[AR - BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV -
PT - SW - ZH]
PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI
DOGMATISKĀ KONSTITŪCIJA
PAR BAZNĪCU
LUMEN GENTIUM
I NODAĻA
BAZNĪCAS NOSLĒPUMS
(Baznīca kā sakraments Kristū)
1. Kristus ir tautu Gaisma, tāpēc svētais Koncils, sapulcējies Svētajā Garā,
dedzīgi vēlas, sludinot Evaņģēliju visai radībai (sal. Mk 16, 15), izliet
pār visiem cilvēkiem Kristus gaismu, kas atmirdz Baznīcas vaigā. Tā kā Baznīca
Kristū savā ziņā ir sakraments, tas ir, zīme un līdzeklis dziļai vienotībai ar
Dievu un visas cilvēces vienotībai, tad, sekojot iepriekšējo koncilu mācībai, tā
vēlas ticīgajiem un visai pasaulei paskaidrot tuvāk, kāda ir Baznīcas būtība un
vispārējā sūtība. Mūsdienu apstākļos šis Baznīcas uzdevums ir kļuvis īpaši
aktuāls, jo svarīgi, lai visi cilvēki, kuru savstarpējā saikne sociālajā,
tehnoloģiju un kultūras jomā kļūst arvien ciešāka, sasniegtu arī savu pilnīgo
vienotību Kristū.
(Tēva nodoms glābt visus cilvēkus)
2. Mūžīgais Tēvs saskaņā ar pilnīgi brīvu un noslēpumainu savas gudrības un
labestības lēmumu ir radījis pasauli; Viņš ir vēlējies cilvēkus paaugstināt,
dāvājot tiem līdzdalību dievišķajā dzīvē. Arī pēc Ādama grēkā krišanas Viņš tos
neatstāja, bet nemitīgi nāca tiem palīgā Pestītāja Kristus dēļ, “kas ir
neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais” (Kol 1, 15). Visus
tos, kurus Tēvs ir izredzējis pirms mūžības, Viņš “ir pazinis .. un nolēmis
darīt līdzīgus sava Dēla attēlam, lai Viņš [Dēls] būtu pirmdzimtais starp
daudziem brāļiem” (Rom 8, 29). Visus tos, kuri tic Kristum, Viņš ir
vēlējies sapulcināt svētajā Baznīcā, kas pirmtēlos tika pasludināta jau no
pasaules iesākuma, brīnišķā veidā tika sagatavota Izraēļa tautas vēsturē un
Vecajā derībā[1],
tika iedibināta pēdējos laikos un ir kļuvusi redzama, pateicoties Svētā Gara
izliešanai, un sasniegs savu godības pilnību laiku beigās. Tad, kā to varam
lasīt svēto Baznīcas tēvu darbos, visi taisnīgie, sākot no Ādama, “no taisnīgā
Ābela līdz pēdējam izredzētajam”[2],
tiks sapulcināti vispārējā Baznīcā pie Tēva.
(Dēla sūtība)
3. Tātad nāca Dēls, Tēva sūtīts. Viņā pirms pasaules radīšanas Tēvs mūs ir
izredzējis un paredzējis darīt par saviem pieņemtajiem bērniem, jo Tēvam ir
labpaticis visu apvienot Kristū (sal. Ef 1, 4–5. 10). Tāpēc Kristus,
izpildot Tēva gribu, nodibināja Debesu valstību uz zemes, atklāja mums Tēva
noslēpumu un ar savu paklausību īstenoja atpestīšanu. Baznīca, kas jau tagad ir
noslēpumā klātesoša Kristus valstība, Dieva spēkā aug pasaulē redzamā veidā. Šo
Baznīcas sākumu un attīstību simbolizē asinis un ūdens, kas izplūda no krustā
sistā Jēzus atvērtā sāna (sal. Jņ 19, 34), kā arī pravieto vārdi, kurus
Kungs ir sacījis par savu nāvi pie krusta: “Kad es tikšu pacelts no šīs zemes,
es visus vilkšu pie sevis.” (Jņ 12, 32 gr.) Ik reizes, kad uz altāra tiek
svinēts Krusta upuris, kurā “Kristus ir upurēts kā mūsu Pasha” (1 Kor 5, 7),
norisinās mūsu pestīšanas darbs. Vienlaikus euharistiskās maizes sakramentā tiek
izteikta un īstenota vienotība starp ticīgajiem, kas Kristū veido vienu Miesu
(sal. 1 Kor 10, 17). Visi kristieši ir aicināti uz šo vienotību ar
Kristu, kas ir pasaules gaisma, – ar Kristu, no kura mēs nākam, kurā dzīvojam un
uz kuru tiecamies.
(Gars, kas svētdara Baznīcu)
4. Kad Dēls bija pabeidzis Tēva uzdoto darbu šeit, virs zemes (sal. Jņ 17, 4),
Vasarsvētku dienā tika sūtīts Svētais Gars, lai tas pastāvīgi svētdarītu Baznīcu
un lai tādējādi ticīgajiem ar Kristus starpniecību vienā Garā būtu pieejams Tēvs
(sal. Ef 2, 18). Viņš ir dzīvības Gars, ūdens avots, kas verd mūžīgajai
dzīvei (sal. Jņ 4, 14; 7, 38–39); ar Viņa starpniecību Tēvs cilvēkiem,
kurus nonāvējis grēks, dāvā dzīvību, līdz Kristū augšāmcels to mirstīgās miesas
(sal. Rom 8, 10–11). Gars mājo Baznīcā un ticīgo sirdī kā svētnīcā (sal.
1 Ko 3, 16; 6, 19), Gars viņos lūdzas un apliecina, ka viņi ir pieņemtie
Dieva bērni (sal. Gal 4, 6; Rom 8, 15–16. 26). Šo Baznīcu, kuru
Viņš vada visā patiesībā (sal. Jņ 16, 13) un vieno kopībā un kalpošanā,
Gars apveltī un vada ar dažādām hierarhiskām un harismātiskām dāvanām un grezno
ar saviem augļiem (sal. Ef 4, 11–12; 1 Kor 12, 4; Gal 5, 22).
Evaņģēlija spēkā Viņš Baznīcai dāvā jaunību, nemitīgi to atjauno un vada uz
pilnīgu vienotību ar tās Līgavaini.[3]
Jo Gars un Līgava Kungam Jēzum saka: “Nāc!” (sal. Atkl 22, 17)
Tādējādi vispārējā Baznīca atklājas kā “tauta, kas savu vienotību rod Tēva, Dēla
un Svētā Gara vienotībā”[4].
(Dieva valstība)
5. Svētās Baznīcas noslēpums atklājas pašā tās dibināšanā. Kungs Jēzus savu
Baznīcu sāka veidot, sludinot Labo Vēsti – to, ka atnāks Dieva valstība, kas
kopš gadu simtiem bija apsolīta Rakstos: “Laiks ir piepildījies, un Dieva
valstība ir tuvu.” (Mk 1, 15; sal. Mt 4, 17) Šī valstība atmirdz
cilvēkiem Kristus vārdos, darbos un klātbūtnē. Patiešām, Dieva Vārds līdzinās
tīrumā iesētai sēklai (Mk 4, 14) – visi, kas to ticībā uzklausa un kas
pievienojas Kristus nelielajam ganāmpulkam (sal. Lk 12, 32), ir pieņēmuši
pašu Dieva valstību; pēc tam sēkla uzdīgst, no dīgsta rodas vārpa, kas aug līdz
pļaujas laikam (sal. Mk 4, 26–29). Arī Jēzus darītie brīnumi apstiprina
to, ka Viņa valstība jau ir klātesoša uz zemes: “Ja es ļaunos garus izdzenu ar
Dieva pirkstu, tad patiesi pie jums ir atnākusi Dieva valstība.” (Lk 11, 20;
sal. Mt 12, 28) Tomēr Dieva valstība vispirms atklājas paša Kristus –
Dieva Dēla un cilvēka Dēla – personā, Viņā, kas ir nācis, “lai kalpotu un savu
dzīvību atdotu daudzu atpestīšanai” (Mk 10, 45).
Bet, kad Jēzus, izcietis par cilvēkiem nāvi uz krusta, augšāmcēlās, Viņš
atklājās kā Dieva iecelts Kungs, Kristus un Priesteris uz mūžiem (sal. Apd 2, 36;
Ebr 5, 6; 7, 17–21) un izlēja pār saviem mācekļiem Tēva apsolīto Garu
(sal. Apd 2, 33). Tādējādi Baznīca, apveltīta ar sava Dibinātāja dāvanām
un uzticīgi ievērojot Viņa mīlestības, pazemības un pašaizliedzības baušļus,
saņem sūtību sludināt un izplatīt Kristus un Dieva valstību visās tautās, pati
būdama šīs valstības iedīglis un sākums uz zemes. Kamēr tā pakāpeniski aug, tā
tiecas pēc šīs valstības piepildījuma, visiem spēkiem cerot un ilgojoties
savienoties ar savu Karali godībā.
(Baznīcas tēli)
6. Vecajā Derībā Dieva valstības atklāsme bieži vien sniegta, izmantojot
pirmtēlus, tieši tāpat arī tagad Baznīcas dziļāko būtību mēs iepazīstam ar
dažādu tēlu palīdzību, un šie tēli, kas saistīti ar ganu vai zemkopju dzīvi,
celtniecību vai arī ģimenes un laulības dzīvi, ir ieskicēti jau praviešu
grāmatās.
Baznīca ir avju aploks, un tā vienīgās un nepieciešamās durvis ir Kristus
(sal. Jņ 10, 1–10). Baznīca ir arī ganāmpulks, par kuru Dievs jau
iepriekš teicis, ka Viņš būs tā gans (sal. Is 40, 11; Ez 34, 11
u. s.). Lai gan šo avju priekšgalā ir gani, kas izraudzīti no cilvēku vidus,
tomēr tās pastāvīgi vada un baro pats Kristus, Labais Gans un Virsgans (sal.
Jņ 10, 11; 1 Pēt 5, 4), kas atdeva savu dzīvību par savām avīm (Jņ 15, 1–5).
Baznīca ir lauks, Dieva tīrums (1 Kor 3, 9). Šajā tīrumā aug
senais olīvkoks, kura svētās saknes bija patriarhi un kurā notikusi un vēl
notiks izlīgšana starp jūdiem un pagāniem (Rom 11,13–26). Baznīcu kā
izredzēto vīnadārzu (Mt 21, 33–43 u. paral.; sal. Is 40, 11)
iestādījis debesu Vīnkopis. Patiesais Vīnakoks ir Kristus. Viņš dāvā dzīvību un
auglību zariem, kas esam mēs, – ar Baznīcas starpniecību mēs paliekam Viņā, un
bez Viņa mēs neko nespējam darīt (Jņ 15, 1–5).
Visai bieži Baznīca tiek saukta par Dieva celtni (1 Kor 3, 9).
Kungs pats sevi salīdzinājis ar akmeni, ko cēlāji atmetuši, bet kas kļuvis par
stūrakmeni (Mt 21, 42 u. paral.; Apd 4, 11; 1 Pēt 2, 7;
Ps 117 [118], 22). Uz šī pamata Baznīcu ceļ apustuļi (sal. 1 Kor 3, 11),
un šīs pamats to nodrošina ar stiprumu un saliedētību. Šī celtne tiek godāta
dažādos vārdos – tā tiek saukta par Dieva namu (1 Tim 3, 15), kurā dzīvo
Viņa ģimene, par Dieva mājvietu Garā (Ef 2, 19–22), par Dieva
mājokli cilvēku vidū (Atkl 21, 3), bet jo īpaši tā ir Baznīcas tēvu
cildinātais svētais templis, kuru reprezentē akmens svētnīcas un kurš
liturģijā pilnīgi pamatoti tiek salīdzināts ar svēto Pilsētu, jauno Jeruzalemi[5].
Tajā mēs vēl šeit, virs zemes, tiekam iebūvēti kā dzīvie akmeņi (1 Pēt 2, 5).
Šo svēto Pilsētu Jānis redz nonākam no debesīm, no Dieva, brīdī, kad atjaunosies
pasaule, “sagatavotu kā Līgavu, kas izgreznojusies savam Līgavainim” (Atkl 21, 1
u. s.).
Baznīca tiek saukta arī par “Debesu Jeruzalemi” un “mūsu Māti” (Gal 4, 26;
sal. Atkl 12, 17). Tā tiek attēlota kā bezvainīgā Jēra nevainīgā
Līgava (Atkl 19, 7; 21, 2. 9; 22, 17), kuru Kristus ir mīlējis un par
kuru “pats sevi atdevis .., lai viņu darītu svētu” (Ef 5, 25–26), un kuru
Viņš savienojis ar sevi nesaraujamām saitēm un nepārstāj “barot un aprūpēt” (Ef 5, 29);
to šķīstījis, Kristus vēlējās, lai tā būtu vienota ar Viņu un Viņam paklausīga
mīlestībā un uzticībā (sal. Ef 5, 24). Visbeidzot, Viņš to ir piepildījis
uz mūžiem ar Debesu labumiem, lai mēs varētu iepazīt Dieva un Kristus mīlestību
pret mums – mīlestību, kas nav prātam aptverama (sal. Ef 3, 19). Kamēr
Baznīca vēl svētceļo šeit, virs zemes, tālu no Kunga (sal. 2 Kor 5, 6),
tā sevi uztver kā trimdinieci, kura meklē un tiecas pēc tā, kas ir no augšienes,
kur mājo Kristus, kas sēž pie Dieva labās rokas, un kur Baznīcas dzīve ir
apslēpta ar Kristu Dievā, gaidot stundu, kad kopā ar savu Līgavaini tā
parādīsies godībā (sal. Kol 3, 1–4).
(Baznīca — Kristus Mistiskā Miesa)
7. Dieva Dēls savā cilvēka dabā, ar kuru savienojies, ir cilvēku atpircis,
uzvarēdams nāvi ar savu nāvi un augšāmcelšanos, un pārveidojis, darot par jaunu
radību (sal. Gal 6, 15; 2 Kor 5, 17). Dāvājot savu Garu, Viņš
savus brāļus, kas sapulcināti no visām tautām, mistiskā veidā ir darījis par
savu Miesu.
Šajā Miesā Kristus dzīve ieplūst ticīgajos, kuri sakramentos noslēpumainā, taču
reālā veidā tiek savienoti ar Kristu, kas ir cietis un paaugstināts godībā.[6]
Kristībā mēs kļūstam līdzīgi Kristum: “Jo mēs visi esam vienā Garā kristīti par
vienu miesu.” (1 Kor 12, 13) Šis svētais rits izsaka un īsteno
savienošanos ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos: “Kristībā mēs līdz ar Viņu esam
apbedīti nāvei (..) un, ja mēs esam kļuvuši līdzīgi Viņam nāvē, tad būsim Viņam
līdzīgi arī augšāmceļoties.” (Rom 6, 4–5) Euharistiskās maizes laušanā
patiesi īstenojot līdzdalību Kunga Miesā, mēs tiekam paaugstināti līdz dziļai
vienotībai ar Viņu un starp mums. “Kā maize ir viena, tā mēs daudzi esam viena
miesa, jo visi dalāmies vienā maizē.” (1 Kor 10, 17) Tā mēs visi kļūstam
par šīs Miesas locekļiem (sal. 1 Kor 12, 27) un “katrs atsevišķi esam
cits cita locekļi” (Rom 12, 5).
Bet, kā visi cilvēka ķermeņa locekļi, lai gan to ir daudz, veido tikai vienu
ķermeni, tāpat arī ticīgie Kristū (sal. 1 Kor 12, 12). Arī Kristus Miesas
celšanā valda locekļu un kalpojumu dažādība. Viens ir Gars, kas pēc savas
bagātības mēra un atkarībā no kalpošanas vajadzībām dala savas dažādās dāvanas
Baznīcas labumam (sal. 1 Kor 12, 1–11). Šo dāvanu vidū īpaši izceļas
apustuļiem sniegtā žēlastība – Gars viņu autoritātei pakļauj pat tos, kam tiek
dāvātas harismas (sal. 1 Kor 14. nod.). Tas pats Gars, kas sevī, savā
spēkā un iekšēji saliedējot Miesas locekļus, Miesu dara vienotu, ticīgo vidū
rada un veicina savstarpējo mīlestību. Tāpēc, ja viens Miesas loceklis cieš, tad
visi pārējie locekļi cieš līdzi, un, ja viens loceklis tiek godināts, visi
pārējie locekļi priecājas līdzi (sal. 1 Kor 12, 26).
Šīs Miesas Galva ir Kristus. Viņš ir neredzamā Dieva attēls, un Viņā viss ir
radīts. Viņš ir pirms visiem, un viss pastāv Viņā. Viņš ir Miesas, kas ir
Baznīca, Galva. Viņš ir Iesākums, Pirmdzimtais starp mirušajiem, lai Viņš būtu
pirmais it visā (sal. Kol 1, 15–18). Savā lielajā varenībā Viņš valda pār
visu Debesīs un virs zemes, un savas pilnības un darbības dēļ, kas pārspēj visu,
Viņš visu Miesu piepilda ar savas godības bagātībām (sal. Ef 1, 18–23).[7]
Visiem locekļiem ir jākļūst līdzīgiem Viņam, līdz tajos izveidosies Kristus
(sal. Gal 4, 19). Tāpēc mēs esam iekļauti Viņa dzīves noslēpumos,
pielīdzināti Viņam, kopā ar Viņu miruši un augšāmcēlušies, līdz kopā ar Viņu
valdīsim (sal. Flp 3, 21; 2 Tim 2, 11; Ef 2, 6; Kol 2, 12;
u. c.). Kamēr vēl svētceļojam virs zemes, iedami Viņa pēdās gan pārbaudījumu
brīžos, gan tad, kad tiekam vajāti, mēs esam vienoti ar Viņa ciešanām, kā miesa
ir vienota ar galvu, ciešam kopā ar Viņu, lai kopā ar Viņu tiktu pagodināti
(sal. Rom 8, 17).
No Viņa, no Kristus, “visa miesa ar locītavu un dzīslu palīdzību tiek vienota un
kopā saturēta un aug Dieva augumā” (Kol 2, 19). Savā Miesā, t. i.,
Baznīcā, Viņš pastāvīgi dala kalpojumu dāvanas, ar kurām Viņa spēkā cits citam
kalpojam pestīšanas labā, lai, patiesību īstenojot mīlestībā, mēs it visā
pieaugtu Viņā, kas ir mūsu Galva (sal. Ef 4, 11–16 gr.).
Lai mēs nemitīgi varētu Viņā atjaunoties (sal. Ef 4, 23), Viņš mums deva
no sava Gara, kas, būdams viens un tas pats Galvā un locekļos, visu Miesu tā
dzīvina, vieno un vada, ka svētie Baznīcas tēvi varēja salīdzināt Viņa darbību
ar to, kuru cilvēka ķermenī veic tā dzīvības avots, t. i., dvēsele.[8]
Kristus mīl Baznīcu kā savu Līgavu, kļūdams par paraugu vīram, kas mīl savu
sievu kā paša miesu (sal. Ef 5, 25–28). Bet Baznīca ir pakļauta savai
Galvai (turpat, 23–24). Tā kā “Viņā mājo miesā ietvertā dievības pilnība”
(Kol 2, 9), Kristus ar savām dievišķajām dāvanām piepilda Baznīcu, kas ir
Viņa miesa un pilnība (sal. Ef 1, 22–23), lai tā tiektos un sasniegtu
visu Dieva pilnību (sal. Ef 3, 19).
(Baznīca – reizē redzama un garīga)
8. Kristus, vienīgais Vidutājs, šeit, virs zemes, ir nodibinājis un nemitīgi
uztur savu svēto Baznīcu – ticības, cerības un mīlestības kopību – kā redzamu
veselumu[9]; ar
tās starpniecību Viņš visu nodomā izlej patiesību un žēlastību. Taču šī
hierarhiski organizētā sabiedrība un vienlaikus Kristus Mistiskā Miesa, redzamā
apvienība un garīgā kopība, zemes Baznīca un Debesu dāvanām apveltītā Baznīca
nav jāuztver kā divas dažādas realitātes, bet gan kā viena vienīga kompleksa
realitāte, kur vienā veselumā savienojies cilvēciskais un dievišķais pirmsākums[10].
Tāpēc saskaņā ar analoģiju, kurai ir sava dziļa nozīme, to salīdzina ar
iemiesotā Vārda noslēpumu. Tāpat kā pieņemtā cilvēciskā daba kalpo dievišķajam
Vārdam kā dzīvs pestīšanas līdzeklis, kas ir nesaraujami vienots ar Viņu, tā arī
Baznīcas sociālā struktūra kalpo Kristus Garam, kas to dzīvina, Miesas izaugsmes
labā (sal. Ef 4, 16).[11]
Šī ir vienīgā Kristus Baznīca, uz kuru mēs attiecinām Ticības apliecinājumā
izteikto apgalvojumu, ka tā ir viena, svēta, katoliska un apustuliska[12],
kuru mūsu Pestītājs pēc augšāmcelšanās uzticēja ganīt Pēterim (sal. Jņ 21, 17)
un kuru viņam un citiem apustuļiem uzticēja izplatīt un vadīt (sal. Mt 28, 18
u. s.), un kuru uz mūžiem Viņš darīja par “patiesības balstu un pamatu” (1 Tim 3, 15).
Šī Baznīca, kas šajā pasaulē nodibināta un organizēta kā sabiedrība, pastāv (subsistit
in) katoliskajā Baznīcā, kuru pārvalda Pētera pēctecis un bīskapi, kas ir
vienotībā ar viņu[13],
kaut gan arī ārpus tās redzamās struktūras pastāv daudzi svētdarīšanas un
patiesības elementi, kuri, būdami dāvanas, ko Dievs sniedzis Kristus Baznīcai,
paši par sevi mudina uz katolisko vienotību.
Tāpat kā Kristus pestīšanas darbu ir veicis nabadzībā un vajāšanās, arī Baznīca
ir aicināta iet šo pašu ceļu, lai sniegtu cilvēkiem pestīšanas augļus. Jēzus
Kristus, “Dieva veidā būdams, .. pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu” (Flp 2, 6–7)
un mūsu dēļ, būdams bagāts, kļuva nabags (sal. 2 Kor 8, 9). Lai īstenotu
savu sūtību, Baznīcai gan ir nepieciešami cilvēciski līdzekļi, taču tā nav
radīta, lai tiektos pēc pasaulīgā goda, bet lai izplatītu, arī ar savu piemēru,
pazemību un pašaizliedzību. Kristu Tēvs bija sūtījis “sludināt nabagiem prieka
vēsti, .. dziedināt satriektās sirdis” (Lk 4, 18), “meklēt un glābt to,
kas pazudis” (Lk 19, 10); līdzīgi arī Baznīca ar mīlestību apņem visus
tos, kurus nomāc cilvēciskais vājums. Turklāt nabadzīgajos ļaudīs un cietējos
Baznīca saskata sava Dibinātāja attēlu – Kristu, kas arī bija nabadzīgs un
cieta. Tā cenšas mazināt viņu postu un, kalpojot tiem, kalpot Kristum. Bet
atšķirībā no Kristus, kas bija “svēts, nevainīgs, bez traipa” (Ebr 7, 26),
nepazina grēku (sal. 2 Kor 5, 21) un bija nācis vienīgi tādēļ, lai
izpirktu tautas grēkus (sal. Ebr 2, 17), Baznīca, kas savā klēpī ietver
grēciniekus, ir vienlaikus gan svēta, gan tāda, kurai vienmēr nepieciešams
šķīstīties, pastāvīgi cenšoties gandarīt un atjaunoties.
Baznīca, “pasaules vajāta un Dieva iepriecināta, turpina savu svētceļojumu”[14],
sludinot Kunga krustu un nāvi līdz Viņa atnākšanai (sal. 1 Kor 11, 26).
To stiprina augšāmceltā Kristus spēks, lai tā pacietībā un mīlestībā pārvarētu
nelaimes un grūtības – kā iekšējās, tā ārējās – un pasaulē uzticīgi
atklātu Kunga noslēpumu, kas vēl ir aizēnots, līdz beigās tas atklāsies pilnīgā
gaismā.
II NODAĻA
DIEVA TAUTA
(Jaunā derība un jaunā tauta)
9. Visos laikos un katrā tautā Dievam ir patīkams ikviens, kas Viņa bīstas un
taisnīgi rīkojas (sal. Apd 10, 35). Tomēr Dievam ir labpaticis cilvēkus
svētdarīt un atpestīt nevis atsevišķi, bez to savstarpējas saistības, bet gan
veidot no tiem vienu tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā.
Tāpēc Viņš izvēlējās Izraēļa tautu par savu tautu, ar kuru noslēdza derību un
kuru pakāpeniski mācīja, atklādams sevi un savu nodomu šīs tautas vēsturē un to
sev svētdarot. Taču tas viss kalpoja kā pirmtēls un sagatavošanās jaunajai un
pilnīgajai derībai, kura bija jānoslēdz Kristū, un vēl pilnīgākai atklāsmei,
kurai bija jātiek sniegtai ar iemiesotā Dieva Vārda starpniecību. “Redzi, nāk
dienas, saka Kungs, un es noslēgšu ar Izraēļa namu un ar Jūdas namu jaunu
derību. (..) Es ielikšu savu likumu viņos pašos un ierakstīšu to viņu sirdī. Un
es būšu viņu Dievs, un viņi būs mana tauta. (..) Viņi visi mani pazīs – no liela
līdz mazam –, tā saka Kungs.” (Jer 31, 31–34) Šo jauno derību Kristus ir
noslēdzis, tas ir, jauno derību savās asinīs (sal. 1 Kor 11, 25), no
jūdiem un pagāniem aicinādams ļaudis, kuri veidotu vienotu veselumu nevis
saskaņā ar miesu, bet Garā un kļūtu par jauno Dieva tautu. Jo tie, kas tic
Kristum, būdami atdzimuši nevis no iznīcīgās sēklas, bet no neiznīcīgās, kas ir
dzīvā Dieva Vārds (sal. 1 Pēt 1, 23), nevis no miesas, bet no ūdens un
Svētā Gara (sal. Jņ 3, 5–6), beigās kļūst par “izredzētu tautu, karalisku
priesterību, svētu tautu, Dieva īpašumā iegūtiem ļaudīm, (..) kas agrāk nebija
tauta, bet tagad ir Dieva tauta” (1 Pēt 2, 9–10).
Šīs mesiāniskās tautas Galva ir Kristus, kurš “tika nodots nāvē mūsu pārkāpumu
dēļ un augšāmcēlies mūsu attaisnošanai” (Rom 4, 25) un kurš, saņēmis
vārdu, kas ir pāri par visiem vārdiem, tagad godībā valda Debesīs. Šai tautai
piemīt Dieva bērnu cieņa un brīvība – šo bērnu sirdī kā templī mājo Svētais
Gars. Šīs tautas likums ir jaunais bauslis, tas ir, mīlēt, kā pats Kristus mūs
ir mīlējis (sal. Jņ 13, 34). Visbeidzot, tās mērķis ir Dieva valstība,
kuru pats Dievs ir aizsācis zemes virsū un kurai arvien jāizplatās, līdz laiku
beigās Dievs to pilnībā pabeigs, kad parādīsies Kristus, mūsu dzīvība (sal.
Kol 3, 4),un kad “arī pati radība tiks atbrīvota no iznīcības verdzības, lai
iegūtu Dieva bērnu godības brīvību” (Rom 8, 21). Tāpēc šī mesiāniskā
tauta, kaut arī tā vēl neietver sevī visus cilvēkus un nereti izskatās pēc
neliela ganāmpulka, tomēr ir visai cilvēcei spēcīgākais vienotības, cerības un
pestīšanas iedīglis. Kristus to ir izveidojis kopībai dzīvībā, mīlestībā un
patiesībā, Viņš to ir pieņēmis arī kā pestīšanas līdzekli visiem cilvēkiem, un
tā ir sūtīta visai pasaulei kā zemes sāls un pasaules gaisma (sal. Mt 5, 13–16).
Tāpat kā Izraēlis pēc miesas laikā, kad devās cauri tuksnesim, jau tika saukts
par Dieva Baznīcu (sal. Neh 13, 1; Sk 20, 4; At 23, 1
u. s.), tā arī jaunais Izraēlis, kas mūsu laikos mēro ceļu, meklējot nākamo,
paliekošo valstību (sal. Ebr 13, 14), tiek saukts par Kristus Baznīcu
(sal. Mt 16, 18), jo Kristus to ir ieguvis ar savām asinīm (sal. Apd 20, 28),
piepildījis ar savu Garu un sniedzis tam nepieciešamos līdzekļus redzamas un
sociālas vienotības sasniegšanai. Visus, kas ar ticību uzlūko Jēzu, pestīšanas
īstenotāju un vienotības un miera Avotu, Dievs ir aicinājis un izveidojis no
viņiem Baznīcu, lai tā visiem un ikvienam būtu šīs pestījošās vienotības
redzamais sakraments[15].
Baznīca, kurai jāizplatās visā pasaulē, ienāk cilvēces vēsturē un vienlaikus
pārsniedz tautu robežas laikā un telpā. Ceļā, kurā tā piedzīvo kārdinājumus un
spaidus, Baznīcu stiprina Kunga apsolītā Dieva žēlastība, lai cilvēciskā vājuma
dēļ tā nenovirzītos no pilnīgas uzticības, bet paliktu savam Kungam cienīga
līgava un nepārstātu nemitīgi atjaunoties, pateicoties Svētā Gara darbībai,
līdz, caur krustu, tā sasniegs gaismu, kas nekad neizdziest.
(Vispārējā priesterība)
10. Kungs Kristus, no cilvēku vidus izraudzītais Augstais priesteris (sal.
Ebr 5, 1–5), jauno tautu ir “darījis par valstību, par priesteriem Dievam un
savam Tēvam” (Atkl 1, 6; sal. 5, 9–10). Jo kristītie, atdzimstot Svētajā
Garā un saņemot Viņa svaidījumu, ir konsekrēti par garīgu mājokli un svētu
priesterību, lai nestu garīgos upurus ar visiem kristiešu darbiem un sludinātu
Tā varenos darbus, kas viņus no tumsas ir aicinājis savā brīnišķīgajā gaismā
(sal. 1 Pēt 2, 4–10). Tāpēc lai visi Kristus mācekļi, pastāvīgi lūdzoties
un slavējot Dievu (sal. Apd 2, 42–47), sevi upurē kā dzīvu, svētu, Dievam
patīkamu upuri (sal. Rom 12, 1), visur liecina par Kristu un ikvienam,
kas to prasa, pamato savu cerību uz mūžīgo dzīvi (sal. 1 Pēt 3, 15).
Lai gan starp ticīgo vispārējo priesterību un kalpošanas jeb hierarhisko
priesterību pastāv būtiska atšķirība un ne tikai pakāpes ziņā, tās tomēr ir
pakārtotas viena otrai, jo gan viena, gan otra savā īpašajā veidā ir līdzdalīga
vienīgajā Kristus priesterībā.[16]
Tam, kas saņēmis kalpošanas priesterību, ir svētvara veidot un vadīt
priesterisko tautu, lai Kristus personā (in persona Christi) upurētu
euharistisko Upuri un to sniegtu Dievam visas tautas vārdā. Savukārt ticīgie
karaliskās priesterības spēkā ir līdzdalīgi euharistiskajā upurēšanā[17]
un savu priesterību īsteno ar sakramentu pieņemšanu, aizlūgumiem un pateicības
lūgšanām, ar svētas dzīves liecību, pašaizliedzību un darbīgu tuvākmīlestību.
(Vispārējās priesterības īstenošana sakramentos)
11. Priesteriskās kopienas sakrālā un organiski strukturētā būtība īstenojas
sakramentos un tikumos. Ticīgie, kas ar Kristību uzņemti Baznīcā, ar
neizdzēšamu zīmogu ir izraudzīti līdzdalībai kristīgās reliģijas kultā, un
viņiem, kas atdzimuši par Dieva bērniem, ir pienākums cilvēku priekšā apliecināt
ticību, kuru viņi ar Baznīcas starpniecību saņēmuši no Dieva.[18]
Pateicoties Iestiprināšanas sakramentam, viņi tiek pilnīgāk saistīti ar Baznīcu
un apveltīti ar īpašu Svētā Gara spēku, tāpēc viņiem ir lielāks pienākums
izplatīt un aizstāvēt savu ticību ar vārdiem un darbiem kā patiesiem Kristus
lieciniekiem.[19]
Piedaloties Euharistijā, kas ir visas kristīgās dzīves avots un virsotne, viņi
Dievam upurē dievišķo Upuri un kopā ar to – paši sevi[20].
Tādējādi, gan upurējot, gan pieņemot svēto Komūniju, visi piedalās liturģiskajā
darbībā, tomēr ne bez izšķirības, bet ikviens sev atbilstošā veidā. Tad,
stiprināti ar Kristus Miesu svētajā Komūnijā, viņi konkrētā veidā pauž Dieva
tautas vienotību, ko šis izcilais sakraments atbilstoši izsaka un brīnišķīgā
veidā īsteno.
Tie, kas pieņem Gandarīšanas sakramentu, no Dieva žēlsirdības saņem piedošanu
par pārkāpumiem, kas izdarīti pret Viņu, un vienlaikus izlīgst ar Baznīcu, kuru
tie grēkojot ir ievainojuši un kura ar savu mīlestību, piemēru un lūgšanām
veicina viņu atgriešanos. Ar Slimnieku svēto svaidīšanu un prezbiteru lūgšanām
visa Baznīca slimniekus uztic Kungam, kas ir cietis un ticis pagodināts, lai
Viņš tiem atvieglotu ciešanas un tos glābtu (sal. Jk 5, 14–16). Turklāt
Baznīca viņus mudina no brīvas gribas savās ciešanās kļūt vienotiem ar Kristus
ciešanām un nāvi (sal. Rom 8, 17; Kol 1, 24; 2 Tim
2, 11–12; 1 Pēt 4, 13), tādējādi sniedzot savu ieguldījumu Dieva tautas
labā. Savukārt tie ticīgie, kas saņēmuši svētās Ordinācijas sakramentu, Kristus
vārdā tiek iecelti, lai ganītu Baznīcu ar Dieva vārdu un žēlastību.
Visbeidzot, kristīgie laulātie Laulības sakramenta spēkā izsaka Kristus un
Baznīcas vienotības un auglīgās mīlestības noslēpumu un tajā ir līdzdalīgi (sal.
Ef 5, 32). Viņi palīdz viens otram sasniegt svētumu laulības dzīvē, bērnu
pieņemšanā un audzināšanā, tā ka savā dzīves stāvoklī un kārtā viņiem Dieva
tautā ir savas īpašās dāvanas (sal. 1 Kor 7, 7).[21]
Proti, no laulāto savienības veidojas ģimene, kurā dzimst jauni sabiedrības
locekļi, kas, pateicoties Svētā Gara žēlastībai, Kristības sakramentā kļūst par
Dieva bērniem, lai Dieva tauta pastāvētu cauri gadsimtiem. Šajā sava veida mājas
Baznīcā vecākiem ar vārdiem un piemēru jābūt savu bērnu pirmajiem ticības
skolotājiem un jāatbalsta katra bērna aicinājums, īpaši aicinājums uz garīgo
kārtu.
Apveltīti ar tik daudziem un tik iedarbīgiem pestīšanas līdzekļiem, visi Kristum
ticīgie neatkarīgi no dzīves stāvokļa vai situācijas ir Dieva aicināti, katram
ejot savu ceļu, uz svētumu, kas pilnīgā veidā piemīt Tēvam.
(Ticības apjausma [sensus fidei] un harismas kristīgajā tautā)
12. Svētā Dieva tauta ir līdzdalīga arī Kristus pravietiskajā sūtībā, sniedzot
dzīvu liecību par Viņu, īpaši jau ar dzīvi ticībā un tuvākmīlestībā, un nesot
Dievam slavas upuri – ar savām lūpām slavējot Viņa vārdu (sal. Ebr 13, 15).
Viss ticīgo kopums, kas no Svētā ir saņēmis svaidījumu (sal. 1 Jņ 2, 20
un 27), nevar maldīties ticībā; šī īpašā dāvanu, kura tiem dota, tiek
apliecināta ar pārdabisko ticības apjausmu, kas piemīt visai Dieva tautai
kopumā, kad “no bīskapa līdz pat beidzamajam ticīgajam lajam”[22]
ir vispārēja saskaņa ticības un tikumības jautājumos. Pateicoties šai ticības
apjausmai, kuru uzmodina un uztur Patiesības Gars, Dieva tauta svētā Maģistērija
vadībā un uzticīgi tam sekojot, pieņem ne vairs cilvēku vārdu, bet gan patiesu
Dieva vārdu (sal. 1 Tes 2, 13); tā nesatricināmi turas pie ticības, kas
reizi par visām reizēm ir nodota svētajiem (sal. Jūd 3), arvien dziļāk to
izprot, pareizi spriežot, un pilnīgāk īsteno dzīvē.
Turklāt Svētais Gars ne vien ar sakramentu un kalpojumu starpniecību svētdara
Dieva tautu, to vada un grezno ar tikumu rotu, bet, “piešķirdams katram, kā
gribēdams” (1 Kor 12, 11), Viņš visu kārtu ticīgajiem dāvā arī īpašas
žēlastības, ar kurām Viņš dara tos spējīgus un gatavus uzņemties dažādus
uzdevumus un kalpot Baznīcas atjaunotnei un turpmākajai celšanai saskaņā ar
vārdiem: “Ikvienam tiek dota Gara izpausme, lai nestu svētību.” (1 Kor 12, 7)
Tā kā šīs harismas – vai tās būtu izcilākās vai pašas vienkāršākās un
visizplatītākās – pirmām kārtām ir atbilstošas un piemērotas Baznīcas
vajadzībām, tad tās jāpieņem ar prieku un pateicību. Taču nav vieglprātīgi
jātiecas pēc ārkārtējām dāvanām un pašpaļāvīgi jācer, ka tieši tās nesīs augļus
apustuliskajā darbā. Par šo dāvanu autentiskumu un pareizu izmantošanu jāspriež
tiem, kuriem ar Baznīcas autoritāti tas pienākas un kuru uzdevums ir nevis
slāpēt Garu, bet visu pārbaudīt un paturēt to, kas ir labs (sal. 1 Tes 5, 12
un 19–21).
(Vienīgā Dieva tauta – vispārēja jeb “katoliska”)
13. Visi cilvēki ir aicināti uz piederību Dieva tautai. Tāpēc šī tauta, paliekot
viena un vienīga, ir aicināta izplatīties visā pasaulē un visos laikos, lai
piepildītos Dieva nodoms, saskaņā ar kuru Viņš sākotnēji cilvēka dabu radīja
vienotu un nolēma savus izklīdinātos bērnus beigās sapulcināt vienkopus (sal.
Jņ 11, 52). Šī mērķa īstenošanai Dievs sūtīja savu Dēlu un iecēla Viņu par
visa mantinieku (sal. Ebr 1, 2), lai Viņš visiem būtu Mācītājs, Karalis
un Priesteris, jaunās un vispārējās Dieva bērnu tautas Galva. Visbeidzot, šajā
nolūkā Viņš sūtīja sava Dēla Garu, Kungu un Atdzīvinātāju, kas visai Baznīcai,
visiem ticīgajiem un ikvienam no tiem ir pamats viņu apvienošanās centienos un
vienotībai apustuļu mācībā, kopībā, maizes laušanā un lūgšanās (sal. Apd 2, 42 gr.).
Tādējādi vienīgā Dieva tauta ir klātesoša visās zemes tautās, jo visās tautās tā
rod savus pavalstniekus – tās Valstības pavalstniekus, kura pēc savas būtības ir
nevis no šīs zemes, bet gan Debesīm. Visi ticīgie, lai gan izkaisīti pa visu
pasauli, Svētajā Garā ir cieši vienoti, tā ka “tas, kurš dzīvo Romā, zina, ka
Indijā dzīvojošie ir daļa no tā paša veseluma”[23].
Bet, tā kā Kristus valstība nav no šīs pasaules (sal. Jņ 18, 36), Baznīca
jeb Dieva tauta, to veidojot, nevienai tautai neatņem neko no tās laicīgajiem
labumiem, bet, tieši otrādi, tā atbalsta un pieņem visu, kas spējās, ar kurām
apveltītas tautas, to vērtībās un tradīcijās ir labs, un pieņemot to šķīstī,
nostiprina un paaugstina. Jo tā atceras, ka tās uzdevums ir sapulcināt tautas ap
Karali, kuram tās tika dotas mantojumā (sal. Ps 2, 8) un uz kura Pilsētu
tās nes dāvanas un veltes (sal. Ps 71 [72], 10; Is 60, 4–7;
Atkl 21, 24). Šī visaptverošā iezīme, kas rotā Dieva tautu, ir paša Kunga
dāvana, pateicoties kurai katoliskā Baznīca sekmīgi un pastāvīgi tiecas
atkalapvienot visu cilvēci un to, kas tai pieder, Kristus – Galvas – vadībā un
Svētā Gara vienotībā.[24]
Šī katoliskuma spēkā atsevišķās daļas savos labumos dalās ar citām un ar visu
Baznīcu, tā ka gan viss kopums, gan atsevišķās daļas pieaug, pateicoties
savstarpējai vispārējai apmaiņai un kopīgajiem centieniem sasniegt pilnību
vienotībā. Tādējādi Dieva tauta ir ne tikai veidota no dažādu tautu pārstāvjiem,
bet arī ietver sevī dažādas kārtas. Tās locekļu vidū valda dažādība, kas rodas
vai nu saistībā ar pienākumiem, jo daži pilda ordinēto kalpojumu savu brāļu
labā, vai arī saistībā ar kārtu un noteiktu dzīvesveidu, jo daudzi, būdami
piederīgi konsekrētās dzīves kopienām, tiecas pēc svētuma, ejot pa šaurāku ceļu,
un ar savu paraugu uzmundrina brāļus. Tāpēc Baznīcas kopībā likumīgi pastāv
vietējās Baznīcas ar to īpašajām tradīcijām, tomēr paliekot spēkā Pētera
katedras primātam, kas ir šīs visaptverošās mīlestības kopības priekšgalā[25],
garantē atļauto dažādību un vienlaikus raugās, lai tā ne vien netraucētu
vienotībai, bet gan tai kalpotu. Tāpēc, visbeidzot, starp dažādajām Baznīcas
daļām pastāv ciešas kopības saites attiecībā uz garīgajām bagātībām,
apustuliskajiem darbiniekiem un laicīgo palīdzību. Dieva tautas locekļi taču ir
aicināti dalīties savos labumos, un uz ikvienu no Baznīcām tāpat attiecas
apustuļa vārdi: “Kā katrs dāvanu saņēmis, tā lai piešķir citam kā labi
daždažādas Dieva žēlastības dalītāji.” (1 Pēt 4, 10)
Tādējādi uz šo Dieva tautas katolisko vienotību, kas ir priekšvēstnese
vispārējam mieram un to veicina, ir aicināti visi cilvēki; tai dažādos veidos ir
piederīgi vai uz to tiek virzīti gan katoļticīgie, gan citi, kas tic Kristum,
un, visbeidzot, visa cilvēce, jo Dieva žēlastība visus cilvēkus aicina uz
pestīšanu.
(Katoļticīgie)
14. Svētais Koncils vispirms pievēršas ticīgajiem katoļiem. Pamatojoties uz
Svētajiem Rakstiem un Tradīciju, tas māca, ka šī svētceļojošā Baznīca ir
nepieciešama pestīšanai. Jo tikai Kristus ir pestīšanas Vidutājs un Ceļš, un
Viņš mums ir klātesošs savā Miesā, kas ir Baznīca. Viņš pats mums skaidri mācīja
par ticības un Kristības nepieciešamību (sal. Mk 16, 16; Jņ 3, 5),
vienlaikus apliecinot to, cik nepieciešama ir Baznīca, kurā cilvēki ienāk pa
Kristības durvīm. Tāpēc tie, kas atteiktos ienākt katoliskajā Baznīcā vai arī
palikt tajā, labi zinādami, ka to kā nepieciešamu ir dibinājis Dievs ar Jēzus
Kristus starpniecību, nevarēs tikt pestīti.
Baznīcas kopībai pilnīgi piederīgi ir tie, kas, saņēmuši Kristus Garu, pilnībā
pieņem tās kārtību un visus tajā iedibinātos pestīšanas līdzekļus un kas
turklāt, pateicoties saitēm, kuras veido ticības apliecināšana, sakramenti,
Baznīcas pārvalde un vienotība, Baznīcas redzamajā kopībā ir vienoti ar Kristu,
kas to vada ar pāvesta un bīskapu starpniecību. Tomēr piederība Baznīcai
nenodrošina pestīšanu tiem, kuri, mīlestībā neizturot līdz galam, paliek
Baznīcas klēpī vienīgi “ar miesu”, bet ne “ar sirdi”[26].
Lai visi Baznīcas bērni atceras to, ka viņu cildenais stāvoklis ir nevis viņu
nopelns, bet gan īpaša Kristus žēlastība. Ja viņu domas, vārdi un darbi tai
neatbildīs, tad viņi ne tikai netiks pestīti, bet gan bargāk tiesāti.[27]
Katehūmeni, kas, Svētā Gara mudināti, skaidri izsaka savu vēlēšanos tikt
uzņemtiem Baznīcā, jau šī nodoma dēļ ir ar to vienoti, un Māte Baznīca savā
mīlestībā un gādībā viņus jau uzņem kā savējos.
(Baznīcas saikne ar kristiešiem, kas nav katoļi)
15. Daudzu iemeslu dēļ Baznīca apzinās savu saistību ar tiem, kas, būdami
kristīti, nes cēlo kristieša vārdu, taču neapliecina ticību visā tās pilnībā vai
arī nesaglabā kopības vienotību ar Pētera pēcteci.[28]
Daudzi no viņiem godā Svētos Rakstus kā savas ticības un dzīves normu, izrāda
patiesu reliģisku dedzību, no visas sirds tic uz Dievu, visvareno Tēvu, un uz
Kristu, Dieva Dēlu, Pestītāju[29],
saņem Kristības sakramenta zīmogu, kļūstot vienoti ar Kristu, turklāt atzīst un
saņem savās Baznīcās vai ekleziālajās kopienās arī citus sakramentus. Daudziem
no viņiem ir pat episkopāts, viņi svin Euharistiju un dievbijīgi godina Jaunavu,
Dieva Māti.[30]
Tam pievienojas kopība lūgšanās un citos garīgos labumos un jo īpaši patiesa
vienotība Svētajā Garā, kas, apveltot tos ar savām žēlastībām un dāvanām, arī
viņos darbojas ar savu svētdarošo spēku, bet dažiem no tiem ir devis spēku
nebaidīties izliet savas asins. Tādējādi Gars visos Kristus mācekļos rosina
vēlēšanos un aktivitāti, lai visi mierīgi tiektos uz vienotību vienā ganāmpulkā
un viena Gana vadībā[31],
kā Kristus to ir noteicis. Šajā nodomā Māte Baznīca nemitīgi lūdzas, tā cer un
darbojas, aicinot savus bērnus šķīstīties un atjaunoties, lai Kristus zīme
Baznīcas vaigā atmirdzētu arvien skaidrāk.
(Baznīcas attiecības ar tiem, kas nav kristieši)
16. Visbeidzot, arī tie, kas vēl nav pieņēmuši Evaņģēliju, ir dažādos veidos
saistīti ar Dieva tautu[32].
Vispirms jau tā tauta, kura ir saņēmusi derības un apsolījumus un no kuras pēc
miesas ir cēlies Kristus (sal. Rom 9, 4–5), tauta, kas saistībā ar
izredzētību ir ļoti mīlēta sentēvu dēļ, jo Dievs nenožēlo to, ka devis dāvanas
un aicinājumu (sal. Rom 11, 28–29). Taču pestīšanas nodoms aptver arī
tos, kas atzīst Radītāju, un vispirms tie ir musulmaņi, kuri, apliecinot
Ābrahama ticību, kopā ar mums pielūdz vienīgo, žēlsirdīgo Dievu, kas tiesās
cilvēkus Pēdējā dienā. Bet arī no tiem, kas meklē nepazīstamo Dievu pustumsā un
tēlos, Dievs nav tālu, jo Viņš visiem dāvā dzīvību, elpu un visu citu (sal.
Apd 17, 25–28) un, būdams Pestītājs, vēlas, lai visi cilvēki tiktu atpestīti
(sal. 1 Tim 2, 4).
Jo tie, kas ne savas vainas dēļ nepazīst Kristus Evaņģēliju un Viņa Baznīcu, bet
ar atvērtu sirdi meklē Dievu un žēlastības ietekmē, paklausot sirdsapziņas
balsij, cenšas pildīt Viņa gribu, var sasniegt mūžīgo pestīšanu.[33]
Dieva apredzība neliedz nepieciešamo palīdzību pestīšanas sasniegšanai tiem,
kas, nebūdami pie tā vainīgi, vēl nav nonākuši līdz skaidrai Dieva atziņai,
tomēr cenšas – un ne bez Dieva žēlastības atbalsta – dzīvot pēc taisnības. Jo
visu, kas viņos ir labs un patiess, Baznīca uzskata par ceļa sagatavošanu
Evaņģēlijam[34]
un dāvanu, kuru sniedzis Tas, kurš apgaismo ikvienu cilvēku, lai viņš beidzot
iegūtu dzīvību. Diemžēl bieži vien cilvēki, sātana maldināti, savos prātojumos
ir nomaldījušies un Dieva patiesību apmainījuši pret meliem, kalpojot radībai,
nevis Radītājam (sal. Rom 1, 21 un 25), vai arī, dzīvojot un mirstot šajā
pasaulē bez Dieva, ir pakļauti galējam izmisumam. Tāpēc, lai vairotu Dieva godu
un veicinātu visu cilvēku pestīšanu, Baznīca, atcerēdamās Kunga vārdus:
“Sludiniet Evaņģēliju visām tautām” (Mk 16, 16), – visiem spēkiem cenšas
atbalstīt misijas.
(Baznīcas misionārā iezīme)
17. Kā Dēlu sūtīja Tēvs, tā arī Viņš sūtīja apustuļus (sal. Jņ 20, 21),
sacīdams: “Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā
Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un, lūk, es
esmu ar jums visās dienas līdz pat pasaules beigām.” (Mt 28, 18–20) Šo
svinīgo Kristus uzdevumu sludināt pestījošo patiesību Baznīca ir saņēmusi no
apustuļiem, lai to pildītu, dodoties līdz pat zemes robežām (sal. Apd 1, 8).
Tāpēc par saviem tā dara apustuļa vārdus: “Bēda man, ja es Evaņģēliju
nesludinātu!” (1 Kor 9, 16), un tāpēc tā nemitīgi turpina sūtīt
Evaņģēlija sludinātājus, līdz jaunās Baznīcas tiks pilnīgi izveidotas un pašas
spēs turpināt evaņģelizācijas darbu. Svētais Gars mudina Baznīcu līdzdarboties,
lai līdz galam tiktu īstenota iecere, kāda bija Dievam, kas Kristu darīja par
pestīšanas avotu visai pasaulei. Sludinot Evaņģēliju, Baznīca klausītājus
sagatavo ticības pieņemšanai un apliecināšanai, tā viņus sagatavo Kristībai,
izrauj no verdzības maldiem un iekļauj Kristū, lai, pateicoties mīlestībai, tie
augtu, līdz sasniegs pilnību. Tās darbība ir vērsta uz to, lai viss labais, kas
ticis iesēts cilvēku sirdī un domās vai tautu ritos un kultūrā, ne vien nezustu,
bet gan tiktu dziedināts, paaugstināts un pilnveidots Dieva godam, sātana
apkaunošanai un cilvēka svētlaimei. Ikvienam Kristus māceklim ir pienākums
sniegt savu ieguldījumu ticības sēšanā.[35]
Taču, ja kristīt ticīgos var jebkurš, tad vienīgi priesteriem pienākas celt
Mistisko Miesu ar euharistisko Upuri, izpildot vārdus, kurus Dievs ir teicis ar
pravieša starpniecību: “No saules lēkta līdz tās rietam mans vārds būs lielā
cieņā starp tautām, un visās malās manu vārdu godinās ar vīraku un tīru upuri.”
(Mal 1, 11)[36]
Tādējādi Baznīca vienlaikus lūdzas un strādā, lai pasaule visā pilnībā tiktu
pārveidota par Dieva tautu, Kunga Miesu un Svētā Gara templi un lai Kristū, kas
ir visu Galva, Visuma Radītājam un Tēvam tiktu veltīts viss gods un slava.
III NODAĻA
BAZNĪCAS HIERARHISKĀ STRUKTŪRA, ĪPAŠI EPISKOPĀTS
(Ievads)
18. Lai Dieva tauta tiktu ganīta un kļūtu arvien lielāka, Kungs Kristus savā
Baznīcā ir iedibinājis dažādus kalpojumus visas Miesas labā. Jo ordinētie
kalpotāji, kuriem piešķirta svētvara, kalpo saviem brāļiem, lai visi, kas ir
piederīgi Dieva tautai un kam tādējādi piemīt patiesa kristīgā cieņa, brīvi un
organizēti tiecoties uz vienu un to pašu mērķi, sasniegtu pestīšanu.
Šis svētais Koncils, sekodams Vatikāna I koncila pēdās, kopā ar to māca un
pasludina, ka Jēzus Kristus, mūžīgais Gans, ir nodibinājis svēto Baznīcu,
sūtīdams apustuļus, kā Viņu pašu bija sūtījis Tēvs (sal. Jņ 20, 21), un
ir vēlējies, lai apustuļu pēcteči, tas ir, bīskapi, būtu Viņa Baznīcas gani līdz
laiku beigām. Bet, lai šis episkopāts būtu viens un nedalīts, Kristus vietu
apustuļu priekšgalā paredzēja svētīgajam Pēterim un viņā iedibināja pastāvīgu un
redzamu sākumu un pamatu vienotībai ticībā un kopībā[37].
Šo doktrīnu par Romas pāvesta svētā primāta iedibināšanu, nepārtrauktību, nozīmi
un jēgu un par viņa maģistērija nemaldīgumu svētais Koncils no jauna piedāvā
visiem ticīgajiem kā drošu ticības patiesību. Turklāt, turpinot iesākto darbu,
tas ir lēmis visiem pasludināt un izskaidrot doktrīnu par bīskapiem – apustuļu
pēctečiem –, kuri kopā ar Pētera pēcteci – Kristus vikāru[38]
un visas Baznīcas redzamo galvu – pārvalda dzīvā Dieva namu.
(Divpadsmit apustuļu iecelšana)
19. Pielūdzis Tēvu un aicinājis pie sevis tos, kurus pats vēlējās, Kungs Jēzus
divpadsmit no tiem izvēlējās, lai tie būtu kopā ar Viņu un lai Viņš tos sūtītu
sludināt Dieva valstību (sal. Mk 3, 13–16; Mt 10, 1–2). Šos
apustuļus (sal. Lk 6, 13) Viņš apvienoja, izveidojot kolēģiju jeb
pastāvīgu apvienību (coetus), un par tās galvu iecēla Pēteri, ko
izvēlējās no viņu vidus (sal. Jņ 21, 15–17).
Viņš tos sūtīja vispirms pie Izraēļa dēliem, bet vēlāk – pie visām tautām (sal.
Rom 1, 16), lai, būdami līdzdalīgi Viņa varā, tie visas tautas darītu par
Viņa mācekļiem, tās svētdarītu un vadītu (sal. Mt 28, 16–20; Mk 16, 15;
Lk 24, 45–48; Jņ 20, 21–23), tādējādi izplatītu Baznīcu un,
kalpojot Kunga vadībā, ganītu to visos laikos līdz pat pasaules galam (sal.
Mt 28, 20). Šīs sūtības pilnīgu apstiprinājumu viņi saņēma Vasarsvētku dienā
(sal. Apd 2, 1–26) saskaņā ar Kunga apsolījumu: “Jūs saņemsiet spēku, kad
Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsiet mani liecinieki kā Jeruzalemē, tā
visā Jūdejā un Samarijā un līdz pat zemes robežām.” (Apd 1, 8) Visur
sludinot Evaņģēliju (sal. Mk 16, 20), ko klausītāji pieņem, pateicoties
Svētā Gara darbībai, apustuļi sapulcina vispārējo Baznīcu, kuru Kungs ir
dibinājis uz apustuļu pamata un cēlis uz svētā Pētera – viņu priekšstāvja –, bet
kuras stūrakmens ir pats Jēzus Kristus (sal. Atkl 21, 14; Mt 16, 18;
Ef 2, 20).[39]
(Bīskapi – apustuļu pēcteči)
20. Šī dievišķā sūtība, ko Jēzus uzticēja apustuļiem, turpināsies līdz laiku
beigām (sal. Mt 28, 20), jo Evaņģēlijs, kas tiem jānodod tālāk, uz visiem
laikiem ir visas Baznīcas dzīves pamats. Tāpēc apustuļi šajā hierarhiski
organizētajā sabiedrībā ir parūpējušies par to, lai ieceltu sev pēctečus.
Viņiem ne vien bija dažādi palīgi kalpojuma veikšanā[40],
bet, lai tiem uzticētā sūtība turpinātos arī pēc viņu nāves, apustuļi saviem
tiešajiem līdzstrādniekiem līdzīgi kā testamentu nodeva pienākumu turpināt un
nostiprināt viņu iesākto darbu[41],
uzticot tiem visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars bija viņus iecēlis par Dieva
Baznīcas ganiem (Apd 20, 28). Tātad viņi iecēla šādus vīrus un noteica
kārtību, lai pēc viņu nāves citi pārbaudīti vīri pārņemtu viņu kalpojumu.[42]
Šo dažādo kalpojumu vidū, kas Baznīcā tiek veikti kopš pirmsākumiem, galveno
vietu saskaņā ar Tradīciju ieņem to kalpojums, kuri, iecelti bīskapu amatā
atbilstoši nepārtrauktai pēctecībai, kas pastāv kopš pirmsākumiem[43],
nodod tālāk apustulisko sēklu.[44]
Tādējādi, kā liecina svētais Irenejs, ar to cilvēku starpniecību, kurus apustuļi
ir iecēluši par bīskapiem, un viņu pēctečiem līdz pat mūsdienām visā pasaulē
izpaužas[45]
un saglabājas[46]
apustuļu tradīcija.
Tātad bīskapi ir saņēmuši kalpojumu kopienai, lai to veiktu kopā ar saviem
palīgiem – prezbiteriem un diakoniem[47],
Dieva vietā būdami priekšgalā ganāmpulkam[48],
kura gani viņi ir, kā doktrīnas mācītāji, svētā kulta priesteri un Baznīcas
pārvaldīšanas kalpotāji.[49]
Tāpat kā nepārtraukti pastāv amats, kuru Kungs personiski uzticēja Pēterim,
pirmajam no apustuļiem, un kurš ir nododams tālāk viņa pēctečiem, tā turpina
pastāvēt arī apustuļu amats būt par Baznīcas ganiem, un tā nepārtrauktība
jānodrošina svētajai bīskapu kārtai[50].
Tāpēc svētais Koncils māca, ka saskaņā ar dievišķo iedibinājumu bīskapi, būdami
Baznīcas gani, ir apustuļu pēcteči[51].
Tātad tie, kuri klausa viņus, klausa Kristum, bet tie, kuri atmet viņus, atmet
Kristu un To, kas Kristu ir sūtījis (sal. Lk 10,16).[52]
(Episkopāta sakramentalitāte)
21. Tātad bīskapu personā – viņu palīgi ir prezbiteri – ticīgo vidū ir klātesošs
Kungs Jēzus Kristus, Augstais Priesteris. Sēdēdams pie Dieva Tēva labās rokas,
Viņš neliedz savu klātbūtni bīskapu saimei[53],
bet vispirms jau ar viņu godpilnā kalpojuma starpniecību sludina Dieva Vārdu
visām tautām un nemitīgi administrē ticīgajiem sakramentus. Ar viņu tēvišķo
gādību (sal. 1 Kor 4, 15) Kristus savai Miesai pievieno jaunus locekļus,
tiem atdzimstot no augšienes. Visbeidzot, ar viņu gudrību un apdomību Kristus
vada un virza Jaunās Derības tautu tās svētceļojumā uz mūžīgo svētlaimi. Kunga
ganāmpulka vadīšanai izraudzītie gani ir Kristus kalpi un Dieva noslēpumu
pārvaldnieki (sal. 1 Kor 4, 1), kuriem ir uzticēts liecināt par Dieva
žēlastības Evaņģēliju (sal. Rom 15, 16; Apd 20, 24) un kalpot
Garam un taisnībai godībā (sal. 2 Kor 3, 8–9).
Lai šie lielie uzdevumi tiktu izpildīti, Kristus apustuļus apveltīja ar īpašu
Svētā Gara izliešanu, Garam nonākot pār viņiem (sal. Apd 1, 8; 2,4; Jņ 20, 22–23),
un savukārt viņi saviem palīgiem ar roku uzlikšanu nodeva tālāk šo garīgo dāvanu
(sal. 1 Tim 4, 14; 2 Tim 1, 6–7), kura ir nonākusi līdz mums
bīskapu konsekrācijā.[54]
Tāpēc svētais Koncils māca, ka bīskapa konsekrācijā tiek piešķirta Ordinācijas
sakramenta pilnība, kuru gan Baznīcas liturģiskā tradīcija, gan svētie Baznīcas
tēvi sauc par augstāko priesterību jeb svētā kalpojuma pilnību.[55]
Līdz ar svētdarīšanas uzdevumu bīskapa konsekrācija ietver arī uzdevumu mācīt un
vadīt, kas tomēr pēc savas būtības var tikt īstenots vienīgi hierarhiskā
vienotībā ar kolēģijas galvu un tās locekļiem. Tradīcija, kas pirmām kārtām
izpaužas gan Austrumu, gan Rietumu Baznīcas liturģiskajos ritos un praksē,
skaidri liecina – ar roku uzlikšanu un konsekrācijas vārdiem bīskapiem tiek
dāvāta Svētā Gara žēlastība[56]
un viņi tiek apzīmogoti ar svētu zīmogu[57]
tādā veidā, ka tie izcilā un redzamā veidā ieņem paša Kristus – Mācītāja, Gana
un Priestera – vietu un darbojas Viņa personā.[58]
Bīskapiem pienākas ar Ordinācijas sakramentu ievadīt bīskapu kolēģijā
jaunizvēlētos locekļus.
(Bīskapu kolēģija un tās vadītājs)
22. Tāpat kā saskaņā ar Kunga iedibināto kārtību svētais Pēteris un citi
apustuļi veido vienu apustulisko kolēģiju, tā arī Romas pāvests – Pētera
pēctecis – un bīskapi, apustuļu pēcteči, ir savstarpēji vienoti. Jau sensenā
kārtība noteica to, ka iesvētītie bīskapi bija cieši vienoti gan cits ar citu,
gan ar Romas bīskapu, uzturot vienotības, mīlestības un miera saikni[59],
kā arī sasauca koncilus[60],
kuros svarīgākos jautājumus risināja kopīgi[61],
pieņemot lēmumu pēc tam, kad bija apsvērti daudzu dalībnieku viedokļi[62], –
tas viss apliecina to, ka episkopātam raksturīga koleģialitāte. To skaidri
apstiprina arī gadsimtu gaitā notikušie ekumeniskie koncili. Uz to norāda arī
jau senatnē ieviesusies prakse aicināt vairākus bīskapus piedalīties
jaunizvēlēto iecelšanā augstākajam priestera kalpojumam. Par bīskapu kārtas
locekli kandidāts kļūst sakramentālās iesvētīšanas spēkā un hierarhiskajā
vienotībā ar bīskapu kolēģijas vadītāju un tās locekļiem.
Taču bīskapu kolēģijai autoritāte ir vienīgi tad, ja to saprot vienotībā ar
Romas pāvestu, Pētera pēcteci, kā tās vadītāju un ja pilnībā ir saglabāts viņa
primāts pār visiem – kā ganiem, tā ticīgajiem. Jo Romas pāvestam kā Kristus
vietniekam un visas Baznīcas virsganam ir pilnīga, augstākā un vispārējā vara,
ko viņš vienmēr ir tiesīgs brīvi īstenot. Bīskapu kārtai, kura ir apustuļu
kolēģijas pēctece mācīšanā un pastorālajā vadībā un kurā tādējādi turpina
pastāvēt apustuļu kolēģija, vienotībā ar Romas bīskapu, tās galvu, taču nekad
bez viņa, ir augstākā un pilnīgā vara pār Baznīcu.[63]
Taču šo varu tā drīkst īstenot tikai ar Romas bīskapa piekrišanu. Vienīgi Sīmani
Kungs darīja par savas Baznīcas klinti un tās atslēgu turētāju (sal. Mt 16, 18–19)
un iecēla par visa sava ganāmpulka ganu (sal. Jņ 21, 15 u. s.). Taču
Pēterim dotā vara atraisīt un saistīt (Mt 16, 19) neapšaubāmi tika
piešķirta arī apustuļu kolēģijai, kas ir vienota ar savu vadītāju (Mt 18, 18;
28, 16–20).[64]
Šī kolēģija, kuras sastāvā ir daudzi locekļi, izsaka to, ka Dieva tauta ir
daudzveidīga un ietver visus, savukārt tas, ka tai ir viens vadītājs, apliecina
Kristus ganāmpulka vienotību. Šajā kolēģijā bīskapi, uzticīgi ievērojot
kolēģijas galvas primātu un augstāko autoritāti, īsteno episkopālo varu gan savu
ticīgo, gan visas Baznīcas labā, savukārt Svētais Gars nemitīgi nostiprina tās
organisko struktūru un saskaņu. Bīskapu kolēģija tai piemītošo augstāko varu pār
vispārējo Baznīcu svinīgi īsteno vispārējā jeb ekumeniskajā koncilā.
Ekumeniskais koncils nevar notikt, ja Pētera pēctecis to nav apstiprinājis vai
vismaz akceptējis. Turklāt šādus koncilus sasaukt, vadīt un apstiprināt ir Romas
bīskapa prerogatīva.[65]
Šo koleģiālo varu vienotībā ar pāvestu var īstenot arī tie bīskapi, kas dzīvo
dažādās pasaules malās, ja kolēģijas galva viņus aicina uz koleģiālu darbību vai
vismaz atzīst par labu esam vai bez ierobežojumiem akceptē šo pa visu pasauli
izkaisīto bīskapu kopīgo darbību, lai tādējādi tā kļūtu patiesi koleģiāla.
(Attiecības bīskapu kolēģijā)
23. Koleģiālā vienotība atklājas arī ikviena bīskapa savstarpējās attiecībās ar
vietējām Baznīcām un vispārējo Baznīcu. Romas pāvests kā Pētera pēctecis ir
pastāvīgs un redzams gan bīskapu, gan daudzo ticīgo vienotības princips un
pamats.[66]
Savukārt ikviens bīskaps ir vietējās Baznīcas vienotības redzamais princips un
pamats[67];
vietējās Baznīcas ir veidotas pēc vispārējās Baznīcas parauga. Tajās pastāv
viena vienīgā katoliskā Baznīca, un tās šo Baznīcu veido.[68]
Tāpēc katrs no bīskapiem pārstāv savu Baznīcu, un visi bīskapi kopā ar pāvestu
pārstāv vispārējo Baznīcu, un starp viņiem pastāv miera, mīlestības un
vienotības saikne.
Ikviens no bīskapiem, vadot vietējo Baznīcu, īsteno savu pastorālo autoritāti
viņam uzticētajā Dieva tautas daļā, bet ne citās vietējās Baznīcās un ne pār
visu vispārējo Baznīcu. Taču kā bīskapu kolēģijas locekļiem un likumīgiem
apustuļu pēctečiem saskaņā ar Kristus iedibinājumu un pavēli tiem ir pienākums
rūpēties par vispārējo Baznīcu tādā veidā[69],
kas, kaut arī neizpaužas jurisdikcijā, tomēr ievērojami sekmē vispārējās
Baznīcas labumu. Visiem bīskapiem taču ir pienākums stiprināt un sargāt ticības
vienotību un visas Baznīcas kopējo kārtību, ieaudzināt ticīgajos mīlestību pret
visu Kristus Mistisko Miesu, īpaši pret tiem locekļiem, kas ir nabadzīgi, kas
cieš vai tiek vajāti taisnības dēļ (sal. Mt 5, 10). Visbeidzot, viņiem ir
jāatbalsta visai Baznīcai kopīgās aktivitātes, jo īpaši jau tādēļ, lai vairotu
ticību un lai patiesības pilnības gaisma atmirdzētu pār visiem cilvēkiem.
Turklāt, pienācīgi vadot savu Baznīcu kā vispārējās Baznīcas daļu, bīskapi
sniedz savu ieguldījumu visas Mistiskās Miesas labā, un tā taču ir arī visu
Baznīcu Miesa.[70]
Rūpes par Evaņģēlija sludināšanu visā pasaulē attiecas uz visu Baznīcas ganu
kārtu, ko Kristus ir pilnvarojis, uzliekot viņiem kopēju pienākumu, kā to jau
pāvests Celestīns bija norādījis Efesas koncila tēviem.[71]
Tāpēc ikvienam bīskapam, cik vien tas viņam iespējams saistībā ar savu paša
pienākumu izpildi, ir jāsadarbojas ar citiem bīskapiem un ar Pētera pēcteci, kam
īpašā veidā uzticēts svarīgais uzdevums izplatīt kristīgo vārdu.[72]
Tāpēc viņiem visi spēki jāveltī tam, lai misiju zemes nodrošinātu ar pļaujas
laukā nepieciešamajiem strādniekiem un sniegtu tām kā garīgu, tā arī materiālu
palīdzību gan paši personiski, gan veicinot ticīgo dedzīgu līdzdalību.
Visbeidzot, lai bīskapi, sekojot senās Baznīcas godājamam paraugam, vispārējā
mīlestības vienotībā labprāt palīdz citām Baznīcām, it īpaši tuvākajām.
Saskaņā ar Dieva apredzību dažādās Baznīcas, kuras dažādās vietās ir
nodibinājuši apustuļi un viņu pēcteči, laika gaitā apvienojās vairākās organiski
saistītās grupās, kurām, saglabājot neskartu ticības vienotību un vispārējās
Baznīcas vienoto dievišķo iekārtu, ir sava kārtība, liturģiskā prakse un
teoloģiskais un garīgais mantojums. Dažas no tām, proti, senās patriarhālās
Baznīcas, kalpojušas, tā teikt, kā ticības “matricas” un radījušas jaunas
Baznīcas kā savas meitas, ar kurām tās līdz pat mūsdienām ir vienotas
visciešākajām mīlestības saitēm gan sakramentālajā dzīvē, gan savstarpēji
respektējot tiesības un pienākumus.[73]
Šī vienotības gara caurstrāvotā vietējo Baznīcu daudzveidība vēl spilgtāk izceļ
nedalāmās Baznīcas katoliskumu. Līdzīgi arī bīskapu konferences mūsdienās
daudzveidīgi un auglīgi var veicināt konkrētu koleģiālā gara īstenošanos.
(Bīskapu kalpojums)
24. Bīskapi, būdami apustuļu pēcteči, no Kunga, kam dota visa vara Debesīs un
virs zemes, saņem sūtību mācīt visas tautas un sludināt Evaņģēliju visai
radībai, lai visi cilvēki caur ticību, Kristību un baušļu pildīšanu iegūtu
pestīšanu (sal. Mt 28, 18; Mk 16, 15–16; Apd 26, 17 u. s.).
Lai šī sūtība tiktu īstenota, Kungs Kristus apustuļiem apsolīja Svēto Garu un
Vasarsvētku dienā To sūtīja no debesīm, lai Viņa spēkā tie būtu Kristus
liecinieki visām tautām un valdniekiem līdz pat zemes robežām (sal. Apd 1, 8;
2, 1 u. s.; 9, 15). Bet šis pienākums, kuru Kungs ir uzticējis savas tautas
ganiem, ir patiesa kalpošana, kas Svētajos Rakstos zīmīgi tiek saukta par
“diakoniju”, t. i., “kalpojumu” (sal. Apd 1, 17. 25; 21, 19; Rom 11, 13;
1 Tim 1, 12).
Kanoniskā sūtība bīskapiem var tikt dota vai nu saskaņā ar likumīgām paražām,
kuras Baznīcas augstākā un vispārējā vara nav atcēlusi, vai saskaņā ar likumiem,
kurus šī vara ir izdevusi vai atzinusi, vai arī tieši ar Pētera pēcteča
starpniecību, un, ja viņš iebilst vai atsaka apustulisko vienotību, tad bīskapi
nevar stāties amatā.[74]
(Bīskapu pienākums mācīt)
25. Viens no bīskapu pamatpienākumiem ir Evaņģēlija sludināšana[75],
jo bīskapi ir ticības vēstneši, kas ved pie Kristus jaunus mācekļus, un
autentiski, t. i., Kristus pilnvaroti, mācītāji. Tautai, kas tiem uzticēta, viņi
sludina ticības patiesības, kuras jāpieņem un jāīsteno dzīvē, un skaidro tās
Svētā Gara gaismā, izceļot no Atklāsmes dārgumu krātuves jaunas un vecas lietas
(sal. Mt 13, 52). Viņi rūpējas par to, lai ticība nestu augļus, un sargā
savu ganāmpulku no maldiem, kas to apdraud (sal. 2 Tim 4, 1–4).
Bīskapiem, kas māca vienotībā ar Romas pāvestu, pienākas vispārēja cieņa kā
dievišķās un katoliskās patiesības lieciniekiem, savukārt ticīgajiem jāpieņem
savu bīskapu spriedums ticības un morāles jautājumos, kas izteikts Kristus
vārdā, un tas jāievēro reliģiskās paklausības garā. Taču šī gribas un prāta
reliģiskā paklausība īpašā veidā pienākas Romas pāvesta autentiskajai mācīšanas
varai, turklāt arī tad, kad viņš nerunā ex cathedra. Tas nozīmē to, ka
ticīgajiem ir pienākums godbijīgi atzīt Romas pāvesta augstāko mācīšanas varu un
viņa spriedumus patiesi ievērot saskaņā ar viņa paustajiem uzskatiem un gribu, –
to, kādi tie ir, var secināt vai nu no dokumentu veida, vai no tā, ka attiecīgā
doktrīna tiek atkārtoti izklāstīta, vai arī no izteiksmes veida.
Kaut arī bīskapiem katram atsevišķi nepiemīt nemaldības prerogatīva, taču tad,
ja viņi, pat būdami izkaisīti visā pasaulē, taču paliekot vienoti cits ar citu
un ar Pētera pēcteci, sniedz autentisku mācību ticības un morāles jautājumos un
ir vienisprātis saistībā ar kāda sprieduma galīgu atzīšanu par patiesu, viņi
nemaldīgi pauž Kristus mācību.[76]
Vēl skaidrāk tas izpaužas tad, kad, sapulcināti ekumeniskajā koncilā, ticības un
morāles jautājumos viņi ir visas Baznīcas mācītāji un tiesneši, kuru apgalvojumi
jāpieņem ticības paklausībā.[77]
Šī nemaldība, ar kuru dievišķais Pestītājs ir vēlējies apveltīt savu Baznīcu
ticības un morāles doktrīnas noteikšanā, sniedzas tikpat tālu, cik dievišķās
Atklāsmes mantojums, kas ir svēti jāglabā un uzticīgi jāizklāsta. Ar šo
nemaldīgumu sava amata spēkā ir apveltīts Romas pāvests, bīskapu kolēģijas
galva, kad viņš kā visu Kristum ticīgo virsgans un mācītājs, stiprinot savus
brāļus ticībā (sal. Lk 22, 32), kādu ticības vai morāles doktrīnu
pasludina ar galīgu aktu.[78]
Tāpēc viņa noteiktie apgalvojumi ir neapstrīdami paši par sevi, nevis Baznīcas
piekrišanas dēļ, jo tie tiek pasludināti, līdzdarbojoties Svētajam Garam, kas
viņam svētā Pētera personā tika apsolīts, un tādējādi tiem nav vajadzīgs citu
apstiprinājums, kā arī tie nav pārsūdzami, tos nododot citu spriedumam. Jo tādos
gadījumos Romas pāvests pieņem lēmumu nevis kā privāta persona, bet gan izklāsta
vai aizstāv katoliskās ticības doktrīnu kā vispārējās Baznīcas augstākais
mācītājs, kam īpašā veidā piemīt pašas Baznīcas nemaldības harisma.[79]
Baznīcai apsolītā nemaldība piemīt arī bīskapu kolēģijai, kad tā vienotībā ar
Pētera pēcteci pilda savu augstākā maģistērija funkciju. Šādiem lēmumiem nekad
nevar tikt liegta Baznīcas piekrišana, pateicoties Svētā Gara darbībai, –
Svētais Gars sargā un virza uz ticības vienotību visu Kristus ganāmpulku.[80]
Kad Romas pāvests vai bīskapu kolēģija kopā ar viņu nonāk līdz galīgajam
lēmumam, tad viņi to pieņem saskaņā ar Atklāsmi, kura visiem jāņem vērā un ar
kuru viss jāsaskaņo, Atklāsmi, kura integrāli ir nodota tālāk rakstveidā vai
Tradīcijas veidā, ko nodrošina likumīgā bīskapu pēctecība un vispirms jau paša
Romas pāvesta gādība, Atklāsmi, kura Baznīcā tiek svēti glabāta un uzticīgi
izklāstīta Patiesības Gara gaismā.[81]
Lai Atklāsme tiktu pienācīgi pētīta un pareizi sludināta, Romas pāvests un
bīskapi atbilstoši savam pienākumam un atkarībā no jautājuma nozīmīguma rūpīgi
strādā, izmantojot tam piemērotus līdzekļus.[82]
Taču nekādu jaunu publisku atklāsmi kā piederīgu ticības dievišķajam mantojumam
viņi nesaņem.[83]
(Bīskapu uzdevums svētdarīt Dieva tautu)
26. Bīskaps, saņēmis Ordinācijas sakramenta pilnību, ir “augstākās priesteriskās
žēlastības dalītājs”[84],
īpaši Euharistijā, kuru viņš upurē pats vai nodrošina, lai tā tiktu upurēta,[85]
un pateicoties kurai Baznīca nemitīgi dzīvo un aug. Šī Kristus Baznīca ir
patiesi klātesoša visās likumīgās vietējās ticīgo kopienās, kuras, būdamas
vienotas ar saviem ganiem, Jaunajā Derībā arī tiek sauktas par Baznīcām.[86]
Ikviena no tām savā teritorijā ir jaunā tauta, ko Dievs ir aicinājis Svētā Gara
spēkā un lielā paļāvībā (sal. 1 Tes 1, 5). Tajās Kristus Evaņģēlija
sludināšana sapulcina ticīgos, un tajās tiek svinēts Kunga Pēdējo vakariņu
noslēpums, “lai, baudot Kunga Miesu un Asinis, brālības saites stiprinātos
vienotībā”.[87]
Ikviena altāra kopība bīskapa svētā kalpojuma vadībā[88]
simbolizē to mīlestību un “Mistiskās Miesas vienotību, bez kuras nebūtu
iespējama pestīšana”.[89]
Šajās kopienās, lai gan bieži tās ir nelielas un nabadzīgas vai arī atrodas tālu
prom no citām, ir klātesošs Kristus, kura spēkā izveidojas viena, svēta,
katoliska un apustuliska Baznīca[90].
Jo “līdzdalība Kristus Miesā un Asinīs mūs pārveido tajā, ko mēs saņemam”.[91]
Ikviena likumīga Euharistijas svinēšana notiek bīskapa vadībā – bīskapam ir
uzticēts pienākums veltīt dievišķajai Majestātei kristīgās reliģijas kultu un to
vadīt saskaņā ar Kunga baušļiem un Baznīcas likumiem, kuri diecēzei tiek
precizēti pēc bīskapa īpaša sprieduma.
Tādējādi, lūdzoties par tautu un strādājot tās labā, bīskapi daudzos veidos un
pārpilnībā smeļas no Kristus svētuma pilnības. Kalpojot ar vārdu, viņi
ticīgajiem sniedz Dieva spēku pestīšanai (sal. Rom 1, 16), un ar
sakramentiem, kuru pienācīgu un auglīgu sniegšanu viņi vada ar savu autoritāti,
ticīgos svētdara[92].
Viņi nosaka Kristības sakramenta piešķiršanu, kurā tiek saņemta līdzdalība
Kristus karaliskajā priesterībā. Viņi ir Iestiprināšanas sakramenta
pirmizpildītāji, Ordinācijas sakramenta piešķīrēji un gandarīšanas kārtības
noteicēji. Viņi nemitējas aicināt un mācīt savu tautu ar ticību un cieņu
piedalīties liturģijā, īpaši Svētajā Misē. Visbeidzot viņiem ir jābūt par labu
paraugu tiem, kurus vada, savā rīcībā izvairoties no visa ļaunā un atbilstoši
iespējām ar Dieva palīdzību tiecoties pēc labā, lai kopā ar tiem uzticēto
ganāmpulku sasniegtu mūžīgo dzīvi.[93]
(Bīskapu uzdevums vadīt Baznīcu)
27. Bīskapi vada tiem uzticētās vietējās Baznīcas kā Kristus vietnieki un sūtņi[94]
ar saviem padomiem, pamudinājumiem un paraugu, kā arī ar savu autoritāti un
svētvaru, kuru viņi lieto vienīgi tam, lai audzinātu savu ganāmpulku patiesībā
un svētumā, atceroties, ka lielākajam ir jābūt kā mazākajam, bet priekšniekam –
kā kalpam (sal. Lk 22, 26–27). Šī vara, kuru viņi personiski īsteno
Kristus vārdā, ir atbilstoša, parasta un tieša, kaut gan tās īstenošana pēdējā
instancē ir pakļauta augstākajai Baznīcas autoritātei un var tikt savā ziņā
ierobežota par labu Baznīcai un ticīgajiem. Šīs varas spēkā bīskapiem Dieva
priekšā ir svētas tiesības un pienākums izdot likumus sev pakļautajiem, spriest
tiesu un noteikt visu, kas attiecas uz kulta un apustulāta kārtību.
Bīskapiem ir pilnībā uzticēts pastorālais kalpojums, tas ir, pastāvīgas un
ikdienišķas rūpes par savām avīm. Viņi nav jāuzskata par Romas pāvesta vikāriem,
jo rīkojas saskaņā ar sev atbilstošo varu un ir patiesi to tautu priekšstāvji,
kuras vada.[95]
Tāpēc augstākā un vispārējā vara viņu varu nevājina, bet, tieši otrādi,
nostiprina, spēcina un aizstāv[96],
jo Svētais Gars saglabā neskartu to pārvaldes formu, kuru Kungs Kristus ir
iedibinājis savā Baznīcā.
Bīskapam, kuru Tēvs ir sūtījis pārvaldīt Viņa namu, lai acu priekšā vienmēr kā
paraugs ir Labais Gans, kas nāca nevis tādēļ, lai Viņam kalpotu, bet lai kalpotu
pats (sal. Mt 20, 28; Mk 10, 45) un atdot dzīvību par savām avīm
(sal. Jņ 10, 11). Izraudzīts no cilvēku vidus un vājuma apņemts, viņš
spēj just līdzi tiem, kas nezina un ir nomaldījušies (sal. Ebr 5, 1–2).
Lai viņš neatsakās uzklausīt savus padotos, rūpējoties par tiem kā par saviem
bērniem un mudinot centīgi sadarboties ar viņu. Būdams atbildīgs par viņu
dvēseli Dieva priekšā (sal. Ebr 13, 17), lai bīskaps ar lūgšanu,
sludināšanu un visiem tuvākmīlestības darbiem rūpējas par viņiem, kā arī par
tiem, kas vēl nav piederīgi vienīgajam ganāmpulkam, bet kuri viņam jāuzskata par
sev uzticētiem Kungā. Līdzīgi apustulim Pāvilam, būdams visu parādnieks, lai
viņš ir gatavs sludināt Evaņģēliju visiem (sal. Rom 1, 14–15) un mudināt
savus ticīgos uz apustulisko un misionāro darbību. Savukārt ticīgajiem jābūt
vienotiem ar savu bīskapu, tāpat kā Baznīca ir vienota ar Jēzu Kristu un Jēzus
Kristus – ar Tēvu, lai viss nonāktu saskaņā, pateicoties vienotībai[97],
un pilnīgāk kalpotu Dieva godam (sal. 2 Kor 4, 15).
(Priesteri)
28. Kristus, kuru Tēvs svētīja un sūtīja pasaulē (sal. Jņ 10, 36), ar
savu apustuļu starpniecību ir darījis viņu pēctečus, proti, bīskapus, par savas
konsekrācijas un sūtības līdzdalībniekiem.[98]
Bīskapi sava kalpojuma uzdevumu ir likumīgi nodevuši tālāk dažādās pakāpēs un
dažādiem Baznīcas locekļiem. Tādējādi Dieva iedibināto ekleziālo kalpojumu
dažādās ordinētās pakāpēs veic tie, kurus jau no seniem laikiem sauc par
bīskapiem, prezbiteriem un diakoniem.[99]
Kaut arī prezbiteri nav saņēmuši augstāko priesterības pakāpi un savas varas
īstenošanā ir atkarīgi no bīskapiem, viņi ar tiem ir vienoti priesteriskajā
cieņā[100]
un kā patiesi Jaunās Derības priesteri Ordinācijas sakramenta spēkā[101]
līdzīgi Kristum, augstajam un mūžīgajam Priesterim (sal. Ebr 5, 1–10;
7, 24; 9, 11–28), ir konsekrēti Evaņģēlija sludināšanai, ticīgo ganīšanai un
dievišķā kulta svinēšanai.[102]
Atbilstoši savai kalpošanas pakāpei būdami līdzdalīgi Kristus, vienīgā Vidutāja,
(sal. 1 Tim 2, 5) kalpojumā, viņi sludina visiem Dieva Vārdu. Savu svēto
pienākumu priesteri visaugstākajā pakāpē pilda euharistiskajā dievkalpojumā jeb
svētsapulcē, kur, darbodamies Kristus personā[103]
un sludinādami Viņa noslēpumu, priesteri ticīgo lūgumus pievieno Tā upurim, kas
ir viņu Galva, un līdz pat Kunga otrreizējai atnākšanai (sal. 1 Kor 11, 26)
Svētajā Misē dara klātesošu un iedarbīgu Jaunās Derības vienīgo upuri, kurā
Kristus reizi par visām reizēm kā nevainīgu Upuri upurēja Tēvam pats sevi (sal.
Ebr 9, 11–28).[104]
Kalpojot ticīgajiem, kuri gandara un ir slimi, viņi veic izlīgšanas un
mierinājuma kalpojumu un upurē Dievam Tēvam ticīgo vajadzības un lūgšanas (sal.
Ebr 5, 1–4). Atbilstoši savām pilnvarām veicot Kristus – Gana un Galvas –
kalpojumu[105],
viņi pulcina Dieva saimi kā brālīgu kopienu dvēseles vienotībā[106]
un ar Kristus starpniecību Svētajā Garā ved to pie Dieva Tēva. Sava ganāmpulka
vidū tie pielūdz Viņu garā un patiesībā (sal. Jņ 4, 24). Visbeidzot, viņi
veltī pūles tam, lai sludinātu Vārdu un mācītu (sal. 1 Tim 5, 17), ticot
tam, ko ir Kunga likumā izlasījuši un pēc tam apcerējuši, mācot to, kam viņi
tic, un īstenojot dzīvē to, ko viņi māca.[107]
Prezbiteri, būdami zinoši bīskapu kārtas līdzstrādnieki[108],
viņu palīgi un starpnieki, kas ir aicināti kalpot Dieva tautai, kopā ar savu
bīskapu veido vienu prezbitēriju[109],
kaut arī veic atšķirīgus uzdevumus. Katrā atsevišķā ticīgo kopienā ar priesteru
starpniecību savā ziņā klātesošs ir pats bīskaps, ar kuru priesteri ir vienoti
uzticības un nesavtības garā, atbilstoši savai kārtai uzņemoties daļu viņa
pienākumu un rūpju un diendienā gādājot par ticīgajiem. Tie, kas bīskapa
pakļautībā svētdara un vada sev uzticēto Kunga ganāmpulka daļu, savā teritorijā
dara redzamu vispārējo Baznīcu un efektīvi darbojas visas Kristus Miesas celšanā
(sal. Ef 4, 12). Nemitīgi strādājot Dieva bērnu labā, viņiem jātiecas
sniegt savu ieguldījumu visas diecēzes un arī visas Baznīcas pastorālajā darbā.
Ņemot vērā šo līdzdalību priesterībā un misijā, lai prezbiteri patiesi atzīst
bīskapu par savu tēvu un godbijīgi viņam paklausa. Savukārt bīskaps lai uzskata
priesterus, savus līdzstrādniekus, par dēliem un draugiem, tāpat kā Kristus
savus mācekļus nesauca vairs par kalpiem, bet gan draugiem (sal. Jņ 15, 15).
Tādējādi visi priesteri – gan diecēžu, gan ordeņu – savas ordinācijas un
kalpojuma dēļ ir cieši saistīti ar bīskapu kolēģiju un atbilstoši savam
aicinājumam un saņemtajai žēlastībai kalpo visas Baznīcas labā.
Kopējās ordinācijas un sūtības spēkā visi prezbiteri ir cieši vienoti brālības
saitēm, un šai brālībai spontāni un nepiespiesti jāizpaužas savstarpējā
palīdzībā – kā garīgā, tā materiālā, kā pastorālā, tā arī personiskā – sanāksmēs
un dzīves, darba un tuvākmīlestības kopībā.
Par ticīgajiem, kurus viņi ir garīgi dzemdinājuši caur Kristību un mācību (sal.
1 Kor 4, 15 un 1 Pēt 1, 23), lai priesteri rūpējas kā tēvi Kristū.
Rādot labu piemēru ganāmpulkam (sal. 1 Pēt 5, 3), viņiem jāvada sava
vietējā kopiena un tai jākalpo tā, lai tā būtu cienīga saukties vārdā, kas
apzīmē visu Dieva tautu tās veselumā, proti, par Dieva Baznīcu (sal. 1 Kor 1, 2;
2 Kor 1, 1 un citviet). Lai priesteri atceras, ka ar to, kā tie diendienā
izturas, un savu gādību tiem jāsniedz patiesa priesteriskā un pastorālā
kalpojuma piemērs gan ticīgajiem, gan neticīgajiem, gan katoļiem, gan tiem, kas
nav katoļi, visiem jāliecina par patiesību un dzīvību un kā labajiem ganiem
jāmeklē arī tie (sal. Lk 15, 4–7), kuri, būdami kristīti katoliskajā
Baznīcā, ir atstājuši novārtā sakramentu pieņemšanu vai pat zaudējuši ticību.
Tā kā cilvēce šodien kļūst arvien vienotāka pilsoniskajā, ekonomiskajā un
sociālajā jomā, tad vēl jo vairāk nepieciešams tas, lai priesteri, apvienojot
savus centienus un spēkus, bīskapu un pāvesta vadībā novērstu jebkādas šķelšanās
iemeslus un visus cilvēkus vadītu uz vienotību Dieva saimē.
(Diakoni)
29. Hierarhijas zemākajā pakāpē atrodas diakoni, kuriem rokas tiek uzliktas
“nevis priesterības, bet gan kalpošanas nolūkā”[110].
Sakramentālās žēlastības stiprināti, viņi liturģijas, vārda un mīlestības
“diakonijā” Dieva tautai kalpo vienotībā ar bīskapu un viņa prezbitēriju.
Diakonu uzdevums saskaņā ar kompetentas autoritātes rīkojumu ir svinēt Kristības
sakramentu, uzglabāt un dalīt Euharistiju, Baznīcas vārdā asistēt Laulības
sakramentā un to svētīt, nest mirstošajiem pēdējo Komūniju, lasīt ticīgajiem
Svētos Rakstus, mācīt un pamudināt tautu, vadīt ticīgo dievkalpojumus un
lūgšanas, administrēt sakramentālijas, vadīt sēru un apbedīšanas rituālus. Lai
diakoni, veltījuši sevi mīlestības un pārvaldes uzdevumiem, patur prātā svētā
Polikarpa atgādinājumu “būt žēlsirdīgiem, dedzīgiem un staigāt Kunga patiesībā –
Kunga, kas kļuva visiem par kalpu”[111].
Tā kā šīs Baznīcas dzīvei tik nepieciešamās funkcijas daudzviet ir grūti
izpildāmas pašreiz latīņu Baznīcā pastāvošās kārtības dēļ, diakonāts nākotnē
varētu tikt atjaunots kā īpaša un pastāvīga hierarhijas pakāpe. Attiecīgajām
vietējām dažādu veidu bīskapu apvienībām ar Romas pāvesta piekrišanu ir jālemj
par to, vai ir nepieciešams, un, ja ir nepieciešams, tad – kur, iecelt diakonus
kalpošanai dvēseļu labā. Ar Romas pāvesta piekrišanu šo diakonātu varēs piešķirt
nobriedušiem vīriešiem, arī precētiem, kā arī šim uzdevumam piemērotiem jauniem
cilvēkiem, kuriem celibāta likums paliek spēkā.
IV NODAĻA
LAJI
(Ievads)
30. Precizējis hierarhijas uzdevumus, svētais Koncils labprāt pievērš uzmanību
to kristiešu statusam, kuri tiek saukti par lajiem. Lai gan viss, kas tika
teikts par Dieva tautu, vienlīdz attiecas uz lajiem, ordeņļaudīm un klēru, tomēr
noteikti jautājumi īpaši attiecas uz lajiem – vīriešiem un sievietēm – viņu
stāvokļa un sūtības dēļ. Īpašā situācija, kas pastāv mūsdienās, rada
nepieciešamību izpētīt dziļāk šo jautājumu pamatus. Ordinētie gani labi zina,
cik nozīmīgs ir laju ieguldījums visas Baznīcas labā. Tiem ir zināms, ka ne jau
tāpēc Kristus viņus ir aicinājis, lai viņi vieni paši uzņemtos visu Baznīcas
pestīšanas misiju attiecībā uz pasauli, bet gan viņu godpilnais uzdevums ir
vadīt ticīgos un atzīt viņu kalpojumus un harismas, tā lai visi un katrs
atsevišķi vienprātīgi strādātu kopējā mērķa labad. Nepieciešams, lai visi,
mīlestībā sekodami patiesībai, it visā pieaugtu Viņā, kas ir Galva – Kristus –,
no kura visa Miesa, apvienota un savienota visādām savstarpējām palīgsaitēm, aug
atbilstoši katra locekļa darbībai, sevi veidojot mīlestībā (sal. Ef 4, 15–16).
(Vārda “lajs” nozīme)
31. Ar vārdu “laji” šeit saprotam visus kristiešus, izņemot tos, kuri ir
ordinētās kārtas locekļi vai ir Baznīcā atzītu ordeņļaužu statusā, tas ir,
kristiešus, kas caur Kristību uzņemti Kristū, iekļauti Dieva tautā un, savā
veidā kļuvuši par Kristus priesteriskās, pravietiskās un karaliskās sūtības
līdzdalībniekiem, Baznīcā un pasaulē pilda visai kristīgajai tautai uzticēto
sūtību.
Kā īpaša iezīme lajus raksturo tieši viņu klātbūtne pasaulē. Jo, kaut arī
ordinētās kārtas locekļi dažreiz var iesaistīties laicīgos pasākumos un pat
strādāt kādā laicīgā profesijā, tomēr sava īpašā aicinājuma dēļ viņi pirmkārt un
galvenokārt ir ordinēti svētajam kalpojumam, savukārt ordeņļaudis jau ar savu
stāvokli lieliski un izcili apliecina to, ka pasaule nevar tikt pārveidota un
veltīta Dievam bez Kalna svētību gara. Laju uzdevums saskaņā ar viņu īpašo
aicinājumu ir tiekties pēc Dieva valstības, rūpējoties par laicīgajām lietām un
pakārtojot tās Dievam. Viņi dzīvo pasaulē, tas ir, visdažādākos pienākumus un
darbus veic parastos ģimenes un sociālos apstākļos, kas it kā caurauž viņu
eksistenci. Šeit viņus ir aicinājis Dievs, lai, pildot savus uzdevumus, viņi,
evaņģēliskā gara vadīti, līdzīgi ieraugam it kā no iekšpuses veicinātu pasaules
svētdarīšanu un tādējādi rādītu citiem Kristu vispirms jau ar savas dzīves
liecību, izstarojot ticību, cerību un mīlestību. Viņiem īpašā veidā pienākas tā
apgaismot un kārtot visas laicīgās lietas, ar kurām viņi ir cieši saistīti, lai
tās vienmēr norisinātos un attīstītos saskaņā ar Kristu un slavinātu Radītāju un
Pestītāju.
(Laju kā Dieva tautas locekļu cieņa)
32. Svētā Baznīca, būdama dievišķa institūcija, ir organizēta un tiek vadīta
saskaņā ar apbrīnojamu dažādību. “Un kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, taču
ne visiem locekļiem ir tas pats uzdevums, tā arī mēs visi kopā esam viena miesa
Kristū, bet atsevišķi esam viens otra locekļi.” (Rom 12, 4–5)
Tātad ir tikai viena Dieva izredzētā tauta: “Viens ir Kungs, viena ticība, viena
Kristība.” (Ef 4, 5) Kopēja ir tās locekļu cieņa, kas izriet no viņu
atdzimšanas Kristū, kopēja ir pieņemto bērnu žēlastība, kopējs – aicinājums uz
pilnību; ir tikai viena pestīšana, viena cerība un viena nedalāma mīlestība.
Tāpēc Kristū un Baznīcā nav nevienlīdzības saistībā ar piederību kādai tautai
vai nācijai, sociālo stāvokli vai dzimumu, jo “tur nav ne jūda, ne grieķa, nav
ne verga, ne brīvā, nav ne vīrieša, ne sievietes. Jūs visi esat viens Kristū
Jēzū” (Gal 3, 28 gr.; sal. Kol 3, 11).
Tātad, pat ja Baznīcā visi neiet vienu un to pašu ceļu, visi tomēr ir aicināti
uz svētumu, un visi ir ieguvuši to pašu dārgo ticību Dieva taisnībā (sal.
2 Pēt 1, 1). Pat ja daži saskaņā ar Kristus gribu tiek iecelti citu labā par
mācītājiem, noslēpumu dalītājiem un ganiem, tomēr starp visiem valda patiesa
vienlīdzība attiecībā uz cieņu un visiem ticīgajiem kopīgo darbu Kristus Miesas
veidošanā. Pat atšķirība, kuru Kungs ir iedibinājis starp ordinētajiem
kalpotājiem un pārējo Dieva tautu, ietver sevī vienotību, jo gani un citi
ticīgie ir savstarpēji cieši saistīti, – Baznīcas gani, sekojot Kunga piemēram,
lai kalpo cits citam un pārējiem ticīgajiem, kuri savukārt lai cītīgi palīdz
ganiem un mācītājiem. Tādējādi daudzveidībā visi sniedz liecību par apbrīnojamu
vienotību Kristus Miesā, jo pati žēlastību, kalpojumu un darbu daudzveidība
vieno Dieva bērnus, darot tos par vienu veselumu, tāpēc ka “to visu dara viens
un tas pats Gars” (1 Kor 12, 11).
Tāpēc laji, kam Dievs savā augstsirdībā par brāli ir devis Kristu, kas, būdams
visa Kungs, ir nācis nevis tādēļ, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu (sal.
Mt 20, 28), tāpat uzskata par brāļiem tos, kuri ir ordinēti svētajam
kalpojumam, lai atbilstoši no Kristus saņemtajām pilnvarām mācot, svētdarot un
vadot Dieva saimi, to ganītu tā, ka visi pildītu jauno mīlestības bausli. Par to
skaisti izteicies svētais Augustīns: “Ja mani biedē tas, kas esmu jūsu labā, tad
mani iedrošina tas, kas esmu kopā ar jums. Jo jūsu labā esmu bīskaps, bet kopā
ar jums – kristietis. Pirmais vārds apzīmē amatu, otrais – žēlastību, pirmais
vārds izsaka briesmas, otrais – pestīšanu.”[112]
(Laju apustulāts)
33. Laji ir apvienoti Dieva tautā un veido vienu Kristus Miesu vienas Galvas
vadībā. Neatkarīgi no tā, kas viņi ir, laji ir aicināti kā dzīvi locekļi
veicināt Baznīcas izaugsmi un nemitīgo svēttapšanu, liekot lietā visus savus
spēkus, kas saņemti no Radītāja labestības un Pestītāja žēlastības.
Laju apustulāts ir līdzdalība Baznīcas pestījošajā sūtībā, un šim apustulātam
pats Kungs visus ir paredzējis Kristības un Iestiprināšanas sakramenta spēkā.
Sakramenti, īpaši Euharistija, dāvā un uztur mīlestību pret Dievu un cilvēkiem –
mīlestību, kas ir visa apustulāta dvēsele. Laji ir īpaši aicināti nodrošināt
Baznīcas klātbūtni un darbību tajās vietās un tādos apstākļos, kur vienīgi ar
viņu starpniecību tā var kļūt par zemes sāli.[113]
Tādējādi ikviens lajs, pateicoties viņam dotajām dāvanām, vienlaikus ir gan
liecinieks, gan arī pašas Baznīcas sūtības dzīvs instruments “saskaņā ar Kristus
dāvanas mēru” (Ef 4, 7).
Līdztekus šim apustulātam, kas attiecas uz visiem kristiešiem bez izņēmuma, laji
dažādos veidos var tikt aicināti uz daudz ciešāku sadarbību ar hierarhiju
apustulāta jomā[114]
pēc to vīriešu un sieviešu parauga, kuri savulaik palīdzēja apustulim Pāvilam
Evaņģēlija sludināšanā un daudz pūlējās Kungā (sal. Flp 4, 3; Rom 16, 3
u. s.). Turklāt viņi ir piemēroti tam, lai hierarhija viņiem Baznīcā uzticētu
dažus pienākumus garīga mērķa labad.
Tādējādi visiem lajiem tiek uzticēts cēlais pienākums sadarboties, lai
dievišķais pestīšanas plāns visos laikos un visā pasaulē aptvertu arvien vairāk
cilvēku. Tāpēc lajiem jādod visas iespējas, lai viņi atbilstoši saviem spēkiem
un aktuālajām vajadzībām varētu aktīvi iesaistīties Baznīcas veiktajā pestīšanas
darbā.
(Laju līdzdalība vispārējā priesterībā un kultā)
34. Augstais un mūžīgais Priesteris Jēzus Kristus, vēlēdamies turpināt sniegt
savu liecību un veikt kalpojumu arī ar laju starpniecību, dzīvina viņus ar savu
Garu un nemitīgi mudina uz katru labu un pilnīgu darbu.
Visiem, kurus Kristus dziļi iesaista savā dzīvē un sūtībā, Viņš dāvā arī
līdzdalību savā priestera kalpojumā garīga kulta īstenošanai Dieva godam un
cilvēku pestīšanai. Tāpēc laji, būdami veltīti Kristum un saņēmuši Svētā Gara
svaidījumu, brīnišķā veidā ir aicināti un sagatavoti tam, lai arvien bagātīgāk
nestu Gara augļus. Jo visas viņu aktivitātes, lūgšanas un apustulāts, laulības
un ģimenes dzīve, ikdienas darbs, garīgā un fiziskā atpūta, ja vien tas tiek
izdzīvots Dieva Garā, un pat dzīves grūtības, ja tās tiek pacietīgi
panestas, kļūst par garīgiem upuriem, kas patīkami Dievam Jēzū Kristū (sal.
1 Pēt 2, 5). Euharistijā šie upuri tiek pievienoti Kunga Miesas upurim un
kopā ar to lielā godbijībā sniegti Tēvam. Tādējādi arī laji, ar savas dzīves
svētumu visos apstākļos veltot Dievam pielūgsmi, Viņam kā upurdāvanu sniedz
pasauli.
(Laju līdzdalība Kristus pravietiskajā sūtībā un liecībā)
35. Kristus, diženais Pravietis, kas ar savas dzīves liecību un vārda spēku ir
pasludinājis Tēva valstību, savu pravietisko sūtību līdz pat pilnīgai godības
manifestācijai īsteno ne tikai ar hierarhijas starpniecību – tā māca Viņa vārdā
un spēkā –, bet arī ar laju starpniecību. Lajus Viņš šim nolūkam ir darījis par
lieciniekiem un dāvājis tiem ticības apjausmu (sensus fidei) un vārda
žēlastību (sal. Apd 2, 17– 18; Atkl 19, 10), lai Evaņģēlija spēks
atmirdzētu ikdienas dzīvē ģimenēs un sabiedrībā. Viņi sevi atklāj kā apsolījuma
bērnus, ja, būdami stipri ticībā un cerībā, izmanto tagadējo laiku (sal. Ef 5, 16;
Kol 4, 5) un ar pacietību gaida nākamo godību (sal. Rom 8, 25).
Lai viņi šo cerību neslēpj sirds dziļumos, bet gan pauž to arī laicīgās dzīves
struktūrās ar savu nemitīgo atgriešanos un cīņu “pret tumsas pasaules
valdniekiem un ļaunajiem gariem” (Ef 6, 12).
Kā jaunā likuma sakramenti, kas uztur ticīgo dzīvi un apustulātu, ir jaunās
zemes un jauno debesu (sal. Atkl 21, 1) pirmtēls, tā arī laji sniedz
spēcīgu liecību par ticību gaidāmajam (sal. Ebr 11, 1), ja viņi dzīvi
saskaņā ar ticību nevilcinoties apvieno ar šīs pašas ticības apliecināšanu.
Šādai evaņģelizācijai, t. i., Kristus sludināšanai ar dzīves liecību un vārdu,
piemīt specifiska iezīme un īpaša iedarbība, tāpēc ka tā notiek parastos
laicīgās dzīves apstākļos.
Šajā kalpojumā atklājas īpašā vērtība, kas piemīt tam dzīves stāvoklim, kuru
svētdara īpašs sakraments, proti, laulības un ģimenes dzīves vērtība. Tā ir laju
apustulāta īstenošanas vieta un labākā skola, kur kristīgā dievbijība caurstrāvo
visu dzīves kārtību un diendienā to pakāpeniski pārveido. Laulātie draugi te rod
savu īpašo aicinājumu būt viens otram un saviem bērniem par ticības un Kristus
mīlestības lieciniekiem. Kristīgā ģimene skaļā balsī vienlaikus apliecina gan
tagad klātesošās Dieva valstības vērtības, gan arī cerību uz svētlaimīgu dzīvi.
Tādā veidā ar savu piemēru un liecību tā pasaulei atklāj tās grēku un apgaismo
tos, kuri meklē patiesību.
Tādējādi laji, pat būdami aizņemti savās laicīgajās rūpēs, var veikt šo vērtīgo
pasaules evaņģelizācijas darbu, un viņiem tas jāveic. Kaut arī daži no viņiem
atbilstoši iespējām garīdznieku trūkuma dēļ vai tad, kad vajāšanu dēļ tiem
liegta rīcības brīvība, veic noteiktus garīgus pienākumus, un kaut arī daudzi
visus savus spēkus veltī apustuliskajam darbam, tomēr jāatgādina tas, ka
ikvienam ir pienākums līdzdarboties, lai pasaulē izplatītos un augtu Kristus
valstība. Tāpēc lajiem jācenšas arvien dziļāk iepazīt Atklāsmes patiesību un
neatlaidīgi jālūdz Dievam gudrības dāvana.
(Laju līdzdalība karaliskajā kalpošanā)
36. Kristus bija paklausīgs līdz nāvei, tāpēc, Tēva paaugstināts (sal. Flp 2, 8–9),
ir iegājis savas valstības godībā. Viņam ir pakļauts viss, līdz Viņš pats sevi
un visu radību pakļaus Tēvam, lai Dievs būtu visā viss (sal. 1 Kor 15, 27–28).
Šo varu Kristus nodeva saviem mācekļiem, lai arī viņi pastāvētu karaliskajā
brīvībā un ar pašaizliedzību un svētu dzīvi uzvarētu sevī grēka valstību (sal.
Rom 6, 12) un lai, kalpojot Kristum arī citos cilvēkos, viņi ar pazemību
un pacietību vestu savus brāļus pie Karaļa – kalpot šim Karalim nozīmē valdīt.
Jo Kungs arī ar ticīgo laju starpniecību vēlas izplatīt savu valstību, kas ir
“patiesības un dzīvības, svētuma un žēlastības, taisnības, mīlestības un miera
valstība”[115].
Šajā valstībā pati radība tiks atbrīvota no verdzības iznīcībai un iegūs Dieva
bērnu godības brīvību (sal. Rom 8, 20). Patiešām, liels ir apsolījums, un
liela ir atbildība, kas uzticēta apustuļiem: “Viss pieder jums, bet jūs piederat
Kristum, un Kristus – Dievam.” (1 Kor 3, 23)
Tāpēc lajiem ir jāizprot, kāda ir visas radības dziļākā būtība, tās vērtība un
galamērķis, proti, slavēt Dievu. Arī laicīgajās lietās viņiem savstarpēji
jāpalīdz dzīvi darīt svētāku, lai pasauli caurstrāvotu Kristus Gars un tā daudz
sekmīgāk sasniegtu savu mērķi taisnībā, mīlestībā un mierā. Šī vispusīgā
uzdevuma veikšanā lajiem ir īpaša nozīme. Lai ar savu kompetenci laicīgajās
jomās un darbību, kuru no iekšienes virza Kristus žēlastība, viņi veiksmīgi
sniedz ieguldījumu tajā, ka radītie labumi ar cilvēka darbu, tehniskajām prasmēm
un kultūru tiktu pilnveidoti visu cilvēku labā atbilstoši Radītāja gribai un
Viņa Vārda gaismai un laicīgie labumi tiktu taisnīgāk sadalīti starp cilvēkiem,
tā veicinot vispārējo progresu cilvēciskā un kristīgā brīvībā. Tādējādi ar
Baznīcas locekļu starpniecību Kristus arvien vairāk visu cilvēku sabiedrību
apgaismos ar savu pestījošo gaismu.
Turklāt, ja kādi laicīgi iedibinājumi vai dzīves apstākļi mudina uz grēku,
lajiem ar kopīgiem spēkiem jāveicina to atveseļošana, tā lai viss atbilstu
taisnības likumiem un tikumību veicinātu, nevis tai traucētu. Tā rīkojoties,
viņi panāks to, ka gan kultūru, gan cilvēka darbus caurstrāvos tikumiskās
vērtības. Tādējādi pasaules tīrums tiek labāk sagatavots Dieva Vārda sēklai un
plašāk atveras Baznīcas durvis, lai miera vēsts varētu iziet pasaulē.
Saskaņā ar šo pestīšanas ekonomiju ticīgajiem jāmācās rūpīgi atšķirt savas
tiesības un pienākumus, kas tiem ir kā Baznīcas locekļiem, no tiesībām un
pienākumiem, kas uz viņiem attiecas kā sabiedrības locekļiem. Tiem jācenšas
harmoniski saskaņot abi, atceroties, ka visās laicīgās dzīves jomās jārīkojas
pēc kristīgās sirdsapziņas, jo nevienu cilvēka aktivitāti, pat ja tā ir laicīga,
nevar nošķirt no Dieva valdīšanas. Mūsdienās ir ļoti nepieciešams tas, lai
ticīgo rīcībā arvien skaidrāk izgaismojas gan šī atšķirība, gan harmonija, tā ka
Baznīcas sūtība varētu pilnīgāk atbilst mūsdienu pasaules īpašajiem apstākļiem.
Tāpat kā ir jāatzīst tas, ka laicīgā sabiedrība, kas likumīgi nodarbojas ar
laicīgām lietām, rīkojas saskaņā ar saviem īpašajiem principiem, tā pilnīgi
pamatoti ir jānoraida kaitīgā mācība, kas tiecas celt sabiedrību, ignorējot
reliģiju, vēršas pret pavalstnieku reliģisko brīvību un to iznīcina.[116]
(Laju attiecības ar hierarhiju)
37. Lajiem, tāpat kā visiem kristiešiem, ir tiesības ar iesvētīto ganu
starpniecību pārpilnībā saņemt palīdzību no Baznīcas garīgajiem labumiem, it
īpaši Dieva Vārda un sakramentālo palīdzību.[117]
Lai viņi tiem uztic savas vajadzības un vēlmes ar tādu brīvību un paļāvību, kāda
piedien Dieva bērniem un brāļiem Kristū. Atkarībā no zināšanām, kompetences un
autoritātes laji var, un reizēm tas ir viņu pienākums, izteikt savu viedokli
jautājumos, kas skar Baznīcas labumu.[118]
Tas pēc iespējas jādara ar to institūciju starpniecību, kuras Baznīca šim
nolūkam ir nodibinājusi, un vienmēr saskaņā ar patiesību, drosmīgi un apdomīgi,
ar cieņu un mīlestību pret tiem, kas sava svētā kalpojuma dēļ pārstāv Kristu.
Lajiem, tāpat kā visiem kristiešiem, kristīgā paklausībā ir labprāt jāpieņem
tas, ko garīgie gani kā Kristus pārstāvji, Baznīcas mācītāji un vadītāji nolemj;
tā rīkojoties, laji seko piemēram, ko atstājis Kristus, kas, būdams paklausīgs
līdz nāvei, atvēra visiem cilvēkiem Dieva bērnu brīvības svētīgo ceļu. Lai viņi
neaizmirst lūgšanā uzticēt Dievam savus vadītājus, kas ir nomodā par mūsu
dvēselēm kā tādi, kam par to būs jāatskaitās, – lai viņi to darītu ar prieku,
nevis nopūzdamies (sal. Ebr 13, 17).
Savukārt garīgajiem ganiem pienākas atzīt un veicināt laju cieņu un atbildību
Baznīcā. Lai viņi labprāt izmanto laju gudro padomu, uztic tiem Baznīcā
kalpošanas uzdevumus, paver darbības lauku un dod rīcības brīvību un viņus
iedrošina darboties pēc savas iniciatīvas. Ar tēvišķu mīlestību viņiem Kristū
uzmanīgi jāapsver laju ierosinājumi, vēlmes un vajadzības.[119]
Lai gani atzīst un ciena likumīgo brīvību, uz kuru laicīgā valstī visiem ir
tiesības.
No šīm ciešajām attiecībām starp lajiem un ordinētajiem ganiem ir gaidāms liels
labums Baznīcai: nostiprinās laju personiskā atbildības sajūta, viņi kļūst
dedzīgāki, un viņus ir vieglāk iesaistīt Baznīcas ganu iecerētajos darbos.
Savukārt gani, laju pieredzes atbalstīti, spēj skaidrāk un precīzāk spriest gan
par garīgajām, gan laicīgajām lietām, lai Baznīca ar visu tās locekļu atbalstu
varētu sekmīgāk īstenot savu sūtību pasaules dzīvības labā.
(Nobeigums)
38. Ikvienam lajam pasaules priekšā ir jābūt Kunga Jēzus augšāmcelšanās un
dzīves lieciniekam un dzīvā Dieva zīmei. Viņiem visiem kopā un katram atsevišķi
pasaulei jāsniedz garīgo augļu (sal. Gal 5, 22) uzturs un jāizplata tajā
gars, kas vada nabadzīgos, lēnprātīgos un miera nesējus, – tos, kurus Kungs
Evaņģēlijā ir nosaucis par svētīgiem (sal. Mt 5, 3–9). Vārdu sakot, “lai
tas, kas dvēsele ir miesai, kristieši ir pasaulei”.[120]
V NODAĻA
VISPĀRĒJAIS AICINĀJUMS UZ SVĒTUMU BAZNĪCĀ
(Ievads)
39. Baznīca, kuras noslēpumu Koncils skaidro, ticības acīm skatīta, ir nemainīgi
svēta. Jo Kristus, Dieva Dēls, kas kopā ar Tēvu un Svēto Garu tiek godināts kā
“vienīgais Svētais” (solus sanctus)[121],
Baznīcu ir mīlējis kā savu līgavu, atdodams sevi par viņu, lai to svētdarītu
(sal. Ef 5, 25–26), Viņš to kā savu Miesu ir savienojis ar sevi un
bagātīgi piepildījis ar Svēto Garu Dieva godam. Tāpēc arī Baznīcā visi – vai tie
ir piederīgi hierarhijai vai arī ir hierarhijas vadīti – ir aicināti uz svētumu
saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti.” (1 Tes 4,
3; sal. Ef 1, 4) Šis Baznīcas svētums nemitīgi atklājas žēlastības
augļos, kurus Gars nobriedina ticīgajos, un tajos tam arī jāatklājas. Tas
daudzveidīgi izpaužas katrā, kas savā ikdienas dzīvē tiecas uz mīlestības
pilnību un palīdz tajā pieaugt citiem. Īpašā veidā tas parādās, dzīvojot saskaņā
ar padomiem, kurus parasti dēvē par evaņģēliskajiem. Šo evaņģēlisko padomu
īstenošana, kuru daudzi kristieši Svētā Gara ierosmē uzņēmušies vai nu privāti,
vai īpašā stāvoklī vai statusā, ko atzinusi Baznīca, pasaulē sniedz – un tai
pienākas sniegt – nepārprotamu svētuma liecību un piemēru.
(Vispārējais aicinājums uz svētumu)
40. Kungs Jēzus, dievišķais Mācītājs un jebkādas pilnības paraugs, visiem saviem
mācekļiem un ikvienam no tiem neatkarīgi no viņu stāvokļa ir sludinājis dzīves
svētumu, kura autors un īstenotājs ir Viņš pats: “Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu
Tēvs ir pilnīgs.” (Mt 5, 48)[122]
Visiem Viņš sūtīja savu Garu, lai Tas viņus iekšēji pamudinātu mīlēt Dievu no
visas sirds, no visas dvēseles, ar visu prātu un visiem spēkiem (sal. Mk 12, 30)
un mīlēt citam citu, kā Kristus ir mīlējis viņus (sal. Jņ 13, 34;
15, 12). Kristus mācekļi, Dieva aicināti un Kungā Jēzū attaisnoti nevis savu
darbu dēļ, bet saskaņā ar Dieva nodomu un žēlastību, ticības Kristībā patiešām
ir kļuvuši par Dieva bērniem un dievišķās dabas līdzdalībniekiem, un, ja tā, tad
viņi tiešām ir darīti svēti. Šo saņemto svētumu tiem ar Dieva palīdzību pienākas
saglabāt un pilnveidot savā dzīvē. Apustulis viņus mudina dzīvot tā, “kā tas
svētajiem pieklājas” (Ef 5, 3), un lai “kā Dieva izredzēti, svēti un
mīlēti [viņi] tērptos sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnprātībā un
pacietībā” (Kol 3, 12) un nestu Gara augļus savai svētdarīšanai (sal.
Gal 5, 22; Rom 6, 22). Tā kā mēs visi daudz grēkojam (sal. Jk 3, 2),
mums pastāvīgi nepieciešama Dieva žēlsirdība, tāpēc mums ik dienas savā lūgšanā
jāsaka: “Piedod mums mūsu parādus.” (Mt 6, 12)[123]
Tādējādi visiem acīmredzams ir tas, ka uz kristīgās dzīves pilnību un pilnīgu
mīlestību ir aicināti visi, kas tic Kristum, neatkarīgi no viņu dzīves stāvokļa
vai statusa[124],
turklāt svētums arī šīszemes sabiedrībā veicina humānāku dzīvesveidu. Lai
sasniegtu šo pilnību, ticīgajiem jāliek lietā visi spēki, kas saņemti saskaņā ar
mēru, kādu Kristus ir vēlējies dot, lai, ejot Viņa pēdās un kļūstot Viņam
līdzīgi, tie, it visā pildīdami Tēva gribu, no visas sirds varētu veltīt sevi
Dieva godam un kalpošanai tuvākajam. Tādējādi Dieva tautas svētums nesīs
bagātīgus augļus, kā to Baznīcas vēsturē spilgti apliecina tik daudzu svēto
dzīve.
(Svētuma īstenošanas daudzveidīgās formas)
41. Pastāvot dzīvesveidu un pienākumu dažādībai, uz vienu un to pašu svētumu
tiecas visi tie, kurus vada Dieva Gars un kuri, paklausot Tēva balsij un
pielūdzot Dievu Tēvu garā un patiesībā, seko nabadzīgajam un pazemīgajam
Kristum, kas nes savu krustu, – seko, lai varētu kļūt līdzdalīgi Viņa godībā.
Katram atbilstoši savām dotībām un uzdevumiem neatlaidīgi jāiet uz priekšu pa šo
dzīvās ticības ceļu – ticības, kas vairo cerību un darbojas mīlestībā.
Kristus ganāmpulka ganiem kā pirmajiem pēc mūžīgā Virspriestera, mūsu dvēseļu
Gana un Bīskapa, parauga pienākas svēti un dedzīgi, pazemīgi un drosmīgi veikt
savu kalpojumu, kas, tādā veidā īstenots, viņiem pašiem kļūs par izcilu
svētdarīšanas līdzekli. Izraudzīti priesterības pilnībai, viņi saņem
sakramentālo žēlastību, lai ar lūgšanu, upuriem un sludināšanu it visās bīskapa
veiktās kalpošanas un aprūpes formās varētu pilnībā īstenot pastorālās
mīlestības pienākumu[125],
nebaidītos atdot dzīvību par savām avīm un, kļūstot par paraugu savam
ganāmpulkam (sal. 1 Pēt 5, 3), ar savu piemēru palīdzētu Baznīcai ik
dienas augt svētumā.
Prezbiteriem, tāpat kā bīskapiem, kuru garīgo vainagu[126]
viņi veido, īstenojot līdzdalību bīskapu kalpošanas žēlastībā ar Kristus,
vienīgā un mūžīgā Vidutāja starpniecību, ik dienas pildot savus pienākumus,
jāpieaug mīlestībā pret Dievu un tuvāko, jāuztur priesteru savstarpējā
vienotība, garīgi jābagātinās un visiem jāsniedz dzīva liecība par Dievu[127],
svētumā sacenšoties ar tiem priesteriem, kas gadsimtu gaitā ir atstājuši izcilu
svētuma paraugu, bieži vien kalpojot pazemīgi un neuzkrītoši. Dieva
Baznīca daudzina viņu slavu. Lai priesteriem, kas saskaņā ar savu pienākumu
lūdzas un veltī upuri par savu draudzi un visu Dieva tautu, apzinādamies savu
darbību jēgu un īstenodami savā dzīvē noslēpumus, kurus viņi svin[128],
apustuliskās rūpes, briesmas un grūtības nav šķērslis viņu personiskajam
svētumam, bet palīdz tiem sasniegt lielāku svētumu, smeļoties spēku un izturību
savai darbībai bagātībās, kuras pārpilnībā rodamas kontemplācijā, par prieku
visai Baznīcai. Lai visi priesteri, it īpaši tie, kas saskaņā ar
ordināciju ir diecēzes priesteri, patur prātā to, cik ļoti viņu svētums pieaug
uzticīgā vienotībā un pašaizliedzīgā sadarbībā ar savu bīskapu.
Augstā Priestera sūtībā un žēlastībā īpašā veidā līdzdalīgi ir arī zemākas
pakāpes Dieva kalpi; pirmām kārtām tie ir diakoni, kuriem, kalpojot
Kristus un Baznīcas noslēpumiem[129],
jāizvairās no jebkādiem netikumiem un jācenšas patikt Dievam un cilvēku priekšā
būt tiem, ar kuru palīdzību tiek veikts ikviens labs darbs (sal. 1 Tim
3, 8–10. 12–13). Klēriķiem, kurus Dievs ir aicinājis un
izvēlējies, lai tie piederētu Viņam, un kuri garīgo ganu vadībā gatavojas
ordinētajam kalpojumam, pienākas savu garu un sirdi saskaņot ar šo aicinājumu,
kam nav līdzīga, pastāvīgi lūdzoties, dedzīgi praktizējot tuvākmīlestību,
domājot tikai par to, kas ir patiess, taisnīgs un cienījams, un darot visu Dieva
godam un slavai. Tiem jāpievieno arī laji, kurus Dievs ir izvēlējies, lai viņi,
bīskapa aicināti, sevi pilnīgi veltītu apustuliskajam darbam, strādātu Kunga
druvā un nestu daudz augļu.[130]
Kristīgajiem dzīvesbiedriem un vecākiem, ejot savu ceļu uz svētumu, pienākas
visa mūža garumā ar uzticīgu mīlestību atbalstīt vienam otru žēlastībā un saviem
bērniem, kurus viņi ar mīlestību ir pieņēmuši no Dieva, nodot kristīgo doktrīnu
un evaņģēliskos tikumus. Tā viņi visiem sniedz neizsīkstošas un dāsnas
mīlestības piemēru, veido mīlestības brālību un kļūst par Mātes Baznīcas
auglības lieciniekiem un līdzstrādniekiem – par zīmi mīlestībai, ar kuru Kristus
mīlēja savu Līgavu un atdeva par to pats sevi, – un līdzdalīgi šajā mīlestībā.[131]
Līdzīgu piemēru, tikai citā veidā, sniedz atraitņi un neprecētie, kuri ne mazāk
var veicināt Baznīcas svētumu un darbību. Tiem, kas strādā, turklāt bieži vien –
smagi, jātiecas šajā cilvēku darbā sevi pilnveidot, jāpalīdz saviem
līdzcilvēkiem un jādara labāka visas sabiedrības un radības dzīve. Turklāt
viņiem darbīgā mīlestībā jātiecas līdzināties Kristum, kas ir strādājis roku
darbu un kas kopā ar Tēvu nepārstāj darboties visu cilvēku pestīšanas labā. Lai
viņi tādējādi dzīvo priecīgā cerībā, nesot cits cita nastas un ikdienas darbā
arvien pieaugot svētumā, kam būs arī apustuliska vērtība.
Lai tie, kurus nomāc nabadzība, nespēks, slimības un dažādas grūtības vai kuri
tiek vajāti taisnības dēļ, zina, ka viņi īpašā veidā ir vienoti ar Kristu, kas
cieš pasaules pestīšanas dēļ. Viņus Kungs Evaņģēlijā ir nosaucis par svētīgiem.
Lai viņi zina, ka “ikvienas žēlastības Dievs, kas mūs Jēzū Kristū ir aicinājis
savā mūžīgajā godībā, pats mūs pēc īslaicīgām ciešanām darīs pilnīgus, stiprinās
un darīs nesatricināmus” (1 Pēt 5, 10).
Tātad visi, kas tic Kristum, katrs savā dzīves situācijā, savos pienākumos un
jebkuros apstākļos – turklāt tieši ar visa tā palīdzību – no dienas dienā arvien
vairāk pieaug svētumā, ja ar ticību visu pieņem no Debesu Tēva rokām un
līdzdarbojas Dieva gribai, tādējādi visiem šajā īslaicīgajā kalpojumā atklājot
mīlestību, ar kuru Dievs ir mīlējis pasauli.
(Ceļi un līdzekļi svētuma sasniegšanai)
42. “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs
Viņā.” (1 Jņ 4, 16) Bet savu mīlestību Dievs ir ielējis mūsu sirdī ar
Svēto Garu, kas mums tika dots (sal. Rom 5, 5), tāpēc pati pirmā un
nepieciešamākā dāvana ir mīlestība, ar kuru mēs mīlam Dievu vairāk par visu, bet
savu tuvāko – Dieva dēļ. Taču, lai mīlestība kā laba sēkla augtu dvēselē un
nestu augļus, katram ticīgajam ir labprāt jāieklausās Dieva Vārdā un ar Viņa
žēlastības palīdzību darbos jāpilda Viņa griba, bieži jāpieņem sakramenti, īpaši
Euharistija, un jāpiedalās dievkalpojumos, pastāvīgi jāpievēršas lūgšanai,
pašaizliedzīgi jārīkojas, aktīvi jākalpo līdzcilvēkiem un jāizkopj visi
tikumi. Jo mīlestība, būdama pilnības saite un bauslības piepildījums (sal.
Kol 3, 14; Rom 13, 10), nosaka un dzīvina visus svētdarīšanas
līdzekļus un palīdz tiem sasniegt mērķi.[132]
Tāpēc mīlestība gan pret Dievu, gan pret tuvāko ir pazīme, kas raksturo īstu
Kristus mācekli.
Tā kā Jēzus, Dieva Dēls, atklāja mums savu mīlestību, atdodot par mums dzīvību,
tad nevienam nav lielākas mīlestības kā tam, kas atdod savu dzīvību par Viņu un
saviem brāļiem (sal. 1 Jņ 3, 16; Jņ 15, 13). Šo augstāko
mīlestības liecību visiem cilvēkiem, īpaši vajātājiem, atsevišķi kristieši tika
aicināti sniegt jau kopš kristietības pirmsākumiem, un šādi liecinieki būs
vienmēr. Tāpēc moceklību, kurā māceklis, izliedams savas asinis, kļūst līdzīgs
Mācītājam, kas no brīvas gribas pieņēma nāvi, lai pasaule tiktu
atpestīta, Baznīca uzskata par izcilu dāvanu un mīlestības augstāko pierādījumu.
Pat ja tā tiek dota tikai nedaudziem, ikvienam jābūt gatavam cilvēku priekšā
liecināt par Kristu un sekot Viņam krusta ceļā, sastopoties ar vajāšanām, kuru
Baznīcai nekad nav trūcis.
Īpašā veidā Baznīcas svētumu veicina daudzveidīgie padomi, kurus Evaņģēlijā
Kungs saviem mācekļiem ieteicis ievērot.[133]
Starp šiem padomiem īpaši izceļas nenovērtējamā žēlastība, ar kuru Tēvs
apveltījis atsevišķus cilvēkus (sal. Mt 19, 11; 1 Kor 7, 7), lai
viņi, dzīvojot jaunavībā vai celibātā, ar nedalītu sirdi (sal. 1 Kor 7, 32–34)
varētu vieglāk sevi veltīt tikai Dievam.[134]
Šī pilnīgā atturība Debesu valstības dēļ Baznīcā vienmēr bijusi augstā cieņā kā
mīlestības zīme un pamudinājums mīlēt un kā īpašs garīgā auglīguma avots
pasaulē.
Baznīca atceras arī apustuļa vārdus, ar kuriem viņš, mudinot ticīgos mīlēt,
aicina viņus just sevī to pašu, ko izjuta Kristus, kas “atteicās no
sevis, pieņemdams kalpa veidu (..) un pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei”
(Fil 2, 7–8), un, kas, “būdams bagāts, mūsu dēļ kļuva nabags” (2 Kor 8, 9).
Tā kā mācekļiem vienmēr jācenšas līdzināties Kristum šajā
mīlestībā un pazemībā un tās apliecināt, Māte Baznīca priecājas par to, ka
tās klēpī ir daudz vīriešu un sieviešu, kuri ciešāk seko Pestītājam sevis
aizliegšanā un skaidrāk to apliecina, Dieva bērnu brīvībā pieņemot nabadzību un
atsakoties no savas gribas, proti, tiecoties pēc pilnības, viņi izpilda
vairāk, nekā prasa bauslība, – viņi Dieva dēļ pakļaujas cilvēkam, lai pilnīgāk
līdzinātos paklausīgajam Kristum.[135]
Tātad visi, kas tic Kristum, ir aicināti tiekties uz svētumu un katra
stāvoklim atbilstošu pilnību, un tāds ir viņu pienākums. Lai visi cenšas
pienācīgi valdīt pār savām jūtām, tā ka laicīgo labumu izmantošana un
pieķeršanās bagātībai, kas ir pretrunā evaņģēliskās nabadzības garam, tiem
netraucētu tiekties uz mīlestības pilnību, paturot prātā apustuļa vārdus: “Kas
šo pasauli izmanto, lai ir kā tādi, kas to neizmanto, jo šīs pasaules veidols ir
iznīcīgs.” (1 Kor 7, 31 gr.)[136]
VI NODAĻA
KONSEKRĒTĀS PERSONAS
(Evaņģēliskie padomi Baznīcā)
43. Evaņģēliskie padomi attiecībā uz Dievam veltītu šķīstību, nabadzību un
paklausību, kuru pamatā ir Kunga vārdi un paraugs un kurus iesaka apustuļi,
Baznīcas tēvi, mācītāji un gani, ir Dieva dāvana, ko Baznīca saņēmusi no sava
Kunga un ar Viņa žēlastības palīdzību to arvien saglabā. Savukārt Baznīcas
autoritāte Svētā Gara vadībā ir rūpējusies par to, kā tos interpretēt, kā
regulēt to praktizēšanu un uz to pamata noteikt arī stabilas konsekrētās
dzīves formas. Līdzīgi kā no vienas Dieva iesētas sēklas izaug koks, kas
brīnišķīgi un dažādos veidos izpleš savus zarus Kunga laukā, tā arī ir
izveidojušās daudzveidīgas eremītu un kopienas dzīves formas un dažādas garīgās
ģimenes, kuru garīgās bagātības sekmē gan pašu kopienu locekļu izaugsmi, gan
visas Kristus Miesas labumu.[137]
Proti, šīs garīgās ģimenes sniedz saviem locekļiem atbalstu ar dzīvesveida
stabilitāti, pārbaudītu doktrīnu pilnības sasniegšanai, brālīgu kopību Kristus
kareivju pulkā un brīvību,
kas nostiprināta paklausībā, lai viņi varētu droši izpildīt savus
svētsolījumus un palikt tiem uzticīgi, un, priecādamies garā,
pilnveidoties mīlestībā.[138]
Šāds statuss, ņemot vērā Baznīcas dievišķo un hierarhisko struktūru, nav
starpstāvoklis starp klēru un lajiem. Gan no pirmo, gan otru vidus Dievs
atsevišķus ticīgos aicina Baznīcas dzīvē baudīt šo īpašo dāvanu un atbilstoši
savai kārtai sniegt ieguldījumu Baznīcas īstenotajā pestīšanas misijā.[139]
(Konsekrētās dzīves būtība un nozīme Baznīcā)
44. Ar solījumiem un citām svētajām saistībām, kas pēc savas būtības līdzinās
solījumiem, ar kuriem kristietis apņemas praktizēt trīs minētos evaņģēliskos
padomus, viņš sevi pilnīgi atdod Dievam, kuru mīl vairāk par visu, lai tādējādi
jaunā un īpašā statusā sevi veltītu kalpošanai Dievam un Viņa godam. Jau
Kristībā viņš ir nomiris grēkam un ticis veltīts Dievam, taču, lai Kristības
žēlastības augļus varētu ievākt vēl lielākā pārpilnībā, ar evaņģēlisko padomu
svētsolījumiem Baznīcā viņš vēlas atbrīvoties no šķēršļiem, kas varētu viņu
novirzīt no dedzīgas mīlestības un pilnīgas veltīšanās dievišķajam kultam, un
daudz dziļāk veltī sevi kalpošanai Dievam.[140]
Šī konsekrācija būs jo pilnīgāka, jo ciešāka un noturīgāka būs saikne, kas
norāda uz līdzību ar Kristu, kas ir nesaraujami cieši vienots ar savu Līgavu
Baznīcu.
Tā kā evaņģēliskie padomi kristiešus, kas tos praktizē, īpašā veidā vieno ar
Baznīcu un tās noslēpumu, pateicoties mīlestībai, uz kuru tie ved[141],
tad arī viņu garīgajai dzīvei ir jābūt veltītai visas Baznīcas labumam. No tā
izriet pienākums katram atbilstoši saviem spēkiem un sava aicinājuma veidam
vai nu ar lūgšanu, vai ar praktisku darbību strādāt Kristus valstības labā,
lai tā iesakņotos un nostiprinātos dvēselēs un izplatītos visā pasaulē. Tāpēc
Baznīca sargā un atbalsta to, kas raksturīgs dažādām konsekrētās dzīves
kopienām.
Tādējādi evaņģēlisko padomu svētsolījumi ir kā zīme, kura var mudināt visus
Baznīcas locekļus centīgi pildīt sava kristīgā aicinājuma pienākumus un kurai
tas arī jādara. Tā kā Dieva tautai šeit, virs zemes, nav paliekošas
mājvietas, bet tā meklē nākamo Valstību, tad konsekrētās personas statuss, kas
dod lielāku brīvību attiecībā uz laicīgajām rūpēm tiem, kuri to izvēlējušies,
vēl jo vairāk visiem ticīgajiem atklāj to, ka Debesu labumi ir klātesoši jau
šajā pasaulē, liecina par jaunu un mūžīgu dzīvi, kas kļuvusi pieejama,
pateicoties Kristus veiktajai atpestīšanai, un pasludina gaidāmo augšāmcelšanos
un Debesu valstības godību. Turklāt šis statuss labāk atspoguļo un Baznīcā
pastāvīgi pārstāv to dzīvesveidu, kuru pieņēma Dieva Dēls, nākdams šajā pasaulē,
lai izpildītu Tēva gribu, un kuru Viņš ieteica saviem mācekļiem, kas viņam
sekoja. Visbeidzot, tas īpašā veidā atklāj Dieva valstības pārākumu pār
visām zemes lietām un tās prasības, kas ir augstākas par citām, kā arī visiem
cilvēkiem atklāj Kristus, Karaļa, nepārspējamo spēku un varenību, kura piemīt
Svētajam Garam, kas brīnišķīgā veidā darbojas Baznīcā.
Tādējādi dzīvesveids, kura pamatā ir svinīgs solījums pildīt evaņģēliskos
padomus, kaut arī neattiecas uz Baznīcas hierarhisko struktūru, tomēr ir
piederīgs Baznīcas dzīvei un svētumam un nav no tās šķirams.
(Hierarhija un konsekrētās personas)
45. Tā kā Baznīcas hierarhijas uzdevums ir ganīt Dieva tautu un vest to uz
auglīgām ganībām (sal. Ez 34, 14), tad uz hierarhiju attiecas arī
pienākums ar saviem likumiem gudri vadīt evaņģēlisko padomu praksi, kas tik ļoti
veicina pilnīgu mīlestību pret Dievu un tuvāko.[142]
Paklausīgi sekojot Svētā Gara iedvesmai, tā pieņem regulas, kuras tai liek
priekšā priekšzīmīgi vīrieši un sievietes, un pēc pilnīgākas izstrādes tās
oficiāli apstiprina. Visbeidzot, ar savu autoritāti tā ir nomodā par šīm
daudzviet Kristus Miesas celšanai radītajām kopienām un tās sargā, lai tās augtu
un attīstītos, palikdamas uzticīgas savu dibinātāju garam.
Lai pilnīgāk rūpētos par visa Kunga ganāmpulka vajadzībām, pāvests kā visas
Baznīcas augstākais Gans sava primāta spēkā un kopējā labuma dēļ var jebkuru
konsekrētās dzīves kopienu un ikvienu tās locekli atbrīvot no pakļautības
vietējo ordināriju jurisdikcijai un pakļaut vienīgi sev.[143]
Tieši tāpat šīs kopienas var atstāt vai uzticēt to patriarhālo autoritāšu ziņā.
Pašiem institūtu locekļiem, pildot savus pienākumus pret Baznīcu, kā tas izriet
no viņu īpašā dzīvesveida, saskaņā ar kanoniskajiem likumiem ir jāizrāda cieņa
un paklausība bīskapiem viņu pastorālās autoritātes dēļ pār vietējām Baznīcām,
kā arī apustuliskajā darbā nepieciešamās vienotības un saskaņas dēļ.[144]
Taču Baznīca ne tikai apstiprina svētsolījumus, piešķirot tiem kanoniska
statusa cieņu, bet arī savā liturģiskajā darbībā parāda, ka šis dzīvesveids ir
veltīts Dievam. Dieva piešķirtās autoritātes spēkā Baznīca pieņem svētsolījumus
no to devējiem, vispārējā lūgšanā tā lūdz viņiem no Dieva palīdzību un
žēlastību, uztic viņus Dievam un dod garīgu svētību, pievienojot viņu upuri
euharistiskajam Upurim.
(Konsekrācijas nozīme)
46. Konsekrētajām personām visiem spēkiem jātiecas pēc tā, lai ar viņu palīdzību
Baznīca jo dienas, jo skaidrāk gan ticīgajiem, gan neticīgajiem varētu atklāt
Kristu, kas vai nu kalnā lūdzas, vai sludina tautai Dieva valstību, vai dziedina
slimos un nespējīgos, vai grēciniekiem palīdz atgriezties uz tikumīgas dzīves
ceļa, vai svētī bērnus un visiem dara labu, un vienmēr ir paklausīgs Tēvam, kas
Viņu sūtījis.[145]
Visbeidzot, visiem skaidri jāapzinās: lai gan evaņģēlisko padomu svētsolījumi
nozīmē atteikšanos no labumiem, kuriem, bez šaubām, ir liela vērtība, tie
tomēr nav šķērslis patiesai personas attīstībai, bet, tieši otrādi, tie
pēc savas būtības to visaugstākajā pakāpē veicina. Šie padomi, kas
pieņemti labprātīgi un atbilstoši katra personiskajam aicinājumam, ievērojami
veicina sirds šķīstīšanu un garīgo brīvību, nemitīgi uztur mīlestības dedzību
un, pats galvenais, spēj kristieša dzīvi labāk saskaņot ar to dzīvi jaunavībā un
nabadzībā, kuru izvēlējās pats Kungs Kristus un kuru pieņēma Viņa jaunavīgā
Māte. To pierāda arī tik daudzu svēto dibinātāju piemērs. Lai neviens nedomā, ka
konsekrācija personu atsvešina no cilvēkiem vai padara viņu nederīgu laicīgajai
sabiedrībai. Jo, pat ja konsekrētās personas ne vienmēr saviem laikabiedriem
spēj palīdzēt tiešā veidā, tomēr Kristus sirdī viņi tiem ir daudz tuvāk
klātesoši un garīgi ar tiem sadarbojas, lai, veidojot šo laicīgo
sabiedrību, par tās pamatu izraudzītos Kungu un lai tā būtu vērsta uz Viņu, tā
ka tie, kas to ceļ, nepūlētos veltīgi.[146]
Tāpēc svētais Koncils atbalsta un atzinīgi vērtē tos vīriešus un sievietes,
brāļus un māsas, kuri klosteros, skolās un slimnīcās vai misijās pastāvīgā un
pazemīgā uzticībā savai konsekrācijai dara godu Kristus Līgavai un
visdažādākajos veidos nesavtīgi palīdz visiem cilvēkiem.
(Nobeigums)
47. Ikvienam, kas ir aicināts pildīt evaņģēliskos padomus, jācenšas palikt
uzticīgam no Dieva saņemtajam aicinājumam un arvien tajā pilnveidoties, lai
vairotu Baznīcas svētumu lielākam vienīgās un nedalāmās Trīsvienības godam, kas
Kristū un ar Kristus starpniecību ir jebkāda svētuma avots un pirmsākums.
VII NODAĻA
SVĒTCEĻOTĀJAS BAZNĪCAS ESHATOLOĢISKĀ IEZĪME
UN VIENOTĪBA AR DEBESU BAZNĪCU
(Kristieša aicinājuma eshatoloģiskā iezīme)
48. Baznīca, kurā mēs visi esam aicināti Jēzū Kristū un kurā, pateicoties Dieva
žēlastībai, iegūstam svētumu, savu piepildījumu sasniegs vienīgi Debesu godībā,
kad, laikiem piepildoties, viss tiks atjaunots (sal. Apd 3, 21) un kad
kopā ar cilvēci arī visa radība, kas ir cieši saistīta ar cilvēku un ar viņa
starpniecību virzās uz savu mērķi, Kristū sasniegs savu galīgo pilnību (sal.
Ef 1, 10; Kol 1, 20, 2 Pēt 3, 10–13).
Jo Kristus, pacelts no zemes, visus cilvēkus pievilka pie sevis (sal. Jņ 12, 32
gr.). Augšāmcēlies no mirušajiem (sal. Rom 6, 9), Viņš sūtīja apustuļiem
savu dzīvinošo Garu un ar Tā starpniecību nodibināja savu Mistisko Miesu, tas
ir, Baznīcu, kā vispārēju pestīšanas sakramentu. Sēdēdams pie Tēva labās rokas,
Viņš nemitīgi darbojas pasaulē, lai cilvēkus vadītu uz Baznīcu, ar tās palīdzību
tos arvien ciešāk vienotu ar sevi un, uzturot tos ar savu Miesu un Asinīm,
darītu līdzdalīgus savā dzīvē godībā. Tādējādi šī apsolītā atjaunotne, kuru
gaidām, ir jau iesākusies Kristū, tā attīstās līdz ar Svētā Gara nosūtīšanu un
ar Gara starpniecību turpinās Baznīcā, kur mēs ticībā mācāmies saprast arī to,
kāda ir mūsu laicīgās dzīves jēga, kamēr, cerot uz nākotnē gaidāmajiem labumiem,
paveicam uzdevumu, ko Tēvs mums šajā pasaulē uzticējis, un tādējādi gādājam par
savu pestīšanu (sal. Flp 2, 12).
Tātad mēs jau esam nonākuši līdz laiku beigām (sal. 1 Kor 10, 11),
pasaules atjaunotne ir neatgriezeniski nolemta un kaut kādā ziņā tiešām
nojaušama jau tagad, jo Baznīcu jau šeit, virs zemes, rotā patiess svētums, kaut
arī nepilnīgs. Taču līdz laikam, kad būs jaunas debesis un jauna zeme, kur mājos
taisnība (sal. 2 Pēt 3, 13), svētceļojošā Baznīca savos sakramentos un
institūcijās ir piederīga šim laikam, nes pārejošās pasaules atveidu un dzīvo
starp radībām, kuras arvien vēl nopūšas un cieš dzemdību sāpes, gaidot Dieva
bērnu atklāšanos (sal. Rom 8, 19–22).
Tāpēc, vienoti ar Kristu Baznīcā un apzīmogoti ar Svēto Garu, kas ir “mūsu
mantojuma ķīla” (Ef 1, 14), mēs tiekam saukti par Dieva bērniem, un tie
patiešām esam (sal. 1 Jņ 3, 1). Taču vēl nav pienākusi stunda, kad līdz
ar Kristu mēs parādīsimies godībā (sal. Kol 3, 4) un būsim līdzīgi
Dievam, jo redzēsim Viņu tādu, kāds Viņš ir (sal. 1 Jņ 3, 2). Tāpēc,
“kamēr esam šajā miesā, mēs no Kunga esam tālu” (2 Kor 5, 6) un, saņēmuši
pirmās Gara dāvanas, no visas sirds ilgojamies (sal. Rom 8, 23) un
tiecamies būt kopā ar Kristu (sal. Flp 1, 23). Tā pati mīlestība arvien
mūs skubina vairāk dzīvot Viņam, kas par mums ir miris un augšāmcēlies (sal.
2 Kor 5, 15).
Tā nu mēs cenšamies it visā būt patīkami Kungam (sal. 2 Kor 5, 9) un
tērpjamies Dieva bruņās, lai varētu stāties pretī velna viltībām un pretoties
tam ļaunajā dienā (sal. Ef 6, 11–13). Tā kā mēs nezinām ne dienu, ne
stundu, tad, ņemot vērā Kunga brīdinājumu, mums nemitīgi jābūt modriem, lai,
beidzoties mūsu vienīgās šīszemes dzīves gaitām (sal. Ebr 9, 27), mēs
būtu pelnījuši kopā ar Viņu ieiet kāzu mielastā un tikt iekļauti Dieva svētīto
pulkā (sal. Mt 25, 31–46), nevis tiktu atzīti par sliktiem un slinkiem
kalpiem (sal. Mt 25, 26) un nošķirti mūžīgajā ugunī (sal. Mt 25, 41),
ārā tumsā, kur “būs raudāšana un zobu griešana” (Mt 22, 13 un 25, 30).
Jo, pirms mēs valdīsim kopā ar Kristu godībā, mums visiem “būs jāstājas Kristus
soģa krēsla priekšā, lai katrs saņemtu pēc tā, ko viņš, miesā būdams, darījis –
labu vai ļaunu” (2 Kor 5, 10), un pasaules beigās “tie, kas darījuši
labu, celsies augšā dzīvībai, bet tie, kas darījuši ļaunu, celsies augšā sodam”
(Jņ 5, 29; sal. Mt 25, 46).
Tāpēc, uzskatot, “ka šī laika ciešanas nav salīdzināšanas cienīgas ar nākamo
godību, kas atklāsies mūsos” (Rom 8, 18; sal. 2 Tim 2, 11–12),
mēs, būdami stipri ticībā, gaidām, “kad piepildīsies svētā cerība un atklāsies
Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus lielā godība” (Tit 2, 13). Viņš
“pārveidos mūsu vājo miesu līdzīgu savai apskaidrotajai miesai” (Flp 3,
21) un nāks, “lai tiktu pagodināts savos svētajos un apbrīnots visos, kas būs
ticējuši” (sal. 2 Tes 1, 10).
(Debesu un zemes Baznīcas vienotība)
49. Tā līdz brīdim, kad Kungs nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu (sal.
Mt 25, 31) un kad nāve tiks iznīcināta un viss pakļauts Viņam (sal.
1 Kor 15, 26–27), vieni no Viņa mācekļiem svētceļo virs zemes, citi,
pabeiguši šīszemes gaitas, tiek šķīstīti, vēl citi ir godībā un skata “Dievu
pilnīgajā gaismā tādu, kāds Viņš ir, – vienu trijās Personās”[147].
Tomēr mēs visi, lai gan dažādos veidos un pakāpēs, esam līdzdalīgi tajā pašā
mīlestībā pret Dievu un tuvāko un dziedam mūsu Dievam to pašu godības himnu. Jo
visi, kas pieder Kristum un kam ir Viņa Gars, veido vienu Baznīcu un Viņā ir
savstarpēji saistīti (sal. Ef 4, 16). Tāpēc tie, kas vēl ir ceļā, nebūt
nepārstāj būt vienoti ar brāļiem, kuri iegājuši Kristus mierā, bet gan, tieši
otrādi, saskaņā ar Baznīcas nemainīgo ticību šī vienotība kļūst vēl ciešāka,
notiekot apmaiņai ar garīgajiem labumiem.[148]
Jo tie, kas ir Debesīs, būdami ciešāk vienoti ar Kristu, visu Baznīcu vēl vairāk
stiprina svētumā, padara cēlāku kultu, kuru Baznīca šeit, virs zemes, veltī
Dievam, un dažādos veidos veicina tās paplašināšanos (sal. 1 Kor 12, 12–27).[149]
Jo, būdami uzņemti Tēvijā un Kunga klātbūtnē (sal. 2 Kor 5, 8), ar Viņa
starpniecību, kopā ar Viņu un Viņā tie nemitējas aizlūgt par mums pie Tēva[150],
upurējot savus šīszemes dzīves laikā iegūtos nopelnus ar Jēzus Kristus, vienīgā
Vidutāja starp Dievu un cilvēkiem (sal. 1 Tim 2, 5), starpniecību,
kalpodami Kungam it visā un savā miesā papildinādami to, kā vēl pietrūkst no
Kristus ciešanām par labu Viņa Miesai, kas ir Baznīca (sal. Kol 1, 24).[151]
Tātad viņu brālīgā gādība ļoti palīdz mūsu nespēkā.
(Saikne starp Debesu un zemes Baznīcu)
50. Pilnībā atzīstot šo visas Jēzus Kristus Mistiskās Miesas kopību,
svētceļojošā Baznīca jau kopš kristīgās reliģijas pirmsākumiem ar lielu
godbijību ir sekmējusi mirušo piemiņu[152]
un aizlūgusi par tiem, jo “doma lūgties par mirušajiem, lai viņi tiktu atbrīvoti
no grēkiem, ir svēta un pestījoša” (2 Mak 12, 45). Baznīca vienmēr ir
ticējusi, ka apustuļi un Kristus mocekļi, kuri, izlejot savas asinis, ir
snieguši augstāko ticības un mīlestības liecību, Kristū ir cieši vienoti ar
mums; tā viņus kopā ar svētīgo Jaunavu Mariju un svētajiem eņģeļiem vienmēr
godinājusi ar īpašu mīlestību[153]
un dievbijīgi lūgusi viņu aizbildniecības palīdzību. Drīz vien tiem tika
pievienoti arī citi, kas bija izvēlējušies vairāk līdzināties Kristum jaunavībā
un nabadzībā[154],
un, visbeidzot, tie, kurus ticīgie dievbijīgi godināja un kuri bija kļuvuši par
atdarināšanas cienīgu paraugu tāpēc, ka viņi bija izcili izkopuši kristīgos
tikumus[155]
un bija apveltīti ar dievišķām harismām.[156]
Jo, uzlūkojot to cilvēku dzīvi, kuri ir uzticīgi sekojuši Kristum, rodam jaunu
ierosmi meklēt nākamo Pilsētu (sal. Ebr 13, 14; 11, 10) un vienlaikus
iepazīstam drošāko ceļu, pa kuru, par spīti pasaules nepastāvībai, katrs no mums
atbilstoši savam stāvoklim un apstākļiem var sasniegt pilnīgu vienotību ar
Kristu, tas ir, svētumu.[157]
To mūsu līdzcilvēku dzīvē, kuri ir pilnīgāk pārveidoti pēc Kristus attēla
līdzības (sal. 2 Kor 3, 18), Dievs uzskatāmi atklāj savu klātbūtni un
vaigu. Viņos pats Dievs mūs uzrunā un norāda uz savu valstību[158],
uz kuru mēs vēl jo vairāk tiecamies, redzot ap sevi tik lielu liecinieku pulku
(sal. Ebr 12, 1), kas apstiprina Evaņģēlija patiesību.
Taču ne jau tikai parauga dēļ mēs godinām to cilvēku piemiņu, kuri mājo Debesīs,
bet jo īpaši tāpēc, lai, praktizējot tuvākmīlestību, tiktu stiprināta visas
Baznīcas vienotība Garā (sal. Ef 4, 1–6). Jo tāpat kā kristiešu
savstarpējā kopība šeit, virs zemes, mūs tuvina Kristum, tā arī saikne ar
svētajiem mūs vieno ar Kristu, no kura kā no Avota un Galvas plūst ikviena
žēlastība un pati Dieva tautas dzīve.[159]
Tāpēc ir visaugstākajā pakāpē taisnīgi mīlēt šos Jēzus Kristus draugus un
līdzmantiniekus, mūsu brāļus un īpašos labdarus, un mums pienākas pateikties
Dievam par tiem[160]
un “dedzīgi piesaukt viņus, lūdzot viņu aizlūgumus, palīdzību un atbalstu, lai
no Dieva ar Viņa Dēla Jēzus Kristus, vienīgā Pestītāja un Glābēja, starpniecību
saņemtu mums nepieciešamās žēlastības”[161].
Jo ikviens patiess mīlestības apliecinājums, ko veltām tiem, kas mājo Debesīs,
pēc savas būtības ir vērsts uz Kristu, “visu svēto vainagojumu”,[162]
un ar Viņa starpniecību – uz Dievu, kas ir apbrīnojams savos svētajos un viņos
tiek pagodināts.[163]
Taču viscildenāk mūsu vienotība ar Debesu Baznīcu tiek īstenota tad, kad mēs,
īpaši svētajā liturģijā, kur ar sakramentālo zīmju starpniecību uz mums darbojas
Svētā Gara spēks, kopīgā priekā slavējam dievišķo Majestāti[164]
un kad visi, kas esam atpirkti ar Kristus asinīm no visām ciltīm, valodām,
tautām un tautībām (sal. Atkl 5, 9) un sapulcināti vienā Baznīcā, godinām
vienu Dievu trijās Personās, dziedot Viņam vienu un to pašu slavas dziesmu.
Svinot euharistisko Upuri, mēs nonākam visciešākajā vienotībā ar Debesu Baznīcas
kultu, būdami ar to vienoti un pieminēdami vispirms godības pilno un mūžam
Jaunavu Mariju, svēto Jāzepu, svētos apustuļus un mocekļus, kā arī visus svētos.[165]
(Pastorālie norādījumi)
51. Šo mūsu priekšteču svēto ticību dzīvai kopībai ar brāļiem, kas jau ir Debesu
godībā vai pēc nāves vēl tiek šķīstīti, svētais Koncils pieņem ar lielu
godbijību un no jauna iesaka izskatīt Nīkajas II[166],
Florences[167]
un Tridentas[168]
svēto koncilu dekrētus. Vienlaikus Koncils saistībā ar pastorāliem mērķiem
mudina visus, uz kuriem tas attiecas, rūpēties par to, lai gadījumos, ja kaut
kur būtu ieviesušies pārkāpumi, pārspīlējumi vai trūkumi, tie tiktu novērsti vai
laboti un viss tiktu atjaunots lielākam Kristus un Dieva godam. Tāpēc lai viņi
ticīgajiem māca to, ka patiess svēto kults izpaužas ne tik daudz lielā skaitā
ārēju aktu, bet gan tajā, cik intensīva ir mūsu darbīgā mīlestība, ar kuru mēs
lielākam pašu un Baznīcas labumam meklējam “gan atdarināšanas cienīgu paraugu,
gan līdzdalību svēto kopībā, gan palīdzību, pateicoties viņu aizlūgumiem”[169].
No otras puses, ticīgajiem jāatgādina tas, ka vēršanās pie tiem, kas mājo
Debesīs, ja to izprot ticības pilnīgajā gaismā, nekādā ziņā nemazina pielūgsmi,
kuru veltām Dievam Tēvam ar Kristus starpniecību Svētajā Garā, bet gan, tieši
otrādi, to vēl vairāk bagātina.[170]
Mēs visi, kas esam Dieva bērni un veidojam vienu ģimeni Kristū (sal. Ebr
3, 6), vienoti savstarpējā mīlestībā un vienprātīgi godinot Vissvēto
Trīsvienību, atbildam uz dziļāko Baznīcas aicinājumu un jau tagad priekšnojautās
baudām līdzdalību pilnīgās godības liturģijā.[171]
Jo, kad nāks Kristus un mirušie augšāmcelsies godībā, Dieva spožums apgaismos
debesu Pilsētu un Jērs būs tās gaisma (sal. Atkl 21, 23). Tad visa svēto
Baznīca visaugstākajā mīlestības svētlaimē pielūgs Dievu un “Jēru, kas bija
nokauts” (Atkl 5, 12), vienā balsī saucot: “Tam, kas sēž tronī, un Jēram
lai ir pateicība, gods, slava un vara mūžu mūžos!” (Atkl 5, 13)
VIII NODAĻA
VISSVĒTĀKĀ JAUNAVA MARIJA, DIEVA MĀTE,
KRISTUS UN BAZNĪCAS NOSLĒPUMĀ
I. Ievads
(Vissvētākā Jaunava Marija Kristus noslēpumā)
52. Visžēlsirdīgais un visgudrais Dievs, vēlēdamies atpestīt pasauli, “laikiem
piepildoties, sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes (..), lai mēs iegūtu Dieva
bērnu tiesības” (Gal 4, 4–6). Viņš “mūsu dēļ un mūsu pestīšanas labā ir
nācis no Debesīm un iemiesojies caur Svēto Garu no Jaunavas Marijas”[172].
Šis dievišķais pestīšanas noslēpums mums ir atklāts un nepārtraukti turpinās
Baznīcā, kuru Kungs ir dibinājis kā savu Miesu un kurā ticīgajiem, paliekot
vienotībā ar Kristu kā Galvu un kopībā ar visiem Viņa svētajiem, tāpat pienākas
godināt “vispirms slavējamo mūžam Jaunavu Mariju, mūsu Dieva un Kunga Jēzus
Kristus Māti”[173].
(Vissvētākā Jaunava Marija un Baznīca)
53. Jo Jaunava Marija, kas, pieņemot to, ko eņģelis viņai pasludināja, pieņēma
Dieva Vārdu gan savā sirdī, gan miesā un dāvāja pasaulei Dzīvību, tiek atzīta un
godināta kā Dieva un Pestītāja īstā Māte. Īpaši cēlā veidā atpirkta sava Dēla
nopelnu dēļ un vienota ar Viņu ciešām un nesaraujamām saitēm, Marija saņem šo
neizmērojami lielo uzdevumu un cieņu būt Dieva Dēla Dzemdētājai un tāpēc Tēva
mīļotajai meitai un Svētā Gara templim. Šīs ārkārtējās žēlastības veltes dēļ
Marija ir pārāka par visām radībām Debesīs un virs zemes, taču vienlaikus,
būdama Ādama pēctece, ir vienota ar visiem cilvēkiem, kam nepieciešama
pestīšana. Turklāt viņa “patiešām ir [Kristus] locekļu Māte, jo ar savu
mīlestību līdzdarbojās, lai Baznīcā dzimtu ticīgie, kas ir Viņa, Galvas,
locekļi”[174].
Tāpēc Marija tiek godināta kā izcilākā Baznīcas locekle, kurai nav neviena
līdzīga, kā tās pirmtēls un pilnīgākais ticības un mīlestības paraugs, un
katoliskā Baznīca, Svētā Gara apgaismota, pret Vissvētāko Jaunavu Mariju izturas
ar bērnu goddevību kā pret vismīļāko Māti.
(Koncila nodoms)
54. Tāpēc svētais Koncils, skaidrojot doktrīnu par Baznīcu, kurā dievišķais
Pestītājs veic pestīšanu, vēlas pārdomāti izgaismot gan Vissvētākās Jaunavas
nozīmi iemiesotā Vārda un Mistiskās Miesas noslēpumā, gan atpirktās cilvēces
pienākumus pret Dieva Dzemdētāju – Kristus Māti un cilvēku, vispirms ticīgo,
Māti. Tomēr Koncils nav paredzējis sniegt vispusīgu doktrīnu par Mariju vai
atrisināt jautājumus, kurus teologu darbs vēl nav pilnībā izgaismojis. Tādējādi
savu leģitimitāti saglabā katoļu teoloģijas skolu brīvi izvirzītie apsvērumi par
Mariju, kura svētajā Baznīcā ieņem nākamo augstāko vietu pēc Kristus un tajā
pašā laikā ir mums tik tuva.[175]
II. Svētās Jaunavas Marijas nozīme pestīšanas ekonomijā
(Mesijas Māte Vecajā Derībā)
55. Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti un godājamā Tradīcija arvien skaidrāk
atklāj Pestītāja Mātes nozīmi pestīšanas ekonomijā un aicina to saskatīt. Vecās
Derības grāmatās aprakstīta pestīšanas vēsture, kurā pakāpeniski tika sagatavota
Kristus nākšana pasaulē. Šie senie dokumenti, kā tie tiek lasīti Baznīcā un
saprasti saistībā ar vēlāko un pilnīgo atklāsmi, pakāpeniski arvien skaidrāk
atklāj sievietes, Pestītāja Mātes, tēlu. No šāda skatpunkta raugoties, uz viņu
pravietiski norāda jau apsolījums uzvarēt čūsku, kas tika dots mūsu pirmvecākiem
pēc viņu krišanas grēkā (sal. Rad 3, 15). Tāpat viņa ir šī Jaunava, kas
ieņems un dzemdēs Dēlu, kura vārds būs Emanuēls (sal. Is 7, 14; sal.
Mih 5, 2–3; Mt 1, 22–23). Viņa izceļas starp Kunga pazemīgajiem un
nabadzīgajiem, kas ar paļāvību gaida un saņem no Viņa pestīšanu. Visbeidzot,
līdz ar viņu, izcilāko Sionas meitu, pēc ilgajām apsolījuma gaidām laiks
piepildās un iesākas jaunā pestīšanas ekonomija, kad Dieva Dēls no viņas pieņēma
cilvēcisko dabu, lai ar savas miesas noslēpumiem atbrīvotu cilvēku no grēka.
(Marija pasludināšanas notikumā)
56. Taču žēlsirdības Tēvs pirms sava Dēla iemiesošanās vēlējās saņemt
izraudzītās Mātes piekrišanu, lai tieši tāpat, kā sieviete reiz bija veicinājusi
nāvi, tā sieviete arī sekmētu dzīvības došanu. Tas viscildenākajā veidā attiecas
uz Jēzus Māti, kura pasaulei dāvāja pašu Dzīvību, kas visu atjauno, un kuru
Dievs apveltīja ar dāvanām, kas atbilda tik nozīmīgam uzdevumam. Tāpēc nav
brīnums, ka Baznīcas tēvi Dieva Māti mēdza saukt par Vissvēto un no jebkāda
grēka traipa pasargāto, it kā Svētā Gara veidotu un darītu par jaunu radību.[176]
Nācaretes Jaunavu, kura jau kopš savas ieņemšanas brīža bija apveltīta ar
vienreizīga svētuma spožumu, Dieva sūtītais eņģelis pasludināšanas brīdī uzrunā
kā “žēlastības pilno” (sal. Lk 1, 28), un viņa Debesu sūtnim atbild:
“Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38)
Tā Marija, Ādama meita, dodot piekrišanu Dieva vārdam, kļuva Jēzus Māte un, ar
visu sirdi pieņemdama dievišķo pestīšanas gribu un būdama brīva no jebkāda
grēka, kā Kunga kalpone sevi pilnīgi veltīja savam Dēlam un Viņa darbam, lai ar
visvarenā Dieva žēlastību sava Dēla vadībā un kopā ar Viņu kalpotu pestīšanas
noslēpumam. Tāpēc Baznīcas tēvi pamatoti uzskatīja, ka Marija nebija tikai
pasīvs instruments Dieva rokās, bet gan ar savu labprātīgo ticību un paklausību
ir līdzdarbojusies cilvēku pestīšanā. Jo, kā teicis svētais Irenejs, “ar savu
paklausību viņa ir kļuvusi par pestīšanas iemeslu sev pašai un visai cilvēcei”.[177]
Tāpēc daudzi Baznīcas tēvi savos sprediķos kopā ar Ireneju labprāt ir
apgalvojuši, ka “Ievas nepaklausības sasieto mezglu ir atraisījusi Marijas
paklausība. Ko jaunava Ieva ar savu neticību samezgloja, to Jaunava Marija ar
savu ticību atraisīja”[178].
Salīdzinādami Mariju un Ievu, viņi Mariju sauca par “visu dzīvo Māti”[179]
un bieži vien apgalvoja: “Caur Ievu – nāve, caur Mariju – dzīvība.”[180]
(Marija un Jēzus bērnība)
57. Šī Marijas vienotība ar Dēlu pestīšanas darbā izpaužas jau no Kristus
jaunavīgās ieņemšanas brīža līdz pat Viņa nāvei. Vispirms tad, kad Marija
steigšus devās apmeklēt Elizabeti un tika nosaukta par svētīgu, jo bija ticējusi
apsolītajai pestīšanai, un Jānis Kristītājs priecīgi sakustējās savas mātes
miesās (sal. Lk 1, 41–45); pēc tam – saistībā ar Kristus piedzimšanu, kad
Dievmāte ganiem un gudrajiem ar prieku rādīja savu pirmdzimto Dēlu, kas nevis
mazināja, bet gan svētīja viņas neskarto jaunavību.[181]
Bet, kad templī, sniedzot nabadzīgo ļaužu upuri, Marija Dēlu veltīja Kungam,
viņa tajā pašā brīdī dzirdēja Simeonu pravietojam, ka Dēls būs pretrunu zīme un
ka mātes dvēseli caurdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu nodomi (sal. Lk 2, 34–35).
Kad vecāki zēnu Jēzu bija pazaudējuši un ar sāpēm meklējuši, viņi to atrada
templī, aizņemtu ar sava Tēva lietām, taču viņi nesaprata Dēla sacītos vārdus.
Bet Viņa Māte tos visus glabāja savā sirdī un pārdomāja (sal. Lk 2, 41–51).
(Marija un Jēzus kalpošana atklātībā)
58. Jēzus atklātās dzīves laikā Viņa Mātes klātbūtni var ievērot jau no paša
sākuma, kad kāzās Galilejas Kānā, viņas žēlsirdības pilnās aizbildniecības
pamudināts, Jēzus kā Mesija izdarīja savu pirmo brīnumu (sal. Jņ 2, 1–11).
Jēzum sludinot, Marija pieņēma vārdus, ar kuriem Dēls, uzsvērdams, ka Dieva
valstība ir pārāka par miesas un asins apsvērumiem un saitēm, par svētīgiem
sauca tos, kas ieklausās Dieva Vārdā un to pilda (sal. Mk 3, 35 un
paral.; Lk 11, 27–28), kā to uzticīgi darīja viņa (sal. Lk 2, 19
un 51). Tādējādi arī Vissvētākā Jaunava gāja ticības svētceļojumā, uzticīgi
glabāja vienotību ar savu Dēlu līdz pat krustam, pie kura viņa stāvēja ne bez
Dieva nodoma (sal. Jņ 19, 25), dziļi cieta kopā ar savu viendzimušo Dēlu
un savā mātes sirdī pievienojās Viņa upurim, ar mīlestību piekrītot tam, ka
Dēls, ko viņa bija dzemdējusi, tiek upurēts. Visbeidzot, pats Jēzus Kristus,
mirstot uz krusta, deva viņu par Māti māceklim, sacīdams: “Sieviete, lūk, tavs
dēls!” (sal. Jņ 19, 26–27)[182]
(Marija pēc Jēzus uziešanas debesīs)
59. Bet, tā kā Dievam labpatika cilvēku pestīšanas noslēpumu svinīgi neizpaust
pirms Kristus apsolītā Gara izliešanās, mēs redzam, ka apustuļi pirms
Vasarsvētkiem “vienprātīgi palika kopā lūgšanā līdz ar sievietēm un Mariju,
Jēzus Māti, un Viņa brāļiem” (Apd 1, 14). Mēs redzam arī Mariju ar savām
lūgšanām izlūdzam Svēto Garu, kas pasludināšanas brīdī viņai jau bija pārklājis
savu ēnu. Visbeidzot, kad bezvainīgā Jaunava, ko Dievs bija pasargājis no
jebkāda pirmgrēka traipa[183],
bija beigusi šīszemes gaitas, viņa ar miesu un dvēseli tika uzņemta Debesu
godībā[184],
un Kungs viņu paaugstināja par pasaules Karalieni, lai viņa vēl pilnīgāk
līdzinātos savam Dēlam, kungu Kungam (sal. Atkl 19, 16), kas ir uzvarējis
grēku un nāvi.[185]
III. Jaunava Marija Baznīcā
(Marija – Kunga kalpone)
60. Saskaņā ar apustuļa vārdiem mums ir tikai viens Vidutājs, “jo viens ir Dievs
un viens ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Jēzus Kristus, kas sevi
pašu ir atdevis kā izpirkšanas maksu par visiem” (1 Tim 2, 5–6). Tomēr
Marijas mātes loma attiecībā uz cilvēkiem nekādā ziņā neaizēno un nemazina šo
Kristus vienīgo vidutājību, bet, tieši otrādi, atklāj šīs vidutājības spēku. Jo
Vissvētākās Jaunavas ietekmes uz cilvēku pestīšanu pamatā ir nevis objektīva
nepieciešamība, bet gan Dieva labvēlība, un tā plūst no Kristus nopelnu
pārpilnības, tās pamatā ir Viņa vidutājība, no kuras ir pilnībā atkarīga un kurā
rod visu savu spēku. Ticīgo tiešā vienotība ar Kristu tādējādi nekādi netiek
traucēta, bet gan veicināta.
(Marijas līdzdalība pestīšanā)
61. Vissvētākā Jaunava, kopš mūžības izredzēta būt par Dieva Māti dievišķā Vārda
iemiesošanās noslēpumā, saskaņā ar Dieva apredzības nodomu šeit, virs zemes,
bija dievišķā Pestītāja cildenā Māte, neatkārtojamā veidā cieši saistīta ar Viņa
sūtību un pazemīga Kunga kalpone. Kristu ieņemot, dzemdējot, zīdot, templī
veltot Tēvam, ciešot līdzi savam uz krusta mirstošajam Dēlam, viņa tā, kā
neviens cits, ir bijusi līdzdalīga Pestītāja darbā ar savu paklausību, ticību,
cerību un kvēlo mīlestību, lai dvēselēs tiktu atjaunota pārdabiskā dzīve. Tāpēc
viņa ir mūsu Māte saskaņā ar žēlastības kārtību.
(Marijas nozīme pestīšanā)
62. Šī Marijas mātišķība žēlastības ekonomijā turpinās nemitīgi, sākot ar
piekrišanu, kuru viņa ticībā deva pasludināšanas brīdī un kuru bez svārstīšanās
saglabāja, stāvot krusta pakājē, līdz visi izredzētie sasniegs piepildījumu
mūžībā. Jo pēc uzņemšanas Debesīs viņas nozīme pestīšanas darbā nebeidzās – ar
saviem daudzajiem aizlūgumiem viņa turpina mums izlūgt dāvanas, kas nodrošinātu
mūsu mūžīgo pestīšanu.[186]
Mātes mīlestībā viņa rūpējas par sava Dēla brāļiem, kuru svētceļojums vēl nav
noslēdzies un kuri ir pakļauti briesmām un ciešanām, līdz nonāks svētlaimīgajā
Tēvijā. Tāpēc Vissvētākā Jaunava Baznīcā tiek piesaukta kā Aizstāve,
Palīdzētāja, Aizbildinātāja un Vidutāja.[187]
Taču tas jāsaprot tā, ka Kristus – vienīgā Vidutāja – cieņai un varenībai nekas
netiek ne atņemts, ne pielikts.[188]
Jo nevienu radību nekad nevar pielīdzināt iemiesotajam Vārdam un Pestītājam.
Taču tāpat kā Kristus priesterībā dažādos veidos ir līdzdalīgi gan ordinētie
kalpi, gan ticīgā tauta un tāpat kā Dieva vienīgā labestība patiešām dažādos
veidos izplatās radītās būtnēs, tā arī Pestītāja vienīgā vidutājība nenoraida,
bet gan, tieši otrādi, rosina radību daudzveidīgo līdzdarbību, smeļoties no
vienīgā avota.
Šo Marijas pakārtoto nozīmi Baznīca nešaubīgi apliecina un pastāvīgi pieredz;
ticīgajiem tā liek pie sirds ar šīs mātišķās aizbildniecības palīdzību arvien
ciešāk pieķerties Vidutājam un Pestītājam.
(Marija – Baznīcas pirmtēls)
63. Taču Vissvētākā Jaunava, saņēmusi dievišķās mātišķības dāvanu un kalpojumu,
kas viņu vieno ar Dēlu – Pestītāju –, kā arī tikai viņai piešķirto žēlastību un
uzdevumu dēļ ir cieši vienota arī ar Baznīcu. Dievmāte, kā to mācīja jau svētais
Ambrozijs, ir Baznīcas pirmtēls attiecībā uz ticību, mīlestību un pilnīgo
vienotību ar Kristu.[189]
Tas tāpēc, ka Baznīcas noslēpumā – arī Baznīca pamatoti tiek saukta par Māti un
Jaunavu – Vissvētākajai Jaunavai Marijai ir pirmā vieta kā izcilam un
vienreizīgam gan jaunavas, gan mātes paraugam.[190]
Jo tāpēc, ka ticēja un paklausīja, Marija laida pasaulē pašu Tēva Dēlu, turklāt,
vīra nepazīdama, bet Svētā Gara apēnota, kā jaunā Ieva, kas nešaubīgi ticēja
nevis senajai čūskai, bet gan Dieva sūtnim. Un viņa dzemdēja Dēlu, kuru Dievs
iecēla par pirmdzimto starp daudziem brāļiem (sal. Rom 8, 29), tas ir,
ticīgajiem, kuru dzemdināšanā un audzināšanā Marija ar savu mātes mīlestību ir
līdzdalīga.
(Baznīca – Māte un Jaunava)
64. Savukārt Baznīca, kas kontemplē Marijas noslēpumaino svētumu un līdzinās
viņas mīlestības paraugam, uzticīgi pildot Tēva gribu, pati kļūst par Māti,
pateicoties ticībā pieņemtajam Dieva Vārdam, – ar sludināšanu un Kristību tā
jaunai un nemirstīgai dzīvei dzemdina no Svētā Gara ieņemtos un no Dieva
dzimušos bērnus. Baznīca ir arī Jaunava, kas Līgavainim solīto uzticību sargā
neskartu un tīru un, līdzinoties sava Kunga Mātei, Svētā Gara spēkā saglabā
jaunavīgi neskartu ticību, stipru cerību un patiesu mīlestību.[191]
(Marija – tikumu paraugs Baznīcai)
65. Kaut arī Baznīca Vissvētākās Jaunavas Marijas personā jau ir sasniegusi
pilnību, kurā nav ne traipa, ne grumbas (sal. Ef 5, 27), Kristum ticīgie
vēl pūlas pieaugt svētumā, uzvarot grēku. Tāpēc viņi savu skatienu pievērš
Marijai, kas visai izredzēto kopienai mirdz kā tikumu paraugs. Dievbijīgi
kavējoties pie viņas domās un kontemplējot viņu cilvēktapušā Vārda gaismā,
Baznīca ar godbijību arvien vairāk iedziļinās iemiesošanās noslēpumā –
noslēpumā, par kuru nav lielāka, – un arvien vairāk līdzinās savam Līgavainim.
Jo Marija, būdama dziļi iesaistīta pestīšanas vēsturē, noteiktā veidā sevī
apvieno un atspoguļo svarīgākās ticības patiesības. Tāpēc tad, kad viņu piemin
sludinot un viņu godina, Marija ticīgos aicina pie sava Dēla un Viņa upura, kā
arī pie Tēva mīlestības. Savukārt Baznīca, tiekdamās pēc Kristus goda, kļūst
arvien līdzīgāka savam izcilajam pirmtēlam, pastāvīgi pieaugot ticībā, cerībā un
mīlestībā un it visā meklējot un pildot Dieva gribu. Tāpēc arī savā
apustuliskajā darbībā Baznīca pilnīgi pamatoti uzlūko to, kura dzemdēja Kristu,
kas tika ieņemts no Svētā Gara un piedzima no Jaunavas, lai ar Baznīcas
starpniecību tāpat dzimtu un augtu arī ticīgo sirdī. Šī Jaunava savā dzīvē bija
paraugs mātes mīlestībai, no kuras iedvesma jāsmeļas visiem, kas līdzdarbojas
Baznīcas apustuliskajā misijā cilvēces atdzimšanas labā.
IV. Marijas kults Baznīcā
(Marijas kulta būtība un pamatojums)
66. Mariju, Vissvēto Dieva Māti, kas bija līdzdalīga Kristus noslēpumos, viņu,
ko Dieva žēlastība paaugstinājusi tūlīt aiz Dēla un kas ir pārāka par visiem
eņģeļiem un cilvēkiem, Baznīca gluži pamatoti godina ar īpašu kultu. Jau kopš
seniem laikiem Vissvētākā Jaunava tiek godināta ar titulu “Dieva Dzemdētāja”,
viņas aizbildniecībā ticīgie rod patvērumu, lūdzot palīdzību visās briesmās un
vajadzībās.[192]
Īpaši kopš Efesas koncila Marijas kults Dieva tautā ir brīnumaini uzplaucis, un
tas izpaužas kā godināšana un mīlestība, piesaukšana un centieni līdzināties
saskaņā ar Marijas pašas pravietiskajiem vārdiem: “Redzi, no šī brīža mani
svētīgu teiks visas paaudzes, jo lielas lietas man ir darījis Varenais.” (Lk 1, 48–49)
Šis kults, kāds tas vienmēr pastāvējis Baznīcā, ir pilnīgi unikāls, jo būtiski
atšķiras no pielūgsmes kulta, kas pienākas cilvēktapušajam Vārdam, tāpat kā
Tēvam un Svētajam Garam, un to visaugstākajā pakāpē veicina. Dievmātes
godināšanas dažādās formas, kuras Baznīca ir apstiprinājusi atbilstoši veselīgai
un ortodoksālai doktrīnai un ņemot vērā apstākļus, kas saistīti ar attiecīgo
laikmetu un vietu, kā arī saskaņā ar ticīgo mentalitāti un dotībām, panāk to,
ka, godinot Māti, Dēls, kura dēļ viss ir radīts (sal. Kol 1, 15–16) un
kurā, kā tas mūžīgajam Tēvam labpaticis, ir iemājojusi visa pilnība (sal. Kol 1, 19),
tiek pienācīgi iepazīts, mīlēts, pielūgts un tiek ievēroti Viņa baušļi.
(Pastorālie norādījumi attiecībā uz Marijas kultu)
67. Šo katolisko doktrīnu svētais Koncils izklāsta ar skaidru nodomu. Vienlaikus
tas visus Baznīcas bērnus mudina pašaizliedzīgi veicināt Vissvētākās Jaunavas
kultu, īpaši liturģisko, augstu vērtēt viņas godināšanas veidus un tradīcijas,
kuras Baznīcas maģistērijs gadsimtu gaitā ir ieteicis, kā arī dievbijīgi ievērot
to, kas agrāk ticis noteikts attiecībā uz Kristus, Vissvētākās Jaunavas un svēto
attēlu godināšanu.[193]
Savukārt teologus un Dieva Vārda sludinātājus Koncils dedzīgi aicina savos
spriedumos, kas attiecas uz Dievmātes īpašo cieņu, vienlīdz uzmanīgi atturēties
gan no ikviena neatbilstoša pārspīlējuma, gan no pārmērīgas gara šaurības.[194]
Lai viņi Maģistērija vadībā, studējot Svētos Rakstus, Baznīcas tēvu un doktoru
darbus, kā arī Baznīcas liturģiju, pareizi izgaismo Vissvētākās Jaunavas nozīmi
un privilēģijas, kas vienmēr ir saistītas ar Kristu – jebkuras patiesības,
svētuma un dievbijības avotu. Gan vārdos, gan darbos viņiem rūpīgi jāizvairās no
visa, kas varētu maldināt mūsu šķirtos brāļus vai jebkuru citu cilvēku attiecībā
uz Baznīcas patieso doktrīnu. Bet ticīgajiem jāatceras, ka īsta godināšana
nozīmē nevis neauglīgu un pārejošu sentimentalitāti vai tukšu lētticību, bet
sakņojas patiesā ticībā, kas mums palīdz atzīt īpašo cieņu, kas piemīt Dieva
Dzemdētājai, un mūs mudina mīlēt savu Māti ar bērna mīlestību, kā arī
līdzināties viņai tikumos.
V. Marija – drošas cerības un mierinājuma zīme svētceļojošajai Dieva tautai
(Marija – cerības zīme)
68. Tieši tāpat kā Debesīs, kur Jēzus Māte, jau tagad pagodināta ar miesu un
dvēseli, ir tās Baznīcas attēls un sākums, kurai jārod piepildījums nākamajā
mūžībā, tāpat šeit, virs zemes, tā mirdz svētceļojošajai Dieva tautai kā drošas
cerības un mierinājuma zīme līdz pat Kunga atnākšanas dienai (sal. 2 Pēt 3, 10).
(Marija un kristiešu vienotība)
69. Svētais Koncils rod lielu prieku un mierinājumu tajā, ka arī starp
šķirtajiem brāļiem netrūkst tādu, kas Kunga un Pestītāja Mātei izrāda pienācīgu
godu, īpaši starp Austrumu kristiešiem, kuri pievēršas Dievmātes, mūžam
Jaunavas, kultam ar dedzīgu aizrautību un dievbijīgu sirdi.[195]
Visu to cilvēku neatlaidīgajām lūgšanām, kuri tic Kristum, jāpaceļas pie Dieva
Mātes un cilvēku Mātes, lai viņa, kas ar savām lūgšanām atbalstījusi Baznīcu tās
pirmsākumos, arī tagad, Debesīs paaugstināta pār visiem svētlaimīgajiem un
eņģeļiem, visu svēto sadraudzībā aizlūdz savu Dēlu, līdz visas tautu saimes –
gan tās, kuras rotā kristieša vārds, gan tās, kas vēl nepazīst savu Pestītāju, –
mierā un saticībā tiks laimīgi sapulcinātas vienā Dieva tautā Vissvētās un
nedalāmās Trīsvienības
godam.
Visu šajā dogmatiskajā konstitūcijā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās
detaļās ir apstiprinājuši tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs
vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un
nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.
Romā, pie svētā Pētera, 1964. gada 21. novembrī.
Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps
(Koncila tēvu paraksti)
[1] Sal. sv. Kipriāns, Epist. 64, 4: PL 3, 1017; CSEL (Hartel)
III B, 720. lpp.; sv. Hilarijs no Puatjē, In Mt. 23, 6: PL 9, 1047.; sv. Augustīns,
passim; sv. Kirils no Aleksandrijas , Glaph. in Gen. 2, 10:
PG 69, 110 A.
[2] Sv. Grēgorijs Lielais , Hom. in Evang. 19, 1: PL 76, 1154 B.;
sal. sv. Augustīns, Serm. 341, 9, 11: PL 39, 1499 s.; sv. Jānis Damaskietis ,
Adv. Iconocl. 11: PG 6, 1357.
[3] Sal. sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 24, 1: PG 7, 966 B; Harvey
2, 131; Sagnard, Sources Chrétiennes, 398. lpp.
[4] Sv. Kipriāns, De Orat. Dom., 23; PL 4, 553; CSEL
(Hartel), III A, 285. lpp.; sv. Augustīns, Serm. 71, 20, 33:
PL 38, 463 u. s.; sv. Jānis Damaskietis, Adv. Iconocl., 12:
PG 96, 1358 D.
[5] Sal. Origens, In Mt. 16, 21: PG 13, 1443 C; Tertulliāns,
Adv. Marc. 3, 7: PL 2, 357 C; CSEL 47, 3, 386. lpp.; attiecībā uz
liturģiskajiem dokumentiem skat. Sacramentarium Gregorianum:
PL 78, 160 B.; vai Möhlberg, Liber Sacramentorum Romanae Ecclesiae,
Roma, 1960, 111. lpp., XC: “Sapulcinādams svētos, Dievs, Tu cel sev mūžīgo
mājokli.” Himna Urbs Ierusalem beata mūku breviārā un
Coelestis urbs Ierusalem Romas breviārā.
[6] Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, III, q. 62, a. 5,
ad 1.
[7] Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis (1943. g. 29. jūnijs):
AAS 35 (1943), 208. lpp.
[8] Sal. Leons XIII, Enc. Divinum illud (1897. g. 9. maijs): ASS 29
(1896–1897), 650. lpp.; Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, l. c.,
219.–220. lpp.: DS 2288 (3808); sv. Augustīns, Serm. 268, 2:
PL 38, 1232, u. c.; sv. Jānis Hrīsostoms, In Eph., hom. 9, 3:
PG 62, 72; Didims no Aleksandrijas, Trin. 2, 1: PG 39, 449 u. s.; sv. Akvīnas Toms,
In Col. 1, 18, lect. 5: Marietti, II, Nr. 46: “Kā vienu miesu veido dvēseles
vienotība, tā Baznīcu – Gara vienotība.”
[9] Sal. Leons XIII, Enc. Sapientiae christianae (1890. g.
10. janvāris): ASS 22 (1889–1890), 392. lpp.; Leons XIII, Enc. Satis cognitum
(1896. g. 29. jūnijs): ASS 28 (1895–1896), 710. un 724. u. s. lpp.; Pijs XII,
Enc. Mystici Corporis, l. c., 199.–200. lpp.
[10] Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, l. c., 221. lpp. u. s.; Pijs XII,
Enc. Humani generis (1950. g. 12. augusts): AAS 42 (1950), 571. lpp.
[11] Sal. Leons XII, Enc. Satis cognitum, l. c., 713. lpp.
[12] Sal. Symbolum Apostolicum: Denz. 6–9 (10–13); Symbolum
Nicaenum-Constantinopolitanum: Denz. 86 (150); sal. Professio fidei
Tridentina: Denz. 994 un 999 (1862 un 1868).
[13] Formulējums “svētā, katoliskā, apustuliskā Romas Baznīca” atrodams
Professio fidei Tridentina, l. c., un Vatikāna I koncila Dogm. konst. Dei
Filius: Denz. 1872 (3001).
[14] Sv. Augustīns, De civitate Dei, XVIII, 51, 2: PL 41, 614.
[15] Sal. sv. Kipriāns, Epist. 69, 6: PL 3,1142; CSEL (Hartel) 3 B,
754. lpp.: “ inseparabile unitatis sacramentum”.
[16] Sal. Pijs XII, Uzruna Magnificate Dominum 1954. g. 2. novembrī:
AAS 46 (1954), 669. lpp.; Pijs XII, Enc. Mediator Dei, 1947. g.
20. novembris: AAS 39 (1947), 555. lpp.
[17] Sal. Pijs XI, Enc. Miserentissimus Redemptor, 1928. g. 8. maijs:
AAS 20 (1928), 171. lpp. u. s.; Pijs XII, Uzruna Vous nous avez 1956. g.
22. septembrī: AAS 48 (1956), 714. lpp.
[18] Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, III, q. 63, a. 2.
[19] Sal. sv. Kirils no Jeruzalemes, Catech. 17, De Spiritu
Sancto, II, 35–37: PG 33, 1089–1012; Nikolajs Kabasilass, De vita in
Christo, III grām., De utilitate chrismatis: PG 150, 569–580; sv. Akvīnas Toms,
Summa theologiae, III, q. 65, a. 3 un q. 72, a. 1 un 5.
[20] Sal. Pijs XII, Enc. Mediator Dei, 1947. g. 20. novembris: AAS 39
(1947), īpaši 555. lpp. u. s.
[21]
1 Kor 7, 7: “Katram ir sava īpaša dāvana ( idion charisma) no
Dieva: vienam tāda, otram citāda”; sal. sv. Augustīns, De Dono Persev.,
14, 37: PL 45, 1015 u. s.: “Ne tik daudz atturība ir Dieva dāvana, cik pašu
laulāto šķīstība.”
[22] Sal. sv. Augustīns, De Praed. Sanct. 14, 27: PL 44, 980.
[23] Sal. sv. Jānis Hrīsostoms, In Io., hom. 65, 1: PG 59, 361.
[24] Sal. sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 16, 6; III, 22, 1–3:
PG 7, 925 C-926 A un 955 C-958 A; Harvey 2, 87 u. s. un 120–123; Sagnard,
Sources Chrétiennes, 290.–292., 372. lpp. u. s.
[25] Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Ad Rom, Praef.: Funk, I, 252.
[26] Sal. sv. Augustīns, Bapt. c. Donat. V, 28, 39:
PL 43, 197: “Ir pilnīgi skaidrs, ka, sakot “Baznīcā” un “ārpus Baznīcas”, ar to
jāsaprot sirdī, bet ne miesā.” Sal. turpat, III, 19, 26:
152. kol.; V, 18, 24: 189. kol.; sv. Augustīns, In. Io., tr. 61, 2:
PL 35, 1800, un daudzviet citur.
[27] Sal. Lk 12, 48: “No katra, kam daudz dots, daudz arī prasīs.” Sal.
arī Mt 5, 19–20; 7, 21–22; 25, 41–46; Jk 2, 14.
[28] Sal. Leons XIII, Ap. vēst. Praeclara gratulationis, 1894. g.
20. jūnijs: ASS 26 (1893–1894) 707. lpp.
[29] Sal. Leons XIII, Enc. Satis cognitum, 1896. g. 29. jūnijs: ASS 28
(1895–1896), 738. lpp.; Leons XIII, Enc. Caritatis studium, 1898. g.
25. jūlijs: ASS 31 (1898–1899), 11. lpp.; Pijs XII, Radiovēstījums Nell’alba
1941. g. 24. decembrī: AAS 34 (1942), 21. lpp.
[30] Sal. Pijs XI, Enc. Rerum Orientalium, 1928. g. 8. septembris: AAS 20
(1928), 287. lpp.; Pijs XII, Enc. Orientalis Ecclesiae, 1944. g.
9. aprīlis: AAS 36 (1944), 137. lpp.
[31] Sal. Svētā Ofīcija sv. kongregācija, Instrukcija, 1949. g. 20. decembris:
AAS 42 (1950), 142. lpp.
[32] Sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, III, q. 8, a. 3, ad 1.
[33] Sal. Svētā Ofīcija sv. kongregācija, Vēstule Bostonas arhibīskapam:
Denz. 3869–3872.
[34] Sal. Eusebijs no Cēzarejas, Praeparatio Evangelica, 1, 1: PG 21,
28 AB.
[35] Sal. Benedikts XV, Ap. vēst. Maximum illud: AAS 11 (1919),
440. lpp., īpaši 451. lpp. u. s.; Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae: AAS 18
(1926), 68.–69. lpp.; Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 21. aprīlis:
AAS 49 (1957), 236.–237. lpp.
[36] Sal. Didahe, 14: Funk, I, 32. lpp.; sv. Justīns, Dial. 41:
PG 6, 564; sv. Irenejs, Adversus haereses, IV, 17, 5: PG 7, 1023; Harvey, 2,
īpaši 199. lpp. u. s.; Tridentas koncils, 22. ses., 1. nod.: DS 939 (1742).
[37] Sal. Vatikāna I koncils, 4. ses., Dogm. konst. Pastor aeternus:
Denz. 1821 (3050 u. s.).
[38] Sal. Florences koncils, Decretum pro Graecis: Denz. 694 (1307), un Vatikāna I koncils,
Dogm. konst. Pastor aeternus: Denz. 1826 (3059).
[39] Sal. “ Liber sacramentorum S. Gregorii”, Praef. innatali
S. Matthiae et S. Thomae: PL 78, 51 un 152; sal. Codex Vaticanus latinus,
3548, f. 18; sv. Hilarijs no Puatjē, In Ps. 67, 10: pl 9, 450; CSEL 22,
286. lpp.; sv. Hieronims, Adv. Iovin. 1, 26: PL 23, 247 A; sv. Augustīns,
In Ps. 86, 4: PL 37, 1103; sv. Gregors Lielais, Mor. in
Iob XXVIII, V: PL 76, 455–456; Primāzijs, Comm. in Apoc. V: PL 68,
924 BC; Pashāzijs Radberts, In Mt., L. VIII, 16. nod.: PL 120, 561 C;
sal. Leons XIII, Vēst. Et sane, 1888. g. 17. decembris: ASS 21 (1888),
321. lpp.
[40] Sal. Apd 6, 2–6; Apd 11, 30; Apd 13, 1; 14, 23; Apd 20, 17;
1 Tes 5, 12–13; Flp 1, 1; Kol 4, 11 u. c.
[41] Sal. Apd 20, 25–27; 2 Tim 4, 6 u. s.; sal. arī 1 Tim 5, 22;
2 Tim 2, 2; Tit 1, 5; sv. Klēments no Romas, Ad Cor. 44,
3: Funk, I, 156. lpp.
[42] Sv. Klēments no Romas, Ad Cor. 44, 2: Funk, I, 154. lpp. u. s.
[43] Sal. Tertulliāns, Praescr. Haer. 32: PL 2, 52 u. s.; sv. Ignātijs no Antiohijas,
dažādās vietās.
[44] Sal. Tertulliāns, Praescr. Haer. 32: PL 2, 53.
[45] Sal. sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 3, 1: PG 7, 848 A; Harvey,
2, 8; Sagnard, 100. lpp. u. s.: “manifestatam”.
[46] Sal. sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 2, 2: PG 7, 847; Harvey,
2, 7; Sagnard, 100. lpp.: “custoditur”; sal. arī turpat, IV, 26, 2:
1053. kol.; Harvey, 2, 236, kā arī IV, 33, 8: 1077. kol.; Harvey, 2, 262.
[47] Sv. Ignātijs no Antiohijas, Philad., Praef.: Funk, I, 264. lpp.
[48] Sv. Ignātijs no Antiohijas, Philad., 1, 1; Magn. 6, 1:
Funk, I, 264. un 234. lpp.
[49] Sv. Klēments no Romas, Ad Cor., 42, 3–4; 44, 3–4; 57, 1–2:
Funk, I, 152, 156, 171 u. s.; sv. Ignātijs no Antiohijas, Philad. 2;
Smyrn. 8; Magn. 3; Trall. 7: Funk, I, 265., 282., 232.,
246. u. c. lpp.; sv. Justīns, Apol. I, 65: PG 6, 428; sv. Kipriāns,
Epist., dažādās vietās.
[50] Sal. Leons XIII, Enc. Satis cognitum, 1896. g. 29. jūnijs: ASS 28
(1895–1896), 732. lpp.
[51] Sal. Tridentas koncils, 23. ses., Dekr. De sacr. Ordinis, 4. nod.:
Denz. 960 (1768); Vatikāna I koncils, 4. ses., Dogm. konst. Pastor
aeternus, 3. nod.: Denz. 1828 (3061); Pijs XII, Enc. Mystici Corporis,
1943. g. 29. jūnijs: AAS 35 (1943), 209. un 212. lpp.; KTK (1917), 329. kan.
§ 1.
[52] Sal. Leons XIII, Vēst. Et sane, 1888. g. 17. decembris: ASS 21
(1888), 321. lpp.
[53] Sal. Sv. Leons Lielais, Serm. 5, 3: PL 54, 154.
[54] Tridentas koncils, 23. ses., 3. nod. citēti vārdi no 2 Tim 1, 6–7,
lai pamatotu to, ka Ordinācija ir patiess sakraments: Denz. 959 (1766).
[55]
Traditio Apostolica, 3: Botte, Sources Chrétiennes,
27.–30. lpp.: “Bīskapam tiek piešķirts “priesterības primāts”.” Sal.
Sacramentarium Leonianum: Möhlberg, Sacramentarium Veronense, Roma,
1955, 119. lpp.: “Augstākās priesterības kalpojumam (..) piepildi savus
priesterus ar Tava noslēpuma pilnību.”Möhlberg, Liber Sacramentorum Romanae
Ecclesiae, Roma, 1960, 121.–122. lpp.: “Dāvā viņiem, Kungs, bīskapu
katedru, lai viņi vada Tavu Baznīcu un visu tautu.” Sal. PL 78, 224.
[56] Sal. Traditio Apostolica, 2; Botte, 27. lpp.
[57] Tridentas koncils, 23. ses., 4. nod.: “Ordinācijas sakraments apzīmogo ar
neizdzēšamu zīmogu.” Denz. 960 (1767); sal. Jānis XXIII, Uzruna Iubilate Deo
1960. g. 8. maijā: AAS 52 (1960), 466. lpp. Pāvils VI, Hom. Sv. Pētera bazilikā
1963. g. 20. oktobrī: AAS 55 (1963), 1014. lpp.
[58] Sv. Kipriāns, Epist. 63, 14: PL 4, 386; Hartel, III B,
713. lpp.: “Priesteris patiešām darbojas Kristus vietā.” Sv. Jānis Hrīsostoms,
In 2 Tim., Hom. 2, 4: PG 62, 612: “Priesteris ir Kristus simbols.” Sv. Ambrozijs,
In Ps. 38, 25–26: PL 14, 1051–1052; CSEL 64, 203–204; Ambroziasters,
In 1 Tim. 5, 19: PL 17, 479 C, un In Eph. 4, 11–12: kol. 387 C; Teodors no Mopsuestijas,
Hom. Catech. XV, 21 un 24: Tonneau, 497. un 503. lpp.; Hēsihijs no jeruzalemes,
In Lev., L. 2, 9, 23: PG 93, 894 B.
[59] Sal. Eusebijs, Hist. Eccl., V, 24, 10: GCS II, 1, 495. lpp.; Bardy,
Sources Chrétiennes, II, 69. lpp.; Dionīsijs, citēts pie Eusebija,
turpat, VII, 5, 2: GCS II, 2, 638. lpp. u. s.; Bardy, II, 168. lpp. u. s.
[60] Par senajiem konciliem skat. Eusebijs, Hist. Eccl., V, 23–24:
GCS II, 1, 488. lpp. u. s.; Bardy, II, 66. lpp. u. s. un citur; Nīkajas koncils,
5. kan.: Conc. Oec. Decr., 7. lpp.
[61] Sal. Tertulliāns, De Ieiunio, 13: PL 2, 972 B; CSEL 20, 292. lpp.,
13.–16. rinda.
[62] Sal.sv. Kipriāns, Epist. 56, 3; Hartel, III B, 650. lpp.;
Bayard, 154. lpp.
[63] Sal. Dzinelli, Oficiālais ziņojums Vatikāna I koncilā: Mansi 52, 1109 C.
[64] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. De Ecclesia Christi
2. projekts, 4. nod.: Mansi 53, 310; sal. Kloitgens, Ziņojums par laboto
projektu: Mansi 53, 321 B-322 B, un Dzinelli ziņojums: Mansi 52, 1110 A; skat.
arī sv. Leons Lielais, Serm. 4, 3: PL 54, 151 A.
[65] Sal. KTK (1917), 222. un 227. kan.
[66] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Pastor aeternus:
Denz. 1821 (3050 u. s.).
[67] Sal. sv. Kipriāns, Epist., 66, 8: Hartel III, 2, 733. lpp.:
“Bīskaps Baznīcā un Baznīca bīskapā.”
[68] Sal. sv. Kipriāns, Epist. 55, 24: Hartel, 642. lpp., 13. rinda:
“Viena Baznīca visā pasaulē ir sadalīta daudzos locekļos.” Epist. 36, 4:
Hartel, 575. lpp., 20.–21. rinda.
[69] Sal. Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 21. aprīlis: AAS 49
(1957), 237. lpp.
[70] Sal. sv. Hilarijs no Puatjē, In Ps. 14, 3: PL 9, 206; CSEL 22,
86. lpp.; sv. Grēgorijs Lielais, Moral. IV, 7, 12: PL 75, 643 C; Pseidobasilijs,
In Is. 15, 296: PG 30, 637 C.
[71] Sv. Celestīns, Epist. 18, 1–2, Efesas koncilam: PL 50, 505 AB; Schwartz,
Acta Conc. Oec. I, 1, 1, 22. lpp.; sal. Benedikts XV, Ap. vēst.
Maximum illud: AAS 11 (1919), 440. lpp.; Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae,
1926. g. 28. februāris: AAS 18 (1926), 69. lpp.; Pijs XII, Enc. Fidei donum,
l. c.
[72] Leons XIII, Enc. Grande munus, 1880. g. 30. septembris: ASS 13
(1880), 145. lpp.; sal. KTK (1917), 1327. kan.; 1350. kan. § 2.
[73] Par patriarhālo Baznīcu tiesībām skat. Nīkajas koncils, 6. kan. (par
Aleksandriju un Antiohiju) un 7. kan. (par Jeruzalemi): Conc. Oec. Decr.,
8. lpp.; Laterāna IV koncils (1215), V konst. De dignitate Patriarcharum:
turpat, 212. lpp.; Ferrāras-Florences koncils: turpat, 504. lpp.
[74] Sal. Cod. Iuris Can. pro Eccl. Orient., 216.–314. kan. par
patriarhiem; 324.–339. kan. par augstākajiem arhibīskapiem; 362.–391. kan. par
citiem augstiem amatiem, īpaši 238. kan. § 3; 216., 240., 251., 255. kan. par
bīskapiem, kurus ieceļ patriarhi.
[75] Sal. Tridentas koncils, Dekr . De reform., 5. ses., 2. nod., 9. un
24. ses., 4. kan.: Conc. Oec. Decr., 645. un 739. lpp.
[76] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius: Denz. 1712
(3011); sal. De Eccl. I shēmai pievienotā piezīme (pēc sv. Roberta
Bellarmīna): Mansi 51, 579 C; skat. arī Konst. De Ecclesia Christi
II labotais projekts ar Kloitgena komentāriem: Mansi 53, 313 AB; Pijs IX, Vēst. Tuas
libenter: Denz. 1683 (2879).
[77] Sal . KTK (1917), 1322.–1323. kan.
[78] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Pastor aeternus: Denz. 1839
(3074).
[79] Sal. Gasera skaidrojums Vatikāna I koncilā: Mansi 52, 1213 AC.
[80] Sal. turpat: 1214 A.
[81] Sal. turpat: 1215 CD, 1216–1217 A.
[83] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Pastor aeternus, 4:
Denz. 1836 (3070).
[84] Bīskapu konsekrācijas lūgšana bizantiešu ritā: Euchologion to mega,
Roma, 1873, 139. lpp.
[85] Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Smyrn. 8, 1: Funk, I,
282. lpp.
[86] Sal. Apd 8, 1; 14, 22–23; 20, 17 u. c.
[87]
Oratio mozarabica: PL 96, 759 B.
[88] Sv. Ignātijs no Antiohijas, Smyrn. 8, 1: Funk, I, 282. lpp.
[89] Sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, III, q. 73, a. 3.
[90] Sal. sv. Augustīns, C. Faustum, 12, 20: PL 42, 265; Serm.
57, 7: PL 38, 389 u. c.
[91] Sv. Leons Lielais, Serm. 63, 7: PL 54, 357 c.
[92] Sal. Hipolits, Traditio Apostolica, 2–3: Botte, 26.–30. lpp.
[93] Sal. teksts Examen bīskapu konsekrācijas sākumā un lūgšana
bīskapu konsekrācijas Mises noslēgumā pēc Te Deum.
[94] Benedikts XIV, Breve Romana Ecclesia, 1752. g. 5. oktobris,
§ 1: Bullarium Benedicti XIV, 4. sēj. Roma, 1758, 21: “Bīskaps ir Kristus
attēls un izpilda Viņa kalpojumu.” Pijs XII, Enc. Mystici Corporis,
l. c., 211. lpp.: “Ikviens no viņiem gana tam uzticēto ganāmpulku un to vada
Kristus vārdā.”
[95] Sal. Leons XIII, Enc. Satis cognitum, 1896. g. 29. jūnijs: ASS 28
(1895–1896), 732. lpp.; Leons XIII, Vēst. Officio sanctissimo,
1887. g. 22. decembris: ASS 20 (1887), 264. lpp.; Pijs IX, Apustuliskā vēstule
Vācijas bīskapiem, 1875. g. 12. marts, un uzruna Konsistorijā 1875. g.
15. martā: Denz. 3112–3117, tikai jaunajā izdevumā.
[96] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Pastor aeternus,
3: Denz. 1828 (3061); sal. Dzinelli ziņojums: Mansi 52, 1114 D.
[97] Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Ad Ephes. 5, 1: Funk, I,
216. lpp.
[98] Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Ad Ephes. 6, 1: Funk, I,
218. lpp.
[99] Sal. Tridentas koncils, 23. ses., De sacr. Ordinis, 2. nod.:
Denz. 958 (1765); 6. kan.: Denz. 966 (1776).
[100] Sal. Innocentijs I, Epist. ad Decentium: PL 20, 554 A; Mansi 3, 1029;
Denz. 98 (215): “Presbyteri, licet secundi sint sacerdotes, pontificatus
tamen apicem non habent.” Sv. Kipriāns, Epist. 61, 3: Hartel,
696. lpp.
[101] Sal. Tridentas koncils, l. c.: Denz. 956a–968 (1763–1778); īpaši sal.
7. kan.: Denz. 967 (1777); Pijs XII, Ap. konst. Sacramentum Ordinis:
Denz. 2301 (3857–3861).
[102] Sal. Innocentijs I, l. c.; sv. Grēgorijs no Nazianzas, Apol. II,
22: PG 35, 432 B; Pseidodionīsijs, Eccl. Hier., 1, 2: PG 3, 372 D.
[103] Sal. Tridentas koncils, 22. ses.: Denz. 940 (DS 1743); Pijs XII, Enc. Mediator
Dei, 1947. g. 20. novembris: AAS 39 (1947), 553. lpp.; Denz. 2300 (3850).
[105] Sal. Pijs XII, Enc. Mediator Dei, l. c., 67. piez.
[106] Sal. sv. Kipriāns, Epist. 11, 3: PL 4, 242 B; Hartel, II, 2,
497. lpp.
[107] Sal. Pontificale romanum, “ De Ordinatione Presbyterorum, in
impositione vestimentorum” (ieģērbšanas laikā).
[108] Sal. Pontificale romanum, “ De Ordinatione Presbyterorum, in
praefatione” (prefācijā).
[109] Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Philad. 4: Funk, I, 266. lpp.; sv. Kornēlijs I,
pie sv. Kipriāna, Epist. 48, 2: Hartel, III, 2, 610. lpp.
[110]
Constitutiones Ecclesiae Aegyptiacae, III, 2: Funk, Didascalia,
II, 103. lpp.; Statuta Ecclesiae Antiquae, 37–41: Mansi 3, 954.
[111] Sv. Polikarps, Ad Phil. 5, 2: Funk, I, 300. lpp.: par Kristu ir
teikts, ka Viņš “ir kļuvis par kalpu ( diaconus) visiem”; sal. Didahe,
15, 1: turpat, 32. lpp.; sv. Ignātijs no Antiohijas, Trall. 2, 3:
turpat, 242. lpp.; Constitutiones Apostolorum, 8, 28, 4: Funk,
Didascalia, I, 530. lpp.
[112] Sv. Augustīns, Serm. 340, 1: PL 38, 1483.
[113] Sal. Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno, 1931. g. 15. maijs: AAS 23
(1931), 221. lpp. u. s.; Pijs XII, Uzruna De quelle consolation 1951. g.
14. oktobrī: AAS 43 (1951), 790. lpp. u. s.
[114] Sal. Pijs XII, Uzruna Six ans se sont écoulés 1957. g. 5. oktobrī:
AAS 49 (1957), 927. lpp.
[115]
Missale romanum, Kristus, visas pasaules Karaļa, svētku prefācija.
[116] Sal. Leons XIII, Enc. Immortale Dei, 1885. g. 1. novembris: ASS 18
(1885), 166. u. s. lpp.; Tas pats, Enc. Sapientiae christianae, 1890. g.
10. janvāris: ASS 22 (1889–1890), 397. lpp. u. s.; Pijs XII, Uzruna Alla
vostra filiale 1958. g. 23. martā: AAS 50 (1958), 220. lpp.: “Valsts
likumīgā laicīgā būtība.”
[117] Sal. KTK (1917), 682. kan.
[118] Sal. Pijs XII, Uzruna De quelle consolation, l. c., 789. lpp.:
“Izšķirošās cīņās veiksmīgākie risinājumi nāk galvenokārt no pirmajām līnijām.” Tas pats,
Uzruna L’importance de la presse catholique 1950. g. 17. februārī: AAS 42
(1950), 256. lpp.
[119] Sal. 1 Tes 5, 19 un 1 Jņ 4, 1.
[120]
Vēstule Diognētam, 6: Funk, I, 400. lpp.; sal. sv. Jānis Hrīsostoms,
In Mt., Hom. 46 (47), 2: PG 58, 478, par ieraugu mīklā.
[121]
Missale romanum, Gloria in excelsis; sal. Lk 1, 35; Mk 1, 24;
Lk 4, 34; Jņ 6, 69 (ὁ ἅγιος τοῦ Θεοῦ); Apd 3, 14;
4, 27. 30; Ebr 7, 26; 1 Jņ 2, 20; Atkl 3, 7.
[122] Sal. Origens, Rom 7, 7 komentārs: PG 14, 1122 B; Pseidomakarijs,
De Oratione, 11: PG 34, 861 AB; sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae,
II-II, q. 184, a. 3.
[123] Sal. sv. Augustīns, Retract. II, 18: PL 32, 637 u. s.; Pijs XII, Enc.
Mystici Corporis, 1943. g. 29. jūnijs: AAS 35 (1943), 225. lpp.
[124] Sal. Pijs XI, Enc. Rerum omnium, 1923. g. 26. janvāris: AAS 15
(1923), 50., 59.–60. lpp.; Tas pats, Enc. Casti connubii, 1930. g.
31. decembris: AAS 22 (1930), 548. lpp.; Pijs XII, Ap. konst. Provida Mater,
1947. g. 2. februāris: AAS 39 (1947), 117. lpp.; Tas pats, Uzruna Annus
sacer 1950. g. 8. decembrī: AAS 43 (1951), 27.–28. lpp.; Tas pats, Uzruna
Nel darvi 1956. g. 1. jūlijā: AAS 48 (1956), 574. lpp. u. s.
[125] Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, II-II, q. 184, a. 5 un
6; De perf. vitae spir., 18. nod.; Origens, In Is., Hom. 6, 1:
PG 13, 239.
[126] Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Magn., 13, 1: Funk, I,
241. lpp.
[127] Sal. sv. Pijs X, Ap. pamud. Haerent animo, 1908. g.
4. augusts: ASS 41 (1908), 560. lpp.; KTK (1917), 124. kan.; Pijs XI, Enc. Ad
catholici sacerdotii, 1935. g. 20. decembris: AAS 28 (1936), 22. lpp.
[128] Sal. Pontificale romanum, De Ordinatione Presbyterorum, ievada
uzrunā.
[129] Sal. sv. Ignātijs no Antiohijas, Trall., 2, 3: Funk, I,
244. lpp.
[130] Sal. Pijs XII, Uzruna Sous la maternelle protection 1957. g.
9. decembrī: AAS 50 (1958), 36. lpp.
[131] Sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii, 1930. g. 31. decembris: AAS 22
(1930), 548. lpp. u. s.; sv. Jānis Hrīsostoms, In Eph., Hom.
20, 2: PG 62, 136 u. s.
[132] Sal. sv. Augustīns, Enchir., 121, 32: PL 40, 288; sv. Akvīnas Toms,
Summa theologiae, II-II, q. 184, a. 1; Pijs XII, Ap. pamud. Menti
nostrae, 1950. g. 23. septembris: AAS 42 (1950), 660. lpp.
[133] Par padomiem vispār skat. Origens, Comm. Rom., X, 14:
PG 14, 1275 B; sv. Augustīns, De S. Virginitate, 15, 15: PL 40, 403; sv. Akvīnas Toms,
Summa theologiae, I-II, q. 100, a. 2 C (nobeigumā); II-II, q. 44, a. 4,
ad 3.
[134] Par svētās jaunavības augsto cieņu skat. Tertulliāns,
Exhort. Cast., 10: PL 2, 925 C; sv. Kipriāns, Hab. Virg., 3 un
22: PL 4, 443 B un 461 A u. s.; sv. Atanasijs, De Virg.:
PG 28, 252 u. s.; sv. Jānis Hrīsostoms, De Virg.:
PG 48, 533 u. s.
[135] Par garīgo nabadzību skat. Mt 5, 3 un 19, 21; Mk 10, 21;
Lk 18, 22; par paklausību, kuras paraugs ir Kristus,
skat. Jņ 4, 34 un 6, 38; Flp 2, 8–10; Ebr 10, 5–7. Baznīcas
tēvi un ordeņu dibinātāji par šo tēmu ir
rakstījuši ļoti daudz.
[136] Par auglīgu dzīvi saskaņā ar evaņģēliskajiem padomiem, kas nav visiem
obligāti, skat. sv. Jānis Hrīsostoms, In Mt., Hom. 7, 7:
PG 57, 81 u. s.; sv. Ambrozijs, De Viduis, 4, 23: PL 16, 241 u. s.
[137] Sal. Rosveids, Vitae Patrum, Antwerpiae, 1628; Apophthegmata
Patrum: PG 65; Palladijs, Historia Lausiaca: PG 34, 995 u. s.:
C. Butler, Cambridge, 1898 (1904); Pijs XI, Ap. konst. Umbratilem,
1924. g. 8. jūlijs: AAS 16 (1924), 386.–387. lpp.; Pijs XII, Uzruna Nous
sommes heureux 1958. g. 11. aprīlī: AAS 50 (1958), 283. lpp.
[138] Sal. Pāvils VI, Uzruna Magno gaudio 1964. g. 23. maijā: AAS 56
(1964), 566. lpp.
[139] Sal. KTK (1917), 487. un 488. (4) kan.; Pijs XII, Uzruna Annus sacer
1950. g. 8. decembrī: AAS 43 (1951), 27. lpp.; Pijs XII, Ap. konst. Provida
Mater, 1947. g. 2. februāris: AAS 39 (1947), 120. lpp. u. s.
[140] Sal. Pāvils VI, l. c., 567. lpp.
[141] Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, II-II, q. 184, a. 3, un
q. 188, a. 2; sv. Bonaventūra, Opusc., XI, Apologia Pauperum,
3. nod., 3: Opera, Quaracchi, t. 8, 1898, 245a. lpp.
[142] Sal. Vatikāna I koncils, Projekts De Ecclesia Christi, XV nod.
un 48. piez.: Mansi 51, 549. u. s. lpp. un 619. u. s. lpp.; Leons XIII, Vēst. Au
milieu des consolations, 1900. g. 23. decembris: ASS 33 (1900–1901),
361. lpp.; Pijs XII, Ap. konst. Provida Mater, l. c., 114. u. s. lpp.
[143] Sal. Leons XIII, Konst. Romanos Pontifices, 1881. g. 8. maijs: ASS 13
(1880–1881), 483. lpp.; Pijs XII, Uzruna Annus sacer 1950. g.
8. decembrī: AAS 43 (1951), 28. lpp. u. s.
[144] Sal. Pijs XII, Uzruna Annus sacer, l. c., 28. lpp.; Pijs XII,
Ap. konst. Sedes Sapientiae, 1956. g. 31. maijs: AAS 48 (1956),
355. lpp.; Pāvils VI, Uzruna Magno gaudio 1964. g. 23. maijā:
AAS 56 (1964), 570.–571. lpp.
[145] Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, 1943. g. 29. jūnijs:
AAS 35 (1943), 214. lpp. u. s.
[146] Sal. Pijs XII, Uzruna Annus sacer, l. c., 30. lpp.; Tas pats, Uzruna
Sous la maternelle protection 1957. g. 9. decembrī: AAS 50 (1958), 39. lpp. u. s.
[147] Florences koncils, Decretum pro Graecis: Denz. 693 (1305).
[148] Līdzās senākiem dokumentiem, sākot ar Aleksandra IV pontifikāta laiku
(1258. g. 27. sept.), pret jebkādiem garu izsaukšanas veidiem, sal. Svētā
Ofīcija sv. kongregācijas enc. De magnetismi abusu, 1856. g. 4. augusts:
ASS (1865), 177.–178. lpp., Denz.1653–1654 (DS 2823–2825); Svētā Ofīcija sv.
kongregācijas atbilde 1917. g. 24. aprīlī: AAS 9 (1917), 268. lpp., Denz. 2182
(DS 3642).
[149] Skat. apkopojošu šīs sv. Pāvila mācības izklāstu: Pijs XII, Enc.
Mystici Corporis: AAS 35 (1943), 200. lpp. un citviet.
[150] Sal. arī sv. Augustīns, Enarratio in Ps., 85, 24: PL 37, 1099; sv. Hieronims,
Liber contra Vigilantium, 6: pl 23, 344; sv. Akvīnas Toms, In 4m
Sent., d. 45, q. 3, a. 2; sv. Bonaventūra, In 4m
Sent., d. 45, a. 3, q. 2. u. c.
[151] Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis: AAS 35 (1943), 245. lpp.
[152] Sal. daudzi uzraksti Romas katakombās.
[153] Sal. Gelazijs I, Dekr. De libris recipiendis, 3: PL 59, 160,
Denz. 165 (DS 353).
[154] Sal. sv. Metodijs, Symposion, VII, 3: GCS (Bonwetsch), 74. lpp.
[155] Sal. Benedikts XV, Decretum approbationis virtutum in Causa
beatificationis et canonizationis Servi Dei Ioannis Nepomuceni Neumann:
AAS 14 (1922), 23. lpp.; daudzas Pija XI uzrunas par svētajiem: Inviti
all’eroismo: Discorsi e Radiomessaggi, I–III sēj., Roma, 1941–1942,
daudzviet; Pijs XII, Discorsi e radiomessaggi, X sēj., 1949, 37.–43. lpp.
[156] Pijs XII, Enc. Mediator Dei: AAS 39 (1947), 581. lpp.
[157] Sal. Ebr 13, 7; Sīr 44.–50. nod.; Ebr 11, 3–40; sal.
arī Pijs XII, Enc. Mediator Dei: AAS 39 (1947), 582.–583. lpp.
[158] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, 3. nod.: Denz. 1794
(DS 3013).
[159] Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis: AAS 35 (1943), 216. lpp.
[160] Attiecībā uz pateicību svētajiem sal. E. Diehl, Inscriptiones latinae
christianae veteres, I, Berolini, 1925, nr. 2008, 2382 un citviet.
[161] Tridentas koncils, 25. ses., De invocatione: Denz. 984 (DS 1821).
[162]
Breviarium romanum, Invitatorium in festo Sanctorum Omnium.
[163] Sal., piem., 2 Tes 1, 10.
[165]
Missale romanum, Svētās Mises kanons.
[166] Sal. Nīkajas II koncils, Act. VII: Denz. 302 (DS 600).
[167] Sal. Florences koncils, Decretum pro Graecis: Denz. 693 (DS 1304).
[168] Sal. Tridentas koncils, Dekr. De invocatione, veneratione et reliquiis
Sanctorum et sacris imaginibus: Denz. 984–988 (DS 1821–1824); Dekr. De
Purgatorio: Denz. 983 (DS 1820); Dekr. De iustificatione, 30. kan.:
Denz. 840 (DS 1580).
[169]
Missale romanum, no svēto prefācijas, lietota Francijas diecēzēs.
[170] Sal. sv. Pēteris Kanīzijs, Catechismus Maior seu Summa Doctrinae
christianae, III nod. (F. Streicher), I daļa, Nr. 44, 15.–16. lpp. un
Nr. 49, 100.–101. lpp.
[172]
Symbolum Constantinopolitanum: Mansi 3, 566; sal. Efesas koncils,
turpat, 4, 1130 (kā arī 2, 665 un 4, 1071); Halkēdonas koncils, turpat, 7,
111–116; Konstantinopoles ii koncils, turpat, 9; 375–396.
[173]
Missale romanum, Kanons.
[174] Sv. Augustīns, De S. Virginitate, 6: PL 40, 399.
[175] Sal. Pāvils VI, Uzruna Koncilā 1963. gada 4. decembrī: AAS 56 (1964),
37. lpp.
[176] Sal. sv. Germāns no Konstantinopoles, Hom. in Annunt. Deiparae:
PG 98, 328 A; Tas pats, In Dorm. 2: 357; Anastasijs no Antiohijas,
Serm. 2 de Annunt., 2: PG 89, 1377 AB; Tas pats, Serm. 3, 2: 1388 C; sv. Andrejs no Krētas,
Can. in B. V. Nat., 4: PG 97, 1321 B; Tas pats, In B. V. Nat., 1:
812 A; Tas pats, Hom. in dorm., 1: 1068 C; sv. Sofronijs, Or. 2
in Annunt., 18: PG 87 (3), 3237 BD.
[177] Sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 22, 4: PG 7, 959 A; Harvey, 2, 123.
[178]
Turpat; Harvey, 2, 124.
[179] Sv. Epifanijs, Haer. 78, 18: PG 42, 728 CD–729 AB.
[180] Sv. Hieronims, Epist. 22, 21: PL 22, 408; sal. sv. Augustīns,
Serm. 51, 2, 3,: PL 38, 335; Serm. 232, 2; 1108; sv. Kirils no Jeruzalemes,
Catech. 12, 15: PG 33, 741 AB; sv. Jānis Hrīsostoms, In Ps. 44,
7: PG 55, 193; sv. Jānis Damaskietis, Hom. 2 in dorm. B. M. V., 3:
PG 96, 728.
[181] Sal. Laterāna koncils (649. g.), 3. kan.: Mansi 10, 1151; sv. Leons Lielais,
Epist. ad Flav.: PL 54, 759; Halkēdonas koncils: Mansi 7, 462; sv. Ambrozijs,
De instit. virg.: PL 16, 320.
[182] Sal. Pijs XII, Enc. Mystici Corporis, 1943. g. 29. jūnijs: AAS 35
(1943), 247.–248. lpp.
[183] Sal. Pijs IX, Bulla Ineffabilis, 1854. g. 8. decembris: Acta Pii IX,
1, I, 616. lpp.; Denz. 1641 (DS 2803).
[184] Sal. Pijs XII, Ap. konst. Munificentissimus Deus, 1950. g.
1. novembris: AAS 42 (1950); Denz. 2333 (DS 3903); sal. sv. Jānis Damaskietis,
Enc. in dorm. Dei genitricis, 2. un 3. hom.: PG 96, 721–761, īpaši 728 B
kol.; sv. Germāns no Konstantinopoles, In S. Dei gen. dorm., Serm. 1:
PG 98 (6), 340–348; Serm. 3, 361; sv. Modests no Jeruzalemes, In
dorm. SS. Deiparae: PG 86 (2), 3277–3312.
[185] Sal. Pijs XII, Enc. Ad coeli Reginam, 1954. g. 11. oktobris: AAS 46
(1954) 633.–636. lpp.; Denz. 3913 u. s.; sal. sv. Andrejs no Krētas, Hom. 3
in dorm. SS. Deiparae: PG 97, 1089–1109; sv. Jānis Damaskietis, De
fide orth., IV, 14: PG 94, 1153–1161.
[186] Sal. Kloitgens, De mysterio Verbi incarnati (rediģētais teksts),
IV nod.: Mansi 53, 290; sal. sv. Andrejs no Krētas, In nat. Mariae,
Sermo 4: PG 97, 865 A; sv. Germāns no Konstantinopoles, In
annunt. Deiparae: PG 98, 321 BC; Tas pats, In dorm. Deiparae, III:
PG 98, 361 D; sv. Jānis Damaskietis, In dorm. B. V. Mariae, Hom. 1,
8: PG 96, 712 BC–713 A.
[187] Sal. Leons XIII, Enc. Adiutricem populi, 1895. g. 5. septembris:
ASS 15 (1895–1896), 303. lpp.; sv. Pijs X, Enc. Ad diemillum,
1904. g. 2. februāris: Acta I, 154. lpp.; Denz. 1978a (DS 3370); Pijs XI, Enc. Miserentissimus
Redemptor, 1928. g. 8. maijs: AAS 20 (1928), 178. lpp.; Pijs XII,
Radiouzruna 1946. g. 13. maijā: AAS 38 (1946), 266. lpp.
[188] Sal. sv. Ambrozijs, Epist. 63: PL 16, 1218.
[189] Sal. sv. Ambrozijs, Expos. Lc. II, 7: PL 15, 1555.
[190] Sal. Pseidopēteris Damiāns, Serm., 63: PL 144, 861 AB; Godfrīds no sv. Viktora,
In nat. B. M., Manuskripts, Paris, Mazarine, 1002, fol. 109 r; Gerhohs no Reihersbergas,
De gloria et honore Filii hominis, 10: PL 194, 1105 AB.
[191] Sal. sv. Ambrozijs, Expos. Lc. II, 7 un X, 24–25: PL 15, 1555 un
1810; sv. Augustīns, In Io., Tr. 13, 12: PL 35, 1499; sal. Tas pats,
Serm. 191, 2, 3: PL 38, 1010 u. c.; sal. arī sv. Beda Godājamais, In
Lc. Expos. I, 2. nod.: PL 92, 330; Īzāks no Zvaigznes, Serm. 51:
PL 194, 1863 A.
[192] Sal. Breviarium romanum, antifona “Tavā patvērumā”, Svētlaimīgās
Jaunavas Marijas Mazā ofīcija pirmās vesperes.
[193] Sal. Nīkajas II koncils, 787. g.: Mansi 13, 378–379; Denz. 302
(600–601); Tridentas koncils, 25. ses.: Mansi 33, 171–172.
[194] Sal. Pijs XII, Radiouzruna 1954. g. 24. oktobrī: AAS 46 (1954), 679. lpp.;
Enc. Ad coeli Reginam, 1954. g. 11. oktobris: AAS 46 (1954), 637. lpp.
[195] Sal. Pijs XI, Enc. Ecclesiam Dei, 1923. g. 12. novembris: AAS 15
(1923), 581. lpp.; Pijs XII, Enc. Fulgens corona, 1953. g. 8. septembris:
AAS 45 (1953), 590.–591. lpp.
|