Index

Back Top Print

[AR - BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HU - LA - LV - PT - SW - ZH]

  

PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DEKLARĀCIJA PAR KRISTĪGO AUDZINĀŠANU

GRAVISSIMUM EDUCATIONIS

 

IEVADS

Svētais ekumeniskais Koncils ir nopietni iedziļinājies jautājumā par audzināšanas lielo nozīmi cilvēka dzīvē un tās arvien pieaugošo ietekmi uz mūsdienu sabiedrības attīstību.[1] Tā ir patiesība, ka dzīves apstākļi, kādi pastāv mūsdienās, jaunatnes audzināšanu un arī pastāvīgu pieaugušo izglītošanu vienlaikus gan atvieglo, gan arī dara aktuālāku. Arvien vairāk apzinoties savu cieņu un atbildību, cilvēki vēlas aktīvāk iesaistīties sabiedriskajā un jo īpaši ekonomiskajā un politiskajā dzīvē.[2] Pārsteidzošais zinātnes un tehnikas progress, jaunie plašsaziņas līdzekļi cilvēkiem, kuru rīcībā tagad ir vairāk brīvā laika, dod iespēju vieglāk piekļūt cilvēces kultūras un garīgajam mantojumam un savstarpēji bagātināties, pateicoties ciešākai saiknei starp ļaužu grupām un veselām tautām.

Tāpēc it visur vērojama tendence aizvien vairāk pilnveidot audzināšanas darbu. Tiek deklarētas un oficiālos dokumentos apstiprinātas cilvēka pamattiesības, īpaši bērnu un vecāku tiesības uz audzināšanu[3]. Pieaugot audzēkņu skaitam, kļūst vairāk skolu un uzlabojas mācību kvalitāte, rodas arī jaunas audzināšanas iestādes. Eksperimentālo pētījumu rezultātā tiek pilnveidotas audzināšanas un mācīšanas metodes. Liela vērība tiek veltīta tam, lai visiem cilvēkiem tiktu nodrošināta audzināšana un izglītība, kaut gan vēl joprojām lielam skaitam bērnu un jauniešu ir liegta pat pamatizglītība, bet daudziem citiem – pareiza audzināšana, kurā patiesība un mīlestība tiktu ieaudzinātas kopā.

Svētajai Mātei Baznīcai, īstenojot sūtību, ko tā saņēmusi no sava dievišķā Dibinātāja, proti, sludināt pestīšanas noslēpumu visiem cilvēkiem un visu atjaunot Kristū, ir pienākums rūpēties par cilvēka dzīvi kopumā, arī par šīszemes dzīvi, ciktāl tā ir saistīta ar Debesu aicinājumu[4]; tādējādi tai ir sava nozīme arī audzināšanas darba attīstībā un pilnveidošanā. Tāpēc svētais Koncils pasludina dažus kristīgās audzināšanas pamatprincipus, īpaši tos, kas attiecas uz audzināšanu skolā. Pēc Koncila īpašai komisijai tie jāpapildina, savukārt bīskapu konferenču uzdevums ir šos principus pielāgot vietējiem apstākļiem.

(Vispārējās tiesības uz audzināšanu)

1. Visiem cilvēkiem neatkarīgi no rases, stāvokļa un vecuma viņu personas cieņas dēļ ir neatņemamas tiesības uz audzināšanu[5], kas atbilst katra individuālajam aicinājumam[6], spējām un dzimumam, kultūrai un valsts tradīcijām, bet tajā pašā laikā ir virzīta uz draudzīgu līdzāspastāvēšanu ar citām tautām, lai veicinātu patiesu vienotību un mieru pasaulē. Īstas audzināšanas mērķis ir veidot cilvēka personību, ņemot vērā viņa augstāko mērķi, kā arī tās sabiedrības labumu, kuras loceklis šis cilvēks ir un kurā viņš, kļūdams pieaudzis, uzņemsies noteiktus pienākumus.

Tāpēc saskaņā ar jaunākajām psiholoģijas, pedagoģijas un didaktikas atziņām ir jāpalīdz bērniem un jauniešiem harmoniski attīstīt viņu fiziskās, morālās un intelektuālās spējas un pakāpeniski pilnveidot atbildības izjūtu, lai viņi gan ar pacietīgu darbu, gan drosmīgi un neatlaidīgi pārvarot grūtības, pareizi veidotu savu dzīvi un sasniegtu patiesu brīvību. Audzēkņiem pakāpeniski ir jāsaņem arī pozitīva, saprātīga un vecumam atbilstoša seksuālā audzināšana. Turklāt viņi ir pienācīgi jāsagatavo līdzdalībai sabiedrības dzīvē, lai, ieguvuši nepieciešamās un atbilstošās iemaņas, tie spētu aktīvi iesaistīties dažādās sabiedriskās dzīves jomās, būtu atvērti dialogam ar citiem cilvēkiem un kopējā labuma dēļ būtu gatavi uz nesavtīgu rīcību.

Svētais Koncils pasludina arī to, ka bērniem un jauniešiem ir tiesības saņemt padomus, kas viņiem palīdzētu saskaņā ar taisnu sirdsapziņu novērtēt un pēc savas izvēles atbalstīt morālās vērtības un pilnīgāk iepazīt un iemīlēt Dievu. Tāpēc Koncils neatlaidīgi lūdz visus tautu vadītājus un tos, kuri ir atbildīgi par audzināšanas darbu, rūpēties par to, lai jauniešiem nekad netiktu liegtas šīs svētās tiesības. Savukārt Baznīcas dēlus un meitas Koncils aicina nesavtīgi strādāt visās audzināšanas jomās, lai ieguvumi, ko sniedz pienācīga audzināšana un izglītība, pēc iespējas drīzāk būtu pieejami visiem cilvēkiem visā pasaulē.[7]

(Kristīgā audzināšana)

2. Visiem kristiešiem, kuri, atdzimuši no ūdens un Svētā Gara[8], ir kļuvuši par jaunām radībām un tiek saukti par Dieva bērniem, kas viņi arī ir, ir tiesības saņemt kristīgo audzināšanu. Šī audzināšana paredzēta ne tikai iepriekš minētā personas brieduma sasniegšanai, bet galvenokārt tam, lai nokristītie, kas pakāpeniski tiek ievadīti pestīšanas noslēpumā, no dienas dienā padziļinātu savu izpratni par saņemto ticības dāvanu, mācītos pielūgt Dievu Tēvu garā un patiesībā (sal. 4, 23) vispirms jau liturģijā un lai tie pārveidotu savu dzīvi, kļūstot par jaunu cilvēku taisnībā un patiesības svētumā (sal. Ef 4, 22–24), un tādējādi sasniegtu cilvēka pilnību – “vīra briedumu, Kristus mūža pilnības mēru” (Ef 4, 13) – un sniegtu savu ieguldījumu Viņa Mistiskās Miesas izaugsmē. Un lai tie, apzinoties savu aicinājumu, ne tikai liecinātu par cerību, kas ir viņos (sal. 1 Pēt 3, 15), bet sekmētu pasaules izaugsmi šā vārda kristīgajā nozīmē, kad dabiskās vērtības, ietvertas kopējā skatījumā uz cilvēku, ko atpestījis Kristus, veicina visas sabiedrības labumu[9]. Tāpēc Koncils dvēseļu ganiem atgādina viņu svarīgo pienākumu darīt visu, lai kristīgo audzināšanu saņemtu ikviens ticīgais, bet jo īpaši jaunieši, kas ir Baznīcas cerība[10].

(Atbildīgie par audzināšanu)

3. Tā kā vecāki bērniem ir devuši dzīvību, tad viņiem veicams arī ārkārtīgi nopietnais savu bērnu audzināšanas pienākums, un tādējādi jāatzīst, ka tieši viņi ir pirmie un galvenie savu bērnu audzinātāji[11]. Vecākiem audzināšanā ir ļoti svarīga nozīme – ir gandrīz neiespējami viņus aizstāt. Vecākiem ģimenē jāveido tāda gaisotne, kurā valda mīlestība un cieņa pret Dievu un cilvēkiem un kura labvēlīgi ietekmē bērna vispusīgu personisko un sociālo audzināšanu. Tāpēc ģimene ir pirmā jebkurai sabiedrībai tik nepieciešamā sabiedrisko tikumu skola. Īpaši jau kristīgā ģimenē, kura Laulības sakramentā ir saņēmusi žēlastības un pienākumus, bērniem saskaņā ar Kristības sakramentā saņemto ticību jau no agras bērnības ir jāmāca pazīt un godāt Dievu, kā arī mīlēt savu tuvāko. Tajā bērni gūst arī pirmo pieredzi par Baznīcu un patiesu cilvēka dzīvi sabiedrībā. Visbeidzot, tieši ģimene bērnu pamazām ievada pilsoniskajā sabiedrībā un Dieva tautā. Tāpēc vecākiem ir jāapzinās patiesi kristīgas ģimenes lielā nozīme Dieva tautas dzīvē un izaugsmē[12].

Audzināšanas procesā, kas pirmkārt notiek ģimenē, ir nepieciešama visas sabiedrības palīdzība. Tātad tiesības un pienākumi šajā ziņā ir ne tikai vecākiem un tiem, kuriem vecāki uztic daļu sava audzināšanas uzdevuma, – noteiktas tiesības un pienākumi ir arī pilsoniskajai sabiedrībai, kurai pienākas rūpēties par to, kas ir nepieciešams kopīgam laicīgajam labumam. Tās uzdevums ir dažādos veidos veicināt jaunatnes audzināšanas darbu, proti, tai ir jāaizstāv vecāku un citu audzināšanas darbā iesaistīto personu pienākumi un tiesības, kā arī jāsniedz tiem palīdzība. Ja audzināšanā trūkst vecāku vai sabiedrisko organizāciju iniciatīvas, tad saskaņā ar subsidiaritātes principu, tomēr ievērojot vecāku vēlmes, pilsoniskajai sabiedrībai ir jāpārņem audzināšanas darbs. Turklāt, ja tas nepieciešams kopējā labuma dēļ, tai ir jādibina savas skolas un citas audzināšanas iestādes[13].

Arī Baznīca īpašā veidā ir atbildīga par audzināšanu. Tā tas ir ne tikai tāpēc, ka arī Baznīca ir cilvēku sabiedrība, kas ir kompetenta audzināšanas jomā, bet īpaši tāpēc, ka tās uzdevums ir visiem cilvēkiem sludināt pestīšanas ceļu, bet ticīgajiem sniegt Kristus dzīvi, pastāvīgi rūpējoties, lai viņi spētu sasniegt šīs dzīves pilnību[14]. Tāpēc Baznīcai kā Mātei ir jāaudzina savi bērni tā, lai visu viņu dzīvi caurstrāvotu Kristus gars, bet tajā pašā laikā tā savu darbu veltī visu tautu labā, lai veicinātu cilvēka personas pilnību, šīszemes sabiedrības labumu un arvien cilvēcīgākas pasaules veidošanu[15].

(Kristīgās audzināšanas dažādie līdzekļi)

4. Pildot savu audzināšanas pienākumu, Baznīca izvēlas visus piemērotos līdzekļus, it īpaši tos, kas tai ir raksturīgi. No tiem svarīgākā ir katehizācija[16], kas apgaismo un stiprina ticību, dod spēku dzīvot saskaņā ar Kristus garu, vada uz apzinātu un aktīvu līdzdalību liturģiskajā noslēpumā[17] un pamudina uz apustulisko darbību. Baznīca augstu vērtē, cenšas piepildīt ar savu garu un pilnveidot arī citus audzināšanas līdzekļus, kuri ir piederīgi cilvēces kopīgajam mantojumam un kuriem ir liela nozīme cilvēka prāta attīstībā un iemaņu izkopšanā. Tie ir sabiedrības plašsaziņas līdzekļi[18], dažādas organizācijas, kuras rūpējas par garīgo un fizisko attīstību, jauniešu apvienības, bet jo īpaši skolas.

(Skolas īpašā nozīme)

5. Dažādo audzināšanas līdzekļu vidū skolai ir īpaša nozīme[19], jo tā atbilstoši savai sūtībai neatlaidīgi un rūpīgi attīsta skolēnu intelektuālās spējas, pilnveido spriešanas spējas, iepazīstina ar iepriekšējo paaudžu kultūras mantojumu, attīsta vērtību izjūtu, sagatavo profesionālajai darbībai un, radot apstākļus draudzīgai dažādu raksturu un atšķirīgas izcelsmes audzēkņu līdzāspastāvēšanai, audzina savstarpēju sapratni. Turklāt skola ir centrs, kura darbībā un attīstībā piedalās ģimenes, skolotāji, dažādas kultūras, sabiedriskās un reliģiskās organizācijas, kā arī pilsoniskā sabiedrība un visa sabiedrība kopumā.

Skaists un ļoti nozīmīgs ir to cilvēku aicinājums, kuri palīdz vecākiem pildīt audzināšanas pienākumu un, būdami sabiedrības pārstāvji, skolās veic audzināšanas darbu. Tam nepieciešamas īpašas prāta un sirds spējas, rūpīga sagatavotība un pastāvīga gatavība papildināt savas zināšanas un pielāgoties apstākļiem.

(Vecāku pienākumi un tiesības)

6. Vecākiem, kuru galvenais un neatņemamais pienākums un tiesības ir bērnu audzināšana, ir jābūt pilnīgai brīvībai bērnu skolas izvēlē. Valsts varai, kuras uzdevums ir sargāt un aizstāvēt savu pilsoņu brīvību, pēc taisnīguma principa valsts dotācijas jāsadala tā, lai vecāki saviem bērniem varētu patiesi brīvi izvēlēties skolu saskaņā ar savu sirdsapziņu[20].

Valsts uzdevums ir nodrošināt visiem saviem pilsoņiem iespēju brīvi piedalīties kultūras dzīvē un pienācīgi sagatavoties savu pilsoņa pienākumu un tiesību īstenošanai. Tāpēc valstij ir jāgarantē bērniem iespēja mācību iestādēs saņemt atbilstošu audzināšanu. Valstij ir jāgādā par skolotāju atbilstību savam amatam un mācību kvalitāti, jārūpējas par audzēkņu veselības stāvokli un jāpilnveido skolu sistēma kopumā. Bet tai vienmēr jāievēro subsidiaritātes princips, nepieļaujot skolu monopolu, kas ir pretrunā cilvēka personas dabiskajām tiesībām, kultūras attīstībai un tās pieejamībai, pilsoņu mierīgai līdzāspastāvēšanai un plurālismam, kas mūsdienās pastāv daudzās sabiedrībās[21].

Tāpēc svētais Koncils aicina ticīgos palīdzēt atbilstošu audzināšanas metožu un izglītības programmu izvēlē, tādu skolotāju izglītošanā, kuri prastu pienācīgi audzināt jauno paaudzi, kā arī, piedaloties vecāku komiteju darbā, ar savu atbalstu sekmēt skolas darbu, it īpaši tikumiskās audzināšanas jomā.[22]

(Tikumiskā un reliģiskā audzināšana skolā)

7. Apzinoties savu nopietno pienākumu rūpēties par visu savu bērnu tikumisko un reliģisko audzināšanu, Baznīcai, sniedzot īpašu mīlestību un palīdzību, jābūt klātesošai tiem daudzajiem audzēkņiem, kuri nemācās katoļu skolās. Baznīca šo klātbūtni var īstenot ar šajās skolās strādājošo skolotāju un audzinātāju dzīves liecību, vienaudžu apustulātu[23], bet visvairāk – ar kalpošanu, ko veic priesteri un laji, kuri sludina mācību par pestīšanu, pielāgojot to vecuma īpatnībām un audzēkņu vajadzībām, kā arī sniedzot dažāda veida garīgo palīdzību atkarībā no attiecīgās vides un laikmeta.

Savukārt vecākiem Baznīca atgādina viņu svarīgo pienākumu gādāt un pat pieprasīt, lai viņu bērni varētu izmantot šo palīdzību un lai viņu kristīgā audzināšana pilnveidotos līdztekus laicīgajai. Tāpēc Baznīca izsaka atzinību tām pilsoniskajām autoritātēm un sabiedrībām, kuras, ievērojot mūsdienu sabiedrības plurālismu un respektējot tiesības uz reliģisko brīvību, palīdz ģimenēm, nodrošinot to, ka ikvienā skolā bērnu audzināšana var notikt saskaņā ar vecāku morālajiem un reliģiskajiem principiem[24].

(Katoļu skolas)

8. Baznīcas klātbūtne izglītības jomā īpašā veidā izpaužas katoļu skolās. Šajās skolās tāpat kā citās apgūst kultūras mantojumu un veic jauniešu cilvēcisko audzināšanu. Tomēr tām ir arī savi īpaši uzdevumi – radīt skolas vidē evaņģēliskās brīvības un mīlestības gara piepildītu atmosfēru, palīdzēt jauniešiem attīstīt savu personību, tajā pašā laikā pilnveidojoties arī pēc jaunās radības parauga, par ko tie ir kļuvuši Kristības sakramentā, un, visbeidzot, visu cilvēces kultūru pakārtot pestīšanas vēstij, lai zināšanas, ko audzēkņi pakāpeniski iegūst par pasauli, dzīvi un cilvēkiem, būtu ticības izgaismotas[25]. Tādējādi katoļu skolas, būdamas atvērtas laikmeta vajadzībām, māca saviem audzēkņiem produktīvi strādāt laicīgās sabiedrības labā un sagatavo tos Dieva valstības izplatīšanas darbam, lai tie ar priekšzīmīgu un apustulisku dzīvi kļūtu par cilvēces pestīšanas ieraugu.

Tādējādi katoļu skolām arī mūsdienās ir svarīga nozīme, jo tās var būt ļoti noderīgas Dieva tautas misijas īstenošanā un dialoga veicināšanā starp Baznīcu un sabiedrību, kalpojot tām abām. Tāpēc šis svētais Koncils no jauna pasludina to, ka Baznīcai ir tiesības brīvi dibināt un vadīt jebkāda veida un pakāpes skolas, kā tas ir noteikts daudzos Maģistērija dokumentos[26]. Koncils atgādina, ka šādu tiesību izmantošana vistiešākajā veidā ir saistīta ar sirdsapziņas brīvības un vecāku tiesību aizsardzību, kā arī ar kultūras attīstību.

Skolotājiem jāatceras, ka pirmkārt tieši no viņiem atkarīgs tas, vai katoļu skolas īstenos savus mērķus un uzdevumus[27]. Tāpēc ir nepieciešams, lai viņi iegūtu atbilstošu laicīgo un reliģisko izglītību, kuru apliecina attiecīgi diplomi, un lai viņu pedagoga prasme atbilstu mūsdienu sabiedrības prasībām. Svarīgi, lai viņus savstarpēji un ar audzēkņiem vienotu tuvākmīlestība, lai viņus caurstrāvotu apustuliskais gars, tā ka viņi ar savu dzīvi un mācību liecinātu par vienīgo Skolotāju, tas ir, Kristu. Viņiem pirmām kārtām jāsadarbojas ar vecākiem. Kopā ar vecākiem viņiem pedagoģiskajā procesā jāņem vērā audzēkņu dzimumu atšķirības un īpašais aicinājums, kāds saskaņā ar dievišķo Apredzību ir katram dzimumam ģimenē un sabiedrībā. Skolotājiem visiem spēkiem jācenšas sekmēt savu audzēkņu patstāvīgā rīcība, bet pēc tam, kad tie ir beiguši skolu, jāturpina viņus atbalstīt ar padomu un draudzību, kā arī ar īpašu apvienību starpniecību, kuras caurstrāvotu patiess Baznīcas gars. Svētais Koncils pasludina, ka šāds skolotāju kalpojums ir īsts apustulāts, kas arī mūsdienās ir aktuāls un ļoti nepieciešams, un vienlaikus tā ir patiesa kalpošana sabiedrības labā. Savukārt katoļticīgajiem vecākiem Koncils atgādina viņu pienākumu sūtīt bērnus katoļu skolās, ja vien tas ir iespējams, un atbilstoši savām iespējām atbalstīt šīs skolas un sadarboties ar tām savu bērnu audzināšanā[28].

(Katoļu skolu veidi)

9. Svarīgi, lai šādam katoļu skolas ideālam tuvinātos visas skolas, kuras kādā noteiktā veidā ir saistītas ar Baznīcu, kaut arī katoļu skolām atkarībā no vietējiem apstākļiem var būt dažādi veidi[29].Protams, Baznīcai ļoti dārgas ir arī tās katoļu skolas, īpaši misiju zemēs, kurās mācās arī tādi skolēni, kas nav katoļi.

Dibinot un organizējot katoļu skolas, ir jārēķinās ar mūsdienu sabiedrības vajadzībām. Tāpēc, turpinot atbalstīt pamatskolas un vidusskolas, kuras uzskatāmas par audzināšanas pamatu, jārūpējas arī par tām skolām, kuras mūsdienās ir īpaši nepieciešamas. Tās ir arodskolas un tehnikumi[30], centri pieaugušajiem, kas paredzēti analfabētisma izskaušanai un sociālās labklājības veicināšanai, mācību iestādes tiem, kuriem iedzimtas invaliditātes dēļ ir nepieciešama īpaša aprūpe, kā arī skolas, kurās skolotāji tiek sagatavoti veikt reliģisko vai cita veida audzināšanu.

Šis svētais Koncils neatlaidīgi aicina Baznīcas ganus un visus ticīgos, nežēlojot spēkus, sniegt palīdzību katoļu skolām, lai tās spētu aizvien uzticīgāk pildīt savus uzdevumus, vispirms rūpējoties par tiem, kuriem trūkst finanšu līdzekļu vai kuriem ir liegts ģimenes atbalsts un mīlestība, vai arī tiem, kuri vēl nav saņēmuši ticības žēlastību.

(Katoļu fakultātes un augstskolas)

10. Baznīca rūpju lokā ir arī augstākās izglītības mācību iestādes, īpaši augstskolas un to fakultātes. Augstskolās, kuras ir Baznīcas tiešā pakļautībā, tā cenšas sekmēt to, lai katrs atsevišķais priekšmets tiktu apgūts saskaņā ar tam raksturīgajiem principiem un metodēm un brīvi veicot zinātniskos pētījumus. Tādējādi, arvien dziļāk izprotot attiecīgo zinātnes jomu, nopietni izanalizējot aktuālās mūsdienu problēmas un izvērtējot pētījumu rezultātus, turklāt ejot ceļu, kuru atklājuši Baznīcas doktori, īpaši svētais Akvīnas Toms, var skaidrāk apjaust, kā ticība un prāts vada pie vienas patiesības[31]. Tādējādi var nodrošināt publisku, pastāvīgu un vispārēju kristīgās domas klātbūtni visos centienos pilnveidot kultūru. Šo augstskolu studenti ir jāsagatavo tā, lai tie kļūtu par patiesi zinošiem cilvēkiem, kuri ir gatavi sabiedrībā uzņemties vissmagākos pienākumus un pasaulē liecināt par ticību.[32]

Katoļu augstskolās, kurās nav teoloģijas fakultātes, jānodibina teoloģijas institūts vai katedra, kas piedāvātu lekcijas, kuras būtu piemērotas arī studējošiem lajiem. Tā kā zinātnes attīstības pamatā galvenokārt ir augsta līmeņa specializēti zinātniskie pētījumi, tad katoļu augstskolās un fakultātēs pirmām kārtām jāatbalsta tie institūti, kuru galvenais mērķis ir sekmēt zinātnisko pētniecību.

Svētais Koncils neatlaidīgi mudina attīstīt tās katoļu augstskolas un fakultātes, kuras mērķtiecīgi izvietotas dažādos pasaules reģionos. Tomēr šim procesam ir jānorit tā, lai šīs augstākās mācību iestādes vispirms izceltos nevis ar savu skaitlisko daudzumu, bet gan ar mācību kvalitāti. Šīm augstskolām jābūt pieejamām spējīgiem jauniešiem, uz kuriem var likt lielas cerības, kaut arī viņi ir nabadzīgi. Īpaša uzmanība jāveltī tiem jauniešiem, kas ir no jaunattīstības valstīm.

Tā kā sabiedrības un pašas Baznīcas liktenis ir cieši saistīts ar augstskolās studējošo jauniešu izaugsmi[33], tad Baznīcas ganiem ir pašaizliedzīgi jārūpējas ne tikai par katoļu augstskolu studentu garīgo dzīvi, bet saskaņā ar bīskapu konferences lēmumu – par visu savu bērnu garīgo formāciju, tā lai arī pārējās augstskolās savu vietu rastu katoļu studentu kopmītnes un centri, kuros rūpīgi izraudzīti un sagatavoti priesteri, konsekrētās personas un laji studējošajai jaunatnei varētu pastāvīgi sniegt garīgo un intelektuālo palīdzību. Turklāt īpaša uzmanība ir jāveltī tiem katolisko un citu augstskolu studentiem, kuriem ir īpašas pedagoģiskās vai zinātniski pētnieciskā darba veikšanai nepieciešamās spējas, un tie jāmudina uzņemties pasniedzēju darbu.

(Teoloģijas fakultātes)

11. Baznīca lielas cerības saista ar teoloģijas fakultāšu darbību[34], jo tām ir uzticēts ļoti svarīgs uzdevums – sagatavot savus audzēkņus ne vien priestera kalpojumam, bet pirmām kārtām pasniedzēja darbam Baznīcas augstākajās mācību ie­stādēs vai zinātniski pētnieciskajam darbam, vai arī sarežģītu uzdevumu veikšanai saistībā ar intelektuālo apustulātu. Šo fakultāšu uzdevums ir arī veikt padziļinātus pētījumus dažādās teoloģijas zinātņu jomās, jo tie palīdzētu dziļāk izprast svēto Atklāsmi, darītu arvien pieejamāku no iepriekšējām paaudzēm saņemto kristīgās gudrības mantojumu un veicinātu dialogu ar brāļiem, kuri nav vienoti ar katolisko Baznīcu, kā arī ar tiem, kas nav kristieši, un šajos pētījumos tiktu rastas atbildes uz jautājumiem, kas rodas saistībā ar zinātnes progresu.[35]

Tāpēc Baznīcas fakultātēm ir atbilstoši jāpārskata savi statūti un intensīvi jāattīsta teoloģija un citas ar to saistītās zinātnes, kā arī, izmantojot jaunākās metodes un līdzekļus, jāsagatavo savi studenti arvien dziļāku pētījumu veikšanai.

(Par sadarbību izglītības jomā)

12. Tā kā arvien aktuālāka un nozīmīgāka kļūst sadarbība diecēžu, valsts un starptautiskajā mērogā, kas arī izglītības jomā ir ļoti svarīga, tad jārūpējas par to, lai katoļu skolu darbs tiktu pienācīgi saskaņots un lai starp katoļu skolām un starp šīm un pārējām skolām attīstītos sadarbība, kas nepieciešama visas cilvēces kopējam labumam.[36]

Plašāka saskaņošana un kopīgie centieni, it īpaši akadēmisko institūciju līmenī, ļaus iegūt bagātākus augļus. Tāpēc lai ikvienā augstskolā dažādās fakultātes atbalsta cita citu atbilstoši savas nozares specifikai. Tāpat arī lai augstskolas savstarpēji vienojas par sadarbību, kas tiktu īstenota, organizējot kopīgas starptautiskas tikšanās, citai citu informējot par saviem zinātniskajiem pētījumiem, informējot par saviem atklājumiem, uz noteiktu periodu sūtot savus pasniedzējus pieredzes apmaiņā un atbalstot citas iniciatīvas, kas veicina labāku sadarbību.

NOBEIGUMS

Svētais Koncils neatlaidīgi aicina arī jauniešus apzināties audzināšanas darba lielo nozīmi un būt gataviem drosmīgi un pašaizliedzīgi to uzņemties, jo īpaši tajās valstīs, kur jaunatnes audzināšana ir apdraudēta nepietiekamā pedagogu skaita dēļ.

Svētais Koncils izsaka dziļu pateicību tiem priesteriem, konsekrētajām personām un lajiem, kuri, Evaņģēlija garā atsacījušies no sevis, veltī sevi šim cēlajam audzināšanas un mācīšanas darbam visdažādāko veidu un līmeņu izglītības iestādēs, un mudina viņus tikpat nesavtīgi to turpināt. Koncils arī aicina viņus, audzinot jauniešus Kristus garā, arvien pilnveidot savu pedagoģisko kompetenci un padziļināt zināšanas, tādējādi veicinot ne vien Baznīcas iekšējo atjaunotni, bet arī saglabājot un stiprinot tās labvēlīgo ietekmi mūsdienu pasaulē, īpaši intelektuālajā jomā.

Visu šajā deklarācijā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

 

Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 28. oktobrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)


 
[1] Starp daudzajiem dokumentiem, kas uzsver audzināšanas nozīmi, īpaši skat. šos: Benedikts XV, Ap. vēst. Communes Litteras, 1919. g. 10. aprīlis: AAS 11 (1919), 172. lpp.; Pijs XI, Enc. Divini Illius Magistri, 1929. g. 31. decembris: AAS 22 (1930), 49.–86. lpp.; Pijs XII, Uzruna Itālijas Katoļu akcijas (ACI) jauniešiem 1946. g. 20. aprīlī: Discorsi e Radiomessagi, 8, 53.–57. lpp.; Pijs XII, Uzrunājot ģimeņu tēvus no Francijas 1951. g. 18. septembrī: turpat, 13, 241.–245. lpp.; Jānis XXIII, Vēstījums enciklikas Divini Illius Magistri izdošanas trīsdesmitajā gadadienā, 1959. g. 30. decembris: AAS 52 (1960), 57.–59. lpp.; Pāvils VI, Uzrunājot Baznīcai pakļauto institūtu apvienības (FIDAE) dalībniekus 1963. g. 30. decembrī: Encicliche e Discorsi di S. S. Paolo VI, I, Roma, 1964, 601.–603. lpp.; sal. arī Acta et Documenta Concilio Oecumenico Vaticano II apparando, I sērija, Antepraeparatoria, III sēj., 363.–364, 370.–371., 373.–374. lpp.
[2] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 413., 415.–417., 424. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: AAS 55 (1963), 278. lpp. u. s.
[3] Sal. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kuru 1948. gada 10. decembrī apstiprinājusi ANO Ģenerālā asambleja; sal. arī Bērnu tiesību deklarācija, 1959. g. 20. novembris; Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas papildprotokols, Parīze, 1952. g. 20. marts; par Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju skat. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: AAS 55 (1963), 295. lpp. u. s.
[4] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 402. lpp.; Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 17: AAS 57 (1965), 21. lpp.
[5] Pijs XII, Radiovēstījums 1942. gada 24. decembrī: AAS 35 (1943), 12. un 19. lpp.; Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: AAS 55 (1963), 259. lpp. u. s.; sal. arī 3. piezīmē minētās deklarācijas.
[6] Sal. Pijs XI, Enc. Divini Illius Magistri, 1929. g. 31. decembris: AAS 22 (1930), 50. lpp. u. s.
[7] Sal. Jānis XXIII, Enc. Mater et Magistra, 1961. g. 15. maijs: AAS 53 (1961), 441. lpp. u. s.
[8] Sal. Pijs XI, Enc. Divini Illius Magistri, l. c., 83. lpp.
[9] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 36: AAS 57 (1965), 41. lpp. u. s.
[10] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Christus Dominus, 12–14.
[11] Sal. Pijs XI, Enc. Divini Illius Magistri, l. c., 59. lpp. u. s.; Pijs XI, Enc. Mit brennender Sorge, 1937. g. 14. marts: AAS 29 (1937), 164. lpp. u. s.; Pijs XII, Uzruna Itālijas Katoļu skolotāju apvienības pirmajā nacionālajā kongresā (AIMC), 1946. g. 8. septembris: Discorsi e Radiomessaggi, 8, 218. lpp.
[12] Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 11, 35.
[13] Sal. Pijs XI, Enc. Divini Illius Magistri, l. c., 63. lpp. u. s.; Pijs XII, Radiovēstījums 1941. g. 1. jūnijā: AAS 33 (1941), 200. lpp.; Pijs XII, Uzruna Itālijas Katoļu skolotāju apvienības pirmajā nacionālajā kongresā, 1946. g. 8. septembris: Discorsi e Radiomessagi, 8, 218. lpp.; par subsidiaritātes principu skat. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: AAS 55 (1963), 294. lpp.
[14] Sal. Pijs XI, Enc. Divini Illius Magistri, l. c., 53. lpp. u. s., 56. lpp. u. s.; Pijs XI, Enc. Non abbiamo bisogno, 1931. g. 29. jūnijs: AAS 23 (1931), 311. lpp. u. s.; Pijs XII, Itālijas 28. sociālajai nedēļai veltītā valsts sekretāra vēstule 1955. g. 20. septembrī: L’Osservatore Romano, 1955. g. 29. septembris.
[15] Baznīca izsaka atzinību tām civilajām, vietējām, nacionālajām un starptautiskajām varām, kuras, apzinādamās mūsdienu aktuālās vajadzības, dara visu iespējamo, lai visas tautas varētu pilnīgāk piedalīties audzināšanā un kultūrā; sal. Pāvils VI, Uzruna ANO 1965. g. 4. oktobrī: L’Osservatore Romano, 1965. g. 6. oktobris.
[16] Sal. Pijs XI, Motu proprio Orbem catholicum, 1923. g. 29. jūnijs: AAS 15 (1923), 327.–329. lpp.; Dekr. Provide sane, 1935. g. 12. janvāris: AAS 27 (1935), 145.–152. lpp.; Vatikāna II koncils, Dekr. Christus Dominus, 13, 14.
[17] Sal. Vatikāna II koncils, Konst. Sacrosanctum Concilium, 14.
[18] Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Inter mirifica, 13, 14.
[19] Sal. Pijs XI, Enc. Divini Illius Magistri, l. c., 76. lpp.; Pijs XII, Uzrunājot Bavārijas Katoļu skolotāju apvienības locekļus 1956. g. 31. decembrī: Discorsi e Radiomessagi, 18, 746. lpp.
[20] Sal. Sinsinati provinces III sinode (1861): Collectio Lacensis, III, 1240, c/d.; Pijs XI, Enc. Divini Illius Magistri, l. c., 60., 63. lpp. u. s.
[21] Sal. Pijs XI, Enc. Divini Illius Magistri, l. c., 63. lpp.; Pijs XI, Enc. Non abbiamo bisogno, 1931. g. 29. jūnijs: AAS 23 (1931), 305. lpp.; Pijs XII, Itālijas 28. sociālajai nedēļai veltītā valsts sekretāra vēstule, 1955. g. 20. septembris: L’Osservatore Romano, 1955. g. 29. septembris; Pāvils VI, Uzrunājot Itālijas Strādnieku kristīgās apvienības locekļus (ACLI) 1963. g. 6. oktobrī: Encicliche e Discorsi di Paolo VI, I, Roma, 1964, 230. lpp.
[22] Sal. Jānis XXIII, Vēstījums enciklikas Divini Illius Magistri izdošanas 30. gadadienā, 1959. g. 30. decembris: AAS 52 (1960), 57. lpp.
[23] Baznīca augstu vērtē apustulisko darbību, ko arī šajās skolās var veikt katoļu skolotāji un skolēni.
[24] Sal. Pijs XII, Uzrunājot Bavārijas Katoļu skolotāju apvienības locekļus 1956. g. 31. decembrī: Discorsi e Radiomessagi, 18, 745. lpp. u. s.
[25] Sal. Vestminsteras provinces I sinode (1852): Collectio Lacensis III, 1334, a/b.; Pijs XI, Enc. Divini Illius Magistri, l. c., 77. lpp. u. s.; Pijs XII, Uzrunājot Bavārijas Katoļu skolotāju apvienības locekļus, 1956. g. 31. decembrī: Discorsi e Radiomessagi, 18, 746. lpp.; Pāvils VI, Uzrunājot Baznīcai pakļauto institūtu apvienības (FIDAE) dalībniekus 1963. g. 30. decembrī: Encicliche e Discorsi di Paolo VI, I, Roma, 1964, 602. lpp. u. s.
[26] Skat. īpaši 1. piezīmē minētos dokumentus; turklāt šīs Baznīcas tiesības bija pasludinātas daudzās provinču sinodēs, kā arī jaunākajās daudzu bīskapu konferenču deklarācijās.
[27] Sal. Pijs XI, Enc. Divini Illius Magistri, l. c., 77. lpp. u. s.; Pijs XII, Uzrunājot Itālijas Katoliskās vidusskolu skolotāju apvienības (UCIIM) locekļus 1954. g. 5. janvārī: Discorsi e Radiomessagi, 15, 551.–556. lpp.; Jānis XXIII, Uzruna Itālijas Katoļu skolotāju apvienības (AIMC) VI kongresā 1959. g. 5. septembrī: Discorsi, Messagi, Colloqui, I, Roma, 1960, 427.–431. lpp.
[28] Sal. Pijs XII, Uzrunājot Itālijas Katoliskās vidusskolu skolotāju apvienības (UCIIM) locekļus 1954. g. 5. janvārī, l. c., 555. lpp.
[29] Sal. Pāvils VI, Uzrunājot Katoliskās audzināšanas starptautiskā dienesta (OIEC) locekļus 1964. g. 25. februārī: Encicliche e Discorsi di Paolo VI, II, Roma, 1964, 232. lpp.
[30] Sal. Pāvils VI, Uzrunājot Itālijas Strādnieku kristīgās apvienības (ACLI) locekļus 1963. g. 6. oktobrī: Encicliche e Discorsi di Paolo VI, II, Roma, 1964, 229. lpp.
[31] Sal. Pāvils VI, Uzruna VI Starptautiskajā tomistu kongresā 1965. g. 10. septembrī: L’Osservatore Romano, 1965. g. 13.–14. septembris.
[32] Sal. Pijs XII, Uzrunājot Francijas katoļu augstskolu pasniedzējus un studentus 1950. g. 21. septembrī: Discorsi e Radiomessaggi, 12, 219.–221. lpp.; Pijs XII, Vēstule XXII kongresa “Pax Romana” dalībniekiem, 1952. g. 12. augusts: Discorsi e Radiomessaggi, 14, 567.–569. lpp.; Jānis XXIII, Uzrunājot Katoļu universitāšu federācijas locekļus 1959. g. 1. aprīlī: Discorsi, messaggi, colloqui, I, Roma, 1960, 226.–229. lpp.; Pāvils VI, Uzruna Milānas Katoļu universitātes Akadēmiskajā senātā 1964. g. 5. aprīlī: Encicliche e Discorsi di Paolo VI, II, Roma, 1964, 438.–443. lpp.
[33] Sal. Pijs XII, Uzruna Ad Senatum Academicum et alumnos Universitatis Romanae, 1952. g. 15. jūnijs: Discorsi e Radiomessaggi, 14, 208. lpp.: “Rītdienas sabiedrības ievirze galvenokārt aizsākas šodien studējošo augstskolu studentu prātā un sirdī.”
[34] Sal. Pijs XI, Ap. konst. Deus Scientiarum Dominus, 1931. g. 24. maijs: AAS 23 (1931), 245.–247. lpp.
[35] Sal. Pijs XII, Enc. Humani Generis, 1950. g. 12. augusts: AAS 42 (1950), 568., 578. lpp.; Pāvils VI, Enc. Ecclesiam Suam, III, 1964. g. 6. augusts: AAS 56 (1964), 637.–659. lpp.; Vatikāna II koncils, Dekr. Unitatis redintegratio: AAS 57 (1965).
[36] Sal. Jānis XXIII, Enc. Pacem in terris, 1963. g. 11. aprīlis: 284. lpp. (et passim).