[BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV -
PT - SW - ZH]
PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI
DEKRĒTS PAR BĪSKAPU PASTORĀLAJIEM UZDEVUMIEM BAZNĪCĀ
CHRISTUS DOMINUS
IEVADS
1. Kungs Kristus, dzīvā Dieva Dēls, ir nācis, lai atpestītu savu tautu no
grēkiem[1] un
svētdarītu visus cilvēkus. Kā Viņu bija sūtījis Tēvs, tā arī Viņš sūtīja savus
apustuļus[2];
Viņš tos svētdarīja, dāvājot tiem Svēto Garu, lai arī viņi šeit, virs zemes,
godātu Tēvu un līdzdarbotos cilvēku pestīšanā un lai tādējādi celtu Kristus
Miesu (sal. Ef 4, 12), kas ir Baznīca.
2. Šajā Kristus Baznīcā Romas bīskapam – Pētera pēctecim –, kam Kristus
uzticējis sūtību ganīt Viņa avis, saskaņā ar dievišķo iedibinājumu ir augstākā,
pilnīgā, tiešā un vispārējā vara dvēseļu aprūpē. Tāpēc kā visu ticīgo gans Romas
bīskaps ir sūtīts, lai rūpētos gan par vispārējās Baznīcas kopējo labumu, gan
katras atsevišķās Baznīcas labumu. Tātad viņam ir augstākā ordinārā vara pār
visām Baznīcām.
Savukārt bīskapi – viņus izraudzījies Svētais Gars – ir apustuļu pēcteči, būdami
dvēseļu gani.[3]
Viņi ir sūtīti, lai vienotībā ar Romas bīskapu un viņa vadībā cauri laikiem
turpinātu Kristus – mūžīgā Ganītāja – darbu.[4]
Apustuļiem un viņu pēctečiem Kristus ir devis uzdevumu un varu mācīt visas
tautas, svētdarīt cilvēkus patiesībā un tos vadīt. Tādējādi bīskapi, pateicoties
Svētajam Garam, kas viņiem tika dots, ir kļuvuši par patiesiem un autentiskiem
ticības sludinātājiem, priesteriem un ganiem.[5]
3. Bīskapi, būdami līdzdalīgi rūpēs par visām Baznīcām, šo savu bīskapa
konsekrācijā saņemto uzdevumu mācīt un vadīt[6]
pilda vienotībā ar pāvestu un viņa vadībā attiecībā uz visu Dieva Baznīcu,
veidojot bīskapu kolēģiju jeb kopību.
Bīskapi šo uzdevumu pilda individuāli attiecībā uz viņiem uzticēto ganāmpulka
daļu, rūpējoties par konkrētu vietējo Baznīcu vai arī dažkārt kopā ar citiem
bīskapiem gādājot par dažādo vietējo Baznīcu kopējām vajadzībām. Tāpēc svētais
Koncils, ņemot vērā sabiedrības apstākļus[7],
kas mūsdienās strauji mainās, vēlas precīzāk noteikt bīskapu pastorālos
uzdevumus un sniedz tiem šādus norādījumus.
I NODAĻA
BĪSKAPI UN VISPĀRĒJĀ BAZNĪCA
I. Bīskapu nozīme vispārējā Baznīcā
(Bīskapu kolēģijas pilnvaras)
4. Bīskapi, pamatojoties uz sakramentālo konsekrāciju un hierarhisko vienotību
ar kolēģijas galvu un locekļiem, kļūst par bīskapu kolēģijas locekļiem.[8]
“Bīskapu kārtai, kura ir apustuļu kolēģijas pēctece mācīšanā un pastorālajā
vadībā un kurā tādējādi turpina pastāvēt apustuļu kolēģija, vienotībā ar Romas
bīskapu, tās galvu, taču nekad bez viņa, ir augstākā un pilnīgā vara pār
Baznīcu. Taču šo varu tā drīkst īstenot tikai ar Romas bīskapa piekrišanu.”[9]
Šī vara svinīgi tiek īstenota ekumeniskajā koncilā[10],
tāpēc svētais Koncils nolemj, ka visiem bīskapiem kā bīskapu kolēģijas locekļiem
ir tiesības piedalīties ekumeniskajā koncilā.
“Šo koleģiālo varu vienotībā ar pāvestu var īstenot arī tie bīskapi, kas dzīvo
dažādās pasaules malās, ja kolēģijas galva viņus aicina uz koleģiālu darbību vai
vismaz atzīst par labu esam vai bez ierobežojumiem akceptē šo pa visu pasauli
izkaisīto bīskapu kopīgo darbību, lai tādējādi tā kļūtu patiesi koleģiāla.”[11]
(Bīskapu padome jeb sinode)
5. No dažādiem pasaules reģioniem izraudzītie bīskapi veidos, kurus noteicis vai
vēl noteiks Romas pāvests, sekmīgi palīdz Baznīcas virsganam, darbojoties
padomē, ko sauc par bīskapu sinodi.[12]
Šī sinode, kas pārstāv visu katoļu episkopātu, ir kā zīme tam, ka visi bīskapi
hierarhiskajā vienotībā rūpējas par visu Baznīcu.[13]
(Bīskapu rūpes par visām Baznīcām)
6. Bīskapiem kā likumīgiem apustuļu pēctečiem un bīskapu kolēģijas locekļiem
vienmēr jāapzinās tas, ka viņi ir savstarpēji vienoti, un jārūpējas par visām
Baznīcām, jo saskaņā ar dievišķo iedibinājumu un pienākumiem, kurus nosaka viņu
apustuliskais kalpojums, ikviens no tiem kopā ar citiem bīskapiem ir atbildīgs
par visu Baznīcu.[14]
Viņiem īpaši jārūpējas par tiem pasaules reģioniem, kuros Dieva Vārds vēl nav
sludināts vai kuros pastāv risks, ka ticīgie – un tas galvenokārt ir priesteru
trūkuma dēļ – var attālināties no kristīgās dzīves prakses vai pat zaudēt
ticību.
Tāpēc bīskapiem visas pūles jāveltī tam, lai ticīgie dedzīgi atbalstītu un
veicinātu evaņģelizācijas un apustulisko darbu. Turklāt bīskapiem jāgādā par to,
lai tiktu sagatavoti attiecīgi kvalificēti klēra locekļi un viņu palīgi gan no
ordeņļaužu, gan laju vidus darbam misiju zemēs un reģionos, kuros trūkst
priesteru. Atbilstoši iespējām viņiem jārūpējas arī par to, lai daži no viņu
priesteriem dotos uz šīm misiju zemēm vai diecēzēm un pastāvīgi vai vismaz
noteiktu periodu tur kalpotu.
Arī attiecībā uz Baznīcas īpašuma izmantošanu bīskapiem jāpatur prātā ne tikai
savas diecēzes, bet arī citu vietējo Baznīcu vajadzības, jo arī šīs Baznīcas ir
vienas vienīgās Kristus Baznīcas daļa. Visbeidzot, bīskapiem pēc iespējas
jācenšas palīdzēt nelaimju skartajām diecēzēm vai reģioniem.
(Atbalsts bīskapiem, kuri tiek vajāti)
7. Pirmām kārtām viņiem brāļu mīlestība un aktīvs atbalsts jāsniedz tiem
bīskapiem, kuri Kristus vārda dēļ cieš netaisnību un vajāšanas un atrodas
ieslodzījumā vai kuriem ir liegts veikt savu kalpojumu. Lai viņi sniedz tiem
reālu un aktīvu palīdzību un atbalsta tos ar lūgšanām, tādējādi mazinot un
atvieglojot savu brāļu ciešanas.
II. Bīskapi un Apustuliskais krēsls
(Bīskapu vara savā diecēzē)
8. a) Bīskapiem kā apustuļu pēctečiem viņiem uzticētajās diecēzēs per se
pieder visa parastā, atbilstošā un tiešā vara, kas nepieciešama viņu pastorālā
kalpojuma veikšanai. Taču tas nekad un nekādā veidā neskar Romas bīskapa varu,
pamatojoties uz savu kalpojumu, noteikt, ka atsevišķi gadījumi ir viņa vai kādas
citas autoritātes ziņā.
b) Ikviens diecēzes bīskaps īpašos gadījumos, izņemot tos, kurus Baznīcas
augstākā vadība ir noteikusi kā piekritīgus tās kompetencei, var piešķirt
atbrīvojumu no vispārējā Baznīcas likuma tiem ticīgajiem, pār kuriem viņam ir
likumīga vara, ikreiz, kad, viņaprāt, atbrīvojums veicinātu ticīgo garīgo
labumu.
(Romas kūrijas dikastērijas)
9. Īstenojot savu augstāko, pilnīgo un tiešo varu pār visu Baznīcu, Romas
bīskaps izmanto Romas kūrijas dikastērijas, kas viņa vārdā un ar viņa autoritāti
veic savus pienākumus, kalpojot Baznīcām un to iesvētītajiem ganiem.
Tomēr svētā Koncila tēvi vēlas, lai šīs dikastērijas, kas Romas bīskapam un
Baznīcas ganiem ir sniegušas nozīmīgu palīdzību, tiktu reorganizētas un labāk
atbilstu vajadzībām, kas saistītas ar konkrēto laikmetu, valstīm un ritiem.
Īpaši tas attiecas uz dikastēriju skaitu, nosaukumu, kompetenci, darbības
metodēm un darbu koordināciju.[15]
Tāpat svētā Koncila tēvi vēlas, lai, ņemot vērā bīskapu īpašo pastorālo
kalpojumu, tiktu precīzāk noteikti pāvesta legātu uzdevumi.
(Struktūrvienību locekļi un personālsastāvs)
10. Tā kā šīs struktūrvienības ir izveidotas visas Baznīcas labā, vēlams, lai to
locekļi, amatpersonas un konsultanti, kā arī pāvesta legāti pēc iespējas tiktu
aicināti no dažādiem Baznīcas reģioniem. Tādējādi katoliskās Baznīcas dienesti
un administratīvās iestādes apliecinātu to, ka šī Baznīca patiešām ir vispārēja.
Vēlams, lai par struktūrvienību locekļiem izraudzītos arī atsevišķus bīskapus,
īpaši diecēžu bīskapus, kuri varētu pāvestam varētu sniegt pilnīgāku informāciju
par visu Baznīcu uzskatiem, vēlmēm un vajadzībām.
Visbeidzot, Koncila tēvi uzskata, ka šīm struktūrvienībām būtu ļoti noderīgi
vairāk ieklausīties lajos, kuri izceļas ar tikumiem, zināšanām un pieredzi, lai
arī laji būtu sev atbilstošā veidā līdzdalīgi Baznīcas lietās.
II NODAĻA
BĪSKAPI UN VIETĒJĀS BAZNĪCAS jeb DIECĒZES
I. Diecēzes bīskapi
(Diecēzes jēdziens un bīskapa nozīme savā diecēzē)
11. Diecēze ir Dieva tautas daļa, kas uzticēta bīskapa pastorālajai aprūpei,
kuru viņš veic sadarbībā ar savu prezbitēriju. Tādējādi, saistīta ar savu ganu
un viņa sapulcināta Svētajā Garā ar Evaņģēlija un Euharistijas starpniecību,
diecēze veido vietējo Baznīcu, kurā ir patiesi klātesoša un darbojas viena,
svēta, katoliska un apustuliska Kristus Baznīca.
Ikviens bīskaps, kam ir uzticētas rūpes par vietējo Baznīcu, būdams pāvesta
pakļautībā, gana savas avis Kunga vārdā kā īstais, kārtējais un tiešais gans,
viņu vidū pildot savu mācīšanas, svētdarīšanas un vadīšanas uzdevumu. Tomēr
bīskapam ir jāatzīst patriarhu vai citu hierarhisko autoritāšu likumīgās
tiesības.[16]
Bīskapiem savs apustuliskais kalpojums jāveic kā Kristus lieciniekiem visu
cilvēku priekšā, rūpējoties ne tikai par tiem, kuri jau seko augstākajam Ganam,
bet no visas sirds veltot sevi arī tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir
nomaldījušies no patiesības ceļa vai nepazīst Kristus Evaņģēliju un Viņa
glābjošo žēlsirdību, līdz brīdim, kad visi cilvēki dzīvos “pēc visa labā,
taisnīgā un patiesā” (Ef 5, 9).
(Mācīšanas uzdevums)
12. Bīskapiem, pildot savu mācīšanas uzdevumu – tas ir viens no svarīgākajiem
viņu uzdevumiem[17] –,
jāsludina cilvēkiem Kristus Evaņģēlijs, Gara spēkā tos aicinot uz ticību vai
nostiprinot dzīvā ticībā. Bīskapiem cilvēki visā pilnībā jāiepazīstina ar
Kristus noslēpumu, tas ir, ar tām patiesībām, kuras nezināt nozīmē nepazīt pašu
Kristu, un tieši tāpat tiem jāparāda Dieva atklātais ceļš, kuru ejot cilvēki
godina Dievu un tādējādi arī sasniedz mūžīgo svētlaimi.[18]
Turklāt lai bīskapi cilvēkiem māca, ka saskaņā ar Dieva, Radītāja, nodomu arī
šīs zemes lietas un cilvēciskie iedibinājumi ir pakārtoti cilvēku pestīšanai un
tādējādi var ievērojami veicināt Kristus Miesas celšanu.
Tāpēc viņiem jāmāca tas, ka saskaņā ar Baznīcas mācību augstu vērtējama ir gan
cilvēka persona, tās brīvība un arī fiziskā dzīve, gan ģimene, tās vienotība un
stabilitāte, dzīvības tālāknodošana un bērnu audzināšana, gan pilsoniskā
sabiedrība ar tās likumiem un pienākumiem, gan darbs un atpūta, māksla un
tehniskie izgudrojumi, gan nabadzība un pārticība. Visbeidzot, bīskapiem
jāpiedāvā principi, saskaņā ar kuriem risināmi vissarežģītākie jautājumi, kas
attiecas uz materiālo labumu īpašumtiesībām, to vairošanu un taisnīgu sadali,
mieru un karu, kā arī brālīgām attiecībām starp visām tautām.[19]
(Veids, kā iepazīstināt ar kristīgo doktrīnu)
13. Ar kristīgo doktrīnu bīskapiem jāiepazīstina veidā, kas atbilst konkrētajā
laikmetā dzīvojošo cilvēku vajadzībām, proti, veidā, kas sasaucas ar grūtībām un
jautājumiem, kuri viņus visvairāk satrauc un nomāc. Turklāt bīskapiem ne tikai
pašiem šī doktrīna jāsargā, bet jāmāca arī ticīgie to aizstāvēt un izplatīt.
Sludinot kristīgo doktrīnu, bīskapiem jāapliecina Baznīcas mātišķās rūpes par
visiem cilvēkiem, vai tie būtu ticīgi vai neticīgi, un īpaša uzmanība jāveltī
nabadzīgajiem un neaizsargātajiem, pie kuriem Kungs viņus ir sūtījis sludināt
Evaņģēliju.
Tā kā Baznīcai ir jāiesaistās dialogā ar sabiedrību, kurā tā dzīvo[20],
bīskapu galvenais pienākums ir uzrunāt cilvēkus, aicināt viņus uz sarunu un to
veicināt. Bet, lai šajās sarunās par pestīšanu patiesība vienmēr būtu cieši
saistīta ar žēlsirdību un gudrība ar mīlestību, nepieciešams, lai tām būtu
raksturīga gan skaidra valoda, pazemība un labestība, gan arī pienācīga gudrība,
kurai tomēr jābūt saistītai ar uzticēšanos, kas veicina draudzību un tādējādi
vieno dvēseles.[21]
Kristīgās doktrīnas sludināšanā jāizmanto dažādi mūsdienās pieejamie līdzekļi –
vispirms sprediķošana un katehēze, kam vienmēr ir galvenā nozīme, tāpat arī
iepazīstināšana ar kristīgo doktrīnu skolās, augstskolās un visdažādākajās
konferencēs un sanāksmēs un, visbeidzot, publisku paziņojumu sniegšana saistībā
ar nozīmīgiem notikumiem, izmantojot presi un citus sabiedrības saziņas
līdzekļus, kuri ir jāliek lietā, lai sludinātu Kristus Evaņģēliju.[22]
(Katehēze)
14. Bīskapiem jāgādā par to, lai ne tikai bērniem, pusaudžiem un jauniešiem, bet
arī pieaugušajiem ar dedzīgu rūpību tiktu mācīts katehisms un tādējādi cilvēkos
ticība, ar šo mācību apgaismota, kļūtu dzīva, apzināta un darbīga. Katehēzē
jāievēro attiecīga kārtība un metodes, kurām jāatbilst ne vien mācību saturam,
bet arī klausītāju domāšanas veidam, spējām, vecumam un dzīves apstākļiem, un šo
mācību pamatā jābūt Svētajiem Rakstiem, Tradīcijai, liturģijai, Maģistērijam un
Baznīcas dzīvei.
Bīskapiem turklāt jārūpējas par to, lai katehēti tiktu attiecīgi sagatavoti
savam uzdevumam, proti, lai viņi būtu rūpīgi iepazinušies ar Baznīcas doktrīnu
un viņiem būtu gan teorētiskas, gan praktiskas zināšanas psiholoģijā un
pedagoģijā.
Bīskapiem jācenšas atjaunot pieaugušo katehumenātu vai to veiksmīgāk pielāgot
mūsdienu apstākļiem.
(Dieva tautas svētdarīšanas uzdevums)
15. Veicot svētdarīšanas uzdevumu, bīskapiem jāatceras, ka viņi ir izraudzīti no
cilvēku vidus un iecelti, lai pārstāvētu cilvēkus tajā, kas attiecas uz Dievu,
un upurētu dāvanas un upurus par grēkiem. Bīskapi ir saņēmuši Ordinācijas
sakramenta pilnību, un šajā bīskapiem uzticētās varas īstenošanā viņiem pakļauti
ir gan prezbiteri, gan diakoni. Arī prezbiteri ir konsekrēti par īstiem Jaunās
Derības priesteriem, lai būtu labi bīskapu kārtas līdzstrādnieki, savukārt
diakoni ir ordinēti, lai kalpotu Dieva tautai vienotībā ar bīskapu un viņa
prezbitēriju. Tātad bīskapi ir galvenie Dieva noslēpumu pārvaldnieki, kā arī
visas liturģiskās dzīves organizētāji, veicinātāji un glabātāji viņiem
uzticētajā Baznīcā.[23]
Tāpēc bīskapiem visi spēki jāveltī tam, lai ticīgie Euharistijā aizvien dziļāk
iepazītu un izdzīvotu Lieldienu noslēpumu, veidojot vienu Miesu, kas ir cieši
saliedēta Kristus mīlestības vienotībā.[24]
Pastāvīgi lūdzoties un veicot Vārda kalpojumu (sal. Apd 6, 4), bīskapiem
ir jādarbojas tā, lai visi viņa gādībai uzticētie būtu vienprātīgi lūgšanā[25]
un, pieņemot sakramentus, augtu žēlastībā un būtu uzticīgi Kunga liecinieki.
Bīskapiem kā tiem, kas vada uz pilnību, jācenšas palīdzēt augt svētumā saviem
klēra locekļiem, konsekrētajām personām un lajiem – katram saskaņā ar viņu īpašo
aicinājumu[26] –,
taču atceroties, ka viņu pašu pienākums ir sniegt svētuma paraugu ar mīlestību,
pazemību un dzīves vienkāršību. Lai viņi vada sev uzticētās Baznīcas uz svētumu
tā, ka tajās pilnībā izpaustos Kristus vispārējās Baznīcas gars. Šī iemesla dēļ
viņiem pēc iespējas jāveicina tas, lai rastos aicinājumi uz priesterību,
konsekrēto dzīvi, bet īpaši – misionārie aicinājumi.
(Bīskapu uzdevums vadīt un ganīt Dieva tautu)
16. Veicot tēva un ganītāja uzdevumu, bīskapiem savas tautas vidū jābūt tiem,
kas kalpo[27],
labajiem ganiem, kas pazīst savas avis, kuras savukārt pazīst viņus. Lai viņi ir
kā īsti tēvi, kuri mīlestības garā rūpējas par visiem un kuru autoritātei, kas
saņemta no Dieva, visi vienprātīgi un ar atzinību pakļaujas. Lai bīskapi
sapulcina un vada savu ganāmpulku tā, ka visi, apzinādamies savus pienākumus,
dzīvotu un darbotos mīlestības kopībā.
Lai to sekmīgi varētu panākt, bīskapiem jābūt gataviem “ikkatram labam darbam” (2
Tim 2, 21), “visu paciešot izredzēto dēļ” (2 Tim 2, 10), un
jāorganizē sava dzīve tā, lai tā atbilstu laikmeta vajadzībām.
Bīskapiem ar īpašu mīlestību jāizturas pret priesteriem, jo viņi uzņemas daļu
bīskapu pienākumu un diendienā tos pašaizliedzīgi pilda. Bīskapiem priesteri
jāuzskata par saviem dēliem un draugiem[28],
jābūt gataviem tos uzklausīt un jāizturas pret viņiem ar paļāvību un labvēlību,
tādējādi sekmējot pastorālā darba norisi visā diecēzē.
Bīskapiem jārūpējas par savu priesteru garīgo, intelektuālo un materiālo
situāciju, tā lai viņi varētu svēti un dievbijīgi dzīvot un uzticīgi un auglīgi
pildīt savu kalpojumu. Tāpēc bīskapiem jāatbalsta institūcijas un jāorganizē
tikšanās, pateicoties kurām priesteriem laiku pa laikam rodas iespēja sanākt
kopā, vai tās būtu ilgstošas rekolekcijas garīgās dzīves atjaunošanai vai arī
iespējas padziļināt savas zināšanas ar Baznīcu saistītajos studiju priekšmetos,
īpaši Svētajos Rakstos un teoloģijā, svarīgākajos sociālajos jautājumos, kā arī
apgūt jaunas pastorālā darba metodes. Bīskapiem ar darbīgu žēlsirdību jāpalīdz
tiem priesteriem, kuri atrodas tāda vai cita veida briesmās vai kuri kaut kādā
ziņā nav uzticīgi pildījuši savus pienākumus.
Lai varētu sekmīgāk rūpēties par ticīgo labumu atbilstoši katra situācijai,
bīskapiem jācenšas pienācīgi iepazīt viņu vajadzības konkrētajos sociālajos
apstākļos, kādos tie dzīvo, izmantojot šim nolūkam piemērotas metodes, it īpaši
socioloģiskos pētījumus. Bīskapiem jārūpējas par visiem neatkarīgi no to vecuma,
kārtas, tautības un neatkarīgi no tā, vai viņi ir vietējie iedzīvotāji,
ieceļotāji vai ārzemnieki. Veicot šo pastorālo aprūpi, bīskapiem jāņem vērā tas,
ka viņu ticīgajiem pienākas līdzdarboties Baznīcas lietās, un jāatzīst ticīgo
pienākumi un tiesības aktīvi iesaistīties Kristus Mistiskās Miesas celšanā.
Bīskapiem ar mīlestību jāizturas pret šķirtajiem brāļiem, mudinot arī ticīgos
izturēties pret viņiem ar lielu laipnību un mīlestību un veicinot ekumenismu tā,
kā to saprot Baznīca.[29]
Lai bīskapiem tuvi ir arī tie, kas nav kristīti, tā ka arī viņiem atmirdzētu
Jēzus Kristus mīlestība, kuras liecinieki visu cilvēku priekšā ir bīskapi.
(Apustulāta īpašās formas)
17. Jāveicina dažādu apustulāta formu izmantošana, kā arī apustuliskā darba
koordinācija bīskapa vadībā visā diecēzē vai atsevišķos tās apgabalos. Tas
sniegs iespēju saskaņot visas iniciatīvas, kā arī dažādu katehētisko, misionāro,
karitatīvo, sociālo, ģimeņu, skolu un citu pastorālo institūciju darbību.
Tādējādi nepārprotamāk izpaudīsies arī diecēzes vienotība.
Īpaši jāuzsver ticīgo pienākums veikt apustulisko darbu atbilstoši savam
stāvoklim un spējām. Ticīgos var aicināt iesaistīties dažādās laju apustulāta
iniciatīvās, īpaši Katoliskajā akcijā, vai tās atbalstīt. Jāatbalsta un
jāpilnveido arī apvienības, kuru tiešais vai netiešais mērķis ir pārdabisks,
piemēram, pilnīgākas dzīves meklējumi, Kristus Evaņģēlija sludināšana visiem
cilvēkiem, kristīgās doktrīnas izplatīšana, publiskā kulta attīstīšana, sociālo
mērķu īstenošana, mīlestības un žēlsirdības darbu veikšana.
Apustulāta formas ir attiecīgi jāpielāgo mūsdienu vajadzībām, ņemot vērā ne
tikai cilvēku garīgo un morālo situāciju, bet arī sociālos, demogrāfiskos un
ekonomiskos apstākļus. Šī mērķa sekmīgu un auglīgu īstenošanu īpaši veicina
pastorālās socioloģijas institūtu veiktie pētījumi reliģijas un sociālajā jomā,
kuru izmantošana tiek īpaši ieteikta.
(Rūpes par īpašām ticīgo grupām)
18. Īpaši jārūpējas par to ticīgo garīgo aprūpi, kuri savu dzīves apstākļu dēļ
nevar pietiekami izmantot draudžu priesteru parasto pastorālo kalpojumu vai arī
kuriem tas vispār nav pieejams. Tie galvenokārt ir izceļotāji, trimdinieki un
bēgļi, jūrnieki un lidotāji, nomadi un tamlīdzīgas grupas. Ir jāizstrādā arī
atbilstošas pastorālās metodes to cilvēku garīgajai aprūpei, kuri atpūtas
nolūkos noteiktu laika posmu pavada citās zemēs.
Bīskapu konferencēm, jo īpaši valsts mēroga konferencēm, rūpīgi jāiedziļinās
aktuālākajās minēto cilvēku kategoriju problēmās un, izmantojot atbilstošus
līdzekļus un institūcijas, vienprātīgi un kopīgiem spēkiem jāgādā par viņu
garīgo aprūpi, ņemot vērā principus, kurus noteicis vai kurus vēl noteiks
Svētais krēsls[30],un
tos pielāgojot atkarībā no konkrētās vietas, laika un personām.
(Bīskapu brīvība un attiecības ar laicīgo varu)
19. Savā apustuliskajā kalpojumā, kura mērķis ir dvēseļu pestīšana, bīskapi
per se ir pilnīgi brīvi un neatkarīgi no jebkādas civilās varas. Tāpēc nav
pieļaujams, ka viņiem tieši vai netieši traucē veikt ekleziālo kalpojumu vai arī
liedz brīvi sazināties ar Apustulisko krēslu un citām Baznīcas autoritātēm vai
saviem padotajiem.
Rūpēdamies par sava ganāmpulka garīgo labumu, bīskapi, bez šaubām, veicina arī
sociālo un pilsonisko progresu un labklājību. Šī mērķa labad atbilstoši saviem
pienākumiem viņi sadarbojas ar civilo varu un, kā tas bīskapiem pienākas, mudina
ievērot taisnīgus likumus un respektēt likumīgo varu.
(Brīvība iecelt bīskapus)
20. Tā kā bīskapu apustulisko kalpojumu ir iedibinājis Kungs Kristus un tā
mērķis ir garīgs un pārdabisks, tad svētais ekumeniskais Koncils nosaka to, ka
tiesības izvirzīt bīskapa kandidātu un iecelt bīskapu ir tikai kompetentai
Baznīcas autoritātei un ka šīs tiesības ir īpašas un per se ekskluzīvas.
Tāpēc, lai pienācīgi aizstāvētu Baznīcas brīvību un sekmīgāk veicinātu
ticīgo labumu, svētais Koncils vēlas, lai turpmāk civilajai varai vairs nebūtu
nekādu tiesību vai priekšrocību izvēlēties, izvirzīt un ieteikt bīskapu
kandidātus. Savukārt civilās varas pārstāvji, kuru labvēlīgo nostāju pret
Baznīcu svētais Koncils novērtē ar pateicību un cieņu, tiek laipni aicināti pēc
sazināšanās ar Svēto krēslu brīvprātīgi atteikties no tiesībām un privilēģijām,
kuras pašlaik ir civilajai varai saskaņā ar kādu vienošanos vai ieražu.
(Bīskapu atteikšanās no amata)
21. Tā kā bīskapu pastorālais kalpojums ir ļoti svarīgs un atbildīgs, gadījumos,
kad cienījama vecuma vai cita nopietna iemesla dēļ diecēžu bīskapi un citas tiem
juridiski pielīdzinātas personas vairs nespēj tikt galā ar saviem pienākumiem,
viņi tiek ļoti lūgti iesniegt atlūgumu vai nu pēc savas iniciatīvas, vai pēc
kompetentas autoritātes ierosinājuma. Ja kompetentā autoritāte šo atlūgumu
pieņem, tai ir jāparūpējas par to, lai personas, kas atkāpušās no amata, tiktu
pienācīgi nodrošinātas ar visu nepieciešamo, kā arī tiktu atzītas viņu īpašās
tiesības.
II. Diecēžu robežas
(Nepieciešamība pārskatīt diecēžu robežas)
22. Lai diecēze varētu īstenot savu mērķi, vispirms nepieciešams, lai Dieva
tautas daļā, kas ir piederīga šai diecēzei, skaidri izpaustos Baznīcas būtība.
Otrkārt, nepieciešams, lai bīskapi diecēzēs varētu sekmīgi pildīt savu pastorālo
kalpojumu, un, treškārt, lai darbs Dieva tautas pestīšanas labā tajās noritētu
pēc iespējas pilnīgāk.
Tāpēc pienācīgi nosakāmas diecēžu teritoriālās robežas un racionāli jāveic klēra
norīkošana un materiālo resursu sadale, paturot prātā ar apustulātu saistītās
vajadzības. Tas viss nāks par labu ne tikai attiecīgajiem garīdzniekiem un
ticīgajiem, bet arī visai katoliskajai Baznīcai.
Tāpēc svētais Koncils pasludina, ka gadījumos, kad tas nepieciešams dvēseļu
labuma dēļ, ir apdomīgi un pēc iespējas drīzāk jāpārskata diecēžu robežas un
jāveic tajās atbilstošas izmaiņas. Diecēzes var sadalīt, šķirt vai apvienot, var
mainīt to robežas un noteikt piemērotāko vietu bīskapa rezidencei, kā arī mainīt
to iekšējo struktūru, it sevišķi tad, ja diecēzēs ietilpst lielpilsētas.
(Galvenie principi diecēžu robežu noteikšanā )
23. Pārskatot diecēžu robežas, vispirms jānodrošina katras diecēzes organiskā
vienotība attiecībā uz personām, pienākumiem un institūcijām, tā lai diecēze
būtu dzīvotspējīgs organisms. Katrā atsevišķajā gadījumā pēc rūpīgas visu
apstākļu izpētes ir jāņem vērā šādi vispārēji kritēriji:
1) Nosakot diecēžu robežas, pēc iespējas jāņem vērā Dieva tautas daudzveidīgais
sastāvs, jo tas var ievērojami sekmēt pastorālo darbu. Vienlaikus jārūpējas par
to, lai pēc iespējas saglabātos vienotība starp apdzīvotajām vietām, valsts
dienestiem un sabiedriskajām iestādēm, kas veido organisku struktūru. Tāpēc
katras diecēzes teritorijai jābūt viengabalainai.
Nepieciešamības gadījumā jāņem vērā valsts administratīvais iedalījums un īpašie
psiholoģiskie, ekonomiskie, ģeogrāfiskie vai vēsturiskie apstākļi, kas
ietekmējuši cilvēkus vai konkrētus reģionus.
2) Diecēzes teritorijas lielumam un tās iedzīvotāju skaitam jābūt tādam, lai, no
vienas puses, bīskaps pats, kaut arī viņam ir palīgi, varētu pildīt savus
pienākumus un sistemātiski veikt pastorālās vizitācijas, pienācīgi vadīt un
koordinēt visu diecēzes apustulisko darbu, bet, pats galvenais, iepazīt savus
priesterus, konsekrētās personas un lajus, kuri piedalās diecēzes aktivitātēs.
No otras puses, darbības jomai jābūt pietiekami plašai un jāatbilst tam, lai
bīskaps un priesteri varētu visus savus spēkus veltīt kalpošanai, vienmēr
paturot prātā vispārējās Baznīcas vajadzības.
3) Visbeidzot, lai pestīšanas kalpojums diecēzē noritētu auglīgāk, jāievēro šādi
nosacījumi: katrā diecēzē jābūt pietiekamam skaitam garīdznieku, kuri būtu labi
sagatavoti pastorālajam darbam; nedrīkst trūkt arī vietējai Baznīcai raksturīgo
institūciju un organizāciju, kuru lietderība diecēzes sekmīgā pārvaldē un
apustulātā ir praksē pierādīta. Visbeidzot, jāparūpējas par to, lai diecēzes
rīcībā būtu personu un institūciju uzturēšanai nepieciešamie līdzekļi vai vismaz
pamatota pārliecība, ka šo līdzekļu netrūks.
Šī paša iemesla dēļ teritorijās, kurās dzīvo cita rita ticīgie, diecēzes
bīskapam jāgādā arī par viņu garīgajām vajadzībām vai nu ar šā rita priesteru un
draudžu starpniecību, vai ar tāda episkopālā vikāra starpniecību, kuram ir
attiecīgas pilnvaras vai kurš vajadzības gadījumā būtu ordinēts par bīskapu. Arī
pats diecēzes bīskaps var izpildīt dažādu ritu ordinārija pienākumus. Ja īpašu
iemeslu dēļ saskaņā ar Apustuliskā krēsla atzinumu tas nav iespējams, katram
ritam jādibina sava hierarhija.[31]
Tieši tāpat jāgādā arī par to ticīgo garīgo aprūpi, kuri runā citā valodā. To
veic vai nu ar attiecīgajā valodā runājošu priesteru, vai ar tādu draudžu
starpniecību, kurās lieto konkrēto valodu, vai ar tāda episkopālā vikāra
starpniecību, kurš labi zina šo valodu un kurš vajadzības gadījumā pats varētu
būtu bīskaps, kā arī citā piemērotā veidā.
(Prasība pēc bīskapu konferences viedokļa)
24. Attiecībā uz diecēžu izmaiņām vai jauninājumiem, kas minēti 22. un
23. punktā, katrai pilnvarotajai bīskapu konferencei, saglabājot Austrumu
Baznīcu kārtību, šie jautājumi jāizskata attiecībā uz savu teritoriju; ja
nepieciešams, tās var izmantot īpašas bīskapu komisijas palīdzību, taču vienmēr
vispirms uzklausa attiecīgo provinču un apgabalu bīskapu viedokli. Pēc tam šīs
konferences savus plānus un priekšlikumus iesniedz Apustuliskajam krēslam.
III. Diecēzes bīskapa līdzstrādnieki pastorālajā darbā
1) Koadjutorbīskapi un palīgbīskapi
(Koadjutorbīskapu un palīgbīskapu iecelšanas noteikumi)
25. Bīskapu pastorālais kalpojums attiecībā uz diecēzes vadīšanu jāorganizē tā,
lai Kunga ganāmpulka labums vienmēr būtu galvenais apsvērums. Tieši šī iemesla
dēļ nereti tiek norīkoti palīgbīskapi, jo vai nu pārāk plašās teritorijas, vai
lielā iedzīvotāju skaita dēļ, vai īpašo apustulāta apstākļu vai citu iemeslu dēļ
bīskaps viens pats nespēj veikt visus savus pienākumus tā, kā tas nepieciešams
dvēseļu labumam. Turklāt saistībā ar kādu īpašu vajadzību dažkārt, lai palīdzētu
diecēzes bīskapam, tiek iecelts koadjutorbīskaps. Šiem koadjutorbīskapiem un
palīgbīskapiem jāpiešķir atbilstošas pilnvaras, lai, saglabājot nemainīgi
vienotu diecēzes pārvaldi un diecēzes bīskapa autoritāti, viņu darbība būtu
sekmīgāka un lai tiktu nodrošināta bīskapa amatam pienācīgā cieņa.
Tā kā koadjutorbīskapi un palīgbīskapi ir aicināti piedalīties diecēzes bīskapa
darbā, tiem visi savi pienākumi jāveic pilnīgā saskaņā ar diecēzes bīskapu.
Turklāt tiem vienmēr pret diecēzes bīskapu jāizturas ar cieņu un godbijību,
savukārt diecēzes bīskapam koadjutorbīskapi un palīgbīskapi jāmīl kā brāļi un
jāciena.
(Koadjutorbīskapu un palīgbīskapu pilnvaras)
26. Ja tas nepieciešams dvēseļu labumam, diecēzes bīskaps nedrīkst vilcināties
kompetentai autoritātei lūgt vienu vai vairākus palīgbīskapus, kas diecēzei tiek
iecelti bez pēctecības tiesībām.
Ja iecelšanas vēstulē par to nekas nav minēts, diecēzes bīskapam šis
palīgbīskaps vai palīgbīskapi jāieceļ par ģenerālvikāriem vai vismaz
episkopālajiem vikāriem. Tie ir pakļauti tikai diecēzes bīskapam, un viņam ir
ieteicams ar tiem apspriesties svarīgākajos jautājumos, īpaši saistībā ar
pastorālo darbu.
Ja kompetentā autoritāte nav nolēmusi citādi, palīgbīskapu pilnvaras un
tiesības, kas tiem piešķirtas saskaņā ar likumu, tad, kad beidzas diecēzes
bīskapa kalpojums, nezaudē spēku. Vēlams, lai gadījumā, kad bīskapa sēdeklis ir
vakants, diecēzes pārvaldīšanas pienākums tiktu uzticēts palīgbīskapam, bet, ja
palīgbīskapi ir vairāki, tad vienam no viņiem, izņemot gadījumus, kad ir
pamatoti iemesli pieņemt citu lēmumu. Koadjutorbīskaps, kas tiek iecelts ar
pēctecības tiesībām, diecēzes bīskapam vienmēr jāieceļ par savu ģenerālvikāru.
Atsevišķos gadījumos kompetentā autoritāte var viņam piešķirt plašākas
pilnvaras.
Lai pēc iespējas labāk gādātu par diecēzes tagadni un nākotni, diecēzes bīskapam
un viņa koadjutorbīskapam ir kopīgi jāapspriež svarīgākie jautājumi.
2) Diecēzes kūrija un padomes
(Diecēzes kūrijas organizēšana un pastorālās padomes veidošana)
27. Diecēzes kūrijā galvenie pienākumi veicami ģenerālvikāram. Taču tad, kad tas
nepieciešams labākai diecēzes pārvaldei, bīskaps var iecelt vienu vai vairākus
episkopālos vikārus, kuriem noteiktā diecēzes daļā vai īpašos jautājumos, vai
arī attiecībā uz noteikta rita ticīgajiem ir tāda pati vara, kāda saskaņā ar
vispārējo likumu ir ģenerālvikāram.
Bīskapa līdzstrādniekiem diecēzes vadībā piepulcējami arī prezbiteri, kuri ir
viņa senāta vai padomes sastāvā, piemēram, katedrāles kapituls, konsultantu
grupa vai citi padomdevēji atbilstoši konkrētā apvidus īpatnībām. Tur, kur tas
nepieciešams, jāveic šo institūciju, it īpaši katedrāles kapitula,
reorganizācija atbilstoši mūsdienu vajadzībām.
Priesteriem un lajiem, kas strādā diecēzes kūrijā, jāapzinās, ka viņi palīdz
bīskapa pastorālajā kalpojumā.
Diecēzes kūrija jāorganizē tā, lai tā būtu bīskapam noderīgs rīks ne tikai
diecēzes pārvaldē, bet arī apustuliskā darba veikšanā.
Katrā diecēzē ir ļoti ieteicams izveidot atsevišķu pastorālo padomi, kuru vadītu
diecēzes bīskaps un kurā būtu iekļauti īpaši izvēlēti klēra locekļi, konsekrētās
personas un laji. Šīs padomes uzdevums būtu izskatīt un apspriest jautājumus,
kas attiecas uz pastorālo darbu, un rast praktiskus risinājumus.
3) Diecēzes klērs (diecēzes priesteri)
28. Visi prezbiteri – gan diecēzes, gan ordeņu – līdz ar bīskapu ir līdzdalīgi
vienā vienīgajā Kristus priesterībā un īsteno to kopā ar Viņu, tāpēc priesteri
ir iecelti par bīskapu kārtas līdzstrādniekiem. Dvēseļu aprūpē galvenā nozīme ir
diecēzes priesteriem, jo viņi, būdami inkardinēti kādā vietējā Baznīcā vai tai
piederīgi, sevi visu veltī kalpošanai, lai ganītu kādu noteiktu Kunga ganāmpulka
daļu. Tāpēc priesteri veido vienu prezbitēriju un vienu saimi, kuras tēvs ir
bīskaps. Lai varētu labāk un taisnīgāk sadalīt kalpojumus starp saviem
priesteriem, bīskapam jābūt pietiekami brīvam, sadalot pienākumus un piešķirot
draudzes, tāpēc tiek atceltas visas tiesības un privilēģijas, kas kādā veidā šo
brīvību ierobežo.
Bīskapu un diecēzes priesteru attiecību pamatā jābūt pārdabiskās mīlestības
saiknei, lai saskaņa starp to, ko vēlas priesteri, un to, ko vēlas bīskaps,
darītu auglīgāku viņu pastorālo darbību. Tāpēc, lai arvien pilnveidotu dvēseļu
aprūpi, bīskapam ir jāaicina savi priesteri uz pārrunām, cita starpā – kopīgām
apspriedēm, kurās īpaši tiktu apskatīti pastorālie jautājumi, un ne tikai kādos
īpašos gadījumos, bet, ja iespējams, arī regulāri.
Visiem diecēzes priesteriem jābūt savstarpēji vienotiem un jājūtas
līdzatbildīgiem par diecēzes garīgo labumu. Turklāt tiem jāpatur prātā tas, ka
materiālie labumi, kurus viņi iegūst, pildot pienākumus Baznīcā, ir saistīti ar
viņu svēto kalpojumu, un atbilstoši savām iespējām un saskaņā ar bīskapa
norādījumiem tiem diecēze nesavtīgi jāatbalsta arī tās materiālajās vajadzībās.
(Priesteri, kas kalpo ārpus draudzes)
29. Bīskapa tuvāko līdzstrādnieku vidū ir arī tie priesteri, kuriem viņš uztic
veikt pastorālo kalpojumu vai apustulātu ārpus draudzes – vai nu noteiktā
diecēzes teritorijā, vai attiecībā uz īpašām ticīgo grupām vai specifisku
darbības veidu.
Lielu palīdzību šajā darbā sniedz tie priesteri, kuriem bīskaps uztic dažādus
apustulāta pienākumus skolās, citās institūcijās un apvienībās. Arī tie
priesteri, kas ir iesaistīti starpdiecēžu pasākumos, veic svarīgus apustulāta
pienākumus un ir pelnījuši īpašu gādību, īpaši no tā bīskapa puses, kura diecēzē
viņi dzīvo.
(Prāvesti)
30. Īpaši bīskapu līdzstrādnieki ir prāvesti, kuriem kā tiešajiem ganiem
pakļautībā bīskapam ir uzticēta dvēseļu aprūpe noteiktā diecēzes daļā.
1) Veicot savu sūtību, prāvestiem kopā ar saviem palīgiem mācīšanas,
svētdarīšanas un vadīšanas uzdevums jāveic tā, lai ticīgie un draudzes kopienas
patiešām izjustu piederību gan diecēzei, gan arī visai Baznīcai. Tāpēc viņiem
jāsadarbojas ar citiem prāvestiem, ar priesteriem, kas pilda pastorālo kalpojumu
viņu teritorijā (piemēram, reģionu vikāriem vai dekāniem), un tiem, kuri veic
darbu, kas pārsniedz draudžu robežas, lai pastorālais darbs diecēzē būs vienots
un tādējādi sekmīgāks.
Pastorālajam darbam turklāt vienmēr jābūt misiju gara caurstrāvotam, lai tas
atbilstošā veidā aptvertu visus, kas dzīvo draudzes teritorijā. Ja atsevišķas
iedzīvotāju grupas prāvestiem nav pieejamas, tiem jāaicina palīgā citi cilvēki,
arī laji, lai tie līdzdarbotos šajā apustulātā.
Lai šis pastorālais darbs būtu sekmīgāks, priesteriem, īpaši tiem, kas strādā
vienā un tajā pašā draudzē, tiek ieteikta dzīves kopība. Tā veicina apustulisko
darbu un ticīgajiem ir mīlestības un vienotības paraugs.
2) Pildot savu mācīšanas uzdevumu, prāvestiem jāsludina Dieva Vārds visiem
ticīgajiem, lai, nostiprinājušies ticībā, cerībā un mīlestībā, viņi augtu Kristū
un lai kristiešu kopiena sniegtu tādu mīlestības liecību, kādu to prasa Kungs.[32]
Tāpat prāvestu pienākums ir palīdzēt ticīgajiem pilnībā iepazīt pestīšanas
noslēpumu, šim nolūkam izmantojot vecumam atbilstošu katehēzi. Katehizācijas
veikšanā viņiem jāiesaista ne tikai konsekrētās personas, bet arī laji, dibinot
arī brālības kristīgās doktrīnas izplatīšanai.
Veicot svētdarīšanas uzdevumu, prāvestiem jārūpējas par to, lai Euharistijas
svinēšana būtu visas kristīgās kopienas dzīves centrs un virsotne. Tāpat viņiem
jāgādā par to, lai ticīgie uzņemtu garīgo barību, dievbijīgi un bieži pieņemot
sakramentus un aktīvi un ar izpratni piedaloties liturģijā. Turklāt prāvestiem
jāpatur prātā tas, cik ļoti kristīgās dzīves izaugsmi veicina Gandarīšanas
sakraments. Tāpēc viņiem vienmēr jābūt pieejamiem un gataviem uzklausīt ticīgo
grēksūdzi, nepieciešamības gadījumā aicinot palīgā arī citus priesterus, kas
labi pārvalda dažādas valodas.
Lai labi veiktu savu ganītāja pienākumu, prāvestiem vispirms jācenšas iepazīt
savu ganāmpulku. Tā kā viņi kalpo visām avīm, tiem jācenšas veicināt kristīgās
dzīves izaugsmi kā atsevišķos ticīgajos, tā arī ģimenēs, apvienībās, it īpaši
tajās, kas veic apustulisko darbu, un visā draudzes kopienā. Tāpēc prāvestiem
būtu jāapmeklē mājas un skolas, kā to nosaka viņu pastorālais uzdevums, īpaši
jārūpējas par pusaudžiem un jauniešiem, ar tēvišķu mīlestību jāizturas pret
nabadzīgajiem un slimajiem un īpaši jāgādā par strādājošajiem, kā arī jārūpējas
par to, lai ticīgie atbalstītu apustulāta darbus.
3) Draudžu vikāriem, kas ir prāvesta līdzstrādnieki, ik dienas jāsniedz vērtīga
un aktīva palīdzība pastorālajā darbā. Tāpēc attiecībām starp prāvestu un viņa
vikāriem vienmēr jābūt brālīgām un viņu vidū jāvalda savstarpējai mīlestībai un
cieņai. Svarīgi, lai viņi cits citu atbalstītu ar savu padomu, palīdzību un
paraugu, tādējādi kopīgiem spēkiem un pilnīgā saskaņā kalpojot draudzei.
(Prāvestu iecelšana un maiņa)
31. Novērtējot priestera spējas vadīt kādu draudzi, bīskapam jāņem vērā ne tikai
viņa zināšanas, bet arī dievbijība, apustuliskā dedzība, kā arī citas dotības un
īpašības, kas nepieciešamas pienācīgai dvēseļu aprūpei.
Tā kā pastorālā kalpojuma vienīgais mērķis ir dvēseļu labums, tad, lai bīskaps
varētu netraucēti un sekmīgi nodrošināt draudzes ar priesteriem, tiek atceltas
jebkādas tiesības (neskarot ordeņa personu tiesības) ieteikt, norīkot amatā vai
paredzēt kādam vietu. Ir jāatceļ arī konkursa kārtība – gan vispārējā, gan
speciālā – tur, kur tāda vēl pastāv.
Dvēseļu labuma dēļ prāvestiem, kalpojot savā draudzē, nepieciešama stabilitāte.
Tāpēc jāanulē prāvestu iedalījums tajos, kurus pārceļ, un tajos, kurus nepārceļ,
un jāpārskata un jāvienkāršo veids, kā prāvesti tiek pārcelti vai atbrīvoti no
amata, lai bīskaps, ievērojot dabisko taisnīgumu un taisnīgumu kanonisko likumu
izpratnē, varētu sekmīgāk gādāt par dvēseļu labumu.
Prāvesti, kuri cienījama vecuma vai cita svarīga iemesla dēļ nespēj pienācīgi un
auglīgi pildīt savus pienākumus, tiek ļoti lūgti vai nu pēc brīvas gribas, vai
pēc bīskapa ierosinājuma atteikties no sava amata. Savukārt tos, kuri no sava
amata atteikušies, bīskapam ir pienākums nodrošināt ar pienācīgiem iztikas
līdzekļiem.
(Draudžu veidošana un izmaiņu ieviešana)
32. Visbeidzot, tieši jau minētajām rūpēm par dvēseļu pestīšanu jābūt vienīgajam
pamatojumam, lai pieņemtu lēmumu vai apsvērtu iespēju veidot kādu draudzi vai to
likvidēt vai lai izdarītu kādas citas analogas izmaiņas, kuras bīskaps ir
tiesīgs veikt saskaņā ar savām pilnvarām.
4) Konsekrētās personas
(Konsekrētās personas un apustuliskais darbs)
33. Visām konsekrētajām personām, gan ordeņļaudīm, gan visu citu kopienu
locekļiem, kuri, dodot svētsolījumus, apņēmušies pildīt evaņģēliskos padomus, ir
pienākums atbilstoši savam īpašajam aicinājumam dedzīgi un neatlaidīgi darboties
visas Kristus Mistiskās Miesas celšanā un izaugsmē, kā arī vietējo Baznīcu labā.
Viņu galvenais pienākums ir sekmēt šo mērķu sasniegšanu ar lūgšanu, gandarīšanas
darbiem un savas dzīves paraugu, tāpēc svētais Koncils neatlaidīgi viņus aicina
pastāvīgi sevī izkopt cieņu pret šiem garīgās prakses elementiem un dedzīgi tos
praktizēt. Tomēr, ņemot vērā katras kopienas īpašās iezīmes, konsekrētajām
personām ir arvien aktīvāk jāiesaistās arī ārējā apustulāta darbā.
(Konsekrētās personas kā bīskapa līdzstrādnieki apustuliskajā darbā)
34. Ordeņu priesteri – konsekrēti prezbitera kalpojuma veikšanai, lai būtu arī
zinoši bīskapu kārtas līdzstrādnieki, – mūsdienās bīskapiem var sniegt vēl
lielāku atbalstu saistībā ar pastāvīgi pieaugošajām dvēseļu vajadzībām. Un, tā
kā bīskapu vadībā viņi piedalās dvēseļu aprūpē un apustuliskajā darbā, tad
jāatzīst, ka viņi šā vārda patiesā nozīmē ir piederīgi diecēzes klēram.
Arī citas konsekrētās personas – gan vīrieši, gan sievietes – īpašā veidā ir
piederīgas diecēzes saimei un Baznīcas hierarhijai sniedz vērtīgu palīdzību, un,
palielinoties apustulāta vajadzībām, tām tas jādara arvien vairāk.
(Konsekrēto personu apustulāta principi diecēzēs)
35. Lai apustuliskais darbs katrā diecēzē vienmēr tiktu veikts saskaņoti un lai
diecēzē tiktu saglabāta vienota kārtība, tiek noteikti šādi konsekrēto
personu apustulāta pamatprincipi:
1) Visām konsekrētajām personām pret bīskapiem kā apustuļu pēctečiem vienmēr
jāizturas ar cieņu un viņiem jāpaklausa. Ikreiz, kad konsekrētie ļaudis likumīgi
tiek aicināti veikt apustulisko darbu, tiem savi uzdevumi jāizpilda kā labiem un
apzinīgiem bīskapu līdzstrādniekiem.[33]
Turklāt konsekrētajām personām nekavējoties un uzticīgi jāatsaucas uz bīskapu
aicinājumu uzņemties arvien nozīmīgākus pienākumus, kalpojot dvēseļu pestīšanas
labā. Taču tas jādara atbilstoši katras kopienas būtībai un statūtiem, kas, ja
nepieciešams, jāpielāgo šim mērķim saskaņā ar šo Koncila dekrētu.
Ņemot vērā neatliekamās dvēseļu vajadzības un to, ka trūkst diecēzes priesteru,
bīskapi daudzveidīgajā pastorālajā darbā var aicināt aktīvi iesaistīties tās
konsekrētās dzīves kopienas, kuras nav veltītas tikai kontemplatīvajai dzīvei,
tomēr, respektējot katras kopienas īpašās iezīmes. Savukārt šo kopienu vadībai
pēc iespējas jāatbalsta sadarbība, kas var izpausties arī kā draudzes pastorālā
aprūpe, pat ja to veic tikai uz laiku.
2) Konsekrētajām personām, kas tiek sūtītas veikt ārējo apustulātu, jādzīvo
savas kopienas garā, uzticīgi jāievēro regula un jāpaklausa savai
priekšniecībai. Arī bīskapiem pienākas tām atgādināt par šiem pienākumiem.
3) Izņēmums, saskaņā ar kuru konsekrētās personas tiek pakļautas Svētajam
krēslam vai citai Baznīcas autoritātei un tādējādi atbrīvotas no bīskapu
jurisdikcijas, galvenokārt attiecas uz konsekrētās dzīves kopienu iekšējo
kārtību un ir paredzēts, lai visi tās elementi būtu vienoti un saskaņoti un
veicinātu konsekrētās dzīves attīstību un pilnveidošanos.[34]
Turklāt izņēmums Svētajam krēslam rada iespēju izmantot konsekrētās personas
vispārējās Baznīcas labā[35],
bet citām kompetentajām autoritātēm – to Baznīcu labā, kas atrodas viņu
jurisdikcijā.
Tomēr šis izņēmums konsekrētās personas neatbrīvo no pakļautības konkrētās
diecēzes bīskapam saskaņā ar likuma normām, ciktāl to nosaka pastorālo uzdevumu
izpilde un pienācīgi organizēta dvēseļu aprūpe.[36]
4) Visas konsekrētās personas neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav atbrīvotas no
pakļautības bīskapa jurisdikcijai, ir vietējo ordināriju pakļautībā tajā, kas
attiecas uz publisko Dieva kultu (protams, respektējot ritu dažādību), tāpat arī
attiecībā uz dvēseļu aprūpi, sludināšanu tautai, ticīgo, īpaši bērnu, reliģisko
un morālo audzināšanu, katehēzi un liturģisko formāciju, garīdznieku statusa
cieņu, kā arī dažādiem ar apustulātu saistītiem darbiem. Arī klosteru vadītās
katoļu skolas ir pakļautas vietējiem ordinārijiem attiecībā uz to vispārējo
kārtību un pārraudzību, tomēr neskarot konsekrēto personu tiesības tās vadīt.
Tāpat konsekrētajām personām ir pienākums ievērot to, ko bīskapu sinodes vai
konferences likumīgi uzliek kā vispārēju pienākumu.
5) Jāveicina saskaņota sadarbība starp dažādām konsekrētās dzīves kopienām, kā
arī starp šīm kopienām un diecēzes klēru. Turklāt nepieciešams koordinēt dažādās
apustuliskās aktivitātes un iniciatīvas, bet tas galvenokārt atkarīgs no sirds
un prāta pārdabiskās ievirzes, kas sakņojas mīlestībā. Apustuliskā krēsla
uzdevums ir rūpēties par šo koordināciju visā Baznīcā, bīskapiem – savās
diecēzēs, bet patriarhālajām sinodēm un bīskapu konferencēm – savā teritorijā.
Attiecībā uz apustulisko darbu, ko veic konsekrētās personas, bīskapiem vai
bīskapu konferencēm, no vienas puses, un konsekrētās dzīves kopienu vadītājiem
vai augstāko vadītāju konferencēm, no otras, jārīkojas, iepriekš savstarpēji
saskaņojot savus plānus.
6) Lai veicinātu saskanīgu un auglīgu sadarbību starp bīskapiem un konsekrētajām
personām, bīskapiem un konsekrētās dzīves kopienu vadītājiem regulāri vai
ikreiz, kad tas nepieciešams, jātiekas, lai kopīgi pārrunātu jautājumus, kas
saistīti ar apustulātu konkrētajā teritorijā.
III NODAĻA
BĪSKAPU SADARBĪBA VAIRĀKU BAZNĪCU KOPĒJAM LABUMAM
I. Koncili, sinodes un bīskapu konferences
(Koncili un sinodes)
36. Jau kopš pirmajiem Baznīcas pastāvēšanas gadsimtiem bīskapi, kas vadīja
vietējās Baznīcas, vienoti brāļu mīlestībā un dedzīgi vēloties īstenot
apustuļiem uzticēto vispārējo sūtību, apvienoja savus spēkus un gribu, lai
veicinātu kā kopējo, tā arī katras atsevišķās Baznīcas labumu. Šajā nolūkā tika
sasaukti gan koncili, gan provinču sinodes, gan arī plenārsinodes, kurās bīskapi
noteica visām Baznīcām vienotu regulējumu attiecībā uz ticības patiesību
mācīšanu un Baznīcas kārtību.
Šis svētais ekumeniskais Koncils vēlas, lai cienījamās koncilu un sinožu
institūcijas atdzimtu ar jaunu spēku un tādējādi varētu pienācīgāk un sekmīgāk
rūpēties par ticības padziļināšanu un kārtības uzturēšanu dažādajās Baznīcās
atbilstoši laikmeta prasībām.
(Bīskapu konferenču nozīme)
37. Mūsdienās bīskapiem bieži vien ir grūti pienācīgi un auglīgi izpildīt savu
kalpojumu bez ciešas un harmoniskas sadarbības ar citiem bīskapiem. Tā kā
bīskapu konferences, kas daudzās valstīs jau izveidotas, ir lieliski
apliecinājušas savu apustulisko auglīgumu, Koncils uzskata, ka ir ļoti
lietderīgi visā pasaulē vienas valsts vai reģiona bīskapiem apvienoties un
periodiski tikties, lai dalītos zināšanās un pieredzē un savstarpēji
apspriestos, tādējādi saliedējot savus spēkus visu Baznīcu labā. Tāpēc Koncils
attiecībā uz bīskapu konferencēm nolemj turpmāk minēto.
(Bīskapu konferences jēdziens, struktūra, pilnvaras un sadarbība)
38. 1) Bīskapu konference ir apvienība, kurā attiecīgās valsts vai reģiona
augstākie dvēseļu gani kopīgi veic savu pastorālo kalpojumu, lai labums, ko
Baznīca piedāvā cilvēkiem, būtu arvien lielāks, jo īpaši, pateicoties dažādām
mūsdienu apstākļiem piemērotām apustulāta formām un metodēm.
2) Bīskapu konferenču locekļi ir visi vietējie ordināriji neatkarīgi no rita
(izņemot ģenerālvikārus), koadjutorbīskapi, palīgbīskapi un citi titulārbīskapi,
kas veic kādu īpašu pienākumu, ko tiem uzticējis Svētais krēsls vai bīskapu
konferences. Pārējie titulārbīskapi, kā arī pāvesta legāti, kas pilda īpašu
misiju kādā apvidū, saskaņā ar likumu (de jure) nav bīskapu konferenču
locekļi.
Vietējiem ordinārijiem un koadjutorbīskapiem ir lēmēja balsstiesības.
Palīgbīskapiem un citiem bīskapiem, kuriem ir tiesības piedalīties konferencē,
saskaņā ar konferences statūtiem ir vai nu lēmēja, vai padomdevēja
balsstiesības.
3) Katrai bīskapu konferencei jāizstrādā savi statūti, kurus apstiprina
Apustuliskais krēsls. Tajos jānosaka arī institūcijas, lai varētu sekmīgāk
īstenot konferences mērķus, piemēram, pastāvīgā bīskapu padome, episkopālās
komisijas, ģenerālsekretariāts.
4) Bīskapu konferences lēmumi, ja tie ir likumīgi pieņemti, balsojot vismaz
divām trešdaļām lēmējtiesīgo personu, un tos ir atzinis Apustuliskais krēsls, ir
juridiski saistoši, taču tikai tajos gadījumos, kad to paredz vai nu vispārējais
likums, vai arī īpašs Apustuliskā krēsla rīkojums, kuru Apustuliskais krēsls
izdevis vai nu pēc savas iniciatīvas, vai arī pēc bīskapu konferences lūguma.
5) Ja īpašu apstākļu dēļ tas nepieciešams, dažādu valstu bīskapi ar Apustuliskā
krēsla piekrišanu var izveidot vienu konferenci.
Turklāt, lai sekmētu un nodrošinātu kopējo labumu, ir jāatbalsta saziņa starp
dažādu valstu bīskapu konferencēm.
6) Austrumu Baznīcu vadītājiem, kuri pulcējas sinodēs, lai stiprinātu savas
Baznīcas kārtību un sekmīgāk atbalstītu reliģiskās aktivitātes, tiek ieteikts
tur, kur pastāv atšķirīgu ritu Baznīcas, ņemt vērā visas teritorijas kopējo
labumu. Šajā nolūkā Baznīcu vadītājiem būtu jāapmainās viedokļiem dažādu ritu
pārstāvju sanāksmēs atbilstoši kompetentās autoritātes izdotajām normām.
II. Baznīcas provinču iedalījums un Baznīcas reģionu veidošana
(Robežu noteikšanas principi)
39. Dvēseļu labuma dēļ nepieciešams pienācīgi noteikt ne tikai diecēžu, bet arī
Baznīcas provinču robežas. Turklāt ir ieteicams veidot Baznīcas reģionus, lai
konkrētajos sociālajos un vietējos apstākļos varētu labāk nodrošināt vajadzības,
kas saistītas ar apustulisko darbu. Tas atvieglos un padarīs auglīgāku arī
bīskapu savstarpējo sadarbību, bīskapu sadarbību ar metropolītiem un citiem tās
pašas zemes bīskapiem, kā arī ar laicīgo varu.
(Noteikumi)
40. Lai sasniegtu šos mērķus, svētais Koncils nosaka turpmāk minēto.
1) Jāpārskata Baznīcas provinču robežas un, ieviešot jaunas un atbilstošas
normas, jānosaka metropolītu tiesības un privilēģijas.
2) Kā vispārējs noteikums jānosaka tas, ka visas diecēzes un diecēzēm likumīgi
pielīdzinātās teritorijas ietilpst kādā Baznīcas provincē. Tādējādi diecēzes,
kuras pašlaik ir tieši pakļautas Apustuliskajam krēslam un nav saistītas ne ar
vienu citu diecēzi, ir vai nu jāapvieno, izveidojot jaunu Baznīcas provinci, ja
tas iespējams, vai arī jāpievieno provincei, kura atrodas vistuvāk vai kura ir
šim nolūkam vispiemērotākā, un tām jānonāk arhibīskapa metropolīta pakļautībā
atbilstoši vispārējā likuma normām.
3) Tur, kur tas šķiet lietderīgi, Baznīcas provinces jāapvieno, izveidojot
Baznīcas reģionu, kura pārvaldes kārtība jānosaka juridiski.
(Bīskapu konferenču viedokļa nepieciešamība)
41. Kompetentajām bīskapu konferencēm pienākas izskatīt jautājumus, kas attiecas
uz provinču robežām vai reģionu veidošanu, saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem
par diecēžu robežu noteikšanu (23. un 24. p.) un ar saviem priekšlikumiem un
vēlmēm iepazīstināt Apustulisko krēslu.
III. Bīskapi, kas veic pienākumus starpdiecēžu līmenī
(Starpdiecēžu institūcijas un bīskapu sadarbība)
42. Tā kā pastorālo uzdevumu veikšanai arvien vairāk nepieciešama vienota vadība
un saskaņota rīcība, ieteicams visu vai vairāku kāda reģiona vai valsts diecēžu
vajadzībām ieviest īpašus amatus, kuru pienākumus varētu veikt arī bīskapi.
Svētais Koncils vēlas lai starp prelātiem vai bīskapiem, kas pilda šos
pienākumus, un diecēžu bīskapiem vai bīskapu konferencēm vienmēr valdītu brālīga
vienotība un pastorālais darbs tiktu veikts sadarbības garā. Šīs sadarbības
principi jānosaka ar likumu.
(Pastorālais darbs armijā)
43. Tā kā militāro personu garīgajai aprūpei, ņemot vērā viņu specifiskos dzīves
apstākļus, nepieciešams veltīt īpašu uzmanību, tad atkarībā no iespējām ikvienā
valstī jāizveido armijas vikariāts. Gan vikāram, gan arī kapelāniem dedzīgi sevi
jāveltī šim grūtajam darbam, cieši sadarbojoties ar diecēzes bīskapiem.[37]
Diecēzes bīskapiem jādeleģē armijas vikāram pietiekami daudz priesteru, kuri ir
piemēroti šim grūtajam uzdevumam, un jāatbalsta iniciatīvas militārpersonu
garīgās dzīves uzlabošanai.[38]
VISPĀRĒJIE NORĀDĪJUMI
44. Svētais Koncils nolemj, ka, pārskatot Kanonisko tiesību kodeksu, attiecīgie
likumi jāformulē atbilstoši šajā dekrētā noteiktajiem principiem, ņemot vērā arī
komisiju un Koncila tēvu izteiktās piezīmes.
Turklāt svētais Koncils nolemj, ka jāizstrādā vispārējas vadlīnijas pastorālā
darba veikšanai, kuras būtu paredzētas bīskapiem un draudžu prāvestiem un kurās
būtu konkrēti norādījumi un metodes, lai viņi vieglāk un sekmīgāk varētu veikt
savu pastorālo kalpojumu.
Jāizstrādā arī īpašas vadlīnijas attiecībā uz dažādu ticīgo grupu pastorālo
aprūpi, ņemot vērā apstākļus konkrētajā valstī vai reģionā. Tāpat jāizstrādā arī
kristīgās tautas katehēzes direktorijs, kurā tiktu apskatīti katehēzes
pamatprincipi, norises kārtība, kā arī sniegti norādījumi attiecīgu grāmatu
sagatavošanai. Šo dokumentu izstrādē jāievēro arī komisiju un Koncila tēvu
izteiktās piezīmes.
Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir
apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus,
mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam
un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.
Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 28. oktobrī.
Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps
(Koncila tēvu paraksti)
[3] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. De Ecclesia Christi,
Pastor aeternus, 3. nod.: Denz. 828 (3061).
[4] Sal. turpat, Ievads: Denz. 821 (3050).
[7] Sal. Jānis XXIII, Ap. konst. Humanae salutis, 1961. g. 25.
decembris: AAS 54 (1962), 6. lpp.
[12] Sal. Pāvils VI, Motu proprio Apostolica sollicitudo, 1965. g. 15.
septembris: AAS 57 (1965), 775.–780. lpp.
[14] Sal. Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 21. aprīlis: AAS 49
(1957), 237. lpp.; sal. arī: Benedikts XV, Ap. vēst. Maximum illud, 1919.
g. 30. novembris: AAS 11 (1919), 440. lpp.; Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae,
1926. g. 28. februāris: AAS 18 (1926), 68. lpp. u. s.
[15] Sal. Pāvils VI, Uzruna Ad Em.mos Patres Cardinales, Exc.mos Praesules,
Rev.mos Praelatos ceterosque Romanae curiae Officiales 1963. g. 21.
septembrī: AAS 55 (1963), 793. lpp. u. s.
[17] Sal. Tridentas koncils, 5. ses., Dekr. De reform., 2. nod.: Mansi
33, 30; 24. ses., dekr. De reform., 4. nod.: Mansi 33, 159; Vatikāna II koncils,
Dogm. konst.
Lumen gentium, 25.
[19] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: AAS
(1963), 257.–304. lpp.
[20] Sal. Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1964. g. 6. augusts: AAS 56
(1964), 639. lpp.
[21] Sal. turpat, 644.–645. lpp.
[23] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium; Pāvils VI,
Motu proprio Sacram Liturgiam, 1964. g. 25. janvāris: AAS 56 (1964), 139.
lpp. u. s.
[24] Sal. Pijs XII, Enc. Mediator Dei, 1947. g. 20. novembris: AAS 39
(1947), 251. lpp. u. s.; Pāvils VI, Enc. Mysterium fidei, 1965. g. 3.
septembris: AAS 57 (1965), 753.–774. lpp.
[25] Sal. Apd 1, 14 un 2, 46.
[30] Sal. Pijs X, Motu proprio Iampridem, 1914. g. 19. marts: AAS 6
(1914), 173. lpp. u. s.; Pijs XII, Ap. konst. Exsul familia, 1952. g. 1.
augusts: AAS 44 (1952), 652. lpp. u. s.; Leges Operis Apostolatus Maris,
auctoritate Pii XII conditae, 1957. g. 21. novembris: AAS 50 (1958), 375.–383.
lpp.
[33] Sal. Pijs XII, Uzruna 1950. g. 8. decembrī: AAS 43 (1951), 28. lpp.; sal.
arī Pāvils VI, Uzruna 1964. g. 23. maijā: AAS 56 (1964), 571. lpp.
[34] Sal. Leons XIII, Ap. konst. Romanos Pontifices, 1881. g. 8. maijs:
Acta Leonis XIII, II sēj. (1882), 234. lpp. u. s.
[35] Sal. Pāvils VI, Uzruna 1964. g. 23. maijā: AAS 56 (1964), 570.–571. lpp.
[36] Sal. Pijs XII, Uzruna 1950. g. 8. decembrī: AAS 43 (1951), 28. lpp.
[37] Sal. Sv. Konsistorijas kongregācija: Instructio de Vicariis Castrensibus,
1951. g. 23. aprīlis: AAS 43 (1951), 562.–565. lpp.; Formula servanda in
relatione de statu Vicariatus Castrensis conficienda, 1956. g. 20. oktobris:
AAS 49 (1957), 150.–163. lpp.; Dekr. De Sacrorum Liminum Visitatione a
Vicariis Castrensibus peragenda, 1959. g. 28. februāris: AAS 51 (1959),
272.–274. lpp.; Facultas audiendi confessiones militum Cappellanis extenditur,
1960. g. 27. novembris: AAS 53 (1961), 49.–50. lpp.; sal. arī Sv. Klosterdzīves kongregācija:
Instructio de Cappellanis militum religiosis, 1955. g. 2. februāris: AAS
47 (1955), 93.–97. lpp.
[38] Sal. Sv. Konsistorijas kongregācija: Epistula ad Em. mos PP. DD.
Cardinales atque Exc. mos PP. DD. Archiepiscopos, Episcopos ceterosque
Ordinarios Hispanicae Ditionis, 1951. g. 21. jūnijs: AAS 43 (1951), 566.
lpp.
|