PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DEKLARĀCIJA PAR RELIĢISKO BRĪVĪBU

DIGNITATIS HUMANAE

PAR PERSONU UN KOPIENU TIESĪBĀM UZ SABIEDRISKO UN
PILSONISKO BRĪVĪBU RELIĢISKAJOS JAUTĀJUMOS

1. Mūsu laikmetā izpratne par cieņu, kas piemīt cilvēkam kā personai, arvien padziļinās.^[1] Aizvien biežāk atskan prasība ļaut cilvēkam rīkoties pēc savas iniciatīvas un ar atbildīgu brīvību; nevis piespiedu kārtā, bet saskaņā ar savu pienākuma apziņu. Tāpat tiek pieprasīts ar likumu ierobežot valsts varu, nosakot tās robežas, lai netiktu pārmērīgi skarta personu un apvienību pienācīgā brīvība. Šī prasība pēc brīvības sabiedrībā galvenokārt attiecas uz cilvēka garīgajām vērtībām, jo īpaši brīvu reliģijas praktizēšanu sabiedrībā. Rūpīgi izvērtējot šos centienus, lai noskaidrotu, cik daudz tie atbilst patiesībai un taisnīgumam, šis Vatikāna koncils pētī svēto Tradīciju un Baznīcas mācību, kur smeļas arvien jaunas atziņas, kuras vienmēr ir saskaņā ar vecajām.

Vispirms svētais Koncils apliecina to, ka pats Dievs cilvēcei ir norādījis ceļu, kuru ejot cilvēki, kas Viņam kalpo, var Kristū iemantot pestīšanu un sasniegt svētlaimi. Mēs ticam, ka šī vienīgā patiesā reliģija pastāv katoliskajā un apustuliskajā Baznīcā, kurai Kungs Jēzus uzticēja uzdevumu to izplatīt starp visiem cilvēkiem, apustuļiem sacīdams: “Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mt 28, 19–20) Savukārt visiem cilvēkiem ir pienākums meklēt patiesību, it īpaši to, kas attiecas uz Dievu un Viņa Baznīcu, bet, kad patiesība ir iepazīta, to pieņemt un būt tai uzticīgiem.

Svētais Koncils uzsver arī to, ka šie pienākumi skar un saista cilvēka sirdsapziņu un ka patiesība sevi neuzspiež citādi kā vien pašas patiesības spēkā un pārņem cilvēku prātu saudzīgi un vienlaikus pārliecinoši. Reliģiskā brīvība, kuru cilvēki pieprasa Dieva godināšanas pienākuma izpildei, nozīmē būt brīviem no jebkādiem spaidiem reliģiskajos jautājumos, tāpēc tā atstāj neskartu tradicionālo katolisko doktrīnu par cilvēka un sabiedrības morālisko pienākumu pret patieso reliģiju un vienīgo Kristus Baznīcu. Turklāt, runājot par šo reliģisko brīvību, svētais Koncils vēlas plašāk izvērst pēdējo pāvestu mācību par personas neaizskaramajām tiesībām, kā arī sabiedrības likumīgo iekārtu.

I. VISPĀRĒJĀ MĀCĪBA PAR RELIĢISKO BRĪVĪBU

(Reliģiskās brīvības objekts un pamats)

2. Šis Vatikāna koncils pasludina personas tiesības uz reliģisko brīvību. Šī brīvība nozīmē to, ka reliģiskajos jautājumos visiem cilvēkiem ir jābūt brīviem no jebkādiem spaidiem, vai tie būtu no atsevišķu cilvēku, sociālo grupu vai laicīgās varas puses. Reliģiskajos jautājumos neviens nedrīkst tikt spiests rīkoties pret savu sirdsapziņu, ne arī traucēts rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu ne privāti, ne publiski, ne vienatnē, ne kopā ar citiem, ievērojot pienācīgas robežas. Turklāt Koncils pasludina, ka tiesību uz reliģisko brīvību pamatā ir cilvēkam kā personai piemītošā cieņu, ar kuru iepazīstina atklātais Dieva Vārds un kuru var iepazīt ar cilvēcisko prātu.^[2] Šīs personas tiesības uz reliģisko brīvību ir jāatzīst konstitucionāli ar pamatlikumu, kas regulē sabiedrības dzīvi, tā lai tās kļūtu par civiltiesību sastāvdaļu.

Saskaņā ar cieņu, kas piemīt visiem cilvēkiem, jo viņi ir personas, tas ir, apveltīti ar prātu un brīvo gribu, un tādējādi arī ar personisko atbildību, pati viņu daba mudina un morāliskais likums tiem uzliek par pienākumu meklēt patiesību – vispirms jau to, kas attiecas uz reliģiju. Tāpat viņiem pienākas arī pieņemt iepazīto patiesību un visu savu dzīvi pakārtot tās prasībām. Šo pienākumu savai dabai atbilstošā veidā cilvēki spēs izpildīt tikai tad, ja viņi būs iekšēji brīvi, kā arī brīvi no ārējiem spaidiem. Tātad pamatā tiesībām uz reliģisko brīvību ir nevis personas subjektīvā nostājā, bet gan pati cilvēka daba. Tāpēc tiesības uz šo brīvību ir spēkā arī tiem cilvēkiem, kuri nepilda pienākumu meklēt patiesību un dzīvot saskaņā ar to, un nedrīkst liegt izmantot šīs tiesības, ja vien tiek ievērota taisnīga sabiedriskā kārtība.

(Reliģiskā brīvība un cilvēka attiecības ar Dievu)

3. Tas viss kļūst vēl saprotamāks, ja ņem vērā to, ka cilvēka dzīves augstākā norma ir Dieva likums – mūžīgs, objektīvs un universāls –, ar kuru Dievs saskaņā ar savu gudrības un mīlestības plānu kārto, vada un valda visu pasauli un cilvēces ceļus. Dievs cilvēku ir darījis līdzdalīgu šajā likumā, lai, Dieva apredzības saudzīgi pamudināts, viņš arvien labāk varētu iepazīt nemainīgo patiesību.^[3] Tāpēc ikvienam ir pienākums un attiecīgi arī tiesības meklēt patiesību reliģiskajos jautājumos, lai, izmantojot atbilstošus līdzekļus, varētu pieņemt pareizu un patiesu savas sirdsapziņas lēmumu.

Taču patiesība meklējama veidā, kas atbilst cilvēka personas cieņai un tam, ka viņš pēc savas dabas ir sabiedriska būtne, tas ir, meklējumos, kas norit brīvi, ar mācību un audzināšanas palīdzību, domu apmaiņā un dialogā, kurā cits citam izklāsta patiesību, ko atraduši vai domā, ka atraduši, lai savstarpēji palīdzētu patiesības meklējumos. Kad patiesība ir iepazīta, tad cilvēkam, kas to atzinis, tā stingri jāievēro.

Dieva likuma prasības cilvēks uztver un pazīst, pateicoties savai sirdsapziņai, ar kuru viņam ir uzticīgi jāsaskaņo sava rīcība, lai sasniegtu Dievu – savu mērķi. Tāpēc cilvēku nedrīkst spiest rīkoties pret viņa sirdsapziņu un tāpat nedrīkst viņam liegt rīkoties saskaņā ar viņa sirdsapziņu, it īpaši reliģiskajos jautājumos. Būtībā praktizēt reliģiju pirmām kārtām nozīmē brīvi un labprātīgi veikt iekšējus aktus, ar kuriem cilvēks tieši pievēršas Dievam, tāpēc nekāda cilvēciska vara nevar ne uzspiest, ne aizliegt šādus aktus veikt.^[4] Taču tas, ka cilvēks pēc savas dabas ir sabiedriska būtne, rada viņā vajadzību šos iekšējos reliģiskos aktus paust arī ārēji – apmainīties viedokļiem par reliģiskiem jautājumiem ar citiem cilvēkiem un savu reliģiju apliecināt kopienā.

Tāpēc tad, ja cilvēkam liedz brīvi praktizēt (ievērojot vispārpieņemtās normas) savu reliģiju sabiedrībā, tiek nodarīta pārestība cilvēka personai un Dieva iedibinātajai kārtībai.

Turklāt reliģiskie akti, ar kuriem cilvēki pēc savas iekšējās pārliecības privāti vai publiski vēršas pie Dieva, savā būtībā pārsniedz pasaulīgo un pārejošo lietu kārtību. Tāpēc valsts varai, kuras īstais mērķis ir rūpēties par kopējo labklājību, pilsoņu reliģiskā dzīve ir jāatzīst un jāatbalsta, taču tā pārkāpj savas kompetences robežas, ja atļaujas uzspiest vai aizliegt reliģiskos aktus.

(Reliģisko grupu brīvība)

4. Ir jāatzīst, ka reliģiskā brīvība, kas pienākas katram cilvēkam atsevišķi, ir tiesības, kuras cilvēkiem pienākas arī tad, ja viņi darbojas kopā. Tas, ka gan cilvēks, gan arī pati reliģija savā būtībā ir sabiedriska, nosaka nepieciešamību pēc reliģisku kopienu pastāvēšanas.

Šīm kopienām, ja vien tās nepārkāpj sabiedriskās kārtības taisnīgās prasības, likumīgi pienākas brīvība sevi pārvaldīt saskaņā ar savām normām, godināt augstāko Būtni ar publisku kultu, palīdzēt saviem kopienas locekļiem reliģiskās dzīves praktizēšanā, atbalstīt tos ar attiecīgu mācību, kā arī sekmēt tādu organizāciju darbību, kurās tie savstarpēji sadarbojas, lai dzīvi vadītu saskaņā ar saviem reliģiskajiem principiem.

Reliģiskajām kopienām ir tiesības izraudzīties savus kulta kalpotājus, tos izglītot, norīkot un likt tiem mainīt darbības vietu, tiesības sazināties ar reliģiskajām pārvaldes struktūrām un kopienām citās valstīs, celt ēkas, kas paredzētas reliģiskiem mērķiem, kā arī iegūt un izmantot atbilstošu īpašumu – tiesības, kuru īstenošanu laicīgā vara nekavē ne ar juridiskiem, ne administratīviem līdzekļiem.

Reliģiskajām kopienām ir arī tiesības netraucētām publiski mācīt un apliecināt savu ticību mutiski un rakstveidā. Taču ticības izplatīšanā un reliģiskās prakses ieviešanā vienmēr jāizvairās no tādām darbībām, kas līdzinātos piespiešanai vai negodīgai un neatbilstošai ietekmei, it īpaši attiecībā uz mazizglītotiem un trūcīgiem cilvēkiem. Šāds rīcības veids ir uzskatāms par šo kopienu pilnvaru pārsniegšanu un citu cilvēku tiesību aizskaršanu.

Turklāt reliģiskā brīvība nozīmē to, ka reliģiskajām kopienām netiek aizliegts brīvi atklāt savas doktrīnas īpašo vērtību tajā, kas attiecas uz sabiedrības organizāciju un ikvienas cilvēciskās darbības iedzīvināšanu. Visbeidzot, tas, ka cilvēks pēc savas dabas ir sabiedriska būtne, un arī pati reliģijas būtība sniedz pamatojumu cilvēku tiesībām saskaņā ar savu reliģisko pārliecību brīvi pulcēties un dibināt izglītojošas, kultūras, karitatīvas un sociālas apvienības.

(Ģimenes reliģiskā brīvība)

5. Ikvienai ģimenei – sabiedrības daļai ar savām īpašajām un primārajām tiesībām – ir tiesības vecāku vadībā brīvi organizēt savu reliģisko dzīvi ģimenes lokā. Vecākiem saskaņā ar savu reliģisko pārliecību ir tiesības noteikt, kāda veida reliģiskā izglītība jāsaņem viņu bērniem. Tāpēc valsts varai ir jāatzīst vecāku tiesības pilnīgi brīvi izvēlēties skolas vai citas audzināšanas iestādes, un, ja viņi šo izvēles brīvību ir īstenojuši, tā nedrīkst viņiem ne tieši, ne arī netieši uzlikt netaisnīgu slogu. Turklāt vecāku tiesības tiek pārkāptas tad, ja bērnus skolā spiež apmeklēt nodarbības, kas nesaskan ar vecāku reliģisko pārliecību, vai arī tad, ja tiek uzspiests viens vienīgs audzināšanas modelis, saskaņā ar kuru reliģiskā audzināšana vispār netiek paredzēta.

(Atbildība attiecībā uz reliģisko brīvību)

6. Tā kā sabiedrības kopējais labums – tādu sabiedriskās dzīves apstākļu kopums, kuros cilvēki var pilnīgāk un vieglāk sasniegt savu pilnību, – galvenokārt nozīmē cilvēka personas pienākumu un tiesību ievērošanu^[5], tad par tiesībām uz reliģisko brīvību ir jāgādā gan pilsoņiem, gan sabiedrības grupām un valsts varas orgāniem, gan arī Baznīcai un citām reliģiskajām kopienām atbilstoši saviem pienākumiem attiecībā uz kopējo labumu.

Katras valsts varas būtisks pienākums ir sargāt un atbalstīt cilvēka neaizskaramās tiesības.^[6] Tāpēc valsts varai ar taisnīgiem likumiem un citiem piemērotiem līdzekļiem ir efektīvi jāsargā visu pilsoņu reliģiskā brīvība un jārada labvēlīgi apstākļi reliģiskās dzīves attīstībai, lai pilsoņi patiešām spētu izmantot reliģiskās tiesības un izpildīt savus reliģiskos pienākumus, bet pati sabiedrība varētu baudīt taisnības un miera augļus, kurus nes cilvēku uzticība Dievam un Viņa svētajai gribai.^[7]

Ja īpašo apstākļu dēļ, kādos atrodas atsevišķas tautas, kādai noteiktai reliģiskai kopienai attiecīgajā sabiedrībā konstitucionāli tiek piešķirts privileģēts statuss, tad vienlaikus jāatzīst un jāievēro arī visu pilsoņu un reliģisko kopienu tiesības uz reliģisko brīvību.

Visbeidzot, valsts varai ir jārūpējas par to, lai pret pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, kas taču ir viens no sabiedrības kopējā labuma aspektiem, nekad reliģisku iemeslu dēļ netiktu izdarīts pārkāpums ne atklātā, ne slēptā veidā un lai pilsoņi netiktu diskriminēti.

No tā izriet, ka valsts vara nedrīkst ar spēku, iebiedēšanu vai citiem līdzekļiem uzspiest pilsoņiem kādas reliģijas atzīšanu vai noliegšanu vai arī liegt kādam iestāties reliģiskā kopienā vai to atstāt. Turklāt, ja tādā vai citādā veidā tiek lietota vara, lai iznīcinātu reliģiju vai liktu šķēršļus tās praktizēšanai, vai tas būtu visas cilvēces mērogā vai tikai kādā reģionā, vai noteiktā cilvēku grupā, tad tas ir Dieva gribas, kā arī personas un cilvēces svēto tiesību pārkāpums.

(Reliģiskās brīvības robežas)

7. Tiesības uz reliģisko brīvību tiek īstenotas cilvēku sabiedrībā, tāpēc to izmantošanu regulē konkrētas normas.

Izmantojot jebkura veida brīvību, ir jāievēro personiskās un sociālās atbildības morālais princips: īstenojot savas tiesības, atsevišķiem cilvēkiem un sociālajām grupām ir morāls pienākums ievērot arī citu cilvēku tiesības, kā arī savus pienākumus attiecībā pret citiem un kopējo labumu. Ir jāizturas taisnīgi un cilvēcīgi pret visiem.

Turklāt pilsoniskajai sabiedrībai ir tiesības sevi aizsargāt pret ļaunprātīgu reliģiskās brīvības izmantošanu – valsts varai ir pienākums šādu aizsardzību nodrošināt. Tomēr tas jādara nevis patvaļīgi vai netaisni, atbalstot tikai vienu no pusēm, bet gan saskaņā ar juridiskajām normām, kuras atbilst objektīvai morālajai kārtībai un kuras ir nepieciešamas, lai sekmīgi nodrošinātu visu pilsoņu tiesību aizsardzību un šo tiesību miermīlīgu saskaņošanu, kā arī lai atbilstoši rūpētos sabiedrībā par patiesu mieru, ko nodrošina tas, ka cilvēki dzīvo kopā, pamatojoties uz patiesu taisnīgumu. Tas viss ir kopējā labuma pamatnoteikums, un to sauc par sabiedrisko kārtību. Sabiedrībā jāievēro vispārējais pilnīgas brīvības likums, saskaņā ar kuru ikvienam cilvēkam dodama pēc iespējas lielāka brīvība, un to drīkst ierobežot vienīgi tad un tikai tik daudz, cik tas nepieciešams sabiedriskās kārtības nodrošināšanai.

(Audzināšana brīvībai)

8. Mūsdienās cilvēki ir pakļauti dažādām ietekmēm, un pastāv risks, ka tie varētu zaudēt spēju rīkoties brīvi un atbildīgi. No otras puses, nereti vērojama tendence, ka cilvēki, aizbildinoties ar brīvību, atsakās pakļauties jebkādai varai un neievēro pienākumu paklausīt.

Tāpēc šis Vatikāna koncils aicina visus, bet īpaši tos, kas rūpējas par citu audzināšanu, censties audzināt tādus sabiedrības locekļus, kas, no vienas puses, ievērotu morālisko kārtību un paklausītu likumīgajai varai, bet, no otras, mīlētu patiesu brīvību. Citiem vārdiem sakot, tādus cilvēkus, kas, ņemot vērā patiesību, patstāvīgi spriestu, rīkotos ar atbildības izjūtu un, labprāt sadarbojoties ar citiem, tiektos pēc tā, kas ir patiess un taisnīgs.

Tātad reliģiskajai brīvībai ir jānodrošina un jāsekmē tas, lai cilvēki, izpildot savus pienākumus sabiedrības dzīvē, rīkotos ar lielāku atbildību.

II. RELIĢISKĀ BRĪVĪBA ATKLĀSMES GAISMĀ

(Reliģiskās brīvības doktrīna sakņojas Atklāsmē)

9. Šī Vatikāna koncila mācība par cilvēka tiesībām uz reliģisko brīvību izstrādāta, pamatojoties uz personas cieņu, un par šīs cieņas ievērošanas nepieciešamību cilvēku prāts pilnībā pārliecinājies, pateicoties gadsimtu gaitā gūtajai pieredzei. Turklāt šī mācība par brīvību sakņojas dievišķajā Atklāsmē, tāpēc kristiešiem ir svēts pienākums to ņemt vērā. Atklāsme gan tieši nerunā par tiesībām būt brīvam no ārējiem spaidiem reliģiskajos jautājumos, tomēr tā visā pilnībā atklāj cilvēka personas cieņu. Tā uzskatāmi parāda to, cik ļoti Kristus ir respektējis cilvēka brīvību attiecībā uz pienākumu ticēt Dieva Vārdam, un māca, kādā garā vienmēr būtu jārīkojas Viņa mācekļiem. Tas viss izgaismo vispārējos principus, kuri ir šīs Deklarācijas par reliģisko brīvību pamatā. Un, pats galvenais, reliģiskā brīvība sabiedrībā ir pilnīgā saskaņā ar kristīgās ticības akta brīvību.

(Brīvība un ticības akts)

10. Viens no katoliskās doktrīnas pamatprincipiem, kas ietverts Dieva Vārdā un ko konsekventi sludina Baznīcas tēvi^[8], ir tas, ka ticības atbildei, kuru cilvēks dod Dievam, jābūt brīvprātīgai. Tāpēc nevienu nedrīkst piespiest pieņemt ticību pret paša gribu.^[9] Ticības akts savā būtībā ir brīvprātīgs, jo cilvēks, kuru Pestītājs Kristus ir atpircis un kuru Viņš aicina uz pieņemtā Dieva bērna godu^[10], var nonākt pie Dieva, kas sevi atklāj, tikai tad, ja Tēvs viņu pievelk^[11] un ja viņš apzināti un brīvi veltī Dievam ticības paklausību. Pati ticības būtība pieprasa, lai ticības jautājumos netiktu pieļauta nekāda piespiešana no cilvēku puses. Tāpēc reliģiskās brīvības princips daudzējādā ziņā palīdz veidot tādus apstākļus, kuros cilvēki netraucēti varētu tikt aicināti uz kristīgo ticību, to brīvprātīgi pieņemt un ar savu dzīvi apliecināt to darbos.

(Kristus un apustuļu rīcības veids)

11. Protams, Dievs aicina cilvēkus kalpot Viņam garā un patiesībā. Šis aicinājums uzliek pienākumu viņu sirdsapziņai, taču nekādā ziņā nepiespiež. Dievs ievēro cieņu, kas piemīt Viņa radītajai personai, kurai jārīkojas saskaņā ar saviem spriedumiem un jābūt brīvai. Visspilgtāk tas ir izpaudies Jēzū Kristū, kurā Dievs ir pilnībā atklājis sevi pašu un savus nodomus. Kristus, mūsu Mācītājs un Kungs^[12], kas ir lēnprātīgs un pazemīgu sirdi^[13], pacietīgi aicināja un pievilka pie sevis savus mācekļus.^[14] Savu mācību Viņš gan apstiprināja un pastiprināja ar veiktajiem brīnumiem, bet Viņa nolūks bija modināt un nostiprināt klausītāju ticību, nevis tos piespiest ticēt.^[15] Tā ir patiesība, ka Kristus norāja klausītājus viņu neticības dēļ, tomēr sodīšanu Viņš atstāja Dievam Tiesas dienā.^[16] Sūtīdams pasaulē apustuļus, Viņš tiem teica: “Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts.” (Mk 16, 16) Viņš pats, zinādams, ka kopā ar kviešiem iesētas arī nezāles, ļāva gan vieniem, gan otriem augt līdz pļaujai, kas notiks laiku beigās.^[17] Negribēdams būt politisks Mesija, kas valda ar spēku^[18], Viņš izvēlējās sevi saukt par Cilvēka Dēlu, kas atnāca, lai “kalpotu un savu dzīvību atdotu daudzu atpestīšanai” (Mk 10, 45). Viņš sevi atklāja kā pilnīgo Dieva Kalpu^[19], kas “aizlūzušu niedri nenolauzīs un nenodzēsīs tikko kvēlojošu dakti” (Mt 12, 20). Viņš atzina valsts varu un tās tiesības, liekot maksāt nodokļus ķeizaram, taču nepārprotami norādīja, ka ir jāievēro augstākie Dieva likumi: “Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva.” (Mt 22, 21) Visbeidzot, uz krusta piepildīdams atpestīšanas darbu, lai cilvēkiem iegūtu pestīšanu un patieso brīvību, Viņš piepildīja savu Atklāsmi. Viņš apliecināja patiesību^[20], bet negribēja to ar varu uzspiest saviem noliedzējiem. Viņa valstība netiek aizstāvēta ar zobenu^[21]; tā tiek nostiprināta, liecinot par patiesību un tai klausot. Tā izplatās, pateicoties mīlestībai, ar kuru Kristus, paaugstināts uz krusta, pievelk pie sevis visus cilvēkus.^[22]

Kristus vārda un piemēra mācīti, apustuļi izvēlējās to pašu ceļu. Jau kopš Baznīcas pirmsākumiem Kristus mācekļi centās pievērst cilvēkus Kristum, Kungam, nevis ar piespiešanu vai citiem Evaņģēlija necienīgiem paņēmieniem, bet pirmām kārtām ar Dieva Vārda spēku.^[23] Viņi drosmīgi sludināja visiem dievišķā Pestītāja nodomus, kas “grib, lai visi cilvēki tiktu pestīti un atzītu patiesību” (1 Tim 2, 4). Tajā pašā laikā viņi ar cieņu izturējās pret vājajiem, pat ja tie dzīvoja maldos, un tādējādi apliecināja, ka “ikviens no mums dos Dievam norēķinu par sevi” (Rom 14, 12)^[24] un ka pienākas klausīt savai sirdsapziņai. Tāpat kā Kristus, apustuļi vienmēr bija gatavi liecināt par Dieva patiesību tautas un tās valdnieku priekšā, “drošsirdīgi runāja Dieva Vārdu” (Apd 4, 31).^[25] Viņi nelokāmi ticēja, ka Evaņģēlijs ir Dieva spēks katra ticīgā pestīšanai.^[26] Tāpēc, nicinādami “miesīgus ieročus”^[27], viņi sekoja Kristus sniegtajam lēnprātības un laipnības piemēram un sludināja Dieva Vārdu, pilnīgi uzticēdamies šī Vārda dievišķajam spēkam, kas spēj uzveikt Dievam naidīgās varas^[28] un pamudināt cilvēkus uz ticību un kalpošanu Kristum.^[29] Tāpat kā Mācītājs, arī apustuļi atzina likumīgo valsts varu: “Katrs cilvēks lai ir padots priekšniecības varai. .. Kas pretojas priekšniecībai, pretojas Dieva rīcībai.” (Rom 13, 1–2)^[30] Vienlaikus viņi tomēr nebaidījās pretoties valsts varai, ja tā bija pretrunā svētajai Dieva gribai: “Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem.” (Apd 5, 29)^[31] Šo ceļu ir gājuši neskaitāmi mocekļi un ticīgie visos laikos un visā pasaulē.

(Baznīca iet Kristus un apustuļu pēdās)

12. Baznīca, būdama uzticīga Evaņģēlija patiesībai, iet Kristus un apustuļu pēdās, kad tā atzīst un atbalsta reliģiskās brīvības principu, kas atbilst cilvēka cieņai un dievišķajai Atklāsmei. Gadsimtu gaitā tā ir saglabājusi un nodevusi doktrīnu, ko tā saņēmusi no Mācītāja un apustuļiem. Kaut arī Dieva tautas dzīvē, tai dodoties cauri cilvēces vēstures līkločiem, dažkārt bijis vērojams tāds rīcības veids, kas īsti neatbilst Evaņģēlija garam vai pat ir tam pretrunā, tomēr vienmēr ir bijusi spēkā Baznīcas mācība, ka ticību nevienam nedrīkst uzspiest.

Tādējādi evaņģēliskais ieraugs ļoti ilgi ir darbojies cilvēku prātā un daudzējādā ziņā ir veicinājis to, ka laika gaitā cilvēki arvien vairāk sākuši atzīt tiem piemītošo personas cieņu. Sabiedrībā ir nobriedusi pārliecība, ka reliģiskajā ziņā personai ir jābūt brīvai no jebkādiem spaidiem no cilvēku puses.

13. No faktoriem, kas nāk par labu Baznīcai un pat laicīgajai sabiedrībai un kas vienmēr un visur jāglabā un jāsargā, lai netiktu aizskarti, svarīgākais, bez šaubām, ir tas, lai Baznīcai būtu tāda rīcības brīvība, kāda tai nepieciešama, rūpējoties par cilvēku pestīšanu.^[32] Tā tiešām ir svēta brīvība, kuru viendzimušais Dieva Dēls ir dāvājis Baznīcai un kuru Viņš ir ieguvis ar savām asinīm. Šī brīvība Baznīcai ir tik būtiska, ka tie, kas to apkaro, rīkojas pretēji Dieva gribai. Baznīcas brīvība ir pamatprincips attiecībās starp Baznīcu un valsts varu, kā arī visu laicīgo kārtību.

Cilvēku sabiedrībā un jebkuras laicīgās varas priekšā Baznīca sev prasa brīvību kā Kristus, Kunga, iedibināta garīga autoritāte, kurai Dievs ir uzlicis pienākumu doties pa visu pasauli un sludināt Evaņģēliju ikvienai radībai.^[33] Baznīca sev prasa brīvību arī kā tādu cilvēku apvienība, kuriem ir tiesības dzīvot pilsoniskā sabiedrībā saskaņā ar kristīgās ticības priekšrakstiem.^[34]

Tikai tad, ja reliģiskās brīvības princips tiek ne vien vārdos sludināts un ar likumu garantēts, bet arī patiesi īstenots praksē, Baznīcai ir stabili juridiskie un faktiskie priekšnoteikumi neatkarībai, kura nepieciešama dievišķās sūtības izpildei un kuru Baznīcas autoritātes arvien noteiktāk ir prasījušas.^[35] Tajā pašā laikā kristiešiem, tāpat kā citiem cilvēkiem, ir pilsoņu tiesības netraucēti dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu. Tātad pastāv harmonija starp Baznīcas brīvību un to reliģisko brīvību, kas ir jāatzīst kā visu cilvēku un kopienu tiesības un konstitucionāli jāgarantē.

(Baznīcas sūtība)

14. Lai izpildītu dievišķo pavēli “māciet visas tautas” (Mt 28, 19), katoliskajai Baznīcai visiem spēkiem jārūpējas par to, lai “Dieva Vārds izplatītos un tiktu pagodināts” (2 Tes 3, 1).

Tāpēc Baznīca neatlaidīgi aicina savus bērnus “vispirms .. lūgt Dievu, pielūgt Viņu, aizlūgt un pateikties Viņam par visiem cilvēkiem. .. Jo tas ir labi un patīkami Dievam, mūsu Pestītājam, kas grib, lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību” (1 Tim 2, 1–4).

Kristiešiem savas sirdsapziņas veidošanā ir rūpīgi jāņem vērā svētā un drošā Baznīcas doktrīna.^[36] Saskaņā ar Kristus gribu katoliskā Baznīca ir patiesības mācītāja, un tās pienākums ir sludināt un autentiski mācīt Patiesību, kas ir Kristus, un vienlaikus ar savu autoritāti skaidrot un nostiprināt morāliskās kārtības principus, kuri sakņojas cilvēka dabā. Turklāt kristiešiem, gudri izturoties pret tiem, kas ir ārpusē, “Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā” (2 Kor 6, 6–7) ir jācenšas izplatīt dzīvības gaismu ar pilnīgu paļāvību^[37] un apustulisku dedzību, līdz pat asins izliešanai.

Māceklim sava Mācītāja Kristus priekšā ir nopietns pienākums arvien pilnīgāk pazīt no Viņa saņemto patiesību, to uzticīgi sludināt un drosmīgi aizstāvēt, tomēr, to darot, neizmantot līdzekļus, kas ir pretrunā Evaņģēlija garam. Tajā pašā laikā Kristus mīlestība viņu mudina izturēties ar mīlestību, gudrību un pacietību pret tiem cilvēkiem, kas dzīvo maldos vai arī ticību vispār nepazīst.^[38] Tātad jāņem vērā gan pienākumi pret Kristu, dzīvinošo Vārdu, kam jātiek sludinātam, gan cilvēka personas tiesības, gan arī tas, cik liela ir žēlastība, kuru Dievs ar Kristus starpniecību ir devis cilvēkam, kas ir aicināts brīvprātīgi pieņemt un apliecināt ticību.

(Nobeigums)

15. Ir skaidrs, ka mūsdienu cilvēki vēlas, lai tiem būtu iespēja brīvi praktizēt reliģiju gan privāti, gan publiski. Turklāt reliģisko brīvību daudzas valstis savā pamatlikumā jau ir pasludinājušas par pilsoņu tiesībām un tā ir svinīgi atzīta starptautiskajos dokumentos.^[39]

Tomēr netrūkst arī tādu valstu, kas savā pamatlikumā gan atzīst reliģiskā kulta brīvību, bet tajā pašā laikā valsts vara cenšas pilsoņus atturēt no ticības praktizēšanas, kā arī ļoti apgrūtina un apdraud reliģisko kopienu dzīvi.

Ar prieku apsveicot mūsu laikmeta labvēlīgās zīmes un ar skumjām norādot uz faktiem, kas raisa vien nožēlu, svētais Koncils aicina katoļus un vienlaikus neatlaidīgi lūdz visus cilvēkus rūpīgi pārdomāt to, cik ļoti nepieciešama ir reliģiskā brīvība, it īpaši situācijā, kādā cilvēce atrodas mūsdienās.

Ir skaidri redzams, ka vienotība starp tautām arvien pieaug, saikne starp dažādu kultūru un reliģiju cilvēkiem kļūst arvien ciešāka un palielinās katra cilvēka individuālās atbildības apziņa. Tāpēc, lai cilvēcē veidotos un nostiprinātos miermīlīgas attiecības un saticība, ir nepieciešams, lai reliģiskā brīvība visās valstīs tiktu konstitucionāli garantēta un lai tiktu respektēts cilvēka augstākais pienākums un tiesības brīvi sabiedrībā praktizēt reliģisko dzīvi.

Lai Dievs, visu cilvēku Tēvs, dod, ka cilvēku saime, pateicoties tam, ka sabiedrībā tiek uzticīgi ievēroti reliģiskās brīvības principi, ar Kristus žēlastību un Svētā Gara spēkā reiz sasniegtu cēlo un mūžīgo “Dieva bērnu godības brīvību” (Rom 8, 21).

Visu šajā deklarācijā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

Romā, pie sv. Pētera, 1965. gada 7. decembrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)