[BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV -
PT - SW - ZH]
PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI
DEKRĒTS PAR PRIESTERU FORMĀCIJU
OPTATAM TOTIUS
Ievads
Svētais Koncils, pilnībā apzinoties, ka ilgotā visas Baznīcas atjaunotne
daudzējādā ziņā ir atkarīga no Kristus Gara iedvesmotā priesteru kalpojuma[1],
uzsver priesteru formācijas būtisko nozīmi un norāda dažus tās pamatprincipus,
tādējādi nostiprinot likumus, kuri, tos gadsimtiem ilgi ievērojot, ir
pārbaudīti, un ieviešot tajos jaunus elementus atbilstoši šī svētā Koncila
konstitūcijām un dekrētiem un mūsdienu jaunajai situācijai. Ņemot vērā
katoliskās priesterības vienotību, šī priesteru formācija ir nepieciešama visam
klēram – gan diecēžu, gan ordeņu priesteriem – neatkarīgi no tā, kuram ritam
viņi ir piederīgi. Tāpēc, lai gan šie priekšraksti tieši attiecas uz diecēzes
klēru, tie attiecīgi piemērojami visiem priesteriem.
I. Priesteru formācijas plāns katrai tautai
1. Lielās tautu un reģionu dažādības dēļ iespējams izdot tikai vispārīgus
likumus, tāpēc katrai tautai vai ritam nepieciešams izstrādāt savu īpašu
priesteru formācijas plānu, ko nosaka bīskapu konference.[2]
Apustuliskajam krēslam laiku pa laikam tas jāpārskata un jāapstiprina. Tajā
ietvertās vispārīgās normas jāpielāgo apstākļiem, kas saistīti ar konkrēto vietu
un laikmetu, lai priesteru sagatavošana vienmēr atbilstu to zemju pastorālajām
vajadzībām, kurās noritēs viņu kalpojums.
II. Rūpes par aicinājumiem uz priesterību
(Visas Dieva tautas atbildība)
2. Visai kristiešu kopienai ir pienākums rūpēties par aicinājumiem uz
priesterību[3]
un veicināt to rašanos vispirms ar patiesi kristīgu dzīvi. Visvairāk šajā ziņā
var darīt ģimenes, kuras, ticības, mīlestības un dievbijības gara dzīvinātas,
kļūst par tādu kā pirmo semināru; tāpat arī draudzes, kuru rosīgajā dzīvē
piedalās jaunieši. Skolotāji un visi tie, kas savā veidā ir atbildīgi par bērnu
un jauniešu audzināšanu, īpaši katoliskās apvienības, lai cenšas audzināt sev
uzticētos jaunekļus tā, ka tie varētu atklāt dievišķo aicinājumu un nesavtīgi uz
to atbildētu. Visiem priesteriem ar vislielāko apustulisko dedzību jāveicina
aicinājumu rašanās un ar savu pazemīgo, darbīgo un prieka piepildīto dzīvi, kā
arī ar savstarpējo priesteru mīlestību un brālīgo sadarbību jāraisa jauniešos
interese par priesterību.
Bīskapiem ticīgie jārosina rūpēties par aicinājumiem un jāraugās, lai visi spēki
un centieni šī mērķa sasniegšanai būtu cieši vienoti. Turklāt bīskapiem kā
tēviem, nežēlojot spēkus, jāpalīdz tiem, kurus, pēc viņu ieskatiem, Dievs ir
aicinājis.
Šī visas Dieva tautas aktīvā sadarbība aicinājumu jomā atbilst Dieva apredzības
darbībai. Dieva apredzība atsevišķus cilvēkus izvēlas līdzdalībai Kristus
hierarhiskajā priesterībā, apveltī viņus ar nepieciešamajām dāvanām un tiem
palīdz ar savu žēlastību. Savukārt likumīgajiem Baznīcas kalpotājiem Apredzība
uztic pienākumu aicināt kandidātus, kuri ar tīru nodomu un pilnīgi brīvprātīgi
vēlas uzņemties tik nozīmīgu pienākumu, un, novērtējot viņu piemērotību, ar
Svētā Gara zīmogu viņus konsekrēt Dieva kultam un kalpošanai Baznīcai.[4]
Svētais Koncils vispirms iesaka tādus tradicionālus sadarbības līdzekļus kā
neatlaidīgu lūgšanu, kristīgo gandarīšanu, kā arī ticīgo pastāvīgu izglītošanu,
kas arvien tiek padziļināta. Šim nolūkam izmantojami sprediķi un katehēze, kā
arī dažādi plašsaziņas līdzekļi. Šai izglītošanai jāatklāj aicinājuma uz
priesterību nepieciešamība, būtība un cildenums. Turklāt Koncils nosaka to, ka
dažādajām organizācijām, kas saskaņā ar attiecīgiem pontifikālajiem dokumentiem
ir izveidotas vai tiks veidotas atsevišķās diecēzēs, reģionos vai valstīs,
metodiski un saskaņoti, izmantojot arī piemērotus līdzekļus, ko ieteic mūsdienu
psiholoģija un socioloģija, gudri un dedzīgi jāveic pastorālais darbs, kura
mērķis ir aicinājumu sekmēšana.[5]
Šim aicinājumu sekmēšanas darbam nesavtīgi jāsniedzas pāri atsevišķas diecēzes,
valsts, ordeņa saimes vai rita robežām, un, ņemot vērā vispārējās Baznīcas
vajadzības, īpaši palīdzība jāsniedz tām zemēm, kurās strādnieki Kunga vīna
dārzā ir visvairāk nepieciešami.
(Garīgā un intelektuālā formācija mazajos semināros)
3. Mazajos semināros, kas dibināti aicinājuma iedīgļu kopšanai, ar atbilstošu
reliģisko formāciju un jo īpaši ar piemērotas garīgās vadības palīdzību audzēkņi
jāsagatavo tā, lai viņi nesavtīgi un ar tīru sirdi varētu sekot Kristum,
Pestītājam. Priekšnieku tēvišķajā vadībā un saņemot atbilstošu palīdzību no
saviem vecākiem, jaunieši dzīvo dzīvi, kas norit atbilstoši viņu vecumam,
mentalitātei un attīstības pakāpei un ir pilnīgā saskaņā ar veselīgas
psiholoģijas normām. Viņi nedrīkst atstāt novārtā nepieciešamās pieredzes
apgūšanu laicīgās dzīves jautājumos un saikni ar savu ģimeni.[6]
Turklāt norādījumi, kas attiecas uz augstākajiem semināriem, mazajiem semināriem
pielāgojami tikai tik daudz, cik tie atbilst mazā semināra mērķim un būtībai.
Audzēkņu mācības ir jāorganizē tā, lai viņi bez grūtībām varētu turpināt
mācīties citur, ja izvēlēsies citu dzīves stāvokli.
Pusaudžu un jauniešu aicinājuma iedīgļi tikpat rūpīgi jākopj specializētajās
mācību iestādēs, kuras atbilstoši vietējiem apstākļiem veic mazo semināru
funkciju. Un, visbeidzot, tādas pašas rūpes jāveltī arī to jauniešu aicinājumam,
kuri izglītību iegūst citās skolās vai citā izglītojošā vidē. Turklāt jāraugās,
lai tiktu sniegts atbalsts iestādēm vai cita veida iniciatīvām, kas paredzētas
tiem, kuri uz Dieva aicinājumu atbild jau brieduma gados.
III. Garīgo semināru organizācija
(Pastorālā formācija)
4. Priesteru sagatavošanai nepieciešami garīgie semināri. Audzēkņu formācijai
šajos semināros jābūt virzītai uz to, lai viņi kļūtu par īstiem dvēseļu ganiem
pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus – Mācītāja, Priestera un Gana – parauga.[7]
Kandidāti jāsagatavo dažādiem kalpojuma veidiem: kalpošanai ar Vārdu, lai viņi
arvien labāk izprastu atklāto Dieva Vārdu, apcerē darot to par savu, un spētu
izteikt vārdos un rīcībā; kulta un svētdarīšanas kalpojumam, lai viņi, lūdzoties
un svinot svēto liturģiju, ar euharistisko Upuri un sakramentiem īstenotu
pestīšanas darbu; pastorālajam kalpojumam, lai viņi prastu reprezentēt cilvēkiem
Kristu, kas “nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu un savu dzīvību
atdotu daudzu atpestīšanai” (Mk 10, 45; sal. Jņ 13, 12–17), un
lai, kļūdami par visu kalpiem, iegūtu daudzus (sal. 1 Kor 9, 19).
Tāpēc visa garīgā, intelektuālā un disciplinārā sagatavošana ir harmoniski
jāpakārto šim pastorālajam mērķim, un, lai to sasniegtu, visiem vadītājiem un
mācību spēkiem dedzīgi un saskaņoti jāsadarbojas uzticīgā padevībā bīskapa
autoritātei.
(Audzinātāju un pasniedzēju izvēle)
5. Topošo priesteru sagatavošana ir atkarīga gan no saprātīgiem priekšrakstiem,
gan vēl jo vairāk no audzinātāju piemērotības. Semināru vadītāji un docētāji
jāizraugās no vislabākajiem kandidātiem.[8]
Tiem jābūt pienācīgi sagatavotiem, proti, tādiem, kam ir laba izglītība un
atbilstoša pastorālā darba pieredze un kas ir saņēmuši īpašu garīgo un
pedagoģisko apmācību. Šim mērķim jādibina institūti vai vismaz jārīko kursi ar
attiecīgu programmu, kā arī jāorganizē regulāras semināru vadītāju sanāksmes.
Vadītājiem un pasniedzējiem skaidri jāapzinās tas, cik ļoti no viņu domāšanas
veida un rīcības ir atkarīga topošo priesteru audzināšana. Lai viņi rektora
vadībā uztur ciešu gara un darbības vienotību un, pateicoties savstarpējai
vienotībai, kā arī kopā ar semināra audzēkņiem izveido saimi, kas atbilstu
Kristus lūgumam: “Lai visi būtu vienoti,” (sal. Jņ 17, 11) – un lai uztur
audzēkņos prieku par viņu aicinājumu. Lai bīskaps pastāvīgi un ar mīlestību
rūpējas par semināra darbiniekiem, bet tā audzēkņiem ir īsts tēvs Kristū. Lai
katrs priesteris uzskata semināru par diecēzes sirdi un labprāt tam palīdz.[9]
(Nodomu pārbaudīšana)
6. Ļoti rūpīgi, ņemot vērā katra kandidāta vecumu un attīstības pakāpi,
jāpārliecinās par viņa nodomu skaidrību un izvēles brīvību, garīgo, morālo un
intelektuālo piemērotību, fiziskās un psihiskās veselības atbilstību, pievēršot
uzmanību arī nosliecēm, kas varētu būt iedzimtas. Ir jāizvērtē kandidāta spēja
izturēt priestera dzīves grūtības un izpildīt pastorālos pienākumus.[10]
Audzēkņus izvēloties un pārbaudot, vienmēr jārīkojas ar pienācīgu noteiktību,
pat ja nepietiekamais priesteru skaits sagādātu raizes,[11]
jo Dievs nepieļaus to, ka Viņa Baznīcai pietrūktu kalpotāju, ja tiks iesvētīti
tikai tie, kuri ir tam piemēroti, bet tie, kuriem nav atbilstošu spēju, laikus
tēvišķīgi tiks mudināti uzņemties citus pienākumus un saņems palīdzību, lai
viņi, apzinoties savu kristieša aicinājumu, dedzīgi iesaistītos laju apustulātā.
(Starpdiecēžu semināri)
7. Tur, kur diecēzēs nav iespējams pienācīgi uzturēt savu semināru, ir jāveido
un jāatbalsta apvienotie vairāku diecēžu, visa reģiona vai valsts mēroga
semināri, lai tādējādi sekmīgāk nodrošinātu audzēkņu sagatavošanu, kas ir ļoti
būtiski. Šiem semināriem – vai tie būtu reģionāli vai valsts mēroga – jāievēro
statūti, kurus izstrādājuši ieinteresēto diecēžu bīskapi[12]
un apstiprinājis Apustuliskais krēsls.
Lai varētu labāk nodrošināt katra kandidāta personisko izaugsmi, semināros,
kuros ir liels audzēkņu skaits, tie jāsadala mazākās grupās, vienlaikus
nodrošinot kopīgu vadību un mācību programmas apguvi pēc vienotiem kritērijiem.
IV. Rūpes par garīgās formācijas pilnveidošanu
(Padziļināta garīgā dzīve)
8. Garīgajai formācijai jābūt cieši saistītai ar doktrinālo un pastorālo
formāciju un, pirmām kārtām jau pateicoties garīgā vadītāja palīdzībai[13],
jānorit tā, lai semināra audzēkņi iemācītos dzīvot nepārtrauktā un ciešā
vienotībā ar Tēvu caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu Svētajā Garā. Tā kā Ordinācijas
sakramentā viņi tiks pielīdzināti Priesterim Kristum, tad tiem jāiemācās dzīvot
ciešā vienotībā ar Viņu kā ar Draugu visu savu mūžu.[14]
Kristus pashālais noslēpums tiem jāizdzīvo tā, lai viņi spētu to atklāt tautai,
kas viņiem tiks uzticēta. Viņi jāmāca meklēt Kristu uzcītīgā Dieva Vārda apcerē,
aktīvā līdzdalībā svētajos Baznīcas noslēpumos, vispirms Euharistijā un Stundu
liturģijā[15],
tāpat arī jāmāca saskatīt Kristu bīskapā, kas viņus sūta, un cilvēkos, pie
kuriem viņi tiek sūtīti, it īpaši nabadzīgajos ļaudīs, bērnos, slimniekos,
grēciniekos un neticīgajos. Lai viņi ar bērna paļāvību mīl un godā Vissvētāko
Jaunavu Mariju, kuru Jēzus Kristus, mirstot uz krusta, deva par māti savam
māceklim.
Dievbijības prakse, ko iesaka godājamā Baznīcas tradīcija, ir dedzīgi izkopjama,
tomēr jārūpējas par to, lai garīgā formācija neaprobežotos tikai ar reliģisko
jūtu raisīšanu un lai tā nebūtu šīs formācijas mērķis. Audzēkņiem pirmām kārtām
jāmācās dzīvot saskaņā ar Evaņģēlijā ietverto ideālu un jānostiprinās ticībā,
cerībā un mīlestībā, lai, praktizējot šos tikumus, viņi iemantotu lūgšanas garu[16],
nostiprinātu un sargātu savu aicinājumu, iegūtu citus tikumus un lai viņos
pieaugtu dedzība iegūt visus cilvēkus Kristum.
(Audzināt līdzdalībai Baznīcas dzīvē un paklausībai)
9. Lai Baznīcas noslēpums, kuru īpašā veidā ir izgaismojis šis Koncils,
caurstrāvo semināra audzēkņu dzīvi tā, ka pazemīga dēlu mīlestība viņus vienotu
ar Kristus vietnieku un, kļuvuši par priesteriem, viņi būtu uzticīgi sava
bīskapa līdzstrādnieki un strādātu kopā ar saviem brāļiem, tādējādi liecinot par
vienotību, bet šī vienotība ir tā, kas cilvēkus piesaista Kristum.[17]
Lai viņi mācās ar plašu sirdi būt līdzdalīgi visas Baznīcas dzīvē saskaņā ar
svētā Augustīna vārdiem: “Tik daudz, cik cilvēks mīl Baznīcu, viņā ir Svētā
Gara.”[18]
Audzēkņiem ir skaidri jāsaprot, ka viņi nav aicināti valdīt un iemantot godu,
bet gan sevi visu veltīt kalpošanai Dievam un pastorālajam darbam. Īpaši rūpīgi
viņos jāieaudzina priestera paklausība, prasme dzīvot nabadzībā un
pašaizliedzības gars[19],
lai viņi pierastu labprāt atteikties no tā, kas ir atļauts, bet nav atbilstošs,
un līdzinātos krustā sistajam Kristum.
Audzēkņiem ir jābūt pilnībā informētiem par pienākumiem, kurus viņi gatavojas
uzņemties, un no viņiem nedrīkst slēpt to, kādas ir priestera dzīves grūtības.
Taču tas jādara tā, lai viņi savā turpmākajā darbā nesaskatītu vienīgi briesmas,
bet būtu gatavi tam, ka tieši pastorālajā darbā varēs smelt spēkus savai
garīgajai dzīvei.
(Audzināt šķīstībai)
10. Semināra audzēkņiem, kuri saskaņā ar svētajiem un nemainīgajiem rita
likumiem ievēro godājamo priesteru celibāta tradīciju, ir jābūt rūpīgi
sagatavotiem šim stāvoklim. Viņi atsakās no laulības dzīves Debesu valstības dēļ
(sal. Mt 19, 12); viņi pieder Dievam ar nedalītu, Jaunajai derībai dziļi
atbilstošu mīlestību[20];
viņi liecina par gaidāmo augšāmcelšanos (sal. Lk 20, 36)[21]
un saņem vislielāko palīdzību, lai varētu nepārtraukti likt lietā to pilnīgo
mīlestību, kas viņus, kad tie veiks priestera kalpojumu, darīs spējīgus būt
visiem viss.[22]
Viņiem ir dziļi jāizjūt, ar kādu pateicību šis stāvoklis jāpieņem, – nevis tikai
kā ekleziālā likuma pavēle, bet kā dārga Dieva dāvana, kura pazemīgi jālūdz un
uz kuru tie, saņēmuši Svētā Gara žēlastības palīdzību un tās mudināti,
nevilcinoties atbild no brīvas gribas un nesavtīgi.
Audzēkņiem nepieciešamas zināšanas par cieņu un pienākumiem, kas attiecas uz
kristīgo laulību, kura ir mīlestības starp Kristu un Baznīcu pirmtēls (sal.
Ef 5, 32). Viņiem jābūt izpratnei arī par Kristum konsekrētās jaunavības
pārākumu[23] –
tas ir veids, kā sevi visu, veltot Kungam savu miesu un dvēseli, nodot Viņa
rīcībā, izdarot nesavtīgu un rūpīgi pārdomātu izvēli.
Semināra audzēkņi jābrīdina par briesmām, kādas var apdraudēt viņu šķīstību,
īpaši jau mūsdienu sabiedrībā.[24]
Ar atbilstošiem dievišķiem un cilvēciskiem līdzekļiem viņiem jāpalīdz iemācīties
atteikšanos no laulības sevī integrēt tā, lai viņu dzīve un darbība celibāta dēļ
ne vien neciestu, bet lai viņi varētu iemantot spēju pilnīgi kontrolēt savu
dvēseli un miesu, kā arī dziļa brieduma sniegtas priekšrocības un spētu pilnīgāk
izjust Evaņģēlija prieku.
(Savaldība)
11. Kristīgās audzināšanas principi ir svēti jāievēro un atbilstoši jāpilnveido
ar jaunākajiem veselīgas psiholoģijas un pedagoģijas sasniegumiem. Ar gudri
plānotas formācijas palīdzību jāveicina tas, lai audzēkņi sasniegtu nepieciešamo
personības briedumu, par ko galvenokārt liecina pastāvība, spēja pieņemt
pārdomātus lēmumus un prasme pareizi novērtēt notikumus un cilvēkus. Audzēkņi
jāradina atbilstoši strādāt ar sevi, veidojot savu raksturu, un norūdīt garu;
viņi jāmāca godāt tikumus, kurus augstu vērtē sabiedrībā un ar kuriem Kristus
kalps iemanto cieņu[25],
tie ir, piemēram, atklātība, patiesīgums, dotā vārda turēšana, laipnība un
saskarsmē ar cilvēkiem – vienkāršība un tuvākmīlestība.
Semināra dzīves kārtība jāuzskata ne tikai par spēcīgu atbalstu kopienas dzīvei
un mīlestībai, bet arī par būtisku visas formācijas aspektu; tā palīdz apgūt
paškontroli, sasniegt īstu personības briedumu un izkopt tādas rakstura
īpašības, kas palīdz līdzsvaroti un auglīgi darboties Baznīcas labā. Taču šī
kārtība jāuztur tā, lai audzēkņos rastos tāda iekšēja nostāja, ka priekšniecības
autoritātei viņi pakļautos aiz dziļas pārliecības, tas ir, lai šo viņu rīcību
noteiktu sirdsapziņa (sal. Rom 13, 5) un pārdabiski iemesli. Noteikumi,
kas regulē šo dzīves kārtību, piemērojami, ņemot vērā audzēkņu vecumu, proti,
tā, lai viņi paši, pakāpeniski mācoties sevi vadīt, pierastu saprātīgi izmantot
brīvību, ar iniciatīvu un entuziasmu darboties[26],
kā arī strādāt kopā ar saviem līdzbrāļiem un lajiem.
Semināra dzīvesveids, ko raksturo iekšējā dzīve, klusums un savstarpējā
izpalīdzība, lai tiek uztverts kā iesākums priestera dzīvei, kas norisināsies
nākotnē.
(Pastorālā prakse)
12. Lai garīgajai formācijai būtu stingrs pamats un lai audzēkņi savu aicinājumu
pieņemtu pēc nopietnām pārdomām, bīskapu uzdevums ir noteikt atbilstošu
intensīvākas garīgās sagatavošanās periodu. Viņiem jāapsver arī iespēja noteikt
studiju pārtraukumu vai organizēt pastorālā darba praksi, lai labāk varētu
pārliecināties par kandidātu piemērotību priesterībai. Bīskapiem, ņemot vērā
katra konkrētā reģiona apstākļus, jāpieņem lēmums par to, vai vecuma cenzs
Ordinācijas sakramenta saņemšanai, kas noteikts vispārējā likumā un ir spēkā
attiecīgajā brīdī, nav paaugstināms, un jāapsver, vai nebūtu lietderīgi noteikt,
ka semināra audzēkņi pēc teoloģijas studiju beigšanas atbilstošu laiku veic
diakona kalpojumu, pirms tiek virzīti uz priesterību.
V. Ekleziālo studiju reforma
(Sagatavotība studijām)
13. Pirms specifisko ekleziālo priekšmetu studiju sākšanas semināra audzēkņiem
ir atbilstošā līmenī jāapgūst humanitārie un eksaktie mācību priekšmeti, lai
attiecīgajā valstī tiem būtu tiesības iestāties augstākās izglītības iestādēs.
Turklāt latīņu valoda tiem jāapgūst tādā līmenī, lai viņi spētu saprast un
izmantot daudzo zinātņu avotus un Baznīcas dokumentus.[27]
Nepieciešams studēt sava rita liturģisko valodu, tāpat ļoti ieteicams atbilstošā
līmenī apgūt Svēto Rakstu un Tradīcijas valodas.
(Virzība uz teoloģiju)
14. Pārskatot ekleziālo studiju programmas, pirmām kārtām jāraugās, lai pēc
iespējas labāk tiktu nodrošināta saikne starp filozofijas un teoloģijas
priekšmetiem un tādējādi arvien pilnīgāk un harmoniskāk audzēkņu prātam tiktu
atklāts Kristus noslēpums. Šis noslēpums caurstrāvo visu cilvēces vēsturi,
nemitīgi ietekmē Baznīcu, un tā iedarbību galvenokārt nodrošina priesteru
kalpojums.[28]
Lai audzēkņi šo kopainu iegūtu jau formācijas sākumā, ekleziālo priekšmetu
studijas jāiesāk ar pietiekami ilgu ievadkursu. Šajā ievadkursā ar pestīšanas
noslēpumu jāiepazīstina tā, lai semināra audzēkņi izprastu ekleziālo priekšmetu
studēšanas jēgu, to kārtību un pastorālo mērķi, un tajā pašā laikā viņiem
jāpalīdz par savas dzīves pamatu izraudzīties ticību un tajā iesakņoties, kā arī
viņi jāstiprina pārliecībā pieņemt savu aicinājumu nesavtīgi un ar priecīgu
sirdi.
(Filozofijas studijas)
15. Filozofijas priekšmeti ir jāpasniedz tā, lai audzēkņi vispirms iegūtu
pamatīgas un vispusīgas zināšanas par cilvēku, pasauli un Dievu, pamatojoties uz
filozofijas mantojuma nezūdošajām vērtībām[29]
un ņemot vērā arī mūsdienu filozofijas atziņas. Īpaša uzmanība jāpievērš tām
idejām, kurām ir lielāka ietekme konkrētajā zemē, kā arī jaunākajiem
zinātniskajiem atklājumiem, lai tādējādi, pazīstot mūsdienu mentalitāti[30],
audzēkņi būtu labi sagatavoti dialogam ar saviem laikabiedriem.
Filozofijas vēsture jāmāca tā, lai audzēkņi, iepazinušies ar dažādu filozofisko
sistēmu pamatprincipiem, pieņemtu to, kas tajās patiess, un spētu noteikt maldu
iemeslus un tos atspēkot.
Filozofijas pasniegšanas metodei audzēkņos jāmodina vēlme konsekventi meklēt
patiesību, to pārbaudīt un spēt to pamatot, vienlaikus godīgi atzīstot
cilvēciskās izziņas robežas. Liela uzmanība jāpievērš ciešajai saistībai starp
filozofiju un dzīves patiesajām problēmām, kā arī jautājumiem, kas nodarbina
audzēkņu prātu. Viņiem jāpalīdz saskatīt arī saikni starp filozofijas
argumentiem un pestīšanas noslēpumiem, kuri teoloģijā tiek skatīti augstākajā
ticības gaismā.
(Teoloģijas studijas)
16. Teoloģijas priekšmeti ir jāpasniedz ticības gaismā un saskaņā ar Baznīcas
maģistēriju[31],
lai audzēkņi katolisko mācību pilnībā smeltu no dievišķās Atklāsmes, pamatīgi
tajā iedziļinātos, uzskatītu to par savas garīgās dzīves avotu[32]
un, veicot priestera kalpojumu, spētu to sludināt, skaidrot un sargāt.
Īpaši rūpīgi audzēkņi jāizglīto Svētajos Rakstos, kas ir visas teoloģijas
dvēsele.[33]
Pēc pienācīga ievada viņiem labi jāiepazīst ekseģēzes metode un jāapgūst
dievišķās Atklāsmes galvenās tēmas, kā arī spēks un iedvesma diendienā jāsmeļas
Svēto Rakstu lasīšanā un apcerē.[34]
Dogmatiskās teoloģijas pasniegšana jāplāno tā, lai vispirms tiktu skatītas
bibliskās tēmas. Semināra audzēkņi jāiepazīstina ar Austrumu un Rietumu Baznīcas
tēvu ieguldījumu Atklāsmes patiesību uzticīgā tālāknodošanā un skaidrošanā, kā
arī viņiem jāparāda dogmas turpmākā attīstība un saistība ar vispārējo Baznīcas
vēsturi.[35]
Pēc tam, lai pēc iespējas dziļāk izprastu pestīšanas noslēpumus, audzēkņiem,
sekojot svētā Akvīnas Toma paraugam, ir jāmācās iedziļināties šajās dogmās un ar
spekulatīvo metožu palīdzību atklāt to savstarpējās sakarības.[36]
Viņiem jāmācās raudzīties uz šiem noslēpumiem kā tādiem, kas vienmēr ir
klātesoši liturģijā[37]
un visā Baznīcas dzīvē. Visbeidzot, viņiem jāiemācās cilvēcisko problēmu
risinājumus meklēt Atklāsmes gaismā, cilvēku dzīves mainīgos apstākļus saskaņot
ar mūžīgo patiesību un to sludināt sava laikmeta cilvēkiem piemērotā veidā.[38]
Tieši tāpat arī pārējie teoloģijas priekšmeti ir atjaunojami ciešā saistībā ar
Kristus noslēpumu un pestīšanas vēsturi. Īpaši jārūpējas par morālteoloģijas
pilnveidošanu. Tās zinātniskajam izklāstam, kura pamatā ir Svēto Rakstu mācība,
jāatklāj Kristum ticīgo aicinājuma cildenums, kā arī viņu pienākums mīlestībā
nest augļus pasaules dzīvības labā. Tāpat, mācot kanoniskās tiesības un Baznīcas
vēsturi, jāatsaucas uz Baznīcas noslēpumu saskaņā ar Dogmatisko konstitūciju par
Baznīcu, ko izsludinājis šis Koncils. Svētā liturģija, kas uzskatāma par
svarīgāko un nepieciešamo patiesi kristīga gara avotu, ir jāmāca saskaņā ar
Konstitūcijas par svēto liturģiju 15. un 16. pantu.[39]
Ņemot vērā katra konkrētā reģiona apstākļus, audzēkņi jāmāca labāk iepazīt tās
Baznīcas un ekleziālās kopienas, kas ir šķirtas no Romas Apustuliskā krēsla, lai
viņi varētu sniegt savu ieguldījumu visu kristiešu vienotības atjaunošanā
saskaņā ar šī Koncila norādījumiem.[40]
Audzēkņi jāiepazīstina arī ar citām reliģijām, kas ir biežāk izplatītas katrā
konkrētajā zemē, lai viņi labāk spētu saskatīt to, kas, pateicoties Dieva
apredzībai, tajās ir labs un patiess, un lai mācītos atspēkot maldus un sniegt
pilnīgo patiesības gaismu tiem, kam tās trūkst.
(Didaktikas metožu pārskatīšana)
17. Patiesa teoloģiskā izglītība nedrīkst aprobežoties tikai ar zināšanu
izklāstu, bet tās mērķis ir patiesa un dziļa audzēkņu garīgā formācija, tāpēc
jāpārskata didaktikas metodes gan saistībā ar lekciju, kolokviju un praktisko
nodarbību organizēšanu, gan arī cenšoties stimulēt audzēkņu darbu, vai tas būtu
individuāls, vai arī noritētu nelielās grupās. Jāraugās, lai tiktu nodrošināta
visa mācību procesa vienotība un kvalitāte, tomēr jāizvairās no pārmērīgas
priekšmetu un lekciju skaita palielināšanas, nepievēršoties jautājumiem, kas ir
maznozīmīgi vai kas vairāk atbilst augstākā līmeņa studijām.
(Augstākā līmeņa studijas)
18. Bīskapiem jārūpējas par to, lai jaunekļi, kuru raksturs, tikumi un prāta
spējas tam atbilst, tiktu sūtīti uz specializētajiem institūtiem, fakultātēm vai
augstskolām, lai padziļināti studētu teoloģiju un citas noderīgas zinātnes un
lai tādējādi tiktu sagatavoti priesteri, kam būtu zinātniskais grāds un kas
spētu veikt dažādus apustuliskos uzdevumus. Taču nekādā ziņā nedrīkst atstāt
novārtā viņu garīgo un pastorālo formāciju, it īpaši tad, ja viņi vēl nav
priesteri.
VI. Sagatavošana tiešajam pastorālajam darbam
(Audzināt dialogam)
19. Pastorālās rūpes, kurām būtu jāvijas cauri visam semināra audzēkņu
formācijas procesam[41],
prasa arī to, lai audzēkņi tiktu pienācīgi sagatavoti tam, kas tieši saistīts ar
svēto kalpojumu, jo īpaši katehizācijai un sprediķošanai, liturģiskajam kultam
un sakramentu svinēšanai, karitatīvajam darbam, dialogam ar tiem, kas maldās un
ir vāji ticībā, kā arī citiem pastorālajiem uzdevumiem. Kandidātiem labi
jāapgūst arī garīgā vadītāja prasme, lai viņi spētu audzināt visus Baznīcas
bērnus vispirms jau pilnīgi apzinātai un apustuliskai kristīgajai dzīvei un
savam stāvoklim atbilstošo pienākumu pildīšanai. Ar tikpat lielu dedzību viņiem
jāmācās palīdzēt konsekrētajām personām būt neatlaidīgām sava aicinājuma
žēlastībā un pilnveidoties saskaņā ar attiecīgās kopienas harismu.[42]
Kopumā audzēkņos jāattīsta tās prasmes un spējas, kas īpaši noderīgas saskarē ar
cilvēkiem, kā prasme uzklausīt citus un spēja mīlestības garā atvērt sirdi
dažādām cilvēku vajadzībām.[43]
(Audzināt misiju garā)
20. Audzēkņi jāmāca arī piemērotā veidā un saskaņā ar Baznīcas autoritāšu
priekšrakstiem izmantot tos palīglīdzekļus, kurus piedāvā pedagoģija,
psiholoģija un socioloģija.[44]
Viņi rūpīgi jāsagatavo tam, lai prastu rosināt un atbalstīt laju apustulisko
darbību[45],
kā arī veicināt dažādu un sekmīgāku apustulāta formu izmantošanu. Semināra
audzēkņiem jāpierod dzīvot patiesi katoliskā garā, kas pārsniedz savas diecēzes,
tautas vai rita robežas, lai viņi būtu atvērti visas Baznīcas vajadzībām un
sirds dziļumos gatavi sludināt Evaņģēliju it visur.[46]
(Praktiskā darbība ārpus semināra)
21. Svarīgi, lai semināra audzēkņi attiecībā uz apustulisko darbu saņemtu ne
vien teorētiskas zināšanas, bet iegūtu arī praktiskas iemaņas un lai savus
pienākumus veiktu ar atbildības izjūtu, turklāt prastu sadarboties arī ar
citiem, tāpēc jau studiju laikā un brīvdienās, uzticot piemērotus uzdevumus,
viņi jāievada pastorālajā darbā. Tam jānotiek atbilstoši audzēkņu vecumam un
vietējiem apstākļiem, sistemātiski un saskaņā ar pārdomātiem bīskapu
norādījumiem, kā arī pastorālajā darbā pieredzējušu cilvēku vadībā, vienmēr
atceroties par pārdabiskās palīdzības vareno spēku.[47]
VII. Formācijas pilnveidošana pēc semināra beigšanas
(Teorētiska un praktiska tālākizglītība)
22. Ņemot vērā apstākļus, kādos dzīvo mūsdienu sabiedrība, priesteru formācija
ir jāturpina un jāpilnveido arī pēc semināra beigšanas.[48]
Tāpēc bīskapu konferenču uzdevums katrā konkrētajā valstī ir izmantot šim
nolūkam piemērotākos līdzekļus, piemēram, pastorālos institūtus, kas sadarbojas
ar attiecīgi izvēlētām draudzēm, periodiskas priesteru sanāksmes un garīgos
vingrinājumus, lai tādējādi jaunākie klēra locekļi pakāpeniski – ņemot vērā gan
garīgo, gan intelektuālo un pastorālo aspektu – tiktu ievadīti priestera dzīvē
un apustuliskajā darbā un varētu gan vienu, gan otru no dienas dienā atjaunot un
pilnveidot.
Nobeigums
Šī Koncila tēvi, turpinot Tridentas koncila iesākto darbu, ar paļāvību uztic
semināru vadītājiem un pasniedzējiem nākamo Kristus priesteru audzināšanu šī
svētā Koncila uzsāktās atjaunotnes garā. Savukārt tos, kas gatavojas priestera
kalpojumam, Koncils neatlaidīgi aicina apzināties, ka viņiem tiek uzticēta
Baznīcas cerība un dvēseļu pestīšana. Lai tad viņi, ar visu sirdi pieņemot šī
dekrēta norādījumus, nes bagātīgus, uz mūžiem paliekošus augļus.
Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir
apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus,
mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam
un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.
Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 28. oktobrī.
Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps
(Koncila tēvu paraksti)
[1] Tas, ka saskaņā ar paša Kristus gribu visas Dieva tautas izaugsme ir
augstākajā pakāpē atkarīga no priesteru kalpojuma, izriet no vārdiem, ar kuriem
Kungs iecēla apustuļus, viņu pēctečus un līdzstrādniekus par Evaņģēlija
sludinātājiem, jaunās Dieva tautas vadītājiem un Dieva noslēpumu pārvaldniekiem.
To apstiprina Baznīcas tēvu un svēto sacītais, tas atkārtots daudzos pāvestu
dokumentos. Sal. vispirms sv. Pijs X, Ap. pamud. klēram Haerent animo,
1908. g. 4. augusts: S. Pii X Acta IV, 237.–264. lpp.; Pijs XI, Enc.
Ad catholici sacerdotii, 1935. g. 20. decembris: AAS 28 (1936), īpaši
37.–52. lpp.; Pijs XII, Ap. pamud. Menti nostrae, 1950. g. 23.
septembris: AAS 42 (1950), 657.–702. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Sacerdotii
nostri primordia, 1959. g. 1. augusts: AAS 51 (1959), 545.–579. lpp.; Pāvils
VI, Ap. vēst. Summi Dei Verbum, 1963. g. 4. novembris: AAS (1963),
979.–995. lpp.
[2] Visa priesteru sagatavošanas kārtība, proti, semināra noteikumi, garīgā
formācija, studiju programma, audzēkņu sadzīve un disciplīna, pastorālie
vingrinājumi, ir jāpiemēro dažādiem vietējiem apstākļiem. Ja runa ir par
galvenajiem principiem saskaņā ar vispārējām normām, tad to veic bīskapu
konference attiecībā uz diecēzes klēru un likumīgā priekšniecība attiecībā uz
ordeņa klēru (sal. Sv. Klosterdzīves kongregācija, Ap. konst. Sedes
Sapientiae un tai pievienotie Vispārējie statūti, 19. art., 2. izd., Roma,
1957, 38. lpp. u. s.).
[3] To grūtību vidū, ar kurām mūsdienās sastopas Baznīca, ir arī tas, ka
gandrīz visur ir pārāk niecīgs aicinājumu skaits. Sal. Pijs XII, Ap. pamud.
Menti nostrae: “.. priesteru skaits gan katoliskajās, gan arī misiju zemēs
nav pietiekams, salīdzinot ar nemitīgi pieaugošajām vajadzībām.” AAS 42 (1950),
682. lpp.; Jānis XXIII: “Aicinājumu uz priesterību un konsekrēto dzīvi problēma
ir pāvesta ikdienas rūpju lokā (..), par to viņš aizlūdz, pēc tā kvēli ilgojas
viņa dvēsele.” (No uzrunas I Starptautiskajā kongresā par aicinājumiem uz garīgo
kārtu 1961. g. 16. decembrī: AAS 54 (1962), 33. lpp.)
[4] Pijs XII, Ap. konst. Sedes Sapientiae, 1956. g. 31. maijs: AAS 48
(1956), 357. lpp.; Pāvils VI, Ap. vēst. Summi Dei Verbum, 1963. g. 4.
novembris: AAS 55 (1963), 984. lpp. u. s.
[5] Sal. vispirms Pijs XII, Motu proprio Cum nobis “ de Pontificio
Opere Vocationum Sacerdotalium apud S. Congregationem Seminariis et Studiorum
Universitatibus praepositam constituendo”, 1941. g. 4. novembris: AAS 33
(1941), 479. lpp.; ar pievienotajiem statūtiem un normām 1943. g. 8. septembrī; Pijs
XII, Motu proprio Cum supremae “ de Pontificio Opere primario
religiosarum vocationum”, 1955. g. 11. februāris: AAS 47 (1955), 266. lpp.;
ar pievienotajiem statūtiem un normām, ko izsludinājusi Svētā Klosterdzīves
kongregācija, turpat, 298.–301. lpp.; Vatikāna II koncils, Dekr.
Perfectae caritatis, 24.; dekr.
Christus Dominus, 15.
[6] Sal. Pijs XII, Ap. pamud. Menti nostrae, 1950. g. 23. septembris:
AAS 42 (1950), 685. lpp.
[7] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, 28: AAS 57
(1965), 34. lpp.
[8] Sal. Pijs XI, Enc. Ad catholici sacerdotii, 1935. g. 20.
decembris: AAS (1936), 37. lpp.: “Īpaši rūpīgi jāizvēlas priekšnieki un
pasniedzēji (..). Šīm svētajām mācību iestādēm izraugieties priesterus, kuri
izceļas ar visaugstāko tikumību; nebaidieties viņus atraut no šķietami
svarīgākiem darbiem, kas tomēr nav salīdzināmi ar šo galveno un neaizvietojamo
uzdevumu.” Šo pašu principu, proti, izvēlēties vislabākos, uzsver arī Pijs XII
Apustuliskajā vēstulē Brazīlijas ordinārijiem 1947. g. 23. aprīlī, Discorsi e
Radiomessagi IX, 579.–580. lpp.
[9] Par vispārējo pienākumu palīdzēt semināriem skat. Pāvila VI, Ap. vēst.
Summi Dei Verbum, 1963. g. 4. novembris: AAS 55 (1963), 984. lpp.
[10] Sal. Pijs XII, Ap. pamud. Menti nostrae, 1950. g. 23. septembris:
AAS 42 (1950), 684. lpp.; Sv. Sakramentu disciplīnas kongregācija, Apkārtraksts
Magna equidem vietējiem ordinārijiem, 1935. g. 27. decembris, 10.
Attiecībā uz konsekrētajām personām skat. Ap. konstitūcijai Sedes Sapientiae
pievienotos Vispārējos statūtus, 1956. g. 31. maijs, 33. art.; Pāvils VI,
Ap. vēst. Summi Dei Verbum, 1963. g. 4. novembris: AAS 55 (1963),
987. lpp. u. s.
[11] Sal. Pijs XI, Enc. Ad catholici sacerdotii, 1935. g. 20.
decembris: AAS 28 (1936), 41. lpp.
[12] Atkāpjoties no KTK 1357. kanona 4. paragrāfā noteiktā, tiek nolemts, ka
visi bīskapi, uz kuriem tas attiecas, piedalās reģionālo un valsts mēroga
semināru statūtu sagatavošanā.
[13] Sal. Pijs XII, Ap. pamud. Menti nostrae, 1950. g. 23. septembris:
AAS 42 (1950), 674. lpp.; Sv. Semināru un augstskolu studiju kongregācija,
La Formazione spirituale del candidato al sacerdozio, Citta del Vaticano,
1965.
[14] Sal. sv. Pijs X, Ap. pamud. Haerent animo, 1908. g. 4. augusts: S.
Pii X Acta, IV, 242.–244. lpp.; Pijs XII, Ap. pamud. Menti nostrae, 1950.
g. 23. septembris: AAS 42 (1950), 659.–661. lpp.; Jānis XXIII, Enc.
Sacerdotii nostri primordia, 1959. g. 1. augusts: AAS 51 (1959), 550. lpp.
u. s.
[15] Sal. Pijs XII, Enc. Mediator Dei, 1947. g. 20. novembris: AAS 39
(1947), 547. lpp. u. s. un 572. lpp. u. s.; Jānis XXIII, Ap. pamud. Sacrae
Laudis, 1962. g. 6. janvāris: AAS 54 (1962), 69. lpp.; Vatikāna II koncils,
Konst.
Sacrosanctum Concilium, 16, 17; Sv. Ritu kongregācija,
Instructio ad exsecutionem Constitutionis de Sacra Liturgia recte ordinandam,
1964. g. 26. septembris, Nr. 14.–17.: AAS 56 (1964), 880. lpp. u. s.
[16] Sal. Jānis XXIII, Enc. Sacerdotii nostri primordia: AAS 51 (1959),
559. lpp. u. s.
[18] Sv. Augustīns, In Ioannem tract. 32, 8: PL 35, 1646.
[19] Sal. Pijs XII, Ap. pamud. Menti nostrae: AAS 42 (1950), 662. u. s.,
685., 690. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Sacerdotii nostri primordia: AAS 51
(1959), 551.–553., 556. lpp. u. s.; Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1964.
g. 6. augusts: AAS 56 (1964), 634. lpp. u. s.; Vatikāna II koncils, Dogm. konst.
Lumen gentium, īpaši nr. 8.
[20] Sal. Pijs XII, Enc. Sacra Virginitas, 1954. g. 25. marts: AAS 46
(1954), 165. lpp. u. s.
[21] Sal. sv. Kipriāns, De habitu virginum, 22: PL 4, 475. Sv. Ambrozijs,
De virginibus I, 8, 52: PL 16, 202 u. s.
[22] Sal. Pijs XII, Ap. pamud. Menti nostrae: AAS 42 (1950), 663. lpp.
[23] Sal. Pijs XII, Enc. Sacra Virginitas, l. c., 170.–174. lpp.
[24] Sal. Pijs XII, Ap. pamud. Menti nostrae, l. c., 664. un 690. lpp. u.
s.
[25] Sal. Pāvils VI, Ap. vēst. Summi Dei Verbum, 1963. g. 4. novembris:
AAS 55 (1963), 991. lpp.
[26] Sal. Pijs XII, Ap. pamud. Menti nostrae, l. c., 686. lpp.
[27] Sal. Pāvils VI, Ap. vēst. Summi Dei Verbum, l. c., 993. lpp.
[29] Sal. Pijs XII, Enc. Humani generis, 1950. g. 12. augusts: AAS
42 (1950), 571.–575. lpp.
[30] Sal. Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1964. g. 6. augusts: AAS 56
(1964), 637. lpp. u. s.
[31] Sal. Pijs XII, Enc. Humani generis, 1950. g. 12. augusts: AAS 42
(1950), 567.–569. lpp.; Pijs XII, Uzruna Si diligis 1954. g. 31. maijā:
AAS 46 (1954), 314. lpp. u. s.; Pāvils VI, Uzruna Pontifikālajā Gregora
universitātē 1964. g. 12. martā: AAS 56 (1964), 364. lpp. u. s.; Vatikāna II koncils,
Dogm. konst.
Lumen gentium, 25.
[32] Sal. sv. Bonaventūra, Itinerarium mentis in Deum, Prol., 4: “Lai
(neviens) neiedomājas, ka viņam pietiek ar lasīšanu bez svaidījuma, prātošanu
bez dievbijības, pētīšanu bez apbrīnas, skatīšanu bez sajūsmas, centību bez
pietātes, zināšanām bez mīlestības, saprašanu bez pazemības, studijām bez
dievišķās žēlastības, iedziļināšanos bez Dieva dāvātās gudrības.” (Sv. Bonaventūra,
Opera omnia, V, Quaracchi 1891, 296. lpp.)
[33] Sal. Leons XIII, Enc. Providentissimus Deus, 1893. g. 18. novembris:
AAS 26 (1893–1894), 283. lpp.
[34] Sal. Pontifikālā Bībeles komisija, Instructio de Sacra Scriptura recte
docenda, 1950. g. 13. maijs: AAS 42 (1950), 502. lpp.
[35] Sal. Pijs XII, Enc. Humani generis, 1950. g. 12. augusts: AAS 42
(1950), 568. lpp. u. s.: “Svētās zinātnes nemitīgi atjaunojas, pateicoties svēto
avotu studēšanai, turpretī spekulācijas, kas atstāj novārtā svētā ticības
mantojuma turpmāko pētīšanu, kā liecina pieredze, kļūst neauglīgas.”
[36] Sal. Pijs XII, Uzruna semināru audzēkņiem 1939. g. 24. jūnijā: AAS 31
(1939), 247. lpp.: “Sacensība patiesības meklēšanā un izplatīšanā saskaņā ar
svētā Toma mācības principiem netiek noliegta, bet gan atbalstīta un pienācīgi
vadīta”; Pāvils VI, Uzruna Pontifikālajā Gregora universitātē 1964. g. 12.
martā: AAS 56 (1964), 365. lpp.: “(Pasniedzēji) .. lai godbijīgi ieklausās
Baznīcas mācītājos, kuru vidū īpaša vieta ir svētajam Akvīnas Tomam. Tik liela
ir šī Doctor angelicus intelekta varenība, tik īsta viņa patiesības
mīlestība un tik liela viņa gudrība augstāko patiesību pētīšanā, skaidrošanā un
to skatīšanā kopsakarībās, ka viņa mācība ir iedarbīgākais instruments ne vien
ticības pamatu nodrošināšanai, bet arī tam, lai varētu lietderīgi un droši
izmantot veselīga progresa augļus.” Sal. arī Pāvils VI, Uzruna VI
Starptautiskajā tomistu kongresā 1965. g. 10. septembrī: AAS 57 (1965),
788.–792. lpp.
[38] Sal. Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1964. g. 6. augusts: AAS
56 (1964), 640. lpp. u. s.
[39] Vatikāna II koncils, Konst.
Sacrosanctum Concilium, 10, 14, 15, 16; Sv. Ritu kongregācija, Instructio ad exsecutionem
Constitutionis de Sacra Liturgia recte ordinandam, 1964. g. 26. septembris,
11 un 12: AAS 56 (1964), 879. lpp. u. s.
[41] Priekšstatu par to, kādam jābūt dvēseļu ganam, var gūt, lasot iepriekšējo
pāvestu sarakstītos dokumentus, kuros skaidri runāts par priestera dzīvi,
īpašībām un formāciju, it īpaši šādus: sv. Pijs X, Ap. pamud. klēram Haerent
animo: S. Pii X, Acta, IV, 237. lpp. u. s.; Pijs XI, Enc. Ad
catholici sacerdotii: AAS 28 (1936), 5. lpp. u. s.; Pijs XII, Ap. pamud.
Menti nostrae: AAS 42 (1950), 657. lpp. u. s.; Jānis XXIII, Enc.
Sacerdotii nostri primordia: AAS 51 (1959), 545. lpp. u. s.; Pāvils VI, Ap.
vēst. Summi Dei Verbum: AAS 55 (1963), 979. lpp. u. s. Norādes par
priesteru formāciju atrodamas arī enciklikās Mystici Corporis (1943),
Mediator Dei (1947), Evangelii praecones (1951), Sacra Virginitas
(1954), Musicae Sacrae Disciplina (1955), Princeps pastorum
(1959) un apustuliskajā konstitūcijā Sedes Sapientiae (1956) ordeņu
locekļiem, kā arī daudzās Pija XII, Jāņa XXIII un Pāvila VI uzrunās
semināristiem un priesteriem.
[43] Sal. Pāvils VI, Enc. Ecclesiam suam, 1964. g. 6. augusts: AAS 56
(1964) passim, īpaši 635. lpp. u. s. un 640. lpp. u. s.
[44] Sal. īpaši Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs:
AAS 53 (1961), 401. lpp. u. s.
[47] Daudzi pāvestu dokumenti uzver to, ka pastorālajā darbībā ir bīstami atstāt
novārtā pārdabisko mērķi un nenovērtēt pārdabisko palīdzību; skat. īpaši 41.
atsaucē minētos dokumentus.
[48] Daudzi Svētā krēsla dokumenti mudina īpaši rūpēties par jauniesvētītajiem
priesteriem. Pirmkārt jāpiemin šādi dokumenti: Pijs XII, Motu proprio
Quandoquidem, 1949. g. 2. aprīlis: AAS 41 (1949), 165.–167. lpp.; Pijs XII,
Ap. pamud. Menti nostrae, 1950. g. 23. septembris: AAS 42 (1950); Pijs
XII, Ap. konst. (ordeņu locekļiem) Sedes Sapientiae, 1956. g. 31. maijs,
un tai pievienotie Vispārējie statūti; Pijs XII, Uzruna priesteriem (“ Convictus
Barcinonensis”) 1957. g. 14. jūnijā: Discorsi e Radiomessagi, XIX,
271.– 273. lpp.; Pāvils VI, Uzruna institūta “ Gian Matteo Giberti”
priesteriem Veronas diecēzē 1964. g. 11. martā: L’Osservatore Romano,
1964. g. 13. marts.
|