PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DEKRĒTS PAR PRIESTERU FORMĀCIJU

OPTATAM TOTIUS

Ievads

Svētais Koncils, pilnībā apzinoties, ka ilgotā visas Baznīcas atjaunotne daudzējādā ziņā ir atkarīga no Kristus Gara iedvesmotā priesteru kalpojuma^[1], uzsver priesteru formācijas būtisko nozīmi un norāda dažus tās pamatprincipus, tādējādi nostiprinot likumus, kuri, tos gadsimtiem ilgi ievērojot, ir pārbaudīti, un ieviešot tajos jaunus elementus atbilstoši šī svētā Koncila konstitūcijām un de­krētiem un mūsdienu jaunajai situācijai. Ņemot vērā katoliskās priesterības vienotību, šī priesteru formācija ir nepieciešama visam klēram – gan diecēžu, gan ordeņu priesteriem – neatkarīgi no tā, kuram ritam viņi ir piederīgi. Tāpēc, lai gan šie priekšraksti tieši attiecas uz diecēzes klēru, tie attiecīgi piemērojami visiem priesteriem.

I. Priesteru formācijas plāns katrai tautai

1. Lielās tautu un reģionu dažādības dēļ iespējams izdot tikai vispārīgus likumus, tāpēc katrai tautai vai ritam nepieciešams izstrādāt savu īpašu priesteru formācijas plānu, ko nosaka bīskapu konference.^[2] Apustuliskajam krēslam laiku pa laikam tas jāpārskata un jāapstiprina. Tajā ietvertās vispārīgās normas jāpielāgo apstākļiem, kas saistīti ar konkrēto vietu un laikmetu, lai priesteru sagatavošana vienmēr atbilstu to zemju pastorālajām vajadzībām, kurās noritēs viņu kalpojums.

II. Rūpes par aicinājumiem uz priesterību

(Visas Dieva tautas atbildība)

2. Visai kristiešu kopienai ir pienākums rūpēties par aicinājumiem uz priesterību^[3] un veicināt to rašanos vispirms ar patiesi kristīgu dzīvi. Visvairāk šajā ziņā var darīt ģimenes, kuras, ticības, mīlestības un dievbijības gara dzīvinātas, kļūst par tādu kā pirmo semināru; tāpat arī draudzes, kuru rosīgajā dzīvē piedalās jaunieši. Skolotāji un visi tie, kas savā veidā ir atbildīgi par bērnu un jauniešu audzināšanu, īpaši katoliskās apvienības, lai cenšas audzināt sev uzticētos jaunekļus tā, ka tie varētu atklāt dievišķo aicinājumu un nesavtīgi uz to atbildētu. Visiem priesteriem ar vislielāko apustulisko dedzību jāveicina aicinājumu rašanās un ar savu pazemīgo, darbīgo un prieka piepildīto dzīvi, kā arī ar savstarpējo priesteru mīlestību un brālīgo sadarbību jāraisa jauniešos interese par priesterību.

Bīskapiem ticīgie jārosina rūpēties par aicinājumiem un jāraugās, lai visi spēki un centieni šī mērķa sasniegšanai būtu cieši vienoti. Turklāt bīskapiem kā tēviem, nežēlojot spēkus, jāpalīdz tiem, kurus, pēc viņu ieskatiem, Dievs ir aicinājis.

Šī visas Dieva tautas aktīvā sadarbība aicinājumu jomā atbilst Dieva apredzības darbībai. Dieva apredzība atsevišķus cilvēkus izvēlas līdzdalībai Kristus hier­arhiskajā priesterībā, apveltī viņus ar nepieciešamajām dāvanām un tiem palīdz ar savu žēlastību. Savukārt likumīgajiem Baznīcas kalpotājiem Apredzība uztic pienākumu aicināt kandidātus, kuri ar tīru nodomu un pilnīgi brīvprātīgi vēlas uzņemties tik nozīmīgu pienākumu, un, novērtējot viņu piemērotību, ar Svētā Gara zīmogu viņus konsekrēt Dieva kultam un kalpošanai Baznīcai.^[4]

Svētais Koncils vispirms iesaka tādus tradicionālus sadarbības līdzekļus kā neatlaidīgu lūgšanu, kristīgo gandarīšanu, kā arī ticīgo pastāvīgu izglītošanu, kas arvien tiek padziļināta. Šim nolūkam izmantojami sprediķi un katehēze, kā arī dažādi plašsaziņas līdzekļi. Šai izglītošanai jāatklāj aicinājuma uz priesterību nepieciešamība, būtība un cildenums. Turklāt Koncils nosaka to, ka dažādajām organizācijām, kas saskaņā ar attiecīgiem pontifikālajiem dokumentiem ir izveidotas vai tiks veidotas atsevišķās diecēzēs, reģionos vai valstīs, metodiski un saskaņoti, izmantojot arī piemērotus līdzekļus, ko ieteic mūsdienu psiholoģija un socioloģija, gudri un dedzīgi jāveic pastorālais darbs, kura mērķis ir aicinājumu sekmēšana.^[5]

Šim aicinājumu sekmēšanas darbam nesavtīgi jāsniedzas pāri atsevišķas di­ecēzes, valsts, ordeņa saimes vai rita robežām, un, ņemot vērā vispārējās Baznīcas vajadzības, īpaši palīdzība jāsniedz tām zemēm, kurās strādnieki Kunga vīna dārzā ir visvairāk nepieciešami.

(Garīgā un intelektuālā formācija mazajos semināros)

3. Mazajos semināros, kas dibināti aicinājuma iedīgļu kopšanai, ar atbilstošu reliģisko formāciju un jo īpaši ar piemērotas garīgās vadības palīdzību audzēkņi jāsagatavo tā, lai viņi nesavtīgi un ar tīru sirdi varētu sekot Kristum, Pestītājam. Priekšnieku tēvišķajā vadībā un saņemot atbilstošu palīdzību no saviem vecākiem, jaunieši dzīvo dzīvi, kas norit atbilstoši viņu vecumam, mentalitātei un attīstības pakāpei un ir pilnīgā saskaņā ar veselīgas psiholoģijas normām. Viņi nedrīkst atstāt novārtā nepieciešamās pieredzes apgūšanu laicīgās dzīves jautājumos un saikni ar savu ģimeni.^[6] Turklāt norādījumi, kas attiecas uz augstākajiem semināriem, mazajiem semināriem pielāgojami tikai tik daudz, cik tie atbilst mazā semināra mērķim un būtībai. Audzēkņu mācības ir jāorganizē tā, lai viņi bez grūtībām varētu turpināt mācīties citur, ja izvēlēsies citu dzīves stāvokli.

Pusaudžu un jauniešu aicinājuma iedīgļi tikpat rūpīgi jākopj specializētajās mācību iestādēs, kuras atbilstoši vietējiem apstākļiem veic mazo semināru funkciju. Un, visbeidzot, tādas pašas rūpes jāveltī arī to jauniešu aicinājumam, kuri izglītību iegūst citās skolās vai citā izglītojošā vidē. Turklāt jāraugās, lai tiktu sniegts atbalsts iestādēm vai cita veida iniciatīvām, kas paredzētas tiem, kuri uz Dieva aicinājumu atbild jau brieduma gados.

III. Garīgo semināru organizācija

(Pastorālā formācija)

4. Priesteru sagatavošanai nepieciešami garīgie semināri. Audzēkņu formācijai šajos semināros jābūt virzītai uz to, lai viņi kļūtu par īstiem dvēseļu ganiem pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus – Mācītāja, Priestera un Gana – parauga.^[7] Kandidāti jāsagatavo dažādiem kalpojuma veidiem: kalpošanai ar Vārdu, lai viņi arvien labāk izprastu atklāto Dieva Vārdu, apcerē darot to par savu, un spētu izteikt vārdos un rīcībā; kulta un svētdarīšanas kalpojumam, lai viņi, lūdzoties un svinot svēto liturģiju, ar euharistisko Upuri un sakramentiem īstenotu pestīšanas darbu; pastorālajam kalpojumam, lai viņi prastu reprezentēt cilvēkiem Kristu, kas “nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un savu dzīvību atdotu daudzu atpestīšanai” (Mk 10, 45; sal. Jņ 13, 12–17), un lai, kļūdami par visu kalpiem, iegūtu daudzus (sal. 1 Kor 9, 19).

Tāpēc visa garīgā, intelektuālā un disciplinārā sagatavošana ir harmoniski jāpakārto šim pastorālajam mērķim, un, lai to sasniegtu, visiem vadītājiem un mācību spēkiem dedzīgi un saskaņoti jāsadarbojas uzticīgā padevībā bīskapa autoritātei.

(Audzinātāju un pasniedzēju izvēle)

5. Topošo priesteru sagatavošana ir atkarīga gan no saprātīgiem priekšrak­stiem, gan vēl jo vairāk no audzinātāju piemērotības. Semināru vadītāji un docētāji jāizraugās no vislabākajiem kandidātiem.^[8] Tiem jābūt pienācīgi sagatavotiem, proti, tādiem, kam ir laba izglītība un atbilstoša pastorālā darba pieredze un kas ir saņēmuši īpašu garīgo un pedagoģisko apmācību. Šim mērķim jādibina institūti vai vismaz jārīko kursi ar attiecīgu programmu, kā arī jāorganizē regulāras semināru vadītāju sanāksmes.

Vadītājiem un pasniedzējiem skaidri jāapzinās tas, cik ļoti no viņu domāšanas veida un rīcības ir atkarīga topošo priesteru audzināšana. Lai viņi rektora vadībā uztur ciešu gara un darbības vienotību un, pateicoties savstarpējai vienotībai, kā arī kopā ar semināra audzēkņiem izveido saimi, kas atbilstu Kristus lūgumam: “Lai visi būtu vienoti,” (sal. Jņ 17, 11) – un lai uztur audzēkņos prieku par viņu aicinājumu. Lai bīskaps pastāvīgi un ar mīlestību rūpējas par semināra darbiniekiem, bet tā audzēkņiem ir īsts tēvs Kristū. Lai katrs priesteris uzskata semināru par diecēzes sirdi un labprāt tam palīdz.^[9]

(Nodomu pārbaudīšana)

6. Ļoti rūpīgi, ņemot vērā katra kandidāta vecumu un attīstības pakāpi, jāpārliecinās par viņa nodomu skaidrību un izvēles brīvību, garīgo, morālo un intelektuālo piemērotību, fiziskās un psihiskās veselības atbilstību, pievēršot uzmanību arī nosliecēm, kas varētu būt iedzimtas. Ir jāizvērtē kandidāta spēja izturēt priestera dzīves grūtības un izpildīt pastorālos pienākumus.^[10] Audzēkņus izvēloties un pārbaudot, vienmēr jārīkojas ar pienācīgu noteiktību, pat ja nepietiekamais priesteru skaits sagādātu raizes,^[11] jo Dievs nepieļaus to, ka Viņa Baznīcai pietrūktu kalpotāju, ja tiks iesvētīti tikai tie, kuri ir tam piemēroti, bet tie, kuriem nav atbilstošu spēju, laikus tēvišķīgi tiks mudināti uzņemties citus pienākumus un saņems palīdzību, lai viņi, apzinoties savu kristieša aicinājumu, dedzīgi iesaistītos laju apustulātā.

(Starpdiecēžu semināri)

7. Tur, kur diecēzēs nav iespējams pienācīgi uzturēt savu semināru, ir jāveido un jāatbalsta apvienotie vairāku diecēžu, visa reģiona vai valsts mēroga semināri, lai tādējādi sekmīgāk nodrošinātu audzēkņu sagatavošanu, kas ir ļoti būtiski. Šiem semināriem – vai tie būtu reģionāli vai valsts mēroga – jāievēro statūti, kurus izstrādājuši ieinteresēto diecēžu bīskapi^[12] un apstiprinājis Apustuliskais krēsls.

Lai varētu labāk nodrošināt katra kandidāta personisko izaugsmi, semināros, kuros ir liels audzēkņu skaits, tie jāsadala mazākās grupās, vienlaikus nodrošinot kopīgu vadību un mācību programmas apguvi pēc vienotiem kritērijiem.

IV. Rūpes par garīgās formācijas pilnveidošanu

(Padziļināta garīgā dzīve)

8. Garīgajai formācijai jābūt cieši saistītai ar doktrinālo un pastorālo formāciju un, pirmām kārtām jau pateicoties garīgā vadītāja palīdzībai^[13], jānorit tā, lai semināra audzēkņi iemācītos dzīvot nepārtrauktā un ciešā vienotībā ar Tēvu caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu Svētajā Garā. Tā kā Ordinācijas sakramentā viņi tiks pielīdzināti Priesterim Kristum, tad tiem jāiemācās dzīvot ciešā vienotībā ar Viņu kā ar Draugu visu savu mūžu.^[14] Kristus pashālais noslēpums tiem jāizdzīvo tā, lai viņi spētu to atklāt tautai, kas viņiem tiks uzticēta. Viņi jāmāca meklēt Kristu uzcītīgā Dieva Vārda apcerē, aktīvā līdzdalībā svētajos Baznīcas noslēpumos, vispirms Euharistijā un Stundu liturģijā^[15], tāpat arī jāmāca saskatīt Kristu bīskapā, kas viņus sūta, un cilvēkos, pie kuriem viņi tiek sūtīti, it īpaši nabadzīgajos ļaudīs, bērnos, slimniekos, grēciniekos un neticīgajos. Lai viņi ar bērna paļāvību mīl un godā Vissvētāko Jaunavu Mariju, kuru Jēzus Kristus, mirstot uz krusta, deva par māti savam māceklim.

Dievbijības prakse, ko iesaka godājamā Baznīcas tradīcija, ir dedzīgi izkopjama, tomēr jārūpējas par to, lai garīgā formācija neaprobežotos tikai ar reliģisko jūtu raisīšanu un lai tā nebūtu šīs formācijas mērķis. Audzēkņiem pirmām kārtām jāmācās dzīvot saskaņā ar Evaņģēlijā ietverto ideālu un jānostiprinās ticībā, cerībā un mīlestībā, lai, praktizējot šos tikumus, viņi iemantotu lūgšanas garu^[16], nostiprinātu un sargātu savu aicinājumu, iegūtu citus tikumus un lai viņos pieaugtu dedzība iegūt visus cilvēkus Kristum.

(Audzināt līdzdalībai Baznīcas dzīvē un paklausībai)

9. Lai Baznīcas noslēpums, kuru īpašā veidā ir izgaismojis šis Koncils, caurstrāvo semināra audzēkņu dzīvi tā, ka pazemīga dēlu mīlestība viņus vienotu ar Kristus vietnieku un, kļuvuši par priesteriem, viņi būtu uzticīgi sava bīskapa līdzstrādnieki un strādātu kopā ar saviem brāļiem, tādējādi liecinot par vienotību, bet šī vienotība ir tā, kas cilvēkus piesaista Kristum.^[17] Lai viņi mācās ar plašu sirdi būt līdzdalīgi visas Baznīcas dzīvē saskaņā ar svētā Augustīna vārdiem: “Tik daudz, cik cilvēks mīl Baznīcu, viņā ir Svētā Gara.”^[18] Audzēkņiem ir skaidri jāsaprot, ka viņi nav aicināti valdīt un iemantot godu, bet gan sevi visu veltīt kalpošanai Dievam un pastorālajam darbam. Īpaši rūpīgi viņos jāieaudzina priestera paklausība, prasme dzīvot nabadzībā un pašaizliedzības gars^[19], lai viņi pierastu labprāt atteikties no tā, kas ir atļauts, bet nav atbilstošs, un līdzinātos krustā sistajam Kristum.

Audzēkņiem ir jābūt pilnībā informētiem par pienākumiem, kurus viņi gatavojas uzņemties, un no viņiem nedrīkst slēpt to, kādas ir priestera dzīves grūtības. Taču tas jādara tā, lai viņi savā turpmākajā darbā nesaskatītu vienīgi briesmas, bet būtu gatavi tam, ka tieši pastorālajā darbā varēs smelt spēkus savai garīgajai dzīvei.

(Audzināt šķīstībai)

10. Semināra audzēkņiem, kuri saskaņā ar svētajiem un nemainīgajiem rita likumiem ievēro godājamo priesteru celibāta tradīciju, ir jābūt rūpīgi sagatavotiem šim stāvoklim. Viņi atsakās no laulības dzīves Debesu valstības dēļ (sal. Mt 19, 12); viņi pieder Dievam ar nedalītu, Jaunajai derībai dziļi atbilstošu mīlestību^[20]; viņi liecina par gaidāmo augšāmcelšanos (sal. Lk 20, 36)^[21] un saņem vislielāko palīdzību, lai varētu nepārtraukti likt lietā to pilnīgo mīlestību, kas viņus, kad tie veiks priestera kalpojumu, darīs spējīgus būt visiem viss.^[22] Viņiem ir dziļi jāizjūt, ar kādu pateicību šis stāvoklis jāpieņem, – nevis tikai kā ekleziālā likuma pavēle, bet kā dārga Dieva dāvana, kura pazemīgi jālūdz un uz kuru tie, saņēmuši Svētā Gara žēlastības palīdzību un tās mudināti, nevilcinoties atbild no brīvas gribas un nesavtīgi.

Audzēkņiem nepieciešamas zināšanas par cieņu un pienākumiem, kas attiecas uz kristīgo laulību, kura ir mīlestības starp Kristu un Baznīcu pirmtēls (sal. Ef 5, 32). Viņiem jābūt izpratnei arī par Kristum konsekrētās jaunavības pārākumu^[23] – tas ir veids, kā sevi visu, veltot Kungam savu miesu un dvēseli, nodot Viņa rīcībā, izdarot nesavtīgu un rūpīgi pārdomātu izvēli.

Semināra audzēkņi jābrīdina par briesmām, kādas var apdraudēt viņu šķīstību, īpaši jau mūsdienu sabiedrībā.^[24] Ar atbilstošiem dievišķiem un cilvēciskiem līdzekļiem viņiem jāpalīdz iemācīties atteikšanos no laulības sevī integrēt tā, lai viņu dzīve un darbība celibāta dēļ ne vien neciestu, bet lai viņi varētu iemantot spēju pilnīgi kontrolēt savu dvēseli un miesu, kā arī dziļa brieduma sniegtas priekšrocības un spētu pilnīgāk izjust Evaņģēlija prieku.

(Savaldība)

11. Kristīgās audzināšanas principi ir svēti jāievēro un atbilstoši jāpilnveido ar jaunākajiem veselīgas psiholoģijas un pedagoģijas sasniegumiem. Ar gudri plānotas formācijas palīdzību jāveicina tas, lai audzēkņi sasniegtu nepieciešamo personības briedumu, par ko galvenokārt liecina pastāvība, spēja pieņemt pārdomātus lēmumus un prasme pareizi novērtēt notikumus un cilvēkus. Audzēkņi jāradina atbilstoši strādāt ar sevi, veidojot savu raksturu, un norūdīt garu; viņi jāmāca godāt tikumus, kurus augstu vērtē sabiedrībā un ar kuriem Kristus kalps iemanto cieņu^[25], tie ir, piemēram, atklātība, patiesīgums, dotā vārda turēšana, laipnība un saskarsmē ar cilvēkiem – vienkāršība un tuvākmīlestība.

Semināra dzīves kārtība jāuzskata ne tikai par spēcīgu atbalstu kopienas dzīvei un mīlestībai, bet arī par būtisku visas formācijas aspektu; tā palīdz apgūt paškontroli, sasniegt īstu personības briedumu un izkopt tādas rakstura īpašības, kas palīdz līdzsvaroti un auglīgi darboties Baznīcas labā. Taču šī kārtība jāuztur tā, lai audzēkņos rastos tāda iekšēja nostāja, ka priekšniecības autoritātei viņi pakļautos aiz dziļas pārliecības, tas ir, lai šo viņu rīcību noteiktu sirdsapziņa (sal. Rom 13, 5) un pārdabiski iemesli. Noteikumi, kas regulē šo dzīves kārtību, piemērojami, ņemot vērā audzēkņu vecumu, proti, tā, lai viņi paši, pakāpeniski mācoties sevi vadīt, pierastu saprātīgi izmantot brīvību, ar iniciatīvu un entuziasmu darboties^[26], kā arī strādāt kopā ar saviem līdzbrāļiem un lajiem.

Semināra dzīvesveids, ko raksturo iekšējā dzīve, klusums un savstarpējā izpalīdzība, lai tiek uztverts kā iesākums priestera dzīvei, kas norisināsies nākotnē.

(Pastorālā prakse)

12. Lai garīgajai formācijai būtu stingrs pamats un lai audzēkņi savu aicinājumu pieņemtu pēc nopietnām pārdomām, bīskapu uzdevums ir noteikt atbilstošu intensīvākas garīgās sagatavošanās periodu. Viņiem jāapsver arī iespēja noteikt studiju pārtraukumu vai organizēt pastorālā darba praksi, lai labāk varētu pārliecināties par kandidātu piemērotību priesterībai. Bīskapiem, ņemot vērā katra konkrētā reģiona apstākļus, jāpieņem lēmums par to, vai vecuma cenzs Ordinācijas sakramenta saņemšanai, kas noteikts vispārējā likumā un ir spēkā attiecīgajā brīdī, nav paaugstināms, un jāapsver, vai nebūtu lietderīgi noteikt, ka semināra audzēkņi pēc teoloģijas studiju beigšanas atbilstošu laiku veic diakona kalpojumu, pirms tiek virzīti uz priesterību.

V. Ekleziālo studiju reforma

(Sagatavotība studijām)

13. Pirms specifisko ekleziālo priekšmetu studiju sākšanas semināra audzēkņiem ir atbilstošā līmenī jāapgūst humanitārie un eksaktie mācību priekšmeti, lai attiecīgajā valstī tiem būtu tiesības iestāties augstākās izglītības iestādēs. Turklāt latīņu valoda tiem jāapgūst tādā līmenī, lai viņi spētu saprast un izmantot daudzo zinātņu avotus un Baznīcas dokumentus.^[27] Nepieciešams studēt sava rita liturģisko valodu, tāpat ļoti ieteicams atbilstošā līmenī apgūt Svēto Rakstu un Tradīcijas valodas.

(Virzība uz teoloģiju)

14. Pārskatot ekleziālo studiju programmas, pirmām kārtām jāraugās, lai pēc iespējas labāk tiktu nodrošināta saikne starp filozofijas un teoloģijas priekšmetiem un tādējādi arvien pilnīgāk un harmoniskāk audzēkņu prātam tiktu atklāts Kristus noslēpums. Šis noslēpums caurstrāvo visu cilvēces vēsturi, nemitīgi ietekmē Baznīcu, un tā iedarbību galvenokārt nodrošina priesteru kalpojums.^[28]

Lai audzēkņi šo kopainu iegūtu jau formācijas sākumā, ekleziālo priekšmetu studijas jāiesāk ar pietiekami ilgu ievadkursu. Šajā ievadkursā ar pestīšanas noslēpumu jāiepazīstina tā, lai semināra audzēkņi izprastu ekleziālo priekšmetu studēšanas jēgu, to kārtību un pastorālo mērķi, un tajā pašā laikā viņiem jāpalīdz par savas dzīves pamatu izraudzīties ticību un tajā iesakņoties, kā arī viņi jāstiprina pārliecībā pieņemt savu aicinājumu nesavtīgi un ar priecīgu sirdi.

(Filozofijas studijas)

15. Filozofijas priekšmeti ir jāpasniedz tā, lai audzēkņi vispirms iegūtu pamatīgas un vispusīgas zināšanas par cilvēku, pasauli un Dievu, pamatojoties uz filozofijas mantojuma nezūdošajām vērtībām^[29] un ņemot vērā arī mūsdienu filozofijas atziņas. Īpaša uzmanība jāpievērš tām idejām, kurām ir lielāka ietekme konkrētajā zemē, kā arī jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, lai tādējādi, pazīstot mūsdienu mentalitāti^[30], audzēkņi būtu labi sagatavoti dialogam ar saviem laikabiedriem.

Filozofijas vēsture jāmāca tā, lai audzēkņi, iepazinušies ar dažādu filozofisko sistēmu pamatprincipiem, pieņemtu to, kas tajās patiess, un spētu noteikt maldu iemeslus un tos atspēkot.

Filozofijas pasniegšanas metodei audzēkņos jāmodina vēlme konsekventi meklēt patiesību, to pārbaudīt un spēt to pamatot, vienlaikus godīgi atzīstot cilvēciskās izziņas robežas. Liela uzmanība jāpievērš ciešajai saistībai starp filozofiju un dzīves patiesajām problēmām, kā arī jautājumiem, kas nodarbina audzēkņu prātu. Viņiem jāpalīdz saskatīt arī saikni starp filozofijas argumentiem un pestīšanas noslēpumiem, kuri teoloģijā tiek skatīti augstākajā ticības gaismā.

(Teoloģijas studijas)

16. Teoloģijas priekšmeti ir jāpasniedz ticības gaismā un saskaņā ar Baznīcas maģistēriju^[31], lai audzēkņi katolisko mācību pilnībā smeltu no dievišķās Atklāsmes, pamatīgi tajā iedziļinātos, uzskatītu to par savas garīgās dzīves avotu^[32] un, veicot priestera kalpojumu, spētu to sludināt, skaidrot un sargāt.

Īpaši rūpīgi audzēkņi jāizglīto Svētajos Rakstos, kas ir visas teoloģijas dvēsele.^[33] Pēc pienācīga ievada viņiem labi jāiepazīst ekseģēzes metode un jāapgūst dievišķās Atklāsmes galvenās tēmas, kā arī spēks un iedvesma diendienā jāsmeļas Svēto Rakstu lasīšanā un apcerē.^[34]

Dogmatiskās teoloģijas pasniegšana jāplāno tā, lai vispirms tiktu skatītas bibliskās tēmas. Semināra audzēkņi jāiepazīstina ar Austrumu un Rietumu Baznīcas tēvu ieguldījumu Atklāsmes patiesību uzticīgā tālāknodošanā un skaidrošanā, kā arī viņiem jāparāda dogmas turpmākā attīstība un saistība ar vispārējo Baznīcas vēsturi.^[35] Pēc tam, lai pēc iespējas dziļāk izprastu pestīšanas noslēpumus, audzēkņiem, sekojot svētā Akvīnas Toma paraugam, ir jāmācās iedziļināties šajās dogmās un ar spekulatīvo metožu palīdzību atklāt to savstarpējās sakarības.^[36] Viņiem jāmācās raudzīties uz šiem noslēpumiem kā tādiem, kas vienmēr ir klātesoši lit­urģijā^[37] un visā Baznīcas dzīvē. Visbeidzot, viņiem jāiemācās cilvēcisko problēmu risinājumus meklēt Atklāsmes gaismā, cilvēku dzīves mainīgos apstākļus saskaņot ar mūžīgo patiesību un to sludināt sava laikmeta cilvēkiem piemērotā veidā.^[38]

Tieši tāpat arī pārējie teoloģijas priekšmeti ir atjaunojami ciešā saistībā ar Kristus noslēpumu un pestīšanas vēsturi. Īpaši jārūpējas par morālteoloģijas pilnveidošanu. Tās zinātniskajam izklāstam, kura pamatā ir Svēto Rakstu mācība, jāatklāj Kristum ticīgo aicinājuma cildenums, kā arī viņu pienākums mīlestībā nest augļus pasaules dzīvības labā. Tāpat, mācot kanoniskās tiesības un Baznīcas vēsturi, jāatsaucas uz Baznīcas noslēpumu saskaņā ar Dogmatisko konstitūciju par Baznīcu, ko izsludinājis šis Koncils. Svētā liturģija, kas uzskatāma par svarīgāko un nepieciešamo patiesi kristīga gara avotu, ir jāmāca saskaņā ar Konstitūcijas par svēto liturģiju 15. un 16. pantu.^[39]

Ņemot vērā katra konkrētā reģiona apstākļus, audzēkņi jāmāca labāk iepazīt tās Baznīcas un ekleziālās kopienas, kas ir šķirtas no Romas Apustuliskā krēsla, lai viņi varētu sniegt savu ieguldījumu visu kristiešu vienotības atjaunošanā saskaņā ar šī Koncila norādījumiem.^[40]

Audzēkņi jāiepazīstina arī ar citām reliģijām, kas ir biežāk izplatītas katrā konkrētajā zemē, lai viņi labāk spētu saskatīt to, kas, pateicoties Dieva apredzībai, tajās ir labs un patiess, un lai mācītos atspēkot maldus un sniegt pilnīgo patiesības gaismu tiem, kam tās trūkst.

(Didaktikas metožu pārskatīšana)

17. Patiesa teoloģiskā izglītība nedrīkst aprobežoties tikai ar zināšanu izklāstu, bet tās mērķis ir patiesa un dziļa audzēkņu garīgā formācija, tāpēc jāpārskata didaktikas metodes gan saistībā ar lekciju, kolokviju un praktisko nodarbību organizēšanu, gan arī cenšoties stimulēt audzēkņu darbu, vai tas būtu individuāls, vai arī noritētu nelielās grupās. Jāraugās, lai tiktu nodrošināta visa mācību procesa vienotība un kvalitāte, tomēr jāizvairās no pārmērīgas priekšmetu un lekciju skaita palielināšanas, nepievēršoties jautājumiem, kas ir maznozīmīgi vai kas vairāk atbilst augstākā līmeņa studijām.

(Augstākā līmeņa studijas)

18. Bīskapiem jārūpējas par to, lai jaunekļi, kuru raksturs, tikumi un prāta spējas tam atbilst, tiktu sūtīti uz specializētajiem institūtiem, fakultātēm vai augstskolām, lai padziļināti studētu teoloģiju un citas noderīgas zinātnes un lai tādējādi tiktu sagatavoti priesteri, kam būtu zinātniskais grāds un kas spētu veikt dažādus apustuliskos uzdevumus. Taču nekādā ziņā nedrīkst atstāt novārtā viņu garīgo un pastorālo formāciju, it īpaši tad, ja viņi vēl nav priesteri.

VI. Sagatavošana tiešajam pastorālajam darbam

(Audzināt dialogam)

19. Pastorālās rūpes, kurām būtu jāvijas cauri visam semināra audzēkņu formācijas procesam^[41], prasa arī to, lai audzēkņi tiktu pienācīgi sagatavoti tam, kas tieši saistīts ar svēto kalpojumu, jo īpaši katehizācijai un sprediķošanai, liturģiskajam kultam un sakramentu svinēšanai, karitatīvajam darbam, dialogam ar tiem, kas maldās un ir vāji ticībā, kā arī citiem pastorālajiem uzdevumiem. Kandidātiem labi jāapgūst arī garīgā vadītāja prasme, lai viņi spētu audzināt visus Baznīcas bērnus vispirms jau pilnīgi apzinātai un apustuliskai kristīgajai dzīvei un savam stāvoklim atbilstošo pienākumu pildīšanai. Ar tikpat lielu dedzību viņiem jāmācās palīdzēt konsekrētajām personām būt neatlaidīgām sava aicinājuma žēlastībā un pilnveidoties saskaņā ar attiecīgās kopienas harismu.^[42]

Kopumā audzēkņos jāattīsta tās prasmes un spējas, kas īpaši noderīgas saskarē ar cilvēkiem, kā prasme uzklausīt citus un spēja mīlestības garā atvērt sirdi dažādām cilvēku vajadzībām.^[43]

(Audzināt misiju garā)

20. Audzēkņi jāmāca arī piemērotā veidā un saskaņā ar Baznīcas autoritāšu priekšrakstiem izmantot tos palīglīdzekļus, kurus piedāvā pedagoģija, psiholoģija un socioloģija.^[44] Viņi rūpīgi jāsagatavo tam, lai prastu rosināt un atbalstīt laju apustulisko darbību^[45], kā arī veicināt dažādu un sekmīgāku apustulāta formu izmantošanu. Semināra audzēkņiem jāpierod dzīvot patiesi katoliskā garā, kas pārsniedz savas diecēzes, tautas vai rita robežas, lai viņi būtu atvērti visas Baznīcas vajadzībām un sirds dziļumos gatavi sludināt Evaņģēliju it visur.^[46]

(Praktiskā darbība ārpus semināra)

21. Svarīgi, lai semināra audzēkņi attiecībā uz apustulisko darbu saņemtu ne vien teorētiskas zināšanas, bet iegūtu arī praktiskas iemaņas un lai savus pienākumus veiktu ar atbildības izjūtu, turklāt prastu sadarboties arī ar citiem, tāpēc jau studiju laikā un brīvdienās, uzticot piemērotus uzdevumus, viņi jāievada pastorālajā darbā. Tam jānotiek atbilstoši audzēkņu vecumam un vietējiem apstākļiem, sistemātiski un saskaņā ar pārdomātiem bīskapu norādījumiem, kā arī pastorālajā darbā pieredzējušu cilvēku vadībā, vienmēr atceroties par pārdabiskās palīdzības vareno spēku.^[47]

VII. Formācijas pilnveidošana pēc semināra beigšanas

(Teorētiska un praktiska tālākizglītība)

22. Ņemot vērā apstākļus, kādos dzīvo mūsdienu sabiedrība, priesteru formācija ir jāturpina un jāpilnveido arī pēc semināra beigšanas.^[48] Tāpēc bīskapu konferenču uzdevums katrā konkrētajā valstī ir izmantot šim nolūkam piemērotākos līdzekļus, piemēram, pastorālos institūtus, kas sadarbojas ar attiecīgi izvēlētām draudzēm, periodiskas priesteru sanāksmes un garīgos vingrinājumus, lai tādējādi jaunākie klēra locekļi pakāpeniski – ņemot vērā gan garīgo, gan intelektuālo un pastorālo aspektu – tiktu ievadīti priestera dzīvē un apustuliskajā darbā un varētu gan vienu, gan otru no dienas dienā atjaunot un pilnveidot.

Nobeigums

Šī Koncila tēvi, turpinot Tridentas koncila iesākto darbu, ar paļāvību uztic semināru vadītājiem un pasniedzējiem nākamo Kristus priesteru audzināšanu šī svētā Koncila uzsāktās atjaunotnes garā. Savukārt tos, kas gatavojas priestera kalpojumam, Koncils neatlaidīgi aicina apzināties, ka viņiem tiek uzticēta Baznīcas cerība un dvēseļu pestīšana. Lai tad viņi, ar visu sirdi pieņemot šī dekrēta norādījumus, nes bagātīgus, uz mūžiem paliekošus augļus.

Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 28. oktobrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)