Index

Back Top Print

[AR - BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV - PT - SW - ZH]

  

PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

PASTORĀLĀ KONSTITŪCIJA PAR
BAZNĪCU MŪSDIENU PASAULĒ
[1]

GAUDIUM ET SPES

 

PRIEKŠVĀRDS

1. Baznīcas ciešā saikne ar visu cilvēci

Mūsdienu cilvēku, īpaši nabadzīgo un visu to, kas cieš, prieki un cerības, skumjas un bažas ir arī Kristus mācekļu prieki un cerības, skumjas un bažas, un nav nekā patiesi cilvēciska, kas neatbalsotos viņu sirdī. Jo kristiešu kopienu veido cilvēki, kurus, vienotus Kristū, Svētais Gars vada ceļā uz Tēva valstību un kuri ir saņēmuši pestīšanas vēsti, kas jāsludina visiem citiem. Tāpēc šī kopiena apzinās to, ka ir cieši saistīta ar cilvēci un tās vēsturi.

2. Pie kā vēršas Koncils

Šī iemesla dēļ Vatikāna II koncils, rūpīgi iedziļinājies Baznīcas noslēpumā, nevilcinoties vēršas ne tikai pie Baznīcas bērniem un tiem, kas piesauc Kristus vārdu, bet pie ikviena cilvēka, lai visiem izklāstītu savu viedokli par Baznīcas klātbūtni un darbību mūsdienu pasaulē.

Koncila uzmanības lokā ir cilvēku pasaule jeb visa cilvēku saime un visu to parādību kopums, kuru vidū tā dzīvo; šī pasaule, kas ir skatuve, uz kuras norisinās cilvēces vēsture, ko iezīmē cilvēka darbība, sakāves un uzvaras; pasaule, kuru, kā tic kristieši, radījusi un uztur Radītāja mīlestība; pasaule, kura bija nonākusi grēka verdzībā, bet kuru no tās atbrīvoja krustā sistais un augšāmceltais Kristus, kas uzvarēja ļauno garu un salauza tā varu, lai pasaule tiktu pārveidota saskaņā ar Dieva plānu un sasniegtu pilnību.

3. Uzdevums kalpot cilvēkam

Lai gan cilvēce nemitējas sajūsmināties par saviem atklājumiem un iespējām, tā tomēr arvien biežāk uzdod sev nemiera pilnus jautājumus par mūsdienu pasaules attīstības tendencēm, cilvēka vietu un sūtību pasaulē, par savu individuālo un kolektīvo centienu jēgu un, visbeidzot, par cilvēka un visas pasaules galīgo mērķi. Tāpēc Koncils, apliecinādams un skaidrodams visas Kristus sapulcētās Dieva tautas ticību, nevar vēl daiļrunīgāk pierādīt šīs tautas solidaritāti, cieņu un mīlestību pret visu cilvēku saimi, kurai tā ir piederīga, kā vien risinot sarunas par šīm dažādajām problēmām, sniedzot gaismu, kas smelta Evaņģēlijā, un piedāvājot cilvēcei pestījošo spēku, kuru Baznīca, ko vada Svētais Gars, saņem no sava Dibinātāja. Jo runa ir par cilvēka pestīšanu un sabiedrības atjaunošanu. Tieši tāpēc cilvēks savā vienotībā un veselumā, ar miesu un dvēseli, sirdi un apziņu, prātu un gribu būs visa mūsu izklāsta centrā.

Lūk, kāpēc svētais Koncils, sludinādams cilvēka augstāko aicinājumu un apgalvodams, ka viņā ir iesēta dievišķa sēkla, piedāvā cilvēcei nesavtīgu Baznīcas palīdzību, lai veidotu vispārējo brālību, kas atbilst šim aicinājumam. Baznīcu neiedvesmo nekādi pasaulīgi centieni; tā tiecas tikai pēc viena – Gara Paraklēta (Aizstāvja) vadībā turpināt darbu, ko aizsāka Kristus, kas nāca pasaulē, lai liecinātu par patiesību[2], lai glābtu, nevis tiesātu un lai kalpotu, nevis lai Viņam kalpotu[3].

 

IEVADS

CILVĒKS MŪSDIENU PASAULĒ

4. Cerības un bažas

Lai izpildītu šo uzdevumu, Baznīcai visos laikos ir bijis pienākums uzmanīgi vērot laiku zīmes un izvērtēt tās Evaņģēlija gaismā, lai tādējādi katrai paaudzei piemērotā veidā tā spētu atbildēt uz cilvēka mūžīgajiem jautājumiem par tagadējās un nākamās dzīves jēgu un to savstarpējo saikni. Tāpēc ir svarīgi pazīt un saprast šo pasauli, kurā dzīvojam, – pasauli ar tās cerībām, ilgām un bieži vien dramatiskajām iezīmēm. Turpinājumā apskatīsim dažas mūsdienu pasaules pamatiezīmes.

Šodien cilvēce piedzīvo jaunu savas vēstures posmu, kad visā pasaulē notiek dziļas un straujas pārmaiņas. Tās, cilvēka prāta un radošo centienu izraisītas, savukārt ietekmē pašu cilvēku, viņa individuālos un kolektīvos spriedumus un ilgas, viņa domāšanas un rīcības veidu attiecībā pret lietām un cilvēkiem. Tāpēc var runāt par īstām kultūras un sociālajām pārvērtībām, kas skar arī reliģisko dzīvi.

Kā jau tas raksturīgs jebkurai augšanas krīzei, šīs pārvērtības ir saistītas ar nopietnām grūtībām. Tā, piemēram, lai gan cilvēkam ir liela vara, viņš ne vienmēr to prot izmantot tā, lai tā nāktu viņam par labu. Cenzdamies arvien vairāk izdibināt savas dvēseles dziļumus, viņš tomēr bieži kļūst vēl nepārliecinātāks par sevi. Arvien skaidrāk atklādams sabiedriskās dzīves likumus, viņš tomēr šaubās par tai piešķiramo virzību.

Nekad agrāk cilvēces rīcībā nav bijušas tādas bagātības, iespējas un ekonomiskais potenciāls, taču vēl joprojām ļoti liela pasaules iedzīvotāju daļa cieš badu un trūkumu un neskaitāmi daudz cilvēku neprot lasīt un rakstīt. Nekad vēl cilvēkiem nav bijusi tik spēcīga brīvības izjūta, kāda tā ir šodien, bet tajā pašā laikā parādās jaunas sociālas un psihiskas paverdzināšanas formas. Un, kaut arī pasaule dziļi apzinās savu vienotību, kā arī solidaritātes nepieciešamību, jo cilvēki cits no cita ir atkarīgi, spēki, starp kuriem notiek cīņa, to varmācīgi sadala pretējās nometnēs. Joprojām pastāv asas politiskās, sociālās, ekonomiskās, rasu un ideoloģiskās nesaskaņas, un pasauli turpina apdraudēt karš, kas visu var nopostīt līdz pamatiem. Domu apmaiņa kļūst intensīvāka, tomēr vieni un tie paši vārdi, ar kuriem tiek izteikti svarīgākie jēdzieni, dažādās ideoloģijās iegūst visai atšķirīgu nozīmi. Visbeidzot, norisinās neatlaidīgi meklējumi, kuru mērķis ir arvien pilnīgāka laicīgā kārtība, bet līdztekus tiem nenotiek atbilstoša garīgā attīstība.

Tik sarežģītā situācijā daudziem mūsu laikabiedriem ir ļoti grūti pazīt mūžīgās vērtības un tās saskaņot ar jaunākajiem atklājumiem. Tāpēc viņi ir norūpējušies un viņus nodarbina jautājums par to, kāds ir mūsdienu pasaules attīstības virziens, un šajā jautājumā cerības mijas ar bažām. Šī mūsdienu pasaules attīstības gaita cilvēkiem liek meklēt atbildi – tā viņus spiež to darīt.

5. Radikālās dzīves apstākļu pārmaiņas

Mūsdienās vērojamais satraukums un dzīves apstākļu pārmaiņas ir saistītas ar daudz plašākām un dziļākām pārvērtībām, kuru iespaidā intelektuālajā audzināšanā arvien lielāku nozīmi iegūst eksaktās zinātnes, dabaszinātnes un humanitārās zinātnes, savukārt praktiskajā darbībā – tehnoloģijas, kas attīstās uz šo zinātņu bāzes. Šāda zinātniskā pieeja veido jaunu, no agrākās situācijas atšķirīgu kultūru un domāšanas veidu. Tehnoloģijas ir progresējušas tiktāl, ka tās pārveido zemes vaigu un jau tiecas pakļaut kosmosu.

Cilvēka prāts savā veidā valda arī pār laiku: pētot vēsturi, tas iesniedzas pagātnē, bet ar prognozēm un plāniem – nākotnē. Bioloģijas, psiholoģijas un sociālo zinātņu attīstība cilvēkam ne tikai palīdz labāk iepazīt pašam sevi, bet, izmantojot tehniskos līdzekļus, sniedz viņam iespēju tiešā veidā ietekmēt sabiedrības dzīvi. Vienlaikus cilvēce arvien vairāk domā par sava demogrāfiskā pieauguma prognozēšanu un regulēšanu.

Vēstures gaita virzās tik strauji, ka ne katrs spēj tai izsekot. Cilvēces liktenis kļūst par vienu veselu un vairs nav sadalāms atsevišķu grupu vēsturēs. Tādējādi cilvēce pāriet no pārsvarā statiskas izpratnes par lietu kārtību uz dinamiskāku un evolucionējošu situācijas koncepciju. Te rodas jauns ārkārtīgi sarežģītu problēmu kopums, kam nepieciešama jauna analīze un sintēze.

6. Izmaiņas sabiedriskajā iekārtā

Dienu no dienas arvien lielākas pārmaiņas piedzīvo vietējās tradicionālās kopienas, piemēram, patriarhālās ģimenes, klani, ciltis, ciemi, kā arī dažādas sociālās grupas un attiecības.

Pamazām izplatās industriālais sabiedrības tips, kas dažas valstis noved pie ekonomiskās pārticības un pilnīgi izmaina gadsimtu gaitā izveidojušos domāšanas veidu un sabiedrības dzīves apstākļus. Pieaugot pilsētu un to iedzīvotāju skaitam, kā arī pilsētas dzīvesveidam izplatoties laukos, arvien populārāks un pievilcīgāks kļūst pilsētas dzīves modelis.

Jauni un aizvien efektīvāki sabiedrības saziņas līdzekļi veicina informācijas par notikumiem pasaulē pieejamību, kā arī ārkārtīgi strauju un neierobežotu dažādu uzskatu un nostāju izplatīšanos, izraisot dažādas ar to saistītas ķēdes reakcijas.

Nav mazsvarīgs arī fakts, ka daudzi cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ ir spiesti mainīt dzīves vietu, reizē maina arī savu dzīvesveidu.

Tādējādi saikne starp cilvēkiem kļūst arvien ciešāka, un arī pati socializācija rada arvien jaunas saiknes, taču ne vienmēr tās sekmē personības briedumu un patiesi personisku attiecību veidošanos (personalizāciju).

Šāda attīstības tendence izteiktāka ir tajās valstīs, kuras jau bauda ekonomiskā un tehniskā progresa labumus, taču tā skar arī tautas, kuras vēl tiecas panākt industrializācijas un urbanizācijas radītās priekšrocības savā zemē. Vienlaikus šīs tautas, īpaši tās, kurām ir senas tradīcijas, izjūt nepieciešamību pēc iespējami nobriedušas un pilnīgas personiskās brīvības.

7. Pārmaiņas psiholoģijas, morāles un reliģijas jomā

Pārmaiņas domāšanas veidā un sabiedriskajās struktūrās nereti ir par iemeslu tam, ka tiek apšaubītas pieņemtās vērtības, īpaši tas sakāms par jauniešiem, kuri nereti kļūst nepacietīgi un iekšējā nemiera dēļ pat dumpīgi. Apzinādamies savu nozīmi sabiedrības dzīvē, viņi vēlas pēc iespējas drīzāk tajā iesaistīties. Tāpēc vecāki un audzinātāji, pildot savus pienākumus, nereti sastopas ar aizvien lielākām grūtībām.

No iepriekšējām paaudzēm mantotās institūcijas, likumi, domāšanas un uztveres veidi, šķiet, ne vienmēr ir piemēroti pašreizējai situācijai. Tā rodas liels sajukums attiecībā uz rīcības veidu un normām.

Visbeidzot, jaunie apstākļi ietekmē arī reliģisko dzīvi. No vienas puses, kritiska spriestspēja to attīra no un maģiskas pasaules izpratnes joprojām pastāvošās māņticības un prasa arvien personiskāku un aktīvāku ticības dzīvi – tādējādi daudzi gūst skaidrāku Dieva apjausmu. No otras puses, būtiski pieaug to cilvēku skaits, kas reliģisko dzīvi atstāj novārtā. Pretstatā agrākajiem laikiem Dieva un reliģijas noliegšana vai attālināšanās no tiem nav vairs izņēmums vai atsevišķi gadījumi. Mūsdienās šāda nostāja nereti tiek skaidrota kā zinātnes progresa vai kāda jauna humānisma prasība. Daudzviet minētos uzskatus pauž ne tikai filozofu teorijas, bet tie ievērojami iespaido arī literatūru, mākslu, humanitārās zinātnes, kā arī vēstures interpretāciju un pat likumdošanu. Sekas tam ir daudzu cilvēku apjukums.

8. Līdzsvara trūkums mūsdienu pasaulē

Tik straujas un nereti haotiskas pārmaiņas un arvien skaudrāka pasaulē valdošās nevienlīdzības apzināšanās cilvēkā rada vai pastiprina pretrunas un nelīdzsvarotību.

Jau pašā cilvēkā bieži trūkst līdzsvara starp moderno praktisko prātu un teorētisko domāšanu, kurai neizdodas nedz pārvaldīt iegūto zināšanu kopumu, nedz to pietiekami sistematizēt. Tāpat zūd līdzsvars starp vēlmi gūt praktisku rezultātu un morālās apziņas prasībām, kā arī starp kolektīvās dzīves nosacījumiem un personiskās domas vai pat kontemplatīvas dzīves meklējumiem. Visbeidzot, tiek izjaukts līdzsvars starp cilvēka darbības specializāciju un skatījumu uz lietām to kopumā.

Arī ģimenē veidojas spriedze, ko izraisa spiedīgi demogrāfiskie, ekonomiskie un sociālie apstākļi, konflikti starp paaudzēm vai jaunā sociālo attiecību kārtība starp vīrieti un sievieti.

Lielas nesaskaņas rodas starp rasēm vai pat dažādiem vienas un tās pašas sabiedrības slāņiem, starp bagātām un ne tik bagātām vai nabadzīgām valstīm, kā arī starp tām starptautiskajām institūcijām, kas dibinātas, lai stiprinātu mieru starp tautām, un ideoloģisko propagandu vai tautu un citu grupu kolektīvo egoismu.

Tādējādi rodas savstarpēja neuzticēšanās un naidīgums, konflikti un posts, kuru izraisītājs un reizē arī upuris ir pats cilvēks.

9. Cilvēces ilgas, kas kļūst vispārējas

Vienlaikus aug pārliecība, ka cilvēce ne tikai var un tai vajag pastāvīgi nostiprināt savu varu pār radīto pasauli, bet ka tās uzdevums ir iedibināt tādu politisko, sociālo un ekonomisko kārtību, kas arvien labāk kalpotu cilvēkam un palīdzētu apliecināt un pilnveidot savu cieņu gan katrai atsevišķai personai, gan grupai.

Tāpēc daudzi cilvēki sāpīgi izjūt to, ka netaisnības vai nevienlīdzīgas sadales dēļ viņiem ir liegti konkrēti labumi, un diezgan uzstājīgi tos pieprasa. Jaunattīstības valstis, kā arī nesen neatkarību ieguvušās zemes vēlas baudīt mūsdienu civilizācijas labumus ne tikai politiskajā, bet arī ekonomiskajā ziņā un brīvi īstenot savu uzdevumu pasaulē. Tomēr arvien vairāk pieaug atstatums, kas tās šķir no bagātākajām valstīm, kuras attīstās straujāk, un bieži vien palielinās arī ekonomiskā atkarība no tām. Bada piemeklētās tautas vēršas pie pārtikušajām. Sievietes pieprasa juridisku un faktisku vienlīdzību ar vīriešiem tur, kur to vēl nav sasniegušas. Strādnieki un zemnieki vēlas ne vien iegūt dzīvei nepieciešamos iztikas līdzekļus, bet darbā attīstīt arī savas spējas un piedalīties ekonomiskās, sociālās, politiskās un kultūras dzīves organizēšanā. Pirmo reizi cilvēces vēsturē visas tautas ir pārliecinātas par to, ka civilizācijas priekšrocības var būt pieejamas ikvienam, un tā tam jābūt.

Aiz visām šīm pretenzijām slēpjas vēl dziļākas visaptverošas ilgas: atsevišķas personas un cilvēku grupas slāpst pēc cilvēka cienīgas dzīves – pilnvērtīgas un brīvas dzīves, kad pilnībā tiek izmantotas visas iespējas, kuras var piedāvāt mūsdienu pasaule. Turklāt tautas arvien vairāk tiecas pēc noteiktas vispārējās kopības.

Tādējādi mūsdienu pasaule vienlaikus ir gan varena, gan vāja, spējīga uz vislabāko un visļaunāko. Tai paveras ceļš uz brīvību vai verdzību, progresu vai regresu, brālību vai naidu. Turklāt cilvēks sāk apzināties to, ka viņa atbildība un pienākums ir pareizi virzīt spēkus, kurus pats atmodinājis un kuri var viņu paverdzināt vai arī viņam kalpot. Tieši tāpēc viņš sev uzstāda jautājumus.

10. Cilvēces būtiskie jautājumi

Nelīdzsvarotība, no kuras cieš mūsdienu pasaule, patiesībā ir saistīta ar daudz dziļāku līdzsvara trūkumu, kura iemesli meklējami cilvēka sirdī. Jau pašā cilvēkā noris cīņa starp dažādiem strāvojumiem. No vienas puses, viņš, būdams radīta būtne, piedzīvo to, ka daudzējādā ziņā ir ierobežots, bet, no otras puses, savās ilgās jūtas neierobežots un aicināts uz pilnvērtīgāku dzīvi. Viņu uzrunā tik dažādas iespējas, un viņš ir spiests nemitīgi kaut ko izvēlēties un no kaut kā atteikties. Turklāt, būdams vājš un grēcīgs, viņš nereti dara to, ko negrib, un nedara to, ko vēlētos darīt.[4] Tādējādi viņš cieš no savas iekšējās sašķeltības, un šī iemesla dēļ arī sabiedrībā rodas tik daudzas un tik lielas nesaskaņas. Protams, daudzi, kuru dzīvi ir pārņēmis praktiskais materiālisms, skaidri nesaskata šo dramatisko stāvokli vai arī, posta mākti, nespēj par to aizdomāties. Daudziem šķiet, ka ir atraduši mieru kādā no viņiem piedāvātajiem pasaules skaidrojumiem. Daži uzskata, ka patiesā un pilnīgā cilvēces atbrīvošana panākama pašu cilvēku spēkiem, un ir pārliecināti, ka tad, kad cilvēks valdīs pār zemi, tiks piepildītas visas viņa sirds ilgas. Citi savukārt, zaudējuši cerību atrast dzīves jēgu, slavē to cilvēku pārdrošību, kuri, uzskatīdami, ka cilvēka eksistencei pašai par sevi nav nekādas nozīmes, mēģina tai piešķirt jēgu, pamatojoties vienīgi uz saviem ieskatiem. Tomēr palielinās to cilvēku skaits, kuri, redzot pasaules pašreizējo attīstības gaitu, izvirza vai saasināti apzinās pašus būtiskākos jautājumus, piemēram, šādus: kas ir cilvēks? Kāda jēga ir ciešanām, ļaunumam un nāvei, kas turpina pastāvēt neatkarīgi no sasniegtā progresa? Kāda nozīme ir visām šīm uzvarām, kas gūtas par tik dārgu cenu? Ko cilvēks var dot sabiedrībai un ko no tās gaidīt? Kas būs pēc šīszemes dzīves?

Baznīca savukārt tic tam, ka Kristus, kas ir miris un augšāmcēlies par visiem[5], ar sava Gara starpniecību cilvēkam dāvā gaismu un spēku, lai viņš varētu atbildēt uz savu tik augsto aicinājumu. Tā tic, ka zem šīm debesīm cilvēkiem nav dots neviens cits vārds, kurā tie varētu tikt pestīti.[6] Tāpat Baznīca tic, ka visas cilvēces vēstures atslēga, centrs un mērķis rodams tās Kungā un Mācītājā. Turklāt Baznīca apgalvo, ka aiz visām pārmaiņām, kuras norisinās, daudz kas paliek nemainīgs, un tam dziļākais pamats ir Kristū, kas ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi[7]. Tāpēc Koncils visus vēlas uzrunāt Kristus gaismā – neredzamā Dieva attēla un visas radības pirmdzimtā gaismā[8] –, lai izgaismotu cilvēka noslēpumu un iesaistītos galveno mūsdienu problēmu risināšanā.

 

I DAĻA

BAZNĪCA UN CILVĒKA AICINĀJUMS

11. Nepieciešamība atbildēt uz Gara pamudinājumiem

Dieva tauta, ticībā apzinādamās, ka to vada Kunga Gars, kas piepilda visu zemi, cenšas saskatīt patiesas Dieva klātbūtnes zīmes un Viņa nodomus notikumos, vajadzībās un ilgās, kas tai ir kopējas ar citiem mūsdienu cilvēkiem. Ticība taču visu apgaismo ar jaunu gaismu un atklāj dievišķo nodomu attiecībā uz cilvēka integrālo aicinājumu, tādējādi orientējot prātu uz patiesi cilvēciskiem risinājumiem.

Koncils, no šāda viedokļa raugoties, pirmām kārtām ir paredzējis izteikt savu spriedumu par vērtībām, kuras šodien tiek vērtētas visaugstāk, un saistīt tās ar to dievišķo avotu. Jo šīs vērtības, ciktāl tās izriet no spējām, ar kurām cilvēku apveltījis Dievs, ir ļoti labas, taču cilvēka sirds samaitātības dēļ tās nereti tiek novirzītas no pienācīgās kārtības, tāpēc tām nepieciešama šķīstīšana.

Ko Baznīca domā par cilvēku? Kādi ieteikumi būtu atbilstoši mūsdienu sabiedrības veidošanai? Kāda ir cilvēka darbības šajā pasaulē galīgā jēga? Šie jautājumi prasa atbildi. Šajā saistībā vēl skaidrāk izpaužas tas, ka Dieva tauta un cilvēce, kurai tā ir piederīga, savstarpēji kalpo viena otrai, un tādējādi Baznīcas sūtība ir reliģiska un tieši šī iemesla dēļ arī augstākajā pakāpē cilvēciska.

 

I NODAĻA

CILVĒKA PERSONAS CIEŅA

12. Cilvēks kā Dieva attēls

Ticīgie un neticīgie gandrīz vienprātīgi uzskata, ka viss uz zemes ir pakārtots cilvēkam kā visa centram un vainagojumam.

Kas tad ir cilvēks? Par sevi viņš ir izteicis un turpina izteikt daudz atšķirīgu un pat pretrunīgu viedokļu, bieži sevi paaugstinot par visu lietu mēru vai noniecinot līdz pat izmisumam un tādējādi dzīvojot šaubās un bažās. Baznīca saprot šīs problēmas. Apveltīta ar Dieva atklāsmes gaismu, tā var piedāvāt šo problēmu risinājumu, kas atklāj cilvēka patieso stāvokli – izskaidro viņa vājumu un vienlaikus palīdz saskatīt viņa patieso cieņu un aicinājumu.

Jo Svētie Raksti māca, ka cilvēks, radīts “pēc Dieva attēla”, spēj pazīt un mīlēt savu Radītāju, kas viņu ir iecēlis par valdnieku visām radībām uz zemes[9], lai viņš tās pārvaldītu un izmantotu, slavēdams Dievu[10]. “Kas tad ir cilvēks, ka Tu viņu atceries, vai cilvēka dēls, ka Tu viņu apraugi? Par eņģeļiem nedaudz zemāku Tu esi viņu darījis, ar godu un slavu viņu greznojis un iecēlis viņu pār savu roku darbiem. Zem viņa kājām Tu esi nolicis visu.” (Ps 8, 5–7)

Taču Dievs cilvēku nav radījis vienu – jau kopš pirmsākumiem Viņš cilvēku ir radījis kā vīrieti un sievieti (sal. Rad 1, 27), kuru savienība ir kļuvusi par personu pirmo kopības formu. Proti, cilvēks savā dziļākajā būtībā ir sabiedriska būtne un bez attiecībām ar citiem cilvēkiem nespēj ne dzīvot, ne attīstīt savu potenciālu.

Un tā Dievs, kā lasām Svētajos Rakstos, “redzēja visu, ko bija radījis, un tas bija ļoti labs” (Rad 1, 31).

13. Grēks

Lai gan, radot cilvēku, Dievs to bija nostiprinājis taisnīgumā, cilvēks, nelabā pievilts, jau kopš vēstures pirmsākumiem ir ļaunprātīgi izmantojis savu brīvību, saceldamies pret Dievu un gribēdams sasniegt savu mērķi ārpus Viņa. Lai gan cilvēki pazina Dievu, viņi to negodāja kā Dievu, un viņu neprātīgā sirds aptumšojās, un tie kalpoja nevis Radītājam, bet radībām.[11] Tas, kas mums ir zināms no dievišķās Atklāsmes, saskan ar mūsu pašu pieredzi. Jo cilvēks, kad tas dziļi ieskatās savā sirdī, atklāj savu noslieci uz ļauno, viņš saprot, ka ir dziļi un visdažādākajos veidos iestidzis ļaunumā, kura izcelsme nevar būt saistīta ar viņa Radītāju, kas ir labs. Bieži atsacīdamies atzīt Dievu par savu Pirmcēloni, cilvēks jau tāpēc vien ir sagrāvis kārtību, kas viņu virzīja uz galamērķi, un tajā pašā laikā ir izjaucis saskaņu, vai tā būtu pašam ar sevi vai arī attiecībās ar citiem cilvēkiem un visu radību.

Tādējādi cilvēks sevī ir sadalīts. Tāpēc visa cilvēku dzīve – gan individuālā, gan kolektīvā – kļūst par dramatisku cīņu starp labo un ļauno, gaismu un tumsu. Turklāt cilvēks redz, ka saviem spēkiem nespēj sekmīgi atvairīt ļaunā uzbrukumus, jo ikviens jūtas sasaistīts. Tomēr Kungs pats atnāca, lai cilvēku atsvabinātu un stiprinātu, atjaunojot viņu iekšēji un izdzenot ārā “šīs pasaules valdnieku” ( 12, 31), kas viņu turēja grēka verdzībā[12]. Grēks cilvēku pazemina, attālinot viņu no pilnības sasniegšanas.

Šīs Atklāsmes gaismā savu galīgo skaidrojumu rod gan cilvēka augstais aicinājums, gan dziļā bezspēcība, ko cilvēki piedzīvo.

14. Par cilvēku

Cilvēks, kura miesa un dvēsele veido vienu veselumu, savā ķermeniskumā apvieno materiālās pasaules elementus, kas tādējādi ar cilvēka starpniecību sasniedz savu piepildījumu un var brīvi slavēt savu Radītāju[13]. Tātad cilvēks nedrīkst noniecināt ķermenisko dzīvi, bet – tieši otrādi – viņam jāciena un jāatzīst par labu sava miesa, ko Dievs ir radījis un paredzējis augšāmcelšanai pastarā dienā. Tomēr, būdams grēka ievainots, viņš piedzīvo miesas dumpību. Taču pati cilvēka cieņa prasa, lai viņš pagodinātu Dievu savā miesā[14], nevis ļautu tai kalpot savas sirds ļaunajām nosliecēm.

Cilvēks nemaldās, apzinoties savu pārākumu pār materiālajām lietām un neuzskatot sevi tikai par dabas daļu vai anonīmu sabiedrības elementu. Viņš ar savu iekšējo pasauli ir pārāks par visām lietām – cilvēks savas iekšējās pasaules dziļumos nonāk, vēršoties pie savas sirds, kur viņu gaida Dievs, kas izdibina sirdis[15], un kur viņš Dieva acu priekšā pats izlemj savu likteni. Tātad, ja cilvēks atzīst, ka viņā ir garīga un nemirstīga dvēsele, viņš nekļūst par upuri maldīgiem priekšstatiem, kuru pamatā ir vienīgi fiziski un sociāli nosacījumiem, bet – tieši pretēji – sasniedz realitātes dziļumus.

15. Prāta cieņa, patiesība un gudrība

Būdams līdzdalīgs dievišķā prāta gaismā, cilvēks pamatoti uzskata, ka ar savu saprātu ir pārāks par materiālo lietu pasauli. Gadsimtu gaitā nenogurstoši vingrinādams savas radošās spējas, viņš ir ievērojami progresējis empīriskajās zinātnēs, tehnoloģiju jomā un humanitārajās zinībās. Mūsdienās viņš ir guvis īpašus panākumus, pētot un sev pakļaujot materiālo pasauli. Tomēr cilvēks arvien ir meklējis un atradis dziļāku patiesību, jo prāts neaprobežojas tikai ar ārējo izpausmju līmeni, bet spēj iedziļināties pašā lietu būtībā, kaut arī grēka seku dēļ ir daļēji aptumšots un novājināts.

Visbeidzot, cilvēka personas saprātīgā daba tiek pilnveidota un tā ir jāpilnveido ar gudrību, kas maigi pievelk cilvēka prātu, rosinot meklēt un mīlēt patieso un labo. Gudrības piepildīts, cilvēks caur redzamo sasniedz neredzamo.

Mūsu laikmetam šāda gudrība ir vajadzīga vairāk nekā jebkad agrāk, lai viss jaunais, ko cilvēki atklāj, kļūtu cilvēcīgāks. Pasaules liktenis nākotnē būs apdraudēts, ja cilvēki nekļūs gudrāki. Turklāt jāpiebilst, ka daudzas tautas, kas gan ir trūcīgas ekonomiskajā ziņā, bet bagātas ar gudrību, var sniegt ievērojamu palīdzību pārējām.

Pateicoties Svētā Gara dāvanai, cilvēks ticībā nonāk līdz dievišķā nodoma noslēpuma kontemplācijai un izpratnei.[16]

16. Morālās sirdsapziņas cieņa

Sirdsapziņas dziļumos cilvēks atklāj kādu likumu, kuru nav sev noteicis pats, bet kuram ir jāpaklausa. Sirdsapziņas balss, kas nemitīgi mudina mīlēt, darīt labu un izvairīties no ļauna, vajadzīgajā brīdī atskan cilvēka sirdī – dari to, izvairies no tā. Cilvēkā ir likums, kuru Dievs ierakstījis viņa sirdī. No šī likuma ievērošanas ir atkarīga cilvēka cieņa, un pēc šī likuma viņš tiks tiesāts[17].

Sirdsapziņa ir pats cilvēka kodols un svētnīca, kur viņš ir vienatnē ar Dievu, kura balss saklausāma viņa pašos dziļumos.[18] Ar sirdsapziņas starpniecību brīnišķā veidā atklājas likums, kas piepildās mīlestībā pret Dievu un tuvāko.[19] Paliekot uzticīgi sirdsapziņai, kristieši ir vienoti ar citiem cilvēkiem, kopīgi meklējot patiesību un tai atbilstošus risinājumus daudzajām morāles problēmām, kas parādās gan personiskajā, gan sabiedrības dzīvē. Jo lielāku pārsvaru gūst taisna sirdsapziņa, jo vairāk cilvēki un sabiedrība attālinās no aklas patvaļas un tiecas rīkoties saskaņā ar objektīvajām morāles normām. Taču nereti gadās, ka sirdsapziņa nepārvaramas nezināšanas dēļ maldās, tomēr arī tad tā nezaudē savu cieņu. Taču to nevar sacīt par cilvēku, kurš par maz cenšas meklēt patieso un labo un kura sirdsapziņa grēka ieradumā pamazām kļūst gandrīz akla.

17. Brīvības lielā nozīme

Taču labajam cilvēks var pievērsties tikai brīvi, un šo brīvību mūsu laikabiedri augstu vērtē un dedzīgi pēc tās tiecas. Tas ir pilnīgi pamatoti. Tomēr bieži viņi to izmanto ļaunprātīgi – kā iespēju darīt visu, kas patīk, pat ļauno. Patiesa brīvība ir īpaša Dieva attēla cilvēkā zīme. Dievs ir vēlējies izvēles brīvību atstāt cilvēka paša ziņā[20], lai viņš no brīvas gribas meklētu savu Radītāju un, pieķeroties Viņam, brīvi sasniegtu svētlaimīgu pilnību. Tātad cilvēka cieņa prasa, lai viņš rīkotos saskaņā ar apzinīgu un brīvu izvēli – iekšēja lēmuma pamudināts un vadīts, nevis pakļaujoties aklam iekšējam impulsam vai ārējam spiedienam. Šādu patiesu cieņu cilvēks sasniedz tikai tad, kad, atbrīvodamies no jebkādu kaislību gūsta, tiecas uz savu mērķi, no brīvas gribas izvēloties labo, un cenšas atrast tam piemērotus un iedarbīgus līdzekļus. Sekmīgi īstenot šo virzību uz Dievu grēka ievainotā cilvēka brīvība spēj tikai ar Dieva žēlastības palīdzību. Ikvienam būs jādod norēķins Dieva tiesas priekšā par savu dzīvi – par visu labo un ļauno, ko ir darījis.[21]

18. Nāves noslēpums

Nāves priekšā cilvēka eksistences noslēpums sasniedz savu kulmināciju. Cilvēks piedzīvo ne tikai sāpes un to, ka pakāpeniski zūd fiziskais spēks, bet arī bailes no savas personas pilnīgas iznīcināšanas un galīgās pazušanas. Sekojot savas sirds intuīcijai, viņš spriež pareizi, noliegdams un atsacīdamies pieņemt savas personas pilnīgu un galīgu iznīcību. Mūžības dīglis, kuru viņš sevī nes un kurš nav reducējams vienīgi uz matēriju, saceļas pret nāvi. Visi tehnoloģiju centieni, kaut arī tie ir ļoti derīgi, nespēj mazināt cilvēka satraukumu: bioloģiskās dzīves pagarināšana nespēj remdēt ilgas pēc dzīves turpinājuma mūžībā, kuras nenovēršami paliek viņa sirdī.

Kaut arī nāves priekšā jebkāda iztēle ir bezspēcīga, Baznīca, dievišķās Atklāsmes mācīta, apgalvo, ka Dievs cilvēku ir radījis svētlaimīgam mērķim ārpus šīszemes niecības robežām. Turklāt kristīgā ticība māca, ka fiziskā nāve, kurai cilvēks nebūtu pakļauts, ja nebūtu grēkojis[22], tiks uzvarēta, kad visvarenais un žēlsirdīgais Pestītājs cilvēkam atkal dāvās pestīšanu, kuru viņš pazaudēja savas vainas dēļ. Dievs cilvēku ir aicinājis un joprojām aicina ar visu savu būtni būt vienotam ar Viņu neiznīcīgās dievišķās dzīves mūžīgajā kopībā. Šo uzvaru Kristus ir guvis, ar savu nāvi atbrīvodams cilvēku no nāves un augšāmcēlies dzīvībai.[23] Tādējādi ticība, kuras pamatā ir nopietni argumenti, ikvienam domājošam cilvēkam sniedz atbildi uz viņa bažām par nākotni. Tajā pašā laikā tā viņam dod iespēju Kristū būt vienotam ar mīļajiem brāļiem, kas jau ir miruši; ticība dāvā cerību, ka viņi jau ir iemantojuši patieso dzīvi pie Dieva.

19. Ateisma veidi un saknes

Cilvēka cieņas cildenākais aspekts ir viņa aicinājums uz vienotību ar Dievu. Uz dialogu ar Dievu cilvēks ir aicināts jau kopš savas eksistences sākuma, jo cilvēks eksistē vienīgi tāpēc, ka Dievs viņu aiz mīlestības radījis un aiz mīlestības viņam nemitējas dāvāt esamību. Cilvēks dzīvo pilnīgā saskaņā ar patiesību tikai tad, ja viņš šo mīlestību brīvprātīgi atzīst un uztic sevi savam Radītājam. Tomēr daudzi no mūsu laikabiedriem šo tik dziļo un vitāli svarīgo saikni ar Dievu neņem vērā vai to atklāti noliedz, tāpēc ateisms jāuzskata par vienu no šī laikmeta nopietnākajām problēmām un jāveic rūpīga tā analīze.

Ar vārdu ateisms tiek apzīmētas savstarpēji ļoti atšķirīgas parādības. Kamēr vieni atklāti noliedz Dievu, citi domā, ka cilvēks par Viņu neko nevar droši apgalvot. Vēl citi jautājumu par Dievu skata tādā veidā, ka šis jautājums šķietami zaudē jēgu. Daudzi, nepamatoti pārkāpjot pozitīvo zinātņu robežas, vai nu pretendē visu izskaidrot tikai ar zinātniskām metodēm, vai arī – tieši otrādi – nepieļauj nekādu absolūto patiesību. Daži tik ļoti paaugstina cilvēku, ka ticība Dievam it kā zaudē spēku; viņi, šķiet, vairāk tiecas apliecināt cilvēku nekā noliegt Dievu. Citi sev rada tādu priekšstatu par Dievu, ka šis viņiem nepieņemamais tēls pilnīgi atšķiras no Evaņģēlija Dieva. Vēl citi jautājumu par Dievu vispār neuzdod, jo viņiem jebkāda reliģiska nemiera pieredze šķiet sveša un viņi neredz nekādu iemeslu, kāpēc būtu jādomā par reliģiskiem jautājumiem. Turklāt ateismu bieži izraisa spēcīgs protests pret ļaunumu pasaulē vai nepamatota atsevišķu cilvēcisko vērtību absolutizēšana, tā ka tās stājas Dieva vietā. Arī mūsdienu civilizācija, gan ne pašā tās būtībā, bet ar savu vienpusīgo pievēršanos laicīgajām realitātēm, var bieži vien apgrūtināt tuvošanos Dievam.

Protams, ne bez vainas ir tie, kas apzināti aizver Dievam savu sirdi un, neklausot savas sirdsapziņas balsij, izvairās no reliģiskiem jautājumiem. Tomēr nereti šajā sakarībā daļa atbildības jāuzņemas arī pašiem ticīgajiem, jo ateisms nerodas pats no sevis, – tam ir dažādi cēloņi, to vidū arī noraidoša attieksme pret reliģijām, dažās zemēs īpaši pret kristīgo reliģiju. Tāpēc ateisma rašanos daudzējādā ziņā var veicināt arī ticīgie, jo ar nolaidību ticības audzināšanā, maldīgu doktrīnas izklāstu, kā arī ar trūkumiem savā reliģiskajā, morālajā un sabiedriskajā dzīvē viņi vairāk aizsedz patieso Dieva vaigu un reliģijas būtību nekā to atklāj.

20. Sistemātiskais ateisms

Mūsdienās ateisms bieži sastopams arī sistemātiskā formā, kas līdztekus citiem argumentiem tik ļoti uzsver cilvēka tiekšanos pēc neatkarības, ka tā kļūst par šķērsli jebkādai atkarībai no Dieva. Saskaņā ar šāda ateisma piekritēju brīvības izpratni cilvēks ir pašmērķis, vienīgais savas vēstures veidotājs un noteicējs. Viņu skatījumā tas nav savienojams ar Kunga kā visu lietu autora un mērķa atzīšanu vai vismaz šāda atziņa, viņuprāt, ir pilnīgi lieka. Šo mācību var veicināt varas apziņa, ko cilvēkam sniedz mūsdienu tehniskais progress.

Runājot par mūsdienu ateisma veidiem, nedrīkst aizmirst to, kas cilvēka atbrīvošanu cer panākt galvenokārt ar viņa ekonomisko un sociālo atbrīvošanu. Tiek apgalvots, ka reliģija pēc savas būtības ir šķērslis ceļā uz brīvību, jo tā novirzot cilvēka cerības uz iluzoru nākamo dzīvi un atturot viņu no šīszemes sabiedrības veidošanas. Tāpēc tad, kad šīs mācības piekritēji valstī nāk pie varas, tie neatlaidīgi apkaro reliģiju un izplata ateismu, izmantojot, īpaši jaunatnes audzināšanā, visus ietekmēšanas līdzekļus, kādi ir valsts institūciju rīcībā.

21. Baznīcas attieksme pret ateismu

Baznīca, būdama uzticīga Dievam un cilvēkiem, ar nožēlu, bet visā noteiktībā nevar nenosodīt, kā to ir darījusi arī iepriekš, šīs kaitīgās mācības un darbības, kas ir pretrunā prātam un vispārējai cilvēka pieredzei un kas laupa cilvēkam viņa dabisko cieņu.[24]

Tajā pašā laikā Baznīca cenšas izprast, kādi ir ateistiskajā mentalitātē apslēptie Dieva noliegšanas cēloņi. Apzinādamās to, ka ateisma izvirzītie jautājumi ir svarīgi, un, cilvēkmīlestības iedvesmota, tā uzskata, ka šie iemesli ir dziļi un nopietni jāanalizē.

Baznīca neatkāpjas no viedokļa, ka Dieva atzīšana nekādā veidā nav pretrunā cilvēka cieņai, jo šī cieņa sakņojas un kļūst pilnīga Dievā. Dievs cilvēku ir radījis par saprātīgu un brīvu sabiedrisku būtni. Taču cilvēks – Dieva bērns – vispirms ir aicināts uz kopību ar Dievu un līdzdalību Viņa svētlaimē. Baznīca turklāt māca, ka eshatoloģiskā cerība nemazina šīszemes pienākumu nozīmi, bet – tieši otrādi – sniedz to izpildei jaunu motivāciju. Turpretī tad, ja cilvēkam zūd dievišķais pamats un cerība uz mūžīgo dzīvi, viņa cieņa, kā to šodien bieži redzam, tiek dziļi ievainota. Tādējādi dzīves un nāves, vainas un ciešanu noslēpums paliek bez risinājuma, tā ka cilvēki nereti nonāk izmisumā.

Tikmēr katrs cilvēks paliek pats sev kā neatklāts un tikai neskaidri apjausts noslēpums. Noteiktās situācijās, it īpaši svarīgos dzīves notikumos, neviens nevar pilnīgi izvairīties no šāda veida jautājumiem. Izsmeļošu un neapstrīdamu atbildi uz tiem var sniegt vienīgi Dievs, kas aicina cilvēku uz dziļākām pārdomām un pazemīgākiem meklējumiem.

Taču, lai dziedinātu no ateisma, nepieciešams gan atbilstošs Baznīcas doktrīnas skaidrojums, gan arī nevainojama Baznīcas un tās locekļu dzīve. Baznīcas uzdevums taču ir, nemitīgi atjaunojoties un attīroties Svētā Gara vadībā, darīt klātesošu un it kā redzamu Dievu Tēvu un Viņa iemiesoto Dēlu.[25] To vispirms var panākt ar dzīvas un nobriedušas ticības liecību, kurā atklājas spēja skaidri saskatīt grūtības un tās pārvarēt. Spilgtu liecību par šādu ticību ir snieguši un turpina sniegt daudzie mocekļi. Šai ticībai jāatklāj sava auglība, caurstrāvojot visu ticīgo dzīvi, arī laicīgo, mudinot viņus uz taisnīgumu un mīlestību, vispirms jau pret visnabadzīgākajiem. Visbeidzot, Dieva klātbūtni vairāk nekā jebkas cits atklāj brāļu mīlestība starp ticīgajiem, kuri vienprātīgi kopā darbojas Evaņģēlija ticības labā[26] un kļūst par vienotības zīmi.

Lai gan Baznīca nepārprotami noraida ateismu, tā atklāti atzīst, ka visiem cilvēkiem, gan ticīgiem, gan neticīgiem, ir kopā jāstrādā, lai šo pasauli, kurā tie visi dzīvo, patiešām darītu labāku, un tas nav iespējams bez atklāta un saprātīga dialoga. Tāpēc Baznīca izsaka nožēlu par atsevišķu valstu vadītāju īstenoto cilvēku klasificēšanu ticīgajos un neticīgajos, ignorējot cilvēka personas pamattiesības. Baznīca prasa, lai ticīgajiem tiktu nodrošināta patiesa rīcības brīvība, tā ka viņiem jau šajā pasaulē būtu iespēja celt Dieva svētnīcu. Savukārt ateistus tā laipni aicina ar atvērtu sirdi ieklausīties Kristus Evaņģēlijā.

Baznīca ļoti labi apzinās, ka tās vēsts saskan ar cilvēka sirds slēptākajām ilgām, kad tā aizstāv cilvēka cildeno aicinājumu un tādējādi tie, kas zaudējuši ticību savai augstākajai sūtībai, atgūst cerību. Šī vēsts ne tikai nepadara cilvēku niecīgāku, bet gan, dāvājot gaismu, dzīvību un brīvību, veicina viņa izaugsmi. Nekas cits nespēj piepildīt cilvēka sirdi: “Jo Tu esi mūs radījis sev pašam un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā nav radusi mieru Tevī.”[27]

22. Kristus – jaunais Cilvēks

Patiesībā cilvēka noslēpums patiešām skaidrs kļūst tikai iemiesotā Vārda noslēpumā. Ādams, pirmais cilvēks, bija Tā pirmtēls, kam bija jānāk, proti, Kunga Kristus pirmtēls.[28] Kristus, jaunais Ādams, atklādams Tēvu un Viņa mīlestības noslēpumu, cilvēkam pilnībā atklāja to, kas ir cilvēks un kāds ir tā augstākais aicinājums. Tāpēc ir pašsaprotami, ka minētās patiesības Viņā rod savu avotu un sasniedz virsotni.

Tas, kurš ir “neredzamā Dieva attēls” (Kol 1, 15)[29], vienlaikus ir arī pilnīgs cilvēks, kas atjaunojis Ādama dēlu līdzību Dievam, – šo līdzību pirmais grēks bija izkropļojis. Tā kā Viņā cilvēciskā daba tika pieņemta, bet neizzuda[30], tad arī mūsos tā ir paaugstināta līdz augstākajai cieņai. Jo iemiesojoties Dieva Dēls ir noteiktā veidā sevi saistījis ar ikvienu cilvēku. Viņš strādāja ar cilvēka rokām, domāja ar cilvēka prātu, rīkojās ar cilvēka gribu[31] un mīlēja ar cilvēka sirdi. Piedzimis no Jaunavas Marijas, Viņš patiešām kļuva par vienu no mums, līdzinoties mums visā, izņemot grēku[32].

Viņš kā nevainīgs Jērs mums nopelnīja dzīvību, no brīvas gribas izlejot savas asinis, un Viņā mūs Dievs ir samierinājis arī sevi un citu ar citu [33] un atbrīvojis no verdzības sātanam un grēkam, tā ka ikviens no mums var kopā ar apustuli sacīt: “Es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlēja un par mani atdeva pats sevi.” (Gal 2, 20) Ciešot par mums, Viņš ne tikai mums rādīja piemēru, lai mēs sekotu Viņa pēdās[34], bet arī pavēra mums ceļu, lai tad, ja pa to ejam, mūsu dzīve un nāve tiktu svētdarītas un iegūtu jaunu jēgu.

Kristietis, kļuvis līdzīgs Dēlam, kas ir Pirmdzimtais starp daudziem brāļiem[35], saņem “Gara pirmo dāvanu” (Rom 8, 23), kas viņu dara spējīgu izpildīt jauno mīlestības likumu[36]. Pateicoties Garam, kas ir “mantojuma ķīla” (Ef 1, 14), viss cilvēks iekšēji atjaunojas līdz pat “miesas atpestīšanai” (Rom 8, 23): “Ja Viņa Gars, kas Jēzu uzmodināja no miroņiem, mājo jūsos, tad Viņš, kas uzmodināja Jēzu Kristu no miroņiem, dzīvas darīs arī jūsu mirstīgās miesas tā Gara dēļ, kas jūsos mājo.” (Rom 8, 11)[37] Bez šaubām, nepieciešamība un pienākums cīnīties pret ļaunumu, piedzīvojot dažādas grūtības un pieņemot nāvi, ir arī kristietim, tomēr, iekļauts Lieldienu noslēpumā un nāvē kļuvis līdzīgs Kristum, viņš, cerības stiprināts, dodas uz augšāmcelšanos[38].

Tas attiecas ne tikai uz kristiešiem, bet uz visiem labas gribas cilvēkiem, kuru sirdī neredzamā veidā darbojas žēlastība[39]. Tā kā Kristus ir miris par visiem[40] un cilvēka augstākais aicinājums patiesībā ir viens, proti, dievišķs, tad mums ir jāatzīst, ka Svētais Gars visiem dāvā iespēju būt vienotiem ar Lieldienu noslēpumu Dievam vien zināmā veidā.

Tāds un tik liels ir cilvēka noslēpums, kas, pateicoties kristīgajai Atklāsmei, atmirdz ticīgajiem. Tātad caur Kristu un Kristū tiek atminēta ciešanu un nāves mīkla, kas ārpus Viņa Evaņģēlija mūs tik ļoti nomāc. Kristus ir augšāmcēlies, ar savu nāvi Viņš ir uzvarējis nāvi un pārpilnībā dāvājis mums dzīvību[41], lai mēs – dēli Dēlā – Garā sauktu: “Abba, Tēvs!”[42]!

 

II NODAĻA

CILVĒKU KOPIENA

23. Koncila mērķis

Viena no spilgtākajām mūsdienu pasaules iezīmēm ir tā, ka saikņu, kuras vieno cilvēkus, kļūst arvien vairāk. To galvenokārt veicina mūsdienu tehnikas progress. Tomēr cilvēku brālīgais dialogs savu piepildījumu rod nevis šajā līmenī, bet gan dziļāk – personu kopībā –, un tas prasa, lai savstarpēji un pilnībā tiktu respektēta viņu garīgā cieņa. Kristīgā Atklāsme daudzējādā ziņā sekmē šādas personu kopības veidošanos un vienlaikus palīdz arī dziļāk izprast sabiedriskās dzīves likumus, kurus Radītājs ir ierakstījis cilvēka garīgajā un morālajā dabā.

Tā kā kristīgā mācība par cilvēku sabiedrību ir plaši izskaidrota jaunākajos Maģistērija dokumentos[43], Koncils tikai atgādina dažas svarīgākās patiesības un izklāsta to pamatojumu saistībā ar Atklāsmi. Turklāt tas pievērsīsies dažiem secinājumiem, kam mūsdienās ir īpaša nozīme.

24. Cilvēka aicinājuma sabiedriskā iezīme Dieva plānā

Dievs, kura tēvišķā gādība aptver visus, ir vēlējies, lai visi cilvēki veidotu vienu ģimeni un cits pret citu izturētos kā brāļi. Visi cilvēki taču ir radīti pēc Dieva līdzības, un Dievs ir vēlējies, lai “no viena visu cilvēku cilts apdzīvotu visu zemes virsu” (Apd 17, 26), un visi ir aicināti uz vienu un to pašu mērķi, kas ir pats Dievs.

Tāpēc mīlestība pret Dievu un tuvāko ir pirmais un galvenais bauslis. Svētie Raksti māca, ka mīlestība pret Dievu nav šķirama no tuvākmīlestības: “Jo baušļi .. ir ietverti šajā pavēlē: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” .. Tāpēc mīlestība ir Likuma vispilnīgākais piepildījums.” (Rom 13, 9–10; sal. 1 Jņ 4, 20) Acīmredzams ir tas, ka cilvēkiem, kas no dienas dienā kļūst arvien atkarīgāki cits no cita, un pasaulei, kas kļūst arvien vienotāka, šī patiesība ir ārkārtīgi svarīga.

Turklāt, kad Kungs Jēzus lūdz Tēvu: “ .. lai viņi visi ir viens, (..) tāpat kā mēs esam viens,” ( 17, 21–22) – Viņš paver cilvēka prātam neaptveramu perspektīvu un norāda uz sava veida līdzību starp dievišķo Personu vienotību un Dieva bērnu vienotību patiesībā un mīlestībā. Šī līdzība atklāj to, ka cilvēks, kas ir vienīgā radība uz zemes, kuru Dievs ir vēlējies šīs radības dēļ, sevi pilnībā var atklāt, tikai nesavtīgi sevi dāvājot.[44]

25. Cilvēka personas un savstarpējā atkarība cilvēku sabiedrībā

Tas, ka cilvēks ir sabiedriska būtne, nosaka to, ka personas attīstība un sabiedrības izaugsme ir savstarpēji saistītas. Jo cilvēka persona, kurai jau pēc savas dabas nepieciešama sabiedrība[45], ir un tai jābūt visu sabiedrisko institūciju pamatam, to subjektam un mērķim. Tā kā sabiedriskā dzīve cilvēkam nav tikai kāds ārējs papildinājums, viņa izaugsme atbilstoši dotībām un aicinājumam īstenojas saskarsmē ar citiem, savstarpēji kalpojot un uzturot dialogu ar brāļiem.

Dažas no cilvēka attīstībai nepieciešamajām sociālajām saiknēm, piemēram, ģimene un politiskā kopiena, tiešākā veidā atbilst viņa dziļākajai būtībai, citas savukārt veidojas pēc viņa brīva lēmuma. Mūsu laikmetā dažādu iemeslu dēļ savstarpējā saistība un atkarība arvien pieaug, tādējādi rodas gan daudzas sabiedriskas, gan privātas apvienības un institūcijas. Lai gan šis process, ko sauc par socializāciju, sevī slēpj sava veida risku, tomēr tas sniedz daudz priekšrocību cilvēka personas spēju nostiprināšanai un attīstībai, kā arī tās tiesību garantēšanai.[46]

Kaut arī sabiedriskā dzīve ievērojami palīdz cilvēkiem īstenot savu aicinājumu, arī reliģisko, tomēr nevar noliegt, ka sociālie apstākļi, kādos viņi dzīvo un kādos ir auguši kopš bērnības, bieži vien viņus novirza no labiem darbiem un mudina uz ļaunu. Nav šaubu, ka tik bieži sastopamie sabiedriskās kārtības pārkāpumi savā ziņā izriet no saspīlējuma ekonomiskajās, politiskajās un sociālajās struktūrās. Taču to dziļākais cēlonis ir cilvēku egoisms un lepnība, kas sagandē arī sabiedrisko vidi. Tur, kur lietu kārtību ir sabojājušas grēka sekas, cilvēks, kam jau no dzimšanas ir nosliece uz ļaunu, rod arvien jaunus pamudinājumus grēkot un nespēj tos pārvarēt bez neatlaidīgām pūlēm un žēlastības palīdzības.

26. Kopējā labuma veicināšana

Arvien ciešāka un visu pasauli pamazām aptveroša savstarpējā atkarība rada situāciju, kurā kopējais labums, t. i., to sabiedriskās dzīves apstākļu kopums, kas ļauj pilnīgāk un vieglāk attīstīties gan grupām, gan atsevišķiem to locekļiem, šodien kļūst arvien plašāk pieejams un tāpēc ietver tiesības un pienākumus, kas attiecas uz visu cilvēci. Katrai grupai jārēķinās ar citu grupu vajadzībām un likumīgajām vēlmēm, kā arī ar visas cilvēces kopējo labumu.[47]

Vienlaikus pieaug izpratne par to, ka cilvēka personai piemīt īpaša cieņa, kas pārsniedz visas lietas, un ka cilvēka tiesības un pienākumi ir vispārēji un neaizskarami. Tāpēc ir svarīgi, lai cilvēkam būtu pieejams viss, kas nepieciešams patiesi cilvēciskai dzīvei: pārtika, apģērbs, mājoklis, tiesības brīvi izvēlēties dzīves stāvokli un dibināt ģimeni, tiesības uz izglītību, darbu, godu un cieņu, pienācīgu informāciju, tiesības rīkoties saskaņā ar taisnas sirdsapziņas normām, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un taisnīgu brīvību, arī reliģiskajos jautājumos.

Tātad sabiedriskajai kārtībai un tās attīstībai jābūt nemitīgi virzītai uz personu labumu, jo lietas ir jāpakārto cilvēkiem un nevis otrādi. Uz to norāda pats Kungs, sacīdams, ka sabats pastāv cilvēka dēļ, nevis cilvēks sabata dēļ.[48] Šī kārtība nemitīgi jāpilnveido, tās pamatā jābūt patiesībai, tā jāveido taisnīgumā un jādzīvina mīlestībā, un brīvībā tai jārod arvien cilvēciskāks līdzsvars[49]. Lai to īstenotu, nepieciešams atjaunot cilvēku domāšanas veidu un veikt plašas pārmaiņas sabiedrībā.

Dieva Gars, kura apbrīnojamā apredzība vada vēstures gaitu un atjauno zemes vaigu, ir klātesošs šajā attīstībā. Savukārt Evaņģēlija ieraugs cilvēku sirdī ir modinājis un turpina modināt neapslāpējamu prasību pēc cieņas.

27. Cieņa pret cilvēka personu

Pievēršoties praktiskiem un īpaši aktuāliem jautājumiem, Koncils uzsver nepieciešamību cienīt cilvēku – ikvienam savi tuvākie bez izņēmuma jāuzlūko kā sevi pašu, vispirms domājot par līdzekļiem, kas nepieciešami viņu dzīvības uzturēšanai un cilvēka cienīgai dzīvei[50], un tādējādi izvairoties no līdzināšanās bagātniekam, kas nelikās ne zinis par nabaga Lācaru[51].

Mūsdienās īpaši svarīgs ir mūsu pienākums kļūt par tuvāko ikvienam cilvēkam un praktiski kalpot tiem, kurus sastopam savā ceļā, vai tas būtu visu atstāts sirmgalvis vai netaisnīgi nicināts viesstrādnieks, vai bēglis, vai ārlaulības bērns, kas nepelnīti cieš grēka dēļ, kuru pats nav darījis, vai arī izsalkušais, kas vēršas pie mūsu sirdsapziņas, atgādinot Kunga vārdus: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši man.” (Mt 25, 40)

Turklāt viss, kas vērsts pret dzīvību, piemēram, slepkavības, genocīds, aborti, eitanāzija un pašnāvības, viss, kas aizskar cilvēka personas veselumu, piemēram, sakropļošana, fiziska vai morāla spīdzināšana, psiholoģiskā vardarbība, viss, kas aizskar cilvēka cieņu, piemēram, cilvēka necienīgi dzīves apstākļi, nelikumīga apcietināšana, deportācija, verdzība, prostitūcija, sieviešu un bērnu tirdzniecība, kā arī necilvēcīgi darba apstākļi, kad strādājošie tiek uzskatīti vienīgi par peļņas līdzekli, nevis par brīvām un atbildīgām personām, – visas šīs un līdzīgas parādības savā būtībā ir kaut kas zemisks. Tās kropļo cilvēku sabiedrību un vairāk kaitē pašiem pāridarītājiem nekā tiem, kas cieš pārestību, un turklāt augstākajā pakāpē pauž necieņu pret Radītāju.

28. Cieņa un mīlestība pret ienaidniekiem

Cieņa un mīlestība pienākas arī tiem, kas sociālos, politiskos un pat reliģiskos jautājumos domā un rīkojas citādi nekā mēs. Jo dziļāk mēs labvēlības un mīlestības garā izpratīsim viņu mentalitāti, jo vieglāk mums būs sākt dialogu ar viņiem.

Protams, šī mīlestība un labvēlība nekādā ziņā nedrīkst mūs padarīt vienaldzīgus pret patiesību un labo. Tieši mīlestība Kristus mācekļus mudina sludināt pestījošo patiesību visiem cilvēkiem. Tomēr jānošķir maldi, kas vienmēr ir atmetami, no cilvēka, kas maldās, jo cilvēks savu personas cieņu saglabā arī tad, kad viņam ir aplami vai nepilnīgi reliģiskie priekšstati[52]. Vienīgi Dievs ir tiesnesis un zina, kas notiek sirdī, tāpēc Viņš mums aizliedz spriest tiesu par cita cilvēka iekšējo vainu.[53]

Kristus mācība prasa, lai mēs piedotu pārestības[54], un mīlestības bausli, kas ir jaunais Likums, attiecina arī uz ienaidniekiem: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: “Mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku!” Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un jums godu laupa.” (Mt 5, 43–44)

29. Visu cilvēku fundamentālā vienlīdzība un sociālais taisnīgums

Visi cilvēki ir apveltīti ar saprātīgu dvēseli un radīti pēc Dieva līdzības, visiem ir viena un tā pati daba un izcelsme, visi cilvēki ir Kristus atpestīti, un visiem ir viens un tas pats dievišķais aicinājums un mērķis, tāpēc arvien vairāk jāatzīst visu cilvēku fundamentālā vienlīdzība.

Protams, visi cilvēki nav vienādi fizisko spēku, prāta un morālo spēju ziņā. Taču jebkāda diskriminācija, kas aizskar personas pamattiesības, vai tā būtu sociālajā vai kultūras jomā, vai arī saistībā ar dzimumu, izcelsmi, rasi, sociālo stāvokli, valodu vai reliģiju, ir jāpārvar un jāizskauž, jo tā ir pretrunā Dieva nodomam. Ar dziļu nožēlu jāatzīst, ka šīs personu pamattiesības vēl joprojām ne visur tiek garantētas. Tā tas ir, piemēram, gadījumos, kad sievietei tiek liegtas tiesības brīvi izvēlēties laulāto draugu un dzīves stāvokli vai arī sasniegt tādu pašu izglītības un kultūras līmeni, kāds pieejams vīrietim.

Lai gan atšķirības starp cilvēkiem ir pamatotas, viņu vienlīdzīgā cieņa vēl jo vairāk prasa to, lai tiktu radīti cilvēcīgāki un taisnīgāki dzīves apstākļi. Pārmērīga ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība starp vienas un tās pašas cilvēku saimes locekļiem vai tautām izraisa sašutumu un ir pretrunā sociālajam taisnīgumam, vienlīdzībai un cilvēka personas cieņai, kā arī apdraud mieru sabiedrībā un starp tautām.

Privātajām un sabiedriskajām institūcijām jācenšas kalpot cilvēka cieņai un mērķim, neatlaidīgi cīnoties pret jebkādu sociālu vai politisku paverdzināšanu un nodrošinot cilvēka pamattiesību aizsardzību ikvienā politiskajā iekārtā. Šīm institūcijām pakāpeniski jāpieskaņojas augstākajām garīgajām vērtībām, pat ja vēlamā mērķa sasniegšanai būtu vajadzīgs diezgan ilgs laiks.

30. Nepieciešamība pārvarēt individuālisma ētiku

Dziļās un straujās pārmaiņas pasaulē ikvienu mudina sekot līdzi notikumu gaitai un nebūt pasīvam, ieslīgstot individuālistiskā ētikā. Taisnīguma un mīlestības pienākums tiek izpildīts labāk, ja katrs, atbilstoši savām spējām un citu cilvēku vajadzībām veicinādams vispārējo labumu, atbalsta un sekmē arī to sabiedrisko vai privāto institūciju attīstību, kas palīdz uzlabot cilvēku dzīves apstākļus. Taču ir arī tādi cilvēki, kas vārdos gan pauž augstas un cēlas idejas, bet patiesībā dzīvo, nemaz nerūpēdamies par sabiedrības vajadzībām. Turklāt atsevišķās zemēs daudzi cilvēki sabiedrības likumus un priekšrakstus vienkārši ignorē. Ne mazums ir tādu, kas nekautrējas ar viltu un krāpšanu izvairīties no taisnīgu nodokļu maksāšanas vai citiem sabiedriskiem pienākumiem. Citi savukārt neievēro noteiktas sabiedriskās dzīves normas, kas attiecas, piemēram, uz veselības aizsardzību vai satiksmes drošību, kaut arī šāda bezrūpība apdraud viņu pašu un citu cilvēku dzīvību.

Lai visi cieši apņemas īstenot vienu no mūsdienu cilvēku galvenajiem pienākumiem, proti, ņemt vērā un respektēt sabiedrības solidaritātes prasības. Jo vienotāka kļūst pasaule, jo skaidrāks kļūst tas, ka cilvēku pienākumi pārsniedz atsevišķu grupu intereses un pamazām aptver visu pasauli. Šāda vispārēja solidaritāte var īstenoties tikai tad, ja cilvēki gan individuāli, gan grupu līmenī izkopj morālās un sociālās vērtības un veicina to izplatību sabiedrībā, lai tādējādi ar nepieciešamo Dieva žēlastības palīdzību rastos jauni cilvēki, jauna cilvēcīguma veidotāji.

31. Atbildība un līdzdalība

Lai cilvēki labāk izpildītu savus pienākumus, ko sirdsapziņa tiem uzliek gan attiecībā pret sevi, gan dažādām grupām, kurām tie ir piederīgi, viņos jāieaudzina pilnīgāka garīgā kultūra, izmantojot bagātīgās iespējas, kādas šodien ir cilvēces rīcībā. Pirmām kārtām jauniešu audzināšana neatkarīgi no to sociālās izcelsmes jāveic tā, lai viņi kļūtu ne tikai par intelektuāli izglītotiem, bet arī nesavtīgiem cilvēkiem, kādi mūsdienās ir tik ļoti vajadzīgi.

Taču šāda atbildības izjūta cilvēkā radīsies tikai tad, ja dzīves apstākļi tam sniegs iespēju apzināties savu cieņu un atbildēt uz aicinājumu kalpot Dievam un cilvēkiem. Cilvēka brīvība bieži tiek ierobežota tad, ja viņš nonāk galējā trūkumā. Tā zaudē savu vērtību arī tad, ja cilvēks nododas vieglai un ērtai dzīvei un it kā ieslēdzas ziloņkaula tornī. Turpretī šī brīvība nostiprinās tad, kad cilvēks pieņem sabiedriskās dzīves nenovēršamās grūtības, atbalsta cilvēku solidaritātes daudzējādās prasības un apzinās savu pienākumu kalpot sabiedrībai.

Tāpēc jādara viss, lai cilvēkos rastos vēlēšanās iesaistīties kopīgajā darbā. Slavējama ir to tautu rīcība, kurās patiesā brīvībā pēc iespējas vairāk pilsoņu iesaistās kopējo centienu īstenošanā. Tomēr jāņem vērā katras tautas konkrētā situācija un spēcīgu valsts institūciju nepieciešamība. Lai visi pilsoņi labprāt iesaistītos dažādās struktūrās, kuras veido sabiedrību, nepieciešams, lai viņi tajās saskatītu vērtības, kas tos uzrunātu un mudinātu kalpot līdzcilvēkiem. Pilnīgi pamatoti var teikt, ka cilvēces nākotne ir to rokās, kuri pratīs nākamajām paaudzēm sniegt dzīvības un cerības motivāciju.

32. Iemiesotais Vārds un cilvēku solidaritāte

Tāpat kā Dievs cilvēkus nav radījis dzīvei vientulībā, bet lai tie izveidotu vienotu sabiedrību, tā arī Viņam “ir labpaticis cilvēkus svētdarīt un atpestīt nevis atsevišķi, bez to savstarpējas saistības, bet gan veidot no tiem vienu tautu, kas Viņu pazītu patiesībā un Viņam kalpotu svētumā”[55]. Jau kopš pestīšanas vēstures sākuma Viņš cilvēkus izraudzījās ne tikai kā indivīdus, bet kā konkrētas kopienas locekļus, jo šos izredzētos, kam Dievs atklāja savu nodomu, Viņš nosauca par “savu tautu” (Izc 3, 7–12), ar kuru tad Sinaja kalnā noslēdza derību.[56]

Šis kopienas raksturs tika pilnveidots un sasniedza pilnību Jēzus Kristus paveiktajā darbā, jo Vārds, kas iemiesojās, vēlējās būt cilvēku sabiedrības loceklis. Viņš piedalījās kāzās Kānā, viesojās Zaheja namā, ēda kopā ar muitniekiem un grēciniekiem. Viņš cilvēkiem atklāja Tēva mīlestību un viņu cildeno aicinājumu, norādot uz visparastākajām sabiedrības dzīves realitātēm un izmantojot ikdienas dzīves valodu un tēlus. No brīvas gribas pakļaudamies savas zemes likumiem, Viņš svētdarīja cilvēku attiecības, vispirms – ģimeni, kas ir sabiedrības pamats. Viņš vēlējās dzīvot savas zemes un laikmeta amatnieka dzīvi.

Sludinot Viņš skaidri norādīja, ka Dieva bērniem ir pienākums izturēties citam pret citu kā brāļiem. Vēršoties pie Tēva, Viņš izteica lūgumu, lai visi Viņa mācekļi būtu “viens”. Turklāt Viņš, visu cilvēku Pestītājs, sevi upurēja par tiem līdz pat savas dzīvības atdošanai. “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem.” ( 15, 13) Apustuļiem Viņš pavēlēja sludināt Evaņģēlija vēsti visām tautām, lai cilvēce kļūtu par Dieva saimi, kurā likuma pilnība būtu mīlestība.

Pirmdzimtais starp daudziem brāļiem, tas ir, visiem, kas Viņu pieņem ticībā un mīlestībā, Kristus pēc savas nāves un augšāmcelšanās, dāvājot savu Garu, nodibināja jaunu brālīgu kopienu. Tā īstenojas Viņa Miesā, kas ir Baznīca, kurā visi ir savstarpēji saistīti locekļi un kurā visiem cits citam jākalpo atbilstoši saņemtajām dažādajām dāvanām.

Šai solidaritātei ir pastāvīgi jāpieaug, līdz tā sasniegs savu pilnību un līdz tam, kad cilvēki, žēlastības izglābti, kā Dieva un Kristus – viņu Brāļa – mīļotā ģimene godinās Dievu pilnīgā veidā.

 

III NODAĻA

CILVĒKU DARBĪBA PASAULĒ

33. Problēmas nostādne

Cilvēks vienmēr ir centies ar savu darbu un gara spēku dzīvi padarīt labāku. Taču šodien galvenokārt ar zinātnes un tehnoloģiju palīdzību viņš valda gandrīz pār visu dabu, turklāt viņa ietekme nemitīgi palielinās. Attīstoties dažāda veida starptautiskajiem sakariem, cilvēce sāk apzināties un pakāpeniski veidoties par vienu, visu pasauli aptverošu sabiedrību. Tādējādi daudzus labumus, kurus agrāk cilvēks lielākoties gaidīja no augstākiem spēkiem, tagad viņš iegūst ar savām pūlēm.

Laikā, kad vērojami šādi neizmērojami lieli centieni, kas raksturīgi visai cilvēcei, cilvēkus satrauc daudzi jautājumi. Kāda ir šo lielo pūļu jēga un vērtība? Kā jāizmanto visi šie labumi? Uz kādu mērķi ir virzīti šie atsevišķu cilvēku un sabiedrības centieni? Baznīcai, kas glabā Dieva Vārda mantojumu, kurā tā rod reliģiskos un morālos principus, ne vienmēr ir gatavas atbildes uz katru jautājumu, taču tā vēlas Atklāsmes gaismu saistīt ar visu cilvēku gūto pieredzi, lai apgaismotu ceļu, pa kuru cilvēce ir sākusi doties.

34. Cilvēka darbības vērtība

Ticīgajiem nav šaubu par to, ka cilvēku individuālie un kolektīvie centieni, milzīgās pūles, kuras viņi gadsimtu gaitā ir ieguldījuši, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus, atbilst Dieva nodomam. Pēc Dieva līdzības radītajam cilvēkam taču ir pavēlēts pakļaut sev zemi un visu, kas tajā, valdīt pār pasauli taisnīgumā un svētumā[57] un, atzīstot Dievu par visa Radītāju, sevi un visu radību pakārtot Viņam, tā lai, visam nonākot cilvēka pakļautībā, Dieva vārds tiktu slavēts pa visu zemi[58].

Tas attiecas arī uz parastiem ikdienas darbiem. Vīrieši un sievietes, kas, pelnīdami iztiku sev un savai ģimenei, tādējādi kalpo arī sabiedrībai, var pamatoti uzskatīt, ka viņi turpina Radītāja darbu, rūpējas par savu brāļu labklājību un ar savu personisko ieguldījumu veicina Dieva nodoma īstenošanos vēsturē[59].

Tāpēc kristieši neuzskata, ka darbi, kurus cilvēki paveic, liekot lietā savas dotības un spēkus, būtu pretrunā Dieva varenībai vai ka saprātīgās radības tādējādi konkurētu ar Dievu. Tieši otrādi – viņi ir pārliecināti, ka cilvēces sasniegumi ir Dieva diženuma zīme un Viņa neizdibināmā nodoma auglis. Taču, jo lielāka kļūst cilvēku vara, jo tālāk sniedzas viņu individuālā un kopīgā atbildība. Tātad kristīgā vēsts nenovirza cilvēkus no pasaules pilnveidošanas un nemudina ar vienaldzību izturēties pret līdzcilvēku labumu, bet gan, tieši otrādi, saskaņā ar to šie pienākumi ir īpaši svarīgi.[60]

35. Cilvēka darbības principi

Tā kā cilvēka darbība rodas cilvēkā, tad tā arī ir vērsta uz cilvēku, jo cilvēks ar savu darbību ne tikai pārveido lietas un sabiedrību, bet arī pilnveido pats sevi. Viņš daudz ko iemācās, attīsta savas spējas, progresē un pārspēj pats sevi. Šāda izaugsme, ja tā tiek pareizi saprasta, ir vērtīgāka nekā ārējās bagātības, kuras iespējams sakrāt. Cilvēka vērtību nosaka tas, kas viņš ir, nevis tas, kas viņam pieder.[61] Tāpat arī viss, ko cilvēki dara, lai panāktu lielāku taisnīgumu, pilnīgāku brālīgumu, cilvēcīgāku kārtību attiecībās sabiedrībā, ir vērtīgāks par tehnisko progresu. Šis progress var kalpot kā materiālā bāze cilvēka izaugsmei, taču pats par sevi tas nevar šo izaugsmi īstenot.

Tātad cilvēciskās darbības mēraukla ir atbilstība patiesajam cilvēces labumam saskaņā ar Dieva plānu un gribu, ļaujot cilvēkam gan individuāli, gan kā sabiedrības loceklim dzīvot saskaņā ar savu aicinājumu un visā pilnībā to īstenot.

36. Pamatotā laicīgo lietu neatkarība

Tomēr daudzi mūsu laikabiedri, šķiet, baidās no tā, ka pārlieku cieša cilvēka darbības saikne ar reliģiju varētu ierobežot cilvēku, sabiedrības un zinātņu neatkarību.

Ja ar laicīgo lietu neatkarību saprotam to, ka radītajām lietām un arī cilvēku apvienībām ir savi likumi un vērtības, kas cilvēkam pakāpeniski jāiepazīst, jāizmanto un jāsakārto, tad prasība pēc šādas neatkarības ir pamatota. Tā nav tikai mūsdienu cilvēka prasība, bet atbilst arī Radītāja gribai. Proti, visām lietām jau tāpēc vien, ka tās ir radītas, piemīt sava noturība, patiesība, labums, kā arī savi likumi un kārtība, kas cilvēkam jārespektē, atzīstot atsevišķo zinātņu un tehnoloģiju metodes. Tāpēc metodiski pētījumi jebkurā zinātnes nozarē, ja vien tie notiek patiesi zinātniskā veidā un atbilstoši morāles normām, nekad nenonāks reālā pretrunā ticībai, jo kā laicīgo, tā ticības lietu avots ir tas pats Dievs.[62] Turklāt, ja cilvēks pazemīgi un neatlaidīgi cenšas izdibināt lietu noslēpumus, tad viņu, pat ja viņš to neapzinās, vada Dievs, kurš, visu uzturēdams, lietas padara par tām, kas tās ir. Šajā sakarībā jāizsaka nožēla par tām intelektuālajām nostādnēm – dažkārt tās sastopamas arī kristiešu vidū –, kuru pamatā ir nepilnīga izpratne par zinātnes neatkarību. Šīs nostādnes, izraisot strīdus un konfliktus, daudzus ir pamudinājušas pretstatīt ticību zinātnei.[63]

Taču, ja ar vārdiem laicīgo lietu neatkarība saprot to, ka radītās lietas nav atkarīgas no Dieva un ka cilvēks tās var izmantot, ignorējot to saistību ar Radītāju, tad katram, kas atzīst Dievu, ir skaidrs tas, cik maldīgs ir šāds viedoklis. Jo radība bez Radītāja iznīkst. Turklāt visi ticīgie neatkarīgi no tā, kādai reliģijai tie ir piederīgi, radības valodā vienmēr ir saklausījuši Dieva balsi un Viņa atklāsmi. Turklāt, aizmirstot Dievu, arī pati radība kļūst nesaprotama.

37. Cilvēka darbību samaitā grēks

Svētie Raksti māca, ka progress, sniedzot cilvēkam lielu labumu, vienlaikus ir saistīts ar kārdinājumu, – to apliecina arī gadsimtu gaitā gūtā pieredze. Ja tiek sagrozīta vērtību hierarhija un ļaunais sajaukts ar labo, tad gan atsevišķi cilvēki, gan cilvēku grupas rūpējas tikai par savām vajadzībām, neņemot vērā citus. Šī iemesla dēļ pasaulē vairs nevalda patiesa brālība un cilvēces pieaugošais potenciāls jau draud iznīcināt pašu cilvēci.

Visā cilvēces vēstures gaitā ir norisinājusies smaga cīņa pret tumsas spēkiem; tā sākusies līdz ar pasaules radīšanu un turpināsies, kā to sacījis Kungs[64], līdz pat pēdējai dienai. Cilvēks ir iesaistīts šajā cīņā, un tam nemitīgi jācīnās par to, lai pastāvētu labajā. Bez lielas piepūles un Dieva žēlastības palīdzības viņš nespēj panākt to, ka ir iekšēji vienots.

Tāpēc Kristus Baznīca, uzticēdamās Radītāja nodomam, atzīst, ka cilvēces progress var kalpot patiesai cilvēku laimei, tomēr tā nevar neatgādināt apustuļa vārdus: “Nepiemērojieties šai pasaulei.” (Rom 12, 2) Ar vārdu “pasaule” šajā gadījumā apzīmēta iedomība un ļaunprātība, kas cilvēka darbību, kura paredzēta kalpošanai Dievam un cilvēkam, pārvērš par grēka instrumentu.

Un tā, ja kāds jautātu, kā uzveikt šo nožēlojamo stāvokli, kristieši atbildētu, ka visām cilvēku veiktajām darbībām, kuras diendienā ir pakļautas briesmām lepnības un pārmērīgas sevis mīlestības dēļ, jātiek attīrītām un pilnīgotām ar Kristus krusta un augšāmcelšanās palīdzību. Jo, Kristus atpestīts un Svētajā Garā kļuvis par jaunu radību, cilvēks spēs mīlēt visu to, ko Dievs radījis, un tāds ir viņa pienākums. Viņš to saņem no Dieva un uztver un ciena kā tādu, kas saņemts no Dieva rokām. Būdams pateicīgs savam Labdarim par visu radīto, viņš to lietos un par to priecāsies nabadzības garā un brīvībā, un tādējādi viņš patiesi iemantos pasauli kā tāds, kam nekā nav, bet pieder viss.[65] “Jo viss ir jūsu. .. Bet jūs piederat Kristum, un Kristus – Dievam.” (1 Kor 3, 22)

38. Cilvēka darbības piepildījums Lieldienu noslēpumā

Dieva Vārds, ar kura starpniecību viss ir radīts, iemiesojās un dzīvoja cilvēku zemē[66]. Būdams pilnīgs cilvēks, Viņš ienāca pasaules vēsturē, to uzņemot un atjaunojot sevī.[67] Viņš mums atklāj, ka “Dievs ir mīlestība” (1 Jņ 4, 8), un vienlaikus māca, ka cilvēka pilnveidošanās un tādējādi arī pasaules pārveidošanas pamatlikums ir jaunais mīlestības bauslis. Tiem, kas tic Dieva mīlestībai, Viņš tādējādi sniedz pārliecību par to, ka mīlestības ceļš ir pieejams visiem cilvēkiem un ka centieni atjaunot vispārēju brālību nav veltīgi. Tajā pašā laikā Viņš atgādina, ka šī mīlestība jāpraktizē ne tikai lielās lietās, bet arī ikdienas dzīvē. Dodamies nāvē par mums visiem, kas esam grēcinieki[68], Viņš ar savu piemēru māca nest krustu, ko miesa un pasaule uzliek tiem, kuri tiecas pēc miera un taisnības. Augšāmcelšanās spēkā kļuvis par Kungu, Kristus, kam dota visa vara debesīs un virs zemes[69], darbojas cilvēku sirdī ar sava Gara spēku, ne tikai modinot ilgas pēc nākamās pasaules, bet arī iedzīvinot, attīrot un stiprinot cēlās ilgas, kas cilvēku saimi mudina padarīt savu dzīvi cilvēcīgāku un uz šo mērķi orientēt visu zemi. Bet Gara dāvanas ir dažādas: vienus Viņš aicina atklāti liecināt par ilgām pēc Debesu mājokļa un tās uzturēt dzīvas cilvēku saimē, citus – veltīties kalpošanai cilvēkiem un tādējādi sagatavot priekšnosacījumus Debesu valstībai. Taču visus Viņš dara brīvus, lai, atsakoties no patmīlības un visus šīszemes spēkus veltot cilvēka dzīves labā, viņi tiektos uz nākotni, kurā pati cilvēce kļūs par Dievam patīkamu upuri[70].

Šīs cerības ķīlu un ceļamaizi Kungs savējiem ir atstājis tajā ticības sakramentā, kurā cilvēku audzētās dabas veltes tiek pārvērstas godības pilnajā Miesā un Asinīs – brālīgās komūnijas mielastā un Debesu mielasta priekšnojautā.

39. Jaunā zeme un jaunās debesis

Mums nav zināms zemes un cilvēces piepildījuma laiks, ne arī tas, kādā veidā jānotiek Visuma pārvērtībām.[71] Šīs grēka izkropļotās pasaules veidols gan paiet[72], bet mums ir darīts zināms tas, ka Dievs gatavo jaunu mājokli un jaunu zemi, kur mājos taisnība[73] un kur svētlaime piepildīs un pārsniegs visas cilvēka sirds ilgas pēc miera[74]. Tad nāve būs uzvarēta, Dieva bērni augšāmcelsies Kristū un tas, kas tika sēts vājumā un iznīcībā, ietērpsies neiznīcībā.[75] Paliks mīlestība un tās darbi[76], un visa radība, ko Dievs radījis cilvēka dēļ, tiks atbrīvota no kalpības tukšībai[77].

Tiesa, mēs esam brīdināti, ka cilvēkam neko nelīdzēs tas, ka viņš būs ieguvis visu pasauli, bet pazaudējis pats sevi.[78] Tomēr jaunās zemes gaidām ir mūsos nevis jāvājina, bet gan jāmodina rūpes par šo zemi, kur veidojas jaunās cilvēces saimes miesa, kas jau tagad var sniegt zināmu nojausmu par jauno pasauli. Tāpēc, kaut arī laicīgais progress rūpīgi šķirams no Kristus valstības pieaugšanas, šim pro­gresam ir liela nozīme arī attiecībā uz Dieva valstību, ciktāl tas var palīdzēt labāk organizēt cilvēku sabiedrību.[79]

Ja Kunga Garā un saskaņā ar Viņa uzdevumu virs zemes vairojam cilvēka cieņu, brālīgo kopību un brīvību, tas ir, visus lieliskos dabas un mūsu pūļu augļus, tad vēlāk no jauna tos atradīsim, turklāt attīrītus no visiem sārņiem, apgaismotus un pārveidotus, kad Kristus nodos Tēvam mūžīgo un visaptverošo valstību – “patiesības un dzīvības valstību, svētuma un žēlastības valstību, taisnības, mīlestības un miera valstību”[80]. Šeit, virs zemes, šī valstība jau ir klātesoša apslēptā veidā. Kungam atnākot, tā sasniegs savu piepildījumu.

 

IV NODAĻA

BAZNĪCAS UZDEVUMS MŪSDIENU PASAULĒ

40. Attiecības starp Baznīcu un pasauli

Viss, kas šeit sacīts par personas cieņu, cilvēku kopienu un cilvēka darbības dziļāko jēgu, ir pamatā Baznīcas attiecībām ar pasauli, kā arī dialogam starp Baznīcu un pasauli.[81] Tāpēc šajā nodaļā, pamatojoties uz visu to, ko par Baznīcas noslēpumu Koncils jau ir teicis, tiks aplūkots tas, kā Baznīca pastāv, dzīvo un darbojas pasaulē.

Baznīcai, kas dzimusi no mūžīgā Tēva mīlestības[82] un ir Pestītāja Kristus dibināta laikā un vienota Svētajā Garā[83], ir pestīšanas un eshatoloģisks mērķis, kuru pilnībā varēs sasniegt tikai nākamajā laikmetā. Taču Baznīca ir klātesoša jau šajā pasaulē, un to veido cilvēki – laicīgas sabiedrības locekļi –, kas jau cilvēces vēstures laikā ir aicināti izveidot Dieva bērnu saimi, kurai pastāvīgi jāaug līdz pat Kunga atnākšanai. Debesu labumu dēļ apvienota un ar tiem piepildīta, šī saime šajā pasaulē ir Kristus “nodibināta un organizēta kā sabiedrība”[84] un apveltīta ar atbilstošiem “līdzekļiem redzamas sociālās vienotības sasniegšanai”[85]. Tādējādi Baznīca, vienlaikus būdama “redzama apvienība un garīga kopība”[86], iet to pašu ceļu, ko visa cilvēce, un dalās ar pasauli kopīgajā šīszemes liktenī. Tā ir kā ieraugs un savā ziņā kā dvēsele cilvēku sabiedrībā[87], kas jāatjauno Kristū un jāpārveido par Dieva saimi.

To, kā zemes un Debesu valstība caurstrāvo viena otru, var apjaust tikai ar ticību – tas paliek cilvēces vēstures noslēpums, kuru līdz laikam, kad pilnībā atklāsies Dieva bērnu godība, aptumšo grēks. Tiekdamās īstenot savu pestīšanas mērķi, Baznīca ne tikai dāvā cilvēkam līdzdalību dievišķajā dzīvē, bet arī savā veidā ļauj līt pār visu pasauli šīs dievišķās dzīves starojumam – vispirms jau dziedinot un paaugstinot cilvēka cieņu, stiprinot sabiedrības saliedētību un piešķirot cilvēku ikdienas darbībai dziļāku jēgu un nozīmi. Tādējādi Baznīca tic, ka ar savu locekļu un visas savas kopienas starpniecību tā ievērojami var palīdzēt darīt humānāku cilvēku saimi un tās vēsturi.

Katoliskā Baznīca turklāt augstu vērtē visu, ko šī mērķa īstenošanas labā ir veikušas un turpina veikt citas kristīgās Baznīcas un ekleziālās kopienas. Vienlaikus tā ir cieši pārliecināta, ka pasaule – vai tie būtu atsevišķi cilvēki, katrs ar savām spējām un centieniem, vai cilvēku sabiedrība – daudz un dažādos veidos var tai palīdzēt sagatavot ceļu Evaņģēlijam. Lai veicinātu šo savstarpējo apmaiņu un palīdzību tajās jomās, kas Baznīcai un pasaulei savā ziņā ir kopīgas, šeit tiks izklāstīti daži vispārēji principi.

41. Palīdzība, ko Baznīca vēlas sniegt katram cilvēkam

Mūsdienu cilvēks ir ceļā uz pilnīgāku savas personības attīstību, dziļāku izpratni par savām tiesībām un arvien aktīvāku to aizstāvēšanu. Tā kā Baznīcai ir uzticēta sūtība atklāt Dieva – cilvēka galamērķa – noslēpumu, tad tā cilvēkam vienlaikus atklāj viņa paša eksistences jēgu, t. i., dziļāko patiesību par cilvēku. Baznīca patiešām zina, ka vienīgi Dievs, kam tā kalpo, atbilst cilvēka sirds dziļākajām ilgām, kuras laicīgie labumi nekad nespēs pilnīgi apmierināt. Tā zina arī to, ka cilvēks, ko nemitīgi mudina Dieva Gars, nekad nebūs pilnīgi vienaldzīgs pret reliģiskajiem jautājumiem, kā to apliecina ne tikai iepriekšējos gadsimtos gūtā pieredze, bet arī daudzveidīgās mūsdienu liecības. Cilvēks vienmēr vēlēsies zināt, kaut vai neskaidri, kāda ir viņa dzīves, darbības un nāves jēga. Jau pati Baznīcas klātbūtne viņam atgādina par šiem jautājumiem. Tikai Dievs, kas cilvēku radījis pēc savas līdzības un atpestījis no grēka, sniedz uz tiem izsmeļošu atbildi ar Atklāsmi Kris­tū, savā Dēlā, kas tapa cilvēks. Ikviens, kas seko Kristum – pilnīgam Cilvēkam –, arī pats pilnīgāk īsteno savu cilvēciskumu.

Pamatojoties uz šo ticību, Baznīca var pasargāt cilvēka dabai piemītošo cieņu no visiem tiem mainīgajiem viedokļiem, kas, piemēram, cilvēka miesu vai nu pārāk noniecina, vai pārmērīgi cildina. Neviens cilvēku izdotais likums nespēj tik sekmīgi nodrošināt personas cieņu un cilvēka brīvību kā Baznīcai uzticētais Kristus Evaņģēlijs. Šis Evaņģēlijs vēstī un sludina Dieva bērnu brīvību, noraida jebkādu verdzību, kas galu galā ir grēka sekas[88], svēti respektē sirdsapziņu un tās brīvo lēmumu, nemitīgi aicina izmantot visas cilvēka dotības kalpošanai Dievam un cilvēku labumam un, visbeidzot, ikvienu aicina mīlēt visus cilvēkus[89]. Tas viss atbilst kristīgās pestīšanas kārtības pamatlikumam. Ja viens un tas pats Dievs ir Radītājs un Pestītājs, cilvēku vēstures un pestīšanas vēstures Kungs, tad pati šī dievišķā kārtība ne vien neatceļ radību, īpaši cilvēka, taisnīgo neatkarību, bet gan to atjauno tās cieņā un tajā nostiprina.

Tāpēc Baznīca tai uzticētā Evaņģēlija spēkā sludina cilvēku tiesības un atzīst un augstu vērtē mūslaiku dinamismu, ar kādu šo tiesību ievērošana it visur tiek veicināta. Taču šos centienus nepieciešams piepildīt ar Evaņģēlija garu un pasargāt no kļūdainas izpratnes par to, kas ir neatkarība. Jo mums ir kārdinājums uzskatīt, ka mūsu privātās tiesības pilnībā tiek nodrošinātas tikai tad, kad atbrīvojamies no visām Dieva likuma normām. Taču šādā veidā cilvēka personas cieņa tiek nevis saglabāta, bet gan zūd.

42. Palīdzība, ko Baznīca vēlas sniegt cilvēku sabiedrībai

Cilvēku saimes vienotību daudzējādā ziņā stiprina un pilnveido Kristū dibinātā Dieva bērnu saimes vienotība.[90]

Protams, sūtība, ko Kristus ir uzticējis savai Baznīcai, nav politiska, ekonomiska vai sociāla –tai izvirzītais mērķis ir reliģisks.[91] Taču tieši no šīs reliģiskās sūtības rodas uzdevumi, gaisma un spēks, kas var palīdzēt veidot un nostiprināt cilvēku kopienu saskaņā ar dievišķo Likumu. Tāpat arī tur, kur tas nepieciešams, atbilstoši apstākļiem, kas saistīti ar konkrēto vietu un laikmetu, Baznīca var un tai pienākas ierosināt tādas aktivitātes, kas kalpotu visiem, īpaši trūcīgajiem, piemēram, žēlsirdības darbus u. tml.

Turklāt Baznīca atzīst visu, kas ir labs mūsdienu sabiedriskajās kustībās, īpaši to, kas veicina vienotību, veselīgu socializācijas procesu un pilsonisko un ekonomisko solidaritāti. Vienotības veicināšana taču atbilst Baznīcas dziļākajai būtībai, jo Kristū tā ir “sakraments, tas ir, reizē zīme un līdzeklis dziļai vienotībai ar Dievu un visas cilvēces vienotībai”[92]. Tādējādi Baznīca pasaulei rāda, ka patiesa sabiedrības ārējā vienotība ir atkarīga no vienotības garā un sirdī, proti, no ticības un mīlestības. Baznīcas pašas nesaraujamās vienotības Svētajā Garā pamatā ir tieši ticība un mīlestība. Tāpēc spēks, ko Baznīca spēj ienest mūsdienu sabiedrībā, pastāv šajā ticībā un mīlestībā, kas patiešām izpaužas dzīvē, nevis kādā ārējā varā, kas tiek īstenota tikai cilvēciskiem līdzekļiem.

Tā kā Baznīcas sūtība un būtība nav saistīta ar kādu īpašu kultūras formu, ne arī ar politisku, ekonomisku vai sociālu sistēmu, tā, būdama vispārēja, var būt kā saikne, kas vieno dažādas cilvēku kopības un tautas, ciktāl tās Baznīcai uzticas un faktiski respektē tās patieso brīvību īstenot savu sūtību. Tāpēc Baznīca mudina ne tikai savus bērnus, bet visus cilvēkus pārvarēt jebkādas nesaskaņas starp tautām un rasēm šajā Dieva bērnu saimes garā un iekšēji saliedēt likumīgās cilvēku apvienības.

Koncils ar lielu cieņu raugās uz visu patieso, labo un taisnīgo, kas sastopams visdažādākajās institūcijās, kuras cilvēce ir dibinājusi un turpina dibināt. Koncils turklāt paziņo, ka Baznīca vēlas palīdzēt visām šīm organizācijām un tās atbalstīt, cik tas no Baznīcas atkarīgs un atbilst tās sūtībai. Vairāk par visu Baznīca vēlas kalpot ikviena cilvēka labā un to, lai tā varētu brīvi attīstīties ikvienā iekārtā, kas atzīst personas un ģimenes pamattiesības un kopējā labuma prasības.

43. Palīdzība, ko Baznīca ar kristiešu starpniecību cenšas sniegt cilvēku darbībai

Kristiešus, kas ir gan šīszemes, gan Debesu valstības pilsoņi, Koncils mudina censties uzticīgi un saskaņā ar Evaņģēlija garu izpildīt savus laicīgos pienākumus. Tālu no patiesības ir tie, kas, zinādami, ka “mums šeit nav paliekamas vietas, bet mēs meklējam nākamo”[93], domā, ka šī iemesla dēļ viņi var atstāt novārtā savus laicīgos pienākumus, un aizmirst, ka ticības dēļ tiem atbilstoši katra individuālajam aicinājumam šie pienākumi ir īpaši saistoši.[94] Taču ne mazāk maldās tie, kuri – gluži pretēji – uzskata, ka viņi pilnībā var nodoties pasaules lietām, it kā tās neattiektos uz reliģisko dzīvi, kas, viņuprāt, aprobežojas ar dievišķā kulta aktiem un atsevišķu morālo pienākumu izpildi. Šāda ticības atrautība no ikdienas dzīves, kas raksturīga daudziem, kuri sevi sauc par kristiešiem, jāatzīst par vienu no smagākajām mūsu laikmeta kļūdām. Pret šo kauna lietu asi vērsās jau Vecās Derības pravieši[95], bet vēl izteiktāk tas redzams Jaunajā Derībā, kurā pats Jēzus Kristus nopietni brīdināja no smaga soda[96]. Tātad nav pieļaujams mākslīgi pretstatīt profesionālo un sabiedrisko darbību, no vienas puses, bet, no otras, reliģisko dzīvi. Kristietis, kas atstāj novārtā savus laicīgos pienākumus, tādējādi nepilda savu pienākumu pret tuvāko un arī pret Dievu, pakļaujot briesmām savu mūžīgo svētlaimi. Sekojot piemēram, ko sniedzis Kristus, kas strādāja galdnieka darbu, kristiešiem ar prieku jāveic visi savi šīszemes darbi, visus centienus cilvēciskajā, ģimenes, profesionālajā, zinātnes un tehnoloģiju jomā apvienojot kopējā vitālā sintēzē ar reliģiskajām vērtībām, tā lai viss, pakārtots šīm vērtībām, tiktu veikts Dieva godam.

Laicīgie pienākumi un aktivitātes īpaši attiecas uz lajiem, kaut arī ne tikai viņiem. Tāpēc, kad tie kā pasaules pilsoņi darbojas individuāli vai grupās, tiem jāievēro ne tikai katras atsevišķās nozares likumi, bet arī jātiecas sasniegt īstu kompetenci attiecīgajā jomā. Viņi labprāt sadarbosies ar cilvēkiem, kuriem ir tie paši mērķi. Apzinādamies ticības prasības un smeļoties ticībā spēku, laji, ja radīsies nepieciešamība, nevilcināsies uzņemties jaunas iniciatīvas un tās īstenot. Viņu atbilstoši audzinātās sirdsapziņas uzdevums ir raudzīties, lai dievišķais Likums tiktu īstenots laicīgās sabiedrības dzīvē. No priesteriem laji gaida gaismu un garīgo spēku. Tomēr lajiem nevajadzētu domāt, ka viņu dvēseļu gani vienmēr būs tik kompetenti, lai uz visiem jautājumiem, kas reizēm ir ļoti sarežģīti, varētu sniegt konkrētu un tūlītēju atbildi, vai arī ka tiem būtu pienākums to darīt. Kristīgās gudrības apgaismotiem, lajiem pašiem atbilstoši savai kompetencei jāuzņemas atbildība, uzticīgi sekojot Maģistērija mācībai[97].

Bieži vien jau pats kristīgais realitātes skatījums lajus pamudinās izšķirties par konkrētajiem apstākļiem piemērotu risinājumu. Tomēr bieži un pilnīgi pamatoti notiek tā, ka citiem ticīgajiem, kuri ne mazāk godīgi meklē patiesību, vienā un tajā pašā jautājumā ir citāds viedoklis. Ja piedāvātos tās vai citas puses risinājumus daudzi pārāk viegli saista ar Evaņģēlija vēsti, kaut arī tāds nav bijis iesaistīto pušu nodoms, tad jāatceras, ka neviens tādos gadījumos nedrīkst atsaukties uz Baznīcas autoritāti, lai aizstāvētu savu personisko viedokli. Vienmēr jācenšas jautājumus risināt atklātā dialogā, saglabājot savstarpējo mīlestību un rūpējoties vispirms par kopējo labumu.

Lajiem ir aktīvi jāiesaistās Baznīcas dzīvē visā tās pilnībā, un viņiem ne tikai ir pienākums izplatīt pasaulē kristīgo garu, bet viņi ir aicināti jebkādos apstākļos, atrazdamies pašā sabiedrības centrā, liecināt par Kristu.

Bīskapiem, kam uzticēts vadīt Dieva Baznīcu, kopā ar saviem prezbiteriem Kristus vēsts jāsludina tā, lai Evaņģēlijs apgaismotu visas ticīgo laicīgās aktivitātes. Turklāt visiem dvēseļu ganiem jāatceras, ka ar savu izturēšanos ikdienā un gādību[98] viņi pasaulei atklāj Baznīcas vaigu, pēc kā cilvēki spriež par kristīgās vēsts spēku un patiesīgumu. Lai ar savu dzīvi un sacītajiem vārdiem viņi vienotībā ar konsekrētajām personām un ticīgajiem lajiem pierāda, ka Baznīca jau ar savu klātbūtni vien un ar visām tai piemītošajām dāvanām ir neizsmeļams to tikumu avots, kuri mūsdienu pasaulei visvairāk vajadzīgi. Neatlaidīgi studējot, viņiem jāsagatavojas uzņemties savu atbildības daļu dialogā ar pasauli un dažādu uzskatu cilvēkiem. Bet vairāk par visu viņiem sirdī jāglabā šie Koncila vārdi: “Tā kā cilvēce šodien kļūst arvien vienotāka pilsoniskajā, ekonomiskajā un sociālajā jomā, tad vēl jo vairāk nepieciešams tas, lai priesteri, apvienojot savus centienus un spēkus, bīskapu un pāvesta vadībā novērstu jebkādas šķelšanās iemeslus un visus cilvēkus vadītu uz vienotību Dieva saimē.”[99]

Kaut arī Baznīca Svētā Gara spēkā ir uzticīga sava Kunga Līgava un nekad nav pārstājusi būt par pestīšanas zīmi pasaulē, tā tomēr ļoti labi apzinās, ka starp tās locekļiem[100] – kā garīdzniekiem, tā lajiem – daudzo gadsimtu gaitā nav trūcis tādu, kas bijuši neuzticīgi Dieva Garam. Arī mūsdienās Baznīca zina, cik liela ir atšķirība starp tās sludināto vēsti un to personu cilvēcisko vājumu, kurām uzticēts Evaņģēlijs. Lai kāds būtu vēstures spriedums par šiem trūkumiem, mums tie jāapzinās un dedzīgi jāapkaro, lai tie nekaitētu Evaņģēlija izplatīšanai. Tāpat arī Baznīca apzinās to, cik ļoti tai pašai, mācoties no gadsimtu gaitā gūtās pieredzes, vēl jāaug, lai sasniegtu briedumu savās attiecībās ar pasauli. Māte Baznīca, Svētā Gara vadīta, nemitīgi mudina “savus bērnus šķīstīties un atjaunoties, lai Kristus zīme Baznīcas vaigā atmirdzētu arvien skaidrāk”[101].

44. Palīdzība, ko Baznīca saņem no mūsdienu pasaules

Tāpat kā pasaulei ir svarīgi atzīt, ka Baznīca ir vēstures sociālā realitāte un tās ieraugs, tā arī Baznīca savukārt apzinās, cik daudz tā ir saņēmusi no cilvēces vēstures un attīstības.

Iepriekšējo gadsimtu pieredze, zinātnes progress un dažādās formās ietvertās kultūras bagātības, pateicoties kurām arvien pilnīgāk atklājas cilvēka būtība un paveras jauni ceļi uz patiesību, ir ieguvums arī Baznīcai. Jau kopš savas vēstures pirmsākumiem tā ir mācījusies paust Kristus vēsti, izmantojot dažādu tautu priekšstatus un valodas, turklāt tā centusies šo vēsti skaidrot arī ar filozofu gudrības palīdzību, lai Evaņģēliju pēc iespējas darītu pieejamu visiem, arī izglītotiem cilvēkiem. Atklātā Vārda sludināšanai cilvēku izpratnei atbilstošā veidā ir jākļūst par jebkuras evaņģelizācijas pamatprincipu. Tādējādi katrā tautā tiek attīstīta spēja paust Kristus vēsti tai piemērotā veidā un vienlaikus tiek veicināta dzīva apmaiņa starp Baznīcu un dažādu tautu kultūrām.[102] Lai šī apmaiņa attīstītos, Baznīcai it īpaši mūsdienās, kad ārkārtīgi strauji mainās apstākļi un sastopami ļoti atšķirīgi domāšanas veidi, nepieciešama to cilvēku palīdzība, kuri, dzīvodami pasaulē, pazīst tās dažādās institūcijas un nozares un izprot to dziļāko būtību, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav ticīgi. Visai Dieva tautai, bet jo īpaši dvēseļu ganiem un teologiem, ar Svētā Gara palīdzību jāsaklausa, jāatšķir un jāinterpretē mūsu laikmeta dažādās balsis un jāizvērtē tās saistībā ar Dieva Vārdu, lai Atklāsmē ietvertā patiesība tiktu arvien labāk uztverta, saprasta un sludināta atbilstošā veidā.

Tā kā Baznīcai ir redzama sabiedriska struktūra, kas ir zīme tās vienotībai Kristū, tad sabiedriskās dzīves attīstība to var bagātināt – un tas faktiski arī notiek – ne tāpēc, ka Kristus iedibinātajā Baznīcas struktūrā kaut kā trūktu, bet gan tāpēc, ka šādi to var dziļāk iepazīt, labāk izpaust un veiksmīgāk piemērot mūsu laikmetam. Baznīca ar pateicību atzīst, ka tā gan kā kopība, gan tās atsevišķi bērni saņem daudzveidīgu palīdzību no visu kārtu un stāvokļu cilvēkiem. Jo ikviens, kas saskaņā ar Dieva plānu veicina cilvēku kopienas attīstību ģimenes, kultūras, ekonomiskajā un politiskajā ziņā gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā, tādējādi sniedz vērā ņemamu palīdzību arī Baznīcas kopībai, ciktāl tā ir atkarīga no ārējiem apstākļiem. Turklāt Baznīca atzīst, ka tā daudz laba ir guvusi un var gūt pat no savu ienaidnieku un vajātāju pretdarbības.[103]

45. Kristus – alfa un omega

Palīdzēdama pasaulei un saņemdama no tās daudz laba, Baznīca tiecas uz vienu vienīgu mērķi – lai atnāktu Dieva valstība un īstenotos visas cilvēces pestīšana. Viss labais, ko Dieva tauta sava šīszemes svētceļojuma laikā var sniegt cilvēku saimei, izriet no tā, ka Baznīca ir “vispārējs pestīšanas sakraments”[104], kas vienlaikus atklāj un īsteno šo Dieva mīlestības pret cilvēkiem noslēpumu.

Dieva Vārds, ar kura starpniecību viss ir radīts, pats ir kļuvis miesa, lai, būdams pilnīgs cilvēks, glābtu visus cilvēkus un visu atkalapvienotu sevī. Kungs ir cilvēces vēstures mērķis, galapunkts, uz kuru tiecas un kurā savienojas visas vēstures un civilizācijas cerības, – cilvēces centrs, visu siržu prieks un to ilgu piepildījums.[105] Tas ir Viņš, kuru Tēvs uzmodināja no mirušajiem, paaugstināja un nosēdināja sev pie labās rokas, ieceldams par tiesnesi dzīvajiem un mirušajiem. Viņa Garā dzīvināti un apvienoti, mēs dodamies uz cilvēces vēstures piepildījumu, kas pilnīgi saskan ar Viņa mīlestības nodomu “visu, kas debesīs un kas virs zemes, atjaunot Kristū” (Ef 1, 10).

Kungs ir teicis: “Lūk, es nāku drīz, un mana alga līdz ar mani, lai atlīdzinātu katram pēc tā darbiem. Es esmu alfa un omega, pirmais un pēdējais, sākums un beigas.” (Atkl 22, 12–13)

 

II DAĻA

DAŽAS STEIDZAMI RISINĀMAS PROBLĒMAS

46. Ievads

Paskaidrojis, cik liela ir cilvēka personas cieņa un kādu individuālu un sabiedrisku uzdevumu viņš ir aicināts pildīt pasaulē, Koncils, ņemot vērā Evaņģēliju un cilvēku gūto pieredzi, vēlas visu cilvēku uzmanību pievērst dažām īpaši aktuālām mūsdienu problēmām, kuras dziļi skar cilvēci.

To daudzo jautājumu vidū, kuri šodien visiem rada bažas, vispirms jāizceļ tie, kas attiecas uz laulību un ģimeni, kultūru, sociālekonomisko un politisko dzīvi, tautu solidaritāti un mieru. Katrs no tiem apskatāms saistībā ar principiem, kurus mums atstājis Kristus un kuri būs kā mēraukla kristiešiem un sniegs gaismu visiem cilvēkiem tik daudzo un sarežģīto problēmu risinājumu meklējumos.

 

I NODAĻA

CIEŅA PRET LAULĪBU UN ĢIMENI

47. Laulība un ģimene mūsdienu pasaulē

Gan katra atsevišķā cilvēka, gan cilvēciskās un kristīgās sabiedrības labklājība ir cieši saistīta ar labvēlīgu situāciju laulāto un ģimenes veidotajā kopībā. Tāpēc kristieši līdz ar visiem, kas augstu vērtē šo kopības formu, no sirds priecājas par visdažādākā veida atbalstu, jo, pateicoties tam, šodien aizvien vairāk tiek veicināta šīs mīlestības kopības cieņa un dzīvības aizsardzība, atbalstot laulātos un vecākus viņu cildenā uzdevuma pildīšanā. Turklāt kristieši šajā sakarībā cer uz vēl labākiem rezultātiem un cenšas sniegt savu ieguldījumu.

Taču laulības un ģimenes institūcijas cieņa ne visur atmirdz vienādā spožumā. To aptumšo poligāmija, šķiršanās sērga, tā sauktā “brīvā mīlestība” un citi izkropļojumi. Laulāto mīlestību bieži pašā būtībā ievaino egoisms, hedonisms un neatļauta dzimstības ierobežošana. Turklāt mūsdienu ekonomiskie, sociālpsiholoģiskie un civilie apstākļi ģimenē izraisa nopietnus sarežģījumus. Visbeidzot, atsevišķās pasaules daļās ne bez bažām vērojamas demogrāfiskā pieauguma radītās problēmas. Tas viss cilvēkos rada satraukumu. Tomēr laulības un ģimenes institūcijas spēks un stiprums atklājas tieši tajā, ka pat dziļās pārmaiņas mūsdienu sabiedrībā, par spīti visām no tām izrietošajām grūtībām, ļoti bieži arvien skaidrāk un dažādos veidos atklāj šīs institūcijas patieso būtību.

Tāpēc Koncils, padziļināti pievēršoties atsevišķiem Baznīcas mācības pamatprincipiem, vēlas izglītot un atbalstīt kristiešus un visus tos cilvēkus, kas tiecas sargāt un stiprināt laulības sākotnējo cieņu un tās augsto un sakrālo vērtību.

48. Laulības un ģimenes svētums

Dziļā laulības dzīves un mīlestības kopība, kuru iedibinājis Radītājs un kurai Viņš ir devis īpašus likumus, tiek noslēgta ar laulības derību, t. i., ar neatsaucamu personisku piekrišanu. Tādējādi ar personisku un brīvu aktu, laulātajiem savstarpēji sevi dāvājot un vienam otru pieņemot, rodas institūcija, kas atbilst Dieva gribai un ir spēkā arī sabiedrībā. Šīs svētās saites – un tas ir gan pašu laulāto un viņu bērnu labā, gan arī sabiedrības labā – nav atkarīgas no cilvēku ieskatiem. Laulības autors ir pats Dievs, kas to apveltījis ar dažādiem labumiem un ir tai nospraudis mērķus.[106] Tas viss ir ārkārtīgi nozīmīgi cilvēces pastāvēšanai, katra ģimenes locekļa personiskajai izaugsmei un mūžīgajai dzīvei, kā arī attiecībā uz ģimenes un visas sabiedrības cieņu, stabilitāti, mieru un labklājību. Laulības institūcija un laulāto mīlestība jau pēc to būtības ir pakārtotas pēcnācēju radīšanai un audzināšanai un tajā pašā laikā tajā rod savu piepildījumu. Tāpēc vīrs un sieva, kas, noslēdzot laulības derību, “nav vairs divi, bet viena miesa” (Mt 19, 6), savstarpēji palīdz viens otram un viens otru atbalsta dziļā personu vienotībā un kopīgā darbībā. Tādējādi viņi gūst aizvien dziļāku savas vienotības pieredzi un pilnīgāk to īsteno pašā būtībā. Šī divu cilvēku dziļā vienotība un savstarpējā atdeve, kā arī bērnu labums prasa laulāto pilnīgu uzticību un viņu savienības nešķiramību.[107]

Šo mīlestību, kura plūst no dievišķās mīlestības avota un kuras paraugs ir Kristus vienotība ar Baznīcu, Kungs Kristus ir bagātīgi svētījis tās daudzveidīgajās izpausmēs. Tāpat kā Dievs reiz darīja sevi tuvu savai tautai, noslēdzot ar to mīlestības un uzticības derību[108], tā tagad cilvēku Pestītājs un Baznīcas Līgavainis[109] ienāk kristīgo laulāto dzīvē, pateicoties Laulības sakramentam. Kristus paliek kopā ar viņiem, lai laulātie mīlētu viens otru savstarpējā atdevē un pastāvīgā uzticībā, tāpat kā Viņš ir mīlējis Baznīcu un par to sevi atdevis.[110] Patiesa laulāto mīlestība tiek uzņemta dievišķajā mīlestībā, Kristus dāvātās pestīšanas spēks un Baznīcas pestījošā darbība to vada un bagātina, lai laulātos sekmīgi vestu pie Dieva un sniegtu tiem atbalstu un stiprinājumu viņu cēlajā tēva un mātes sūtībā.[111] Tāpēc kristīgie laulātie īpašā sakramentā tiek stiprināti un it kā konsekrēti savas kārtas pienākumu veikšanai un cieņai.[112] Šī sakramenta spēkā pildot savus uzdevumus laulībā un ģimenē, laulātie, piepildīti ar Kristus Garu, kas visu viņu dzīvi caurstrāvo ar ticību, cerību un mīlestību, arvien vairāk personiski pilnveidojas un viens otru svētdara. Tādējādi viņi kopā pagodina Dievu.

Tāpēc, sekojot vecāku piemēram un ģimenes kopīgās lūgšanas stiprināti, bērni un arī visi citi, kas ir piederīgi ģimenes lokam, vieglāk atradīs ceļu uz patiesu cilvēcisko briedumu, pestīšanu un svētumu. Savukārt pašiem laulātajiem, turot godā tēva un mātes cieņu un pienākumus, atbildīgi jāpilda viņu galvenais uzdevumu, kas ir audzināšana, jo īpaši reliģiskā ziņā.

Bērni, būdami aktīvi ģimenes locekļi, savā veidā veicina vecāku svēttapšanu. Viņi ar pateicības pilnu mīlestību, bērna godbijību un paļāvību atbildēs uz visu labo, ko saņēmuši no vecākiem, un, kā bērniem pienākas, atbalstīs viņus dzīves grūtajos brīžos un vecuma vientulībā. Cieņpilnu attieksmi pelnījusi atraitnība, kas gara spēkā ir pieņemta kā aicinājuma uz laulību turpinājums.[113] Tāpat ģimenēm citai ar citu dāsni jādalās garīgās dzīves bagātībās. Tādējādi kristīgā ģimene, kuras pamatā ir laulības derība, kas ir Kristus un Baznīcas mīlestības derības attēls un vienlaikus līdzdalība tajā[114], ar laulāto savstarpējo mīlestību un tās dāsno auglību, ar savu vienotību, uzticību un visu ģimenes locekļu draudzīgo sadarbību visiem atklās Pestītāja dzīvo klātbūtni pasaulē un Baznīcas patieso būtību.

49. Laulāto mīlestība

Dieva Vārds vairākkārt saderinātos mudina lolot un saudzēt šķīstu mīlestību, bet laulātos – nedalītu mīlestību.[115] Arī mūsu laikos daudzi augstu vērtē patiesu mīlestību starp vīru un sievu, kas izpaužas dažādos veidos atbilstoši konkrētajai tautai un laikmetam raksturīgajiem tikumiem. Šī mīlestība, būdama dziļi cilvēciska, jo izpaužas kā vienas personas tiekšanās pēc otras brīvā gribā sakņotu jūtu ietekmē, ietver visas personas labumu, tāpēc tā spēj ar īpašu cieņu apveltīt miesas un dvēseles izpausmes un darīt tās cēlas kā laulāto draudzībai raksturīgus aspektus un zīmes. Šo mīlestību Kungs ir vēlējies ar īpašu savas žēlastības un mīlestības dāvanu dziedināt, pilnveidot un paaugstināt. Šī mīlestība, apvienojot sevī cilvēcisko un dievišķo, laulātajiem draugiem sniedz iespēju brīvi sevi dāvāt viens otram un izpaužas maiguma jūtās un žestos. Tā caurstrāvo visu viņu dzīvi[116] un tai raksturīgās pašaizliedzības dēļ, kas tiek apliecināta dzīvē, kļūst arvien pilnīgāka un pieaug. Tādējādi tā ir kas nesalīdzināmi vairāk par erotisku tieksmi, kuras pamatā ir egoisms un kura tāpēc ātri un nožēlojamā veidā pagaist.

Šī mīlestība īpašā veidā izpaužas un pilnveidojas darbībās, kas ir atbilstošas laulībai, tāpēc akti, kuros laulātie draugi savienojas šķīstā tuvībā, ir labi un cienīgi. Ja šie tuvības akti notiek patiesi cilvēciskā veidā, tie veicina un izsaka savstarpēju ziedošanos, kurā laulātie viens otru pateicībā un ar prieku bagātina. Savstarpējas uzticēšanās apzīmogota un, pats galvenais, Kristus sakramenta svētdarīta, šī mīlestība paliek miesā un garā nedalīti uzticīga kā laimē, tā nelaimē. Tādējādi tā nav savienojama ar laulības pārkāpšanu un šķiršanu. Savukārt personas cieņas vienlīdzība, kas attiecas gan uz sievu, gan vīru un kas izpaužas to abpusējā un pilnīgā mīlestībā, skaidri atklāj laulības vienotību, ko apstiprinājis Kungs. Lai pastāvīgi spētu pildīt šim kristīgajam aicinājumam raksturīgos pienākumus, nepieciešams izcils tikumu spēks. Tāpēc lai laulātie, žēlastības spēka stiprināti svētai dzīvei, nemitējas izkopt un arī lūgt no Dieva pastāvību mīlestībā, nesavtību un uzupurēšanās garu.

Patiesa laulāto mīlestība tiks vērtēta augstāk un par to sabiedrībā veidosies veselīgs priekšstats, ja kristīgo laulāto dzīve liecinās par uzticību un saskaņu šajā mīlestībā un rūpēm par bērnu audzināšanu, kā arī tad, ja viņi uzņemsies savu atbildības daļu nepieciešamajā kultūras, psiholoģiskajā un sociālajā atjaunotnē par labu laulībai un ģimenei. Jauniešiem laikus un piemērotā veidā, vislabāk – ģimenes lokā, ir jāsaņem zināšanas par laulāto mīlestības cieņu, uzdevumiem un tās īstenošanu dzīvē, lai, mācīti dzīvot šķīsti, viņi atbilstošā vecumā pēc pienācīga saderināšanās laika varētu noslēgt laulību.

50. Laulības auglīgums

Laulība un laulāto mīlestība pēc savas būtības ir pakārtota pēcnācēju radīšanai un audzināšanai. Bērni, bez šaubām, ir vislielākā laulības dāvana un ievērojami veicina pašu vecāku labumu. Pats Dievs, kas ir teicis: “Nav labi cilvēkam būt vienam,” (Rad 2, 28) – un kas jau no iesākuma tos ir radījis “par vīrieti un sievieti” (Mt 19, 4), ir vēlējies cilvēku īpašā veidā darīt līdzdalīgu savā radīšanas darbā un svētījis vīrieti un sievieti, teikdams: “Audziet un vairojieties!” (Rad 1, 28) Tāpēc patiesa laulāto mīlestība un visa no tās izrietošā ģimenes dzīves norise, neatstājot bez ievērības arī pārējos laulības mērķus, ir virzīta uz to, lai laulātie būtu gatavi drošsirdīgi līdzdarboties Radītāja un Pestītāja mīlestībai; Viņš ar laulāto starpniecību arvien paplašina un bagātina savu saimi.

Veicot cilvēka dzīvības tālāknodošanas un bērnu audzināšanas pienākumu, kas uzskatāms par viņu īpašo sūtību, laulātie apzinās, ka viņi ir Dieva – Radītāja – mīlestības līdzstrādnieki un vienlaikus šīs mīlestības vidutāji. Tāpēc tiem savs uzdevums jāpilda, pilnībā apzinoties savu cilvēka un kristieša atbildību. Godbijīgā atvērtībā pret Dievu, kopīgi vienojoties un savstarpējā saskaņā viņiem jāpieņem taisnīgs lēmums, ņemot vērā gan savu personisko, gan bērnu – kā dzimušo, tā arī vēl gaidāmo – labumu. Viņiem jāapsver sava situācija un attiecīgā laikmeta materiālie un garīgie apstākļi, kā arī jāņem vērā visas ģimenes kopības, laicīgās sabiedrības un Baznīcas labums. Galīgais lēmums Dieva priekšā jāpieņem pašiem laulātajiem draugiem. Izvēloties savu rīcības veidu, kristīgajiem laulātajiem jāapzinās, ka viņiem jārīkojas nevis patvaļīgi, bet pēc savas sirdsapziņas, kurai savukārt jābūt saskaņā ar Dieva likumu. Tāpat viņiem jāpaklausa Baznīcas maģistērijam, kas šo likumu autentiski skaidro Evaņģēlija gaismā. Šis Dieva likums pilnībā atklāj laulāto mīlestības nozīmi, to aizsargā un virza uz tās patiesi cilvēcisko pilnību. Tādējādi kristīgie laulātie godina Radītāju un tiecas uz pilnību Kristū, ja tie nesavtīgi pilda savu sūtību dāvāt dzīvību bērniem un uzņemas atbildību, kāda tiem ir kā cilvēkiem un kristiešiem, uzticoties Dieva apredzībai un izkopjot pašaizliedzības garu[117]. No to laulāto vidus, kas šādā veidā īsteno Dieva uzticēto uzdevumu, īpaši jāizceļ tie, kuri savstarpējā saskaņā un ar gudru padomu nesavtīgi uzņemas rūpes pienācīgi izaudzināt kuplāku bērnu skaitu.[118]

Tomēr laulība ir iedibināta ne jau tikai tādēļ, lai radītu pēcnācējus. Laulība savā būtībā ir derība, kuru noslēdz personas un kura nav laužama, tāpēc atbilstoši laulības būtībai, kā arī bērnu labuma dēļ nepieciešams, lai laulāto savstarpējā mīlestība izpaustos viņu attiecībās, pilnveidotos un nobriestu. Tāpēc arī tad, ja nav tik ļoti gaidīto pēcnācēju, laulība kā uz mūžu slēgta derība un dziļa personu vienotība saglabā savu vērtību un nešķiramību.

51. Laulāto mīlestība un godbijība pret cilvēka dzīvību

Koncilam ir zināms, ka laulātie, tiecoties harmoniski veidot savu laulības dzīvi, bieži vien sastopas ar grūtībām dažādu mūsdienās raksturīgu dzīves apstākļu dēļ un var nonākt situācijā, kurā viņiem nav iespējams – vismaz kādu laiku – palielināt bērnu skaitu un kurā nav viegli saglabāt uzticīgu mīlestību un pilnīgu dzīves kopību. Taču tad, ja pārtrūkst laulāto intīmā dzīve, nereti pārbaudījumu piedzīvo arī savstarpējā uzticība un tiek apdraudēts bērnu labums, jo šādos gadījumos cieš bērnu audzināšana, kā arī mazinās gatavība pieņemt vēl jaunus pēcnācējus.

Daži šīs problēmas mēģina risināt negodīgā ceļā, uzdrošinoties pat iznīcināt dzīvību. Tomēr Baznīca atgādina, ka patiesībā nevar būt pretrunas starp dievišķajiem likumiem attiecībā uz dzīvības tālāknodošanu un to, kas veicina patiesu laulāto mīlestību.

Dievs, dzīvības Kungs, cilvēkiem ir uzticējis cildeno uzdevumu sargāt dzīvību, un tas jāveic cilvēka cienīgā veidā. Tāpēc dzīvība ar vislielāko rūpību ir jāaizsargā jau kopš tās ieņemšanas brīža; aborts un bērna nonāvēšana ir neiedomājams noziegums. Cilvēka seksualitāte un spēja radīt pēcnācējus apbrīnojamā veidā pārspēj to, kas piemīt zemākām dzīvības formām, tāpēc laulības dzīvei raksturīgie akti, kas tiek īstenoti atbilstoši patiesai cilvēciskai cieņai, uztverami ar godbijību. Ja runa ir par laulāto mīlestības saskaņošanu ar atbildīgu dzīvības tālāknodošanu, tad, vērtējot rīcības morāliskumu, jāņem vērā ne vien nodomu tīrība un vadmotīvi, bet arī objektīvi kritēriji. Šie kritēriji, kuru pamatā ir personas daba un tai atbilstoša rīcība, saglabā abpusējas sevis dāvāšanas un cilvēka radīšanas pilnīgo nozīmi patiesas mīlestības kontekstā. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja patiesi tiek praktizēts laulāto šķīstības tikums. Pamatojoties uz šiem principiem, nav pieļaujams, ka Baznīcas dēli un meitas izmantotu tādas dzimstības regulēšanas metodes, kuras Baznīcas maģistērijs, skaidrojot dievišķo likumu, nosoda.[119]

Svarīgi, lai visi apzinātos to, ka cilvēka dzīvība un tās tālāknodošanas sūtība neaprobežojas tikai ar šīszemes realitāti un nav vērtējama un saprotama tikai šīs pasaules kategorijās, bet vienmēr jāskata saistībā ar cilvēka mūžīgo likteni.

52. Visu cilvēku pienākums rūpēties par laulību un ģimeni

Ģimene savā ziņā ir cilvēciskuma pilnveidošanas skola. Taču, lai tā spētu sasniegt savas dzīves un sūtības pilnību, nepieciešama sirsnīga dvēseļu saskaņa, domu apmaiņa starp laulātajiem, kā arī uzmanības pilna vecāku sadarbība bērnu audzināšanā. Tēva aktīvā klātbūtne audzināšanas procesā ir ļoti svarīga, taču nepieciešams nodrošināt iespēju arī mātei, kura īpaši vajadzīga gados jaunākajiem bērniem, rūpēties par ģimenes pavardu, tajā pašā laikā raugoties, lai tas neaizēnotu sievietes iespēju pilnveidoties sabiedrībā, kas tai taisnīgi pienākas. Bērni jāaudzina tā, lai tad, kad tie ir pieauguši, viņi spētu ar atbildības izjūtu sekot savam aicinājumam, arī garīgajam, un izvēlēties dzīves stāvokli, un, ja viņi izvēlētos laulību, tad lai tie spētu dibināt savu ģimeni tai labvēlīgos morālajos, sociālajos un ekonomiskajos apstākļos. Vecāku vai aizbildņu pienākums ir palīdzēt jauniešiem, kuri dibina ģimeni, ar gudru padomu, kas tiek sniegts tā, ka jaunieši to labprāt uzklausa, taču tie nedrīkst jauniešus tieši vai netieši piespiest stāties laulībā vai izvēlēties dzīvesbiedru.

Tādējādi ģimene, kurā vairākas paaudzes sastopas un cita citai palīdz sasniegt pilnīgāku dzīves gudrību, kā arī saskaņot personas tiesības ar citām sociālās dzīves prasībām, ir sabiedrības pamats. Tāpēc visiem, kam ir ietekme sabiedrībā un dažādās sabiedrības grupās, jācenšas sekmīgi sadarboties, lai stiprinātu laulību un ģimeni. Valsts institūcijām jāapzinās, ka to svēts pienākums ir atzīt laulības un ģimenes patieso būtību, to aizsargāt un atbalstīt, kā arī sargāt sabiedrības tikumību un veicināt ģimeņu labklājību. Tāpat valstij jānodrošina vecākiem tiesības radīt pēcnācējus un audzināt tos ģimenē. Ar rūpīgi izstrādātiem tiesību aktiem un dažādām iniciatīvām jāaizsargā un jāatbalsta arī tie bērni, kuriem diemžēl ģimenes pavarda trūkst.

Kristiešiem, izmantojot pašreizējo laiku[120] un atšķirot mūžīgo realitāti no tās, kas pakļauta pārmaiņām, aktīvi jāatbalsta laulības un ģimenes vērtības gan ar personiskās dzīves paraugu, gan sadarbojoties ar visiem labas gribas cilvēkiem. Tādējādi, pārvarot visas grūtības, viņi apmierinās ģimenes vajadzības un nodrošinās tai mūsdienām atbilstošus apstākļus. Sasniegt šo mērķi palīdz kristīgo cilvēku ticības izjūta, taisna morāliskā sirdsapziņa, kā arī teologu kompetence un gudrība.

Dažādu nozaru pārstāvji, it īpaši bioloģijas, medicīnas, sociālo zinātņu un psiholoģijas speciālisti, var sniegt lielu ieguldījumu laulības un ģimenes labvēlīgai attīstībai un sirdsapziņas mieram, kopīgiem spēkiem cenšoties izpētīt un dziļāk izskaidrot dažādos nosacījumus, kas sekmē dzimstības regulēšanu godīgiem līdzekļiem.

Priesteriem, kuriem ir nepieciešamā kompetence ģimenes dzīves jautājumos, ir pienākums palīdzēt laulātajiem īstenot viņu aicinājumu laulības dzīvē un ģimenē, šim nolūkam izmantojot dažādus priesteriem pieejamus kalpošanas līdzekļus – Dieva Vārda sludināšanu, liturģijas svinēšanu un sniedzot cita veida garīgo atbalstu –, kā arī ar labestību un pacietību stiprinot viņus grūtībās un mierinot viņus ar mīlestību , lai veidotos patiešām laimīgas ģimenes.

Dažādām organizācijām, īpaši ģimeņu apvienībām, jāatbalsta jaunieši un laulātie draugi, sevišķi tie, kuri nesen apprecējušies, sniedzot tiem zināšanas un praktisku palīdzību un sagatavojot viņus pilnvērtīgai ģimenes dzīvei, kā arī sociālajai un apustuliskajai kalpošanai.

Visbeidzot, lai paši laulātie, radīti pēc dzīvā Dieva attēla un baudot patiesu personas cieņu, ir cieši vienoti abpusējā jūtu saskaņā, vienprātībā un kopējā svēttapšanā[121], tā ka, sekodami Kristum, kas ir mūsu dzīvības princips[122], viņi, piedzīvojot ar savu aicinājumu saistītos priekus un upurus, ar savas mīlestības uzticību liecinātu par to mīlestības noslēpumu, kuru Kungs ir atklājis pasaulei ar savu nāvi un augšāmcelšanos.[123]

 

II NODAĻA

KULTŪRAS ATTĪSTĪBAS VEICINĀŠANA

53. Ievads

Pati cilvēka personas būtība nosaka to, ka patiesu un pilnīgu cilvēciskumu viņš nevar sasniegt citādi kā vien ar kultūras starpniecību, tas ir, izkopjot dabiskos labumus un vērtības. It visur, kur uzmanības centrā ir cilvēka dzīve, pastāv visciešākā saikne starp dabu un kultūru.

Ar vārdu kultūra vispārējā nozīmē saprot visu, kas cilvēkam palīdz izkopt un attīstīt viņa daudzveidīgās gara un fiziskās spējas, tieksmi ar zināšanām un darbu pakārtot sev pasauli; visu, kas dara humānāku sabiedrisko dzīvi kā ģimenē, tā visā pilsoniskajā sabiedrībā, pateicoties tikumu izkopšanai un institūciju attīstībai. Visbeidzot, gadsimtu gaitā cilvēks savos darbos izsaka, nodod tālāk un saglabā lielo garīgo pieredzi un centienus, lai tie kalpotu daudzu – pat visas cilvēku saimes – attīstībai.

Tādējādi cilvēces kultūrai neizbēgami piemīt arī vēsturisks un sociāls aspekts, un tāpēc vārds kultūra bieži vien iegūst socioloģisku un etnoloģisku nozīmi. Šajā nozīmē tiek runāts par kultūru daudzveidību. Cilvēki atšķirīgā veidā izmanto lietas un veic darbu, izsaka sevi, praktizē reliģiju, veido tikumiskās normas, pieņem likumus un dibina juridiskas institūcijas, attīsta zinātni, mākslu un izkopj izpratni par skaisto, un tas savukārt nosaka to, ka pastāv dažādi dzīvesveidi un vērtību sistēmas. Tādējādi katras cilvēku kopienas īpašā mantojuma pamatā ir no paaudzes paaudzē mantotā kārtība. Tā veidojas arī vēsturiski noteikta vide, kurā cilvēks dzīvo un kura viņu ietekmē atbilstoši tautai un laikmetam; šajā vidē viņš smeļas vērtības personiskajai un sabiedrības kultūras attīstībai.

 

1. sadaļa. Kultūras situācija mūsdienu pasaulē

54. Jaunas dzīves formas

Mūsdienu cilvēka sociālie un kultūras dzīves apstākļi ir tiktāl mainījušies, ka var runāt par jaunu laikmetu cilvēces vēsturē.[124] Tādējādi paveras jauni ceļi kultūras turpmākajai attīstībai un izplatīšanai. To ir sagatavojis līdz šim vēl nepieredzētais dabas, humanitāro un sociālo zinātņu uzplaukums, tehnoloģiju attīstība, kā arī progress saziņas līdzekļu jomā un to izmantošanas labāka organizēšana. Tādējādi mūsdienu kultūrai raksturīgas īpašas iezīmes – eksaktās zinātnes vislielāko uzmanību pievērš kritiskās spriešanas spēju izkopšanai, jaunākie pētījumi psiholoģijā piedāvā dziļāku cilvēka darbības skaidrojumu, vēstures priekšmeti ievērojami veicina skatījumu uz norisēm no to mainīguma un attīstības viedokļa, arvien vienveidīgāks kļūst cilvēku dzīves stils un ieradumi. Industrializācija, urbanizācija un citi faktori, kas veicina kolektīvo dzīvi, rada jaunu kultūras formu – masu kultūru –, kura savukārt rada jaunu dzīves uztveri un jaunus rīcības un brīvā laika pavadīšanas veidus. Vienlaikus intensīvāka kļūst saziņa starp dažādām tautām un sabiedrības grupām, kas visiem un ikvienam dara pieejamākas dažādo kultūras formu bagātības. Tādējādi pamazām veidojas vispārēja cilvēces kultūras forma, kas, arvien vairāk respektējot dažādo kultūru īpatnības, sekmīgāk veicina un izsaka visas cilvēces vienotību.

55. Cilvēks – kultūras radītājs

Visdažādākajās sabiedrības grupās un tautās aizvien palielinās to vīriešu un sieviešu skaits, kuri apzinās, ka viņi ir savas kopienas kultūras autori un veidotāji. Visā pasaulē aizvien pieaug neatkarības un attiecīgi arī atbildības izjūta, kam, bez šaubām, ir liela nozīme cilvēces ceļā uz garīgu un morālu briedumu. Tas atklājas vēl skaidrāk, kad konstatējam, ka pasaule unificējas, un apzināmies savu uzdevumu veidot to labāku – tādu, kuras pamatā būtu patiesība un taisnīgums. Tādējādi mēs esam liecinieki tam, ka dzimst jauns humānisms. Saskaņā ar to cilvēka galvenā iezīme ir viņa atbildības izjūta par saviem brāļiem un vēsturi.

56. Grūtības un uzdevumi

Nav brīnums, ka šādos apstākļos cilvēks, apzinādamies savu atbildību par kultūras attīstību, lolo vislielākās cerības, taču vienlaikus viņš ar bažām raugās uz daudzajām pretrunām, kuras viņam pašam jāatrisina:

Kas jādara, lai pieaugošā kultūras apmaiņa, kurai vajadzētu veicināt patiesu un auglīgu dialogu starp dažādām grupām un tautām, neizraisītu disharmoniju kopienu dzīvē, neaizēnotu senču gudrību un nenomāktu katrai tautai piemītošo identitāti?

Kā veicināt jaunās kultūras dinamiku un izplatīšanos, lai tajā pašā laikā nezustu patiesa uzticība tradīciju mantojumam? Šī problēma ir jo īpaši aktuāla tur, kur jārod saskaņa starp kultūru, kas rodas straujā zinātnes un tehnikas progresa ietekmē, un gara kultūru, kura sakņojas dažādās klasiskās tradīcijās.

Kā saskaņot tik straujo un aizvien pieaugošo zinātņu sadrumstalošanos atsevišķās nozarēs ar nepieciešamību tās apvienot un kā cilvēkam saglabāt spēju kontemplēt un apbrīnot – spēju, kas viņam palīdz nonākt pie gudrības?

Kā panākt to, lai kultūras vērtības būtu pieejamas cilvēkiem visā pasaulē, ja elitārā kultūra kļūst arvien neaizsniedzamāka un sarežģītāka?

Visbeidzot, kādā veidā atzīt par likumīgu neatkarību, ko sev pieprasa kultūra, lai tā nepārvērstos par tikai un vienīgi laicīgu humānismu un nekļūtu naidīga reliģijai?

Pastāvot minētajām pretrunām, cilvēces kultūra šodien jāveido tā, lai varētu harmoniski attīstīties cilvēka persona visā tās veselumā un lai palīdzētu cilvēkiem veikt uzdevumus, uz ko viņi visi, bet jo īpaši kristieši, brālīgi apvienojoties vienā saimē, ir aicināti.

 

2. sadaļa. Daži principi attiecībā uz patiesu kultūras veicināšanu

57. Ticība un kultūra

Kristiešiem, svētceļojot uz Debesu valstību, ir jātiecas pēc tā, kas augšā[125]. Tomēr tas nebūt nemazina, bet gan padara vēl nozīmīgāku viņu uzdevumu kopā ar visiem cilvēkiem līdzdarboties humānākas pasaules veidošanā. Jo kristīgās ticības noslēpums sniedz lielisku motivāciju un atbalstu tam, lai kristieši ar jo lielāku atdevi varētu veikt šo uzdevumu un pirmām kārtām atklātu šī darba pilnīgo jēgu – proti, pateicoties tam, kultūra kļūst nozīmīga cilvēka aicinājuma īstenošanā.

Kad cilvēks ar savām rokām vai ar tehnikas palīdzību apstrādā zemi, lai tā nestu augļus un kļūtu par cienīgu mājvietu visai cilvēku saimei, un apzināti piedalās dažādu sabiedrības grupu dzīvē, viņš rīkojas saskaņā ar Dieva ieceri, kura tam tika atklāta jau laiku iesākumā – pakļaut sev zemi[126] un pilnveidot visu radību, pilnveidojoties arī pašam. Vienlaikus cilvēks izpilda arī svarīgo Kristus bausli kalpot brāļiem pilnīgā pašaizliedzībā.

Turklāt, pateicoties studijām dažādās zinātņu nozarēs – filozofijā, vēsturē, matemātikā un dabaszinātnēs – un nodarbojoties ar mākslu, cilvēks daudzējādā ziņā var sniegt savu ieguldījumu tajā, lai cilvēcei pavērtu ceļu uz augstākajām atziņām par patieso, labo un skaisto, kā arī attīstītu spēju saskatīt vispārējās vērtības. Tādējādi viņš smeļas lielāku gaismu tās apbrīnojamās Gudrības skaidrībā, kura kopš mūžības bija pie Dieva, visu kopā ar Viņu kārtodama un rotaļādamās zemes virsū, un kuras prieks ir palikt pie cilvēku bērniem.[127]

Tādā veidā cilvēka gars, kļuvis brīvāks no verdzības lietām, spēj vieglāk pacelties līdz sava Radītāja pielūgsmei un kontemplācijai. Turklāt žēlastības ietekmē cilvēks tiek sagatavots pazīt Dieva Vārdu, kas, pirms iemiesojās, lai visu atpestītu un atkalapvienotu sevī, “jau bija pasaulē” kā “patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku” (Jņ 1, 9–10)[128].

Protams, mūsdienu zinātnes un tehnikas progress, kas ar savām metodēm nespēj nonākt līdz pašai lietu būtībai, var sekmēt sava veida fenomenālismu un agnosticismu, ja attiecīgo nozaru pētniecības metodes nepamatoti tiek uzskatītas par augstāko normu ikvienas patiesības atklāšanā. Turklāt pastāv risks, ka cilvēks, pārāk paļaudamies uz mūsdienu izgudrojumiem, var sākt sevi uzskatīt par pašpietiekamu un vairs nemeklēt augstākas vērtības.

Taču šīs nevēlamās tendences tiešā veidā neizriet no mūsdienu kultūras, un nav jāļaujas kārdinājumam neatzīt šai kultūrai piemītošās pozitīvās vērtības, kuru vidū ir zinātniskās studijas, precizitāte un uzticība patiesībai zinātniskajos pētījumos, nepieciešamība sadarboties ar citiem vienotā specializētā komandā, starptautiskās solidaritātes gars, pieaugoša atbildības izjūta speciālistu vidē par tiem cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība un aizsardzība, vēlēšanās uzlabot dzīves apstākļus visiem cilvēkiem, īpaši tiem, kas paši nespēj lemt par sevi vai cieš nepietiekama kultūras līmeņa dēļ. Visas šīs pozitīvās vērtības var savā veidā sagatavot Evaņģēlija vēsts uzņemšanu. Šo sagatavošanu savā dievišķajā mīlestībā dzīvina Viņš, kas atnāca, lai atpestītu pasauli.

58. Daudzveidīgās saiknes starp Kristus Labo vēsti un kultūru

Starp pestīšanas vēsti un kultūru pastāv daudzveidīgas saiknes, jo Dievs, sevi atklādams savai tautai līdz pat pilnīgajai Atklāsmei savā iemiesotajā Dēlā, ir runājis atbilstoši katra laikmeta kultūrai.

Līdzīgi arī Baznīca, gadsimtu gaitā atrazdamās dažādos apstākļos, ir izmantojusi dažādu kultūru sasniegumus, lai sludinot izplatītu un skaidrotu Kristus vēsti visām tautām, to padziļināti pētītu un labāk izprastu, kā arī pilnīgāk izteiktu liturģijā un daudzveidīgās ticīgo kopienas dzīvē.

Taču tajā pašā laikā Baznīca, kas ir sūtīta pie visām tautām visos laikos un vietās, nav ekskluzīvi un nedalāmi saistīta ar kādu konkrētu rasi vai tautu, vai dzīvesveidu, ne arī ar kādu senu vai jaunu paražu. Palikdama uzticīga savām tradīcijām un vienlaikus apzinoties savu vispārējo sūtību, tā spēj rast kopīgu valodu ar dažādām kultūras formām. Tādējādi bagātinās gan Baznīca, gan šīs dažādās kultūras.

Kristus nestā Labā Vēsts pastāvīgi atjauno grēkā kritušā cilvēka dzīvi un kultūru, kā arī apkaro un novērš maldus un ļaunumu, kas izriet no pastāvīgi draudošā grēka kārdinājuma. Tā aizvien attīra un paceļ augstākā līmenī tautu ieražas. Ar savām pārdabiskajām dāvanām tā it kā no iekšienes dara auglīgas, stiprina, pilnveido un atjauno Kristū[129] ikviena laikmeta un tautas garīgās bagātības un vērtības. Tādējādi Baznīca, pildot savu sūtību[130], veicina un atbalsta cilvēka un sabiedrības kultūru un ar savu darbību, ieskaitot liturģisko, audzina cilvēku iekšējai brīvībai.

59. Harmonijas veicināšana starp dažādām kultūras formām

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Baznīca visiem atgādina – kultūrai jābūt virzītai uz visas cilvēka personas pilnveidošanu, uz kopienas un visas sabiedrības labumu. Tāpēc cilvēka gars jāaudzina tā, lai viņā attīstītos spēja apbrīnot, intuīcija, kontemplācijas spēja, kā arī patstāvīga spriestspēja un lai viņā rastos reliģiskā, tikumiskā un sociālā apziņa.

Tā kā kultūras priekšnosacījums ir tieši tas, ka cilvēks ir ar saprātu apveltīta sabiedriska būtne, tad kultūras attīstībai pastāvīgi nepieciešama atbilstoša brīvība; tai nepieciešama arī likumīga iespēja īstenot šo neatkarību saskaņā ar saviem principiem. Tātad tai pamatoti pienākas cieņa, un tā bauda sava veida neaizskaramību atbilstoši kopējam labumam, turklāt ievērojot personas un sabiedrības tiesības – gan speciālās, gan vispārējās.

Svētais Koncils, atgādinot Vatikāna I koncila mācību, pasludina, ka pastāv “divi savstarpēji atšķirīgi izziņas ceļi”, proti, ticības un prāta ceļš, un ka Baznīca neaizliedz “mākslas un zinātņu jomā piemērot katrai nozarei atbilstošos principus un metodes”. Tāpēc, “atzīstot šo pamatoto brīvību”, Baznīca apliecina kultūras un jo īpaši zinātņu likumīgo neatkarību.[131]

Tas viss nozīmē to, ka cilvēkam, ņemot vērā morālisko kārtību un kopējo labumu, jābūt iespējai brīvi meklēt patiesību, paust un izplatīt savus uzskatus, nodarboties ar jebkura veida zinātni un, visbeidzot, saņemt patiesu informāciju par sabiedriskās dzīves notikumiem.[132]

Savukārt valsts institūciju uzdevums ir nevis noteikt to, kādiem jābūt attiecīgajiem kultūras veidiem, bet gan nodrošināt labvēlīgus apstākļus un sniegt atbalstu visu cilvēku, arī mazākumtautību pārstāvju, kultūras attīstībai.[133] Tāpēc ir stingri jāiestājas par to, lai kultūra nebūtu spiesta kalpot politiskai vai ekonomiskai varai, kas to spēj novirzīt no tās patiesā mērķa.

3. sadaļa. Daži aktuālākie kristiešu uzdevumi kultūras jomā

60. Atzīt un īstenot visu cilvēku tiesības uz kultūru

Mūsdienās ir radusies iespēja lielāko daļu cilvēces atbrīvot no tumsonības posta, tāpēc mūsu laikmeta cilvēkiem – īpaši kristiešiem – ļoti atbilstošs uzdevums ir neatlaidīgi rūpēties par to, lai ekonomikas un politikas jomā kā valsts, tā starptautiskajā līmenī tiktu pieņemti fundamentāli lēmumi, saskaņā ar kuriem it visur tiktu atzītas un īstenotas visu cilvēku tiesības uz kultūru, kas saskaņā ar cilvēka personas cieņu pienākas ikvienam neatkarīgi no rases, dzimuma, tautības, reliģiskās un sociālās piederības. Tāpēc jārūpējas par to, lai visiem cilvēkiem, turklāt pietiekami, būtu pieejams viss labais, ko sniedz kultūra, īpaši tas, kas attiecas uz tā saukto pamatkultūru, un tādējādi ievērojamai daļai cilvēku analfabētisma dēļ vai tāpēc, ka viņiem nav jāveic atbildīgi pienākumi, netiktu liegta iespēja patiesi cilvēciskā veidā veltīt savas pūles kopējā labuma dēļ.

Šajā sakarībā jātiecas pēc tā, lai visiem, kam ir attiecīgas spējas, būtu pieejama augstākā izglītība un lai šie cilvēki, cik vien tas iespējams, sabiedrībā veiktu tos uzdevumus, pienākumus un darbus, kas atbilst viņu spējām un iegūtajai kompetencei.[134] Tādējādi katrs cilvēks un ikviena sabiedriskā grupa neatkarīgi no etniskās piederības varēs pilnībā attīstīt savu kultūras dzīvi atbilstoši savām dotībām un tradīcijām.

Turklāt jārūpējas par to, lai ikviens apzinātos gan savas tiesības uz kultūru, gan arī pienākumu pilnveidot sevi un atbalstīt šajā ziņā arī citus. Dažkārt mēdz būt tādi dzīves un darba apstākļi, kas nopietni traucē īstenot centienus pilnveidoties kultūras jomā un apslāpē interesi par kultūru. Tas īpaši attiecas uz zemniekiem un strādniekiem. Ir nepieciešams nodrošināt viņiem tādus darba apstākļus, kas nevis kavētu viņu izaugsmi kultūras jomā, bet to sekmētu. Sievietes šodien strādā gandrīz visās dzīves jomās, tāpēc ir svarīgi, lai viņas pilnībā varētu pildīt savus uzdevumus atbilstoši savām spējām. Visiem ir pienākums rūpēties par to, lai tiktu atzīta un veicināta tik nepieciešamā sieviešu līdzdalība kultūras dzīvē tām atbilstošā veidā.

61. Kultūras ziņā vispusīgi izglītota cilvēka audzināšana

Šodien veidot dažādu zinātņu un mākslas nozaru sintēzi ir kļuvis grūtāk nekā jebkad agrāk. No vienas puses, aizvien pieaug kultūras elementu daudzums un dažādība, no otras puses, samazinās cilvēka spēja tos aptvert un organiski sasaistīt, tādējādi ideja par vispusīgu cilvēku nenovēršami gaist. Tomēr joprojām katra cilvēka pienākums ir rūpēties par savas personas integritāti, kurā īpaši svarīgas ir tādas vērtības kā saprāts, griba, sirdsapziņa un brālība. Šo vērtību pamatā ir Dievs – Radītājs –, un tās brīnišķīgā veidā ir dziedinātas un paaugstinātas Kristū.

Šādas audzināšanas māte un nodrošinātāja pirmām kārtām ir ģimene, kurā bērni mīlestības gaisotnē vieglāk apgūst vērtību sistēmu, bet pārbaudītas kultūras formas gandrīz vai dabiski kļūst par atskaites punktu jauniešu dvēselēm.

Mūsdienu sabiedrībā ir iespējas audzināt kultūras ziņā vispusīgi izglītotus cilvēkus, īpaši tas saistīts ar plašu grāmatu pieejamību un jaunajiem kultūras un sabiedrības saziņas līdzekļiem. Daudzviet, samazinoties darba laika ilgumam, cilvēkiem ir arvien vairāk brīvā laika. Tas jācenšas pilnvērtīgi izmantot dvēseles spēku atjaunošanai un gara un miesas veselības stiprināšanai, brīvi izvēloties nodarbes un studijas, dodoties tūrisma ceļojumos, kas palīdz intelektuāli un garīgi bagātināties, gūt jaunu pieredzi un iepazīt citus cilvēkus. Līdzīgi arī sporta nodarbības un dažādi pasākumi palīdz uzturēt iekšējo līdzsvaru gan individuālajā, gan sabiedrības līmenī un veidot brālīgas attiecības starp dažādu aprindu, tautību un rasu cilvēkiem. Kristiešiem jāpiedalās mūsu laikmeta sabiedriskajās aktivitātēs un kultūras pasākumos, lai tajos ienestu cilvēkmīlestību un kristīgo garu.

Taču tas viss nespēs nodrošināt cilvēka pilnīgo, vispusīgo audzināšanu kultūras jomā, ja vienlaikus netiks pienācīgi risināts jautājums par kultūras un zinātnes nozīmi cilvēka personas dzīvē.

62. Saskaņa starp kultūru un kristietību

Lai gan Baznīca daudzējādā ziņā ir veicinājusi kultūras progresu, pieredze liecina, ka dažādu iemeslu dēļ reizēm ir grūti panākt saskaņu starp kultūru un kristietību.

Nevarētu teikt, ka šīs grūtības noteikti traucē ticības dzīvei, – tās, tieši otrādi, var pat rosināt cilvēka prātu precīzāk noskaidrot ticības aspektus un padziļināt izpratni par ticību. Jaunākie pētījumi un atklājumi dabaszinātnēs, vēsturē un filozofijā rada jaunus jautājumus, kuri ietekmē arī praktisko dzīvi un saistībā ar kuriem nepieciešams veikt papildu pētījumus, cita starpā arī teoloģijā. Turklāt teologi tiek aicināti, respektējot teoloģijas zinātņu metodes un prasības, arvien meklēt atbilstošāko veidu, kā saviem laikabiedriem skaidrot Baznīcas doktrīnu, jo ticības mantojums jeb ticības patiesības ir viens, bet pilnīgi kas cits ir tas, kā šīs patiesības tiek izklāstītas un skaidrotas, kaut arī abos gadījumos jēgai un nozīmei ir jāpaliek nemainīgai.[135] Tāpēc pastorālajā darbā ir pietiekami labi jāpārzina un jāievēro ne vien teoloģijas principi, bet arī laicīgo zinātņu – īpaši psiholoģijas un socioloģijas – atzinumi, lai ticīgos vadītu uz skaidrāku un nobriedušāku ticības dzīvi.

Arī literatūrai un mākslai savā veidā ir liela nozīme Baznīcas dzīvē. Tās cenšas raksturot cilvēka būtību, tā problēmas un pieredzi saistībā ar vēlmi iepazīt un pilnveidot sevi un pasauli, atklāt cilvēka vietu vēsturē un pasaulē, atspoguļot viņa postu un priekus, vajadzības un iespējas, kā arī piedāvāt labākas izredzes. Tādējādi literatūra un māksla spēj apgarot cilvēka dzīvi, attēlojot to dažādos veidos atbilstoši konkrētajam laikmetam un videi.

Tāpēc jārūpējas par to, lai tie, kas nododas radošajam darbam, justu, ka Baznīca atzīst viņu darbību, un, baudīdami saprātīgu brīvību, vieglāk varētu izveidot attiecības ar kristiešu kopienu. Baznīca atzīst arī jaunās, mūsdienīgās mākslas formas, kas atbilst dažādu tautu un zemju īpatnībām. Arī tās var rast savu vietu svētnīcās, ja to izteiksmes veids ir piemērots, atbilst liturģijas prasībām un rosina domāt par Dievu.[136]

Tādējādi padziļinās izpratne par Dievu, Evaņģēlija vēsts cilvēka prātam kļūst saprotamāka un atklājas kā tāda, kas ir cieši saistīta ar viņa eksistenci.

Tātad ticīgajiem jādzīvo ciešā vienotībā ar saviem laikabiedriem un jācenšas pēc iespējas pilnīgāk izprast viņu domāšanas veidu un viņu kultūrai raksturīgo dzīves uztveri. Jaunās zinātņu atziņas un teorijas, kā arī zināšanas par jaunākajiem atklājumiem ticīgajiem jāsavieno ar kristīgo morāli un doktrīnu. Tas nepieciešams tādēļ, lai viņu reliģiskā kultūra un morālā stāja būtu saskaņā ar zinātnisko izziņu un nemitīgo tehnisko progresu. Tādējādi viņi visu notiekošo spēs novērtēt un interpretēt patiesi kristīgā garā.

Tiem, kas semināros un universitātēs studē teoloģiju, jācenšas sadarboties ar citu zinātņu speciālistiem, apvienojot ar tiem spēkus un daloties gūtajās atziņās. Teoloģiskajiem pētījumiem jābūt virzītiem uz dziļāku Atklāsmes patiesību izpratni, vienlaikus nezaudējot saikni ar laikmetu, kurā tie tiek veikti, lai tādējādi cilvēki, kas ir izglītoti dažādās jomās, ar šo pētījumu palīdzību varētu labāk iepazīt ticību. Šī sadarbība daudzējādā ziņā nāks par labu priesteru formācijai – viņi pratīs atbilstošā veidā izskaidrot Baznīcas mācību par Dievu, cilvēku un pasauli saviem laikabiedriem, un tie savukārt labprātāk ieklausīsies viņu vārdos[137]. Turklāt vēlams, lai vairāk būtu laju ar atbilstošu teoloģisko izglītību un lai daudzi no viņiem profesionāli un padziļināti nodotos teoloģijas studijām. Lai šo uzdevumu varētu īstenot, ticīgajiem – gan klēram, gan lajiem – nepieciešama attiecīga pētniecības un domas brīvība, kā arī iespēja brīvi, pazemīgi un drosmīgi paust savu viedokli tajās jomās, kurās viņi ir kompetenti[138].

 

III NODAĻA

SOCIĀLEKONOMISKĀ DZĪVE

63. Daži ekonomiskās dzīves aspekti

Arī sociālekonomiskajā dzīvē ir jāņem vērā un jāveicina cilvēka personas cieņa un viņa integrālais aicinājums, kā arī visas sabiedrības labums, jo cilvēks taču ir visas sociālekonomiskās dzīves radītājs, centrs un mērķis.

Mūsdienu ekonomikā, tāpat kā citās sabiedriskās dzīves jomās, arvien vairāk palielinās cilvēka ietekme uz dabu, attiecības starp atsevišķām personām, grupām un tautām kļūst arvien ciešākas un intensīvākas un pieaug to savstarpējā atkarība. Palielinās arī politiskās varas iejaukšanās. Tajā pašā laikā ražošanas, tirdzniecības un pakalpojumu nozares progress ir nodrošinājis ekonomikas potenciālo spēju labāk apmierināt cilvēces arvien pieaugošās vajadzības.

Taču netrūkst iemeslu arī bažām. Daudzi cilvēki, vispirms tieši ekonomiski attīstītākajos pasaules reģionos, šķiet, ir tik ļoti pakļauti ekonomikai, ka gandrīz visu viņu personisko un sabiedrisko dzīvi nosaka tikai ekonomiskās intereses. Tas sakāms gan par tām valstīm, kuras atbalsta kolektīvo saimniekošanas veidu, gan arī pārējām. Lai gan ekonomiskās dzīves augšupeja, ja vien tā tiktu saprātīgi un humāni vadīta un koordinēta, varētu mazināt sociālo nevienlīdzību, tā – tieši pretēji – arvien biežāk to vēl saasina, vietumis pat pasliktina maznodrošināto iedzīvotāju sociālo stāvokli un noved pie nabadzīgo ļaužu nicināšanas. Kaut arī ļoti daudziem cilvēkiem vēl arvien trūkst paša nepieciešamākā, citi – pat mazāk attīstītās valstīs – dzīvo pārpilnībā vai izšķērdībā. Līdzās pastāv greznība un trūkums. Nelielai saujiņai cilvēku ir neierobežota lēmējvara, tajā pašā laikā daudziem citiem ir liegta gandrīz jebkāda iespēja atbildīgi rīkoties pēc savas iniciatīvas, un tie bieži vien dzīvo un strādā cilvēka cieņai neatbilstošos apstākļos.

Līdzīgi ekonomiskā un sociālā līdzsvara trūkums vērojams starp lauksaimniecības, rūpniecības un pakalpojumu nozarēm, kā arī starp dažādiem vienas un tās pašas valsts reģioniem. Vērojams aizvien lielāks kontrasts starp ekonomiski attīstītākajām valstīm un visām pārējām, un tas var pat apdraudēt mieru pasaulē.

Mūsu laikabiedri aizvien skaidrāk apzinās šo nevienlīdzību. Viņi ir dziļi pārliecināti par to, ka mūsdienu pasaules plašās tehnoloģiskās un ekonomiskās iespējas var uzlabot šo bēdīgo stāvokli un ka tam tā arī būtu jānotiek. Taču šajā ziņā jāveic neskaitāmas reformas sociālekonomiskajā jomā, kā arī jānotiek dziļām iekšējām pārmaiņām attiecībā uz sabiedrības domāšanu un paradumiem. Tāpēc Baznīca gadsimtu gaitā, Evaņģēlija gaismas vadīta, ir izstrādājusi un sludinājusi, īpaši pēdējā laikā, taisna prāta spriedumam atbilstošus taisnīguma un vienlīdzības principus, kas attiecas gan uz personisko un sabiedrisko dzīvi, gan starptautiskajām attiecībām. Svētais Koncils vēlas atgādināt šos principus atbilstoši pašreizējai situācijai un sniegt orientējošus norādījumus, īpaši ņemot vērā ekonomikas attīstības prasības.[139]

 

1. sadaļa. Ekonomikas attīstība

64. Ekonomikas attīstība kalpo cilvēkam

Šodien vairāk nekā jebkad agrāk vērojami pamatoti centieni palielināt lauksaimnieciskās un rūpnieciskās ražošanas apjomus, kā arī attīstīt pakalpojumu sfēru, jo arvien palielinās iedzīvotāju skaits un pieaug arī cilvēku prasības. Tāpēc ir jāveicina tehnikas progress, jaunu inovāciju rašanās, uzņēmējdarbības attīstība un paplašināšana, ražošanas modernizācija, kā arī pienācīgi jāatbalsta visu ražošanā iesaistīto cilvēku pūles. Citiem vārdiem sakot – jāatbalsta viss, kas šo attīstību veicina. Taču ražošanas galvenais mērķis nav ne produkcijas apjoma palielināšana, ne arī peļņas gūšana vai ekonomiskā vara, bet gan kalpošana cilvēkam, turklāt cilvēkam visā tā pilnībā, ņemot vērā gan viņa materiālās vajadzības, gan intelektuālās, morālās, garīgās un reliģiskās dzīves prasības. Turklāt tas attiecas uz ikvienu cilvēku un ikvienu cilvēku grupu neatkarīgi no rases vai pasaules reģiona. Tāpēc saimnieciskajai darbībai jānorit, izmantojot tai raksturīgās metodes un ņemot vērā tās likumus, kā arī ievērojot morālisko kārtību[140], tā lai īstenotos Dieva nodoms attiecībā uz cilvēku[141].

65. Ekonomikas attīstības kontrole

Cilvēkiem ir jākontrolē ekonomikas attīstība. To nedrīkst atstāt dažu ekonomiski pārāk ietekmīgu cilvēku vai grupējumu rokās, ne arī pakļaut tikai politiskās varas vai dažu ekonomiski spēcīgāko valstu ietekmei. Tieši pretēji – svarīgi, lai šīs attīstības vadībā visos līmeņos aktīvi iesaistītos pēc iespējas lielāks cilvēku skaits, bet starptautiskajā līmenī – visas valstis. Tāpat nepieciešams, lai atsevišķu personu un brīvo apvienību iniciatīvas tiktu koordinētas un harmoniski saskaņotas ar valsts institūciju aktivitātēm šajā jomā.

Ekonomikas izaugsmi nevar atstāt atsevišķo saimnieciskās darbības veicēju ziņā, proti, gandrīz vai pašplūsmā, ne arī uzticēt tikai valsts institūcijām. Tāpēc par maldīgām un nepieņemamām jāatzīst gan tās doktrīnas, kuras pretojas nepieciešamajām reformām pārprastas brīvības vārdā, gan arī tās, kuras personu un grupu pamattiesības pakārto kolektīvajai ražošanai[142].

Turklāt pilsoņiem jāatceras, ka viņiem ir tiesības un pienākums – un tas jāatzīst arī valsts institūcijām – atbilstoši savām iespējām veicināt patiesu sabiedrības progresu. Ekonomiski mazattīstītajos reģionos, kur nekavējoties jāliek lietā visi pieejamie līdzekļi, kopējo labumu nopietni apdraud tie, kuri savus līdzekļus patur neizmantotus vai arī sabiedrībai, kuras vidū tie dzīvo, liedz nepieciešamo materiālo vai garīgo atbalstu (te runa nav par personu tiesībām izceļot).

66. Nepieciešamība novērst pārmērīgi lielās sociālekonomiskās atšķirības

Lai apmierinātu taisnīguma un vienlīdzības prasības, nepieciešams pēc iespējas drīzāk, ievērojot personu tiesības un katras tautas īpatnības, novērst pārmērīgo un aizvien vēl augošo ekonomisko nevienlīdzību, kas ir saistīta ar individuālo un sociālo diskrimināciju. Tāpat arī daudzos reģionos, kas piedzīvo īpašas grūtības saistībā ar lauksaimniecības produktu ražošanu vai noietu, zemniekiem ir nepieciešams atbalsts gan ražošanas jomā un produkcijas realizēšanā, gan jauninājumu un uzlabojumu ieviešanā, lai viņi varētu gūt atbilstošus ienākumus un nepaliktu, kā tas nereti notiek, zemākas kategorijas pilsoņu stāvoklī. Savukārt pašiem zemniekiem, īpaši jaunajai paaudzei, jācenšas nemitīgi uzlabot savu profesionālo prasmi, bez kuras progress lauksaimniecībā nav sasniedzams.[143]

Turklāt saistībā ar taisnīguma un vienlīdzības ievērošanu jāraugās, lai ekonomikas attīstībai nepieciešamā mobilitāte tiktu regulēta tā, ka atsevišķu personu un viņu ģimeņu dzīve nezaudētu stabilitāti un drošību. Rūpīgi jāseko tam, lai strādājošie, kas piesaistīti no citas valsts vai cita reģiona un ar savu darbu sniedz ieguldījumu attiecīgās tautas vai apgabala ekonomikas attīstībā, netiktu diskriminēti atalgojuma vai darba apstākļu ziņā. Turklāt visiem, bet jo īpaši valsts institūcijām, jāizturas pret viņiem kā pret personām, nevis tikai kā pret darbaspēku un jāsniedz tiem palīdzība, lai viņi būtu nodrošināti ar piemērotu dzīvesvietu un rastu iespēju arī ģimenes locekļiem uzturēties pie viņiem, kā arī jāveicina viņu iekļaušanās attiecīgās valsts vai reģiona sabiedriskajā dzīvē. Tomēr atbilstoši iespējām darbavietas būtu jārada viņu pašu zemē.

Saistībā ar pārmaiņām mūsdienu ekonomikā un jaunajām industriālās sabiedrības formām, kurās, piemēram, arvien lielāka nozīme ir automatizācijai, jārūpējas par to, lai pietiekami tiktu nodrošinātas piemērotas darba iespējas un atbilstoša tehniskā un profesionālā sagatavotība. Tāpat nepieciešams garantēt iztikas līdzekļus un to, ka tiek respektēta cilvēka cieņa, it īpaši, ja runa ir par tiem cilvēkiem, kas slimības vai vecuma dēļ nonākuši ļoti lielās grūtībās.

 

2. sadaļa. Daži sociālekonomiskās dzīves pamatprincipi

67. Darbs, darba apstākļi un brīvais laiks

Cilvēka darbam preču ražošanas un apmaiņas jomā vai arī saimniecisko pakalpojumu sfērā ir lielāka vērtība nekā citiem ekonomiskās dzīves elementiem, kuri kalpo tikai kā rīki.

Neatkarīgi no tā, vai cilvēks šo darbu veic pēc savas iniciatīvas vai kāda vadībā, tas tiešā veidā izriet no cilvēka personas, kas it kā uzspiež dabai savu zīmogu un pakļauj to savai gribai. Ar savu darbu cilvēks parasti nodrošina iztiku sev un savai ģimenei, sadarbojas ar citiem cilvēkiem un tiem kalpo. Pateicoties darbam, viņš var praktizēt patiesu tuvākmīlestību un līdzdarboties Dieva radīto lietu pilnveidošanā. Turklāt mēs uzskatām, ka ar savu Dievam veltīto darbu cilvēks kļūst līdzdalīgs Jēzus Kristus īstenotajā atpestīšanas darbā. Kristus ir piešķīris darbam īpašu cieņu, pats savām rokām strādājot Nācaretē. No tā izriet gan katra cilvēka pienākums godprātīgi strādāt, gan arī ikviena tiesības uz darbu. Savukārt sabiedrības pienākums ir atbilstoši reālajiem apstākļiem atkarībā no iespējām palīdzēt pilsoņiem atrast darbu, kuru strādājot viņi sev nodrošinātu pietiekamu iztiku. Visbeidzot, ņemot vērā katra strādājošā pienākumus, viņa darba produktivitāti, kā arī uzņēmuma ekonomisko stāvokli un kopējo labumu, par darbu ir jāatalgo tā, lai strādājošo nodrošinātu ar līdzekļiem, kas dotu iespēju viņam un viņa ģimenei dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, apmierinot gan materiālās un sociālās, gan arī kultūras un garīgās vajadzības[144].

Tā kā saimnieciskais process visbiežāk ir cilvēku kopīgā darba rezultāts, būtu netaisni un cilvēka necienīgi to organizēt un vadīt tā, ka tas kādam no darbiniekiem kaitētu. Taču nereti arī mūsdienās strādājošie kļūst par sava darba vergiem, un to nekādā ziņā nevar attaisnot ar tā sauktajiem ekonomikas likumiem. Tāpēc viss darba process ir jāpielāgo cilvēka vajadzībām un viņa dzīves apstākļiem, vispirms ģimenes dzīvei (īpaši tas attiecas uz mātēm), turklāt vienmēr ņemot vērā strādājošo vecumu un dzimumu. Turklāt ir svarīgi, lai strādājošajiem būtu iespēja darba procesā pilnveidot savas spējas un personību. Viņiem ar pienācīgu atbildības izjūtu jāiegulda darbā savs laiks un spēki, taču tiem pienākas arī atpūta un brīvais laiks, ko veltīt ģimenes, kultūras, sabiedriskajai un reliģiskai dzīvei. Turklāt nepieciešams, lai visiem strādājošajiem būtu iespējas brīvi attīstīt savas spējas un dotības, ja savā profesionālajā darbībā viņi nevar tās pilnveidot.

68. Līdzdalība uzņēmējdarbībā un visas ekonomikas plānošanā, darba konflikti

Uzsākot uzņēmējdarbību, kopīgam darbam apvienojas personas, t. i., brīvi un par sevi atbildīgi cilvēki, kas radīti pēc Dieva attēla. Tāpēc, ņemot vērā katra funkcijas – vai tas būtu īpašnieks, uzņēmējs, vadītājs vai strādnieks – un saglabājot nepieciešamo vienotību uzņēmuma vadībā, atbilstoši jāsekmē visu darbinieku aktīva līdzdalība rūpēs par uzņēmuma attīstību.[145] Ļoti bieži lēmumi attiecībā uz ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem, proti, lēmumi, kas ietekmē strādājošo un viņu bērnu nākotni, tiek pieņemti nevis pašā uzņēmumā, bet augstākās instancēs, taču jādod iespēja strādājošajiem piedalīties arī šo lēmumu sagatavošanā vai nu personiski, vai ar brīvi ievēlētu pārstāvju starpniecību.

Cilvēka pamattiesības ir arī strādājošo tiesības brīvi dibināt apvienības, kas patiešām spētu pārstāvēt viņu intereses un palīdzētu pareizi organizēt saimniecisko dzīvi, un tiesības brīvi piedalīties šo apvienību darbībā, neriskējot tikt represētiem. Ja šādi tiks organizēta cilvēku līdzdalība un celts ekonomiskās un sociālās izglītības līmenis, viņi arvien labāk apzināsies savus uzdevumus un atbildību. Tādējādi viņi sapratīs, ka ikviens atbilstoši savām spējām un prasmēm ir līdzdalīgs ekonomikas un sociālajā progresā, kā arī kopējā labuma veicināšanā.

Ja rodas ekonomiski un sociāli konflikti, tie jācenšas atrisināt mierīgā veidā. Lai gan ieinteresētās puses vienmēr vispirms ir jāaicina risināt jautājumus sarunu ceļā, tomēr streiks, kaut arī tas ir galējs līdzeklis, arī mūsdienu apstākļos var izrādīties nepieciešams, lai aizstāvētu strādājošo tiesības un taisnīgās prasības. Taču arī tādā gadījumā, tiklīdz tas iespējams, jāatsāk pārrunas un dialogs, lai kopīgi rastu risinājumu.

69. Laicīgie labumi paredzēti visiem cilvēkiem

Zemi un visu, kas to piepilda, Dievs ir paredzējis visu cilvēku un tautu lietošanai, tāpēc radītajiem labumiem vienlīdzīgi ir jābūt pieejamiem visiem saskaņā ar taisnīgumu, kas nav šķirams no mīlestības[146]. Lai kādas arī būtu īpašuma formas, kas noteiktas konkrētās valsts tiesību aktos un ir atkarīgas no daudzveidīgajiem un mainīgajiem apstākļiem, vienmēr jāņem vērā tas, ka šie labumi paredzēti visiem cilvēkiem. Tāpēc cilvēkam, izmantojot labumus, kas viņam likumīgi pieder, tie jāuztver ne tikai kā viņa īpašums, bet gan kā kopējais labums, proti, kā tādi, kam jānes labums ne tikai viņam, bet arī citiem[147]. Turklāt visiem ir tiesības uz noteiktu daļu labumu, lai nodrošinātu sevi un savu ģimeni. Tāda bija Baznīcas tēvu un Baznīcas doktoru pārliecība – viņi mācīja, ka ikviena cilvēka pienākums ir palīdzēt nabadzīgajiem, turklāt dodot tiem ne tikai no tā, kas pašam paliek pāri.[148] Savukārt tam, kas nonācis galējā trūkumā, ir tiesības visnepieciešamāko iegūt no citu bagātībām.[149] Apzinoties to, cik daudzi cilvēki visā pasaulē cieš badu, svētais Koncils visus – gan privātpersonas, gan valdības – aicina atcerēties šos Baznīcas tēvu vārdus: “Paēdini to, kas mirst badā, jo nepaēdinot tu viņu nonāvēsi.”[150] Tāpēc lai visi atbilstoši savām iespējām patiesi dalās savos labumos, sniedzot atsevišķām personām un tautām vispirms tādu atbalstu, kas tām palīdzētu pašām pārvarēt nabadzību un turpināt attīstību.

Ekonomiski mazāk attīstītās sabiedrībās nereti kopējo labumu sadale daļēji tiek īstenota, galvenokārt pateicoties konkrētās sabiedrības sadzīves paražām un tradīcijām, kas nosaka to, ka ikviens sabiedrības loceklis tiek nodrošināts ar pašu nepieciešamāko. Tomēr, no vienas puses, jāizvairās noteiktus paradumus uzskatīt par pilnīgi nemaināmiem, ja tie vairs neatbilst mūsdienu prasībām, bet, no otras, nevajag neapdomīgi atteikties no labām paražām, kuras joprojām var būt ļoti noderīgas, ja vien tās prasmīgi pielāgo mūsdienu apstākļiem. Līdzīgi ekonomiski augstu attīstītajās valstīs kopējo labumu sadali daļēji var veikt sociālo institūciju tīkls, kas nodarbojas ar apdrošināšanu un aprūpi. Jāturpina attīstīt ģimeņu un sociālās palīdzības dienesti, īpaši tie, kas darbojas kultūras un izglītības jomā. Taču, rūpējoties par to visu, jāraugās, lai pilsoņos neveidotos pasīva un bezatbildīga attieksme pret sabiedrību vai arī nevēlēšanās tai kalpot.

70. Investīcijas un finanšu politika

Investīciju mērķis ir pietiekamā apjomā nodrošināt darba un ienākumu iespējas ne vien tagadējām, bet arī nākamajām paaudzēm. Visiem, kas ir atbildīgi par investīcijām un saimnieciskās dzīves organizēšanu – vai tās būtu atsevišķas personas, grupas vai valsts institūcijas –, šie mērķi jāpatur redzeslokā un jāapzinās, ka viņu pienākums, no vienas puses, ir gādāt par cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanu gan individuālā, gan visas sabiedrības līmenī, bet, no otras puses, raudzīties nākotnē, ievērojot taisnīgu samēru starp pašreizējām individuālā un kolektīvā patēriņa vajadzībām un nepieciešamo ieguldījumu nākamo paaudžu labā. Tāpat vienmēr jāpatur prātā arī ekonomiski mazāk attīstīto tautu un reģionu aktuālās vajadzības. Finanšu politika jāorganizē tā, lai netiktu apdraudēta ne savas, nedz arī citu tautu labklājība. Turklāt jārūpējas par to, lai naudas vērtības izmaiņu gadījumā netaisnus zaudējumus neciestu ekonomiski neaizsargātākie.

71. Īpašuma iegūšana, privātīpašums, latifundijas

Privātīpašums un citi materiālo labumu privātā valdījuma veidi personai rada izpausmes iespējas un iespēju uzņemties savu daļu atbildības sabiedrībā un ekonomikā. Tāpēc ir svarīgi sekmēt to, lai gan atsevišķiem indivīdiem, gan personu grupām būtu iespēja iegūt savā valdījumā ārējos labumus.

Privātīpašums vai kāda cita materiālo labumu valdījuma forma nodrošina katram nepieciešamo neatkarību personiskās un ģimenes dzīves veidošanai, un tā ir sava veida cilvēka brīvības izpausme. Tas ir viens no pilsoniskās brīvības priekšnosacījumiem, jo stimulē cilvēkus uzņemties sabiedrībā atbildību.[151]

Šādas valdījuma vai īpašuma formas mūsdienās ir dažādas un kļūst aizvien daudzveidīgākas. Tās visas kopā ar sociālās drošības fondiem, tiesībām un pakalpojumiem, ko garantē sabiedrība, joprojām paliek vērā ņemams drošības pamats. Tas attiecas ne tikai uz materiālām lietām, bet arī uz nemateriāliem labumiem, piemēram, profesionālajām spējām.

Taču tiesības uz privātīpašumu nav pretrunā dažādām sabiedriskā īpašuma formām. Labumu pāreja sabiedriskajā īpašumā var notikt tikai kompetentās varas vadībā un atbilstoši kopējā labuma prasībām, taisnīgi kompensējot zaudējumus. Turklāt valsts varas kompetencē ir pienākums raudzīties, lai privātais īpašums netiktu izmantots ļaunprātīgi, kaitējot kopējam labumam.[152]

Privātīpašumam piemīt arī sociāla dimensija – to nosaka princips, ka labumi ir paredzēti visu cilvēku lietošanai.[153] Tur, kur tas netiek ievērots, īpašums bieži kļūst par iemeslu mantkārībai un nopietnām novirzēm no patiesās lietu kārtības. Tādējādi privātīpašuma pretiniekiem rodas iegansts apšaubīt tiesības uz šādu īpašumu.

Daudzos ekonomiski mazattīstītos reģionos ir lielas un dažkārt pat milzīgas zemes platības, kas netiek pilnvērtīgi apsaimniekotas vai arī spekulācijas nolūkos netiek apstrādātas vispār, tajā pašā laikā lielākajai daļai iedzīvotāju nav zemes īpašumu vai arī tie ir niecīgi un pastāv aktuāla nepieciešamība kāpināt lauksaimniecības produkcijas apjomu. Nereti tie, kas strādā pie šo lielo platību īpašniekiem vai arī nomā no viņiem zemi, nesaņem cilvēka cienīgu algu vai negūst attiecīgus ienākumus, viņiem trūkst pienācīga mājokļa, turklāt viņus ekspluatē arī starpnieki. Būdami bez eksistences nodrošinājuma, viņi nonāk tik lielā personiskā atkarībā, ka tiem ir liegta tikpat kā jebkāda iespēja rīkoties patstāvīgi un atbildīgi, pilnveidot savu cilvēcisko kultūru un piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Tāpēc daudzos gadījumos ir jāveic reformas, lai pieaugtu minēto ļaužu ienākumi, uzlabotos viņu darba apstākļi un palielinātos darba drošība, kā arī lai veicinātu viņu iniciatīvu. Turklāt nepietiekami apsaimniekotie zemes īpašumi jāsadala tiem, kas spēj šīs platības padarīt auglīgas. Šie cilvēki jānodrošina ar nepieciešamajiem resursiem un palīglīdzekļiem, it īpaši jāpalīdz viņiem iegūt izglītību un jādod iespējas saskaņā ar taisnīguma principiem īstenot kooperāciju. Savukārt gadījumos, kad kopējā labuma dēļ ir jāatsavina īpašums, kompensācijas apmēri jānosaka taisnīgi, ņemot vērā visus apstākļus.

72. Sociālekonomiskās aktivitātes un Kristus valstība

Kristiešiem skaidri jāapzinās tas, ka, aktīvi darbojoties, lai veicinātu mūsdienu ekonomisko un sociālo attīstību, un iestājoties par taisnīgumu un tuvākmīlestību, viņi daudzējādā ziņā var sekmēt cilvēces labklājību un mieru pasaulē. Lai viņi šajā ziņā ir spilgts paraugs citiem neatkarīgi no tā, vai viņi darbojas individuāli vai kopā. Lai, iemantojot nepieciešamo kompetenci un pieredzi, viņi laicīgajās nodarbēs saglabā patieso vērtību hierarhiju, palikdami uzticīgi Kristum un Viņa Evaņģēlijam, un lai visu viņu dzīvi – kā personisko, tā sabiedrisko – caurstrāvo Kalna svētību, īpaši nabadzības, gars.

Ikviens, kas, paklausot Kristum, vispirms meklē Dieva valstību, no tās smeļas arvien spēcīgāku un tīrāku mīlestību, lai varētu palīdzēt saviem brāļiem un veikt taisnības darbus, kurus iedvesmo mīlestība[154].

 

IV NODAĻA

POLITISKĀS KOPIENAS DZĪVE

73. Mūsdienu sabiedriskā dzīve

Arī dažādu valstu politiskajā struktūrā un institūcijās mūsdienās vērojamas dziļas pārmaiņas, kuru pamatā ir šo valstu ekonomiskā, sociālā un kultūras attīstība. Šīs pārmaiņas daudzējādā ziņā ietekmē politiskās kopienas dzīvi, it īpaši tajā, kas attiecas uz visu cilvēku tiesībām un pienākumiem pilsoniskās brīvības jomā, kopējo labumu, kā arī normām, kas regulē pilsoņu savstarpējās attiecības un viņu attiecības ar valsts varu.

Pateicoties arvien skaidrākai izpratnei par cilvēka cieņu, dažādos pasaules reģionos rodas centieni veidot tādu politisko un juridisko kārtību, kurā būtu labāk aizsargātas personas sabiedriskās dzīves tiesības, piemēram, pulcēšanās brīvība, tiesības veidot apvienības, brīvi paust savu viedokli, kā arī privāti un publiski apliecināt savu ticību. Šī personas tiesību garantija ir nepieciešams nosacījums tam, lai pilsoņi gan individuāli, gan apvienojoties varētu aktīvi piedalīties valsts dzīvē un tās pārvaldē.

Līdz ar kultūras, ekonomikas un sociālo progresu pieaug arī daudzu cilvēku vēlēšanās arvien vairāk iesaistīties politiskās kopienas dzīves organizēšanā. Daudzi cilvēki arvien vairāk ir norūpējušies par to, lai tiktu ievērotas mazākumtautību tiesības, tajā pašā laikā nemazinot šo mazākumtautību pienākumus pret politisko kopienu. Turklāt pastāvīgi palielinās arī cieņa pret tiem cilvēkiem, kuri pauž atšķirīgus uzskatus vai kuriem ir cita reliģiskā pārliecība. Vienlaikus veidojas arvien plašāka sadarbība, kuras mērķis ir panākt to, lai visi pilsoņi, nevis tikai kāda neliela privileģēta sabiedrības daļa varētu patiesi izmantot tiesības, kuras pienākas personai.

Turpretim nepieņemamas ir dažās valstīs pastāvošās politiskās sistēmas, kuras ierobežo pilsonisko vai reliģisko brīvību, vairo politisko kaislību un noziegumu upuru skaitu un izmanto varu nevis kopējam labumam, bet gan kāda grupējuma vai pašu varas nesēju interesēs.

Lai radītu tādu politisko dzīvi, kuras pamatā būtu patiess humānisms, ārkārtīgi svarīgi ir attīstīt iekšēju taisnīguma izjūtu un labvēlību, gatavību kalpot kopējam labumam, kā arī nostiprināt pamatuzskatus par politiskās kopienas patieso būtību un mērķi, valsts varas pareizu lietošanu un robežām.

74. Politiskās kopienas būtība un mērķis

Atsevišķi cilvēki, ģimenes un dažādas grupas, kas veido pilsonisko sabiedrību, apzinās, ka vieni paši tie nespēj nodrošināt patiesi cilvēcīgu dzīvi, un saskata plašākas kopības nepieciešamību, kurā visi ik dienas sadarbotos sekmīgākai kopējā labuma īstenošanai.[155] Šim nolūkam tiek dibinātas dažāda veida politiskās kopienas. Tātad politiskās kopienas mērķis ir kopējais labums, kas attaisno tās pastāvēšanu un piešķir tai jēgu, un tieši no kopējā labuma izriet tās sākotnējie un specifiskie likumi. Savukārt kopējais labums ietver to sociālās dzīves apstākļu kopumu, kas atsevišķiem cilvēkiem, ģimenēm un apvienībām rada iespēju pilnīgāk un vieglāk īstenot savu ceļu uz pilnību.[156]

Politiskajai kopienai piederīgi daudzi un dažādi cilvēki, un viņu viedokļi pilnīgi likumīgi var atšķirties. Lai politiskā kopiena tā iemesla dēļ, ka ikviens turas pie saviem uzskatiem, nesabruktu, ir nepieciešama vara, kas visu pilsoņu spēkus virzītu uz kopējo labumu, turklāt nevis mehāniskā vai despotiskā veidā, bet gan kā morālais spēks, pamatojoties uz brīvību un savas augstās atbildības apziņu.

Ir pilnīgi skaidrs, ka politiskās kopienas un valsts varas pamatā ir cilvēka daba, un tādējādi tās ir piederīgas Dieva noteiktajai kārtībai, kaut arī politiskās iekārtas noteikšana un vadītāju iecelšana ir atkarīga no pilsoņu brīvās izvēles[157].

Tas nozīmē arī to, ka politiskā vara gan pašā kopienā, gan valsti pārstāvošajās institūcijās vienmēr jāīsteno saskaņā ar morālisko kārtību un kopējo labumu, kas jāuzlūko visā tā dinamikā, turklāt atbilstoši likumīgi noteiktajai vai vēl nosakāmajai juridiskajai kārtībai. Tādā gadījumā pilsoņiem saskaņā ar sirdsapziņu ir pienākums paklausīt[158]. No šejienes neapšaubāmi izriet pie varas esošo personu atbildība, cieņa un nozīmīgums.

Ja valsts vara, pārkāpjot savas pilnvaras, apspiež pilsoņus, tiem nevajadzētu atteikties pildīt to, kas objektīvi nepieciešams kopējam labumam. Tomēr, ievērojot dabiskā likuma un Evaņģēlija noteiktās robežas, viņi drīkst aizstāvēt savas un savu līdzpilsoņu tiesības pret varas ļaunprātīgu izmantošanu.

Konkrētie veidi, kā politiskā kopiena organizē savu struktūru un nosaka valsts varas kompetenci, var būt dažādi atkarībā no katras tautas mentalitātes un vēsturiskās attīstības īpatnībām. Taču tiem vienmēr jābūt tādiem, kas veicina izglītota, miermīlīga un pret citiem labvēlīgi noskaņota cilvēka veidošanu visas cilvēku saimes labā.

75. Visu cilvēku līdzdalība sabiedriskajā dzīvē

Cilvēka būtībai pilnībā atbilst tādu politisko un tiesisko struktūru veidošana, kas visiem pilsoņiem bez kādas diskriminācijas arvien labāk nodrošina patiesu iespēju brīvi un aktīvi piedalīties gan politiskās kopienas tiesisko pamatu veidošanā, gan valsts pārvaldē, gan dažādu institūciju darbības jomas un mērķu noteikšanā, kā arī vadītāju izvēlē.[159] Tāpēc visiem pilsoņiem jāpatur prātā savas tiesības un reizē pienākums piedalīties brīvās vēlēšanās, lai veicinātu kopējo labumu. Baznīca uzskata, ka uzslavas un atzinības vērts ir to cilvēku darbs, kuri, lai kalpotu cilvēkiem, sevi veltī darbam valsts labā un uzņemas šo atbildības smagumu.

Lai ar atbildības izjūtu apveltītu pilsoņu sadarbība gūtu vēlamos rezultātus politiskās dzīves ikdienā, ir nepieciešama pozitīva tiesiskā kārtība, kas nosaka atbilstošu valsts varas funkciju un institūciju sadali, kā arī nodrošina efektīvu un neatkarīgu tiesiskās aizsardzības sistēmu. Ir jāatzīst, jārespektē un jāveicina visu personu, ģimeņu un apvienību tiesības un to īstenošana[160], kā arī pienākumi, kas ir saistoši visiem pilsoņiem. To vidū īpaši jāpiemin pienākums sniegt valstij materiālu un personisku atbalstu, kas nepieciešams kopējam labumam. Varas pārstāvjiem jācenšas neradīt šķēršļus ģimenēm, sociālajām un kultūras apvienībām, pārstāvniecības iestādēm un organizācijām un neliegt tām likumīgi un sekmīgi darboties. Tieši otrādi – lai viņi tās labprāt un mērķtiecīgi atbalsta. Savukārt pilsoņi – gan individuāli, gan grupās – lai izvairās no pārāk lielu pilnvaru piešķiršanas valsts institūcijām un lai nepamatoti nepieprasa no tām ārkārtējas ērtības un priekšrocības, tādējādi mazinot atsevišķu personu, ģimeņu un apvienību sociālo atbildību.

Mūsu laikmeta sarežģītajos apstākļos valsts varai arvien biežāk nākas iejaukties sociālo, saimniecisko un kultūras jautājumu risināšanā, lai pilsoņiem un apvienībām nodrošinātu iespēju brīvi un sekmīgi īstenot cilvēku labklājību visā tās pilnībā. Protams, saikni starp socializāciju[161] un personas neatkarību un attīstību var saprast dažādi atkarībā no reģionu īpatnībām un tautu attīstības līmeņa. Tur, kur kopējā labuma dēļ tiesības uz laiku ir tikušas ierobežotas, brīvība bez kavēšanās jāatjauno, tiklīdz apstākļi tam ir piemēroti. Katrā ziņā tas ir necilvēcīgi, ja politiskā vara nonāk līdz totalitārismam vai diktatūrai, kas dziļi aizskar personu un sociālo grupu tiesības.

Pilsoņiem nesavtīgi un uzticīgi jāmīl sava tēvzeme, tomēr bez gara šaurības, tas ir, tiem vienmēr jārūpējas par visas cilvēku saimes labumu. Šajā saimē apvienoti dažādu rasu, tautību un nāciju pārstāvji, kurus vieno daudzveidīgas saiknes.

Visiem kristiešiem jāapzinās, ka viņiem politiskajā kopienā ir īpašs aicinājums. Viņiem jārāda priekšzīme, izkopjot sevī atbildības izjūtu un nesavtību kalpošanā kopējam labumam. Tādējādi viņi ar savu rīcību parādīs, kā autoritāte savienojama ar brīvību, personiskā iniciatīva – ar solidaritāti un visas sabiedrības vajadzībām un nepieciešamā vienotība – ar auglīgu dažādību. Laicīgajos jautājumos viņiem jāatzīst likumīga viedokļu dažādība un jārespektē tie pilsoņi un viņu apvienības, kas godīgi aizstāv savus uzskatus. Savukārt politisko partiju pienākums ir sekmēt to, ko tās atzīst par derīgu kopējam labumam, taču tās nekad nedrīkst savas intereses vērtēt augstāk par kopējo labumu.

Lai visi pilsoņi spētu aktīvi piedalīties politiskās kopienas dzīvē, liela uzmanība jāveltī pilsoniskajai un politiskajai audzināšanai, kas cilvēkiem, jo īpaši jauniešiem, mūsdienu apstākļos ir sevišķi nepieciešama. Tie, kuri vēlas darboties politikā un kuriem ir tam atbilstošas spējas, lai apgūst šo grūto, bet ļoti cēlo[162] mākslu un tai veltī sevi, aizmirstot par savām ērtībām un materiālajām priekšrocībām. Lai šie cilvēki gudri un morāli nevainojami stājas pretī netaisnībai un apspiešanai, patvaļai un neiecietībai, vai tā izpaustos viena cilvēka vai politiskas partijas darbībā. Lai viņi godprātīgi un taisnīgi, turklāt ar mīlestību un drosmi, ko prasa politiskā dzīve, sevi veltī darbam visu cilvēku labā.

76. Politiskā kopiena un Baznīca

Ir ļoti svarīgi, it īpaši plurālistiskā sabiedrībā, lai tiktu pareizi izprastas attiecības starp politisko kopienu un Baznīcu. Šajā ziņā ir skaidri jānošķir tas, ko kristieši individuāli vai apvienībās saskaņā ar savu kristīgo sirdsapziņu veic savā vārdā kā pilsoņi, no tā, ko viņi kopā ar saviem ganiem veic Baznīcas vārdā.

Baznīca, kas savas sūtības un kompetences dēļ nekādā ziņā nesaplūst ar politisko kopienu un nav saistīta ne ar vienu politisko sistēmu, ir cilvēka personas transcendences zīme un reizē tās garants.

Politiskā kopiena un Baznīca katra savā jomā ir savstarpēji neatkarīgas un autonomas. Tomēr tās abas, lai gan katra savā veidā, kalpo vienu un to pašu cilvēku personiskajam un sabiedriskajam aicinājumam. Šī kalpošana visu labumam būs jo sekmīgāka, jo vairāk politiskā kopiena un Baznīca spēs nodrošināt veselīgu savstarpējo sadarbību, ņemot vērā arī apstākļus, kas saistīti ar konkrēto vietu un laikmetu. Cilvēks taču nav ierobežots tikai laicīgajā lietu kārtībā, bet, dzīvodams cilvēces vēsturē, viņš pilnībā saglabā savu mūžīgo aicinājumu. Savukārt Baznīca, kuras pamatā ir Pestītāja mīlestība, sniedz savu ieguldījumu, lai katrā tautā un starp dažādām tautām arvien vairāk valdītu taisnīgums un mīlestība. Sludinot Evaņģēlija patiesību un ar savu doktrīnu un kristiešu liecību izgaismojot visas cilvēka darbības jomas, Baznīca respektē un veicina arī pilsoņu politisko brīvību un atbildību.

Kad apustuļi, viņu pēcteči un to līdzstrādnieki tiek sūtīti cilvēkiem sludināt Kristu, pasaules Pestītāju, viņi, veicot savu apustulātu, balstās uz spēku, kas piemīt Dievam, kurš visai bieži Evaņģēlija spēku dara redzamu liecinieku nespēkā. Ikvienam, kas sevi veltī kalpošanai Dieva Vārdam, ir jāizmanto tās metodes un līdzekļi, kas raksturīgi Evaņģēlijam un kas daudzējādā ziņā atšķiras no līdzekļiem, kurus izmanto laicīgā sabiedrība.

Protams, pastāv cieša saikne starp pasaulīgajām lietām un tiem cilvēka stāvokļa aspektiem, kas pārsniedz šo pasauli. Arī Baznīca izmanto laicīgās lietas, ciktāl tas nepieciešams Baznīcas sūtībai. Taču Baznīca nepaļaujas uz privilēģijām, kuras tai piedāvā civilā vara. Turklāt tā ir gatava atteikties no atsevišķām likumīgi iegūtām tiesībām, ja to izmantošana liek apšaubīt tās sniegto liecību vai ja jaunu dzīves apstākļu dēļ nepieciešams citāds risinājums. Taču vienmēr un visur Baznīcai pienākas tiesības patiesā brīvībā sludināt ticību, skaidrot savu sociālo mācību, netraucēti pildīt savu misiju cilvēku vidū un sniegt morālisku vērtējumu arī tajos jautājumos, kas skar politiku, it sevišķi tad, ja tas jādara cilvēka personas pamattiesību vai dvēseļu pestīšanas dēļ. To darot, Baznīca izmanto visus tos – un tikai tos – līdzekļus, kas ir saskaņā ar Evaņģēliju un kopējo labumu, atbilstoši laikmetam un mainīgajiem apstākļiem.

Baznīca, kuras uzdevums ir veicināt un pacelt augstākā līmenī visu, kas cilvēku sabiedrībā ir patiess, labs un skaists[163], palikdama uzticīga Evaņģēlijam un pildot savu sūtību pasaulē, stiprina mieru starp cilvēkiem Dieva godam.[164]

 

V NODAĻA

MIERA UN TAUTU KOPĪBAS VEICINĀŠANA

77. Ievads

Mūsdienās, kad cilvēkus vēl joprojām piemeklē lielas nelaimes un ciešanas, ko izraisa postoši kari vai kara draudi, ir pienācis izšķirošais brīdis cilvēces brieduma sasniegšanas procesā. Pamazām apvienojoties un it visā arvien vairāk apzinoties savu vienotību, tā savu uzdevumu, tas ir, darīt pasauli humānāku visiem cilvēkiem un it visur, spēs paveikt tikai tad, ja visi cilvēki, iekšēji atjaunojušies, pievērsīsies patiesam mieram. Tādējādi Evaņģēlija vēsts, būdama pilnīgā saskaņā ar cilvēces augstākajiem centieniem un ilgām, mūsu laikos atmirdz ar jaunu spožumu, saucot par svētīgiem miera nesējus, “jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem” (Mt 5, 9).

Tāpēc Koncils, skaidrojot patieso un cēlo miera koncepciju un nosodot kara nežēlību, vēlas kristiešus dedzīgi aicināt, lai ar Kristus – miera avota – palīdzību viņi sadarbojas ar visiem, stiprinot starp cilvēkiem mieru, kura pamatā ir taisnība un mīlestība, un gādājot par visu, kas veicina mieru.

78. Miera būtība

Miers nav tikai stāvoklis bez kara vai tikai naidīgo spēku līdzsvars, un to nerada arī diktatūra, bet pilnīgi pamatoti un trāpīgi mieru sauc par “taisnības augli” (Is 32, 17). Miers ir tās kārtības auglis, kuru cilvēku sabiedrībā ir iedibinājis tās dievišķais Pamatlicējs un kura cilvēkiem jāīsteno, nemitīgi tiecoties pēc arvien pilnīgākas taisnības. Kaut gan cilvēces kopējo labumu pašos pamatos nosaka mūžīgais likums, tomēr konkrētās prasības laika gaitā nemitīgi mainās, tāpēc mieru nevar iemantot vienreiz un uz visiem laikiem – tas jārada pastāvīgi. Tā kā cilvēka griba turklāt ir nenoturīga un grēka ievainota, rūpes par mieru no katra prasa nepārtrauktu savu kaislību apvaldīšanu, kā arī likumīgās varas modrību.

Tomēr arī tas vēl nav pietiekami. Miers virs zemes sasniedzams, tikai veicinot visu personu labumu un panākot to, ka cilvēki labprāt un paļāvībā dalās cits ar citu savās gara bagātībās un radošo spēju sasniegumos. Miera nodrošināšanai ir vajadzīga nelokāma griba respektēt citus cilvēkus un tautas, atzīt viņu cieņu, kā arī nenogurstoši uzturēt brālīgas attiecības. Tādējādi miers ir arī mīlestības auglis, kas pārsniedz visu to, ko spēj sniegt taisnīgums.

Šīs pasaules miers, kas rodas no tuvākmīlestības, ir tā miera attēls un auglis, kuru ir atnesis Kristus un kura avots ir Dievs Tēvs. Jo pats cilvēktapušais Dēls, miera Valdnieks, pieņemdams ciešanas uz krusta, visus cilvēkus ir samierinājis ar Dievu un atjaunojis cilvēku vienotību, darot tos par vienu tautu un vienu miesu. Savā miesā nonāvējis ienaidu[165], Viņš, pēc augšāmcelšanās uzņemts godībā, cilvēku sirdī ir ielējis mīlestības Garu.

Tāpēc visi kristieši tiek neatlaidīgi aicināti, mīlestībā sekojot patiesībai (sal. Ef 4, 15), apvienoties ar cilvēkiem, kas patiesi mīl mieru, lai kopīgi lūgtos par mieru un liktu tam drošus pamatus.

Tā paša gara mudināti, mēs nevaram neizteikt atzinību tiem, kas atsakās lietot varu, lai panāktu savas tiesības, un izmanto tos aizsardzības līdzekļus, kuri pieejami arī visneaizsargātākajiem, ar nosacījumu, ka tas neaizskar citu personu vai sabiedrības tiesības un pienākumus.

Cilvēki ir grēcīgi, tāpēc vienmēr pastāv kara draudi, un tā tas turpināsies līdz Kristus atnākšanai. Bet, ja, vienotiem mīlestībā, tiem izdodas pārvarēt grēku, tiek pārvarēta arī vardarbība, līdz piepildīsies vārdi: “Tad tās pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par sirpjiem. Tauta pret tautu vairs nepacels zobenu, nedz arī mācīsies karot.” (Is 2, 4)

 

1. sadaļa. Kara novēršana

79. Pienākums mazināt kara nežēlību

Lai gan pēdējie kari pasaulei ir nodarījuši neizmērojami smagus materiālos un morālos zaudējumus, tomēr vēl joprojām karš ik dienas turpina postīt atsevišķus pasaules reģionus. Tas, ka šajā karadarbībā tiek izmantoti dažādi ieroči, kuri radīti ar mūsdienu zinātnes palīdzību, draud novest karojošās puses līdz tādai nežēlībai, kas ievērojami pārsniedz agrākos laikos piedzīvoto. Turklāt sarežģītā mūsdienu situācija un samezglojušās starptautiskās attiecības rada iespēju turpināt karus apslēptā veidā ar jaunām metodēm, kas ir viltīgas un graujošas. Daudzos gadījumos par jaunu karošanas veidu kļūst terorisma metožu izmantošana.

Saistībā ar šo skumjo situāciju, kādā atrodas cilvēce, Koncils vispirms vēlas atgādināt tautu dabiskās tiesības, kas ir nemainīgas, un to vispārējos principus. Šie principi arvien vairāk un noteiktāk atbalsojas cilvēces sirdsapziņā. Tāpēc darbības, kas tiek apzināti veiktas pretēji šiem principiem, tāpat arī pavēles, kuras virza uz šādu darbību veikšanu, ir noziedzīgas, un akla paklausība šīm pavēlēm nevar attaisnot to izpildītājus. Par minētajām darbībām vispirms uzskatāmas tās, ar kurām jebkādu iemeslu dēļ un jebkādā veidā var tikt iznīcinātas veselas tautas, nācijas vai etniskās minoritātes. Šīs darbības ir kategoriski nosodāmas kā šausmīgi noziegumi. Turpretim vislielāko atzinību pelnījusi to cilvēku drosme, kuri nebaidās atklāti pretoties šādām pavēlēm.

Attiecībā uz karadarbību pastāv dažādas starptautiskas vienošanās, kuras daudzas valstis parakstījušas, lai mazināt karadarbības un tās seku nežēlību. Tāda ir Konvencija par ievainoto un karagūstekņu aizsardzību, kā arī citas šāda veida vienošanās. Tās ir jāievēro. Turklāt visiem, it īpaši valstu amatpersonām un ekspertiem, šajā jomā jādara viss iespējamais, lai minētie līgumi tiktu pildīti un tādējādi labāk un sekmīgāk varētu mazināt kara nežēlību. Turklāt būtu taisnīgi, ja likumos tiktu paredzēti humāni risinājumi tajos gadījumos, kad cilvēki sirdsapziņas apsvērumu dēļ atsakās lietot ieročus, bet ir gatavi kalpot sabiedrībai citā veidā.

Katrā ziņā karš no cilvēka eksistences vēl nav izskausts. Kamēr vien pastāvēs kara draudi un kamēr nebūs izveidota pietiekami autoritatīva un spēcīga starptautiska institūcija, tikmēr valdībām nevar liegt likumīgas aizstāvēšanās tiesības, ja visas citas iespējas situācijas mierīgai atrisināšanai ir izsmeltas. Valstu vadītājiem un visiem, kas ir līdzatbildīgi par valsts lietām, ir pienākums ar atbilstošu nopietnību sargāt tiem uzticēto tautu drošību. Jo viena lieta ir veikt karadarbību, lai taisnīgi aizstāvētu tautu, bet pavisam kas cits – vēlme pakļaut citas tautas. Militārais spēks nedod tiesības to izmantot jebkuros politiskajos vai militārajos nolūkos. Un, ja, par nelaimi, karš jau ir sācies, tad tas nenozīmē to, ka pusēm, kuras karo, būtu atļauts lietot jebkādus ieročus.

Savukārt tiem, kas sevi veltījuši tam, lai kalpotu tēvzemei, veicot militāro dienestu, jāapzinās, ka viņi kalpo tautu drošībai un brīvībai. Labi pildot šo uzdevumu, viņi patiešām sniedz ieguldījumu miera stiprināšanā.

80. Totālais karš

Kara šausmas un perversitāte neizmērojami pieaug līdz ar jaunu ieroču iz­strādi, kurā izmanto izgudrojumus zinātnes jomā. Šo ieroču lietošana karadarbībā var izraisīt milzīgus un nekontrolējamus postījumus, un tādējādi tā ievērojami pārsniedz to, ko var uzskatīt par taisnīgu aizstāvēšanos. Turklāt, ja pilnībā izlietotu visus līdzekļus, kas uzkrāti lielvalstu ieroču arsenālos, tad tas novestu pie gandrīz pilnīgas karojošo pušu iznīcināšanas, nemaz jau nerunājot par plašajiem postījumiem pasaulē un šo ieroču lietošanas kaitīgajām sekām.

Saistībā ar visiem šiem apsvērumiem mums karš jāuzlūko pilnīgi citā gaismā.[166] Mūsu laikmeta cilvēkiem jāzina, ka par savu karadarbību viņiem būs jādod norēķins, jo no viņu šodienas lēmumiem daudzējādā ziņā būs atkarīga notikumu gaita nākotnē.

Ņemot to visu vērā un pievienojoties totālā kara nosodījumam, ko izteikuši iepriekšējie pāvesti[167], svētais Koncils paziņo turpmāk minēto.

Ikviena karadarbība, kas ir vērsta uz veselu pilsētu vai plašu apgabalu nopostīšanu un to iedzīvotāju iznīcināšanu, ir noziegums pret Dievu un pret cilvēku – noziegums, kas ir nepārprotami un nekavējoties jānosoda.

Mūsdienu karš ir īpaši bīstams tāpēc, ka tas savā ziņā dod iespēju izdarīt šādus noziegumus tiem, kuru rokās ir jaunākie ieroči, kuru izstrādē izmantoti zinātniski atklājumi, un kaut kāda nenovēršama apstākļu sakritība var pamudināt cilvēka gribu uz visbriesmīgākajiem lēmumiem. Lai nākotnē nekas tamlīdzīgs nenotiktu, visas pasaules bīskapi, kas šeit sapulcējušies, ļoti lūdz visus cilvēkus, it īpaši valstu vadītājus un militāros vadītājus, vienmēr apzināties šo savu lielo atbildību Dieva un visas cilvēces priekšā.

81. Bruņošanās sacensība

Ieroči, kuru izstrādē izmantoti zinātniski atklājumi, netiek uzkrāti tikai tādēļ, lai tos izmantotu karā. Katras puses aizsardzības potenciāls tiek vērtēts pēc spējas nekavējoties dot prettriecienu uzbrukuma gadījumā, tāpēc šī ieroču uzkrāšana, kas ar katru gadu pieaug, paradoksālā kārtā kalpo varbūtējo ienaidnieku iebiedēšanai. Daudzi to šodien uzskata par sekmīgāko līdzekli, kas palīdz nodrošināt sava veida mieru starp tautām.

Lai arī kādi būtu fakti, kas saistīti ar šo iebiedēšanas metodi, cilvēkiem būtu jāapzinās tas, ka bruņošanās sacensība, kurā iesaistītas pietiekami daudzas valstis, nav drošs veids, kā ilgstoši nosargāt mieru, un tā saukto spēku līdzsvaru, kas izriet no šīs sacensības, nevar uzskatīt par drošu un patiesu mieru. Tas viss nenovērš kara cēloņus, bet gan drīzāk kāpina tā draudus. Aizvien jaunu ieroču ražošanai tiek tērēti milzīgi resursi, bet tajā pašā laikā nepietiek līdzekļu, lai sekmīgi risinātu tik daudzas mūsdienu problēmas, kas sastopamas visā pasaulē. Tā vietā, lai patiesi un pašos pamatos atrisinātu saspīlējumus starp tautām, tie tiek pārnesti vēl uz citām pasaules daļām. Lai atbrīvotos no šiem maldiem un pasaulē atjaunotu patiesu mieru, atbrīvojot to no mokošajām bailēm, ir jāizvēlas jaunas pieejas, kuru pamatā ir attieksmes maiņa.

Tāpēc vēlreiz jāuzsver tas, ka bruņošanās sacensība ir lielākā cilvēces nelaime, kas vissāpīgāk skar nabadzīgos ļaudis. Ir pamats satraukumam par to, ka, šai sacensībai turpinoties, kādu dienu tā varētu novest līdz tam postošajam iznākumam, kuram tā jau gatavo līdzekļus.

Brīdināti par katastrofām, kuras cilvēce ir spējīga izraisīt, izmantosim no augšienes dāvāto laiku, kas ir mūsu rīcībā, lai, skaidrāk apzinoties savu atbildību, meklētu iespējas, kā savas domstarpības atrisināt cilvēka cieņai atbilstošākā veidā. Dieva apredzība nemitīgi no mums prasa, lai mēs paši kļūtu brīvi no senās kalpības karam. Ja mēs šīs pūles neuzņemsimies, tad nav zināms, kurp aizvedīs šis ļaunais ceļš, uz kura esam nostājušies.

82. Karu pilnīgas aizliegšanas nepieciešamība un starptautiskā sadarbība to novēršanā

Skaidrs ir tas, ka visas pūles jāveltī tam, lai tuvinātu brīdi, kad pēc visu valstu vienošanās būs iespējams aizliegt jebkādu karu. Protams, šim nolūkam nepieciešams nodibināt kādu starptautisku, vispāratzītu institūciju, kurai tiktu dota reāla vara, lai visiem varētu garantēt drošību, taisnīgumu un tiesību ievērošanu. Taču, kamēr šāda institūcija vēl nav izveidota, esošajām augstākā līmeņa starptautiskajām organizācijām jāmeklē atbilstoši līdzekļi vispārējās drošības garantēšanai. Miera pamatā ir tautu savstarpējā uzticēšanās, un to nevar uzspiest, biedējot ar militāru pārspēku, tāpēc visiem jārūpējas par to, lai bruņošanās sacensība beidzot tiktu pārtraukta un patiešām sāktos bruņojuma samazināšana, turklāt nevis vienpusēji, bet gan abām pusēm to darot vienādā tempā, pamatojoties uz savstarpējo vienošanos, un to nodrošinātu īstas garantijas, kas reāli darbojas.[168]

Taču pagaidām nedrīkst nenovērtēt jau sasniegtos rezultātus un to, kas tiek darīts, lai novērstu kara draudus. Ir jāatbalsta to daudzo cilvēku labā griba, kuri saistībā ar savu amatu veic atbildīgus uzdevumus, taču, pienākuma apziņas mudināti, veltī savus spēkus arī tam, lai kari, kas viņiem nav pieņemami, tiktu izskausti, kaut arī šiem cilvēkiem nākas rēķināties ar situācijas sarežģītību. Tāpēc dedzīgi jālūdz Dievs, lai Viņš dod tiem spēku neatlaidīgi un drosmīgi veikt šo lielo cilvēkmīlestības darbu – stiprināt mieru. Bez šaubām, mūsdienās šis uzdevums no viņiem prasa ar prātu un sirdi pacelties pāri savas tautas robežām, atteikties no nacionālā egoisma un vēlmes dominēt pār citām tautām, kā arī izkopt dziļu cieņu pret visu cilvēci, kas ar tik lielām grūtībām cenšas panākt ciešāku vienotību.

Miera un atbruņošanās jautājumi jau daudzkārt ir intensīvi un neatlaidīgi pētīti, tiem veltītas arī starptautiskas tikšanās. Tas viss jāuzskata par pirmajiem centieniem atrisināt šos tik nozīmīgos jautājumus, un turpmāk tie ir jāatbalsta vēl enerģiskāk, lai gūtu praktiskus rezultātus. Tomēr cilvēkiem šajā ziņā nevajadzētu pārāk paļauties uz atsevišķu personu veikumu, bet rūpēties arī par savu attieksmi. Tā tas ir tāpēc, ka valstu vadītāji, kuriem jārūpējas par savas tautas kopējo labumu un reizē jāveicina arī visas pasaules labklājība, ir ļoti atkarīgi no sabiedrības viedokļa un tautas noskaņojuma. Neko nelīdzēs viņu centieni stiprināt mieru, ja cilvēkus citu no cita šķirs naidīgums, nicinājums, neuzticēšanās un ja rasu naida un ideoloģisko domstarpību dēļ tie nostāsies cits pret citu. Tāpēc ļoti aktuāla ir vajadzība pēc atjaunotas sirds izglītības un pēc tā, lai sabiedrisko domu ietekmētu jaunas idejas. Tiem, kas sevi veltī audzināšanas darbam, īpaši jaunatnes audzināšanai, vai arī sniedz savu ieguldījumu sabiedriskās domas veidošanā, par savu svarīgāko pienākumu jāuzskata jaunu uzskatu veicināšana – tādu uzskatu, kurus iedvesmojusi ideja par mieru. Ikvienam no mums ir jāmainās pašos sirds dziļumos, paturot savā redzeslokā visu pasauli un uzdevumus, kurus kopīgiem spēkiem varam veikt cilvēces nākotnes labā.

Nelolosim veltas cerības. Ja nākotnē netiks noslēgtas stabilas un godīgas vienošanās par vispārēju mieru, atsakoties no naida un nelabvēlības, cilvēcei, kas jau tagad, par spīti izcilajiem zinātnes sasniegumiem, atrodas nopietnās briesmās, var pienākt nāves stunda, kad tā vairs nevarēs piedzīvot citu mieru kā vien baismīgo nāves mieru. Runājot par šiem jautājumiem, Kristus Baznīca, kas ļoti labi izjūt mūsdienu pasaules nemieru, tomēr nemitējas paļāvīgi cerēt. Tā arvien – gan labvēlīgos, gan nelabvēlīgos apstākļos – cenšas mūsu laikmetam nodot apustulisko vēstījumu, ka “lūk, tagad ir labvēlīgs laiks” sirds atjaunošanai, “lūk, tagad ir pestīšanas diena”[169].

2. sadaļa. Starptautiskās kopienas veidošana

83. Nesaskaņu cēloņi un to novēršanas līdzekļi

Lai nostiprinātu mieru, vispirms jānovērš to nesaskaņu cēloņi, kas izraisa karus. Īpaši tas sakāms par netaisnībām. Daudzas no tām rada pārāk liela ekonomiskā nevienlīdzība un vilcināšanās ar nepieciešamās palīdzības sniegšanu. Netaisnības rada arī varaskāre, cilvēku nicināšana un, ja paraugās dziļāk, skaudība, neuzticēšanās, lepnība un citas egoistiskas kaislības. Tādējādi tiek grauta lietu kārtība. Cilvēks to nespēj izturēt, tāpēc pat tad, ja pasaulē neplosās karš, mieru nemitīgi saindē attiecību saspīlējumi un vardarbība. Tā kā šīs ļaunuma izpausmes parādās arī attiecībās starp valstīm, to pārvarēšanai un novēršanai, kā arī vardarbības izbeigšanai ir absolūti nepieciešama starptautisko institūciju cieša un koordinēta sadarbība. Tāpat arī nemitīgi jāatbalsta tādu organizāciju dibināšana, kas veicina mieru.

84. Tautu kopiena un starptautiskās institūcijas

Mūsdienās saikne starp visiem cilvēkiem un pasaules tautām kļūst arvien ciešāka un pieaug to savstarpējā atkarība. Tāpēc, lai atbilstošā veidā tiektos pēc cilvēces kopējā labuma un to sekmīgi sasniegtu, nepieciešams, lai tautu kopiena iedibinātu tādu kārtību, kas atbilst aktuālajiem uzdevumiem, it īpaši attiecībā uz tiem daudzajiem pasaules reģioniem, kuros cilvēki joprojām cieš lielu trūkumu.

Lai sasniegtu šos mērķus, starptautiskajām institūcijām jārūpējas par dažādu cilvēku vajadzību apmierināšanu gan sociālajā jomā (runa ir par uzturu, veselību, izglītību un darbu), gan arī īpašās situācijās, kas var rasties atsevišķos reģionos, piemēram, nepieciešamība veicināt jaunattīstības valstu izaugsmi, mazināt visā pasaulē sastopamo bēgļu ciešanas, kā arī sniegt atbalstu emigrantiem un viņu ģimenēm.

Lieli nopelni cilvēces labā, bez šaubām, ir jau pastāvošajām starptautiskajām institūcijām – gan pasaules mēroga, gan reģionālajām. Tās var uzskatīt par pirmajiem centieniem veidot starptautisku pamatu visai cilvēces kopībai, lai risinātu svarīgākās mūsdienu problēmas, veicinātu progresu visā pasaulē, kā arī novērstu jebkāda veida karus. Baznīca priecājas par patiesas brālības garu, kas šajā ziņā valda starp kristiešiem un tiem, kas nav kristieši, un mudina visus kopīgiem spēkiem arvien vairāk mazināt milzīgo nabadzību.

85. Starptautiskā sadarbība ekonomikas jomā

Mūsdienās, pieaugot cilvēces solidaritātei, nepieciešams paplašināt starptautisko sadarbību ekonomikas jomā. Kaut arī gandrīz visas tautas ir ieguvušas politisku neatkarību, tomēr vēl ir tālu līdz tam, lai tās atbrīvotos arī no pārāk lielas nevienlīdzības un jebkāda veida nepamatotas atkarības, kā arī izvairītos no nopietnām iekšējām grūtībām.

Valsts attīstība ir atkarīga no tās cilvēkresursiem un finanšu resursiem. Tāpēc ikvienas valsts pilsoņi ir jāsagatavo dažādu uzdevumu veikšanai saimnieciskās un sociālās dzīves jomā, nodrošinot tiem atbilstošu izglītību un profesionālo sagatavotību. Taču šim nolūkam nepieciešama ārvalstu speciālistu palīdzība, kuriem savukārt, sniedzot savus pakalpojumus, nav jāizturas kā noteicējiem, bet gan kā palīgiem un līdzstrādniekiem. Ja netiks radikāli mainīta starptautiskā tirdzniecības prakse, materiālo palīdzību, kas nepieciešama jaunattīstības valstīm, nebūs iespējams sniegt. Turklāt no attīstītajām valstīm tiek gaidīta arī cita veida palīdzība, piemēram, dāvinājumu, aizdevumu vai investīciju veidā. Šī palīdzība jāsniedz dāsni un nesavtīgi, bet otrai pusei tā jāsaņem pilnīgi godīgā veidā.

Lai iedibinātu patiesu kārtību pasaules ekonomikā, ir jāatsakās no pārmērīgas dzīšanās pēc peļņas, nacionālām ambīcijām, politiskās varaskāres, militāra aprēķina, kā arī no mahinācijām, kuru mērķis ir izplatīt un uzspiest noteiktas ideoloģijas. Piedāvāto ekonomisko un sociālo sistēmu dažādība ir liela. Vēlams, lai šo jomu eksperti noteiktu kopīgus principus veselīgai tirdzniecībai pasaules mērogā. Tas viss būs vieglāk izdarāms, ja cilvēki atbrīvosies no aizspriedumiem un būs gatavi patiesam dialogam.

86. Daži praktiski norādījumi

Šai sadarbībai būtu ieteicami šādi principi.

a) Jaunattīstības valstīm jābūt ļoti ieinteresētām mērķtiecīgi un apņēmīgi tiekties uz savu pilsoņu cilvēcisko pilnību kā progresa mērķi. Tām jāpatur prātā tas, ka progress sākas un pieaug, pateicoties vispirms pašas valsts darbam un radošajām iniciatīvām. Progresa pamatā jābūt ne tikai ārvalstu palīdzībai, bet pirmām kārtām pašu resursiem, kas pilnībā jāatklāj un jāizmanto, kā arī attiecīgās nācijas kultūrai un tradīcijām, kuras jāizkopj. Svarīgi, lai šajā ziņā piemēru sniegtu tie, kuriem ir lielāka ietekme uz citiem.

b) Ekonomiski attīstīto valstu svarīgs pienākums ir palīdzēt jaunattīstības valstīm īstenot iepriekšminētos uzdevumus. Tāpēc tām savā zemē jāveic garīgie un materiālie pārkārtojumi, kas nepieciešami šīs pasaules mēroga sadarbības īstenošanai.

Tirdznieciskajos sakaros ar ekonomiski vājākām un nabadzīgākām valstīm jāņem vērā šo valstu labums, jo ienākumi, kurus tās gūst, pārdodot savus izstrādājumus, tām nepieciešami iztikai.

c) Starptautiskās kopienas uzdevums ir koordinēt un veicināt ekonomisko attīstību tā, lai šim nolūkam paredzētie līdzekļi tiktu izmantoti pēc iespējas lietderīgāk un taisnīgāk. Šīs kopienas uzdevums – protams, ievērojot subsidiaritātes principu – ir koordinēt starptautiskos ekonomiskos sakarus, tā lai tie attīstītos saskaņā ar taisnīguma principiem.

Ir jādibina institūcijas, kas veicinātu un regulētu starptautiskos tirdzniecības sakarus, it īpaši tirdzniecības sakarus ar jaunattīstības valstīm, un kompensētu zaudējumus, kurus rada pārāk lielā ekonomiskā nevienlīdzība starp dažādām valstīm. Šāds regulējums kopā ar tehnisku, kultūras un finansiālo palīdzību jaunattīstības valstīm sniegs nepieciešamo atbalstu, lai tās sekmīgi varētu panākt savas zemes ekonomisko attīstību.

d) Daudzos gadījumos steidzami nepieciešams pārveidot ekonomisko un sociālo struktūru. Tomēr ir jāizvairās no nepārdomātiem un pārsteidzīgiem risinājumiem, it īpaši tādiem, kas, piedāvājot cilvēkiem konkrētus materiālos labumus, ir pretrunā viņu garīgajai būtībai un kavē viņu garīgo izaugsmi. Jo cilvēks taču “nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes” (Mt 4, 4). Katra cilvēku saimes daļa sevī un savās labākajās tradīcijās glabā kaut ko no garīgajām bagātībām, kuras Dievs ir uzticējis cilvēcei, kaut arī daudzi nepazīst šo bagātību avotu.

87. Starptautiskā sadarbība jautājumos, kas saistīti ar iedzīvotāju skaita pieaugumu

Starptautiskā sadarbība īpaši nepieciešama attiecībā uz tautām, kuras šodien visai bieži līdzās daudzām citām grūtībām piedzīvo arī tādas, kas saistītas ar strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu. Ļoti nepieciešams, lai visas tautas, īpaši bagātākās, vispusīgi un intensīvi sadarbojoties, izzinātu, kā sagādāt un visai cilvēcei darīt pieejamus līdzekļus, kas nepieciešami iztikai un pienācīgai izglītībai. Dažas tautas varētu ievērojami uzlabot savus dzīves apstākļus, ja tās, saņēmušas atbilstošu apmācību, novecojušo zemkopības metožu vietā izmantotu mūsdienīgas, saprātīgi piemērojot saviem apstākļiem modernu tehniku, kā arī izveidotu labāku sociālo kārtību un taisnīgāk sadalītu zemes īpašumus.

Valdībām atbilstoši savai kompetencei ir tiesības un pienākums risināt demogrāfiskās problēmas savā valstī, kā tas, piemēram, ir attiecībā uz tiesisko regulējumu sociālajā un ģimenes tiesību jomā, lauku iedzīvotāju migrāciju uz pilsētām, kā arī informācijas sniegšanu par stāvokli valstī un tās vajadzībām. Tā kā šīs problēmas šodien cilvēkus nopietni satrauc, tad vēlams, lai attiecīgajās jomās kompetenti katoļi, īpaši augstskolās, rūpīgi pētītu šos jautājumus, izstrādātu un piedāvātu dažādus risinājumus.

Daudzi uzskata, ka iedzīvotāju skaita pieaugums vismaz atsevišķās valstīs ir jāierobežo jebkādiem līdzekļiem, arī iejaucoties valsts varai, tāpēc Koncils vēršas pie visiem cilvēkiem ar aicinājumu izvairīties no tādiem publiski vai privāti ieteiktiem vai pat uzspiestiem risinājumiem, kas ir pretrunā morāles normām. Saskaņā ar neatņemamām cilvēka tiesībām stāties laulībā un radīt pēcnācējus lēmums par to, cik bērnu ir ģimenē, saprātīgi jāpieņem pašiem vecākiem, un šīs tiesības nekādā ziņā nedrīkst deleģēt valsts varai. Taču, lai vecāki spētu šo lēmumu pieņemt, nepieciešams, lai viņu sirdsapziņa būtu pareizi audzināta. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai visiem būtu iespēja izkopt sevī pareizu un patiesi cilvēcisku pienākuma apziņu, tā ka, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, cilvēks rīkotos saskaņā ar Dieva likumu. Tam savukārt nepieciešama uzlabojumu veikšana izglītības un sociālajā jomā un pirmām kārtām reliģiskā vai pilnīga tikumiskā audzināšana. Turklāt cilvēki atbilstoši jāinformē par zinātnes sasniegumiem tādu metožu meklējumos, kas laulātajiem palīdzētu plānot ģimenes pieaugumu, ja vien šīs metodes ir pietiekami pārbaudītas un atbilst morāles normām.

88. Kristiešu uzdevumi palīdzības sniegšanā

Kristiešiem labprāt un no visas sirds jāiesaistās tādas starptautiskās kārtības veidošanā, kurā patiešām tiktu ievērota likumīga brīvība un valdītu brālīga sadraudzība ar visiem, kas jo īpaši svarīgi tāpēc, ka lielākā daļa pasaules vēl joprojām cieš tik lielu trūkumu, ka pats Kristus nabagu personā skaļi sauc pēc savu mācekļu mīlestības. Nedrīkst pieļaut, ka cilvēki ieļaunojas, redzot to, ka dažas valstis, kur lielākā iedzīvotāju daļa nes godpilno kristieša vārdu, dzīvo pārpilnībā, kamēr citu valstu iedzīvotājiem trūkst paša nepieciešamākā un tie cieš no bada, slimībām un dažādām nelaimēm. Tieši nabadzības gars un tuvākmīlestība ir Kristus Baznīcas gods un liecība.

Tāpēc jāizsaka atzinība un jāsniedz atbalsts tiem kristiešiem, īpaši jauniešiem, kas brīvprātīgi un pašaizliedzīgi palīdz citiem cilvēkiem un tautām. Visa Dieva tauta, uzklausot savu bīskapu vārdus un sekojot viņu piemēram, ir aicināta atbilstoši savām iespējām mazināt mūsu laikmeta postu, turklāt pēc senas Baznīcas tradīcijas dodot ne vien no tā, kas paliek pāri, bet arī daloties ar to, kas vajadzīgs pašu iztikai.

Lai gan palīdzībai paredzēto līdzekļu vākšana un sadale nedrīkst būt stingri unificēta, tomēr tā jāveic organizēti kā diecēzes, tā arī valsts un visas pasaules mērogā. Tur, kur tas ir lietderīgi, katoļiem šajā jomā jāsadarbojas ar citiem brāļiem kristiešiem. Tuvākmīlestības gars ne vien nav pretrunā sociālās un karitatīvās darbības plānošanai un koordinēšanai, bet pat to pieprasa. Tāpēc tiem, kas vēlas sevi veltīt tam, lai kalpotu jaunattīstības valstīm, ir nepieciešama atbilstoša sagatavotība, saņemot apmācību attiecīgās mācību iestādēs.

89. Baznīcas aktīvā klātbūtne starptautiskajā kopienā

Baznīca, savas dievišķās sūtības spēkā visiem cilvēkiem sludinādama Evaņģēliju un dāvādama tiem žēlastības bagātības, palīdz nostiprināt mieru visā pasaulē un likt stiprus pamatus brālīgai kopībai starp cilvēkiem un tautām, mācot pazīt Dieva un dabisko likumu. Tāpēc Baznīcai noteikti ir jābūt klātesošai tautu kopienā, lai atbalstītu un rosinātu sadarbību starp cilvēkiem gan ar savu sabiedrisko institūciju starpniecību, gan ar vispusīgu un patiesu visu kristiešu sadarbību, kuru iedvesmo vienīgi vēlēšanās kalpot visiem cilvēkiem.

Lai šo mērķi sekmīgāk īstenotu, pašiem ticīgajiem, apzinoties savu cilvēka un kristieša atbildību, jācenšas, sākot jau ar vidi, kurā tie dzīvo, modināt vēlmi līdzdarboties arī starptautiskajā kopībā. Šajā ziņā īpaša uzmanība jāveltī jaunatnes reliģiskajai un pilsoniskajai audzināšanai.

90. Kristiešu līdzdalība starptautiskajās institūcijās

Lielisks veids, kā kristieši var sniegt savu ieguldījumu starptautiskajā mērogā, bez šaubām, ir darbs, ko viņi individuāli vai kopīgi veic jau pastāvošās vai jaun­dibināmās institūcijās, kuru mērķis ir veicināt sadarbību starp tautām. Turklāt tautu kopienas veidošanā mierā un brālībā daudzējādā ziņā var palīdzēt starptautiskās katoļu apvienības. Tās jāatbalsta, palielinot šo apvienību līdzstrādnieku skaitu un nodrošinot minēto līdzstrādnieku sagatavotību, gan piešķirot nepieciešamos līdzekļus, gan arī pienācīgi koordinējot minēto apvienību aktivitātes. Jo mūsdienās veicamo pasākumu sekmīga norise un dialoga veidošana nav iespējama bez sadarbības. Turklāt minētās apvienības ievērojami veicina katoļiem ļoti atbilstošā globālā skatījuma rašanos un palīdz veidot izpratni par patiesu vispārējo solidaritāti un atbildību.

Lai katoļi pilnvērtīgi izpildītu savus pienākumus starptautiskajā kopienā, vēlams, lai tie aktīvi un pozitīvi sadarbotos gan ar saviem šķirtajiem brāļiem, kuri kopā ar viņiem apliecina evaņģēlisko mīlestību, gan ar visiem cilvēkiem, kas ilgojas pēc patiesa miera.

Ņemot vērā milzīgo trūkumu, kas vēl joprojām nomāc lielāko daļu cilvēces, un vēloties atbalstīt taisnīgumu un Kristus mīlestību pret nabadzīgajiem, Koncils atzīst, ka ir lietderīgi izveidot tādu vispārējās Baznīcas institūciju, kuras uzdevums būtu palīdzēt katoļu kopienai veicināt nabadzīgo reģionu izaugsmi un sociālo taisnīgumu starp valstīm.

 

NOBEIGUMS

91. Katra ticīgā un atsevišķo Baznīcu uzdevumi

Mērķis, ar kādu svētais Koncils piedāvā no Baznīcas dārgumu krātuves smeltās domas, ir palīdzēt mūsu laikmeta cilvēkiem – gan tiem, kuri tic Dievam, gan tiem, kas atklāti Viņu neatzīst –skaidrāk saskatīt savu aicinājumu visā tā pilnībā, lai viņi varētu sekmīgāk veidot pasauli atbilstoši cilvēka augstajai cieņai, tiekties pēc visaptverošas un dziļāk pamatotas brālības un, mīlestības mudināti, kopīgiem spēkiem nesavtīgi atbildēt uz mūsu laikmeta aktuālākajām vajadzībām.

Protams, ņemot vērā to, ka pasaulē pastāv tik neizmērojami liela situāciju un civilizācijas formu daudzveidība, Koncils apzināti daudzus jautājumus apskatījis tikai vispārējos vilcienos. Turklāt, lai gan šeit izklāstītā doktrīna Baznīcā ir jau pieņemta, tā arvien jāattīsta un jāpadziļina, jo daudzu apskatīto problēmu aspekti nemitīgi mainās. Tomēr mēs ļoti ceram, ka daudzi jautājumi, kurus apskatījām, pamatojoties uz Dieva Vārdu un Evaņģēlija garu, būs noderīgi visiem, īpaši tad, ja Kristum ticīgie savu ganu vadībā atradīs veidu, kā to piemērot dažādām tautām un mentalitātēm.

92. Dialogs starp visiem cilvēkiem

Baznīcas sūtība ir izplatīt Evaņģēlija vēsts gaismu visā pasaulē un apvienot visus cilvēkus vienā Garā neatkarīgi no viņu piederības konkrētai tautai, rasei vai kultūrai. Šīs sūtības spēkā Baznīca kļūst par tādas brālības zīmi, kas dara iespējamu un veicina patiesu dialogu.

Šajā saistībā nepieciešams, lai pirmkārt jau pašā Baznīcā mēs sekmētu savstarpējo cieņu, saskaņu un respektu, atzīstot jebkādas likumīgās atšķirības, un tādējādi varētu veidoties arvien auglīgāks dialogs starp visiem cilvēkiem, kas veido vienu Dieva tautu – vai tie būtu Baznīcas gani vai citi ticīgie. Tas, kas ticīgos vieno, ir lielāks par to, kas viņus šķir, tāpēc lai tajā, kas nepieciešams, valda vienotība, diskutējamos jautājumos – brīvība, bet it visā – mīlestība.[170]

Tajā pašā laikā mēs savās domās pievēršamies arī tiem brāļiem un kopienām, kas vēl nav pilnīgā kopībā ar mums, bet ar kuriem mūs tomēr vieno ticība uz Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kā arī mīlestības saites, jo mēs apzināmies, ka šodien kristiešu vienotību gaida un vēlas arī daudzi no tiem, kas netic Kristum. Jo vairāk šī vienotība Svētā Gara ierosmes spēkā pieaugs patiesībā un mīlestībā, jo vairāk tā kļūs par vienotības un miera vēstnesi visā pasaulē. Tāpēc kopīgiem spēkiem, izmantojot atbilstošākos paņēmienus un pieejas šā cēlā mērķa sasniegšanai un arvien uzticīgāk dzīvojot saskaņā ar Evaņģēliju, centīsimies brāļu garā kalpot visai cilvēku saimei, kas Jēzū Kristū ir aicināta kļūt par Dieva bērnu saimi.

Mēs domās pievēršamies arī tiem, kas atzīst Dievu un savās tradīcijās glabā vērtīgus reliģiskos un cilvēciskos elementus, un vēlamies, lai atklāts dialogs mums visiem palīdzētu uzticīgi pieņemt un dedzīgi īstenot Svētā Gara iedvesmas.

Ja runa ir par mums, tad, tiekdamies pēc šāda dialoga, kura pamatā būtu vienīgi patiesības mīlestība un kurš noritētu ar pienācīgu apdomību, mēs nevienu nenoraidām – mēs esam gatavi runāt gan ar tiem, kas tur godā augstas cilvēciskās vērtības, lai gan vēl nepazīst šo vērtību patieso Autoru, gan ar tiem, kuri nostājas pret Baznīcu un dažādos veidos to vajā. Dievs Tēvs ir ikviena cilvēka izcelsmes avots un galamērķis, un mēs visi esam aicināti būt brāļi. Tāpēc, saņēmuši vienu un to pašu cilvēcisko un dievišķo aicinājumu, mēs spējam un mums vajag sadarboties bez vardarbības un viltus, lai veidotu pasauli patiesā mierā.

93. Par pasaules veidošanu un tās mērķa sasniegšanu

Kristieši, paturot prātā Kunga sacīto, ka “no tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” ( 13, 35), neko citu tik dedzīgi nevēlas kā vien nesavtīgāk un sekmīgāk kalpot sava laikmeta cilvēkiem. Uzticīgi sekodami Evaņģēlijam un smeldamies tajā spēku, būdami vienoti ar visiem, kas mīl taisnību un to īsteno, kristieši ir uzņēmušies veikt šajā pasaulē ļoti lielu uzdevumu, par

kuru viņiem būs jādod norēķins Tam, kas Pastarajā tiesā tiesās visus cilvēkus. Ne visi, kas saka: “Kungs, Kungs,” – ieies Debesu valstībā, bet tie, kas pilda Tēva gribu[171] un dedzīgi ķeras pie darba. Jo Tēvs vēlas, lai mēs visos cilvēkos saskatītu un mīlētu Kristu, mūsu Brāli, – patiesi Viņu mīlētu gan vārdos, gan darbos, tādējādi apliecinot patiesību un atklājot citiem Debesu Tēva mīlestības noslēpumu. Tā visā pasaulē cilvēkos modīsies dzīva cerība – un tā ir Svētā Gara dāvana –, ka viņi reiz sasniegs mieru un augstāko laimi Tēvijā, kur atspīd Kunga godības gaisma.

“Bet Viņam, kas ar savu spēku darbojas mūsos un kas spēj darīt visu daudz vairāk, nekā mēs lūdzam un saprotam, lai gods Baznīcā un Kristū Jēzū paaudžu paaudzēs mūžīgi mūžos. Amen.” (Ef 3, 20–21)

Visu šajā pastorālajā konstitūcijā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

 

Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 7. decembrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)


 
[1] Pastorālajai konstitūcijai par Baznīcu mūsdienu pasaulē ir divas daļas, kuras veido vienu veselumu. Par pastorālu šī konstitūcija tiek saukta tāpēc, ka, pamatojoties uz doktrināliem principiem, tajā paredzēts paust Baznīcas attieksmi pret pasauli un mūsdienu cilvēkiem. Tāpēc šīs konstitūcijas pirmajā daļā ir klātesošs arī tās pastorālais mērķis, bet otrajā daļā – doktrinālais. Pirmajā daļā Baznīca izklāsta savu doktrīnu par cilvēku un pasauli, kurā cilvēks dzīvo, un pauž savu attieksmi pret to. Otrajā daļā tuvāk apskatīti dažādi mūsu laikmeta dzīves un sabiedrības aspekti, īpaši jautājumi un problēmas, kas šajā saistībā mūsdienās šķiet sevišķi aktuāli. Šī iemesla dēļ konstitūcijas otrās daļas tematika, kas pakārtota doktrinālajiem principiem, skar ne tikai nemainīgus, bet arī vēsturiski nosacītus elementus. Tātad šī konstitūcija interpretējama atbilstoši vispārējiem teoloģiskās interpretācijas principiem, ņemot vērā, īpaši otrajā daļā, mainīgos apstākļus, ar kuriem apskatītie jautājumi ir saistīti.
[2] Sal.  18, 37.
[3] Sal.  3, 17; Mt 20, 28; Mk 10, 45.
[4] Sal. Rom 7, 14 u. s.
[5] Sal. 2 Kor 5, 15.
[6] Sal. Apd 4, 12.
[7] Sal. Ebr 13, 8.
[8] Sal. Kol 1, 15.
[9] Sal. Rad 1, 26; Gudr 2, 23.
[10] Sal. Sīr 17, 3–10.
[11] Sal. Rom 1, 21–25.
[12] Sal.  8, 34.
[13] Sal. Dan 3, 57–90.
[14] Sal. 1 Kor 6, 13–20.
[15] Sal. 1 Sam 16, 7; Jer 17, 10.
[16] Sal. Sīr 17, 7–8.
[17] Sal. Rom 2, 14–16.
[18] Sal. Pijs XII, Radiovēstījums Par jauniešu kristīgās sirdsapziņas pareizu audzināšanu 1952. g. 23. martā: AAS 44 (1952), 271. lpp.
[19] Sal. Mt 22, 37–40; Gal 5, 14.
[20] Sal. Sīr 15, 14.
[21] Sal. 2 Kor 5, 10.
[22] Sal. Gudr 1, 13; 2, 23–24; Rom 5, 21; 6, 23; Jk 1, 15.
[23] Sal. 1 Kor 15, 56–57.
[24] Sal. Pijs XI, Enc. Divini Redemptoris, 1937. g. 19. marts: AAS 29 (1937), 65.–106. lpp.; Pijs XII, Enc. Ad apostolorum principis, 1958. g. 29. jūnijs: AAS 50 (1958), 601.–614. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 451.–453. lpp.; Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1964. g. 6. augusts: AAS 56 (1964), 651.–653. lpp.
[25] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 12. lpp.
[26] Sal. Flp 1, 27.
[27] Sv. Augustīns, Confessiones, I, 1: PL 32, 661.
[28] Sal. Rom 5, 14; sal. Tertulliāns, De carnis resurr., 6: “Tas, kas tika radīts no māliem, tika radīts, paturot prātā Kristu, nākamo cilvēku”: PL 2, 802 (848); CSEL, 47, 33. lpp., 1. 12–13.
[29] Sal. 2 Kor 4, 4.
[30] Sal. Konstantinopoles II koncils, 7. kan.: “Ne Dieva Vārds pārveidojās miesas dabā, ne arī miesa tika absorbēta Vārda dabā.” Denz. 219 (428); sal. Konstantinopoles III koncils: “Tādējādi Viņa visusvētā un neaptraipītā, dvēseles dzīvinātā miesa dievišķojoties neizzuda, bet palika savā stāvoklī un savā esamības veidā.” Denz. 291 (556); sal. Halkēdonas koncils: “.. jāatzīst divās dabās bez sajaukšanās, bez izmaiņām, nedalīti un nešķirti.” Denz. 148 (302).
[31] Sal. Konstantinopoles III koncils: “Tāpat arī viņa cilvēciskā griba dievišķojoties neizzuda.” Denz. 291 (556).
[32] Sal. Ebr 4, 15.
[33] Sal. 2 Kor 5, 18–19; Kol 1, 20–22.
[34] Sal. 1 Pēt 2, 21; Mt 16, 24; Lk 14, 27.
[35] Sal. Rom 8, 29; Kol 1, 18.
[36] Sal. Rom 8, 1–11.
[37] Sal. 2 Kor 4, 14.
[38] Sal. Flp 3, 10; Rom 8, 17.
[39] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 16: AAS 57 (1965), 20. lpp.
[40] Sal. Rom 8, 32.
[41] Sal. Liturgia Paschalis Byzantina.
[42] Sal. Rom 8, 15; Gal 4, 6;  1, 12; 1 Jņ 3, 1–2.
[43] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 401.–464. lpp.; tas pats, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: AAS 55 (1963), 257.–304. lpp.; Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1964. g. 6. augusts: AAS 56 (1964), 609.–659. lpp.
[44] Sal. Lk 17, 33.
[45] Sal. sv. Akvīnas Toms, I Ethic., lect. 1.
[46] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 418. lpp.; sal. arī Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno, 1931. g. 15. maijs: AAS 23 (1931), 222. u. s. lpp.
[47] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 417. lpp.
[48] Sal. Mk 2, 27.
[49] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: AAS 55 (1963), 266. lpp.
[50] Sal. Jk 2, 15–16.
[51] Sal. Lk 16, 19–31.
[52] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: AAS 55 (1963), 299.–300. lpp.
[53] Sal. Lk 6, 37–38; Mt 7, 1–2; Rom 2, 1–11; 14, 10–12.
[54] Sal. Mt 5, 45–47.
[55] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 12.–13. lpp.
[56] Sal. Izc 24, 1–8.
[57] Sal. Rad 1, 26–27; 9, 2–3; Gudr 9, 2–3.
[58] Sal. Ps 8, 7 un 10.
[59] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: AAS 55 (1963), 297. lpp.
[60] Sal. Koncila tēvu vēstījums visiem cilvēkiem, atklājot Vatikāna II koncilu, 1962. g. 20. oktobrī: AAS 54 (1962), 822.–823. lpp.
[61] Sal. Pāvils VI, Uzruna diplomātiskajam korpusam 1965. g. 7. janvārī: AAS 57 (1965), 232. lpp.
[62] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst. De fide cath., Dei filius, III nod.: Denz. 1785–1786 (3004–3005).
[63] Sal. Pio Paschini, Vita e opere di Galileo Galilei, 2. sēj.: Vatikāns, 1964.
[64] Sal. Mt 24, 13; 13, 24–30 un 36–43.
[65] Sal. 2 Kor 6, 10.
[66] Sal.  1, 3 un 14.
[67] Sal. Ef 1, 10.
[68] Sal.  3, 14–16; Rom 5, 8–10.
[69] Sal. Apd 2, 36; Mt 28, 18.
[70] Sal. Rom 15, 16.
[71] Sal. Apd 1, 7.
[72] Sal. 1 Kor 7, 31; sv. Irenejs, Adversus haereses, V, 36, 1: PG 7, 1222.
[73] Sal. 2 Kor 5, 2; 2 Pēt 3, 13.
[74] Sal. 1 Kor 2, 9; Atkl 21, 4–5.
[75] Sal. 1 Kor 15, 42 un 53.
[76] Sal. 1 Kor 13, 8; 3, 14.
[77] Sal. Rom 8, 19–21.
[78] Sal. Lk 9, 25.
[79] Sal. Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno, 1931. g. 15. maijs: AAS 23 (1931), 207. lpp.
[80] Prefācija Kunga Jēzus – visas pasaules Karaļa – svētkos; Missale romanum, paraugizdevums (Typis Polyglottis Vaticanis), 381. lpp.; sal. Romas misāle, Rīgas metropolijas kūrija, 1987, 428. lpp.
[81] Sal. Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1954. g. 6. augusts, III: AAS 56 (1964), 637.–659. lpp.
[82] Sal. Tit 3, 4: philanthropia.
[83] Sal. Ef 1, 3.5–6.13–14.23.
[84] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 12. lpp.
[85] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 14. lpp.; sal. 8: AAS, 1.c., 11. lpp.
[86] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 8: AAS 57 (1965), 11. lpp.
[87] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 36: AAS 57 (1965), 43. lpp. ar 120. piezīmi.
[88] Sal. Rom 8, 14–17.
[89] Sal. Mt 22, 39.
[90] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 12.–14. lpp.
[91] Sal. Pijs XII, Uzruna Ad cultores historiae et artis 1956. g. 9. martā: AAS 48 (1956), 212. lpp.: “Tās dievišķais dibinātājs Jēzus Kristus nav tai devis nevienu uzdevumu, ne arī mērķi kultūras jomā. Mērķis, ko Kristus tai ir norādījis, ir nepārprotami reliģisks (..). Baznīcai cilvēki jāved pie Dieva, lai tie sevi visu atdotu Viņam (..). Baznīca nekad nedrīkst pazaudēt no redzesloka šo nepārprotami reliģisko un pārdabisko mērķi. Visu tās aktivitāšu jēga līdz pat pēdējam tās Kodeksa kanonam nedrīkst būt citāda kā vien tieši vai netieši tuvināt šim mērķim.”
[92] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 1: AAS 57 (1965), 5. lpp.
[93] Ebr 13, 14.
[94] Sal. 2 Tes 3, 6–13; Ef 4, 28.
[95] Sal. Is 58, 1–12.
[96] Sal. Mt 23, 3–33; Mk 7, 10–13.
[97] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs, IV: AAS 53 (1961), 456.–457. lpp.; sal. turpat, I: AAS, 1. c., 407., 410.–411. lpp.
[98] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 28: AAS 57 (1965), 34.–35. lpp.
[99] Turpat, 28: AAS, l. c., 35.–36. lpp.
[100] Sal. sv. Ambrozijs, De virginitate, VIII, 48: PL 16, 278.
[101] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 15: AAS 57 (1965), 20. lpp.
[102] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 13: AAS 57 (1965), 17. lpp.
[103] Sal. sv. Justīns, Dialogus cum Tryphone, 110: PG 6, 729; Otto, 1897, 391.–393. lpp.: “Jo vairāk mūs vajā, jo vairāk cilvēku kļūst ticīgi un dievbijīgi Jēzus vārda dēļ.” Sal. Tertulliāns, Apologeticus, cap. L, 13: PL 1, 534; CCL I, 171. lpp.: “Mūsu paliek vairāk ikreiz, kad mūs pļaujat, – kristiešu asinis ir sēkla!” Sal. Dogm. konst. Lumen gentium, 9: AAS 57 (1965), 14. lpp.
[104] Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 48: AAS 57 (1965), 53. lpp.
[105] Sal. Pāvils VI, Uzruna 1965. g. 3. februārī: L’Osservatore Romano, 1965. g. 4. februāris.
[106] Sal. sv. Augustīns, De bono coniugali: PL 40, 375–376 un 394; sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae, Suppl. Quaest. 49, art. 3 ad 1; Florences koncils, Decretum pro Armenis: Denz. 702 (1327); Pijs XI, Enc. Casti connubii: AAS 22 (1930), 543. –555. lpp.; Denz. 2227–2238 (3703–3714).
[107] Sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii: AAS 22 (1930), 546.–547. lpp.; Denz. 2231 (3706).
[108] Sal. Os 2; Jer 3, 6–13; Ez 16 un 23; Is 54.
[109] Sal. Mt 9, 15; Mk 2, 19–20; Lk 5, 34–35;  3, 29; 2 Kor 11, 2; Ef 5, 27; Atkl 19, 7–8; 21, 2 un 9.
[110] Sal. Ef 5, 25.
[111] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11, 35, 41: AAS 57 (1965), 15.–16., 40.–41., 47. lpp.
[112] Sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii: AAS 22 (1930), 583. lpp.
[113] Sal. 1 Tim 5, 3.
[114] Sal. Ef 5, 32.
[115] Sal. Rad 2, 22–24; Sak 5, 18–20; 31, 10–31; Tob 8, 4–8; Dz 1, 1–3; 2, 16; 4, 16–5, 1; 7, 8–11; 1 Kor 7, 3–6; Ef 5, 25–33.
[116] Sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii: AAS 22 (1930), 547.–548. lpp.; Denz. 2232 (3707).
[117] Sal. 1 Kor 7, 5.
[118] Sal. Pijs XII, Uzruna Tra le visite 1958. g. 20. janvārī: AAS 50 (1958), 91. lpp.
[119] Sal. Pijs XI, Enc. Casti connubii: AAS 22 (1930), 559.–561. lpp.; Pijs XII, Uzruna Conventui Unionis Italicae inter Obstetrices 1951. g. 29. oktobrī: AAS 43 (1951): 835.–854. lpp.; Pāvils VI, Uzruna Ad Em.mos Patres Purpuratos 1964. g. 23. jūnijā: AAS 56 (1964), 581.–589. lpp. Daži jautājumi, kuru risināšanai nepieciešami rūpīgi papildu pētījumi, ar pāvesta rīkojumu ir uzticēti Demogrāfijas, ģimenes un dzimstības komisijai, lai pēc tam, kad tā būs paveikusi savu uzdevumu, pāvests varētu pieņemt galīgo lēmumu. Maģistērija mācībai pašreizējā periodā esot tādai, kāda tā ir, Koncils atturas sniegt tūlītējus konkrētus risinājumus.
[120] Sal. Ef 5, 16; Kol 4, 5.
[121] Sal. Sacramentarium Gregorianum: PL 78, 262.
[122] Sal. Rom 5, 15. 18; 6, 5–11; Gal 2, 20.
[123] Sal. Ef 5, 25–27.
[124] Sal. šīs konstitūcijas Ievads, 4–10.
[125] Sal. Kol 3, 1–2.
[126] Sal. Rad 1, 28.
[127] Sal. Sak 8, 30–31.
[128] Sv. Irenejs, Adversus haereses, III, 11, 8: Sagnard, 200. lpp.; sal. turpat, 16, 6: 290.–292. lpp.; 21, 10–22: 370.–372. lpp.; 22, 3: 378. lpp. u. c.
[129] Sal. Ef 1, 10.
[130] Sal. Pija XI sacīto a. god. Rolānam-Goslēnam (Roland-Gosselin): “Il ne faut jamais perdre de vue que l’objectif de l’Eglise est d’évangéliser et non de civiliser. Si elle civilise, c’est par l’évangélisation.” (Semaines sociales de France, Versailles, 1936, 461.–462. lpp.).
[131] Vatikāna I koncils, Dogm. konst. Dei Filius, IV nod.: Denz. 1795, 1799 (3015, 3019); sal. Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS 23 (1931), 190. lpp.
[132] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 260. lpp., Denz. 3959.
[133] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 283. lpp., Denz. 3989; Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. 24. decembrī: AAS 34 (1942), 16.–17. lpp.
[134] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 260. lpp.
[135] Sal. Jānis XXIII, Uzruna, atklājot Koncilu 1962. g. 11. oktobrī: AAS 54 (1962), 792. lpp.
[136] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum concilium, 123: AAS 56 (1964); Pāvils VI, Uzruna Romas māksliniekiem 1964. g. 7. maijā: AAS 56 (1964), 439.–442. lpp.
[137] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Optatam totius un Dekl. Gravissimum educationis.
[138] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 37: AAS 57 (1965), 42.–43. lpp.
[139] Sal. Pijs XII, Vēstījums 1952. g. 23. martā: AAS 44 (1952), 273. lpp.; Jānis XXIII, Uzruna ACLI 1959. g. 1. maijā: AAS 51 (1959), 358. lpp.
[140] Sal. Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS 23 (1931), 190. lpp. u. s.; Pijs XII, Vēstījums 1952. g. 23. martā: AAS 44 (1952), 276. lpp. u. s.; Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 450. lpp.; Vatikāna II koncils, Dekr. Inter mirifica, I, 6: AAS 56 (1964), 147. lpp.
[141] Sal. Mt 16, 26 ; Lk 16, 1–31 ; Kol 3, 17.
[142] Sal. Leons XIII, Enc. Libertas praestantissimum, 1888. g. 20. jūnijs: ASS 20 (1887–1888), 597. lpp. u. s.; Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS 23 (1931), 191. lpp. u. s.; tas pats, Enc. Divini Redemptoris: AAS 29 (1937), 65. lpp. u. s.; Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. Ziemassvētkos: AAS 34 (1942), 10. lpp. u. s.; Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 401.–464. lpp.
[143] Par lauksaimniecības problēmām skat. īpaši Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 341. lpp. u. s.
[144] Sal. Leons XIII, Enc. Rerum novarum: ASS 23 (1890-91), 649.–662. lpp.; Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS 23 (1931), 200.–201. lpp.; tas pats, Enc. Divini Redemptoris: AAS 29 (1937), 92. lpp.; Pijs XII, Radiovēstījums Kunga dzimšanas svētku vigilijā 1942. gadā: AAS 35 (1943), 20. lpp.; tas pats, Uzruna 1943. g. 13. jūnijā: AAS 35 (1943), 172. lpp.; tas pats, Radiovēstījums Spānijas strādniekiem 1951. g. 11. martā: AAS 43 (1951), 215. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 419. lpp.
[145] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 408., 424., 427. lpp., Denz. 3948; jēdziens “curatio” lietots enciklikas Quadragesimo anno latīņu valodas versijā: AAS 23 (1931), 199. lpp., Denz. 3733; šīs problemātikas attīstības aspektā skat. arī: Pijs XII, Uzruna 1950. g. 3. jūnijā: AAS 42 (1950), 485.–488. lpp.; Pāvils VI, Uzruna 1964. g. 8. jūnijā: AAS 56 (1964), 574.–579. lpp.
[146] Sal. Pijs XII, Enc. Sertum laetitiae: AAS 31 (1939), 642. lpp.; Jānis XXIII, Uzruna konsistorijai: AAS 52 (1960), 5.–11. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 411. lpp.
[147] Sal. sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae II–II, q. 32, a. 5 ad 2; turpat q. 66, a. 2: sal. Leona XIII skaidrojumu enciklikā Rerum novarum: AAS 23 (1890–1891), 651. lpp.; sal. arī Pijs XII, Uzruna 1941. g. 1. jūnijā: AAS 33 (1941), 199. lpp.; tas pats, Radiovēstījums 1954. g. Ziemassvētkos: AAS 47 (1955), 27. lpp.
[148] Sal. sv. Basilijs, Hom. in illud Lucae Destruam horrea mea”, 2: PG 31, 263; Laktancijs, Divinarum Institutionum, V grām., De iustitia: PL 6, 565 B; sv. Augustīns, In Ioann. Ev., 50 tr., Nr. 6: PL 35, 1760; tas pats, Enarratio in Ps. CXLVII, 12: PL 37, 1922; sv. Grēgorijs Lielais, Homiliae in Ev., hom. 20, 12: PL 76, 1165: tas pats, Regulae Pastoralis liber, III, 21: PL 77, 87; sv. Bonaventūra, In III Sent. d. 33, dub. I: Quaracchi III, 728; tas pats, In IV Sent. d. 15, p. II, a. 2, q. 1: turpat, IV, 371 b; attiecībā uz to, kas “paliek pāri”: ms. Assisi, Bibl. comun. 186, 112.a–113.aª vēst.; sv. Alberts Lielais, In III Sent., d. 33, a. 3, sol. 1: Borgnet XXVIII, 611; tas pats, In IV Sent. d. 15, a. 16: turpat, XXIX, 494–497. Pārpalikuma jēdziens mūsdienās: sal. Jānis XXIII, Uzrunas radio un televīzijā 1962. g. 11. septembrī: AAS 54 (1962), 682. lpp.: “Ikviena cilvēka pienākums un ikviena kristieša svarīgs pienākums ir vērtēt pārpalikumu pēc tuvākā vajadzību mēra un raudzīties, lai radīto labumu pārvalde un sadale notiktu taisnīgi un nāktu visiem par labu.”
[149] Tādos gadījumos ir spēkā sens princips: “Galējas nepieciešamības gadījumā viss ir kopīgs – tas nozīmē, ka ar to jādalās.” Savukārt par minētā principa piemērošanas kritērijiem, apjomu un veidu līdzās atzītiem mūsdienu autoriem skat. arī: sv. Akvīnas Toms, Summa theologiae II–II, q. 66, a. 7. Kā redzams, lai pareizi īstenotu šo principu, ir jāievēro visi attiecīgie morāles nosacījumi.
[150] Sal. Decretum Gratiani, c. 21, dist. LXXXVI: Friedberg I, 302. Šis izteiciens atrodams jau PL 54, 591 А un PL 56, 1132 B. Sal. Antonianum 27 (1952), 349.–366. lpp.
[151] Sal. Leons XIII, Enc. Rerum novarum: ASS 23 (1890–1891), 643.–646. lpp.; Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS 23 (1931), 191. lpp.; Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. 1. jūnijā: AAS 33 (1941), 199. lpp.; tas pats, Radiovēstījums Kunga dzimšanas svētku vigilijā, 1942: AAS 35 (1943), 17. lpp.; Pijs XII, Radiovēstījums 1944. g. 1. septembrī: AAS 36 (1944), 253. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 428.–429. lpp.
[152] Sal. Pijs XI, Enc. Quadragesimo anno: AAS 23 (1931), 214. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 429. lpp.
[153] Sal. Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. Vasarsvētkos: AAS 4433 (1941), 199. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 430. lpp., Denz. 3952.
[154] Par labumu pareizu izmantošanu saskaņā ar Jaunās Derības mācību skat. Lk 3, 11; 10, 30 u. s.; 11, 41; 1 Pēt 5, 3; Mk 8, 36; 12, 29–31; Jk 5, 1–6; 1 Tim 6, 8; Ef 4, 28; 2 Kor 8, 13 u. s.; 1 Jņ 3, 17–18.
[155] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 417. lpp.
[156] Sal. turpat.
[157] Sal. Rom 13, 1–5.
[158] Sal. Rom 13, 5.
[159] Sal. Pijs XII, Radiovēstījums 1942. g. 24. decembrī: AAS 35 (1943), 9.–24. lpp.; Radiovēstījums 1944. g. 24. decembrī: AAS 37 (1945), 11.–17. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 263., 271., 277.–278. lpp., Denz. 3968.
[160] Sal. Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. 1. jūnijā: AAS 33 (1941), 200. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 273.–174. lpp.
[161] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra: AAS 53 (1961), 415.–418. lpp.
[162] Sal. Pijs XI, Uzruna Katoļu augstskolu federācijas vadītājiem: Discorsi di Pio XI: Bertetto, Torino, 1960, I sēj., 743. lpp.
[163] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 13: AAS 57 (1965), 17. lpp.
[164] Sal. Lk 2, 14.
[165] Sal. Ef 2, 16; Kol 1, 20–22.
[166] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: AAS 55 (1963), 291. lp.: “Tāpēc mūsu laikmetā, kas lepojas ar kodolspēku, ir neprāts karu uzskatīt par piemērotu līdzekli, lai atgūtu aizskartās tiesības.”
[167] Sal. Pijs XII, Uzruna 1954. g. 30. septembrī: AAS 46 (1954), 589. lpp.; Radiovēstījums 1954. g. 24. decembrī: AAS 47 (1955), 15. lpp. u. s.; Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris: AAS 55 (1963), 286.–291. lpp.; Pāvils VI, Uzruna Apvienoto Nāciju Organizācijas asamblejā 1965. g. 4. oktobrī: AAS 57 (1965), 877.–885. lpp.
[168] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, kur ir runa par atbruņošanos: AAS 55 (1963), 287. lpp., Denz. 3991.
[169] Sal. 2 Kor 6, 2.
[170] Sal. Jānis XXIII, Enc. Ad Petri Cathedram, 1959. g. 29. jūnijs: AAS 55 (1959), 513. lpp.
[171] Sal. Mt 7, 21.