[BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA -
LV -
PT - SW - ZH]
PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI
DEKRĒTS PAR BAZNĪCAS MISIONĀRO DARBĪBU
AD GENTES
1. Baznīca, ko Dievs sūtīja pie tautām, lai tā būtu “vispārējs pestīšanas
sakraments[1]”, saskaņā ar tās katoliskuma dziļākajām prasībām un paklausot sava Dibinātāja
gribai[2],
veltī visas pūles tam, lai sludinātu Evaņģēliju visiem cilvēkiem. Arī apustuļi,
uz kuru pamata tika dibināta Baznīca, sekodami Kristus pēdās, “sludināja
patiesības vārdu un dzemdināja Baznīcas”[3]. Viņu sekotāju pienākums ir šo darbu turpināt, lai “Dieva vārds izplatītos un
tiktu pagodināts” (2 Tes 3, 1) un Dieva valstība tiktu pasludināta un
nodibināta visā pasaulē.
Pašreizējos apstākļos, kad cilvēce nonākusi jaunā situācijā, Baznīca, kas ir
zemes sāls un pasaules gaisma[4],
tiek aicināta vēl jo steidzamāk glābt un atjaunot ikvienu radību, lai viss tiktu
atjaunots Kristū un lai Viņā visi cilvēki veidotu vienu vienīgu ģimeni un vienu
vienīgu Dieva tautu.
Tāpēc šis svētais Koncils, pateikdamies Dievam par brīnumainajiem darbiem, kas
paveikti ar visas Baznīcas dedzību un nesavtību, vēlas izklāstīt misionārās
darbības principus un apvienot visu ticīgo spēkus, lai Dieva tauta, ejot pa
šauro krusta ceļu, visur izplatītu Kristus, Kunga, valstību – Tā valstību, kura
skatiens sniedzas pāri gadsimtiem[5], –
un sagatavotu ceļus Viņa atnākšanai.
1. NODAĻA
DOKTRINĀLIE PRINCIPI
(Tēva nodoms)
2. Svētceļotāja Baznīca savā būtībā ir misionāra, jo tās izcelsme saskaņā ar
Dieva Tēva nodomu ir meklējama Dēla misijā un Svētā Gara misijā[6].
Šis nodoms savukārt plūst no “mīlestības avota”, tas ir, no Dieva Tēva
žēlsirdības. Viņš, būdams Sākums, kuram nav sākuma un no kura ir dzemdināts
Dēls, un no kura Svētais Gars caur Dēlu iziet, mūs savā neizmērojamajā un
žēlsirdīgajā labestībā brīvi radīja un turklāt savā žēlsirdībā aicināja uz
līdzdalību Viņa dzīvē un godībā. Tēvs dāsni izlēja un nemitīgi izlej savu
dievišķo labestību, lai Viņš, kas ir visu radījis, beidzot kļūtu “visā viss” (1Kor 15, 28), tādējādi paaugstinot savu godību un dāvājot mums svētlaimi.
Dievam ir labpaticis aicināt cilvēkus uz līdzdalību Viņa dzīvē, turklāt ne tikai
katru individuāli, bez saiknes ar citiem, bet gan veidojot no tiem vienu tautu,
kurā Viņa izklīdinātie bērni tiktu sapulcināti kopā[7].
(Dēla sūtība)
3. Šis vispārējais Dieva plāns cilvēces glābšanai tiek īstenots ne tikai
apslēptā veidā cilvēku dvēselē vai izmantojot viņu centienus (arī reliģiskus)
dažādi meklēt Dievu, lai “varētu Viņu nojaust un atrast, lai gan Viņš nav tālu
ne no viena no mums” (Apd 17, 27). Šie centieni, pateicoties labvēlīgam Dieva apredzības plānam,
dažkārt var būt pedagoģisks līdzeklis ceļā pie patiesā Dieva vai arī
sagatavošanās Evaņģēlijam[8], tomēr tiem jātiek apskaidrotiem un dziedinātiem. Bet Dievs, lai iedibinātu
mieru, t. i., cilvēku – grēcinieku – vienotību ar Dievu, un lai apvienotu tos
brālīgā saimē, izlēma jaunā un izšķirošā veidā pats iesaistīties cilvēces
vēsturē, sūtot savu Dēlu, kas bija pieņēmis mūsu miesu, lai ar Dēla palīdzību
cilvēkus izrautu no tumsas un sāt
ana varas[9]
un lai Viņā pasauli samierinātu ar sevi[10].
Dievs savu Dēlu, ar kura starpniecību radīja mūžus[11], iecēla par visa mantinieku, lai Viņā visu atjaunotu[12].
Jēzus Kristus tika sūtīts pasaulē kā īsts starpnieks starp Dievu un cilvēkiem.
Tā kā Viņš ir Dievs, “Viņā mājo miesā ietvertā dievišķības pilnība” (Kol
2, 9). No otras puses, saskaņā ar savu cilvēcisko dabu Viņš ir jaunais Ādams un
atjaunotās cilvēces Galva, “pilns žēlastības un patiesības” (Jņ 1, 14).
Turklāt Dieva Dēls ir izgājis īstas iemiesošanās ceļu, lai cilvēkus varētu darīt
par dievišķās dabas līdzdalībniekiem. Būdams bagāts, Viņš mūsu dēļ kļuva nabags,
lai Viņa nabadzībā mēs kļūtu bagāti[13].
Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un atdotu savu
dzīvību par daudzu, t. i., visu, atpestīšanu[14].
Svētie Baznīcas tēvi ir nešauboties sludinājuši, ka netiek dziedināts tas, kuru
Kristus nav pieņēmis[15]. Bet Viņš pieņēma cilvēka dabu visā tās pilnībā, tādu, kāda tā ir mums,
nožēlojamajiem nabagiem, tikai izņemot grēku[16].
Jo Kristus, kuru Tēvs svētīja un sūtīja pasaulē (sal. Jņ 10, 36), par
sevi ir teicis: “Kunga Gars ir pār mani, jo Viņš mani ir svaidījis sludināt
nabagiem Prieka Vēsti, sūtījis vēstīt gūstekņiem brīvību un aklajiem acu gaismu,
palaist brīvībā apspiestos.” (Lk 4, 18–19) Un vēl: “Cilvēka Dēls ir nācis
meklēt un glābt to, kas bija pazudis.” (Lk 19, 10)
Viss, ko Kungs kādreiz ir sludinājis, un viss, kas Viņā izdarīts cilvēces
pestīšanas labā, tagad ir jāpasludina un jāizplata visā zemē[17],
sākot ar Jeruzalemi[18],
lai tas, ko Viņš reiz un uz visiem laikiem tika paveicis visu pestīšanas labad,
gadsimtu gaitā visos pilnībā īstenotos.
(Svētā Gara sūtība)
4. Lai sasniegtu šo mērķi, Kristus no Tēva sūtīja Svēto Garu, kam bija jāveic
dvēseļu pestīšanas darbs un jāmudina Baznīca vērsties plašumā. Protams, Svētais
Gars jau darbojās pasaulē, pirms Kristus tika pagodināts[19].
Taču tikai Vasarsvētku dienā Viņš nāca pār mācekļiem, lai paliktu pie tiem
mūžīgi[20].
Baznīca daudziem atklājās redzamā veidā un sāka sludināt Evaņģēliju. Ar Jaunās
derības Baznīcas starpniecību – šī Baznīca runā visās valodās un savā mīlestībā
saprot un aptver visas valodas, tādējādi pārvarot Bābeles sašķeltību, – tika
iepriekš pasludināta tautu vienotība ticības katoliskumā[21]. Tieši ar Vasarsvētkiem sākās “Apustuļu darbi”, tāpat kā, pateicoties Svētajam
Garam, Jaunava Marija ieņēma Kristu un tāpat kā Svētais Gars nāca pār Kristu
lūgšanas laikā, rosinot Viņu sākt īstenot savu sūtību[22]. Kungs Jēzus, pirms Viņš labprātīgi atdeva dzīvību par pasauli, sagatavoja
apustuļus kalpošanai un apsolīja tiem sūtīt Svēto Garu, lai viņi un Svētais Gars
būtu vienoti pestīšanas darbā vienmēr un visur[23]. Cauri visiem laikiem Svētais Gars uztur visu Baznīcu vienotu kopībā un
kalpošanā, vada Baznīcu un apveltī to ar dažādām hierarhiskām un harismātiskām
dāvanām[24], kā dvēsele dzīvinot Baznīcas iedibinājumus un iedvešot ticīgo sirdī to pašu
misionāro garu[25], kas mudināja arī Kristu. Reizēm Viņš pat redzamā veidā apsteidz apustuļu
darbību[26], kā arī nemitīgi to pavada un dažādos veidos vada[27].
(Baznīcas misija)
5. Kungs Jēzus pašā sākumā “aicināja pie sevis tos, kurus pats vēlējās, un
iecēla divpadsmit, lai tie būtu ar Viņu un lai sūtītu tos sludināt” (Mk
3, 13)[28].
Tā apustuļi vienlaikus kļuva gan par jaunā Izraēļa sēklu, gan par svētās
hierarhijas sākumu. Un pēc tam, kad Kungs ar savu nāvi un augšāmcelšanos sevī
bija piepildījis mūsu pestīšanas un visa atjaunošanas noslēpumu, Viņš, saņēmis
visu varu debesīs un virs zemes[29],
pirms pacēlās debesīs[30],
nodibināja savu Baznīcu kā pestīšanas sakramentu un sūtīja savus apustuļus pa
visu pasauli, tāpat kā Tēvs bija sūtījis Viņu[31],
un tiem sacīja: “Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tas Tēva un
Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu
pavēlējis” (Mt 28, 19–20); “Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju
visai radībai! Kas ticēs un taps kristīts, tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas
tiks pazudināts.” (Mk 16, 15 u. s.) No tā izriet Baznīcas pienākums
izplatīt ticību un sludināt Kristus atnesto pestīšanu gan tās skaidri paustās
sūtības spēkā, ko no apustuļiem mantojusi bīskapu kārta, kurai palīdz prezbiteri
un kura ir vienota ar Baznīcas virsganu, Pētera pēcteci, gan dzīvības spēkā, kas
no Kristus plūst Viņa locekļos: “No Viņa visa miesa, kas apvienota un savienota
dažādām palīgsaitēm, mīlestībā augs sevis izkopšanai saskaņā ar katra locekļa
darbības mēru.” (Ef 4, 16) Tādējādi Baznīcas misija tiek īstenota,
pateicoties darbībai, ar kuras palīdzību Baznīca, paklausīdama Kristus pavēlei
un būdama Svētā Gara žēlastības un mīlestības vadīta, kļūst pilnībā klātesoša
visu cilvēku un tautu vidū, lai ar savu dzīves piemēru un sludināšanu, ar
sakramentiem un citiem žēlastības līdzekļiem vestu cilvēkus pie ticības,
brīvības un Kristus miera un tādējādi tiem pavērtu brīvu un drošu ceļu uz
pilnīgu līdzdalību Kristus noslēpumā.
Tā kā šī misija vēstures gaitā turpina un attīsta misiju, ko īstenoja Kristus,
kas tika sūtīts sludināt nabagiem Labo Vēsti, tad Baznīcai, Kristus Gara
mudinātai, jāiet pa to pašu ceļu, pa kuru ir gājis Kristus, proti, pa
nabadzības, paklausības, kalpošanas un sevis upurēšanas līdz pat nāvei ceļu, –
nāvei, kuru Viņš uzvarēja ar augšāmcelšanos. Tā cerībā gāja visi apustuļi, kuri
ar savām neskaitāmajām grūtībām un ciešanām papildināja to, kā trūkst Kristus
ciešanās par Viņa Miesu, kas ir Baznīca[32].
Bieži vien arī kristiešu asinis bija kā sēkla[33].
(Baznīcas misionārā darbība)
6. Šis uzdevums, kas jāveic bīskapu kārtai Pētera pēcteča vadībā un ar visas
Baznīcas lūgšanām un palīdzību, ir viens un tas pats visur un jebkurā situācijā,
kaut arī atkarībā no apstākļiem var tikt pildīts dažādi. Tāpēc arī atšķirības,
kas saskatāmas šajā Baznīcas darbībā, ir saistītas nevis ar šīs misijas dziļāko
būtību, bet gan apstākļiem, kādos tā tiek īstenota.
Šie apstākļi savukārt var būt atkarīgi gan no Baznīcas, gan no tautām un cilvēku
grupām, kurās misija tiek veikta. Baznīca, kaut arī tā sevī ietver visu
pestīšanas līdzekļu kopumu un pilnību, ne vienmēr un ne uzreiz var tos visus
likt lietā. Cenšoties īstenot Dieva plānu, tā ir iepazinusi gan sākumā speramos
soļus, gan pakāpenību. Dažkārt laimes pilnam iesākumam seko apbēdinošas
neveiksmes vai vismaz ilgstošs neapmierinošas nepabeigtības stāvoklis. Ja runa
ir par cilvēkiem, to grupām un tautām, tad Baznīca tās aizsniedz un tajās
izplatās tikai pakāpeniski un tādējādi tos uzņem katoliskajā pilnībā. Tāpēc
ikvienā situācijā un jebkuros apstākļos Baznīcai jāizvēlas piemēroti līdzekļi un
atbilstošas darbības.
Parasti ar vārdu misijas tiek apzīmēti īpaši pasākumi, saistībā ar kuriem
Baznīcas sūtītie Evaņģēlija vēstneši dodas pa visu pasauli, lai sludinātu
Evaņģēliju un dibinātu Baznīcu tajās tautās un to cilvēku vidū, kas vēl netic
Kristum. Šie pasākumi tiek veikti, pateicoties Baznīcas misionārajai darbībai,
un vairumā gadījumu tie norisinās noteiktās Svētā krēsla atzītās teritorijās.
Šādas misionārās darbības īstais mērķis ir evaņģelizācija un Baznīcas
iedēstīšana tajās tautās un cilvēku grupās, kur tā vēl nav iesakņojusies[34]. Tā no Dieva Vārda sēklas jāizaug vietējām Baznīcām, kuras tiek dibinātas visur
pasaulē, kur tas ir nepieciešams. Šīm Baznīcām, kurām pietiek sava spēka un
brieduma, kurām ir sava hierarhija, kas ir vienota ar ticīgo tautu, un kuru
rīcībā ir tām atbilstoši līdzekļi, kas palīdz dzīvot patiesi kristīgu dzīvi, ir
jāsniedz savs ieguldījums visas Baznīcas labā. Šādas iedēstīšanas galvenais
līdzeklis ir Jēzus Kristus Evaņģēlija sludināšana; tieši Evaņģēlija sludināšanas
nolūkā Kungs sūtīja savus mācekļus pa visu pasauli, lai cilvēki, kas,
pateicoties Dieva Vārdam, ir piedzimuši no jauna[35],
pieņemot Kristību, tiktu iekļauti Baznīcā, kura, būdama iemiesotā Vārda Miesa,
pārtiek un dzīvo no Dieva Vārda un euharistiskās Maizes[36].
Šajā Baznīcas misionārajā darbībā reizēm var savstarpēji pārklāties dažādas
fāzes – vispirms jau dibināšana, tad attīstība vai jaunība. Taču arī tad, kad
tās ir īstenotas, Baznīcas misionārā darbība nebeidzas – izveidotajām vietējām
Baznīcām jāturpina sludināt Evaņģēliju tiem, kas vēl palikuši ārpusē. Turklāt
cilvēku grupas, kuru vidū darbojas Baznīca, dažādu iemeslu dēļ mēdz būtiski
mainīties, tā ka var rasties pilnīgi jauni apstākļi. Tad Baznīcai jāizvērtē, vai
jaunajā situācijā atkal nav nepieciešama misionārā darbība.
Dažreiz apstākļi var izveidoties tā, ka uz laiku nav pat iespējams tieši un
uzreiz sludināt Evaņģēlija vēsti. Tad misionāri tomēr var un viņiem jāspēj
pacietīgi, uzmanīgi un ar lielu paļāvību apliecināt Kristus mīlestību un
žēlsirdību, tādējādi sagatavojot Kungam ceļu un darot Viņu klātesošu.
Tādējādi ir skaidrs, ka misionārā darbība izriet tieši no Baznīcas dziļākās
būtības un ka ar tās palīdzību tiek izplatīta Baznīcas ticība, kas nes
pestīšanu; savukārt, izplatoties ticībai, tiek pilnveidota katoliskā vienotība;
misionārā darbība spēku rod Baznīcas apustuliskumā, tā dzīvina Baznīcas
hierarhijas koleģiālo apziņu, apliecina, izplata un attīsta Baznīcas svētumu.
Tādējādi misionārā darbība pagānu vidū atšķiras gan no pastorālās darbības
ticīgo vidū, gan no kristiešu vienotības atjaunošanas iniciatīvām. Tomēr abas šī
minētās darbības jomas ir cieši saistītas ar Baznīcas misionāro darbību[37], jo kristiešu sašķeltība kaitē svētajai lietai, proti, Evaņģēlija sludināšanai
visai radībai[38], un daudziem slēdz ceļu uz ticību. Tāpēc misionārās darbības nepieciešamības
dēļ visi kristītie tiek aicināti apvienoties vienā ganāmpulkā, lai tādējādi
varētu tautām vienprātīgi liecināt par Kristu, savu Kungu. Ja kristītie vēl
nespēj sniegt liecību par vienu vienīgu ticību, tad tiem vismaz jāievēro
savstarpējā cieņa un mīlestība.
(Misionārās darbības pamatojums un nepieciešamība)
7. Misionārās darbības pamatā ir Dieva griba, “lai visi cilvēki tiktu izpestīti
un atzītu patiesību. Jo viens ir Dievs un viens ir vidutājs starp Dievu un
cilvēkiem – Cilvēks Jēzus Kristus, kas sevi atdeva, lai kļūtu izpirkšanas maksa
par visiem” (1 Tim 2, 4–6); “un nevienā citā nav pestīšanas” (Apd
4, 12). Tātad ir nepieciešams, lai visi atgrieztos pie Kristus, kas iepazīts,
pateicoties Baznīcas veiktajai sludināšanai, un Kristībā tiktu pievienoti
Kristum un Baznīcai, kas ir Viņa Miesa. Jo Kristus pats “mums skaidri mācīja par
ticības un Kristības nepieciešamību[39],
vienlaikus apliecinot to, cik nepieciešama ir Baznīca, kurā cilvēki ienāk pa
Kristības durvīm. Tāpēc tie, kas atteiktos ienākt katoliskajā Baznīcā vai arī
palikt tajā, labi zinādami, ka to kā nepieciešamu ir dibinājis Dievs ar Jēzus
Kristus starpniecību, nevarēs tikt pestīti”[40]. Kaut gan cilvēkus, kas nav vainīgi pie tā, ka viņi nepazīst Evaņģēliju, Dievs
var pa Viņam vien zināmiem ceļiem aizvest līdz ticībai, bez kuras nav iespējams
patikt Dievam[41],
Baznīcai tomēr ir pienākums[42]
un vienlaikus arī svētas tiesības sludināt Evaņģēliju. Tāpēc misionārā darbība
šodien un vienmēr pilnībā saglabā savu spēku un nepieciešamību.
Pateicoties misionārajai darbībai, Kristus Mistiskā Miesa nepārtraukti sakopo
savus spēkus un virza tos tā, lai veicinātu savu izaugsmi[43].
Uz šo darbību Baznīcas locekļus mudina mīlestība, ar kādu tie mīl Dievu un kas
rada vēlēšanos dalīties ar visiem cilvēkiem gan šīs, gan nākamās dzīves labumos.
Visbeidzot, pateicoties šai misionārajai darbībai, tiek vispilnīgākajā veidā
pagodināts Dievs, jo tā cilvēki apzināti un pilnībā pieņem Viņa pestīšanas
darbu, ko Viņš īstenoja Kristū. Tādējādi, pateicoties šai darbībai, tiek
īstenots Dieva plāns, kura izpildei paklausībā un mīlestībā sevi veltīja
Kristus, lai tiktu pagodināts Tēvs, kas Viņu sūtīja[44]. Tas ir plāns, kā visai cilvēcei kļūt par vienu Dieva tautu, sapulcēties
vienīgajā Kristus Miesā un izveidot vienu Svētā Gara templi. Tas viss, veicinot
brālīgu saskaņu, atbilst arī visu cilvēku dziļākajām ilgām. Un tā visbeidzot
tiks īstenota iecere, kāda bija mūsu Radītājam, kas cilvēku radīja pēc sava
attēla un līdzības, proti, visi, kam ir cilvēka daba, ar Svētā Gara starpniecību
atdzimuši Kristū, varēs, kopīgi skatot Dieva godību (sal. 2 Kor 3,
18), saukt: “Mūsu Tēvs!”[45]
(Misionārā darbība cilvēka dzīvē un vēsturē)
8. Misionārā darbība ir cieši saistīta arī ar cilvēka dabu un viņa ilgām.
Sludinot Kristu, Baznīca atklāj cilvēkiem sākotnējo patiesību par viņu stāvokli
un viņu integrālo aicinājumu, jo Kristus ir atjaunotās cilvēces avots un
paraugs – tādas cilvēces, kurā valda brālīga mīlestība, patiesīgums un mierpilns
gars un pēc kuras visi ilgojas. Kristus un Baznīca, kas, sludinot Evaņģēliju,
liecina par Viņu, pārsniedz visas rasu un tautu īpatnības. Tādējādi ne Kristu,
ne Baznīcu neviens un nekur nevar uzskatīt par svešiem[46]. Kristus ir patiesība un ceļš, kuru Evaņģēlija sludināšana paver visiem, visu
ausīm darot dzirdamus Kristus sacītos vārdus: “Gandariet par grēkiem un ticiet
Evaņģēlijam.” (Mk 1, 15) Tā kā tas, kurš netic, ir jau notiesāts[47],
Kristus vārdi vienlaikus ir sprieduma un žēlastības vārdi, nāves un dzīvības
vārdi. Tikai nolemjot nāvei veco, mēs varam tuvoties atjaunotai dzīvei. Vispirms
tas sakāms par personām, taču to var attiecināt arī uz dažādiem šīs pasaules
labumiem, kurus vienlaikus ir apzīmogojis gan cilvēka grēks, gan Dieva svētība:
“Jo visi ir grēkojuši, un viņiem trūkst Dieva godības.” (Rom 3, 23)
Neviens nevar atbrīvoties no grēka pats saviem spēkiem, neviens nevar pacelties
sev pāri, nevar pilnīgi atbrīvoties no sava vājuma, vientulības un verdzības[48], bet visiem ir nepieciešams Kristus kā paraugs, skolotājs, atbrīvotājs, glābējs
un kā dzīvības avots. Evaņģēlijs cilvēces vēsturē, arī no laicīgā skatpunkta
raugoties, patiešām ir bijis brīvības un progresa ieraugs, un tas joprojām kalpo
par brālības, vienotības un miera ieraugu. Tāpēc ticīgie pamatoti slavē Kristu
kā “tautu gaidīto un savu glābēju”[49].
(Misionārās darbības eshatoloģiskā iezīme)
9. Misionārā darbība ir ierobežota laikā no Kunga pirmās atnākšanas līdz Viņa
otrajai atnākšanai, kad Baznīcu kā ražu no četriem vējiem savāks Debesu valstībā[50]. Bet pirms Kunga atnākšanas Evaņģēlijs ir jāpasludina visām tautām[51].
Misionārā darbība nav nekas cits kā Dieva nodoma atklāšanās, t. i., tā epifānija
un īstenošanās pasaulē; ar šīs misionārās darbības palīdzību Dievs nepārprotami
īsteno pestīšanas vēsturi. Ar sludināto vārdu un svinot sakramentus, no kuriem
centrs un virsotne ir Svētā Euharistija, tiek darīts klātesošs Kristus,
pestīšanas autors. Visu, kas no patiesības un žēlastības jau bija tautās
atrodams gandrīz vai kā Dieva noslēpumainā klātbūtne, misionārā darbība atbrīvo
no sliktas ietekmes un atdod Kristum, kas ir tā autors un kas iznīcina ļaunā
gara varu un aptur daudzveidīgo grēka ļaunumu. Tāpēc viss labais, kas ir cilvēku
sirdī un prātā un dažādu tautu ieražās un kultūrā, nevis tiek zaudēts, bet
dziedināts, pacelts augstākā līmenī un pilnveidots Dieva godam, ļaunā gara
apkaunojumam un cilvēka laimei[52]. Tādējādi misionārā darbība tiecas uz eshatoloģisko pilnību[53], jo, pateicoties tai, saskaņā ar veidu un laiku, kādu to savā spēkā noteicis
Tēvs[54],
veidojas Dieva tauta, kurai pravietiski pasludināts: “Paplašini savas telts
vietu un telpu! Nebīsties!” (Is 54, 2)[55] Pateicoties misionārajai darbībai, Kristus Mistiskā Miesa pieaug,
sasniedzot Kristus pilnības mēru[56],
un garīgais templis, kurā Dievu pielūdz garā un patiesībā[57],
aug un tiek celts “uz apustuļu un praviešu pamata, bet tā stūrakmens ir Kristus
Jēzus” (Ef 2, 20).
2. NODAĻA
MISIONĀRĀ DARBA BŪTĪBA
(Ievads)
10. Baznīca, kuru Kristus ir sūtījis atklāt un sludināt Dieva mīlestību visiem
cilvēkiem un tautām, apzinās, ka tai vēl veicams neaptverami liels misionārais
darbs. Evaņģēlija vēsti vēl nemaz vai arī gandrīz nemaz nav dzirdējuši divi
miljardi cilvēku, un to skaits aug no dienas dienā. Tie veido lielas un
atšķirīgas grupas, kuras vieno nesaraujamas kultūras saiknes, senas reliģiskās
tradīcijas un cieša sociālās nepieciešamības saikne. Daļa no šiem cilvēkiem ir
piederīgi kādai no lielajām reliģijām, bet citi par Dievu neko nezina, savukārt
vēl citi skaidri noliedz Viņa eksistenci vai dažkārt tai pat uzbrūk. Lai Baznīca
visiem šiem cilvēkiem spētu piedāvāt pestīšanas noslēpumu un Dieva nesto
dzīvību, tai jāiesakņojas visās šajās sabiedrībās, tāpat kā Kristus ar savu
iemiesošanos iekļāvās to cilvēku sabiedriskajos un kultūras apstākļos, kuru vidū
Viņš dzīvoja.
1. pants. Kristīgā liecība
(Dzīves liecība un dialogs)
11. Baznīcai jābūt klātesošai šajās cilvēku grupās ar to savu bērnu
starpniecību, kuri dzīvo viņu vidū vai arī ir pie viņiem aizsūtīti. Visiem
kristiešiem neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvo, ir pienākums ar savu dzīves
piemēru un liecību, kas sniegta ar vārdiem, atklāt jauno cilvēku, kurā viņi
ietērpušies, pateicoties Kristības sakramentam, un Svētā Gara spēku, kurā viņi
tika stiprināti, saņemot Iestiprināšanas sakramentu, tā lai citi, redzot viņu
labos darbus, godātu Tēvu[58],
pilnīgāk uztvertu cilvēka dzīves patieso jēgu un saikni, kas vieno visus
cilvēkus.
Lai Baznīcas bērnu liecība par Kristu būtu auglīga, viņiem jāizturas pret šiem
cilvēkiem ar cieņu un mīlestību, jāatzīst, ka ir piederīgi tai cilvēku grupai,
kurā viņi dzīvo, jābūt līdzdalīgiem kultūras un sabiedriskajā dzīvē, jāiepazīst
attiecīgās cilvēku grupas nacionālās un reliģiskās tradīcijas, jābūt gataviem
priecīgi atklāt un cienīt šajās tradīcijās paslēpto Vārda sēklu; tajā pašā laikā
viņiem jābūt vērīgiem pret dziļajām pārmaiņām, kas skar tautas, un jāpūlas, lai
mūsdienu cilvēki, kas pārāk aizrāvušies ar moderno zinātni un tehnoloģijām,
neatstātu novārtā dievišķo, bet modinātu sevī ilgas pēc Dieva atklātās
patiesības un mīlestības. Tāpat kā Kristus ieskatījās cilvēku sirdī un ar
patiesi cilvēciskas sarunas palīdzību viņus ieveda dievišķajā gaismā, tā arī
Viņa mācekļiem, kurus dziļi caurstrāvo Kristus Gars, jāiepazīst cilvēki, kuru
vidū viņi dzīvo, un jāuzsāk ar tiem saruna, lai šie cilvēki patiesā un pacietīgā
dialogā paši aptvertu, kādas bagātības dāsnais Dievs ir dāvājis pasaules tautām.
Vienlaikus Kristus mācekļiem jācenšas izgaismot šīs bagātības Evaņģēlija gaismā,
tās atbrīvot un nodot Dieva, Pestītāja, valdījumā.
(Mīlestības klātbūtne)
12. Kristiešu klātbūtnei šajās cilvēku grupās jābūt tās mīlestības iedvesmotai,
ar kuru mūs mīlēja Dievs, kas vēlējās, lai arī mēs cits citu tāpat mīlētu[59].
Kristīgā mīlestība patiešām aptver visus neatkarīgi no rases, sociālā stāvokļa
vai reliģiskās piederības; tā negaida izdevīgumu vai pateicību. Dievs mūs ir
nesavtīgi mīlējis; tieši tāpat arī ticīgajiem mīlestībā jārūpējas par citiem
cilvēkiem, mīlot viņu tāpat, kā mūs mīlēja Dievs. Tāpat kā Kristus apstaigāja
visas pilsētas un ciemus, dziedinādams no visām slimībām un vājībām par zīmi
tam, ka Dieva valstība ir atnākusi[60],tā
arī Baznīca ar savu bērnu starpniecību ir vienota ar visu kārtu cilvēkiem, īpaši
jau ar nabadzīgajiem un cietējiem, un labprāt to labā uzupurējas[61],
dalās ar viņiem priekos un sāpēs, zina, kādas ir viņu vēlmes un noslēpumi, jūt
līdzi to bailēm no nāves. Tiem, kas meklē mieru, Baznīca vēlas atbildēt brālīgā
dialogā, nesot tiem Evaņģēlija mieru un gaismu.
Kristiešiem jāstrādā un jāsadarbojas ar visiem, lai taisnīgi sakārtotu
ekonomisko un sociālo dzīvi. Viņiem īpaši jārūpējas par bērnu un jauniešu
audzināšanu dažāda veida skolās, uzskatot to ne tikai par lielisku kristīgās
jaunatnes izglītošanas un audzināšanas iespēju, bet arī par kalpošanu
sabiedrībai, kam ir ļoti liela nozīme, īpaši jau jaunattīstības valstīs, lai
veicinātu cilvēcisko cieņu un sagatavotu cilvēcīgākus dzīves apstākļus. Viņiem
jābūt līdzdalīgiem arī to tautu centienos, kuras, cīnoties ar badu,
analfabētismu un slimībām, cenšas radīt labākus dzīves apstākļus un nostiprināt
mieru pasaulē. Šajā darbības jomā viņiem jābūt gataviem piedāvāt savu palīdzību
projektos, kurus ierosina sabiedriskas un privātas struktūras, valdības,
starptautiskas organizācijas, dažādas kristiešu kopienas un pat nekristīgas
reliģijas.
Tajā pašā laikā Baznīca tomēr nevēlas nekādā veidā iejaukties šīs zemes
pārvaldē. Tā nepretendē uz kādu citu kompetences sfēru kā tikai ar Dieva
palīdzību kalpot cilvēkiem mīlestībā un uzticībā[62].
Savā dzīvē un darbībā būdami nesaraujami vienoti ar cilvēkiem, Kristus mācekļi
cer, ka varēs tiem patiesi liecināt par Kristu un darboties to pestīšanas labā
arī tur, kur nevar sludināt Kristu pilnībā. Jo viņu centienu mērķis nav tikai
cilvēku materiālais progress un labklājība – viņi cenšas sekmēt cilvēku cieņas
respektēšanu un to brālīgo vienotību, mācot reliģiskās un morālās patiesības,
kuras atklājas Kristus gaismā, un tādējādi pakāpeniski gatavo tiem ceļu pie
Dieva. Tā, pateicoties mīlestībai pret Dievu un tuvāko, cilvēkiem tiek palīdzēts
sasniegt pestīšanu. Tādā veidā atmirdz Kristus noslēpums – tajā top redzams
jaunais cilvēks, kurš radīts pēc Dieva līdzības[63]
un kurā atklājas Dieva mīlestība.
2. pants. Evaņģēlija sludināšana un Dieva tautas sapulcināšana
(Evaņģelizācija un atgriešanās)
13. Visur, kur vien Dievs atver durvis vārdam, kas vēstī par Kristus noslēpumu[64],
pārliecinoši un neatlaidīgi[65] jāsludina[66]
visiem cilvēkiem[67]
dzīvais Dievs un Jēzus Kristus[68], kuru Viņš ir sūtījis visu pestīšanai, lai tie, kuri nav kristieši un kuru
sirdi atver Svētais Gars[69],
varētu ieticēt un brīvi pievērsties Kungam, no sirds Viņam pieķerties, jo Viņš,
būdams “ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14, 6), piepildīs visas viņu
garīgās ilgas un tās pat bezgalīgi pārspēs.
Protams, jāapzinās, ka šī atgriešanās pie Dieva ir tikai sākums. Taču ar to
pietiek, lai cilvēks saprastu, ka, atbrīvots no grēka, viņš ir ievadīts Dieva
mīlestības noslēpumā un ka Dievs to aicina nodibināt Kristū ar Viņu personiskas
attiecības. Jo Dieva žēlastības iespaidā jaunpievērstais cilvēks ir nostājies uz
garīgā ceļa, kuru ejot viņš, kas, pateicoties ticībai, ir līdzdalīgs nāves un
augšāmcelšanās noslēpumā, no vecā cilvēka kļūst par jauno, kas savu pilnību
sasniedz Kristū[70].
Šai pārejai, kas ir saistīta ar pakāpeniskām pārmaiņām viņa uzskatos un morālē,
jāizpaužas arī sociālajā jomā, un katehumenāta laikā tai pakāpeniski jāattīstās.
Ņemot vērā to, ka Kungs, uz kuru viņš tic, ir zīme, kurai runā pretī[71],
jaunpievērstajam cilvēkam nereti nākas piedzīvot cilvēcisko saišu saraušanu un
atsvešināšanos, bet arī prieku, ko Dievs pārpilnībā dāvā[72].
Baznīca stingri aizliedz uzspiest ticību vai pievilināt tai, izmantojot
nepiemērotus līdzekļus, taču vienlaikus tā kategoriski iestājas par katra
cilvēka tiesībām pieņemt ticību, citu netaisnas iejaukšanās netraucētam[73].
Saskaņā ar senu Baznīcas paražu pievēršanās Dievam iemesli ir jāpārbauda un, ja
nepieciešams, tie jāattīra.
(Katehumenāts un kristīgā iniciācija)
14. Tie, kas ar Baznīcas starpniecību ir no Dieva pieņēmuši ticību Kristum[74], ar liturģiskām ceremonijām tiek uzņemti katehumenātā, kas nav tikai vienkārša
dogmu un priekšrakstu izskaidrošana, bet gan audzināšana vispusīgai kristīgajai
dzīvei un pietiekami ilgs sagatavošanās laiks, kurā mācekļi kļūst vienoti ar
savu skolotāju Kristu. Tātad katehūmeni jāievada pestīšanas noslēpumā un
evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti
noteiktajos laika posmos[75],un Dieva tautas ticības, liturģiskajā un mīlestības dzīvē.
Tad, pateicoties kristīgās iniciācijas sakramentiem, atbrīvoti no tumsības varas
(sal. Kol 1, 13)[76] un miruši, apbedīti un augšāmcēlušies kopā ar Kristu[77],
tie saņem Garu, kas tos dara par Dieva bērniem[78],
un kopā ar visu Dieva tautu svin Kunga nāves un augšāmcelšanās piemiņu.
Vēlams, lai Lielā gavēņa un Lieldienu liturģija tiktu atjaunota tādā veidā, ka
tā katehūmenu dvēseli sagatavotu Lieldienu noslēpuma svinēšanai, jo šo svinību
laikā viņi Kristības sakramentā atdzims Kristū.
Par šo kristīgo iniciāciju katehumenāta laikā jārūpējas ne tikai katehētiem vai
priesteriem, bet arī visai ticīgo kopienai, vispirms jau krustvecākiem, lai
katehūmeni jau no paša sākuma justos kā piederīgi Dieva tautai. Baznīcas dzīve
ir apustuliska, tāpēc arī katehūmeniem ar savu paraugu un ticības apliecināšanu
jāmācās aktīvi līdzdarboties evaņģelizācijā un Baznīcas celšanā.
Visbeidzot, jaunajā Kanonisko tiesību kodeksā skaidri jādefinē katehūmenu
juridiskais statuss. Viņi jau ir vienoti ar Baznīcu[79], viņi jau pieder pie Kristus nama[80], un nereti viņi jau dzīvo ticības, cerības un mīlestības dzīvi.
3. pants. Kristiešu kopienas veidošana
(Kristiešu kopiena)
15. Svētais Gars ar Vārda sēklas starpniecību un Evaņģēlija sludināšanu aicina
visus cilvēkus pie Kristus un modina viņu sirdī paklausību ticībai. Kad cilvēki
Kristības sakramentā ir piedzimuši jaunai dzīvei, Gars tos sapulcina, veidojot
no tiem vienu Dieva tautu, kas ir “izredzētā cilts, karaliskā priesterība, svētā
tauta, īpašumā iegūtie ļaudis” (1 Pēt 2, 9)[81].
Tāpēc misionāriem, Dieva līdzstrādniekiem[82],
jāveido ticīgo kopienas, kas ir sava aicinājuma cienīgas[83]
un spēj pildīt priesteriskos, pravietiskos un karaliskos pienākumus, kurus tām
uzticējis Dievs. Tā kristiešu kopiena kļūst par Dieva klātbūtnes zīmi pasaulē,
jo, pateicoties euharistiskajam Upurim, tā kopā ar Kristu ir nemitīgi ceļā pie
Tēva[84], gādīgi uzturēta ar Dieva Vārdu[85], tā liecina par Kristu[86] un dodas pa mīlestības ceļu, un tajā liesmo apustuliskais gars[87].
Jau no paša sākuma kristiešu kopiena jāveido tā, lai tā pēc iespējas varētu pati
nodrošināt savas vajadzības.
Šai kopienai, apveltītai ar savas tautas kultūras bagātībām, dziļi jāsakņojas
savā tautā, lai plauktu ģimenes, kuras piepilda Evaņģēlija gars[88] un kurām atbalstu sniedz piemērotas skolas; ir jāveido apvienības un
grupas, lai ar to starpniecību laju apustulāts varētu izplatīt Evaņģēlija garu
visā sabiedrībā. Starp dažādu ritu katoļiem jāvalda mīlestībai[89].
Ekumenisma gars tāpat jāveicina starp jaunkristītajiem, kuriem jāciena visi
Kristum ticīgie brāļi kā Kristus mācekļi, kas ir atdzimuši Kristības sakramentā
un ir Dieva tautas neizmērojamo bagātību mantinieki. Atkarībā no reliģiskās
situācijas jāattīsta ekumeniskā sadarbība, tā lai katoļi, izvairoties gan no
jebkādas vienaldzības un sinkrētisma, gan no neveselīgas konkurences un
ievērojot Dekrētā par ekumenismu noteiktās normas, brālības garā sadarbotos ar
šķirtajiem brāļiem, apliecinot pasaulei vienu ticību Dievam un Kristum un
līdzdarbojoties gan sociālajā un tehnoloģiju, gan arī kultūras un reliģiskajā
jomā. Viņiem jāsadarbojas vispirms jau Kristus, sava kopīgā Kunga, dēļ. Lai Viņa
vārds tos vieno! Šāda sadarbība jāveido ne tikai privātpersonu līmenī, bet
saskaņā ar vietējā ordinārija lēmumu arī Baznīcu, reliģisko kopienu un
organizāciju līmenī.
Ticīgie, kas no visām tautām sapulcināti Baznīcā, “neatšķiras no citiem
cilvēkiem ne ar pārvaldi, ne valodu, ne arī ar politiskās dzīves institūcijām”[90], tāpēc viņiem jādzīvo Dievam un Kristum, cienot savas tautas ierasto kārtību un
paradumus. Ticīgajiem jāveicina patiesa un darbīga tēvzemes mīlestība, kas ir
raksturīga labiem pilsoņiem, tomēr viņiem jāizvairās no jebkādām rasisma vai
pārspīlēta nacionālisma izpausmēm un jāveicina visaptveroša mīlestība starp
cilvēkiem.
Šo mērķu sasniegšanā ļoti liela nozīme ir lajiem – tiem Kristum ticīgajiem,
kuri, pateicoties Kristības sakramentam, ir iekļauti Kristū, bet dzīvo pasaulē.
Viņi ir pelnījuši īpašu ievērību. Tieši viņiem, Kristus gara piepildītiem, ir
uzdevums būt par ieraugu attiecībā uz laicīgajām lietām, tās no iekšienes
iedzīvinot un sakārtojot, lai tās vienmēr būtu saskaņā ar Kristu.[91]
Tomēr nepietiek tikai ar to, ka kristīgā tauta ir klātesoša un radīta kādā zemē,
nepietiek arī ar to, ka tā veic savu apustulātu tikai ar savu paraugu. Tā ir
klātesoša un radīta tāpēc, lai ar vārdiem un darbiem sludinātu Kristu saviem
līdzpilsoņiem, kas nav kristieši, un lai palīdzētu viņiem pilnībā pieņemt
Kristu. Turklāt Baznīcas iedibināšanai un kristiešu kopienas izaugsmei ir
nepieciešami dažādi kalpojumi, kuri, dievišķa aicinājuma modināti pašu ticīgo
vidū, visiem rūpīgi jālolo un jāatbalsta. To vidū ir priesteru, diakonu un
katehētu kalpojums, kā arī dažādu katoļu organizāciju darbība. Tāpat arī tiem,
kuri ir piederīgi reliģiskajiem ordeņiem un kalpo ar lūgšanu vai aktīvu darbību,
ir ārkārtīgi svarīga nozīme, lai Kristus valstība iesakņotos un nostiprinātos
cilvēku dvēselēs un arvien plašāk izplatītos.
(Vietējais klērs)
16. Baznīca ar lielu prieku pateicas par aicinājuma uz priesterību nenovērtējamo
dāvanu, kuru Dievs ir devis daudziem to tautu jauniešiem, kuras tikai nesen
pievērsušās Kristum. Baznīca spēcīgāk iesakņojas attiecīgajā cilvēku kopībā tad,
ja dažādām ticīgo kopienām ir savi, no pašu vidus nākuši, pestīšanas kalpotāji –
bīskapi, prezbiteri un diakoni, kas kalpo saviem brāļiem, lai jaunās Baznīcas
varētu pakāpeniski nonākt pie diecēzes struktūras ar savu pašu klēru.
Viss, ko šis Koncils ir lēmis par aicinājumu uz priesterību un gatavošanos tai,
ir apzinīgi jāievēro gan tur, kur Baznīca tiek iedibināta pirmoreiz, gan arī
jaunajās Baznīcās. Īpaši jāņem vērā tas, kas teikts par garīgo formāciju un tās
ciešo saistību ar doktrinālo un pastorālo formāciju, par dzīvi saskaņā ar
Evaņģēliju neatkarīgi no tā, kas personiski būtu izdevīgāk vai kas būtu ģimenes
interesēs, un izpratnes par Baznīcas noslēpumu padziļināšanu. Tad jaunie
priesteri lieliski iemācīsies sevi nesavtīgi veltīt kalpošanai Kristus Miesai un
Evaņģēlijam, saglabājot vienotību ar saviem bīskapiem, kuru uzticīgie
līdzstrādnieki viņi ir, un sadarbojoties ar brāļiem priesterībā[92].
Lai sasniegtu šo vispārējo mērķi, visa kandidātu sagatavošana jāveic pestīšanas
noslēpuma gaismā, kā tas izklāstīts Svētajos Rakstos. Viņiem jāatklāj un
jāizdzīvo liturģijā klātesošais Kristus un cilvēku pestīšanas noslēpums[93].
Priesteru sagatavošanas vispārējās prasības, arī pastorālās un praktiskās, kā to
nosaka šī Koncila pieņemtās normas[94], ir jāapvieno ar centieniem ņemt vērā savai tautai raksturīgo domāšanas un
rīcības veidu. Tāpēc audzēkņu prātam jābūt atvērtam un vērīgam, lai viņi labi
spētu iepazīt un novērtēt savas zemes kultūru. Studējot filozofiju un teoloģiju,
tiem jāatklāj saskares punkti starp savas tautas tradīcijām un reliģiju, no
vienas puses, un kristīgo reliģiju – no otras[95]. Tieši tāpat, sagatavojot priesterus, jāņem vērā vietējās pastorālās
vajadzības – audzēkņiem jāapgūst Baznīcas misionārās darbības vēsture, mērķi un
metodes, kā arī jāgūst ieskats par savas tautas īpašajiem sociālajiem,
ekonomiskajiem un kultūras apstākļiem. Kandidāti uz priesterību jāaudzina
ekumeniskā garā un atbilstoši jāsagatavo brālīgam dialogam ar cilvēkiem, kas nav
kristieši[96]. Tas viss prasa, lai priesteru sagatavošana, cik vien tas iespējams, notiktu,
dzīvojot savā tautā un atrodoties ar to ciešā saskarē[97]. Tāpat jārūpējas par to, lai priesteri tiktu sagatavoti pareizai Baznīcas
administrēšanai un saimnieciskajai pārvaldei.
Turklāt ir jāizvēlas atbilstoši priesteri, kuri, guvuši noteiktu pastorālo
pieredzi, spētu iegūt augstāko izglītību universitātēs vai citās mācību
iestādēs, studējot arī ārzemēs, īpaši jau Romā, lai jauno Baznīcu rīcībā būtu
vietējā garīdzniecība, kurai ir zināšanas un pieredze, kas dod iespēju ieņemt
arī atbildīgākus Baznīcas amatus.
Tur, kur bīskapu konferences to atzīst par vajadzīgu, saskaņā ar Konstitūciju
par Baznīcu[98]jāatjauno pastāvīgo diakonu kārta. Ir noderīgi, ja vīri, kuri veic īstu diakona
kalpojumu, būdami katehēti, sludina Dieva Vārdu, prāvesta vai bīskapa uzdevumā
vada attālākas kristiešu kopienas vai arī veic žēlsirdības darbu sociālās vai
labdarības iestādēs, tiktu stiprināti ar roku uzlikšanu, ko mums nodeva
apustuļi, un tādējādi būtu ciešāk vienoti ar altāri, lai ar diakonāta
sakramentālās žēlastības palīdzību spētu veiksmīgāk pildīt savu kalpojumu.
(Katehētu formācija)
17. Tāpat uzslavas cienīgi ir daudzie katehēti, vīrieši un sievietes, kuriem ir
lieli nopelni misionārajā darbā tautu labā, – viņi, apustuliskā gara pilni,
daudz strādā, sniedzot ievērojamu un absolūti nepieciešamu palīdzību ticības un
Baznīcas izplatīšanā.
Mūsdienās, kad ir tik maz garīdznieku neskaitāmo ļaužu pulku evaņģelizācijai un
pastorālā darba veikšanai, katehētu uzdevums ir ļoti svarīgs. Tāpēc viņu
formācija ir jāpilnveido un jāpieskaņo kultūras progresam, tā lai viņi, būdami
priesteru kārtas uzticami līdzstrādnieki, varētu godam veikt savu kalpojumu, kas
kļūst aizvien plašāks un sarežģītāks.
Tāpēc jāpalielina to diecēžu un reģionālo skolu skaits, kurās topošie katehēti
apgūst gan katolisko mācību, īpaši bibliskos un liturģiskos priekšmetus, gan arī
katehēzes metodes un pastorālo praksi. Šajās skolās viņiem jāpilnveido sava
kristīgā morāle[99], cenšoties nemitīgi pieaugt dievbijībā un dzīves svētumā. Tāpat jāorganizē
sanāksmes vai kursi, kas katehētiem dotu iespēju atjaunot kalpošanai
nepieciešamās zināšanas un iemaņas, atjaunot un nostiprināt savu garīgo dzīvi.
Turklāt, maksājot taisnīgu algu, ir jānodrošina pienācīgi dzīves apstākļi un
sociālā drošība tiem, kuri sevi visu ir veltījuši šim darbam[100]. Vēlams, lai svētā Ticības izplatīšanas kongregācija katehētu formācijai un
atbalstam paredzētu īpašas subsīdijas. Ja tas būtu nepieciešams un piemēroti,
katehētu atbalstam vajadzētu dibināt īpašu fondu.
Turklāt Baznīcām pateicībā jāatzīst katehētu palīgu nesavtīgais darbs, bez kura
tām neiztikt. Savās kopienās katehēti vada lūgšanas un māca kristīgo ticību,
tāpēc ir pienācīgi jārūpējas par viņu doktrinālo un garīgo formāciju. Turklāt
vēlams, lai tur, kur tas izrādītos lietderīgi, atbilstoši sagatavotiem
katehētiem publiski svinētā liturģijā tiktu uzticēta “kanoniskā misija”, lai
viņi varētu kalpot ticībai, baudot tautas acīs lielāku autoritāti.
(Klosterdzīves veicināšana)
18. Jau no paša Baznīcas dibināšanas sākuma jārūpējas par klosterdzīvi un tā
jāatbalsta, jo tā ne tikai sniedz vērtīgu un absolūti nepieciešamu palīdzību
misionārajā darbībā, bet ar vispilnīgāko veltīšanos Dievam Baznīcā skaidri
atklāj un palīdz saprast kristīgā aicinājuma dziļāko būtību[101].
Reliģiskajiem ordeņiem un kongregācijām, kas darbojas Baznīcas dibināšanā,
jācenšas izteikt un nodot tālāk saskaņā ar katras tautas garu un raksturu savas
mistiskās dzīves bagātības, kas raksturīgas Baznīcas klosterdzīves tradīcijām.
Tām nopietni jāapsver tas, kā kristīgajā klosterdzīvē izmantot tās askēzes un
kontemplācijas tradīcijas, kuru sēklu Dievs dažkārt ir iesējis senajās kultūrās
vēl pirms Evaņģēlija pasludināšanas.
Jaunajās Baznīcās jāattīsta daudzveidīgas klosterdzīves formas, lai tās varētu
atklāt dažādos Kristus misijas un Baznīcas dzīves aspektus, lai klosterļaudis
nodotos dažādiem pastorālā darba veidiem un labi sagatavotu savus locekļus to
veikšanai. Taču bīskapu konferencēm jāraugās, lai nerastos daudzas
kongregācijas, kurām ir viens un tas pats apustuliskais mērķis, jo tas kaitētu
gan klosterdzīvei, gan apustulātam.
Īpaši jāmin dažādas iniciatīvas, kuru mērķis ir kontemplatīvās dzīves
iesakņošanās. Atsevišķi ordeņi cenšas ieviest sava ordeņa bagāto tradīciju,
saglabājot klosterdzīves būtiskās pazīmes, citi vēlas atgriezties pie senās
klosterdzīves vienkāršākajām formām, tomēr visiem jācenšas atbilstoši
pielāgoties vietējiem apstākļiem. Kontemplatīvā dzīve ir būtisks Baznīcas
pilnīgās klātbūtnes aspekts, tāpēc jaunajās Baznīcās tā it visur jāievieš.
3. NODAĻA
VIETĒJĀS BAZNĪCAS
(Jauno Baznīcu attīstība)
19. Baznīcas dibināšana noteiktā cilvēku vidē sasniedz savu mērķi tad, ja ticīgo
kopiena, kas iesakņojusies sabiedrības dzīvē un pielāgojusies vietējai kultūrai,
ir sasniegusi noteiktu stabilitāti un spēku, proti, tai ir (kaut arī vēl
nepietiekamā skaitā) savi vietējie priesteri, klosterļaudis un laji, savas
apvienības un struktūras, kas Dieva tautai sava bīskapa vadībā rada iespēju
pastāvēt un attīstīties.
Šajās jaunajās Baznīcās Dieva tautas dzīvei jāsasniedz briedums visās kristīgās
dzīves jomās. Atjaunojoties saskaņā ar šī Koncila normām, ticīgo grupas
pakāpeniski un apzināti kļūst par dzīvām ticības, liturģijas un mīlestības
kopienām. Laji savā darbībā, kas vienlaikus ir pilsoniska un apustuliska, cenšas
sabiedrībā iedibināt kārtību, kuras pamatā ir mīlestība un taisnīgums;
plašsaziņas līdzekļi tiek izmantoti mērķtiecīgi un saprātīgi, ģimenes ar savu
patiesi kristīgo dzīvi kļūst par laju apustulāta, kā arī priesterības un
klosterdzīves aicinājumu avotu. Visbeidzot, ticība tiek mācīta piemērotā
katehēzē, tā tiek svinēta liturģijā, kas atbilst tautas raksturam, un,
pateicoties atbilstošiem kanoniskajiem likumiem, tā ienāk respektējamās
institūcijās un vietējās tradīcijās.
Bīskapiem – kopā ar saviem prezbiteriem –, arvien vairāk Kristus un Baznīcas
gara piepildītiem, savās domās un dzīvē jābūt vienotiem ar vispārējo Baznīcu.
Jaunajām Baznīcām jābūt cieši vienotām ar visu Baznīcu, kuras tradīcija tām
jāsaista ar savas kultūras elementiem, tā lai savstarpējā spēku apmaiņā
attīstītos Mistiskās Miesas dzīve[102]. Tāpēc galvenā uzmanība jāveltī tiem teoloģiskajiem, psiholoģiskajiem un
cilvēciskajiem aspektiem, kas var sekmēt šo kopības ar vispārējo Baznīcu izjūtu.
Šīs Baznīcas, kas visbiežāk atrodas pasaules nabadzīgākajos reģionos, visvairāk
cieš no priesteru un materiālā atbalsta trūkuma. Tāpēc tām ļoti nepieciešama
visas Baznīcas misionārās darbības palīdzība, kas pirmām kārtām kalpotu vietējās
Baznīcas attīstībai un kristīgās dzīves brieduma sasniegšanai. Misionārajai
darbībai jāpalīdz arī tām senāk dibinātajām Baznīcām, kurās notiek lejupslīde un
panīkums.
Tomēr šīm Baznīcām kopējais pastorālais darbs un atbilstoši pasākumi jāveic tā,
lai aicinājumu uz priestera kalpojumu diecēzē un klosterdzīvi skaits pieaugtu,
lai tos būtu vieglāk saskatīt un tie tiktu lietpratīgāk izkopti[103], tā lai pakāpeniski šīs Baznīcas varētu nodrošināt savas vajadzības un palīdzēt
citām Baznīcām.
(Vietējo Baznīcu misionārā darbība)
20. Vietējai Baznīcai pēc iespējas pilnīgāk jāpārstāv vispārējā Baznīca, tāpēc
tai skaidri jāapzinās, ka tā ir sūtīta arī pie tiem, kas netic Kristum un dzīvo
tajā pašā teritorijā, – sūtīta, lai ar savu ticīgo un visas kristiešu kopienas
dzīves liecību būtu zīme, kas tiem norāda uz Kristu.
Lai Evaņģēlijs nonāktu pie visiem, vispirms ir nepieciešama kalpošana ar vārdu.
Bīskapam galvenokārt jābūt Evaņģēlija vēstnesim, kas ved pie Kristus jaunus
mācekļus[104]. Lai šo cēlo uzdevumu pienācīgi veiktu, bīskapam labi jāpārzina apstākļi,
kādos dzīvo viņa ganāmpulks, kā arī savu līdzpilsoņu slēptākās domas par Dievu,
rūpīgi vērojot arī pārmaiņas, kuras rada urbanizācija, migrācija un reliģiskā
vienaldzība.
Vietējiem jauno Baznīcu prezbiteriem dedzīgi jānododas Evaņģēlija sludināšanai
un jāapvieno spēki ar ārzemju misionāriem, jo tie visi veido vienu priesteru
saimi, kas strādā viena bīskapa vadībā. Viņiem tā jārīkojas ne tikai tādēļ, lai
veikto ticīgo ļaužu dvēseļu aprūpi un svinētu dievkalpojumus, bet arī lai
sludinātu Evaņģēliju tiem, kas atrodas ārpus Baznīcas. Priesteriem, dedzības
pilniem, jābūt gataviem vajadzības gadījumā labprāt būt bīskapa rīcībā, lai
uzsāktu misionāro darbību tālās un pamestās vietās gan savā diecēzē, gan citur.
Lai ar tādu pašu entuziasmu saviem līdzpilsoņiem, īpaši jau nabadzīgajiem, kalpo
arī klostermāsas un brāļi, kā arī laji!
Bīskapu konferencēm jārūpējas par to, lai regulāri tiktu rīkoti kursi, kuros
varētu atsvaidzināt zināšanas par Svētajiem Rakstiem, kā arī teoloģijas, garīgās
dzīves un pastorālā darba jomā, un lai tādējādi vidē, kurā valda nepastāvība un
pārmaiņas, klērs varētu iegūt arvien pilnīgākas teoloģiskās zināšanas un apgūt
pastorālā darba metodes.
Visos citos jautājumos apzinīgi jāievēro tas, ko nolēmis šis Koncils, īpaši tas,
kas sacīts dekrētā Presbyterorum ordinis.
Lai vietējā Baznīca varētu sekmīgi veikt savu misionāro darbu, nepieciešami
piemēroti kalpotāji, kuri laikus jāsagatavo atbilstoši konkrētās Baznīcas
situācijai. Tā kā cilvēki aizvien vairāk iesaistās dažādās apvienībās, bīskapu
konferencēm ir lietderīgi izstrādāt kopēju plānu par dialoga veidošanu ar šādām
apvienībām. Ja kādā reģionā ir cilvēku apvienības, kas atturas no katoliskās
ticības pieņemšanas tāpēc, ka nespēj piemēroties vietējās Baznīcas pieņemtajai
formai, vēlams īpaši parūpēties par to[105], lai visi kristieši varētu pulcēties vienā kopienā. Ja Svētā krēsla rīcībā ir
piemēroti misionāri, vietējiem bīskapiem vajadzētu viņus aicināt uz savu
diecēzi, labprāt uzņemt un efektīvi atbalstīt viņu darbību.
Lai šī misionārā dedzība pieņemtos spēkā, jaunajām Baznīcām iesaka pēc iespējas
drīzāk iesaistīties Baznīcas vispārējā misijā, sūtot savus misionārus sludināt
Evaņģēliju pa visu pasauli, pat ja tām pašām trūktu priesteru. Savā ziņā
vienotība ar vispārējo Baznīcu var kļūt pilnīga tikai tad, kad arī jaunās
Baznīcas aktīvi piedalās citu tautu evaņģelizācijā.
(Laju apustulāts)
21. Baznīca tikai tad ir patiešām nodibināta, dzīvo pilnīgu dzīvi, ir patiesa
Kristus zīme cilvēku vidū, ja tajā sastopami un ar hierarhiju sadarbojas īsti
laji. Bez aktīvas laju līdzdalības Evaņģēlijs nevar dziļi pārņemt kādas tautas
prātu, dzīvi un darbu. Tāpēc jau Baznīcas dibināšanas sākumā īpaša uzmanība
jāveltī tam, lai izaudzinātu kristīgos lajus, kas ir sasnieguši briedumu.
Ticīgie laji ir piederīgi gan Dieva tautai, gan pilsoniskajai sabiedrībai. Viņi
pirmām kārtām ir piederīgi savai tautai, jo tās vidū ir dzimuši, jo, pateicoties
audzināšanai un izglītībai, ir sākuši apgūt tās kultūras mantojumu, jo ar
dažādām sociālām saitēm ir vienoti ar tautas dzīvi, jo ir līdzdalīgi tās
izaugsmē un sniedz tajā savu personisko ieguldījumu ar savu profesionālo
darbību, jo savas tautas problēmas viņi izjūt kā savējās un cenšas tās
atrisināt. Viņi ir piederīgi arī Kristum, jo Baznīcā, pateicoties ticībai un
Kristības sakramentam, viņi ir atdzimuši, lai ar savu atjaunoto dzīvi un darbību
patiesi piederētu Kristum[106],
lai Kristū visu pakļautu Dievam un, visbeidzot, lai Dievs būtu visā viss[107].
Galvenais laju – gan vīriešu, gan sieviešu – pienākums ir liecināt par Kristu ar
savu dzīvi un vārdiem ģimenē, sabiedrībā, kurā atrodas, un profesionālajā vidē.
Viņos jāizpaužas jaunajam cilvēkam, kas radīts pēc Dieva līdzības taisnībā un
patiesības svētumā[108].
Taču viņu pienākums ir šo dzīves atjaunotni paust savas dzimtenes sociālajā un
kultūras vidē saskaņā ar savas tautas tradīcijām. Viņiem šī kultūra jāpazīst,
jāattīra un jāglabā, tā jāpilnveido atbilstoši jaunajiem apstākļiem un,
visbeidzot, jāveido pilnīga Kristū, lai ticība Kristum un Baznīcas dzīve nebūtu
sveša sabiedrībai, kurā viņi dzīvo, bet gan sāktu tajā izplatīties un to
pārveidot. Viņiem jābūt vienotiem ar saviem līdzpilsoņiem patiesā mīlestībā, lai
viņu dzīvesveidā atklātos jaunā vienotības un vispārējas solidaritātes saikne,
kuru iedvesmojis Kristus noslēpums. Ticība Kristum viņiem jāizplata to ļaužu
vidū, ar kuriem viņus saista kopīga dzīve un profesija. Šis pienākums ir jo
īpaši svarīgs arī tāpēc, ka vairums cilvēku spēj sadzirdēt Evaņģēliju un iepazīt
Kristu tikai un vienīgi ar sev personiski tuvu cilvēku – laju – starpniecību.
Turklāt tur, kur tas iespējams, lajiem jābūt gataviem tiešākai sadarbībai ar
hierarhiju un pildīt īpašu misiju saistībā ar Evaņģēlija sludināšanu un
kristīgās mācības izplatīšanu. Tā viņi var stiprināt dzimstošo Baznīcu.
Savukārt Baznīcas kalpotājiem augstu jāvērtē laju apustuliskais darbs; viņiem ir
lajiem jāmāca apzināties savu, Kristus Miesas locekļu, atbildību par visiem
cilvēkiem un tiem dziļi jāatklāj Kristus noslēpums, tie jāiepazīstina ar
praktiskām pastorālā darba metodēm un tiem jāpalīdz grūtībās, kā to paredz
konstitūcija Lumen gentium un dekrēts Apostolicam actuositatem.
Visai jaunajai Baznīcai, pilnībā respektējot tās ganu un laju atšķirīgos
uzdevumus un atbildību, jāsniedz viena un tā pati dzīvā un pārliecinošā liecība
par Kristu, tādējādi kļūstot par spožu zīmi, kas norāda uz pestīšanu, ko saņemam
Kristū.
(Tradīciju dažādība Baznīcas vienotībā)
22. Sēkla, kas ir Dieva Vārds, dievišķās rasas veldzēta, aug labā zemē, saņem no
tās valgmi, to pārveido un uzņem sevī, līdz nes bagātīgus augļus. Saskaņā ar
iemiesošanās ekonomiju jaunās Baznīcas, sakņodamās Kristū un celtas uz apustuļu
pamata, brīnumainā apmaiņā uzņem sevī visas tautu bagātības, kas nodotas Kristum
kā mantojums[109].
Šīs Baznīcas smeļas no savu tautu paražām un tradīcijām, gudrības un zināšanām,
mākslas un zinātnes – no visa, kas var kalpot Radītāja godam, Pestītāja
žēlastības atklāšanai un kristīgo dzīvi ievirzīt tā, kādai tai ir jābūt[110].
Lai šo mērķi sasniegtu, katrā lielajā sociālajā un kultūras vidē nepieciešams
atbalstīt teoloģisko pētījumu veikšanu, lai Dieva atklātie darbi un vārdi, kuri
ierakstīti Svētajos Rakstos un kurus skaidro Baznīcas tēvi un Maģistērijs, tiktu
no jauna pētīti saskaņā ar vispārējās Baznīcas Tradīciju. Tad būs vieglāk
izprast, kādā veidā ticība, ņemot vērā tautu gudrību un filozofiju, var
sastapties ar prātu un kādā veidā tautu paražas, uzskatus un sabiedrisko kārtību
var saskaņot ar dzīvesveidu, ko māca dievišķā Atklāsme. Tad pavērsies ceļi
dziļākai adaptācijai visās kristīgās dzīves jomās, tiks novērsts jebkāda veida
sinkrētisms un viltus partikulārisms un kristīgā dzīve piemērosies ikvienas
kultūras garam un īpašajām iezīmēm[111]. Savukārt īpašās tradīcijas līdz ar ikvienas tautu saimes specifisko mantojumu,
Evaņģēlija gaismas apgaismotas, varēs tikt pieņemtas katoliskajā vienotībā.
Visbeidzot, jaunās vietējās Baznīcas, savu tradīciju bagātinātas, atradīs savu
vietu visas Baznīcas kopībā, nekādā veidā neaizskarot primātu, kāds ir Pētera,
šīs vispārējās mīlestības kopības vadītāja, katedrai[112].
Ir vēlams, un tas pat ir ļoti derīgi, lai bīskapu konferences katrā lielajā
sabiedriskajā un kultūras vidē tā sadarbotos, ka kopīgās apspriedēs varētu
vienprātīgi pieņemt un īstenot šādas adaptācijas plānus.
4. NODAĻA
MISIONĀRI
(Misionārais aicinājums)
23. Kaut gan pienākums izplatīt ticību atbilstoši savām iespējām attiecas uz
katru Kristus mācekli[113], tomēr Kristus, Kungs, vienmēr no savu mācekļu vidus aicina tos, kurus vēlas,
lai tie būtu ar Viņu un lai tos sūtītu sludināt tautām[114].
Viņš ar Svētā Gara starpniecību – Svētais Gars pēc savas izvēles izdala harismas
kopējam labumam[115] –
atsevišķu cilvēku sirdī rada misionāro aicinājumu, vienlaikus Baznīcā radot
institūtus[116], kuri visai Baznīcai uzlikto evaņģelizācijas pienākumu uzņemas kā savu īpašo
aicinājumu.
Īpašs aicinājums ir tiem, kuri, būdami jau no dabas apveltīti ar vajadzīgajām
spējām un dotībām, ir gatavi iesaistīties misionārajā darbībā[117]. Tie var būt gan vietējie, gan ārzemnieki – priesteri, konsekrētās personas,
laji. Baznīcas likumīgās varas sūtīti, viņi ar ticību un paklausības garā dodas
pie tiem, kuri ir tālu no Kristus. Viņi sevi pilnīgi veltī darbam, kuram
izvēlēti[118],
būdami Evaņģēlija kalpotāji, “lai pagānu uzupurēšana kļūst pieņemama un Svētā
Gara svētīta” (Rom 15, 16).
(Misionāra garīgums)
24. Uz Dieva aicinājumu cilvēkam jāatbild, sevi pilnīgi veltot Evaņģēlija darbam
un neprasot padomu miesai un asinīm[119].
Taču tādu atbildi nav iespējams dot bez Svētā Gara iedvesmas un stiprinājuma.
Sūtītais tādējādi kļūst līdzdalīgs Kristus dzīvē un misijā, un Kristus “atteicās
no sevis, pieņemdams kalpa veidu” (Flp 2, 7). Tāpēc misionāram jābūt
gatavam būt uzticīgam savam aicinājumam visu mūžu, atteikties no sevis un no
visa, kas tam ir piederējis, un “visiem kļūt viss”[120].
Sludinot tautām Evaņģēliju, viņam paļāvībā jādara zināms Kristus noslēpums, jo
viņš ir Kristus vēstnesis. Tieši Kristus vārdā viņam drosmīgi jārunā, kā
pienākas[121],
nekautrējoties no krusta ieļaunojuma. Sekojot savam Skolotājam, kas bija
lēnprātīgs un pazemīgu sirdi, misionārs apliecina to, ka Viņa jūgs ir tīkams un
Viņa nasta ir viegla[122].
Misionāram jāliecina par savu Kungu ar patiesi evaņģēlisku dzīvi[123], lielu pacietību, izturību, laipnību, neviltotu mīlestību[124]
un, ja nepieciešams, izlejot par Viņu savas asinis. Misionārs lūgs Dievam spēku
un izturību, lai daudzajās bēdās un dziļajā nabadzībā varētu piedzīvot prieka
pārpilnību[125].
Misionāram jābūt pārliecinātam par to, ka paklausība ir Kristus kalpam
raksturīgs tikums, jo Kristus ar savu paklausību ir atpestījis cilvēci.
Lai neatstātu novārtā saņemtās žēlastības, Evaņģēlija vēstnešiem dienu no dienas
jāatjaunojas garā[126].
Lai misionāri stiprinātos sava aicinājuma cerībā un atjaunotos savā
apustuliskajā kalpojumā, ordinārijiem un priekšniecībai laiku pa laikam viņi
jāsapulcina; šim nolūkam var izveidot pat īpašas mājas.
(Garīgā un morālā formācija)
25. Lai varētu veikt tik cildenu uzdevumu, topošajam misionāram jāsaņem īpaša
garīgā un morālā formācija[127]. Viņam taču jāizrāda iniciatīva, jābūt neatlaidīgam, lai pabeigtu iesākto
darbu, izturīgam grūtībās, pacietīgam un stipram, piedzīvojot vientulību,
nogurumu un to, ka darbs nenes augļus. Viņš dosies pretī cilvēkiem ar atvērtu
prātu un sirdi, labprāt uzņemsies tam uzticētos pienākumus, augstsirdīgi
respektēs citu tautu paradumus un pielāgosies apstākļu maiņai. Pilnīgā saskaņā
un savstarpējā mīlestībā viņš palīdzēs saviem brāļiem un visiem, kas velta sevi
tam pašam darbam, lai, ņemot par paraugu apustuļu kopienu, tiem kopā ar
ticīgajiem būtu viena sirds un dvēsele[128].
Jau formācijas laikā misionāram jācenšas sevī izveidot šādu dvēseles nostāju, to
attīstot, padziļinot un spēcinot ar garīgo dzīvi. Viņam, dzīvas ticības un
nesatricināmas cerības pārpilnam, jābūt lūgšanas cilvēkam, cilvēkam, kurā deg
spēka, mīlestības un savaldības gars[129].
Misionāram jāmācās samierināties ar apstākļiem, kādos atrodas[130],
viņam, gatavam sevi upurēt, vienmēr jānes sevī Jēzus nāve, lai tajos, pie kā
viņš ir sūtīts, parādītos Jēzus dzīvība[131].
Dedzībā pēc dvēseļu pestīšanas viņam labprāt jāatdod viss, atdodot arī pašam
sevi[132],
un, “ik dienas pildot savus pienākumus, jāpieaug mīlestībā pret Dievu un tuvāko”[133]. Tikai tā, vienots ar Kristu savā paklausībā Tēva gribai, viņš spēs Baznīcas
hierarhiskās autoritātes vadībā turpināt Kristus misiju un līdzdarboties
pestīšanas noslēpumā.
(Doktrinālā un pastorālā formācija)
26. Tiem, kuri tiks sūtīti pie dažādām tautām, kā pienākas labiem Kristus
kalpiem, jābūt “audzinātiem ticības vārdos un labā mācībā” (1 Tim 4, 6),
ko tiem jāsmeļas vispirms jau no Svētajiem Rakstiem, iedziļinoties Kristus
noslēpumā, par kura sludinātājiem un lieciniekiem viņiem jākļūst.
Tāpēc visiem misionāriem – priesteriem, brāļiem, māsām un lajiem – jātiek
gatavotiem un audzinātiem atbilstoši viņu stāvoklim, tā lai viņi būtu savu
turpmāko uzdevumu augstumos[134]. Jau pašā sākumā misionāru doktrinālā formācija jāplāno tā, lai tajā tiktu
apskatīts, ko nozīmē tas, ka Baznīca ir vispārēja, gan arī pasaules tautu
dažādība. Tas attiecas uz visiem tiem priekšmetiem, kuru apguve ir nepieciešama,
lai misionāri sagatavotos savam tiešajam kalpojumam, kā arī uz citām zinātnēm,
kas tiem varētu būt noderīgas, lai gūtu vispārēju priekšstatu par tautām,
kultūrām un reliģijām ne tikai pagātnes, bet arī mūsdienu aspektā. Katram, kas
gatavojas doties pie citas tautas, jāciena tās mantojums, valoda un paražas.
Topošajam misionāram īpaši nepieciešamas misioloģijas studijas, t. i., viņam
jāpārzina Baznīcas mācība un normas attiecībā uz misionāro darbību, viņam
jāzina, kādus ceļus gadsimtu gaitā gājuši Evaņģēlija sludinātāji, jābūt lietas
kursā par misiju situāciju mūsdienās, par metodēm, kuras pašlaik tiek atzītas
par visiedarbīgākajām[135].
Kaut arī visai šai formācijai jābūt pastorālo rūpju piesātinātai, īpaši
jāorganizē arī gatavošanās apustulātam – gan teorētiskās, gan praktiskās
nodarbības[136].
Pēc iespējas vairāk brāļu un māsu ir jāapmāca un jāsagatavo katehēzes veikšanai,
lai viņi vēl vairāk varētu iesaistīties apustulātā.
Pat tiem, kuri tikai uz laiku piedalās misionārajā darbībā, ir jāsaņem viņu
stāvoklim atbilstoša formācija.
Šī daudzveidīgā formācija jāpapildina arī zemēs, uz kurām tiek sūtīti
misionāri, tā lai viņi plašāk iepazītu tautu vēsturi, sociālās struktūras un
paražas, izprastu to morāles normas un reliģiskos priekšrakstus, kā arī dziļāko
pārliecību par Dievu, pasauli un cilvēku, kas tām izveidojusies saskaņā ar
sakrālajām tradīcijām[137]. Misionāriem jāapgūst valodas tik labi, lai viņi tajās varētu brīvi un pareizi
runāt, tādējādi vieglāk rodot pieeju cilvēku prātam un sirdij[138]. Turklāt viņi pienācīgi jāsagatavo, ņemot vērā konkrētās vietas pastorālās
vajadzības.
Daļai no viņiem jāpadziļina iegūtās zināšanas misioloģijas institūtos vai citās
fakultātēs un augstskolās, lai tie veiksmīgāk spētu pildīt īpašus uzdevumus[139] un ar savu erudīciju palīdzēt citiem misionāriem viņu darbā, kas sagādā
grūtības, īpaši jau mūsdienās, bet vienlaikus paver arī jaunas iespējas. Turklāt
ir ļoti vēlams, lai reģionālo bīskapu konferenču rīcībā būtu pietiekami daudz
šādu ekspertu un lai to zināšanas un pieredze tiktu auglīgi izmantota, risinot
problēmas, kas rodas misiju darbā. Tāpat nedrīkst trūkt speciālistu tehnisko un
sabiedrības saziņas līdzekļu lietošanas jomā – šo līdzekļu nozīme jāatzīst
visiem.
(Misionārie institūti)
27. Viss iepriekš minētais, kaut arī nepieciešams ikvienam, kas tiek sūtīts
misijā, vienatnē ir ļoti grūti īstenojams. Tieši tāpēc, ka misionārais darbs, kā
to liecina prakse, nav pa spēkam atsevišķiem indivīdiem, kopīgais aicinājums
viņus ir apvienojis institūtos, kuros, apvienojot spēkus, tie var tikt pienācīgi
sagatavoti un spēj veikt šo darbu Baznīcas vārdā un tās hierarhijas vadībā. Jau
daudzus gadsimtus šie institūti izturējušas ikdienas smagumu, kas uz tiem
gulstas, un tveici, sevi pilnīgi vai daļēji veltot misionārajam darbam. Bieži
Svētais krēsls misionāriem ir uzticējis veikt evaņģelizāciju plašās teritorijās,
kurās tie ir Dievam sapulcējuši jaunu tautu – vietējo Baznīcu, kas ir cieši
saistīta ar saviem pašas priesteriem. Šīm Baznīcām, kuras dibinātas ar šo
institūtu sviedriem vai pat asinīm, viņi kalpos brālīgā sadarbībā ar visu savu
degsmi un pieredzi, aprūpējot dvēseles vai arī veicot īpašus uzdevumus kopējam
labumam.
Dažreiz misionāri visā viņiem uzticētajā teritorijā uzņemsies īpaši svarīgus
darbus, piemēram, evaņģelizēt noteiktas grupas vai tautas, kuras dažādu iemeslu
dēļ vēl nav pieņēmušas Evaņģēlija vēsti vai arī tai pretojas[140].
Ja nepieciešams, viņiem jābūt gataviem ar savu pieredzi palīdzēt un mācīt tos,
kuri uz laiku uzņemas veikt misionāro darbību.
Šo iemeslu dēļ un arī tāpēc, ka vēl joprojām ir daudzas tautas, kuras jāved pie
Kristus, minētie institūti ir un paliek absolūti nepieciešami.
5. NODAĻA
MISIONĀRĀS DARBĪBAS ORGANIZĒŠANA
(Ievads)
28. Tā kā kristieši ir apveltīti ar dažādām dāvanām[141],
tad ikvienam no viņiem saskaņā ar savām iespējām, spējām, harismu un kalpojumu[142]
ir jākļūst līdzdalīgam Evaņģēlija darbā. Tāpēc visiem – gan sējējiem un
pļāvējiem[143],
gan dēstītājiem un laistītājiem – jābūt vienotiem[144],
lai, “brīvi un organizēti tiecoties uz vienu un to pašu mērķi”[145], vienprātībā ieguldītu savus spēkus Baznīcas celšanā. Šī iemesla dēļ Evaņģēlija
sludinātāju darbi un pārējo kristiešu palīdzība ir jāvirza un jāapvieno tā, lai
visās misionārās darbības un sadarbības jomās “viss notiktu kārtīgi” (1 Kor
14, 40).
(Vispārējā organizācija)
29. Uzdevums sludināt Evaņģēliju visām tautām vispirms uzticēts bīskapu
kolēģijai[146], tāpēc bīskapu sinodei vai “vispārējās Baznīcas pastāvīgajai bīskapu padomei”[147], rūpējoties par lietām ar vispārēju nozīmi[148], īpaša uzmanība jāpievērš misionārajai darbībai, kas ir Baznīcas svarīgākais un
svētākais uzdevums[149].
Ir jābūt tikai vienai kompetentai Baznīcas institūcijai, kas atbild par visām
misijām un visu misionāro darbību, un tā ir Ticības izplatīšanas kongregācija.
Tai visā pasaulē jāvada un jākoordinē gan misionāru darbība, gan misionārā
sadarbība, tomēr neskarot Austrumu Baznīcu tiesības[150].
Kaut arī Svētais Gars Dieva Baznīcā misionāro garu modina dažādi, nereti
aizsteidzoties priekšā tiem, kuru uzdevums ir vadīt Baznīcas dzīvi, šai
kongregācijai tomēr ir jāveicina misionārais aicinājums un garīgums, dedzība un
tas, ka tiek aizlūgts par misijām, kā arī jāsniedz patiesa un pilnvērtīga
informācija par misionāro darbību. Tās uzdevums ir aicināt misionārus un tos
sūtīt uz misiju vietām, ņemot vērā dažādu reģionu neatliekamākās vajadzības. Tai
jāizstrādā racionāls darbības plāns, kā arī norādījumi un principi, kas ir
piemēroti evaņģelizācijai, un tā jāstimulē. Kongregācijai jāatbalsta un
jākoordinē efektīva līdzekļu vākšana, lai tos sadalītu, ņemot vērā vajadzības un
lietderību, teritorijas plašumu, kā arī to, cik tajā ir ticīgo un neticīgo,
labdarības organizāciju un iestāžu, Baznīcas kalpotāju un misionāru.
Kopā ar Kristiešu vienotības veicināšanas sekretariātu tai jāmeklē iespējas un
līdzekļi, lai organizētu un nodrošinātu brālīgu sadarbību un sapratni saistībā
ar citu kristiešu kopienu misionārajām iniciatīvām un tādējādi pēc iespējas
izvairītos no kaunpilnas šķelšanās.
Tāpēc ir nepieciešams, lai šī kongregācija kalpotu gan kā administrēšanas
instruments, gan kā dinamiskas vadības centrs, kas izmanto zinātniskas metodes
un mūsdienīgus līdzekļus, ņemot vērā jaunākos pētījumus teoloģijā, metodoloģijā
un pastorālajā aprūpē, kuru veic saistībā ar misionāro darbu.
Šīs kongregācijas vadībā ar padomdevēja balsstiesībām aktīvi jāiesaista
pārstāvji, kas izraudzīti no to ļaužu vidus, kuri sniedz savu ieguldījumu
misionārajā darbībā, – bīskapi no visas pasaules, pirms tam uzklausot bīskapu
konferenču viedokli šajā sakarībā, pontifikālo apvienību un pasākumu vadītāji
saskaņā ar Romas pāvesta noteikto kārtību un kritērijiem. Visiem šiem
pārstāvjiem regulāri jāpulcējas un, pakļaujoties pāvesta autoritātei, jāveic
visas misionārās darbības organizēšanas augstākās vadības pienākumi.
Šīs kongregācijas rīcībā jābūt pastāvīgai ekspertu konsultantu grupai, kuras
locekļi ir apliecinājuši savas teorētiskās zināšanas un praktisko pieredzi un
kuras pienākums būs arī vākt informāciju par vietējo situāciju dažādos reģionos,
par dažādu cilvēku grupu domāšanas veidu un par evaņģelizācijas līdzekļiem, kā
arī piedāvāt zinātniski pamatotus lēmumus attiecībā uz misionāro darbību un
sadarbību.
Kongregācijā jābūt pienācīgi pārstāvētiem klostermāsu ordeņiem un reģionālām
misionārajām apvienībām, kā arī laju organizācijām, it īpaši starptautiskajām.
(Misiju organizēšana vietējā mērogā)
30. Lai misionārā darbība sasniegtu savu mērķi un vēlamos rezultātus,
nepieciešams, lai visi misijās strādājošie būtu “viena sirds un viena dvēsele” (Apd
4, 32).
Bīskapam, kas ir diecēzes apustuliskā darba vadītājs un nodrošina tā vienotību,
ir pienākums atbalstīt, vadīt un koordinēt misionāro darbību tā, lai saglabātu
un veicinātu dedzību un iniciatīvu visos, kas tajā ir iesaistījušies. Visi
misionāri, pat tie klosterļaudis, kuri nav atkarīgi no bīskapa, ir pakļauti viņa
autoritātei saistībā ar dažādiem pasākumiem, kas attiecas uz svētā apustulāta
īstenošanu[151]. Lai labāk koordinētu dažādas iniciatīvas, bīskapam, ja iespējams, jāizveido
pastorālā padome, kurā ar ievēlētu delegātu starpniecību būtu pārstāvēts klērs,
klosterļaudis un laji. Turklāt bīskapam jārūpējas par to, lai apustuliskā
darbība tiktu attiecināta ne tikai uz tiem, kas ir jau atgriezušies pie Dieva,
bet lai tieši tādi paši cilvēkresursi un finanšu līdzekļi tiktu paredzēti arī to
cilvēku evaņģelizācijai, kuri nav kristieši.
(Bīskapu konferencēs iedibinātā sadarbība)
31. Bīskapu konferencēm kopīgi jāapspriež svarīgākie jautājumi un nopietnākās
problēmas, tomēr ņemot vērā katras konkrētās vietas atšķirības[152]. Lai netiktu izkliedēti jau tā nepietiekamie cilvēkresursi un finanšu līdzekļi,
lai nevajadzīgi nevairotos līdzīgas iniciatīvas, ir ieteicams apvienot resursus,
īstenojot projektus, kas var kalpot visu labumam, piemēram, saistībā ar
semināru, augstskolu un tehnikumu, pastorālo, katehētikas, liturģisko, kā arī
sabiedrības saziņas līdzekļu centru izveidi.
Šāda veida sadarbība atkarībā no situācijas jāorganizē arī starp dažādām bīskapu
konferencēm.
(Institūtu darbības koordinācija vietējā mērogā)
32. Tāpat ir derīgi koordinēt Baznīcas institūtu un apvienību darbību. Tām
neatkarīgi no veida it visā, kas attiecas uz misionāro darbību, jāpakļaujas
vietējam ordinārijam. Tāpēc ir lietderīgi noslēgt īpašus līgumus, kas regulētu
attiecības starp vietējo bīskapu un attiecīgā ordeņa vai kongregācijas vadītāju.
Ja kādam institūtam tiek uzticēta noteikta teritorija, tad gan Baznīcas
vadītājam, gan pašam ordenim vai kongregācijai jācenšas, lai jaunizveidotā
kristiešu kopiena attīstītos un kļūtu par vietējo Baznīcu, kuru vēlāk varētu
vadīt savs ganītājs ar savu klēru.
Kad termiņš dotajām pilnvarām strādāt noteiktajā teritorijā beidzas, rodas jauna
situācija. Tad bīskapu konferencēm un institūtiem, kopīgi vienojoties, jānosaka
normas, kas regulētu attiecības starp tiem un vietējiem ordinārijiem[153]. Svētais krēsls savukārt nosaka vispārējos principus, kuri jāievēro, noslēdzot
reģionālos un arī atsevišķos līgumus.
Kaut arī institūti ir gatavi turpināt iesākto darbu, sadarbojoties parastajā
dvēseļu aprūpes kalpojumā, tomēr jāparūpējas, lai tie, vietējam klēram pieaugot,
saskaņā ar saviem mērķiem paliktu uzticīgi diecēzei, nesavtīgi uzņemoties īpašus
uzdevumus vai rūpes par kādu teritoriju.
(Institūtu darbības koordinācija)
33. Institūtiem, kas vienā un tajā pašā teritorijā piedalās misionārajā darbībā,
jārod iespējas un veidi, kā koordinēt savu darbību. Tam lieti noder klosterļaužu
konferences un klostermāsu apvienības, kurās ir līdzdalīgas visas konkrētās
valsts vai reģiona reliģiskās kongregācijas un ordeņi. Šīm konferencēm jāapsver,
ko tās var paveikt kopīgiem spēkiem, un tām jāuztur cieša saikne ar bīskapu
konferencēm.
Šo pašu iemeslu dēļ iepriekš minētais jāattiecina arī uz misionāro institūtu
sadarbību to izcelsmes valstī, tā lai vieglāk un lētāk būtu risināt kopīgos
jautājumus un īstenot pasākumus, tādus kā nākamo misionāru teoloģiskā
sagatavošana, misionāru kursi, attiecības ar valsts varu vai starptautiskajām
organizācijām.
(Zinātniski pētniecisko iestāžu darbības koordinācija)
34. Lai pareizi un mērķtiecīgi veiktu misionāro darbību, evaņģelizācijas darbā
iesaistītajiem cilvēkiem savu pienākumu veikšanai, it īpaši dialogam ar
nekristīgajām reliģijām un kultūrām, jābūt sagatavotiem, arī no zinātniskā
viedokļa raugoties, un savas darbības gaitā tiem jāsaņem efektīva palīdzība.
Tāpēc vēlams, lai misiju labā brālīgi un nesavtīgi sadarbotos visas zinātniski
pētnieciskās iestādes, kas specializējušās misioloģijā vai citās zinātņu
nozarēs, kurās veiktie pētījumi ir noderīgi misionārajā darbībā, piemēram,
etnoloģijā un valodniecībā, reliģiju vēsturē, socioloģijā, pastorālajā teoloģijā
u. tml.
6. NODAĻA
SADARBĪBA
(Ievads)
35. Tā kā visa Baznīca ir misionāra un evaņģelizācija ir Dieva tautas
pamatpienākums, tad svētais Koncils visus aicina uz dziļu iekšēju atjaunotni,
lai, skaidri apzinoties savu atbildību par Evaņģēlija izplatīšanu, katrs
uzņemtos savu daļu misionārajā darbā, kas tiek veikts tautu vidū.
(Visiem ticīgajiem jāsadarbojas misionārās darbības veikšanā)
36. Tā kā visi ticīgie ir dzīvā Kristus locekļi, kuri, pateicoties Kristības un
Iestiprināšanas sakramentam un Euharistijai, ir iekļauti Viņa Miesā un
pielīdzināti Viņam, tad to pienākums ir sadarboties Viņa Miesas attīstībā un
izaugsmē, lai pēc iespējas drīzāk tā sasniegtu pilnību[154].
Tāpēc visiem Baznīcas bērniem skaidri jāapzinās sava atbildība pasaules priekšā,
jāattīsta sevī patiesi katolisks gars un jāiegulda savi spēki evaņģelizācijas
darbā. Tomēr visiem ir jāsaprot, ka viņu pirmais un galvenais pienākums saistībā
ar ticības izplatīšanu ir dzīvot dziļi kristīgu dzīvi. Viņu dedzība kalpošanā
Dievam un tuvākmīlestība nesīs visai Baznīcai jaunu garīgu iedvesmu, kas būs kā
karogs tautām[155],
“pasaules gaisma” (Mt 5, 14) un “zemes sāls” (Mt 5, 13). Šāda
dzīves liecība būs iedarbīgāka tad, ja tā tiks sniegta kopā ar citām kristiešu
grupām saskaņā ar Dekrēta par ekumenismu normām[156].
Šis atjaunotais gars iedvesmos spontāni veltīt Dievam lūgšanas un gandarīšanas
darbus, lai Viņš savā žēlastībā misionāro darbību darītu auglīgu; un tad dzims
arī jauni misionārie aicinājumi un misijas būs nodrošinātas ar tām
nepieciešamajiem līdzekļiem.
Lai visi kristieši kopā un katrs atsevišķi skaidri apzinās pašreizējo Baznīcas
stāvokli pasaulē, lai sadzird ļaužu pulku saucienu: “Palīdzi mums!”[157]
Ticīgajiem ar mūsdienu sabiedrības saziņas līdzekļu starpniecību jāsaņem
informācija par misionāro darbību, lai viņi, uztverot to kā savu darbu, atvērtu
savu sirdi tik lielajām un dziļajām cilvēku vajadzībām un steigtos tiem palīgā.
Tāpat nepieciešams šo informāciju koordinēt un sadarboties ar nacionālajām un
starptautiskajām struktūrām.
(Sadarbība starp kristiešu kopienām)
37. Tā kā Dieva tauta dzīvo kopienās, īpaši diecēžu un draudžu kopienās, un šīs
kopienas to dara redzamu, tad arī tām ir jāliecina tautām par Kristu.
Atjaunotnes žēlastība kopienās var augt tikai tad, ja katra no tām paplašina
mīlestības robežas līdz pat pasaules malai un par tiem, kas ir tālu, rūpējas
tāpat kā par saviem locekļiem.
Tādējādi visa kopiena lūdzas, sadarbojas un strādā tautu vidū ar to savu bērnu
starpniecību, kurus Dievs izvēlējies šim cildenajam kalpojumam.
Neatstājot novārtā vispārējo misionāro darbu, ir ļoti derīgi uzturēt saikni ar
misionāriem, kas nākuši no konkrētās kopienas, vai arī ar noteiktu draudzi vai
diecēzi misiju zemēs, lai kļūtu redzama kopienu ciešā saikne un lai tādējādi
cits no cita mācītos.
(Bīskapu misionārie pienākumi)
38. Visi bīskapi, būdami bīskapu kolēģijas locekļi un apustuļu pēcteči, ir
konsekrēti ne tikai kādai atsevišķai diecēzei, bet arī visas pasaules
pestīšanai. Kristus pavēle sludināt Evaņģēliju visai radībai[158]
pirmām kārtām un tiešā veidā attiecas tieši uz bīskapiem vienotībā ar Pēteri un
Pētera vadībā. Šeit rodas Baznīcu vienotība un sadarbība, kas šodien ir tik
nepieciešama evaņģelizācijas darba turpināšanai. Šīs vienotības spēkā katra
atsevišķā Baznīca rūpējas par visām pārējām, cita citai dara zināmas savas
vajadzības, savstarpēji dalās savos ieguvumos, jo Kristus Miesas paplašināšana
ir visas bīskapu kolēģijas uzdevums[159].
Bīskaps, rosinot, veicinot un vadot misionāro darbu savā diecēzē, ar kuru viņš
ir kā viens vesels, dara misionāro garu klātesošu un manāmu tā, lai visa diecēze
kļūst misionāra.
Bīskapa uzdevums ir modināt savā tautā, īpaši slimnieku un cietēju vidū,
dvēseles, kuras pasaules evaņģelizācijas nodomā no visas sirds veltīs Dievam
lūgšanas un gandarīšanas darbus; ar prieku atbalstīt jauniešu un klēra
aicinājumu uz misionārajām apvienībām, pateicībā pieņemot to, ka Dievs izvēlas
cilvēkus Baznīcas misionārajai darbībai; iedrošināt un atbalstīt diecēzes
kongregācijas, lai tās sniegtu savu ieguldījumu misionārajā darbā; veicināt
misionāro institūtu, īpaši jau pontifikālo misiju apvienību, darbu
savu ticīgo vidū. Šīm apvienībām pelnīti pienākas pirmā vieta, jo ar to
palīdzību katoļos jau kopš bērnības tiek ieaudzināts patiesi vispārējs un
misionārs gars. Ar šo apvienību palīdzību tiek savākti līdzekļi misijām atkarībā
no to vajadzībām[160].
Tā kā dienu no dienas pieaug vajadzība pēc strādniekiem Kunga vīna dārzā un
diecēzes priesteri aizvien vairāk vēlas piedalīties pasaules evaņģelizācijā,
svētais Koncils aicina bīskapus, lai tie, ņemot vērā visai dramatisko priesteru
trūkumu, kas apgrūtina daudzu reģionu evaņģelizāciju, kādus no saviem labākajiem
priesteriem, kuri ir atsaukušies aicinājumam uz misionāro darbu, pēc piemērotas
sagatavošanas sūtītu uz diecēzēm, kurās trūkst klēra. Šie priesteri kaut vai uz
laiku kalpošanas garā veiks misionāro kalpojumu[161].
Bet lai bīskapu misionārā darbība patiešām notiktu visas Baznīcas labā, ir
lietderīgi, ka bīskapu konference atrisina visus tos jautājumus, kas saistīti ar
labi organizētas sadarbības izveidi attiecīgajā reģionā. Savās konferencēs
bīskapiem jālemj par diecēzes klēra priesteriem, kas sevi veltītu tautu
evaņģelizācijas darbam, par finanšu līdzekļiem, kuri ikvienai diecēzei
atbilstoši saviem ieņēmumiem[162] katru gadu jānovirza misionārā darba veikšanai, par to, kā organizēt un
vadīt materiālo un cita veida palīdzību misijām, kā atbalstīt un vajadzības
gadījumā dibināt misionāros institūtus un seminārus diecēzes klēra gatavošanai
misijām, par ciešākas saiknes veidošanu starp šiem institūtiem un diecēzēm.
Tāpat bīskapu konferencēm jāuzsāk un jāveicina pasākumi, kas radītu iespēju
brālīgi pieņemt un pienācīgi pastorāli aprūpēt tos, kuri darba vai studiju dēļ
dodas prom no misiju zemēm, lai dzīvotu ārzemēs. Pateicoties viņiem, tālās
tautas kļūst it kā tuvākas un sen dibinātajām kristiešu kopienām rodas lieliska
iespēja sākt dialogu ar tautām, kuras vēl nav dzirdējušas Evaņģēliju, un ar savu
mīlestības un palīdzības kalpojumu atklāt tām patieso Kristus vaigu[163].
(Priesteru misionārie pienākumi)
39. Prezbiteri pārstāv Kristu un ir bīskapu kārtas līdzstrādnieki trīskāršajā
svētajā kalpojumā, kas pēc savas būtības attiecas uz Baznīcas sūtību[164]. Tāpēc viņiem jābūt dziļi pārliecinātiem par to, ka viņu dzīve ir konsekrēta
arī misionārajai kalpošanai. Tā kā, pateicoties savam kalpojumam – kura centrā
ir Euharistija, kas Baznīcu dara pilnīgu, – viņi ir kopībā ar Kristu, Baznīcas
Galvu, un arī citus iesaista šajā kopībā, tad viņi nevar neapzināties to, cik
daudz vēl pietrūkst, lai Miesa sasniegtu pilnību, un cik daudz jāstrādā, lai tā
dienu no dienas pieaugtu. Tādējādi viņi pastorālo aprūpi plānos tā, lai
veicinātu Evaņģēlija izplatīšanu to ļaužu vidū, kas nav kristieši.
Veicot pastorālo darbu, prezbiteri modinās un uzturēs savos ticīgajos dedzību
attiecībā uz pasaules evaņģelizācijas darbu, katehēzē un sprediķos tiem mācot
par Baznīcas pienākumu sludināt Kristu visām tautām, izglītojot kristīgās
ģimenes par nepieciešamību un godu ieaudzināt savos bērnos misionāro aicinājumu,
modinot katoļu skolu un apvienību jauniešos misionāro degsmi, lai viņi izaugtu
par Evaņģēlija sludinātājiem. Lai priesteri māca ticīgos lūgties misionārā darba
nodomā un nekautrējas lūgt no viņiem žēlsirdības dāvanas šī darba veikšanai, it
kā ubagojot Kristus un dvēseļu pestīšanas dēļ[165].
Semināru un augstskolu pasniedzējiem ir jauniešiem jāizskaidro, kāds ir
patiesais pasaules un Baznīcas stāvoklis, lai tie labāk saskatītu nepieciešamību
pastiprināti veikt to cilvēku evaņģelizāciju, kuri nav kristieši, un lai tiktu
uzturēta viņu dedzība. Mācot dogmatiku, Svētos Rakstus, ētiku un vēsturi,
jāizgaismo šo zinātņu misionārie aspekti, lai tādējādi topošajos priesteros
veidotos misionārā apziņa.
(Reliģisko ordeņu un kongregāciju misionārie pienākumi)
40. Gan kontemplatīvās, gan aktīvās dzīves ordeņu un kongregāciju līdzdalība
pasaules evaņģelizācijā ir bijusi un ir ļoti nozīmīga. Svētais Koncils ar prieku
atzīst to nopelnus un pateicas Dievam par tik daudzajiem upuriem, kurus tie
nesuši Dieva godam un dvēseļu aprūpes labā; Koncils mudina tos nenogurstoši
turpināt iesākto darbu, jo tie zina, cik liels spēks piemīt mīlestībai, kas tiem
saskaņā ar savu aicinājumu jāpraktizē aizvien pilnīgāk un kas tos mudina un tiem
uzliek pienākumu īstenot patiesi katolisku garu un darbu[166].
Kontemplatīvās dzīves ordeņi un kongregācijas ar savām lūgšanām, gandarīšanas
darbiem un ciešanām ir ārkārtīgi nozīmīgi dvēseļu pievēršanā ticībai, jo Dievs,
atbildot uz mūsu lūgšanām, sūta strādniekus pļaujai[167],
atver sirdi tiem, kas nav kristieši, lai tie ieklausītos Evaņģēlijā[168],
un dara auglīgu viņu sirdī pestīšanas vārdu[169].
Tā šie ordeņi un kongregācijas tiek aicināti dibināt savas mājas misiju zemēs,
kā to daudzi jau ir izdarījuši, lai tur, dzīvojot saskaņā ar tautu patiesajām
reliģiskajām tradīcijām, tiem, kas nav kristieši, pārliecinoši liecinātu par
Dieva majestāti un mīlestību, kā arī par vienotību Kristū.
Aktīvās dzīves ordeņiem un kongregācijām neatkarīgi no tā, vai to mērķis ir vai
nav izteikti misionārs, Dieva priekšā godīgi jāpārdomā, vai nav iespējams
paplašināt savu darbību, lai Dieva valstība arvien vairāk izplatītos; vai daļu
no saviem pienākumiem tie nevar uzticēt citiem, lai savukārt savus spēkus varētu
vairāk veltīt misionārajam darbam; vai tie nevar sākt misionārā darba
aktivitātes, nepieciešamības gadījumā piemērojot tam savus statūtus, protams,
darot to saskaņā ar savu garīgumu; vai to locekļi atbilstoši savām iespējām
piedalās misionārajā darbā, un vai to dzīvesveids var kalpot par Evaņģēlija
liecību, kas atbilst attiecīgās tautas raksturam un apstākļiem.
Tā kā Svētā Gara iedvesmā Baznīcā rodas aizvien vairāk sekulārinstitūtu, tad arī
palīdzība, ko tie bīskapa vadībā sniedz, var misionārajā darbā daudzējādā ziņā
būt ļoti noderīga kā zīme, kas liecina par pilnīgu veltīšanos pasaules
evaņģelizācijai.
(Laju misionārie pienākumi)
41. Laji līdzdarbojas Baznīcas īstenotajā evaņģelizācijas darbā un kā liecinieki
un vienlaikus arī kā dzīvi instrumenti piedalās tās pestīšanas misijā[170], īpaši tad, ja viņus, Dieva aicinātus, šim darbam ir akceptējis bīskaps.
Kristīgās zemēs laji līdzdarbojas evaņģelizācijā, padziļinot sevī un citos
izpratni par misijām un mīlestību pret tām, veicinot misionāro aicinājumu
rašanos savā ģimenē, katoļu apvienībās un skolās, piedāvājot dažāda veida
atbalstu, lai tādējādi ticības dāvana, ko viņi ir saņēmuši bez atlīdzības,
varētu tiktu nodota arī citiem.
Misiju zemēs laji – gan ārzemnieki, gan vietējie – veic skolotāja darbu skolās,
pārvalda laicīgās lietas, iesaistās draudzes un diecēzes aktivitātēs, organizē
un attīsta dažādas laju apustulāta formas, lai tie, kas ir piederīgi
jaundibinātajām Baznīcām, pēc iespējas drīzāk varētu kļūt līdzdalīgi visas
Baznīcas dzīvē[171].
Visbeidzot, laji ar prieku piedāvā sociālekonomisko sadarbību jaunattīstības
zemju tautām. Šī sadarbība ir vēl jo slavējamāka, ja tās gaitā tiek dibinātas
iestādes, kas attiecas uz sociālās dzīves pamatstruktūrām vai arī domātas, lai
apmācītu tos, kuri ir atbildīgi par sabiedrības pārvaldi.
Īpašu atzinību ir pelnījuši tie laji, kuri augstskolās un zinātniski
pētnieciskajos institūtos ar saviem pētījumiem vēsturē un reliģiju zinātnē
veicina labāku tautu un reliģiju izpratni, tā palīdzot Evaņģēlija sludinātājiem
un gatavojot dialogu ar tiem, kas nav kristieši.
Lajiem brālīgi jāsadarbojas ar citiem kristiešiem, ar tiem, kas nav kristieši,
un īpaši jau ar starptautisko organizāciju locekļiem, vienmēr paturot prātā to,
lai, “veidojot šo laicīgo sabiedrību, par tās pamatu izraudzītos Kungu un lai tā
būtu vērsta uz Viņu”[172].
Visu šo pienākumu veikšanai lajiem nepieciešama atbilstoša tehniskā un garīgā
sagatavotība, kas iegūstama šim mērķim paredzētās iestādēs, lai viņu dzīve tiem,
kas nav kristieši, liecinātu par Kristu saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Neesiet
piedauzība ne jūdiem, ne pagāniem, ne Dieva Baznīcai, tāpat kā es cenšos visiem
visā patikt, nemeklēdams savu, bet daudzu labumu, lai tie tiktu izglābti.” (1
Kor 10, 32–33)
NOSLĒGUMS
42. Koncila tēvi vienotībā ar Romas pāvestu, dziļi apzinoties savu pienākumu
visur izplatīt Dieva valstību, mīlestībā sveic visus Evaņģēlija vēstnešus, īpaši
tos, kuri Kristus vārda dēļ pacieš vajāšanas, un dalās ar tiem viņu ciešanās[173].
Viņi deg tādā pašā mīlestībā, kādā pret cilvēkiem dega Kristus. Zinot, ka pats
Dievs dara tā, lai virs zemes nāk Viņa valstība, Koncila tēvi kopā ar visiem
Kristum ticīgajiem raida savas lūgšanas, lai ar Jaunavas Marijas, Apustuļu
Karalienes, aizbildniecību tautas drīz nonāktu pie patiesības atzīšanas[174]
un lai Dieva godība, kas atmirdz Jēzus Kristus vaigā, ar Svētā Gara starpniecību
apgaismotu visus[175].
Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir
apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus,
mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam
un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.
Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 7. decembrī.
Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps
(Koncila tēvu paraksti)
[3] Sv. Augustīns, Enarratio in Ps. 44, 23: PL 36, 508; CCL 38,
150.
[8] Sal. sv. Irenejs no Lionas, Adversus haereses, III, 18, 1:
“Vārds, kas pastāv pie Dieva, Vārds, caur kuru viss ir radīts un kurš vienmēr ir
klātesošs cilvēku dzimumam ..” (PG 7, 932); turpat, IV, 6, 7:
“Dēls, kas jau no iesākuma ir pie savas radības, atklāj Tēvu tiem, kam Tēvs
vēlas, lai Viņš tiktu atklāts, tad, kad Tēvs to vēlas, un tā, kā Tēvs to vēlas”
(PG 7, 990); turpat, IV, 20, 6 un 7: PG 7, 1037; sv. Irenejs no Lionas,
Demonstratio, 34: Patr. Or. XII, 773 ( Sources Chrétiennes,
62, Parīze, 1958, 87. lpp.); sv. Klēments no Aleksandrijas, Protreptique,
112, 1: GCS Clemens I, 79; sv. Klēments no Aleksandrijas, Stromates,
VI, 6, 44, 1: GCS Clemens II, 453; 13, 106, 3 un 4; turpat, 485.
Par pašu doktrīnu sal. Pijs XII, Radiovēstījums 1952. g. 31. decembrī; Vatikāna
II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 16.
[9] Sal. Kol 1, 13; Apd 10, 38.
[11] Sal. Ebr 1, 2; Jņ 1, 3. 10; 1 Kor 8, 6; Kol 1,
16.
[15] Sal. sv. Atanasijs, Ep. ad Epictetum, 7: PG 26, 1060; sv. Kirils no Jeruzalemes,
Catech. 4, 9: PG 33, 465; Marijs Viktorīns, Adv. Arium, 3, 3: PL 8,
1101; sv. Basilijs, Epist. 261, 2: PG 32, 969; sv. Grēgorijs no nazianzas,
Epist. 101: PG 37, 181; sv. Grēgorijs no Nisas, Antirrheticus,
Adv. Apollin., 17: PG 45, 1156; sv. Ambrozijs , Epist. 48, 5:
PL 16, 1153; sv. Augustīns, In Iohannis evangelium tractatus, 23,
6: PL 35, 1585; CCL 36, 236. Tādējādi acīmredzams ir tas, ka Svētais Gars nav
mūs atpestījis, jo Viņš nav iemiesojies: De Agone Christ. 22, 24: PL 40,
302; sv. Kirils no Aleksandrijas, Adv. Nestor. I, 1: PG 76, 20; sv. Fulgencijs,
Epist. 17, 3, 5: PL 65, 454; Ad Trasimundum, III, 21: PL 65,
284: par skumjām un bailēm.
[16] Sal. Ebr 4, 15; 9, 28.
[19] Gars ir tas, kas ir runājis caur praviešiem: Nīkajas-Konstantinopoles
simbols: DS 150; sv. Leons Lielais, Sermo, 76: PL 54, 405–406:
“Kad Vasarsvētku dienā Svētais Gars piepildīja Kunga mācekļus, tas nebija dāvanu
iesākums, bet gan to paplašinājums, jo patriarhi, pravieši, priesteri un svētie
jau pirms viņiem tika tā paša Gara iedvesmoti .. , lai gan dāvanu mērs bija
cits.” Arī Sermo, 77, 1: PL 54, 412; Leons XIII, Enc. Divinum illud,
1897. g. 9. maijs: ASS 29 (1897), 650–651. Arī sv. Jānis Hrīsostoms, kaut arī
viņš uzsvēris Svētā Gara nonākšanas pirmreizīgumu: In epistulam ad Ephesios,
c. 4, homīlija 10, 1: PG 62, 75.
[21] Baznīcas tēvi bieži runājuši par Bābeli un Vasarsvētkiem: Origens, In
Genesim, c. 1: PG 12, 112; sv. Grēgorijs no nazianzas, Oratio,
41, 16: PG 36, 449; sv. Jānis Hrīsostoms, Hom. 2 in Pentec.,
2 : PG 50, 467; sv. Jānis Hrīsostoms, In Acta Apost.: PG
60, 44; sv. Augustīns, Enarratio in Ps., 54, 11: PL 36,
636; CCL 39, 664 s; sv. Augustīns, Sermo, 271 : PL
38, 1245; sv. Kirils no Aleksandrijas, Glaphyra in Genesim II : PG
69, 79; sv. Grēgorijs Lielais, Homiliae in Evang., 2, 30, 4: PL 76, 1222; sv. Beda Godājamais,
In Hexaemer., III: PL 91, 125. Skatīt mozaīku Venēcijā, Svētā Marka
bazilikas ātrijā. Baznīca runā visās valodās, un tā visus cilvēkus sapulcina
ticības katoliskumā: sv. Augustīns, Sermones, 266–269: PL 38,
1225–1237; Sermo, 175, 3: PL 38, 946; sv. Jānis Hrīsostoms,
In epistulam I ad Corinthios, homīlija 35: PG 61, 296; sv. Kirils no Aleksandrijas,
Fragm. in Acta: PG 74, 758; sv. Fulgencijs, Sermo, 8,
2–3: PL 65, 745–744. Par Vasarsvētkiem kā apustuļu konsekrāciju viņu sūtībai,
sal. J. A. Cramer, Catena in Acta SS. Apostolorum, Oksforda, 1838, 24.
lpp. u. s.
[22] Sal. Lk 3, 22; 4, 1; Apd 10, 38.
[23] Sal. Jņ 14–17; Pāvils VI, Uzruna koncilā 1964. g. 14. septembrī: AAS
56 (1964), 807. lpp.
[25] Sv. Augustīns, Sermo, 267, 4: PL 38, 1231: “Svētais Gars darbojas
visā Baznīcā, tāpat kā dvēsele darbojas visos vienas miesas locekļos.” Sal. Vatikāna
II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 7 (ar piezīmi 8).
[26] Sal. Apd 10, 44–47; 11, 15; 15, 8.
[27] Sal. Apd 4, 8; 5, 32; 8, 26. 29.39; 9, 31; 10; 11, 24.28; 13, 2.4.9;
16, 6–7; 20, 22–23; 2, 11 utt.
[28] Sal. arī Mt 10, 1–42.
[33] Tertulliāns, Apologeticum, 50, 13: PL 1, 534; CCL 1, 171.
[34] Jau svētais Akvīnas Toms runāja par apustulisko misiju – iedēstīt Baznīcu:
sal. Sent., Lib. I, dist. 16, q. 1, 2 ad 2 un ad 4; a. 3 sol.;
Summa theologiae, 1, q. 43, a. 7 ad 6; 1–2, q. 106, a. 4 ad 4; sal. Benedikts
XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris: AAS 11 (1919), 445. un
453. lpp.; Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae, 1926. g. 28. februāris:
AAS 18 (1926), 74. lpp.; Pijs XII, Uzruna Pontifikālo misiju darba organizāciju
direktoriem 1939. g. 30. aprīlī; Uzruna Pontifikālo misiju darba organizāciju
direktoriem 1944. g. 24. jūnijā: AAS 36 (1944), 210. lpp.; vēlreiz AAS 42
(1950), 727. un AAS 43 (1951), 508. lpp.; Pijs XII, Uzruna vietējai
garīdzniecībai 1948. g. 29. jūnijā: AAS 40 (1948), 374. lpp.; Pijs XII, Enc.
Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs: AAS 43 (1951), 507. lpp.; Pijs XII,
Enc. Fidei donum, 1957. g. 15. janvāris: AAS 49 (1957), 236. lpp.; Jānis
XXIII, Enc. Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris: AAS 51 (1959),
835. lpp.; Pāvils VI, 1964. g. 18. oktobra homīlija: AAS 55 (1964), 911. lpp.
Gan pāvesti, gan Baznīcas tēvi un sholastiskie teologi runā par Baznīcas
izplatīšanu: sv. Akvīnas Toms, Comm. in Matt., 16, 28; Leons XIII,
Enc. Sancta Dei civitas, 1880. g. 3. decembris: ASS 13 (1880), 241. lpp.; Benedikts
XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris: AAS 11 (1919), 442. lpp.; Pijs
XI, Enc. Rerum Ecclesiae, 1926. g. 28. februāris: AAS 18 (1926), 65. lpp.
[37] Acīmredzams ir tas, ka misionārās darbības jēdziens attiecas arī uz tām
Latīņamerikas teritorijām, kurās nav ne savas hierarhijas, ne kristīgās dzīves
brieduma, ne arī pietiekamas Evaņģēlija sludināšanas. Vai Svētais krēsls šādas
teritorijas de facto atzīst par misionārām – tas nav atkarīgs no šī
Koncila. Tāpēc attiecībā uz saikni starp misionārās darbības jēdzienu un
noteiktām teritorijām vispareizāk ir teikt, ka “vairumā gadījumu” šī darbība
tiek veikta Svētā krēsla atzītās teritorijās.
[39] Sal. Mk 16, 16; Jņ 3, 5.
[44] Sal. Jņ 7, 18; 8, 29. 42. 49; 17, 1.
[45] Par šo sintēzi skat. sv. Ireneja mācību par rekapitulāciju. Sal. arī Hipolits,
De Antichristo, 3: “Mīlot visus cilvēkus un vēloties viņus visus
izpestīt, gribot viņus visus darīt par Dieva bērniem un aicinot visus svētos
veidot vienu vienīgu pilnīgu cilvēku ..”: PG 10, 732; GCS Hipolits I, 2, 6. lpp. Hipolits,
Benedictiones Iacob, 7: TU, 38, 1, 18. lpp., lin. 4 s. Origens, In
Ioann., I, 16: “Tad vienā Dieva pazīšanas aktā apvienosies visi, kas
nonākuši pie Dieva, jo tad visi dēli būs pilnībā iemācīti pazīt Tēvu tā, kā
tagad tikai Dēls pazīst Tēvu”: PG 14, 49; GCS Origens IV, 20. Sv. Augustīns,
De sermone Domini in monte, I, 41: “Mīlēsim to, kas var aizvest mūs
Valstībā, kur neviens nesaka: “Mans Tēvs”, bet visi saka vienam Dievam: “Mūsu
Tēvs”: PL 34, 1250. Sv. Kirils no Aleksandrijas, In Ioann. I: “Jo mēs
visi esam Kristū, un cilvēces kopīgā daba atdzimst Viņā. Tāpēc Viņu sauc arī par
jauno Ādamu. .. Jo mūsu vidū dzīvoja Viņš, kas pēc savas dabas ir Dēls un Dievs,
un tāpēc Viņa Garā mēs saucam: “ Abba, Tēvs!” Vārds mājo visos kā vienā
templī, kas ir uzcelts mums un no mums, jo, kā teica Pāvils, Viņš, kurā mēs visi
pastāvam, mūs visus vienā Miesā samierina ar Tēvu”: PG 73, 161–164.
[46] Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11
(1919), 445. lpp.: “Jo, kā Dieva Baznīca ir katoliska un nav sveša nevienai
tautai vai nācijai .. .” Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, AAS 53
(1961), 444. lpp.: “Saskaņā ar dievišķajām tiesībām Baznīca pieder visām tautām.
.. Savu spēku tautām kā vēnās pārlejot, tā nekad nav un nekad nejūtas kā no
ārpuses uzspiesta. .. Un visu, ko tā uzskata par labu un vērtīgu, tā nostiprina
un pilnveido (t. i., tos, kas atdzimuši Kristū)”: AAS 53 (1961), 444. lpp.
[48] Sal. sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 15, 3: PG 7, 919: “Viņi
bija patiesības sludinātāji un brīvības apustuļi.”
[49]
Breviarium romanum, O antifona 23. decembra vesperēm.
[50] Sal. Mt 24, 31; Didahe 10, 5: Funk, I, 32. lpp.
[52] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 17; sv. Augustīns, De civitate Dei, 19, 17: PL 41, 646; Sv. Ticības izplatīšanas kongregācija,
Instr. Collectanea I, 135, 42. lpp.
[53] Saskaņā ar Origena sacīto Evaņģēlijam jātiek pasludinātam pirms šīs
pasaules gala: Hom. in Luc. XXI: GCS Orig. IX, 136, 21 s.; In Matth.
comm. ser., turpat, 39: XI, 75, 25 s.; Hom. in Ierem., III, 2:
turpat, VIII, 308, 29 s.; sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, 1-2,
q. 106, a. 4, ad 4.
[55] Sv. Hilarijs no Puatjē, In Ps. 14: PL 9, 301; Eusebijs no Cēzarejas,
In Isaiam 54, 2–3: PG 24: 462–463; sv. Kirils no Aleksandrijas, In
Isaiam, V, 54, 1–3: PG 70, 1193.
[60] Sal. Mt 9, 35 s.; Apd 10, 38.
[62] Sal. Mt 20, 26; 23, 11; Pāvils VI, Uzruna koncilā 1964. g. 21.
novembrī, AAS 56 (1964), 1013. lpp.
[65] Sal. Apd 4, 13.29.31; 9, 27–28; 13, 46; 14, 3; 19, 8; 26, 26; 28,
31; 1 Tes 2, 2; 2 Kor 3, 12; 7, 4; Flp 1, 20; Ef
3, 12; 6, 19–20.
[66] Sal. 1 Kor 9, 16; Rom 10, 14.
[68] Sal. 1 Tes 1, 9–10; 1 Kor 1, 18–21; Gal 3, 1; Apd
14, 14–16; 17, 22–31.
[70] Sal. Kol 3, 5–10; Ef 4, 20–24.
[71] Sal . Lk 2, 34; Mt 10, 34–39.
[76] Par atbrīvošanu no ļaunā gara un tumsības verdzības Evaņģēlijā sal. Mt
12, 28; Jņ 8, 44; 12, 31 (sal. 1 Jņ 3, 8; Ef 2, 1–2).
Kristības liturģijā sal. Romas rituāle.
[77] Sal. Rom 6, 4–11; Kol 2, 12–13; 1 Pēt 3, 21–22; Mk
16, 16.
[78] Sal. 1 Tes 3, 5–7; Apd 8, 14–17.
[80] Sal. sv. Augustīns, Tract. in Ioann. 11, 4: PL 35, 1476.
[87] Sal. turpat, 23, 36.
[88] Sal. turpat, 11, 35, 41.
[90]
Vēstule Diognētam, 5: PG 2, 1173; sal. Vatikāna II koncils, Dogm.
konst.
Lumen gentium, 38.
[95] Sal. Jānis XXIII, Enc.
Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 843.–844. lpp.
[97] Sal. Jānis XXIII, Enc.
Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 842. lpp.
[99] Sal. Jānis XXIII, Enc.
Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 855. lpp.
[100] Runa ir par t. s. “pilna laika katehētiem”.
[102] Sal. Jānis XXIII, Enc.
Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 838. lpp.
[105] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr.
Presbyterorum ordinis, 10, kur, lai atvieglotu pastorālo darbu ar dažādām sabiedrības grupām,
paredzēts veidot personālās prelatūras, ja tas būtu nepieciešams apustulātam.
[111] Sal. Pāvils VI, Uzruna saistībā ar Ugandas mocekļu kanonizāciju, 1964. g.
18. oktobris, AAS 56 (1964), 908. lpp.
[114] Sal. Mk 3, 13 u. s.
[116] Ar terminu “institūti” šajā dokumentā ir apzīmēti ordeņi, kongregācijas,
organizācijas un apvienības, kas darbojas misiju jomā.
[117] Sal. Pijs XI, Enc.
Rerum Ecclesiae, 1926. g. 28. februāris, AAS 18 (1926), 69.–71. lpp.; Pijs XII, Enc.
Saeculo exeunte, 1940. g. 13. jūnijs, AAS 32 (1940), 256. lpp.; Pijs XII Enc.
Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 506. lpp.
[121] Sal. Ef 6, 19–20; Apd 4, 31.
[123] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11
(1919), 449.–450. lpp.
[124] Sal. 2 Kor 6, 4 u. s.
[126] Sal. 1 Tim 4, 14; Ef 4, 23; 2 Kor 4, 16.
[127] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11
(1919), 448.–449. lpp.; Pijs XII, Enc.
Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 507. lpp. Priesteru misionāru formācijā
tāpat jāievēro tas, kas noteikts Vatikāna II koncila dekrētā
Optatam totius.
[128] Sal. Apd 2, 42; 4, 32.
[131] Sal. 2 Kor 4, 10 u. s.
[132] Sal. 2 Kor 12, 15 u. s.
[134] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris: AAS 11
(1919), 440. lpp.; Pijs XII, Enc. Evangelii praecones, 1951. g. 2.
jūnijs: AAS 43 (1951), 507. lpp.
[135] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris: AAS 11
(1919), 448. lpp.; Ticības izplatīšanas kongregācijas 1923. g. 20. maija
dekrēts, AAS 15 (1923), 369.–370. lpp.; Pijs XII, Enc.
Saeculo exeunte, 1940. g. 2. jūnijs, AAS 32 (1940), 256. lpp.; enc.
Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs: AAS 43 (1951), 507. lpp.; Jānis XXIII, Enc.
Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 843.–844. lpp.
[136] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr.
Optatam totius, 19–21. Sal. arī apust. konst. Sedes Sapientiae ar Vispārējiem
statūtiem, 1956. g. 31. maijs, AAS 48 (1956), 354.–365. lpp.
[137] Sal. Pijs XII, Enc.
Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 523.–524. lpp.
[138] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11
(1919), 448. lpp.; Pijs XII, Enc.
Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 507. lpp.
[139] Sal. Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 15. jūnijs, AAS 49 (1957),
234. lpp.
[147] Sal. Pāvils VI, Motu proprio Apostolica Sollicitudo, 1965. g. 5. septembris, AAS 57 (1965), 776. lpp.
[148] Sal. Pāvils VI, Uzruna Koncilā 1964. g. 21. novembrī, AAS 56 (1964), 1011.
lpp.
[149] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11
(1919), 440.–445. lpp.
[150] Ja kādu īpašu iemeslu dēļ atsevišķas misijas vēl uz laiku ir pakļautas citām
Baznīcas struktūrām, tad būtu lietderīgi, ja šīs pēdējās darbotos saziņā ar
svēto Ticības izplatīšanas kongregāciju, lai visu misiju organizēšana un vadība
notiktu saskaņā ar vienu un to pašu pastāvīgo kārtību.
[152] Sal. turpat, 36–38.
[153] Sal. turpat, 35, 5–6.
[160] Sal. Benedikts XV, Enc. Maximum illud, 1919. g. 30. novembris, AAS 11
(1919), 453.–454. lpp.; Pijs XI, Enc. Rerum Ecclesiae, 1926. g. 28.
februāris, AAS 18 (1926), 71.–73. lpp.; Pijs XII, Enc.
Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs: AAS 43 (1951), 525.–526. lpp.; Pijs XII, Enc. Fidei
donum, 1957. g. 15. janvāris, AAS 49 (1957), 241. lpp.
[161] Sal. Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 15. janvāris, AAS 49
(1957), 245.–246. lpp.
[163] Sal. Pijs XII, Enc. Fidei donum, 1957. g. 15. janvāris, AAS 49
(1957), 245. lpp.
[165] Sal. Pijs XI, Enc.
Rerum Ecclesiae, 1926. g. 28. februāris, AAS 18 (1926), 72. lpp.
[171] Sal. Pijs XII, Enc.
Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 510.–514. lpp.; Jānis XXIII, Enc.
Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 851.–852. lpp.
[173] Sal. Pijs XII, Enc.
Evangelii praecones, 1951. g. 2. jūnijs, AAS 43 (1951), 527. lpp.; Jānis XXIII, Enc.
Princeps pastorum, 1959. g. 28. novembris, AAS 51 (1959), 864. lpp.
|