakstiem un Tradīciju, tas māca, ka šī svētceļojošā Baznīca ir nepieciešama pestīšanai. Jo tikai Kristus ir pestīšanas Vidutājs un Ceļš, un Viņš mums ir klātesošs savā Miesā, kas ir Baznīca. Viņš pats mums skaidri mācīja par ticības un Kristības nepieciešamību (sal. Mk 16, 16; Jņ 3, 5), vienlaikus apliecinot to, cik nepieciešama ir Baznīca, kurā cilvēki ienāk pa Kristības durvīm. Tāpēc tie, kas atteiktos ienākt katoliskajā Baznīcā vai arī palikt tajā, labi zinādami, ka to kā nepieciešamu ir dibinājis Dievs ar Jēzus Kristus starpniecību, nevarēs tikt pestīti.

Baznīcas kopībai pilnīgi piederīgi ir tie, kas, saņēmuši Kristus Garu, pilnībā pieņem tās kārtību un visus tajā iedibinātos pestīšanas līdzekļus un kas turklāt, pateicoties saitēm, kuras veido ticības apliecināšana, sakramenti, Baznīcas pārvalde un vienotība, Baznīcas redzamajā kopībā ir vienoti ar Kristu, kas to vada ar pāvesta un bīskapu starpniecību. Tomēr piederība Baznīcai nenodrošina pestīšanu tiem, kuri, mīlestībā neizturot līdz galam, paliek Baznīcas klēpī vienīgi “ar miesu”, bet ne “ar sirdi”^{^[26]}. Lai visi Baznīcas bērni atceras to, ka viņu cildenais stāvoklis ir nevis viņu nopelns, bet gan īpaša Kristus žēlastība. Ja viņu domas, vārdi un darbi tai neatbildīs, tad viņi ne tikai netiks pestīti, bet gan bargāk tiesāti.^{^[27]}

Katehūmeni, kas, Svētā Gara mudināti, skaidri izsaka savu vēlēšanos tikt uzņemtiem Baznīcā, jau šī nodoma dēļ ir ar to vienoti, un Māte Baznīca savā mīlestībā un gādībā viņus jau uzņem kā savējos.

(Baznīcas saikne ar kristiešiem, kas nav katoļi)

15. Daudzu iemeslu dēļ Baznīca apzinās savu saistību ar tiem, kas, būdami kristīti, nes cēlo kristieša vārdu, taču neapliecina ticību visā tās pilnībā vai arī nesaglabā kopības vienotību ar Pētera pēcteci.^{^[28]} Daudzi no viņiem godā Svētos Rakstus kā savas ticības un dzīves normu, izrāda patiesu reliģisku dedzību, no visas sirds tic uz Dievu, visvareno Tēvu, un uz Kristu, Dieva Dēlu, Pestītāju^{^[29]}, saņem Kristības sakramenta zīmogu, kļūstot vienoti ar Kristu, turklāt atzīst un saņem savās Baznīcās vai ekleziālajās kopienās arī citus sakramentus. Daudziem no viņiem ir pat episkopāts, viņi svin Euharistiju un dievbijīgi godina Jaunavu, Dieva Māti.^{^[30]} Tam pievienojas kopība lūgšanās un citos garīgos labumos un jo īpaši patiesa vienotība Svētajā Garā, kas, apveltot tos ar savām žēlastībām un dāvanām, arī viņos darbojas ar savu svētdarošo spēku, bet dažiem no tiem ir devis spēku nebaidīties izliet savas asins. Tādējādi Gars visos Kristus mācekļos rosina vēlēšanos un aktivitāti, lai visi mierīgi tiektos uz vienotību vienā ganāmpulkā un viena Gana vadībā^{^[31]}, kā Kristus to ir noteicis. Šajā nodomā Māte Baznīca nemitīgi lūdzas, tā cer un darbojas, aicinot savus bērnus šķīstīties un atjaunoties, lai Kristus zīme Baznīcas vaigā atmirdzētu arvien skaidrāk.

(Baznīcas attiecības ar tiem, kas nav kristieši)

16. Visbeidzot, arī tie, kas vēl nav pieņēmuši Evaņģēliju, ir dažādos veidos saistīti ar Dieva tautu^{^[32]}. Vispirms jau tā tauta, kura ir saņēmusi derības un apsolījumus un no kuras pēc miesas ir cēlies Kristus (sal. Rom 9, 4–5), tauta, kas saistībā ar izredzētību ir ļoti mīlēta sentēvu dēļ, jo Dievs nenožēlo to, ka devis dāvanas un aicinājumu (sal. Rom 11, 28–29). Taču pestīšanas nodoms aptver arī tos, kas atzīst Radītāju, un vispirms tie ir musulmaņi, kuri, apliecinot Ābrahama ticību, kopā ar mums pielūdz vienīgo, žēlsirdīgo Dievu, kas tiesās cilvēkus Pēdējā dienā. Bet arī no tiem, kas meklē nepazīstamo Dievu pustumsā un tēlos, Dievs nav tālu, jo Viņš visiem dāvā dzīvību, elpu un visu citu (sal. Apd 17, 25–28) un, būdams Pestītājs, vēlas, lai visi cilvēki tiktu atpestīti (sal. 1 Tim 2, 4).

Jo tie, kas ne savas vainas dēļ nepazīst Kristus Evaņģēliju un Viņa Baznīcu, bet ar atvērtu sirdi meklē Dievu un žēlastības ietekmē, paklausot sirdsapziņas balsij, cenšas pildīt Viņa gribu, var sasniegt mūžīgo pestīšanu.^{^[33]} Dieva apredzība neliedz nepieciešamo palīdzību pestīšanas sasniegšanai tiem, kas, nebūdami pie tā vainīgi, vēl nav nonākuši līdz skaidrai Dieva atziņai, tomēr cenšas – un ne bez Dieva žēlastības atbalsta – dzīvot pēc taisnības. Jo visu, kas viņos ir labs un patiess, Baznīca uzskata par ceļa sagatavošanu Evaņģēlijam^{^[34]} un dāvanu, kuru sniedzis Tas, kurš apgaismo ikvienu cilvēku, lai viņš beidzot iegūtu dzīvību. Diemžēl bieži vien cilvēki, sātana maldināti, savos prātojumos ir nomaldījušies un Dieva patiesību apmainījuši pret meliem, kalpojot radībai, nevis Radītājam (sal. Rom 1, 21 un 25), vai arī, dzīvojot un mirstot šajā pasaulē bez Dieva, ir pakļauti galējam izmisumam. Tāpēc, lai vairotu Dieva godu un veicinātu visu cilvēku pestīšanu, Baznīca, atcerēdamās Kunga vārdus: “Sludiniet Evaņģēliju visām tautām” (Mk 16, 16), – visiem spēkiem cenšas atbalstīt misijas.

(Baznīcas misionārā iezīme)

17. Kā Dēlu sūtīja Tēvs, tā arī Viņš sūtīja apustuļus (sal. Jņ 20, 21), sacīdams: “Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un, lūk, es esmu ar jums visās dienas līdz pat pasaules beigām.” (Mt 28, 18–20) Šo svinīgo Kristus uzdevumu sludināt pestījošo patiesību Baznīca ir saņēmusi no apustuļiem, lai to pildītu, dodoties līdz pat zemes robežām (sal. Apd 1, 8). Tāpēc par saviem tā dara apustuļa vārdus: “Bēda man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!” (1 Kor 9, 16), un tāpēc tā nemitīgi turpina sūtīt Evaņģēlija sludinātājus, līdz jaunās Baznīcas tiks pilnīgi izveidotas un pašas spēs turpināt evaņģelizācijas darbu. Svētais Gars mudina Baznīcu līdzdarboties, lai līdz galam tiktu īstenota iecere, kāda bija Dievam, kas Kristu darīja par pestīšanas avotu visai pasaulei. Sludinot Evaņģēliju, Baznīca klausītājus sagatavo ticības pieņemšanai un apliecināšanai, tā viņus sagatavo Kristībai, izrauj no verdzības maldiem un iekļauj Kristū, lai, pateicoties mīlestībai, tie augtu, līdz sasniegs pilnību. Tās darbība ir vērsta uz to, lai viss labais, kas ticis iesēts cilvēku sirdī un domās vai tautu ritos un kultūrā, ne vien nezustu, bet gan tiktu dziedināts, paaugstināts un pilnveidots Dieva godam, sātana apkaunošanai un cilvēka svētlaimei. Ikvienam Kristus māceklim ir pienākums sniegt savu ieguldījumu ticības sēšanā.^{^[35]} Taču, ja kristīt ticīgos var jebkurš, tad vienīgi priesteriem pienākas celt Mistisko Miesu ar euharistisko Upuri, izpildot vārdus, kurus Dievs ir teicis ar pravieša starpniecību: “No saules lēkta līdz tās rietam mans vārds būs lielā cieņā starp tautām, un visās malās manu vārdu godinās ar vīraku un tīru upuri.” (Mal 1, 11)^{^[36]} Tādējādi Baznīca vienlaikus lūdzas un strādā, lai pasaule visā pilnībā tiktu pārveidota par Dieva tautu, Kunga Miesu un Svētā Gara templi un lai Kristū, kas ir visu Galva, Visuma Radītājam un Tēvam tiktu veltīts viss gods un slava.

III NODAĻA

BAZNĪCAS HIERARHISKĀ STRUKTŪRA, ĪPAŠI EPISKOPĀTS

(Ievads)

18. Lai Dieva tauta tiktu ganīta un kļūtu arvien lielāka, Kungs Kristus savā Baznīcā ir iedibinājis dažādus kalpojumus visas Miesas labā. Jo ordinētie kalpotāji, kuriem piešķirta svētvara, kalpo saviem brāļiem, lai visi, kas ir piederīgi Dieva tautai un kam tādējādi piemīt patiesa kristīgā cieņa, brīvi un organizēti tiecoties uz vienu un to pašu mērķi, sasniegtu pestīšanu.

Šis svētais Koncils, sekodams Vatikāna I koncila pēdās, kopā ar to māca un pasludina, ka Jēzus Kristus, mūžīgais Gans, ir nodibinājis svēto Baznīcu, sūtīdams apustuļus, kā Viņu pašu bija sūtījis Tēvs (sal. Jņ 20, 21), un ir vēlējies, lai apustuļu pēcteči, tas ir, bīskapi, būtu Viņa Baznīcas gani līdz laiku beigām. Bet, lai šis episkopāts būtu viens un nedalīts, Kristus vietu apustuļu priekšgalā paredzēja svētīgajam Pēterim un viņā iedibināja pastāvīgu un redzamu sākumu un pamatu vienotībai ticībā un kopībā^{^[37]}.

Šo doktrīnu par Romas pāvesta svētā primāta iedibināšanu, nepārtrauktību, nozīmi un jēgu un par viņa maģistērija nemaldīgumu svētais Koncils no jauna piedāvā visiem ticīgajiem kā drošu ticības patiesību. Turklāt, turpinot iesākto darbu, tas ir lēmis visiem pasludināt un izskaidrot doktrīnu par bīskapiem – apustuļu pēctečiem –, kuri kopā ar Pētera pēcteci – Kristus vikāru^{^[38]} un visas Baznīcas redzamo galvu – pārvalda dzīvā Dieva namu.

(Divpadsmit apustuļu iecelšana)

19. Pielūdzis Tēvu un aicinājis pie sevis tos, kurus pats vēlējās, Kungs Jēzus divpadsmit no tiem izvēlējās, lai tie būtu kopā ar Viņu un lai Viņš tos sūtītu sludināt Dieva valstību (sal. Mk 3, 13–16; Mt 10, 1–2). Šos apustuļus (sal. Lk 6, 13) Viņš apvienoja, izveidojot kolēģiju jeb pastāvīgu apvienību (coetus), un par tās galvu iecēla Pēteri, ko izvēlējās no viņu vidus (sal. Jņ 21, 15–17).

Viņš tos sūtīja vispirms pie Izraēļa dēliem, bet vēlāk – pie visām tautām (sal. Rom 1, 16), lai, būdami līdzdalīgi Viņa varā, tie visas tautas darītu par Viņa mācekļiem, tās svētdarītu un vadītu (sal. Mt 28, 16–20; Mk 16, 15; Lk 24, 45–48; Jņ 20, 21–23), tādējādi izplatītu Baznīcu un, kalpojot Kunga vadībā, ganītu to visos laikos līdz pat pasaules galam (sal. Mt 28, 20). Šīs sūtības pilnīgu apstiprinājumu viņi saņēma Vasarsvētku dienā (sal. Apd 2, 1–26) saskaņā ar Kunga apsolījumu: “Jūs saņemsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsiet mani liecinieki kā Jeruzalemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pat zemes robežām.” (Apd 1, 8) Visur sludinot Evaņģēliju (sal. Mk 16, 20), ko klausītāji pieņem, pateicoties Svētā Gara darbībai, apustuļi sapulcina vispārējo Baznīcu, kuru Kungs ir dibinājis uz apustuļu pamata un cēlis uz svētā Pētera – viņu priekšstāvja –, bet kuras stūrakmens ir pats Jēzus Kristus (sal. Atkl 21, 14; Mt 16, 18; Ef 2, 20).^{^[39]}

(Bīskapi – apustuļu pēcteči)

20. Šī dievišķā sūtība, ko Jēzus uzticēja apustuļiem, turpināsies līdz laiku beigām (sal. Mt 28, 20), jo Evaņģēlijs, kas tiem jānodod tālāk, uz visiem laikiem ir visas Baznīcas dzīves pamats. Tāpēc apustuļi šajā hierarhiski organizētajā sabiedrībā ir parūpējušies par to, lai ieceltu sev pēctečus.

Viņiem ne vien bija dažādi palīgi kalpojuma veikšanā^{^[40]}, bet, lai tiem uzticētā sūtība turpinātos arī pēc viņu nāves, apustuļi saviem tiešajiem līdzstrādniekiem līdzīgi kā testamentu nodeva pienākumu turpināt un nostiprināt viņu iesākto darbu^{^[41]}, uzticot tiem visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars bija viņus iecēlis par Dieva Baznīcas ganiem (Apd 20, 28). Tātad viņi iecēla šādus vīrus un noteica kārtību, lai pēc viņu nāves citi pārbaudīti vīri pārņemtu viņu kalpojumu.^{^[42]} Šo dažādo kalpojumu vidū, kas Baznīcā tiek veikti kopš pirmsākumiem, galveno vietu saskaņā ar Tradīciju ieņem to kalpojums, kuri, iecelti bīskapu amatā atbilstoši nepārtrauktai pēctecībai, kas pastāv kopš pirmsākumiem^{^[43]}, nodod tālāk apustulisko sēklu.^{^[44]} Tādējādi, kā liecina svētais Irenejs, ar to cilvēku starpniecību, kurus apustuļi ir iecēluši par bīskapiem, un viņu pēctečiem līdz pat mūsdienām visā pasaulē izpaužas^{^[45]} un saglabājas^{^[46]} apustuļu tradīcija.

Tātad bīskapi ir saņēmuši kalpojumu kopienai, lai to veiktu kopā ar saviem palīgiem – prezbiteriem un diakoniem^{^[47]}, Dieva vietā būdami priekšgalā ganāmpulkam^{^[48]}, kura gani viņi ir, kā doktrīnas mācītāji, svētā kulta priesteri un Baznīcas pārvaldīšanas kalpotāji.^{^[49]} Tāpat kā nepārtraukti pastāv amats, kuru Kungs personiski uzticēja Pēterim, pirmajam no apustuļiem, un kurš ir nododams tālāk viņa pēctečiem, tā turpina pastāvēt arī apustuļu amats būt par Baznīcas ganiem, un tā nepārtrauktība jānodrošina svētajai bīskapu kārtai^{^[50]}. Tāpēc svētais Koncils māca, ka saskaņā ar dievišķo iedibinājumu bīskapi, būdami Baznīcas gani, ir apustuļu pēcteči^{^[51]}. Tātad tie, kuri klausa viņus, klausa Kristum, bet tie, kuri atmet viņus, atmet Kristu un To, kas Kristu ir sūtījis (sal. Lk 10,16).^{^[52]}

(Episkopāta sakramentalitāte)

21. Tātad bīskapu personā – viņu palīgi ir prezbiteri – ticīgo vidū ir klātesošs Kungs Jēzus Kristus, Augstais Priesteris. Sēdēdams pie Dieva Tēva labās rokas, Viņš neliedz savu klātbūtni bīskapu saimei^{^[53]}, bet vispirms jau ar viņu godpilnā kalpojuma starpniecību sludina Dieva Vārdu visām tautām un nemitīgi administrē ticīgajiem sakramentus. Ar viņu tēvišķo gādību (sal. 1 Kor 4, 15) Kristus savai Miesai pievieno jaunus locekļus, tiem atdzimstot no augšienes. Visbeidzot, ar viņu gudrību un apdomību Kristus vada un virza Jaunās Derības tautu tās svētceļojumā uz mūžīgo svētlaimi. Kunga ganāmpulka vadīšanai izraudzītie gani ir Kristus kalpi un Dieva noslēpumu pārvaldnieki (sal. 1 Kor 4, 1), kuriem ir uzticēts liecināt par Dieva žēlastības Evaņģēliju (sal. Rom 15, 16; Apd 20, 24) un kalpot Garam un taisnībai godībā (sal. 2 Kor 3, 8–9).

Lai šie lielie uzdevumi tiktu izpildīti, Kristus apustuļus apveltīja ar īpašu Svētā Gara izliešanu, Garam nonākot pār viņiem (sal. Apd 1, 8; 2,4; Jņ 20, 22–23), un savukārt viņi saviem palīgiem ar roku uzlikšanu nodeva tālāk šo garīgo dāvanu (sal. 1 Tim 4, 14; 2 Tim 1, 6–7), kura ir nonākusi līdz mums bīskapu konsekrācijā.^{^[54]} Tāpēc svētais Koncils māca, ka bīskapa konsekrācijā tiek piešķirta Ordinācijas sakramenta pilnība, kuru gan Baznīcas liturģiskā tradīcija, gan svētie Baznīcas tēvi sauc par augstāko priesterību jeb svētā kalpojuma pilnību.^{^[55]} Līdz ar svētdarīšanas uzdevumu bīskapa konsekrācija ietver arī uzdevumu mācīt un vadīt, kas tomēr pēc savas būtības var tikt īstenots vienīgi hierarhiskā vienotībā ar kolēģijas galvu un tās locekļiem. Tradīcija, kas pirmām kārtām izpaužas gan Austrumu, gan Rietumu Baznīcas liturģiskajos ritos un praksē, skaidri liecina – ar roku uzlikšanu un konsekrācijas vārdiem bīskapiem tiek dāvāta Svētā Gara žēlastība^{^[56]} un viņi tiek apzīmogoti ar svētu zīmogu^{^[57]} tādā veidā, ka tie izcilā un redzamā veidā ieņem paša Kristus – Mācītāja, Gana un Priestera – vietu un darbojas Viņa personā.^{^[58]} Bīskapiem pienākas ar Ordinācijas sakramentu ievadīt bīskapu kolēģijā jaunizvēlētos locekļus.

(Bīskapu kolēģija un tās vadītājs)

22. Tāpat kā saskaņā ar Kunga iedibināto kārtību svētais Pēteris un citi apustuļi veido vienu apustulisko kolēģiju, tā arī Romas pāvests – Pētera pēctecis – un bīskapi, apustuļu pēcteči, ir savstarpēji vienoti. Jau sensenā kārtība noteica to, ka iesvētītie bīskapi bija cieši vienoti gan cits ar citu, gan ar Romas bīskapu, uzturot vienotības, mīlestības un miera saikni^{^[59]}, kā arī sasauca koncilus^{^[60]}, kuros svarīgākos jautājumus risināja kopīgi^{^[61]}, pieņemot lēmumu pēc tam, kad bija apsvērti daudzu dalībnieku viedokļi^{^[62]}, – tas viss apliecina to, ka episkopātam raksturīga koleģialitāte. To skaidri apstiprina arī gadsimtu gaitā notikušie ekumeniskie koncili. Uz to norāda arī jau senatnē ieviesusies prakse aicināt vairākus bīskapus piedalīties jaunizvēlēto iecelšanā augstākajam priestera kalpojumam. Par bīskapu kārtas locekli kandidāts kļūst sakramentālās iesvētīšanas spēkā un hierarhiskajā vienotībā ar bīskapu kolēģijas vadītāju un tās locekļiem.

Taču bīskapu kolēģijai autoritāte ir vienīgi tad, ja to saprot vienotībā ar Romas pāvestu, Pētera pēcteci, kā tās vadītāju un ja pilnībā ir saglabāts viņa primāts pār visiem – kā ganiem, tā ticīgajiem. Jo Romas pāvestam kā Kristus vietniekam un visas Baznīcas virsganam ir pilnīga, augstākā un vispārējā vara, ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi īstenot. Bīskapu kārtai, kura ir apustuļu kolēģijas pēctece mācīšanā un pastorālajā vadībā un kurā tādējādi turpina pastāvēt apustuļu kolēģija, vienotībā ar Romas bīskapu, tās galvu, taču nekad bez viņa, ir augstākā un pilnīgā vara pār Baznīcu.^{^[63]} Taču šo varu tā drīkst īstenot tikai ar Romas bīskapa piekrišanu. Vienīgi Sīmani Kungs darīja par savas Baznīcas klinti un tās atslēgu turētāju (sal. Mt 16, 18–19) un iecēla par visa sava ganāmpulka ganu (sal. Jņ 21, 15 u. s.). Taču Pēterim dotā vara atraisīt un saistīt (Mt 16, 19) neapšaubāmi tika piešķirta arī apustuļu kolēģijai, kas ir vienota ar savu vadītāju (Mt 18, 18; 28, 16–20).^{^[64]} Šī kolēģija, kuras sastāvā ir daudzi locekļi, izsaka to, ka Dieva tauta ir daudzveidīga un ietver visus, savukārt tas, ka tai ir viens vadītājs, apliecina Kristus ganāmpulka vienotību. Šajā kolēģijā bīskapi, uzticīgi ievērojot kolēģijas galvas primātu un augstāko autoritāti, īsteno episkopālo varu gan savu ticīgo, gan visas Baznīcas labā, savukārt Svētais Gars nemitīgi nostiprina tās organisko struktūru un saskaņu. Bīskapu kolēģija tai piemītošo augstāko varu pār vispārējo Baznīcu svinīgi īsteno vispārējā jeb ekumeniskajā koncilā. Ekumeniskais koncils nevar notikt, ja Pētera pēctecis to nav apstiprinājis vai vismaz akceptējis. Turklāt šādus koncilus sasaukt, vadīt un apstiprināt ir Romas bīskapa prerogatīva.^{^[65]} Šo koleģiālo varu vienotībā ar pāvestu var īstenot arī tie bīskapi, kas dzīvo dažādās pasaules malās, ja kolēģijas galva viņus aicina uz koleģiālu darbību vai vismaz atzīst par labu esam vai bez ierobežojumiem akceptē šo pa visu pasauli izkaisīto bīskapu kopīgo darbību, lai tādējādi tā kļūtu patiesi koleģiāla.

(Attiecības bīskapu kolēģijā)

23. Koleģiālā vienotība atklājas arī ikviena bīskapa savstarpējās attiecībās ar vietējām Baznīcām un vispārējo Baznīcu. Romas pāvests kā Pētera pēctecis ir pastāvīgs un redzams gan bīskapu, gan daudzo ticīgo vienotības princips un pamats.^{^[66]} Savukārt ikviens bīskaps ir vietējās Baznīcas vienotības redzamais princips un pamats^{^[67]}; vietējās Baznīcas ir veidotas pēc vispārējās Baznīcas parauga. Tajās pastāv viena vienīgā katoliskā Baznīca, un tās šo Baznīcu veido.^{^[68]} Tāpēc katrs no bīskapiem pārstāv savu Baznīcu, un visi bīskapi kopā ar pāvestu pārstāv vispārējo Baznīcu, un starp viņiem pastāv miera, mīlestības un vienotības saikne.

Ikviens no bīskapiem, vadot vietējo Baznīcu, īsteno savu pastorālo autoritāti viņam uzticētajā Dieva tautas daļā, bet ne citās vietējās Baznīcās un ne pār visu vispārējo Baznīcu. Taču kā bīskapu kolēģijas locekļiem un likumīgiem apustuļu pēctečiem saskaņā ar Kristus iedibinājumu un pavēli tiem ir pienākums rūpēties par vispārējo Baznīcu tādā veidā^{^[69]}, kas, kaut arī neizpaužas jurisdikcijā, tomēr ievērojami sekmē vispārējās Baznīcas labumu. Visiem bīskapiem taču ir pienākums stiprināt un sargāt ticības vienotību un visas Baznīcas kopējo kārtību, ieaudzināt ticīgajos mīlestību pret visu Kristus Mistisko Miesu, īpaši pret tiem locekļiem, kas ir nabadzīgi, kas cieš vai tiek vajāti taisnības dēļ (sal. Mt 5, 10). Visbeidzot, viņiem ir jāatbalsta visai Baznīcai kopīgās aktivitātes, jo īpaši jau tādēļ, lai vairotu ticību un lai patiesības pilnības gaisma atmirdzētu pār visiem cilvēkiem. Turklāt, pienācīgi vadot savu Baznīcu kā vispārējās Baznīcas daļu, bīskapi sniedz savu ieguldījumu visas Mistiskās Miesas labā, un tā taču ir arī visu Baznīcu Miesa.^{^[70]}

Rūpes par Evaņģēlija sludināšanu visā pasaulē attiecas uz visu Baznīcas ganu kārtu, ko Kristus ir pilnvarojis, uzliekot viņiem kopēju pienākumu, kā to jau pāvests Celestīns bija norādījis Efesas koncila tēviem.^{^[71]} Tāpēc ikvienam bīskapam, cik vien tas viņam iespējams saistībā ar savu paša pienākumu izpildi, ir jāsadarbojas ar citiem bīskapiem un ar Pētera pēcteci, kam īpašā veidā uzticēts svarīgais uzdevums izplatīt kristīgo vārdu.^{^[72]} Tāpēc viņiem visi spēki jāveltī tam, lai misiju zemes nodrošinātu ar pļaujas laukā nepieciešamajiem strādniekiem un sniegtu tām kā garīgu, tā arī materiālu palīdzību gan paši personiski, gan veicinot ticīgo dedzīgu līdzdalību. Visbeidzot, lai bīskapi, sekojot senās Baznīcas godājamam paraugam, vispārējā mīlestības vienotībā labprāt palīdz citām Baznīcām, it īpaši tuvākajām.

Saskaņā ar Dieva apredzību dažādās Baznīcas, kuras dažādās vietās ir nodibinājuši apustuļi un viņu pēcteči, laika gaitā apvienojās vairākās organiski saistītās grupās, kurām, saglabājot neskartu ticības vienotību un vispārējās Baznīcas vienoto dievišķo iekārtu, ir sava kārtība, liturģiskā prakse un teoloģiskais un garīgais mantojums. Dažas no tām, proti, senās patriarhālās Baznīcas, kalpojušas, tā teikt, kā ticības “matricas” un radījušas jaunas Baznīcas kā savas meitas, ar kurām tās līdz pat mūsdienām ir vienotas visciešākajām mīlestības saitēm gan sakramentālajā dzīvē, gan savstarpēji respektējot tiesības un pienākumus.^{^[73]} Šī vienotības gara caurstrāvotā vietējo Baznīcu daudzveidība vēl spilgtāk izceļ nedalāmās Baznīcas katoliskumu. Līdzīgi arī bīskapu konferences mūsdienās daudzveidīgi un auglīgi var veicināt konkrētu koleģiālā gara īstenošanos.

(Bīskapu kalpojums)

24. Bīskapi, būdami apustuļu pēcteči, no Kunga, kam dota visa vara Debesīs un virs zemes, saņem sūtību mācīt visas tautas un sludināt Evaņģēliju visai radībai, lai visi cilvēki caur ticību, Kristību un baušļu pildīšanu iegūtu pestīšanu (sal. Mt 28, 18; Mk 16, 15–16; Apd 26, 17 u. s.). Lai šī sūtība tiktu īstenota, Kungs Kristus apustuļiem apsolīja Svēto Garu un Vasarsvētku dienā To sūtīja no debesīm, lai Viņa spēkā tie būtu Kristus liecinieki visām tautām un valdniekiem līdz pat zemes robežām (sal. Apd 1, 8; 2, 1 u. s.; 9, 15). Bet šis pienākums, kuru Kungs ir uzticējis savas tautas ganiem, ir patiesa kalpošana, kas Svētajos Rakstos zīmīgi tiek saukta par “diakoniju”, t. i., “kalpojumu” (sal. Apd 1, 17. 25; 21, 19; Rom 11, 13; 1 Tim 1, 12).

Kanoniskā sūtība bīskapiem var tikt dota vai nu saskaņā ar likumīgām paražām, kuras Baznīcas augstākā un vispārējā vara nav atcēlusi, vai saskaņā ar likumiem, kurus šī vara ir izdevusi vai atzinusi, vai arī tieši ar Pētera pēcteča starpniecību, un, ja viņš iebilst vai atsaka apustulisko vienotību, tad bīskapi nevar stāties amatā.^{^[74]}

(Bīskapu pienākums mācīt)

25. Viens no bīskapu pamatpienākumiem ir Evaņģēlija sludināšana^{^[75]}, jo bīskapi ir ticības vēstneši, kas ved pie Kristus jaunus mācekļus, un autentiski, t. i., Kristus pilnvaroti, mācītāji. Tautai, kas tiem uzticēta, viņi sludina ticības patiesības, kuras jāpieņem un jāīsteno dzīvē, un skaidro tās Svētā Gara gaismā, izceļot no Atklāsmes dārgumu krātuves jaunas un vecas lietas (sal. Mt 13, 52). Viņi rūpējas par to, lai ticība nestu augļus, un sargā savu ganāmpulku no maldiem, kas to apdraud (sal. 2 Tim 4, 1–4). Bīskapiem, kas māca vienotībā ar Romas pāvestu, pienākas vispārēja cieņa kā dievišķās un katoliskās patiesības lieciniekiem, savukārt ticīgajiem jāpieņem savu bīskapu spriedums ticības un morāles jautājumos, kas izteikts Kristus vārdā, un tas jāievēro reliģiskās paklausības garā. Taču šī gribas un prāta reliģiskā paklausība īpašā veidā pienākas Romas pāvesta autentiskajai mācīšanas varai, turklāt arī tad, kad viņš nerunā ex cathedra. Tas nozīmē to, ka ticīgajiem ir pienākums godbijīgi atzīt Romas pāvesta augstāko mācīšanas varu un viņa spriedumus patiesi ievērot saskaņā ar viņa paustajiem uzskatiem un gribu, – to, kādi tie ir, var secināt vai nu no dokumentu veida, vai no tā, ka attiecīgā doktrīna tiek atkārtoti izklāstīta, vai arī no izteiksmes veida.

Kaut arī bīskapiem katram atsevišķi nepiemīt nemaldības prerogatīva, taču tad, ja viņi, pat būdami izkaisīti visā pasaulē, taču paliekot vienoti cits ar citu un ar Pētera pēcteci, sniedz autentisku mācību ticības un morāles jautājumos un ir vienisprātis saistībā ar kāda sprieduma galīgu atzīšanu par patiesu, viņi nemaldīgi pauž Kristus mācību.^{^[76]} Vēl skaidrāk tas izpaužas tad, kad, sapulcināti ekumeniskajā koncilā, ticības un morāles jautājumos viņi ir visas Baznīcas mācītāji un tiesneši, kuru apgalvojumi jāpieņem ticības paklausībā.^{^[77]}

Šī nemaldība, ar kuru dievišķais Pestītājs ir vēlējies apveltīt savu Baznīcu ticības un morāles doktrīnas noteikšanā, sniedzas tikpat tālu, cik dievišķās Atklāsmes mantojums, kas ir svēti jāglabā un uzticīgi jāizklāsta. Ar šo nemaldīgumu sava amata spēkā ir apveltīts Romas pāvests, bīskapu kolēģijas galva, kad viņš kā visu Kristum ticīgo virsgans un mācītājs, stiprinot savus brāļus ticībā (sal. Lk 22, 32), kādu ticības vai morāles doktrīnu pasludina ar galīgu aktu.^{^[78]} Tāpēc viņa noteiktie apgalvojumi ir neapstrīdami paši par sevi, nevis Baznīcas piekrišanas dēļ, jo tie tiek pasludināti, līdzdarbojoties Svētajam Garam, kas viņam svētā Pētera personā tika apsolīts, un tādējādi tiem nav vajadzīgs citu apstiprinājums, kā arī tie nav pārsūdzami, tos nododot citu spriedumam. Jo tādos gadījumos Romas pāvests pieņem lēmumu nevis kā privāta persona, bet gan izklāsta vai aizstāv katoliskās ticības doktrīnu kā vispārējās Baznīcas augstākais mācītājs, kam īpašā veidā piemīt pašas Baznīcas nemaldības harisma.^{^[79]} Baznīcai apsolītā nemaldība piemīt arī bīskapu kolēģijai, kad tā vienotībā ar Pētera pēcteci pilda savu augstākā maģistērija funkciju. Šādiem lēmumiem nekad nevar tikt liegta Baznīcas piekrišana, pateicoties Svētā Gara darbībai, – Svētais Gars sargā un virza uz ticības vienotību visu Kristus ganāmpulku.^{^[80]}

Kad Romas pāvests vai bīskapu kolēģija kopā ar viņu nonāk līdz galīgajam lēmumam, tad viņi to pieņem saskaņā ar Atklāsmi, kura visiem jāņem vērā un ar kuru viss jāsaskaņo, Atklāsmi, kura integrāli ir nodota tālāk rakstveidā vai Tradīcijas veidā, ko nodrošina likumīgā bīskapu pēctecība un vispirms jau paša Romas pāvesta gādība, Atklāsmi, kura Baznīcā tiek svēti glabāta un uzticīgi izklāstīta Patiesības Gara gaismā.^{^[81]} Lai Atklāsme tiktu pienācīgi pētīta un pareizi sludināta, Romas pāvests un bīskapi atbilstoši savam pienākumam un atkarībā no jautājuma nozīmīguma rūpīgi strādā, izmantojot tam piemērotus līdzekļus.^{^[82]} Taču nekādu jaunu publisku atklāsmi kā piederīgu ticības dievišķajam mantojumam viņi nesaņem.^{^[83]}

(Bīskapu uzdevums svētdarīt Dieva tautu)

26. Bīskaps, saņēmis Ordinācijas sakramenta pilnību, ir “augstākās priesteriskās žēlastības dalītājs”^{^[84]}, īpaši Euharistijā, kuru viņš upurē pats vai nodrošina, lai tā tiktu upurēta,^{^[85]} un pateicoties kurai Baznīca nemitīgi dzīvo un aug. Šī Kristus Baznīca ir patiesi klātesoša visās likumīgās vietējās ticīgo kopienās, kuras, būdamas vienotas ar saviem ganiem, Jaunajā Derībā arī tiek sauktas par Baznīcām.^{^[86]} Ikviena no tām savā teritorijā ir jaunā tauta, ko Dievs ir aicinājis Svētā Gara spēkā un lielā paļāvībā (sal. 1 Tes 1, 5). Tajās Kristus Evaņģēlija sludināšana sapulcina ticīgos, un tajās tiek svinēts Kunga Pēdējo vakariņu noslēpums, “lai, baudot Kunga Miesu un Asinis, brālības saites stiprinātos vienotībā”.^{^[87]} Ikviena altāra kopība bīskapa svētā kalpojuma vadībā^{^[88]} simbolizē to mīlestību un “Mistiskās Miesas vienotību, bez kuras nebūtu iespējama pestīšana”.^{^[89]} Šajās kopienās, lai gan bieži tās ir nelielas un nabadzīgas vai arī atrodas tālu prom no citām, ir klātesošs Kristus, kura spēkā izveidojas viena, svēta, katoliska un apustuliska Baznīca^{^[90]}. Jo “līdzdalība Kristus Miesā un Asinīs mūs pārveido tajā, ko mēs saņemam”.^{^[91]}

Ikviena likumīga Euharistijas svinēšana notiek bīskapa vadībā – bīskapam ir uzticēts pienākums veltīt dievišķajai Majestātei kristīgās reliģijas kultu un to vadīt saskaņā ar Kunga baušļiem un Baznīcas likumiem, kuri diecēzei tiek precizēti pēc bīskapa īpaša sprieduma.

Tādējādi, lūdzoties par tautu un strādājot tās labā, bīskapi daudzos veidos un pārpilnībā smeļas no Kristus svētuma pilnības. Kalpojot ar vārdu, viņi ticīgajiem sniedz Dieva spēku pestīšanai (sal. Rom 1, 16), un ar sakramentiem, kuru pienācīgu un auglīgu sniegšanu viņi vada ar savu autoritāti, ticīgos svētdara^{^[92]}. Viņi nosaka Kristības sakramenta piešķiršanu, kurā tiek saņemta līdzdalība Kristus karaliskajā priesterībā. Viņi ir Iestiprināšanas sakramenta pirmizpildītāji, Ordinācijas sakramenta piešķīrēji un gandarīšanas kārtības noteicēji. Viņi nemitējas aicināt un mācīt savu tautu ar ticību un cieņu piedalīties liturģijā, īpaši Svētajā Misē. Visbeidzot viņiem ir jābūt par labu paraugu tiem, kurus vada, savā rīcībā izvairoties no visa ļaunā un atbilstoši iespējām ar Dieva palīdzību tiecoties pēc labā, lai kopā ar tiem uzticēto ganāmpulku sasniegtu mūžīgo dzīvi.^{^[93]}

(Bīskapu uzdevums vadīt Baznīcu)

27. Bīskapi vada tiem uzticētās vietējās Baznīcas kā Kristus vietnieki un sūtņi^{^[94]} ar saviem padomiem, pamudinājumiem un paraugu, kā arī ar savu autoritāti un svētvaru, kuru viņi lieto vienīgi tam, lai audzinātu savu ganāmpulku patiesībā un svētumā, atceroties, ka lielākajam ir jābūt kā mazākajam, bet priekšniekam – kā kalpam (sal. Lk 22, 26–27). Šī vara, kuru viņi personiski īsteno Kristus vārdā, ir atbilstoša, parasta un tieša, kaut gan tās īstenošana pēdējā instancē ir pakļauta augstākajai Baznīcas autoritātei un var tikt savā ziņā ierobežota par labu Baznīcai un ticīgajiem. Šīs varas spēkā bīskapiem Dieva priekšā ir svētas tiesības un pienākums izdot likumus sev pakļautajiem, spriest tiesu un noteikt visu, kas attiecas uz kulta un apustulāta kārtību.

Bīskapiem ir pilnībā uzticēts pastorālais kalpojums, tas ir, pastāvīgas un ikdienišķas rūpes par savām avīm. Viņi nav jāuzskata par Romas pāvesta vikāriem, jo rīkojas saskaņā ar sev atbilstošo varu un ir patiesi to tautu priekšstāvji, kuras vada.^{^[95]} Tāpēc augstākā un vispārējā vara viņu varu nevājina, bet, tieši otrādi, nostiprina, spēcina un aizstāv^{^[96]}, jo Svētais Gars saglabā neskartu to pārvaldes formu, kuru Kungs Kristus ir iedibinājis savā Baznīcā.

Bīskapam, kuru Tēvs ir sūtījis pārvaldīt Viņa namu, lai acu priekšā vienmēr kā paraugs ir Labais Gans, kas nāca nevis tādēļ, lai Viņam kalpotu, bet lai kalpotu pats (sal. Mt 20, 28; Mk 10, 45) un atdot dzīvību par savām avīm (sal. Jņ 10, 11). Izraudzīts no cilvēku vidus un vājuma apņemts, viņš spēj just līdzi tiem, kas nezina un ir nomaldījušies (sal. Ebr 5, 1–2). Lai viņš neatsakās uzklausīt savus padotos, rūpējoties par tiem kā par saviem bērniem un mudinot centīgi sadarboties ar viņu. Būdams atbildīgs par viņu dvēseli Dieva priekšā (sal. Ebr 13, 17), lai bīskaps ar lūgšanu, sludināšanu un visiem tuvākmīlestības darbiem rūpējas par viņiem, kā arī par tiem, kas vēl nav piederīgi vienīgajam ganāmpulkam, bet kuri viņam jāuzskata par sev uzticētiem Kungā. Līdzīgi apustulim Pāvilam, būdams visu parādnieks, lai viņš ir gatavs sludināt Evaņģēliju visiem (sal. Rom 1, 14–15) un mudināt savus ticīgos uz apustulisko un misionāro darbību. Savukārt ticīgajiem jābūt vienotiem ar savu bīskapu, tāpat kā Baznīca ir vienota ar Jēzu Kristu un Jēzus Kristus – ar Tēvu, lai viss nonāktu saskaņā, pateicoties vienotībai^{^[97]}, un pilnīgāk kalpotu Dieva godam (sal. 2 Kor 4, 15).

(Priesteri)

28. Kristus, kuru Tēvs svētīja un sūtīja pasaulē (sal. Jņ 10, 36), ar savu apustuļu starpniecību ir darījis viņu pēctečus, proti, bīskapus, par savas konsekrācijas un sūtības līdzdalībniekiem.^{^[98]} Bīskapi sava kalpojuma uzdevumu ir likumīgi nodevuši tālāk dažādās pakāpēs un dažādiem Baznīcas locekļiem. Tādējādi Dieva iedibināto ekleziālo kalpojumu dažādās ordinētās pakāpēs veic tie, kurus jau no seniem laikiem sauc par bīskapiem, prezbiteriem un diakoniem.^{^[99]} Kaut arī prezbiteri nav saņēmuši augstāko priesterības pakāpi un savas varas īstenošanā ir atkarīgi no bīskapiem, viņi ar tiem ir vienoti priesteriskajā cieņā^{^[100]} un kā patiesi Jaunās Derības priesteri Ordinācijas sakramenta spēkā^{^[101]} līdzīgi Kristum, augstajam un mūžīgajam Priesterim (sal. Ebr 5, 1–10; 7, 24; 9, 11–28), ir konsekrēti Evaņģēlija sludināšanai, ticīgo ganīšanai un dievišķā kulta svinēšanai.^{^[102]} Atbilstoši savai kalpošanas pakāpei būdami līdzdalīgi Kristus, vienīgā Vidutāja, (sal. 1 Tim 2, 5) kalpojumā, viņi sludina visiem Dieva Vārdu. Savu svēto pienākumu priesteri visaugstākajā pakāpē pilda euharistiskajā dievkalpojumā jeb svētsapulcē, kur, darbodamies Kristus personā^{^[103]} un sludinādami Viņa noslēpumu, priesteri ticīgo lūgumus pievieno Tā upurim, kas ir viņu Galva, un līdz pat Kunga otrreizējai atnākšanai (sal. 1 Kor 11, 26) Svētajā Misē dara klātesošu un iedarbīgu Jaunās Derības vienīgo upuri, kurā Kristus reizi par visām reizēm kā nevainīgu Upuri upurēja Tēvam pats sevi (sal. Ebr 9, 11–28).^{^[104]} Kalpojot ticīgajiem, kuri gandara un ir slimi, viņi veic izlīgšanas un mierinājuma kalpojumu un upurē Dievam Tēvam ticīgo vajadzības un lūgšanas (sal. Ebr 5, 1–4). Atbilstoši savām pilnvarām veicot Kristus – Gana un Galvas – kalpojumu^{^[105]}, viņi pulcina Dieva saimi kā brālīgu kopienu dvēseles vienotībā^{^[106]} un ar Kristus starpniecību Svētajā Garā ved to pie Dieva Tēva. Sava ganāmpulka vidū tie pielūdz Viņu garā un patiesībā (sal. Jņ 4, 24). Visbeidzot, viņi veltī pūles tam, lai sludinātu Vārdu un mācītu (sal. 1 Tim 5, 17), ticot tam, ko ir Kunga likumā izlasījuši un pēc tam apcerējuši, mācot to, kam viņi tic, un īstenojot dzīvē to, ko viņi māca.^{^[107]}

Prezbiteri, būdami zinoši bīskapu kārtas līdzstrādnieki^{^[108]}, viņu palīgi un starpnieki, kas ir aicināti kalpot Dieva tautai, kopā ar savu bīskapu veido vienu prezbitēriju^{^[109]}, kaut arī veic atšķirīgus uzdevumus. Katrā atsevišķā ticīgo kopienā ar priesteru starpniecību savā ziņā klātesošs ir pats bīskaps, ar kuru priesteri ir vienoti uzticības un nesavtības garā, atbilstoši savai kārtai uzņemoties daļu viņa pienākumu un rūpju un diendienā gādājot par ticīgajiem. Tie, kas bīskapa pakļautībā svētdara un vada sev uzticēto Kunga ganāmpulka daļu, savā teritorijā dara redzamu vispārējo Baznīcu un efektīvi darbojas visas Kristus Miesas celšanā (sal. Ef 4, 12). Nemitīgi strādājot Dieva bērnu labā, viņiem jātiecas sniegt savu ieguldījumu visas diecēzes un arī visas Baznīcas pastorālajā darbā. Ņemot vērā šo līdzdalību priesterībā un misijā, lai prezbiteri patiesi atzīst bīskapu par savu tēvu un godbijīgi viņam paklausa. Savukārt bīskaps lai uzskata priesterus, savus līdzstrādniekus, par dēliem un draugiem, tāpat kā Kristus savus mācekļus nesauca vairs par kalpiem, bet gan draugiem (sal. Jņ 15, 15). Tādējādi visi priesteri – gan diecēžu, gan ordeņu – savas ordinācijas un kalpojuma dēļ ir cieši saistīti ar bīskapu kolēģiju un atbilstoši savam aicinājumam un saņemtajai žēlastībai kalpo visas Baznīcas labā.

Kopējās ordinācijas un sūtības spēkā visi prezbiteri ir cieši vienoti brālības saitēm, un šai brālībai spontāni un nepiespiesti jāizpaužas savstarpējā palīdzībā – kā garīgā, tā materiālā, kā pastorālā, tā arī personiskā – sanāksmēs un dzīves, darba un tuvākmīlestības kopībā.

Par ticīgajiem, kurus viņi ir garīgi dzemdinājuši caur Kristību un mācību (sal. 1 Kor 4, 15 un 1 Pēt 1, 23), lai priesteri rūpējas kā tēvi Kristū. Rādot labu piemēru ganāmpulkam (sal. 1 Pēt 5, 3), viņiem jāvada sava vietējā kopiena un tai jākalpo tā, lai tā būtu cienīga saukties vārdā, kas apzīmē visu Dieva tautu tās veselumā, proti, par Dieva Baznīcu (sal. 1 Kor 1, 2; 2 Kor 1, 1 un citviet). Lai priesteri atceras, ka ar to, kā tie diendienā izturas, un savu gādību tiem jāsniedz patiesa priesteriskā un pastorālā kalpojuma piemērs gan ticīgajiem, gan neticīgajiem, gan katoļiem, gan tiem, kas nav katoļi, visiem jāliecina par patiesību un dzīvību un kā labajiem ganiem jāmeklē arī tie (sal. Lk 15, 4–7), kuri, būdami kristīti katoliskajā Baznīcā, ir atstājuši novārtā sakramentu pieņemšanu vai pat zaudējuši ticību.

Tā kā cilvēce šodien kļūst arvien vienotāka pilsoniskajā, ekonomiskajā un sociālajā jomā, tad vēl jo vairāk nepieciešams tas, lai priesteri, apvienojot savus centienus un spēkus, bīskapu un pāvesta vadībā novērstu jebkādas šķelšanās iemeslus un visus cilvēkus vadītu uz vienotību Dieva saimē.

(Diakoni)

29. Hierarhijas zemākajā pakāpē atrodas diakoni, kuriem rokas tiek uzliktas “nevis priesterības, bet gan kalpošanas nolūkā”^{^[110]}. Sakramentālās žēlastības stiprināti, viņi liturģijas, vārda un mīlestības “diakonijā” Dieva tautai kalpo vienotībā ar bīskapu un viņa prezbitēriju. Diakonu uzdevums saskaņā ar kompetentas autoritātes rīkojumu ir svinēt Kristības sakramentu, uzglabāt un dalīt Euharistiju, Baznīcas vārdā asistēt Laulības sakramentā un to svētīt, nest mirstošajiem pēdējo Komūniju, lasīt ticīgajiem Svētos Rakstus, mācīt un pamudināt tautu, vadīt ticīgo dievkalpojumus un lūgšanas, administrēt sakramentālijas, vadīt sēru un apbedīšanas rituālus. Lai diakoni, veltījuši sevi mīlestības un pārvaldes uzdevumiem, patur prātā svētā Polikarpa atgādinājumu “būt žēlsirdīgiem, dedzīgiem un staigāt Kunga patiesībā – Kunga, kas kļuva visiem par kalpu”^{^[111]}.

Tā kā šīs Baznīcas dzīvei tik nepieciešamās funkcijas daudzviet ir grūti izpildāmas pašreiz latīņu Baznīcā pastāvošās kārtības dēļ, diakonāts nākotnē varētu tikt atjaunots kā īpaša un pastāvīga hierarhijas pakāpe. Attiecīgajām vietējām dažādu veidu bīskapu apvienībām ar Romas pāvesta piekrišanu ir jālemj par to, vai ir nepieciešams, un, ja ir nepieciešams, tad – kur, iecelt diakonus kalpošanai dvēseļu labā. Ar Romas pāvesta piekrišanu šo diakonātu varēs piešķirt nobriedušiem vīriešiem, arī precētiem, kā arī šim uzdevumam piemērotiem jauniem cilvēkiem, kuriem celibāta likums paliek spēkā.

IV NODAĻA

LAJI

(Ievads)

30. Precizējis hierarhijas uzdevumus, svētais Koncils labprāt pievērš uzmanību to kristiešu statusam, kuri tiek saukti par lajiem. Lai gan viss, kas tika teikts par Dieva tautu, vienlīdz attiecas uz lajiem, ordeņļaudīm un klēru, tomēr noteikti jautājumi īpaši attiecas uz lajiem – vīriešiem un sievietēm – viņu stāvokļa un sūtības dēļ. Īpašā situācija, kas pastāv mūsdienās, rada nepieciešamību izpētīt dziļāk šo jautājumu pamatus. Ordinētie gani labi zina, cik nozīmīgs ir laju ieguldījums visas Baznīcas labā. Tiem ir zināms, ka ne jau tāpēc Kristus viņus ir aicinājis, lai viņi vieni paši uzņemtos visu Baznīcas pestīšanas misiju attiecībā uz pasauli, bet gan viņu godpilnais uzdevums ir vadīt ticīgos un atzīt viņu kalpojumus un harismas, tā lai visi un katrs atsevišķi vienprātīgi strādātu kopējā mērķa labad. Nepieciešams, lai visi, mīlestībā sekodami patiesībai, it visā pieaugtu Viņā, kas ir Galva – Kristus –, no kura visa Miesa, apvienota un savienota visādām savstarpējām palīgsaitēm, aug atbilstoši katra locekļa darbībai, sevi veidojot mīlestībā (sal. Ef 4, 15–16).

(Vārda “lajs” nozīme)

31. Ar vārdu “laji” šeit saprotam visus kristiešus, izņemot tos, kuri ir ordinētās kārtas locekļi vai ir Baznīcā atzītu ordeņļaužu statusā, tas ir, kristiešus, kas caur Kristību uzņemti Kristū, iekļauti Dieva tautā un, savā veidā kļuvuši par Kristus priesteriskās, pravietiskās un karaliskās sūtības līdzdalībniekiem, Baznīcā un pasaulē pilda visai kristīgajai tautai uzticēto sūtību.

Kā īpaša iezīme lajus raksturo tieši viņu klātbūtne pasaulē. Jo, kaut arī ordinētās kārtas locekļi dažreiz var iesaistīties laicīgos pasākumos un pat strādāt kādā laicīgā profesijā, tomēr sava īpašā aicinājuma dēļ viņi pirmkārt un galvenokārt ir ordinēti svētajam kalpojumam, savukārt ordeņļaudis jau ar savu stāvokli lieliski un izcili apliecina to, ka pasaule nevar tikt pārveidota un veltīta Dievam bez Kalna svētību gara. Laju uzdevums saskaņā ar viņu īpašo aicinājumu ir tiekties pēc Dieva valstības, rūpējoties par laicīgajām lietām un pakārtojot tās Dievam. Viņi dzīvo pasaulē, tas ir, visdažādākos pienākumus un darbus veic parastos ģimenes un sociālos apstākļos, kas it kā caurauž viņu eksistenci. Šeit viņus ir aicinājis Dievs, lai, pildot savus uzdevumus, viņi, evaņģēliskā gara vadīti, līdzīgi ieraugam it kā no iekšpuses veicinātu pasaules svētdarīšanu un tādējādi rādītu citiem Kristu vispirms jau ar savas dzīves liecību, izstarojot ticību, cerību un mīlestību. Viņiem īpašā veidā pienākas tā apgaismot un kārtot visas laicīgās lietas, ar kurām viņi ir cieši saistīti, lai tās vienmēr norisinātos un attīstītos saskaņā ar Kristu un slavinātu Radītāju un Pestītāju.

(Laju kā Dieva tautas locekļu cieņa)

32. Svētā Baznīca, būdama dievišķa institūcija, ir organizēta un tiek vadīta saskaņā ar apbrīnojamu dažādību. “Un kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, taču ne visiem locekļiem ir tas pats uzdevums, tā arī mēs visi kopā esam viena miesa Kristū, bet atsevišķi esam viens otra locekļi.” (Rom 12, 4–5)

Tātad ir tikai viena Dieva izredzētā tauta: “Viens ir Kungs, viena ticība, viena Kristība.” (Ef 4, 5) Kopēja ir tās locekļu cieņa, kas izriet no viņu atdzimšanas Kristū, kopēja ir pieņemto bērnu žēlastība, kopējs – aicinājums uz pilnību; ir tikai viena pestīšana, viena cerība un viena nedalāma mīlestība. Tāpēc Kristū un Baznīcā nav nevienlīdzības saistībā ar piederību kādai tautai vai nācijai, sociālo stāvokli vai dzimumu, jo “tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne verga, ne brīvā, nav ne vīrieša, ne sievietes. Jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Gal 3, 28 gr.; sal. Kol 3, 11).

Tātad, pat ja Baznīcā visi neiet vienu un to pašu ceļu, visi tomēr ir aicināti uz svētumu, un visi ir ieguvuši to pašu dārgo ticību Dieva taisnībā (sal. 2 Pēt 1, 1). Pat ja daži saskaņā ar Kristus gribu tiek iecelti citu labā par mācītājiem, noslēpumu dalītājiem un ganiem, tomēr starp visiem valda patiesa vienlīdzība attiecībā uz cieņu un visiem ticīgajiem kopīgo darbu Kristus Miesas veidošanā. Pat atšķirība, kuru Kungs ir iedibinājis starp ordinētajiem kalpotājiem un pārējo Dieva tautu, ietver sevī vienotību, jo gani un citi ticīgie ir savstarpēji cieši saistīti, – Baznīcas gani, sekojot Kunga piemēram, lai kalpo cits citam un pārējiem ticīgajiem, kuri savukārt lai cītīgi palīdz ganiem un mācītājiem. Tādējādi daudzveidībā visi sniedz liecību par apbrīnojamu vienotību Kristus Miesā, jo pati žēlastību, kalpojumu un darbu daudzveidība vieno Dieva bērnus, darot tos par vienu veselumu, tāpēc ka “to visu dara viens un tas pats Gars” (1 Kor 12, 11).

Tāpēc laji, kam Dievs savā augstsirdībā par brāli ir devis Kristu, kas, būdams visa Kungs, ir nācis nevis tādēļ, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu (sal. Mt 20, 28), tāpat uzskata par brāļiem tos, kuri ir ordinēti svētajam kalpojumam, lai atbilstoši no Kristus saņemtajām pilnvarām mācot, svētdarot un vadot Dieva saimi, to ganītu tā, ka visi pildītu jauno mīlestības bausli. Par to skaisti izteicies svētais Augustīns: “Ja mani biedē tas, kas esmu jūsu labā, tad mani iedrošina tas, kas esmu kopā ar jums. Jo jūsu labā esmu bīskaps, bet kopā ar jums – kristietis. Pirmais vārds apzīmē amatu, otrais – žēlastību, pirmais vārds izsaka briesmas, otrais – pestīšanu.”^{^[112]}

(Laju apustulāts)

33. Laji ir apvienoti Dieva tautā un veido vienu Kristus Miesu vienas Galvas vadībā. Neatkarīgi no tā, kas viņi ir, laji ir aicināti kā dzīvi locekļi veicināt Baznīcas izaugsmi un nemitīgo svēttapšanu, liekot lietā visus savus spēkus, kas saņemti no Radītāja labestības un Pestītāja žēlastības.

Laju apustulāts ir līdzdalība Baznīcas pestījošajā sūtībā, un šim apustulātam pats Kungs visus ir paredzējis Kristības un Iestiprināšanas sakramenta spēkā. Sakramenti, īpaši Euharistija, dāvā un uztur mīlestību pret Dievu un cilvēkiem – mīlestību, kas ir visa apustulāta dvēsele. Laji ir īpaši aicināti nodrošināt Baznīcas klātbūtni un darbību tajās vietās un tādos apstākļos, kur vienīgi ar viņu starpniecību tā var kļūt par zemes sāli.^{^[113]} Tādējādi ikviens lajs, pateicoties viņam dotajām dāvanām, vienlaikus ir gan liecinieks, gan arī pašas Baznīcas sūtības dzīvs instruments “saskaņā ar Kristus dāvanas mēru” (Ef 4, 7).

Līdztekus šim apustulātam, kas attiecas uz visiem kristiešiem bez izņēmuma, laji dažādos veidos var tikt aicināti uz daudz ciešāku sadarbību ar hierarhiju apustulāta jomā^{^[114]} pēc to vīriešu un sieviešu parauga, kuri savulaik palīdzēja apustulim Pāvilam Evaņģēlija sludināšanā un daudz pūlējās Kungā (sal. Flp 4, 3; Rom 16, 3 u. s.). Turklāt viņi ir piemēroti tam, lai hierarhija viņiem Baznīcā uzticētu dažus pienākumus garīga mērķa labad.

Tādējādi visiem lajiem tiek uzticēts cēlais pienākums sadarboties, lai dievišķais pestīšanas plāns visos laikos un visā pasaulē aptvertu arvien vairāk cilvēku. Tāpēc lajiem jādod visas iespējas, lai viņi atbilstoši saviem spēkiem un aktuālajām vajadzībām varētu aktīvi iesaistīties Baznīcas veiktajā pestīšanas darbā.

(Laju līdzdalība vispārējā priesterībā un kultā)

34. Augstais un mūžīgais Priesteris Jēzus Kristus, vēlēdamies turpināt sniegt savu liecību un veikt kalpojumu arī ar laju starpniecību, dzīvina viņus ar savu Garu un nemitīgi mudina uz katru labu un pilnīgu darbu.

Visiem, kurus Kristus dziļi iesaista savā dzīvē un sūtībā, Viņš dāvā arī līdzdalību savā priestera kalpojumā garīga kulta īstenošanai Dieva godam un cilvēku pestīšanai. Tāpēc laji, būdami veltīti Kristum un saņēmuši Svētā Gara svaidījumu, brīnišķā veidā ir aicināti un sagatavoti tam, lai arvien bagātīgāk nestu Gara augļus. Jo visas viņu aktivitātes, lūgšanas un apustulāts, laulības un ģimenes dzīve, ikdienas darbs, garīgā un fiziskā atpūta, ja vien tas tiek izdzīvots Dieva Garā, un pat dzīves grūtības, ja tās tiek pacietīgi panestas, kļūst par garīgiem upuriem, kas patīkami Dievam Jēzū Kristū (sal. 1 Pēt 2, 5). Euharistijā šie upuri tiek pievienoti Kunga Miesas upurim un kopā ar to lielā godbijībā sniegti Tēvam. Tādējādi arī laji, ar savas dzīves svētumu visos apstākļos veltot Dievam pielūgsmi, Viņam kā upurdāvanu sniedz pasauli.

(Laju līdzdalība Kristus pravietiskajā sūtībā un liecībā)

35. Kristus, diženais Pravietis, kas ar savas dzīves liecību un vārda spēku ir pasludinājis Tēva valstību, savu pravietisko sūtību līdz pat pilnīgai godības manifestācijai īsteno ne tikai ar hierarhijas starpniecību – tā māca Viņa vārdā un spēkā –, bet arī ar laju starpniecību. Lajus Viņš šim nolūkam ir darījis par lieciniekiem un dāvājis tiem ticības apjausmu (sensus fidei) un vārda žēlastību (sal. Apd 2, 17– 18; Atkl 19, 10), lai Evaņģēlija spēks atmirdzētu ikdienas dzīvē ģimenēs un sabiedrībā. Viņi sevi atklāj kā apsolījuma bērnus, ja, būdami stipri ticībā un cerībā, izmanto tagadējo laiku (sal. Ef 5, 16; Kol 4, 5) un ar pacietību gaida nākamo godību (sal. Rom 8, 25). Lai viņi šo cerību neslēpj sirds dziļumos, bet gan pauž to arī laicīgās dzīves struktūrās ar savu nemitīgo atgriešanos un cīņu “pret tumsas pasaules valdniekiem un ļaunajiem gariem” (Ef 6, 12).

Kā jaunā likuma sakramenti, kas uztur ticīgo dzīvi un apustulātu, ir jaunās zemes un jauno debesu (sal. Atkl 21, 1) pirmtēls, tā arī laji sniedz spēcīgu liecību par ticību gaidāmajam (sal. Ebr 11, 1), ja viņi dzīvi saskaņā ar ticību nevilcinoties apvieno ar šīs pašas ticības apliecināšanu. Šādai evaņģelizācijai, t. i., Kristus sludināšanai ar dzīves liecību un vārdu, piemīt specifiska iezīme un īpaša iedarbība, tāpēc ka tā notiek parastos laicīgās dzīves apstākļos.

Šajā kalpojumā atklājas īpašā vērtība, kas piemīt tam dzīves stāvoklim, kuru svētdara īpašs sakraments, proti, laulības un ģimenes dzīves vērtība. Tā ir laju apustulāta īstenošanas vieta un labākā skola, kur kristīgā dievbijība caurstrāvo visu dzīves kārtību un diendienā to pakāpeniski pārveido. Laulātie draugi te rod savu īpašo aicinājumu būt viens otram un saviem bērniem par ticības un Kristus mīlestības lieciniekiem. Kristīgā ģimene skaļā balsī vienlaikus apliecina gan tagad klātesošās Dieva valstības vērtības, gan arī cerību uz svētlaimīgu dzīvi. Tādā veidā ar savu piemēru un liecību tā pasaulei atklāj tās grēku un apgaismo tos, kuri meklē patiesību.

Tādējādi laji, pat būdami aizņemti savās laicīgajās rūpēs, var veikt šo vērtīgo pasaules evaņģelizācijas darbu, un viņiem tas jāveic. Kaut arī daži no viņiem atbilstoši iespējām garīdznieku trūkuma dēļ vai tad, kad vajāšanu dēļ tiem liegta rīcības brīvība, veic noteiktus garīgus pienākumus, un kaut arī daudzi visus savus spēkus veltī apustuliskajam darbam, tomēr jāatgādina tas, ka ikvienam ir pienākums līdzdarboties, lai pasaulē izplatītos un augtu Kristus valstība. Tāpēc lajiem jācenšas arvien dziļāk iepazīt Atklāsmes patiesību un neatlaidīgi jālūdz Dievam gudrības dāvana.

(Laju līdzdalība karaliskajā kalpošanā)

36. Kristus bija paklausīgs līdz nāvei, tāpēc, Tēva paaugstināts (sal. Flp 2, 8–9), ir iegājis savas valstības godībā. Viņam ir pakļauts viss, līdz Viņš pats sevi un visu radību pakļaus Tēvam, lai Dievs būtu visā viss (sal. 1 Kor 15, 27–28). Šo varu Kristus nodeva saviem mācekļiem, lai arī viņi pastāvētu karaliskajā brīvībā un ar pašaizliedzību un svētu dzīvi uzvarētu sevī grēka valstību (sal. Rom 6, 12) un lai, kalpojot Kristum arī citos cilvēkos, viņi ar pazemību un pacietību vestu savus brāļus pie Karaļa – kalpot šim Karalim nozīmē valdīt. Jo Kungs arī ar ticīgo laju starpniecību vēlas izplatīt savu valstību, kas ir “patiesības un dzīvības, svētuma un žēlastības, taisnības, mīlestības un miera valstība”^{^[115]}. Šajā valstībā pati radība tiks atbrīvota no verdzības iznīcībai un iegūs Dieva bērnu godības brīvību (sal. Rom 8, 20). Patiešām, liels ir apsolījums, un liela ir atbildība, kas uzticēta apustuļiem: “Viss pieder jums, bet jūs piederat Kristum, un Kristus – Dievam.” (1 Kor 3, 23)

Tāpēc lajiem ir jāizprot, kāda ir visas radības dziļākā būtība, tās vērtība un galamērķis, proti, slavēt Dievu. Arī laicīgajās lietās viņiem savstarpēji jāpalīdz dzīvi darīt svētāku, lai pasauli caurstrāvotu Kristus Gars un tā daudz sekmīgāk sasniegtu savu mērķi taisnībā, mīlestībā un mierā. Šī vispusīgā uzdevuma veikšanā lajiem ir īpaša nozīme. Lai ar savu kompetenci laicīgajās jomās un darbību, kuru no iekšienes virza Kristus žēlastība, viņi veiksmīgi sniedz ieguldījumu tajā, ka radītie labumi ar cilvēka darbu, tehniskajām prasmēm un kultūru tiktu pilnveidoti visu cilvēku labā atbilstoši Radītāja gribai un Viņa Vārda gaismai un laicīgie labumi tiktu taisnīgāk sadalīti starp cilvēkiem, tā veicinot vispārējo progresu cilvēciskā un kristīgā brīvībā. Tādējādi ar Baznīcas locekļu starpniecību Kristus arvien vairāk visu cilvēku sabiedrību apgaismos ar savu pestījošo gaismu.

Turklāt, ja kādi laicīgi iedibinājumi vai dzīves apstākļi mudina uz grēku, lajiem ar kopīgiem spēkiem jāveicina to atveseļošana, tā lai viss atbilstu taisnības likumiem un tikumību veicinātu, nevis tai traucētu. Tā rīkojoties, viņi panāks to, ka gan kultūru, gan cilvēka darbus caurstrāvos tikumiskās vērtības. Tādējādi pasaules tīrums tiek labāk sagatavots Dieva Vārda sēklai un plašāk atveras Baznīcas durvis, lai miera vēsts varētu iziet pasaulē.

Saskaņā ar šo pestīšanas ekonomiju ticīgajiem jāmācās rūpīgi atšķirt savas tiesības un pienākumus, kas tiem ir kā Baznīcas locekļiem, no tiesībām un pienākumiem, kas uz viņiem attiecas kā sabiedrības locekļiem. Tiem jācenšas harmoniski saskaņot abi, atceroties, ka visās laicīgās dzīves jomās jārīkojas pēc kristīgās sirdsapziņas, jo nevienu cilvēka aktivitāti, pat ja tā ir laicīga, nevar nošķirt no Dieva valdīšanas. Mūsdienās ir ļoti nepieciešams tas, lai ticīgo rīcībā arvien skaidrāk izgaismojas gan šī atšķirība, gan harmonija, tā ka Baznīcas sūtība varētu pilnīgāk atbilst mūsdienu pasaules īpašajiem apstākļiem. Tāpat kā ir jāatzīst tas, ka laicīgā sabiedrība, kas likumīgi nodarbojas ar laicīgām lietām, rīkojas saskaņā ar saviem īpašajiem principiem, tā pilnīgi pamatoti ir jānoraida kaitīgā mācība, kas tiecas celt sabiedrību, ignorējot reliģiju, vēršas pret pavalstnieku reliģisko brīvību un to iznīcina.^{^[116]}

(Laju attiecības ar hierarhiju)

37. Lajiem, tāpat kā visiem kristiešiem, ir tiesības ar iesvētīto ganu starpniecību pārpilnībā saņemt palīdzību no Baznīcas garīgajiem labumiem, it īpaši Dieva Vārda un sakramentālo palīdzību.^{^[117]} Lai viņi tiem uztic savas vajadzības un vēlmes ar tādu brīvību un paļāvību, kāda piedien Dieva bērniem un brāļiem Kristū. Atkarībā no zināšanām, kompetences un autoritātes laji var, un reizēm tas ir viņu pienākums, izteikt savu viedokli jautājumos, kas skar Baznīcas labumu.^{^[118]} Tas pēc iespējas jādara ar to institūciju starpniecību, kuras Baznīca šim nolūkam ir nodibinājusi, un vienmēr saskaņā ar patiesību, drosmīgi un apdomīgi, ar cieņu un mīlestību pret tiem, kas sava svētā kalpojuma dēļ pārstāv Kristu.

Lajiem, tāpat kā visiem kristiešiem, kristīgā paklausībā ir labprāt jāpieņem tas, ko garīgie gani kā Kristus pārstāvji, Baznīcas mācītāji un vadītāji nolemj; tā rīkojoties, laji seko piemēram, ko atstājis Kristus, kas, būdams paklausīgs līdz nāvei, atvēra visiem cilvēkiem Dieva bērnu brīvības svētīgo ceļu. Lai viņi neaizmirst lūgšanā uzticēt Dievam savus vadītājus, kas ir nomodā par mūsu dvēselēm kā tādi, kam par to būs jāatskaitās, – lai viņi to darītu ar prieku, nevis nopūzdamies (sal. Ebr 13, 17).

Savukārt garīgajiem ganiem pienākas atzīt un veicināt laju cieņu un atbildību Baznīcā. Lai viņi labprāt izmanto laju gudro padomu, uztic tiem Baznīcā kalpošanas uzdevumus, paver darbības lauku un dod rīcības brīvību un viņus iedrošina darboties pēc savas iniciatīvas. Ar tēvišķu mīlestību viņiem Kristū uzmanīgi jāapsver laju ierosinājumi, vēlmes un vajadzības.^{^[119]} Lai gani atzīst un ciena likumīgo brīvību, uz kuru laicīgā valstī visiem ir tiesības.

No šīm ciešajām attiecībām starp lajiem un ordinētajiem ganiem ir gaidāms liels labums Baznīcai: nostiprinās laju personiskā atbildības sajūta, viņi kļūst dedzīgāki, un viņus ir vieglāk iesaistīt Baznīcas ganu iecerētajos darbos. Savukārt gani, laju pieredzes atbalstīti, spēj skaidrāk un precīzāk spriest gan par garīgajām, gan laicīgajām lietām, lai Baznīca ar visu tās locekļu atbalstu varētu sekmīgāk īstenot savu sūtību pasaules dzīvības labā.

(Nobeigums)

38. Ikvienam lajam pasaules priekšā ir jābūt Kunga Jēzus augšāmcelšanās un dzīves lieciniekam un dzīvā Dieva zīmei. Viņiem visiem kopā un katram atsevišķi pasaulei jāsniedz garīgo augļu (sal. Gal 5, 22) uzturs un jāizplata tajā gars, kas vada nabadzīgos, lēnprātīgos un miera nesējus, – tos, kurus Kungs Evaņģēlijā ir nosaucis par svētīgiem (sal. Mt 5, 3–9). Vārdu sakot, “lai tas, kas dvēsele ir miesai, kristieši ir pasaulei”.^{^[120]}

V NODAĻA

VISPĀRĒJAIS AICINĀJUMS UZ SVĒTUMU BAZNĪCĀ

(Ievads)

39. Baznīca, kuras noslēpumu Koncils skaidro, ticības acīm skatīta, ir nemainīgi svēta. Jo Kristus, Dieva Dēls, kas kopā ar Tēvu un Svēto Garu tiek godināts kā “vienīgais Svētais” (solus sanctus)^{^[121]}, Baznīcu ir mīlējis kā savu līgavu, atdodams sevi par viņu, lai to svētdarītu (sal. Ef 5, 25–26), Viņš to kā savu Miesu ir savienojis ar sevi un bagātīgi piepildījis ar Svēto Garu Dieva godam. Tāpēc arī Baznīcā visi – vai tie ir piederīgi hierarhijai vai arī ir hierarhijas vadīti – ir aicināti uz svētumu saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti.” (1 Tes 4, 3; sal. Ef 1, 4) Šis Baznīcas svētums nemitīgi atklājas žēlastības augļos, kurus Gars nobriedina ticīgajos, un tajos tam arī jāatklājas. Tas daudzveidīgi izpaužas katrā, kas savā ikdienas dzīvē tiecas uz mīlestības pilnību un palīdz tajā pieaugt citiem. Īpašā veidā tas parādās, dzīvojot saskaņā ar padomiem, kurus parasti dēvē par evaņģēliskajiem. Šo evaņģēlisko padomu īstenošana, kuru daudzi kristieši Svētā Gara ierosmē uzņēmušies vai nu privāti, vai īpašā stāvoklī vai statusā, ko atzinusi Baznīca, pasaulē sniedz – un tai pienākas sniegt – nepārprotamu svētuma liecību un piemēru.

(Vispārējais aicinājums uz svētumu)

40. Kungs Jēzus, dievišķais Mācītājs un jebkādas pilnības paraugs, visiem saviem mācekļiem un ikvienam no tiem neatkarīgi no viņu stāvokļa ir sludinājis dzīves svētumu, kura autors un īstenotājs ir Viņš pats: “Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mt 5, 48)^{^[122]} Visiem Viņš sūtīja savu Garu, lai Tas viņus iekšēji pamudinātu mīlēt Dievu no visas sirds, no visas dvēseles, ar visu prātu un visiem spēkiem (sal. Mk 12, 30) un mīlēt citam citu, kā Kristus ir mīlējis viņus (sal. Jņ 13, 34; 15, 12). Kristus mācekļi, Dieva aicināti un Kungā Jēzū attaisnoti nevis savu darbu dēļ, bet saskaņā ar Dieva nodomu un žēlastību, ticības Kristībā patiešām ir kļuvuši par Dieva bērniem un dievišķās dabas līdzdalībniekiem, un, ja tā, tad viņi tiešām ir darīti svēti. Šo saņemto svētumu tiem ar Dieva palīdzību pienākas saglabāt un pilnveidot savā dzīvē. Apustulis viņus mudina dzīvot tā, “kā tas svētajiem pieklājas” (Ef 5, 3), un lai “kā Dieva izredzēti, svēti un mīlēti [viņi] tērptos sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnprātībā un pacietībā” (Kol 3, 12) un nestu Gara augļus savai svētdarīšanai (sal. Gal 5, 22; Rom 6, 22). Tā kā mēs visi daudz grēkojam (sal. Jk 3, 2), mums pastāvīgi nepieciešama Dieva žēlsirdība, tāpēc mums ik dienas savā lūgšanā jāsaka: “Piedod mums mūsu parādus.” (Mt 6, 12)^{^[123]}

Tādējādi visiem acīmredzams ir tas, ka uz kristīgās dzīves pilnību un pilnīgu mīlestību ir aicināti visi, kas tic Kristum, neatkarīgi no viņu dzīves stāvokļa vai statusa^{^[124]}, turklāt svētums arī šīszemes sabiedrībā veicina humānāku dzīvesveidu. Lai sasniegtu šo pilnību, ticīgajiem jāliek lietā visi spēki, kas saņemti saskaņā ar mēru, kādu Kristus ir vēlējies dot, lai, ejot Viņa pēdās un kļūstot Viņam līdzīgi, tie, it visā pildīdami Tēva gribu, no visas sirds varētu veltīt sevi Dieva godam un kalpošanai tuvākajam. Tādējādi Dieva tautas svētums nesīs bagātīgus augļus, kā to Baznīcas vēsturē spilgti apliecina tik daudzu svēto dzīve.

(Svētuma īstenošanas daudzveidīgās formas)

41. Pastāvot dzīvesveidu un pienākumu dažādībai, uz vienu un to pašu svētumu tiecas visi tie, kurus vada Dieva Gars un kuri, paklausot Tēva balsij un pielūdzot Dievu Tēvu garā un patiesībā, seko nabadzīgajam un pazemīgajam Kristum, kas nes savu krustu, – seko, lai varētu kļūt līdzdalīgi Viņa godībā. Katram atbilstoši savām dotībām un uzdevumiem neatlaidīgi jāiet uz priekšu pa šo dzīvās ticības ceļu – ticības, kas vairo cerību un darbojas mīlestībā.

Kristus ganāmpulka ganiem kā pirmajiem pēc mūžīgā Virspriestera, mūsu dvēseļu Gana un Bīskapa, parauga pienākas svēti un dedzīgi, pazemīgi un drosmīgi veikt savu kalpojumu, kas, tādā veidā īstenots, viņiem pašiem kļūs par izcilu svētdarīšanas līdzekli. Izraudzīti priesterības pilnībai, viņi saņem sakramentālo žēlastību, lai ar lūgšanu, upuriem un sludināšanu it visās bīskapa veiktās kalpošanas un aprūpes formās varētu pilnībā īstenot pastorālās mīlestības pienākumu^{^[125]}, nebaidītos atdot dzīvību par savām avīm un, kļūstot par paraugu savam ganāmpulkam (sal. 1 Pēt 5, 3), ar savu piemēru palīdzētu Baznīcai ik dienas augt svētumā.

Prezbiteriem, tāpat kā bīskapiem, kuru garīgo vainagu^{^[126]} viņi veido, īstenojot līdzdalību bīskapu kalpošanas žēlastībā ar Kristus, vienīgā un mūžīgā Vidutāja starpniecību, ik dienas pildot savus pienākumus, jāpieaug mīlestībā pret Dievu un tuvāko, jāuztur priesteru savstarpējā vienotība, garīgi jābagātinās un visiem jāsniedz dzīva liecība par Dievu^{^[127]}, svētumā sacenšoties ar tiem priesteriem, kas gadsimtu gaitā ir atstājuši izcilu svētuma paraugu, bieži vien kalpojot pazemīgi un neuzkrītoši. Dieva Baznīca daudzina viņu slavu. Lai priesteriem, kas saskaņā ar savu pienākumu lūdzas un veltī upuri par savu draudzi un visu Dieva tautu, apzinādamies savu darbību jēgu un īstenodami savā dzīvē noslēpumus, kurus viņi svin^{^[128]}, apustuliskās rūpes, briesmas un grūtības nav šķērslis viņu personiskajam svētumam, bet palīdz tiem sasniegt lielāku svētumu, smeļoties spēku un izturību savai darbībai bagātībās, kuras pārpilnībā rodamas kontemplācijā, par prieku visai Baznīcai. Lai visi priesteri, it īpaši tie, kas saskaņā ar ordināciju ir diecēzes priesteri, patur prātā to, cik ļoti viņu svētums pieaug uzticīgā vienotībā un pašaizliedzīgā sadarbībā ar savu bīskapu.

Augstā Priestera sūtībā un žēlastībā īpašā veidā līdzdalīgi ir arī zemākas pakāpes Dieva kalpi; pirmām kārtām tie ir diakoni, kuriem, kalpojot Kristus un Baznīcas noslēpumiem^{^[129]}, jāizvairās no jebkādiem netikumiem un jācenšas patikt Dievam un cilvēku priekšā būt tiem, ar kuru palīdzību tiek veikts ikviens labs darbs (sal. 1 Tim 3, 8–10. 12–13). Klēriķiem, kurus Dievs ir aicinājis un izvēlējies, lai tie piederētu Viņam, un kuri garīgo ganu vadībā gatavojas ordinētajam kalpojumam, pienākas savu garu un sirdi saskaņot ar šo aicinājumu, kam nav līdzīga, pastāvīgi lūdzoties, dedzīgi praktizējot tuvākmīlestību, domājot tikai par to, kas ir patiess, taisnīgs un cienījams, un darot visu Dieva godam un slavai. Tiem jāpievieno arī laji, kurus Dievs ir izvēlējies, lai viņi, bīskapa aicināti, sevi pilnīgi veltītu apustuliskajam darbam, strādātu Kunga druvā un nestu daudz augļu.^{^[130]}

Kristīgajiem dzīvesbiedriem un vecākiem, ejot savu ceļu uz svētumu, pienākas visa mūža garumā ar uzticīgu mīlestību atbalstīt vienam otru žēlastībā un saviem bērniem, kurus viņi ar mīlestību ir pieņēmuši no Dieva, nodot kristīgo doktrīnu un evaņģēliskos tikumus. Tā viņi visiem sniedz neizsīkstošas un dāsnas mīlestības piemēru, veido mīlestības brālību un kļūst par Mātes Baznīcas auglības lieciniekiem un līdzstrādniekiem – par zīmi mīlestībai, ar kuru Kristus mīlēja savu Līgavu un atdeva par to pats sevi, – un līdzdalīgi šajā mīlestībā.^{^[131]} Līdzīgu piemēru, tikai citā veidā, sniedz atraitņi un neprecētie, kuri ne mazāk var veicināt Baznīcas svētumu un darbību. Tiem, kas strādā, turklāt bieži vien – smagi, jātiecas šajā cilvēku darbā sevi pilnveidot, jāpalīdz saviem līdzcilvēkiem un jādara labāka visas sabiedrības un radības dzīve. Turklāt viņiem darbīgā mīlestībā jātiecas līdzināties Kristum, kas ir strādājis roku darbu un kas kopā ar Tēvu nepārstāj darboties visu cilvēku pestīšanas labā. Lai viņi tādējādi dzīvo priecīgā cerībā, nesot cits cita nastas un ikdienas darbā arvien pieaugot svētumā, kam būs arī apustuliska vērtība.

Lai tie, kurus nomāc nabadzība, nespēks, slimības un dažādas grūtības vai kuri tiek vajāti taisnības dēļ, zina, ka viņi īpašā veidā ir vienoti ar Kristu, kas cieš pasaules pestīšanas dēļ. Viņus Kungs Evaņģēlijā ir nosaucis par svētīgiem. Lai viņi zina, ka “ikvienas žēlastības Dievs, kas mūs Jēzū Kristū ir aicinājis savā mūžīgajā godībā, pats mūs pēc īslaicīgām ciešanām darīs pilnīgus, stiprinās un darīs nesatricināmus” (1 Pēt 5, 10).

Tātad visi, kas tic Kristum, katrs savā dzīves situācijā, savos pienākumos un jebkuros apstākļos – turklāt tieši ar visa tā palīdzību – no dienas dienā arvien vairāk pieaug svētumā, ja ar ticību visu pieņem no Debesu Tēva rokām un līdzdarbojas Dieva gribai, tādējādi visiem šajā īslaicīgajā kalpojumā atklājot mīlestību, ar kuru Dievs ir mīlējis pasauli.

(Ceļi un līdzekļi svētuma sasniegšanai)

42. “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs Viņā.” (1 Jņ 4, 16) Bet savu mīlestību Dievs ir ielējis mūsu sirdī ar Svēto Garu, kas mums tika dots (sal. Rom 5, 5), tāpēc pati pirmā un nepieciešamākā dāvana ir mīlestība, ar kuru mēs mīlam Dievu vairāk par visu, bet savu tuvāko – Dieva dēļ. Taču, lai mīlestība kā laba sēkla augtu dvēselē un nestu augļus, katram ticīgajam ir labprāt jāieklausās Dieva Vārdā un ar Viņa žēlastības palīdzību darbos jāpilda Viņa griba, bieži jāpieņem sakramenti, īpaši Euharistija, un jāpiedalās dievkalpojumos, pastāvīgi jāpievēršas lūgšanai, pašaizliedzīgi jārīkojas, aktīvi jākalpo līdzcilvēkiem un jāizkopj visi tikumi. Jo mīlestība, būdama pilnības saite un bauslības piepildījums (sal. Kol 3, 14; Rom 13, 10), nosaka un dzīvina visus svētdarīšanas līdzekļus un palīdz tiem sasniegt mērķi.^{^[132]} Tāpēc mīlestība gan pret Dievu, gan pret tuvāko ir pazīme, kas raksturo īstu Kristus mācekli.

Tā kā Jēzus, Dieva Dēls, atklāja mums savu mīlestību, atdodot par mums dzīvību, tad nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kas atdod savu dzīvību par Viņu un saviem brāļiem (sal. 1 Jņ 3, 16; Jņ 15, 13). Šo augstāko mīlestības liecību visiem cilvēkiem, īpaši vajātājiem, atsevišķi kristieši tika aicināti sniegt jau kopš kristietības pirmsākumiem, un šādi liecinieki būs vienmēr. Tāpēc moceklību, kurā māceklis, izliedams savas asinis, kļūst līdzīgs Mācītājam, kas no brīvas gribas pieņēma nāvi, lai pasaule tiktu atpestīta, Baznīca uzskata par izcilu dāvanu un mīlestības augstāko pierādījumu. Pat ja tā tiek dota tikai nedaudziem, ikvienam jābūt gatavam cilvēku priekšā liecināt par Kristu un sekot Viņam krusta ceļā, sastopoties ar vajāšanām, kuru Baznīcai nekad nav trūcis.

Īpašā veidā Baznīcas svētumu veicina daudzveidīgie padomi, kurus Evaņģēlijā Kungs saviem mācekļiem ieteicis ievērot.^{^[133]} Starp šiem padomiem īpaši izceļas nenovērtējamā žēlastība, ar kuru Tēvs apveltījis atsevišķus cilvēkus (sal. Mt 19, 11; 1 Kor 7, 7), lai viņi, dzīvojot jaunavībā vai celibātā, ar nedalītu sirdi (sal. 1 Kor 7, 32–34) varētu vieglāk sevi veltīt tikai Dievam.^{^[134]} Šī pilnīgā atturība Debesu valstības dēļ Baznīcā vienmēr bijusi augstā cieņā kā mīlestības zīme un pamudinājums mīlēt un kā īpašs garīgā auglīguma avots pasaulē.

Baznīca atceras arī apustuļa vārdus, ar kuriem viņš, mudinot ticīgos mīlēt, aicina viņus just sevī to pašu, ko izjuta Kristus, kas “atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu (..) un pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei” (Fil 2, 7–8), un, kas, “būdams bagāts, mūsu dēļ kļuva nabags” (2 Kor 8, 9). Tā kā mācekļiem vienmēr jācenšas līdzināties Kristum šajā mīlestībā un pazemībā un tās apliecināt, Māte Baznīca priecājas par to, ka tās klēpī ir daudz vīriešu un sieviešu, kuri ciešāk seko Pestītājam sevis aizliegšanā un skaidrāk to apliecina, Dieva bērnu brīvībā pieņemot nabadzību un atsakoties no savas gribas, proti, tiecoties pēc pilnības, viņi izpilda vairāk, nekā prasa bauslība, – viņi Dieva dēļ pakļaujas cilvēkam, lai pilnīgāk līdzinātos paklausīgajam Kristum.^{^[135]}

Tātad visi, kas tic Kristum, ir aicināti tiekties uz svētumu un katra stāvoklim atbilstošu pilnību, un tāds ir viņu pienākums. Lai visi cenšas pienācīgi valdīt pār savām jūtām, tā ka laicīgo labumu izmantošana un pieķeršanās bagātībai, kas ir pretrunā evaņģēliskās nabadzības garam, tiem netraucētu tiekties uz mīlestības pilnību, paturot prātā apustuļa vārdus: “Kas šo pasauli izmanto, lai ir kā tādi, kas to neizmanto, jo šīs pasaules veidols ir iznīcīgs.” (1 Kor 7, 31 gr.)^{^[136]}

VI NODAĻA

KONSEKRĒTĀS PERSONAS

(Evaņģēliskie padomi Baznīcā)

43. Evaņģēliskie padomi attiecībā uz Dievam veltītu šķīstību, nabadzību un paklausību, kuru pamatā ir Kunga vārdi un paraugs un kurus iesaka apustuļi, Baznīcas tēvi, mācītāji un gani, ir Dieva dāvana, ko Baznīca saņēmusi no sava Kunga un ar Viņa žēlastības palīdzību to arvien saglabā. Savukārt Baznīcas autoritāte Svētā Gara vadībā ir rūpējusies par to, kā tos interpretēt, kā regulēt to praktizēšanu un uz to pamata noteikt arī stabilas konsekrētās dzīves formas. Līdzīgi kā no vienas Dieva iesētas sēklas izaug koks, kas brīnišķīgi un dažādos veidos izpleš savus zarus Kunga laukā, tā arī ir izveidojušās daudzveidīgas eremītu un kopienas dzīves formas un dažādas garīgās ģimenes, kuru garīgās bagātības sekmē gan pašu kopienu locekļu izaugsmi, gan visas Kristus Miesas labumu.^{^[137]} Proti, šīs garīgās ģimenes sniedz saviem locekļiem atbalstu ar dzīvesveida stabilitāti, pārbaudītu doktrīnu pilnības sasniegšanai, brālīgu kopību Kristus kareivju pulkā un brīvību, kas nostiprināta paklausībā, lai viņi varētu droši izpildīt savus svētsolījumus un palikt tiem uzticīgi, un, priecādamies garā, pilnveidoties mīlestībā.^{^[138]}

Šāds statuss, ņemot vērā Baznīcas dievišķo un hierarhisko struktūru, nav starpstāvoklis starp klēru un lajiem. Gan no pirmo, gan otru vidus Dievs atsevišķus ticīgos aicina Baznīcas dzīvē baudīt šo īpašo dāvanu un atbilstoši savai kārtai sniegt ieguldījumu Baznīcas īstenotajā pestīšanas misijā.^{^[139]}

(Konsekrētās dzīves būtība un nozīme Baznīcā)

44. Ar solījumiem un citām svētajām saistībām, kas pēc savas būtības līdzinās solījumiem, ar kuriem kristietis apņemas praktizēt trīs minētos evaņģēliskos padomus, viņš sevi pilnīgi atdod Dievam, kuru mīl vairāk par visu, lai tādējādi jaunā un īpašā statusā sevi veltītu kalpošanai Dievam un Viņa godam. Jau Kristībā viņš ir nomiris grēkam un ticis veltīts Dievam, taču, lai Kristības žēlastības augļus varētu ievākt vēl lielākā pārpilnībā, ar evaņģēlisko padomu svētsolījumiem Baznīcā viņš vēlas atbrīvoties no šķēršļiem, kas varētu viņu novirzīt no dedzīgas mīlestības un pilnīgas veltīšanās dievišķajam kultam, un daudz dziļāk veltī sevi kalpošanai Dievam.^{^[140]} Šī konsekrācija būs jo pilnīgāka, jo ciešāka un noturīgāka būs saikne, kas norāda uz līdzību ar Kristu, kas ir nesaraujami cieši vienots ar savu Līgavu Baznīcu.

Tā kā evaņģēliskie padomi kristiešus, kas tos praktizē, īpašā veidā vieno ar Baznīcu un tās noslēpumu, pateicoties mīlestībai, uz kuru tie ved^{^[141]}, tad arī viņu garīgajai dzīvei ir jābūt veltītai visas Baznīcas labumam. No tā izriet pienākums katram atbilstoši saviem spēkiem un sava aicinājuma veidam vai nu ar lūgšanu, vai ar praktisku darbību strādāt Kristus valstības labā, lai tā iesakņotos un nostiprinātos dvēselēs un izplatītos visā pasaulē. Tāpēc Baznīca sargā un atbalsta to, kas raksturīgs dažādām konsekrētās dzīves kopienām.

Tādējādi evaņģēlisko padomu svētsolījumi ir kā zīme, kura var mudināt visus Baznīcas locekļus centīgi pildīt sava kristīgā aicinājuma pienākumus un kurai tas arī jādara. Tā kā Dieva tautai šeit, virs zemes, nav paliekošas mājvietas, bet tā meklē nākamo Valstību, tad konsekrētās personas statuss, kas dod lielāku brīvību attiecībā uz laicīgajām rūpēm tiem, kuri to izvēlējušies, vēl jo vairāk visiem ticīgajiem atklāj to, ka Debesu labumi ir klātesoši jau šajā pasaulē, liecina par jaunu un mūžīgu dzīvi, kas kļuvusi pieejama, pateicoties Kristus veiktajai atpestīšanai, un pasludina gaidāmo augšāmcelšanos un Debesu valstības godību. Turklāt šis statuss labāk atspoguļo un Baznīcā pastāvīgi pārstāv to dzīvesveidu, kuru pieņēma Dieva Dēls, nākdams šajā pasaulē, lai izpildītu Tēva gribu, un kuru Viņš ieteica saviem mācekļiem, kas viņam sekoja. Visbeidzot, tas īpašā veidā atklāj Dieva valstības pārākumu pār visām zemes lietām un tās prasības, kas ir augstākas par citām, kā arī visiem cilvēkiem atklāj Kristus, Karaļa, nepārspējamo spēku un varenību, kura piemīt Svētajam Garam, kas brīnišķīgā veidā darbojas Baznīcā.

Tādējādi dzīvesveids, kura pamatā ir svinīgs solījums pildīt evaņģēliskos padomus, kaut arī neattiecas uz Baznīcas hierarhisko struktūru, tomēr ir piederīgs Baznīcas dzīvei un svētumam un nav no tās šķirams.

(Hierarhija un konsekrētās personas)

45. Tā kā Baznīcas hierarhijas uzdevums ir ganīt Dieva tautu un vest to uz auglīgām ganībām (sal. Ez 34, 14), tad uz hierarhiju attiecas arī pienākums ar saviem likumiem gudri vadīt evaņģēlisko padomu praksi, kas tik ļoti veicina pilnīgu mīlestību pret Dievu un tuvāko.^{^[142]} Paklausīgi sekojot Svētā Gara iedvesmai, tā pieņem regulas, kuras tai liek priekšā priekšzīmīgi vīrieši un sievietes, un pēc pilnīgākas izstrādes tās oficiāli apstiprina. Visbeidzot, ar savu autoritāti tā ir nomodā par šīm daudzviet Kristus Miesas celšanai radītajām kopienām un tās sargā, lai tās augtu un attīstītos, palikdamas uzticīgas savu dibinātāju garam.

Lai pilnīgāk rūpētos par visa Kunga ganāmpulka vajadzībām, pāvests kā visas Baznīcas augstākais Gans sava primāta spēkā un kopējā labuma dēļ var jebkuru konsekrētās dzīves kopienu un ikvienu tās locekli atbrīvot no pakļautības vietējo ordināriju jurisdikcijai un pakļaut vienīgi sev.^{^[143]} Tieši tāpat šīs kopienas var atstāt vai uzticēt to patriarhālo autoritāšu ziņā. Pašiem institūtu locekļiem, pildot savus pienākumus pret Baznīcu, kā tas izriet no viņu īpašā dzīvesveida, saskaņā ar kanoniskajiem likumiem ir jāizrāda cieņa un paklausība bīskapiem viņu pastorālās autoritātes dēļ pār vietējām Baznīcām, kā arī apustuliskajā darbā nepieciešamās vienotības un saskaņas dēļ.^{^[144]}

Taču Baznīca ne tikai apstiprina svētsolījumus, piešķirot tiem kanoniska statusa cieņu, bet arī savā liturģiskajā darbībā parāda, ka šis dzīvesveids ir veltīts Dievam. Dieva piešķirtās autoritātes spēkā Baznīca pieņem svētsolījumus no to devējiem, vispārējā lūgšanā tā lūdz viņiem no Dieva palīdzību un žēlastību, uztic viņus Dievam un dod garīgu svētību, pievienojot viņu upuri euharistiskajam Upurim.

(Konsekrācijas nozīme)

46. Konsekrētajām personām visiem spēkiem jātiecas pēc tā, lai ar viņu palīdzību Baznīca jo dienas, jo skaidrāk gan ticīgajiem, gan neticīgajiem varētu atklāt Kristu, kas vai nu kalnā lūdzas, vai sludina tautai Dieva valstību, vai dziedina slimos un nespējīgos, vai grēciniekiem palīdz atgriezties uz tikumīgas dzīves ceļa, vai svētī bērnus un visiem dara labu, un vienmēr ir paklausīgs Tēvam, kas Viņu sūtījis.^{^[145]}

Visbeidzot, visiem skaidri jāapzinās: lai gan evaņģēlisko padomu svētsolījumi nozīmē atteikšanos no labumiem, kuriem, bez šaubām, ir liela vērtība, tie tomēr nav šķērslis patiesai personas attīstībai, bet, tieši otrādi, tie pēc savas būtības to visaugstākajā pakāpē veicina. Šie padomi, kas pieņemti labprātīgi un atbilstoši katra personiskajam aicinājumam, ievērojami veicina sirds šķīstīšanu un garīgo brīvību, nemitīgi uztur mīlestības dedzību un, pats galvenais, spēj kristieša dzīvi labāk saskaņot ar to dzīvi jaunavībā un nabadzībā, kuru izvēlējās pats Kungs Kristus un kuru pieņēma Viņa jaunavīgā Māte. To pierāda arī tik daudzu svēto dibinātāju piemērs. Lai neviens nedomā, ka konsekrācija personu atsvešina no cilvēkiem vai padara viņu nederīgu laicīgajai sabiedrībai. Jo, pat ja konsekrētās personas ne vienmēr saviem laikabiedriem spēj palīdzēt tiešā veidā, tomēr Kristus sirdī viņi tiem ir daudz tuvāk klātesoši un garīgi ar tiem sadarbojas, lai, veidojot šo laicīgo sabiedrību, par tās pamatu izraudzītos Kungu un lai tā būtu vērsta uz Viņu, tā ka tie, kas to ceļ, nepūlētos veltīgi.^{^[146]}

Tāpēc svētais Koncils atbalsta un atzinīgi vērtē tos vīriešus un sievietes, brāļus un māsas, kuri klosteros, skolās un slimnīcās vai misijās pastāvīgā un pazemīgā uzticībā savai konsekrācijai dara godu Kristus Līgavai un visdažādākajos veidos nesavtīgi palīdz visiem cilvēkiem.

(Nobeigums)

47. Ikvienam, kas ir aicināts pildīt evaņģēliskos padomus, jācenšas palikt uzticīgam no Dieva saņemtajam aicinājumam un arvien tajā pilnveidoties, lai vairotu Baznīcas svētumu lielākam vienīgās un nedalāmās Trīsvienības godam, kas Kristū un ar Kristus starpniecību ir jebkāda svētuma avots un pirmsākums.

VII NODAĻA

SVĒTCEĻOTĀJAS BAZNĪCAS ESHATOLOĢISKĀ IEZĪME
UN VIENOTĪBA AR DEBESU BAZNĪCU

(Kristieša aicinājuma eshatoloģiskā iezīme)

48. Baznīca, kurā mēs visi esam aicināti Jēzū Kristū un kurā, pateicoties Dieva žēlastībai, iegūstam svētumu, savu piepildījumu sasniegs vienīgi Debesu godībā, kad, laikiem piepildoties, viss tiks atjaunots (sal. Apd 3, 21) un kad kopā ar cilvēci arī visa radība, kas ir cieši saistīta ar cilvēku un ar viņa starpniecību virzās uz savu mērķi, Kristū sasniegs savu galīgo pilnību (sal. Ef 1, 10; Kol 1, 20, 2 Pēt 3, 10–13).

Jo Kristus, pacelts no zemes, visus cilvēkus pievilka pie sevis (sal. Jņ 12, 32 gr.). Augšāmcēlies no mirušajiem (sal. Rom 6, 9), Viņš sūtīja apustuļiem savu dzīvinošo Garu un ar Tā starpniecību nodibināja savu Mistisko Miesu, tas ir, Baznīcu, kā vispārēju pestīšanas sakramentu. Sēdēdams pie Tēva labās rokas, Viņš nemitīgi darbojas pasaulē, lai cilvēkus vadītu uz Baznīcu, ar tās palīdzību tos arvien ciešāk vienotu ar sevi un, uzturot tos ar savu Miesu un Asinīm, darītu līdzdalīgus savā dzīvē godībā. Tādējādi šī apsolītā atjaunotne, kuru gaidām, ir jau iesākusies Kristū, tā attīstās līdz ar Svētā Gara nosūtīšanu un ar Gara starpniecību turpinās Baznīcā, kur mēs ticībā mācāmies saprast arī to, kāda ir mūsu laicīgās dzīves jēga, kamēr, cerot uz nākotnē gaidāmajiem labumiem, paveicam uzdevumu, ko Tēvs mums šajā pasaulē uzticējis, un tādējādi gādājam par savu pestīšanu (sal. Flp 2, 12).

Tātad mēs jau esam nonākuši līdz laiku beigām (sal. 1 Kor 10, 11), pasaules atjaunotne ir neatgriezeniski nolemta un kaut kādā ziņā tiešām nojaušama jau tagad, jo Baznīcu jau šeit, virs zemes, rotā patiess svētums, kaut arī nepilnīgs. Taču līdz laikam, kad būs jaunas debesis un jauna zeme, kur mājos taisnība (sal. 2 Pēt 3, 13), svētceļojošā Baznīca savos sakramentos un institūcijās ir piederīga šim laikam, nes pārejošās pasaules atveidu un dzīvo starp radībām, kuras arvien vēl nopūšas un cieš dzemdību sāpes, gaidot Dieva bērnu atklāšanos (sal. Rom 8, 19–22).

Tāpēc, vienoti ar Kristu Baznīcā un apzīmogoti ar Svēto Garu, kas ir “mūsu mantojuma ķīla” (Ef 1, 14), mēs tiekam saukti par Dieva bērniem, un tie patiešām esam (sal. 1 Jņ 3, 1). Taču vēl nav pienākusi stunda, kad līdz ar Kristu mēs parādīsimies godībā (sal. Kol 3, 4) un būsim līdzīgi Dievam, jo redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir (sal. 1 Jņ 3, 2). Tāpēc, “kamēr esam šajā miesā, mēs no Kunga esam tālu” (2 Kor 5, 6) un, saņēmuši pirmās Gara dāvanas, no visas sirds ilgojamies (sal. Rom 8, 23) un tiecamies būt kopā ar Kristu (sal. Flp 1, 23). Tā pati mīlestība arvien mūs skubina vairāk dzīvot Viņam, kas par mums ir miris un augšāmcēlies (sal. 2 Kor 5, 15).

Tā nu mēs cenšamies it visā būt patīkami Kungam (sal. 2 Kor 5, 9) un tērpjamies Dieva bruņās, lai varētu stāties pretī velna viltībām un pretoties tam ļaunajā dienā (sal. Ef 6, 11–13). Tā kā mēs nezinām ne dienu, ne stundu, tad, ņemot vērā Kunga brīdinājumu, mums nemitīgi jābūt modriem, lai, beidzoties mūsu vienīgās šīszemes dzīves gaitām (sal. Ebr 9, 27), mēs būtu pelnījuši kopā ar Viņu ieiet kāzu mielastā un tikt iekļauti Dieva svētīto pulkā (sal. Mt 25, 31–46), nevis tiktu atzīti par sliktiem un slinkiem kalpiem (sal. Mt 25, 26) un nošķirti mūžīgajā ugunī (sal. Mt 25, 41), ārā tumsā, kur “būs raudāšana un zobu griešana” (Mt 22, 13 un 25, 30). Jo, pirms mēs valdīsim kopā ar Kristu godībā, mums visiem “būs jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, lai katrs saņemtu pēc tā, ko viņš, miesā būdams, darījis – labu vai ļaunu” (2 Kor 5, 10), un pasaules beigās “tie, kas darījuši labu, celsies augšā dzīvībai, bet tie, kas darījuši ļaunu, celsies augšā sodam” (Jņ 5, 29; sal. Mt 25, 46).

Tāpēc, uzskatot, “ka šī laika ciešanas nav salīdzināšanas cienīgas ar nākamo godību, kas atklāsies mūsos” (Rom 8, 18; sal. 2 Tim 2, 11–12), mēs, būdami stipri ticībā, gaidām, “kad piepildīsies svētā cerība un atklāsies Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus lielā godība” (Tit 2, 13). Viņš “pārveidos mūsu vājo miesu līdzīgu savai apskaidrotajai miesai” (Flp 3, 21) un nāks, “lai tiktu pagodināts savos svētajos un apbrīnots visos, kas būs ticējuši” (sal. 2 Tes 1, 10).

(Debesu un zemes Baznīcas vienotība)

49. Tā līdz brīdim, kad Kungs nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu (sal. Mt 25, 31) un kad nāve tiks iznīcināta un viss pakļauts Viņam (sal. 1 Kor 15, 26–27), vieni no Viņa mācekļiem svētceļo virs zemes, citi, pabeiguši šīszemes gaitas, tiek šķīstīti, vēl citi ir godībā un skata “Dievu pilnīgajā gaismā tādu, kāds Viņš ir, – vienu trijās Personās”^{^[147]}. Tomēr mēs visi, lai gan dažādos veidos un pakāpēs, esam līdzdalīgi tajā pašā mīlestībā pret Dievu un tuvāko un dziedam mūsu Dievam to pašu godības himnu. Jo visi, kas pieder Kristum un kam ir Viņa Gars, veido vienu Baznīcu un Viņā ir savstarpēji saistīti (sal. Ef 4, 16). Tāpēc tie, kas vēl ir ceļā, nebūt nepārstāj būt vienoti ar brāļiem, kuri iegājuši Kristus mierā, bet gan, tieši otrādi, saskaņā ar Baznīcas nemainīgo ticību šī vienotība kļūst vēl ciešāka, notiekot apmaiņai ar garīgajiem labumiem.^{^[148]} Jo tie, kas ir Debesīs, būdami ciešāk vienoti ar Kristu, visu Baznīcu vēl vairāk stiprina svētumā, padara cēlāku kultu, kuru Baznīca šeit, virs zemes, veltī Dievam, un dažādos veidos veicina tās paplašināšanos (sal. 1 Kor 12, 12–27).^{^[149]} Jo, būdami uzņemti Tēvijā un Kunga klātbūtnē (sal. 2 Kor 5, 8), ar Viņa starpniecību, kopā ar Viņu un Viņā tie nemitējas aizlūgt par mums pie Tēva^{^[150]}, upurējot savus šīszemes dzīves laikā iegūtos nopelnus ar Jēzus Kristus, vienīgā Vidutāja starp Dievu un cilvēkiem (sal. 1 Tim 2, 5), starpniecību, kalpodami Kungam it visā un savā miesā papildinādami to, kā vēl pietrūkst no Kristus ciešanām par labu Viņa Miesai, kas ir Baznīca (sal. Kol 1, 24).^{^[151]} Tātad viņu brālīgā gādība ļoti palīdz mūsu nespēkā.

(Saikne starp Debesu un zemes Baznīcu)

50. Pilnībā atzīstot šo visas Jēzus Kristus Mistiskās Miesas kopību, svētceļojošā Baznīca jau kopš kristīgās reliģijas pirmsākumiem ar lielu godbijību ir sekmējusi mirušo piemiņu^{^[152]} un aizlūgusi par tiem, jo “doma lūgties par mirušajiem, lai viņi tiktu atbrīvoti no grēkiem, ir svēta un pestījoša” (2 Mak 12, 45). Baznīca vienmēr ir ticējusi, ka apustuļi un Kristus mocekļi, kuri, izlejot savas asinis, ir snieguši augstāko ticības un mīlestības liecību, Kristū ir cieši vienoti ar mums; tā viņus kopā ar svētīgo Jaunavu Mariju un svētajiem eņģeļiem vienmēr godinājusi ar īpašu mīlestību^{^[153]} un dievbijīgi lūgusi viņu aizbildniecības palīdzību. Drīz vien tiem tika pievienoti arī citi, kas bija izvēlējušies vairāk līdzināties Kristum jaunavībā un nabadzībā^{^[154]}, un, visbeidzot, tie, kurus ticīgie dievbijīgi godināja un kuri bija kļuvuši par atdarināšanas cienīgu paraugu tāpēc, ka viņi bija izcili izkopuši kristīgos tikumus^{^[155]} un bija apveltīti ar dievišķām harismām.^{^[156]}

Jo, uzlūkojot to cilvēku dzīvi, kuri ir uzticīgi sekojuši Kristum, rodam jaunu ierosmi meklēt nākamo Pilsētu (sal. Ebr 13, 14; 11, 10) un vienlaikus iepazīstam drošāko ceļu, pa kuru, par spīti pasaules nepastāvībai, katrs no mums atbilstoši savam stāvoklim un apstākļiem var sasniegt pilnīgu vienotību ar Kristu, tas ir, svētumu.^{^[157]} To mūsu līdzcilvēku dzīvē, kuri ir pilnīgāk pārveidoti pēc Kristus attēla līdzības (sal. 2 Kor 3, 18), Dievs uzskatāmi atklāj savu klātbūtni un vaigu. Viņos pats Dievs mūs uzrunā un norāda uz savu valstību^{^[158]}, uz kuru mēs vēl jo vairāk tiecamies, redzot ap sevi tik lielu liecinieku pulku (sal. Ebr 12, 1), kas apstiprina Evaņģēlija patiesību.

Taču ne jau tikai parauga dēļ mēs godinām to cilvēku piemiņu, kuri mājo Debesīs, bet jo īpaši tāpēc, lai, praktizējot tuvākmīlestību, tiktu stiprināta visas Baznīcas vienotība Garā (sal. Ef 4, 1–6). Jo tāpat kā kristiešu savstarpējā kopība šeit, virs zemes, mūs tuvina Kristum, tā arī saikne ar svētajiem mūs vieno ar Kristu, no kura kā no Avota un Galvas plūst ikviena žēlastība un pati Dieva tautas dzīve.^{^[159]} Tāpēc ir visaugstākajā pakāpē taisnīgi mīlēt šos Jēzus Kristus draugus un līdzmantiniekus, mūsu brāļus un īpašos labdarus, un mums pienākas pateikties Dievam par tiem^{^[160]} un “dedzīgi piesaukt viņus, lūdzot viņu aizlūgumus, palīdzību un atbalstu, lai no Dieva ar Viņa Dēla Jēzus Kristus, vienīgā Pestītāja un Glābēja, starpniecību saņemtu mums nepieciešamās žēlastības”^{^[161]}. Jo ikviens patiess mīlestības apliecinājums, ko veltām tiem, kas mājo Debesīs, pēc savas būtības ir vērsts uz Kristu, “visu svēto vainagojumu”,^{^[162]} un ar Viņa starpniecību – uz Dievu, kas ir apbrīnojams savos svētajos un viņos tiek pagodināts.^{^[163]}

Taču viscildenāk mūsu vienotība ar Debesu Baznīcu tiek īstenota tad, kad mēs, īpaši svētajā liturģijā, kur ar sakramentālo zīmju starpniecību uz mums darbojas Svētā Gara spēks, kopīgā priekā slavējam dievišķo Majestāti^{^[164]} un kad visi, kas esam atpirkti ar Kristus asinīm no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām (sal. Atkl 5, 9) un sapulcināti vienā Baznīcā, godinām vienu Dievu trijās Personās, dziedot Viņam vienu un to pašu slavas dziesmu. Svinot euharistisko Upuri, mēs nonākam visciešākajā vienotībā ar Debesu Baznīcas kultu, būdami ar to vienoti un pieminēdami vispirms godības pilno un mūžam Jaunavu Mariju, svēto Jāzepu, svētos apustuļus un mocekļus, kā arī visus svētos.^{^[165]}

(Pastorālie norādījumi)

51. Šo mūsu priekšteču svēto ticību dzīvai kopībai ar brāļiem, kas jau ir Debesu godībā vai pēc nāves vēl tiek šķīstīti, svētais Koncils pieņem ar lielu godbijību un no jauna iesaka izskatīt Nīkajas II^{^[166]}, Florences^{^[167]} un Tridentas^{^[168]} svēto koncilu dekrētus. Vienlaikus Koncils saistībā ar pastorāliem mērķiem mudina visus, uz kuriem tas attiecas, rūpēties par to, lai gadījumos, ja kaut kur būtu ieviesušies pārkāpumi, pārspīlējumi vai trūkumi, tie tiktu novērsti vai laboti un viss tiktu atjaunots lielākam Kristus un Dieva godam. Tāpēc lai viņi ticīgajiem māca to, ka patiess svēto kults izpaužas ne tik daudz lielā skaitā ārēju aktu, bet gan tajā, cik intensīva ir mūsu darbīgā mīlestība, ar kuru mēs lielākam pašu un Baznīcas labumam meklējam “gan atdarināšanas cienīgu paraugu, gan līdzdalību svēto kopībā, gan palīdzību, pateicoties viņu aizlūgumiem”^{^[169]}. No otras puses, ticīgajiem jāatgādina tas, ka vēršanās pie tiem, kas mājo Debesīs, ja to izprot ticības pilnīgajā gaismā, nekādā ziņā nemazina pielūgsmi, kuru veltām Dievam Tēvam ar Kristus starpniecību Svētajā Garā, bet gan, tieši otrādi, to vēl vairāk bagātina.^{^[170]}

Mēs visi, kas esam Dieva bērni un veidojam vienu ģimeni Kristū (sal. Ebr 3, 6), vienoti savstarpējā mīlestībā un vienprātīgi godinot Vissvēto Trīsvienību, atbildam uz dziļāko Baznīcas aicinājumu un jau tagad priekšnojautās baudām līdzdalību pilnīgās godības liturģijā.^{^[171]} Jo, kad nāks Kristus un mirušie augšāmcelsies godībā, Dieva spožums apgaismos debesu Pilsētu un Jērs būs tās gaisma (sal. Atkl 21, 23). Tad visa svēto Baznīca visaugstākajā mīlestības svētlaimē pielūgs Dievu un “Jēru, kas bija nokauts” (Atkl 5, 12), vienā balsī saucot: “Tam, kas sēž tronī, un Jēram lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos!” (Atkl 5, 13)

VIII NODAĻA

VISSVĒTĀKĀ JAUNAVA MARIJA, DIEVA MĀTE,
KRISTUS UN BAZNĪCAS NOSLĒPUMĀ

I. Ievads

(Vissvētākā Jaunava Marija Kristus noslēpumā)

52. Visžēlsirdīgais un visgudrais Dievs, vēlēdamies atpestīt pasauli, “laikiem piepildoties, sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes (..), lai mēs iegūtu Dieva bērnu tiesības” (Gal 4, 4–6). Viņš “mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā ir nācis no Debesīm un iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas”^{^[172]}. Šis dievišķais pestīšanas noslēpums mums ir atklāts un nepārtraukti turpinās Baznīcā, kuru Kungs ir dibinājis kā savu Miesu un kurā ticīgajiem, paliekot vienotībā ar Kristu kā Galvu un kopībā ar visiem Viņa svētajiem, tāpat pienākas godināt “vispirms slavējamo mūžam Jaunavu Mariju, mūsu Dieva un Kunga Jēzus Kristus Māti”^{^[173]}.

(Vissvētākā Jaunava Marija un Baznīca)

53. Jo Jaunava Marija, kas, pieņemot to, ko eņģelis viņai pasludināja, pieņēma Dieva Vārdu gan savā sirdī, gan miesā un dāvāja pasaulei Dzīvību, tiek atzīta un godināta kā Dieva un Pestītāja īstā Māte. Īpaši cēlā veidā atpirkta sava Dēla nopelnu dēļ un vienota ar Viņu ciešām un nesaraujamām saitēm, Marija saņem šo neizmērojami lielo uzdevumu un cieņu būt Dieva Dēla Dzemdētājai un tāpēc Tēva mīļotajai meitai un Svētā Gara templim. Šīs ārkārtējās žēlastības veltes dēļ Marija ir pārāka par visām radībām Debesīs un virs zemes, taču vienlaikus, būdama Ādama pēctece, ir vienota ar visiem cilvēkiem, kam nepieciešama pestīšana. Turklāt viņa “patiešām ir [Kristus] locekļu Māte, jo ar savu mīlestību līdzdarbojās, lai Baznīcā dzimtu ticīgie, kas ir Viņa, Galvas, locekļi”^{^[174]}. Tāpēc Marija tiek godināta kā izcilākā Baznīcas locekle, kurai nav neviena līdzīga, kā tās pirmtēls un pilnīgākais ticības un mīlestības paraugs, un katoliskā Baznīca, Svētā Gara apgaismota, pret Vissvētāko Jaunavu Mariju izturas ar bērnu goddevību kā pret vismīļāko Māti.

(Koncila nodoms)

54. Tāpēc svētais Koncils, skaidrojot doktrīnu par Baznīcu, kurā dievišķais Pestītājs veic pestīšanu, vēlas pārdomāti izgaismot gan Vissvētākās Jaunavas nozīmi iemiesotā Vārda un Mistiskās Miesas noslēpumā, gan atpirktās cilvēces pienākumus pret Dieva Dzemdētāju – Kristus Māti un cilvēku, vispirms ticīgo, Māti. Tomēr Koncils nav paredzējis sniegt vispusīgu doktrīnu par Mariju vai atrisināt jautājumus, kurus teologu darbs vēl nav pilnībā izgaismojis. Tādējādi savu leģitimitāti saglabā katoļu teoloģijas skolu brīvi izvirzītie apsvērumi par Mariju, kura svētajā Baznīcā ieņem nākamo augstāko vietu pēc Kristus un tajā pašā laikā ir mums tik tuva.^{^[175]}

II. Svētās Jaunavas Marijas nozīme pestīšanas ekonomijā

(Mesijas Māte Vecajā Derībā)

55. Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti un godājamā Tradīcija arvien skaidrāk atklāj Pestītāja Mātes nozīmi pestīšanas ekonomijā un aicina to saskatīt. Vecās Derības grāmatās aprakstīta pestīšanas vēsture, kurā pakāpeniski tika sagatavota Kristus nākšana pasaulē. Šie senie dokumenti, kā tie tiek lasīti Baznīcā un saprasti saistībā ar vēlāko un pilnīgo atklāsmi, pakāpeniski arvien skaidrāk atklāj sievietes, Pestītāja Mātes, tēlu. No šāda skatpunkta raugoties, uz viņu pravietiski norāda jau apsolījums uzvarēt čūsku, kas tika dots mūsu pirmvecākiem pēc viņu krišanas grēkā (sal. Rad 3, 15). Tāpat viņa ir šī Jaunava, kas ieņems un dzemdēs Dēlu, kura vārds būs Emanuēls (sal. Is 7, 14; sal. Mih 5, 2–3; Mt 1, 22–23). Viņa izceļas starp Kunga pazemīgajiem un nabadzīgajiem, kas ar paļāvību gaida un saņem no Viņa pestīšanu. Visbeidzot, līdz ar viņu, izcilāko Sionas meitu, pēc ilgajām apsolījuma gaidām laiks piepildās un iesākas jaunā pestīšanas ekonomija, kad Dieva Dēls no viņas pieņēma cilvēcisko dabu, lai ar savas miesas noslēpumiem atbrīvotu cilvēku no grēka.

(Marija pasludināšanas notikumā)

56. Taču žēlsirdības Tēvs pirms sava Dēla iemiesošanās vēlējās saņemt izraudzītās Mātes piekrišanu, lai tieši tāpat, kā sieviete reiz bija veicinājusi nāvi, tā sieviete arī sekmētu dzīvības došanu. Tas viscildenākajā veidā attiecas uz Jēzus Māti, kura pasaulei dāvāja pašu Dzīvību, kas visu atjauno, un kuru Dievs apveltīja ar dāvanām, kas atbilda tik nozīmīgam uzdevumam. Tāpēc nav brīnums, ka Baznīcas tēvi Dieva Māti mēdza saukt par Vissvēto un no jebkāda grēka traipa pasargāto, it kā Svētā Gara veidotu un darītu par jaunu radību.^{^[176]} Nācaretes Jaunavu, kura jau kopš savas ieņemšanas brīža bija apveltīta ar vienreizīga svētuma spožumu, Dieva sūtītais eņģelis pasludināšanas brīdī uzrunā kā “žēlastības pilno” (sal. Lk 1, 28), un viņa Debesu sūtnim atbild: “Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38) Tā Marija, Ādama meita, dodot piekrišanu Dieva vārdam, kļuva Jēzus Māte un, ar visu sirdi pieņemdama dievišķo pestīšanas gribu un būdama brīva no jebkāda grēka, kā Kunga kalpone sevi pilnīgi veltīja savam Dēlam un Viņa darbam, lai ar visvarenā Dieva žēlastību sava Dēla vadībā un kopā ar Viņu kalpotu pestīšanas noslēpumam. Tāpēc Baznīcas tēvi pamatoti uzskatīja, ka Marija nebija tikai pasīvs instruments Dieva rokās, bet gan ar savu labprātīgo ticību un paklausību ir līdzdarbojusies cilvēku pestīšanā. Jo, kā teicis svētais Irenejs, “ar savu paklausību viņa ir kļuvusi par pestīšanas iemeslu sev pašai un visai cilvēcei”.^{^[177]} Tāpēc daudzi Baznīcas tēvi savos sprediķos kopā ar Ireneju labprāt ir apgalvojuši, ka “Ievas nepaklausības sasieto mezglu ir atraisījusi Marijas paklausība. Ko jaunava Ieva ar savu neticību samezgloja, to Jaunava Marija ar savu ticību atraisīja”^{^[178]}. Salīdzinādami Mariju un Ievu, viņi Mariju sauca par “visu dzīvo Māti”^{^[179]} un bieži vien apgalvoja: “Caur Ievu – nāve, caur Mariju – dzīvība.”^{^[180]}

(Marija un Jēzus bērnība)

57. Šī Marijas vienotība ar Dēlu pestīšanas darbā izpaužas jau no Kristus jaunavīgās ieņemšanas brīža līdz pat Viņa nāvei. Vispirms tad, kad Marija steigšus devās apmeklēt Elizabeti un tika nosaukta par svētīgu, jo bija ticējusi apsolītajai pestīšanai, un Jānis Kristītājs priecīgi sakustējās savas mātes miesās (sal. Lk 1, 41–45); pēc tam – saistībā ar Kristus piedzimšanu, kad Dievmāte ganiem un gudrajiem ar prieku rādīja savu pirmdzimto Dēlu, kas nevis mazināja, bet gan svētīja viņas neskarto jaunavību.^{^[181]} Bet, kad templī, sniedzot nabadzīgo ļaužu upuri, Marija Dēlu veltīja Kungam, viņa tajā pašā brīdī dzirdēja Simeonu pravietojam, ka Dēls būs pretrunu zīme un ka mātes dvēseli caurdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu nodomi (sal. Lk 2, 34–35). Kad vecāki zēnu Jēzu bija pazaudējuši un ar sāpēm meklējuši, viņi to atrada templī, aizņemtu ar sava Tēva lietām, taču viņi nesaprata Dēla sacītos vārdus. Bet Viņa Māte tos visus glabāja savā sirdī un pārdomāja (sal. Lk 2, 41–51).

(Marija un Jēzus kalpošana atklātībā)

58. Jēzus atklātās dzīves laikā Viņa Mātes klātbūtni var ievērot jau no paša sākuma, kad kāzās Galilejas Kānā, viņas žēlsirdības pilnās aizbildniecības pamudināts, Jēzus kā Mesija izdarīja savu pirmo brīnumu (sal. Jņ 2, 1–11). Jēzum sludinot, Marija pieņēma vārdus, ar kuriem Dēls, uzsvērdams, ka Dieva valstība ir pārāka par miesas un asins apsvērumiem un saitēm, par svētīgiem sauca tos, kas ieklausās Dieva Vārdā un to pilda (sal. Mk 3, 35 un paral.; Lk 11, 27–28), kā to uzticīgi darīja viņa (sal. Lk 2, 19 un 51). Tādējādi arī Vissvētākā Jaunava gāja ticības svētceļojumā, uzticīgi glabāja vienotību ar savu Dēlu līdz pat krustam, pie kura viņa stāvēja ne bez Dieva nodoma (sal. Jņ 19, 25), dziļi cieta kopā ar savu viendzimušo Dēlu un savā mātes sirdī pievienojās Viņa upurim, ar mīlestību piekrītot tam, ka Dēls, ko viņa bija dzemdējusi, tiek upurēts. Visbeidzot, pats Jēzus Kristus, mirstot uz krusta, deva viņu par Māti māceklim, sacīdams: “Sieviete, lūk, tavs dēls!” (sal. Jņ 19, 26–27)^{^[182]}

(Marija pēc Jēzus uziešanas debesīs)

59. Bet, tā kā Dievam labpatika cilvēku pestīšanas noslēpumu svinīgi neizpaust pirms Kristus apsolītā Gara izliešanās, mēs redzam, ka apustuļi pirms Vasarsvētkiem “vienprātīgi palika kopā lūgšanā līdz ar sievietēm un Mariju, Jēzus Māti, un Viņa brāļiem” (Apd 1, 14). Mēs redzam arī Mariju ar savām lūgšanām izlūdzam Svēto Garu, kas pasludināšanas brīdī viņai jau bija pārklājis savu ēnu. Visbeidzot, kad bezvainīgā Jaunava, ko Dievs bija pasargājis no jebkāda pirmgrēka traipa^{^[183]}, bija beigusi šīszemes gaitas, viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta Debesu godībā^{^[184]}, un Kungs viņu paaugstināja par pasaules Karalieni, lai viņa vēl pilnīgāk līdzinātos savam Dēlam, kungu Kungam (sal. Atkl 19, 16), kas ir uzvarējis grēku un nāvi.^{^[185]}

III. Jaunava Marija Baznīcā

(Marija – Kunga kalpone)

60. Saskaņā ar apustuļa vārdiem mums ir tikai viens Vidutājs, “jo viens ir Dievs un viens ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Jēzus Kristus, kas sevi pašu ir atdevis kā izpirkšanas maksu par visiem” (1 Tim 2, 5–6). Tomēr Marijas mātes loma attiecībā uz cilvēkiem nekādā ziņā neaizēno un nemazina šo Kristus vienīgo vidutājību, bet, tieši otrādi, atklāj šīs vidutājības spēku. Jo Vissvētākās Jaunavas ietekmes uz cilvēku pestīšanu pamatā ir nevis objektīva nepieciešamība, bet gan Dieva labvēlība, un tā plūst no Kristus nopelnu pārpilnības, tās pamatā ir Viņa vidutājība, no kuras ir pilnībā atkarīga un kurā rod visu savu spēku. Ticīgo tiešā vienotība ar Kristu tādējādi nekādi netiek traucēta, bet gan veicināta.

(Marijas līdzdalība pestīšanā)

61. Vissvētākā Jaunava, kopš mūžības izredzēta būt par Dieva Māti dievišķā Vārda iemiesošanās noslēpumā, saskaņā ar Dieva apredzības nodomu šeit, virs zemes, bija dievišķā Pestītāja cildenā Māte, neatkārtojamā veidā cieši saistīta ar Viņa sūtību un pazemīga Kunga kalpone. Kristu ieņemot, dzemdējot, zīdot, templī veltot Tēvam, ciešot līdzi savam uz krusta mirstošajam Dēlam, viņa tā, kā neviens cits, ir bijusi līdzdalīga Pestītāja darbā ar savu paklausību, ticību, cerību un kvēlo mīlestību, lai dvēselēs tiktu atjaunota pārdabiskā dzīve. Tāpēc viņa ir mūsu Māte saskaņā ar žēlastības kārtību.

(Marijas nozīme pestīšanā)

62. Šī Marijas mātišķība žēlastības ekonomijā turpinās nemitīgi, sākot ar piekrišanu, kuru viņa ticībā deva pasludināšanas brīdī un kuru bez svārstīšanās saglabāja, stāvot krusta pakājē, līdz visi izredzētie sasniegs piepildījumu mūžībā. Jo pēc uzņemšanas Debesīs viņas nozīme pestīšanas darbā nebeidzās – ar saviem daudzajiem aizlūgumiem viņa turpina mums izlūgt dāvanas, kas nodrošinātu mūsu mūžīgo pestīšanu.^{^[186]} Mātes mīlestībā viņa rūpējas par sava Dēla brāļiem, kuru svētceļojums vēl nav noslēdzies un kuri ir pakļauti briesmām un ciešanām, līdz nonāks svētlaimīgajā Tēvijā. Tāpēc Vissvētākā Jaunava Baznīcā tiek piesaukta kā Aizstāve, Palīdzētāja, Aizbildinātāja un Vidutāja.^{^[187]} Taču tas jāsaprot tā, ka Kristus – vienīgā Vidutāja – cieņai un varenībai nekas netiek ne atņemts, ne pielikts.^{^[188]}

Jo nevienu radību nekad nevar pielīdzināt iemiesotajam Vārdam un Pestītājam. Taču tāpat kā Kristus priesterībā dažādos veidos ir līdzdalīgi gan ordinētie kalpi, gan ticīgā tauta un tāpat kā Dieva vienīgā labestība patiešām dažādos veidos izplatās radītās būtnēs, tā arī Pestītāja vienīgā vidutājība nenoraida, bet gan, tieši otrādi, rosina radību daudzveidīgo līdzdarbību, smeļoties no vienīgā avota.

Šo Marijas pakārtoto nozīmi Baznīca nešaubīgi apliecina un pastāvīgi pieredz; ticīgajiem tā liek pie sirds ar šīs mātišķās aizbildniecības palīdzību arvien ciešāk pieķerties Vidutājam un Pestītājam.

(Marija – Baznīcas pirmtēls)

63. Taču Vissvētākā Jaunava, saņēmusi dievišķās mātišķības dāvanu un kalpojumu, kas viņu vieno ar Dēlu – Pestītāju –, kā arī tikai viņai piešķirto žēlastību un uzdevumu dēļ ir cieši vienota arī ar Baznīcu. Dievmāte, kā to mācīja jau svētais Ambrozijs, ir Baznīcas pirmtēls attiecībā uz ticību, mīlestību un pilnīgo vienotību ar Kristu.^{^[189]} Tas tāpēc, ka Baznīcas noslēpumā – arī Baznīca pamatoti tiek saukta par Māti un Jaunavu – Vissvētākajai Jaunavai Marijai ir pirmā vieta kā izcilam un vienreizīgam gan jaunavas, gan mātes paraugam.^{^[190]} Jo tāpēc, ka ticēja un paklausīja, Marija laida pasaulē pašu Tēva Dēlu, turklāt, vīra nepazīdama, bet Svētā Gara apēnota, kā jaunā Ieva, kas nešaubīgi ticēja nevis senajai čūskai, bet gan Dieva sūtnim. Un viņa dzemdēja Dēlu, kuru Dievs iecēla par pirmdzimto starp daudziem brāļiem (sal. Rom 8, 29), tas ir, ticīgajiem, kuru dzemdināšanā un audzināšanā Marija ar savu mātes mīlestību ir līdzdalīga.

(Baznīca – Māte un Jaunava)

64. Savukārt Baznīca, kas kontemplē Marijas noslēpumaino svētumu un līdzinās viņas mīlestības paraugam, uzticīgi pildot Tēva gribu, pati kļūst par Māti, pateicoties ticībā pieņemtajam Dieva Vārdam, – ar sludināšanu un Kristību tā jaunai un nemirstīgai dzīvei dzemdina no Svētā Gara ieņemtos un no Dieva dzimušos bērnus. Baznīca ir arī Jaunava, kas Līgavainim solīto uzticību sargā neskartu un tīru un, līdzinoties sava Kunga Mātei, Svētā Gara spēkā saglabā jaunavīgi neskartu ticību, stipru cerību un patiesu mīlestību.^{^[191]}

(Marija – tikumu paraugs Baznīcai)

65. Kaut arī Baznīca Vissvētākās Jaunavas Marijas personā jau ir sasniegusi pilnību, kurā nav ne traipa, ne grumbas (sal. Ef 5, 27), Kristum ticīgie vēl pūlas pieaugt svētumā, uzvarot grēku. Tāpēc viņi savu skatienu pievērš Marijai, kas visai izredzēto kopienai mirdz kā tikumu paraugs. Dievbijīgi kavējoties pie viņas domās un kontemplējot viņu cilvēktapušā Vārda gaismā, Baznīca ar godbijību arvien vairāk iedziļinās iemiesošanās noslēpumā – noslēpumā, par kuru nav lielāka, – un arvien vairāk līdzinās savam Līgavainim. Jo Marija, būdama dziļi iesaistīta pestīšanas vēsturē, noteiktā veidā sevī apvieno un atspoguļo svarīgākās ticības patiesības. Tāpēc tad, kad viņu piemin sludinot un viņu godina, Marija ticīgos aicina pie sava Dēla un Viņa upura, kā arī pie Tēva mīlestības. Savukārt Baznīca, tiekdamās pēc Kristus goda, kļūst arvien līdzīgāka savam izcilajam pirmtēlam, pastāvīgi pieaugot ticībā, cerībā un mīlestībā un it visā meklējot un pildot Dieva gribu. Tāpēc arī savā apustuliskajā darbībā Baznīca pilnīgi pamatoti uzlūko to, kura dzemdēja Kristu, kas tika ieņemts no Svētā Gara un piedzima no Jaunavas, lai ar Baznīcas starpniecību tāpat dzimtu un augtu arī ticīgo sirdī. Šī Jaunava savā dzīvē bija paraugs mātes mīlestībai, no kuras iedvesma jāsmeļas visiem, kas līdzdarbojas Baznīcas apustuliskajā misijā cilvēces atdzimšanas labā.

IV. Marijas kults Baznīcā

(Marijas kulta būtība un pamatojums)

66. Mariju, Vissvēto Dieva Māti, kas bija līdzdalīga Kristus noslēpumos, viņu, ko Dieva žēlastība paaugstinājusi tūlīt aiz Dēla un kas ir pārāka par visiem eņģeļiem un cilvēkiem, Baznīca gluži pamatoti godina ar īpašu kultu. Jau kopš seniem laikiem Vissvētākā Jaunava tiek godināta ar titulu “Dieva Dzemdētāja”, viņas aizbildniecībā ticīgie rod patvērumu, lūdzot palīdzību visās briesmās un vajadzībās.^{^[192]} Īpaši kopš Efesas koncila Marijas kults Dieva tautā ir brīnumaini uzplaucis, un tas izpaužas kā godināšana un mīlestība, piesaukšana un centieni līdzināties saskaņā ar Marijas pašas pravietiskajiem vārdiem: “Redzi, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes, jo lielas lietas man ir darījis Varenais.” (Lk 1, 48–49) Šis kults, kāds tas vienmēr pastāvējis Baznīcā, ir pilnīgi unikāls, jo būtiski atšķiras no pielūgsmes kulta, kas pienākas cilvēktapušajam Vārdam, tāpat kā Tēvam un Svētajam Garam, un to visaugstākajā pakāpē veicina. Dievmātes godināšanas dažādās formas, kuras Baznīca ir apstiprinājusi atbilstoši veselīgai un ortodoksālai doktrīnai un ņemot vērā apstākļus, kas saistīti ar attiecīgo laikmetu un vietu, kā arī saskaņā ar ticīgo mentalitāti un dotībām, panāk to, ka, godinot Māti, Dēls, kura dēļ viss ir radīts (sal. Kol 1, 15–16) un kurā, kā tas mūžīgajam Tēvam labpaticis, ir iemājojusi visa pilnība (sal. Kol 1, 19), tiek pienācīgi iepazīts, mīlēts, pielūgts un tiek ievēroti Viņa baušļi.

(Pastorālie norādījumi attiecībā uz Marijas kultu)

67. Šo katolisko doktrīnu svētais Koncils izklāsta ar skaidru nodomu. Vienlaikus tas visus Baznīcas bērnus mudina pašaizliedzīgi veicināt Vissvētākās Jaunavas kultu, īpaši liturģisko, augstu vērtēt viņas godināšanas veidus un tradīcijas, kuras Baznīcas maģistērijs gadsimtu gaitā ir ieteicis, kā arī dievbijīgi ievērot to, kas agrāk ticis noteikts attiecībā uz Kristus, Vissvētākās Jaunavas un svēto attēlu godināšanu.^{^[193]} Savukārt teologus un Dieva Vārda sludinātājus Koncils dedzīgi aicina savos spriedumos, kas attiecas uz Dievmātes īpašo cieņu, vienlīdz uzmanīgi atturēties gan no ikviena neatbilstoša pārspīlējuma, gan no pārmērīgas gara šaurības.^{^[194]} Lai viņi Maģistērija vadībā, studējot Svētos Rakstus, Baznīcas tēvu un doktoru darbus, kā arī Baznīcas liturģiju, pareizi izgaismo Vissvētākās Jaunavas nozīmi un privilēģijas, kas vienmēr ir saistītas ar Kristu – jebkuras patiesības, svētuma un dievbijības avotu. Gan vārdos, gan darbos viņiem rūpīgi jāizvairās no visa, kas varētu maldināt mūsu šķirtos brāļus vai jebkuru citu cilvēku attiecībā uz Baznīcas patieso doktrīnu. Bet ticīgajiem jāatceras, ka īsta godināšana nozīmē nevis neauglīgu un pārejošu sentimentalitāti vai tukšu lētticību, bet sakņojas patiesā ticībā, kas mums palīdz atzīt īpašo cieņu, kas piemīt Dieva Dzemdētājai, un mūs mudina mīlēt savu Māti ar bērna mīlestību, kā arī līdzināties viņai tikumos.

V. Marija – drošas cerības un mierinājuma zīme svētceļojošajai Dieva tautai

(Marija – cerības zīme)

68. Tieši tāpat kā Debesīs, kur Jēzus Māte, jau tagad pagodināta ar miesu un dvēseli, ir tās Baznīcas attēls un sākums, kurai jārod piepildījums nākamajā mūžībā, tāpat šeit, virs zemes, tā mirdz svētceļojošajai Dieva tautai kā drošas cerības un mierinājuma zīme līdz pat Kunga atnākšanas dienai (sal. 2 Pēt 3, 10).

(Marija un kristiešu vienotība)

69. Svētais Koncils rod lielu prieku un mierinājumu tajā, ka arī starp šķirtajiem brāļiem netrūkst tādu, kas Kunga un Pestītāja Mātei izrāda pienācīgu godu, īpaši starp Austrumu kristiešiem, kuri pievēršas Dievmātes, mūžam Jaunavas, kultam ar dedzīgu aizrautību un dievbijīgu sirdi.^{^[195]} Visu to cilvēku neatlaidīgajām lūgšanām, kuri tic Kristum, jāpaceļas pie Dieva Mātes un cilvēku Mātes, lai viņa, kas ar savām lūgšanām atbalstījusi Baznīcu tās pirmsākumos, arī tagad, Debesīs paaugstināta pār visiem svētlaimīgajiem un eņģeļiem, visu svēto sadraudzībā aizlūdz savu Dēlu, līdz visas tautu saimes – gan tās, kuras rotā kristieša vārds, gan tās, kas vēl nepazīst savu Pestītāju, – mierā un saticībā tiks laimīgi sapulcinātas vienā Dieva tautā Vissvētās un nedalāmās Trīsvienības
godam.

Visu šajā dogmatiskajā konstitūcijā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

Romā, pie svētā Pētera, 1964. gada 21. novembrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)

^{^[1]} Sal. sv. Kipriāns, Epist. 64, 4: PL 3, 1017; CSEL (Hartel) III B, 720. lpp.; sv. Hilarijs no Puatjē, In Mt. 23, 6: PL 9, 1047.; sv. Augustīns, passim; sv. Kirils no Aleksandrijas, Glaph. in Gen. 2, 10: PG 69, 110 A.

^{^[2]} Sv. Grēgorijs Lielais, Hom. in Evang. 19, 1: PL 76, 1154 B.; sal. sv. Augustīns, Serm. 341, 9, 11: PL 39, 1499 s.; sv. Jānis Damaskietis, Adv. Iconocl. 11: PG 6, 1357.

^{^[3]} Sal. sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 24, 1: PG 7, 966 B; Harvey 2, 131; Sagnard, Sources Chrétiennes, 398. lpp.

^{^[4]} Sv. Kipriāns, De Orat. Dom., 23; PL 4, 553; CSEL (Hartel), III A, 285. lpp.; sv. Augustīns, Serm. 71, 20, 33: PL 38, 463 u. s.; sv. Jānis Damaskietis, Adv. Iconocl., 12: PG 96, 1358 D.

^{^[5]} Sal. Origens, In Mt. 16, 21: PG 13, 1443 C; Tertulliāns, Adv. Marc. 3, 7: PL 2, 357 C; CSEL 47, 3, 386. lpp.; attiecībā uz liturģiskajiem dokumentiem skat. Sacramentarium Gregorianum: PL 78, 160 B.; vai Möhlberg, Liber Sacramentorum Romanae Ecclesiae, Roma, 1960, 111. lpp., XC: “Sapulcinādams svētos, Dievs, Tu cel sev mūžīgo mājokli.” Himna Urbs Ierusalem beata mūku breviārā un Coelestis urbs Ierusalem Romas breviārā.

^{^[6]} Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, III, q. 62, a. 5, ad 1.

^{^[7]} Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis (1943. g. 29. jūnijs): AAS 35 (1943), 208. lpp.

^{^[8]} Sal. Leons XIII, Enc. Divinum illud (1897. g. 9. maijs): ASS 29 (1896–1897), 650. lpp.; Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, l. c., 219.–220. lpp.: DS 2288 (3808); sv. Augustīns, Serm. 268, 2: PL 38, 1232, u. c.; sv. Jānis Hrīsostoms, In Eph., hom. 9, 3: PG 62, 72; Didims no Aleksandrijas, Trin. 2, 1: PG 39, 449 u. s.; sv. Akvīnas Toms, In Col. 1, 18, lect. 5: Marietti, II, Nr. 46: “Kā vienu miesu veido dvēseles vienotība, tā Baznīcu – Gara vienotība.”

^{^[9]} Sal. Leons XIII, Enc. Sapientiae christianae (1890. g. 10. janvāris): ASS 22 (1889–1890), 392. lpp.; Leons XIII, Enc. Satis cognitum (1896. g. 29. jūnijs): ASS 28 (1895–1896), 710. un 724. u. s. lpp.; Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, l. c., 199.–200. lpp.

^{^[10]} Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, l. c., 221. lpp. u. s.; Pijs XII, Enc. Humani generis (1950. g. 12. augusts): AAS 42 (1950), 571. lpp.

^{^[11]} Sal. Leons XII, Enc. Satis cognitum, l. c., 713. lpp.

^{^[12]} Sal. Symbolum Apostolicum: Denz. 6–9 (10–13); Symbolum Nicaenum-Constantinopolitanum: Denz. 86 (150); sal. Professio fidei Tridentina: Denz. 994 un 999 (1862 un 1868).

^{^[13]} Formulējums “svētā, katoliskā, apustuliskā Romas Baznīca” atrodams Professio fidei Tridentina, l. c., un Vatikāna I koncila Dogm. konst. Dei Filius: Denz. 1872 (3001).

^{^[14]} Sv. Augustīns, De civitate Dei, XVIII, 51, 2: PL 41, 614.

^{^[15]} Sal. sv. Kipriāns, Epist. 69, 6: PL 3,1142; CSEL (Hartel) 3 B, 754. lpp.: “inseparabile unitatis sacramentum”.

^{^[16]} Sal. Pijs XII, Uzruna Magnificate Dominum 1954. g. 2. novembrī: AAS 46 (1954), 669. lpp.; Pijs XII, Enc. Mediator Dei, 1947. g. 20. novembris: AAS 39 (1947), 555. lpp.

^{^[17]} Sal. Pijs XI, Enc. Miserentissimus Redemptor, 1928. g. 8. maijs: AAS 20 (1928), 171. lpp. u. s.; Pijs XII, Uzruna Vous nous avez 1956. g. 22. septembrī: AAS 48 (1956), 714. lpp.

^{^[18]} Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, III, q. 63, a. 2.

^{^[19]} Sal. sv. Kirils no Jeruzalemes, Catech. 17, De Spiritu Sancto, II, 35–37: PG 33, 1089–1012; Nikolajs Kabasilass, De vita in Christo, III grām., De utilitate chrismatis: PG 150, 569–580; sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, III, q. 65, a. 3 un q. 72, a. 1 un 5.

^{^[20]} Sal. Pijs XII, Enc. Mediator Dei, 1947. g. 20. novembris: AAS 39 (1947), īpaši 555. lpp. u. s.

^{^[21]} 1 Kor 7, 7: “Katram ir sava īpaša dāvana (idion charisma) no Dieva: vienam tāda, otram citāda”; sal. sv. Augustīns, De Dono Persev., 14, 37: PL 45, 1015 u. s.: “Ne tik daudz atturība ir Dieva dāvana, cik pašu laulāto šķīstība.”

^{^[22]} Sal. sv. Augustīns, De Praed. Sanct. 14, 27: PL 44, 980.

^{^[23]} Sal. sv. Jānis Hrīsostoms, In Io., hom. 65, 1: PG 59, 361.

^{^[24]} Sal. sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 16, 6; III, 22, 1–3: PG 7, 925 C-926 A un 955 C-958 A; Harvey 2, 87 u. s. un 120–123; Sagnard, Sources Chrétiennes, 290.–292., 372. lpp. u. s.

^{^[25]} Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Ad Rom, Praef.: Funk, I, 252.

^{^[26]} Sal. sv. Augustīns, Bapt. c. Donat. V, 28, 39: PL 43, 197: “Ir pilnīgi skaidrs, ka, sakot “Baznīcā” un “ārpus Baznīcas”, ar to jāsaprot sirdī, bet ne miesā.” Sal. turpat, III, 19, 26: 152. kol.; V, 18, 24: 189. kol.; sv. Augustīns, In. Io., tr. 61, 2: PL 35, 1800, un daudzviet citur.

^{^[27]} Sal. Lk 12, 48: “No katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs.” Sal. arī Mt 5, 19–20; 7, 21–22; 25, 41–46; Jk 2, 14.

^{^[28]} Sal. Leons XIII, Ap. vēst. Praeclara gratulationis, 1894. g. 20. jūnijs: ASS 26 (1893–1894) 707. lpp.

^{^[29]} Sal. Leons XIII, Enc. Satis cognitum, 1896. g. 29. jūnijs: ASS 28 (1895–1896), 738. lpp.; Leons XIII, Enc. Caritatis studium, 1898. g. 25. jūlijs: ASS 31 (1898–1899), 11. lpp.; Pijs XII, Radiovēstījums Nell’alba 1941. g. 24. decembrī: AAS 34 (1942), 21. lpp.

^{^[30]} Sal. Pijs XI, Enc. Rerum Orientalium, 1928. g. 8. septembris: AAS 20 (1928), 287. lpp.; Pijs XII, Enc. Orientalis Ecclesiae, 1944. g. 9. aprīlis: AAS 36 (1944), 137. lpp.

^{^[31]} Sal. Svētā Ofīcija sv. kongregācija, Instrukcija, 1949. g. 20. decembris: AAS 42 (1950), 142. lpp.

^{^[32]} Sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, III, q. 8, a. 3, ad 1.

^{^[33]} Sal. Svētā Ofīcija sv. kongregācija, Vēstule Bostonas arhibīskapam: Denz. 3869–3872.

^{^[34]} Sal. Eusebijs no Cēzarejas, Praeparatio Evangelica, 1, 1: PG 21, 28 AB.

^{^[35]} Sal. Benedikts XV, Ap. vēst. Maximum illud: AAS 11 (1919), 440. lpp., īpaši 451. lpp. u. s.; Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae: AAS 18 (1926), 68.–69. lpp.; Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 21. aprīlis: AAS 49 (1957), 236.–237. lpp.

^{^[36]} Sal. Didahe, 14: Funk, I, 32. lpp.; sv. Justīns, Dial. 41: PG 6, 564; sv. Irenejs, Adversus haereses, IV, 17, 5: PG 7, 1023; Harvey, 2, īpaši 199. lpp. u. s.; Tridentas koncils, 22. ses., 1. nod.: DS 939 (1742).

^{^[37]} Sal. Vatikāna I koncils, 4. ses., Dogm. konst. Pastor aeternus: Denz. 1821 (3050 u. s.).

^{^[38]} Sal. Florences koncils, Decretum pro Graecis: Denz. 694 (1307), un Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Pastor aeternus: Denz. 1826 (3059).

^{^[39]} Sal. “Liber sacramentorum S. Gregorii”, Praef. innatali S. Matthiae et S. Thomae: PL 78, 51 un 152; sal. Codex Vaticanus latinus, 3548, f. 18; sv. Hilarijs no Puatjē, In Ps. 67, 10: pl 9, 450; CSEL 22, 286. lpp.; sv. Hieronims, Adv. Iovin. 1, 26: PL 23, 247 A; sv. Augustīns, In Ps. 86, 4: PL 37, 1103; sv. Gregors Lielais, Mor. in Iob XXVIII, V: PL 76, 455–456; Primāzijs, Comm. in Apoc. V: PL 68, 924 BC; Pashāzijs Radberts, In Mt., L. VIII, 16. nod.: PL 120, 561 C; sal. Leons XIII, Vēst. Et sane, 1888. g. 17. decembris: ASS 21 (1888), 321. lpp.

^{^[40]} Sal. Apd 6, 2–6; Apd 11, 30; Apd 13, 1; 14, 23; Apd 20, 17; 1 Tes 5, 12–13; Flp 1, 1; Kol 4, 11 u. c.

^{^[41]} Sal. Apd 20, 25–27; 2 Tim 4, 6 u. s.; sal. arī 1 Tim 5, 22; 2 Tim 2, 2; Tit 1, 5; sv. Klēments no Romas, Ad Cor. 44, 3: Funk, I, 156. lpp.

^{^[42]} Sv. Klēments no Romas, Ad Cor. 44, 2: Funk, I, 154. lpp. u. s.

^{^[43]} Sal. Tertulliāns, Praescr. Haer. 32: PL 2, 52 u. s.; sv. Ignātijs no Antiohijas, dažādās vietās.

^{^[44]} Sal. Tertulliāns, Praescr. Haer. 32: PL 2, 53.

^{^[45]} Sal. sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 3, 1: PG 7, 848 A; Harvey, 2, 8; Sagnard, 100. lpp. u. s.: “manifestatam”.

^{^[46]} Sal. sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 2, 2: PG 7, 847; Harvey, 2, 7; Sagnard, 100. lpp.: “custoditur”; sal. arī turpat, IV, 26, 2: 1053. kol.; Harvey, 2, 236, kā arī IV, 33, 8: 1077. kol.; Harvey, 2, 262.

^{^[47]} Sv. Ignātijs no Antiohijas, Philad., Praef.: Funk, I, 264. lpp.

^{^[48]} Sv. Ignātijs no Antiohijas, Philad., 1, 1; Magn. 6, 1: Funk, I, 264. un 234. lpp.

^{^[49]} Sv. Klēments no Romas, Ad Cor., 42, 3–4; 44, 3–4; 57, 1–2: Funk, I, 152, 156, 171 u. s.; sv. Ignātijs no Antiohijas, Philad. 2; Smyrn. 8; Magn. 3; Trall. 7: Funk, I, 265., 282., 232., 246. u. c. lpp.; sv. Justīns, Apol. I, 65: PG 6, 428; sv. Kipriāns, Epist., dažādās vietās.

^{^[50]} Sal. Leons XIII, Enc. Satis cognitum, 1896. g. 29. jūnijs: ASS 28 (1895–1896), 732. lpp.

^{^[51]} Sal. Tridentas koncils, 23. ses., Dekr. De sacr. Ordinis, 4. nod.: Denz. 960 (1768); Vatikāna I koncils, 4. ses., Dogm. konst. Pastor aeternus, 3. nod.: Denz. 1828 (3061); Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, 1943. g. 29. jūnijs: AAS 35 (1943), 209. un 212. lpp.; KTK (1917), 329. kan. § 1.

^{^[52]} Sal. Leons XIII, Vēst. Et sane, 1888. g. 17. decembris: ASS 21 (1888), 321. lpp.

^{^[53]} Sal. Sv. Leons Lielais, Serm. 5, 3: PL 54, 154.

^{^[54]} Tridentas koncils, 23. ses., 3. nod. citēti vārdi no 2 Tim 1, 6–7, lai pamatotu to, ka Ordinācija ir patiess sakraments: Denz. 959 (1766).

^{^[55]} Traditio Apostolica, 3: Botte, Sources Chrétiennes, 27.–30. lpp.: “Bīskapam tiek piešķirts “priesterības primāts”.” Sal. Sacramentarium Leonianum: Möhlberg, Sacramentarium Veronense, Roma, 1955, 119. lpp.: “Augstākās priesterības kalpojumam (..) piepildi savus priesterus ar Tava noslēpuma pilnību.”Möhlberg, Liber Sacramentorum Romanae Ecclesiae, Roma, 1960, 121.–122. lpp.: “Dāvā viņiem, Kungs, bīskapu katedru, lai viņi vada Tavu Baznīcu un visu tautu.” Sal. PL 78, 224.

^{^[56]} Sal. Traditio Apostolica, 2; Botte, 27. lpp.

^{^[57]} Tridentas koncils, 23. ses., 4. nod.: “Ordinācijas sakraments apzīmogo ar neizdzēšamu zīmogu.” Denz. 960 (1767); sal. Jānis XXIII, Uzruna Iubilate Deo 1960. g. 8. maijā: AAS 52 (1960), 466. lpp. Pāvils VI, Hom. Sv. Pētera bazilikā 1963. g. 20. oktobrī: AAS 55 (1963), 1014. lpp.

^{^[58]} Sv. Kipriāns, Epist. 63, 14: PL 4, 386; Hartel, III B, 713. lpp.: “Priesteris patiešām darbojas Kristus vietā.” Sv. Jānis Hrīsostoms, In 2 Tim., Hom. 2, 4: PG 62, 612: “Priesteris ir Kristus simbols.” Sv. Ambrozijs, In Ps. 38, 25–26: PL 14, 1051–1052; CSEL 64, 203–204; Ambroziasters, In 1 Tim. 5, 19: PL 17, 479 C, un In Eph. 4, 11–12: kol. 387 C; Teodors no Mopsuestijas, Hom. Catech. XV, 21 un 24: Tonneau, 497. un 503. lpp.; Hēsihijs no jeruzalemes, In Lev., L. 2, 9, 23: PG 93, 894 B.

^{^[59]} Sal. Eusebijs, Hist. Eccl., V, 24, 10: GCS II, 1, 495. lpp.; Bardy, Sources Chrétiennes, II, 69. lpp.; Dionīsijs, citēts pie Eusebija, turpat, VII, 5, 2: GCS II, 2, 638. lpp. u. s.; Bardy, II, 168. lpp. u. s.

^{^[60]} Par senajiem konciliem skat. Eusebijs, Hist. Eccl., V, 23–24: GCS II, 1, 488. lpp. u. s.; Bardy, II, 66. lpp. u. s. un citur; Nīkajas koncils, 5. kan.: Conc. Oec. Decr., 7. lpp.

^{^[61]} Sal. Tertulliāns, De Ieiunio, 13: PL 2, 972 B; CSEL 20, 292. lpp., 13.–16. rinda.

^{^[62]} Sal.sv. Kipriāns, Epist. 56, 3; Hartel, III B, 650. lpp.; Bayard, 154. lpp.

^{^[63]} Sal. Dzinelli, Oficiālais ziņojums Vatikāna I koncilā: Mansi 52, 1109 C.

^{^[64]} Vatikāna I koncils, Dogm. konst. De Ecclesia Christi 2. projekts, 4. nod.: Mansi 53, 310; sal. Kloitgens, Ziņojums par laboto projektu: Mansi 53, 321 B-322 B, un Dzinelli ziņojums: Mansi 52, 1110 A; skat. arī sv. Leons Lielais, Serm. 4, 3: PL 54, 151 A.

^{^[65]} Sal. KTK (1917), 222. un 227. kan.

^{^[66]} Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Pastor aeternus: Denz. 1821 (3050 u. s.).

^{^[67]} Sal. sv. Kipriāns, Epist., 66, 8: Hartel III, 2, 733. lpp.: “Bīskaps Baznīcā un Baznīca bīskapā.”

^{^[68]} Sal. sv. Kipriāns, Epist. 55, 24: Hartel, 642. lpp., 13. rinda: “Viena Baznīca visā pasaulē ir sadalīta daudzos locekļos.” Epist. 36, 4: Hartel, 575. lpp., 20.–21. rinda.

^{^[69]} Sal. Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 21. aprīlis: AAS 49 (1957), 237. lpp.

^{^[70]} Sal. sv. Hilarijs no Puatjē, In Ps. 14, 3: PL 9, 206; CSEL 22, 86. lpp.; sv. Grēgorijs Lielais, Moral. IV, 7, 12: PL 75, 643 C; Pseidobasilijs, In Is. 15, 296: PG 30, 637 C.

^{^[71]} Sv. Celestīns, Epist. 18, 1–2, Efesas koncilam: PL 50, 505 AB; Schwartz, Acta Conc. Oec. I, 1, 1, 22. lpp.; sal. Benedikts XV, Ap. vēst. Maximum illud: AAS 11 (1919), 440. lpp.; Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae, 1926. g. 28. februāris: AAS 18 (1926), 69. lpp.; Pijs XII, Enc. Fidei donum, l. c.

^{^[72]} Leons XIII, Enc. Grande munus, 1880. g. 30. septembris: ASS 13 (1880), 145. lpp.; sal. KTK (1917), 1327. kan.; 1350. kan. § 2.

^{^[73]} Par patriarhālo Baznīcu tiesībām skat. Nīkajas koncils, 6. kan. (par Aleksandriju un Antiohiju) un 7. kan. (par Jeruzalemi): Conc. Oec. Decr., 8. lpp.; Laterāna IV koncils (1215), V konst. De dignitate Patriarcharum: turpat, 212. lpp.; Ferrāras-Florences koncils: turpat, 504. lpp.

^{^[74]} Sal. Cod. Iuris Can. pro Eccl. Orient., 216.–314. kan. par patriarhiem; 324.–339. kan. par augstākajiem arhibīskapiem; 362.–391. kan. par citiem augstiem amatiem, īpaši 238. kan. § 3; 216., 240., 251., 255. kan. par bīskapiem, kurus ieceļ patriarhi.

^{^[75]} Sal. Tridentas koncils, Dekr. De reform., 5. ses., 2. nod., 9. un 24. ses., 4. kan.: Conc. Oec. Decr., 645. un 739. lpp.

^{^[76]} Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius: Denz. 1712 (3011); sal. De Eccl. I shēmai pievienotā piezīme (pēc sv. Roberta Bellarmīna): Mansi 51, 579 C; skat. arī Konst. De Ecclesia Christi II labotais projekts ar Kloitgena komentāriem: Mansi 53, 313 AB; Pijs IX, Vēst. Tuas libenter: Denz. 1683 (2879).

^{^[77]} Sal. KTK (1917), 1322.–1323. kan.

^{^[78]} Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Pastor aeternus: Denz. 1839 (3074).

^{^[79]} Sal. Gasera skaidrojums Vatikāna I koncilā: Mansi 52, 1213 AC.

^{^[80]} Sal. turpat: 1214 A.

^{^[81]} Sal. turpat: 1215 CD, 1216–1217 A.

^{^[82]} Sal. turpat: 1213.

^{^[83]} Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Pastor aeternus, 4: Denz. 1836 (3070).

^{^[84]} Bīskapu konsekrācijas lūgšana bizantiešu ritā: Euchologion to mega, Roma, 1873, 139. lpp.

^{^[85]} Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Smyrn. 8, 1: Funk, I, 282. lpp.

^{^[86]} Sal. Apd 8, 1; 14, 22–23; 20, 17 u. c.

^{^[87]} Oratio mozarabica: PL 96, 759 B.

^{^[88]} Sv. Ignātijs no Antiohijas, Smyrn. 8, 1: Funk, I, 282. lpp.

^{^[89]} Sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, III, q. 73, a. 3.

^{^[90]} Sal. sv. Augustīns, C. Faustum, 12, 20: PL 42, 265; Serm. 57, 7: PL 38, 389 u. c.

^{^[91]} Sv. Leons Lielais, Serm. 63, 7: PL 54, 357 c.

^{^[92]} Sal. Hipolits, Traditio Apostolica, 2–3: Botte, 26.–30. lpp.

^{^[93]} Sal. teksts Examen bīskapu konsekrācijas sākumā un lūgšana bīskapu konsekrācijas Mises noslēgumā pēc Te Deum.

^{^[94]} Benedikts XIV, Breve Romana Ecclesia, 1752. g. 5. oktobris, § 1: Bullarium Benedicti XIV, 4. sēj. Roma, 1758, 21: “Bīskaps ir Kristus attēls un izpilda Viņa kalpojumu.” Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, l. c., 211. lpp.: “Ikviens no viņiem gana tam uzticēto ganāmpulku un to vada Kristus vārdā.”

^{^[95]} Sal. Leons XIII, Enc. Satis cognitum, 1896. g. 29. jūnijs: ASS 28 (1895–1896), 732. lpp.; Leons XIII, Vēst. Officio sanctissimo, 1887. g. 22. decembris: ASS 20 (1887), 264. lpp.; Pijs IX, Apustuliskā vēstule Vācijas bīskapiem, 1875. g. 12. marts, un uzruna Konsistorijā 1875. g. 15. martā: Denz. 3112–3117, tikai jaunajā izdevumā.

^{^[96]} Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Pastor aeternus, 3: Denz. 1828 (3061); sal. Dzinelli ziņojums: Mansi 52, 1114 D.

^{^[97]} Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Ad Ephes. 5, 1: Funk, I, 216. lpp.

^{^[98]} Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Ad Ephes. 6, 1: Funk, I, 218. lpp.

^{^[99]} Sal. Tridentas koncils, 23. ses., De sacr. Ordinis, 2. nod.: Denz. 958 (1765); 6. kan.: Denz. 966 (1776).

^{^[100]} Sal. Innocentijs I, Epist. ad Decentium: PL 20, 554 A; Mansi 3, 1029; Denz. 98 (215): “Presbyteri, licet secundi sint sacerdotes, pontificatus tamen apicem non habent.” Sv. Kipriāns, Epist. 61, 3: Hartel, 696. lpp.

^{^[101]} Sal. Tridentas koncils, l. c.: Denz. 956a–968 (1763–1778); īpaši sal. 7. kan.: Denz. 967 (1777); Pijs XII, Ap. konst. Sacramentum Ordinis: Denz. 2301 (3857–3861).

^{^[102]} Sal. Innocentijs I, l. c.; sv. Grēgorijs no Nazianzas, Apol. II, 22: PG 35, 432 B; Pseidodionīsijs, Eccl. Hier., 1, 2: PG 3, 372 D.

^{^[103]} Sal. Tridentas koncils, 22. ses.: Denz. 940 (DS 1743); Pijs XII, Enc. Mediator Dei, 1947. g. 20. novembris: AAS 39 (1947), 553. lpp.; Denz. 2300 (3850).

^{^[104]} Sal. Tridentas koncils, 22. ses.: Denz. 938 (1739-1740); Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 7 un 47.

^{^[105]} Sal. Pijs XII, Enc. Mediator Dei, l. c., 67. piez.

^{^[106]} Sal. sv. Kipriāns, Epist. 11, 3: PL 4, 242 B; Hartel, II, 2, 497. lpp.

^{^[107]} Sal. Pontificale romanum, “De Ordinatione Presbyterorum, in impositione vestimentorum” (ieģērbšanas laikā).

^{^[108]} Sal. Pontificale romanum, “De Ordinatione Presbyterorum, in praefatione” (prefācijā).

^{^[109]} Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Philad. 4: Funk, I, 266. lpp.; sv. Kornēlijs I, pie sv. Kipriāna, Epist. 48, 2: Hartel, III, 2, 610. lpp.

^{^[110]} Constitutiones Ecclesiae Aegyptiacae, III, 2: Funk, Didascalia, II, 103. lpp.; Statuta Ecclesiae Antiquae, 37–41: Mansi 3, 954.

^{^[111]} Sv. Polikarps, Ad Phil. 5, 2: Funk, I, 300. lpp.: par Kristu ir teikts, ka Viņš “ir kļuvis par kalpu (diaconus) visiem”; sal. Didahe, 15, 1: turpat, 32. lpp.; sv. Ignātijs no Antiohijas, Trall. 2, 3: turpat, 242. lpp.; Constitutiones Apostolorum, 8, 28, 4: Funk, Didascalia, I, 530. lpp.

^{^[112]} Sv. Augustīns, Serm. 340, 1: PL 38, 1483.

^{^[113]} Sal. Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno, 1931. g. 15. maijs: AAS 23 (1931), 221. lpp. u. s.; Pijs XII, Uzruna De quelle consolation 1951. g. 14. oktobrī: AAS 43 (1951), 790. lpp. u. s.

^{^[114]} Sal. Pijs XII, Uzruna Six ans se sont écoulés 1957. g. 5. oktobrī: AAS 49 (1957), 927. lpp.

^{^[115]} Missale romanum, Kristus, visas pasaules Karaļa, svētku prefācija.

^{^[116]} Sal. Leons XIII, Enc. Immortale Dei, 1885. g. 1. novembris: ASS 18 (1885), 166. u. s. lpp.; Tas pats, Enc. Sapientiae christianae, 1890. g. 10. janvāris: ASS 22 (1889–1890), 397. lpp. u. s.; Pijs XII, Uzruna Alla vostra filiale 1958. g. 23. martā: AAS 50 (1958), 220. lpp.: “Valsts likumīgā laicīgā būtība.”

^{^[117]} Sal. KTK (1917), 682. kan.

^{^[118]} Sal. Pijs XII, Uzruna De quelle consolation, l. c., 789. lpp.: “Izšķirošās cīņās veiksmīgākie risinājumi nāk galvenokārt no pirmajām līnijām.” Tas pats, Uzruna L’importance de la presse catholique 1950. g. 17. februārī: AAS 42 (1950), 256. lpp.

^{^[119]} Sal.1 Tes 5, 19 un1 Jņ 4, 1.

^{^[120]} Vēstule Diognētam, 6: Funk, I, 400. lpp.; sal. sv. Jānis Hrīsostoms, In Mt., Hom. 46 (47), 2: PG 58, 478, par ieraugu mīklā.

^{^[121]} Missale romanum, Gloria in excelsis; sal. Lk 1, 35; Mk 1, 24; Lk 4, 34; Jņ 6, 69 (ὁ ἅγιος τοῦ Θεοῦ); Apd 3, 14; 4, 27. 30; Ebr 7, 26; 1 Jņ 2, 20; Atkl 3, 7.

^{^[122]} Sal. Origens, Rom 7, 7 komentārs: PG 14, 1122 B; Pseidomakarijs, De Oratione, 11: PG 34, 861 AB; sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, II-II, q. 184, a. 3.

^{^[123]} Sal. sv. Augustīns, Retract. II, 18: PL 32, 637 u. s.; Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, 1943. g. 29. jūnijs: AAS 35 (1943), 225. lpp.

^{^[124]}Sal. Pijs XI, Enc. Rerum omnium, 1923. g. 26. janvāris: AAS 15 (1923), 50., 59.–60. lpp.; Tas pats, Enc. Casti connubii, 1930. g. 31. decembris: AAS 22 (1930), 548. lpp.; Pijs XII, Ap. konst. Provida Mater, 1947. g. 2. februāris: AAS 39 (1947), 117. lpp.; Tas pats, Uzruna Annus sacer 1950. g. 8. decembrī: AAS 43 (1951), 27.–28. lpp.; Tas pats, Uzruna Nel darvi 1956. g. 1. jūlijā: AAS 48 (1956), 574. lpp. u. s.

^{^[125]} Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, II-II, q. 184, a. 5 un 6; De perf. vitae spir., 18. nod.; Origens, In Is., Hom. 6, 1: PG 13, 239.

^{^[126]} Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Magn., 13, 1: Funk, I, 241. lpp.

^{^[127]} Sal. sv. Pijs X, Ap. pamud. Haerent animo, 1908. g. 4. augusts: ASS 41 (1908), 560. lpp.; KTK (1917), 124. kan.; Pijs XI, Enc. Ad catholici sacerdotii, 1935. g. 20. decembris: AAS 28 (1936), 22. lpp.

^{^[128]} Sal. Pontificale romanum, De Ordinatione Presbyterorum, ievada uzrunā.

^{^[129]} Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Trall., 2, 3: Funk, I, 244. lpp.

^{^[130]} Sal. Pijs XII, Uzruna Sous la maternelle protection 1957. g. 9. decembrī: AAS 50 (1958), 36. lpp.

^{^[131]} Sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii, 1930. g. 31. decembris: AAS 22 (1930), 548. lpp. u. s.; sv. Jānis Hrīsostoms, In Eph., Hom. 20, 2: PG 62, 136 u. s.

^{^[132]} Sal. sv. Augustīns, Enchir., 121, 32: PL 40, 288; sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, II-II, q. 184, a. 1; Pijs XII, Ap. pamud. Menti nostrae, 1950. g. 23. septembris: AAS 42 (1950), 660. lpp.

^{^[133]}Par padomiem vispār skat. Origens, Comm. Rom., X, 14: PG 14, 1275 B; sv. Augustīns, De S. Virginitate, 15, 15: PL 40, 403; sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, I-II, q. 100, a. 2 C (nobeigumā); II-II, q. 44, a. 4, ad 3.

^{^[134]} Par svētās jaunavības augsto cieņu skat. Tertulliāns, Exhort. Cast., 10: PL 2, 925 C; sv. Kipriāns, Hab. Virg., 3 un 22: PL 4, 443 B un 461 A u. s.; sv. Atanasijs, De Virg.: PG 28, 252 u. s.; sv. Jānis Hrīsostoms, De Virg.: PG 48, 533 u. s.

^{^[135]}Par garīgo nabadzību skat. Mt 5, 3 un 19, 21; Mk 10, 21; Lk 18, 22; par paklausību, kuras paraugs ir Kristus, skat. Jņ 4, 34 un 6, 38; Flp 2, 8–10; Ebr 10, 5–7. Baznīcas tēvi un ordeņu dibinātāji par šo tēmu ir rakstījuši ļoti daudz.

^{^[136]} Par auglīgu dzīvi saskaņā ar evaņģēliskajiem padomiem, kas nav visiem obligāti, skat. sv. Jānis Hrīsostoms, In Mt., Hom. 7, 7: PG 57, 81 u. s.; sv. Ambrozijs, De Viduis, 4, 23: PL 16, 241 u. s.

^{^[137]} Sal. Rosveids, Vitae Patrum, Antwerpiae, 1628; Apophthegmata Patrum: PG 65; Palladijs, Historia Lausiaca: PG 34, 995 u. s.: C. Butler, Cambridge, 1898 (1904); Pijs XI, Ap. konst. Umbratilem, 1924. g. 8. jūlijs: AAS 16 (1924), 386.–387. lpp.; Pijs XII, Uzruna Nous sommes heureux 1958. g. 11. aprīlī: AAS 50 (1958), 283. lpp.

^{^[138]} Sal. Pāvils VI, Uzruna Magno gaudio 1964. g. 23. maijā: AAS 56 (1964), 566. lpp.

^{^[139]} Sal. KTK (1917), 487. un 488. (4) kan.; Pijs XII, Uzruna Annus sacer 1950. g. 8. decembrī: AAS 43 (1951), 27. lpp.; Pijs XII, Ap. konst. Provida Mater, 1947. g. 2. februāris: AAS 39 (1947), 120. lpp. u. s.

^{^[140]} Sal. Pāvils VI, l. c., 567. lpp.

^{^[141]} Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, II-II, q. 184, a. 3, un q. 188, a. 2; sv. Bonaventūra, Opusc., XI, Apologia Pauperum, 3. nod., 3: Opera, Quaracchi, t. 8, 1898, 245a. lpp.

^{^[142]} Sal. Vatikāna I koncils, Projekts De Ecclesia Christi, XV nod. un 48. piez.: Mansi 51, 549. u. s. lpp. un 619. u. s. lpp.; Leons XIII, Vēst. Au milieu des consolations, 1900. g. 23. decembris: ASS 33 (1900–1901), 361. lpp.; Pijs XII, Ap. konst. Provida Mater, l. c., 114. u. s. lpp.

^{^[143]} Sal. Leons XIII, Konst. Romanos Pontifices, 1881. g. 8. maijs: ASS 13 (1880–1881), 483. lpp.; Pijs XII, Uzruna Annus sacer 1950. g. 8. decembrī: AAS 43 (1951), 28. lpp. u. s.

^{^[144]} Sal. Pijs XII, Uzruna Annus sacer, l. c., 28. lpp.; Pijs XII, Ap. konst. Sedes Sapientiae, 1956. g. 31. maijs: AAS 48 (1956), 355. lpp.; Pāvils VI, Uzruna Magno gaudio 1964. g. 23. maijā: AAS 56 (1964), 570.–571. lpp.

^{^[145]} Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, 1943. g. 29. jūnijs: AAS 35 (1943), 214. lpp. u. s.

^{^[146]} Sal. Pijs XII, Uzruna Annus sacer, l. c., 30. lpp.; Tas pats, Uzruna Sous la maternelle protection 1957. g. 9. decembrī: AAS 50 (1958), 39. lpp. u. s.

^{^[147]}Florences koncils, Decretum pro Graecis: Denz. 693 (1305).

^{^[148]} Līdzās senākiem dokumentiem, sākot ar Aleksandra IV pontifikāta laiku (1258. g. 27. sept.), pret jebkādiem garu izsaukšanas veidiem, sal. Svētā Ofīcija sv. kongregācijas enc. De magnetismi abusu, 1856. g. 4. augusts: ASS (1865), 177.–178. lpp., Denz.1653–1654 (DS 2823–2825); Svētā Ofīcija sv. kongregācijas atbilde 1917. g. 24. aprīlī: AAS 9 (1917), 268. lpp., Denz. 2182 (DS 3642).

^{^[149]} Skat. apkopojošu šīs sv. Pāvila mācības izklāstu: Pijs XII, Enc. Mystici Corporis: AAS 35 (1943), 200. lpp. un citviet.

^{^[150]} Sal. arī sv. Augustīns, Enarratio in Ps., 85, 24: PL 37, 1099; sv. Hieronims, Liber contra Vigilantium, 6: pl 23, 344; sv. Akvīnas Toms, In 4^mSent., d. 45, q. 3, a. 2; sv. Bonaventūra, In 4^m Sent., d. 45, a. 3, q. 2. u. c.

^{^[151]} Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis: AAS 35 (1943), 245. lpp.

^{^[152]} Sal. daudzi uzraksti Romas katakombās.

^{^[153]} Sal. Gelazijs I, Dekr. De libris recipiendis, 3: PL 59, 160, Denz. 165 (DS 353).

^{^[154]} Sal. sv. Metodijs, Symposion, VII, 3: GCS (Bonwetsch), 74. lpp.

^{^[155]} Sal. Benedikts XV, Decretum approbationis virtutum in Causa beatificationis et canonizationis Servi Dei Ioannis Nepomuceni Neumann: AAS 14 (1922), 23. lpp.; daudzas Pija XI uzrunas par svētajiem: Inviti all’eroismo: Discorsi e Radiomessaggi, I–III sēj., Roma, 1941–1942, daudzviet; Pijs XII, Discorsi e radiomessaggi, X sēj., 1949, 37.–43. lpp.

^{^[156]} Pijs XII, Enc. Mediator Dei: AAS 39 (1947), 581. lpp.

^{^[157]} Sal. Ebr 13, 7; Sīr 44.–50. nod.; Ebr 11, 3–40; sal. arī Pijs XII, Enc. Mediator Dei: AAS 39 (1947), 582.–583. lpp.

^{^[158]} Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 3. nod.: Denz. 1794 (DS 3013).

^{^[159]} Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis: AAS 35 (1943), 216. lpp.

^{^[160]} Attiecībā uz pateicību svētajiem sal. E. Diehl, Inscriptiones latinae christianae veteres, I, Berolini, 1925, nr. 2008, 2382 un citviet.

^{^[161]} Tridentas koncils, 25. ses., De invocatione: Denz. 984 (DS 1821).

^{^[162]} Breviarium romanum, Invitatorium in festo Sanctorum Omnium.

^{^[163]} Sal., piem., 2 Tes 1, 10.

^{^[164]} Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 5. nod., 104: AAS 56 (1964), 125.–126. lpp.

^{^[165]} Missale romanum, Svētās Mises kanons.

^{^[166]} Sal. Nīkajas II koncils, Act. VII: Denz. 302 (DS 600).

^{^[167]} Sal. Florences koncils, Decretum pro Graecis: Denz. 693 (DS 1304).

^{^[168]} Sal. Tridentas koncils, Dekr. De invocatione, veneratione et reliquiis Sanctorum et sacris imaginibus: Denz. 984–988 (DS 1821–1824); Dekr. De Purgatorio: Denz. 983 (DS 1820); Dekr. De iustificatione, 30. kan.: Denz. 840 (DS 1580).

^{^[169]} Missale romanum, no svēto prefācijas, lietota Francijas diecēzēs.

^{^[170]} Sal. sv. Pēteris Kanīzijs, Catechismus Maior seu Summa Doctrinae christianae, III nod. (F. Streicher), I daļa, Nr. 44, 15.–16. lpp. un Nr. 49, 100.–101. lpp.

^{^[171]} Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 1. nod., 8: AAS 56 (1964), 401. lpp.

^{^[172]} Symbolum Constantinopolitanum: Mansi 3, 566; sal. Efesas koncils, turpat, 4, 1130 (kā arī 2, 665 un 4, 1071); Halkēdonas koncils, turpat, 7, 111–116; Konstantinopoles ii koncils, turpat, 9; 375–396.

^{^[173]} Missale romanum, Kanons.

^{^[174]} Sv. Augustīns, De S. Virginitate, 6: PL 40, 399.

^{^[175]} Sal. Pāvils VI, Uzruna Koncilā 1963. gada 4. decembrī: AAS 56 (1964), 37. lpp.

^{^[176]} Sal. sv. Germāns no Konstantinopoles, Hom. in Annunt. Deiparae: PG 98, 328 A; Tas pats, In Dorm. 2: 357; Anastasijs no Antiohijas, Serm. 2 de Annunt., 2: PG 89, 1377 AB; Tas pats, Serm. 3, 2: 1388 C; sv. Andrejs no Krētas, Can. in B. V. Nat., 4: PG 97, 1321 B; Tas pats, In B. V. Nat., 1: 812 A; Tas pats, Hom. in dorm., 1: 1068 C; sv. Sofronijs, Or. 2 in Annunt., 18: PG 87 (3), 3237 BD.

^{^[177]} Sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 22, 4: PG 7, 959 A; Harvey, 2, 123.

^{^[178]} Turpat; Harvey, 2, 124.

^{^[179]} Sv. Epifanijs, Haer. 78, 18: PG 42, 728 CD–729 AB.

^{^[180]} Sv. Hieronims, Epist. 22, 21: PL 22, 408; sal. sv. Augustīns, Serm. 51, 2, 3,: PL 38, 335; Serm. 232, 2; 1108; sv. Kirils no Jeruzalemes, Catech. 12, 15: PG 33, 741 AB; sv. Jānis Hrīsostoms, In Ps. 44, 7: PG 55, 193; sv. Jānis Damaskietis, Hom. 2 in dorm. B. M. V., 3: PG 96, 728.

^{^[181]} Sal. Laterāna koncils (649. g.), 3. kan.: Mansi 10, 1151; sv. Leons Lielais, Epist. ad Flav.: PL 54, 759; Halkēdonas koncils: Mansi 7, 462; sv. Ambrozijs, De instit. virg.: PL 16, 320.

^{^[182]} Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, 1943. g. 29. jūnijs: AAS 35 (1943), 247.–248. lpp.

^{^[183]} Sal. Pijs IX, Bulla Ineffabilis, 1854. g. 8. decembris: Acta Pii IX, 1, I, 616. lpp.; Denz. 1641 (DS 2803).

^{^[184]} Sal. Pijs XII, Ap. konst. Munificentissimus Deus, 1950. g. 1. novembris: AAS 42 (1950); Denz. 2333 (DS 3903); sal. sv. Jānis Damaskietis, Enc. in dorm. Dei genitricis, 2. un 3. hom.: PG 96, 721–761, īpaši 728 B kol.; sv. Germāns no Konstantinopoles, In S. Dei gen. dorm., Serm. 1: PG 98 (6), 340–348; Serm. 3, 361; sv. Modests no Jeruzalemes, In dorm. SS. Deiparae: PG 86 (2), 3277–3312.

^{^[185]} Sal. Pijs XII, Enc. Ad coeli Reginam, 1954. g. 11. oktobris: AAS 46 (1954) 633.–636. lpp.; Denz. 3913 u. s.; sal. sv. Andrejs no Krētas, Hom. 3 in dorm. SS. Deiparae: PG 97, 1089–1109; sv. Jānis Damaskietis, De fide orth., IV, 14: PG 94, 1153–1161.

^{^[186]} Sal. Kloitgens, De mysterio Verbi incarnati (rediģētais teksts), IV nod.: Mansi 53, 290; sal. sv. Andrejs no Krētas, In nat. Mariae, Sermo 4: PG 97, 865 A; sv. Germāns no Konstantinopoles, In annunt. Deiparae: PG 98, 321 BC; Tas pats, In dorm. Deiparae, III: PG 98, 361 D; sv. Jānis Damaskietis, In dorm. B. V. Mariae, Hom. 1, 8: PG 96, 712 BC–713 A.

^{^[187]} Sal. Leons XIII, Enc. Adiutricem populi, 1895. g. 5. septembris: ASS 15 (1895–1896), 303. lpp.; sv. Pijs X, Enc. Ad diemillum, 1904. g. 2. februāris: Acta I, 154. lpp.; Denz. 1978a (DS 3370); Pijs XI, Enc. Miserentissimus Redemptor, 1928. g. 8. maijs: AAS 20 (1928), 178. lpp.; Pijs XII, Radiouzruna 1946. g. 13. maijā: AAS 38 (1946), 266. lpp.

^{^[188]} Sal. sv. Ambrozijs, Epist. 63: PL 16, 1218.

^{^[189]} Sal. sv. Ambrozijs, Expos. Lc. II, 7: PL 15, 1555.

^{^[190]} Sal. Pseidopēteris Damiāns, Serm., 63: PL 144, 861 AB; Godfrīds no sv. Viktora, In nat. B. M., Manuskripts, Paris, Mazarine, 1002, fol. 109 r; Gerhohs no Reihersbergas, De gloria et honore Filii hominis, 10: PL 194, 1105 AB.

^{^[191]} Sal. sv. Ambrozijs, Expos. Lc. II, 7 un X, 24–25: PL 15, 1555 un 1810; sv. Augustīns, In Io., Tr. 13, 12: PL 35, 1499; sal. Tas pats, Serm. 191, 2, 3: PL 38, 1010 u. c.; sal. arī sv. Beda Godājamais, In Lc. Expos. I, 2. nod.: PL 92, 330; Īzāks no Zvaigznes, Serm. 51: PL 194, 1863 A.

^{^[192]} Sal. Breviarium romanum, antifona “Tavā patvērumā”, Svētlaimīgās Jaunavas Marijas Mazā ofīcija pirmās vesperes.

^{^[193]} Sal. Nīkajas II koncils, 787. g.: Mansi 13, 378–379; Denz. 302 (600–601); Tridentas koncils, 25. ses.: Mansi 33, 171–172.

^{^[194]} Sal. Pijs XII, Radiouzruna 1954. g. 24. oktobrī: AAS 46 (1954), 679. lpp.; Enc. Ad coeli Reginam, 1954. g. 11. oktobris: AAS 46 (1954), 637. lpp.

^{^[195]} Sal. Pijs XI, Enc. Ecclesiam Dei, 1923. g. 12. novembris: AAS 15 (1923), 581. lpp.; Pijs XII, Enc. Fulgens corona, 1953. g. 8. septembris: AAS 45 (1953), 590.–591. lpp.