Index

Back Top Print

[BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV - PT - SW - ZH]

 

PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DEKRĒTS PAR BAZNĪCAS MISIONĀRO DARBĪBU

AD GENTES

 

1. Baznīca, ko Dievs sūtīja pie tautām, lai tā būtu “vispārējs pestīšanas sakraments[1]”, saskaņā ar tās katoliskuma dziļākajām prasībām un paklausot sava Dibinātāja gribai[2], veltī visas pūles tam, lai sludinātu Evaņģēliju visiem cilvēkiem. Arī apustuļi, uz kuru pamata tika dibināta Baznīca, sekodami Kristus pēdās, “sludināja patiesības vārdu un dzemdināja Baznīcas”[3]. Viņu sekotāju pienākums ir šo darbu turpināt, lai “Dieva vārds izplatītos un tiktu pagodināts” (2 Tes 3, 1) un Dieva valstība tiktu pasludināta un nodibināta visā pasaulē.

Pašreizējos apstākļos, kad cilvēce nonākusi jaunā situācijā, Baznīca, kas ir zemes sāls un pasaules gaisma[4], tiek aicināta vēl jo steidzamāk glābt un atjaunot ikvienu radību, lai viss tiktu atjaunots Kristū un lai Viņā visi cilvēki veidotu vienu vienīgu ģimeni un vienu vienīgu Dieva tautu.

Tāpēc šis svētais Koncils, pateikdamies Dievam par brīnumainajiem darbiem, kas paveikti ar visas Baznīcas dedzību un nesavtību, vēlas izklāstīt misionārās darbības principus un apvienot visu ticīgo spēkus, lai Dieva tauta, ejot pa šauro krusta ceļu, visur izplatītu Kristus, Kunga, valstību – Tā valstību, kura skatiens sniedzas pāri gadsimtiem[5], – un sagatavotu ceļus Viņa atnākšanai.

 

1. NODAĻA

DOKTRINĀLIE PRINCIPI

(Tēva nodoms)

2. Svētceļotāja Baznīca savā būtībā ir misionāra, jo tās izcelsme saskaņā ar Dieva Tēva nodomu ir meklējama Dēla misijā un Svētā Gara misijā[6].

Šis nodoms savukārt plūst no “mīlestības avota”, tas ir, no Dieva Tēva žēlsirdības. Viņš, būdams Sākums, kuram nav sākuma un no kura ir dzemdināts Dēls, un no kura Svētais Gars caur Dēlu iziet, mūs savā neizmērojamajā un žēlsirdīgajā labestībā brīvi radīja un turklāt savā žēlsirdībā aicināja uz līdzdalību Viņa dzīvē un godībā. Tēvs dāsni izlēja un nemitīgi izlej savu dievišķo labestību, lai Viņš, kas ir visu radījis, beidzot kļūtu “visā viss” (1Kor 15, 28), tādējādi paaugstinot savu godību un dāvājot mums svētlaimi. Dievam ir labpaticis aicināt cilvēkus uz līdzdalību Viņa dzīvē, turklāt ne tikai katru individuāli, bez saiknes ar citiem, bet gan veidojot no tiem vienu tautu, kurā Viņa izklīdinātie bērni tiktu sapulcināti kopā[7].

(Dēla sūtība)

3. Šis vispārējais Dieva plāns cilvēces glābšanai tiek īstenots ne tikai apslēptā veidā cilvēku dvēselē vai izmantojot viņu centienus (arī reliģiskus) dažādi meklēt Dievu, lai “varētu Viņu nojaust un atrast, lai gan Viņš nav tālu ne no viena no mums” (Apd 17, 27). Šie centieni, pateicoties labvēlīgam Dieva apredzības plānam, dažkārt var būt pedagoģisks līdzeklis ceļā pie patiesā Dieva vai arī sagatavošanās Evaņģēlijam[8], tomēr tiem jātiek apskaidrotiem un dziedinātiem. Bet Dievs, lai iedibinātu mieru, t. i., cilvēku – grēcinieku – vienotību ar Dievu, un lai apvienotu tos brālīgā saimē, izlēma jaunā un izšķirošā veidā pats iesaistīties cilvēces vēsturē, sūtot savu Dēlu, kas bija pieņēmis mūsu miesu, lai ar Dēla palīdzību cilvēkus izrautu no tumsas un sāt ana varas[9] un lai Viņā pasauli samierinātu ar sevi[10]. Dievs savu Dēlu, ar kura starpniecību radīja mūžus[11], iecēla par visa mantinieku, lai Viņā visu atjaunotu[12].

Jēzus Kristus tika sūtīts pasaulē kā īsts starpnieks starp Dievu un cilvēkiem. Tā kā Viņš ir Dievs, “Viņā mājo miesā ietvertā dievišķības pilnība” (Kol 2, 9). No otras puses, saskaņā ar savu cilvēcisko dabu Viņš ir jaunais Ādams un atjaunotās cilvēces Galva, “pilns žēlastības un patiesības” ( 1, 14). Turklāt Dieva Dēls ir izgājis īstas iemiesošanās ceļu, lai cilvēkus varētu darīt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Būdams bagāts, Viņš mūsu dēļ kļuva nabags, lai Viņa nabadzībā mēs kļūtu bagāti[13]. Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību par daudzu, t. i., visu, atpestīšanu[14]. Svētie Baznīcas tēvi ir nešauboties sludinājuši, ka netiek dziedināts tas, kuru Kristus nav pieņēmis[15]. Bet Viņš pieņēma cilvēka dabu visā tās pilnībā, tādu, kāda tā ir mums, nožēlojamajiem nabagiem, tikai izņemot grēku[16]. Jo Kristus, kuru Tēvs svētīja un sūtīja pasaulē (sal. 10, 36), par sevi ir teicis: “Kunga Gars ir pār mani, jo Viņš mani ir svaidījis sludināt nabagiem Prieka Vēsti, sūtījis vēstīt gūstekņiem brīvību un aklajiem acu gaismu, palaist brīvībā apspiestos.” (Lk 4, 18–19) Un vēl: “Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt to, kas bija pazudis.” (Lk 19, 10)

Viss, ko Kungs kādreiz ir sludinājis, un viss, kas Viņā izdarīts cilvēces pestīšanas labā, tagad ir jāpasludina un jāizplata visā zemē[17], sākot ar Jeruzalemi[18], lai tas, ko Viņš reiz un uz visiem laikiem tika paveicis visu pestīšanas labad, gadsimtu gaitā visos pilnībā īstenotos.

(Svētā Gara sūtība)

4. Lai sasniegtu šo mērķi, Kristus no Tēva sūtīja Svēto Garu, kam bija jāveic dvēseļu pestīšanas darbs un jāmudina Baznīca vērsties plašumā. Protams, Svētais Gars jau darbojās pasaulē, pirms Kristus tika pagodināts[19].

Taču tikai Vasarsvētku dienā Viņš nāca pār mācekļiem, lai paliktu pie tiem mūžīgi[20]. Baznīca daudziem atklājās redzamā veidā un sāka sludināt Evaņģēliju. Ar Jaunās derības Baznīcas starpniecību – šī Baznīca runā visās valodās un savā mīlestībā saprot un aptver visas valodas, tādējādi pārvarot Bābeles sašķeltību, – tika iepriekš pasludināta tautu vienotība ticības katoliskumā[21]. Tieši ar Vasarsvētkiem sākās “Apustuļu darbi”, tāpat kā, pateicoties Svētajam Garam, Jaunava Marija ieņēma Kristu un tāpat kā Svētais Gars nāca pār Kristu lūgšanas laikā, rosinot Viņu sākt īstenot savu sūtību[22]. Kungs Jēzus, pirms Viņš labprātīgi atdeva dzīvību par pasauli, sagatavoja apustuļus kalpošanai un apsolīja tiem sūtīt Svēto Garu, lai viņi un Svētais Gars būtu vienoti pestīšanas darbā vienmēr un visur[23]. Cauri visiem laikiem Svētais Gars uztur visu Baznīcu vienotu kopībā un kalpošanā, vada Baznīcu un apveltī to ar dažādām hierarhiskām un harismātiskām dāvanām[24], kā dvēsele dzīvinot Baznīcas iedibinājumus un iedvešot ticīgo sirdī to pašu misionāro garu[25], kas mudināja arī Kristu. Reizēm Viņš pat redzamā veidā apsteidz apustuļu darbību[26], kā arī nemitīgi to pavada un dažādos veidos vada[27].

(Baznīcas misija)

5. Kungs Jēzus pašā sākumā “aicināja pie sevis tos, kurus pats vēlējās, un iecēla divpadsmit, lai tie būtu ar Viņu un lai sūtītu tos sludināt” (Mk 3, 13)[28]. Tā apustuļi vienlaikus kļuva gan par jaunā Izraēļa sēklu, gan par svētās hierarhijas sākumu. Un pēc tam, kad Kungs ar savu nāvi un augšāmcelšanos sevī bija piepildījis mūsu pestīšanas un visa atjaunošanas noslēpumu, Viņš, saņēmis visu varu debesīs un virs zemes[29], pirms pacēlās debesīs[30], nodibināja savu Baznīcu kā pestīšanas sakramentu un sūtīja savus apustuļus pa visu pasauli, tāpat kā Tēvs bija sūtījis Viņu[31], un tiem sacīja: “Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tas Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis” (Mt 28, 19–20); “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai! Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts.” (Mk 16, 15 u. s.) No tā izriet Baznīcas pienākums izplatīt ticību un sludināt Kristus atnesto pestīšanu gan tās skaidri paustās sūtības spēkā, ko no apustuļiem mantojusi bīskapu kārta, kurai palīdz prezbiteri un kura ir vienota ar Baznīcas virsganu, Pētera pēcteci, gan dzīvības spēkā, kas no Kristus plūst Viņa locekļos: “No Viņa visa miesa, kas apvienota un savienota dažādām palīgsaitēm, mīlestībā augs sevis izkopšanai saskaņā ar katra locekļa darbības mēru.” (Ef 4, 16) Tādējādi Baznīcas misija tiek īstenota, pateicoties darbībai, ar kuras palīdzību Baznīca, paklausīdama Kristus pavēlei un būdama Svētā Gara žēlastības un mīlestības vadīta, kļūst pilnībā klātesoša visu cilvēku un tautu vidū, lai ar savu dzīves piemēru un sludināšanu, ar sakramentiem un citiem žēlastības līdzekļiem vestu cilvēkus pie ticības, brīvības un Kristus miera un tādējādi tiem pavērtu brīvu un drošu ceļu uz pilnīgu līdzdalību Kristus noslēpumā.

Tā kā šī misija vēstures gaitā turpina un attīsta misiju, ko īstenoja Kristus, kas tika sūtīts sludināt nabagiem Labo Vēsti, tad Baznīcai, Kristus Gara mudinātai, jāiet pa to pašu ceļu, pa kuru ir gājis Kristus, proti, pa nabadzības, paklausības, kalpošanas un sevis upurēšanas līdz pat nāvei ceļu, – nāvei, kuru Viņš uzvarēja ar augšāmcelšanos. Tā cerībā gāja visi apustuļi, kuri ar savām neskaitāmajām grūtībām un ciešanām papildināja to, kā trūkst Kristus ciešanās par Viņa Miesu, kas ir Baznīca[32]. Bieži vien arī kristiešu asinis bija kā sēkla[33].

(Baznīcas misionārā darbība)

6. Šis uzdevums, kas jāveic bīskapu kārtai Pētera pēcteča vadībā un ar visas Baznīcas lūgšanām un palīdzību, ir viens un tas pats visur un jebkurā situācijā, kaut arī atkarībā no apstākļiem var tikt pildīts dažādi. Tāpēc arī atšķirības, kas saskatāmas šajā Baznīcas darbībā, ir saistītas nevis ar šīs misijas dziļāko būtību, bet gan apstākļiem, kādos tā tiek īstenota.

Šie apstākļi savukārt var būt atkarīgi gan no Baznīcas, gan no tautām un cilvēku grupām, kurās misija tiek veikta. Baznīca, kaut arī tā sevī ietver visu pestīšanas līdzekļu kopumu un pilnību, ne vienmēr un ne uzreiz var tos visus likt lietā. Cenšoties īstenot Dieva plānu, tā ir iepazinusi gan sākumā speramos soļus, gan pakāpenību. Dažkārt laimes pilnam iesākumam seko apbēdinošas neveiksmes vai vismaz ilgstošs neapmierinošas nepabeigtības stāvoklis. Ja runa ir par cilvēkiem, to grupām un tautām, tad Baznīca tās aizsniedz un tajās izplatās tikai pakāpeniski un tādējādi tos uzņem katoliskajā pilnībā. Tāpēc ikvienā situācijā un jebkuros apstākļos Baznīcai jāizvēlas piemēroti līdzekļi un atbilstošas darbības.

Parasti ar vārdu misijas tiek apzīmēti īpaši pasākumi, saistībā ar kuriem Baznīcas sūtītie Evaņģēlija vēstneši dodas pa visu pasauli, lai sludinātu Evaņģēliju un dibinātu Baznīcu tajās tautās un to cilvēku vidū, kas vēl netic Kristum. Šie pasākumi tiek veikti, pateicoties Baznīcas misionārajai darbībai, un vairumā gadījumu tie norisinās noteiktās Svētā krēsla atzītās teritorijās. Šādas misionārās darbības īstais mērķis ir evaņģelizācija un Baznīcas iedēstīšana tajās tautās un cilvēku grupās, kur tā vēl nav iesakņojusies[34]. Tā no Dieva Vārda sēklas jāizaug vietējām Baznīcām, kuras tiek dibinātas visur pasaulē, kur tas ir nepieciešams. Šīm Baznīcām, kurām pietiek sava spēka un brieduma, kurām ir sava hierarhija, kas ir vienota ar ticīgo tautu, un kuru rīcībā ir tām atbilstoši līdzekļi, kas palīdz dzīvot patiesi kristīgu dzīvi, ir jāsniedz savs ieguldījums visas Baznīcas labā. Šādas iedēstīšanas galvenais līdzeklis ir Jēzus Kristus Evaņģēlija sludināšana; tieši Evaņģēlija sludināšanas nolūkā Kungs sūtīja savus mācekļus pa visu pasauli, lai cilvēki, kas, pateicoties Dieva Vārdam, ir piedzimuši no jauna[35], pieņemot Kristību, tiktu iekļauti Baznīcā, kura, būdama iemiesotā Vārda Miesa, pārtiek un dzīvo no Dieva Vārda un euharistiskās Maizes[36].

Šajā Baznīcas misionārajā darbībā reizēm var savstarpēji pārklāties dažādas fāzes – vispirms jau dibināšana, tad attīstība vai jaunība. Taču arī tad, kad tās ir īstenotas, Baznīcas misionārā darbība nebeidzas – izveidotajām vietējām Baznīcām jāturpina sludināt Evaņģēliju tiem, kas vēl palikuši ārpusē. Turklāt cilvēku grupas, kuru vidū darbojas Baznīca, dažādu iemeslu dēļ mēdz būtiski mainīties, tā ka var rasties pilnīgi jauni apstākļi. Tad Baznīcai jāizvērtē, vai jaunajā situācijā atkal nav nepieciešama misionārā darbība.

Dažreiz apstākļi var izveidoties tā, ka uz laiku nav pat iespējams tieši un uzreiz sludināt Evaņģēlija vēsti. Tad misionāri tomēr var un viņiem jāspēj pacietīgi, uzmanīgi un ar lielu paļāvību apliecināt Kristus mīlestību un žēlsirdību, tādējādi sagatavojot Kungam ceļu un darot Viņu klātesošu.

Tādējādi ir skaidrs, ka misionārā darbība izriet tieši no Baznīcas dziļākās būtības un ka ar tās palīdzību tiek izplatīta Baznīcas ticība, kas nes pestīšanu; savukārt, izplatoties ticībai, tiek pilnveidota katoliskā vienotība; misionārā darbība spēku rod Baznīcas apustuliskumā, tā dzīvina Baznīcas hierarhijas koleģiālo apziņu, apliecina, izplata un attīsta Baznīcas svētumu. Tādējādi misionārā darbība pagānu vidū atšķiras gan no pastorālās darbības ticīgo vidū, gan no kristiešu vienotības atjaunošanas iniciatīvām. Tomēr abas šī minētās darbības jomas ir cieši saistītas ar Baznīcas misionāro darbību[37], jo kristiešu sašķeltība kaitē svētajai lietai, proti, Evaņģēlija sludināšanai visai radībai[38], un daudziem slēdz ceļu uz ticību. Tāpēc misionārās darbības nepieciešamības dēļ visi kristītie tiek aicināti apvienoties vienā ganāmpulkā, lai tādējādi varētu tautām vienprātīgi liecināt par Kristu, savu Kungu. Ja kristītie vēl nespēj sniegt liecību par vienu vienīgu ticību, tad tiem vismaz jāievēro savstarpējā cieņa un mīlestība.

(Misionārās darbības pamatojums un nepieciešamība)

7. Misionārās darbības pamatā ir Dieva griba, “lai visi cilvēki tiktu izpestīti un atzītu patiesību. Jo viens ir Dievs un viens ir vidutājs starp Dievu un cilvēkiem – Cilvēks Jēzus Kristus, kas sevi atdeva, lai kļūtu izpirkšanas maksa par visiem” (1 Tim 2, 4–6); “un nevienā citā nav pestīšanas” (Apd 4, 12). Tātad ir nepieciešams, lai visi atgrieztos pie Kristus, kas iepazīts, pateicoties Baznīcas veiktajai sludināšanai, un Kristībā tiktu pievienoti Kristum un Baznīcai, kas ir Viņa Miesa. Jo Kristus pats “mums skaidri mācīja par ticības un Kristības nepieciešamību[39], vienlaikus apliecinot to, cik nepieciešama ir Baznīca, kurā cilvēki ienāk pa Kristības durvīm. Tāpēc tie, kas atteiktos ienākt katoliskajā Baznīcā vai arī palikt tajā, labi zinādami, ka to kā nepieciešamu ir dibinājis Dievs ar Jēzus Kristus starpniecību, nevarēs tikt pestīti”[40]. Kaut gan cilvēkus, kas nav vainīgi pie tā, ka viņi nepazīst Evaņģēliju, Dievs var pa Viņam vien zināmiem ceļiem aizvest līdz ticībai, bez kuras nav iespējams patikt Dievam[41], Baznīcai tomēr ir pienākums[42] un vienlaikus arī svētas tiesības sludināt Evaņģēliju. Tāpēc misionārā darbība šodien un vienmēr pilnībā saglabā savu spēku un nepieciešamību.

Pateicoties misionārajai darbībai, Kristus Mistiskā Miesa nepārtraukti sakopo savus spēkus un virza tos tā, lai veicinātu savu izaugsmi[43]. Uz šo darbību Baznīcas locekļus mudina mīlestība, ar kādu tie mīl Dievu un kas rada vēlēšanos dalīties ar visiem cilvēkiem gan šīs, gan nākamās dzīves labumos.

Visbeidzot, pateicoties šai misionārajai darbībai, tiek vispilnīgākajā veidā pagodināts Dievs, jo tā cilvēki apzināti un pilnībā pieņem Viņa pestīšanas darbu, ko Viņš īstenoja Kristū. Tādējādi, pateicoties šai darbībai, tiek īstenots Dieva plāns, kura izpildei paklausībā un mīlestībā sevi veltīja Kristus, lai tiktu pagodināts Tēvs, kas Viņu sūtīja[44]. Tas ir plāns, kā visai cilvēcei kļūt par vienu Dieva tautu, sapulcēties vienīgajā Kristus Miesā un izveidot vienu Svētā Gara templi. Tas viss, veicinot brālīgu saskaņu, atbilst arī visu cilvēku dziļākajām ilgām. Un tā visbeidzot tiks īstenota iecere, kāda bija mūsu Radītājam, kas cilvēku radīja pēc sava attēla un līdzības, proti, visi, kam ir cilvēka daba, ar Svētā Gara starpniecību atdzimuši Kristū, varēs, kopīgi skatot Dieva godību (sal. 2 Kor 3, 18), saukt: “Mūsu Tēvs!”[45]

(Misionārā darbība cilvēka dzīvē un vēsturē)

8. Misionārā darbība ir cieši saistīta arī ar cilvēka dabu un viņa ilgām. Sludinot Kristu, Baznīca atklāj cilvēkiem sākotnējo patiesību par viņu stāvokli un viņu integrālo aicinājumu, jo Kristus ir atjaunotās cilvēces avots un paraugs – tādas cilvēces, kurā valda brālīga mīlestība, patiesīgums un mierpilns gars un pēc kuras visi ilgojas. Kristus un Baznīca, kas, sludinot Evaņģēliju, liecina par Viņu, pārsniedz visas rasu un tautu īpatnības. Tādējādi ne Kristu, ne Baznīcu neviens un nekur nevar uzskatīt par svešiem[46]. Kristus ir patiesība un ceļš, kuru Evaņģēlija sludināšana paver visiem, visu ausīm darot dzirdamus Kristus sacītos vārdus: “Gandariet par grēkiem un ticiet Evaņģēlijam.” (Mk 1, 15) Tā kā tas, kurš netic, ir jau notiesāts[47], Kristus vārdi vienlaikus ir sprieduma un žēlastības vārdi, nāves un dzīvības vārdi. Tikai nolemjot nāvei veco, mēs varam tuvoties atjaunotai dzīvei. Vispirms tas sakāms par personām, taču to var attiecināt arī uz dažādiem šīs pasaules labumiem, kurus vienlaikus ir apzīmogojis gan cilvēka grēks, gan Dieva svētība: “Jo visi ir grēkojuši, un viņiem trūkst Dieva godības.” (Rom 3, 23) Neviens nevar atbrīvoties no grēka pats saviem spēkiem, neviens nevar pacelties sev pāri, nevar pilnīgi atbrīvoties no sava vājuma, vientulības un verdzības[48], bet visiem ir nepieciešams Kristus kā paraugs, skolotājs, atbrīvotājs, glābējs un kā dzīvības avots. Evaņģēlijs cilvēces vēsturē, arī no laicīgā skatpunkta raugoties, patiešām ir bijis brīvības un progresa ieraugs, un tas joprojām kalpo par brālības, vienotības un miera ieraugu. Tāpēc ticīgie pamatoti slavē Kristu kā “tautu gaidīto un savu glābēju”[49].

(Misionārās darbības eshatoloģiskā iezīme)

9. Misionārā darbība ir ierobežota laikā no Kunga pirmās atnākšanas līdz Viņa otrajai atnākšanai, kad Baznīcu kā ražu no četriem vējiem savāks Debesu valstībā[50]. Bet pirms Kunga atnākšanas Evaņģēlijs ir jāpasludina visām tautām[51].

Misionārā darbība nav nekas cits kā Dieva nodoma atklāšanās, t. i., tā epifānija un īstenošanās pasaulē; ar šīs misionārās darbības palīdzību Dievs nepārprotami īsteno pestīšanas vēsturi. Ar sludināto vārdu un svinot sakramentus, no kuriem centrs un virsotne ir Svētā Euharistija, tiek darīts klātesošs Kristus, pestīšanas autors. Visu, kas no patiesības un žēlastības jau bija tautās atrodams gandrīz vai kā Dieva noslēpumainā klātbūtne, misionārā darbība atbrīvo no sliktas ietekmes un atdod Kristum, kas ir tā autors un kas iznīcina ļaunā gara varu un aptur daudzveidīgo grēka ļaunumu. Tāpēc viss labais, kas ir cilvēku sirdī un prātā un dažādu tautu ieražās un kultūrā, nevis tiek zaudēts, bet dziedināts, pacelts augstākā līmenī un pilnveidots Dieva godam, ļaunā gara apkaunojumam un cilvēka laimei[52]. Tādējādi misionārā darbība tiecas uz eshatoloģisko pilnību[53], jo, pateicoties tai, saskaņā ar veidu un laiku, kādu to savā spēkā noteicis Tēvs[54], veidojas Dieva tauta, kurai pravietiski pasludināts: “Paplašini savas telts vietu un telpu! Nebīsties!” (Is 54, 2)[55] Pateicoties misionārajai darbībai, Kristus Mistiskā Miesa pieaug, sasniedzot Kristus pilnības mēru[56], un garīgais templis, kurā Dievu pielūdz garā un patiesībā[57], aug un tiek celts “uz apustuļu un praviešu pamata, bet tā stūrakmens ir Kristus Jēzus” (Ef 2, 20).

 

2. NODAĻA

MISIONĀRĀ DARBA BŪTĪBA

(Ievads)

10. Baznīca, kuru Kristus ir sūtījis atklāt un sludināt Dieva mīlestību visiem cilvēkiem un tautām, apzinās, ka tai vēl veicams neaptverami liels misionārais darbs. Evaņģēlija vēsti vēl nemaz vai arī gandrīz nemaz nav dzirdējuši divi miljardi cilvēku, un to skaits aug no dienas dienā. Tie veido lielas un atšķirīgas grupas, kuras vieno nesaraujamas kultūras saiknes, senas reliģiskās tradīcijas un cieša sociālās nepieciešamības saikne. Daļa no šiem cilvēkiem ir piederīgi kādai no lielajām reliģijām, bet citi par Dievu neko nezina, savukārt vēl citi skaidri noliedz Viņa eksistenci vai dažkārt tai pat uzbrūk. Lai Baznīca visiem šiem cilvēkiem spētu piedāvāt pestīšanas noslēpumu un Dieva nesto dzīvību, tai jāiesakņojas visās šajās sabiedrībās, tāpat kā Kristus ar savu iemiesošanos iekļāvās to cilvēku sabiedriskajos un kultūras apstākļos, kuru vidū Viņš dzīvoja.

 

1. pants. Kristīgā liecība

(Dzīves liecība un dialogs)

11. Baznīcai jābūt klātesošai šajās cilvēku grupās ar to savu bērnu starpniecību, kuri dzīvo viņu vidū vai arī ir pie viņiem aizsūtīti. Visiem kristiešiem neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo, ir pienākums ar savu dzīves piemēru un liecību, kas sniegta ar vārdiem, atklāt jauno cilvēku, kurā viņi ietērpušies, pateicoties Kristības sakramentam, un Svētā Gara spēku, kurā viņi tika stiprināti, saņemot Iestiprināšanas sakramentu, tā lai citi, redzot viņu labos darbus, godātu Tēvu[58], pilnīgāk uztvertu cilvēka dzīves patieso jēgu un saikni, kas vieno visus cilvēkus.

Lai Baznīcas bērnu liecība par Kristu būtu auglīga, viņiem jāizturas pret šiem cilvēkiem ar cieņu un mīlestību, jāatzīst, ka ir piederīgi tai cilvēku grupai, kurā viņi dzīvo, jābūt līdzdalīgiem kultūras un sabiedriskajā dzīvē, jāiepazīst attiecīgās cilvēku grupas nacionālās un reliģiskās tradīcijas, jābūt gataviem priecīgi atklāt un cienīt šajās tradīcijās paslēpto Vārda sēklu; tajā pašā laikā viņiem jābūt vērīgiem pret dziļajām pārmaiņām, kas skar tautas, un jāpūlas, lai mūsdienu cilvēki, kas pārāk aizrāvušies ar moderno zinātni un tehnoloģijām, neatstātu novārtā dievišķo, bet modinātu sevī ilgas pēc Dieva atklātās patiesības un mīlestības. Tāpat kā Kristus ieskatījās cilvēku sirdī un ar patiesi cilvēciskas sarunas palīdzību viņus ieveda dievišķajā gaismā, tā arī Viņa mācekļiem, kurus dziļi caurstrāvo Kristus Gars, jāiepazīst cilvēki, kuru vidū viņi dzīvo, un jāuzsāk ar tiem saruna, lai šie cilvēki patiesā un pacietīgā dialogā paši aptvertu, kādas bagātības dāsnais Dievs ir dāvājis pasaules tautām. Vienlaikus Kristus mācekļiem jācenšas izgaismot šīs bagātības Evaņģēlija gaismā, tās atbrīvot un nodot Dieva, Pestītāja, valdījumā.

(Mīlestības klātbūtne)

12. Kristiešu klātbūtnei šajās cilvēku grupās jābūt tās mīlestības iedvesmotai, ar kuru mūs mīlēja Dievs, kas vēlējās, lai arī mēs cits citu tāpat mīlētu[59].

Kristīgā mīlestība patiešām aptver visus neatkarīgi no rases, sociālā stāvokļa vai reliģiskās piederības; tā negaida izdevīgumu vai pateicību. Dievs mūs ir nesavtīgi mīlējis; tieši tāpat arī ticīgajiem mīlestībā jārūpējas par citiem cilvēkiem, mīlot viņu tāpat, kā mūs mīlēja Dievs. Tāpat kā Kristus apstaigāja visas pilsētas un ciemus, dziedinādams no visām slimībām un vājībām par zīmi tam, ka Dieva valstība ir atnākusi[60],tā arī Baznīca ar savu bērnu starpniecību ir vienota ar visu kārtu cilvēkiem, īpaši jau ar nabadzīgajiem un cietējiem, un labprāt to labā uzupurējas[61], dalās ar viņiem priekos un sāpēs, zina, kādas ir viņu vēlmes un noslēpumi, jūt līdzi to bailēm no nāves. Tiem, kas meklē mieru, Baznīca vēlas atbildēt brālīgā dialogā, nesot tiem Evaņģēlija mieru un gaismu.

Kristiešiem jāstrādā un jāsadarbojas ar visiem, lai taisnīgi sakārtotu ekonomisko un sociālo dzīvi. Viņiem īpaši jārūpējas par bērnu un jauniešu audzināšanu dažāda veida skolās, uzskatot to ne tikai par lielisku kristīgās jaunatnes izglītošanas un audzināšanas iespēju, bet arī par kalpošanu sabiedrībai, kam ir ļoti liela nozīme, īpaši jau jaunattīstības valstīs, lai veicinātu cilvēcisko cieņu un sagatavotu cilvēcīgākus dzīves apstākļus. Viņiem jābūt līdzdalīgiem arī to tautu centienos, kuras, cīnoties ar badu, analfabētismu un slimībām, cenšas radīt labākus dzīves apstākļus un nostiprināt mieru pasaulē. Šajā darbības jomā viņiem jābūt gataviem piedāvāt savu palīdzību projektos, kurus ierosina sabiedriskas un privātas struktūras, valdības, starptautiskas organizācijas, dažādas kristiešu kopienas un pat nekristīgas reliģijas.

Tajā pašā laikā Baznīca tomēr nevēlas nekādā veidā iejaukties šīs zemes pārvaldē. Tā nepretendē uz kādu citu kompetences sfēru kā tikai ar Dieva palīdzību kalpot cilvēkiem mīlestībā un uzticībā[62].

Savā dzīvē un darbībā būdami nesaraujami vienoti ar cilvēkiem, Kristus mācekļi cer, ka varēs tiem patiesi liecināt par Kristu un darboties to pestīšanas labā arī tur, kur nevar sludināt Kristu pilnībā. Jo viņu centienu mērķis nav tikai cilvēku materiālais progress un labklājība – viņi cenšas sekmēt cilvēku cieņas respektēšanu un to brālīgo vienotību, mācot reliģiskās un morālās patiesības, kuras atklājas Kristus gaismā, un tādējādi pakāpeniski gatavo tiem ceļu pie Dieva. Tā, pateicoties mīlestībai pret Dievu un tuvāko, cilvēkiem tiek palīdzēts sasniegt pestīšanu. Tādā veidā atmirdz Kristus noslēpums – tajā top redzams jaunais cilvēks, kurš radīts pēc Dieva līdzības[63] un kurā atklājas Dieva mīlestība.

 

2. pants. Evaņģēlija sludināšana un Dieva tautas sapulcināšana

(Evaņģelizācija un atgriešanās)

13. Visur, kur vien Dievs atver durvis vārdam, kas vēstī par Kristus noslēpumu[64], pārliecinoši un neatlaidīgi[65] jāsludina[66] visiem cilvēkiem[67] dzīvais Dievs un Jēzus Kristus[68], kuru Viņš ir sūtījis visu pestīšanai, lai tie, kuri nav kristieši un kuru sirdi atver Svētais Gars[69], varētu ieticēt un brīvi pievērsties Kungam, no sirds Viņam pieķerties, jo Viņš, būdams “ceļš, patiesība un dzīvība” ( 14, 6), piepildīs visas viņu garīgās ilgas un tās pat bezgalīgi pārspēs.

Protams, jāapzinās, ka šī atgriešanās pie Dieva ir tikai sākums. Taču ar to pietiek, lai cilvēks saprastu, ka, atbrīvots no grēka, viņš ir ievadīts Dieva mīlestības noslēpumā un ka Dievs to aicina nodibināt Kristū ar Viņu personiskas attiecības. Jo Dieva žēlastības iespaidā jaunpievērstais cilvēks ir nostājies uz garīgā ceļa, kuru ejot viņš, kas, pateicoties ticībai, ir līdzdalīgs nāves un augšāmcelšanās noslēpumā, no vecā cilvēka kļūst par jauno, kas savu pilnību sasniedz Kristū[70]. Šai pārejai, kas ir saistīta ar pakāpeniskām pārmaiņām viņa uzskatos un morālē, jāizpaužas arī sociālajā jomā, un katehumenāta laikā tai pakāpeniski jāattīstās. Ņemot vērā to, ka Kungs, uz kuru viņš tic, ir zīme, kurai runā pretī[71], jaunpievērstajam cilvēkam nereti nākas piedzīvot cilvēcisko saišu saraušanu un atsvešināšanos, bet arī prieku, ko Dievs pārpilnībā dāvā[72].

Baznīca stingri aizliedz uzspiest ticību vai pievilināt tai, izmantojot nepiemērotus līdzekļus, taču vienlaikus tā kategoriski iestājas par katra cilvēka tiesībām pieņemt ticību, citu netaisnas iejaukšanās netraucētam[73].

Saskaņā ar senu Baznīcas paražu pievēršanās Dievam iemesli ir jāpārbauda un, ja nepieciešams, tie jāattīra.

(Katehumenāts un kristīgā iniciācija)

14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[74], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar savu skolotāju Kristu. Tātad katehūmeni jāievada pestīšanas noslēpumā un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos[75],un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.

Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas (sal. Kol 1, 13)[76] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu[77], tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem[78], un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.

Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka tā katehūmenu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.

Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai katehūmeni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve ir apustuliska, tāpēc arī katehūmeniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.

Visbeidzot, jaunajā Kanonisko tiesību kodeksā skaidri jādefinē katehūmenu juridiskais statuss. Viņi jau ir vienoti ar Baznīcu[79], viņi jau pieder pie Kristus nama[80], un nereti viņi jau dzīvo ticības, cerības un mīlestības dzīvi.

 

3. pants. Kristiešu kopienas veidošana

(Kristiešu kopiena)

15. Svētais Gars ar Vārda sēklas starpniecību un Evaņģēlija sludināšanu aicina visus cilvēkus pie Kristus un modina viņu sirdī paklausību ticībai. Kad cilvēki Kristības sakramentā ir piedzimuši jaunai dzīvei, Gars tos sapulcina, veidojot no tiem vienu Dieva tautu, kas ir “izredzētā cilts, karaliskā priesterība, svētā tauta, īpašumā iegūtie ļaudis” (1 Pēt 2, 9)[81].

Tāpēc misionāriem, Dieva līdzstrādniekiem[82], jāveido ticīgo kopienas, kas ir sava aicinājuma cienīgas[83] un spēj pildīt priesteriskos, pravietiskos un karaliskos pienākumus, kurus tām uzticējis Dievs. Tā kristiešu kopiena kļūst par Dieva klātbūtnes zīmi pasaulē, jo, pateicoties euharistiskajam Upurim, tā kopā ar Kristu ir nemitīgi ceļā pie Tēva[84], gādīgi uzturēta ar Dieva Vārdu[85], tā liecina par Kristu[86] un dodas pa mīlestības ceļu, un tajā liesmo apustuliskais gars[87].

Jau no paša sākuma kristiešu kopiena jāveido tā, lai tā pēc iespējas varētu pati nodrošināt savas vajadzības.

Šai kopienai, apveltītai ar savas tautas kultūras bagātībām, dziļi jāsakņojas savā tautā, lai plauktu ģimenes, kuras piepilda Evaņģēlija gars[88] un kurām atbalstu sniedz piemērotas skolas; ir jāveido apvienības un grupas, lai ar to starpniecību laju apustulāts varētu izplatīt Evaņģēlija garu visā sabiedrībā. Starp dažādu ritu katoļiem jāvalda mīlestībai[89].

Ekumenisma gars tāpat jāveicina starp jaunkristītajiem, kuriem jāciena visi Kristum ticīgie brāļi kā Kristus mācekļi, kas ir atdzimuši Kristības sakramentā un ir Dieva tautas neizmērojamo bagātību mantinieki. Atkarībā no reliģiskās situācijas jāattīsta ekumeniskā sadarbība, tā lai katoļi, izvairoties gan no jebkādas vienaldzības un sinkrētisma, gan no neveselīgas konkurences un ievērojot De­krētā par ekumenismu noteiktās normas, brālības garā sadarbotos ar šķirtajiem brāļiem, apliecinot pasaulei vienu ticību Dievam un Kristum un līdzdarbojoties gan sociālajā un tehnoloģiju, gan arī kultūras un reliģiskajā jomā. Viņiem jāsadarbojas vispirms jau Kristus, sava kopīgā Kunga, dēļ. Lai Viņa vārds tos vieno! Šāda sadarbība jāveido ne tikai privātpersonu līmenī, bet saskaņā ar vietējā ordinārija lēmumu arī Baznīcu, reliģisko kopienu un organizāciju līmenī.

Ticīgie, kas no visām tautām sapulcināti Baznīcā, “neatšķiras no citiem cilvēkiem ne ar pārvaldi, ne valodu, ne arī ar politiskās dzīves institūcijām”[90], tāpēc viņiem jādzīvo Dievam un Kristum, cienot savas tautas ierasto kārtību un paradumus. Ticīgajiem jāveicina patiesa un darbīga tēvzemes mīlestība, kas ir raksturīga labiem pilsoņiem, tomēr viņiem jāizvairās no jebkādām rasisma vai pārspīlēta nacionālisma izpausmēm un jāveicina visaptveroša mīlestība starp cilvēkiem.

Šo mērķu sasniegšanā ļoti liela nozīme ir lajiem – tiem Kristum ticīgajiem, kuri, pateicoties Kristības sakramentam, ir iekļauti Kristū, bet dzīvo pasaulē. Viņi ir pelnījuši īpašu ievērību. Tieši viņiem, Kristus gara piepildītiem, ir uzdevums būt par ieraugu attiecībā uz laicīgajām lietām, tās no iekšienes iedzīvinot un sakārtojot, lai tās vienmēr būtu saskaņā ar Kristu.[91]

Tomēr nepietiek tikai ar to, ka kristīgā tauta ir klātesoša un radīta kādā zemē, nepietiek arī ar to, ka tā veic savu apustulātu tikai ar savu paraugu. Tā ir klātesoša un radīta tāpēc, lai ar vārdiem un darbiem sludinātu Kristu saviem līdzpilsoņiem, kas nav kristieši, un lai palīdzētu viņiem pilnībā pieņemt Kristu. Turklāt Baznīcas iedibināšanai un kristiešu kopienas izaugsmei ir nepieciešami dažādi kalpojumi, kuri, dievišķa aicinājuma modināti pašu ticīgo vidū, visiem rūpīgi jālolo un jāatbalsta. To vidū ir priesteru, diakonu un katehētu kalpojums, kā arī dažādu katoļu organizāciju darbība. Tāpat arī tiem, kuri ir piederīgi reliģiskajiem ordeņiem un kalpo ar lūgšanu vai aktīvu darbību, ir ārkārtīgi svarīga nozīme, lai Kristus valstība iesakņotos un nostiprinātos cilvēku dvēselēs un arvien plašāk izplatītos.

(Vietējais klērs)

16. Baznīca ar lielu prieku pateicas par aicinājuma uz priesterību nenovērtējamo dāvanu, kuru Dievs ir devis daudziem to tautu jauniešiem, kuras tikai nesen pievērsušās Kristum. Baznīca spēcīgāk iesakņojas attiecīgajā cilvēku kopībā tad, ja dažādām ticīgo kopienām ir savi, no pašu vidus nākuši, pestīšanas kalpotāji – bīskapi, prezbiteri un diakoni, kas kalpo saviem brāļiem, lai jaunās Baznīcas varētu pakāpeniski nonākt pie diecēzes struktūras ar savu pašu klēru.

Viss, ko šis Koncils ir lēmis par aicinājumu uz priesterību un gatavošanos tai, ir apzinīgi jāievēro gan tur, kur Baznīca tiek iedibināta pirmoreiz, gan arī jaunajās Baznīcās. Īpaši jāņem vērā tas, kas teikts par garīgo formāciju un tās ciešo saistību ar doktrinālo un pastorālo formāciju, par dzīvi saskaņā ar Evaņģēliju neatkarīgi no tā, kas personiski būtu izdevīgāk vai kas būtu ģimenes interesēs, un izpratnes par Baznīcas noslēpumu padziļināšanu. Tad jaunie priesteri lieliski iemācīsies sevi nesavtīgi veltīt kalpošanai Kristus Miesai un Evaņģēlijam, saglabājot vienotību ar saviem bīskapiem, kuru uzticīgie līdzstrādnieki viņi ir, un sadarbojoties ar brāļiem priesterībā[92].

Lai sasniegtu šo vispārējo mērķi, visa kandidātu sagatavošana jāveic pestīšanas noslēpuma gaismā, kā tas izklāstīts Svētajos Rakstos. Viņiem jāatklāj un jāizdzīvo liturģijā klātesošais Kristus un cilvēku pestīšanas noslēpums[93].

Priesteru sagatavošanas vispārējās prasības, arī pastorālās un praktiskās, kā to nosaka šī Koncila pieņemtās normas[94], ir jāapvieno ar centieniem ņemt vērā savai tautai raksturīgo domāšanas un rīcības veidu. Tāpēc audzēkņu prātam jābūt atvērtam un vērīgam, lai viņi labi spētu iepazīt un novērtēt savas zemes kultūru. Studējot filozofiju un teoloģiju, tiem jāatklāj saskares punkti starp savas tautas tradīcijām un reliģiju, no vienas puses, un kristīgo reliģiju – no otras[95]. Tieši tāpat, sagatavojot priesterus, jāņem vērā vietējās pastorālās vajadzības – audzēkņiem jāapgūst Baznīcas misionārās darbības vēsture, mērķi un metodes, kā arī jāgūst ieskats par savas tautas īpašajiem sociālajiem, ekonomiskajiem un kultūras apstākļiem. Kandidāti uz priesterību jāaudzina ekumeniskā garā un atbilstoši jāsagatavo brālīgam dialogam ar cilvēkiem, kas nav kristieši[96]. Tas viss prasa, lai priesteru sagatavošana, cik vien tas iespējams, notiktu, dzīvojot savā tautā un atrodoties ar to ciešā saskarē[97]. Tāpat jārūpējas par to, lai priesteri tiktu sagatavoti pareizai Baznīcas administrēšanai un saimnieciskajai pārvaldei.

Turklāt ir jāizvēlas atbilstoši priesteri, kuri, guvuši noteiktu pastorālo pieredzi, spētu iegūt augstāko izglītību universitātēs vai citās mācību iestādēs, studējot arī ārzemēs, īpaši jau Romā, lai jauno Baznīcu rīcībā būtu vietējā garīdzniecība, kurai ir zināšanas un pieredze, kas dod iespēju ieņemt arī atbildīgākus Baznīcas amatus.

Tur, kur bīskapu konferences to atzīst par vajadzīgu, saskaņā ar Konstitūciju par Baznīcu[98]jāatjauno pastāvīgo diakonu kārta. Ir noderīgi, ja vīri, kuri veic īstu diakona kalpojumu, būdami katehēti, sludina Dieva Vārdu, prāvesta vai bīskapa uzdevumā vada attālākas kristiešu kopienas vai arī veic žēlsirdības darbu sociālās vai labdarības iestādēs, tiktu stiprināti ar roku uzlikšanu, ko mums nodeva apustuļi, un tādējādi būtu ciešāk vienoti ar altāri, lai ar diakonāta sakramentālās žēlastības palīdzību spētu veiksmīgāk pildīt savu kalpojumu.

(Katehētu formācija)

17. Tāpat uzslavas cienīgi ir daudzie katehēti, vīrieši un sievietes, kuriem ir lieli nopelni misionārajā darbā tautu labā, – viņi, apustuliskā gara pilni, daudz strādā, sniedzot ievērojamu un absolūti nepieciešamu palīdzību ticības un Baznīcas izplatīšanā.

Mūsdienās, kad ir tik maz garīdznieku neskaitāmo ļaužu pulku evaņģelizācijai un pastorālā darba veikšanai, katehētu uzdevums ir ļoti svarīgs. Tāpēc viņu formācija ir jāpilnveido un jāpieskaņo kultūras progresam, tā lai viņi, būdami priesteru kārtas uzticami līdzstrādnieki, varētu godam veikt savu kalpojumu, kas kļūst aizvien plašāks un sarežģītāks.

Tāpēc jāpalielina to diecēžu un reģionālo skolu skaits, kurās topošie katehēti apgūst gan katolisko mācību, īpaši bibliskos un liturģiskos priekšmetus, gan arī katehēzes metodes un pastorālo praksi. Šajās skolās viņiem jāpilnveido sava kristīgā morāle[99], cenšoties nemitīgi pieaugt dievbijībā un dzīves svētumā. Tāpat jāorganizē sanāksmes vai kursi, kas katehētiem dotu iespēju atjaunot kalpošanai nepieciešamās zināšanas un iemaņas, atjaunot un nostiprināt savu garīgo dzīvi. Turklāt, maksājot taisnīgu algu, ir jānodrošina pienācīgi dzīves apstākļi un sociālā drošība tiem, kuri sevi visu ir veltījuši šim darbam[100]. Vēlams, lai svētā Ticības izplatīšanas kongregācija katehētu formācijai un atbalstam paredzētu īpašas subsīdijas. Ja tas būtu nepieciešams un piemēroti, katehētu atbalstam vajadzētu dibināt īpašu fondu.

Turklāt Baznīcām pateicībā jāatzīst katehētu palīgu nesavtīgais darbs, bez kura tām neiztikt. Savās kopienās katehēti vada lūgšanas un māca kristīgo ticību, tāpēc ir pienācīgi jārūpējas par viņu doktrinālo un garīgo formāciju. Turklāt vēlams, lai tur, kur tas izrādītos lietderīgi, atbilstoši sagatavotiem katehētiem publiski svinētā liturģijā tiktu uzticēta “kanoniskā misija”, lai viņi varētu kalpot ticībai, baudot tautas acīs lielāku autoritāti.

(Klosterdzīves veicināšana)

18. Jau no paša Baznīcas dibināšanas sākuma jārūpējas par klosterdzīvi un tā jāatbalsta, jo tā ne tikai sniedz vērtīgu un absolūti nepieciešamu palīdzību misio­nārajā darbībā, bet ar vispilnīgāko veltīšanos Dievam Baznīcā skaidri atklāj un palīdz saprast kristīgā aicinājuma dziļāko būtību[101].

Reliģiskajiem ordeņiem un kongregācijām, kas darbojas Baznīcas dibināšanā, jācenšas izteikt un nodot tālāk saskaņā ar katras tautas garu un raksturu savas mistiskās dzīves bagātības, kas raksturīgas Baznīcas klosterdzīves tradīcijām. Tām nopietni jāapsver tas, kā kristīgajā klosterdzīvē izmantot tās askēzes un kontemplācijas tradīcijas, kuru sēklu Dievs dažkārt ir iesējis senajās kultūrās vēl pirms Evaņģēlija pasludināšanas.

Jaunajās Baznīcās jāattīsta daudzveidīgas klosterdzīves formas, lai tās varētu atklāt dažādos Kristus misijas un Baznīcas dzīves aspektus, lai klosterļaudis nodotos dažādiem pastorālā darba veidiem un labi sagatavotu savus locekļus to veikšanai. Taču bīskapu konferencēm jāraugās, lai nerastos daudzas kongregācijas, kurām ir viens un tas pats apustuliskais mērķis, jo tas kaitētu gan klosterdzīvei, gan apustulātam.

Īpaši jāmin dažādas iniciatīvas, kuru mērķis ir kontemplatīvās dzīves iesakņošanās. Atsevišķi ordeņi cenšas ieviest sava ordeņa bagāto tradīciju, saglabājot klosterdzīves būtiskās pazīmes, citi vēlas atgriezties pie senās klosterdzīves vienkāršākajām formām, tomēr visiem jācenšas atbilstoši pielāgoties vietējiem apstākļiem. Kontemplatīvā dzīve ir būtisks Baznīcas pilnīgās klātbūtnes aspekts, tāpēc jaunajās Baznīcās tā it visur jāievieš.

 

3. NODAĻA

VIETĒJĀS BAZNĪCAS

(Jauno Baznīcu attīstība)

19. Baznīcas dibināšana noteiktā cilvēku vidē sasniedz savu mērķi tad, ja ticīgo kopiena, kas iesakņojusies sabiedrības dzīvē un pielāgojusies vietējai kultūrai, ir sasniegusi noteiktu stabilitāti un spēku, proti, tai ir (kaut arī vēl nepietiekamā skaitā) savi vietējie priesteri, klosterļaudis un laji, savas apvienības un struktūras, kas Dieva tautai sava bīskapa vadībā rada iespēju pastāvēt un attīstīties.

Šajās jaunajās Baznīcās Dieva tautas dzīvei jāsasniedz briedums visās kristīgās dzīves jomās. Atjaunojoties saskaņā ar šī Koncila normām, ticīgo grupas pakāpeniski un apzināti kļūst par dzīvām ticības, liturģijas un mīlestības kopienām. Laji savā darbībā, kas vienlaikus ir pilsoniska un apustuliska, cenšas sabiedrībā iedibināt kārtību, kuras pamatā ir mīlestība un taisnīgums; plašsaziņas līdzekļi tiek izmantoti mērķtiecīgi un saprātīgi, ģimenes ar savu patiesi kristīgo dzīvi kļūst par laju apustulāta, kā arī priesterības un klosterdzīves aicinājumu avotu. Visbeidzot, ticība tiek mācīta piemērotā katehēzē, tā tiek svinēta liturģijā, kas atbilst tautas raksturam, un, pateicoties atbilstošiem kanoniskajiem likumiem, tā ienāk respektējamās institūcijās un vietējās tradīcijās.

Bīskapiem – kopā ar saviem prezbiteriem –, arvien vairāk Kristus un Baznīcas gara piepildītiem, savās domās un dzīvē jābūt vienotiem ar vispārējo Baznīcu. Jaunajām Baznīcām jābūt cieši vienotām ar visu Baznīcu, kuras tradīcija tām jāsaista ar savas kultūras elementiem, tā lai savstarpējā spēku apmaiņā attīstītos Mistiskās Miesas dzīve[102]. Tāpēc galvenā uzmanība jāveltī tiem teoloģiskajiem, psiholoģiskajiem un cilvēciskajiem aspektiem, kas var sekmēt šo kopības ar vispārējo Baznīcu izjūtu.

Šīs Baznīcas, kas visbiežāk atrodas pasaules nabadzīgākajos reģionos, visvairāk cieš no priesteru un materiālā atbalsta trūkuma. Tāpēc tām ļoti nepieciešama visas Baznīcas misionārās darbības palīdzība, kas pirmām kārtām kalpotu vietējās Baznīcas attīstībai un kristīgās dzīves brieduma sasniegšanai. Misionārajai darbībai jāpalīdz arī tām senāk dibinātajām Baznīcām, kurās notiek lejupslīde un panīkums.

Tomēr šīm Baznīcām kopējais pastorālais darbs un atbilstoši pasākumi jāveic tā, lai aicinājumu uz priestera kalpojumu diecēzē un klosterdzīvi skaits pieaugtu, lai tos būtu vieglāk saskatīt un tie tiktu lietpratīgāk izkopti[103], tā lai pakāpeniski šīs Baznīcas varētu nodrošināt savas vajadzības un palīdzēt citām Baznīcām.

(Vietējo Baznīcu misionārā darbība)

20. Vietējai Baznīcai pēc iespējas pilnīgāk jāpārstāv vispārējā Baznīca, tāpēc tai skaidri jāapzinās, ka tā ir sūtīta arī pie tiem, kas netic Kristum un dzīvo tajā pašā teritorijā, – sūtīta, lai ar savu ticīgo un visas kristiešu kopienas dzīves liecību būtu zīme, kas tiem norāda uz Kristu.

Lai Evaņģēlijs nonāktu pie visiem, vispirms ir nepieciešama kalpošana ar vārdu. Bīskapam galvenokārt jābūt Evaņģēlija vēstnesim, kas ved pie Kristus jaunus mācekļus[104]. Lai šo cēlo uzdevumu pienācīgi veiktu, bīskapam labi jāpārzina ap­stākļi, kādos dzīvo viņa ganāmpulks, kā arī savu līdzpilsoņu slēptākās domas par Dievu, rūpīgi vērojot arī pārmaiņas, kuras rada urbanizācija, migrācija un reliģiskā vienaldzība.

Vietējiem jauno Baznīcu prezbiteriem dedzīgi jānododas Evaņģēlija sludināšanai un jāapvieno spēki ar ārzemju misionāriem, jo tie visi veido vienu priesteru saimi, kas strādā viena bīskapa vadībā. Viņiem tā jārīkojas ne tikai tādēļ, lai veikto ticīgo ļaužu dvēseļu aprūpi un svinētu dievkalpojumus, bet arī lai sludinātu Evaņģēliju tiem, kas atrodas ārpus Baznīcas. Priesteriem, dedzības pilniem, jābūt gataviem vajadzības gadījumā labprāt būt bīskapa rīcībā, lai uzsāktu misionāro darbību tālās un pamestās vietās gan savā diecēzē, gan citur.

Lai ar tādu pašu entuziasmu saviem līdzpilsoņiem, īpaši jau nabadzīgajiem, kalpo arī klostermāsas un brāļi, kā arī laji!

Bīskapu konferencēm jārūpējas par to, lai regulāri tiktu rīkoti kursi, kuros varētu atsvaidzināt zināšanas par Svētajiem Rakstiem, kā arī teoloģijas, garīgās dzīves un pastorālā darba jomā, un lai tādējādi vidē, kurā valda nepastāvība un pārmaiņas, klērs varētu iegūt arvien pilnīgākas teoloģiskās zināšanas un apgūt pastorālā darba metodes.

Visos citos jautājumos apzinīgi jāievēro tas, ko nolēmis šis Koncils, īpaši tas, kas sacīts dekrētā Presbyterorum ordinis.

Lai vietējā Baznīca varētu sekmīgi veikt savu misionāro darbu, nepieciešami piemēroti kalpotāji, kuri laikus jāsagatavo atbilstoši konkrētās Baznīcas situācijai. Tā kā cilvēki aizvien vairāk iesaistās dažādās apvienībās, bīskapu konferencēm ir lietderīgi izstrādāt kopēju plānu par dialoga veidošanu ar šādām apvienībām. Ja kādā reģionā ir cilvēku apvienības, kas atturas no katoliskās ticības pieņemšanas tāpēc, ka nespēj piemēroties vietējās Baznīcas pieņemtajai formai, vēlams īpaši parūpēties par to[105], lai visi kristieši varētu pulcēties vienā kopienā. Ja Svētā krēsla rīcībā ir piemēroti misionāri, vietējiem bīskapiem vajadzētu viņus aicināt uz savu diecēzi, labprāt uzņemt un efektīvi atbalstīt viņu darbību.

Lai šī misionārā dedzība pieņemtos spēkā, jaunajām Baznīcām iesaka pēc iespējas drīzāk iesaistīties Baznīcas vispārējā misijā, sūtot savus misionārus sludināt Evaņģēliju pa visu pasauli, pat ja tām pašām trūktu priesteru. Savā ziņā vienotība ar vispārējo Baznīcu var kļūt pilnīga tikai tad, kad arī jaunās Baznīcas aktīvi piedalās citu tautu evaņģelizācijā.

(Laju apustulāts)

21. Baznīca tikai tad ir patiešām nodibināta, dzīvo pilnīgu dzīvi, ir patiesa Kristus zīme cilvēku vidū, ja tajā sastopami un ar hierarhiju sadarbojas īsti laji. Bez aktīvas laju līdzdalības Evaņģēlijs nevar dziļi pārņemt kādas tautas prātu, dzīvi un darbu. Tāpēc jau Baznīcas dibināšanas sākumā īpaša uzmanība jāveltī tam, lai izaudzinātu kristīgos lajus, kas ir sasnieguši briedumu.

Ticīgie laji ir piederīgi gan Dieva tautai, gan pilsoniskajai sabiedrībai. Viņi pirmām kārtām ir piederīgi savai tautai, jo tās vidū ir dzimuši, jo, pateicoties audzināšanai un izglītībai, ir sākuši apgūt tās kultūras mantojumu, jo ar dažādām sociālām saitēm ir vienoti ar tautas dzīvi, jo ir līdzdalīgi tās izaugsmē un sniedz tajā savu personisko ieguldījumu ar savu profesionālo darbību, jo savas tautas problēmas viņi izjūt kā savējās un cenšas tās atrisināt. Viņi ir piederīgi arī Kristum, jo Baznīcā, pateicoties ticībai un Kristības sakramentam, viņi ir atdzimuši, lai ar savu atjaunoto dzīvi un darbību patiesi piederētu Kristum[106], lai Kristū visu pakļautu Dievam un, visbeidzot, lai Dievs būtu visā viss[107].

Galvenais laju – gan vīriešu, gan sieviešu – pienākums ir liecināt par Kristu ar savu dzīvi un vārdiem ģimenē, sabiedrībā, kurā atrodas, un profesionālajā vidē. Viņos jāizpaužas jaunajam cilvēkam, kas radīts pēc Dieva līdzības taisnībā un patiesības svētumā[108]. Taču viņu pienākums ir šo dzīves atjaunotni paust savas dzimtenes sociālajā un kultūras vidē saskaņā ar savas tautas tradīcijām. Viņiem šī kultūra jāpazīst, jāattīra un jāglabā, tā jāpilnveido atbilstoši jaunajiem apstākļiem un, visbeidzot, jāveido pilnīga Kristū, lai ticība Kristum un Baznīcas dzīve nebūtu sveša sabiedrībai, kurā viņi dzīvo, bet gan sāktu tajā izplatīties un to pārveidot. Viņiem jābūt vienotiem ar saviem līdzpilsoņiem patiesā mīlestībā, lai viņu dzīvesveidā atklātos jaunā vienotības un vispārējas solidaritātes saikne, kuru iedvesmojis Kristus noslēpums. Ticība Kristum viņiem jāizplata to ļaužu vidū, ar kuriem viņus saista kopīga dzīve un profesija. Šis pienākums ir jo īpaši svarīgs arī tāpēc, ka vairums cilvēku spēj sadzirdēt Evaņģēliju un iepazīt Kristu tikai un vienīgi ar sev personiski tuvu cilvēku – laju – starpniecību. Turklāt tur, kur tas iespējams, lajiem jābūt gataviem tiešākai sadarbībai ar hierarhiju un pildīt īpašu misiju saistībā ar Evaņģēlija sludināšanu un kristīgās mācības izplatīšanu. Tā viņi var stiprināt dzimstošo Baznīcu.

Savukārt Baznīcas kalpotājiem augstu jāvērtē laju apustuliskais darbs; viņiem ir lajiem jāmāca apzināties savu, Kristus Miesas locekļu, atbildību par visiem cilvēkiem un tiem dziļi jāatklāj Kristus noslēpums, tie jāiepazīstina ar praktiskām pastorālā darba metodēm un tiem jāpalīdz grūtībās, kā to paredz konstitūcija Lumen gentium un dekrēts Apostolicam actuositatem.

Visai jaunajai Baznīcai, pilnībā respektējot tās ganu un laju atšķirīgos uzdevumus un atbildību, jāsniedz viena un tā pati dzīvā un pārliecinošā liecība par Kristu, tādējādi kļūstot par spožu zīmi, kas norāda uz pestīšanu, ko saņemam Kristū.

(Tradīciju dažādība Baznīcas vienotībā)

22. Sēkla, kas ir Dieva Vārds, dievišķās rasas veldzēta, aug labā zemē, saņem no tās valgmi, to pārveido un uzņem sevī, līdz nes bagātīgus augļus. Saskaņā ar iemiesošanās ekonomiju jaunās Baznīcas, sakņodamās Kristū un celtas uz apustuļu pamata, brīnumainā apmaiņā uzņem sevī visas tautu bagātības, kas nodotas Kristum kā mantojums[109]. Šīs Baznīcas smeļas no savu tautu paražām un tradīcijām, gudrības un zināšanām, mākslas un zinātnes – no visa, kas var kalpot Radītāja godam, Pestītāja žēlastības atklāšanai un kristīgo dzīvi ievirzīt tā, kādai tai ir jābūt[110].

Lai šo mērķi sasniegtu, katrā lielajā sociālajā un kultūras vidē nepieciešams atbalstīt teoloģisko pētījumu veikšanu, lai Dieva atklātie darbi un vārdi, kuri ierakstīti Svētajos Rakstos un kurus skaidro Baznīcas tēvi un Maģistērijs, tiktu no jauna pētīti saskaņā ar vispārējās Baznīcas Tradīciju. Tad būs vieglāk izprast, kādā veidā ticība, ņemot vērā tautu gudrību un filozofiju, var sastapties ar prātu un kādā veidā tautu paražas, uzskatus un sabiedrisko kārtību var saskaņot ar dzīvesveidu, ko māca dievišķā Atklāsme. Tad pavērsies ceļi dziļākai adaptācijai visās kristīgās dzīves jomās, tiks novērsts jebkāda veida sinkrētisms un viltus partikulārisms un kristīgā dzīve piemērosies ikvienas kultūras garam un īpašajām iezīmēm[111]. Savukārt īpašās tradīcijas līdz ar ikvienas tautu saimes specifisko mantojumu, Evaņģēlija gaismas apgaismotas, varēs tikt pieņemtas katoliskajā vienotībā. Visbeidzot, jaunās vietējās Baznīcas, savu tradīciju bagātinātas, atradīs savu vietu visas Baznīcas kopībā, nekādā veidā neaizskarot primātu, kāds ir Pētera, šīs vispārējās mīlestības kopības vadītāja, katedrai[112].

Ir vēlams, un tas pat ir ļoti derīgi, lai bīskapu konferences katrā lielajā sabiedriskajā un kultūras vidē tā sadarbotos, ka kopīgās apspriedēs varētu vienprātīgi pieņemt un īstenot šādas adaptācijas plānus.

 

4. NODAĻA

MISIONĀRI

(Misionārais aicinājums)

23. Kaut gan pienākums izplatīt ticību atbilstoši savām iespējām attiecas uz katru Kristus mācekli[113], tomēr Kristus, Kungs, vienmēr no savu mācekļu vidus aicina tos, kurus vēlas, lai tie būtu ar Viņu un lai tos sūtītu sludināt tautām[114]. Viņš ar Svētā Gara starpniecību – Svētais Gars pēc savas izvēles izdala harismas kopējam labumam[115] – atsevišķu cilvēku sirdī rada misionāro aicinājumu, vienlaikus Baznīcā radot institūtus[116], kuri visai Baznīcai uzlikto evaņģelizācijas pienākumu uzņemas kā savu īpašo aicinājumu.

Īpašs aicinājums ir tiem, kuri, būdami jau no dabas apveltīti ar vajadzīgajām spējām un dotībām, ir gatavi iesaistīties misionārajā darbībā[117]. Tie var būt gan vietējie, gan ārzemnieki – priesteri, konsekrētās personas, laji. Baznīcas likumīgās varas sūtīti, viņi ar ticību un paklausības garā dodas pie tiem, kuri ir tālu no Kristus. Viņi sevi pilnīgi veltī darbam, kuram izvēlēti[118], būdami Evaņģēlija kalpotāji, “lai pagānu uzupurēšana kļūst pieņemama un Svētā Gara svētīta” (Rom 15, 16).

(Misionāra garīgums)

24. Uz Dieva aicinājumu cilvēkam jāatbild, sevi pilnīgi veltot Evaņģēlija darbam un neprasot padomu miesai un asinīm[119]. Taču tādu atbildi nav iespējams dot bez Svētā Gara iedvesmas un stiprinājuma. Sūtītais tādējādi kļūst līdzdalīgs Kristus dzīvē un misijā, un Kristus “atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu” (Flp 2, 7). Tāpēc misionāram jābūt gatavam būt uzticīgam savam aicinājumam visu mūžu, atteikties no sevis un no visa, kas tam ir piederējis, un “visiem kļūt viss”[120].

Sludinot tautām Evaņģēliju, viņam paļāvībā jādara zināms Kristus noslēpums, jo viņš ir Kristus vēstnesis. Tieši Kristus vārdā viņam drosmīgi jārunā, kā pienākas[121], nekautrējoties no krusta ieļaunojuma. Sekojot savam Skolotājam, kas bija lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, misionārs apliecina to, ka Viņa jūgs ir tīkams un Viņa nasta ir viegla[122]. Misionāram jāliecina par savu Kungu ar patiesi evaņģēlisku dzīvi[123], lielu pacietību, izturību, laipnību, neviltotu mīlestību[124] un, ja nepieciešams, izlejot par Viņu savas asinis. Misionārs lūgs Dievam spēku un izturību, lai daudzajās bēdās un dziļajā nabadzībā varētu piedzīvot prieka pārpilnību[125]. Misionāram jābūt pārliecinātam par to, ka paklausība ir Kristus kalpam raksturīgs tikums, jo Kristus ar savu paklausību ir atpestījis cilvēci.

Lai neatstātu novārtā saņemtās žēlastības, Evaņģēlija vēstnešiem dienu no dienas jāatjaunojas garā[126]. Lai misionāri stiprinātos sava aicinājuma cerībā un atjaunotos savā apustuliskajā kalpojumā, ordinārijiem un priekšniecībai laiku pa laikam viņi jāsapulcina; šim nolūkam var izveidot pat īpašas mājas.

(Garīgā un morālā formācija)

25. Lai varētu veikt tik cildenu uzdevumu, topošajam misionāram jāsaņem īpaša garīgā un morālā formācija[127]. Viņam taču jāizrāda iniciatīva, jābūt neatlaidīgam, lai pabeigtu iesākto darbu, izturīgam grūtībās, pacietīgam un stipram, piedzīvojot vientulību, nogurumu un to, ka darbs nenes augļus. Viņš dosies pretī cilvēkiem ar atvērtu prātu un sirdi, labprāt uzņemsies tam uzticētos pienākumus, augstsirdīgi respektēs citu tautu paradumus un pielāgosies apstākļu maiņai. Pilnīgā saskaņā un savstarpējā mīlestībā viņš palīdzēs saviem brāļiem un visiem, kas velta sevi tam pašam darbam, lai, ņemot par paraugu apustuļu kopienu, tiem kopā ar ticīgajiem būtu viena sirds un dvēsele[128].

Jau formācijas laikā misionāram jācenšas sevī izveidot šādu dvēseles nostāju, to attīstot, padziļinot un spēcinot ar garīgo dzīvi. Viņam, dzīvas ticības un nesatricināmas cerības pārpilnam, jābūt lūgšanas cilvēkam, cilvēkam, kurā deg spēka, mīlestības un savaldības gars[129]. Misionāram jāmācās samierināties ar ap­stākļiem, kādos atrodas[130], viņam, gatavam sevi upurēt, vienmēr jānes sevī Jēzus nāve, lai tajos, pie kā viņš ir sūtīts, parādītos Jēzus dzīvība[131]. Dedzībā pēc dvēseļu pestīšanas viņam labprāt jāatdod viss, atdodot arī pašam sevi[132], un, “ik dienas pildot savus pienākumus, jāpieaug mīlestībā pret Dievu un tuvāko”[133]. Tikai tā, vienots ar Kristu savā paklausībā Tēva gribai, viņš spēs Baznīcas hierarhiskās autoritātes vadībā turpināt Kristus misiju un līdzdarboties pestīšanas noslēpumā.

(Doktrinālā un pastorālā formācija)

26. Tiem, kuri tiks sūtīti pie dažādām tautām, kā pienākas labiem Kristus kalpiem, jābūt “audzinātiem ticības vārdos un labā mācībā” (1 Tim 4, 6), ko tiem jāsmeļas vispirms jau no Svētajiem Rakstiem, iedziļinoties Kristus noslēpumā, par kura sludinātājiem un lieciniekiem viņiem jākļūst.

Tāpēc visiem misionāriem – priesteriem, brāļiem, māsām un lajiem – jātiek gatavotiem un audzinātiem atbilstoši viņu stāvoklim, tā lai viņi būtu savu turpmāko uzdevumu augstumos[134]. Jau pašā sākumā misionāru doktrinālā formācija jāplāno tā, lai tajā tiktu apskatīts, ko nozīmē tas, ka Baznīca ir vispārēja, gan arī pasaules tautu dažādība. Tas attiecas uz visiem tiem priekšmetiem, kuru apguve ir nepieciešama, lai misionāri sagatavotos savam tiešajam kalpojumam, kā arī uz citām zinātnēm, kas tiem varētu būt noderīgas, lai gūtu vispārēju priekšstatu par tautām, kultūrām un reliģijām ne tikai pagātnes, bet arī mūsdienu aspektā. Katram, kas gatavojas doties pie citas tautas, jāciena tās mantojums, valoda un paražas. Topošajam misionāram īpaši nepieciešamas misioloģijas studijas, t. i., viņam jāpārzina Baznīcas mācība un normas attiecībā uz misionāro darbību, viņam jāzina, kādus ceļus gadsimtu gaitā gājuši Evaņģēlija sludinātāji, jābūt lietas kursā par misiju situāciju mūsdienās, par metodēm, kuras pašlaik tiek atzītas par visiedarbīgākajām[135].

Kaut arī visai šai formācijai jābūt pastorālo rūpju piesātinātai, īpaši jāorganizē arī gatavošanās apustulātam – gan teorētiskās, gan praktiskās nodarbības[136].

Pēc iespējas vairāk brāļu un māsu ir jāapmāca un jāsagatavo katehēzes veikšanai, lai viņi vēl vairāk varētu iesaistīties apustulātā.

Pat tiem, kuri tikai uz laiku piedalās misionārajā darbībā, ir jāsaņem viņu stāvoklim atbilstoša formācija.

Šī daudzveidīgā formācija jāpapildina arī zemēs, uz kurām tiek sūtīti misio­nāri, tā lai viņi plašāk iepazītu tautu vēsturi, sociālās struktūras un paražas, izprastu to morāles normas un reliģiskos priekšrakstus, kā arī dziļāko pārliecību par Dievu, pasauli un cilvēku, kas tām izveidojusies saskaņā ar sakrālajām tradīcijām[137]. Misionāriem jāapgūst valodas tik labi, lai viņi tajās varētu brīvi un pareizi runāt, tādējādi vieglāk rodot pieeju cilvēku prātam un sirdij[138]. Turklāt viņi pienācīgi jāsagatavo, ņemot vērā konkrētās vietas pastorālās vajadzības.

Daļai no viņiem jāpadziļina iegūtās zināšanas misioloģijas institūtos vai citās fakultātēs un augstskolās, lai tie veiksmīgāk spētu pildīt īpašus uzdevumus[139] un ar savu erudīciju palīdzēt citiem misionāriem viņu darbā, kas sagādā grūtības, īpaši jau mūsdienās, bet vienlaikus paver arī jaunas iespējas. Turklāt ir ļoti vēlams, lai reģionālo bīskapu konferenču rīcībā būtu pietiekami daudz šādu ekspertu un lai to zināšanas un pieredze tiktu auglīgi izmantota, risinot problēmas, kas rodas misiju darbā. Tāpat nedrīkst trūkt speciālistu tehnisko un sabiedrības saziņas līdzekļu lietošanas jomā – šo līdzekļu nozīme jāatzīst visiem.

(Misionārie institūti)

27. Viss iepriekš minētais, kaut arī nepieciešams ikvienam, kas tiek sūtīts misijā, vienatnē ir ļoti grūti īstenojams. Tieši tāpēc, ka misionārais darbs, kā to liecina prakse, nav pa spēkam atsevišķiem indivīdiem, kopīgais aicinājums viņus ir apvienojis institūtos, kuros, apvienojot spēkus, tie var tikt pienācīgi sagatavoti un spēj veikt šo darbu Baznīcas vārdā un tās hierarhijas vadībā. Jau daudzus gadsimtus šie institūti izturējušas ikdienas smagumu, kas uz tiem gulstas, un tveici, sevi pilnīgi vai daļēji veltot misionārajam darbam. Bieži Svētais krēsls misionāriem ir uzticējis veikt evaņģelizāciju plašās teritorijās, kurās tie ir Dievam sapulcējuši jaunu tautu – vietējo Baznīcu, kas ir cieši saistīta ar saviem pašas priesteriem. Šīm Baznīcām, kuras dibinātas ar šo institūtu sviedriem vai pat asinīm, viņi kalpos brālīgā sadarbībā ar visu savu degsmi un pieredzi, aprūpējot dvēseles vai arī veicot īpašus uzdevumus kopējam labumam.

Dažreiz misionāri visā viņiem uzticētajā teritorijā uzņemsies īpaši svarīgus darbus, piemēram, evaņģelizēt noteiktas grupas vai tautas, kuras dažādu iemeslu dēļ vēl nav pieņēmušas Evaņģēlija vēsti vai arī tai pretojas[140].

Ja nepieciešams, viņiem jābūt gataviem ar savu pieredzi palīdzēt un mācīt tos, kuri uz laiku uzņemas veikt misionāro darbību.

Šo iemeslu dēļ un arī tāpēc, ka vēl joprojām ir daudzas tautas, kuras jāved pie Kristus, minētie institūti ir un paliek absolūti nepieciešami.

 

5. NODAĻA

MISIONĀRĀS DARBĪBAS ORGANIZĒŠANA

(Ievads)

28. Tā kā kristieši ir apveltīti ar dažādām dāvanām[141], tad ikvienam no viņiem saskaņā ar savām iespējām, spējām, harismu un kalpojumu[142] ir jākļūst līdzdalīgam Evaņģēlija darbā. Tāpēc visiem – gan sējējiem un pļāvējiem[143], gan dēstītājiem un laistītājiem – jābūt vienotiem[144], lai, “brīvi un organizēti tiecoties uz vienu un to pašu mērķi”[145], vienprātībā ieguldītu savus spēkus Baznīcas celšanā. Šī iemesla dēļ Evaņģēlija sludinātāju darbi un pārējo kristiešu palīdzība ir jāvirza un jāapvieno tā, lai visās misionārās darbības un sadarbības jomās “viss notiktu kārtīgi” (1 Kor 14, 40).

(Vispārējā organizācija)

29. Uzdevums sludināt Evaņģēliju visām tautām vispirms uzticēts bīskapu kolēģijai[146], tāpēc bīskapu sinodei vai “vispārējās Baznīcas pastāvīgajai bīskapu padomei”[147], rūpējoties par lietām ar vispārēju nozīmi[148], īpaša uzmanība jāpievērš misionārajai darbībai, kas ir Baznīcas svarīgākais un svētākais uzdevums[149].

Ir jābūt tikai vienai kompetentai Baznīcas institūcijai, kas atbild par visām misijām un visu misionāro darbību, un tā ir Ticības izplatīšanas kongregācija. Tai visā pasaulē jāvada un jākoordinē gan misionāru darbība, gan misionārā sadarbība, tomēr neskarot Austrumu Baznīcu tiesības[150].

Kaut arī Svētais Gars Dieva Baznīcā misionāro garu modina dažādi, nereti aizsteidzoties priekšā tiem, kuru uzdevums ir vadīt Baznīcas dzīvi, šai kongregācijai tomēr ir jāveicina misionārais aicinājums un garīgums, dedzība un tas, ka tiek aizlūgts par misijām, kā arī jāsniedz patiesa un pilnvērtīga informācija par misionāro darbību. Tās uzdevums ir aicināt misionārus un tos sūtīt uz misiju vietām, ņemot vērā dažādu reģionu neatliekamākās vajadzības. Tai jāizstrādā racionāls darbības plāns, kā arī norādījumi un principi, kas ir piemēroti evaņģelizācijai, un tā jāstimulē. Kongregācijai jāatbalsta un jākoordinē efektīva līdzekļu vākšana, lai tos sadalītu, ņemot vērā vajadzības un lietderību, teritorijas plašumu, kā arī to, cik tajā ir ticīgo un neticīgo, labdarības organizāciju un iestāžu, Baznīcas kalpotāju un misionāru.

Kopā ar Kristiešu vienotības veicināšanas sekretariātu tai jāmeklē iespējas un līdzekļi, lai organizētu un nodrošinātu brālīgu sadarbību un sapratni saistībā ar citu kristiešu kopienu misionārajām iniciatīvām un tādējādi pēc iespējas izvairītos no kaunpilnas šķelšanās.

Tāpēc ir nepieciešams, lai šī kongregācija kalpotu gan kā administrēšanas instruments, gan kā dinamiskas vadības centrs, kas izmanto zinātniskas metodes un mūsdienīgus līdzekļus, ņemot vērā jaunākos pētījumus teoloģijā, metodoloģijā un pastorālajā aprūpē, kuru veic saistībā ar misionāro darbu.

Šīs kongregācijas vadībā ar padomdevēja balsstiesībām aktīvi jāiesaista pārstāvji, kas izraudzīti no to ļaužu vidus, kuri sniedz savu ieguldījumu misionārajā darbībā, – bīskapi no visas pasaules, pirms tam uzklausot bīskapu konferenču viedokli šajā sakarībā, pontifikālo apvienību un pasākumu vadītāji saskaņā ar Romas pāvesta noteikto kārtību un kritērijiem. Visiem šiem pārstāvjiem regulāri jāpulcējas un, pakļaujoties pāvesta autoritātei, jāveic visas misionārās darbības organizēšanas augstākās vadības pienākumi.

Šīs kongregācijas rīcībā jābūt pastāvīgai ekspertu konsultantu grupai, kuras locekļi ir apliecinājuši savas teorētiskās zināšanas un praktisko pieredzi un kuras pienākums būs arī vākt informāciju par vietējo situāciju dažādos reģionos, par dažādu cilvēku grupu domāšanas veidu un par evaņģelizācijas līdzekļiem, kā arī piedāvāt zinātniski pamatotus lēmumus attiecībā uz misionāro darbību un sadarbību.

Kongregācijā jābūt pienācīgi pārstāvētiem klostermāsu ordeņiem un reģionālām misionārajām apvienībām, kā arī laju organizācijām, it īpaši starptautiskajām.

(Misiju organizēšana vietējā mērogā)

30. Lai misionārā darbība sasniegtu savu mērķi un vēlamos rezultātus, nepieciešams, lai visi misijās strādājošie būtu “viena sirds un viena dvēsele” (Apd 4, 32).

Bīskapam, kas ir diecēzes apustuliskā darba vadītājs un nodrošina tā vienotību, ir pienākums atbalstīt, vadīt un koordinēt misionāro darbību tā, lai saglabātu un veicinātu dedzību un iniciatīvu visos, kas tajā ir iesaistījušies. Visi misionāri, pat tie klosterļaudis, kuri nav atkarīgi no bīskapa, ir pakļauti viņa autoritātei saistībā ar dažādiem pasākumiem, kas attiecas uz svētā apustulāta īstenošanu[151]. Lai labāk koordinētu dažādas iniciatīvas, bīskapam, ja iespējams, jāizveido pastorālā padome, kurā ar ievēlētu delegātu starpniecību būtu pārstāvēts klērs, klosterļaudis un laji. Turklāt bīskapam jārūpējas par to, lai apustuliskā darbība tiktu attiecināta ne tikai uz tiem, kas ir jau atgriezušies pie Dieva, bet lai tieši tādi paši cilvēkresursi un finanšu līdzekļi tiktu paredzēti arī to cilvēku evaņģelizācijai, kuri nav kristieši.

(Bīskapu konferencēs iedibinātā sadarbība)

31. Bīskapu konferencēm kopīgi jāapspriež svarīgākie jautājumi un nopietnākās problēmas, tomēr ņemot vērā katras konkrētās vietas atšķirības[152]. Lai netiktu izkliedēti jau tā nepietiekamie cilvēkresursi un finanšu līdzekļi, lai nevajadzīgi nevairotos līdzīgas iniciatīvas, ir ieteicams apvienot resursus, īstenojot projektus, kas var kalpot visu labumam, piemēram, saistībā ar semināru, augstskolu un tehnikumu, pastorālo, katehētikas, liturģisko, kā arī sabiedrības saziņas līdzekļu centru izveidi.

Šāda veida sadarbība atkarībā no situācijas jāorganizē arī starp dažādām bīskapu konferencēm.

(Institūtu darbības koordinācija vietējā mērogā)

32. Tāpat ir derīgi koordinēt Baznīcas institūtu un apvienību darbību. Tām neatkarīgi no veida it visā, kas attiecas uz misionāro darbību, jāpakļaujas vietējam ordinārijam. Tāpēc ir lietderīgi noslēgt īpašus līgumus, kas regulētu attiecības starp vietējo bīskapu un attiecīgā ordeņa vai kongregācijas vadītāju.

Ja kādam institūtam tiek uzticēta noteikta teritorija, tad gan Baznīcas vadītājam, gan pašam ordenim vai kongregācijai jācenšas, lai jaunizveidotā kristiešu kopiena attīstītos un kļūtu par vietējo Baznīcu, kuru vēlāk varētu vadīt savs ganītājs ar savu klēru.

Kad termiņš dotajām pilnvarām strādāt noteiktajā teritorijā beidzas, rodas jauna situācija. Tad bīskapu konferencēm un institūtiem, kopīgi vienojoties, jānosaka normas, kas regulētu attiecības starp tiem un vietējiem ordinārijiem[153]. Svētais krēsls savukārt nosaka vispārējos principus, kuri jāievēro, noslēdzot reģionālos un arī atsevišķos līgumus.

Kaut arī institūti ir gatavi turpināt iesākto darbu, sadarbojoties parastajā dvēseļu aprūpes kalpojumā, tomēr jāparūpējas, lai tie, vietējam klēram pieaugot, saskaņā ar saviem mērķiem paliktu uzticīgi diecēzei, nesavtīgi uzņemoties īpašus uzdevumus vai rūpes par kādu teritoriju.

(Institūtu darbības koordinācija)

33. Institūtiem, kas vienā un tajā pašā teritorijā piedalās misionārajā darbībā, jārod iespējas un veidi, kā koordinēt savu darbību. Tam lieti noder klosterļaužu konferences un klostermāsu apvienības, kurās ir līdzdalīgas visas konkrētās valsts vai reģiona reliģiskās kongregācijas un ordeņi. Šīm konferencēm jāapsver, ko tās var paveikt kopīgiem spēkiem, un tām jāuztur cieša saikne ar bīskapu konferencēm.

Šo pašu iemeslu dēļ iepriekš minētais jāattiecina arī uz misionāro institūtu sadarbību to izcelsmes valstī, tā lai vieglāk un lētāk būtu risināt kopīgos jautājumus un īstenot pasākumus, tādus kā nākamo misionāru teoloģiskā sagatavošana, misionāru kursi, attiecības ar valsts varu vai starptautiskajām organizācijām.

(Zinātniski pētniecisko iestāžu darbības koordinācija)

34. Lai pareizi un mērķtiecīgi veiktu misionāro darbību, evaņģelizācijas darbā iesaistītajiem cilvēkiem savu pienākumu veikšanai, it īpaši dialogam ar nekristīgajām reliģijām un kultūrām, jābūt sagatavotiem, arī no zinātniskā viedokļa raugoties, un savas darbības gaitā tiem jāsaņem efektīva palīdzība. Tāpēc vēlams, lai misiju labā brālīgi un nesavtīgi sadarbotos visas zinātniski pētnieciskās iestādes, kas specializējušās misioloģijā vai citās zinātņu nozarēs, kurās veiktie pētījumi ir noderīgi misionārajā darbībā, piemēram, etnoloģijā un valodniecībā, reliģiju vēsturē, socioloģijā, pastorālajā teoloģijā u. tml.

 

6. NODAĻA

SADARBĪBA

(Ievads)

35. Tā kā visa Baznīca ir misionāra un evaņģelizācija ir Dieva tautas pamatpienākums, tad svētais Koncils visus aicina uz dziļu iekšēju atjaunotni, lai, skaidri apzinoties savu atbildību par Evaņģēlija izplatīšanu, katrs uzņemtos savu daļu misionārajā darbā, kas tiek veikts tautu vidū.

(Visiem ticīgajiem jāsadarbojas misionārās darbības veikšanā)

36. Tā kā visi ticīgie ir dzīvā Kristus locekļi, kuri, pateicoties Kristības un Iestiprināšanas sakramentam un Euharistijai, ir iekļauti Viņa Miesā un pielīdzināti Viņam, tad to pienākums ir sadarboties Viņa Miesas attīstībā un izaugsmē, lai pēc iespējas drīzāk tā sasniegtu pilnību[154].

Tāpēc visiem Baznīcas bērniem skaidri jāapzinās sava atbildība pasaules priekšā, jāattīsta sevī patiesi katolisks gars un jāiegulda savi spēki evaņģelizācijas darbā. Tomēr visiem ir jāsaprot, ka viņu pirmais un galvenais pienākums saistībā ar ticības izplatīšanu ir dzīvot dziļi kristīgu dzīvi. Viņu dedzība kalpošanā Dievam un tuvākmīlestība nesīs visai Baznīcai jaunu garīgu iedvesmu, kas būs kā karogs tautām[155], “pasaules gaisma” (Mt 5, 14) un “zemes sāls” (Mt 5, 13). Šāda dzīves liecība būs iedarbīgāka tad, ja tā tiks sniegta kopā ar citām kristiešu grupām saskaņā ar Dekrēta par ekumenismu normām[156].

Šis atjaunotais gars iedvesmos spontāni veltīt Dievam lūgšanas un gandarīšanas darbus, lai Viņš savā žēlastībā misionāro darbību darītu auglīgu; un tad dzims arī jauni misionārie aicinājumi un misijas būs nodrošinātas ar tām nepieciešamajiem līdzekļiem.

Lai visi kristieši kopā un katrs atsevišķi skaidri apzinās pašreizējo Baznīcas stāvokli pasaulē, lai sadzird ļaužu pulku saucienu: “Palīdzi mums!”[157] Ticīgajiem ar mūsdienu sabiedrības saziņas līdzekļu starpniecību jāsaņem informācija par misionāro darbību, lai viņi, uztverot to kā savu darbu, atvērtu savu sirdi tik lielajām un dziļajām cilvēku vajadzībām un steigtos tiem palīgā.

Tāpat nepieciešams šo informāciju koordinēt un sadarboties ar nacionālajām un starptautiskajām struktūrām.

(Sadarbība starp kristiešu kopienām)

37. Tā kā Dieva tauta dzīvo kopienās, īpaši diecēžu un draudžu kopienās, un šīs kopienas to dara redzamu, tad arī tām ir jāliecina tautām par Kristu.

Atjaunotnes žēlastība kopienās var augt tikai tad, ja katra no tām paplašina mīlestības robežas līdz pat pasaules malai un par tiem, kas ir tālu, rūpējas tāpat kā par saviem locekļiem.

Tādējādi visa kopiena lūdzas, sadarbojas un strādā tautu vidū ar to savu bērnu starpniecību, kurus Dievs izvēlējies šim cildenajam kalpojumam.

Neatstājot novārtā vispārējo misionāro darbu, ir ļoti derīgi uzturēt saikni ar misionāriem, kas nākuši no konkrētās kopienas, vai arī ar noteiktu draudzi vai diecēzi misiju zemēs, lai kļūtu redzama kopienu ciešā saikne un lai tādējādi cits no cita mācītos.

(Bīskapu misionārie pienākumi)

38. Visi bīskapi, būdami bīskapu kolēģijas locekļi un apustuļu pēcteči, ir konsekrēti ne tikai kādai atsevišķai diecēzei, bet arī visas pasaules pestīšanai. Kristus pavēle sludināt Evaņģēliju visai radībai[158] pirmām kārtām un tiešā veidā attiecas tieši uz bīskapiem vienotībā ar Pēteri un Pētera vadībā. Šeit rodas Baznīcu vienotība un sadarbība, kas šodien ir tik nepieciešama evaņģelizācijas darba turpināšanai. Šīs vienotības spēkā katra atsevišķā Baznīca rūpējas par visām pārējām, cita citai dara zināmas savas vajadzības, savstarpēji dalās savos ieguvumos, jo Kristus Miesas paplašināšana ir visas bīskapu kolēģijas uzdevums[159].

Bīskaps, rosinot, veicinot un vadot misionāro darbu savā diecēzē, ar kuru viņš ir kā viens vesels, dara misionāro garu klātesošu un manāmu tā, lai visa diecēze kļūst misionāra.

Bīskapa uzdevums ir modināt savā tautā, īpaši slimnieku un cietēju vidū, dvēseles, kuras pasaules evaņģelizācijas nodomā no visas sirds veltīs Dievam lūgšanas un gandarīšanas darbus; ar prieku atbalstīt jauniešu un klēra aicinājumu uz misionārajām apvienībām, pateicībā pieņemot to, ka Dievs izvēlas cilvēkus Baznīcas misionārajai darbībai; iedrošināt un atbalstīt diecēzes kongregācijas, lai tās sniegtu savu ieguldījumu misionārajā darbā; veicināt misionāro institūtu, īpaši jau pontifikālo misiju apvienību, darbu savu ticīgo vidū. Šīm apvienībām pelnīti pienākas pirmā vieta, jo ar to palīdzību katoļos jau kopš bērnības tiek ieaudzināts patiesi vispārējs un misionārs gars. Ar šo apvienību palīdzību tiek savākti līdzekļi misijām atkarībā no to vajadzībām[160].

Tā kā dienu no dienas pieaug vajadzība pēc strādniekiem Kunga vīna dārzā un diecēzes priesteri aizvien vairāk vēlas piedalīties pasaules evaņģelizācijā, svētais Koncils aicina bīskapus, lai tie, ņemot vērā visai dramatisko priesteru trūkumu, kas apgrūtina daudzu reģionu evaņģelizāciju, kādus no saviem labākajiem priesteriem, kuri ir atsaukušies aicinājumam uz misionāro darbu, pēc piemērotas sagatavošanas sūtītu uz diecēzēm, kurās trūkst klēra. Šie priesteri kaut vai uz laiku kalpošanas garā veiks misionāro kalpojumu[161].

Bet lai bīskapu misionārā darbība patiešām notiktu visas Baznīcas labā, ir lietderīgi, ka bīskapu konference atrisina visus tos jautājumus, kas saistīti ar labi organizētas sadarbības izveidi attiecīgajā reģionā. Savās konferencēs bīskapiem jālemj par diecēzes klēra priesteriem, kas sevi veltītu tautu evaņģelizācijas darbam, par finanšu līdzekļiem, kuri ikvienai diecēzei atbilstoši saviem ieņēmumiem[162] katru gadu jānovirza misionārā darba veikšanai, par to, kā organizēt un vadīt materiālo un cita veida palīdzību misijām, kā atbalstīt un vajadzības gadījumā dibināt misionāros institūtus un seminārus diecēzes klēra gatavošanai misijām, par ciešākas saiknes veidošanu starp šiem institūtiem un diecēzēm.

Tāpat bīskapu konferencēm jāuzsāk un jāveicina pasākumi, kas radītu iespēju brālīgi pieņemt un pienācīgi pastorāli aprūpēt tos, kuri darba vai studiju dēļ dodas prom no misiju zemēm, lai dzīvotu ārzemēs. Pateicoties viņiem, tālās tautas kļūst it kā tuvākas un sen dibinātajām kristiešu kopienām rodas lieliska iespēja sākt dialogu ar tautām, kuras vēl nav dzirdējušas Evaņģēliju, un ar savu mīlestības un palīdzības kalpojumu atklāt tām patieso Kristus vaigu[163].

(Priesteru misionārie pienākumi)

39. Prezbiteri pārstāv Kristu un ir bīskapu kārtas līdzstrādnieki trīskāršajā svētajā kalpojumā, kas pēc savas būtības attiecas uz Baznīcas sūtību[164]. Tāpēc viņiem jābūt dziļi pārliecinātiem par to, ka viņu dzīve ir konsekrēta arī misionārajai kalpošanai. Tā kā, pateicoties savam kalpojumam – kura centrā ir Euharistija, kas Baznīcu dara pilnīgu, – viņi ir kopībā ar Kristu, Baznīcas Galvu, un arī citus iesaista šajā kopībā, tad viņi nevar neapzināties to, cik daudz vēl pietrūkst, lai Miesa sasniegtu pilnību, un cik daudz jāstrādā, lai tā dienu no dienas pieaugtu. Tādējādi viņi pastorālo aprūpi plānos tā, lai veicinātu Evaņģēlija izplatīšanu to ļaužu vidū, kas nav kristieši.

Veicot pastorālo darbu, prezbiteri modinās un uzturēs savos ticīgajos dedzību attiecībā uz pasaules evaņģelizācijas darbu, katehēzē un sprediķos tiem mācot par Baznīcas pienākumu sludināt Kristu visām tautām, izglītojot kristīgās ģimenes par nepieciešamību un godu ieaudzināt savos bērnos misionāro aicinājumu, modinot katoļu skolu un apvienību jauniešos misionāro degsmi, lai viņi izaugtu par Evaņģēlija sludinātājiem. Lai priesteri māca ticīgos lūgties misionārā darba nodomā un nekautrējas lūgt no viņiem žēlsirdības dāvanas šī darba veikšanai, it kā ubagojot Kristus un dvēseļu pestīšanas dēļ[165].

Semināru un augstskolu pasniedzējiem ir jauniešiem jāizskaidro, kāds ir patiesais pasaules un Baznīcas stāvoklis, lai tie labāk saskatītu nepieciešamību pastiprināti veikt to cilvēku evaņģelizāciju, kuri nav kristieši, un lai tiktu uzturēta viņu dedzība. Mācot dogmatiku, Svētos Rakstus, ētiku un vēsturi, jāizgaismo šo zinātņu misionārie aspekti, lai tādējādi topošajos priesteros veidotos misionārā apziņa.

(Reliģisko ordeņu un kongregāciju misionārie pienākumi)

40. Gan kontemplatīvās, gan aktīvās dzīves ordeņu un kongregāciju līdzdalība pasaules evaņģelizācijā ir bijusi un ir ļoti nozīmīga. Svētais Koncils ar prieku atzīst to nopelnus un pateicas Dievam par tik daudzajiem upuriem, kurus tie nesuši Dieva godam un dvēseļu aprūpes labā; Koncils mudina tos nenogurstoši turpināt iesākto darbu, jo tie zina, cik liels spēks piemīt mīlestībai, kas tiem saskaņā ar savu aicinājumu jāpraktizē aizvien pilnīgāk un kas tos mudina un tiem uzliek pienākumu īstenot patiesi katolisku garu un darbu[166].

Kontemplatīvās dzīves ordeņi un kongregācijas ar savām lūgšanām, gandarīšanas darbiem un ciešanām ir ārkārtīgi nozīmīgi dvēseļu pievēršanā ticībai, jo Dievs, atbildot uz mūsu lūgšanām, sūta strādniekus pļaujai[167], atver sirdi tiem, kas nav kristieši, lai tie ieklausītos Evaņģēlijā[168], un dara auglīgu viņu sirdī pestīšanas vārdu[169]. Tā šie ordeņi un kongregācijas tiek aicināti dibināt savas mājas misiju zemēs, kā to daudzi jau ir izdarījuši, lai tur, dzīvojot saskaņā ar tautu patiesajām reliģiskajām tradīcijām, tiem, kas nav kristieši, pārliecinoši liecinātu par Dieva majestāti un mīlestību, kā arī par vienotību Kristū.

Aktīvās dzīves ordeņiem un kongregācijām neatkarīgi no tā, vai to mērķis ir vai nav izteikti misionārs, Dieva priekšā godīgi jāpārdomā, vai nav iespējams paplašināt savu darbību, lai Dieva valstība arvien vairāk izplatītos; vai daļu no saviem pienākumiem tie nevar uzticēt citiem, lai savukārt savus spēkus varētu vairāk veltīt misionārajam darbam; vai tie nevar sākt misionārā darba aktivitātes, nepieciešamības gadījumā piemērojot tam savus statūtus, protams, darot to saskaņā ar savu garīgumu; vai to locekļi atbilstoši savām iespējām piedalās misionārajā darbā, un vai to dzīvesveids var kalpot par Evaņģēlija liecību, kas atbilst attiecīgās tautas raksturam un apstākļiem.

Tā kā Svētā Gara iedvesmā Baznīcā rodas aizvien vairāk sekulārinstitūtu, tad arī palīdzība, ko tie bīskapa vadībā sniedz, var misionārajā darbā daudzējādā ziņā būt ļoti noderīga kā zīme, kas liecina par pilnīgu veltīšanos pasaules evaņģelizācijai.

(Laju misionārie pienākumi)

41. Laji līdzdarbojas Baznīcas īstenotajā evaņģelizācijas darbā un kā liecinieki un vienlaikus arī kā dzīvi instrumenti piedalās tās pestīšanas misijā[170], īpaši tad, ja viņus, Dieva aicinātus, šim darbam ir akceptējis bīskaps.

Kristīgās zemēs laji līdzdarbojas evaņģelizācijā, padziļinot sevī un citos izpratni par misijām un mīlestību pret tām, veicinot misionāro aicinājumu rašanos savā ģimenē, katoļu apvienībās un skolās, piedāvājot dažāda veida atbalstu, lai tādējādi ticības dāvana, ko viņi ir saņēmuši bez atlīdzības, varētu tiktu nodota arī citiem.

Misiju zemēs laji – gan ārzemnieki, gan vietējie – veic skolotāja darbu skolās, pārvalda laicīgās lietas, iesaistās draudzes un diecēzes aktivitātēs, organizē un attīsta dažādas laju apustulāta formas, lai tie, kas ir piederīgi jaundibinātajām Baznīcām, pēc iespējas drīzāk varētu kļūt līdzdalīgi visas Baznīcas dzīvē[171].

Visbeidzot, laji ar prieku piedāvā sociālekonomisko sadarbību jaunattīstības zemju tautām. Šī sadarbība ir vēl jo slavējamāka, ja tās gaitā tiek dibinātas iestādes, kas attiecas uz sociālās dzīves pamatstruktūrām vai arī domātas, lai apmācītu tos, kuri ir atbildīgi par sabiedrības pārvaldi.

Īpašu atzinību ir pelnījuši tie laji, kuri augstskolās un zinātniski pētnieciskajos institūtos ar saviem pētījumiem vēsturē un reliģiju zinātnē veicina labāku tautu un reliģiju izpratni, tā palīdzot Evaņģēlija sludinātājiem un gatavojot dialogu ar tiem, kas nav kristieši.

Lajiem brālīgi jāsadarbojas ar citiem kristiešiem, ar tiem, kas nav kristieši, un īpaši jau ar starptautisko organizāciju locekļiem, vienmēr paturot prātā to, lai, “veidojot šo laicīgo sabiedrību, par tās pamatu izraudzītos Kungu un lai tā būtu vērsta uz Viņu”[172].

Visu šo pienākumu veikšanai lajiem nepieciešama atbilstoša tehniskā un garīgā sagatavotība, kas iegūstama šim mērķim paredzētās iestādēs, lai viņu dzīve tiem, kas nav kristieši, liecinātu par Kristu saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Neesiet piedauzība ne jūdiem, ne pagāniem, ne Dieva Baznīcai, tāpat kā es cenšos visiem visā patikt, nemeklēdams savu, bet daudzu labumu, lai tie tiktu izglābti.” (1 Kor 10, 32–33)

 

NOSLĒGUMS

42. Koncila tēvi vienotībā ar Romas pāvestu, dziļi apzinoties savu pienākumu visur izplatīt Dieva valstību, mīlestībā sveic visus Evaņģēlija vēstnešus, īpaši tos, kuri Kristus vārda dēļ pacieš vajāšanas, un dalās ar tiem viņu ciešanās[173].

Viņi deg tādā pašā mīlestībā, kādā pret cilvēkiem dega Kristus. Zinot, ka pats Dievs dara tā, lai virs zemes nāk Viņa valstība, Koncila tēvi kopā ar visiem Kristum ticīgajiem raida savas lūgšanas, lai ar Jaunavas Marijas, Apustuļu Karalienes, aizbildniecību tautas drīz nonāktu pie patiesības atzīšanas[174] un lai Dieva godība, kas atmirdz Jēzus Kristus vaigā, ar Svētā Gara starpniecību apgaismotu visus[175].

Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

 

Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 7. decembrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)


 
[1] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48.
[2] Sal. Mk 16, 15.
[3] Sv. Augustīns, Enarratio in Ps. 44, 23: PL 36, 508; CCL 38, 150.
[4] Sal. Mt 5, 13–14.
[5] Sal. Sīr 36, 19.
[6] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 2.
[7] Sal. 11, 52.
[8] Sal. sv. Irenejs no Lionas, Adversus haereses, III, 18, 1: “Vārds, kas pastāv pie Dieva, Vārds, caur kuru viss ir radīts un kurš vienmēr ir klātesošs cilvēku dzimumam ..” (PG 7, 932); turpat, IV, 6, 7: “Dēls, kas jau no iesākuma ir pie savas radības, atklāj Tēvu tiem, kam Tēvs vēlas, lai Viņš tiktu atklāts, tad, kad Tēvs to vēlas, un tā, kā Tēvs to vēlas” (PG 7, 990); turpat, IV, 20, 6 un 7: PG 7, 1037; sv. Irenejs no Lionas, Demonstratio, 34: Patr. Or. XII, 773 (Sources Chrétiennes, 62, Parīze, 1958, 87. lpp.); sv. Klēments no Aleksandrijas, Protreptique, 112, 1: GCS Clemens I, 79; sv. Klēments no Aleksandrijas, Stromates, VI, 6, 44, 1: GCS Clemens II, 453; 13, 106, 3 un 4; turpat, 485. Par pašu doktrīnu sal. Pijs XII, Radiovēstījums 1952. g. 31. decembrī; Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 16.
[9] Sal. Kol 1, 13; Apd 10, 38.
[10] Sal. 2 Kor 5, 19.
[11] Sal. Ebr 1, 2; 1, 3. 10; 1 Kor 8, 6; Kol 1, 16.
[12] Sal. Ef 1, 10.
[13] 2 Kor 8, 9.
[14] Sal. Mk 10, 45.
[15] Sal. sv. Atanasijs, Ep. ad Epictetum, 7: PG 26, 1060; sv. Kirils no Jeruzalemes, Cat­ech. 4, 9: PG 33, 465; Marijs Viktorīns, Adv. Arium, 3, 3: PL 8, 1101; sv. Basilijs, Epist. 261, 2: PG 32, 969; sv. Grēgorijs no nazianzas, Epist. 101: PG 37, 181; sv. Grēgorijs no Nisas, Antirrheticus, Adv. Apollin., 17: PG 45, 1156; sv. Ambrozijs, Epist. 48, 5: PL 16, 1153; sv. Augustīns, In Iohannis evangelium tractatus, 23, 6: PL 35, 1585; CCL 36, 236. Tādējādi acīmredzams ir tas, ka Svētais Gars nav mūs atpestījis, jo Viņš nav iemiesojies: De Agone Christ. 22, 24: PL 40, 302; sv. Kirils no Aleksandrijas, Adv. Nestor. I, 1: PG 76, 20; sv. Fulgencijs, Epist. 17, 3, 5: PL 65, 454; Ad Trasimundum, III, 21: PL 65, 284: par skumjām un bailēm.
[16] Sal. Ebr 4, 15; 9, 28.
[17] Sal. Apd 1, 8.
[18] Sal. Lk 24, 47.
[19] Gars ir tas, kas ir runājis caur praviešiem: Nīkajas-Konstantinopoles simbols: DS 150; sv. Leons Lielais, Sermo, 76: PL 54, 405–406: “Kad Vasarsvētku dienā Svētais Gars piepildīja Kunga mācekļus, tas nebija dāvanu iesākums, bet gan to paplašinājums, jo patriarhi, pravieši, priesteri un svētie jau pirms viņiem tika tā paša Gara iedvesmoti .. , lai gan dāvanu mērs bija cits.” Arī Sermo, 77, 1: PL 54, 412; Leons XIII, Enc. Divinum illud, 1897. g. 9. maijs: ASS 29 (1897), 650–651. Arī sv. Jānis Hrīsostoms, kaut arī viņš uzsvēris Svētā Gara nonākšanas pirmreizīgumu: In epistulam ad Ephesios, c. 4, homīlija 10, 1: PG 62, 75.
[20] Sal. 14, 6.
[21] Baznīcas tēvi bieži runājuši par Bābeli un Vasarsvētkiem: Origens, In Genesim, c. 1: PG 12, 112; sv. Grēgorijs no nazianzas, Oratio, 41, 16: PG 36, 449; sv. Jānis Hrīsostoms, Hom. 2 in Pentec., 2: PG 50, 467; sv. Jānis Hrīsostoms, In Acta Apost.: PG 60, 44; sv. Augustīns, Enarratio in Ps., 54, 11: PL 36, 636; CCL 39, 664 s; sv. Augustīns, Sermo, 271: PL 38, 1245; sv. Kirils no Aleksandrijas, Glaphyra in Genesim II: PG 69, 79; sv. Grēgorijs Lielais, Homiliae in Evang., 2, 30, 4: PL 76, 1222; sv. Beda Godājamais, In Hexaemer., III: PL 91, 125. Skatīt mozaīku Venēcijā, Svētā Marka bazilikas ātrijā. Baznīca runā visās valodās, un tā visus cilvēkus sapulcina ticības katoliskumā: sv. Augustīns, Sermones, 266–269: PL 38, 1225–1237; Sermo, 175, 3: PL 38, 946; sv. Jānis Hrīsostoms, In epistulam I ad Corinthios, homīlija 35: PG 61, 296; sv. Kirils no Aleksandrijas, Fragm. in Acta: PG 74, 758; sv. Fulgencijs, Sermo, 8, 2–3: PL 65, 745–744. Par Vasarsvētkiem kā apustuļu konsekrāciju viņu sūtībai, sal. J. A. Cramer, Catena in Acta SS. Apostolorum, Oksforda, 1838, 24. lpp. u. s.
[22] Sal. Lk 3, 22; 4, 1; Apd 10, 38.
[23] Sal. 14–17; Pāvils VI, Uzruna koncilā 1964. g. 14. septembrī: AAS 56 (1964), 807. lpp.
[24] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 4.
[25] Sv. Augustīns, Sermo, 267, 4: PL 38, 1231: “Svētais Gars darbojas visā Baznīcā, tāpat kā dvēsele darbojas visos vienas miesas locekļos.” Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 7 (ar piezīmi 8).
[26] Sal. Apd 10, 44–47; 11, 15; 15, 8.
[27] Sal. Apd 4, 8; 5, 32; 8, 26. 29.39; 9, 31; 10; 11, 24.28; 13, 2.4.9; 16, 6–7; 20, 22–23; 2, 11 utt.
[28] Sal. arī Mt 10, 1–42.
[29] Sal. Mt 28, 18.
[30] Sal. Apd 1, 4–8.
[31] Sal. 20, 21.
[32] Sal. Kol 1, 24.
[33] Tertulliāns, Apologeticum, 50, 13: PL 1, 534; CCL 1, 171.
[34] Jau svētais Akvīnas Toms runāja par apustulisko misiju – iedēstīt Baznīcu: sal. Sent., Lib. I, dist. 16, q. 1, 2 ad 2 un ad 4; a. 3 sol.; Summa theologiae, 1, q. 43, a. 7 ad 6; 1–2, q. 106, a. 4 ad 4; sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris: AAS 11 (1919), 445. un 453. lpp.; Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae, 1926. g. 28. februāris: AAS 18 (1926), 74. lpp.; Pijs XII, Uzruna Pontifikālo misiju darba organizāciju direktoriem 1939. g. 30. aprīlī; Uzruna Pontifikālo misiju darba organizāciju direktoriem 1944. g. 24. jūnijā: AAS 36 (1944), 210. lpp.; vēlreiz AAS 42 (1950), 727. un AAS 43 (1951), 508. lpp.; Pijs XII, Uzruna vietējai garīdzniecībai 1948. g. 29. jūnijā: AAS 40 (1948), 374. lpp.; Pijs XII, Enc. Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs: AAS 43 (1951), 507. lpp.; Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 15. janvāris: AAS 49 (1957), 236. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris: AAS 51 (1959), 835. lpp.; Pāvils VI, 1964. g. 18. oktobra homīlija: AAS 55 (1964), 911. lpp. Gan pāvesti, gan Baznīcas tēvi un sholastiskie teologi runā par Baznīcas izplatīšanu: sv. Akvīnas Toms, Comm. in Matt., 16, 28; Leons XIII, Enc. Sancta Dei civitas, 1880. g. 3. decembris: ASS 13 (1880), 241. lpp.; Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris: AAS 11 (1919), 442. lpp.; Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae, 1926. g. 28. februāris: AAS 18 (1926), 65. lpp.
[35] Sal. 1 Pēt 1, 23.
[36] Sal. Apd 2, 42.
[37] Acīmredzams ir tas, ka misionārās darbības jēdziens attiecas arī uz tām Latīņamerikas teritorijām, kurās nav ne savas hierarhijas, ne kristīgās dzīves brieduma, ne arī pietiekamas Evaņģēlija sludināšanas. Vai Svētais krēsls šādas teritorijas de facto atzīst par misionārām – tas nav atkarīgs no šī Koncila. Tāpēc attiecībā uz saikni starp misionārās darbības jēdzienu un noteiktām teritorijām vispareizāk ir teikt, ka “vairumā gadījumu” šī darbība tiek veikta Svētā krēsla atzītās teritorijās.
[38] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 1.
[39] Sal. Mk 16, 16; 3, 5.
[40] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 14.
[41] Sal. Ebr 11, 6.
[42] Sal. 1 Kor 9, 16.
[43] Sal. Ef 4, 11–16.
[44] Sal. 7, 18; 8, 29. 42. 49; 17, 1.
[45] Par šo sintēzi skat. sv. Ireneja mācību par rekapitulāciju. Sal. arī Hipolits, De Antichristo, 3: “Mīlot visus cilvēkus un vēloties viņus visus izpestīt, gribot viņus visus darīt par Dieva bērniem un aicinot visus svētos veidot vienu vienīgu pilnīgu cilvēku ..”: PG 10, 732; GCS Hipolits I, 2, 6. lpp. Hipolits, Benedictiones Iacob, 7: TU, 38, 1, 18. lpp., lin. 4 s. Origens, In Ioann., I, 16: “Tad vienā Dieva pazīšanas aktā apvienosies visi, kas nonākuši pie Dieva, jo tad visi dēli būs pilnībā iemācīti pazīt Tēvu tā, kā tagad tikai Dēls pazīst Tēvu”: PG 14, 49; GCS Origens IV, 20. Sv. Augustīns, De sermone Domini in monte, I, 41: “Mīlēsim to, kas var aizvest mūs Valstībā, kur neviens nesaka: “Mans Tēvs”, bet visi saka vienam Dievam: “Mūsu Tēvs”: PL 34, 1250. Sv. Kirils no Aleksandrijas, In Ioann. I: “Jo mēs visi esam Kristū, un cilvēces kopīgā daba atdzimst Viņā. Tāpēc Viņu sauc arī par jauno Ādamu. .. Jo mūsu vidū dzīvoja Viņš, kas pēc savas dabas ir Dēls un Dievs, un tāpēc Viņa Garā mēs saucam: “Abba, Tēvs!” Vārds mājo visos kā vienā templī, kas ir uzcelts mums un no mums, jo, kā teica Pāvils, Viņš, kurā mēs visi pastāvam, mūs visus vienā Miesā samierina ar Tēvu”: PG 73, 161–164.
[46] Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11 (1919), 445. lpp.: “Jo, kā Dieva Baznīca ir katoliska un nav sveša nevienai tautai vai nācijai .. .” Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, AAS 53 (1961), 444. lpp.: “Saskaņā ar dievišķajām tiesībām Baznīca pieder visām tautām. .. Savu spēku tautām kā vēnās pārlejot, tā nekad nav un nekad nejūtas kā no ārpuses uzspiesta. .. Un visu, ko tā uzskata par labu un vērtīgu, tā nostiprina un pilnveido (t. i., tos, kas atdzimuši Kristū)”: AAS 53 (1961), 444. lpp.
[47] Sal. 3, 18.
[48] Sal. sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 15, 3: PG 7, 919: “Viņi bija patiesības sludinātāji un brīvības apustuļi.”
[49] Breviarium romanum, O antifona 23. decembra vesperēm.
[50] Sal. Mt 24, 31; Didahe 10, 5: Funk, I, 32. lpp.
[51] Sal. Mk 13, 10.
[52] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17; sv. Augustīns, De civitate Dei, 19, 17: PL 41, 646; Sv. Ticības izplatīšanas kongregācija, Instr. Collectanea I, 135, 42. lpp.
[53] Saskaņā ar Origena sacīto Evaņģēlijam jātiek pasludinātam pirms šīs pasaules gala: Hom. in Luc. XXI: GCS Orig. IX, 136, 21 s.; In Matth. comm. ser., turpat, 39: XI, 75, 25 s.; Hom. in Ierem., III, 2: turpat, VIII, 308, 29 s.; sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, 1-2, q. 106, a. 4, ad 4.
[54] Sal. Apd 1, 7.
[55] Sv. Hilarijs no Puatjē, In Ps. 14: PL 9, 301; Eusebijs no Cēzarejas, In Isaiam 54, 2–3: PG 24: 462–463; sv. Kirils no Aleksandrijas, In Isaiam, V, 54, 1–3: PG 70, 1193.
[56] Sal. Ef 4, 13.
[57] Sal. 4, 23.
[58] Sal. Mt 5, 16.
[59] Sal. 1 4, 11.
[60] Sal. Mt 9, 35 s.; Apd 10, 38.
[61] Sal. 2 Kor 12, 15.
[62] Sal. Mt 20, 26; 23, 11; Pāvils VI, Uzruna koncilā 1964. g. 21. novembrī, AAS 56 (1964), 1013. lpp.
[63] Sal. Ef 4, 24.
[64] Sal. Kol 4, 3.
[65] Sal. Apd 4, 13.29.31; 9, 27–28; 13, 46; 14, 3; 19, 8; 26, 26; 28, 31; 1 Tes 2, 2; 2 Kor 3, 12; 7, 4; Flp 1, 20; Ef 3, 12; 6, 19–20.
[66] Sal. 1 Kor 9, 16; Rom 10, 14.
[67] Sal. Mk 16, 15.
[68] Sal. 1 Tes 1, 9–10; 1 Kor 1, 18–21; Gal 3, 1; Apd 14, 14–16; 17, 22–31.
[69] Sal. Apd 16, 14.
[70] Sal. Kol 3, 5–10; Ef 4, 20–24.
[71] Sal. Lk 2, 34; Mt 10, 34–39.
[72] Sal. 1 Tes 1, 6.
[73] Sal. Vatikāna II koncils, Dekl. Dignitatis humanae, 2, 4, 10; tas pats, Past. konst. Gaudium et spes, 21.
[74] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.
[75] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 64–65.
[76] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt 12, 28; 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2). Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.
[77] Sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk 16, 16.
[78] Sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17.
[79] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 14.
[80] Sal. sv. Augustīns, Tract. in Ioann. 11, 4: PL 35, 1476.
[81] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9.
[82] Sal. 1 Kor 3, 9.
[83] Sal. Ef 4, 1.
[84] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 10, 11, 34.
[85] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Dei Verbum, 21.
[86] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 12, 35.
[87] Sal. turpat, 23, 36.
[88] Sal. turpat, 11, 35, 41.
[89] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Orientalium Ecclesiarum, 4.
[90] Vēstule Diognētam, 5: PG 2, 1173; sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 38.
[91] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 32; dekr. Apostolicam actuositatem, 5–7.
[92] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Optatam totius, 4, 8, 9.
[93] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 17.
[94] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Optatam totius, 1.
[95] Sal. Jānis XXIII, Enc. Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 843.–844. lpp.
[96] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 4.
[97] Sal. Jānis XXIII, Enc. Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 842. lpp.
[98] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 29.
[99] Sal. Jānis XXIII, Enc. Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 855. lpp.
[100] Runa ir par t. s. “pilna laika katehētiem”.
[101] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 31, 44.
[102] Sal. Jānis XXIII, Enc. Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 838. lpp.
[103] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 11; dekr. Optatam totius, 2.
[104] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 25.
[105] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 10, kur, lai atvieglotu pastorālo darbu ar dažādām sabiedrības grupām, paredzēts veidot personālās prelatūras, ja tas būtu nepieciešams apustulātam.
[106] Sal. 1 Kor 15, 23.
[107] Sal. 1 Kor 15, 28.
[108] Sal. Ef 4, 24.
[109] Sal. Ps 2, 8.
[110] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 13.
[111] Sal. Pāvils VI, Uzruna saistībā ar Ugandas mocekļu kanonizāciju, 1964. g. 18. oktobris, AAS 56 (1964), 908. lpp.
[112] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 13.
[113] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17.
[114] Sal. Mk 3, 13 u. s.
[115] Sal. 1 Kor 12, 11.
[116] Ar terminu “institūti” šajā dokumentā ir apzīmēti ordeņi, kongregācijas, organizācijas un apvienības, kas darbojas misiju jomā.
[117] Sal. Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae, 1926. g. 28. februāris, AAS 18 (1926), 69.–71. lpp.; Pijs XII, Enc. Saeculo exeunte, 1940. g. 13. jūnijs, AAS 32 (1940), 256. lpp.; Pijs XII Enc. Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 506. lpp.
[118] Sal. Apd 13, 2.
[119] Sal. Gal 1, 16.
[120] Sal. 1 Kor 9, 22.
[121] Sal. Ef 6, 19–20; Apd 4, 31.
[122] Sal. Mt 11, 29–30.
[123] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11 (1919), 449.–450. lpp.
[124] Sal. 2 Kor 6, 4 u. s.
[125] Sal. 2 Kor 8, 2.
[126] Sal. 1 Tim 4, 14; Ef 4, 23; 2 Kor 4, 16.
[127] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11 (1919), 448.–449. lpp.; Pijs XII, Enc. Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 507. lpp. Priesteru misionāru formācijā tāpat jāievēro tas, kas noteikts Vatikāna II koncila dekrētā Optatam totius.
[128] Sal. Apd 2, 42; 4, 32.
[129] Sal. 2 Tim 1, 7.
[130] Sal. Flp 4, 11.
[131] Sal. 2 Kor 4, 10 u. s.
[132] Sal. 2 Kor 12, 15 u. s.
[133] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 41.
[134] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris: AAS 11 (1919), 440. lpp.; Pijs XII, Enc. Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs: AAS 43 (1951), 507. lpp.
[135] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris: AAS 11 (1919), 448. lpp.; Ticības izplatīšanas kongregācijas 1923. g. 20. maija dekrēts, AAS 15 (1923), 369.–370. lpp.; Pijs XII, Enc. Saeculo exeunte, 1940. g. 2. jūnijs, AAS 32 (1940), 256. lpp.; enc. Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs: AAS 43 (1951), 507. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 843.–844. lpp.
[136] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Optatam totius, 19–21. Sal. arī apust. konst. Sedes Sapientiae ar Vispārējiem statūtiem, 1956. g. 31. maijs, AAS 48 (1956), 354.–365. lpp.
[137] Sal. Pijs XII, Enc. Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 523.–524. lpp.
[138] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11 (1919), 448. lpp.; Pijs XII, Enc. Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 507. lpp.
[139] Sal. Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 15. jūnijs, AAS 49 (1957), 234. lpp.
[140] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 10, kur runa ir par diecēzēm, personālajām prelatūrām u. tml.
[141] Sal. Rom 12, 6.
[142] Sal. 1 Kor 3, 10.
[143] Sal. 4, 37.
[144] Sal. 1 Kor 3, 8.
[145] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 18.
[146] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23.
[147] Sal. Pāvils VI, Motu proprio Apostolica Sollicitudo, 1965. g. 5. septembris, AAS 57 (1965), 776. lpp.
[148] Sal. Pāvils VI, Uzruna Koncilā 1964. g. 21. novembrī, AAS 56 (1964), 1011. lpp.
[149] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11 (1919), 440.–445. lpp.
[150] Ja kādu īpašu iemeslu dēļ atsevišķas misijas vēl uz laiku ir pakļautas citām Baznīcas struktūrām, tad būtu lietderīgi, ja šīs pēdējās darbotos saziņā ar svēto Ticības izplatīšanas kongregāciju, lai visu misiju organizēšana un vadība notiktu saskaņā ar vienu un to pašu pastāvīgo kārtību.
[151] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Christus Dominus, 35.
[152] Sal. turpat, 36–38.
[153] Sal. turpat, 35, 5–6.
[154] Sal. Ef 4, 13.
[155] Sal. Jes 11, 12.
[156] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio, 12.
[157] Sal. Apd 16, 9.
[158] Sal. Mk 16, 15.
[159] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 23–24.
[160] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11 (1919), 453.–454. lpp.; Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae, 1926. g. 28. februāris, AAS 18 (1926), 71.–73. lpp.; Pijs XII, Enc. Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs: AAS 43 (1951), 525.–526. lpp.; Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 15. janvāris, AAS 49 (1957), 241. lpp.
[161] Sal. Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 15. janvāris, AAS 49 (1957), 245.–246. lpp.
[162] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Christus Dominus, 6.
[163] Sal. Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 15. janvāris, AAS 49 (1957), 245. lpp.
[164] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28.
[165] Sal. Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae, 1926. g. 28. februāris, AAS 18 (1926), 72. lpp.
[166] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 44.
[167] Sal. Mt 9, 38.
[168] Sal. Apd 16, 14.
[169] Sal. 1 Kor 3, 7.
[170] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 33, 35, 40–41.
[171] Sal. Pijs XII, Enc. Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 510.–514. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 851.–852. lpp.
[172] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 46.
[173] Sal. Pijs XII, Enc. Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 527. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 864. lpp.
[174] Sal. 1 Tim 2, 4.
[175] Sal. 2 Kor 4, 6.