[AR - BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV -
PT - SW - ZH]
PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI
PASTORĀLĀ KONSTITŪCIJA PAR
BAZNĪCU MŪSDIENU PASAULĒ[1]
GAUDIUM ET SPES
PRIEKŠVĀRDS
1. Baznīcas ciešā saikne ar visu cilvēci
Mūsdienu cilvēku, īpaši nabadzīgo un visu to, kas cieš, prieki un cerības,
skumjas un bažas ir arī Kristus mācekļu prieki un cerības, skumjas un bažas, un
nav nekā patiesi cilvēciska, kas neatbalsotos viņu sirdī. Jo kristiešu kopienu
veido cilvēki, kurus, vienotus Kristū, Svētais Gars vada ceļā uz Tēva valstību
un kuri ir saņēmuši pestīšanas vēsti, kas jāsludina visiem citiem. Tāpēc šī
kopiena apzinās to, ka ir cieši saistīta ar cilvēci un tās vēsturi.
2. Pie kā vēršas Koncils
Šī iemesla dēļ Vatikāna II koncils, rūpīgi iedziļinājies Baznīcas noslēpumā,
nevilcinoties vēršas ne tikai pie Baznīcas bērniem un tiem, kas piesauc Kristus
vārdu, bet pie ikviena cilvēka, lai visiem izklāstītu savu viedokli par Baznīcas
klātbūtni un darbību mūsdienu pasaulē.
Koncila uzmanības lokā ir cilvēku pasaule jeb visa cilvēku saime un visu to
parādību kopums, kuru vidū tā dzīvo; šī pasaule, kas ir skatuve, uz kuras
norisinās cilvēces vēsture, ko iezīmē cilvēka darbība, sakāves un uzvaras;
pasaule, kuru, kā tic kristieši, radījusi un uztur Radītāja mīlestība; pasaule,
kura bija nonākusi grēka verdzībā, bet kuru no tās atbrīvoja krustā sistais un
augšāmceltais Kristus, kas uzvarēja ļauno garu un salauza tā varu, lai pasaule
tiktu pārveidota saskaņā ar Dieva plānu un sasniegtu pilnību.
3. Uzdevums kalpot cilvēkam
Lai gan cilvēce nemitējas sajūsmināties par saviem atklājumiem un iespējām, tā
tomēr arvien biežāk uzdod sev nemiera pilnus jautājumus par mūsdienu pasaules
attīstības tendencēm, cilvēka vietu un sūtību pasaulē, par savu individuālo un
kolektīvo centienu jēgu un, visbeidzot, par cilvēka un visas pasaules galīgo
mērķi. Tāpēc Koncils, apliecinādams un skaidrodams visas Kristus sapulcētās
Dieva tautas ticību, nevar vēl daiļrunīgāk pierādīt šīs tautas solidaritāti,
cieņu un mīlestību pret visu cilvēku saimi, kurai tā ir piederīga, kā vien
risinot sarunas par šīm dažādajām problēmām, sniedzot gaismu, kas smelta
Evaņģēlijā, un piedāvājot cilvēcei pestījošo spēku, kuru Baznīca, ko vada
Svētais Gars, saņem no sava Dibinātāja. Jo runa ir par cilvēka pestīšanu un
sabiedrības atjaunošanu. Tieši tāpēc cilvēks savā vienotībā un veselumā, ar
miesu un dvēseli, sirdi un apziņu, prātu un gribu būs visa mūsu izklāsta centrā.
Lūk, kāpēc svētais Koncils, sludinādams cilvēka augstāko aicinājumu un
apgalvodams, ka viņā ir iesēta dievišķa sēkla, piedāvā cilvēcei nesavtīgu
Baznīcas palīdzību, lai veidotu vispārējo brālību, kas atbilst šim aicinājumam.
Baznīcu neiedvesmo nekādi pasaulīgi centieni; tā tiecas tikai pēc viena – Gara
Paraklēta (Aizstāvja) vadībā turpināt darbu, ko aizsāka Kristus, kas nāca
pasaulē, lai liecinātu par patiesību[2],
lai glābtu, nevis tiesātu un lai kalpotu, nevis lai Viņam kalpotu[3].
IEVADS
CILVĒKS MŪSDIENU PASAULĒ
4. Cerības un bažas
Lai izpildītu šo uzdevumu, Baznīcai visos laikos ir bijis pienākums uzmanīgi
vērot laiku zīmes un izvērtēt tās Evaņģēlija gaismā, lai tādējādi katrai
paaudzei piemērotā veidā tā spētu atbildēt uz cilvēka mūžīgajiem jautājumiem par
tagadējās un nākamās dzīves jēgu un to savstarpējo saikni. Tāpēc ir svarīgi
pazīt un saprast šo pasauli, kurā dzīvojam, – pasauli ar tās cerībām, ilgām un
bieži vien dramatiskajām iezīmēm. Turpinājumā apskatīsim dažas mūsdienu pasaules
pamatiezīmes.
Šodien cilvēce piedzīvo jaunu savas vēstures posmu, kad visā pasaulē notiek
dziļas un straujas pārmaiņas. Tās, cilvēka prāta un radošo centienu izraisītas,
savukārt ietekmē pašu cilvēku, viņa individuālos un kolektīvos spriedumus un
ilgas, viņa domāšanas un rīcības veidu attiecībā pret lietām un cilvēkiem. Tāpēc
var runāt par īstām kultūras un sociālajām pārvērtībām, kas skar arī reliģisko
dzīvi.
Kā jau tas raksturīgs jebkurai augšanas krīzei, šīs pārvērtības ir saistītas ar
nopietnām grūtībām. Tā, piemēram, lai gan cilvēkam ir liela vara, viņš ne
vienmēr to prot izmantot tā, lai tā nāktu viņam par labu. Cenzdamies arvien
vairāk izdibināt savas dvēseles dziļumus, viņš tomēr bieži kļūst vēl
nepārliecinātāks par sevi. Arvien skaidrāk atklādams sabiedriskās dzīves
likumus, viņš tomēr šaubās par tai piešķiramo virzību.
Nekad agrāk cilvēces rīcībā nav bijušas tādas bagātības, iespējas un
ekonomiskais potenciāls, taču vēl joprojām ļoti liela pasaules iedzīvotāju daļa
cieš badu un trūkumu un neskaitāmi daudz cilvēku neprot lasīt un rakstīt. Nekad
vēl cilvēkiem nav bijusi tik spēcīga brīvības izjūta, kāda tā ir šodien, bet
tajā pašā laikā parādās jaunas sociālas un psihiskas paverdzināšanas formas. Un,
kaut arī pasaule dziļi apzinās savu vienotību, kā arī solidaritātes
nepieciešamību, jo cilvēki cits no cita ir atkarīgi, spēki, starp kuriem notiek
cīņa, to varmācīgi sadala pretējās nometnēs. Joprojām pastāv asas politiskās,
sociālās, ekonomiskās, rasu un ideoloģiskās nesaskaņas, un pasauli turpina
apdraudēt karš, kas visu var nopostīt līdz pamatiem. Domu apmaiņa kļūst
intensīvāka, tomēr vieni un tie paši vārdi, ar kuriem tiek izteikti svarīgākie
jēdzieni, dažādās ideoloģijās iegūst visai atšķirīgu nozīmi. Visbeidzot,
norisinās neatlaidīgi meklējumi, kuru mērķis ir arvien pilnīgāka laicīgā
kārtība, bet līdztekus tiem nenotiek atbilstoša garīgā attīstība.
Tik sarežģītā situācijā daudziem mūsu laikabiedriem ir ļoti grūti pazīt mūžīgās
vērtības un tās saskaņot ar jaunākajiem atklājumiem. Tāpēc viņi ir norūpējušies
un viņus nodarbina jautājums par to, kāds ir mūsdienu pasaules attīstības
virziens, un šajā jautājumā cerības mijas ar bažām. Šī mūsdienu pasaules
attīstības gaita cilvēkiem liek meklēt atbildi – tā viņus spiež to darīt.
5. Radikālās dzīves apstākļu pārmaiņas
Mūsdienās vērojamais satraukums un dzīves apstākļu pārmaiņas ir saistītas ar
daudz plašākām un dziļākām pārvērtībām, kuru iespaidā intelektuālajā audzināšanā
arvien lielāku nozīmi iegūst eksaktās zinātnes, dabaszinātnes un humanitārās
zinātnes, savukārt praktiskajā darbībā – tehnoloģijas, kas attīstās uz šo
zinātņu bāzes. Šāda zinātniskā pieeja veido jaunu, no agrākās situācijas
atšķirīgu kultūru un domāšanas veidu. Tehnoloģijas ir progresējušas tiktāl, ka
tās pārveido zemes vaigu un jau tiecas pakļaut kosmosu.
Cilvēka prāts savā veidā valda arī pār laiku: pētot vēsturi, tas iesniedzas
pagātnē, bet ar prognozēm un plāniem – nākotnē. Bioloģijas, psiholoģijas un
sociālo zinātņu attīstība cilvēkam ne tikai palīdz labāk iepazīt pašam sevi,
bet, izmantojot tehniskos līdzekļus, sniedz viņam iespēju tiešā veidā ietekmēt
sabiedrības dzīvi. Vienlaikus cilvēce arvien vairāk domā par sava demogrāfiskā
pieauguma prognozēšanu un regulēšanu.
Vēstures gaita virzās tik strauji, ka ne katrs spēj tai izsekot. Cilvēces
liktenis kļūst par vienu veselu un vairs nav sadalāms atsevišķu grupu vēsturēs.
Tādējādi cilvēce pāriet no pārsvarā statiskas izpratnes par lietu kārtību uz
dinamiskāku un evolucionējošu situācijas koncepciju. Te rodas jauns ārkārtīgi
sarežģītu problēmu kopums, kam nepieciešama jauna analīze un sintēze.
6. Izmaiņas sabiedriskajā iekārtā
Dienu no dienas arvien lielākas pārmaiņas piedzīvo vietējās tradicionālās
kopienas, piemēram, patriarhālās ģimenes, klani, ciltis, ciemi, kā arī dažādas
sociālās grupas un attiecības.
Pamazām izplatās industriālais sabiedrības tips, kas dažas valstis noved pie
ekonomiskās pārticības un pilnīgi izmaina gadsimtu gaitā izveidojušos domāšanas
veidu un sabiedrības dzīves apstākļus. Pieaugot pilsētu un to iedzīvotāju
skaitam, kā arī pilsētas dzīvesveidam izplatoties laukos, arvien populārāks un
pievilcīgāks kļūst pilsētas dzīves modelis.
Jauni un aizvien efektīvāki sabiedrības saziņas līdzekļi veicina informācijas
par notikumiem pasaulē pieejamību, kā arī ārkārtīgi strauju un neierobežotu
dažādu uzskatu un nostāju izplatīšanos, izraisot dažādas ar to saistītas ķēdes
reakcijas.
Nav mazsvarīgs arī fakts, ka daudzi cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ ir spiesti
mainīt dzīves vietu, reizē maina arī savu dzīvesveidu.
Tādējādi saikne starp cilvēkiem kļūst arvien ciešāka, un arī pati
socializācija rada arvien jaunas saiknes, taču ne vienmēr tās sekmē
personības briedumu un patiesi personisku attiecību veidošanos (personalizāciju).
Šāda attīstības tendence izteiktāka ir tajās valstīs, kuras jau bauda ekonomiskā
un tehniskā progresa labumus, taču tā skar arī tautas, kuras vēl tiecas panākt
industrializācijas un urbanizācijas radītās priekšrocības savā zemē. Vienlaikus
šīs tautas, īpaši tās, kurām ir senas tradīcijas, izjūt nepieciešamību pēc
iespējami nobriedušas un pilnīgas personiskās brīvības.
7. Pārmaiņas psiholoģijas, morāles un reliģijas jomā
Pārmaiņas domāšanas veidā un sabiedriskajās struktūrās nereti ir par iemeslu
tam, ka tiek apšaubītas pieņemtās vērtības, īpaši tas sakāms par jauniešiem,
kuri nereti kļūst nepacietīgi un iekšējā nemiera dēļ pat dumpīgi. Apzinādamies
savu nozīmi sabiedrības dzīvē, viņi vēlas pēc iespējas drīzāk tajā iesaistīties.
Tāpēc vecāki un audzinātāji, pildot savus pienākumus, nereti sastopas ar aizvien
lielākām grūtībām.
No iepriekšējām paaudzēm mantotās institūcijas, likumi, domāšanas un uztveres
veidi, šķiet, ne vienmēr ir piemēroti pašreizējai situācijai. Tā rodas liels
sajukums attiecībā uz rīcības veidu un normām.
Visbeidzot, jaunie apstākļi ietekmē arī reliģisko dzīvi. No vienas puses,
kritiska spriestspēja to attīra no un maģiskas pasaules izpratnes joprojām
pastāvošās māņticības un prasa arvien personiskāku un aktīvāku ticības dzīvi –
tādējādi daudzi gūst skaidrāku Dieva apjausmu. No otras puses, būtiski pieaug to
cilvēku skaits, kas reliģisko dzīvi atstāj novārtā. Pretstatā agrākajiem laikiem
Dieva un reliģijas noliegšana vai attālināšanās no tiem nav vairs izņēmums vai
atsevišķi gadījumi. Mūsdienās šāda nostāja nereti tiek skaidrota kā zinātnes
progresa vai kāda jauna humānisma prasība. Daudzviet minētos uzskatus pauž ne
tikai filozofu teorijas, bet tie ievērojami iespaido arī literatūru, mākslu,
humanitārās zinātnes, kā arī vēstures interpretāciju un pat likumdošanu. Sekas
tam ir daudzu cilvēku apjukums.
8. Līdzsvara trūkums mūsdienu pasaulē
Tik straujas un nereti haotiskas pārmaiņas un arvien skaudrāka pasaulē valdošās
nevienlīdzības apzināšanās cilvēkā rada vai pastiprina pretrunas un
nelīdzsvarotību.
Jau pašā cilvēkā bieži trūkst līdzsvara starp moderno praktisko prātu un
teorētisko domāšanu, kurai neizdodas nedz pārvaldīt iegūto zināšanu kopumu, nedz
to pietiekami sistematizēt. Tāpat zūd līdzsvars starp vēlmi gūt praktisku
rezultātu un morālās apziņas prasībām, kā arī starp kolektīvās dzīves
nosacījumiem un personiskās domas vai pat kontemplatīvas dzīves meklējumiem.
Visbeidzot, tiek izjaukts līdzsvars starp cilvēka darbības specializāciju un
skatījumu uz lietām to kopumā.
Arī ģimenē veidojas spriedze, ko izraisa spiedīgi demogrāfiskie, ekonomiskie un
sociālie apstākļi, konflikti starp paaudzēm vai jaunā sociālo attiecību kārtība
starp vīrieti un sievieti.
Lielas nesaskaņas rodas starp rasēm vai pat dažādiem vienas un tās pašas
sabiedrības slāņiem, starp bagātām un ne tik bagātām vai nabadzīgām valstīm, kā
arī starp tām starptautiskajām institūcijām, kas dibinātas, lai stiprinātu mieru
starp tautām, un ideoloģisko propagandu vai tautu un citu grupu kolektīvo
egoismu.
Tādējādi rodas savstarpēja neuzticēšanās un naidīgums, konflikti un posts, kuru
izraisītājs un reizē arī upuris ir pats cilvēks.
9. Cilvēces ilgas, kas kļūst vispārējas
Vienlaikus aug pārliecība, ka cilvēce ne tikai var un tai vajag pastāvīgi
nostiprināt savu varu pār radīto pasauli, bet ka tās uzdevums ir iedibināt tādu
politisko, sociālo un ekonomisko kārtību, kas arvien labāk kalpotu cilvēkam un
palīdzētu apliecināt un pilnveidot savu cieņu gan katrai atsevišķai personai,
gan grupai.
Tāpēc daudzi cilvēki sāpīgi izjūt to, ka netaisnības vai nevienlīdzīgas sadales
dēļ viņiem ir liegti konkrēti labumi, un diezgan uzstājīgi tos pieprasa.
Jaunattīstības valstis, kā arī nesen neatkarību ieguvušās zemes vēlas baudīt
mūsdienu civilizācijas labumus ne tikai politiskajā, bet arī ekonomiskajā ziņā
un brīvi īstenot savu uzdevumu pasaulē. Tomēr arvien vairāk pieaug atstatums,
kas tās šķir no bagātākajām valstīm, kuras attīstās straujāk, un bieži vien
palielinās arī ekonomiskā atkarība no tām. Bada piemeklētās tautas vēršas pie
pārtikušajām. Sievietes pieprasa juridisku un faktisku vienlīdzību ar vīriešiem
tur, kur to vēl nav sasniegušas. Strādnieki un zemnieki vēlas ne vien iegūt
dzīvei nepieciešamos iztikas līdzekļus, bet darbā attīstīt arī savas spējas un
piedalīties ekonomiskās, sociālās, politiskās un kultūras dzīves organizēšanā.
Pirmo reizi cilvēces vēsturē visas tautas ir pārliecinātas par to, ka
civilizācijas priekšrocības var būt pieejamas ikvienam, un tā tam jābūt.
Aiz visām šīm pretenzijām slēpjas vēl dziļākas visaptverošas ilgas: atsevišķas
personas un cilvēku grupas slāpst pēc cilvēka cienīgas dzīves – pilnvērtīgas un
brīvas dzīves, kad pilnībā tiek izmantotas visas iespējas, kuras var piedāvāt
mūsdienu pasaule. Turklāt tautas arvien vairāk tiecas pēc noteiktas vispārējās
kopības.
Tādējādi mūsdienu pasaule vienlaikus ir gan varena, gan vāja, spējīga uz
vislabāko un visļaunāko. Tai paveras ceļš uz brīvību vai verdzību, progresu vai
regresu, brālību vai naidu. Turklāt cilvēks sāk apzināties to, ka viņa atbildība
un pienākums ir pareizi virzīt spēkus, kurus pats atmodinājis un kuri var viņu
paverdzināt vai arī viņam kalpot. Tieši tāpēc viņš sev uzstāda jautājumus.
10. Cilvēces būtiskie jautājumi
Nelīdzsvarotība, no kuras cieš mūsdienu pasaule, patiesībā ir saistīta ar daudz
dziļāku līdzsvara trūkumu, kura iemesli meklējami cilvēka sirdī. Jau pašā
cilvēkā noris cīņa starp dažādiem strāvojumiem. No vienas puses, viņš, būdams
radīta būtne, piedzīvo to, ka daudzējādā ziņā ir ierobežots, bet, no otras
puses, savās ilgās jūtas neierobežots un aicināts uz pilnvērtīgāku dzīvi. Viņu
uzrunā tik dažādas iespējas, un viņš ir spiests nemitīgi kaut ko izvēlēties un
no kaut kā atteikties. Turklāt, būdams vājš un grēcīgs, viņš nereti dara to, ko
negrib, un nedara to, ko vēlētos darīt.[4]
Tādējādi viņš cieš no savas iekšējās sašķeltības, un šī iemesla dēļ arī
sabiedrībā rodas tik daudzas un tik lielas nesaskaņas. Protams, daudzi, kuru
dzīvi ir pārņēmis praktiskais materiālisms, skaidri nesaskata šo dramatisko
stāvokli vai arī, posta mākti, nespēj par to aizdomāties. Daudziem šķiet, ka ir
atraduši mieru kādā no viņiem piedāvātajiem pasaules skaidrojumiem. Daži
uzskata, ka patiesā un pilnīgā cilvēces atbrīvošana panākama pašu cilvēku
spēkiem, un ir pārliecināti, ka tad, kad cilvēks valdīs pār zemi, tiks
piepildītas visas viņa sirds ilgas. Citi savukārt, zaudējuši cerību atrast
dzīves jēgu, slavē to cilvēku pārdrošību, kuri, uzskatīdami, ka cilvēka
eksistencei pašai par sevi nav nekādas nozīmes, mēģina tai piešķirt jēgu,
pamatojoties vienīgi uz saviem ieskatiem. Tomēr palielinās to cilvēku skaits,
kuri, redzot pasaules pašreizējo attīstības gaitu, izvirza vai saasināti apzinās
pašus būtiskākos jautājumus, piemēram, šādus: kas ir cilvēks? Kāda jēga ir
ciešanām, ļaunumam un nāvei, kas turpina pastāvēt neatkarīgi no sasniegtā
progresa? Kāda nozīme ir visām šīm uzvarām, kas gūtas par tik dārgu cenu? Ko
cilvēks var dot sabiedrībai un ko no tās gaidīt? Kas būs pēc šīszemes dzīves?
Baznīca savukārt tic tam, ka Kristus, kas ir miris un augšāmcēlies par visiem[5],
ar sava Gara starpniecību cilvēkam dāvā gaismu un spēku, lai viņš varētu
atbildēt uz savu tik augsto aicinājumu. Tā tic, ka zem šīm debesīm cilvēkiem nav
dots neviens cits vārds, kurā tie varētu tikt pestīti.[6]
Tāpat Baznīca tic, ka visas cilvēces vēstures atslēga, centrs un mērķis rodams
tās Kungā un Mācītājā. Turklāt Baznīca apgalvo, ka aiz visām pārmaiņām, kuras
norisinās, daudz kas paliek nemainīgs, un tam dziļākais pamats ir Kristū, kas ir
tas pats vakar, šodien un mūžīgi[7].
Tāpēc Koncils visus vēlas uzrunāt Kristus gaismā – neredzamā Dieva attēla un
visas radības pirmdzimtā gaismā[8] –,
lai izgaismotu cilvēka noslēpumu un iesaistītos galveno mūsdienu problēmu
risināšanā.
I DAĻA
BAZNĪCA UN CILVĒKA AICINĀJUMS
11. Nepieciešamība atbildēt uz Gara pamudinājumiem
Dieva tauta, ticībā apzinādamās, ka to vada Kunga Gars, kas piepilda visu zemi,
cenšas saskatīt patiesas Dieva klātbūtnes zīmes un Viņa nodomus notikumos,
vajadzībās un ilgās, kas tai ir kopējas ar citiem mūsdienu cilvēkiem. Ticība
taču visu apgaismo ar jaunu gaismu un atklāj dievišķo nodomu attiecībā uz
cilvēka integrālo aicinājumu, tādējādi orientējot prātu uz patiesi cilvēciskiem
risinājumiem.
Koncils, no šāda viedokļa raugoties, pirmām kārtām ir paredzējis izteikt savu
spriedumu par vērtībām, kuras šodien tiek vērtētas visaugstāk, un saistīt tās ar
to dievišķo avotu. Jo šīs vērtības, ciktāl tās izriet no spējām, ar kurām
cilvēku apveltījis Dievs, ir ļoti labas, taču cilvēka sirds samaitātības dēļ tās
nereti tiek novirzītas no pienācīgās kārtības, tāpēc tām nepieciešama
šķīstīšana.
Ko Baznīca domā par cilvēku? Kādi ieteikumi būtu atbilstoši mūsdienu sabiedrības
veidošanai? Kāda ir cilvēka darbības šajā pasaulē galīgā jēga? Šie jautājumi
prasa atbildi. Šajā saistībā vēl skaidrāk izpaužas tas, ka Dieva tauta un
cilvēce, kurai tā ir piederīga, savstarpēji kalpo viena otrai, un tādējādi
Baznīcas sūtība ir reliģiska un tieši šī iemesla dēļ arī augstākajā pakāpē
cilvēciska.
I NODAĻA
CILVĒKA PERSONAS CIEŅA
12. Cilvēks kā Dieva attēls
Ticīgie un neticīgie gandrīz vienprātīgi uzskata, ka viss uz zemes ir pakārtots
cilvēkam kā visa centram un vainagojumam.
Kas tad ir cilvēks? Par sevi viņš ir izteicis un turpina izteikt daudz atšķirīgu
un pat pretrunīgu viedokļu, bieži sevi paaugstinot par visu lietu mēru vai
noniecinot līdz pat izmisumam un tādējādi dzīvojot šaubās un bažās. Baznīca
saprot šīs problēmas. Apveltīta ar Dieva atklāsmes gaismu, tā var piedāvāt šo
problēmu risinājumu, kas atklāj cilvēka patieso stāvokli – izskaidro viņa vājumu
un vienlaikus palīdz saskatīt viņa patieso cieņu un aicinājumu.
Jo Svētie Raksti māca, ka cilvēks, radīts “pēc Dieva attēla”, spēj pazīt un
mīlēt savu Radītāju, kas viņu ir iecēlis par valdnieku visām radībām uz zemes[9],
lai viņš tās pārvaldītu un izmantotu, slavēdams Dievu[10].
“Kas tad ir cilvēks, ka Tu viņu atceries, vai cilvēka dēls, ka Tu viņu apraugi?
Par eņģeļiem nedaudz zemāku Tu esi viņu darījis, ar godu un slavu viņu greznojis
un iecēlis viņu pār savu roku darbiem. Zem viņa kājām Tu esi nolicis visu.” (Ps 8,
5–7)
Taču Dievs cilvēku nav radījis vienu – jau kopš pirmsākumiem Viņš cilvēku ir
radījis kā vīrieti un sievieti (sal. Rad 1, 27), kuru savienība ir
kļuvusi par personu pirmo kopības formu. Proti, cilvēks savā dziļākajā būtībā ir
sabiedriska būtne un bez attiecībām ar citiem cilvēkiem nespēj ne dzīvot, ne
attīstīt savu potenciālu.
Un tā Dievs, kā lasām Svētajos Rakstos, “redzēja visu, ko bija radījis, un tas
bija ļoti labs” (Rad 1, 31).
13. Grēks
Lai gan, radot cilvēku, Dievs to bija nostiprinājis taisnīgumā, cilvēks, nelabā
pievilts, jau kopš vēstures pirmsākumiem ir ļaunprātīgi izmantojis savu brīvību,
saceldamies pret Dievu un gribēdams sasniegt savu mērķi ārpus Viņa. Lai gan
cilvēki pazina Dievu, viņi to negodāja kā Dievu, un viņu neprātīgā sirds
aptumšojās, un tie kalpoja nevis Radītājam, bet radībām.[11]
Tas, kas mums ir zināms no dievišķās Atklāsmes, saskan ar mūsu pašu pieredzi. Jo
cilvēks, kad tas dziļi ieskatās savā sirdī, atklāj savu noslieci uz ļauno, viņš
saprot, ka ir dziļi un visdažādākajos veidos iestidzis ļaunumā, kura izcelsme
nevar būt saistīta ar viņa Radītāju, kas ir labs. Bieži atsacīdamies atzīt Dievu
par savu Pirmcēloni, cilvēks jau tāpēc vien ir sagrāvis kārtību, kas viņu
virzīja uz galamērķi, un tajā pašā laikā ir izjaucis saskaņu, vai tā būtu pašam
ar sevi vai arī attiecībās ar citiem cilvēkiem un visu radību.
Tādējādi cilvēks sevī ir sadalīts. Tāpēc visa cilvēku dzīve – gan individuālā,
gan kolektīvā – kļūst par dramatisku cīņu starp labo un ļauno, gaismu un tumsu.
Turklāt cilvēks redz, ka saviem spēkiem nespēj sekmīgi atvairīt ļaunā
uzbrukumus, jo ikviens jūtas sasaistīts. Tomēr Kungs pats atnāca, lai cilvēku
atsvabinātu un stiprinātu, atjaunojot viņu iekšēji un izdzenot ārā “šīs pasaules
valdnieku” (Jņ 12, 31), kas viņu turēja grēka verdzībā[12].
Grēks cilvēku pazemina, attālinot viņu no pilnības sasniegšanas.
Šīs Atklāsmes gaismā savu galīgo skaidrojumu rod gan cilvēka augstais
aicinājums, gan dziļā bezspēcība, ko cilvēki piedzīvo.
14. Par cilvēku
Cilvēks, kura miesa un dvēsele veido vienu veselumu, savā ķermeniskumā apvieno
materiālās pasaules elementus, kas tādējādi ar cilvēka starpniecību sasniedz
savu piepildījumu un var brīvi slavēt savu Radītāju[13].
Tātad cilvēks nedrīkst noniecināt ķermenisko dzīvi, bet – tieši otrādi – viņam
jāciena un jāatzīst par labu sava miesa, ko Dievs ir radījis un paredzējis
augšāmcelšanai pastarā dienā. Tomēr, būdams grēka ievainots, viņš piedzīvo
miesas dumpību. Taču pati cilvēka cieņa prasa, lai viņš pagodinātu Dievu savā
miesā[14],
nevis ļautu tai kalpot savas sirds ļaunajām nosliecēm.
Cilvēks nemaldās, apzinoties savu pārākumu pār materiālajām lietām un neuzskatot
sevi tikai par dabas daļu vai anonīmu sabiedrības elementu. Viņš ar savu iekšējo
pasauli ir pārāks par visām lietām – cilvēks savas iekšējās pasaules dziļumos
nonāk, vēršoties pie savas sirds, kur viņu gaida Dievs, kas izdibina sirdis[15],
un kur viņš Dieva acu priekšā pats izlemj savu likteni. Tātad, ja cilvēks
atzīst, ka viņā ir garīga un nemirstīga dvēsele, viņš nekļūst par upuri
maldīgiem priekšstatiem, kuru pamatā ir vienīgi fiziski un sociāli nosacījumiem,
bet – tieši pretēji – sasniedz realitātes dziļumus.
15. Prāta cieņa, patiesība un gudrība
Būdams līdzdalīgs dievišķā prāta gaismā, cilvēks pamatoti uzskata, ka ar savu
saprātu ir pārāks par materiālo lietu pasauli. Gadsimtu gaitā nenogurstoši
vingrinādams savas radošās spējas, viņš ir ievērojami progresējis empīriskajās
zinātnēs, tehnoloģiju jomā un humanitārajās zinībās. Mūsdienās viņš ir guvis
īpašus panākumus, pētot un sev pakļaujot materiālo pasauli. Tomēr cilvēks arvien
ir meklējis un atradis dziļāku patiesību, jo prāts neaprobežojas tikai ar ārējo
izpausmju līmeni, bet spēj iedziļināties pašā lietu būtībā, kaut arī grēka seku
dēļ ir daļēji aptumšots un novājināts.
Visbeidzot, cilvēka personas saprātīgā daba tiek pilnveidota un tā ir
jāpilnveido ar gudrību, kas maigi pievelk cilvēka prātu, rosinot meklēt un mīlēt
patieso un labo. Gudrības piepildīts, cilvēks caur redzamo sasniedz neredzamo.
Mūsu laikmetam šāda gudrība ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk, lai viss
jaunais, ko cilvēki atklāj, kļūtu cilvēcīgāks. Pasaules liktenis nākotnē būs
apdraudēts, ja cilvēki nekļūs gudrāki. Turklāt jāpiebilst, ka daudzas tautas,
kas gan ir trūcīgas ekonomiskajā ziņā, bet bagātas ar gudrību, var sniegt
ievērojamu palīdzību pārējām.
Pateicoties Svētā Gara dāvanai, cilvēks ticībā nonāk līdz dievišķā nodoma
noslēpuma kontemplācijai un izpratnei.[16]
16. Morālās sirdsapziņas cieņa
Sirdsapziņas dziļumos cilvēks atklāj kādu likumu, kuru nav sev noteicis pats,
bet kuram ir jāpaklausa. Sirdsapziņas balss, kas nemitīgi mudina mīlēt, darīt
labu un izvairīties no ļauna, vajadzīgajā brīdī atskan cilvēka sirdī – dari to,
izvairies no tā. Cilvēkā ir likums, kuru Dievs ierakstījis viņa sirdī. No šī
likuma ievērošanas ir atkarīga cilvēka cieņa, un pēc šī likuma viņš tiks tiesāts[17].
Sirdsapziņa ir pats cilvēka kodols un svētnīca, kur viņš ir vienatnē ar Dievu,
kura balss saklausāma viņa pašos dziļumos.[18]
Ar sirdsapziņas starpniecību brīnišķā veidā atklājas likums, kas piepildās
mīlestībā pret Dievu un tuvāko.[19]
Paliekot uzticīgi sirdsapziņai, kristieši ir vienoti ar citiem cilvēkiem, kopīgi
meklējot patiesību un tai atbilstošus risinājumus daudzajām morāles problēmām,
kas parādās gan personiskajā, gan sabiedrības dzīvē. Jo lielāku pārsvaru gūst
taisna sirdsapziņa, jo vairāk cilvēki un sabiedrība attālinās no aklas patvaļas
un tiecas rīkoties saskaņā ar objektīvajām morāles normām. Taču nereti gadās, ka
sirdsapziņa nepārvaramas nezināšanas dēļ maldās, tomēr arī tad tā nezaudē savu
cieņu. Taču to nevar sacīt par cilvēku, kurš par maz cenšas meklēt patieso un
labo un kura sirdsapziņa grēka ieradumā pamazām kļūst gandrīz akla.
17. Brīvības lielā nozīme
Taču labajam cilvēks var pievērsties tikai brīvi, un šo brīvību mūsu laikabiedri
augstu vērtē un dedzīgi pēc tās tiecas. Tas ir pilnīgi pamatoti. Tomēr bieži
viņi to izmanto ļaunprātīgi – kā iespēju darīt visu, kas patīk, pat ļauno.
Patiesa brīvība ir īpaša Dieva attēla cilvēkā zīme. Dievs ir vēlējies izvēles
brīvību atstāt cilvēka paša ziņā[20],
lai viņš no brīvas gribas meklētu savu Radītāju un, pieķeroties Viņam, brīvi
sasniegtu svētlaimīgu pilnību. Tātad cilvēka cieņa prasa, lai viņš rīkotos
saskaņā ar apzinīgu un brīvu izvēli – iekšēja lēmuma pamudināts un vadīts, nevis
pakļaujoties aklam iekšējam impulsam vai ārējam spiedienam. Šādu patiesu cieņu
cilvēks sasniedz tikai tad, kad, atbrīvodamies no jebkādu kaislību gūsta, tiecas
uz savu mērķi, no brīvas gribas izvēloties labo, un cenšas atrast tam piemērotus
un iedarbīgus līdzekļus. Sekmīgi īstenot šo virzību uz Dievu grēka ievainotā
cilvēka brīvība spēj tikai ar Dieva žēlastības palīdzību. Ikvienam būs jādod
norēķins Dieva tiesas priekšā par savu dzīvi – par visu labo un ļauno, ko ir
darījis.[21]
18. Nāves noslēpums
Nāves priekšā cilvēka eksistences noslēpums sasniedz savu kulmināciju. Cilvēks
piedzīvo ne tikai sāpes un to, ka pakāpeniski zūd fiziskais spēks, bet arī
bailes no savas personas pilnīgas iznīcināšanas un galīgās pazušanas. Sekojot
savas sirds intuīcijai, viņš spriež pareizi, noliegdams un atsacīdamies pieņemt
savas personas pilnīgu un galīgu iznīcību. Mūžības dīglis, kuru viņš sevī nes un
kurš nav reducējams vienīgi uz matēriju, saceļas pret nāvi. Visi tehnoloģiju
centieni, kaut arī tie ir ļoti derīgi, nespēj mazināt cilvēka satraukumu:
bioloģiskās dzīves pagarināšana nespēj remdēt ilgas pēc dzīves turpinājuma
mūžībā, kuras nenovēršami paliek viņa sirdī.
Kaut arī nāves priekšā jebkāda iztēle ir bezspēcīga, Baznīca, dievišķās
Atklāsmes mācīta, apgalvo, ka Dievs cilvēku ir radījis svētlaimīgam mērķim ārpus
šīszemes niecības robežām. Turklāt kristīgā ticība māca, ka fiziskā nāve, kurai
cilvēks nebūtu pakļauts, ja nebūtu grēkojis[22],
tiks uzvarēta, kad visvarenais un žēlsirdīgais Pestītājs cilvēkam atkal dāvās
pestīšanu, kuru viņš pazaudēja savas vainas dēļ. Dievs cilvēku ir aicinājis un
joprojām aicina ar visu savu būtni būt vienotam ar Viņu neiznīcīgās dievišķās
dzīves mūžīgajā kopībā. Šo uzvaru Kristus ir guvis, ar savu nāvi atbrīvodams
cilvēku no nāves un augšāmcēlies dzīvībai.[23]
Tādējādi ticība, kuras pamatā ir nopietni argumenti, ikvienam domājošam cilvēkam
sniedz atbildi uz viņa bažām par nākotni. Tajā pašā laikā tā viņam dod iespēju
Kristū būt vienotam ar mīļajiem brāļiem, kas jau ir miruši; ticība dāvā cerību,
ka viņi jau ir iemantojuši patieso dzīvi pie Dieva.
19. Ateisma veidi un saknes
Cilvēka cieņas cildenākais aspekts ir viņa aicinājums uz vienotību ar Dievu. Uz
dialogu ar Dievu cilvēks ir aicināts jau kopš savas eksistences sākuma, jo
cilvēks eksistē vienīgi tāpēc, ka Dievs viņu aiz mīlestības radījis un aiz
mīlestības viņam nemitējas dāvāt esamību. Cilvēks dzīvo pilnīgā saskaņā ar
patiesību tikai tad, ja viņš šo mīlestību brīvprātīgi atzīst un uztic sevi savam
Radītājam. Tomēr daudzi no mūsu laikabiedriem šo tik dziļo un vitāli svarīgo
saikni ar Dievu neņem vērā vai to atklāti noliedz, tāpēc ateisms jāuzskata par
vienu no šī laikmeta nopietnākajām problēmām un jāveic rūpīga tā analīze.
Ar vārdu ateisms tiek apzīmētas savstarpēji ļoti atšķirīgas parādības.
Kamēr vieni atklāti noliedz Dievu, citi domā, ka cilvēks par Viņu neko nevar
droši apgalvot. Vēl citi jautājumu par Dievu skata tādā veidā, ka šis jautājums
šķietami zaudē jēgu. Daudzi, nepamatoti pārkāpjot pozitīvo zinātņu robežas, vai
nu pretendē visu izskaidrot tikai ar zinātniskām metodēm, vai arī – tieši
otrādi – nepieļauj nekādu absolūto patiesību. Daži tik ļoti paaugstina cilvēku,
ka ticība Dievam it kā zaudē spēku; viņi, šķiet, vairāk tiecas apliecināt
cilvēku nekā noliegt Dievu. Citi sev rada tādu priekšstatu par Dievu, ka šis
viņiem nepieņemamais tēls pilnīgi atšķiras no Evaņģēlija Dieva. Vēl citi
jautājumu par Dievu vispār neuzdod, jo viņiem jebkāda reliģiska nemiera pieredze
šķiet sveša un viņi neredz nekādu iemeslu, kāpēc būtu jādomā par reliģiskiem
jautājumiem. Turklāt ateismu bieži izraisa spēcīgs protests pret ļaunumu pasaulē
vai nepamatota atsevišķu cilvēcisko vērtību absolutizēšana, tā ka tās stājas
Dieva vietā. Arī mūsdienu civilizācija, gan ne pašā tās būtībā, bet ar savu
vienpusīgo pievēršanos laicīgajām realitātēm, var bieži vien apgrūtināt
tuvošanos Dievam.
Protams, ne bez vainas ir tie, kas apzināti aizver Dievam savu sirdi un,
neklausot savas sirdsapziņas balsij, izvairās no reliģiskiem jautājumiem. Tomēr
nereti šajā sakarībā daļa atbildības jāuzņemas arī pašiem ticīgajiem, jo ateisms
nerodas pats no sevis, – tam ir dažādi cēloņi, to vidū arī noraidoša attieksme
pret reliģijām, dažās zemēs īpaši pret kristīgo reliģiju. Tāpēc ateisma rašanos
daudzējādā ziņā var veicināt arī ticīgie, jo ar nolaidību ticības audzināšanā,
maldīgu doktrīnas izklāstu, kā arī ar trūkumiem savā reliģiskajā, morālajā un
sabiedriskajā dzīvē viņi vairāk aizsedz patieso Dieva vaigu un reliģijas būtību
nekā to atklāj.
20. Sistemātiskais ateisms
Mūsdienās ateisms bieži sastopams arī sistemātiskā formā, kas līdztekus citiem
argumentiem tik ļoti uzsver cilvēka tiekšanos pēc neatkarības, ka tā kļūst par
šķērsli jebkādai atkarībai no Dieva. Saskaņā ar šāda ateisma piekritēju brīvības
izpratni cilvēks ir pašmērķis, vienīgais savas vēstures veidotājs un noteicējs.
Viņu skatījumā tas nav savienojams ar Kunga kā visu lietu autora un mērķa
atzīšanu vai vismaz šāda atziņa, viņuprāt, ir pilnīgi lieka. Šo mācību var
veicināt varas apziņa, ko cilvēkam sniedz mūsdienu tehniskais progress.
Runājot par mūsdienu ateisma veidiem, nedrīkst aizmirst to, kas cilvēka
atbrīvošanu cer panākt galvenokārt ar viņa ekonomisko un sociālo atbrīvošanu.
Tiek apgalvots, ka reliģija pēc savas būtības ir šķērslis ceļā uz brīvību, jo tā
novirzot cilvēka cerības uz iluzoru nākamo dzīvi un atturot viņu no šīszemes
sabiedrības veidošanas. Tāpēc tad, kad šīs mācības piekritēji valstī nāk pie
varas, tie neatlaidīgi apkaro reliģiju un izplata ateismu, izmantojot, īpaši
jaunatnes audzināšanā, visus ietekmēšanas līdzekļus, kādi ir valsts institūciju
rīcībā.
21. Baznīcas attieksme pret ateismu
Baznīca, būdama uzticīga Dievam un cilvēkiem, ar nožēlu, bet visā noteiktībā
nevar nenosodīt, kā to ir darījusi arī iepriekš, šīs kaitīgās mācības un
darbības, kas ir pretrunā prātam un vispārējai cilvēka pieredzei un kas laupa
cilvēkam viņa dabisko cieņu.[24]
Tajā pašā laikā Baznīca cenšas izprast, kādi ir ateistiskajā mentalitātē
apslēptie Dieva noliegšanas cēloņi. Apzinādamās to, ka ateisma izvirzītie
jautājumi ir svarīgi, un, cilvēkmīlestības iedvesmota, tā uzskata, ka šie
iemesli ir dziļi un nopietni jāanalizē.
Baznīca neatkāpjas no viedokļa, ka Dieva atzīšana nekādā veidā nav pretrunā
cilvēka cieņai, jo šī cieņa sakņojas un kļūst pilnīga Dievā. Dievs cilvēku ir
radījis par saprātīgu un brīvu sabiedrisku būtni. Taču cilvēks – Dieva bērns –
vispirms ir aicināts uz kopību ar Dievu un līdzdalību Viņa svētlaimē. Baznīca
turklāt māca, ka eshatoloģiskā cerība nemazina šīszemes pienākumu nozīmi, bet –
tieši otrādi – sniedz to izpildei jaunu motivāciju. Turpretī tad, ja cilvēkam
zūd dievišķais pamats un cerība uz mūžīgo dzīvi, viņa cieņa, kā to šodien bieži
redzam, tiek dziļi ievainota. Tādējādi dzīves un nāves, vainas un ciešanu
noslēpums paliek bez risinājuma, tā ka cilvēki nereti nonāk izmisumā.
Tikmēr katrs cilvēks paliek pats sev kā neatklāts un tikai neskaidri apjausts
noslēpums. Noteiktās situācijās, it īpaši svarīgos dzīves notikumos, neviens
nevar pilnīgi izvairīties no šāda veida jautājumiem. Izsmeļošu un neapstrīdamu
atbildi uz tiem var sniegt vienīgi Dievs, kas aicina cilvēku uz dziļākām
pārdomām un pazemīgākiem meklējumiem.
Taču, lai dziedinātu no ateisma, nepieciešams gan atbilstošs Baznīcas doktrīnas
skaidrojums, gan arī nevainojama Baznīcas un tās locekļu dzīve. Baznīcas
uzdevums taču ir, nemitīgi atjaunojoties un attīroties Svētā Gara vadībā, darīt
klātesošu un it kā redzamu Dievu Tēvu un Viņa iemiesoto Dēlu.[25]
To vispirms var panākt ar dzīvas un nobriedušas ticības liecību, kurā atklājas
spēja skaidri saskatīt grūtības un tās pārvarēt. Spilgtu liecību par šādu ticību
ir snieguši un turpina sniegt daudzie mocekļi. Šai ticībai jāatklāj sava
auglība, caurstrāvojot visu ticīgo dzīvi, arī laicīgo, mudinot viņus uz
taisnīgumu un mīlestību, vispirms jau pret visnabadzīgākajiem. Visbeidzot, Dieva
klātbūtni vairāk nekā jebkas cits atklāj brāļu mīlestība starp ticīgajiem, kuri
vienprātīgi kopā darbojas Evaņģēlija ticības labā[26]
un kļūst par vienotības zīmi.
Lai gan Baznīca nepārprotami noraida ateismu, tā atklāti atzīst, ka visiem
cilvēkiem, gan ticīgiem, gan neticīgiem, ir kopā jāstrādā, lai šo pasauli, kurā
tie visi dzīvo, patiešām darītu labāku, un tas nav iespējams bez atklāta un
saprātīga dialoga. Tāpēc Baznīca izsaka nožēlu par atsevišķu valstu vadītāju
īstenoto cilvēku klasificēšanu ticīgajos un neticīgajos, ignorējot cilvēka
personas pamattiesības. Baznīca prasa, lai ticīgajiem tiktu nodrošināta patiesa
rīcības brīvība, tā ka viņiem jau šajā pasaulē būtu iespēja celt Dieva svētnīcu.
Savukārt ateistus tā laipni aicina ar atvērtu sirdi ieklausīties Kristus
Evaņģēlijā.
Baznīca ļoti labi apzinās, ka tās vēsts saskan ar cilvēka sirds slēptākajām
ilgām, kad tā aizstāv cilvēka cildeno aicinājumu un tādējādi tie, kas zaudējuši
ticību savai augstākajai sūtībai, atgūst cerību. Šī vēsts ne tikai nepadara
cilvēku niecīgāku, bet gan, dāvājot gaismu, dzīvību un brīvību, veicina viņa
izaugsmi. Nekas cits nespēj piepildīt cilvēka sirdi: “Jo Tu esi mūs radījis sev
pašam un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā nav radusi mieru Tevī.”[27]
22. Kristus – jaunais Cilvēks
Patiesībā cilvēka noslēpums patiešām skaidrs kļūst tikai iemiesotā Vārda
noslēpumā. Ādams, pirmais cilvēks, bija Tā pirmtēls, kam bija jānāk, proti,
Kunga Kristus pirmtēls.[28]
Kristus, jaunais Ādams, atklādams Tēvu un Viņa mīlestības noslēpumu, cilvēkam
pilnībā atklāja to, kas ir cilvēks un kāds ir tā augstākais aicinājums. Tāpēc ir
pašsaprotami, ka minētās patiesības Viņā rod savu avotu un sasniedz virsotni.
Tas, kurš ir “neredzamā Dieva attēls” (Kol 1, 15)[29],
vienlaikus ir arī pilnīgs cilvēks, kas atjaunojis Ādama dēlu līdzību Dievam, –
šo līdzību pirmais grēks bija izkropļojis. Tā kā Viņā cilvēciskā daba tika
pieņemta, bet neizzuda[30],
tad arī mūsos tā ir paaugstināta līdz augstākajai cieņai. Jo iemiesojoties Dieva
Dēls ir noteiktā veidā sevi saistījis ar ikvienu cilvēku. Viņš strādāja ar
cilvēka rokām, domāja ar cilvēka prātu, rīkojās ar cilvēka gribu[31]
un mīlēja ar cilvēka sirdi. Piedzimis no Jaunavas Marijas, Viņš patiešām kļuva
par vienu no mums, līdzinoties mums visā, izņemot grēku[32].
Viņš kā nevainīgs Jērs mums nopelnīja dzīvību, no brīvas gribas izlejot savas
asinis, un Viņā mūs Dievs ir samierinājis arī sevi un citu ar citu
[33] un
atbrīvojis no verdzības sātanam un grēkam, tā ka ikviens no mums var kopā ar
apustuli sacīt: “Es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlēja un par mani
atdeva pats sevi.” (Gal 2, 20) Ciešot par mums, Viņš ne tikai mums rādīja
piemēru, lai mēs sekotu Viņa pēdās[34],
bet arī pavēra mums ceļu, lai tad, ja pa to ejam, mūsu dzīve un nāve tiktu
svētdarītas un iegūtu jaunu jēgu.
Kristietis, kļuvis līdzīgs Dēlam, kas ir Pirmdzimtais starp daudziem brāļiem[35],
saņem “Gara pirmo dāvanu” (Rom 8, 23), kas viņu dara spējīgu izpildīt
jauno mīlestības likumu[36].
Pateicoties Garam, kas ir “mantojuma ķīla” (Ef 1, 14), viss cilvēks
iekšēji atjaunojas līdz pat “miesas atpestīšanai” (Rom 8, 23): “Ja Viņa
Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, mājo jūsos, tad Viņš, kas uzmodināja Jēzu
Kristu no miroņiem, dzīvas darīs arī jūsu mirstīgās miesas tā Gara dēļ, kas
jūsos mājo.” (Rom 8, 11)[37]
Bez šaubām, nepieciešamība un pienākums cīnīties pret ļaunumu, piedzīvojot
dažādas grūtības un pieņemot nāvi, ir arī kristietim, tomēr, iekļauts Lieldienu
noslēpumā un nāvē kļuvis līdzīgs Kristum, viņš, cerības stiprināts, dodas uz
augšāmcelšanos[38].
Tas attiecas ne tikai uz kristiešiem, bet uz visiem labas gribas cilvēkiem, kuru
sirdī neredzamā veidā darbojas žēlastība[39].
Tā kā Kristus ir miris par visiem[40]
un cilvēka augstākais aicinājums patiesībā ir viens, proti, dievišķs, tad mums
ir jāatzīst, ka Svētais Gars visiem dāvā iespēju būt vienotiem ar Lieldienu
noslēpumu Dievam vien zināmā veidā.
Tāds un tik liels ir cilvēka noslēpums, kas, pateicoties kristīgajai Atklāsmei,
atmirdz ticīgajiem. Tātad caur Kristu un Kristū tiek atminēta ciešanu un nāves
mīkla, kas ārpus Viņa Evaņģēlija mūs tik ļoti nomāc. Kristus ir augšāmcēlies, ar
savu nāvi Viņš ir uzvarējis nāvi un pārpilnībā dāvājis mums dzīvību[41],
lai mēs – dēli Dēlā – Garā sauktu: “Abba, Tēvs!”[42]!
II NODAĻA
CILVĒKU KOPIENA
23. Koncila mērķis
Viena no spilgtākajām mūsdienu pasaules iezīmēm ir tā, ka saikņu, kuras vieno
cilvēkus, kļūst arvien vairāk. To galvenokārt veicina mūsdienu tehnikas
progress. Tomēr cilvēku brālīgais dialogs savu piepildījumu rod nevis šajā
līmenī, bet gan dziļāk – personu kopībā –, un tas prasa, lai savstarpēji un
pilnībā tiktu respektēta viņu garīgā cieņa. Kristīgā Atklāsme daudzējādā ziņā
sekmē šādas personu kopības veidošanos un vienlaikus palīdz arī dziļāk izprast
sabiedriskās dzīves likumus, kurus Radītājs ir ierakstījis cilvēka garīgajā un
morālajā dabā.
Tā kā kristīgā mācība par cilvēku sabiedrību ir plaši izskaidrota jaunākajos
Maģistērija dokumentos[43],
Koncils tikai atgādina dažas svarīgākās patiesības un izklāsta to pamatojumu
saistībā ar Atklāsmi. Turklāt tas pievērsīsies dažiem secinājumiem, kam
mūsdienās ir īpaša nozīme.
24. Cilvēka aicinājuma sabiedriskā iezīme Dieva plānā
Dievs, kura tēvišķā gādība aptver visus, ir vēlējies, lai visi cilvēki veidotu
vienu ģimeni un cits pret citu izturētos kā brāļi. Visi cilvēki taču ir radīti
pēc Dieva līdzības, un Dievs ir vēlējies, lai “no viena visu cilvēku cilts
apdzīvotu visu zemes virsu” (Apd 17, 26), un visi ir aicināti uz vienu un
to pašu mērķi, kas ir pats Dievs.
Tāpēc mīlestība pret Dievu un tuvāko ir pirmais un galvenais bauslis. Svētie
Raksti māca, ka mīlestība pret Dievu nav šķirama no tuvākmīlestības: “Jo baušļi
.. ir ietverti šajā pavēlē: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” .. Tāpēc mīlestība
ir Likuma vispilnīgākais piepildījums.” (Rom 13, 9–10; sal. 1 Jņ 4,
20) Acīmredzams ir tas, ka cilvēkiem, kas no dienas dienā kļūst arvien
atkarīgāki cits no cita, un pasaulei, kas kļūst arvien vienotāka, šī patiesība
ir ārkārtīgi svarīga.
Turklāt, kad Kungs Jēzus lūdz Tēvu: “ .. lai viņi visi ir viens, (..) tāpat kā
mēs esam viens,” (Jņ 17, 21–22) – Viņš paver cilvēka prātam neaptveramu
perspektīvu un norāda uz sava veida līdzību starp dievišķo Personu vienotību un
Dieva bērnu vienotību patiesībā un mīlestībā. Šī līdzība atklāj to, ka cilvēks,
kas ir vienīgā radība uz zemes, kuru Dievs ir vēlējies šīs radības dēļ, sevi
pilnībā var atklāt, tikai nesavtīgi sevi dāvājot.[44]
25. Cilvēka personas un savstarpējā atkarība cilvēku sabiedrībā
Tas, ka cilvēks ir sabiedriska būtne, nosaka to, ka personas attīstība un
sabiedrības izaugsme ir savstarpēji saistītas. Jo cilvēka persona, kurai jau pēc
savas dabas nepieciešama sabiedrība[45],
ir un tai jābūt visu sabiedrisko institūciju pamatam, to subjektam un mērķim. Tā
kā sabiedriskā dzīve cilvēkam nav tikai kāds ārējs papildinājums, viņa izaugsme
atbilstoši dotībām un aicinājumam īstenojas saskarsmē ar citiem, savstarpēji
kalpojot un uzturot dialogu ar brāļiem.
Dažas no cilvēka attīstībai nepieciešamajām sociālajām saiknēm, piemēram, ģimene
un politiskā kopiena, tiešākā veidā atbilst viņa dziļākajai būtībai, citas
savukārt veidojas pēc viņa brīva lēmuma. Mūsu laikmetā dažādu iemeslu dēļ
savstarpējā saistība un atkarība arvien pieaug, tādējādi rodas gan daudzas
sabiedriskas, gan privātas apvienības un institūcijas. Lai gan šis process, ko
sauc par socializāciju, sevī slēpj sava veida risku, tomēr tas sniedz daudz
priekšrocību cilvēka personas spēju nostiprināšanai un attīstībai, kā arī tās
tiesību garantēšanai.[46]
Kaut arī sabiedriskā dzīve ievērojami palīdz cilvēkiem īstenot savu aicinājumu,
arī reliģisko, tomēr nevar noliegt, ka sociālie apstākļi, kādos viņi dzīvo un
kādos ir auguši kopš bērnības, bieži vien viņus novirza no labiem darbiem un
mudina uz ļaunu. Nav šaubu, ka tik bieži sastopamie sabiedriskās kārtības
pārkāpumi savā ziņā izriet no saspīlējuma ekonomiskajās, politiskajās un
sociālajās struktūrās. Taču to dziļākais cēlonis ir cilvēku egoisms un lepnība,
kas sagandē arī sabiedrisko vidi. Tur, kur lietu kārtību ir sabojājušas grēka
sekas, cilvēks, kam jau no dzimšanas ir nosliece uz ļaunu, rod arvien jaunus
pamudinājumus grēkot un nespēj tos pārvarēt bez neatlaidīgām pūlēm un žēlastības
palīdzības.
26. Kopējā labuma veicināšana
Arvien ciešāka un visu pasauli pamazām aptveroša savstarpējā atkarība rada
situāciju, kurā kopējais labums, t. i., to sabiedriskās dzīves apstākļu kopums,
kas ļauj pilnīgāk un vieglāk attīstīties gan grupām, gan atsevišķiem to
locekļiem, šodien kļūst arvien plašāk pieejams un tāpēc ietver tiesības un
pienākumus, kas attiecas uz visu cilvēci. Katrai grupai jārēķinās ar citu grupu
vajadzībām un likumīgajām vēlmēm, kā arī ar visas cilvēces kopējo labumu.[47]
Vienlaikus pieaug izpratne par to, ka cilvēka personai piemīt īpaša cieņa, kas
pārsniedz visas lietas, un ka cilvēka tiesības un pienākumi ir vispārēji un
neaizskarami. Tāpēc ir svarīgi, lai cilvēkam būtu pieejams viss, kas
nepieciešams patiesi cilvēciskai dzīvei: pārtika, apģērbs, mājoklis, tiesības
brīvi izvēlēties dzīves stāvokli un dibināt ģimeni, tiesības uz izglītību,
darbu, godu un cieņu, pienācīgu informāciju, tiesības rīkoties saskaņā ar
taisnas sirdsapziņas normām, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un
taisnīgu brīvību, arī reliģiskajos jautājumos.
Tātad sabiedriskajai kārtībai un tās attīstībai jābūt nemitīgi virzītai uz
personu labumu, jo lietas ir jāpakārto cilvēkiem un nevis otrādi. Uz to norāda
pats Kungs, sacīdams, ka sabats pastāv cilvēka dēļ, nevis cilvēks sabata dēļ.[48]
Šī kārtība nemitīgi jāpilnveido, tās pamatā jābūt patiesībai, tā jāveido
taisnīgumā un jādzīvina mīlestībā, un brīvībā tai jārod arvien cilvēciskāks
līdzsvars[49].
Lai to īstenotu, nepieciešams atjaunot cilvēku domāšanas veidu un veikt plašas
pārmaiņas sabiedrībā.
Dieva Gars, kura apbrīnojamā apredzība vada vēstures gaitu un atjauno zemes
vaigu, ir klātesošs šajā attīstībā. Savukārt Evaņģēlija ieraugs cilvēku sirdī ir
modinājis un turpina modināt neapslāpējamu prasību pēc cieņas.
27. Cieņa pret cilvēka personu
Pievēršoties praktiskiem un īpaši aktuāliem jautājumiem, Koncils uzsver
nepieciešamību cienīt cilvēku – ikvienam savi tuvākie bez izņēmuma jāuzlūko kā
sevi pašu, vispirms domājot par līdzekļiem, kas nepieciešami viņu dzīvības
uzturēšanai un cilvēka cienīgai dzīvei[50],
un tādējādi izvairoties no līdzināšanās bagātniekam, kas nelikās ne zinis par
nabaga Lācaru[51].
Mūsdienās īpaši svarīgs ir mūsu pienākums kļūt par tuvāko ikvienam cilvēkam un
praktiski kalpot tiem, kurus sastopam savā ceļā, vai tas būtu visu atstāts
sirmgalvis vai netaisnīgi nicināts viesstrādnieks, vai bēglis, vai ārlaulības
bērns, kas nepelnīti cieš grēka dēļ, kuru pats nav darījis, vai arī izsalkušais,
kas vēršas pie mūsu sirdsapziņas, atgādinot Kunga vārdus: “Ko jūs esat darījuši
vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši man.” (Mt 25,
40)
Turklāt viss, kas vērsts pret dzīvību, piemēram, slepkavības, genocīds, aborti,
eitanāzija un pašnāvības, viss, kas aizskar cilvēka personas veselumu, piemēram,
sakropļošana, fiziska vai morāla spīdzināšana, psiholoģiskā vardarbība, viss,
kas aizskar cilvēka cieņu, piemēram, cilvēka necienīgi dzīves apstākļi,
nelikumīga apcietināšana, deportācija, verdzība, prostitūcija, sieviešu un bērnu
tirdzniecība, kā arī necilvēcīgi darba apstākļi, kad strādājošie tiek uzskatīti
vienīgi par peļņas līdzekli, nevis par brīvām un atbildīgām personām, – visas
šīs un līdzīgas parādības savā būtībā ir kaut kas zemisks. Tās kropļo cilvēku
sabiedrību un vairāk kaitē pašiem pāridarītājiem nekā tiem, kas cieš pārestību,
un turklāt augstākajā pakāpē pauž necieņu pret Radītāju.
28. Cieņa un mīlestība pret ienaidniekiem
Cieņa un mīlestība pienākas arī tiem, kas sociālos, politiskos un pat reliģiskos
jautājumos domā un rīkojas citādi nekā mēs. Jo dziļāk mēs labvēlības un
mīlestības garā izpratīsim viņu mentalitāti, jo vieglāk mums būs sākt dialogu ar
viņiem.
Protams, šī mīlestība un labvēlība nekādā ziņā nedrīkst mūs padarīt vienaldzīgus
pret patiesību un labo. Tieši mīlestība Kristus mācekļus mudina sludināt
pestījošo patiesību visiem cilvēkiem. Tomēr jānošķir maldi, kas vienmēr ir
atmetami, no cilvēka, kas maldās, jo cilvēks savu personas cieņu saglabā arī
tad, kad viņam ir aplami vai nepilnīgi reliģiskie priekšstati[52].
Vienīgi Dievs ir tiesnesis un zina, kas notiek sirdī, tāpēc Viņš mums aizliedz
spriest tiesu par cita cilvēka iekšējo vainu.[53]
Kristus mācība prasa, lai mēs piedotu pārestības[54],
un mīlestības bausli, kas ir jaunais Likums, attiecina arī uz ienaidniekiem:
“Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: “Mīli savu tuvāko un nīsti savu
ienaidnieku!” Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas
jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un jums godu laupa.” (Mt 5,
43–44)
29. Visu cilvēku fundamentālā vienlīdzība un sociālais taisnīgums
Visi cilvēki ir apveltīti ar saprātīgu dvēseli un radīti pēc Dieva līdzības,
visiem ir viena un tā pati daba un izcelsme, visi cilvēki ir Kristus atpestīti,
un visiem ir viens un tas pats dievišķais aicinājums un mērķis, tāpēc arvien
vairāk jāatzīst visu cilvēku fundamentālā vienlīdzība.
Protams, visi cilvēki nav vienādi fizisko spēku, prāta un morālo spēju ziņā.
Taču jebkāda diskriminācija, kas aizskar personas pamattiesības, vai tā būtu
sociālajā vai kultūras jomā, vai arī saistībā ar dzimumu, izcelsmi, rasi,
sociālo stāvokli, valodu vai reliģiju, ir jāpārvar un jāizskauž, jo tā ir
pretrunā Dieva nodomam. Ar dziļu nožēlu jāatzīst, ka šīs personu pamattiesības
vēl joprojām ne visur tiek garantētas. Tā tas ir, piemēram, gadījumos, kad
sievietei tiek liegtas tiesības brīvi izvēlēties laulāto draugu un dzīves
stāvokli vai arī sasniegt tādu pašu izglītības un kultūras līmeni, kāds pieejams
vīrietim.
Lai gan atšķirības starp cilvēkiem ir pamatotas, viņu vienlīdzīgā cieņa vēl jo
vairāk prasa to, lai tiktu radīti cilvēcīgāki un taisnīgāki dzīves apstākļi.
Pārmērīga ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība starp vienas un tās pašas cilvēku
saimes locekļiem vai tautām izraisa sašutumu un ir pretrunā sociālajam
taisnīgumam, vienlīdzībai un cilvēka personas cieņai, kā arī apdraud mieru
sabiedrībā un starp tautām.
Privātajām un sabiedriskajām institūcijām jācenšas kalpot cilvēka cieņai un
mērķim, neatlaidīgi cīnoties pret jebkādu sociālu vai politisku paverdzināšanu
un nodrošinot cilvēka pamattiesību aizsardzību ikvienā politiskajā iekārtā. Šīm
institūcijām pakāpeniski jāpieskaņojas augstākajām garīgajām vērtībām, pat ja
vēlamā mērķa sasniegšanai būtu vajadzīgs diezgan ilgs laiks.
30. Nepieciešamība pārvarēt individuālisma ētiku
Dziļās un straujās pārmaiņas pasaulē ikvienu mudina sekot līdzi notikumu gaitai
un nebūt pasīvam, ieslīgstot individuālistiskā ētikā. Taisnīguma un mīlestības
pienākums tiek izpildīts labāk, ja katrs, atbilstoši savām spējām un citu
cilvēku vajadzībām veicinādams vispārējo labumu, atbalsta un sekmē arī to
sabiedrisko vai privāto institūciju attīstību, kas palīdz uzlabot cilvēku dzīves
apstākļus. Taču ir arī tādi cilvēki, kas vārdos gan pauž augstas un cēlas
idejas, bet patiesībā dzīvo, nemaz nerūpēdamies par sabiedrības vajadzībām.
Turklāt atsevišķās zemēs daudzi cilvēki sabiedrības likumus un priekšrakstus
vienkārši ignorē. Ne mazums ir tādu, kas nekautrējas ar viltu un krāpšanu
izvairīties no taisnīgu nodokļu maksāšanas vai citiem sabiedriskiem pienākumiem.
Citi savukārt neievēro noteiktas sabiedriskās dzīves normas, kas attiecas,
piemēram, uz veselības aizsardzību vai satiksmes drošību, kaut arī šāda
bezrūpība apdraud viņu pašu un citu cilvēku dzīvību.
Lai visi cieši apņemas īstenot vienu no mūsdienu cilvēku galvenajiem
pienākumiem, proti, ņemt vērā un respektēt sabiedrības solidaritātes prasības.
Jo vienotāka kļūst pasaule, jo skaidrāks kļūst tas, ka cilvēku pienākumi
pārsniedz atsevišķu grupu intereses un pamazām aptver visu pasauli. Šāda
vispārēja solidaritāte var īstenoties tikai tad, ja cilvēki gan individuāli, gan
grupu līmenī izkopj morālās un sociālās vērtības un veicina to izplatību
sabiedrībā, lai tādējādi ar nepieciešamo Dieva žēlastības palīdzību rastos jauni
cilvēki, jauna cilvēcīguma veidotāji.
31. Atbildība un līdzdalība
Lai cilvēki labāk izpildītu savus pienākumus, ko sirdsapziņa tiem uzliek gan
attiecībā pret sevi, gan dažādām grupām, kurām tie ir piederīgi, viņos
jāieaudzina pilnīgāka garīgā kultūra, izmantojot bagātīgās iespējas, kādas
šodien ir cilvēces rīcībā. Pirmām kārtām jauniešu audzināšana neatkarīgi no to
sociālās izcelsmes jāveic tā, lai viņi kļūtu ne tikai par intelektuāli
izglītotiem, bet arī nesavtīgiem cilvēkiem, kādi mūsdienās ir tik ļoti
vajadzīgi.
Taču šāda atbildības izjūta cilvēkā radīsies tikai tad, ja dzīves apstākļi tam
sniegs iespēju apzināties savu cieņu un atbildēt uz aicinājumu kalpot Dievam un
cilvēkiem. Cilvēka brīvība bieži tiek ierobežota tad, ja viņš nonāk galējā
trūkumā. Tā zaudē savu vērtību arī tad, ja cilvēks nododas vieglai un ērtai
dzīvei un it kā ieslēdzas ziloņkaula tornī. Turpretī šī brīvība nostiprinās tad,
kad cilvēks pieņem sabiedriskās dzīves nenovēršamās grūtības, atbalsta cilvēku
solidaritātes daudzējādās prasības un apzinās savu pienākumu kalpot sabiedrībai.
Tāpēc jādara viss, lai cilvēkos rastos vēlēšanās iesaistīties kopīgajā darbā.
Slavējama ir to tautu rīcība, kurās patiesā brīvībā pēc iespējas vairāk pilsoņu
iesaistās kopējo centienu īstenošanā. Tomēr jāņem vērā katras tautas konkrētā
situācija un spēcīgu valsts institūciju nepieciešamība. Lai visi pilsoņi labprāt
iesaistītos dažādās struktūrās, kuras veido sabiedrību, nepieciešams, lai viņi
tajās saskatītu vērtības, kas tos uzrunātu un mudinātu kalpot līdzcilvēkiem.
Pilnīgi pamatoti var teikt, ka cilvēces nākotne ir to rokās, kuri pratīs
nākamajām paaudzēm sniegt dzīvības un cerības motivāciju.
32. Iemiesotais Vārds un cilvēku solidaritāte
Tāpat kā Dievs cilvēkus nav radījis dzīvei vientulībā, bet lai tie izveidotu
vienotu sabiedrību, tā arī Viņam “ir labpaticis cilvēkus svētdarīt un atpestīt
nevis atsevišķi, bez to savstarpējas saistības, bet gan veidot no tiem vienu
tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā”[55].
Jau kopš pestīšanas vēstures sākuma Viņš cilvēkus izraudzījās ne tikai kā
indivīdus, bet kā konkrētas kopienas locekļus, jo šos izredzētos, kam Dievs
atklāja savu nodomu, Viņš nosauca par “savu tautu” (Izc 3, 7–12), ar kuru
tad Sinaja kalnā noslēdza derību.[56]
Šis kopienas raksturs tika pilnveidots un sasniedza pilnību Jēzus Kristus
paveiktajā darbā, jo Vārds, kas iemiesojās, vēlējās būt cilvēku sabiedrības
loceklis. Viņš piedalījās kāzās Kānā, viesojās Zaheja namā, ēda kopā ar
muitniekiem un grēciniekiem. Viņš cilvēkiem atklāja Tēva mīlestību un viņu
cildeno aicinājumu, norādot uz visparastākajām sabiedrības dzīves realitātēm un
izmantojot ikdienas dzīves valodu un tēlus. No brīvas gribas pakļaudamies savas
zemes likumiem, Viņš svētdarīja cilvēku attiecības, vispirms – ģimeni, kas ir
sabiedrības pamats. Viņš vēlējās dzīvot savas zemes un laikmeta amatnieka dzīvi.
Sludinot Viņš skaidri norādīja, ka Dieva bērniem ir pienākums izturēties citam
pret citu kā brāļiem. Vēršoties pie Tēva, Viņš izteica lūgumu, lai visi Viņa
mācekļi būtu “viens”. Turklāt Viņš, visu cilvēku Pestītājs, sevi upurēja par
tiem līdz pat savas dzīvības atdošanai. “Nevienam nav lielākas mīlestības par
to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.” (Jņ 15, 13)
Apustuļiem Viņš pavēlēja sludināt Evaņģēlija vēsti visām tautām, lai cilvēce
kļūtu par Dieva saimi, kurā likuma pilnība būtu mīlestība.
Pirmdzimtais starp daudziem brāļiem, tas ir, visiem, kas Viņu pieņem ticībā un
mīlestībā, Kristus pēc savas nāves un augšāmcelšanās, dāvājot savu Garu,
nodibināja jaunu brālīgu kopienu. Tā īstenojas Viņa Miesā, kas ir Baznīca, kurā
visi ir savstarpēji saistīti locekļi un kurā visiem cits citam jākalpo
atbilstoši saņemtajām dažādajām dāvanām.
Šai solidaritātei ir pastāvīgi jāpieaug, līdz tā sasniegs savu pilnību un līdz
tam, kad cilvēki, žēlastības izglābti, kā Dieva un Kristus – viņu Brāļa – mīļotā
ģimene godinās Dievu pilnīgā veidā.
III NODAĻA
CILVĒKU DARBĪBA PASAULĒ
33. Problēmas nostādne
Cilvēks vienmēr ir centies ar savu darbu un gara spēku dzīvi padarīt labāku.
Taču šodien galvenokārt ar zinātnes un tehnoloģiju palīdzību viņš valda gandrīz
pār visu dabu, turklāt viņa ietekme nemitīgi palielinās. Attīstoties dažāda
veida starptautiskajiem sakariem, cilvēce sāk apzināties un pakāpeniski
veidoties par vienu, visu pasauli aptverošu sabiedrību. Tādējādi daudzus
labumus, kurus agrāk cilvēks lielākoties gaidīja no augstākiem spēkiem, tagad
viņš iegūst ar savām pūlēm.
Laikā, kad vērojami šādi neizmērojami lieli centieni, kas raksturīgi visai
cilvēcei, cilvēkus satrauc daudzi jautājumi. Kāda ir šo lielo pūļu jēga un
vērtība? Kā jāizmanto visi šie labumi? Uz kādu mērķi ir virzīti šie atsevišķu
cilvēku un sabiedrības centieni? Baznīcai, kas glabā Dieva Vārda mantojumu, kurā
tā rod reliģiskos un morālos principus, ne vienmēr ir gatavas atbildes uz katru
jautājumu, taču tā vēlas Atklāsmes gaismu saistīt ar visu cilvēku gūto pieredzi,
lai apgaismotu ceļu, pa kuru cilvēce ir sākusi doties.
34. Cilvēka darbības vērtība
Ticīgajiem nav šaubu par to, ka cilvēku individuālie un kolektīvie centieni,
milzīgās pūles, kuras viņi gadsimtu gaitā ir ieguldījuši, lai uzlabotu savus
dzīves apstākļus, atbilst Dieva nodomam. Pēc Dieva līdzības radītajam cilvēkam
taču ir pavēlēts pakļaut sev zemi un visu, kas tajā, valdīt pār pasauli
taisnīgumā un svētumā[57]
un, atzīstot Dievu par visa Radītāju, sevi un visu radību pakārtot Viņam, tā
lai, visam nonākot cilvēka pakļautībā, Dieva vārds tiktu slavēts pa visu zemi[58].
Tas attiecas arī uz parastiem ikdienas darbiem. Vīrieši un sievietes, kas,
pelnīdami iztiku sev un savai ģimenei, tādējādi kalpo arī sabiedrībai, var
pamatoti uzskatīt, ka viņi turpina Radītāja darbu, rūpējas par savu brāļu
labklājību un ar savu personisko ieguldījumu veicina Dieva nodoma īstenošanos
vēsturē[59].
Tāpēc kristieši neuzskata, ka darbi, kurus cilvēki paveic, liekot lietā savas
dotības un spēkus, būtu pretrunā Dieva varenībai vai ka saprātīgās radības
tādējādi konkurētu ar Dievu. Tieši otrādi – viņi ir pārliecināti, ka cilvēces
sasniegumi ir Dieva diženuma zīme un Viņa neizdibināmā nodoma auglis. Taču, jo
lielāka kļūst cilvēku vara, jo tālāk sniedzas viņu individuālā un kopīgā
atbildība. Tātad kristīgā vēsts nenovirza cilvēkus no pasaules pilnveidošanas un
nemudina ar vienaldzību izturēties pret līdzcilvēku labumu, bet gan, tieši
otrādi, saskaņā ar to šie pienākumi ir īpaši svarīgi.[60]
35. Cilvēka darbības principi
Tā kā cilvēka darbība rodas cilvēkā, tad tā arī ir vērsta uz cilvēku, jo cilvēks
ar savu darbību ne tikai pārveido lietas un sabiedrību, bet arī pilnveido pats
sevi. Viņš daudz ko iemācās, attīsta savas spējas, progresē un pārspēj pats
sevi. Šāda izaugsme, ja tā tiek pareizi saprasta, ir vērtīgāka nekā ārējās
bagātības, kuras iespējams sakrāt. Cilvēka vērtību nosaka tas, kas viņš ir,
nevis tas, kas viņam pieder.[61]
Tāpat arī viss, ko cilvēki dara, lai panāktu lielāku taisnīgumu, pilnīgāku
brālīgumu, cilvēcīgāku kārtību attiecībās sabiedrībā, ir vērtīgāks par tehnisko
progresu. Šis progress var kalpot kā materiālā bāze cilvēka izaugsmei, taču pats
par sevi tas nevar šo izaugsmi īstenot.
Tātad cilvēciskās darbības mēraukla ir atbilstība patiesajam cilvēces labumam
saskaņā ar Dieva plānu un gribu, ļaujot cilvēkam gan individuāli, gan kā
sabiedrības loceklim dzīvot saskaņā ar savu aicinājumu un visā pilnībā to
īstenot.
36. Pamatotā laicīgo lietu neatkarība
Tomēr daudzi mūsu laikabiedri, šķiet, baidās no tā, ka pārlieku cieša cilvēka
darbības saikne ar reliģiju varētu ierobežot cilvēku, sabiedrības un zinātņu
neatkarību.
Ja ar laicīgo lietu neatkarību saprotam to, ka radītajām lietām un arī cilvēku
apvienībām ir savi likumi un vērtības, kas cilvēkam pakāpeniski jāiepazīst,
jāizmanto un jāsakārto, tad prasība pēc šādas neatkarības ir pamatota. Tā nav
tikai mūsdienu cilvēka prasība, bet atbilst arī Radītāja gribai. Proti, visām
lietām jau tāpēc vien, ka tās ir radītas, piemīt sava noturība, patiesība,
labums, kā arī savi likumi un kārtība, kas cilvēkam jārespektē, atzīstot
atsevišķo zinātņu un tehnoloģiju metodes. Tāpēc metodiski pētījumi jebkurā
zinātnes nozarē, ja vien tie notiek patiesi zinātniskā veidā un atbilstoši
morāles normām, nekad nenonāks reālā pretrunā ticībai, jo kā laicīgo, tā ticības
lietu avots ir tas pats Dievs.[62]
Turklāt, ja cilvēks pazemīgi un neatlaidīgi cenšas izdibināt lietu noslēpumus,
tad viņu, pat ja viņš to neapzinās, vada Dievs, kurš, visu uzturēdams, lietas
padara par tām, kas tās ir. Šajā sakarībā jāizsaka nožēla par tām
intelektuālajām nostādnēm – dažkārt tās sastopamas arī kristiešu vidū –, kuru
pamatā ir nepilnīga izpratne par zinātnes neatkarību. Šīs nostādnes, izraisot
strīdus un konfliktus, daudzus ir pamudinājušas pretstatīt ticību zinātnei.[63]
Taču, ja ar vārdiem laicīgo lietu neatkarība saprot to, ka radītās lietas
nav atkarīgas no Dieva un ka cilvēks tās var izmantot, ignorējot to saistību ar
Radītāju, tad katram, kas atzīst Dievu, ir skaidrs tas, cik maldīgs ir šāds
viedoklis. Jo radība bez Radītāja iznīkst. Turklāt visi ticīgie neatkarīgi no
tā, kādai reliģijai tie ir piederīgi, radības valodā vienmēr ir saklausījuši
Dieva balsi un Viņa atklāsmi. Turklāt, aizmirstot Dievu, arī pati radība kļūst
nesaprotama.
37. Cilvēka darbību samaitā grēks
Svētie Raksti māca, ka progress, sniedzot cilvēkam lielu labumu, vienlaikus ir
saistīts ar kārdinājumu, – to apliecina arī gadsimtu gaitā gūtā pieredze. Ja
tiek sagrozīta vērtību hierarhija un ļaunais sajaukts ar labo, tad gan atsevišķi
cilvēki, gan cilvēku grupas rūpējas tikai par savām vajadzībām, neņemot vērā
citus. Šī iemesla dēļ pasaulē vairs nevalda patiesa brālība un cilvēces
pieaugošais potenciāls jau draud iznīcināt pašu cilvēci.
Visā cilvēces vēstures gaitā ir norisinājusies smaga cīņa pret tumsas spēkiem;
tā sākusies līdz ar pasaules radīšanu un turpināsies, kā to sacījis Kungs[64],
līdz pat pēdējai dienai. Cilvēks ir iesaistīts šajā cīņā, un tam nemitīgi
jācīnās par to, lai pastāvētu labajā. Bez lielas piepūles un Dieva žēlastības
palīdzības viņš nespēj panākt to, ka ir iekšēji vienots.
Tāpēc Kristus Baznīca, uzticēdamās Radītāja nodomam, atzīst, ka cilvēces
progress var kalpot patiesai cilvēku laimei, tomēr tā nevar neatgādināt apustuļa
vārdus: “Nepiemērojieties šai pasaulei.” (Rom 12, 2) Ar vārdu “pasaule”
šajā gadījumā apzīmēta iedomība un ļaunprātība, kas cilvēka darbību, kura
paredzēta kalpošanai Dievam un cilvēkam, pārvērš par grēka instrumentu.
Un tā, ja kāds jautātu, kā uzveikt šo nožēlojamo stāvokli, kristieši atbildētu,
ka visām cilvēku veiktajām darbībām, kuras diendienā ir pakļautas briesmām
lepnības un pārmērīgas sevis mīlestības dēļ, jātiek attīrītām un pilnīgotām ar
Kristus krusta un augšāmcelšanās palīdzību. Jo, Kristus atpestīts un Svētajā
Garā kļuvis par jaunu radību, cilvēks spēs mīlēt visu to, ko Dievs radījis, un
tāds ir viņa pienākums. Viņš to saņem no Dieva un uztver un ciena kā tādu, kas
saņemts no Dieva rokām. Būdams pateicīgs savam Labdarim par visu radīto, viņš to
lietos un par to priecāsies nabadzības garā un brīvībā, un tādējādi viņš patiesi
iemantos pasauli kā tāds, kam nekā nav, bet pieder viss.[65]
“Jo viss ir jūsu. .. Bet jūs piederat Kristum, un Kristus – Dievam.” (1 Kor
3, 22)
38. Cilvēka darbības piepildījums Lieldienu noslēpumā
Dieva Vārds, ar kura starpniecību viss ir radīts, iemiesojās un dzīvoja cilvēku
zemē[66].
Būdams pilnīgs cilvēks, Viņš ienāca pasaules vēsturē, to uzņemot un atjaunojot
sevī.[67]
Viņš mums atklāj, ka “Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4, 8), un vienlaikus
māca, ka cilvēka pilnveidošanās un tādējādi arī pasaules pārveidošanas
pamatlikums ir jaunais mīlestības bauslis. Tiem, kas tic Dieva mīlestībai, Viņš
tādējādi sniedz pārliecību par to, ka mīlestības ceļš ir pieejams visiem
cilvēkiem un ka centieni atjaunot vispārēju brālību nav veltīgi. Tajā pašā laikā
Viņš atgādina, ka šī mīlestība jāpraktizē ne tikai lielās lietās, bet arī
ikdienas dzīvē. Dodamies nāvē par mums visiem, kas esam grēcinieki[68],
Viņš ar savu piemēru māca nest krustu, ko miesa un pasaule uzliek tiem, kuri
tiecas pēc miera un taisnības. Augšāmcelšanās spēkā kļuvis par Kungu, Kristus,
kam dota visa vara debesīs un virs zemes[69],
darbojas cilvēku sirdī ar sava Gara spēku, ne tikai modinot ilgas pēc nākamās
pasaules, bet arī iedzīvinot, attīrot un stiprinot cēlās ilgas, kas cilvēku
saimi mudina padarīt savu dzīvi cilvēcīgāku un uz šo mērķi orientēt visu zemi.
Bet Gara dāvanas ir dažādas: vienus Viņš aicina atklāti liecināt par ilgām pēc
Debesu mājokļa un tās uzturēt dzīvas cilvēku saimē, citus – veltīties kalpošanai
cilvēkiem un tādējādi sagatavot priekšnosacījumus Debesu valstībai. Taču visus
Viņš dara brīvus, lai, atsakoties no patmīlības un visus šīszemes spēkus veltot
cilvēka dzīves labā, viņi tiektos uz nākotni, kurā pati cilvēce kļūs par Dievam
patīkamu upuri[70].
Šīs cerības ķīlu un ceļamaizi Kungs savējiem ir atstājis tajā ticības
sakramentā, kurā cilvēku audzētās dabas veltes tiek pārvērstas godības pilnajā
Miesā un Asinīs – brālīgās komūnijas mielastā un Debesu mielasta priekšnojautā.
39. Jaunā zeme un jaunās debesis
Mums nav zināms zemes un cilvēces piepildījuma laiks, ne arī tas, kādā veidā
jānotiek Visuma pārvērtībām.[71]
Šīs grēka izkropļotās pasaules veidols gan paiet[72],
bet mums ir darīts zināms tas, ka Dievs gatavo jaunu mājokli un jaunu zemi, kur
mājos taisnība[73]
un kur svētlaime piepildīs un pārsniegs visas cilvēka sirds ilgas pēc miera[74].
Tad nāve būs uzvarēta, Dieva bērni augšāmcelsies Kristū un tas, kas tika sēts
vājumā un iznīcībā, ietērpsies neiznīcībā.[75]
Paliks mīlestība un tās darbi[76],
un visa radība, ko Dievs radījis cilvēka dēļ, tiks atbrīvota no kalpības
tukšībai[77].
Tiesa, mēs esam brīdināti, ka cilvēkam neko nelīdzēs tas, ka viņš būs ieguvis
visu pasauli, bet pazaudējis pats sevi.[78]
Tomēr jaunās zemes gaidām ir mūsos nevis jāvājina, bet gan jāmodina rūpes par šo
zemi, kur veidojas jaunās cilvēces saimes miesa, kas jau tagad var sniegt zināmu
nojausmu par jauno pasauli. Tāpēc, kaut arī laicīgais progress rūpīgi šķirams no
Kristus valstības pieaugšanas, šim progresam ir liela nozīme arī attiecībā uz
Dieva valstību, ciktāl tas var palīdzēt labāk organizēt cilvēku sabiedrību.[79]
Ja Kunga Garā un saskaņā ar Viņa uzdevumu virs zemes vairojam cilvēka cieņu,
brālīgo kopību un brīvību, tas ir, visus lieliskos dabas un mūsu pūļu augļus,
tad vēlāk no jauna tos atradīsim, turklāt attīrītus no visiem sārņiem,
apgaismotus un pārveidotus, kad Kristus nodos Tēvam mūžīgo un visaptverošo
valstību – “patiesības un dzīvības valstību, svētuma un žēlastības valstību,
taisnības, mīlestības un miera valstību”[80].
Šeit, virs zemes, šī valstība jau ir klātesoša apslēptā veidā. Kungam atnākot,
tā sasniegs savu piepildījumu.
IV NODAĻA
BAZNĪCAS UZDEVUMS MŪSDIENU PASAULĒ
40. Attiecības starp Baznīcu un pasauli
Viss, kas šeit sacīts par personas cieņu, cilvēku kopienu un cilvēka darbības
dziļāko jēgu, ir pamatā Baznīcas attiecībām ar pasauli, kā arī dialogam starp
Baznīcu un pasauli.[81]
Tāpēc šajā nodaļā, pamatojoties uz visu to, ko par Baznīcas noslēpumu Koncils
jau ir teicis, tiks aplūkots tas, kā Baznīca pastāv, dzīvo un darbojas pasaulē.
Baznīcai, kas dzimusi no mūžīgā Tēva mīlestības[82]
un ir Pestītāja Kristus dibināta laikā un vienota Svētajā Garā[83],
ir pestīšanas un eshatoloģisks mērķis, kuru pilnībā varēs sasniegt tikai
nākamajā laikmetā. Taču Baznīca ir klātesoša jau šajā pasaulē, un to veido
cilvēki – laicīgas sabiedrības locekļi –, kas jau cilvēces vēstures laikā ir
aicināti izveidot Dieva bērnu saimi, kurai pastāvīgi jāaug līdz pat Kunga
atnākšanai. Debesu labumu dēļ apvienota un ar tiem piepildīta, šī saime šajā
pasaulē ir Kristus “nodibināta un organizēta kā sabiedrība”[84]
un apveltīta ar atbilstošiem “līdzekļiem redzamas sociālās vienotības
sasniegšanai”[85].
Tādējādi Baznīca, vienlaikus būdama “redzama apvienība un garīga kopība”[86],
iet to pašu ceļu, ko visa cilvēce, un dalās ar pasauli kopīgajā šīszemes
liktenī. Tā ir kā ieraugs un savā ziņā kā dvēsele cilvēku sabiedrībā[87],
kas jāatjauno Kristū un jāpārveido par Dieva saimi.
To, kā zemes un Debesu valstība caurstrāvo viena otru, var apjaust tikai ar
ticību – tas paliek cilvēces vēstures noslēpums, kuru līdz laikam, kad pilnībā
atklāsies Dieva bērnu godība, aptumšo grēks. Tiekdamās īstenot savu pestīšanas
mērķi, Baznīca ne tikai dāvā cilvēkam līdzdalību dievišķajā dzīvē, bet arī savā
veidā ļauj līt pār visu pasauli šīs dievišķās dzīves starojumam – vispirms jau
dziedinot un paaugstinot cilvēka cieņu, stiprinot sabiedrības saliedētību un
piešķirot cilvēku ikdienas darbībai dziļāku jēgu un nozīmi. Tādējādi Baznīca
tic, ka ar savu locekļu un visas savas kopienas starpniecību tā ievērojami var
palīdzēt darīt humānāku cilvēku saimi un tās vēsturi.
Katoliskā Baznīca turklāt augstu vērtē visu, ko šī mērķa īstenošanas labā ir
veikušas un turpina veikt citas kristīgās Baznīcas un ekleziālās kopienas.
Vienlaikus tā ir cieši pārliecināta, ka pasaule – vai tie būtu atsevišķi
cilvēki, katrs ar savām spējām un centieniem, vai cilvēku sabiedrība – daudz un
dažādos veidos var tai palīdzēt sagatavot ceļu Evaņģēlijam. Lai veicinātu šo
savstarpējo apmaiņu un palīdzību tajās jomās, kas Baznīcai un pasaulei savā ziņā
ir kopīgas, šeit tiks izklāstīti daži vispārēji principi.
41. Palīdzība, ko Baznīca vēlas sniegt katram cilvēkam
Mūsdienu cilvēks ir ceļā uz pilnīgāku savas personības attīstību, dziļāku
izpratni par savām tiesībām un arvien aktīvāku to aizstāvēšanu. Tā kā Baznīcai
ir uzticēta sūtība atklāt Dieva – cilvēka galamērķa – noslēpumu, tad tā cilvēkam
vienlaikus atklāj viņa paša eksistences jēgu, t. i., dziļāko patiesību par
cilvēku. Baznīca patiešām zina, ka vienīgi Dievs, kam tā kalpo, atbilst cilvēka
sirds dziļākajām ilgām, kuras laicīgie labumi nekad nespēs pilnīgi apmierināt.
Tā zina arī to, ka cilvēks, ko nemitīgi mudina Dieva Gars, nekad nebūs pilnīgi
vienaldzīgs pret reliģiskajiem jautājumiem, kā to apliecina ne tikai
iepriekšējos gadsimtos gūtā pieredze, bet arī daudzveidīgās mūsdienu liecības.
Cilvēks vienmēr vēlēsies zināt, kaut vai neskaidri, kāda ir viņa dzīves,
darbības un nāves jēga. Jau pati Baznīcas klātbūtne viņam atgādina par šiem
jautājumiem. Tikai Dievs, kas cilvēku radījis pēc savas līdzības un atpestījis
no grēka, sniedz uz tiem izsmeļošu atbildi ar Atklāsmi Kristū, savā Dēlā, kas
tapa cilvēks. Ikviens, kas seko Kristum – pilnīgam Cilvēkam –, arī pats pilnīgāk
īsteno savu cilvēciskumu.
Pamatojoties uz šo ticību, Baznīca var pasargāt cilvēka dabai piemītošo cieņu no
visiem tiem mainīgajiem viedokļiem, kas, piemēram, cilvēka miesu vai nu pārāk
noniecina, vai pārmērīgi cildina. Neviens cilvēku izdotais likums nespēj tik
sekmīgi nodrošināt personas cieņu un cilvēka brīvību kā Baznīcai uzticētais
Kristus Evaņģēlijs. Šis Evaņģēlijs vēstī un sludina Dieva bērnu brīvību, noraida
jebkādu verdzību, kas galu galā ir grēka sekas[88],
svēti respektē sirdsapziņu un tās brīvo lēmumu, nemitīgi aicina izmantot visas
cilvēka dotības kalpošanai Dievam un cilvēku labumam un, visbeidzot, ikvienu
aicina mīlēt visus cilvēkus[89].
Tas viss atbilst kristīgās pestīšanas kārtības pamatlikumam. Ja viens un tas
pats Dievs ir Radītājs un Pestītājs, cilvēku vēstures un pestīšanas vēstures
Kungs, tad pati šī dievišķā kārtība ne vien neatceļ radību, īpaši cilvēka,
taisnīgo neatkarību, bet gan to atjauno tās cieņā un tajā nostiprina.
Tāpēc Baznīca tai uzticētā Evaņģēlija spēkā sludina cilvēku tiesības un atzīst
un augstu vērtē mūslaiku dinamismu, ar kādu šo tiesību ievērošana it visur tiek
veicināta. Taču šos centienus nepieciešams piepildīt ar Evaņģēlija garu un
pasargāt no kļūdainas izpratnes par to, kas ir neatkarība. Jo mums ir
kārdinājums uzskatīt, ka mūsu privātās tiesības pilnībā tiek nodrošinātas tikai
tad, kad atbrīvojamies no visām Dieva likuma normām. Taču šādā veidā cilvēka
personas cieņa tiek nevis saglabāta, bet gan zūd.
42. Palīdzība, ko Baznīca vēlas sniegt cilvēku sabiedrībai
Cilvēku saimes vienotību daudzējādā ziņā stiprina un pilnveido Kristū dibinātā
Dieva bērnu saimes vienotība.[90]
Protams, sūtība, ko Kristus ir uzticējis savai Baznīcai, nav politiska,
ekonomiska vai sociāla –tai izvirzītais mērķis ir reliģisks.[91]
Taču tieši no šīs reliģiskās sūtības rodas uzdevumi, gaisma un spēks, kas var
palīdzēt veidot un nostiprināt cilvēku kopienu saskaņā ar dievišķo Likumu. Tāpat
arī tur, kur tas nepieciešams, atbilstoši apstākļiem, kas saistīti ar konkrēto
vietu un laikmetu, Baznīca var un tai pienākas ierosināt tādas aktivitātes, kas
kalpotu visiem, īpaši trūcīgajiem, piemēram, žēlsirdības darbus u. tml.
Turklāt Baznīca atzīst visu, kas ir labs mūsdienu sabiedriskajās kustībās, īpaši
to, kas veicina vienotību, veselīgu socializācijas procesu un pilsonisko un
ekonomisko solidaritāti. Vienotības veicināšana taču atbilst Baznīcas dziļākajai
būtībai, jo Kristū tā ir “sakraments, tas ir, reizē zīme un līdzeklis dziļai
vienotībai ar Dievu un visas cilvēces vienotībai”[92].
Tādējādi Baznīca pasaulei rāda, ka patiesa sabiedrības ārējā vienotība ir
atkarīga no vienotības garā un sirdī, proti, no ticības un mīlestības. Baznīcas
pašas nesaraujamās vienotības Svētajā Garā pamatā ir tieši ticība un mīlestība.
Tāpēc spēks, ko Baznīca spēj ienest mūsdienu sabiedrībā, pastāv šajā ticībā un
mīlestībā, kas patiešām izpaužas dzīvē, nevis kādā ārējā varā, kas tiek īstenota
tikai cilvēciskiem līdzekļiem.
Tā kā Baznīcas sūtība un būtība nav saistīta ar kādu īpašu kultūras formu, ne
arī ar politisku, ekonomisku vai sociālu sistēmu, tā, būdama vispārēja, var būt
kā saikne, kas vieno dažādas cilvēku kopības un tautas, ciktāl tās Baznīcai
uzticas un faktiski respektē tās patieso brīvību īstenot savu sūtību. Tāpēc
Baznīca mudina ne tikai savus bērnus, bet visus cilvēkus pārvarēt jebkādas
nesaskaņas starp tautām un rasēm šajā Dieva bērnu saimes garā un iekšēji
saliedēt likumīgās cilvēku apvienības.
Koncils ar lielu cieņu raugās uz visu patieso, labo un taisnīgo, kas sastopams
visdažādākajās institūcijās, kuras cilvēce ir dibinājusi un turpina dibināt.
Koncils turklāt paziņo, ka Baznīca vēlas palīdzēt visām šīm organizācijām un tās
atbalstīt, cik tas no Baznīcas atkarīgs un atbilst tās sūtībai. Vairāk par visu
Baznīca vēlas kalpot ikviena cilvēka labā un to, lai tā varētu brīvi attīstīties
ikvienā iekārtā, kas atzīst personas un ģimenes pamattiesības un kopējā labuma
prasības.
43. Palīdzība, ko Baznīca ar kristiešu starpniecību cenšas sniegt cilvēku
darbībai
Kristiešus, kas ir gan šīszemes, gan Debesu valstības pilsoņi, Koncils mudina
censties uzticīgi un saskaņā ar Evaņģēlija garu izpildīt savus laicīgos
pienākumus. Tālu no patiesības ir tie, kas, zinādami, ka “mums šeit nav
paliekamas vietas, bet mēs meklējam nākamo”[93],
domā, ka šī iemesla dēļ viņi var atstāt novārtā savus laicīgos pienākumus, un
aizmirst, ka ticības dēļ tiem atbilstoši katra individuālajam aicinājumam šie
pienākumi ir īpaši saistoši.[94]
Taču ne mazāk maldās tie, kuri – gluži pretēji – uzskata, ka viņi pilnībā var
nodoties pasaules lietām, it kā tās neattiektos uz reliģisko dzīvi, kas,
viņuprāt, aprobežojas ar dievišķā kulta aktiem un atsevišķu morālo pienākumu
izpildi. Šāda ticības atrautība no ikdienas dzīves, kas raksturīga daudziem,
kuri sevi sauc par kristiešiem, jāatzīst par vienu no smagākajām mūsu laikmeta
kļūdām. Pret šo kauna lietu asi vērsās jau Vecās Derības pravieši[95],
bet vēl izteiktāk tas redzams Jaunajā Derībā, kurā pats Jēzus Kristus nopietni
brīdināja no smaga soda[96].
Tātad nav pieļaujams mākslīgi pretstatīt profesionālo un sabiedrisko darbību, no
vienas puses, bet, no otras, reliģisko dzīvi. Kristietis, kas atstāj novārtā
savus laicīgos pienākumus, tādējādi nepilda savu pienākumu pret tuvāko un arī
pret Dievu, pakļaujot briesmām savu mūžīgo svētlaimi. Sekojot piemēram, ko
sniedzis Kristus, kas strādāja galdnieka darbu, kristiešiem ar prieku jāveic
visi savi šīszemes darbi, visus centienus cilvēciskajā, ģimenes, profesionālajā,
zinātnes un tehnoloģiju jomā apvienojot kopējā vitālā sintēzē ar reliģiskajām
vērtībām, tā lai viss, pakārtots šīm vērtībām, tiktu veikts Dieva godam.
Laicīgie pienākumi un aktivitātes īpaši attiecas uz lajiem, kaut arī ne tikai
viņiem. Tāpēc, kad tie kā pasaules pilsoņi darbojas individuāli vai grupās, tiem
jāievēro ne tikai katras atsevišķās nozares likumi, bet arī jātiecas sasniegt
īstu kompetenci attiecīgajā jomā. Viņi labprāt sadarbosies ar cilvēkiem, kuriem
ir tie paši mērķi. Apzinādamies ticības prasības un smeļoties ticībā spēku,
laji, ja radīsies nepieciešamība, nevilcināsies uzņemties jaunas iniciatīvas un
tās īstenot. Viņu atbilstoši audzinātās sirdsapziņas uzdevums ir raudzīties, lai
dievišķais Likums tiktu īstenots laicīgās sabiedrības dzīvē. No priesteriem laji
gaida gaismu un garīgo spēku. Tomēr lajiem nevajadzētu domāt, ka viņu dvēseļu
gani vienmēr būs tik kompetenti, lai uz visiem jautājumiem, kas reizēm ir ļoti
sarežģīti, varētu sniegt konkrētu un tūlītēju atbildi, vai arī ka tiem būtu
pienākums to darīt. Kristīgās gudrības apgaismotiem, lajiem pašiem atbilstoši
savai kompetencei jāuzņemas atbildība, uzticīgi sekojot Maģistērija mācībai[97].
Bieži vien jau pats kristīgais realitātes skatījums lajus pamudinās izšķirties
par konkrētajiem apstākļiem piemērotu risinājumu. Tomēr bieži un pilnīgi
pamatoti notiek tā, ka citiem ticīgajiem, kuri ne mazāk godīgi meklē patiesību,
vienā un tajā pašā jautājumā ir citāds viedoklis. Ja piedāvātos tās vai citas
puses risinājumus daudzi pārāk viegli saista ar Evaņģēlija vēsti, kaut arī tāds
nav bijis iesaistīto pušu nodoms, tad jāatceras, ka neviens tādos gadījumos
nedrīkst atsaukties uz Baznīcas autoritāti, lai aizstāvētu savu personisko
viedokli. Vienmēr jācenšas jautājumus risināt atklātā dialogā, saglabājot
savstarpējo mīlestību un rūpējoties vispirms par kopējo labumu.
Lajiem ir aktīvi jāiesaistās Baznīcas dzīvē visā tās pilnībā, un viņiem ne tikai
ir pienākums izplatīt pasaulē kristīgo garu, bet viņi ir aicināti jebkādos
apstākļos, atrazdamies pašā sabiedrības centrā, liecināt par Kristu.
Bīskapiem, kam uzticēts vadīt Dieva Baznīcu, kopā ar saviem prezbiteriem Kristus
vēsts jāsludina tā, lai Evaņģēlijs apgaismotu visas ticīgo laicīgās aktivitātes.
Turklāt visiem dvēseļu ganiem jāatceras, ka ar savu izturēšanos ikdienā un
gādību[98]
viņi pasaulei atklāj Baznīcas vaigu, pēc kā cilvēki spriež par kristīgās vēsts
spēku un patiesīgumu. Lai ar savu dzīvi un sacītajiem vārdiem viņi vienotībā ar
konsekrētajām personām un ticīgajiem lajiem pierāda, ka Baznīca jau ar savu
klātbūtni vien un ar visām tai piemītošajām dāvanām ir neizsmeļams to tikumu
avots, kuri mūsdienu pasaulei visvairāk vajadzīgi. Neatlaidīgi studējot, viņiem
jāsagatavojas uzņemties savu atbildības daļu dialogā ar pasauli un dažādu
uzskatu cilvēkiem. Bet vairāk par visu viņiem sirdī jāglabā šie Koncila vārdi:
“Tā kā cilvēce šodien kļūst arvien vienotāka pilsoniskajā, ekonomiskajā un
sociālajā jomā, tad vēl jo vairāk nepieciešams tas, lai priesteri, apvienojot
savus centienus un spēkus, bīskapu un pāvesta vadībā novērstu jebkādas šķelšanās
iemeslus un visus cilvēkus vadītu uz vienotību Dieva saimē.”[99]
Kaut arī Baznīca Svētā Gara spēkā ir uzticīga sava Kunga Līgava un nekad nav
pārstājusi būt par pestīšanas zīmi pasaulē, tā tomēr ļoti labi apzinās, ka starp
tās locekļiem[100] –
kā garīdzniekiem, tā lajiem – daudzo gadsimtu gaitā nav trūcis tādu, kas bijuši
neuzticīgi Dieva Garam. Arī mūsdienās Baznīca zina, cik liela ir atšķirība starp
tās sludināto vēsti un to personu cilvēcisko vājumu, kurām uzticēts Evaņģēlijs.
Lai kāds būtu vēstures spriedums par šiem trūkumiem, mums tie jāapzinās un
dedzīgi jāapkaro, lai tie nekaitētu Evaņģēlija izplatīšanai. Tāpat arī Baznīca
apzinās to, cik ļoti tai pašai, mācoties no gadsimtu gaitā gūtās pieredzes, vēl
jāaug, lai sasniegtu briedumu savās attiecībās ar pasauli. Māte Baznīca, Svētā
Gara vadīta, nemitīgi mudina “savus bērnus šķīstīties un atjaunoties, lai
Kristus zīme Baznīcas vaigā atmirdzētu arvien skaidrāk”[101].
44. Palīdzība, ko Baznīca saņem no mūsdienu pasaules
Tāpat kā pasaulei ir svarīgi atzīt, ka Baznīca ir vēstures sociālā realitāte un
tās ieraugs, tā arī Baznīca savukārt apzinās, cik daudz tā ir saņēmusi no
cilvēces vēstures un attīstības.
Iepriekšējo gadsimtu pieredze, zinātnes progress un dažādās formās ietvertās
kultūras bagātības, pateicoties kurām arvien pilnīgāk atklājas cilvēka būtība un
paveras jauni ceļi uz patiesību, ir ieguvums arī Baznīcai. Jau kopš savas
vēstures pirmsākumiem tā ir mācījusies paust Kristus vēsti, izmantojot dažādu
tautu priekšstatus un valodas, turklāt tā centusies šo vēsti skaidrot arī ar
filozofu gudrības palīdzību, lai Evaņģēliju pēc iespējas darītu pieejamu visiem,
arī izglītotiem cilvēkiem. Atklātā Vārda sludināšanai cilvēku izpratnei
atbilstošā veidā ir jākļūst par jebkuras evaņģelizācijas pamatprincipu. Tādējādi
katrā tautā tiek attīstīta spēja paust Kristus vēsti tai piemērotā veidā un
vienlaikus tiek veicināta dzīva apmaiņa starp Baznīcu un dažādu tautu kultūrām.[102]
Lai šī apmaiņa attīstītos, Baznīcai it īpaši mūsdienās, kad ārkārtīgi strauji
mainās apstākļi un sastopami ļoti atšķirīgi domāšanas veidi, nepieciešama to
cilvēku palīdzība, kuri, dzīvodami pasaulē, pazīst tās dažādās institūcijas un
nozares un izprot to dziļāko būtību, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav
ticīgi. Visai Dieva tautai, bet jo īpaši dvēseļu ganiem un teologiem, ar Svētā
Gara palīdzību jāsaklausa, jāatšķir un jāinterpretē mūsu laikmeta dažādās balsis
un jāizvērtē tās saistībā ar Dieva Vārdu, lai Atklāsmē ietvertā patiesība tiktu
arvien labāk uztverta, saprasta un sludināta atbilstošā veidā.
Tā kā Baznīcai ir redzama sabiedriska struktūra, kas ir zīme tās vienotībai
Kristū, tad sabiedriskās dzīves attīstība to var bagātināt – un tas faktiski arī
notiek – ne tāpēc, ka Kristus iedibinātajā Baznīcas struktūrā kaut kā trūktu,
bet gan tāpēc, ka šādi to var dziļāk iepazīt, labāk izpaust un veiksmīgāk
piemērot mūsu laikmetam. Baznīca ar pateicību atzīst, ka tā gan kā kopība, gan
tās atsevišķi bērni saņem daudzveidīgu palīdzību no visu kārtu un stāvokļu
cilvēkiem. Jo ikviens, kas saskaņā ar Dieva plānu veicina cilvēku kopienas
attīstību ģimenes, kultūras, ekonomiskajā un politiskajā ziņā gan nacionālā, gan
starptautiskā mērogā, tādējādi sniedz vērā ņemamu palīdzību arī Baznīcas
kopībai, ciktāl tā ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Turklāt Baznīca atzīst, ka
tā daudz laba ir guvusi un var gūt pat no savu ienaidnieku un vajātāju
pretdarbības.[103]
45. Kristus – alfa un omega
Palīdzēdama pasaulei un saņemdama no tās daudz laba, Baznīca tiecas uz vienu
vienīgu mērķi – lai atnāktu Dieva valstība un īstenotos visas cilvēces
pestīšana. Viss labais, ko Dieva tauta sava šīszemes svētceļojuma laikā var
sniegt cilvēku saimei, izriet no tā, ka Baznīca ir “vispārējs pestīšanas
sakraments”[104],
kas vienlaikus atklāj un īsteno šo Dieva mīlestības pret cilvēkiem noslēpumu.
Dieva Vārds, ar kura starpniecību viss ir radīts, pats ir kļuvis miesa, lai,
būdams pilnīgs cilvēks, glābtu visus cilvēkus un visu atkalapvienotu sevī. Kungs
ir cilvēces vēstures mērķis, galapunkts, uz kuru tiecas un kurā savienojas visas
vēstures un civilizācijas cerības, – cilvēces centrs, visu siržu prieks un to
ilgu piepildījums.[105]
Tas ir Viņš, kuru Tēvs uzmodināja no mirušajiem, paaugstināja un nosēdināja sev
pie labās rokas, ieceldams par tiesnesi dzīvajiem un mirušajiem. Viņa Garā
dzīvināti un apvienoti, mēs dodamies uz cilvēces vēstures piepildījumu, kas
pilnīgi saskan ar Viņa mīlestības nodomu “visu, kas debesīs un kas virs zemes,
atjaunot Kristū” (Ef 1, 10).
Kungs ir teicis: “Lūk, es nāku drīz, un mana alga līdz ar mani, lai atlīdzinātu
katram pēc tā darbiem. Es esmu alfa un omega, pirmais un pēdējais, sākums un
beigas.” (Atkl 22, 12–13)
II DAĻA
DAŽAS STEIDZAMI RISINĀMAS PROBLĒMAS
46. Ievads
Paskaidrojis, cik liela ir cilvēka personas cieņa un kādu individuālu un
sabiedrisku uzdevumu viņš ir aicināts pildīt pasaulē, Koncils, ņemot vērā
Evaņģēliju un cilvēku gūto pieredzi, vēlas visu cilvēku uzmanību pievērst dažām
īpaši aktuālām mūsdienu problēmām, kuras dziļi skar cilvēci.
To daudzo jautājumu vidū, kuri šodien visiem rada bažas, vispirms jāizceļ tie,
kas attiecas uz laulību un ģimeni, kultūru, sociālekonomisko un politisko dzīvi,
tautu solidaritāti un mieru. Katrs no tiem apskatāms saistībā ar principiem,
kurus mums atstājis Kristus un kuri būs kā mēraukla kristiešiem un sniegs gaismu
visiem cilvēkiem tik daudzo un sarežģīto problēmu risinājumu meklējumos.
I NODAĻA
CIEŅA PRET LAULĪBU UN ĢIMENI
47. Laulība un ģimene mūsdienu pasaulē
Gan katra atsevišķā cilvēka, gan cilvēciskās un kristīgās sabiedrības labklājība
ir cieši saistīta ar labvēlīgu situāciju laulāto un ģimenes veidotajā kopībā.
Tāpēc kristieši līdz ar visiem, kas augstu vērtē šo kopības formu, no sirds
priecājas par visdažādākā veida atbalstu, jo, pateicoties tam, šodien aizvien
vairāk tiek veicināta šīs mīlestības kopības cieņa un dzīvības aizsardzība,
atbalstot laulātos un vecākus viņu cildenā uzdevuma pildīšanā. Turklāt kristieši
šajā sakarībā cer uz vēl labākiem rezultātiem un cenšas sniegt savu ieguldījumu.
Taču laulības un ģimenes institūcijas cieņa ne visur atmirdz vienādā spožumā. To
aptumšo poligāmija, šķiršanās sērga, tā sauktā “brīvā mīlestība” un citi
izkropļojumi. Laulāto mīlestību bieži pašā būtībā ievaino egoisms, hedonisms un
neatļauta dzimstības ierobežošana. Turklāt mūsdienu ekonomiskie,
sociālpsiholoģiskie un civilie apstākļi ģimenē izraisa nopietnus sarežģījumus.
Visbeidzot, atsevišķās pasaules daļās ne bez bažām vērojamas demogrāfiskā
pieauguma radītās problēmas. Tas viss cilvēkos rada satraukumu. Tomēr laulības
un ģimenes institūcijas spēks un stiprums atklājas tieši tajā, ka pat dziļās
pārmaiņas mūsdienu sabiedrībā, par spīti visām no tām izrietošajām grūtībām,
ļoti bieži arvien skaidrāk un dažādos veidos atklāj šīs institūcijas patieso
būtību.
Tāpēc Koncils, padziļināti pievēršoties atsevišķiem Baznīcas mācības
pamatprincipiem, vēlas izglītot un atbalstīt kristiešus un visus tos cilvēkus,
kas tiecas sargāt un stiprināt laulības sākotnējo cieņu un tās augsto un sakrālo
vērtību.
48. Laulības un ģimenes svētums
Dziļā laulības dzīves un mīlestības kopība, kuru iedibinājis Radītājs un kurai
Viņš ir devis īpašus likumus, tiek noslēgta ar laulības derību, t. i., ar
neatsaucamu personisku piekrišanu. Tādējādi ar personisku un brīvu aktu,
laulātajiem savstarpēji sevi dāvājot un vienam otru pieņemot, rodas institūcija,
kas atbilst Dieva gribai un ir spēkā arī sabiedrībā. Šīs svētās saites – un tas
ir gan pašu laulāto un viņu bērnu labā, gan arī sabiedrības labā – nav atkarīgas
no cilvēku ieskatiem. Laulības autors ir pats Dievs, kas to apveltījis ar
dažādiem labumiem un ir tai nospraudis mērķus.[106]
Tas viss ir ārkārtīgi nozīmīgi cilvēces pastāvēšanai, katra ģimenes locekļa
personiskajai izaugsmei un mūžīgajai dzīvei, kā arī attiecībā uz ģimenes un
visas sabiedrības cieņu, stabilitāti, mieru un labklājību. Laulības institūcija
un laulāto mīlestība jau pēc to būtības ir pakārtotas pēcnācēju radīšanai un
audzināšanai un tajā pašā laikā tajā rod savu piepildījumu. Tāpēc vīrs un sieva,
kas, noslēdzot laulības derību, “nav vairs divi, bet viena miesa” (Mt 19,
6), savstarpēji palīdz viens otram un viens otru atbalsta dziļā personu
vienotībā un kopīgā darbībā. Tādējādi viņi gūst aizvien dziļāku savas vienotības
pieredzi un pilnīgāk to īsteno pašā būtībā. Šī divu cilvēku dziļā vienotība un
savstarpējā atdeve, kā arī bērnu labums prasa laulāto pilnīgu uzticību un viņu
savienības nešķiramību.[107]
Šo mīlestību, kura plūst no dievišķās mīlestības avota un kuras paraugs ir
Kristus vienotība ar Baznīcu, Kungs Kristus ir bagātīgi svētījis tās
daudzveidīgajās izpausmēs. Tāpat kā Dievs reiz darīja sevi tuvu savai tautai,
noslēdzot ar to mīlestības un uzticības derību[108],
tā tagad cilvēku Pestītājs un Baznīcas Līgavainis[109]
ienāk kristīgo laulāto dzīvē, pateicoties Laulības sakramentam. Kristus paliek
kopā ar viņiem, lai laulātie mīlētu viens otru savstarpējā atdevē un pastāvīgā
uzticībā, tāpat kā Viņš ir mīlējis Baznīcu un par to sevi atdevis.[110]
Patiesa laulāto mīlestība tiek uzņemta dievišķajā mīlestībā, Kristus dāvātās
pestīšanas spēks un Baznīcas pestījošā darbība to vada un bagātina, lai laulātos
sekmīgi vestu pie Dieva un sniegtu tiem atbalstu un stiprinājumu viņu cēlajā
tēva un mātes sūtībā.[111]
Tāpēc kristīgie laulātie īpašā sakramentā tiek stiprināti un it kā konsekrēti
savas kārtas pienākumu veikšanai un cieņai.[112]
Šī sakramenta spēkā pildot savus uzdevumus laulībā un ģimenē, laulātie,
piepildīti ar Kristus Garu, kas visu viņu dzīvi caurstrāvo ar ticību, cerību un
mīlestību, arvien vairāk personiski pilnveidojas un viens otru svētdara.
Tādējādi viņi kopā pagodina Dievu.
Tāpēc, sekojot vecāku piemēram un ģimenes kopīgās lūgšanas stiprināti, bērni un
arī visi citi, kas ir piederīgi ģimenes lokam, vieglāk atradīs ceļu uz patiesu
cilvēcisko briedumu, pestīšanu un svētumu. Savukārt pašiem laulātajiem, turot
godā tēva un mātes cieņu un pienākumus, atbildīgi jāpilda viņu galvenais
uzdevumu, kas ir audzināšana, jo īpaši reliģiskā ziņā.
Bērni, būdami aktīvi ģimenes locekļi, savā veidā veicina vecāku svēttapšanu.
Viņi ar pateicības pilnu mīlestību, bērna godbijību un paļāvību atbildēs uz visu
labo, ko saņēmuši no vecākiem, un, kā bērniem pienākas, atbalstīs viņus dzīves
grūtajos brīžos un vecuma vientulībā. Cieņpilnu attieksmi pelnījusi atraitnība,
kas gara spēkā ir pieņemta kā aicinājuma uz laulību turpinājums.[113]
Tāpat ģimenēm citai ar citu dāsni jādalās garīgās dzīves bagātībās. Tādējādi
kristīgā ģimene, kuras pamatā ir laulības derība, kas ir Kristus un Baznīcas
mīlestības derības attēls un vienlaikus līdzdalība tajā[114],
ar laulāto savstarpējo mīlestību un tās dāsno auglību, ar savu vienotību,
uzticību un visu ģimenes locekļu draudzīgo sadarbību visiem atklās Pestītāja
dzīvo klātbūtni pasaulē un Baznīcas patieso būtību.
49. Laulāto mīlestība
Dieva Vārds vairākkārt saderinātos mudina lolot un saudzēt šķīstu mīlestību, bet
laulātos – nedalītu mīlestību.[115]
Arī mūsu laikos daudzi augstu vērtē patiesu mīlestību starp vīru un sievu, kas
izpaužas dažādos veidos atbilstoši konkrētajai tautai un laikmetam
raksturīgajiem tikumiem. Šī mīlestība, būdama dziļi cilvēciska, jo izpaužas kā
vienas personas tiekšanās pēc otras brīvā gribā sakņotu jūtu ietekmē, ietver
visas personas labumu, tāpēc tā spēj ar īpašu cieņu apveltīt miesas un dvēseles
izpausmes un darīt tās cēlas kā laulāto draudzībai raksturīgus aspektus un
zīmes. Šo mīlestību Kungs ir vēlējies ar īpašu savas žēlastības un mīlestības
dāvanu dziedināt, pilnveidot un paaugstināt. Šī mīlestība, apvienojot sevī
cilvēcisko un dievišķo, laulātajiem draugiem sniedz iespēju brīvi sevi dāvāt
viens otram un izpaužas maiguma jūtās un žestos. Tā caurstrāvo visu viņu dzīvi[116]
un tai raksturīgās pašaizliedzības dēļ, kas tiek apliecināta dzīvē, kļūst arvien
pilnīgāka un pieaug. Tādējādi tā ir kas nesalīdzināmi vairāk par erotisku
tieksmi, kuras pamatā ir egoisms un kura tāpēc ātri un nožēlojamā veidā pagaist.
Šī mīlestība īpašā veidā izpaužas un pilnveidojas darbībās, kas ir atbilstošas
laulībai, tāpēc akti, kuros laulātie draugi savienojas šķīstā tuvībā, ir labi un
cienīgi. Ja šie tuvības akti notiek patiesi cilvēciskā veidā, tie veicina un
izsaka savstarpēju ziedošanos, kurā laulātie viens otru pateicībā un ar prieku
bagātina. Savstarpējas uzticēšanās apzīmogota un, pats galvenais, Kristus
sakramenta svētdarīta, šī mīlestība paliek miesā un garā nedalīti uzticīga kā
laimē, tā nelaimē. Tādējādi tā nav savienojama ar laulības pārkāpšanu un
šķiršanu. Savukārt personas cieņas vienlīdzība, kas attiecas gan uz sievu, gan
vīru un kas izpaužas to abpusējā un pilnīgā mīlestībā, skaidri atklāj laulības
vienotību, ko apstiprinājis Kungs. Lai pastāvīgi spētu pildīt šim kristīgajam
aicinājumam raksturīgos pienākumus, nepieciešams izcils tikumu spēks. Tāpēc lai
laulātie, žēlastības spēka stiprināti svētai dzīvei, nemitējas izkopt un arī
lūgt no Dieva pastāvību mīlestībā, nesavtību un uzupurēšanās garu.
Patiesa laulāto mīlestība tiks vērtēta augstāk un par to sabiedrībā veidosies
veselīgs priekšstats, ja kristīgo laulāto dzīve liecinās par uzticību un saskaņu
šajā mīlestībā un rūpēm par bērnu audzināšanu, kā arī tad, ja viņi uzņemsies
savu atbildības daļu nepieciešamajā kultūras, psiholoģiskajā un sociālajā
atjaunotnē par labu laulībai un ģimenei. Jauniešiem laikus un piemērotā veidā,
vislabāk – ģimenes lokā, ir jāsaņem zināšanas par laulāto mīlestības cieņu,
uzdevumiem un tās īstenošanu dzīvē, lai, mācīti dzīvot šķīsti, viņi atbilstošā
vecumā pēc pienācīga saderināšanās laika varētu noslēgt laulību.
50. Laulības auglīgums
Laulība un laulāto mīlestība pēc savas būtības ir pakārtota pēcnācēju radīšanai
un audzināšanai. Bērni, bez šaubām, ir vislielākā laulības dāvana un ievērojami
veicina pašu vecāku labumu. Pats Dievs, kas ir teicis: “Nav labi cilvēkam būt
vienam,” (Rad 2, 28) – un kas jau no iesākuma tos ir radījis “par vīrieti
un sievieti” (Mt 19, 4), ir vēlējies cilvēku īpašā veidā darīt līdzdalīgu
savā radīšanas darbā un svētījis vīrieti un sievieti, teikdams: “Audziet un
vairojieties!” (Rad 1, 28) Tāpēc patiesa laulāto mīlestība un visa no tās
izrietošā ģimenes dzīves norise, neatstājot bez ievērības arī pārējos laulības
mērķus, ir virzīta uz to, lai laulātie būtu gatavi drošsirdīgi līdzdarboties
Radītāja un Pestītāja mīlestībai; Viņš ar laulāto starpniecību arvien paplašina
un bagātina savu saimi.
Veicot cilvēka dzīvības tālāknodošanas un bērnu audzināšanas pienākumu, kas
uzskatāms par viņu īpašo sūtību, laulātie apzinās, ka viņi ir Dieva – Radītāja –
mīlestības līdzstrādnieki un vienlaikus šīs mīlestības vidutāji. Tāpēc tiem savs
uzdevums jāpilda, pilnībā apzinoties savu cilvēka un kristieša atbildību.
Godbijīgā atvērtībā pret Dievu, kopīgi vienojoties un savstarpējā saskaņā viņiem
jāpieņem taisnīgs lēmums, ņemot vērā gan savu personisko, gan bērnu – kā
dzimušo, tā arī vēl gaidāmo – labumu. Viņiem jāapsver sava situācija un
attiecīgā laikmeta materiālie un garīgie apstākļi, kā arī jāņem vērā visas
ģimenes kopības, laicīgās sabiedrības un Baznīcas labums. Galīgais lēmums Dieva
priekšā jāpieņem pašiem laulātajiem draugiem. Izvēloties savu rīcības veidu,
kristīgajiem laulātajiem jāapzinās, ka viņiem jārīkojas nevis patvaļīgi, bet pēc
savas sirdsapziņas, kurai savukārt jābūt saskaņā ar Dieva likumu. Tāpat viņiem
jāpaklausa Baznīcas maģistērijam, kas šo likumu autentiski skaidro Evaņģēlija
gaismā. Šis Dieva likums pilnībā atklāj laulāto mīlestības nozīmi, to aizsargā
un virza uz tās patiesi cilvēcisko pilnību. Tādējādi kristīgie laulātie godina
Radītāju un tiecas uz pilnību Kristū, ja tie nesavtīgi pilda savu sūtību dāvāt
dzīvību bērniem un uzņemas atbildību, kāda tiem ir kā cilvēkiem un kristiešiem,
uzticoties Dieva apredzībai un izkopjot pašaizliedzības garu[117].
No to laulāto vidus, kas šādā veidā īsteno Dieva uzticēto uzdevumu, īpaši
jāizceļ tie, kuri savstarpējā saskaņā un ar gudru padomu nesavtīgi uzņemas rūpes
pienācīgi izaudzināt kuplāku bērnu skaitu.[118]
Tomēr laulība ir iedibināta ne jau tikai tādēļ, lai radītu pēcnācējus. Laulība
savā būtībā ir derība, kuru noslēdz personas un kura nav laužama, tāpēc
atbilstoši laulības būtībai, kā arī bērnu labuma dēļ nepieciešams, lai laulāto
savstarpējā mīlestība izpaustos viņu attiecībās, pilnveidotos un nobriestu.
Tāpēc arī tad, ja nav tik ļoti gaidīto pēcnācēju, laulība kā uz mūžu slēgta
derība un dziļa personu vienotība saglabā savu vērtību un nešķiramību.
51. Laulāto mīlestība un godbijība pret cilvēka dzīvību
Koncilam ir zināms, ka laulātie, tiecoties harmoniski veidot savu laulības
dzīvi, bieži vien sastopas ar grūtībām dažādu mūsdienās raksturīgu dzīves
apstākļu dēļ un var nonākt situācijā, kurā viņiem nav iespējams – vismaz kādu
laiku – palielināt bērnu skaitu un kurā nav viegli saglabāt uzticīgu mīlestību
un pilnīgu dzīves kopību. Taču tad, ja pārtrūkst laulāto intīmā dzīve, nereti
pārbaudījumu piedzīvo arī savstarpējā uzticība un tiek apdraudēts bērnu labums,
jo šādos gadījumos cieš bērnu audzināšana, kā arī mazinās gatavība pieņemt vēl
jaunus pēcnācējus.
Daži šīs problēmas mēģina risināt negodīgā ceļā, uzdrošinoties pat iznīcināt
dzīvību. Tomēr Baznīca atgādina, ka patiesībā nevar būt pretrunas starp
dievišķajiem likumiem attiecībā uz dzīvības tālāknodošanu un to, kas veicina
patiesu laulāto mīlestību.
Dievs, dzīvības Kungs, cilvēkiem ir uzticējis cildeno uzdevumu sargāt dzīvību,
un tas jāveic cilvēka cienīgā veidā. Tāpēc dzīvība ar vislielāko rūpību ir
jāaizsargā jau kopš tās ieņemšanas brīža; aborts un bērna nonāvēšana ir
neiedomājams noziegums. Cilvēka seksualitāte un spēja radīt pēcnācējus
apbrīnojamā veidā pārspēj to, kas piemīt zemākām dzīvības formām, tāpēc laulības
dzīvei raksturīgie akti, kas tiek īstenoti atbilstoši patiesai cilvēciskai
cieņai, uztverami ar godbijību. Ja runa ir par laulāto mīlestības saskaņošanu ar
atbildīgu dzīvības tālāknodošanu, tad, vērtējot rīcības morāliskumu, jāņem vērā
ne vien nodomu tīrība un vadmotīvi, bet arī objektīvi kritēriji. Šie kritēriji,
kuru pamatā ir personas daba un tai atbilstoša rīcība, saglabā abpusējas sevis
dāvāšanas un cilvēka radīšanas pilnīgo nozīmi patiesas mīlestības kontekstā. Bet
tas ir iespējams tikai tad, ja patiesi tiek praktizēts laulāto šķīstības tikums.
Pamatojoties uz šiem principiem, nav pieļaujams, ka Baznīcas dēli un meitas
izmantotu tādas dzimstības regulēšanas metodes, kuras Baznīcas maģistērijs,
skaidrojot dievišķo likumu, nosoda.[119]
Svarīgi, lai visi apzinātos to, ka cilvēka dzīvība un tās tālāknodošanas sūtība
neaprobežojas tikai ar šīszemes realitāti un nav vērtējama un saprotama tikai
šīs pasaules kategorijās, bet vienmēr jāskata saistībā ar cilvēka mūžīgo
likteni.
52. Visu cilvēku pienākums rūpēties par laulību un ģimeni
Ģimene savā ziņā ir cilvēciskuma pilnveidošanas skola. Taču, lai tā spētu
sasniegt savas dzīves un sūtības pilnību, nepieciešama sirsnīga dvēseļu saskaņa,
domu apmaiņa starp laulātajiem, kā arī uzmanības pilna vecāku sadarbība bērnu
audzināšanā. Tēva aktīvā klātbūtne audzināšanas procesā ir ļoti svarīga, taču
nepieciešams nodrošināt iespēju arī mātei, kura īpaši vajadzīga gados
jaunākajiem bērniem, rūpēties par ģimenes pavardu, tajā pašā laikā raugoties,
lai tas neaizēnotu sievietes iespēju pilnveidoties sabiedrībā, kas tai taisnīgi
pienākas. Bērni jāaudzina tā, lai tad, kad tie ir pieauguši, viņi spētu ar
atbildības izjūtu sekot savam aicinājumam, arī garīgajam, un izvēlēties dzīves
stāvokli, un, ja viņi izvēlētos laulību, tad lai tie spētu dibināt savu ģimeni
tai labvēlīgos morālajos, sociālajos un ekonomiskajos apstākļos. Vecāku vai
aizbildņu pienākums ir palīdzēt jauniešiem, kuri dibina ģimeni, ar gudru padomu,
kas tiek sniegts tā, ka jaunieši to labprāt uzklausa, taču tie nedrīkst
jauniešus tieši vai netieši piespiest stāties laulībā vai izvēlēties
dzīvesbiedru.
Tādējādi ģimene, kurā vairākas paaudzes sastopas un cita citai palīdz sasniegt
pilnīgāku dzīves gudrību, kā arī saskaņot personas tiesības ar citām sociālās
dzīves prasībām, ir sabiedrības pamats. Tāpēc visiem, kam ir ietekme sabiedrībā
un dažādās sabiedrības grupās, jācenšas sekmīgi sadarboties, lai stiprinātu
laulību un ģimeni. Valsts institūcijām jāapzinās, ka to svēts pienākums ir atzīt
laulības un ģimenes patieso būtību, to aizsargāt un atbalstīt, kā arī sargāt
sabiedrības tikumību un veicināt ģimeņu labklājību. Tāpat valstij jānodrošina
vecākiem tiesības radīt pēcnācējus un audzināt tos ģimenē. Ar rūpīgi
izstrādātiem tiesību aktiem un dažādām iniciatīvām jāaizsargā un jāatbalsta arī
tie bērni, kuriem diemžēl ģimenes pavarda trūkst.
Kristiešiem, izmantojot pašreizējo laiku[120]
un atšķirot mūžīgo realitāti no tās, kas pakļauta pārmaiņām, aktīvi jāatbalsta
laulības un ģimenes vērtības gan ar personiskās dzīves paraugu, gan
sadarbojoties ar visiem labas gribas cilvēkiem. Tādējādi, pārvarot visas
grūtības, viņi apmierinās ģimenes vajadzības un nodrošinās tai mūsdienām
atbilstošus apstākļus. Sasniegt šo mērķi palīdz kristīgo cilvēku ticības izjūta,
taisna morāliskā sirdsapziņa, kā arī teologu kompetence un gudrība.
Dažādu nozaru pārstāvji, it īpaši bioloģijas, medicīnas, sociālo zinātņu un
psiholoģijas speciālisti, var sniegt lielu ieguldījumu laulības un ģimenes
labvēlīgai attīstībai un sirdsapziņas mieram, kopīgiem spēkiem cenšoties izpētīt
un dziļāk izskaidrot dažādos nosacījumus, kas sekmē dzimstības regulēšanu
godīgiem līdzekļiem.
Priesteriem, kuriem ir nepieciešamā kompetence ģimenes dzīves jautājumos, ir
pienākums palīdzēt laulātajiem īstenot viņu aicinājumu laulības dzīvē un ģimenē,
šim nolūkam izmantojot dažādus priesteriem pieejamus kalpošanas līdzekļus –
Dieva Vārda sludināšanu, liturģijas svinēšanu un sniedzot cita veida garīgo
atbalstu –, kā arī ar labestību un pacietību stiprinot viņus grūtībās un
mierinot viņus ar mīlestību , lai veidotos patiešām laimīgas ģimenes.
Dažādām organizācijām, īpaši ģimeņu apvienībām, jāatbalsta jaunieši un laulātie
draugi, sevišķi tie, kuri nesen apprecējušies, sniedzot tiem zināšanas un
praktisku palīdzību un sagatavojot viņus pilnvērtīgai ģimenes dzīvei, kā arī
sociālajai un apustuliskajai kalpošanai.
Visbeidzot, lai paši laulātie, radīti pēc dzīvā Dieva attēla un baudot patiesu
personas cieņu, ir cieši vienoti abpusējā jūtu saskaņā, vienprātībā un kopējā
svēttapšanā[121],
tā ka, sekodami Kristum, kas ir mūsu dzīvības princips[122],
viņi, piedzīvojot ar savu aicinājumu saistītos priekus un upurus, ar savas
mīlestības uzticību liecinātu par to mīlestības noslēpumu, kuru Kungs ir
atklājis pasaulei ar savu nāvi un augšāmcelšanos.[123]
II NODAĻA
KULTŪRAS ATTĪSTĪBAS VEICINĀŠANA
53. Ievads
Pati cilvēka personas būtība nosaka to, ka patiesu un pilnīgu cilvēciskumu viņš
nevar sasniegt citādi kā vien ar kultūras starpniecību, tas ir, izkopjot
dabiskos labumus un vērtības. It visur, kur uzmanības centrā ir cilvēka dzīve,
pastāv visciešākā saikne starp dabu un kultūru.
Ar vārdu kultūra vispārējā nozīmē saprot visu, kas cilvēkam palīdz izkopt
un attīstīt viņa daudzveidīgās gara un fiziskās spējas, tieksmi ar zināšanām un
darbu pakārtot sev pasauli; visu, kas dara humānāku sabiedrisko dzīvi kā ģimenē,
tā visā pilsoniskajā sabiedrībā, pateicoties tikumu izkopšanai un institūciju
attīstībai. Visbeidzot, gadsimtu gaitā cilvēks savos darbos izsaka, nodod tālāk
un saglabā lielo garīgo pieredzi un centienus, lai tie kalpotu daudzu – pat
visas cilvēku saimes – attīstībai.
Tādējādi cilvēces kultūrai neizbēgami piemīt arī vēsturisks un sociāls aspekts,
un tāpēc vārds kultūra bieži vien iegūst socioloģisku un etnoloģisku
nozīmi. Šajā nozīmē tiek runāts par kultūru daudzveidību. Cilvēki atšķirīgā
veidā izmanto lietas un veic darbu, izsaka sevi, praktizē reliģiju, veido
tikumiskās normas, pieņem likumus un dibina juridiskas institūcijas, attīsta
zinātni, mākslu un izkopj izpratni par skaisto, un tas savukārt nosaka to, ka
pastāv dažādi dzīvesveidi un vērtību sistēmas. Tādējādi katras cilvēku kopienas
īpašā mantojuma pamatā ir no paaudzes paaudzē mantotā kārtība. Tā veidojas arī
vēsturiski noteikta vide, kurā cilvēks dzīvo un kura viņu ietekmē atbilstoši
tautai un laikmetam; šajā vidē viņš smeļas vērtības personiskajai un sabiedrības
kultūras attīstībai.
1. sadaļa. Kultūras situācija mūsdienu pasaulē
54. Jaunas dzīves formas
Mūsdienu cilvēka sociālie un kultūras dzīves apstākļi ir tiktāl mainījušies, ka
var runāt par jaunu laikmetu cilvēces vēsturē.[124]
Tādējādi paveras jauni ceļi kultūras turpmākajai attīstībai un izplatīšanai. To
ir sagatavojis līdz šim vēl nepieredzētais dabas, humanitāro un sociālo zinātņu
uzplaukums, tehnoloģiju attīstība, kā arī progress saziņas līdzekļu jomā un to
izmantošanas labāka organizēšana. Tādējādi mūsdienu kultūrai raksturīgas īpašas
iezīmes – eksaktās zinātnes vislielāko uzmanību pievērš kritiskās spriešanas
spēju izkopšanai, jaunākie pētījumi psiholoģijā piedāvā dziļāku cilvēka darbības
skaidrojumu, vēstures priekšmeti ievērojami veicina skatījumu uz norisēm no to
mainīguma un attīstības viedokļa, arvien vienveidīgāks kļūst cilvēku dzīves
stils un ieradumi. Industrializācija, urbanizācija un citi faktori, kas veicina
kolektīvo dzīvi, rada jaunu kultūras formu – masu kultūru –, kura savukārt rada
jaunu dzīves uztveri un jaunus rīcības un brīvā laika pavadīšanas veidus.
Vienlaikus intensīvāka kļūst saziņa starp dažādām tautām un sabiedrības grupām,
kas visiem un ikvienam dara pieejamākas dažādo kultūras formu bagātības.
Tādējādi pamazām veidojas vispārēja cilvēces kultūras forma, kas, arvien vairāk
respektējot dažādo kultūru īpatnības, sekmīgāk veicina un izsaka visas cilvēces
vienotību.
55. Cilvēks – kultūras radītājs
Visdažādākajās sabiedrības grupās un tautās aizvien palielinās to vīriešu un
sieviešu skaits, kuri apzinās, ka viņi ir savas kopienas kultūras autori un
veidotāji. Visā pasaulē aizvien pieaug neatkarības un attiecīgi arī atbildības
izjūta, kam, bez šaubām, ir liela nozīme cilvēces ceļā uz garīgu un morālu
briedumu. Tas atklājas vēl skaidrāk, kad konstatējam, ka pasaule unificējas, un
apzināmies savu uzdevumu veidot to labāku – tādu, kuras pamatā būtu patiesība un
taisnīgums. Tādējādi mēs esam liecinieki tam, ka dzimst jauns humānisms. Saskaņā
ar to cilvēka galvenā iezīme ir viņa atbildības izjūta par saviem brāļiem un
vēsturi.
56. Grūtības un uzdevumi
Nav brīnums, ka šādos apstākļos cilvēks, apzinādamies savu atbildību par
kultūras attīstību, lolo vislielākās cerības, taču vienlaikus viņš ar bažām
raugās uz daudzajām pretrunām, kuras viņam pašam jāatrisina:
Kas jādara, lai pieaugošā kultūras apmaiņa, kurai vajadzētu veicināt patiesu un
auglīgu dialogu starp dažādām grupām un tautām, neizraisītu disharmoniju kopienu
dzīvē, neaizēnotu senču gudrību un nenomāktu katrai tautai piemītošo identitāti?
Kā veicināt jaunās kultūras dinamiku un izplatīšanos, lai tajā pašā laikā
nezustu patiesa uzticība tradīciju mantojumam? Šī problēma ir jo īpaši aktuāla
tur, kur jārod saskaņa starp kultūru, kas rodas straujā zinātnes un tehnikas
progresa ietekmē, un gara kultūru, kura sakņojas dažādās klasiskās tradīcijās.
Kā saskaņot tik straujo un aizvien pieaugošo zinātņu sadrumstalošanos atsevišķās
nozarēs ar nepieciešamību tās apvienot un kā cilvēkam saglabāt spēju kontemplēt
un apbrīnot – spēju, kas viņam palīdz nonākt pie gudrības?
Kā panākt to, lai kultūras vērtības būtu pieejamas cilvēkiem visā pasaulē, ja
elitārā kultūra kļūst arvien neaizsniedzamāka un sarežģītāka?
Visbeidzot, kādā veidā atzīt par likumīgu neatkarību, ko sev pieprasa kultūra,
lai tā nepārvērstos par tikai un vienīgi laicīgu humānismu un nekļūtu naidīga
reliģijai?
Pastāvot minētajām pretrunām, cilvēces kultūra šodien jāveido tā, lai varētu
harmoniski attīstīties cilvēka persona visā tās veselumā un lai palīdzētu
cilvēkiem veikt uzdevumus, uz ko viņi visi, bet jo īpaši kristieši, brālīgi
apvienojoties vienā saimē, ir aicināti.
2. sadaļa. Daži principi attiecībā uz patiesu kultūras veicināšanu
57. Ticība un kultūra
Kristiešiem, svētceļojot uz Debesu valstību, ir jātiecas pēc tā, kas augšā[125].
Tomēr tas nebūt nemazina, bet gan padara vēl nozīmīgāku viņu uzdevumu kopā ar
visiem cilvēkiem līdzdarboties humānākas pasaules veidošanā. Jo kristīgās
ticības noslēpums sniedz lielisku motivāciju un atbalstu tam, lai kristieši ar
jo lielāku atdevi varētu veikt šo uzdevumu un pirmām kārtām atklātu šī darba
pilnīgo jēgu – proti, pateicoties tam, kultūra kļūst nozīmīga cilvēka aicinājuma
īstenošanā.
Kad cilvēks ar savām rokām vai ar tehnikas palīdzību apstrādā zemi, lai tā nestu
augļus un kļūtu par cienīgu mājvietu visai cilvēku saimei, un apzināti piedalās
dažādu sabiedrības grupu dzīvē, viņš rīkojas saskaņā ar Dieva ieceri, kura tam
tika atklāta jau laiku iesākumā – pakļaut sev zemi[126]
un pilnveidot visu radību, pilnveidojoties arī pašam. Vienlaikus cilvēks izpilda
arī svarīgo Kristus bausli kalpot brāļiem pilnīgā pašaizliedzībā.
Turklāt, pateicoties studijām dažādās zinātņu nozarēs – filozofijā, vēsturē,
matemātikā un dabaszinātnēs – un nodarbojoties ar mākslu, cilvēks daudzējādā
ziņā var sniegt savu ieguldījumu tajā, lai cilvēcei pavērtu ceļu uz augstākajām
atziņām par patieso, labo un skaisto, kā arī attīstītu spēju saskatīt vispārējās
vērtības. Tādējādi viņš smeļas lielāku gaismu tās apbrīnojamās Gudrības
skaidrībā, kura kopš mūžības bija pie Dieva, visu kopā ar Viņu kārtodama un
rotaļādamās zemes virsū, un kuras prieks ir palikt pie cilvēku bērniem.[127]
Tādā veidā cilvēka gars, kļuvis brīvāks no verdzības lietām, spēj vieglāk
pacelties līdz sava Radītāja pielūgsmei un kontemplācijai. Turklāt žēlastības
ietekmē cilvēks tiek sagatavots pazīt Dieva Vārdu, kas, pirms iemiesojās, lai
visu atpestītu un atkalapvienotu sevī, “jau bija pasaulē” kā “patiesā gaisma,
kas apgaismo katru cilvēku” (Jņ 1, 9–10)[128].
Protams, mūsdienu zinātnes un tehnikas progress, kas ar savām metodēm nespēj
nonākt līdz pašai lietu būtībai, var sekmēt sava veida fenomenālismu un
agnosticismu, ja attiecīgo nozaru pētniecības metodes nepamatoti tiek uzskatītas
par augstāko normu ikvienas patiesības atklāšanā. Turklāt pastāv risks, ka
cilvēks, pārāk paļaudamies uz mūsdienu izgudrojumiem, var sākt sevi uzskatīt par
pašpietiekamu un vairs nemeklēt augstākas vērtības.
Taču šīs nevēlamās tendences tiešā veidā neizriet no mūsdienu kultūras, un nav
jāļaujas kārdinājumam neatzīt šai kultūrai piemītošās pozitīvās vērtības, kuru
vidū ir zinātniskās studijas, precizitāte un uzticība patiesībai zinātniskajos
pētījumos, nepieciešamība sadarboties ar citiem vienotā specializētā komandā,
starptautiskās solidaritātes gars, pieaugoša atbildības izjūta speciālistu vidē
par tiem cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība un aizsardzība, vēlēšanās
uzlabot dzīves apstākļus visiem cilvēkiem, īpaši tiem, kas paši nespēj lemt par
sevi vai cieš nepietiekama kultūras līmeņa dēļ. Visas šīs pozitīvās vērtības var
savā veidā sagatavot Evaņģēlija vēsts uzņemšanu. Šo sagatavošanu savā dievišķajā
mīlestībā dzīvina Viņš, kas atnāca, lai atpestītu pasauli.
58. Daudzveidīgās saiknes starp Kristus Labo vēsti un kultūru
Starp pestīšanas vēsti un kultūru pastāv daudzveidīgas saiknes, jo Dievs, sevi
atklādams savai tautai līdz pat pilnīgajai Atklāsmei savā iemiesotajā Dēlā, ir
runājis atbilstoši katra laikmeta kultūrai.
Līdzīgi arī Baznīca, gadsimtu gaitā atrazdamās dažādos apstākļos, ir izmantojusi
dažādu kultūru sasniegumus, lai sludinot izplatītu un skaidrotu Kristus vēsti
visām tautām, to padziļināti pētītu un labāk izprastu, kā arī pilnīgāk izteiktu
liturģijā un daudzveidīgās ticīgo kopienas dzīvē.
Taču tajā pašā laikā Baznīca, kas ir sūtīta pie visām tautām visos laikos un
vietās, nav ekskluzīvi un nedalāmi saistīta ar kādu konkrētu rasi vai tautu, vai
dzīvesveidu, ne arī ar kādu senu vai jaunu paražu. Palikdama uzticīga savām
tradīcijām un vienlaikus apzinoties savu vispārējo sūtību, tā spēj rast kopīgu
valodu ar dažādām kultūras formām. Tādējādi bagātinās gan Baznīca, gan šīs
dažādās kultūras.
Kristus nestā Labā Vēsts pastāvīgi atjauno grēkā kritušā cilvēka dzīvi un
kultūru, kā arī apkaro un novērš maldus un ļaunumu, kas izriet no pastāvīgi
draudošā grēka kārdinājuma. Tā aizvien attīra un paceļ augstākā līmenī tautu
ieražas. Ar savām pārdabiskajām dāvanām tā it kā no iekšienes dara auglīgas,
stiprina, pilnveido un atjauno Kristū[129]
ikviena laikmeta un tautas garīgās bagātības un vērtības. Tādējādi Baznīca,
pildot savu sūtību[130],
veicina un atbalsta cilvēka un sabiedrības kultūru un ar savu darbību, ieskaitot
liturģisko, audzina cilvēku iekšējai brīvībai.
59. Harmonijas veicināšana starp dažādām kultūras formām
Iepriekš minēto iemeslu dēļ Baznīca visiem atgādina – kultūrai jābūt virzītai uz
visas cilvēka personas pilnveidošanu, uz kopienas un visas sabiedrības labumu.
Tāpēc cilvēka gars jāaudzina tā, lai viņā attīstītos spēja apbrīnot, intuīcija,
kontemplācijas spēja, kā arī patstāvīga spriestspēja un lai viņā rastos
reliģiskā, tikumiskā un sociālā apziņa.
Tā kā kultūras priekšnosacījums ir tieši tas, ka cilvēks ir ar saprātu apveltīta
sabiedriska būtne, tad kultūras attīstībai pastāvīgi nepieciešama atbilstoša
brīvība; tai nepieciešama arī likumīga iespēja īstenot šo neatkarību saskaņā ar
saviem principiem. Tātad tai pamatoti pienākas cieņa, un tā bauda sava veida
neaizskaramību atbilstoši kopējam labumam, turklāt ievērojot personas un
sabiedrības tiesības – gan speciālās, gan vispārējās.
Svētais Koncils, atgādinot Vatikāna I koncila mācību, pasludina, ka pastāv “divi
savstarpēji atšķirīgi izziņas ceļi”, proti, ticības un prāta ceļš, un ka Baznīca
neaizliedz “mākslas un zinātņu jomā piemērot katrai nozarei atbilstošos
principus un metodes”. Tāpēc, “atzīstot šo pamatoto brīvību”, Baznīca apliecina
kultūras un jo īpaši zinātņu likumīgo neatkarību.[131]
Tas viss nozīmē to, ka cilvēkam, ņemot vērā morālisko kārtību un kopējo labumu,
jābūt iespējai brīvi meklēt patiesību, paust un izplatīt savus uzskatus,
nodarboties ar jebkura veida zinātni un, visbeidzot, saņemt patiesu informāciju
par sabiedriskās dzīves notikumiem.[132]
Savukārt valsts institūciju uzdevums ir nevis noteikt to, kādiem jābūt
attiecīgajiem kultūras veidiem, bet gan nodrošināt labvēlīgus apstākļus un
sniegt atbalstu visu cilvēku, arī mazākumtautību pārstāvju, kultūras attīstībai.[133]
Tāpēc ir stingri jāiestājas par to, lai kultūra nebūtu spiesta kalpot politiskai
vai ekonomiskai varai, kas to spēj novirzīt no tās patiesā mērķa.
3. sadaļa. Daži aktuālākie kristiešu uzdevumi kultūras jomā
60. Atzīt un īstenot visu cilvēku tiesības uz kultūru
Mūsdienās ir radusies iespēja lielāko daļu cilvēces atbrīvot no tumsonības
posta, tāpēc mūsu laikmeta cilvēkiem – īpaši kristiešiem – ļoti atbilstošs
uzdevums ir neatlaidīgi rūpēties par to, lai ekonomikas un politikas jomā kā
valsts, tā starptautiskajā līmenī tiktu pieņemti fundamentāli lēmumi, saskaņā ar
kuriem it visur tiktu atzītas un īstenotas visu cilvēku tiesības uz kultūru, kas
saskaņā ar cilvēka personas cieņu pienākas ikvienam neatkarīgi no rases,
dzimuma, tautības, reliģiskās un sociālās piederības. Tāpēc jārūpējas par to,
lai visiem cilvēkiem, turklāt pietiekami, būtu pieejams viss labais, ko sniedz
kultūra, īpaši tas, kas attiecas uz tā saukto pamatkultūru, un tādējādi
ievērojamai daļai cilvēku analfabētisma dēļ vai tāpēc, ka viņiem nav jāveic
atbildīgi pienākumi, netiktu liegta iespēja patiesi cilvēciskā veidā veltīt
savas pūles kopējā labuma dēļ.
Šajā sakarībā jātiecas pēc tā, lai visiem, kam ir attiecīgas spējas, būtu
pieejama augstākā izglītība un lai šie cilvēki, cik vien tas iespējams,
sabiedrībā veiktu tos uzdevumus, pienākumus un darbus, kas atbilst viņu spējām
un iegūtajai kompetencei.[134]
Tādējādi katrs cilvēks un ikviena sabiedriskā grupa neatkarīgi no etniskās
piederības varēs pilnībā attīstīt savu kultūras dzīvi atbilstoši savām dotībām
un tradīcijām.
Turklāt jārūpējas par to, lai ikviens apzinātos gan savas tiesības uz kultūru,
gan arī pienākumu pilnveidot sevi un atbalstīt šajā ziņā arī citus. Dažkārt mēdz
būt tādi dzīves un darba apstākļi, kas nopietni traucē īstenot centienus
pilnveidoties kultūras jomā un apslāpē interesi par kultūru. Tas īpaši attiecas
uz zemniekiem un strādniekiem. Ir nepieciešams nodrošināt viņiem tādus darba
apstākļus, kas nevis kavētu viņu izaugsmi kultūras jomā, bet to sekmētu.
Sievietes šodien strādā gandrīz visās dzīves jomās, tāpēc ir svarīgi, lai viņas
pilnībā varētu pildīt savus uzdevumus atbilstoši savām spējām. Visiem ir
pienākums rūpēties par to, lai tiktu atzīta un veicināta tik nepieciešamā
sieviešu līdzdalība kultūras dzīvē tām atbilstošā veidā.
61. Kultūras ziņā vispusīgi izglītota cilvēka audzināšana
Šodien veidot dažādu zinātņu un mākslas nozaru sintēzi ir kļuvis grūtāk nekā
jebkad agrāk. No vienas puses, aizvien pieaug kultūras elementu daudzums un
dažādība, no otras puses, samazinās cilvēka spēja tos aptvert un organiski
sasaistīt, tādējādi ideja par vispusīgu cilvēku nenovēršami gaist. Tomēr
joprojām katra cilvēka pienākums ir rūpēties par savas personas integritāti,
kurā īpaši svarīgas ir tādas vērtības kā saprāts, griba, sirdsapziņa un brālība.
Šo vērtību pamatā ir Dievs – Radītājs –, un tās brīnišķīgā veidā ir dziedinātas
un paaugstinātas Kristū.
Šādas audzināšanas māte un nodrošinātāja pirmām kārtām ir ģimene, kurā bērni
mīlestības gaisotnē vieglāk apgūst vērtību sistēmu, bet pārbaudītas kultūras
formas gandrīz vai dabiski kļūst par atskaites punktu jauniešu dvēselēm.
Mūsdienu sabiedrībā ir iespējas audzināt kultūras ziņā vispusīgi izglītotus
cilvēkus, īpaši tas saistīts ar plašu grāmatu pieejamību un jaunajiem kultūras
un sabiedrības saziņas līdzekļiem. Daudzviet, samazinoties darba laika ilgumam,
cilvēkiem ir arvien vairāk brīvā laika. Tas jācenšas pilnvērtīgi izmantot
dvēseles spēku atjaunošanai un gara un miesas veselības stiprināšanai, brīvi
izvēloties nodarbes un studijas, dodoties tūrisma ceļojumos, kas palīdz
intelektuāli un garīgi bagātināties, gūt jaunu pieredzi un iepazīt citus
cilvēkus. Līdzīgi arī sporta nodarbības un dažādi pasākumi palīdz uzturēt
iekšējo līdzsvaru gan individuālajā, gan sabiedrības līmenī un veidot brālīgas
attiecības starp dažādu aprindu, tautību un rasu cilvēkiem. Kristiešiem
jāpiedalās mūsu laikmeta sabiedriskajās aktivitātēs un kultūras pasākumos, lai
tajos ienestu cilvēkmīlestību un kristīgo garu.
Taču tas viss nespēs nodrošināt cilvēka pilnīgo, vispusīgo audzināšanu kultūras
jomā, ja vienlaikus netiks pienācīgi risināts jautājums par kultūras un zinātnes
nozīmi cilvēka personas dzīvē.
62. Saskaņa starp kultūru un kristietību
Lai gan Baznīca daudzējādā ziņā ir veicinājusi kultūras progresu, pieredze
liecina, ka dažādu iemeslu dēļ reizēm ir grūti panākt saskaņu starp kultūru un
kristietību.
Nevarētu teikt, ka šīs grūtības noteikti traucē ticības dzīvei, – tās, tieši
otrādi, var pat rosināt cilvēka prātu precīzāk noskaidrot ticības aspektus un
padziļināt izpratni par ticību. Jaunākie pētījumi un atklājumi dabaszinātnēs,
vēsturē un filozofijā rada jaunus jautājumus, kuri ietekmē arī praktisko dzīvi
un saistībā ar kuriem nepieciešams veikt papildu pētījumus, cita starpā arī
teoloģijā. Turklāt teologi tiek aicināti, respektējot teoloģijas zinātņu metodes
un prasības, arvien meklēt atbilstošāko veidu, kā saviem laikabiedriem skaidrot
Baznīcas doktrīnu, jo ticības mantojums jeb ticības patiesības ir viens, bet
pilnīgi kas cits ir tas, kā šīs patiesības tiek izklāstītas un skaidrotas, kaut
arī abos gadījumos jēgai un nozīmei ir jāpaliek nemainīgai.[135]
Tāpēc pastorālajā darbā ir pietiekami labi jāpārzina un jāievēro ne vien
teoloģijas principi, bet arī laicīgo zinātņu – īpaši psiholoģijas un
socioloģijas – atzinumi, lai ticīgos vadītu uz skaidrāku un nobriedušāku ticības
dzīvi.
Arī literatūrai un mākslai savā veidā ir liela nozīme Baznīcas dzīvē. Tās cenšas
raksturot cilvēka būtību, tā problēmas un pieredzi saistībā ar vēlmi iepazīt un
pilnveidot sevi un pasauli, atklāt cilvēka vietu vēsturē un pasaulē, atspoguļot
viņa postu un priekus, vajadzības un iespējas, kā arī piedāvāt labākas izredzes.
Tādējādi literatūra un māksla spēj apgarot cilvēka dzīvi, attēlojot to dažādos
veidos atbilstoši konkrētajam laikmetam un videi.
Tāpēc jārūpējas par to, lai tie, kas nododas radošajam darbam, justu, ka Baznīca
atzīst viņu darbību, un, baudīdami saprātīgu brīvību, vieglāk varētu izveidot
attiecības ar kristiešu kopienu. Baznīca atzīst arī jaunās, mūsdienīgās mākslas
formas, kas atbilst dažādu tautu un zemju īpatnībām. Arī tās var rast savu vietu
svētnīcās, ja to izteiksmes veids ir piemērots, atbilst liturģijas prasībām un
rosina domāt par Dievu.[136]
Tādējādi padziļinās izpratne par Dievu, Evaņģēlija vēsts cilvēka prātam kļūst
saprotamāka un atklājas kā tāda, kas ir cieši saistīta ar viņa eksistenci.
Tātad ticīgajiem jādzīvo ciešā vienotībā ar saviem laikabiedriem un jācenšas pēc
iespējas pilnīgāk izprast viņu domāšanas veidu un viņu kultūrai raksturīgo
dzīves uztveri. Jaunās zinātņu atziņas un teorijas, kā arī zināšanas par
jaunākajiem atklājumiem ticīgajiem jāsavieno ar kristīgo morāli un doktrīnu. Tas
nepieciešams tādēļ, lai viņu reliģiskā kultūra un morālā stāja būtu saskaņā ar
zinātnisko izziņu un nemitīgo tehnisko progresu. Tādējādi viņi visu notiekošo
spēs novērtēt un interpretēt patiesi kristīgā garā.
Tiem, kas semināros un universitātēs studē teoloģiju, jācenšas sadarboties ar
citu zinātņu speciālistiem, apvienojot ar tiem spēkus un daloties gūtajās
atziņās. Teoloģiskajiem pētījumiem jābūt virzītiem uz dziļāku Atklāsmes
patiesību izpratni, vienlaikus nezaudējot saikni ar laikmetu, kurā tie tiek
veikti, lai tādējādi cilvēki, kas ir izglītoti dažādās jomās, ar šo pētījumu
palīdzību varētu labāk iepazīt ticību. Šī sadarbība daudzējādā ziņā nāks par
labu priesteru formācijai – viņi pratīs atbilstošā veidā izskaidrot Baznīcas
mācību par Dievu, cilvēku un pasauli saviem laikabiedriem, un tie savukārt
labprātāk ieklausīsies viņu vārdos[137].
Turklāt vēlams, lai vairāk būtu laju ar atbilstošu teoloģisko izglītību un lai
daudzi no viņiem profesionāli un padziļināti nodotos teoloģijas studijām. Lai šo
uzdevumu varētu īstenot, ticīgajiem – gan klēram, gan lajiem – nepieciešama
attiecīga pētniecības un domas brīvība, kā arī iespēja brīvi, pazemīgi un
drosmīgi paust savu viedokli tajās jomās, kurās viņi ir kompetenti[138].
III NODAĻA
SOCIĀLEKONOMISKĀ DZĪVE
63. Daži ekonomiskās dzīves aspekti
Arī sociālekonomiskajā dzīvē ir jāņem vērā un jāveicina cilvēka personas cieņa
un viņa integrālais aicinājums, kā arī visas sabiedrības labums, jo cilvēks taču
ir visas sociālekonomiskās dzīves radītājs, centrs un mērķis.
Mūsdienu ekonomikā, tāpat kā citās sabiedriskās dzīves jomās, arvien vairāk
palielinās cilvēka ietekme uz dabu, attiecības starp atsevišķām personām, grupām
un tautām kļūst arvien ciešākas un intensīvākas un pieaug to savstarpējā
atkarība. Palielinās arī politiskās varas iejaukšanās. Tajā pašā laikā
ražošanas, tirdzniecības un pakalpojumu nozares progress ir nodrošinājis
ekonomikas potenciālo spēju labāk apmierināt cilvēces arvien pieaugošās
vajadzības.
Taču netrūkst iemeslu arī bažām. Daudzi cilvēki, vispirms tieši ekonomiski
attīstītākajos pasaules reģionos, šķiet, ir tik ļoti pakļauti ekonomikai, ka
gandrīz visu viņu personisko un sabiedrisko dzīvi nosaka tikai ekonomiskās
intereses. Tas sakāms gan par tām valstīm, kuras atbalsta kolektīvo
saimniekošanas veidu, gan arī pārējām. Lai gan ekonomiskās dzīves augšupeja, ja
vien tā tiktu saprātīgi un humāni vadīta un koordinēta, varētu mazināt sociālo
nevienlīdzību, tā – tieši pretēji – arvien biežāk to vēl saasina, vietumis pat
pasliktina maznodrošināto iedzīvotāju sociālo stāvokli un noved pie nabadzīgo
ļaužu nicināšanas. Kaut arī ļoti daudziem cilvēkiem vēl arvien trūkst paša
nepieciešamākā, citi – pat mazāk attīstītās valstīs – dzīvo pārpilnībā vai
izšķērdībā. Līdzās pastāv greznība un trūkums. Nelielai saujiņai cilvēku ir
neierobežota lēmējvara, tajā pašā laikā daudziem citiem ir liegta gandrīz
jebkāda iespēja atbildīgi rīkoties pēc savas iniciatīvas, un tie bieži vien
dzīvo un strādā cilvēka cieņai neatbilstošos apstākļos.
Līdzīgi ekonomiskā un sociālā līdzsvara trūkums vērojams starp lauksaimniecības,
rūpniecības un pakalpojumu nozarēm, kā arī starp dažādiem vienas un tās pašas
valsts reģioniem. Vērojams aizvien lielāks kontrasts starp ekonomiski
attīstītākajām valstīm un visām pārējām, un tas var pat apdraudēt mieru pasaulē.
Mūsu laikabiedri aizvien skaidrāk apzinās šo nevienlīdzību. Viņi ir dziļi
pārliecināti par to, ka mūsdienu pasaules plašās tehnoloģiskās un ekonomiskās
iespējas var uzlabot šo bēdīgo stāvokli un ka tam tā arī būtu jānotiek. Taču
šajā ziņā jāveic neskaitāmas reformas sociālekonomiskajā jomā, kā arī jānotiek
dziļām iekšējām pārmaiņām attiecībā uz sabiedrības domāšanu un paradumiem. Tāpēc
Baznīca gadsimtu gaitā, Evaņģēlija gaismas vadīta, ir izstrādājusi un
sludinājusi, īpaši pēdējā laikā, taisna prāta spriedumam atbilstošus taisnīguma
un vienlīdzības principus, kas attiecas gan uz personisko un sabiedrisko dzīvi,
gan starptautiskajām attiecībām. Svētais Koncils vēlas atgādināt šos principus
atbilstoši pašreizējai situācijai un sniegt orientējošus norādījumus, īpaši
ņemot vērā ekonomikas attīstības prasības.[139]
1. sadaļa. Ekonomikas attīstība
64. Ekonomikas attīstība kalpo cilvēkam
Šodien vairāk nekā jebkad agrāk vērojami pamatoti centieni palielināt
lauksaimnieciskās un rūpnieciskās ražošanas apjomus, kā arī attīstīt pakalpojumu
sfēru, jo arvien palielinās iedzīvotāju skaits un pieaug arī cilvēku prasības.
Tāpēc ir jāveicina tehnikas progress, jaunu inovāciju rašanās, uzņēmējdarbības
attīstība un paplašināšana, ražošanas modernizācija, kā arī pienācīgi jāatbalsta
visu ražošanā iesaistīto cilvēku pūles. Citiem vārdiem sakot – jāatbalsta viss,
kas šo attīstību veicina. Taču ražošanas galvenais mērķis nav ne produkcijas
apjoma palielināšana, ne arī peļņas gūšana vai ekonomiskā vara, bet gan
kalpošana cilvēkam, turklāt cilvēkam visā tā pilnībā, ņemot vērā gan viņa
materiālās vajadzības, gan intelektuālās, morālās, garīgās un reliģiskās dzīves
prasības. Turklāt tas attiecas uz ikvienu cilvēku un ikvienu cilvēku grupu
neatkarīgi no rases vai pasaules reģiona. Tāpēc saimnieciskajai darbībai
jānorit, izmantojot tai raksturīgās metodes un ņemot vērā tās likumus, kā arī
ievērojot morālisko kārtību[140],
tā lai īstenotos Dieva nodoms attiecībā uz cilvēku[141].
65. Ekonomikas attīstības kontrole
Cilvēkiem ir jākontrolē ekonomikas attīstība. To nedrīkst atstāt dažu ekonomiski
pārāk ietekmīgu cilvēku vai grupējumu rokās, ne arī pakļaut tikai politiskās
varas vai dažu ekonomiski spēcīgāko valstu ietekmei. Tieši pretēji – svarīgi,
lai šīs attīstības vadībā visos līmeņos aktīvi iesaistītos pēc iespējas lielāks
cilvēku skaits, bet starptautiskajā līmenī – visas valstis. Tāpat nepieciešams,
lai atsevišķu personu un brīvo apvienību iniciatīvas tiktu koordinētas un
harmoniski saskaņotas ar valsts institūciju aktivitātēm šajā jomā.
Ekonomikas izaugsmi nevar atstāt atsevišķo saimnieciskās darbības veicēju ziņā,
proti, gandrīz vai pašplūsmā, ne arī uzticēt tikai valsts institūcijām. Tāpēc
par maldīgām un nepieņemamām jāatzīst gan tās doktrīnas, kuras pretojas
nepieciešamajām reformām pārprastas brīvības vārdā, gan arī tās, kuras personu
un grupu pamattiesības pakārto kolektīvajai ražošanai[142].
Turklāt pilsoņiem jāatceras, ka viņiem ir tiesības un pienākums – un tas
jāatzīst arī valsts institūcijām – atbilstoši savām iespējām veicināt patiesu
sabiedrības progresu. Ekonomiski mazattīstītajos reģionos, kur nekavējoties
jāliek lietā visi pieejamie līdzekļi, kopējo labumu nopietni apdraud tie, kuri
savus līdzekļus patur neizmantotus vai arī sabiedrībai, kuras vidū tie dzīvo,
liedz nepieciešamo materiālo vai garīgo atbalstu (te runa nav par personu
tiesībām izceļot).
66. Nepieciešamība novērst pārmērīgi lielās sociālekonomiskās
atšķirības
Lai apmierinātu taisnīguma un vienlīdzības prasības, nepieciešams pēc iespējas
drīzāk, ievērojot personu tiesības un katras tautas īpatnības, novērst pārmērīgo
un aizvien vēl augošo ekonomisko nevienlīdzību, kas ir saistīta ar individuālo
un sociālo diskrimināciju. Tāpat arī daudzos reģionos, kas piedzīvo īpašas
grūtības saistībā ar lauksaimniecības produktu ražošanu vai noietu, zemniekiem
ir nepieciešams atbalsts gan ražošanas jomā un produkcijas realizēšanā, gan
jauninājumu un uzlabojumu ieviešanā, lai viņi varētu gūt atbilstošus ienākumus
un nepaliktu, kā tas nereti notiek, zemākas kategorijas pilsoņu stāvoklī.
Savukārt pašiem zemniekiem, īpaši jaunajai paaudzei, jācenšas nemitīgi uzlabot
savu profesionālo prasmi, bez kuras progress lauksaimniecībā nav sasniedzams.[143]
Turklāt saistībā ar taisnīguma un vienlīdzības ievērošanu jāraugās, lai
ekonomikas attīstībai nepieciešamā mobilitāte tiktu regulēta tā, ka atsevišķu
personu un viņu ģimeņu dzīve nezaudētu stabilitāti un drošību. Rūpīgi jāseko
tam, lai strādājošie, kas piesaistīti no citas valsts vai cita reģiona un ar
savu darbu sniedz ieguldījumu attiecīgās tautas vai apgabala ekonomikas
attīstībā, netiktu diskriminēti atalgojuma vai darba apstākļu ziņā. Turklāt
visiem, bet jo īpaši valsts institūcijām, jāizturas pret viņiem kā pret
personām, nevis tikai kā pret darbaspēku un jāsniedz tiem palīdzība, lai viņi
būtu nodrošināti ar piemērotu dzīvesvietu un rastu iespēju arī ģimenes locekļiem
uzturēties pie viņiem, kā arī jāveicina viņu iekļaušanās attiecīgās valsts vai
reģiona sabiedriskajā dzīvē. Tomēr atbilstoši iespējām darbavietas būtu jārada
viņu pašu zemē.
Saistībā ar pārmaiņām mūsdienu ekonomikā un jaunajām industriālās sabiedrības
formām, kurās, piemēram, arvien lielāka nozīme ir automatizācijai, jārūpējas par
to, lai pietiekami tiktu nodrošinātas piemērotas darba iespējas un atbilstoša
tehniskā un profesionālā sagatavotība. Tāpat nepieciešams garantēt iztikas
līdzekļus un to, ka tiek respektēta cilvēka cieņa, it īpaši, ja runa ir par tiem
cilvēkiem, kas slimības vai vecuma dēļ nonākuši ļoti lielās grūtībās.
2. sadaļa. Daži sociālekonomiskās dzīves pamatprincipi
67. Darbs, darba apstākļi un brīvais laiks
Cilvēka darbam preču ražošanas un apmaiņas jomā vai arī saimniecisko pakalpojumu
sfērā ir lielāka vērtība nekā citiem ekonomiskās dzīves elementiem, kuri kalpo
tikai kā rīki.
Neatkarīgi no tā, vai cilvēks šo darbu veic pēc savas iniciatīvas vai kāda
vadībā, tas tiešā veidā izriet no cilvēka personas, kas it kā uzspiež dabai savu
zīmogu un pakļauj to savai gribai. Ar savu darbu cilvēks parasti nodrošina
iztiku sev un savai ģimenei, sadarbojas ar citiem cilvēkiem un tiem kalpo.
Pateicoties darbam, viņš var praktizēt patiesu tuvākmīlestību un līdzdarboties
Dieva radīto lietu pilnveidošanā. Turklāt mēs uzskatām, ka ar savu Dievam
veltīto darbu cilvēks kļūst līdzdalīgs Jēzus Kristus īstenotajā atpestīšanas
darbā. Kristus ir piešķīris darbam īpašu cieņu, pats savām rokām strādājot
Nācaretē. No tā izriet gan katra cilvēka pienākums godprātīgi strādāt, gan arī
ikviena tiesības uz darbu. Savukārt sabiedrības pienākums ir atbilstoši
reālajiem apstākļiem atkarībā no iespējām palīdzēt pilsoņiem atrast darbu, kuru
strādājot viņi sev nodrošinātu pietiekamu iztiku. Visbeidzot, ņemot vērā katra
strādājošā pienākumus, viņa darba produktivitāti, kā arī uzņēmuma ekonomisko
stāvokli un kopējo labumu, par darbu ir jāatalgo tā, lai strādājošo nodrošinātu
ar līdzekļiem, kas dotu iespēju viņam un viņa ģimenei dzīvot cilvēka cienīgu
dzīvi, apmierinot gan materiālās un sociālās, gan arī kultūras un garīgās
vajadzības[144].
Tā kā saimnieciskais process visbiežāk ir cilvēku kopīgā darba rezultāts, būtu
netaisni un cilvēka necienīgi to organizēt un vadīt tā, ka tas kādam no
darbiniekiem kaitētu. Taču nereti arī mūsdienās strādājošie kļūst par sava darba
vergiem, un to nekādā ziņā nevar attaisnot ar tā sauktajiem ekonomikas likumiem.
Tāpēc viss darba process ir jāpielāgo cilvēka vajadzībām un viņa dzīves
apstākļiem, vispirms ģimenes dzīvei (īpaši tas attiecas uz mātēm), turklāt
vienmēr ņemot vērā strādājošo vecumu un dzimumu. Turklāt ir svarīgi, lai
strādājošajiem būtu iespēja darba procesā pilnveidot savas spējas un personību.
Viņiem ar pienācīgu atbildības izjūtu jāiegulda darbā savs laiks un spēki, taču
tiem pienākas arī atpūta un brīvais laiks, ko veltīt ģimenes, kultūras,
sabiedriskajai un reliģiskai dzīvei. Turklāt nepieciešams, lai visiem
strādājošajiem būtu iespējas brīvi attīstīt savas spējas un dotības, ja savā
profesionālajā darbībā viņi nevar tās pilnveidot.
68. Līdzdalība uzņēmējdarbībā un visas ekonomikas plānošanā, darba
konflikti
Uzsākot uzņēmējdarbību, kopīgam darbam apvienojas personas, t. i., brīvi un par
sevi atbildīgi cilvēki, kas radīti pēc Dieva attēla. Tāpēc, ņemot vērā katra
funkcijas – vai tas būtu īpašnieks, uzņēmējs, vadītājs vai strādnieks – un
saglabājot nepieciešamo vienotību uzņēmuma vadībā, atbilstoši jāsekmē visu
darbinieku aktīva līdzdalība rūpēs par uzņēmuma attīstību.[145]
Ļoti bieži lēmumi attiecībā uz ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem, proti,
lēmumi, kas ietekmē strādājošo un viņu bērnu nākotni, tiek pieņemti nevis pašā
uzņēmumā, bet augstākās instancēs, taču jādod iespēja strādājošajiem piedalīties
arī šo lēmumu sagatavošanā vai nu personiski, vai ar brīvi ievēlētu pārstāvju
starpniecību.
Cilvēka pamattiesības ir arī strādājošo tiesības brīvi dibināt apvienības, kas
patiešām spētu pārstāvēt viņu intereses un palīdzētu pareizi organizēt
saimniecisko dzīvi, un tiesības brīvi piedalīties šo apvienību darbībā,
neriskējot tikt represētiem. Ja šādi tiks organizēta cilvēku līdzdalība un celts
ekonomiskās un sociālās izglītības līmenis, viņi arvien labāk apzināsies savus
uzdevumus un atbildību. Tādējādi viņi sapratīs, ka ikviens atbilstoši savām
spējām un prasmēm ir līdzdalīgs ekonomikas un sociālajā progresā, kā arī kopējā
labuma veicināšanā.
Ja rodas ekonomiski un sociāli konflikti, tie jācenšas atrisināt mierīgā veidā.
Lai gan ieinteresētās puses vienmēr vispirms ir jāaicina risināt jautājumus
sarunu ceļā, tomēr streiks, kaut arī tas ir galējs līdzeklis, arī mūsdienu
apstākļos var izrādīties nepieciešams, lai aizstāvētu strādājošo tiesības un
taisnīgās prasības. Taču arī tādā gadījumā, tiklīdz tas iespējams, jāatsāk
pārrunas un dialogs, lai kopīgi rastu risinājumu.
69. Laicīgie labumi paredzēti visiem cilvēkiem
Zemi un visu, kas to piepilda, Dievs ir paredzējis visu cilvēku un tautu
lietošanai, tāpēc radītajiem labumiem vienlīdzīgi ir jābūt pieejamiem visiem
saskaņā ar taisnīgumu, kas nav šķirams no mīlestības[146].
Lai kādas arī būtu īpašuma formas, kas noteiktas konkrētās valsts tiesību aktos
un ir atkarīgas no daudzveidīgajiem un mainīgajiem apstākļiem, vienmēr jāņem
vērā tas, ka šie labumi paredzēti visiem cilvēkiem. Tāpēc cilvēkam, izmantojot
labumus, kas viņam likumīgi pieder, tie jāuztver ne tikai kā viņa īpašums, bet
gan kā kopējais labums, proti, kā tādi, kam jānes labums ne tikai viņam, bet arī
citiem[147].
Turklāt visiem ir tiesības uz noteiktu daļu labumu, lai nodrošinātu sevi un savu
ģimeni. Tāda bija Baznīcas tēvu un Baznīcas doktoru pārliecība – viņi mācīja, ka
ikviena cilvēka pienākums ir palīdzēt nabadzīgajiem, turklāt dodot tiem ne tikai
no tā, kas pašam paliek pāri.[148]
Savukārt tam, kas nonācis galējā trūkumā, ir tiesības visnepieciešamāko iegūt no
citu bagātībām.[149]
Apzinoties to, cik daudzi cilvēki visā pasaulē cieš badu, svētais Koncils
visus – gan privātpersonas, gan valdības – aicina atcerēties šos Baznīcas tēvu
vārdus: “Paēdini to, kas mirst badā, jo nepaēdinot tu viņu nonāvēsi.”[150]
Tāpēc lai visi atbilstoši savām iespējām patiesi dalās savos labumos, sniedzot
atsevišķām personām un tautām vispirms tādu atbalstu, kas tām palīdzētu pašām
pārvarēt nabadzību un turpināt attīstību.
Ekonomiski mazāk attīstītās sabiedrībās nereti kopējo labumu sadale daļēji tiek
īstenota, galvenokārt pateicoties konkrētās sabiedrības sadzīves paražām un
tradīcijām, kas nosaka to, ka ikviens sabiedrības loceklis tiek nodrošināts ar
pašu nepieciešamāko. Tomēr, no vienas puses, jāizvairās noteiktus paradumus
uzskatīt par pilnīgi nemaināmiem, ja tie vairs neatbilst mūsdienu prasībām, bet,
no otras, nevajag neapdomīgi atteikties no labām paražām, kuras joprojām var būt
ļoti noderīgas, ja vien tās prasmīgi pielāgo mūsdienu apstākļiem. Līdzīgi
ekonomiski augstu attīstītajās valstīs kopējo labumu sadali daļēji var veikt
sociālo institūciju tīkls, kas nodarbojas ar apdrošināšanu un aprūpi. Jāturpina
attīstīt ģimeņu un sociālās palīdzības dienesti, īpaši tie, kas darbojas
kultūras un izglītības jomā. Taču, rūpējoties par to visu, jāraugās, lai
pilsoņos neveidotos pasīva un bezatbildīga attieksme pret sabiedrību vai arī
nevēlēšanās tai kalpot.
70. Investīcijas un finanšu politika
Investīciju mērķis ir pietiekamā apjomā nodrošināt darba un ienākumu iespējas ne
vien tagadējām, bet arī nākamajām paaudzēm. Visiem, kas ir atbildīgi par
investīcijām un saimnieciskās dzīves organizēšanu – vai tās būtu atsevišķas
personas, grupas vai valsts institūcijas –, šie mērķi jāpatur redzeslokā un
jāapzinās, ka viņu pienākums, no vienas puses, ir gādāt par cilvēka cienīgas
dzīves nodrošināšanu gan individuālā, gan visas sabiedrības līmenī, bet, no
otras puses, raudzīties nākotnē, ievērojot taisnīgu samēru starp pašreizējām
individuālā un kolektīvā patēriņa vajadzībām un nepieciešamo ieguldījumu nākamo
paaudžu labā. Tāpat vienmēr jāpatur prātā arī ekonomiski mazāk attīstīto tautu
un reģionu aktuālās vajadzības. Finanšu politika jāorganizē tā, lai netiktu
apdraudēta ne savas, nedz arī citu tautu labklājība. Turklāt jārūpējas par to,
lai naudas vērtības izmaiņu gadījumā netaisnus zaudējumus neciestu ekonomiski
neaizsargātākie.
71. Īpašuma iegūšana, privātīpašums, latifundijas
Privātīpašums un citi materiālo labumu privātā valdījuma veidi personai rada
izpausmes iespējas un iespēju uzņemties savu daļu atbildības sabiedrībā un
ekonomikā. Tāpēc ir svarīgi sekmēt to, lai gan atsevišķiem indivīdiem, gan
personu grupām būtu iespēja iegūt savā valdījumā ārējos labumus.
Privātīpašums vai kāda cita materiālo labumu valdījuma forma nodrošina katram
nepieciešamo neatkarību personiskās un ģimenes dzīves veidošanai, un tā ir sava
veida cilvēka brīvības izpausme. Tas ir viens no pilsoniskās brīvības
priekšnosacījumiem, jo stimulē cilvēkus uzņemties sabiedrībā atbildību.[151]
Šādas valdījuma vai īpašuma formas mūsdienās ir dažādas un kļūst aizvien
daudzveidīgākas. Tās visas kopā ar sociālās drošības fondiem, tiesībām un
pakalpojumiem, ko garantē sabiedrība, joprojām paliek vērā ņemams drošības
pamats. Tas attiecas ne tikai uz materiālām lietām, bet arī uz nemateriāliem
labumiem, piemēram, profesionālajām spējām.
Taču tiesības uz privātīpašumu nav pretrunā dažādām sabiedriskā īpašuma formām.
Labumu pāreja sabiedriskajā īpašumā var notikt tikai kompetentās varas vadībā un
atbilstoši kopējā labuma prasībām, taisnīgi kompensējot zaudējumus. Turklāt
valsts varas kompetencē ir pienākums raudzīties, lai privātais īpašums netiktu
izmantots ļaunprātīgi, kaitējot kopējam labumam.[152]
Privātīpašumam piemīt arī sociāla dimensija – to nosaka princips, ka labumi ir
paredzēti visu cilvēku lietošanai.[153]
Tur, kur tas netiek ievērots, īpašums bieži kļūst par iemeslu mantkārībai un
nopietnām novirzēm no patiesās lietu kārtības. Tādējādi privātīpašuma
pretiniekiem rodas iegansts apšaubīt tiesības uz šādu īpašumu.
Daudzos ekonomiski mazattīstītos reģionos ir lielas un dažkārt pat milzīgas
zemes platības, kas netiek pilnvērtīgi apsaimniekotas vai arī spekulācijas
nolūkos netiek apstrādātas vispār, tajā pašā laikā lielākajai daļai iedzīvotāju
nav zemes īpašumu vai arī tie ir niecīgi un pastāv aktuāla nepieciešamība
kāpināt lauksaimniecības produkcijas apjomu. Nereti tie, kas strādā pie šo lielo
platību īpašniekiem vai arī nomā no viņiem zemi, nesaņem cilvēka cienīgu algu
vai negūst attiecīgus ienākumus, viņiem trūkst pienācīga mājokļa, turklāt viņus
ekspluatē arī starpnieki. Būdami bez eksistences nodrošinājuma, viņi nonāk tik
lielā personiskā atkarībā, ka tiem ir liegta tikpat kā jebkāda iespēja rīkoties
patstāvīgi un atbildīgi, pilnveidot savu cilvēcisko kultūru un piedalīties
sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Tāpēc daudzos gadījumos ir jāveic reformas,
lai pieaugtu minēto ļaužu ienākumi, uzlabotos viņu darba apstākļi un
palielinātos darba drošība, kā arī lai veicinātu viņu iniciatīvu. Turklāt
nepietiekami apsaimniekotie zemes īpašumi jāsadala tiem, kas spēj šīs platības
padarīt auglīgas. Šie cilvēki jānodrošina ar nepieciešamajiem resursiem un
palīglīdzekļiem, it īpaši jāpalīdz viņiem iegūt izglītību un jādod iespējas
saskaņā ar taisnīguma principiem īstenot kooperāciju. Savukārt gadījumos, kad
kopējā labuma dēļ ir jāatsavina īpašums, kompensācijas apmēri jānosaka taisnīgi,
ņemot vērā visus apstākļus.
72. Sociālekonomiskās aktivitātes un Kristus valstība
Kristiešiem skaidri jāapzinās tas, ka, aktīvi darbojoties, lai veicinātu
mūsdienu ekonomisko un sociālo attīstību, un iestājoties par taisnīgumu un
tuvākmīlestību, viņi daudzējādā ziņā var sekmēt cilvēces labklājību un mieru
pasaulē. Lai viņi šajā ziņā ir spilgts paraugs citiem neatkarīgi no tā, vai viņi
darbojas individuāli vai kopā. Lai, iemantojot nepieciešamo kompetenci un
pieredzi, viņi laicīgajās nodarbēs saglabā patieso vērtību hierarhiju, palikdami
uzticīgi Kristum un Viņa Evaņģēlijam, un lai visu viņu dzīvi – kā personisko, tā
sabiedrisko – caurstrāvo Kalna svētību, īpaši nabadzības, gars.
Ikviens, kas, paklausot Kristum, vispirms meklē Dieva valstību, no tās smeļas
arvien spēcīgāku un tīrāku mīlestību, lai varētu palīdzēt saviem brāļiem un
veikt taisnības darbus, kurus iedvesmo mīlestība[154].
IV NODAĻA
POLITISKĀS KOPIENAS DZĪVE
73. Mūsdienu sabiedriskā dzīve
Arī dažādu valstu politiskajā struktūrā un institūcijās mūsdienās vērojamas
dziļas pārmaiņas, kuru pamatā ir šo valstu ekonomiskā, sociālā un kultūras
attīstība. Šīs pārmaiņas daudzējādā ziņā ietekmē politiskās kopienas dzīvi, it
īpaši tajā, kas attiecas uz visu cilvēku tiesībām un pienākumiem pilsoniskās
brīvības jomā, kopējo labumu, kā arī normām, kas regulē pilsoņu savstarpējās
attiecības un viņu attiecības ar valsts varu.
Pateicoties arvien skaidrākai izpratnei par cilvēka cieņu, dažādos pasaules
reģionos rodas centieni veidot tādu politisko un juridisko kārtību, kurā būtu
labāk aizsargātas personas sabiedriskās dzīves tiesības, piemēram, pulcēšanās
brīvība, tiesības veidot apvienības, brīvi paust savu viedokli, kā arī privāti
un publiski apliecināt savu ticību. Šī personas tiesību garantija ir
nepieciešams nosacījums tam, lai pilsoņi gan individuāli, gan apvienojoties
varētu aktīvi piedalīties valsts dzīvē un tās pārvaldē.
Līdz ar kultūras, ekonomikas un sociālo progresu pieaug arī daudzu cilvēku
vēlēšanās arvien vairāk iesaistīties politiskās kopienas dzīves organizēšanā.
Daudzi cilvēki arvien vairāk ir norūpējušies par to, lai tiktu ievērotas
mazākumtautību tiesības, tajā pašā laikā nemazinot šo mazākumtautību pienākumus
pret politisko kopienu. Turklāt pastāvīgi palielinās arī cieņa pret tiem
cilvēkiem, kuri pauž atšķirīgus uzskatus vai kuriem ir cita reliģiskā
pārliecība. Vienlaikus veidojas arvien plašāka sadarbība, kuras mērķis ir panākt
to, lai visi pilsoņi, nevis tikai kāda neliela privileģēta sabiedrības daļa
varētu patiesi izmantot tiesības, kuras pienākas personai.
Turpretim nepieņemamas ir dažās valstīs pastāvošās politiskās sistēmas, kuras
ierobežo pilsonisko vai reliģisko brīvību, vairo politisko kaislību un noziegumu
upuru skaitu un izmanto varu nevis kopējam labumam, bet gan kāda grupējuma vai
pašu varas nesēju interesēs.
Lai radītu tādu politisko dzīvi, kuras pamatā būtu patiess humānisms, ārkārtīgi
svarīgi ir attīstīt iekšēju taisnīguma izjūtu un labvēlību, gatavību kalpot
kopējam labumam, kā arī nostiprināt pamatuzskatus par politiskās kopienas
patieso būtību un mērķi, valsts varas pareizu lietošanu un robežām.
74. Politiskās kopienas būtība un mērķis
Atsevišķi cilvēki, ģimenes un dažādas grupas, kas veido pilsonisko sabiedrību,
apzinās, ka vieni paši tie nespēj nodrošināt patiesi cilvēcīgu dzīvi, un saskata
plašākas kopības nepieciešamību, kurā visi ik dienas sadarbotos sekmīgākai
kopējā labuma īstenošanai.[155]
Šim nolūkam tiek dibinātas dažāda veida politiskās kopienas. Tātad politiskās
kopienas mērķis ir kopējais labums, kas attaisno tās pastāvēšanu un piešķir tai
jēgu, un tieši no kopējā labuma izriet tās sākotnējie un specifiskie likumi.
Savukārt kopējais labums ietver to sociālās dzīves apstākļu kopumu, kas
atsevišķiem cilvēkiem, ģimenēm un apvienībām rada iespēju pilnīgāk un vieglāk
īstenot savu ceļu uz pilnību.[156]
Politiskajai kopienai piederīgi daudzi un dažādi cilvēki, un viņu viedokļi
pilnīgi likumīgi var atšķirties. Lai politiskā kopiena tā iemesla dēļ, ka
ikviens turas pie saviem uzskatiem, nesabruktu, ir nepieciešama vara, kas visu
pilsoņu spēkus virzītu uz kopējo labumu, turklāt nevis mehāniskā vai despotiskā
veidā, bet gan kā morālais spēks, pamatojoties uz brīvību un savas augstās
atbildības apziņu.
Ir pilnīgi skaidrs, ka politiskās kopienas un valsts varas pamatā ir cilvēka
daba, un tādējādi tās ir piederīgas Dieva noteiktajai kārtībai, kaut arī
politiskās iekārtas noteikšana un vadītāju iecelšana ir atkarīga no pilsoņu
brīvās izvēles[157].
Tas nozīmē arī to, ka politiskā vara gan pašā kopienā, gan valsti pārstāvošajās
institūcijās vienmēr jāīsteno saskaņā ar morālisko kārtību un kopējo labumu, kas
jāuzlūko visā tā dinamikā, turklāt atbilstoši likumīgi noteiktajai vai vēl
nosakāmajai juridiskajai kārtībai. Tādā gadījumā pilsoņiem saskaņā ar
sirdsapziņu ir pienākums paklausīt[158].
No šejienes neapšaubāmi izriet pie varas esošo personu atbildība, cieņa un
nozīmīgums.
Ja valsts vara, pārkāpjot savas pilnvaras, apspiež pilsoņus, tiem nevajadzētu
atteikties pildīt to, kas objektīvi nepieciešams kopējam labumam. Tomēr,
ievērojot dabiskā likuma un Evaņģēlija noteiktās robežas, viņi drīkst aizstāvēt
savas un savu līdzpilsoņu tiesības pret varas ļaunprātīgu izmantošanu.
Konkrētie veidi, kā politiskā kopiena organizē savu struktūru un nosaka valsts
varas kompetenci, var būt dažādi atkarībā no katras tautas mentalitātes un
vēsturiskās attīstības īpatnībām. Taču tiem vienmēr jābūt tādiem, kas veicina
izglītota, miermīlīga un pret citiem labvēlīgi noskaņota cilvēka veidošanu visas
cilvēku saimes labā.
75. Visu cilvēku līdzdalība sabiedriskajā dzīvē
Cilvēka būtībai pilnībā atbilst tādu politisko un tiesisko struktūru veidošana,
kas visiem pilsoņiem bez kādas diskriminācijas arvien labāk nodrošina patiesu
iespēju brīvi un aktīvi piedalīties gan politiskās kopienas tiesisko pamatu
veidošanā, gan valsts pārvaldē, gan dažādu institūciju darbības jomas un mērķu
noteikšanā, kā arī vadītāju izvēlē.[159]
Tāpēc visiem pilsoņiem jāpatur prātā savas tiesības un reizē pienākums
piedalīties brīvās vēlēšanās, lai veicinātu kopējo labumu. Baznīca uzskata, ka
uzslavas un atzinības vērts ir to cilvēku darbs, kuri, lai kalpotu cilvēkiem,
sevi veltī darbam valsts labā un uzņemas šo atbildības smagumu.
Lai ar atbildības izjūtu apveltītu pilsoņu sadarbība gūtu vēlamos rezultātus
politiskās dzīves ikdienā, ir nepieciešama pozitīva tiesiskā kārtība, kas nosaka
atbilstošu valsts varas funkciju un institūciju sadali, kā arī nodrošina
efektīvu un neatkarīgu tiesiskās aizsardzības sistēmu. Ir jāatzīst, jārespektē
un jāveicina visu personu, ģimeņu un apvienību tiesības un to īstenošana[160],
kā arī pienākumi, kas ir saistoši visiem pilsoņiem. To vidū īpaši jāpiemin
pienākums sniegt valstij materiālu un personisku atbalstu, kas nepieciešams
kopējam labumam. Varas pārstāvjiem jācenšas neradīt šķēršļus ģimenēm, sociālajām
un kultūras apvienībām, pārstāvniecības iestādēm un organizācijām un neliegt tām
likumīgi un sekmīgi darboties. Tieši otrādi – lai viņi tās labprāt un
mērķtiecīgi atbalsta. Savukārt pilsoņi – gan individuāli, gan grupās – lai
izvairās no pārāk lielu pilnvaru piešķiršanas valsts institūcijām un lai
nepamatoti nepieprasa no tām ārkārtējas ērtības un priekšrocības, tādējādi
mazinot atsevišķu personu, ģimeņu un apvienību sociālo atbildību.
Mūsu laikmeta sarežģītajos apstākļos valsts varai arvien biežāk nākas iejaukties
sociālo, saimniecisko un kultūras jautājumu risināšanā, lai pilsoņiem un
apvienībām nodrošinātu iespēju brīvi un sekmīgi īstenot cilvēku labklājību visā
tās pilnībā. Protams, saikni starp socializāciju[161]
un personas neatkarību un attīstību var saprast dažādi atkarībā no reģionu
īpatnībām un tautu attīstības līmeņa. Tur, kur kopējā labuma dēļ tiesības uz
laiku ir tikušas ierobežotas, brīvība bez kavēšanās jāatjauno, tiklīdz apstākļi
tam ir piemēroti. Katrā ziņā tas ir necilvēcīgi, ja politiskā vara nonāk līdz
totalitārismam vai diktatūrai, kas dziļi aizskar personu un sociālo grupu
tiesības.
Pilsoņiem nesavtīgi un uzticīgi jāmīl sava tēvzeme, tomēr bez gara šaurības, tas
ir, tiem vienmēr jārūpējas par visas cilvēku saimes labumu. Šajā saimē apvienoti
dažādu rasu, tautību un nāciju pārstāvji, kurus vieno daudzveidīgas saiknes.
Visiem kristiešiem jāapzinās, ka viņiem politiskajā kopienā ir īpašs aicinājums.
Viņiem jārāda priekšzīme, izkopjot sevī atbildības izjūtu un nesavtību kalpošanā
kopējam labumam. Tādējādi viņi ar savu rīcību parādīs, kā autoritāte savienojama
ar brīvību, personiskā iniciatīva – ar solidaritāti un visas sabiedrības
vajadzībām un nepieciešamā vienotība – ar auglīgu dažādību. Laicīgajos
jautājumos viņiem jāatzīst likumīga viedokļu dažādība un jārespektē tie pilsoņi
un viņu apvienības, kas godīgi aizstāv savus uzskatus. Savukārt politisko
partiju pienākums ir sekmēt to, ko tās atzīst par derīgu kopējam labumam, taču
tās nekad nedrīkst savas intereses vērtēt augstāk par kopējo labumu.
Lai visi pilsoņi spētu aktīvi piedalīties politiskās kopienas dzīvē, liela
uzmanība jāveltī pilsoniskajai un politiskajai audzināšanai, kas cilvēkiem, jo
īpaši jauniešiem, mūsdienu apstākļos ir sevišķi nepieciešama. Tie, kuri vēlas
darboties politikā un kuriem ir tam atbilstošas spējas, lai apgūst šo grūto, bet
ļoti cēlo[162]
mākslu un tai veltī sevi, aizmirstot par savām ērtībām un materiālajām
priekšrocībām. Lai šie cilvēki gudri un morāli nevainojami stājas pretī
netaisnībai un apspiešanai, patvaļai un neiecietībai, vai tā izpaustos viena
cilvēka vai politiskas partijas darbībā. Lai viņi godprātīgi un taisnīgi,
turklāt ar mīlestību un drosmi, ko prasa politiskā dzīve, sevi veltī darbam visu
cilvēku labā.
76. Politiskā kopiena un Baznīca
Ir ļoti svarīgi, it īpaši plurālistiskā sabiedrībā, lai tiktu pareizi izprastas
attiecības starp politisko kopienu un Baznīcu. Šajā ziņā ir skaidri jānošķir
tas, ko kristieši individuāli vai apvienībās saskaņā ar savu kristīgo
sirdsapziņu veic savā vārdā kā pilsoņi, no tā, ko viņi kopā ar saviem ganiem
veic Baznīcas vārdā.
Baznīca, kas savas sūtības un kompetences dēļ nekādā ziņā nesaplūst ar politisko
kopienu un nav saistīta ne ar vienu politisko sistēmu, ir cilvēka personas
transcendences zīme un reizē tās garants.
Politiskā kopiena un Baznīca katra savā jomā ir savstarpēji neatkarīgas un
autonomas. Tomēr tās abas, lai gan katra savā veidā, kalpo vienu un to pašu
cilvēku personiskajam un sabiedriskajam aicinājumam. Šī kalpošana visu labumam
būs jo sekmīgāka, jo vairāk politiskā kopiena un Baznīca spēs nodrošināt
veselīgu savstarpējo sadarbību, ņemot vērā arī apstākļus, kas saistīti ar
konkrēto vietu un laikmetu. Cilvēks taču nav ierobežots tikai laicīgajā lietu
kārtībā, bet, dzīvodams cilvēces vēsturē, viņš pilnībā saglabā savu mūžīgo
aicinājumu. Savukārt Baznīca, kuras pamatā ir Pestītāja mīlestība, sniedz savu
ieguldījumu, lai katrā tautā un starp dažādām tautām arvien vairāk valdītu
taisnīgums un mīlestība. Sludinot Evaņģēlija patiesību un ar savu doktrīnu un
kristiešu liecību izgaismojot visas cilvēka darbības jomas, Baznīca respektē un
veicina arī pilsoņu politisko brīvību un atbildību.
Kad apustuļi, viņu pēcteči un to līdzstrādnieki tiek sūtīti cilvēkiem sludināt
Kristu, pasaules Pestītāju, viņi, veicot savu apustulātu, balstās uz spēku, kas
piemīt Dievam, kurš visai bieži Evaņģēlija spēku dara redzamu liecinieku
nespēkā. Ikvienam, kas sevi veltī kalpošanai Dieva Vārdam, ir jāizmanto tās
metodes un līdzekļi, kas raksturīgi Evaņģēlijam un kas daudzējādā ziņā atšķiras
no līdzekļiem, kurus izmanto laicīgā sabiedrība.
Protams, pastāv cieša saikne starp pasaulīgajām lietām un tiem cilvēka stāvokļa
aspektiem, kas pārsniedz šo pasauli. Arī Baznīca izmanto laicīgās lietas, ciktāl
tas nepieciešams Baznīcas sūtībai. Taču Baznīca nepaļaujas uz privilēģijām,
kuras tai piedāvā civilā vara. Turklāt tā ir gatava atteikties no atsevišķām
likumīgi iegūtām tiesībām, ja to izmantošana liek apšaubīt tās sniegto liecību
vai ja jaunu dzīves apstākļu dēļ nepieciešams citāds risinājums. Taču vienmēr un
visur Baznīcai pienākas tiesības patiesā brīvībā sludināt ticību, skaidrot savu
sociālo mācību, netraucēti pildīt savu misiju cilvēku vidū un sniegt morālisku
vērtējumu arī tajos jautājumos, kas skar politiku, it sevišķi tad, ja tas jādara
cilvēka personas pamattiesību vai dvēseļu pestīšanas dēļ. To darot, Baznīca
izmanto visus tos – un tikai tos – līdzekļus, kas ir saskaņā ar Evaņģēliju un
kopējo labumu, atbilstoši laikmetam un mainīgajiem apstākļiem.
Baznīca, kuras uzdevums ir veicināt un pacelt augstākā līmenī visu, kas cilvēku
sabiedrībā ir patiess, labs un skaists[163],
palikdama uzticīga Evaņģēlijam un pildot savu sūtību pasaulē, stiprina mieru
starp cilvēkiem Dieva godam.[164]
V NODAĻA
MIERA UN TAUTU KOPĪBAS VEICINĀŠANA
77. Ievads
Mūsdienās, kad cilvēkus vēl joprojām piemeklē lielas nelaimes un ciešanas, ko
izraisa postoši kari vai kara draudi, ir pienācis izšķirošais brīdis cilvēces
brieduma sasniegšanas procesā. Pamazām apvienojoties un it visā arvien vairāk
apzinoties savu vienotību, tā savu uzdevumu, tas ir, darīt pasauli humānāku
visiem cilvēkiem un it visur, spēs paveikt tikai tad, ja visi cilvēki, iekšēji
atjaunojušies, pievērsīsies patiesam mieram. Tādējādi Evaņģēlija vēsts, būdama
pilnīgā saskaņā ar cilvēces augstākajiem centieniem un ilgām, mūsu laikos
atmirdz ar jaunu spožumu, saucot par svētīgiem miera nesējus, “jo viņi tiks
saukti par Dieva bērniem” (Mt 5, 9).
Tāpēc Koncils, skaidrojot patieso un cēlo miera koncepciju un nosodot kara
nežēlību, vēlas kristiešus dedzīgi aicināt, lai ar Kristus – miera avota –
palīdzību viņi sadarbojas ar visiem, stiprinot starp cilvēkiem mieru, kura
pamatā ir taisnība un mīlestība, un gādājot par visu, kas veicina mieru.
78. Miera būtība
Miers nav tikai stāvoklis bez kara vai tikai naidīgo spēku līdzsvars, un to
nerada arī diktatūra, bet pilnīgi pamatoti un trāpīgi mieru sauc par “taisnības
augli” (Is 32, 17). Miers ir tās kārtības auglis, kuru cilvēku sabiedrībā
ir iedibinājis tās dievišķais Pamatlicējs un kura cilvēkiem jāīsteno, nemitīgi
tiecoties pēc arvien pilnīgākas taisnības. Kaut gan cilvēces kopējo labumu pašos
pamatos nosaka mūžīgais likums, tomēr konkrētās prasības laika gaitā nemitīgi
mainās, tāpēc mieru nevar iemantot vienreiz un uz visiem laikiem – tas jārada
pastāvīgi. Tā kā cilvēka griba turklāt ir nenoturīga un grēka ievainota, rūpes
par mieru no katra prasa nepārtrauktu savu kaislību apvaldīšanu, kā arī
likumīgās varas modrību.
Tomēr arī tas vēl nav pietiekami. Miers virs zemes sasniedzams, tikai veicinot
visu personu labumu un panākot to, ka cilvēki labprāt un paļāvībā dalās cits ar
citu savās gara bagātībās un radošo spēju sasniegumos. Miera nodrošināšanai ir
vajadzīga nelokāma griba respektēt citus cilvēkus un tautas, atzīt viņu cieņu,
kā arī nenogurstoši uzturēt brālīgas attiecības. Tādējādi miers ir arī
mīlestības auglis, kas pārsniedz visu to, ko spēj sniegt taisnīgums.
Šīs pasaules miers, kas rodas no tuvākmīlestības, ir tā miera attēls un auglis,
kuru ir atnesis Kristus un kura avots ir Dievs Tēvs. Jo pats cilvēktapušais
Dēls, miera Valdnieks, pieņemdams ciešanas uz krusta, visus cilvēkus ir
samierinājis ar Dievu un atjaunojis cilvēku vienotību, darot tos par vienu tautu
un vienu miesu. Savā miesā nonāvējis ienaidu[165],
Viņš, pēc augšāmcelšanās uzņemts godībā, cilvēku sirdī ir ielējis mīlestības
Garu.
Tāpēc visi kristieši tiek neatlaidīgi aicināti, mīlestībā sekojot patiesībai
(sal. Ef 4, 15), apvienoties ar cilvēkiem, kas patiesi mīl mieru, lai
kopīgi lūgtos par mieru un liktu tam drošus pamatus.
Tā paša gara mudināti, mēs nevaram neizteikt atzinību tiem, kas atsakās lietot
varu, lai panāktu savas tiesības, un izmanto tos aizsardzības līdzekļus, kuri
pieejami arī visneaizsargātākajiem, ar nosacījumu, ka tas neaizskar citu personu
vai sabiedrības tiesības un pienākumus.
Cilvēki ir grēcīgi, tāpēc vienmēr pastāv kara draudi, un tā tas turpināsies līdz
Kristus atnākšanai. Bet, ja, vienotiem mīlestībā, tiem izdodas pārvarēt grēku,
tiek pārvarēta arī vardarbība, līdz piepildīsies vārdi: “Tad tās pārkals savus
zobenus par lemešiem un savus šķēpus par sirpjiem. Tauta pret tautu vairs
nepacels zobenu, nedz arī mācīsies karot.” (Is 2, 4)
1. sadaļa. Kara novēršana
79. Pienākums mazināt kara nežēlību
Lai gan pēdējie kari pasaulei ir nodarījuši neizmērojami smagus materiālos un
morālos zaudējumus, tomēr vēl joprojām karš ik dienas turpina postīt atsevišķus
pasaules reģionus. Tas, ka šajā karadarbībā tiek izmantoti dažādi ieroči, kuri
radīti ar mūsdienu zinātnes palīdzību, draud novest karojošās puses līdz tādai
nežēlībai, kas ievērojami pārsniedz agrākos laikos piedzīvoto. Turklāt sarežģītā
mūsdienu situācija un samezglojušās starptautiskās attiecības rada iespēju
turpināt karus apslēptā veidā ar jaunām metodēm, kas ir viltīgas un graujošas.
Daudzos gadījumos par jaunu karošanas veidu kļūst terorisma metožu izmantošana.
Saistībā ar šo skumjo situāciju, kādā atrodas cilvēce, Koncils vispirms vēlas
atgādināt tautu dabiskās tiesības, kas ir nemainīgas, un to vispārējos
principus. Šie principi arvien vairāk un noteiktāk atbalsojas cilvēces
sirdsapziņā. Tāpēc darbības, kas tiek apzināti veiktas pretēji šiem principiem,
tāpat arī pavēles, kuras virza uz šādu darbību veikšanu, ir noziedzīgas, un akla
paklausība šīm pavēlēm nevar attaisnot to izpildītājus. Par minētajām darbībām
vispirms uzskatāmas tās, ar kurām jebkādu iemeslu dēļ un jebkādā veidā var tikt
iznīcinātas veselas tautas, nācijas vai etniskās minoritātes. Šīs darbības ir
kategoriski nosodāmas kā šausmīgi noziegumi. Turpretim vislielāko atzinību
pelnījusi to cilvēku drosme, kuri nebaidās atklāti pretoties šādām pavēlēm.
Attiecībā uz karadarbību pastāv dažādas starptautiskas vienošanās, kuras daudzas
valstis parakstījušas, lai mazināt karadarbības un tās seku nežēlību. Tāda ir
Konvencija par ievainoto un karagūstekņu aizsardzību, kā arī citas šāda veida
vienošanās. Tās ir jāievēro. Turklāt visiem, it īpaši valstu amatpersonām un
ekspertiem, šajā jomā jādara viss iespējamais, lai minētie līgumi tiktu pildīti
un tādējādi labāk un sekmīgāk varētu mazināt kara nežēlību. Turklāt būtu
taisnīgi, ja likumos tiktu paredzēti humāni risinājumi tajos gadījumos, kad
cilvēki sirdsapziņas apsvērumu dēļ atsakās lietot ieročus, bet ir gatavi kalpot
sabiedrībai citā veidā.
Katrā ziņā karš no cilvēka eksistences vēl nav izskausts. Kamēr vien pastāvēs
kara draudi un kamēr nebūs izveidota pietiekami autoritatīva un spēcīga
starptautiska institūcija, tikmēr valdībām nevar liegt likumīgas aizstāvēšanās
tiesības, ja visas citas iespējas situācijas mierīgai atrisināšanai ir
izsmeltas. Valstu vadītājiem un visiem, kas ir līdzatbildīgi par valsts lietām,
ir pienākums ar atbilstošu nopietnību sargāt tiem uzticēto tautu drošību. Jo
viena lieta ir veikt karadarbību, lai taisnīgi aizstāvētu tautu, bet pavisam kas
cits – vēlme pakļaut citas tautas. Militārais spēks nedod tiesības to izmantot
jebkuros politiskajos vai militārajos nolūkos. Un, ja, par nelaimi, karš jau ir
sācies, tad tas nenozīmē to, ka pusēm, kuras karo, būtu atļauts lietot jebkādus
ieročus.
Savukārt tiem, kas sevi veltījuši tam, lai kalpotu tēvzemei, veicot militāro
dienestu, jāapzinās, ka viņi kalpo tautu drošībai un brīvībai. Labi pildot šo
uzdevumu, viņi patiešām sniedz ieguldījumu miera stiprināšanā.
80. Totālais karš
Kara šausmas un perversitāte neizmērojami pieaug līdz ar jaunu ieroču izstrādi,
kurā izmanto izgudrojumus zinātnes jomā. Šo ieroču lietošana karadarbībā var
izraisīt milzīgus un nekontrolējamus postījumus, un tādējādi tā ievērojami
pārsniedz to, ko var uzskatīt par taisnīgu aizstāvēšanos. Turklāt, ja pilnībā
izlietotu visus līdzekļus, kas uzkrāti lielvalstu ieroču arsenālos, tad tas
novestu pie gandrīz pilnīgas karojošo pušu iznīcināšanas, nemaz jau nerunājot
par plašajiem postījumiem pasaulē un šo ieroču lietošanas kaitīgajām sekām.
Saistībā ar visiem šiem apsvērumiem mums karš jāuzlūko pilnīgi citā gaismā.[166]
Mūsu laikmeta cilvēkiem jāzina, ka par savu karadarbību viņiem būs jādod
norēķins, jo no viņu šodienas lēmumiem daudzējādā ziņā būs atkarīga notikumu
gaita nākotnē.
Ņemot to visu vērā un pievienojoties totālā kara nosodījumam, ko izteikuši
iepriekšējie pāvesti[167],
svētais Koncils paziņo turpmāk minēto.
Ikviena karadarbība, kas ir vērsta uz veselu pilsētu vai plašu apgabalu
nopostīšanu un to iedzīvotāju iznīcināšanu, ir noziegums pret Dievu un pret
cilvēku – noziegums, kas ir nepārprotami un nekavējoties jānosoda.
Mūsdienu karš ir īpaši bīstams tāpēc, ka tas savā ziņā dod iespēju izdarīt šādus
noziegumus tiem, kuru rokās ir jaunākie ieroči, kuru izstrādē izmantoti
zinātniski atklājumi, un kaut kāda nenovēršama apstākļu sakritība var pamudināt
cilvēka gribu uz visbriesmīgākajiem lēmumiem. Lai nākotnē nekas tamlīdzīgs
nenotiktu, visas pasaules bīskapi, kas šeit sapulcējušies, ļoti lūdz visus
cilvēkus, it īpaši valstu vadītājus un militāros vadītājus, vienmēr apzināties
šo savu lielo atbildību Dieva un visas cilvēces priekšā.
81. Bruņošanās sacensība
Ieroči, kuru izstrādē izmantoti zinātniski atklājumi, netiek uzkrāti tikai
tādēļ, lai tos izmantotu karā. Katras puses aizsardzības potenciāls tiek vērtēts
pēc spējas nekavējoties dot prettriecienu uzbrukuma gadījumā, tāpēc šī ieroču
uzkrāšana, kas ar katru gadu pieaug, paradoksālā kārtā kalpo varbūtējo
ienaidnieku iebiedēšanai. Daudzi to šodien uzskata par sekmīgāko līdzekli, kas
palīdz nodrošināt sava veida mieru starp tautām.
Lai arī kādi būtu fakti, kas saistīti ar šo iebiedēšanas metodi, cilvēkiem būtu
jāapzinās tas, ka bruņošanās sacensība, kurā iesaistītas pietiekami daudzas
valstis, nav drošs veids, kā ilgstoši nosargāt mieru, un tā saukto spēku
līdzsvaru, kas izriet no šīs sacensības, nevar uzskatīt par drošu un patiesu
mieru. Tas viss nenovērš kara cēloņus, bet gan drīzāk kāpina tā draudus. Aizvien
jaunu ieroču ražošanai tiek tērēti milzīgi resursi, bet tajā pašā laikā
nepietiek līdzekļu, lai sekmīgi risinātu tik daudzas mūsdienu problēmas, kas
sastopamas visā pasaulē. Tā vietā, lai patiesi un pašos pamatos atrisinātu
saspīlējumus starp tautām, tie tiek pārnesti vēl uz citām pasaules daļām. Lai
atbrīvotos no šiem maldiem un pasaulē atjaunotu patiesu mieru, atbrīvojot to no
mokošajām bailēm, ir jāizvēlas jaunas pieejas, kuru pamatā ir attieksmes maiņa.
Tāpēc vēlreiz jāuzsver tas, ka bruņošanās sacensība ir lielākā cilvēces nelaime,
kas vissāpīgāk skar nabadzīgos ļaudis. Ir pamats satraukumam par to, ka, šai
sacensībai turpinoties, kādu dienu tā varētu novest līdz tam postošajam
iznākumam, kuram tā jau gatavo līdzekļus.
Brīdināti par katastrofām, kuras cilvēce ir spējīga izraisīt, izmantosim no
augšienes dāvāto laiku, kas ir mūsu rīcībā, lai, skaidrāk apzinoties savu
atbildību, meklētu iespējas, kā savas domstarpības atrisināt cilvēka cieņai
atbilstošākā veidā. Dieva apredzība nemitīgi no mums prasa, lai mēs paši kļūtu
brīvi no senās kalpības karam. Ja mēs šīs pūles neuzņemsimies, tad nav zināms,
kurp aizvedīs šis ļaunais ceļš, uz kura esam nostājušies.
82. Karu pilnīgas aizliegšanas nepieciešamība un starptautiskā sadarbība to
novēršanā
Skaidrs ir tas, ka visas pūles jāveltī tam, lai tuvinātu brīdi, kad pēc visu
valstu vienošanās būs iespējams aizliegt jebkādu karu. Protams, šim nolūkam
nepieciešams nodibināt kādu starptautisku, vispāratzītu institūciju, kurai tiktu
dota reāla vara, lai visiem varētu garantēt drošību, taisnīgumu un tiesību
ievērošanu. Taču, kamēr šāda institūcija vēl nav izveidota, esošajām augstākā
līmeņa starptautiskajām organizācijām jāmeklē atbilstoši līdzekļi vispārējās
drošības garantēšanai. Miera pamatā ir tautu savstarpējā uzticēšanās, un to
nevar uzspiest, biedējot ar militāru pārspēku, tāpēc visiem jārūpējas par to,
lai bruņošanās sacensība beidzot tiktu pārtraukta un patiešām sāktos bruņojuma
samazināšana, turklāt nevis vienpusēji, bet gan abām pusēm to darot vienādā
tempā, pamatojoties uz savstarpējo vienošanos, un to nodrošinātu īstas
garantijas, kas reāli darbojas.[168]
Taču pagaidām nedrīkst nenovērtēt jau sasniegtos rezultātus un to, kas tiek
darīts, lai novērstu kara draudus. Ir jāatbalsta to daudzo cilvēku labā griba,
kuri saistībā ar savu amatu veic atbildīgus uzdevumus, taču, pienākuma apziņas
mudināti, veltī savus spēkus arī tam, lai kari, kas viņiem nav pieņemami, tiktu
izskausti, kaut arī šiem cilvēkiem nākas rēķināties ar situācijas sarežģītību.
Tāpēc dedzīgi jālūdz Dievs, lai Viņš dod tiem spēku neatlaidīgi un drosmīgi
veikt šo lielo cilvēkmīlestības darbu – stiprināt mieru. Bez šaubām, mūsdienās
šis uzdevums no viņiem prasa ar prātu un sirdi pacelties pāri savas tautas
robežām, atteikties no nacionālā egoisma un vēlmes dominēt pār citām tautām, kā
arī izkopt dziļu cieņu pret visu cilvēci, kas ar tik lielām grūtībām cenšas
panākt ciešāku vienotību.
Miera un atbruņošanās jautājumi jau daudzkārt ir intensīvi un neatlaidīgi
pētīti, tiem veltītas arī starptautiskas tikšanās. Tas viss jāuzskata par
pirmajiem centieniem atrisināt šos tik nozīmīgos jautājumus, un turpmāk tie ir
jāatbalsta vēl enerģiskāk, lai gūtu praktiskus rezultātus. Tomēr cilvēkiem šajā
ziņā nevajadzētu pārāk paļauties uz atsevišķu personu veikumu, bet rūpēties arī
par savu attieksmi. Tā tas ir tāpēc, ka valstu vadītāji, kuriem jārūpējas par
savas tautas kopējo labumu un reizē jāveicina arī visas pasaules labklājība, ir
ļoti atkarīgi no sabiedrības viedokļa un tautas noskaņojuma. Neko nelīdzēs viņu
centieni stiprināt mieru, ja cilvēkus citu no cita šķirs naidīgums, nicinājums,
neuzticēšanās un ja rasu naida un ideoloģisko domstarpību dēļ tie nostāsies cits
pret citu. Tāpēc ļoti aktuāla ir vajadzība pēc atjaunotas sirds izglītības un
pēc tā, lai sabiedrisko domu ietekmētu jaunas idejas. Tiem, kas sevi veltī
audzināšanas darbam, īpaši jaunatnes audzināšanai, vai arī sniedz savu
ieguldījumu sabiedriskās domas veidošanā, par savu svarīgāko pienākumu jāuzskata
jaunu uzskatu veicināšana – tādu uzskatu, kurus iedvesmojusi ideja par mieru.
Ikvienam no mums ir jāmainās pašos sirds dziļumos, paturot savā redzeslokā visu
pasauli un uzdevumus, kurus kopīgiem spēkiem varam veikt cilvēces nākotnes labā.
Nelolosim veltas cerības. Ja nākotnē netiks noslēgtas stabilas un godīgas
vienošanās par vispārēju mieru, atsakoties no naida un nelabvēlības, cilvēcei,
kas jau tagad, par spīti izcilajiem zinātnes sasniegumiem, atrodas nopietnās
briesmās, var pienākt nāves stunda, kad tā vairs nevarēs piedzīvot citu mieru kā
vien baismīgo nāves mieru. Runājot par šiem jautājumiem, Kristus Baznīca, kas
ļoti labi izjūt mūsdienu pasaules nemieru, tomēr nemitējas paļāvīgi cerēt. Tā
arvien – gan labvēlīgos, gan nelabvēlīgos apstākļos – cenšas mūsu laikmetam
nodot apustulisko vēstījumu, ka “lūk, tagad ir labvēlīgs laiks” sirds
atjaunošanai, “lūk, tagad ir pestīšanas diena”[169].
2. sadaļa. Starptautiskās kopienas veidošana
83. Nesaskaņu cēloņi un to novēršanas līdzekļi
Lai nostiprinātu mieru, vispirms jānovērš to nesaskaņu cēloņi, kas izraisa
karus. Īpaši tas sakāms par netaisnībām. Daudzas no tām rada pārāk liela
ekonomiskā nevienlīdzība un vilcināšanās ar nepieciešamās palīdzības sniegšanu.
Netaisnības rada arī varaskāre, cilvēku nicināšana un, ja paraugās dziļāk,
skaudība, neuzticēšanās, lepnība un citas egoistiskas kaislības. Tādējādi tiek
grauta lietu kārtība. Cilvēks to nespēj izturēt, tāpēc pat tad, ja pasaulē
neplosās karš, mieru nemitīgi saindē attiecību saspīlējumi un vardarbība. Tā kā
šīs ļaunuma izpausmes parādās arī attiecībās starp valstīm, to pārvarēšanai un
novēršanai, kā arī vardarbības izbeigšanai ir absolūti nepieciešama
starptautisko institūciju cieša un koordinēta sadarbība. Tāpat arī nemitīgi
jāatbalsta tādu organizāciju dibināšana, kas veicina mieru.
84. Tautu kopiena un starptautiskās institūcijas
Mūsdienās saikne starp visiem cilvēkiem un pasaules tautām kļūst arvien ciešāka
un pieaug to savstarpējā atkarība. Tāpēc, lai atbilstošā veidā tiektos pēc
cilvēces kopējā labuma un to sekmīgi sasniegtu, nepieciešams, lai tautu kopiena
iedibinātu tādu kārtību, kas atbilst aktuālajiem uzdevumiem, it īpaši attiecībā
uz tiem daudzajiem pasaules reģioniem, kuros cilvēki joprojām cieš lielu
trūkumu.
Lai sasniegtu šos mērķus, starptautiskajām institūcijām jārūpējas par dažādu
cilvēku vajadzību apmierināšanu gan sociālajā jomā (runa ir par uzturu,
veselību, izglītību un darbu), gan arī īpašās situācijās, kas var rasties
atsevišķos reģionos, piemēram, nepieciešamība veicināt jaunattīstības valstu
izaugsmi, mazināt visā pasaulē sastopamo bēgļu ciešanas, kā arī sniegt atbalstu
emigrantiem un viņu ģimenēm.
Lieli nopelni cilvēces labā, bez šaubām, ir jau pastāvošajām starptautiskajām
institūcijām – gan pasaules mēroga, gan reģionālajām. Tās var uzskatīt par
pirmajiem centieniem veidot starptautisku pamatu visai cilvēces kopībai, lai
risinātu svarīgākās mūsdienu problēmas, veicinātu progresu visā pasaulē, kā arī
novērstu jebkāda veida karus. Baznīca priecājas par patiesas brālības garu, kas
šajā ziņā valda starp kristiešiem un tiem, kas nav kristieši, un mudina visus
kopīgiem spēkiem arvien vairāk mazināt milzīgo nabadzību.
85. Starptautiskā sadarbība ekonomikas jomā
Mūsdienās, pieaugot cilvēces solidaritātei, nepieciešams paplašināt
starptautisko sadarbību ekonomikas jomā. Kaut arī gandrīz visas tautas ir
ieguvušas politisku neatkarību, tomēr vēl ir tālu līdz tam, lai tās atbrīvotos
arī no pārāk lielas nevienlīdzības un jebkāda veida nepamatotas atkarības, kā
arī izvairītos no nopietnām iekšējām grūtībām.
Valsts attīstība ir atkarīga no tās cilvēkresursiem un finanšu resursiem. Tāpēc
ikvienas valsts pilsoņi ir jāsagatavo dažādu uzdevumu veikšanai saimnieciskās un
sociālās dzīves jomā, nodrošinot tiem atbilstošu izglītību un profesionālo
sagatavotību. Taču šim nolūkam nepieciešama ārvalstu speciālistu palīdzība,
kuriem savukārt, sniedzot savus pakalpojumus, nav jāizturas kā noteicējiem, bet
gan kā palīgiem un līdzstrādniekiem. Ja netiks radikāli mainīta starptautiskā
tirdzniecības prakse, materiālo palīdzību, kas nepieciešama jaunattīstības
valstīm, nebūs iespējams sniegt. Turklāt no attīstītajām valstīm tiek gaidīta
arī cita veida palīdzība, piemēram, dāvinājumu, aizdevumu vai investīciju veidā.
Šī palīdzība jāsniedz dāsni un nesavtīgi, bet otrai pusei tā jāsaņem pilnīgi
godīgā veidā.
Lai iedibinātu patiesu kārtību pasaules ekonomikā, ir jāatsakās no pārmērīgas
dzīšanās pēc peļņas, nacionālām ambīcijām, politiskās varaskāres, militāra
aprēķina, kā arī no mahinācijām, kuru mērķis ir izplatīt un uzspiest noteiktas
ideoloģijas. Piedāvāto ekonomisko un sociālo sistēmu dažādība ir liela. Vēlams,
lai šo jomu eksperti noteiktu kopīgus principus veselīgai tirdzniecībai pasaules
mērogā. Tas viss būs vieglāk izdarāms, ja cilvēki atbrīvosies no aizspriedumiem
un būs gatavi patiesam dialogam.
86. Daži praktiski norādījumi
Šai sadarbībai būtu ieteicami šādi principi.
a) Jaunattīstības valstīm jābūt ļoti ieinteresētām mērķtiecīgi un apņēmīgi
tiekties uz savu pilsoņu cilvēcisko pilnību kā progresa mērķi. Tām jāpatur prātā
tas, ka progress sākas un pieaug, pateicoties vispirms pašas valsts darbam un
radošajām iniciatīvām. Progresa pamatā jābūt ne tikai ārvalstu palīdzībai, bet
pirmām kārtām pašu resursiem, kas pilnībā jāatklāj un jāizmanto, kā arī
attiecīgās nācijas kultūrai un tradīcijām, kuras jāizkopj. Svarīgi, lai šajā
ziņā piemēru sniegtu tie, kuriem ir lielāka ietekme uz citiem.
b) Ekonomiski attīstīto valstu svarīgs pienākums ir palīdzēt jaunattīstības
valstīm īstenot iepriekšminētos uzdevumus. Tāpēc tām savā zemē jāveic garīgie un
materiālie pārkārtojumi, kas nepieciešami šīs pasaules mēroga sadarbības
īstenošanai.
Tirdznieciskajos sakaros ar ekonomiski vājākām un nabadzīgākām valstīm jāņem
vērā šo valstu labums, jo ienākumi, kurus tās gūst, pārdodot savus
izstrādājumus, tām nepieciešami iztikai.
c) Starptautiskās kopienas uzdevums ir koordinēt un veicināt ekonomisko
attīstību tā, lai šim nolūkam paredzētie līdzekļi tiktu izmantoti pēc iespējas
lietderīgāk un taisnīgāk. Šīs kopienas uzdevums – protams, ievērojot
subsidiaritātes principu – ir koordinēt starptautiskos ekonomiskos sakarus, tā
lai tie attīstītos saskaņā ar taisnīguma principiem.
Ir jādibina institūcijas, kas veicinātu un regulētu starptautiskos tirdzniecības
sakarus, it īpaši tirdzniecības sakarus ar jaunattīstības valstīm, un kompensētu
zaudējumus, kurus rada pārāk lielā ekonomiskā nevienlīdzība starp dažādām
valstīm. Šāds regulējums kopā ar tehnisku, kultūras un finansiālo palīdzību
jaunattīstības valstīm sniegs nepieciešamo atbalstu, lai tās sekmīgi varētu
panākt savas zemes ekonomisko attīstību.
d) Daudzos gadījumos steidzami nepieciešams pārveidot ekonomisko un sociālo
struktūru. Tomēr ir jāizvairās no nepārdomātiem un pārsteidzīgiem risinājumiem,
it īpaši tādiem, kas, piedāvājot cilvēkiem konkrētus materiālos labumus, ir
pretrunā viņu garīgajai būtībai un kavē viņu garīgo izaugsmi. Jo cilvēks taču
“nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt
4, 4). Katra cilvēku saimes daļa sevī un savās labākajās tradīcijās glabā kaut
ko no garīgajām bagātībām, kuras Dievs ir uzticējis cilvēcei, kaut arī daudzi
nepazīst šo bagātību avotu.
87. Starptautiskā sadarbība jautājumos, kas saistīti ar iedzīvotāju skaita
pieaugumu
Starptautiskā sadarbība īpaši nepieciešama attiecībā uz tautām, kuras šodien
visai bieži līdzās daudzām citām grūtībām piedzīvo arī tādas, kas saistītas ar
strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu. Ļoti nepieciešams, lai visas tautas, īpaši
bagātākās, vispusīgi un intensīvi sadarbojoties, izzinātu, kā sagādāt un visai
cilvēcei darīt pieejamus līdzekļus, kas nepieciešami iztikai un pienācīgai
izglītībai. Dažas tautas varētu ievērojami uzlabot savus dzīves apstākļus, ja
tās, saņēmušas atbilstošu apmācību, novecojušo zemkopības metožu vietā izmantotu
mūsdienīgas, saprātīgi piemērojot saviem apstākļiem modernu tehniku, kā arī
izveidotu labāku sociālo kārtību un taisnīgāk sadalītu zemes īpašumus.
Valdībām atbilstoši savai kompetencei ir tiesības un pienākums risināt
demogrāfiskās problēmas savā valstī, kā tas, piemēram, ir attiecībā uz tiesisko
regulējumu sociālajā un ģimenes tiesību jomā, lauku iedzīvotāju migrāciju uz
pilsētām, kā arī informācijas sniegšanu par stāvokli valstī un tās vajadzībām.
Tā kā šīs problēmas šodien cilvēkus nopietni satrauc, tad vēlams, lai
attiecīgajās jomās kompetenti katoļi, īpaši augstskolās, rūpīgi pētītu šos
jautājumus, izstrādātu un piedāvātu dažādus risinājumus.
Daudzi uzskata, ka iedzīvotāju skaita pieaugums vismaz atsevišķās valstīs ir
jāierobežo jebkādiem līdzekļiem, arī iejaucoties valsts varai, tāpēc Koncils
vēršas pie visiem cilvēkiem ar aicinājumu izvairīties no tādiem publiski vai
privāti ieteiktiem vai pat uzspiestiem risinājumiem, kas ir pretrunā morāles
normām. Saskaņā ar neatņemamām cilvēka tiesībām stāties laulībā un radīt
pēcnācējus lēmums par to, cik bērnu ir ģimenē, saprātīgi jāpieņem pašiem
vecākiem, un šīs tiesības nekādā ziņā nedrīkst deleģēt valsts varai. Taču, lai
vecāki spētu šo lēmumu pieņemt, nepieciešams, lai viņu sirdsapziņa būtu pareizi
audzināta. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai visiem būtu iespēja izkopt sevī pareizu un
patiesi cilvēcisku pienākuma apziņu, tā ka, ņemot vērā konkrēto situāciju un
apstākļus, cilvēks rīkotos saskaņā ar Dieva likumu. Tam savukārt nepieciešama
uzlabojumu veikšana izglītības un sociālajā jomā un pirmām kārtām reliģiskā vai
pilnīga tikumiskā audzināšana. Turklāt cilvēki atbilstoši jāinformē par zinātnes
sasniegumiem tādu metožu meklējumos, kas laulātajiem palīdzētu plānot ģimenes
pieaugumu, ja vien šīs metodes ir pietiekami pārbaudītas un atbilst morāles
normām.
88. Kristiešu uzdevumi palīdzības sniegšanā
Kristiešiem labprāt un no visas sirds jāiesaistās tādas starptautiskās kārtības
veidošanā, kurā patiešām tiktu ievērota likumīga brīvība un valdītu brālīga
sadraudzība ar visiem, kas jo īpaši svarīgi tāpēc, ka lielākā daļa pasaules vēl
joprojām cieš tik lielu trūkumu, ka pats Kristus nabagu personā skaļi sauc pēc
savu mācekļu mīlestības. Nedrīkst pieļaut, ka cilvēki ieļaunojas, redzot to, ka
dažas valstis, kur lielākā iedzīvotāju daļa nes godpilno kristieša vārdu, dzīvo
pārpilnībā, kamēr citu valstu iedzīvotājiem trūkst paša nepieciešamākā un tie
cieš no bada, slimībām un dažādām nelaimēm. Tieši nabadzības gars un
tuvākmīlestība ir Kristus Baznīcas gods un liecība.
Tāpēc jāizsaka atzinība un jāsniedz atbalsts tiem kristiešiem, īpaši jauniešiem,
kas brīvprātīgi un pašaizliedzīgi palīdz citiem cilvēkiem un tautām. Visa Dieva
tauta, uzklausot savu bīskapu vārdus un sekojot viņu piemēram, ir aicināta
atbilstoši savām iespējām mazināt mūsu laikmeta postu, turklāt pēc senas
Baznīcas tradīcijas dodot ne vien no tā, kas paliek pāri, bet arī daloties ar
to, kas vajadzīgs pašu iztikai.
Lai gan palīdzībai paredzēto līdzekļu vākšana un sadale nedrīkst būt stingri
unificēta, tomēr tā jāveic organizēti kā diecēzes, tā arī valsts un visas
pasaules mērogā. Tur, kur tas ir lietderīgi, katoļiem šajā jomā jāsadarbojas ar
citiem brāļiem kristiešiem. Tuvākmīlestības gars ne vien nav pretrunā sociālās
un karitatīvās darbības plānošanai un koordinēšanai, bet pat to pieprasa. Tāpēc
tiem, kas vēlas sevi veltīt tam, lai kalpotu jaunattīstības valstīm, ir
nepieciešama atbilstoša sagatavotība, saņemot apmācību attiecīgās mācību
iestādēs.
89. Baznīcas aktīvā klātbūtne starptautiskajā kopienā
Baznīca, savas dievišķās sūtības spēkā visiem cilvēkiem sludinādama Evaņģēliju
un dāvādama tiem žēlastības bagātības, palīdz nostiprināt mieru visā pasaulē un
likt stiprus pamatus brālīgai kopībai starp cilvēkiem un tautām, mācot pazīt
Dieva un dabisko likumu. Tāpēc Baznīcai noteikti ir jābūt klātesošai tautu
kopienā, lai atbalstītu un rosinātu sadarbību starp cilvēkiem gan ar savu
sabiedrisko institūciju starpniecību, gan ar vispusīgu un patiesu visu kristiešu
sadarbību, kuru iedvesmo vienīgi vēlēšanās kalpot visiem cilvēkiem.
Lai šo mērķi sekmīgāk īstenotu, pašiem ticīgajiem, apzinoties savu cilvēka un
kristieša atbildību, jācenšas, sākot jau ar vidi, kurā tie dzīvo, modināt vēlmi
līdzdarboties arī starptautiskajā kopībā. Šajā ziņā īpaša uzmanība jāveltī
jaunatnes reliģiskajai un pilsoniskajai audzināšanai.
90. Kristiešu līdzdalība starptautiskajās institūcijās
Lielisks veids, kā kristieši var sniegt savu ieguldījumu starptautiskajā mērogā,
bez šaubām, ir darbs, ko viņi individuāli vai kopīgi veic jau pastāvošās vai
jaundibināmās institūcijās, kuru mērķis ir veicināt sadarbību starp tautām.
Turklāt tautu kopienas veidošanā mierā un brālībā daudzējādā ziņā var palīdzēt
starptautiskās katoļu apvienības. Tās jāatbalsta, palielinot šo apvienību
līdzstrādnieku skaitu un nodrošinot minēto līdzstrādnieku sagatavotību, gan
piešķirot nepieciešamos līdzekļus, gan arī pienācīgi koordinējot minēto
apvienību aktivitātes. Jo mūsdienās veicamo pasākumu sekmīga norise un dialoga
veidošana nav iespējama bez sadarbības. Turklāt minētās apvienības ievērojami
veicina katoļiem ļoti atbilstošā globālā skatījuma rašanos un palīdz veidot
izpratni par patiesu vispārējo solidaritāti un atbildību.
Lai katoļi pilnvērtīgi izpildītu savus pienākumus starptautiskajā kopienā,
vēlams, lai tie aktīvi un pozitīvi sadarbotos gan ar saviem šķirtajiem brāļiem,
kuri kopā ar viņiem apliecina evaņģēlisko mīlestību, gan ar visiem cilvēkiem,
kas ilgojas pēc patiesa miera.
Ņemot vērā milzīgo trūkumu, kas vēl joprojām nomāc lielāko daļu cilvēces, un
vēloties atbalstīt taisnīgumu un Kristus mīlestību pret nabadzīgajiem, Koncils
atzīst, ka ir lietderīgi izveidot tādu vispārējās Baznīcas institūciju, kuras
uzdevums būtu palīdzēt katoļu kopienai veicināt nabadzīgo reģionu izaugsmi un
sociālo taisnīgumu starp valstīm.
NOBEIGUMS
91. Katra ticīgā un atsevišķo Baznīcu uzdevumi
Mērķis, ar kādu svētais Koncils piedāvā no Baznīcas dārgumu krātuves smeltās
domas, ir palīdzēt mūsu laikmeta cilvēkiem – gan tiem, kuri tic Dievam, gan
tiem, kas atklāti Viņu neatzīst –skaidrāk saskatīt savu aicinājumu visā tā
pilnībā, lai viņi varētu sekmīgāk veidot pasauli atbilstoši cilvēka augstajai
cieņai, tiekties pēc visaptverošas un dziļāk pamatotas brālības un, mīlestības
mudināti, kopīgiem spēkiem nesavtīgi atbildēt uz mūsu laikmeta aktuālākajām
vajadzībām.
Protams, ņemot vērā to, ka pasaulē pastāv tik neizmērojami liela situāciju un
civilizācijas formu daudzveidība, Koncils apzināti daudzus jautājumus apskatījis
tikai vispārējos vilcienos. Turklāt, lai gan šeit izklāstītā doktrīna Baznīcā ir
jau pieņemta, tā arvien jāattīsta un jāpadziļina, jo daudzu apskatīto problēmu
aspekti nemitīgi mainās. Tomēr mēs ļoti ceram, ka daudzi jautājumi, kurus
apskatījām, pamatojoties uz Dieva Vārdu un Evaņģēlija garu, būs noderīgi visiem,
īpaši tad, ja Kristum ticīgie savu ganu vadībā atradīs veidu, kā to piemērot
dažādām tautām un mentalitātēm.
92. Dialogs starp visiem cilvēkiem
Baznīcas sūtība ir izplatīt Evaņģēlija vēsts gaismu visā pasaulē un apvienot
visus cilvēkus vienā Garā neatkarīgi no viņu piederības konkrētai tautai, rasei
vai kultūrai. Šīs sūtības spēkā Baznīca kļūst par tādas brālības zīmi, kas dara
iespējamu un veicina patiesu dialogu.
Šajā saistībā nepieciešams, lai pirmkārt jau pašā Baznīcā mēs sekmētu
savstarpējo cieņu, saskaņu un respektu, atzīstot jebkādas likumīgās atšķirības,
un tādējādi varētu veidoties arvien auglīgāks dialogs starp visiem cilvēkiem,
kas veido vienu Dieva tautu – vai tie būtu Baznīcas gani vai citi ticīgie. Tas,
kas ticīgos vieno, ir lielāks par to, kas viņus šķir, tāpēc lai tajā, kas
nepieciešams, valda vienotība, diskutējamos jautājumos – brīvība, bet it visā –
mīlestība.[170]
Tajā pašā laikā mēs savās domās pievēršamies arī tiem brāļiem un kopienām, kas
vēl nav pilnīgā kopībā ar mums, bet ar kuriem mūs tomēr vieno ticība uz Tēvu,
Dēlu un Svēto Garu, kā arī mīlestības saites, jo mēs apzināmies, ka šodien
kristiešu vienotību gaida un vēlas arī daudzi no tiem, kas netic Kristum. Jo
vairāk šī vienotība Svētā Gara ierosmes spēkā pieaugs patiesībā un mīlestībā, jo
vairāk tā kļūs par vienotības un miera vēstnesi visā pasaulē. Tāpēc kopīgiem
spēkiem, izmantojot atbilstošākos paņēmienus un pieejas šā cēlā mērķa
sasniegšanai un arvien uzticīgāk dzīvojot saskaņā ar Evaņģēliju, centīsimies
brāļu garā kalpot visai cilvēku saimei, kas Jēzū Kristū ir aicināta kļūt par
Dieva bērnu saimi.
Mēs domās pievēršamies arī tiem, kas atzīst Dievu un savās tradīcijās glabā
vērtīgus reliģiskos un cilvēciskos elementus, un vēlamies, lai atklāts dialogs
mums visiem palīdzētu uzticīgi pieņemt un dedzīgi īstenot Svētā Gara iedvesmas.
Ja runa ir par mums, tad, tiekdamies pēc šāda dialoga, kura pamatā būtu vienīgi
patiesības mīlestība un kurš noritētu ar pienācīgu apdomību, mēs nevienu
nenoraidām – mēs esam gatavi runāt gan ar tiem, kas tur godā augstas cilvēciskās
vērtības, lai gan vēl nepazīst šo vērtību patieso Autoru, gan ar tiem, kuri
nostājas pret Baznīcu un dažādos veidos to vajā. Dievs Tēvs ir ikviena cilvēka
izcelsmes avots un galamērķis, un mēs visi esam aicināti būt brāļi. Tāpēc,
saņēmuši vienu un to pašu cilvēcisko un dievišķo aicinājumu, mēs spējam un mums
vajag sadarboties bez vardarbības un viltus, lai veidotu pasauli patiesā mierā.
93. Par pasaules veidošanu un tās mērķa sasniegšanu
Kristieši, paturot prātā Kunga sacīto, ka “no tā visi pazīs, ka jūs esat mani
mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ 13, 35), neko citu tik
dedzīgi nevēlas kā vien nesavtīgāk un sekmīgāk kalpot sava laikmeta cilvēkiem.
Uzticīgi sekodami Evaņģēlijam un smeldamies tajā spēku, būdami vienoti ar
visiem, kas mīl taisnību un to īsteno, kristieši ir uzņēmušies veikt šajā
pasaulē ļoti lielu uzdevumu, par
kuru viņiem būs jādod norēķins Tam, kas Pastarajā tiesā tiesās visus cilvēkus.
Ne visi, kas saka: “Kungs, Kungs,” – ieies Debesu valstībā, bet tie, kas pilda
Tēva gribu[171]
un dedzīgi ķeras pie darba. Jo Tēvs vēlas, lai mēs visos cilvēkos saskatītu un
mīlētu Kristu, mūsu Brāli, – patiesi Viņu mīlētu gan vārdos, gan darbos,
tādējādi apliecinot patiesību un atklājot citiem Debesu Tēva mīlestības
noslēpumu. Tā visā pasaulē cilvēkos modīsies dzīva cerība – un tā ir Svētā Gara
dāvana –, ka viņi reiz sasniegs mieru un augstāko laimi Tēvijā, kur atspīd Kunga
godības gaisma.
“Bet Viņam, kas ar savu spēku darbojas mūsos un kas spēj darīt visu daudz
vairāk, nekā mēs lūdzam un saprotam, lai gods Baznīcā un Kristū Jēzū paaudžu
paaudzēs mūžīgi mūžos. Amen.” (Ef 3, 20–21)
Visu šajā pastorālajā konstitūcijā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās
ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis
Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām,
nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.
Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 7. decembrī.
Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps
(Koncila tēvu paraksti)
[1] Pastorālajai konstitūcijai par Baznīcu mūsdienu pasaulē ir divas daļas,
kuras veido vienu veselumu. Par pastorālu šī konstitūcija tiek saukta
tāpēc, ka, pamatojoties uz doktrināliem principiem, tajā paredzēts paust
Baznīcas attieksmi pret pasauli un mūsdienu cilvēkiem. Tāpēc šīs konstitūcijas
pirmajā daļā ir klātesošs arī tās pastorālais mērķis, bet otrajā daļā –
doktrinālais. Pirmajā daļā Baznīca izklāsta savu doktrīnu par cilvēku un
pasauli, kurā cilvēks dzīvo, un pauž savu attieksmi pret to. Otrajā daļā tuvāk
apskatīti dažādi mūsu laikmeta dzīves un sabiedrības aspekti, īpaši jautājumi un
problēmas, kas šajā saistībā mūsdienās šķiet sevišķi aktuāli. Šī iemesla dēļ
konstitūcijas otrās daļas tematika, kas pakārtota doktrinālajiem principiem,
skar ne tikai nemainīgus, bet arī vēsturiski nosacītus elementus. Tātad šī
konstitūcija interpretējama atbilstoši vispārējiem teoloģiskās interpretācijas
principiem, ņemot vērā, īpaši otrajā daļā, mainīgos apstākļus, ar kuriem
apskatītie jautājumi ir saistīti.
[3] Sal. Jņ 3, 17; Mt 20, 28; Mk 10, 45.
[9] Sal. Rad 1, 26; Gudr 2, 23.
[14] Sal. 1 Kor 6, 13–20.
[15] Sal. 1 Sam 16, 7; Jer 17, 10.
[18] Sal. Pijs XII, Radiovēstījums Par jauniešu kristīgās sirdsapziņas
pareizu audzināšanu 1952. g. 23. martā: AAS 44 (1952), 271. lpp.
[19] Sal. Mt 22, 37–40; Gal 5, 14.
[22] Sal. Gudr 1, 13; 2, 23–24; Rom 5, 21; 6, 23; Jk 1, 15.
[23] Sal. 1 Kor 15, 56–57.
[24] Sal. Pijs XI, Enc. Divini Redemptoris, 1937. g. 19. marts:
AAS 29 (1937), 65.–106. lpp.; Pijs XII, Enc. Ad apostolorum principis,
1958. g. 29. jūnijs: AAS 50 (1958), 601.–614. lpp.; Jānis XXIII, Enc.
Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 451.–453. lpp.; Pāvils VI,
Enc. Ecclesiam suam, 1964. g. 6. augusts: AAS 56 (1964), 651.–653. lpp.
[25] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 8: AAS 57
(1965), 12. lpp.
[27] Sv. Augustīns, Confessiones, I, 1: PL 32, 661.
[28] Sal. Rom 5, 14; sal. Tertulliāns, De carnis resurr., 6: “Tas,
kas tika radīts no māliem, tika radīts, paturot prātā Kristu, nākamo cilvēku”:
PL 2, 802 (848); CSEL, 47, 33. lpp., 1. 12–13.
[30] Sal. Konstantinopoles II koncils, 7. kan.: “Ne Dieva Vārds pārveidojās
miesas dabā, ne arī miesa tika absorbēta Vārda dabā.” Denz. 219 (428); sal. Konstantinopoles III koncils:
“Tādējādi Viņa visusvētā un neaptraipītā, dvēseles dzīvinātā miesa
dievišķojoties neizzuda, bet palika savā stāvoklī un savā esamības veidā.” Denz.
291 (556); sal. Halkēdonas koncils: “.. jāatzīst divās dabās bez sajaukšanās,
bez izmaiņām, nedalīti un nešķirti.” Denz. 148 (302).
[31] Sal. Konstantinopoles III koncils: “Tāpat arī viņa cilvēciskā griba
dievišķojoties neizzuda.” Denz. 291 (556).
[33] Sal. 2 Kor 5, 18–19; Kol 1, 20–22.
[34] Sal. 1 Pēt 2, 21; Mt 16, 24; Lk 14, 27.
[35] Sal. Rom 8, 29; Kol 1, 18.
[38] Sal. Flp 3, 10; Rom 8, 17.
[39] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 16: AAS 57
(1965), 20. lpp.
[41] Sal. Liturgia Paschalis Byzantina.
[42] Sal. Rom 8, 15; Gal 4, 6; Jņ 1, 12; 1 Jņ 3,
1–2.
[43] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs:
AAS 53 (1961), 401.–464. lpp.; tas pats, Enc. Pacem in terris, 1963. g.
11. aprīlis: AAS 55 (1963), 257.–304. lpp.; Pāvils VI, Enc. Ecclesiam
suam, 1964. g. 6. augusts: AAS 56 (1964), 609.–659. lpp.
[45] Sal. sv. Akvīnas Toms, I Ethic., lect. 1.
[46] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs:
AAS 53 (1961), 418. lpp.; sal. arī Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno,
1931. g. 15. maijs: AAS 23 (1931), 222. u. s. lpp.
[47] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs:
AAS 53 (1961), 417. lpp.
[49] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis:
AAS 55 (1963), 266. lpp.
[52] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis:
AAS 55 (1963), 299.–300. lpp.
[53] Sal. Lk 6, 37–38; Mt 7, 1–2; Rom 2, 1–11; 14, 10–12.
[57] Sal. Rad 1, 26–27; 9, 2–3; Gudr 9, 2–3.
[59] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis:
AAS 55 (1963), 297. lpp.
[60] Sal. Koncila tēvu vēstījums visiem cilvēkiem, atklājot Vatikāna II
koncilu, 1962. g. 20. oktobrī: AAS 54 (1962), 822.–823. lpp.
[61] Sal. Pāvils VI, Uzruna diplomātiskajam korpusam 1965. g.
7. janvārī: AAS 57 (1965), 232. lpp.
[62] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. De fide cath., Dei filius,
III nod.: Denz. 1785–1786 (3004–3005).
[63] Sal. Pio Paschini, Vita e opere di Galileo Galilei, 2. sēj.:
Vatikāns, 1964.
[64] Sal. Mt 24, 13; 13, 24–30 un 36–43.
[68] Sal. Jņ 3, 14–16; Rom 5, 8–10.
[69] Sal. Apd 2, 36; Mt 28, 18.
[72] Sal . 1 Kor 7, 31; sv. Irenejs, Adversus haereses, V, 36, 1:
PG 7, 1222.
[73] Sal. 2 Kor 5, 2; 2 Pēt 3, 13.
[74] Sal. 1 Kor 2, 9; Atkl 21, 4–5.
[75] Sal. 1 Kor 15, 42 un 53.
[76] Sal. 1 Kor 13, 8; 3, 14.
[79] Sal. Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno, 1931. g. 15. maijs:
AAS 23 (1931), 207. lpp.
[80] Prefācija Kunga Jēzus – visas pasaules Karaļa – svētkos; Missale romanum,
paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis), 381. lpp.; sal. Romas misāle,
Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 428. lpp.
[81] Sal. Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1954. g. 6. augusts, III:
AAS 56 (1964), 637.–659. lpp.
[82] Sal. Tit 3, 4: philanthropia.
[83] Sal. Ef 1, 3.5–6.13–14.23.
[85] Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965),
14. lpp.; sal. 8: AAS, 1.c., 11. lpp.
[87] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 36: AAS 57
(1965), 43. lpp. ar 120. piezīmi.
[90] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 9: AAS 57
(1965), 12.–14. lpp.
[91] Sal. Pijs XII, Uzruna Ad cultores historiae et artis 1956. g.
9. martā: AAS 48 (1956), 212. lpp.: “Tās dievišķais dibinātājs Jēzus Kristus nav
tai devis nevienu uzdevumu, ne arī mērķi kultūras jomā. Mērķis, ko Kristus tai
ir norādījis, ir nepārprotami reliģisks (..). Baznīcai cilvēki jāved pie Dieva,
lai tie sevi visu atdotu Viņam (..). Baznīca nekad nedrīkst pazaudēt no
redzesloka šo nepārprotami reliģisko un pārdabisko mērķi. Visu tās aktivitāšu
jēga līdz pat pēdējam tās Kodeksa kanonam nedrīkst būt citāda kā vien tieši vai
netieši tuvināt šim mērķim.”
[94] Sal. 2 Tes 3, 6–13; Ef 4, 28.
[96] Sal. Mt 23, 3–33; Mk 7, 10–13.
[97] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs,
IV: AAS 53 (1961), 456.–457. lpp.; sal. turpat, I: AAS, 1. c., 407.,
410.–411. lpp.
[98] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 28: AAS 57
(1965), 34.–35. lpp.
[99]
Turpat, 28: AAS, l. c., 35.–36. lpp.
[100] Sal. sv. Ambrozijs, De virginitate, VIII, 48: PL 16, 278.
[103] Sal. sv. Justīns, Dialogus cum Tryphone, 110: PG 6, 729; Otto, 1897,
391.–393. lpp.: “Jo vairāk mūs vajā, jo vairāk cilvēku kļūst ticīgi un
dievbijīgi Jēzus vārda dēļ.” Sal. Tertulliāns, Apologeticus, cap. L, 13:
PL 1, 534; CCL I, 171. lpp.: “Mūsu paliek vairāk ikreiz, kad mūs pļaujat, –
kristiešu asinis ir sēkla!” Sal. Dogm. konst.
Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 14. lpp.
[105] Sal. Pāvils VI, Uzruna 1965. g. 3. februārī: L’Osservatore Romano,
1965. g. 4. februāris.
[106] Sal. sv. Augustīns, De bono coniugali: PL 40, 375–376 un 394; sv. Akvīnas Toms,
Summa theologiae, Suppl. Quaest. 49, art. 3 ad 1; Florences koncils,
Decretum pro Armenis: Denz. 702 (1327); Pijs XI, Enc. Casti connubii:
AAS 22 (1930), 543. –555. lpp.; Denz. 2227–2238 (3703–3714).
[107] Sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii: AAS 22 (1930), 546.–547. lpp.;
Denz. 2231 (3706).
[108] Sal. Os 2; Jer 3, 6–13; Ez 16 un 23; Is 54.
[109] Sal. Mt 9, 15; Mk 2, 19–20; Lk 5, 34–35; Jņ 3,
29; 2 Kor 11, 2; Ef 5, 27; Atkl 19, 7–8; 21, 2 un 9.
[111] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 11, 35, 41: AAS
57 (1965), 15.–16., 40.–41., 47. lpp.
[112] Sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii: AAS 22 (1930), 583. lpp.
[115] Sal. Rad 2, 22–24; Sak 5, 18–20; 31, 10–31; Tob 8, 4–8;
Dz 1, 1–3; 2, 16; 4, 16–5, 1; 7, 8–11; 1 Kor 7, 3–6; Ef 5,
25–33.
[116] Sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii: AAS 22 (1930), 547.–548. lpp.;
Denz. 2232 (3707).
[118] Sal. Pijs XII, Uzruna Tra le visite 1958. g. 20. janvārī: AAS 50
(1958), 91. lpp.
[119] Sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii: AAS 22 (1930), 559.–561. lpp.; Pijs XII,
Uzruna Conventui Unionis Italicae inter Obstetrices 1951. g. 29. oktobrī:
AAS 43 (1951): 835.–854. lpp.; Pāvils VI, Uzruna Ad Em.mos Patres
Purpuratos 1964. g. 23. jūnijā: AAS 56 (1964), 581.–589. lpp. Daži
jautājumi, kuru risināšanai nepieciešami rūpīgi papildu pētījumi, ar pāvesta
rīkojumu ir uzticēti Demogrāfijas, ģimenes un dzimstības komisijai, lai pēc tam,
kad tā būs paveikusi savu uzdevumu, pāvests varētu pieņemt galīgo lēmumu.
Maģistērija mācībai pašreizējā periodā esot tādai, kāda tā ir, Koncils atturas
sniegt tūlītējus konkrētus risinājumus.
[120] Sal. Ef 5, 16; Kol 4, 5.
[121] Sal. Sacramentarium Gregorianum: PL 78, 262.
[122] Sal. Rom 5, 15. 18; 6, 5–11; Gal 2, 20.
[124] Sal. šīs konstitūcijas Ievads, 4–10.
[128] Sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 11, 8: Sagnard, 200. lpp.; sal.
turpat, 16, 6: 290.–292. lpp.; 21, 10–22: 370.–372. lpp.; 22, 3: 378.
lpp. u. c.
[130] Sal. Pija XI sacīto a. god. Rolānam-Goslēnam ( Roland-Gosselin): “Il ne faut jamais perdre de vue que l’objectif de l’Eglise est d’évangéliser et
non de civiliser. Si elle civilise, c’est par l’évangélisation.” ( Semaines
sociales de France, Versailles, 1936, 461.–462. lpp.).
[131] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, IV nod.: Denz. 1795,
1799 (3015, 3019); sal. Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS 23 (1931),
190. lpp.
[132] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 260. lpp.,
Denz. 3959.
[133] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 283. lpp.,
Denz. 3989; Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. 24. decembrī: AAS 34 (1942),
16.–17. lpp.
[134] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 260. lpp.
[135] Sal. Jānis XXIII, Uzruna, atklājot Koncilu 1962. g. 11. oktobrī: AAS 54
(1962), 792. lpp.
[136] Sal. Vatikāna II koncils, Konst.
Sacrosanctum concilium, 123: AAS 56
(1964); Pāvils VI, Uzruna Romas māksliniekiem 1964. g. 7. maijā: AAS 56 (1964),
439.–442. lpp.
[138] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 37: AAS 57
(1965), 42.–43. lpp.
[139] Sal. Pijs XII, Vēstījums 1952. g. 23. martā: AAS 44 (1952), 273. lpp.; Jānis
XXIII, Uzruna ACLI 1959. g. 1. maijā: AAS 51 (1959), 358. lpp.
[140] Sal. Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS 23 (1931), 190. lpp. u. s.; Pijs
XII, Vēstījums 1952. g. 23. martā: AAS 44 (1952), 276. lpp. u. s.; Jānis XXIII,
Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 450. lpp.; Vatikāna II koncils,
Dekr. Inter mirifica, I, 6: AAS 56 (1964), 147. lpp.
[141] Sal. Mt 16, 26 ; Lk 16, 1–31 ; Kol 3, 17.
[142] Sal. Leons XIII, Enc. Libertas praestantissimum, 1888. g. 20. jūnijs:
ASS 20 (1887–1888), 597. lpp. u. s.; Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS
23 (1931), 191. lpp. u. s.; tas pats, Enc. Divini Redemptoris: AAS 29
(1937), 65. lpp. u. s.; Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. Ziemassvētkos: AAS 34
(1942), 10. lpp. u. s.; Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53
(1961), 401.–464. lpp.
[143] Par lauksaimniecības problēmām skat. īpaši Jānis XXIII, Enc. Mater et
Magistra: AAS 53 (1961), 341. lpp. u. s.
[144] Sal. Leons XIII, Enc. Rerum novarum: ASS 23 (1890-91), 649.–662.
lpp.; Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS 23 (1931), 200.–201. lpp.; tas pats,
Enc. Divini Redemptoris: AAS 29 (1937), 92. lpp.; Pijs XII,
Radiovēstījums Kunga dzimšanas svētku vigilijā 1942. gadā: AAS 35 (1943), 20.
lpp.; tas pats, Uzruna 1943. g. 13. jūnijā: AAS 35 (1943), 172. lpp.; tas pats,
Radiovēstījums Spānijas strādniekiem 1951. g. 11. martā: AAS 43 (1951), 215.
lpp.; Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 419. lpp.
[145] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 408., 424.,
427. lpp., Denz. 3948; jēdziens “curatio” lietots enciklikas Quadragesimo
anno latīņu valodas versijā: AAS 23 (1931), 199. lpp., Denz. 3733;
šīs problemātikas attīstības aspektā skat. arī: Pijs XII, Uzruna 1950. g. 3.
jūnijā: AAS 42 (1950), 485.–488. lpp.; Pāvils VI, Uzruna 1964. g. 8. jūnijā: AAS
56 (1964), 574.–579. lpp.
[146] Sal. Pijs XII, Enc. Sertum laetitiae: AAS 31 (1939), 642. lpp.; Jānis
XXIII, Uzruna konsistorijai: AAS 52 (1960), 5.–11. lpp.; Jānis XXIII, Enc.
Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 411. lpp.
[147] Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae II–II, q. 32, a. 5 ad 2;
turpat q. 66, a. 2: sal. Leona XIII skaidrojumu enciklikā Rerum novarum:
AAS 23 (1890–1891), 651. lpp.; sal. arī Pijs XII, Uzruna 1941. g. 1. jūnijā:
AAS 33 (1941), 199. lpp.; tas pats, Radiovēstījums 1954. g. Ziemassvētkos: AAS
47 (1955), 27. lpp.
[148] Sal. sv. Basilijs, Hom. in illud Lucae “ Destruam horrea mea”,
2: PG 31, 263; Laktancijs, Divinarum Institutionum, V grām., De
iustitia: PL 6, 565 B; sv. Augustīns, In Ioann. Ev., 50 tr., Nr. 6:
PL 35, 1760; tas pats, Enarratio in Ps. CXLVII, 12: PL 37, 1922; sv. Grēgorijs Lielais,
Homiliae in Ev., hom. 20, 12: PL 76, 1165: tas pats, Regulae
Pastoralis liber, III, 21: PL 77, 87; sv. Bonaventūra, In III Sent.
d. 33, dub. I: Quaracchi III, 728; tas pats, In IV Sent. d. 15, p. II, a.
2, q. 1: turpat, IV, 371 b; attiecībā uz to, kas “paliek pāri”: ms. Assisi,
Bibl. comun. 186, 112.a–113.aª vēst.; sv. Alberts Lielais, In III Sent.,
d. 33, a. 3, sol. 1: Borgnet XXVIII, 611; tas pats, In IV Sent. d.
15, a. 16: turpat, XXIX, 494–497. Pārpalikuma jēdziens mūsdienās: sal. Jānis
XXIII, Uzrunas radio un televīzijā 1962. g. 11. septembrī: AAS 54 (1962),
682. lpp.: “Ikviena cilvēka pienākums un ikviena kristieša svarīgs pienākums ir
vērtēt pārpalikumu pēc tuvākā vajadzību mēra un raudzīties, lai radīto labumu
pārvalde un sadale notiktu taisnīgi un nāktu visiem par labu.”
[149] Tādos gadījumos ir spēkā sens princips: “Galējas nepieciešamības gadījumā
viss ir kopīgs – tas nozīmē, ka ar to jādalās.” Savukārt par minētā principa
piemērošanas kritērijiem, apjomu un veidu līdzās atzītiem mūsdienu autoriem
skat. arī: sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae II–II, q. 66, a. 7. Kā
redzams, lai pareizi īstenotu šo principu, ir jāievēro visi attiecīgie morāles
nosacījumi.
[150] Sal. Decretum Gratiani, c. 21, dist. LXXXVI: Friedberg I, 302. Šis
izteiciens atrodams jau PL 54, 591 А un PL 56, 1132 B. Sal. Antonianum 27
(1952), 349.–366. lpp.
[151] Sal. Leons XIII, Enc. Rerum novarum: ASS 23 (1890–1891), 643.–646.
lpp.; Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS 23 (1931), 191. lpp.; Pijs
XII, Radiovēstījums 1941. g. 1. jūnijā: AAS 33 (1941), 199. lpp.; tas pats,
Radiovēstījums Kunga dzimšanas svētku vigilijā, 1942: AAS 35 (1943), 17. lpp.; Pijs
XII, Radiovēstījums 1944. g. 1. septembrī: AAS 36 (1944), 253. lpp.; Jānis
XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 428.–429. lpp.
[152] Sal. Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS 23 (1931), 214. lpp.; Jānis
XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 429. lpp.
[153] Sal. Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. Vasarsvētkos: AAS 4433 (1941), 199.
lpp.; Jānis XXIII, Enc.
Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 430. lpp., Denz. 3952.
[154] Par labumu pareizu izmantošanu saskaņā ar Jaunās Derības mācību skat. Lk
3, 11; 10, 30 u. s.; 11, 41; 1 Pēt 5, 3; Mk 8, 36; 12, 29–31;
Jk 5, 1–6; 1 Tim 6, 8; Ef 4, 28; 2 Kor 8, 13 u. s.;
1 Jņ 3, 17–18.
[155] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 417. lpp.
[159] Sal. Pijs XII, Radiovēstījums 1942. g. 24. decembrī: AAS 35 (1943), 9.–24.
lpp.; Radiovēstījums 1944. g. 24. decembrī: AAS 37 (1945), 11.–17. lpp.; Jānis
XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 263., 271., 277.–278. lpp.,
Denz. 3968.
[160] Sal. Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. 1. jūnijā: AAS 33 (1941), 200. lpp.; Jānis
XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 273.–174. lpp.
[161] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 415.–418.
lpp.
[162] Sal. Pijs XI, Uzruna Katoļu augstskolu federācijas vadītājiem: Discorsi
di Pio XI: Bertetto, Torino, 1960, I sēj., 743. lpp.
[165] Sal. Ef 2, 16; Kol 1, 20–22.
[166] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: AAS 55
(1963), 291. lp.: “Tāpēc mūsu laikmetā, kas lepojas ar kodolspēku, ir neprāts
karu uzskatīt par piemērotu līdzekli, lai atgūtu aizskartās tiesības.”
[167] Sal. Pijs XII, Uzruna 1954. g. 30. septembrī: AAS 46 (1954), 589. lpp.;
Radiovēstījums 1954. g. 24. decembrī: AAS 47 (1955), 15. lpp. u. s.; Jānis
XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 286.–291. lpp.; Pāvils VI,
Uzruna Apvienoto Nāciju Organizācijas asamblejā 1965. g. 4. oktobrī: AAS 57
(1965), 877.–885. lpp.
[168] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, kur ir runa par atbruņošanos:
AAS 55 (1963), 287. lpp., Denz. 3991.
[170] Sal. Jānis XXIII, Enc. Ad Petri Cathedram, 1959. g. 29. jūnijs: AAS
55 (1959), 513. lpp.
|